There Will Be Blood (2007)

tt0469494.jpg Drāma

When Ambition Meets Faith

A story about family, greed, religion, and oil, centered around a turn-of-the-century prospector in the early days of the business.

filmas ONLINE
Filmas latviešu valodā
Filmas KINO

"Svešais: Covenant".

Maniaka Ridlija Skota jaunākā filma, laikam, tiešām nav "Svešais: Derība", jo "Covenant" ir kuģa nosaukums un latviešu valodā parasti tādus netulko, ja vien nav vēsturiska tradīcija, kā piemēram ar "Titāniku".

Kāpēc maniaks? Kā tad citādi nosaukt to visu: atkal kosmiskais kuģis, atkal tā apkalpe iet bojā, tikai apjomi ir vēl lielāki.

Kādas tālas galaktikas citā malā esošas planētas izpētes laikā kosmiskā kuģa "Covenant" ekipāža sastopas ar nepatīkamu atklājumu - vieta, ko sākotnēji uzskatīja par neatklātu paradīzi, realitātē ir bīstama un slēptiem draudiem pilna pasaule, kurā mīt prātam neaptveramais. Vienīgā iespēja izdzīvot - mēģināt aizbēgt no šīs vietas. (No anotācijas.)

Skots apspēlē sev iemīļotās baiļu tēmas: bailes no citplanētiešiem, bailes no ģenētikas un bailes no mākslīgā intelekta. Rezultāts ir mikslis, kur cerību nav.

Visa ģimene kopā piedalāmies Veselības nedēļā jeb MOVE Week

No 29. maija līdz 04.jūnijam visā Eiropā un arī Latvijā norisināsies Veselības nedēļa jeb MOVE WEEK, kad iedzīvotāji tiks mudināti piedalīties dažādās veselīgās fiziskajās aktivitātēs.

Kur ir Dievs?

Kādai mātei ir divi dēli, kas ir visa ciemata bieds, ja kaut kur kaut kas ļauns notiek, tad viņi tur noteikti ir pie vainas!

kur ir Dievs?

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

“NATO approved” franču virtuve

vara bungas:  nezināju, ka NATO apstiprina nacionālos MRE…mūsējam šāda uzraksta virsū nav.  Varbūt Briselē  pagaršoja šīs 3200 kalorijas un tā iepatikās, ka nevarēja nepiešķirt vērtejumu. Melnajā tirgū 1  šāda (uztur)deva sākot no 20 euro. Izskatās, ka tas ir  adekvāti un atbilst kvalitātei. Labākais, ko līdz šim redzēju, atliek nogaršot.

vēl


Tagged: gatavniekiem, iepirkums, NATO, zinātne

Uz ziemeļiem!

blogs2138_Tritoma_subbasalis.JPGPiepjvabole Tritoma subbasalis
Varbūt kādam šī ieraksta nosaukums liksies mazliet maldinošs, jo nē - šis nebūs stāsts par to kā es devos uz Somiju, un pat ne uz Igauniju. Devos tepat vienas dienas izbraucienā uz Latvija ziemeļiem. Varētu rasties jautājums - kas tad Latvijā maz ir par ziemeļiem? Esam taču maza valsts un lielas atšķirības starp dienvidiem un ziemeļiem taču nav? Lielas atšķirības varbūt tiešām nav, taču nelielas gan! Ja runājam, piemēram, par dažādām kukaiņu sugām, tad atšķirības var būt pat visai būtiskas - Kurzemes un Latgales dienvidu daļā ir pulka sugu, kuras Vidzemes ziemeļos ir ļoti retas vai pat nav konstatētas vispār. Un arī otrādi - Vidzemes ziemeļos ir sugas, kas citur Latvijā nemaz nedzīvo! Tiesa šīm sugām pēdējos gados neklājas viegli, jo dažādu apstākļu dēļ (klimata pārmaiņas, biotopu degradācija u.c.) tās lēnām vai reizēm pat visai strauji sākušas pazust no Latvijas. Tā jau tas ir - sugas, kas ir sava areāla perifērijā (piemēram, ziemeļu sugas Latvijā) ir daudz jūtīgākas pret dažādām izmaiņām, kas skar to dzīvotnes kā sugas, kam Latvija ietilpst to pamatareālā. Viena no šādām sugām ir mazais purvraibenis (Boloria freija), ka Latvijā nav redzēta nu jau gadus 37. Vai ir izzudusi? Kas zin - nevar izslēgt arī šādu variantu. Taču nav jau tā, ka katru gadu pētnieki ieguldītu daudzas cilvēkstundas, lai šo sugu meklētu. Pilnībā iespējams ka kādā purvā vēl šī suga slēpjas. Tā nu pagājušajā nedēļā devos uz vienu no šādiem purviem - Tīrpurvu Smiltenes novadā. Biju jau te bijis pagājušajā gadā, bet tad biju iespējams mazliet par vēlu. Šogad atkal bija sajūta, ka varbūt mazliet par ātru? Jebkurā gadījumā gan jāsaka, ka šis Tīrpurvs varētu arī vairs nebūt īsti piemērots šai sugai, jo ir meliorācijas totāli sabojāts. Tādu īsteni mitru vietu varētu pat teikt, ka purvā nav un var droši tur brist, nebaidoties kaut kur iekrist kādā akacī. Ir vairāki Skandināvijā veikti pētījumi, kur ir noskaidrots, ka mazais purvraibenis ir viena no jūtīgākajām sugām tieši pret susināšanu un samērā īsā laika sprīdī (dažu desmitu gadu laikā) var no kādām iepriekš apdzīvotām vietām pazust pavisam. Problēma droši vien slēpjas kādās mikroklimata izmaiņās, jo principā barības augi jau pēc purva susināšanas parasti paliek (šīs sugas gadījumā - lācenes), bet acīmredzot izmainās kaut kas cits, kas kāpuriem vairs nepatīk un tie nespēj pilnvērtīgi veikt savu attīstību. Tā ka no tāda viedokļa Tīrpurvs noteikti nebija tā labākā izvēle, bet nu - pārbaudīt tomēr gribēju, tāpēc devos ceļā! 3h ar autobusu, apmēram 8 stundas dabā - pilnīgi pietiekami foršai pastaigai!
blogs2139_Eysarcoris_aeneus.JPGVairogblakts Eysarcoris aeneusblogs2140_Anisotoma_humeralis.JPGKailvabole Anisotoma humeralis
Uzreiz gan pašā purvā nebridu un sākumā ceļš mani veda pa LVM meža ceļu pa kuru biju gājis arī pagājušajā gadā. Vienā vietā atminējos, ka ceļmalā jābūt nelielam, bet glītam klajumiņam ar piepjainiem bērzu un nolūzušiem apšu stumbeņiem gar malām. Saule patīkami sildīja un kukaiņu aktivitāte bija labi jūtama! Tā, piemēram, izdevās pamanīt divas šajā gadā neredzētas vairogblakšu sugas no kurām nofotogrāfēt gan izdevās tikai vienu - Eysarcoris aeneus. Varētu nebūt tā biežākā suga. Izmērā gan salīdzinoši neliela (vismaz priekš vairogblakts), kas varbūt ļauj tai vieglāk noslēpties no ziņkārīgākām acīm. Tāpat šajā pudurī bija satikšanās ar dizaini līdzīgām vaboļu sugām (taču pēc būtības - ļoti atšķirīgām) - melnām ar sarkanu laukumu uz katra segspārna. Īpaši interesanta šķita piepjvaboles Tritoma subbasalis, jo suga galīgi nav reta, taču pēdējo reizi šķiet biju redzējis vien 2012. gadā. It kā ne pārāk sen, taču jaunības dienās, kad vēl nefotogrāfēju vai īsi pēc fotokarjeras sākuma šos satiku katru gadu samērā daudz. Pārsvarā dzīvo uz nelielajām tauriņpiepēm. Diez vai varētu būt tā, ka suga būs gājusi mazumā - vienkārši nav šajos gados paveicies ar novērojumiem. Līdzīgi reti pēdējā laikā ir izdevies redzēt kādas no kailvabolēm (Leiodidae dzimta). Tur gan sugu noteikšana stipri sarežģīta un praktiski no Anisotoma ģints vienīgi šī suga, A.humeralis, ir viegli atpazīstama, jo atšķirībā no citām kailvabolēm, šai sugai segspārni tomēr ir klāti smalkiem matiņiem (izskatās viegli matēti).  Ļoti bieži sastopama suga g.k. uz bērzu piepēm. Mans sastaptais eksemplārs to arī darīja  - sēdēja uz bērza kritalas augošas piepes. 
blogs2141_Brachysomus_echinatus.JPGSmecernieks Brachyosomus echinatusblogs2142_Prasocuris_Hydrothassa_margineLapgrauzis Prasocuris (=Hydrothassa) marginella
Sastapt sen neredzētas paziņas vienmēr ir jauki, bet vēl jaukāk ir sastapt iepriekš neredzētas radības (te es, protams, runāju par kukaiņiem ne cilvēkiem). Joprojām vēl atrodoties ārpus purva paveicās tikt pat pie veselām divām šādām sugām. Pirmais bija interesanta izskata sīks smecernieks - Brachyosomus echinatus. Uzreiz pamanāma ir galvenā šīs sugas noteikšanas pazīme - garie un retie matiņi uz segspārniem! Mazliet atgādina tādu kā 'ezīti'. Smalkāki un īsāki matiņi uz segspārniem varbūt nav nemaz tik reta parādība starp smecernieku sugām (taču tik un tā biežāk dominē vai nu pieguloši matiņi vai arī segspārni klāti ar zvīņveidīgiem 'matiņiem'), taču tik izteiksmīga 'frizūra' ir vien retajai sugai, kas, protams, atvieglo sugas noteikšanu. Suga skaitās bieži sastopama. Tāpat bieži sastopama ir arī otra suga - lapgrauzis Prasocuris marginella. Dzīvojot g.k. slapjās pļavās uz purenēm, gundegām u.c. augiem. Man divi eksemplāri gan sēdēja uz nātrēm - nezinu vai tāpat vien vai arī tiešā nodarbojās ar to graušanu? Turpat blakus gan bija arī mitra stigas ieplaka, kur jādomā auga arī kāds piemērotāks augs. Jebkurā gadījumā - sākums labs! 
blogs2143_Actenicerus_sjaelandicus.JPGSprakšķis Actenicerus sjaelandicusblogs2144_Sericus_brunneus.JPGSprakšķis Sericus brunneusblogs2151_Agonum_ericeti.JPGSkrejvabole Agonum ericeti
Beidzot biju ticis līdz purvam! Sāku acis pārslēgt no sīkajām radībām uz kaut ko mazliet lielāku - dienastauriņiem. Nezinu vai patraucēja saulei priekšā aizslīdējušais lielais mākonis vai tiešām biju mazliet par agru ieradies (šogad tauriņu lidošanas sezona varētu būt par kādu nedēļu mazliet iekavējusies), bet visā purva maršruta laikā neredzēju nevienu oranžo raibeni. T.i. pat agrie purvraibeņi nebija izlidojuši, kam te vajadzēja riņķot biezā slānī. It kā gan mazais purvraibenis ir pat kādu brīdi agrāka suga, tā ka tīri teorētiski - ja tauriņš te būtu, tad varbūt tomēr tam vajadzēja lidot. Bet nebija. Vien pāris iemaldījušies kāļu balteņi un daži aveņu astainīši. Nu ja tā, tad pievērsos citu purva radību vērošanai. Šur un tur ik pa laikam varēja pamanīt uz priedīšu zariem sēdošus sprakšķus. Vienu sugu, Actenicerus sjaelandicus, šajā dienā redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē kopā! Tā izskatās, ka tam purvi patīk. Palasot par šīs sugas bioloģiju tā arī laikam iznāk, jo kāpuri dzīvo augsnes virskārtā starp sūnām, satrupējušiem koksnes fragmentiem u.c.. Īpaši patīkot mitras vietas un spēj paciest arī periodiskas ūdenslīmeņa maiņas. Mazliet mazāk, bet tāpat samērā daudz bija arī cita sprakšķu suga - Sericus brunneus. Arī šai sugai purvi esot viens no iecienītākajiem biotopiem. Interesanti, ka, lai arī vabole nav no tām lielākajām, attīstības cikls varot ilgt pat 4 gadus. Tas iespējams tāpēc, ka kāpuri līdzīgi kā iepriekšējai sugai dzīvo zemsedzē zem sūnām un jo īpaši ir iecienījuši vēsas un mitras vietas. Vēl no tādām tipiskām purva sugām, ko izdevās redzēt daudz, bija skrejvabole Agonum ericeti. Pēdējos gados it kā redzētas regulāri (kas ir tikai normāli, jo purvos tā droši vien ir masveidīgākā skrejvaboļu suga), bet normālu kadru līdz šim nebija, jo tās parasti sasodīti veikli pazūd kaut kur starp sfagniem u.c. purva veģetāciju. Šoreiz kaut kā vaboles bija pretimnākošākas - vispirms vienā sfagnu pleķītī daudz maz rezultatīvi pacīnījos ar kādām 5 vabolēm, bet beigās viena vabole pavisam glauni nopozēja šaura, bet aizdomīgi dziļa, sfagniem klāta grāvja malā. Tā nu tur cīnījos pa purvu līdz atkal manu nodarbi pārtrauca telefona zvans. Nebiju pat īsti paspējis pārmīt dažu teikumus, kad pamanīju, ka uz mana entomoloģiskā tīkliņa sēž... SPĪĻBLAKTS!
blogs2145_Phymata_crassipes.JPGSpīļblakts Phymata crassipesblogs2146_Phymata_crassipes.JPGSpīļblakts Phymata crassipes
Šajā brīdi gan sarunu vienkārši pārtraucu, jo šo objektu nu galīgi negribēju riskēt palaist garām! Kā tā nonāca uz mana tīkliņa nav ne jausmas - droši vien nejauši uzlaidās, jo kādu pēdējo 5 minūšu laikā tīkliņu nebiju īsti lietojis (vicinājis pa gaisu). Lai nu kā, spīļblakts (Phymata crassipes) ir viena no manām blakšu sapņu sugām! G.k. dēļ sava specifiskā izskata! Ņemot vērā, ka blakts tomēr visai labi maskējas un arī kopumā Latvijā ir reti (vai pat ļoti reti?) sastopama, tad tā īsti cerējis to teiksim šogad sastapt nemaz nebiju. Bet lūk - reizēm vajag vienkārši atrasties pareizajā vietā un pareizajā laikā un pareizajā brīdī paskatīties uz entomoloģisko tīkliņu. Kā jau nosaukums liecina, tad galvenā spīļblakts īpašība ir īpatnējās priekškājas, kas ir pārveidojušās par sava veida 'spīlēm', ko blakts izmanto, lai satvertu laupījumu. Patiesībā dizains ļoti līdzīgs dievlūdzējiem, kuriem arī priekškājas ir līdzīgas uzbūves un arī pilda tādu pašu funkciju. 
blogs2147_Phymata_crassipes.JPGSpīļblakts Phymata crassipesblogs2148_Phymata_crassipes.JPGSpīļblakts Phymata crassipes
Spīļblakts patiesībā ir viena no laupītājblakšu (Reduviidae) dzimtas sugām, bet reizēm kopā ar citām spīļblaktīm tiek pat iecelta arī pati savā dzimtā. Mīl atklātus un saulainus biotopus - g.k. sausas pļavas, bet acīmredzot nesmādē arī purvus, kas taču arī ir gan atklāts, gan saulains biotops. Vismaz daži no man zināmajiem atradumiem Latvijā kā reizi ir no purviem. Nelielais novērojumu skaits (piemēram, portālā dabasdati.lv nav ziņots neviens šīs sugas novērojums) droši vien saistās ar sugas izskatu un lēnīgo uzvedību. T.i. blakts no attāluma drīzāk izskatās pēc kaut kāda uz auga aizķērušās gruža nevis kaut kā dzīva. Kustās tā arī visai lēnīgi, bet brīdī kad tā medī, tā ir pavisam nekustīga - gaidot kad medījums pienāks tuvumā pats. Līdz ar to, tā vienkārši staigājot pa pļavām un purviem es pat nezinu kā jāpaveicas, lai blakti pamanītu sēžam uz kāda auga. Neticama veiksme man!
blogs2149_Macaria_carbonaria.JPGRaibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria)blogs2150_Plateumaris_discolor.jpgLapgrauzis Plateumaris discolor
Ar to gan 'jaunumi' purvā nebeidzās - mazliet negaidīti trāpījās pat iepriekš neredzēta tauriņu suga! Protams, gan ne dienastauriņš, bet naktstauriņš. Tiesa gan tāds naktstauriņš, kas lido pa dienu - raibais purva sprīžmetis (Macaria carbonaria). Purvā lidinājās vairāki šīs sugas eksemplāri un nācās krietni pasvīst līdz izdevās vienu 'pielauzt' kaut cik nopozēt. Iespējams palīdzēja kārtējais mākonis, kas aizlīda priekšā saulei, jo citādi, saulē uzsiluši, šie tauriņi ir ļoti tramīgi. Nekas gan pārāk rets, tik vien, ka lido agri sezonā un tikai purvos. Ja nokavē lidošanas lai vai meklē nepareizos biotopos, tad sugu grūti konstatēt. Vairākās vietās ik pa laikam gan uz priežu zariņiem, gan uz makstainajām spilvēm un citām purva graudzālēm varēja manīt Donacia ģints lapgraužus. Kādus pāris rūpīgi nofotogrāfēju, jo šķita, ka ja jau tā konkrēti sēž uz purva augiem purva vidū, tad varētu būt kāda interesantāka, tieši ar purviem saistīta suga. Šie lapgrauži gan nav tie vieglākie noteikšanā un līdz ar to nebija liels pārsteigums, ka pat, rūpīgi skatoties pazīmes noteicējā, nekādi netiku gudrāks, kas tā par sugu. Pēc kāda brīža gan atskārtu, ka būšu pieļāvis tādu tipisku cilvēka, kas 'it kā visu taču jau zin', kļūdu - sāku noteikšanu nevis pēc ģints tabulām, bet uzreiz metos pētīt jau konkrēti Donacia ģints noteikšanas tabulas. Skaidrs, ka neko tur nevarēju atrast, jo šīs vaboles nemaz nebija no šīs ģints! Biju kaut kā piemirsis, ka Donacia ļoti līdzīgas ir divas citas ģintis - Donaciella un Plateumaris. Sapratis savu kļūdu, mazliet pakāpos noteicējā uz sākumu un viss kļuva skaidrs - jāmeklē Plateumaris ģintī! Tur ar noteikšanu it kā viss samērā vienkārši, jo pilnībā tumšas kājas principā ir tikai divām sugām - sericea un discolor. Dažādi avoti gan uz šīm sugām skatās mazliet atšķirīgi, jo pastāv versija, ka dicolor ir sericea pasuga jeb varietāte. Bet nu vairumā noteicēju gan abas sugas ir izdalītas un es tad pie šāda dalījuma arī pieturēšos. It kā abas sugas ir ļoti līdzīgas un pēc foto nevajadzētu varēt tās atpazīt, taču vismaz viena pazīme (priekškrūšu vairogam ir izteikta gareniskā josla tā vidusdaļā, kas ir raupja un grumbuļaina) nolasās tīri labi, kā arī spilves (Eriophorum) kā barības augs ir minēts tikai Plateumaris discolor. Šādi tādi vēl sīkumi un principā emsu par 99,9% pārliecināts, ka šajā dienā sastaptie īpatņi visi bija P.discolor. Nekam retam tam nevajadzēt būt, taču dēļ tā, ka varbūt tā sistemātika ne vienmēr ir bijusi līdz galam skaidra, tad iespējams daļā gadījumu kādi sericeus novērojumi patiesībā attiecas uz discolor.  
blogs2152_Pieris_napi.JPGKāļu baltenis (Pieris napi)blogs2153_Rhynchaenus_lonicerae.JPGSmecernieks Rhyncheaenus loniceraeblogs2154_Ypsolopha_nemorella_caterpillaIpsolopa Ypsolopha nemorella kāpurs
Izlienot no purva, beidzot parādījās arī lielāka dienastauriņu daudzveidība. Nu labi - tie paši kāļu balteņi jau vien dominēja, bet nu vismaz arī viens krūkļu zilenītis, acainais raibenis, mazie nātru raibeņi un arī gada pirmais parastais resngalvītis. Uz tiem gan prāts man tagad nenesās - interesi piesaistīja vairāki palieli sausseržu (Lonicera xylosteum) krūmi, kas auga gar ceļmalu. Rūpīgāka šo krūmu inspekcija atklāja, ka uz tiem dzīvo samērā daudz sīciņu, aktīvi lēkājošu smecernieku - Rhynchaenus lonicerae! Tādi iepriekš nebija manīti un nav jau brīnums, jo, lai šo sugu atrastu un ieraudzītu, ir speciāli jāvērš skatiens uz sausseržiem, kas ir šīs sugas vienīgais barības augs (par to jau liecina sugas latīniskā nosaukuma epitets 'lonicerae' = sausseržu). Turpat uz sausseržu lapām bija arī vairāki sīciņi, kāpuriņi, ko šķiet izdevās identificēt kā ipsolopa Ypsolopha nemorella kāpurus, kam sausserdis arī ir galvenais barības augs. Tagad tā skatos, ka izrādās pieaugušu tauriņu šai sugai nemaz neesmu redzējis, tā ka principā var arī skaitīt pie jaunumiem. 
blogs2155_Megalonotus_antennatus.JPGZemesblakts Megalonotus antennatusblogs2156_Globicornis_emarginata.JPGĀdgrauzis Globicornis emarginatablogs2157_Globicornis_emarginata.JPGĀdgrauzis Globicornis emarginata
Turpinājumā ceļš mani aizveda līdz nelielam izcirtumam, kura malā gozējās milzīgs bērza stumbenis apaudzis ar neskaitāmām piepēm visā tā augstumā. Pa gabalu izskatījās gana interesants objekts, ko būtu vērts aplūkot tuvāk. Tā piekājē vispirms gan atradās zemesblakts Megalonotus antennatus, kas šoreiz nekur prom neskrēja un ļoti glīti ļāva sevi iemūžināt. Kaut visi kukaiņi ņemtu priekšzīmi.. Uz bērza stumbeņa atradās samērā klasisks sugu komplekts - melnulis Bolitophagus reticulatus, četrplankumu sēņgrauzis (Mycetophagus quadripustulatus), piepjvabole Triplax russica, mizasblaktis Aradus betulae u.c. Tā tur knosījos kamēr pamanīju pa stumbru skrienam arī tumšu ādgrauzi. Šķita, ka varētu būt kāds no Attagenus, bet jebkurā gadījumā šķita gana neredzēts, lai pacenstos to notvert kadrā. Jau mājās pētot literatūru, nācās secināt, ka būs tomēr pavisam kas cits - Globicornis emarginata mātīte (tēviņiem raksturīgi izteikti pagarināti taustekļu vālītes posmi). Kā izrādās, tad liels retums, jo, spriežot pēc A.Bukeja & co 2013. gada raksta par Latvijas ādgraužiem ("Catalogue of Latvian Dermestidae (Insecta: Coleoptera)), suga Latvijā ir zināma tikai no senām publikācijām. Pēdējais publicētais atradadums varētu būt Haralda fon Ratlefa (Harald von Rathlef) 1905. gada darbā "Coleoptera Baltica. Käfer-Verzeichnis der Ostseeprovinzen nach den Arbeiten von Ganglbauer und Reitter". Citu publicētu atradumu it kā nav, līdz ar to varētu būt, ka šis ir pirmais atradums vairāk kā 100 gadu laikā? No līdzīgās sugas Globicornis corticalis (kas gan Lv nav konstatēta) atšķiras ar matiņu krāsu, kas klāj ķermeni. Šai sugai tie ir melni, bet corticalis - zeltaini, kas izceļas uz tumšo segspārnu fona. 
blogs2158_Dolotarsus_lividis.JPGĒnvabole Dolotarsus lividus
Tālāk jau ceļš aizveda man mazliet cauri egļu meža pudurim, kur pāris vietās manā ceļā trāpījās arī pa kādai nolūzušai eglei. Tās centos rūpīgi apskatīt, jo teorētiski zemapziņā bija doma par vienu retu koksngrauzīti, kas tieši uz šādām nolūzušām eglēm pavasarī varētu būt atrodams. Rūpīgā apskate ļāva pamanīt citu retumu - ēnvaboli Dolotarsus lividus, kas ir tāda tipiska, foršu (= ar dabiskam mežam raksturīgiem elementiem bagātu) boreālo skujkoku mežu suga.  T.i. tipiska varbūt nav tas pareizais apzīmējums, jo 'tipiskām sugām' būtu jābūt mazliet biežāk sastopamām, bet nu šīs sugas klātbūtne noteikti norāda, ka konkrētais meža gabals ir tīri foršs. Dzīvo man tādas arī vasarnīcas apkārtnē, kur gan diemžēl no šiem foršajiem skujkoku mežiem drīz vairs nekas nebūs palicis pāris. Priekš ēnvabolēm šie sastaptie eksemplāri sēdēja pat visai atklāti, bet atsevišķas sugas (piemēram, tuvu radniecīgā Xylita laevigata) tā reizēm laikam dara - skrien pa koku stumbriem pat dienas laikā. Šajā vietā uz diviem egļu stumbeņiem izdevās pamanīt pat veselus 4 īp. - laba populācija! 
blogs2159_Syneta_betulae.jpgLapgrauzis Syneta betulae
Taču pats lielākais pārsteigums trāpījās jau atceļā uz autobusu, kad gāju pa izpļautu elektrolīniju (vai arī gāzesvada līniju?) un ik pa laikam papurināju kādu koka zaru, kas tur gar malām auga. Tā teikt, ja nu kāds Pogonocherus nokrīt vai kas tāds. No viena lazdas zara nokrita brūngans, iegarenas formas lapgrauzītis, kas mani galīgi samulsināja. It kā pēc skata kaut kas uz Orsodacne pusi, it kā kaut kas no Galerucella ģints, bet tajā pašā laikā arī varbūt nedaudz atgādināja kādu Zeugophora sugu. Ķermenis arī klāts ar tādiem gareniem, piegulošiem matiņiem? Prāta apcirkņos neko līdzīgu nespēju sameklēt. Bet nu - gan jau kaut kas parasts par ko vienkārši varbūt esmu piemirsis. Brīvākā brīdī gan iemetu aci telefonā, paskatot kādi tad varētu būt varianti, bet nu tradicionālās sugu lapas nekādus īpaši piemērotus variantus nedeva. Kad tiku jau autobusā, joprojām dīdīja ziņkāre un drudžaini metos glāstīt telefonu - nu nevar būt, ka nevarēšu atrast tādu it kā pietiekami zīmīgu lapgrauzi? Poļu lapgraužu lapā gāju cauri jau pa apakšdzimtām - uzmanību piesaistīja kaut kāda 'Synetinae' apakšdzimta. Tur tik viena ģints un viena suga - Syneta betulae. Spiedu virsū, mirklis nepacietības kamēr autobuss iebrauc atkal zonā un aha - tas ir 1 pret 1 mans radījums! Meklējot informāciju tālāk, kļuva skaidrs kāpēc ierastajās vaboļu lapās šo sugu nevarēja atrast - jo tās g.k. koncentrējas uz Centrāleiropas faunu. Syneta betulae savukārt ir tāda izteikta ziemeļu suga, kas ir sastopama vien Skandināvijā, Krievijā, Igaunijā un arī Latvijā. Pie mums kā reizi iet areāla pati dienvidu robeža un patiesībā tas ir diezgan liels retums! Vismaz dažādos rakstos atrodu tikai vienu publicētu novērojumu - 2002. gada 23. maijā Apes novadā starp Lejasciemu un Palsmani (Dundurpils māju apkārtnē) 1 vaboli bija noķēris Dmitrijs Teļnovs. Citu atradumu nav! Ja tā paskatās kartē, tad patiesībā gan apmēram tas pats reģions vien ir - gaisa līnijā attālums starp atradnēm ir mazāks par 15km. Jebkurā gadījumā ļoti negaidīts atradums un kārtējais pierādījums, ka Latvijas ziemeļi tomēr ir mājvieta īpašām sugām! Žēl, ka tik ļoti reti sanāk uz to pusi aizbraukt (jo tālu un arī mazliet bail no lāčiem). 
blogs2160_Rhingia_campestris.JPGZiedmuša Rhingia campestrisblogs2127_Physatocheila_costata.JPGTīklblakts Physatocheila costata
Tātad, lai gan meklēto tauriņu atrast neizdevās, diena tiešām bija izdevusies un noteikti šis gājiens vērtējams kā viens no gada veiksmīgākajiem! Lai dzīve šķistu pavisam skaista, brīdī kad locīju kopā 'dauzāmo paladziņu' uz tā atradās dažas dienas iepriekš redzētā tīklblatks Physatocheila costata! It kā pirms tam paladziņš bija tukšs, tā ka varbūt arī nejauši tik tur uzlaidusies. Lai nu kā - jauna atradne, ko var pievienot Latvijas tīklblakšu apkopojumam. Un pavisam pašās pastaigas beigās vien kādus 200m no autobusa pieturas beidzot izdevās notvert kadrā amizanto Rhingia ģints ziedmušu, kas var lepoties ar ļoti raksturīgu, smailu 'knābīti' sejas priekšpusē. Jau no rīta dažas tādas mušas mani diezgan vazāja aiz deguna, jo laidelējās apkārt un nu ne pa kam negribēja sēdēt mierīgi. Vienīgie brīži, kad tās bija mierīgas bija, kad tās līdz pusei ielīda lakaču (Pulmonaria) ziedos. Kas tad tas par foto, ja no zieda ārā tikai dibens un nav redzama šīs ģints foršākā daļa - galva. Šajā vietā lakači par laimi neauga un mušas (kaut gan laikam bija tikai viena, kas vienkārši pārlidoja no viena zieda uz otru) te barojās uz kaut kādiem krustziežiem. Interesanti, ka literatūrā raksta, ka kāpuri dzīvojot govs mēslos. Šajā konkrētajā vietā tas vēl varētu būt Ok, jo apkārt bija kaut kādi lauki, pļavas un viensētas - varbūt kāda govs arī kaut kur mīt. Taču rīta pusē sastaptās mušas bija meža vidū, nelielā laucītē. Tur jau nu gan govju tiešā tuvumā nebija. Vismaz ne govju govju. Varbūt der arī aļņu govju vai briežu govju mēsli? Jāpalasa būs vēl kādi literatūras avoti - varbūt citos ir minēti arī kādi alternatīvi kāpuru barības substrāti. Ja par sugu noteikšanu, tad šī ir Rhingia campestris, jo vēdera sāni ir ar šaurām, melnām joslām (R.rostrata vēders pilnībā oranžs, bez melna zīmējuma). Man jauna suga un tiešām labs noslēgums izcilai pastaigai Latvijas ziemeļos. Uz atgriešanos kādā citā reizē!   

Pusnakts vēlmes

Visvairāk par visu pasaulē man gribētos uzspiest tos pāris telefona taustiņus un piezvanīt Tev. Izstāstīt, kā jūtos.
Kas jauns noticis manā dzīvē.
Kas atkal nav mainījies.
Gribētos dzirdēt Tavu balsi.
Tavu smaidu balsī.
Tikai tas nekad vairs nenotiks.


Kas man jādara, lai es tiktu pestīts? (Ap. d. 16:30).

voldemaarslaucinsh

Filma- Melnais tauriņš.


Oriģinālnosaukums: Black butterfly
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes
Režisors: Brian Goodman
Lomās: Jonathan Rhys Meyers, Antonio Banderas, Piper Perabo,
Gads: 2017

Par filmu-
Kādreiz slavens rakstnieks Pols piedzīvo radošo krīzi- viņa darbus vairs neizdod, scenārijus atraida un nav iedvesma jauniem darbiem.
Kādu dienu viņš uz ceļa satiek vientuļu ceļotāju un piedāvā viņām pārlaist nakti savā mājā.
Lai arī svešinieks izrāda vēlmi palīdzēt Polam palīdzēt savest kārtībā māju un iedot ideju jaunam darbam, pamazām rodas aizdomas, ka svešinieks te nav bez nolūka.
Tikmēr televīzijā paziņo par kārtējo šajā apkārtnē noslepkavoto sievieti…

Kaut kas tajās filmās par rakstniekiem un viņu radošajām mokām ir piesaistošs. It kā jau vairumā gadījumu nekas dižs tur nav, tāpat ir interesanti pavērot kā viņiem [ne]iet. Un ja vēl apakšā ir kāda intriga un labi aktieri, tad nepamet arī sajūta, ka te kaut kas būs. Un bija!

Pols ir bedrē. Gan savā rakstniecības nodarbē, gan naudas jautājumos. Kādreizējā slava un nauda izčabējusi kopā ar sievu un gadiem. Tagad viņš cenšas kaut ko radīt, bet vienmēr atduras pret iedvesmas trūkumu.
Kādu dienu viņš ceļā sastop vientuļu ceļotāju Džeku. Tā kā Džeks viņam izlīdzēja kafejnīcā ar uzbāzīgu tipu, tad Pols viņam piedāvā pārnakšņot pie viņa. Pārnakšņošana izvēršas palikšanā uz vairākām dienām. Lai arī Džeks gan saveda kārtībā māju, gan palīdzēja saimniecībā, pamazām atklājas, ka viņam ir kāds noslēpums. Un Džeka pārlieku lielā vēlme palīdzēt Polam viņa radošajā darbā, sāk vairāk izskatīties pēc nokļūšanas ķīlnieka lomā paša mājās.

Jāsaka pat ļoti labs spriedzes kino- abi vadošie aktieri (Meijers un Banderas) savas lomas nospēlēja ļoti pārliecinoši. Īpaši jau Meijers- sākotnējais tips pamazām transformējās…. par to, par ko transformējās (nevar jau atklāt sižeta kārtis) un visos brīžos bija ļoti trāpīgs.
Banderas, kā nodzēries rakstnieks, gan mazliet piekliboja, bet kopumā bija labi. Ja vēl būtu pacentušies dažus neveiklus sīkumus izķert no sižeta, kā arī mazāk šabloniski attēlot tēlus, tad filma būtu pelnījusi augstāku atzīmi.
Jā, beigas, lai arī ne negaidītas, tomēr sanāca ļoti labas.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.


Filed under: Grāmatas

Sofi Oksanena “Norma”

300x0_norma_978-9934-0-6224-7Tas nav nekāds noslēpums, ka Sofi Oksanena ir viena no manām mīļākajām autorēm. Līdz ar to, tas nav arī nekāds noslēpums, ka es izlasīšu katru viņas latviski iznākušo grāmatu. “Norma” nav izņēmums. Pirmā doma dzirdot autores vārdu, ir par viņas nesaudzīgajām, spēcīgajām grāmatām, kas skar vēstures nežēlīgākos brīžus, tēmas, cilvēkus, izvēles un to, kā viss nebija tikai melns vai balts. Jāsaka, ka jaunākā latviski iznākusī grāmata gan ir mazliet citādāka, jo šoreiz tiek runāts nevis par vēsturi, bet par… skaistumkopšanas industriju. Taču, ne tikai. Tā ir tikai daļa no grāmatas. Lai gan šoreiz autore nerunā par karu, savu trāpīgo, nesaudzīgo stilu, tāpat kā spēju radīt varones, kuras var patikt vai nepatikt, taču bez emocijām neatstās, Oksanena nav zaudējusi.

Norma un Anita ir meita un māte. Pēc Anitas aizdomīgās nāves, Norma paliek viena. Līdz tam brīdim abas bijušas tuvas un glabājušas Normas un viņas matu noslēpumu. Lai mēģinātu noskaidrot, kas notika, sieviete sāk strādāt tajā pašā skaistumkopšanas salonā, kur iepriekš strādāja viņas māte. Tomēr, noslēpumi ir ne viņai vienai. Tāpat kā slepeni nodomi un pienāk brīdis, kad Norma attopas cīnoties par ko vairāk, nekā tikai patiesību. Par savu brīvību.

Oksanenas grāmatas nav vienkāršas un tās nav kategorijā “vieglā lasāmviela”, ko izlasīt un pēc stundas aizmirst. “Normai” piemīt šī pati lieta, lai gan tematiska šis darbs ir mazliet savādāks, kā iepriekšējie. Oksanena ir ļoti prasmīgi savijusi sižetisku tīklu apvienojot ģimenisku drāmu, mazliet mistikas(jo kuram gan realitātē ir, teiksim tā, maģiski mati, kas… reaģē uz lietām?? :D), spriedzi un noslēpumus. Viss šis varēja aiziet, teiksim tā, ļoti greizi, neprasmīga autora rokās. Taču, Oksanena ir prasmīga. Viņa zin, kad piemest īsto drāmas devu un kad, atklāt kādu noslēpumu.

Manas emocijas attiecībā pret Normu, paguva mainīties diezgan plašā diapazonā. Viens gan skaidrs – Norma nav tajā sieviešu kārtas varoņu kategorijā, ko es saucu par pārsliņām :D. Līdz šim lasītās Oksanenas grāmatas ir bijušas skarbi reālas. Arī šī nav fantasy un te ir pietiekoši daudz realitātes, tomēr šai grāmatai ir mazliet savādāka noskaņa. Es nezinu, vai tas tā bija speciāli domāts, bet man patika vārdu spēle ar nosaukumu. Norma bija gan varones vārds, gan man radīja asociācijas ar normu, kā kaut ko, kas ir pieņemts, normāls utt. Un galvenā varone tādā gadījumā atrodas… ārpus normālā. Viņa ir… savādāka. Bet tajā pašā laikā – kur ir tā robeža? Anyway, es sižetu daudz neklāstīšu, jo tajā ir gana daudz pagriezienu un izraut no konteksta un atklāt visu, kas notiek, nebūtu forši. Katrā ziņā – bija interesanti.

Man šī grāmata nekļūst par mīļāko no Oksanenas. Es kaut kā… ar iepriekšējām esmu vairāk saslēgusies tieši tajā līmenī, kurā es vēl dienām domāju par varoņu izvēlēm un notikumiem. Tas ir ļoti subjektīvi. Taču, garlaicīgi nebija, jo – man vienmēr ir interesanti, kad kāds no maniem mīļākajiem autoriem izmēģina ko jaunu. Kā arī – Oksanena vienkārši ir kvalitātes zīme. Vismaz man. Arī šis darbs, tāpat kā pārējie – ir noslīpēts, smalki izstrādāts un turas tālu no pūkainiem rozā idiļļu mākoņiem.

Kopumā – autores talanta cienītājiem šo nevajag laist garām. Šī ir mazliet citādāka Oksanena, tomēr tajā pašā laikā – ne ļoti krasi “kā melns pret baltu” atšķirīga. Domāju, ka patiks arī ikvienam, kurš ir ieinteresēts grāmatā, kuras pirmajās lapās nav pat nojausma, kāds tīkls slēpjas tālāk un ar ko tas viss beigsies. Lai gan runājot par šo grāmatu tiek pieminēta skaistumkopšanas industrija – šī nav glamūrīga grāmata, kurā viss ir skaisti, prefekti un sapņaini, kā glancēto žurnālu lapās. Nē. Te jūs pavazās pa aizkulisēm, mafiju un visādiem… noslēpumiem, kuri netiek aprakti līdz ar nelaiķi.

Mans vērtējums: 8,5/10


Tatru kalni!

Ir piedāvājums 9 cilvēkiem doties uz Tatru kalniem, Zakopanē.
Izbraucam 24.jūlijā agri no rīta, atgriežamies 29.jūlija vēlā vakarā.
"Kandidātiem" jāspēj uzkāpt 2000 metru v.j.l. kalnā :)
Nakšņojam dažas naktis 1700 metru augstumā, kalnos.
Maksa - busiņš, degviela, nakšņošana, ēšana, u.c. izdevumi, kurus dalām uz visiem braucējiem.
Sīkāka info un pieteikšanās 26382126 (pr. Ilmārs)
Pieteikšanās - 100 eiro iemaksāšana kontā, kura pārdomāšanas gadījumā vairs nav atgriežama.

Eiropas Parlamenta Vēstnieku skola

26.maijā skolas pārstāvji piedalījās Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu pasākumā Rīgā. Esam lepni, ka mūsu skola ir ieguvusi nosaukumu “Eiropas Parlamenta Vēstnieku skola”! Viena no skolotājām dosies arī uz Briseli, lai iepazītu Eiropas Parlamenta darbu. Paldies skolotājām Sarmītei Ābelniecei, Marutai Lagzdiņai, 11.a klases pārstāvjiem, kuri iesaistījās.

[Virsraksts nav norādīts]

DELFI. Aizkustinošā operācijā Saulkrastu glābēji atbrīvo izlietnē iesprūdušu kaķēnu. Vispirms glābēji mēģinājuši kaķēnu saziepēt un tad "izslidināt" no izlietnes cauruma, tomēr tas nav izdevies. Beigās pieņemts lēmums uzmanīgi sasist izlietni.

Luga “Lidojošais Travolta”

“Lugas “Lidojošais Travolta” galvenie varoņi ir divdesmitgadnieki mūsdienu laukos – katrs ar saviem sapņiem, ideāliem un priekšstatiem, kādai jābūt īstai dzīvei. Lugas galvenā vērtība – jūtīgs, pulsējošs dzīves nervs, dramaturģiskā spriedze un intriga, kas saglabājas līdz lugas beigām, kā arī teicama prasme izstrādāt visu lugas tēlu biogrāfijas un savstarpējās attiecības.” (No http://www.satori.lv/article/nacionala-teatra-lugu-konkursa-triumfe-artura-dica-luga-lidojosais-travolta )

Autors: Artūrs Dīcis.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: 7 (5 vīrieši, 2 sievietes)

Luga iestudēta: Nacionālajā teātrī 2017.g.

Konkursi: luga ieguva 1.vietu Nacionālā teātra lugu konkursā 2016.g.

Lugas teksts: http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:9hhoWl6TVG8J:www.teatris.lv/userfiles/files/Lidojosais%2520Travolta_DICIS_NT%2520(1).pdf+&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv&client=firefox-b

 


Tagged: Dīcis, lauki, lugu konkurss, Tavolta

147/365 [2017]

Flower power

Izmantotā tehnika:

Samsung Galaxy Note 4

Svētki visai ģimenei

Sestdien Jūrmalas parkā – no Kūrmājas prospekta gala līdz piemineklim, – svinot mācību gada noslēgumu, norisa ikgadējie Bērnu un jaunatnes centra organizētie "Ģimenes svētki". Radošas darbnīcas, izstādes, dejotāju un dziedātāju koncerti,...

Pavasaris ziedošais.

 Tiek lasīts un vākts, iespēju robežās, ārstniecības augi. Arī meita piepalīdz vākt.

IMG_20170522_134020.jpg

IMG_20170520_184212.jpg

IMG_20170520_184047.jpg

IMG_20170520_184351.jpg

  Zāļu istabiņa sāk pamazam pildīties. Ar augiem, ziediem. Ar smaržu.

IMG_20170522_134449.jpg

IMG_20170522_134454.jpg

  Pat dārzu ravējot netiek izmesti labumi. Nezālīte ir laba.

IMG_20170522_153322.jpg

IMG_20170524_150955.jpg

image-0-02-04-5e6305779349967a6e86485ec9


 Pavasaris smaržīgais.

Bernard Cornwell – The Burning Land (The Saxton Stories #5)

6489529

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

The Saxon Stories sērijas piektā The Burning Land grāmata aptver 892.-893.gadu, kad Veseksu joprojām apdraud jauni dāņu karapulki, un neko nelīdz iepriekš uzvarētās kaujas (un pat šajā grāmatā izcīnītās), ja nevari uzvaras atkal un atkal atkārtot. Kopš iepriekšējās Sword Song grāmatas ir pagājuši pieci gari gadi, kuri Uhtredam šķiet pavadīti sargājot Londonu. Alfrēds jau agrāk bija diezgan slimīgs, bet pēdējā laikā veselība ir pasliktinājusies un aizvien izteiktāk jūtams, ka līdz viņa (dabiskajai) nāvei nav ilgi atlicis. Tieši to pašu sajūt arī uz salas esošie dāņu karavadoņi kā Harald Bloodhair vai Haestan, kuri labprāt pieliktu punktu Alfrēda sapnim par vienotu Angliju. Klīstošas runas par Alfrēda vājumu vai pat baumas par nāvi un Veseksas ievainojamība vilināt vilina jaunus laimes meklētājus.

It kā jau būtu, kam pēc viņa pārņemt troni – Alfrēda vecākais dēls Edvards, neskaitot teorētiski vēl citus kandidātus ar pamatotiem iemesliem, bet Edvards vēl nav radījis savam vārdam spēcīgu reputāciju, un tieši Alfrēda bailes par to, ka pēc viņa nāves viss paveiktais var aiziet nebūtībā, un viņa vēlme ar zvērestu piesaistīt Uhtredu, kalpot Edvardam, kļūst par vienu no ieganstiem, kas liek Uhtredam pakārdināt sevi ar ideju pievienoties dāņiem, kas nebūt nebūtu pirmā un droši vien vēl ne pēdējā tāda iespēja Uhtreda dzīvē.

Nevar noliegt vienu faktu. Iespējamība, ka mūsdienās pastāvētu Lielbritānija, ja saksiešu pusē nebūtu cīnījies Uhtreds, būtu visai niecīga. Vēl jo vairāk, ja iedomājamies izdomāto Uhtredu cīnāmies dāņu pusē, vai arī, ja dāņi spētu labāk sadarboties un koordinēt stratēģiju, tad šodien visticamāk sala būtu viena liela Dāņu zeme. Iespējams, viņa vietu būtu ieņēmis kāds cits brašs karavīrs kā Steapa Snotor, kurš kā Tasmānijas velns var izbrāzties cauri naidniekiem, bet nosarks augstdzimušākas dāmas priekšā, vai Finan – īrs, kuru dažs labs nenovērtē viņa īsā auguma dēļ līdz ir par vēlu. Bet tā jau ir vieta citām spekulācijām vai vēsturiskajiem romāniem. :)

Tikmēr pats Uhtreds piekļūst rokas stiepiena attālumā no sava sapņa, atgūt Bebanburgas cietoksni, kuru, kā arī titulu, pēc viņa piesavinājās tēva brālis. Bet pagaidām nekas vairāk par sapni arī nevar būt, jo viss atduras pret nepietiekošiem resursiem (gan cilvēku, gan finansu), lai atkarotu gandrīz vai neiekarojamās mājas. Var jautri pasmaidīt par ainām no Uhtreda vecumdienām, kad viņu pārņem dusmas par to, ka uzvaras kaujās, izcīnītas galvenokārt viņa līdzdalības dēļ, tiek piedēvētas bezmaz jebkuram citam, bet ne viņam, kādēļ bez žēlastības sadedzina priesteru rūpīgi pārrakstītās vēstures annāles. Kas zin, varbūt saprastu, ja zinātu, ka ir izdomāts tēls. :D

Autors lieliski savij izdomāto un reāli notikušo, tas sanāk tik smalki, ka rodas pat vēlme izlasīt arī kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo laika periodu! :)


Filed under: Bernard Cornwell Tagged: 4 zvaigznes, Bernard Cornwell, Fantasy, HarperCollins Publishers, Historical Fiction, The Burning Land, The Saxon Stories

Eiropas Planetoloģijas kongress 2017 (17.-22.09.2017)

2017.gada 17.-22.septembrī Rīgā norisināsies Eiropas Planetoloģijas kongress, kurā piedalīsies planetologi un speciālisti no visas pasaules, kas piedalās tādās misijās kā Juno, Dawn, Cassini, Kepler, Spitzer, Mars Express un citās. Piecu dienu laikā notiks vairāk nekā 60 sesijas, kuru laikā tiks prezentēti pētījumi tādās tēmās kā astrobioloģija, Mēness un Marsa izpēte, komētu pētījumi, asteroīdu izpēte un apguve, planētu aizsardzība un citplanētu izpēte.

Der Weg ins Freie

Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis. Grāmatas galvenais varonis ir Georgs fon Vegertins - aristokrātisks jauns vīrietis, kurš ir apdāvināts komponists, taču visai slinks un nedisciplinēts, līdz ar to viņa karjera uz priekšu virzās gaužām lēnām. Turklāt vispār pēc idejas viņam vajadzētu arī darbu - nav viņš gluži tik turīgs, kā no barona varētu gaidīt, taču arī šajā jautājumā viņš nesteidzas. Patiesību sakot, vispār steiga un darbība Georgam nav sevišķi raksturīgas. Tas pats ir arī personīgās dzīves frontē - attiecībās ar sievietēm viņš nesteidz uzņemties iniciatīvu un pieņemt lēmumus, tā vietā ļaujot visam iet pašplūsmā. Pat tad, kad Anna - viņa draudzene - paliek stāvoklī, Georgs nav gatavs īsti nekādai rīcībai, ja nu vienīgi solījumam "es jūs nepametīšu". Precēties viņam noteikti plānu nav, bet visādi citādi viņš seko principam, ka... nē, patiesībā viņš neseko nekādam principam, reizēm viņā parādās emocijas un pozīcija virzienā A, bet tikpat labi jau stundu vēlāk viņš domāt pilnīgi pretēji. Līdz ar to paredzēt skaistu nākotni viņa un Annas attiecībām nevar - arī tālab, ka reizēm gadās, ka Georgs Annu krāpj - turklāt pats nebūdams īsti sajūsmā par šādu rīcību no savas puses, bet vienlaikus - neko smagi arī nepārdzīvojot. Viņš tomēr ir laisks tipāžs, kuram ilgstošas drāmas nav sevišķi raksturīgas. Itin centrāla šajā romānā ir ebreju un antisemītisma tēma. Kamēr pats Georgs ir vācietis, liela daļa cilvēku, kuru aprindās viņš apgrozās, ir ebreji - turklāt, kā jau ebrejiem pieklājas, katrs nelaimīgs savā veidā. Optimisti viņu vidū ir tie, kas tiecas pēc cionisma un izceļošanas uz Palestīnu ar domu, ka tur kādreiz ebrejiem būs mājas, tikām pesimistiskākie (tādi kā Georga draugs rakstnieks Bermans) uzskata, ka arī tur viņiem nekādu māju nebūs un nekur viņi nebūs iederīgi. Šniclers (pats būdams ebrejs) kritiski raugās uz laikam jau teju visiem saviem tēliem - ja nu vienīgi Terēze Golovski - sociāldemokrātu partijas aktīviste - šķiet izpelnāmies vairāk simpātiju kā pārējie. Ne, nav arī tā, ka viņš savus varoņus dēmonizētu vai censtos parādīt, kādi maitas ir visi cilvēki, bet ko gan grāmatas varoņiem var pārmest, tas ir darbīguma trūkumu, un lielā mērā - arī jūtu notrulinātību. Vispār jau Georgs mani diezgan pamatīgi kaitināja, bet jāatzīst, ka uzrakstīta šī grāmata ir ļoti ticami, turklāt tā ir itin laba liecība tam, kāda bija dzīve Vīnē pirms 1. Pasaules kara - arī attiecībā uz antisemītisma tēmu, kura nebūt neaizsākās ar to, ka kādam jaunam vīram, kas vēlāk uzaudzēja muļķīgas ūsas, atteica vietu Mākslas akadēmijā. Izcili aizraujoša lasāmviela tā nav, bet gana tipiska savam laikmetam gan - un kaut kādā mērā no tās varētu būt ietekmējies arī Prusts, radot "Zudušo laiku meklējot".