nekur.lv

Amanda Aizpuriete “Krēsla tevi mīl. Сумерки тебя любят“, atdzejojusi Milena Makarova, il. Lilija Dinere-Siliņa. Rīga: Ali S, 2005.

  (Grāmata lasāma šeit.)
  Sausu tekstu nomocīta, meklēju glābiņu dzejā.
  Aizpurietes dzejoļus kādreiz lasīju daudz un zināju no galvas, un ne es viena tāda. Toreiz gan, protams, biju jaunāka, un tagad mazliet bažījos, vai vecums nebūs darījis savu, liekot skeptiski saraukt degunu par padsmitnieces gaumi, bet nekā tamlīdzīga. Joprojām varu apgalvot, ka Amanda ir man tuvākā mūsu dzejniece. Ne velti Knuts Skujenieks, ja pareizi atceros, reiz nosauca Aizpurieti par iespējamo latviešu dzejas karalieni. Viņas dzejoļi neapšaubāmi ir depresīvi, pilni nāves, skumju un noguruma, bet šī nāve vienlaikus ir ļoti sievišķīga un romantiskas mīlestības pilna:

Vienīgi neprāts mūs sargā
no sairšanas. Un glābj
no liesmām vienīgi kaisle.
Un toreiz no miroņiem piecēla mani
tavs nāvīgais glāsts.

  Un vēl tie ir ļoti skanīgi. Patiesībā pirmais vārds, kas nāk prātā, ir “dzejiski”, bet tādā gadījumā tūdaļ uzrodas arī vārds “tautoloģija”, tāpēc palikšu vien pie skanīguma un ritma. Lasot pat nekad nedzirdētus dzejoļus, galvā atskan rimtā Aizpurietes balss. Tieši nesamākslotā valodas plūduma dēļ tie tik viegli paliek atmiņā. Turklāt tie ir arī redzami, tajos kā īsfilmās spilgti uzzīmēta kāda aina vai notikums.

Vāze neuzticas man un pati
nokāpj dārzā sameklēt puķes,
un atrod asteres, kuras mēs neesam stādījuši.

  Agrāk nebiju pamanījusi vai biju piemirsusi, cik brīvi Aizpuriete rīkojas ar laiku, jo “vārdi tam izslīd caur pirkstiem”. Laiks ir kritis kaujā, bet jasmīnu lietus ir mūžīgs, un lietū stāvošā sieviete varbūt ir tā pati, kas tur bija iepriekš, bet varbūt jau cita. Vai varbūt tas ir viens un tas pats. Grūti ir arī pateikt, kurā pusē aiziešanai atrodas stāstītāja, kas Nāvē daļēji saskata arī sevi pašu un vienlaikus mīt gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē.

  Diemžēl atdzejojumos, lai gan arī krieviskie dzejoļi ir labi, es Aizpurieti tik skaidri nesadzirdu. Varbūt tāpēc, ka nemaz nezinu, kā viņas lasījums izklausās krieviski, varbūt tāpēc, ka rindiņas garākas, varbūt lielāku uzmanību pievēršu zaudējumiem. Vienā vietā pagaisušas aliterācijas (Veļu vieglie soļi vārpas nenoliec. / От легких шагов призраков не гнутся колосья.), citā mainīta nozīme:

Vēl mēs varētu uzcelt telti zem citronkokiem –
ja vien tu prastu rotaļāties.

И еще, под лимонными деревьями
мы могли бы разбыть палатку,
если, конечно, ты хочешь играться.

  Pati grāmata ir izveidota grezna kā kolekcionāru izdevums, ar brīnišķīgām ilustrācijām un zeltītu vāku (kas šeit attēlā izskatās diezgan drausmīgi). Lilijas Dineres fantastiskie zīmējumi lieliski papildina šīs dzejas pasauli. Uz grāmatas muguriņas iespiesti autores un tulkotājas autogrāfi. Tā ir kā radīta dāvināšanai jaunām gotu meitenēm un citiem cilvēkiem, turēšanai pie gultas un pārlasīšanai, kad gribas skaisti paskumt, lasot mīlas dzeju. (Šķiet, grāmatu vēl šur tur var nopirkt par lētu naudu.)

  Rakstnieks Čārlzs Stross (Charles Stross) savā pierakstu vietnē ir publicējis rakstu par tulkošanas tiesībām. Pats raksts tiem, kas nekādas tiesības pārdot netaisās, nav diez ko interesants, toties komentāri gan. Dažādu valstu iedzīvotāji pauž savas domas par valodas atšķirībām angļu un amerikāņu izdevumos un par fantastikas grāmatu tirgu savā zemē, pretējus viedokļus par Prečeta tulkojumiem serbu valodā un priekšstatus, cik vajadzētu pelnīt literatūras tulkotājam (daudz vairāk nekā tehniskajiem tulkotājiem, jo tas ir grūti), savukārt tulkotāji aizrāda, ka nē, patiesībā tie, kas ķimerējas ar mākslu, saņem vismazāk. Ak jā, tika apspriesta arī dažādu valstu nodokļu politika un īstais iemesls, kāpēc Arturs Klārks emigrēja uz Šrilanku.

Kaaron Warren „Walking the Tree”. il. Greg Bridges. London: Angry Robot, 2010.

  (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
  Šo grāmatu nopirku vēl pirms tās iznākšanas skaistā vāka dēļ. Protams, arī apraksts bija gana daudzsološs: Botānija (Botanica) ir liela sala, kuru gandrīz pilnībā aizņem Koks. Tikai pie paša jūras krasta ir brīva zeme, kur mīt cilvēki. Lillai, kas sasniegusi pieaugušas sievietes vecumu, jākļūst par skolotāju un kopā ar bērniem jādodas piecus gadus ilgā ceļojumā apkārt Kokam, lai iemācītos visu, ko var apgūt salas kopienās.
  Grāmatai ir zināma līdzība ar Ursulas Le Gvinas darbiem (uz aizmugurējā vāka nodrukāts ieteikums lasīt Le Gvinas „Lavīniju” un „Tehanu”, ja ir paticis šis darbs). Tās spilgtākā iezīme ir gluži vai antropoloģiskais dažādu kopienu dzīves attēlojums, kas ļauj noticēt, ka viena no iespējamām nākotnēm varētu būt tieši tāda. Lasot bieži iedomājos, vai es tur gribētu dzīvot — šis jautājums ir allaž aktuāls arī salas skolotājām. Reizēm jā, gribētu, reizēm nē, bet, ja kāds no malas aprakstītu mūsdienu dzīvi (un es nedomāju tikai pēdējos pāris gadus), tad laikam jau labāk dzīvot tur, blakus Kokam.
  Sākumā dzīve uz salas šķiet kā feministiska un ekoloģiska utopija. Tradicionālās dzimumu lomas šeit ir pavērstas otrādi. Vīrieši ir tie, kas dzīvo mājās, pieņem dzemdības un paveic lielāko daļu bērnu auklēšanas darba, kamēr sievietes, vismaz labākās, spēcīgākās un gudrākās, var apceļot pasauli. Salas iedzīvotāji lieliski apzinās, ka pieejamie dabas resursi ir ierobežoti un viņu izdzīvošana ir atkarīga no Koka. Viņiem ir efektīva dzimstības regulēšana — to garantē sieviešu noteicošais stāvoklis, pretapaugļošanās līdzekļi (nākamā rīta tēja) un strikta tabu sistēma, kas nepieļauj dzimumattiecības vienas kopienas iedzīvotāju un radinieku starpā. Jaunās sievietes, kuras kopienas vīrieši atzinuši par labākajām, tiek sūtītas apceļot salu kā bērnu pavadones jeb skolotājas. Katrā kopienā viņas aplido vietējie vīrieši, kas šādi dabū seksu un, ja viņiem un kopienai paveicas, — sievu. Vismaz tik ilgi, līdz sievietei tas apnīk.
  Vai jaunas meitenes, lai cik arī ilgi nebūtu gaidījušas šo iespēju, var tā vienkārši gandrīz katrā jaunajā vietā jau pirmajā vakarā atrast kādu, ar ko grib mīlēties, tā jau ir cita lieta. Es par to mazliet šaubos — viss tomēr notiek ļoti strauji. No otras puses, viņas šeit lielā mērā ir uzņēmušās mūsu sabiedrībai raksturīgo vīrieša lomu, un jauniem puišiem tas varētu arī nebūt pārlieku grūti, ja vēl ņem vērā, ka sabiedrība no viņiem (tas ir, viņām) gaida tieši to. Vēl viens neatbildēts jautājums ir tas, kā jūtas tās meitenes, kuras netiek izraudzītas par skolotājām, un vai viņām tiešām tā arī šķīsti jānodzīvo viss mūžs.
  Arī ekonomiskā dzīve ir sakārtota. Naudas, šķiet, tur nav, pa vidu kopienām, kas cita no citas atrodas mēnešiem ilgu gājienu attālumā, atrodas tirgus vietas, kur var mainīties ar specifiskiem kopienu ražojumiem, piemēram, smaržām, metāla un māla traukiem, tēju un ziedēm, kas mazina menstruālās sāpes. Iecienīta ir arī apmainīšanās ar dāvanām.
  Lielais atstatums un neiejaukšanās politika — katrā kopienā var atrast ko izziņas vērtu, un citiem jāļauj dzīvot, kā viņi ieraduši, — novērš potenciālos politiskos konfliktus. Visi bērni, arī puikas, reizi mūžā apceļo visu salu, katrā kopienā nodzīvojot mēnesi un iemācoties pieņemt svešādo. Gluži kā tādā ES jauniešu apmaiņas programmā.
  Taču katrai kopienai ir savas ēnas puses, un utopiskā noskaņa pamazām gaist. Izrādās, ka daži vīrieši nejūtas īsti laimīgi un vēlētos pāriet uz dzīvi citur, piemēram, homoseksuālistu ciemā, lai gan no ārpasaules, kas ir sieviešu daļa, viņiem tomēr ir mazliet bail. Ikdienā slēptā agresija dažās situācijās izlaužas uz āru ne vienā vien vietā, un Lillai, ceļojot apkārt pasaulei, nākas nepārtraukti pārvērtēt savu skatu uz dzīvi.
  Grāmatā striktais iedzīvotāju sadalījums ļoti viendabīgās apmetnēs palīdz novērst konfliktus, piemēram, vienkopus dzīvo arī visi sadistiski noskaņotie vīrieši, no kuriem pārējie cilvēki var viegli izvairīties — protams, izņemot tur piedzimušos bērnus. Grūti iztēloties, kā to panākt dzīvē, turklāt man tā nemaz nelikās tik laba doma. Gluži kā pļavas vietā stingri nošķirtas dažādu puķu dobes.
  Turklāt viena zēna — Moraces — māte bija uzticējusi Lillai bīstamu noslēpumu: viņa ir slima. Bīstama infekcija gandrīz pilnībā tika iznīcinājusi iepriekšējo civilizāciju, un no slimībām salas iedzīvotāji baidās visstiprāk — pat vēl vairāk nekā no jūras briesmoņa un spokiem, kas dzīvo Kokā. Ja kāds uzzinās, ka Morace ir nevesels, viņu “ārstēs”…
  Tomēr kopumā grāmata ir negaidīti un patīkami optimistiska, un šādos daļēji postapokaliptiskos darbos tas nemaz tik bieži negadās. Varbūt tomēr cilvēki ir spējīgi mācīties no kļūdām un vienoties kopīgu mērķu un gluži vienkārši labākas dzīves vārdā. Brīnišķīgi ir arī sekot līdzi tam, cik daudz kopējā un atšķirīgā ir kopienu mītos par Koka sākotni un pirmajiem cilvēkiem. Lilla beigās vispār nokļūst līdz pašai serdei un uzzina salas vēsturi, un tas viņai varētu palīdzēt mainīt tās gaitu vēl mazdrusciņ gaišākā virzienā.
  Kā jau teicu, grāmatas pasaule ir attēlota nevainojami, ja nu vienīgi pārāk īsi. Es būtu ar mieru lasīt ne vien piecsimt lappuses, bet arī divtik daudz, jo Vorenai acīmredzami bijis pulka sakāmā. Sižetā netrūka vietu, kur par notikumiem varētu stāstīt krietni plašāk (darbība vispār grāmatā paliek otrajā plānā, bet tas man netraucēja), turklāt beigas šķita sasteigtas un Moraces problēmas atrisinājums nelikās pārliecinošs. Bet Lillas tēla izaugsmes attēlojums ir paveikts labi, es viņai noticēju, un man viņa patika. Turklāt grāmata liek domāt, lai arī nav didaktiska.
  Katrā ziņā autores vārdu esmu iegaumējusi, jo tam ir vērts pievērst uzmanību. Vorenai pirms tam ir iznācis stāstu krājums un šausmu romāns, šogad gaidāms vēl viens romāns par burvjiem mūsdienu pasaulē. Arī par Koku vēl daudz stāstu varētu izstāstīt…