Vai vēlamies par daudz?
Tā kā Eirodziesmas vietējais galvgalis pēkšņi piešķīris šim konkursam savādi filosofisku auru, plebejiski regejisko atmetot austrumu kaimiņiem, arī šo rindu autors sajutās savādi gatavs virsrakstā likt jautājumu, kam vieglāk atrast žūksni pretjautājumu nekā rast atbildi.
Latvijas sociālo vidi nav grūti raksturot kā "ko tad mēs, mēs jau neko". Nez kāds mums pamats sūkstīties par valsts vārda slikto reputāciju starptautiskajā uzņēmējdarbības vidē, ja paši kaut nevilšus mēdzam kaut ko uzskatīt par labāku tikai ārzemju izcelsmes dēļ.
Diezin vai ir skaidra atbilde, vai latvieti no savas astes celšanas vairāk attur pagātnes apspiestības tagi DNS kodā vai tagadnes sabiedrības nihilisms. Skaidrs ir tas, ka jebkura uzdrīkstēšanās ietver zināmu risku. Minimālā pakete: "ko par to teiks citi", maksimālā: garīgām vērtībām piebiedrojas mantiskas. Riska apzināšanās var eventuāli pārvērsties eksistenciālā jautājumā (trekno gadu debitori, piecelieties!), bet reizēm pārāk viegli ir apstāties un nospriest, ka "labāk zīle rokā nekā mednis kokā". Drīz gan šai parunai zudīšot jēga, jo medņi reāli pretendē uz izzušanu. Un ne tikai no kokiem.
Vai Rīgas Dinamo reāli pretendē uz Gagarina kausu? Diez vai. Vai mēs varam cerēt, ka tomēr jā? Un kā vēl! Bet ar šo cerību ir tāpat kā reliģiju - tā patiešām ir brīvība, kā dziedāja Artūrs Šingirejs, un vispatiesākā tās izpausme ir katra cilvēka iekšienē nevis fantāzijas apdalītu žurnālistu propagandā.
Latvijas sociālo vidi nav grūti raksturot kā "ko tad mēs, mēs jau neko". Nez kāds mums pamats sūkstīties par valsts vārda slikto reputāciju starptautiskajā uzņēmējdarbības vidē, ja paši kaut nevilšus mēdzam kaut ko uzskatīt par labāku tikai ārzemju izcelsmes dēļ.
Diezin vai ir skaidra atbilde, vai latvieti no savas astes celšanas vairāk attur pagātnes apspiestības tagi DNS kodā vai tagadnes sabiedrības nihilisms. Skaidrs ir tas, ka jebkura uzdrīkstēšanās ietver zināmu risku. Minimālā pakete: "ko par to teiks citi", maksimālā: garīgām vērtībām piebiedrojas mantiskas. Riska apzināšanās var eventuāli pārvērsties eksistenciālā jautājumā (trekno gadu debitori, piecelieties!), bet reizēm pārāk viegli ir apstāties un nospriest, ka "labāk zīle rokā nekā mednis kokā". Drīz gan šai parunai zudīšot jēga, jo medņi reāli pretendē uz izzušanu. Un ne tikai no kokiem.
Vai Rīgas Dinamo reāli pretendē uz Gagarina kausu? Diez vai. Vai mēs varam cerēt, ka tomēr jā? Un kā vēl! Bet ar šo cerību ir tāpat kā reliģiju - tā patiešām ir brīvība, kā dziedāja Artūrs Šingirejs, un vispatiesākā tās izpausme ir katra cilvēka iekšienē nevis fantāzijas apdalītu žurnālistu propagandā.
