Kārtējo reizi masu medijos parādījušies sirdi plosoši vakcinētāju teksti no sērijas «bērniņš uz nāves gultas tāpēc, ka nebija vakcinēts» un «cik vecāki neapzinīgi, ka neizmanto savas tiesības bērnu vakcinēt». Šādi teksti bija gaidāmi - kā jau tradicionāla vakcinētāju reakcija uz aktīvāk paustu informāciju par reālajām vakcinācijas problēmām.
Šoreiz nemēģināšu atspēkot šīs populārās klišejas, atsaucoties uz vakcīnu kaitīgajām sastāvdaļām, vakcīnu instrukcijās lasāmajām blaknēm, infekcijas slimību samazināšanās statistiku vai jebkādiem citiem populārajiem vakcinācijas pretinieku argumentiem, kuri katrs par sevi ir pietiekami vērā ņemami, lai sāktu pārdomāt vakcinācijas «nekaitīgumu» un lietderīgumu, jo pats galvenais arguments PRET vakcināciju ir meklējams daudz dziļāk. Lai to atrastu, mums ir jāveic ceļojums vēsturē un cilvēka reālajā fizioloģijā.
Fakta konstatācija
Ar franču ķīmiķa Luija Pastēra (1822-1895) «vieglo spalvu» un vācu ārsta Roberta Koha (1843-1910) atbalstu medicīnā ieviestā un akceptētā «mikrobu teorija» (angl. germ theory ) jeb infekcijas slimību izcelsmes teorija postulē, ka slimības rodas tikai pateicoties specifisku agresīvu, savā formā un funkcijā nemainīgu mikroorganismu invāzijai: mikroorganismi esot spējīgi vairoties un pārvietoties ārpus cilvēka ķermeņa un specifisks «uzbrukušais» mikrobs ir atbildīgs par konkrētu slimību. Ja mikrobu eksistence ārpus cilvēka organisma nav noliedzama un par to mēs nestrīdamies, tad fakts, ka bieži vien šo specifisko slimību gadījumā pats par slimības cēloni uzskatītais mikrobs organismā nemaz nav atrodams, nelielai daļai mediķu un ne-mediķu tomēr liek aizdomāties, ka kaut kas ar šo cēloņu-seku teoriju varētu nebūt kārtībā.
«Mikrobu teorijas» radītā bakteriofobija kļuva par cēloni gandrīz histēriskiem centieniem par katru cenu izvairīties no mikrobu draudiem: dezinficējam visu, ko nav slinkums, mazgājam rokas desmit reizes dienā, bailēs no bomžu šķavām injicējam zīdaiņiem veselu kokteili indīgu vielu, no kurām daļa pieder pie toksiskākajiem savienojumiem pasaulē, un iznīcinām visas baktērijas savā personīgajā organismā, pakļaujot sevi vēl smagākām slimībām nekā tās, no kurām esam medicīniskās propagandas «trenēti» baidīties kā no uguns. Modernajā medicīnā sākās pilnīgi jauna ēra, kas sevī iekļāva arī sterilizāciju, pasterizāciju, vakcināciju, antibiotikas un bailes ēst svaigu, termiski neapstrādātu pārtiku. Medicīnas autoritātes ieteica cilvēkiem kārtīgi vārīt pārtiku un dzeramo ūdeni. Pateicoties normāla ūdens, svaigas pārtikas un dzīvu uzturvielu trūkumam, sākās straujāka un neizbēgama sabiedrības veselības lejupslīde. Mikrobu galināšanas praksei ar medikamentiem sekas ir arī jatrogēnās (medicīnas radītās) saslimšanas. Mākslīgās «imunitātes» radīšanas centieni ar vakcīnu un serumu palīdzību noved pat pie traģiskām sekām, kuras ne vienmēr ir konstatējamas tūlīt pēc vakcinācijas, un kuras vakcinētāji ārkārtīgi nevēlas asociēt ar vakcīnām. Baku un mēra epidēmiju vietā mums ir diabēta, autisma, vēža un citu slimību epidēmijas globālā mērogā.
«Tie paši vēži, tikai citās kulītēs»
Pateicoties L.Pastēra un viņa ideju piekritēju skaidrojumam, ka slimības cēlonis lidinās pa gaisu vai pārvietojas ar netīru roku palīdzību un tml., un tāpēc var uzbrukt ikvienam , cilvēkam vairs nebija jāuzņemas nekāda atbildība par slimību, kuras cēlonis ir viņa paša dzīves veids, kaitīgie ieradumi vai jebkāda cita veida atkāpšanās no veselības likumu ievērošanas. Vainas sajūta nav brālis, atbildības slogs daudziem ir par smagu… Daudz vieglāk taču ir vainot kaut kādus «ārējos uzbrucējus», kas ir iekarojuši «nevainīgo» upuri! XIX gs. vidus «parasto patērētāju», viduvējus zinātniekus un valdošo politisko eliti šāda teorija pilnībā apmierināja, jo tā bija vienkārša, viegli saprotama, un savā dziļākajā būtībā maz atšķīrās no senākos laikos valdošā uzskata, ka slimību cēloņi ir dažādi ļaunie gari, kas cilvēku apsēduši, un kuri ir jāizdzen, lai cilvēks atveseļotos. Starpība tikai tā, ka šamaņu un ekzorcistu vietā stājusies šodienas medicīna dzen laukā ne vairs ļaunos garus, bet gan «kaitīgās» baktērijas.
Kopš L.Pastēra laikiem un līdz šodienai cilvēki ir sekmīgi mācīti baidīties no baktērijām un vīrusiem… un kādam tas ir ļoti izdevīgi. «Mikrobu teorija» ir efektīvi pārvietojusi cilvēku personīgo atbildību par savu veselību uz ārstu pleciem, kuri it kā vienīgie zina, kā iznīcināt «uzbrūkošos» mikrobus ar antibiotikām vai izveidot pret tiem gandrīz nesaraujamu «aizsargmūri»… protams, ar finansiāli fenomenāli ienesīgās vakcinācijas palīdzību. Mediķu skatījumā cilvēks reti kad ir vainīgs pie savas slimības, bet paši mediķi, nereti pat nezinot (ko paši arī atzīst), kādi ir slimības cēloņi, tomēr uzstājas kā bezmaz visvaroši cilvēka glābšanā no tās. Pacientu pakļāvība ārstu lēmumiem balstās uz aklas ticības mediķu autoritātei, taču ticība ir reliģijas komponente, pretstatā fundamentālām zināšanām, izpratnei un pieredzei. Tādejādi jaunās «reliģijas» (medicīnas) piekritēji un sekotāji ir pilnīgi pazaudējuši kontroli pār savu personīgo veselību, atdodot to tās «priesteru» - mediķu rokās. Izpratnes trūkums rada bailes - un tieši tās pārvēršas par vislabāko manipulācijas instrumentu.
Taču XXI gadsimta sākuma un informācijas laikmeta domājošo medicīnas pakalpojumu patērētāju ne par jau smieklīgiem kļuvušie uzbāzīgie mediķu apgalvojumi vakcinācijas sakarā, ne izveidojusies reālā situācija veselības aprūpes lauciņā vairs nespēj apmierināt. Tas tā ir ne tikai tādēļ, ka internetā brīvi ir izlasāmas oficiālās vakcīnu instrukcijas, ko no ārstiem nereti nevar izdabūt ne ar lūgumu, ne prasīšanu, bet ar kurām iepazīties PIRMS vakcinēšanas ir jebkura pacienta pienākums, bet arī tādēļ, ka ar uguni vairs nav jāmeklē, piemēram, tāda informācija, ka L.Pastērs pirms nāves devis rīkojumu nepubliskot viņa laboratorisko pētījumu pierakstus. Kad pēc 10 gadu aizlieguma termiņa izbeigšanās L.Pastēra piezīmes pārgāja no ģimenes īpašuma žurnālista rokās, atklājās, ka daudzi dati šajos pētījumos ir manipulēti, lai tos pielāgotu kļūdainu secinājumu pierādīšanai, par spīti tam, ka L.Pastērs daudzējādā ziņā pats bija apzinājies savas kļūdas… Taču savas dzīves nogalē, būdams pie tam jau ilgstoši smagi slims, viņš vairs nebija spējis atzīties šajās kļūdās un mahinācijās, jo uz to pamata veidotās «mikrobu teorijas» bāzes jau bija paspēts uzbūvēt apjomīgu medicīnisko un farmaceitisko industriju un uz tās balstījās bizness, kas šobrīd ir viens no ienesīgākajiem pasaulē un savos apjomos stāv tuvu naftas rūpniecībai un ieroču un narkotiku tirdzniecībai.
Vēl viena vēsturiska atkāpe
Luijs Pastērs bija ķīmiķis un fiziķis, kuram par dzīvības procesiem bija ārkārtīgi minimāla izpratne. Viņa biogrāfijā neparādās absolūti nekādas norādes par jebkādas medicīniskās izglītības iegūšanu vai cilvēka fizioloģijas studēšanu, un viņš nekad nav strādājis nevienā slimnīcā pat ne par sanitāru, kur nu vēl ārsta lomā slimam cilvēkam līdzās stāvējis. Visi viņa pētījumi un no tiem izrietošie secinājumi ir veikti ķīmiskajā laboratorijā, veicot eksperimentus ar dzīvniekiem (Pastērs ir licis pamatus medicīnā tik populārajai vivisekcijai), atrauti no klīniskās medicīniskās prakses ar cilvēkiem. Taču vai nav paradokss? - tam visam par spīti, Pastērs ir veicis veselu apvērsumu medicīnā un tiek uzskatīts par mikrobioloģijas un imunoloģijas pamatlicēju un spožāko zvaigzni medicīnas debesīs.
Patiesībā pirmā «infekcijas slimību mikrobu teorija» tika publicēta 1762. gadā, gandrīz 100 gadus pirms Pastēra teorijas; tās autors bija Vīnes ārsts M. A. Plenciz. 1860. gadā L.Pastērs piesavinājās viņa eksperimentus un teoriju un kopš tā brīža tika uzskatīts par tās autoru. L.Pastērs plaģiarizēja un, pateicoties to nepilnīgai izpratnei, kropļoja arī sava laikabiedra un oponenta, izcila un cienīta franču zinātnieka Žaka Antuāna Bešāma (1816-1908) darbus.
Pateicoties L.Pastēra pašreklamēšanās spējām, ietekmei augstākajās politiskajās aprindās un intensīvai savu teoriju bīdīšanai pie katras mazākās iespējas, ap 1870-jiem gadiem medicīnas profesija pilnībā pieņēma «mikrobu teoriju» ar tādu pašu nelaužamu pārliecību, kāda daudziem piemīt vēl šodien. Mikroskopu radīšana deva iespēju saredzēt, diferencēt un klasificēt mikroorganismus, uz kuriem sāka raudzīties kā uz slimību cēloņiem. Medicīniski-farmaceitiskā industrija sāka nerimstošus ideālu medikamentu un vakcīnu meklējumus cīņai ar katru no slimību «izraisošajiem» mikrobiem (jāatzīmē, ka uz doto brīdi medicīnā ir klasificētas vairāk nekā 10 000 «atšķirīgas» slimības).
Baktērijas un to simbiotiskā loma ķermenī
Baktērijas ir mūsu dzīves simbiotiski partneri un to atrašanās mūsu ķermenī ir pilnīgi dabiska un normāla. Tās asistē toksisko materiālu sadalīšanā un izvadīšanā, un rada barības vielas, kas ir vitāli svarīgas mūsu veselībai un labklājībai.
Baktērijas ir Zemes pārtikas ķēdes vitāli svarīga sastāvdaļa. Kad mirušo augu un dzīvnieku organiskās vielas dabā sadalās un satrūd, baktērijas sadala to kompleksās organiskās molekulas vienkāršos neorganiskos elementos, kas tiek izvadīti atpakaļ augsnē. Augi tos izmanto par uzturvielām. Neorganiskos minerālus fotosintēzes reorganizējot, augi tos pārvērš par fizioloģiski izmantojamu un ideāli piemērotu dzīvu pārtiku dažādām augstākām dzīvības formām, ieskaitot cilvēku.
Mūsu ķermenī baktērijas sadala un pārstrādā atkritumus - gan nesagremoto pārtiku, gan mirušās šūnas - tieši tāpat, kā tas notiek augu un dzīvnieku valstībā. Dažus no šiem atkritumiem, kas citādāk tiktu izvadīti laukā, baktērijas pārvērš par organismā izmantojamām barības vielām. Tā, piemēram, zarnu mikroflora ir atbildīga par vitamīnu B 12 un K sintezēšanu organismā. Antibiotiku lietošana, kas, cita starpā, iznīcina zarnu mikrofloru, ir cēlonis šo vitamīnu trūkumam organismā un tā izraisītajām veselības problēmām.
Baktērijas pārtiek no miruša organiskā materiāla. Vesela cilvēka organismā dzīvām un veselām šūnām tās nekādu kaitējumu nespēj nodarīt!
Baktēriju loma slimības situācijā un vakcīnu blaknes
Kad ķermenī izveidojas lokalizēta vai vispārēja toksiska kondīcija, tad baktērijas mobilizējas šīs situācijas likvidēšanai. Iekaisuma procesā baktērijas pārstrādā mirušo šūnu materiālu tā vieglākai izvadīšanai no ķermeņa. Šajā procesā baktēriju izdalītie «ekskrementi» ir toksiski - taču tie atspoguļo tikai to toksīnu neveselīgumu, no kuriem baktērijas pārtiek. Ja atkritumi nav laicīgi tikuši izvadīti no ķermeņa, bet ir tajā uzkrājušies, tad ķermenis dzīvības saglabāšanas nolūkos uzsāk pašattīrīšanos, kas izpaužas kā iesnas, atkrēpošanās klepojot (kā, piem., plaušu karsoņa un tuberkulozes gadījumā), strutojoši un sulojoši izsitumi (bakas, masalas, masaliņas, vējbakas…), vemšana un caureja (piem., Rota vīrusa «infekcija»), dažādi toksiski izdalījumi caur to orgānu gļotādām, kuru oriģinālā funkcija NAV toksisko atkritumu izvadīšana («aplikta» mēle, baltie ziedi no sieviešu dzimumorgāniem, dzeltens, smakojošs urīns, strutas no acīm un ausīm - konjuktivīts un otīts, utt.). Attīrīšanās procesus lielākoties pavada arī paaugstināta temperatūra (fermentācijas procesu un palielinātas dažādu šķidrumu, t.sk asiņu cirkulācijas rezultāts iekaisuma procesos), nogurums, miegainums un apetītes zudums (visa ķermeņa enerģija tiek mobilizēta attīrīšanās procesam, atvelkot to no vitāli mazsvarīgākiem procesiem konkrētajā brīdī - ēšanas, fiziskām un mentālām aktivitātēm), limfmezglu pietūkums (limfmezgli strādā ar palielinātu slodzi, aktīvi piedaloties attīrīšanas procesā). Cīnoties pret šiem attīrīšanās procesa simptomiem jeb «slimībām» vai tos manipulējot ar medikamentiem, vakcīnām un serumiem, organismu vēl vairāk piesārņojot, tā vietā, lai palīdzētu organismam attīrīties, tiek panākts slimniekam vēlamajam diametrāli pretējs rezultāts - piesārņojums paliek organismā, strauji vai pamazām sekmējot audu deģenerāciju, orgānu bojājumus un funkciju traucējumus vai zaudējumu.
Šeit jāpievērš uzmanība faktam, ka visbiežākās vakcīnu blaknes, saskaņā ar vakcīnu instrukcijās doto informāciju, ir pietūkums injekcijas vietā, pietūkuši dziedzeri un dziedzeru iekaisums, un paaugstināta temperatūra. Reizumis šiem simptomiem pievienojas arī izsitumi, vemšana un caureja. Visi šie simptomi pilnīgi nepārprotami liecina par to, ka dažādo vielu kokteilis, kas organismā tiek ievadīts ar vakcīnu, ir organismam nepieņemams, un ka tas cenšas visos iespējamos veidos no organismu apdraudošajām vielām atbrīvoties.
Pie «retākām» vakcīnu blaknēm pieder garu garā virkne ar visdažādāko orgānu un funkciju bojājumiem un deģeneratīvām slimībām - pilns spektrs, sākot no «neparasta raudulīguma» (liecina, ka vakcīna ietekmējusi nervu sistēmu) līdz pat letālam iznākumam: rezultāts piesārņojumam, ko cilvēka, un jo īpaši zīdaiņa organisms nav spējis laicīgi izvadīt. Jo lielāks ir vakcīnas saņēmēja piesārņojums pirms vakcinācijas (neveselīgs uzturs, piesārņota dzīves vide) - jo lielāka varbūtība, ka kā blaknes iespējamas ne tikai organisma attīrīšanās pazīmes, bet arī smagi organiski bojājumi. Jo tīrāks organisms un veselīgāks dzīves veids (tas attiecas arī uz tikko piedzimušu bērnu, jo viņa organisma stāvokli ietekmējis mātes uzturs un dzīvesveids) - jo mazāka varbūtība, ka vakcīnas sekas būs smagas un ilgstošas. Pat salīdzinoši veselīga bērna attīrīšanās procesus ietekmējot ar medikamentiem un neļaujot organismam normāli attīrīties, rodas tieši tās smagās «infekcijas slimību» sekas, ar kurām mediķi biedē situāciju neizprotošos cilvēkus.
Cilvēka organisms ir inteliģents veidojums, baktērijas ir tā palīgi
Dzīvības saglabāšana organismam ir augstākā prioritāte, un šim mērķim kalpo dažādi pašaizsardzības un pašattīrīšanās procesi organismā, kurus mediķi kļūdaini nosauc par slimību.
Viens no faktoriem, kas apdraud dzīvību, ir asins pH līmeņa novirzes ārpus pieļaujamā diapazona <7,0 vai >7,8, jo tad apstājas enzīmu darbība. Pastāvīgam asins pH ir jābūt 7,36-7,44. Asins pH novirzi uz skābo pusi sekmē skābinoša pārtika un dzērieni, kā arī jebkādi medikamenti, kas pēc savas struktūras un sastāva nav organismā fizioloģiski izmantojami ne šūnu barošanai, ne enerģijas ieguvei, un tādēļ organisms pret tiem izturas kā pret liekām un piesārņojošām substancēm, no kurām jāatbrīvojas. Lielākā daļa Rietumu sabiedrības ikdienā lieto skābinošo pārtiku un piekopj asinis skābinošu dzīves veidu (pārslodzes, stresi). Kāpēc viņi nemirst kā mušas jau agrā jaunībā? Par to rūpējas organisma dabiskā inteliģence: piemēram, kalcijs no zobiem un kauliem tiek «pārsviests» uz asinīm to pH līmeņa normalizēšanai dienām, mēnešiem un gadiem ilgi, kā rezultātā… bojājas zobi un veidojas osteoporoze (kaulu veselība ir organisma dzīvībai mazāk vitāls faktors, nekā asins pH līmenis). Organisma dzīvības aizsargāšanu veic vēl daudzi citi mehānismi, taču to uzskaitīšana un analīze nav šī raksta mērķis.
Skābinošais piesārņojums paātrina šūnu atmiršanas procesu organismā, un, kā jau tas ir likumsakarīgi visā dzīvajā dabā - mirušās šūnas ir baktēriju maltīte. Baktērijas ir klātesošas slimības procesos ar vienu vienīgo mērķi - sadalīt un sagatavot izvadīšanai metaboliskos atkritumus, toksīnus, mirušās šūnas un audus, - un, kā tādas, tās ir vitāli svarīgas atveseļošanās procesa sastāvdaļas. Baktērijas vairojas tad, kad ķermenī palielinās mirušo organisko substanču daudzums, ar ko tām baroties, bet nevis tāpēc, ka tās pēkšņi, ne no šā, ne no tā izlēmušas kļūt saimnieka organismam naidīgas. Baktērijas nevis rada slimību (piesārņojumu organismā), bet gan ir «sanitāri», kas sakopj cilvēka aplamās darbības rezultātā organismā izveidoto miskasti. Tas arī ir iemesls, kāpēc tās redzam klātesošas intensīvākos attīrīšanās procesos.
Baktērijas nav slimības cēlonis, tāpat kā mušas nav atkritumu kaudzes cēlonis. Baktērijas nav cēlonis tā organiskā materiāla nāvei, kuru tās sadala. Kad baktērijas savu lomu ir izpildījušas, to forma un skaits atgriežas pie sākotnējā, kāds ir normāls un nepieciešams veselīgam organismam. No tā, ka baktērijas ir klātesošas un aktīvas mirušu organisku substanču sadalīšanas procesā, izdarīt secinājumu, ka tās ir organiskās substances nāves cēlonis, ir absurdi.
Ir aplami arī nosaukt baktēriju aktivitātes par «uzbrukumu» vai par «invāziju»; ja nu vienīgi mēs ar to domājam baktēriju uzbrukumu toksīniem. Patiesībā vienīgas reālais uzbrukums ir mūsu pašu uzbrukums savam personīgajam ķermenim, kuru mēs veicam ikdienā ar nedzīvo pārtiku un dzērieniem, medikamentiem, pārēšanos, pārmērīgi vēlu iešanu gulēt un citiem neveselīgiem paradumiem un stresiem, kas rada enerģijas trūkumu mūsu organismā, ar to apgrūtinot gan gremošanas, gan izvadīšanas procesus. Nenoliedzama ir arī piesārņotās ārējās vides iedarbība uz mūsu veselību, kas, tāpat kā piesārņotā vide mūsu organisma iekšienē, ir cilvēku roku un prāta aplamo darbu rezultāts.
Baktēriju transformācijas saskaņā ar vides izmaiņām
Šodien mikrobioloģijā tiek mācīts, ka baktērijas vairojas, bināri daloties: no vienas šūnas veidojas divas meitas šūnas (angl. monomorphism). No baktērijas X varot izveidoties tikai un vienīgi baktērija X, tāpat kā amēbai daloties, veidojas tikai amēbas vai kaķenei dzimst tikai kaķēni.
Taču pastāv arī monomorfisma idejai diametrāli pretējs viedoklis (angl. pleomorphism), pie kura nonākuši un kuru ar pētījumiem pamatojuši un pierādījuši zinātnieki gan paša L.Pastēra laikā (pirmais bija Ž.A.Bešāms), gan virkne citu pētnieku dažādās valstīs laika periodā līdz pat mūsdienām. Tas demonstrē, ka neeksistē «slimības radošas», nemainīgas baktērijas, mikrobi, baciļi vai vīrusi. Slimības specifiskos simptomus un vairojošos mikroorganismu tipu nosaka saimnieka neveselīgie paradumi un piesārņotā vide viņa organismā.
Lai kāds konkrēts mikrobs varētu eksistēt un vairoties, ir jāeksistē tam piemērotai videi, kuru veido ķermenī atrodošais toksiskais un patoloģiskais piesārņojums. Baktērijas nekad aktīvi nevairojas vietās, kurās nav to vairošanās procesam piemērotas pārtikas un vides: tās vairojas ārkārtīgi ātri, kad vidē parādās trūdošs materiāls, uz kura «dzīrot», un tās izmirst, kad iestājas bads vai kādi citi vairošanās procesam nelabvēlīgi vides apstākļi.
Tāpat kā mušas nav cēlonis atkritumiem, tā arī baktērijas nerada savas pārtikas rezerves. Tāpēc atkritumiem piesārņotā vidē mūsu organismā ir jāparādās vispirms, un tikai tad var notikt baktēriju «invāzija». Bakteriologi kļūdaini iedala mikrobu populāciju «labajos mikrobos» un «sliktajos mikrobos», ignorējot daudzkārt mikroskopā novērotu faktu, ka «labajiem mikrobiem» piemīt spēja transformēties par «sliktajiem mikrobiem» tad, kad vide ir atbilstoša šādu pārmaiņu norisei. Citiem vārdiem sakot, mikrobi var modificēt savu struktūru un metaboliskās funkcijas saskaņā ar vidi, kurā tie atrodas.
Iemesls, kāpēc mediķi neredz un pilnīgi vai gandrīz pilnīgi noliedz šos procesus, slēpjas veidā, kādā viņi skatās uz slimību: tiek paņemts asins paraugs, kurš tiek iekrāsots un no tā veikts «momentuzņēmums», un tad secinājumi par mikroorganismu klātbūtni un to «cēlonību» slimības gaitā tiek veikti no statiskas bildes - bez nekādas nojausmas, kā cilvēks no vesela pakāpeniski kļuvis par slimu, un kādi procesi attīstās viņa dzīvajās asinīs dažādās slimības stadijās. Analogi par dzīva organisma normālai funkcionēšanai nepieciešamajiem faktoriem nevar uzzināt, veicot no slimības miruša cilvēka autopsiju.
Bioloģiskās vides veselīgumu vai slimīgumu nosaka vairāki faktori: tās skābju un sārmu līdzsvars (pH), elektromagnētiskais lādiņš (negatīvs vai pozitīvs), piesārņotības jeb toksicitātes līmenis, un vidi veidojošu uzturvielu kvalitāte, klātesamība vai trūkums. Pie slimas vides kritiskajiem simptomiem pieder zems skābekļa daudzums, ķermeņa koloidālo šķidrumu kustības stagnācija starpšūnu telpā, elektriskā lādiņa pazušana sarkano asinsķermenīšu virspusē.
Vērojot dzīvās asinīs notiekošos procesus (kas ir izdarāms ar tumšā lauka mikroskopa palīdzību), ir iespējams redzēt, kā mikroorganismi maina formu, analogi tam, kā tauriņš iziet kāpura un kūniņas stadiju. Atšķirības ir tikai tādas, ka:
1) mikroorganismi ir spējīgi iziet cauri skaitliski daudz vairākām transformācijas fāzēm,
2) transformācija no vienas fāzes citā var notikt reizēm pat dažu minūšu laikā, un
3) šīs transformācijas ir vistiešākajā veidā atkarīgas no vides, kurā mikroorganismi atrodas.
Pamēģiniet gadu nekopt savu māju un paraugieties, kas tajā notiks! Nekoptajā vidē sāks perināties visdažādākie «nelūgtie viesi» - peles, žurkas, tarakāni, un virkne visādu citu kustonīšu un kukainīšu, kas barojas ar atkritumiem, ieskaitot dažādus mikroorganismus. Līdzīgs process notiek mūsu organismā: aplamo ēšanas paradumu un ikdienas dzīves stresu rezultātā tiek piesārņota mūsu iekšējā vide. Šādā mainīgā iekšējā vidē pastāvīgi klātesošās «labās baktērijas» maina savu formu un funkciju, transformējoties par «sliktajām baktērijām» - respektīvi, baktērijām, kuru uzdevums ir izpildīt sanitāru lomu agresīvākos vides apstākļos. Ja vides apstākļi kļūst vēl toksiskāki, tad tiek sasniegta viena no baktēriju dzīves cikla pēdējām fāzēm - sēnītes. Starp citu, šādu sēnīšu kolonijas organisms dzīvības saglabāšanas nolūkos «iekapsulē» audzēju šūnās ar mērķi pasargāt pārējo organismu, un jo īpaši asinis, gan no pašām sēnītēm, gan no to radītajiem toksīniem. Šo procesu, kā arī autolīzes procesu, kas uzsākas pilnīgas gavēšanas laikā un ar kura palīdzību iespējams likvidēt gan kaitīgos mikroorganismus, gan to «iekapsulētājus» (tauku un audzēju šūnas), detalizēti skaidro Dabiskās Higiēnas skolas viens no visvairāk pazīstamajiem pārstāvjiem, ārsts Herberts Šeltons vienā no savām grāmatām.
Baktēriju transformācijas vides apstākļu ietekmē, visticamāk, izskaidro arī tā saucamo multirezistento baktēriju veidošanās fenomenu.
Secinājums
Bērni neslimo un nemirst tāpēc, ka nav potēti! Kādā komentārā vienam no pašā sākumā minētajiem ziņu avotiem par puisēnu reanimācijā tika veiksmīgi pateikts, ka neeksistē tāda «nevakcinēšanās slimība».
Bērni slimo vecāku un ārstu nezināšanas dēļ par slimību patiesajiem cēloņiem, kā arī gandrīz divu gadsimtu garumā kultivētas dezinformācijas dēļ par mikrobiem kā slimību izraisītājiem un no šīs dezinformācijas izrietošām, organismam kaitējošām darbībām - organisma piesārņošanas ar medikamentiem un vakcīnām, kā arī organisma vitāli svarīgo palīgu - baktēriju - nežēlīgas iznīcināšanas ar antibiotikām. Slimības PATIESO cēloņu neapzināšanās neļauj no šiem cēloņiem sekmīgi izvairīties vai tos likvidēt pirmo piesārņojuma simptomu parādīšanās gadījumā, kā to kārtējo reizi demonstrē arī gadījums arī 11 mēnešu veco puisēnu, kura smago veselības stāvokli un faktu, ka bērns nav potēts, vakcinētāji izmanto neinformētu un emocionāli viegli ietekmējamu prātu manipulēšanai vakcinācijas biznesam vēlamajā virzienā un uzmanības novēršanai no vakcinācijas pretinieku pamatotajiem argumentiem, pret kuriem vakcinētājiem nav efektīvas «antipotes».
Aelita Folkmane-Burgere, iesūtīja Daiga B.
Piezīme:
Ja es vēlētos šim rakstam pievienot visu izmantotās literatūras sarakstu, tad tas būtu daudzkārt garāks par pašu rakstu. Tādēļ aprobežošos tikai ar dažām norādēm uz saitēm, kur apkopota tikai «aisberga virsotnīte» no šai tēmai veltītās un jebkuram interesantam brīvi pieejamās literatūras:
1) avoti par pleomorfismu (angl. pleomorphism) un «mikrobu teorijas» kļūdām,
2) E.D.Hjūmas dokumentālais pētījums «Atmaskotais Pastērs: modernās medicīnas kļūdainie pamati»,
3) Dabiskās Higiēnas skolas klasiķu un mūsdienu autoru darbi.
