Par riteņainām tantēm un treneriem-grūtdieņiem
Latvijas sieviešu basketbola izlase acīmredzot nonāks zemākā finālturnīra izlozes grozā nekā to pēdējā laikā bija ierasts redzēt.
Adatas acs, caur kuru komanda izspraucās Izraēlā, Arēnā pret Serbiju jau pārauga vismaz kases lodziņā, taču, vērtējot turnīru kopumā, atliek vien secināt, ka paknapas kvalificēšanās ir Latvijas gaumē, kaut iepriekšējās reizēs ar visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem mūsējām izdevās finišēt grupas galvgalī.
Cik tad šoreiz pietrūka līdz pirmajai vietai grupā? Kā būtu, ja varētu vienu spēli nospēlēt citādi?
Ja sākam ar nesenāko - pietrūka 21 punkts mājas spēlē ar Serbiju. Ja spēlēto pirmo puslaiku tāpat kā otro, pēdējās minūtes izvērstos ļoti aizraujošas. Ja vien kāda no izlases amatpersonām būtu pacentusies izkalkulēt nepieciešamo starpību.
11 punkti izbraukumā pret Izraēlu. Sevišķi iespaidīgi būtu 45 spēles minūtes sekot faktiskajam scenārijam un sasniegt šādu starpību otrajā pagarinājumā.
13 punkti izbraukumā pret Serbiju. Citiem vārdiem - uzvara. Tālu nebija, jo vēl otrajā puslaikā Latvija paguva pabūt vadībā.
6 punkti mājās pret Izraēlu. Citiem vārdiem - uzvara. Laikam vistuvāk realitātei, jo pēdējā minūtē mūsējo nerealizētie uzbrukumi, kā atceramies, atspēlējās dubultā.
George Dikeoulakos veikumu komandas trenera amatā objektīvi izvērtēt liedz pēcanetes sindroms. Pēc turnīra grieķis atzina, ka domājis, ka būs vieglāk. Diez vai daudz citādāk savu līgumu beigās domāja Kemzūra, Trajkovič vai Johnson. Neviens no šiem kungiem savā pārziņā nodotos kolektīvus neuzveda augstāk kā tie bijuši iepriekš. Par izņēmumu rezultātu ziņā varētu uzskatīt Dzodzuashvili, taču viņa padotie tolaik atzina, ka pēc spēlēm jutušies kā izvaroti.
Tā nu jāsāk domāt, ka finanšu ministra Slaktera leģendārais Bloomberg ēterā izteiktais savas valsts novērtējums ir maldīgs - mēs tomēr esam special.
Adatas acs, caur kuru komanda izspraucās Izraēlā, Arēnā pret Serbiju jau pārauga vismaz kases lodziņā, taču, vērtējot turnīru kopumā, atliek vien secināt, ka paknapas kvalificēšanās ir Latvijas gaumē, kaut iepriekšējās reizēs ar visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem mūsējām izdevās finišēt grupas galvgalī.
Cik tad šoreiz pietrūka līdz pirmajai vietai grupā? Kā būtu, ja varētu vienu spēli nospēlēt citādi?
Ja sākam ar nesenāko - pietrūka 21 punkts mājas spēlē ar Serbiju. Ja spēlēto pirmo puslaiku tāpat kā otro, pēdējās minūtes izvērstos ļoti aizraujošas. Ja vien kāda no izlases amatpersonām būtu pacentusies izkalkulēt nepieciešamo starpību.
11 punkti izbraukumā pret Izraēlu. Sevišķi iespaidīgi būtu 45 spēles minūtes sekot faktiskajam scenārijam un sasniegt šādu starpību otrajā pagarinājumā.
13 punkti izbraukumā pret Serbiju. Citiem vārdiem - uzvara. Tālu nebija, jo vēl otrajā puslaikā Latvija paguva pabūt vadībā.
6 punkti mājās pret Izraēlu. Citiem vārdiem - uzvara. Laikam vistuvāk realitātei, jo pēdējā minūtē mūsējo nerealizētie uzbrukumi, kā atceramies, atspēlējās dubultā.
George Dikeoulakos veikumu komandas trenera amatā objektīvi izvērtēt liedz pēcanetes sindroms. Pēc turnīra grieķis atzina, ka domājis, ka būs vieglāk. Diez vai daudz citādāk savu līgumu beigās domāja Kemzūra, Trajkovič vai Johnson. Neviens no šiem kungiem savā pārziņā nodotos kolektīvus neuzveda augstāk kā tie bijuši iepriekš. Par izņēmumu rezultātu ziņā varētu uzskatīt Dzodzuashvili, taču viņa padotie tolaik atzina, ka pēc spēlēm jutušies kā izvaroti.
Tā nu jāsāk domāt, ka finanšu ministra Slaktera leģendārais Bloomberg ēterā izteiktais savas valsts novērtējums ir maldīgs - mēs tomēr esam special.
