Par riteņainām tantēm un treneriem-grūtdieņiem

Latvijas sieviešu basketbola izlase acīmredzot nonāks zemākā finālturnīra izlozes grozā nekā to pēdējā laikā bija ierasts redzēt.
Adatas acs, caur kuru komanda izspraucās Izraēlā, Arēnā pret Serbiju jau pārauga vismaz kases lodziņā, taču, vērtējot turnīru kopumā, atliek vien secināt, ka paknapas kvalificēšanās ir Latvijas gaumē, kaut iepriekšējās reizēs ar visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem mūsējām izdevās finišēt grupas galvgalī.
Cik tad šoreiz pietrūka līdz pirmajai vietai grupā? Kā būtu, ja varētu vienu spēli nospēlēt citādi?
Ja sākam ar nesenāko - pietrūka 21 punkts mājas spēlē ar Serbiju. Ja spēlēto pirmo puslaiku tāpat kā otro, pēdējās minūtes izvērstos ļoti aizraujošas. Ja vien kāda no izlases amatpersonām būtu pacentusies izkalkulēt nepieciešamo starpību.
11 punkti izbraukumā pret Izraēlu. Sevišķi iespaidīgi būtu 45 spēles minūtes sekot faktiskajam scenārijam un sasniegt šādu starpību otrajā pagarinājumā.
13 punkti izbraukumā pret Serbiju. Citiem vārdiem - uzvara. Tālu nebija, jo vēl otrajā puslaikā Latvija paguva pabūt vadībā.
6 punkti mājās pret Izraēlu. Citiem vārdiem - uzvara. Laikam vistuvāk realitātei, jo pēdējā minūtē mūsējo nerealizētie uzbrukumi, kā atceramies, atspēlējās dubultā.
George Dikeoulakos veikumu komandas trenera amatā objektīvi izvērtēt liedz pēcanetes sindroms. Pēc turnīra grieķis atzina, ka domājis, ka būs vieglāk. Diez vai daudz citādāk savu līgumu beigās domāja Kemzūra, Trajkovič vai Johnson. Neviens no šiem kungiem savā pārziņā nodotos kolektīvus neuzveda augstāk kā tie bijuši iepriekš. Par izņēmumu rezultātu ziņā varētu uzskatīt Dzodzuashvili, taču viņa padotie tolaik atzina, ka pēc spēlēm jutušies kā izvaroti.
Tā nu jāsāk domāt, ka finanšu ministra Slaktera leģendārais Bloomberg ēterā izteiktais savas valsts novērtējums ir maldīgs - mēs tomēr esam special.

Pagaidu glābiņš reaktīvu sirdspukstu ritmā

Latvijas un Izraēlas basketbolistes Ramatganā laikam ļoti gribēja, lai Rumānijas-Serbijas spēle, kas sākās pusstundu vēlāk, beigtos ātrāk. Šis kaskadiera cienīgais triks viņām arī izdevās.
Abi trillera cienīgie mači noslēdzās ar gandrīz identisku rezultātu, un to gaitā caur līdzjutēju galvām augstas ticamības formā varēja paspēt izšauties ievērojams skaits grupas noslēguma tabulas variantu vai arī pavisam vienkārši savajadzēties uz tualeti.
Elīna Babkina izstrēba putru, kas daļēji bija iestāvējusies jau kopš pagājušās trešdienas un diez vai bija sevišķi garšīga. Potenciālā līdere Gunta Baško šoreiz uzticējās akadēmiskām vērtībām, gūstot punktus tikai ar klasisko divsoli un soda metieniem, savukārt Kubliņa ar Tamani parūpējās, lai izteiciens "auguma pārsvars" nebūtu jālieto saviebjoties. Sieviešu basketbols pēc šīs spēles nevairoja savas izredzes tikt iekļautam kādā rehabilitācijas kursā, bet katra līdzjutēja pašreizējā attieksme, domājams, joprojām visupirms atkarīga no tā, vai viņš bijis 83 vai 82 pusē.
Ironiskā kārtā Latvijas izlase uzvarēja ar vienīgo starpību, pie kuras nevaram teikt, ka pēdējā spēlē pret Serbiju der jebkura uzvara, bet, ja nu gadījumā svētdien mūsējās vinnēs ar to pašu vienu punktu, varēsim runāt par jaunu traģikomisma etalonu. Jebšu "viena punkta plānu", kas pārtrumpo jebkuras partijas n-to punktu pirmsvēlēšanu plānu.

Vakareiropas futbola iekšējās šodienas

Par pasaulē spēcīgāko nacionālo futbola čempionātu dēvētās Anglijas Premjerlīgas otrās kārtas rezultātos atrodami veseli trīs 6:0.
Ja pirmie divi tikai lieku reizi atgādināja par plaisu starp vadošo trijotni un pārējiem, tad Aston Villa sagraušana Newcastle United izpildījumā mazliet uzspodrināja līgas mundieri - proti, jaunpienācējs sasita pēdējos gados stabilu "eirozonas" komandu. Tiesa, objektīvajiem spēku samēriem proporcionāls ir auditorijas interešu samērs, un līgas varenuma faktisko koncentrēšanos šaurā dalībnieku lokā spilgti ilustrē īru raidsabiedrības Setanta Sports bankrots pirms pāris gadiem raidlicences "īpatnību" rezultātā - proti, tā pamatā ietvēra spēles lejasgala komandu starpā, kamēr visu krējumu nosmēla (lasi - translēja) Sky.
Protams, angļu plaisa nav gluži Spānijas Primera Liga variants, kur daudzi divus El Clasico liktu augstāk par visu pārējo sezonu un kur pērnsezon otro un trešo vietu šķīra 21 punkts. Izskatās, ka šosezon šī atstarpe varētu tikai pieaugt, jo bronzas laureāts Valencia abus savus Dāvidus "izbarojis" Goliātiem (lasi - naudīgākiem klubiem).
Kāda čempionāta kopējo spēku katrs mēra pa savam. Mēraukla var būt tā klubu sasniegumi Eiropas līgās, taču tie netieši norāda uz komandas (ne)noslogotību vietējos turnīros. Klubi, kas spējīgi izlikt divus vienlīdz spēcīgus sastāvus, tomēr ir izteikts retums, bet titula pretendenti nereti spiesti šķirties no cerībām tieši spēlēs ar nominālajiem pastarīšiem. Ar šo aksiomu prātā parasti kaut nevilšus tiek noteikta viena prioritāte.
Kamēr tabulas augšgals, neprecizējot secību, ir diezgan prognozējams arī pragmatiskajā Vācijā un Itālijā, Francijas Ligue1 kopš Olympique Lyonnais ilggadīgās dominances beigām kļuvis par "atvērtu" un pārsteigumiem bagātu turnīru, kurā pērnsezon līdz pēdējām kārtām bija seši(!) reāli titula pretendenti. Tā kā arī konkurence ir un paliek virzītājspēks, laikam Lyon un Bordeaux sekmīgā Čempionu līgas kampaņa bija ja ne loģiska, tad izskaidrojama gan, un, kaut pēdējais šogad izskatās pieticīgāk, nav pamata neticēt, ka tā vietu cienīgi ieņems kāds cits. Kā būtu, piemēram, ar pirmo Čempionu līgas uzvarētāju?

Izraēlas iedzīšanas ceļi

Izraēlas basketbola izlašu ceļš uz Eiropas meistarsacīkšu dārgmetāliem varētu būt pielīdzināms viņu senču ceļam uz apsolīto zemi - pēdējās medaļas ieguvuši vīri tālajā 1979. gadā - un gauži disproporcionāls varoņdarbiem atsevišķās spēlēs, tomēr Exodus mantojums zināmā mērā izpaužas - spēlēs ar Izraēlas komandu līdzdalību mēdz atklāties lielas un uz veseliem laikmetiem attiecināmas patiesības.
Pirms 2010. gada 17. augusta spēles varēja likties, ka Latvijas dāmu izlases zaudējuma gadījumā iemesls būtu gatavs bez apdomas - "laikmets bez Anetes". Bet vai viss tiešām ir tik vienkārši?
2007. gada Eiropas čempionāta finālturnīra mačā pret to pašu Izraēlu Latvijai nācās atspēlēties no divciparu skaitlī mērāma deficīta - tāda bija spēles dinamika, kuras līkne virzījās kopsolī ar Jēkabsones-Žogotas gūto 28 punktu sadalījumu pa puslaikiem: 4+24. Skanot beigu sirēnai, gavilēja Latvija - 77:73.
Diez vai pēc ekspresīvās leksikas daudzstāvības potenciāla puslaika pārtraukumā George Dikeoulakos daudz atpaliek no Ainara Zvirgzdiņa, un arī 2010. gadā komanda it kā cīnījās kā nākas, tomēr izraēlietes uzvarēja pārāk daudz neitrālo bumbu epizožu. Varbūt tā bija nedrošība kā sekas gandrīz visu spēlētāju pieradumam pie neitronu lomas komandas molekulā. Lai nu kā. katras spēju pārtapt par pozitronu parādīs tikai laiks.
Grieķa nenosakāmā dziļuma sāniski vērstais skatiens pēc Elīnas Babkinas kļūdas mača izskaņā visticamāk nekavējās atmiņās par minēto 2007. gadu. Bet nebūtu bijis par ļaunu, jo, lai cik toreiz Kjeti sameta Jēkabsone, pēdējos četrus punktus Latvijai pie neizšķirta rezultāta guva... neviens cits kā tagad uz trešās saspēlnieces lomu releģētā Zane Eglīte. Trīs gadus vēlāk Rīgā viņas aizstājējai būtu pieticis nezaudēt bumbu, lai pēdējā minūte izvērstos mazāk muļķīgi. Pēdējā minūte, kuru uzsākot - tāpat kā trīs gadus iepriekš - uz tablo bija neizšķirts, tomēr 2010. gadā spēle iepriekšējās trīsdesmit deviņās bija sabalansētāka un par uzcītīgo iedzīšanu komanda bija nopelnījusi citādas beigas. No otras puses - arī viela pārdomām mēdz būt vērtīga ceļamaize.