nekur.lv

„Mums nevajadzētu būt vaļīgiem pret kritērijiem, ko pieprasām no pasniedzējiem un ko pasniedzēji pieprasa no mums,” saka Latvijas Universitātes filozofijas students Armands Leimanis jeb „Gojko mute”, kura vēstules publiskošana internetā izraisījusi pamatīgu viļņošanos saistībā ar agrāk jau uzdotiem, taču tā arī neatbildētiem jautājumiem par plaģiātismu Latvijas filozofijas „grandu” darbos un finansējuma sadales principiem pētniecībā. Studenti vairs nav ar mieru klausīties „sviesta dzīšanu” lekcijās, apņēmušies panākt izmaiņas. Anda Burve-Rozīte un Ivo Leitāns ar jauno „revolucionāru” tikās dienā, kad viņš saņēma aicinājumu 15.martā ierasties uz Filozofijas studiju programmu padomes sēdi, kurā tiks spriests par viņa vēstuli un tās izraisītajām diskusijām.

Pirms intervijas daži fakti, kas ieskicē notikuma kontekstu. Studentu vēstulē un vēlāk publiskotajā plakātā ar atsaucēm ir paustas aizdomas par plaģiāta pazīmēm dažu LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēku tulkojumos un monogrāfijās. Vēstulē apšaubīts arī vairāk nekā 100 tūkstošu latu finansējuma lietderīgums un procedūra, kādā tas vairāku gadu garumā piešķirts Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) paspārnē veiktajam pētījumam Dzīvespasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija.

Šī nav pirmā reize, kad publiski rakstīts par šiem jautājumiem. Pērn NRA rakstīja par to, ka M.Kūle un FSI Zinātniskās padomes priekšsēdētāja Ella Buceniece vienlaikus darbojas arī Latvijas Zinātnes padomes Humanitāro zinātņu ekspertu komisijā; M.Kūle ir tās priekšsēdētāja. KNAB pērn uzsāka pārbaudi, lai pārliecinātos par viņu darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – bija radušās šaubas par konkursa rezultātu objektivitāti fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu finansēšanai humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Pārbaude nav pabeigta, slēdziena vēl nav.

Šonedēļ profesore Maija Kūle kādā lekcijā minēja, ka ir sacelts ’’ļembasts pret filozofiju’’, Dienā ir virsraksts ‘’Studenti pret pasniedzējiem’’. Gribas saprast – vai jūs esat pret filozofiju, vai pret pasniedzējiem, vai pret ko citu? Varbūt ‘’par’’ kaut ko?

Mēs noteikti neesam pret filozofiju, tā mūs ļoti interesē. Mēs nevēlamies, lai kaut kā filozofija Latvijā pārstātu būt. Tas, kā tagad ar plakātu sevi esam pieteikuši: studentu grupa, kas nav apmierināta ar pašreizējo situāciju [filozofijas studijās]. Pārmetumi par pasniedzēju plaģiātiem nav atbildēti un karājas gaisā jau vismaz gadu. Atsevišķi cilvēki par to runā jau gadiem. Katrā ziņā, ir daudz lietu, ko mēs, studenti, mēģināsim tagad atrisināt.

Kā tieši?

Esam saņēmuši  ļoti lielu atbalstu pēc pirmās vēstules, kas pagājušajā nedēļā parādījās internetā un tagad mēģināsim organizēt, lai 7.maijā sniegtu prezentāciju. Tēmu loks, ko piedāvāsim, ir plašs. Piemēram, profesora Kūļa iespējamais [Kanta darbu tulkojumu] plaģiāts no Rolava. Mēs dosim iespēju izteikties visiem, kas to vēlēsies.

Kā  tas nākas, ka šīs problēmas pacelšanu jūs iniciējat tagad – vēlēšanu gadā?

Ar to nav pilnīgi nekādas saistības. Man pašam viedoklis par politiku ir ļoti stingrs un nemainīgs. Šobrīd man neviena partija nepatīk, tā kā politikai tagad iešu garām.

Bet kāpēc tagad? Kāds bija atspēriena punkts?

Pagājušajā  gadā mums [filozofijas bakalauru 2.kursam] beidzās lekcijas pie viena no labākajiem un draudzīgākajiem pasniedzējiem – Jurģa Šķiltera. Mēs bijām ļoti pateicīgi par darbu un laiku, ko viņš mums veltījis. Jo zinām, ka situācija naudas sadalījumā [fakultātē] ir ļoti, ļoti negodīga. Ir pasniedzēji, kas saņem divas algas – vienu no LU, otru no FSI. Viena no šādām pasniedzējām ir Maija Kūle, kura publiski lekcijās maģistriem stāsta: „Lai tie bakalauri nāk pastrādā par manu algu.” No otras puses, ja jūs apskatīsiet viņas valsts amatpersonas deklarāciju VID lapā, tad redzēsiet, ka tas, ko viņa saņem no LU, ir nieki, salīdzinot ar to, kas viņai nāk no FSI. (2008.gadā M.Kūle kā LU profesore algā saņēma 14,6 tūkstošus latu gadā, bet kā FSI direktore – 31,7 tūkstoti latu gadā- red.) Pagājušajā  gadā KNAB arī uzsāka pārbaudi par naudas sadalījumu, par to, ka viņi paši sev dala algas.

Kuri ir tie, kas paši sev dala algas?

FSI cilvēki. Cik mums zināms, tikko pabeigts audits FSI – milzīgi biezs, ar daudziem nesmukumiem iekšā. Atklātas daudzas nekārtības, bet viss, ko M.Kūle ir atbildējusi, ir uz kādām divām A4 lapām – „Jā, ekonomiskā krīze ir izcils brīdis, lai mēs beidzot sakārtotu savas finanses.”

Vai nav tā, ka jūs cenšaties aptvert ļoti plašu problēmu loku, kas notiek šajā fakultātē – par studiju kvalitāti, pasniedzēju naudām, apšaubāmo prestižu zinātnē? Kas tieši jums, filozofijas bakalauriem un maģistriem, ir pamatproblēma?

Šodienas plakātā [kas izlikts fakultātē] var redzēt, ka mums nav vienas konkrētas pamatproblēmas. Es izvēlējos franču revolūcijas lozungu Brīvība. Vienlīdzība. Brālība. Tas tāpēc, ka mūs jau Satori.lv publicētā raksta komentāros Maija Kūle pamanījās nosaukt par marksistiem, nihilistiem, vēl kaut ko tamlīdzīgu. Es padomāju: nu, es arī šo to zinu par revolūcijām, un ne visas revolūcijas, kas notikušas, bija marksisma revolūcijas.

Mums ir konkrēti uzdevumi, ko katrs vēlamies darīt, problēmas, ko risināt. Es savu vārdu pagaidām esmu ielicis pie pieciem vai sešiem projektiem.

Nosauc dažus!

Viens no tiem būs [Maijas un Riharda] Kūļu Filosofijas grāmatas errata jeb kļūdu labojums. Mēs iesim cauri katrai lapai, piesiesimies katram vārdam, katram teikumam. Meklēsim faktoloģiskās kļūdas, atsauču trūkumu. Ievadā par Hēgeli, piemēram, Kūlim ir divi tieši tādi paši teikumi kā Bertranam Raselam, kas ir visai paradoksāli, jo mums, studentiem, Raselu lasīt neiesaka – viņš neesot bijis filozofs, kā man lekcijā reiz teica pasniedzējs Igors Šuvajevs.

Manuprāt, pasniedzēji šobrīd izmanto savu autoritāti, savu vērtīgumu sabiedrībā, lai nebūtu jāatbild uz konkrētiem pārmetumiem, kas mums tiešām sakrājušies šo divu gadu laikā, bet mēs nevaram viņus dabūt uz konkrētu sarunu. Studentiem vajadzētu varēt aiziet pie pasniedzēja un pajautāt: „Jūs mums tikko teicāt to un to. Lūdzu, pamatojiet! Jūs balstījāties savā sapnī, ko vakar redzējāt, vai kādā pētījumā, kādā rakstā?” Mums nevajadzētu būt vaļīgiem pret kritērijiem, ko mēs pieprasām no pasniedzējiem un ko pasniedzēji pieprasa no mums.

Kā izpaužas filozofijas fakultātes pasniedzēju vaļīgums?

Ja notiek eksāmens pie profesora Kūļa, mēs visi pirms tam zinām: ja pateiksim maģiskos atslēgas vārdus „simboliskais reālisms”, atzīme būs 9 vai augstāka. Deviņi ar zvaigznīti un šķiramies kā draugi.

Vai studentiem ir izdevīgāk protestēt, vai būt lojāliem sistēmai?

Jaunajā, skaistajā vēstulē, kas it kā vairāk reprezentē visu mūsu domas, mēs uzrakstījām, ka nestrīdēsimies par to, kas ir pareiza filozofija, jo tas ir tas pats, kas velt Sīzifa akmeni kalnā. Taču jāmeklē alternatīvas, jo mēs redzam, ka līdz šim pie stūres [filozofijas fakultātē] bijuši FSI cilvēki ar saviem pētījumu virzieniem – fenomenoloģiju, hermeneitiku, un rezultātu nav nekādu.

Uz kā  tu balsti šo apgalvojumu?

Pagājušajā  gadā ar rakstiem presē šī tēma tika pacelta. Piemēram, Dzīvespasaules fenomenoloģiskās un hermeneitiskās deskripcijas projekts. Naudas iztērēts milzīgi daudz – protams, tas aiziet daudz cilvēkiem, tas aiziet izdevumos par kafiju un vēl kaut ko – bet kāds ir rezultāts?

Profesore Ella Buceniece NRA raksta: cilvēki mīļie, nāciet skatīties, ko mēs darām, bet – mēneša pēdējā pirmdienā pēc trijiem. Manuprāt, tā nav nopietna pieeja. Jūs saņemat naudu no valsts, no studentiem, nodokļu maksātājiem – tā nav jūsu privāta institūcija, kurā jūs vienkārši varat dzīt sviestu! Ja jūs esat gatavi sabiedrībai stāstīt tikai vienu dienu mēnesī, ko pētāt, tad, manuprāt, neesat naudu par darbu pelnījuši. Tad ļaujiet strādāt cilvēkiem, kuri tiešām darīs visu, kas viņu spēkos, lai mēģinātu pierādīt, ka filozofija var būt noderīga un praktiski pielietojama! Pierādīt, ka filozofi spēj sadarboties ar citām disciplīnām: psiholoģiju, ekonomiku, statistiku, ar jebkuru citu fakultāti! Ka mēs neesam augstprātīgi.

Kā studentam palīdz pētnieciskais darbs, ko veic institūts?

Viņi izdod pētījumus, kurus vienkārši neviens no mums nelasa.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tie nav lasāmi. Tie ir nekvalitatīvi. Piemēram, Robertam Apinim ir pētījums par izteikumu loģiku. It kā nopietns darbs, ja pašķirsta. It kā tabulas sazīmētas. Taču, ja šo darbu iedotu ekspertam, kas šajā jomā ir zinošs, viņš pateiktu: darbs nav pielietojams, sarakstītas pilnīgas blēņas! Vēl viens piemērs [Maijas Kūles grāmata] Eirodzīve. Es esmu tagad iepazinies tikai internetā ar pāris fragmentiem, bet tas, ko esmu lasījis, ir vienkārši blēņas.

Varbūt tā tu runā tāpēc, ka esi paviršs students ar sliktām sekmēm, kurš vēlas sariebt pasniedzējiem?

Nē, es ļoti centīgi un kārtīgi mācos – lieku roku uz sirds!

Vai kaut kas divu gadu laikā studijās bijis arī auglīgs?

Pirmajā  gadā bija ļoti vērtīgs kritiskās domāšanas kurss pie Arta Sveces. Manuprāt, pirmkursniekiem – filozofiem mēģināt iemācīt domāt kritiski ir pats sliktākais, ko tie, kas ir „kliķe”, varēja izdarīt. Mums visiem tas kurss ļoti patika, un mēs tiešām pēc tam mēģinājām domāt kaut mazliet kritiskāk. Reizē vai drīz pēc tam mums bija kultūras vēstures kurss pie Riharda Kūļa. Tur mēs varējām sākt praktiski pielietot savas kritiskās domāšanas prasmes.

Kas tevi neapmierināja Kūļa kursā?

Tas, ka nav nekāda satura. Mēs atnākam uz lekciju, lai uzzinātu kaut ko par kultūras vēsturi, kultūru, bet tas, ko tiešām uzzinām, ir, ka Kūlim ir divi dēli, ko viņi darījuši nesen, kur ceļojuši, ko Maija Kūle (Riharda Kūļa sieva – red.) par to domā un vēl, kā Maijai klājas. Mēs uzzinām visu par pasniedzēja privāto dzīvi – lietas, kas mūs neinteresē. Mēs lasām lekciju laikā grāmatas, čalojam, skatāmies griestos. Gaidām, kad tās mocības beigsies. Pasniedzējs vienkārši sēž priekšā sakrustotām kājām un izrāda savu augstprātību, filozofa statusu, ka, redziet, es esmu tik daudz sasniedzis, ka varu atnākt pie 1.kursa, sakrustot kājas un vienkārši dzīt sviestu, un man nekas par to nekad nebūs, jo (rāda uz augšu) šeit es, bet šeit (rāda uz grīdu) – jūs.

Vai tajā  brīdī izlēmi, ka protestēsi?

Patiesībā  vēl ne, jo Kūļa lekcijas pārtraucu apmeklēt. Es nolēmu, ka varu šo laiku pavadīt lietderīgāk, piemēram, kaut vai guļot mājās un skatoties televizoru. Mana neapmierinātība krājās, bet ļoti svarīgs pagrieziena punkts bija ētikas kurss pie Andra Rubeņa.

Visā kursā Rubenis atnāk auditorijas priekšā un lasa savu grāmatu. Autoritatīvi stāsta mums par ētiku. Jautājumus mēs nedrīkstam uzdot. Mēs nedrīkstam apšaubīt viņa viedokli, mēs nedrīkstam iepīkstēties. Kad nododam mājasdarbus, vērtējumu atpakaļ nesaņemam. Visu cauru gadu es tiešām cītīgi, pēc labākās sirdsapziņas strādāju, jo ētika ir joma, kas mani ļoti interesē.

Ka tev nepatika – ka nav diskusijas?

Man nepatika, ka pasniedzējs atnāk kā mācītājs draudzes priekšā un tagad mums, mirstīgajiem, deklamējot pasniedz ētiku. Bet tie bija vēl tikai ziediņi. Pienāca eksāmena diena. Mēs visi atnācām, es domāju: nu beidzot varēšu parādīt, ko zinu! Eksāmens bija tāds, ka mums jātur priekšā un jāpārraksta savi pieraksti, kas principā ir konspekti no Rubeņa lekcijām.

Es nebiju tajā brīdī informēts, ka Rubenis studentu darbos grib lasīt pats savas domas, savus vārdus studenta rokrakstā. Pastūmu pierakstus malā, varbūt kaut ko mazliet paskatījos, bet rakstīju, ko pats atceros no ētikas, ko domāju. Man bija ļoti slikts darbs – nenoliedzu. Taču, tā kā cauru gadu biju aktīvi strādājis un LU Informatīvajā sistēmā (LUIS) bija konkrēti vērtēšanas kritēriji – eksāmens 50 procenti no atzīmes – domāju, ka uzrakstītais īpaši manu atzīmi neietekmēs. Domāju, ka saņemšu par eksāmenu 6-7 un vidējā atzīme par kursu man būs 8. Nodevu darbu un jutos lepns, ka nepārrakstīju Rubeņa domas, ka uzrakstīju, ko pats domāju, lai cik arī tas darbs būtu slikts.

Un cik dabūji?

Pienāca diena, kad gājām pie Rubeņa noskaidrot atzīmes. Ejam visi iekšā kā pie bikts. Kad pienāk mana kārta, viņš man saka: „Pieci! Un labi vēl, ka tik daudz ieliku!”. Saruna beidzās ar to, ka pasniedzējs man pateica, ka es neko nesajēdzu, ka man jābeidz filozofēt un jāstājas ārā no fakultātes.

Tajā  dienā es izgāju no fakultātes tik dusmīgs kā vēl nekad mūžā. Nebiju tik dusmīgs par piecnieku, bet gan par pasniedzēja attieksmi. Par to, ka nevarēju saņemt argumentētu pamatojumu, kāpēc tādu atzīmi saņēmu. Tā ir mana sliktākā atzīme, un tieši ētikā. Iedomājos, kā būs, ja gribēšu studēt ārzemēs un sūtīšu augstskolai savu atzīmju izrakstu. „Un tagad paskaidrojiet, kāpēc jums ētikā 5,” man prasīs. Būs jāstāsta šis stāsts atkal. 

Kāda ir tavu kursa biedru attieksme pret mācību kvalitāti?

Ļoti sarežģīta, mūsu kurss nav homogēns veidojums. Esam ap četrdesmit studentu. Katram ir savs viedoklis. Tiklīdz biju aizsūtījis savam kursam vēstules versiju, sākās tenkas. Ar mani sāka strīdēties cilvēki, kuri pie pasniedzējiem, pret kuriem vēršos, raksta kursadarbu. Tagad mūsu kursā veidojas mazas grupiņas, kas apspriežas savā starpā, kā vislabāk reaģēt uz situāciju. Ir tādi, kuri atbalsta manu nostāju, bet neatbalsta vēstuli. Viņiem nepatīk mans kareivīgums. Viņi saka, vajadzēja sākt no iekšienes. Tagad, viņi saka, ir piesaistīti žurnālisti, būs problēmas, kauns. Mēs visi esam pataisīti par muļķiem.

Kāpēc nesāki par sasāpējušajiem jautājumiem runāt „no iekšienes”?

Mums bija skaists plāns: apstaigāt filozofus, noskaidrot, kādas ir iespējas jaunai – paralēlai studiju programmai. Mēs nevienam neko negribējām atņemt. Paralēli mēs gribējām noskaidrot par plaģiātiem, atrisināt šīs cūcības. Taču vēstule, ko gatavojām iekšējai lietošanai, tika atrasta un iznesta publiskajā telpā. Mums vairs nebija, kur atkāpties – bija jāsāk runāt publiski.

Vai par alternatīvas filozofijas studiju programmas iespējām esat jau runājuši ar dekānu?

Nē. Taču vēstulē esam rakstījuši, ko sāksim darīt. Kognitīvo zinātņu filozofijas programma [fakultātē] ir daudzmaz izstrādāta. Mēs mēģināsim [kopā ar to] dabūt cauri darbdienas filozofijas programmu. Es ļoti cienu Vēja* darbus, to, ka viņš Latvijā bijis gandrīz viens pats ar analītisko filozofiju.

Zem darbdienas filozofijas karoga mēs varam iet un teikt – re, kur kognitīvo zinātņu filozofija, analītiskā tradīcija, bet nākotnē – eksperimentālā filozofija**! Ar to mēs varam tikt priekšā citām Eiropas valstīm. Tur ir potenciāls.

Ja mēs [LU] varētu izveidot darbdienas filozofijas programmu, mēs varētu tikt no tās vietas, kur esam tagad, pavisam citā vietā, kas noteikti būs daudz labāka.

Eksperimentālās filozofijas izveidotājs Džošua Knobs (Joshua Knobe) nākamgad būs Rīgā – pasniedzējs Jurģis Šķilters viņus ir uzaicinājis uz konferenci par morāli. Man ir ideja ar viņu parunāt – varbūt viņš mums var palīdzēt ar padomu, kā izveidot [darbdienas filozofijas] programmu Latvijā. Kāpēc jātēlo, ka filozofi ir pārāki par citiem cilvēkiem, ja ir skaidrs, ka viņi nav pārāki?

Tas lasāms arī jūsu publiskajā vēstulē – filozofiju, kas uzskatāma par elitāru zinātni, jūs gribat vienkāršot, lai skaidrotu to sabiedrībai.

Kas uzskata filozofiju par elitāru zinātni?

Paši filozofi.

Tieši tā! Bet mēs, jaunie, tādi neesam.

Jūs gribat būt vienkāršāki?

Nav jau tā, ka mēs gribam vienkāršot sarežģītas lietas.

Gribat būt sabiedrībai pieejamāki ar savām zināšanām?

Tieši tā, pieejamāki. Runāt ar sabiedrību. Top projekts argumenti.lv – ideja patapināta no askphilosophers.org., kur cilvēki uzdod filozofiem dažādus jautājumus. Piemēram, lūdz uzrakstīt divos paragrāfos, kāda ir dzīves jēga. Cilvēks nekad nav par to domājis, bet kādu nakti nevar aizmigt uz aizdomājas. Pie kā viņam vērsties ar šādu jautājumu – pie fiziķiem? Nē taču. Viņš var jautāt filozofiem!

Tas ir tas, ko mēs gribam dot. Te būs iespējas arī filozofijas studentiem salikt galvas kopā un domāt, kā atbildēt uz kādu [lasītāju iesūtītu] jautājumu. Ja jūs gribat uzzināt ko vairāk, nāciet studēt filozofiju!

Ar interakcijas palīdzību gribat ievilkt filozofijas zinātnē interesentus?

Ko nozīmē zinātne? Nav jau tā, ka zinātnieki nodarbojas ar zinātni un mēs – oi, mēs no tās neko nesapratīsim! Zinātne ir metode. Pieeja dzīvei. Kritiska argumentācija. Tas, ko kvalitatīvai filozofijai vajadzētu darīt: kritiski izvērtēt savus argumentus, mēģināt arvien sevi apgāzt, izvirzīt jaunas teorijas, nevis apspēlēt vecas dogmas. Tātad, nevis filozofijas zinātniskošana, bet…

Lietderība?

Vienmēr par filozofu lietderīgāks būs tas cilvēks, kurš atnāks pie jums uz mājām un pieslēgs elektrību, pārdos ēdienu.

Kā filozofs var konkurēt ar elektriķi, pavāru?

Pavārs jau arī kādu nakti, gulēt ejot, sāk domāt: būt pavāram ir forši, bet kas notiks pēc nāves? Mūsdienās cilvēkiem ļoti grūti dabūt jēdzīgas atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Parādās arvien vairāk šarlatānu. Viņu vietu vajadzētu ieņemt filozofiem.

Kādas ir pasniedzēju savstarpējās attiecības filozofijas fakultātē?

Es nezinu, kas notiek katedrās. Pagājušogad mums bija ļoti labs pasniedzējs Golde. Interesantas, aizraujošas lekcijas. Viņš mācēja studentus piesaistīt. Taču Kūlis viņu nosauca par nožēlojamo dzērāju un izmeta no fakultātes. Nebija jau tā, ka mēs nezinājām par pasniedzēja problēmu, bet tas neradīja problēmas [viņa lekciju kvalitātei]. Ha, mēs paši (domā pasniedzējus, kuriem izteikuši protestu atklātajā vēstulē – red.) zagsim tulkojumus, piešķirsim sev naudu, nodarbosimies ar sviestu, bet šo cilvēku – izmetīsim!

Jūs publiski esat pārmetuši profesorei Maijai Kūlei viņas lielos ienākumus. Vai tas, ka kāds akadēmiskajā vidē pelna daudz, ir apliecinājums negodīgumam?

Nauda pati par sevi neliecina par negodīgumu. Daudz lielāka alga [kā Maijai Kūlei] ir rektoram Mārcim Auziņam, bet var paskatīties, kādu darbu viņš dara. Viņš ir publicējies starptautiski atzītos izdevumos. Tāpat kā mūsu fakultātes pasniedzējs Jurģis Šķilters. Bet viņu es pat negribu pieminēt, jo viņa nostāja ir neitrāla šajā situācijā.

Kāpēc studentu ļoti atzinīgi novērtētie pasniedzēji Artis Svece, Jurģis Šķilters nepauž savu nostāju par notiekošo?

Aizejiet, paprasiet Šķilteram, kas pagājušajā gadā gandrīz notika ar teorētiskās filozofijas katedru. Kūļiem bija reāli instrumenti, lai katedru aizvērtu.

Kādēļ?

Tādēļ, ka naudas visiem nepietiek. Ciest dabū tie, kas strādā viskvalitatīvāk. Ārpus darbalaika, vaiga sviedros. Nezinu, kā vēl tūkstoš vārdos pateikt par to nenovērtējamo darbu, ko viņi dara.

Vai filozofiem pirmajiem nebūtu jāspēj runāt par patiesību?

Kāds pamats mums domāt, ka ir kāda patiesība ar lielo burtu? Tas, ko varam darīt, ir nevis vērtēt no augstiem plauktiem, kā kādi neētiski rīkojušies, bet izvērtēt konkrētus gadījumus.

Uz kādiem faktiem balstoties jūs apšaubāt Kūļu, Rubeņa autoritāti filozofijas zinātnē? Varbūt jūs vienkārši esat jaunie – niknie, kuri nepamatoti izgāž dusmas?

Ir labs veids, kā noteikt kritērijus. Piemēram, fizikā – laboratorijā tiek veikts pētījums, pēc tam publicēts un pēc atsaucēm viņi savā starpā var samērīties.

Ir jāstrādā pie kritēriju izveides un formulēšanas arī filozofijā. Mēs vērsīsimies LU Akadēmiskās kvalifikācijas celšanas komitejā un piedāvāsim, lai atnāk neatkarīgu ekspertu komisija un izvērtē katra pasniedzēja materiālus. Pasēž pēdējā solā un paskatās, kā tas atbilst. Piemēram, Kūļa kursa apraksts ir lielisks – mācīs to un to. Atnākam uz lekciju – nekā no tā nav. Es neiestājos filozofijas fakultātē, lai uzzinātu par Kūļa dzīvi un ceļojumiem!

Vai šie pasniedzēji ir aicinājuši jūs uz diskusiju?

Nē, bet viņi ir runājuši savā starpā un lekcijās ar studentiem – tā esmu dzirdējis.

Tu stāsti, ka filozofija tevi interesē un vēlies ar to nodarboties arī pēc studiju beigšanas. Kā filozofijai būtu jāpalīdz Latvijas sabiedrībai?

Ar kritisko domāšanu. Kritiskās domāšanas kursu vajadzētu pasniegt ikvienam studentam, ikvienam domājošam cilvēkam. Ekonomisko krīzi filozofi nevar palīdzēt pārvarēt, bet situācijā, kad kļūst aizvien grūtāk dzīvot un parādās daudz krāpnieku, meļu, kuri sniedz vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, filozofi varētu palīdzēt sabiedrībai vērtēt procesus kritiski. Piemēram, astroloģija – palīdzēt saprast,

kā tā radusies, uz kādiem principiem balstās.

Kā filozofi tagad palīdz Latvijas sabiedrībai?

Nekā. Viņi vienkārši grābj, ko vēl var sagrābties.

Vai gribi teikt, ka filozofu saimei Latvijā nav izdevīgi būt atvērtai sabiedrības interesēs?

Jā. Kad šoziem pārcēlāmies uz jaunajām telpām [Mārstaļu ielā], mums bija pilnīga neziņa, kas notiks tālāk.

Bija rakstiska diskusija starp studentiem un pasniedzējiem. Artis Svece rakstīja – nav jau tā, ka mēs esam ļoti aktīvi strādājuši, lai piesaistītu studentus – vajadzētu šajā virzienā padomāt. Diskusijā iesaistījās arī Maija Kūle. Viņa rakstīja, ka šajos laikos, kad turbulenču tik daudz, mums katram vajadzētu palikt tur, kur esam, neko nemainīt.

Piedodiet, Kūles kundze,  es saku – tā nebūs!

Kāds ir tavs mērķis?

Nu redzēs. Izveidosim portālu, par ko stāstīju. Paskatīsimies, kas var sanākt ar darbdienas filozofijas programmu. Mēģināsim [filozofiju] padarīt draudzīgāku, atvērtāku.

Varu iedomāties, kā mani tagad komentāros lamās. Pie raksta Satori.lv jau viens, kurš parakstījies ar grieķu burtiem, bija izteicies – filosōfs, tas ir no kalna augšas nācis – apmēram tā. Varu iedomāties, cik augstprātīgs ir viņa tonis. Starp citu, es konsekventi lietoju vārdu ‘’filozofs’’, jo ‘’filosōfs’’ man šķiet kāds lamzaks, kurš staigā apkārt, galvu pacēlis un par savu filosōfēšanu saņem naudu no visurienes.

Reālu rezultātu mūsu sabiedrībai sniegs filozofi. Darbdienas filozofi.

Kāpēc par problēmām, kuras šaurākā lokā zināmas jau gadiem, tikai tagad sākts atklāti runāt – studenti bijuši par gļēvu?

Vienai daļai maģistru un doktoru tas nav izdevīgi. Viņi raksta savus darbus un viņu karjera ir skaidra. Viņi jau zina, kur tālāk ies – uz Filozofijas un socioloģijas institūtu pie Kūļiem.

Domāju, ja rektors mēģinātu uz savu galvu ko pasākt, viņš dabūtu kritiku – fiziķis, eksaktais cilvēks, nesaprot mūsu dzīvespasaules pētīšanu! Viņš nevar iebraukt mūsu tēmā!

Tie, kas var pacelt šo jautājumu, ir tieši studenti. Starp citu, ja kāds grib, lai visas problēmas noklust, es ieteiktu aizvērt kritiskās domāšanas kursu [Filozofijas fakultātē]. Tad vairs neaugs tādi kā es. Tad vienkārši klusēs.

*Jānis Nameisis Vējš, filozofijas profesors, studējis Oksfordas Universitātē. Nodarbojas ar darbdienas filozofiju, kas argumentē un risina problēmas, kas cilvēkiem svarīgas ikdienā.

**Eksperimentālā filozofija – jauns filozofijas virziens, kas attīstās vairākās pasaules universitātēs un vedina atgriezties pie filozofijas, kurā empīriski pētījumi tiek savienoti ar konceptuālām studijām.

Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle ceturtdien izrādīja sabiedrībai savu solīto ekonomikas atveseļošanas plānu, kas piedāvā slēgt Īrijā redzētam līdzīgu sabiedrisko līgumu,valsts parādu atdošanu desmit gados, bezdeficīta budžetu 2014.gadā, ministriju skaita samazināšanu utml. Pagaidām to pozitīvi ir uztvērusi tikai Latvijas Darba devēju konfederācija, kuru TP pēdējā laikā sistemātiski kultivējusi. Arodbiedrības priekšlikumus uztvērušas atturīgi, bet TP koalīcijas partneris Jaunais laiks paziņojis, ka tas neievēro sociāli mazākaizsargāto intereses, ir “tukši vārdi un blefs”, piedāvājot šīs valdības jau virzītas idejas un ne vārda nebilstot par problemātiskajām nozarēm, kas ir TP atbildībā.

Viens no noturīgākajiem mītiem Latvijas politiskajā vidē ir apgalvojums, ka labākais veids, kā palielināt budžeta ieņēmumus, ir samazināt nodokļus. Varbūt tāpēc daži tiešām brīnās, ka ekonomiskās krīzes laikā, kad budžeta ienākumi jau tā iet mazumā, valdība nav lēmusi par nozīmīgu nodokļu likmju pazemināšanu.

Paradoksālo ideju, ka valsts varētu iekasēt vairāk naudas, samazinot nodokļus, pirmo reizi izvirzīja amerikāņu ekonomists Artūrs Lafers (Arthur Laffer) pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Viņa teorija balstās atziņā, ka ir divas nodokļu likmes, pie kurām valsts kasē vispār neienāk nauda. Ja likme ir 0%, tad, protams, budžetam nav ieņēmumu. Savukārt, ja likme ir 100%, arī šķiet loģiski, ka budžets paliek tukšs. Tādā gadījumā nevienam nebūtu motivācijas strādāt un rezultātā nebūtu ienākumu, kurus aplikt ar nodokli. Starp šīm divām galējībām vajadzētu atrasties nodokļu likmei, pie kuras budžeta ienākumi sasniedz savu maksimālo līmeni.

Tātad dažkārt, un te stingri jāuzsver vārds dažkārt, nodokļu samazināšana varētu veicināt budžeta ienākumus. Vai nu tāpēc, ka zemākas likmes mazina dzinuļus izvairīties no nodokļu maksāšanas, vai arī tāpēc, ka nodokļu samazināšana veicina tautsaimniecības attīstību. Tomēr Lafers nebūt neapgalvo, ka lielāki nodokļi nekad nerada lielākus budžeta ienākumus. Pati teorija skaidri atzīst, ka bieži vien tieši tā notiek.

Par nelaimi, visai drīz pēc Lafera teorijas izstrādāšanas politiķi gan ASV, gan citur pasaulē šo hipotēzi būtiski sagrozīja un sāka sludināt, ka nodokļu samazināšana vienmēr un visur palielina budžeta ieņēmumus. Protams, zem tādām aplamībām neviens nopietns ekonomists nekad neparakstītos. Profesionālais godaprāts neļauj to apgalvot pat tādiem ekonomistiem, kuri ir cieši saistīti ar nodokļu samazināšanas atbalstītājiem. Pieminēsim tikai vienu no ļoti daudzajiem piemēriem: bijušo prezidenta Buša galveno padomdevēju tautsaimniecības jautājumos, Hārvarda universitātes profesoru Gregoriju Mankjū (Gregory Mankiw). Savā plaši izmantotāja mācību grāmatā “Ekonomikas principi” (”Principles of Economics”) viņš nosauc par šarlatāniem un dīvaiņiem cilvēkus, kuri cenšas citiem iestāstīt, ka zemākas nodokļu likmes nesamazina budžeta ienākumus.

Lafera teorijas izķēmotajam variantam var būt ļoti nopietnas politiskas sekas mūsu pašreizējā situācijā. Nav pamata domāt, ka Latvijā kopējā nodokļu sloga samazināšana palielinātu budžeta ieņēmumus. Jau tagad nodokļu kopējais apjoms kā procents no iekšzemes kopprodukta ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā. Taču pat ar visu līdzšinējo griešanu budžeta deficīts nākamajos divos gados jāsamazina vēl par kādiem 800 miljoniem latu.  Priekšvēlēšanu gaisotnē politiķiem ir milzīgs kārdinājums stāstīt nevis patiesību par to, kas būs jādara šī mērķa sasniegšanai, bet gan censties radīt iespaidu, ka to var izdarīt bezsāpīgi, pat patīkami, ar nodokļu samazināšanu. Tāpēc vēlētājiem ir jābūt ļoti skeptiskiem pret skaistām pasakām par budžeta Leiputriju, kurā jo mazāk dara, jo vairāk kabatās ir nauda. Tiem, kas šai fantāzijai noticēs, vilšanās būs smaga.

Lasītājiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par Laferu līkni un tā ietekmi uz ekonomisko politiku, varu ieteikt sekojošās saites:

Ieskatu Lafera ideju teorētiskajā bāzē un to attiecināšanā uz Latviju savā blogā sniedz Gatis Kokins.

Stokholmas Ekonomiskās augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens tepat citadiena.lv jau rakstījis, ka Latvija nevar atļauties iekasēt nodokļus kā ASV un tērēt kā Ziemevalsts.

Ne tikai Mankjū bet arī ASV centrālās bankas esošais vadītājs Bernankī (Bernanke) un bijušais vadītājs Grīnspens (Greenspan), Nobeļla prēmijas laureāts un viens no ietekmīgākajiem 20.gs. ekonomistiem Frīdmans (Friedman), bijušais ASV finanšu ministrs Paulsons (Paulson) un vēl daudzi citi norobežojas no idejas, ka nodokļu pazemināšana nerada budžeta ienākumu samazināšanu. Labs viņu izteicienu apkopojums šeit.

Visbeidzot, interesants un vienlaikus satraucošs raksts par nelaimi, ko aplamais laferisms nesis Amerikai. Autors Deivids Stockmans (David Stockman) no 1981. līdz 1985. gadam bija ASV prezidenta Reigana (Reagan) budžeta direktors, tātad cilvēks, kurš ieviesa Amerikā nodokļu samazināšanas politiku.

Pāragri spriest, kāds ārsts katram valdības partnerim rudenī būs nepieciešams pēc asiņainajām priekšvēlēšanu cīņām, bet aizvadītajā gadā premjers Valdis Dombrovskis ir ticis galā bez psihiatra palīdzības, kuru norūpējušies kolēģi viņam piedāvājuši. Pārbaudījumi gan nav beigušies, jo koalīcijas iekšienē temperatūra tikai kāpj un neviens nezina, cik dārgi vēlēšanās būs jāmaksā par politiskajām kļūdām, kas pieļautas pirmajā valdības darba gadā.

„Valdis nesit, situ es”

Pirms gada veidojot valdību, Jaunā laika frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teica: “Šobrīd ir jānosaka moratorijs partiju savstarpējiem ķīviņiem, un JL kā premjera partija to varēs izdarīt.” Tas nav izdevies.

Gada griezumā politiskajā jomā galvenās izmaiņas ir tieši TP un JL attiecību radikāla pasliktināšanās. Starp abām valda, bijušā TP frakcijas vadītāja Māra Kučinska vārdiem runājot, “vienkārši briesmīga neuzticība”. Abu partiju politiķi spēj vienoties par racionālu risinājumu līdz brīdim, kad jautājums nonāk līdz valdībai un tur to nobloķē aizdomas par “politiskām interesēm”.

Bija jau sagaidāms, ka vēlēšanu gaisotnē attiecības saasināsies, bet to pastiprināja Tautas partijas trīskāršā premjera Andra Šķēles oficiālā atgriešanās politikā, kurš līdzi atveda ar daudz agresīvāku stilu. JL arī nedominē tādi politiķi kā Artis Kampars, kas vedināja uz abu partiju sadarbību, bet gan kareivīgākie Solvita Āboltiņa vai Einārs Repše.

V.Dombrovska politisko fronti pamatā nodrošina trīs cilvēki – S. Āboltiņa, kas atbild par “politisko intrigu izķeršanu” un partiju sadarbību dažādos līmeņos, Edgars Jaunups, kas atbild par to pašu un arī JL idejām gaidāmo vēlēšanu kontekstā (”kuras ziņas aizies vai neaizies”) un Dzintars Zaķis, kurš gana frakciju un pieskata ekonomiskos jautājumus.

“Mēs partijā esam sadalījuši atbildību – Valdis nesit, situ es,” saka JL priekšsēdētāja S. Āboltiņa. „Protams, katrā karā noasiņo abas puses”.

Savukārt pats V.Dombrovskis joprojām ir nevis politiķis, kas kombinē un vada koalīciju, bet gan premjers, kuru pamatā interesē budžets. Piemēram, Jaungada runai premjers pats uzrakstīja daļu par budžeta konsolidāciju, pārējo ļaujot rakstīt palīgiem. Arī prezentācijā par gada laikā  izteikti dominē skaitļi, nevis to reālā ietekme uz cilvēkiem.

Meli par pensijām

Pirms pašvaldību vēlēšanām kategoriski noliegtā un pēc tām īstenotā pensiju samazināšana tiek vērtēta kā rīcība, ko vēlētājiem ir tiesības JL pārmest visvairāk. “Gan šis, gan arī ātrā aizmiršana par to, ka pirms valdības apstiprināšanas JL prasīja atlaist nekam nederīgo Saeimu, kas uzreiz pēc Dombrovska apstiprināšanas pēkšņi izrādījās derīga, ir darbības, ko gandrīz var nosaukt par nodevību,” uzskata arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers.

Pensiju griešanu var uzskatīt arī par šī premjera lielāko personisko pārbaudījumu. Sēdē, kurā vajadzēja pieņemt lēmumu, taču partneri bija iestrēguši apburtajā lokā, premjers kādā brīdī burtiski iegājis sevī un nespējis uzņemties vadību. Ieradās Valsts prezidents, kurš pēc pāris stundu sarunas ar premjeru un vēl dažiem cilvēkiem ienāca sēdē, nolika uz galda pulksteni un paziņoja, ka partneriem ir 40 minūtes laika vienoties, vai arī SVF un EK pārstāvji atstāj Latviju, pārtrauc sadarbību un Valsts kasē drīzumā beidzas līdzekļi.

“Ja mēs nebūtu donoriem apliecinājuši, ka varam darīt to, ko esam solījuši, draudzība beigtos un būtu Islande, vairākkārtēja lata devalvācija, no kuras galveno smagumu uzņemtos pensionāri un cilvēki ar kredītiem svešzemju valūtās,” izvēli raksturo Dz.Zaķis.

Avots no V.Dombrovskim pietuvināto loka norāda, ka notikušais ir spilgts piemērs premjeram piemītošajai selektīvajai domāšanai – viņš līdz pēdējam nav ticējis, ka aizdevēji tiešām ir gatavi uz tādu soli, bet cerējis, ka varēs vienkārši palielināt budžeta deficītu.

Ar šo gadījumu saistās arī publiski neizskanējusi epizode – tās patiesumu citadiena.lv apstiprināja S.Āboltiņa, kura tobrīd esot nopietni šaubījusies, vai V.Dombrovskis ir pareizā izvēle premjera amatam. Nav noslēpums, ka V.Dombrovskis nemēdz demonstrēt emocijas un pat viņa tuvākais loks nereti nezina, ko viņš jūt vai domā. Baidoties, ka premjers krīt depresijā, partija viņam izteikusi priekšlikumu pieņemt psihoterapeita vai psihiatra palīdzību. “Piedāvāja, piedāvāja, tāds stāsts ir,” saka S.Āboltiņa. “Viņš teica, ka pats tiks galā, un tā arī ir.”

Kā – to mēs nezinām. Vēlākā intervijās viņš vienīgi apstiprinājis, ka sācis meditēt.

Tagad partija ap V.Dombrovski ir saliedējusies un neviens neapšauba, ka viņš bija labākā izvēle. JL dominē viedoklis, ka pirmo reizi esot premjers, kas nevis koncentrējas uz PR un griež lentītes, vai nodarbojas ar  čomu interešu bīdīšanu, bet dara to, kas jādara. Protams, partijai ir nopietns iemesls būt pateicīgai – V.Dombrovskim ne tikai izdevās novērst draudošo valsts maksātnespēju, bet arī izvilkt no opozīcijas aizmirstības un saliedēt partiju, kurā bija notikušas nopietnas šķelšanās un daļa redzamu biedru izveidojuši Pilsonisko savienību.

“Ja kādam pienākas atzinība par situācijas stabilizēšanu, tas ir Dombrovskis,” atzīst arī M.Kučinskis. “Taču tieši Dombrovskis, nevis JL“.

Ar ilgtspēju kā PSKP

Otrs lielākais V.Dombrovskim veltītais pārmetums ir sistēmisku reformu uzsākšana, bet neturpināšana priekšvēlēšanu gada dēļ. “Reformu vadības grupa ir, bet reformu nav,” saka P.Krīgers.

Arī TP pārstāvis M.Kučinskis norāda, ka cerētā mazā un efektīvā valsts pārvalde tā arī nav radīta, ierēdniecība ir sadragāta pēc principa “izdzīvo stiprākais” un patiesa funkciju revidēšana nav notikusi.

“Diemžēl šai valdībai, tāpat kā iepriekšējām, nav sistēmiskas pieejas – ar ilgtspējas dokumentiem ir kā ar PSKP kongresa materiāliem, ko pieņem un nākamajā dienā aizmirst,” viņš saka. “Man šermuļi skrien dzirdot, ka valstij ir divi kritēriji: par 500 – 800 miljoniem samazināt budžetu, lai mēs iekļautos Māstrihtas kritērijos un ieviestu eiro. Tie taču ir tikai divi apakšmērķīši, lai dzīvotu labāk.”

Taču gan sociālajiem partneriem, gan ekonomikas lietpratējiem un politiķiem nav vienprātības par to, ko īsti saukt par sistēmisku reformu. Vieni to tomēr saredz jau notikušajā ierēdniecības “saspiešanā”, likvidējot daudzas iestādes un aģentūras, un gada laikā par 14,2 tūkstošiem samazinot valsts pārvaldē strādājošo skaitu, slēdzot skolas un slimnīcas. Citi saka, ka reformām jānozīmē ko vairāk par izdevumu griešanu un formālu valsts funkciju auditu.

V.Dombrovskis neizrādot vēlmi valsti skatīt kopsakarībās starp nodokļu sistēmu, valsts funkcijām, iedzīvotāju vajadzībām, bet raugoties uz to kā uz bilanci, kur jāpalielina ienākumi un jāsamazina izdevumi. “Viņš uzvedas kā cilvēks, kas nokļuvis kosmosa kuģī un atradis kloķi, kas ļauj izvairīties no asteroīdiem, un grib raustīt tikai to. Kad saka – rekur blakus superdators, kas dod daudz informācijas par to, kā to labāk izdarīt, saka, nečakarē smadzenes, asteroīds nāk,” spriež viens no lēmumu pieņemšanā iesaistītajiem.

Šāds darbības stils ir saprotams situācijā, kurā jādzēš ugunsgrēks. Taču valdības sēdēs jau kādu brīdi novērojama sajūta, ka šobrīd kuģis peld pēc inerces. ”Šogad mums nav bijis tik saspringtas situācijas kā pērn (..), kad neviens īsti nezināja, būs vai nebūs bankrots, varbūt arī tāpēc valdībā diskusijas attīstās ne par to tēmu, ko vajadzētu,” atzīst iekšlietu ministre Linda Mūrniece.

Pagaidām vienīgās zināmās lielās šī gada ieceres ir nodokļu pamatnostādnes laika posmam līdz 2014.gadam un regulārās sarunas ar aizdevējiem. No intervijām ar JL politiķiem ir skaidrs, ka šī valdība negrasās gatavā formā atstāt pēcnācējiem 2011.gada budžetu, kurā, pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, ir jāgriež vēl 400 – 500 miljoni latu. Tiek runāts par “budžeta rāmi” un pamatots, ka daļa esošo partiju politiķu Saeimā vairs nebūs un nebūtu pareizi jaunajiem uztiept savu redzējumu.

V.Dombrovska trešdienas prezentācijā atrodamais laika grafiks ir satraucošs – lēmums par 2011. un 2012.gada budžeta samazinājumu un tehniskā budžeta sagatavošana varētu notikt “ne vēlāk kā 4 mēnešus pēc tam, kad Saeima izteikusi uzticību Ministru kabinetam.” Ja pieņem, ka tas notiek pēc vēlēšanām oktobra beigās – novembra sākumā, jaunais budžets var iestiepties līdz februārim.

Ar mierīgo dabu un inteliģento pieeju, aiz kuras nerēgojas kāda partijas balsta āža kāja, premjeram Valdim Dombrovskim ir izdevies paveikt lietas, par kurām Grieķija jau būtu nodedzināta. Vērtējot valdības ekonomikas politiku, viņa atbalstītāji uzsver, ka galvenais panākums ir valsts glābšana no maksātnespējas. Arī kritiķu argumenti ir skaidri – budžeta samazinājumi veikti lineāri, nevis pēc būtības izvērtējot, ko valstij vajag darīt un ko tā var atļauties.

Skaitļi ir skarbi. Ja summējam izmaiņas 2009.gada budžetā un 2010.gada budžeta plānu, pusgada laikā valsts budžetam tika nogriezts miljards. Izmaksu samazinājums nāca komplektā ar nodokļu paaugstināšanu un jaunu ieviešanu. Pērn sasniegtie makroekonomikas „rekordi” stindzina. IKP līknes straujais nogruvums līdzinās bedrei, no kuras šogad jāsāk rāpties laukā, savukārt bezdarba rādītāji jau sasnieguši augstāko līmeni ES un turpina pieaugt. Rigibors – procentu likme, par kuru bankas izsniedz citām bankām īstermiņa aizdevumus latos – V.Dombrovska valdības laikā uzstādījis pat divus rekordus. Vasarā, kad šaubas un nervozitāte par latu sita augstāko vilni, trīs mēnešu Rigibors pacēlās līdz 30%, bet šomēnes nolaidies līdz zemākajam punktam (2,59%) savā 12 gadu ilgajā vēsturē, ļaujot cerēt, ka finanšu tirgi ir noticējuši Latvijas ekonomiskajam kursam.

Ko V.Dombrovskis ir darījis pareizi un ko – nepareizi? Par trīs valdības sasniegumiem un smagākām kļūdām jautājām diviem atzītiem ekspertiem – Nordea galvenajam ekonomistam Andrim Strazdam un Rīgas Ekonomikas augstskolas mācībspēkam Mortenam Hansenam.

Trīs pareizās lietas

Andris Strazds: “Nodrošināta valsts maksātspēja. Nodrošināta valsts maksātspēja. Nodrošināta valsts maksātspēja.”

Mortens Hansens norāda, ka V.Dombrovskim izdevies paveikt iekšējo devalvāciju, pieņemt smagās 2009.gada budžeta izmaiņas un 2010.gada budžetu, kā arī noturēt koalīciju un starptautiskos aizdevējus. “Tas ir vairāk nekā Sīzifa darbs. Patiešām uzslavas vērts.”

Trīs nepareizās lietas

A.Strazds norāda uz lietu, zem kuras droši vien parakstītos visi Latvijas iedzīvotāji – nodokļu izmaiņas, kas stājas spēkā ļoti neilgu laiku pēc pieņemšanas, radot gan haosu, gan nedrošību investoriem.

Otrais – neapliekamā minimuma samazināšana un iedzīvotāju ienākuma nodokļa pacelšana, ko “vienkārši nedrīkstēja darīt”. Varēja vēl palielināt patēriņa vai nekustamā īpašuma nodokļus, bet darba spēka sadārdzināšana vienkārši bijusi aplama.

Par trešo kļūdu A.Strazds sauc vienotās algu sistēmas “pseidoreformu,” kurā par griestiem noteica premjera algu, bet nevērtēja situāciju valsts un privātajā sektorā attiecīgajā jomā. Turklāt hakeru no VID iegūtie dati liecina, ka tā nedarbojas tik un tā.

M.Hansens norāda, ka budžeta samazināšana sākās par vēlu. Komunikācija ar sabiedrību ir tālu no apmierinošas: “Ja jūs nemaksājat normālus nodokļus, tad jums nav tiesību un arī dabā nebūs labas veselības aprūpes – tas ir tieši tik vienkārši”. Trešais trūkums esot skats uz nākotni – kurp Latvija dodas? M.Hansenam neesot skaidrs, kādēļ tik maz uzmanības tiek veltīts faktam, ka par Latviju nabadzīgākas ES ir tikai Rumānija un Bulgārija. “Gandrīz nekad netiek runāts, kādēļ šī valsts ir tik nabadzīga, lai gan visus tas uztrauc,” saka ekonomists.

Viskaitinošākā V.Dombrovska valdības gadā bijusi mētāšanās nodokļu lietās – pirmdien priekšlikums, otrdien mainīts, trešdien pilnībā atjaunots un ceturtdien pazudis no apspriešanas. “Tas nepalīdz ne investoriem, ne iedzīvotājiem,” secina M.Hansens.

P.S.  Atgādināsim šīs karikatūras iedvesmas avotu “Šrēdingera kaķi” jeb paradoksu, ko austriešu fiziķis Ervins Šrēdingers formulēja diskusijā par kvantu mehānikas interpretāciju. Šrēdingers norādīja – slēgtā kastē kopā ar indes kapsulu ievietots kaķis nevar būt vienlaikus gan dzīvs, gan miris, tam ir jābūt dzīvam VAI mirušam, atkarībā no tā, vai nejaušā kārtā būs vai nebūs notikusi atoma sabrukšana, attiecīgi iedarbinot vai neiedarbinot mehānismu, kam jāpāršķeļ indes kapsula.

Līgums vēl nav parakstīts, taču principiālais jāvārds laikam gan pateikts. Viņnedēļ Parīzē Francijas prezidents Nikolā Sarkozī un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs vienojās, ka Krievija tiks pie četriem „Mistral” klases helikopteru bāzes kuģiem. Tādiem, kādi ir Francijas kara flotei. Divus kuģus paredzēts uzbūvēt Fracijā. Otrus divus – Krievijā. Izmantojot franču tehnoloģijas.

Helikopteru bāzes kuģi nav aizsardzības, bet gan uzbrukuma ieroči. Īpašas bažas paudis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kura valstij pirms pusotra gada nācās karot ar Krieviju. Jau „aizgājis tautā” Krievija kara flotes virspavēlnieka Vladimira Visocka atzinums, ka, bijuši tādi kuģi, kā „Mistral”, Gruzijas pieveikšanai „būtu pieticis ar četrdesmit minūtēm”. Jāteic, ka arī Baltijas valstīm nav nekāda pamata sajūsmai. Jā, mūs sarga Vašingtonas līguma piektais pants, kas paredz, ka uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei. Tikai tādas situācijas līdz šim nav bijis.

Divu prezidentu principiālā vienošanās, visticamāk, pāraugs darījumā, kuram gan ir pretinieki pašā Krievijā – militāri rūpnieciskā kompleksa „ģenerāļi”, kuriem gar degunu aizies naudas izteiksmē ļoti vērtīgi pasūtījumi. Vēl jāpatur prātā, ka savu vārdu nav teicis premjers Vladimirs Putins. Viņa vārdam svarīgos jautājumos joprojām ir lielāks svars nekā prezidenta teiktajam. Medvedevs vairākas reizes ir pateicis vienu, bet pēc kontakta ar vecāko biedri mainījis viedokli.

Interesi par „Mistral” tipa kuģiem Krievija izrāda ne pirmo dienu. Varam teikt, ka uz jautājumu, kāpēc tā, Krievijas prezidents vismaz daļēji atbildējis vēl pirms vizītes Francijā intervijā populāram franču laikrakstam. Medvedevs akcentēja Krievijas nozīmīgo lomu starptautiskajā ieroču tirgū (kurš nezina, kas ir Kalašņikova automāts?), turpat bilstot, ka „mēs tiecamies iegādāties ieroču tehnoloģijas arī dažās citās jomās” un „mūsu rūpniecībai jābūt gatavai konkurēt”. Tikai ar to gatavību kā nu ir, tā ir. No vienpadsmit stratēģiskās raķetes „Bulava” izmēģinājumiem sekmīgi bijuši tikai pieci. Dažādās gatvības pakāpēs ir trīs atomzemūdenes uz kurām paredzēts izvietot šīs raķetes, un nav skaidrs, vai zemūdenes nenāksies pārbūvēt, lai pielāgotu citām raķetēm. Medvedeva „konkurēt” ir plašākai publikai domāti vārdi. Visticamāk, Krievijas rūpniecība nemaz nav spējīga laist pasaulē „Mistral” klases kuģus, taču tikt pie tādiem gribas.

Starptautisko protestu dēļ Francija paudusi, ka Krievijai pārdos „Mistral” bez bruņojuma un modernajām elektroniskajām iekārtām, taču tieši tās Krievijai vajadzīgas visvairāk. Citādi par bargu naudu pirktais „Mistral” atšķirsies no Krievijas flotes bruņojumā esošajiem desanta kuģiem ar to, ka būs krietni lielāks un patērēs relatīvi mazāk degvielas.

Protams, iepirkt karakuģus vai būvēt tos pašiem, tā ir Krievijas iekšējā lieta. Citādi ir ar Franciju, kas ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Aukstais karš tā kā būtu jau patāla pagātne, vismaz tā pieņemts uzskatīt. Protams, tagadējā Krievija stipri vien atšķiras no Padomju Savienības. Taču palikušas arī „nemainīgas vērtības”. Šogad pieņemtajā militārajā doktrīnā Krievija valsts iespējamo apdraudējumu galvgalī likusi Ziemeļatlantijas aliansi, bet starptautiskajam terorismam ierādījusi vienu no pēdējām pozīcijām. Militārā doktrīna nav sarunas karstumā pasprukuši vārdi, bet gan oficiāli akceptēts dokuments, un no tā izriet, kā Krievija skatās uz NATO, tātad arī uz Franciju un mums.

Latvijas žurnālistika pirmdien varēja svinēt uzvaru kaujā, kurai nemaz nebija jānotiek. Rīgas rajona tiesa tiesneses Intas Rubenes vadībā izbeidza par goda aizskaršanu un neslavas celšanu ierosināto krimināllietu pret divu mediju vadītājiem – bijušo LTV Ziņu dienesta galveno redaktori Intu Lasi un bijušo laikraksta Telegraf galveno redaktori Tatjanu Fastu – un divu noslepkavotu vīriešu atraitnēm, kuras šajos medijos bija paudušas savu viedokli.

Ar šīs lietas spriedumu (pilns sprieduma teksts būs pieejams no 23.marta) vajadzētu iepazīties Saeimas deputātiem un pārējām amatpersonām, kuras spītīgi turas pie pārliecības, ka Latvijas likumos ir jāsaglabā kriminālatbildība par „neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī”. Šī lieta spilgti demonstrē, cik viegli un absurdi apsūdzētā statusā var nokļūt jebkurš, ne tikai žurnālists. Turklāt šis tituls līdzi velkas garus gadus – konkrētajā gadījumā tiesāšanās pirmajā instancē vien ir ilgusi četrus gadus.

Abas atraitnes – Astrīda Ķurbe un Natālija Gerula – par apsūdzētajām faktiski kļuva tāpēc, ka griezās ģenerālprokuratūrā, lūdzot ģimenēm tiesisko aizsardzību, un par savām sajūtām pastāstīja presei. Savukārt abu mediju galvenie redaktori krimināllietu izpelnījās, jo šo faktu atspoguļoja attiecīgi televīzijā un avīzē, sniedzot plašāku informāciju par iesaistītajām personām un pagātnes notikumiem. Tas viss nepatika notikumos iesaistītajai Tovancevu ģimenei, kura lūdza tiesu ierosināt krimināllietu, un to arī panāca.

Babītes Lakstīgalu pļavu, Dzērvju pļavu un citu pasakaino pļavu tirgotājiem Tovanceviem apmelojošs likās, piemēram, televīzijas sižeta titrs „Mirušās pļavas”. Viņu godu aizskāra sauss un tiesībsargājošās iestādēs apstiprināts faktu uzskaitījums par abu atraitņu nogalinātajiem vīriem, kas skanēja tā: „Abi uzņēmēji saistīti ar zemes gabalu Babītē, abi tiesājas ar Tovancevu, abi griezušies ar iesniegumiem tiesībaizsardzības iestādēs par draudiem dzīvībai un abi nogalināti pēc tam, kad tiesvedība lietā pavērsusies viņiem par labu”. Bet nelikumīgi Tovanceviem likās raidījumā izmantotie „videoklipi ar šaušanu un auto spridzināšanu”.

Kādreizējo Haritonova lietas liecinieku Genadiju Tovancevu un viņa sievu Ritu Tovancevu prokuratūra šobrīd pašus apsūdzējusi liela apjoma krāpšanā.

Pagājušā gada nogalē, izslēdzot no krimināllikuma pantu par goda aizskaršanu, Saeima tomēr atstāja normu, kas ļauj saukt pie kriminālatbildības par neslavas celšanu, to pamatojot ar nepieciešamību sodīt tos, kas „apzināti” ceļ neslavu. Toreiz tika uzsvērts, ka šī norma izslēgs tiesāšanu par labticīgu maldīšanos vai kļūdu. Augstāk minētā lieta parāda, ka tā ir milzīga alošanās – divām redaktorēm, kuras tikai darīja savu darbu, un divām atraitnēm, kuras tikai mēģināja pasargāt savu ģimeni, labākajā gadījumā ir bijuši vajadzīgi četri gadi, lai pierādītu, ka smagais apsūdzēto statuss viņām bijis nepamatots.

Šī nav vienīgā lieta, kur krimināllikums izaicina vārda brīvību. Pēc eirodeputāta Aleksandra Mirska iesnieguma Jūrmalas tiesā līdzīgā krimināllietā apsūdzēta bijusī Dienas žurnāliste Gunta Sloga, kuras „noziegumu” sarakstā ir, piemēram, Mirska salīdzināšana ar Minhauzenu. Pagātnē Latvijas tiesu praksē ir gadījums, kad par amatpersonas salīdzināšanu ar citu literāru varoni – Robinu Hudu – žurnālists saņēma notiesājošu spriedumu (augstākas instances tiesa to vēlāk atcēla).

Krimināllietas pret žurnālistiem ir kļuvušas par sava veida loteriju, uz kurām noskatās, minot, vai tiesai šoreiz pietiks veselā saprāta tās noraidīt vai nepietiks. Tā ir tāda savdabīga žurnālistu nervu pārbaude, kuras efekts var būt pašcenzūra un bailes brīvi izplatīt informāciju. Ne velti, norādot uz tās „stindzinošo efektu”, Eiropas padome un EDSO ir aicinājusi dalībvalstis atteikties no kriminālatbildības par goda un cieņas aizskaršanu un neslavas celšanu. Šie strīdi ir jārisina civiltiesiskā kārtībā, un Latvijas likumos šāda iespēja ir dota.

Šonedēļ aprit gads, kopš Valdis Dombrovskis (JL) uzņēmās vadīt valdību. Kā Jūs vērtējat viņa darbu?

Apvienības Vienotība nodibināšana krietni vienkāršo “lielo” politisko ainavu un atņem aktualitāti kopš 5.Saeimas vēlēšanām Latvijas pilsoņiem laikam gan populārākajam viltus apgalvojumam, ka “nav par ko balsot”. Līdz šim vienmēr bija bijis tik daudz, par ko balsot, ka ar to varēja aizbildināt pat nepiedalīšanos vēlēšanās. Šoreiz izvēle solās būt skaidrāka un vienkāršāka nekā jebkad kopš Saeimas vēlēšanu atjaunošanas. Arī Vaira Vīķe – Freiberga apsveikumā sestdien Nacionālajā teātrī notikušajam kongresam novēlēja: “Lai nebūtu mums vairs vēlētāju, kas teiktu, ka vēlēšanās nebūs neviena, par ko balsot. Būs!”

Vēl skaidrāka izvēle bija vienīgi 1989.gadā Augstākās padomes vēlēšanās — vai nu par Tautas Fronti, vai nu par komunistiem. Taču jāuzmanās — paralēles ar Atmodu un Latvijas valsts atjaunošanu ir tikai metafora. Kopš tam Latvijā piecas reizes notikušas brīvas, demokrātiskas vēlēšanas, un arī šī Saeima, kurai pašlaik uzticas vairs tikai niecīgs procents valsts iedzīvotāju, ir Latvijas pilsoņu gribas brīvas izpausmes rezultāts. Salīdzinājums ar Atmodu un barikāžu laiku ir vietā, lai atgādinātu par ideāliem, kuri ir valsts pamatā, un parādītu pašreizējā politiskā piedāvājuma izvēles principiālo vienkāršību. Taču situācija ir fundamentāli cita — toreiz prasījām neatkarību no okupācijas varas, tagad prasām pašu vēlētiem priekšstāvjiem, lai tie pilda solīto strādāt savas tautas labā. Toties no Atmodas pieredzes zinām, ka ne jau vardarbība ir labākais veids, kā piespiest pat naidīgu varu pildīt mūsu prasības, vēl jo vairāk jāuzmanās, lai tagad vēršanās pret koruptīvo politisko kultūru nesajūk ar valsts pamatu apšaubīšanu un Saeimas nama logu dauzīšanu kā pērn 13.janvārī.

Nevis 2009.gada 13.janvāris, bet gan Lietussargu revolūcija 2007.gada rudenī ir Vienotības tapšanas sākumpunkts. Toreizējā sabiedrības spēja vienoties prasībā pašu ievēlētajiem politiķiem, lai tie rīkojas atbilstoši demokrātijas un tiesiskuma principiem, ir izaugusi līdz politiķu spējai vienoties, lai šos principus īstenotu valsts vadīšanā.

Tāpēc kongress, kurā apņemšanos to darīt formāli apstiprināja trīs partijas — Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai —, līdz ar savstarpējās konkurences novēršanu un politisko spēku izkārtojuma vienkāršošanu padara situāciju skaidrāku vēl divējādi.

Pirmkārt, vairs nevar teikt, ka šīs partijas vienkārši ir “pret oligarhiem”. Jo tad uzreiz jāvaicā — atvainojiet, bet par ko tad ir oligarhi un cik liela sabiedrības daļa ir par viņiem, ja godīgas un saprātīgas valsts pārvaldes solījumu uzskata par vēršanos pret sevi? Vienotības izveidošana maina vietām līdzšinējos “varas turētājus” un “opozicionārus”. “Zaļo zemnieku” Augusts Brigmanis nokavēja par vienu dienu un varbūt par veselu laikmetu, vēl sestdien burkšķēdams, ka “pagaidām viņi tikai kā veca plate drillē, ka cīnīsies pret oligarhiem, un tas ir viss”. Par vēlu un garām — tas nav viss, un tagad jau tieši oligarhi būs tie margināļi, kuri cīnīsies “pret” — pret sabiedrības vairākuma prasīto politiskās kultūras mainīšanu. (Pie reizes mainījušies “populistu” apzīmējuma valkātāji — pašslavēto “darītāju” pirmītējā plātīšanās ar savu ekonomisko varēšanu izrādījās esam bijis populistisks burbulis, bet viņu pašreizējā darbošanās valdībā un Saeimā ir jau klasiski populistiska.)

Līdz ar to, otrkārt, mainījusies izpratne par to, kas un kam ir alternatīva vēlēšanās. Vērtējot, par ko balsot, un redzot gan kļūdas apvienības partiju darbībā, gan pretrunas starp tās partneriem, beigās tik un tā būs jāvaicā — bet kas tad ir alternatīva šādai apvienībai?

Kremļa partijas Vienotā Krievija filiāle Saskaņas centrs diezin vai ir alternatīva un “mazākais ļaunums”. Bet trekno gadu gāzētāju saviesto ļaunumu arī grūti nosaukt par mazu vai “nasing spešel”.

Ir saprotama pirmītējo varas partiju apdraudētības sajūtas viestā vēlmju domāšana, ka Vienotības mērķi un programma sākas un beidzas ar cīņu pret “oligarhiem”. Taču kongresā pulcējušos ļaudis nodarbina daudz plašāks sabiedrībai ļoti svarīgu tematu loks.

Triju partiju vadītāju — Ģirta Valda Kristovska (PS), Solvitas Āboltiņas (JL) un Aigara Štokenberga (SCP) — runas bija notikuma svarīgumam atbilstošas, un arī kongresā kopumā valdīja, ja var teikt, lietišķi pacilāta savas varēšanas apzināšanās gaisotne. Nekādas paštaisnas lamāšanās un sevis slavēšanas eksaltācijas.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) drīzāk bija, kā jau pierasts, pasausi pragmatisks, atskaitīdamies par savas valdības gada laikā padarīto un vēstīdams par vēl darāmo, kaut gan viņa spēju likt valdībai tik īsā laikā izdarīt pirms gada šķietami neiespējamo — novērst valsts bankrotu un pavērst ekonomiku atlabšanas virzienā partijas biedri droši vien būtu varējuši kaut vai stundām slavināt kā brīnumu.

Sandra Kalniete (PS) konspektīvi piedāvāja konkrētus pasākumus, kā praktiski īstenot to, ko daudzi mēdz piesaukt kā politiķu atbildības palielināšanu, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu politikā, solidaritāti un taisnīgumu. Piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu (palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu līdz 12 vai 14, ieviest tiešas pašvaldību vadītāju vēlēšanas, arī Valsts prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās); ieviest principu, ka valdību veido lielākās Saeimā ievēlētās partijas pārstāvis, kā arī “konstruktīvās neuzticības” principu (ka esošu valdību var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot jaunu); apvienot pilsonisko organizāciju, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumu vienā fondā; ieviest progresīvu nodokļu sistēmu. Var dažādi vērtēt katru no šiem un pārējiem priekšlikumiem, taču tās ir konkrētas lietas, par kurām ir vērts diskutēt. Un galvenais — šie politiķi tās var arī īstenot.

Ir pateicīgi rādīt uz jaunās apvienības iekšējām problēmām — ideoloģiskām un programmatiskām pretrunām, daudzo līderu iespējamajām personību sadursmēm un sarežģījumiem un konfliktiem, veidojot vēlēšanu sarakstu, kurā apvienība vēlētos paturēt vietu gan citu iespējamo partneru partiju, gan bezpartejiskiem un pagaidām nenosauktiem “pilsoniskās sabiedrības” pārstāvjiem, kurus pašlaik pārstāv viena pati bijusī Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Taču šīs bažas nudien šķiet pārspīlētas, tāpat pareģojumi, ka demokrātiskai organizācijai dabiskas un absolūti nepieciešamās iekšējās diskusijas vēstītu par tās tuvojošamies galu. Šķiet ironiski, ka uz šīm pretrunām kā Vienotības nolemtības pazīmi norāda tie, kuri ar pliku naudu un bez diskusijām bija pamanījušies izveidot tādus politiskus monstrus kā “zaļo” un “zemnieku” principā nesavienojamā savienība vai Latvijas ceļa “eiropeisko liberāļu” un LPP klerikālo kleptokrātu biznesa projekts.

Vēl vairāk ironiski, ka šo nesavienojamo lietu savienotāju sāktais partiju konsolidācijas process tagad kā bumerangs nāk šiem atpakaļ patiešām demokrātiskas partiju konsolidācijas veidā un liek turpināt savienoties jau pēc pavisam saprotamiem — valsts varas kā savas privātās labklājības līdzekļa — kopīgiem kritērijiem. Taču kā atbilde uz Vienotību it kā topošā Tautas partijas un LPP/LC savienība liek domāt par divu slīcēju glābšanos, tveroties vienam pie otra, nevis gaidīt no tās kaut jel kādu piedāvājumu arī Latvijas sabiedrībai.

Tāpēc — jā, Vienotība ne vienmēr un ne tuvu nebūs tik vienota kā vairākums līdzšinējo “varas partiju”, un, protams, ka tā būs raiba dažādu politiķu kompānija, no kuriem vēlētājam vieni šķitīs labi, citi tikai pieņemami, vēl kādi — nepieņemami, un tāpat būs ar viņu priekšlikumiem un darbiem. Taču tas ir plats solis prom gan no realitātē neiespējamā viena visas tautas mīlēta vadoņa, gan no līdzšinējiem viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas biznesa projektiem. Un, izvērtējot visus “pret”, beigu galā tik un tā būs sev jāvaicā — kāda ir alternatīva?

Pirms gada, pašā krīzes melnumā, kad valsts atradās tuvu maksātnespējas bezdibenim, no varas atstumtā Jaunā laika kandidāts Valdis Dombrovskis uzņēmās valdības vadītāja pienākumus. Lietišķs un piezemēts – tāds viņš lielākoties ir arī šajā sarunā par aizvadīto gadu, tālāko darbu pie nodokļu izmaiņām un 2011.gada budžeta, sadarbību ar  koalīcijas nemiernieku Tautas partiju un valdības stabilitāti līdz vēlēšanām. Smiekli jautājumā par pakaļdzīšanos Igaunijai ir izņēmums.

Drīz būs pagājis gads, kopš kļuvāt par Ministru prezidentu. Gads nav bijis viegls. Kurš bija grūtākais brīdis?

Grūtākie brīži ir bijuši divi — 2009.gada budžeta grozījumu pieņemšana un 2010.gada budžeta pieņemšana. Jo tie bija arī kritiskie punkti gan Latvijas ekonomikai, gan koalīcijai. Nācās pieņemt ļoti smagus, nepopulārus lēmumus, lai samazinātu budžeta deficītu.

Vai ir palikusi prātā kāda konkrēta epizode vai, piemēram, bezmiega nakts?

Jāsaka, gan devītā gada grozījumi, gan desmitā gada budžets ir bijuši pietiekami gari un sarežģīti procesi, tur nav bijis tāds viens brīdis, ir bijuši daudzi kritiski momenti.

Vai ir bijis kāds viens brīdis, kad bija īpaši liels gandarījums, ka ir izdarīts tiešām svarīgs darbs? Kāda, piemēram, bija sajūta pēc balsojuma Saeimā 21.janvārī par pilnvarojumu valdībai turpināt sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem?

Kas atteicas uz šiem budžetiem, tad par tiem, protams, nevar teikt, ka būtu bijis liels gandarījums par to pieņemšanu. Skaidrs, ka tie bija smagi, bet nepieciešami lēmumi. Tā ka runāt par gandarījumu budžeta kontekstā īsti nevarētu, jo tika mazināti izdevumi, celti nodokļi.

Runājot par Saeimas balsojumu par pilnvarojumu turpināt starptautiskā aizdevuma programmu — to es uztveru ar dalītām jūtām. No vienas puses, bija ļoti svarīgi, ka šis pilnvarojums tika saņemts un Saeimas vairākums atbalstīja gan pilnvarojumu, gan finanšu ministra ziņojumu. Bet tas arī diezgan skaidri iezīmēja tās grūtības, kas ar šiem jautājumiem ir koalīcijā.

Jums stājoties amatā, bija skaidrs, ka priekšā ir ļoti smags darbs. Vai esat sasniedzis visu to, ko bijāt cerējis šajā amatā izdarīt?

Vienmēr var gribēt vairāk, taču tie galvenie uzstādījumi, kas tika pieteikti — nodrošināt valsts maksātspēju un samazināt budžeta deficītu līdz daudzmaz saprātīgām līmenim, — šie darbi ir izdarīti.

Jūs teicāt, ka darbi bija nepieciešami, bet īsta gandarījuma no tiem nebija. Starp vislielākajiem pārmetumiem jūsu valdībai ir lēmums samazināt pensijas. Pirmkārt, tāpēc, ka tas neatbilda teiktajam pirms pašvaldību vēlēšanām, otrkārt, to pēc tam atcēla Satversmes tiesa (ST). Kā jūsu valdība varēja pieļaut tādu kļūdu?

Jāatceras, pirmkārt, budžeta grozījumu konteksts. Šis bija viens no lēmumiem, kas bija apstiprināts jūnija vienošanās, kuru bija parakstījuši gan visu koalīcijas partiju vadītāji, gan sociālie partneri — LDDK, LBAS —, gan sadarbības partneri — Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Pašvaldību savienība —, gan galu galā arī Pensionāru federācija. Tas bija viens no lēmumiem, kas faktiski ļāva nodrošināt 2009.gada budžeta grozījumu pieņemšanu un starptautiskā aizdevuma programmas turpināšanu. Ja šo lēmumu nebūtu, sekas būtu bijušas daudz negatīvākas.

Otrkārt, teikt, ka mums ir atrisinātas visas problēmas sociālajā budžetā, nu nekādi nevar. Ja paskatāmies 2009.gada budžeta izpildi, tad pamatbudžeta izdevumus kopumā esam samazinājuši par 15 procentiem, bet sociālā budžeta izdevumi vēl pirms ST sprieduma ir pieauguši par 19,4 procentiem. Ar ST [spriedumu] var pieskaitīt tās summas klāt, līdz ar to tagad Labklājības ministrija izstrādā priekšlikumus sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai.

Jo ar šiem ST spriedumiem virtuālais sociālā budžeta uzkrājums, kas it kā ir bijis — tie skaitļi variē starp 800 miljoniem un miljardu —, 2011.gadā būs iztērēts, un tālāk sociālais budžets, pēc pašreizējām prognozēm, ieņems divas trešdaļas no tā, ko tērēs. Šis jautājums neizbēgami būs jārisina.

Ņemot vērā ST spriedumu — vai ir iespējams vispār samazināt pensijas atbilstoši Satversmei?

Es nedomāju, ka pēc ST sprieduma kāds tam ķersies klāt. Līdz ar to tas drīzāk ir jautājums par kādiem ilgtspējas pasākumiem, tai skaitā potenciāli pensijas vecuma paaugstināšanu. Acīmredzot, jāizvērtē arī dažādi pabalsti. Interesanti, ko ST šajā kontekstā teiks par pabalstiem, jo vismaz māmiņu algām visi pārejas periodi ir ievēroti, tā ka no šī aspekta nekādiem iebildumiem nevajadzētu būt.

Spriežot pēc viņu pārliecības, ka nedrīkst samazināt ne algas, ne pensijas, spriedums varētu būt līdzīgs…

To redzēsim. Par algām viņi pagaidām lēmuši, ka tikai tiesnešiem nedrīkst samazināt. Ja palasa motivējošo daļu spriedumā par pensijām, tad attiecībā uz pabalstiem vismaz daļa par pārejas periodu, kas bija viens no lielākajiem pārmetumiem, ir izpildīta.

Kas tagad ir valdības galvenie darbi līdz vēlēšanām?

Galvenie darbi, kuriem jau esam ķērušies klāt, un lielā mērā to esam iezīmējuši arī reformu vadības grupas programmā, ir jautājumi par vidējā termiņa nodokļu politikas pamatnostādnēm. Pirmo dokumentu diskusijai Finanšu ministrija (FM) jau ir sagatavojusi un nosūtījusi sociālajiem partneriem, kuri tagad to izvērtē. Protams, jāveic sagatavošanās darbi 2011.gada budžetam, un valdībā jau ir apstiprināts tā izstrādes grafiks.

Neapšaubāmi, ka būtiskākā sociālā problēma, pie kuras ir jāstrādā, ir bezdarbs. Mēs jau esam vairāk nekā 14 miljonus latu piešķīruši papildus tā saucamajai simts latu programmai, un pieļaujam tai piešķirt vēl papildus līdzekļus. Esam pārdalījuši Eiropas Savienības fondus uzņēmējdarbības un eksporta atbalstam, lai stimulētu ekonomiku.

Par 2011.gada budžetu Latvijas Bankas prezidents Rimševičs teicis, ka deficīta samazināšana par 400 miljoniem tagad ir galvenais darbs. Kā, jūsuprāt, to varēs izdarīt?

Jā, kopējās fiskālās konsolidācijas apjoms 2011. un 2012.gadā varētu būt starp 800 un 900 miljoniem latu. Tas ir tāds, teiksim, samērā piesardzīgs vērtējums. Kā mēs zinām, pat Latvijas Banka savās prognozēs ir nedaudz optimistiskāka. Tas attiecas arī uz šā gada ekonomikas prognozi, kurā kopumā tiek prognozēta četru procentu recesija, bet LB prognozē 2,5 procentu recesiju.

Līdz ar to pateikt, kāda būs precīzā summa — vai tie būs 400 miljoni, vai, cerams, mazāk —, varēsim tikai tad, kad redzēsim vismaz pusgada budžeta un ekonomikas rezultātus. Jo daudz kas būs atkarīgs no tā, kā atkopsies ekonomika un kāda attiecīgi būs nodokļu ieņēmumu prognoze. Budžeta deficītā jānoiet no 8,5 procentiem no IKP uz sešiem. Daļu no tā nosegs 2011.gadā plānotā izaugsme.

Bet nebūs tā, ka nekas nebūs jāsamazina. Kur jūs redzat iespējas to darīt?

Galvenie virzieni ir daļēji jau iezīmēti. Viens ir jautājums par vidējā termiņa nodokļu politikas pamatnostādnēm, kur, protams, ir daudzas pozitīvi skanošas lietas. Teiksim, kad runājam par nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz patēriņu, tad ar šo tēzi visi parasti ir apmierināti. Kad izrādās, ka patēriņa nodokļi ir PVN un akcīze, tad tā diskusija pagriežas pavisam savādāk. Bet, protams, daļa no šīs konsolidācijas nāks no šīm pamatnostādnēm un attiecīgiem nodokļu pasākumiem.

Daļa, protams, nāks no tālākiem administratīvo tēriņu samazinājumiem, bet te es uzreiz gribu teikt, ka nevajadzētu klausīties tās partijas, kuras varbūt pirms vēlēšanām stāstīs, ka tur var dabūt ārā visus 400 vai cik tur būs nepieciešams miljonus. Jo vienkārši visu ministriju centrālie aparāti kopā ar Valsts kanceleju, Saeimu un Valsts prezidenta kanceleju — tie šogad ir 45 miljoni. Protams, es paredzu ļoti smagas debates starp partijām un starp ministrijām par konkrētiem izdevumu samazināšanas priekšlikumiem. Tagad reformu vadības grupā atkārtoti iesim cauri funkciju izvērtējumam, lai būtu sagatavotas visas iespējas, pie kurām strādāt.

Skaidrs arī tas, ka atbilstoši likumam par budžeta un finanšu vadību 2011.gada budžetu pieņems nākamā valdība un apstiprinās nākamā Saeima. Līdz ar to gala lēmumi būs jāpieņem pēc vēlēšanām. Tur ir ļoti liela loģika, manuprāt, jo, priekšvēlēšanu gaisotnē taisot budžetu, var salikt tādus brīnumus iekšā, ar kuriem nākamie vienkārši nevarēs galā tikt. Bet, protams, tas nozīmē, ka mums ir jāizdara liels sagatavošanas darbs.

Jūs pieminējāt funkciju izvērtēšanu. Vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem paredz arī strukturālās reformas valsts pārvaldē. Jums pārmet, ka tā vietā jūsu valdība īsteno lineāru štatu un atalgojuma samazināšanu. Kā jūs definētu, kas ir strukturālās reformas valsts pārvaldē?

Vienošanās paredz strukturālās reformas trīs galvenajās jomās…

Jā, arī veselības aizsardzībā un izglītībā, taču varbūt jūs varētu pateikt, ko tas nozīmē tieši valsts pārvaldē.

Tie darba virzieni, kuros esam gājuši un kur, es domāju, tas būs jāturpina, ir, pirmkārt — to var saukt par strukturālo reformu vai mazināšanu, bet ir skaidrs, ka “treknajos gados” administratīvais aparāts ir krietni uzblīdis un vienkārši ir jāsamazina. Lineāri vai strukturāli — par to vienmēr var diskutēt. Pagājušajā gadā esam samazinājuši ministriju centrālos aparātus vidēji par trīsdesmit procentiem, aģentūru skaitu — uz pusi.

Attiecībā uz strukturālām pārmaiņām ir iezīmēti vairāki darba virzieni — atbalsta funkciju centralizācija, kas ļaus panākt samērā ievērojamus ietaupījumus, virzība uz vienas pieturas aģentūras modeli un pakalpojumu pieejamību caur vienas pieturas aģentūrām elektroniski.

Pagājušogad bija mēģinājums veikt funkciju auditu. Tas bija uzdots ministrijām, un katra konstatēja, ka vai visas funkcijas ir ārkārtīgi svarīgas un neko nevar samazināt. Kāda īsti ir atšķirība starp lineāru samazināšanu un strukturālām reformām? Kāpēc divi dažādi nosaukumi, jūsuprāt, vienam un tam pašam?

Tas nav viens un tas pats, protams, un arī veidojot 2010.gada budžetu, mēs pielietojām jaunu pieeju, ka vērtējām nevis ministrijas un lineāri mazinājām, kā tas noticis citās reizēs, bet gan konkrētās ministriju funkcijas, kuru ir pāri pār tūkstoti. Visām bija iedots tāds kā vidējais svērtais vērtējums, uz kuru balstoties pieņēmām lēmumus, cik funkcijas tiek samazinātas, un attiecīgi mazinājām budžetu.

Protams, taisnība, ka izrādījās, ka dažas no funkcijām, kuras bija guvušas samērā mazu novērtējumu, politiski izrādījās ārkārtīgi neaizstājamas, un tās debates aizgāja tā, ka tur neko būtisku mazināt nevarēja.

Kāpēc nevarēja īstenot Einara Repšes ierosinājumu, ko pērn pavasarī viņš izteica kopā ar priekšlikumu veidot nulles budžetu — arī funkciju auditu sākt no nulles, definējot, kādas funkcijas vispār vajadzīgas, nevis vērtējot jau esošās?

Manuprāt, šī pieejas atšķirība nav tik būtiska — vai mēs paņemam jau esošu budžetu, kurā vērtējam esošās funkcijas, un beigās dažas funkcijas, kuras saņēmušas zemu vērtējumu, tāpat izrādās politiski ārkārtīgi vajadzīgas, vai arī mēs šīs pašas funkcijas mēģinām vēlreiz uzradīt no nulles, un tad atkal izrādīsies, ka šīs zemu novērtētās funkcijas, kuras tajā sarakstā nebūs, ir ārkārtīgi nepieciešamas.

Protams, ja to darīs ministrijas pašas.

Šajā gadījumā pat bija valdības gatavība no kaut kādām funkcijām pilnībā atteikties, no kurām, kā izrādījās, mēs nevarējām pilnībā atteikties. Divus piemērus varu nosaukt — Integrācijas fonds un Tiesībsargs. Izrādījās, ka nevaram atteikties.

Vēl par nākamā gada budžetu — var piekrist, ka ir politiski loģiski to pieņemt nākamajai valdībai un Saeimai. Taču, ja šis budžets netiks sagatavots, tad mums, iespējams, draud tas pats, kas bija pagājušogad — sasteigta izdevumu griešana un nodokļu paaugstināšana pēdējā brīdī. Ko jūs atstāsiet nākamajai valdībai pūrā? Ko gribat noteikti izdarīt, lai tai nebūtu pa galvu, pa kaklu pēdējā brīdī jāgriež un jāpaaugstina?

Ir minimālās lietas, par kurām vispār nav jautājumu, kā — makroscenārijs, budžeta bāze. Tālāk jau ir jautājums — ja mēs ejam cauri šiem funkciju vērtējumiem, tad ir izdevumu samazināšana atbilstoši šiem vērtējumiem, un tad jau nākamā Saeima var lemt, vai tas ir atbilstoši tās uzskatiem. Taču jebkurā gadījumā rāmim, kā budžets varētu izskatīties, lielā mērā ir jābūt. Cita lieta — cik lielā mērā šim budžeta veidošanas procesam varētu traucēt priekšvēlēšanu populisms. Ja būs partijas, kuras debates mēģinās ievadīt vienkāršotā vispārēju frāžu gaisotnē, ka jāstimulē ekonomika, jāsamazina administratīvie tēriņi un tad nekas nekur nav jāsamazina, tad, protams, mēs nekur nenonāksim. Es ceru, ka partijas šim procesam pieies pietiekoši atbildīgi.

Ir novērots, ka jūsu viedoklis nereti atšķiras no finanšu ministra Repšes viedokļa. Piemēram, sākoties diskusijām par šā gada budžetu, viņš aizstāvēja viedokli, ka jāsamazina izdevumi par 500 miljoniem latu, bet jums bija pielaidīgāks viedoklis. Vai spēsiet ar viņu vienoties par nostādnēm 2011.gada budžetam?

Es domāju, ka mēs par to spēsim vienoties. Manuprāt, mediji šo tēmu cenšas mākslīgi kultivēt. Skaidrs, ka finanšu ministram nereti konkrētos budžeta jautājumos ir nostāja, kas parasti ir visvairāk uz budžeta mazināšanu vērsta. Tas ir pilnīgi normāli, manuprāt, tā ir visās valdībās — pats esmu bijis finanšu ministrs un tā darba specifiku zinu. Ir finanšu ministra viedoklis, kas ir orientēts uz maksimālu budžeta izdevumu samazināšanu, bet valdības diskusijās parādās kompromiss vai gala viedoklis, kas beigās arī veido valdības lēmumu. Ja atceramies diskusiju par to, vai mēs ejam uz 8,5 procentu deficītu vai mazinām 500 miljonus, tad beigās esam nonākuši pie tā, ka 500 miljonus neesam samazinājuši, mēs esam nonākuši pie 8,5 procentu deficīta. Ja budžeta veidošanas gaitā ar aizdevējiem par to neizdevās vienoties, tad pēc ST lēmuma vienojāmies, ka mēs šo spriedumu pildām uz budžeta deficīta rēķina, nevis griežam citur simt miljonus.

Kā jūs vērtējat FM šonedēļ iesniegtos priekšlikumus atcelt samazināto PVN likmi virknei preču, tai skaitā medikamentiem un grāmatām?

Es jau sākumā šim jautājumam pieskāros. Tātad, kamēr tā diskusija notiek vispārteorētiskā līmenī, ka jāpārnes nodokļu slogs no darbaspēka uz patēriņu, tikmēr visiem tas patīk. Kad izrādās, ka patēriņa nodokļi ir PVN un akcīze, tad uzreiz tas visiem nepatīk. Ministrijas priekšlikumā tieši šis uzstādījums lielā mērā ir iekšā — par nodokļu sloga pārnešanu uz patēriņu. Ja mēs gribam par to diskutēt, tad tā tas praksē izskatās. Tad mēs ejam šajā virzienā vai neejam?

Perspektīvā būtu jāiet arī uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu — arī tas, domāju, ir precīzi ieskicēts darba virziens.

Kāpēc valdība vēl nav pieņēmusi lēmumu nospraust 2014.gadu kā eiro ieviešanas mērķa gadu?

Šādu lēmumu mēs pieņemsim, pašlaik ejam cauri nepieciešamajām procedūrām. Mēs jau pirmajā šā gada Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē par to vienojāmies, un, līdzko Finanšu ministrija būs sagatavojusi visus nepieciešamos dokumentus, lēmums tiks pieņemts. Nekādu konceptuālu domstarpību nav, mērķa datums tiks noteikts 2014.gada 1.janvāris.

Šķēles kungs gan ir teicis, ka nevajagot fetišizēt eiro ieviešanu — vai no Tautas partijas nebūs problēmas šajā jautājumā?

Vismaz līdz šim TP nekādas problēmas nav indicējusi.

Grieķijas problēmas dažos ir radījušas šaubas par eirozonas stabilitāti. Vai tas varētu ietekmēt Latvijas mērķi iestāties eirozonā?

Nedomāju, ka tas tiešā veidā varētu ietekmēt Latvijas mērķi iestāties eirozonā, bet tas, kādā veidā Grieķijas problēma tiks risināta, varētu ietekmēt arī Latvijas ekonomikas attīstību. Pašreiz jau diezgan skaidri iezīmējas tas, ka tomēr Grieķijai tiks sagatavota starptautiskā aizdevuma pakete vienā vai otrā versijā, lai nodrošinātu tai iespēju pārfinansēt savu parādu, kas nopietnākās problēmas varētu novērst. Ar Grieķiju situācija ir ļoti nepatīkama no tā viedokļa, ka eirozonas valstīm nav paredzēta iespēja, ka tām varētu izsniegt kaut kādus politiskus aizdevumus. Tika uzskatīts, ka tām pašām ir jāspēj vadīt savus budžeta deficītus un parādus. Tieši tāpēc arī visi šie Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumi, tai skaitā par trīs procentu budžeta deficītu, lai neviena valsts šādā situācijā nenonāktu. Izrādās, ka Grieķija vienkārši falsificējusi datus, un īstenībā budžeta deficīts pagājušogad bija 12,7 procenti no IKP. Tā, protams, ir ļoti nepatīkama situācija. Arī citās eirozonas valstīs šie deficīti ir samērā lieli, ap deviņiem procentiem, Spānijā, piemēram.

Jūs teicāt, ka tas varētu ietekmēt arī mūs? Kādā veidā?

Tādā veidā, ka budžeta deficīta mazināšana, protams, ir negatīvi ietekmējusi mūsu iekšzemes patēriņu. Tāpēc šo ekonomikas izaugsmes stratēģiju mēs lielā mērā esam orientējuši uz eksporta atbalstu un Latvijas ekonomikas konkurētspējas atjaunošanu. Bet tas, cik sekmīga būs eksporta izaugsme, lielā mērā būs atkarīgs arī no tā, kā attīstīsies ekonomika Eiropas Savienībā.

Ja Grieķijas problēmu dēļ ES ieslīgtu jaunā recesijā, tas negatīvi ietekmētu ārējo pieprasījumu un attiecīgi Latvijas ekonomiku. Bet, kā teicu, kaut kāda pakete Grieķijai tiek gatavota — kā saprotu, ir atrasts veids, kā, citām valstīm neizsniedzot Grieķijai politiski motivētus aizdevumus, izdarīt to caur valsts bankām vai kā tamlīdzīgi. Bet, nu, tas radīs jautājumus par eirozonas ticamību — cik nopietni eirozona uztver pati savus Māstrihtas kritērijus. Uzticamību eiro šī situācija, neapšaubāmi, mazina. Tajā pašā laikā nav nekāda pamata runām, kas brīžiem atskan, par eiro sabrukumu.

Vai, jūsuprāt, situācija ar Grieķiju varētu apdraudēt Igaunijas izredzes šogad iestāties eirozonā?

Domāju, ka tam tā nevajadzētu būt. Protams, klīst visādas runas, bet — kādi varētu būt “pret” argumenti? Igaunija, spriežot pēc visa, Māstrihtas kritērijus ir izpildījusi, nu tad ko — Grieķija nepilda Māstrihtas kritērijus, tāpēc neuzņemsim Igauniju? Īsti loģikas nav.

Kā tas ietekmēs Latviju, ja Igaunijai izdosies šogad pievienoties eirozonai?

Būs divējāds iespaids. Protams, tas būs pozitīvs signāls par reģionu kopumā. Jo Baltijas valstis kopumā tika uzskatītas par tādu kā krīzes smagāk ietekmēto ES reģionu — smagākā recesija pagājušogad bija Latvijā, otrā smagākā — Lietuvā, trešā — Igaunijā. Līdz ar to šā reģiona pievilcība ir mazinājusies. Igaunijas pievienošanās eirozonai, protams, būs pozitīvs signāls par reģionu kopumā.

Tajā pašā laikā konkrētiem investoru lēmumiem, kurā valstī izvietot investīcijas, Igaunijas eirozona varētu būt papildus faktors par labu šai valstij.

Vai tas, jūsuprāt, stiprinātu Latvijas sabiedrības apņēmību arī izdarīt visu, lai iestātos eirozonā?

Tas tāds filozofisks jautājums. (Smejas.) Mums jau patīk sevi salīdzināt ar igauņiem un uztraukties, ka viņi vienmēr ir kaut kur priekšā. No šī viedokļa — jā, varētu stiprināt Latvijas apņemšanos pievienoties eirozonai.

Taču Sabiedrība citai politikai savā kongresā nupat aktīvi rosināja diskusiju par lata devalvāciju kā ekonomikas atveseļošanas instrumentu. Kā jūs vērtējat viņu nostāju, un kā šādu diskusiju vispār var savienot ar valdības mērķi pievienoties eiro?

Nu, pievienošanos eirozonai šādas diskusijas, protams, apdraud, tas ir skaidrs. Bet, ja mēs paskatāmies arī uz šiem argumentiem pēc būtības, tad, manuprāt, devalvācijai ir daudz vairāk mīnusu nekā plusu. Par to tiek runāts kā par konkurētspējas veicināšanas faktoru, taču Latvijai kā ļoti mazai, ļoti atvērtai ekonomikai visas importa cenas, tai skaitā energoresursu un komponentu cenas, momentā pieaugtu. Šis konkurētspējas efekts, pat ja būtu, būtu samērā īss.

Visi argumenti par un pret ir plaši apskatīti un zināmi, un pat SCP ļaudis paši atzīst, ka devalvāciju nevarēs īstenot. Bet viņi ir jūsu partneri topošajā apvienībā Vienotība. Vai jūs saprotat, kāds ir viņu mērķis, veicinot šo diskusiju un zinot, ka tas nav iespējams?

Tas būtu jājautā pašai Sabiedrībai citai politikai.

Bet jums kopā būs jāstrādā pie ekonomiskās programmas, ko piedāvāt vēlētājiem. Kā jūs tajā savienosiet šīs nesavienojamās lietas?

Pie programmas strādājam, un tā nekādu devalvāciju neparedz.

Bet paraudzīsimies no vēlētāja viedokļa — ekonomikas programmā būs rakstīts “devalvācijai — nē!”, bet SCP ir ļoti skaļi pateikuši, ka viņi to gribētu apspriest. Kā tas ietekmēs apvienības spēju pieņemt lēmumus un nākt ar vienotu vēstījumu vēlētājiem?

Tā būs vēl mūsu iekšējā diskusija, un es domāju, mēs šo jautājumu atrisināsim. Un galu galā — skaidrs, ka mums būs vienota programma, par kuru būsim vienojušies. Programmas izstrāde jau ir samērā tālā stadijā, un, kā teicu, nekādu devalvāciju šī programma neparedz.

Tātad jūs neredzat briesmas, ka šī apvienība varētu startēt ar krasi atšķirīgu nostāju šādos fundamentālos jautājumos?

Nē, es šādas briesmas neparedzu.

TP un LPP/LC bīda uz priekšu PVN samazināšanu viesnīcām. JL nesaka “nē”, bet nesaka arī “jā”. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Pirmkārt, par pašiem bīdītājiem — tieši TP un LPP/LC bija tie, kas palielināja PVN viesnīcām. Tas bija TP finanšu ministrs Slakteris un tā bija toreizējā LPP/LC premjerministra vadītā valdība. Bet tā nav atbilde uz jautājumu pēc būtības.

Pēc būtības — man ir plānota tikšanās ar tūrisma nozares pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu argumentus. Gaidām arī Ekonomikas ministrijas (EM) atzinumu par šo jautājumu. Kad visi viedokļi būs uz galda, tad varēsim par to reāli diskutēt un pieņemt lēmumu. FM aprēķini rāda, ka tam ir negatīva ietekme uz budžetu — apmēram astoņi miljoni. Ja tūrisma nozare un EM spēs pamatot, ka FM aprēķini balstās pieņēmumos, kuriem pretī ir kādi citi pieņēmumi, tad par šo jautājumu varēs diskutēt.

Bet vai tāds lēmums nebūtu pretrunā ar vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem?

Es jau vairākkārt esmu uzsvēris, kā šāda veida iniciatīvām mums ir maz manevra iespēju. Protams, vienmēr var runāt par vienu vai otru niansi nodokļu politikā, bet mēs nevaram iet uz daudzu vai pat tikai dažu šādu lēmumu pieņemšanu, un skaidrs, ka mēs nevaram runāt par būtisku pamatlikmju mazināšanu.

Sarunu gaitā ar aizdevējiem par šo konkrēto teikumu bija daudz diskusiju, mēs arī to mazliet nomīkstinājām ar domu, ka vienmēr var parādīties kaut kādas nianses, kuras var nākties piekoriģēt. Bet jāatzīst, ka pats teikums sākotnējā dokumentā nebija iekšā, starptautiskie aizdevēji sāka uz to uzstāt, kad paklausījās Šķēles kunga publiskos izteikumus — ka visi nodokļi jāsamazina un tamlīdzīgi. Tajā brīdī tas teikums diemžēl parādījās, un izdabūt to ārā vairs nevarēja.

Vai ir iespējams, ka valdība vienojas to neatbalstīt, bet tas tomēr tiek pieņemts Saeimā, TP vienojoties ar opozīciju?

Tas jebkurā gadījumā būtu koalīcijas līguma pārkāpums, un mēs esam TP uzmanību uz to vērsuši. Bet arī balsojumā par mandātu starptautiskajiem aizdevējiem TP koalīcijas līgumu ir diezgan skaidri pārkāpusi.

Un kādas būtu sekas tādam līguma pārkāpumam?

Nu, kādas sekas… Protams, šī TP nostāja daudzos jautājumos, kā lai to pasaka, varētu būt konstruktīvāka. Mēs jebkurā gadījumā no savas puses esam skaidri pauduši gatavību turpināt ar viņiem strādāt — tik lielā mērā, cik viņi paši ir gatavi konstruktīvai sadarbībai.

TP priekšsēdētāja vietnieks Edgars Zalāns jau pateica, cik konstruktīvi — ka TP de facto vairs neesot valdībā un kopā ar opozīcijas LPP/LC mēģināšot valsti nostādīt uz kaut kādām citām sliedēm. Kā valdība varētu turpināt strādāt, ja TP un “mācītāji” izveidotu kopīgu vēlēšanu apvienību?

Te ir vairākas lietas. Runājot par “citām sliedēm” — tieši TP kopā ar LPP/LC bija jau valsti uz citām sliedēm nostādījusi, un mēs tagad cenšamies to krīzi atrisināt, kas rezultātā radās — visas trekno gadu solīšanas un gāzēšanas līdz grīdai.

Kas attiecas uz LPP/LC, tad tā ir partija, ar kuru mēs arī esam gatavi sadarboties. Valdības izveides laikā mēs ar viņiem nopietni runājām par viņu dalību valdībā, kā zināms. No šī viedokļa tiešas ietekmes uz valdības darbu nav, ja viņi izvēlas veidot apvienību. Skaidrs, ka TP reitingi ir tādi, ka ir nopietnas bažas par 5 procentu barjeras pārvarēšanu, līdz ar to kaut kādas izdzīvošanas stratēģijas viņiem ir jāmeklē, un pievienošanās LPP/LC varbūt ir viena no šādām izdzīvošanas stratēģijām.

Jūs domājat, ka ir?

Nu, tas jāvērtē pašai TP. Tā vairs nav mana kompetence.

Taču mēs redzam, ka neskatoties uz to, ka viņi zaudēja balsojumā par pilnvarojumu valdībai, TP nav īsti mierā un turpina knosīties. Tas nemitīgi rada jautājumu — vai kādā brīdī viņi nebūs ieinteresēti iziet no valdības. Vai jūs domājat, ka jūsu valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Es domāju, ka jā. Un arī TP publiski vairākkārt apliecinājusi gatavību turpināt strādāt valdībā un būt konstruktīvai, negāzt valdību, un tamlīdzīgi.

JL Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis nupat partijas kongresā pateica, ka ģenerālprokurora Jāņa Maizīša ievēlēšana esot vienīgais jautājums, kas līdz vēlēšanām varot sašūpot valdības koalīciju. Kādu jūs prognozējat Saeimas balsojumu, ja Augstākās Tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs izvirzītu Maizīša kandidatūru?

Es, protams, gribētu cerēt uz pozitīvu balsojumu. Manuprāt, Maizīša kungs savā iepriekšējā darbībā ir apliecinājis, ka labi un kompetenti tiek galā ar darba pienākumiem. Nav bijis pamata šaubīties arī par viņa godaprātu. Līdz ar to es uzskatu, ka viņš ir piemērots kandidāts, un man ne sevišķi izprotama ir atsevišķu partiju vai politiķu samērā histēriskā reakcija uz Maizīša kungu. Iespējams, šiem konkrētajiem politiķiem ir kaut kāds pamats bažām par prokuratūras darbību.

Var iedomāties, kāds pamats bažām ir jūsu ciešāko koalīcijas partneru “zaļo zemnieku” premjerministra amata kandidātam, apsūdzētajam Aivaram Lembergam. Vai šis jautājums var sašķobīt jūsu pašlaik tik šķietami harmoniskās attiecības ar ZZS?

JL savu nostāju ir paudis — ja Maizīša kunga kandidatūra tiks izvirzīta — un mēs zinām, ka Maizīša kungs ir publiski apliecinājis savu gatavību kandidēt —, tad mēs šo kandidatūru atbalstīsim. Par pārējām partijām — tās, kā zinām, ieņem nogaidošāku pozīciju, gaida faktisko nomināciju. Bet atcerēsimies, ka iepriekšējo reizi, kad notika Maizīša kunga pārvēlēšana, daudzām partijām arī bija iebildumi, taču beigās Maizīša kungu tomēr apstiprināja.

Tad jūs uzskatāt, ka šis nebūs tas jautājums, kura dēļ valdība varētu krist?

Es nedomāju, ka tas varētu būt jautājums, kura dēļ valdība varētu krist. Protams, ir iespējamas domstarpības koalīcijā, bet šis arī nav jautājums, kas būtu tieši saistīts ar valdības darbu. Tā ir Saeimas kompetence — balsot par attiecīgo amatpersonu, un tā ir arī no valdības neatkarīga institūcija.

Ja kāds vēl nav pamanījis, pēc darba vizītes jeb priekšvēlēšanu aģitācijas brauciena uz ASV Latvijā ir atgriezies Ainārs Šlesers.

Viņa enerģijai ir tik daudz amatu, ka pašam mēdz sajukt, kas kurā brīdī ir. ASV viņš esot bijis nevis kā vicemērs, bet Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs. Spriežot pēc atgriešanās paziņojumiem, vismaz kā satiksmes ministrs. Dallasā esot vienojies ar American Airlines pārstāvjiem par tiešā savienojuma izveidošanu ar Rīgu 2011. – 2012.gadā (vienīgais tiešais Latvijas – ASV savienojums šobrīd ir iknedēļas reiss uz Ņujorku ar Uzbekistānas aviolīniju. airBaltic prezidents Bertolds Fliks pērn izteicās, ka reisa atklāšana uz Ņujorku izmaksātu ap 20 miljoniem latu gadā). Ar Boeing pārstāvjiem pārrunāta lidmašīnu apkopes centra izveidošana Rīgas lidostā. “Šī iespēja nākotnē varētu realizēties,” teic Šlesers.

Kamēr Šlesers sola no jauna, dzīvi beidzis kārtējais no iepriekšējiem lielajiem solījumiem.

Pēdējais upuris ir dzelzceļa līnija uz lidostu.

Izrādās, valdība janvāra beigās svītrojusi šo projektu no lielo ieceru saraksta, ko īstenos par ES fondiem līdz 2013.gadam, jo tas bijis ļoti zemā gatavības pakāpē un nav bijis pārliecības, ka tas ir prioritārs. 33,2 miljoni latu, kas tam bija rezervēti no ES naudas, tiks atdoti trijiem citiem Latvijas Dzelzceļam svarīgākiem projektiem – Šķirotavas stacijas rekonstrukcijai, signalizācijas sistēmas uzlabošanai starp Bolderāju un Zasulauku, un Bolderāja – 2 savienojumam ar Krievu salu, kas palīdzētu brīvostai.

Iemesls ir vienkāršs – saskaņā ar starptautiski plaši lietotiem aprēķiniem, dzelzceļu šajā posmā būtu vērts būvēt, ja pasažieru skaits sasniegtu 10 – 12 miljonus, tādēļ Latvijas Dzelzceļš to arī nopietni negatavoja, citadiena.lv atzina dzelzceļā par ES fondu projektiem atbildīgā Aija Poča. Pērn Rīgas lidosta ar vairāku gadu nokavēšanos pārsniedza 4 miljonu pasažieru slieksni. Valdības apstiprināšanu gaidošās korekcijas Transporta pamatnostādnēs prognozē 6,8 miljonus pasažieru 2013.gadā.

“Mēs to plānojam 2010.gada beigās, vai vēlākais – 2011.gadā. Precīzu aprēķinu vēl nav, bet šis projekts nebūs ļoti dārgs, jo mums būs vajadzīgi pāris kilometru garš savienojums,” par dzelzceļa atzaru no Jūrmalas līnijas vai Tīraines puses teica Šlesers 2008.gada februārī ziņu aģentūras BNS biznesa portālam. Par projekta uzbūvēšanu triju gadu laikā tad publiski runāja gan lidosta, gan Latvijas Dzelzceļa vadība, kas tagad kratās no tā vaļā. Lidostā citadiena.lv paziņoja, ka visi jautājumi par to uzdodami Latvijas Dzelzceļam, bet no turienes sūta uz Satiksmes ministriju (SM), jo tas nav “ne fondu naudas dalītājs, ne pasažieru pārvadātājs, ne pētījuma pasūtītājs”.

Atliek secināt, ka Latvijas Dzelzceļš sevi uzskata par vienkāršu politisku iegribu izpildītāju, jo ne Šlesera laikā, ne tagad nav neviena pētījuma, kas norādītu, ka dzelzceļš, nevis, piemēram, ātrgaitas tramvajs, ir labākais risinājums, kāds ir ekonomiskais pamatojums, cik jāmaksā biļetei, vai projekts ir vajadzīgs. Paradoksāli, bet tieši tagad, kad notikusi atteikšanās no lidostas dzelceļa pieveda izbūves nākamo piecu gadā laikā, tāds pētījums tiek veikts – firma Konstruktionsgruppe Bauern Latvija pērn jūlijā uzvarēja SM konkursā par izpēti Daugavas kreisā krasta maršrutiem uz ostu un lidostu (198 tūkstoši latu no ES Kohēzijas fonda). Var saskatīt racionālo graudu SM viedoklī, ka pētījums attiecas uz plašāku teritoriju un tāpēc arvien ir nepieciešams, vienīgi jautājums, vai tad, kad atgriezīsies pie domas par lidostas dzelzceļu, tas jau nebūs novecojis un nebūs jāpēta no jauna.

Lidostas dzelzceļš ir tikai viens no Šlesera solījumiem, kas izrādījušies ziepju burbuļi – lidostas terminālis 30 miljoniem pasažieru, Ryanair bāze, pasta banka, solījums līdz 2009.gadam galvenos autoceļus uzlabot līdz Eiropas līmenim vai pasažieru vilcienu nomaiņa uz jauniem līdz 2013.gadam.

Protams, ka pie visu plānu izgāšanās nav vainojams vienīgi Šlesers, jo korekcijas ir ienesusi negaidīti dziļā ekonomikas krīze. Uz esošās valdības fona, kas starp iespēju darīt vai nedarīt dod priekšroku otrajai, Šlesers ar enerģiju, idejām, solījumiem rada iespaidu, ka viņš kaut ko dara. Viņu noteikti var uzteikt par vēlmi darīt. Taču sausais atlikums izskatās nevis pēc priežu sila, bet izcirtuma.

Kamēr mediķi ikvienam, kas pārvietojas pa Rīgu, iesaka izdzīvošanas nolūkos skatīties uz augšu (visai grūti realizējams padoms, turklāt – nekā jau tur, augšā, nav, bet tad, kad krītošs ledus gabals kļūst saskatāms, ir jau par vēlu uz to skatīties), Rīgas mērs ar kolēģiem skatās kalendārā. Un visu ko izdomā.

Piemēram, to, ka var izņemt naudu no kāda cilvēka maka un par to naudu tam cilvēkam kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu no sevis uzdāvināt. Tā Ušakovs uzdevis „saprātīga budžeta ietveros” 8. martā izrotāt galvaspilsētu. Tāpēc par nodokļu maksātāju naudu Rīgā paredzēts izvietot lielformāta apsveikumus nodokļu maksātājiem (precīzāk – maksātājām) no Rīgas domes. Būšot 16 stendi – plakāti un apsveikuma baneri uz 30 apaļajiem piloniem. Izejot Rīgas ielās, protams, uzreiz top skaidrs, ka sievietei galvaspilsētā šobrīd trūkst tieši stendi un baneri. Arī tai, ko ar smadzeņu satricinājumu nogādā slimnīcā, un tai, kam uz grubuļainas, netīrītas ietves no ratiņiem izkrīt bērns, un visām tām, kas katru dienu pilsētas žļurgā dabū slapjas kājas un labi iesālītus zābakus utt. Acīmredzot Ušakovam šobrīd daudz svarīgāks par nepieciešamību novērst apdraudējumu iedzīvotāju veselībai un dzīvībai, šķiet paziņojums, ka Klāras Cetkinas svētki ir atgriezušies, proti, Rīgas un Maskavas kalendāru sinhronizācija notiek.

Taču, skatoties kalendārā, Ušakovs tur, protams, nav ieraudzījis tikai 8. martu vien.

16. marts un sirmgalvji, kas piemin savus kritušos tuviniekus un draugus, svešu varu samaitāto dzīvi, viņam droši vien rēgojas pat uz kalendāru neskatoties. Un ne tikai tāpēc, ka viņš ir Rīgas mērs, bet tāpēc, ka viņš ir tāds Rīgas mērs, kuru šobrīd būtu pamats saukt par 9. maija svinēšanas patronu. Savukārt, no tā, kā viņš pamato savu aizrautību ar tā saucamo Uzvaras svētku svinēšanu (vēl pirms pašvaldības vēlēšanām Ušakovs uz jautājumu „Ja jūs būtu Rīgas mērs, jūs ietu pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā?” atbildēja: „Jā. Es ietu atdot godu tiem cilvēkiem, kuriem nebija jaunības un kuri karoja”) izriet, ka viņam vajadzētu būt vismaz lojālam pret tiem cilvēkiem, kas 16. martā grib nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa (taču lai pieminētu cilvēkus, „kuriem nebija jaunības un kuri karoja”!). Taču lojalitāti Ušakovs uztver kā vienvirziena kustību, jo „lai nešķeltu rīdziniekus” ziedus vajagot nolikt tieši 9. maijā. Bet par 16. martu viņš jau pagājušā gada jūnijā teica: „mēs vienkārši ņemsim vērā to, ko teiks drošības iestādes — ir pamats aizliegt vai nav”. Tāpēc februāra beigās Rīgas mērs devās pie Drošības policijas priekšnieka un lūdza atrast iemeslu aizliegt pasākumus 16. martā.

 Taču neatkarīgi no tā, kas 16. martā tiks aizliegts un kas atļauts, Ušakova partijas biedri ir jau parūpējušies par to, lai šim datumam radītu pēc iespējas skandalozāku kontekstu un lai gaisotne Rīgā būtu pēc iespējas provokatīvāka. Proti, ar organizācijas Baltijas forums (un tātad partijas Saskaņas centrs) atbalstu Rīgā 14. un 15. martā plānots sarīkot holokaustam un „neonacisma atdzimšanai” veltītu konferenci. Uz to grasās ierasties ne vien Krievijas televīzijas zvaigzne Vladimirs Molčanovs, bet arī Simona Vīzentāla centra Izraēlā direktors Efraims Zurofs. Atliek vien noticēt, ka pasākuma norises vieta un laiks izraudzīti nejauši. Tad jau ticama izklausītos ideja, ka konferenci paredzēts sarīkot tāpēc, ka radusies ideja Live Riga reklāmas kampaņas ietvaros Latvijas galvaspilsētu popularizēt kā vietu, kur atdzimst neonacisms. Protams, dīvaini, ka Saskaņas centram un citiem entuziastiem nav ienācis prātā, ka ja nu viņi ar šāda pasākuma rīkošanu kādu pazemo, tad vispirms jau sevi pašu un Rīgas mēru jo īpaši. Gan tāpēc, ka cilvēki, kam tiešām rūp neonacisma atdzimšanas problēma, zina, kurai no Latvijas kaimiņvalstīm šai sakarā ir ļoti nopietnas problēmas. Gan tāpēc, ka aicināt kaprīzus cilvēkus marta vidū uz Rīgu ir visai bīstami. Un ne jau tāpēc, ka gājienā grib doties veci cilvēki. Bet tāpēc, ka ap to laiku Rīgā atkal sola atkusni un tas nozīmēs, ka pa galvu varēs dabūt gan ebreji, gan krievi, gan latvieši. Un tieši tāpat mīnas (jeb suņu izkārnījumi) nešķiros pēc tautības tos, kam trāpīties zem kājām. Taču ar neonacismu tam nav nekāda sakara. Tikai ar Rīgas saimniekiem.

Tomēr arī tad, kad marts būs garām, Ušakovam 9. maijs vēl neuzausīs. Acīmredzot, lai Rīgas mērs komfortablāk pārciestu 4. maiju (kura atzīmēšanai Rīgas dome nevar atļauties samazināt budžetu – šogad aprit tieši 20 gadi kopš neatkarības deklarācijas pasludināšanas), viņš pirms dažām nedēļām atļāvās ļoti daudzus pārsteigt ar paziņojumu, ka Rīgā 4. maijā notiks Ģimenes svētki, ko paredzēts svinēt ar koncertiem, konkursiem un atrakcijām. Kā zināms, nu jau vairākus gadus Rīgā Ģimenes svētkus pazīst kā LPP/LC izrādīšanās pasākumus, kur uz skatuves vieta tiek rezervēta arī latviešu grāmatu dedzinātajiem no Jaunās paaudzes. Līdz šim Ģimenes svētki tika rīkoti kā pretstats seksuālo minoritāšu gājienam. Taču izskatās, ka šogad apelēt pie ģimenes vērtībām nolemts, lai neitralizētu neatkarības pieminēšanas neizbēgamību. Tiesa, vēl janvārī Rīgas domei bija nedaudz citādāki plāni – budžetā tika iekļauts finansējums Mātes dienas un Ģimenes dienas koncertam, kas bija paredzēts 9. maijā. Turklāt bluķa nīdējs – deputāts Šmits pat bija ierosinājis Ģimenes svētku budžetu papildināt ar bluķa vilkšanas pasākumam atvēlētajiem līdzekļiem. Taču nesanāca: bluķa vakars domes kultūras pasākumu budžetā nebija paredzēts, un ja arī būtu – neko daudz no tā nevarētu paņemt (pagājušā gada pasākumam dome bija piešķīrusi 1000 latus). Bet jau janvārī tika norādīts, ka šogad teju visiem Rīgā notiekošajiem pasākumiem budžeti ir nopietni samazināti. Izņemot 4. maija pasākumus. Tāpēc nav brīnums, ka Ušakovam (vai kādam no viņa draugiem) radās vienkārša, turklāt šķietami grūti noraidāma (nevar taču vērsties pret ģimenēm paredzētiem pasākumiem, piemēram, konkursiem un atrakcijām!) ideja, kā patriotismam atvēlamos līdzekļus iztērēt, ak, vienalga kam, bet tikai ne tam. Ja ar Rīgas domes gādību 4. maiju galvaspilsētā izdotos pārvērst par pēc iespējas nekonkrētāku šļuru, no kuras netop skaidrs, kas šajā dienā tiek svinēts, Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadiena varētu kļūt par vārgu un tāpēc izdevīgu fonu Ušakova un Maskavas lolotajam 9. maija pasākumam, par kura organizatoru mērķtiecību droši vien nevajadzētu šaubīties.

Taču tieši izpratnei par to, kas un kāpēc notika 4. maijā, būtu jāpalīdz Latvijas un Rīgas amatpersonām nolikt pareizajā vietā 9. maiju un tā svinētājus (proti, svinētājiem jākļūst par kritušo un bojā gājušo pieminētājiem, bet vispiemērotākā vieta, kur klusu pieminēt, ir kapi). Neatkarība nav abstrakta. Latvijas neatkarība visupirms ir ļoti konkrēta neatkarība no PSRS un Krievijas. Un tas ir 4. maija vissvarīgākais stāsts. Kas neapšaubāmi liek arī uzdot jautājumu: kurp mēs tagad ejam – uz priekšu (tālāk prom no Krievijas) vai tomēr atpakaļ?

1599.gada decembrī jezuīts Pēteris Kulēzijs sūtīja ordeņa virsprovinciālim ziņojumu par saviem piedzīvojumiem Latvijā. Savā vēstījumā katoļu priesteris ar šausmām apraksta latviešu attieksmi pret kokiem, kurus viņi uzskatījuši par svētiem un pie kuriem nesuši upurus un gājuši lūgt savus dievus. Kad vietējie poļu muižnieki likuši svētos kokus nocirst, draudot nepaklausīgajiem ar nāves sodu, latvieši “ar lielu vaimanāšanu apgalvoja, ka labāk esot ar mieru pazaudēt savas nociršanai lemtās galvas, nekā atļaut nocirst [svētos] kokus. Kad nu tomēr daži no viņiem bija spiesti paklausīt un kad viņi trīs dienas bija apraudājuši nocirstās liepas, viņi cita nekā nevēlējās, kā šķīstīt no bojāejas draudiem savējos par to, ka tie bija nodevuši savus svētumus. Un nekādi nebija iespējams izdabūt laukā no viņu prātiem to, par ko tik ilgā laika tecējumā viņi bija bijuši neatlaidīgi pārliecināti, proti, ka pat par nelielu minēto koku apgānīšanu šie apgānītāji vai nu mirs drošā nāvē, vai arī viņus piemeklēs nelaime, kas nebūs viegla”.

Tā no senajiem laikiem koki un to likteņi ir spēcīgi uzrunājuši latvieša dvēseli un dzinuši saknes viņa zemapziņā. Tas nojaušams jau dainās — “Caur sidraba birzi gāju, / Ne zariņa nenolauzu”; “Pie ābeles piestājos / Kā pie savas māmuliņas”; “Sader liepa ar ozolu / Manā tēva pagalmā”, taču arī modernais latvietis nav zaudējis sentēvu kokbijību. Rūdolfa Blaumaņa Andriksonam nelaimes sākās, kad viņš uzdrošinājās nocirst ozolus, un Indrānu ģimenes traģēdiju simbolizē gāztā ošu gatve. Rainis apdziedāja piektgadniekus dzejoļu krājumā Lauztās priedes, un Andrejs Eglītis rakstīja, kā “svešais cirvis cērt un cērt”. Padomju laikos Imants Ziedonis rīkoja īpašas ekspedīcijas, lai glābtu dižkokus, bet viens no atjaunotās Latvijas iecienītākajiem simboliem ir pieclatu naudas zīme, uz kuras zarus pleš kupls ozols.

Tagad “mācītāju partijas” virsprovinciālis Šlesers grib ķerties pie koku ciršanas savā Jūrmalas īpašumā. Viņa partijas biedrs Šmits gan dara, ko var, lai izsvēpētu pagānismu no mūsu sabiedriskās telpas, un ir ar sevišķu niknumu vērsies pret koka bluķa vilkšanu ap Rīgas domi ziemas saulgriežos. Tomēr svētais karš viņam sekmējas vēl sliktāk nekā savulaik jezuītam Kulēzijam. Ar kokiem Latvijā ir jārēķinās, un pat Šlesers, kurš uzskata pārmetumus par savtīgu interešu realizāciju politikā tikai par ieganstu pāriet pretuzbrukumā, tagad ir spiests darīt to, ko viņš citādi nekad nedara — taisnoties.

Vai tiešām Jūrmalas Aizsardzības biedrības protests pret valdības lēmumu dot Šleseram atļauju cirst kokus varētu piespiest buldozeru apstāties un paskaidrot, kāpēc viņa kāpurķēdēm jābrauc tieši šai kāpai pāri? Nē, tādus “kvaukšķus” Šlesers jau gadiem ir ieradis ignorēt, un viņi nevarēja būt par iemeslu, kāpēc viņš jau nākamajā dienā pēc valdības lēmuma pieņemšanas publicēja paziņojumu ar programmātisko nosaukumu — “Par priedēm”. Tajā Šlesers atzīstas, ka pēdējās dienās viņam bieži uzdots jautājums: “Vai tiešām simtgadīga meža iznīcināšana ir Šlesera plāns? Paskaidrojiet!” Un uzbur ainu, kurā “nostata skaistu, neaizsargātu koku pretim politiķim Šleseram”.

Vai šiem jautājumiem neskan cauri dobjas aizlaiku balsis? Vai paziņojums nav mēģinājums šķīstīties, lai sevi pasargātu no nelaimes, kas piemeklē tos, kuri nodevuši savus svētumus?

Pusi Latvijas klāj meži, bet 70 koku liktenis ir kļuvis par nacionālas nozīmes notikumu. Senie tabu nav zaudējuši savu spēku, un, kad ir jāizvēlas starp koku un cirvi, tautas ētiskajā izpratnē kokam vienmēr būs taisnība. Tas visiem cirvjiem būtu allaž jāpatur prātā.

Klasiskā Grieķija mums atstājusi daudz vairāk, nekā mēs to ikdienā apzināmies. Ļoti daudziem šodienai svarīgiem vārdiem ir grieķiska sakne (kaut vai vārds „demokrātija”), skaidri norādot uz šo jēdzienu izcelsmi. Un kur tad vēl grieķu mitoloģija ar daudzajiem tik cilvēciskajiem dieviem, viņu draudzenēm, kaislībām! Ne velti Eiropas attīstībai izšķirošajā renesanses laikmetā par galveno tika uzskatīta atgriešanās klasiskajās grieķu tradīcijās, kurās galvenā loma bija nevis pārcilvēciskajam, bet gan indivīdam, cilvēkam. Tas tieši un nepārprotami izpaudās grieķu mākslā, literatūrā, sabiedrības organizācijas principos.

Tas ļoti īsi (un tādēļ ļoti nepilnīgi) par klasiskās Grieķijas pienesumu Eiropas kultūrā. Bet šodien?

Šur un tur jau lasām pašapmierinātu uzsišanu pašiem sev uz pleca – redz’, kā mēs tik godīgi savelkam jostas (izņemot priviliģētos, protams!), bet tie grieķi! Korumpēti, melīgi, mānīgi…

Man tas šķiet bērnišķīgi, jo Grieķija mums šodien demonstrē mazāk sevi, bet gan vairāk eirozonas vājās vietas, un dara to pilnā mērā. Atšķirībā no mums grieķu makos ir eiro, Grieķijas monetārā sistēma tiek pārvaldīta no Frankfurtes pie Mainas, kur atrodas Eiropas Centrālā banka, un Grieķijas krīze ir nevis Eiropas nomales (kā tas ir mūsu gadījumā), bet gan paša centra – eirozonas – asimetriska krīze.

Eiropas monetārā ūnija savulaik aizskrēja pa priekšu Eiropas politiskajai integrācijai, un tas notika, lielā mērā pateicoties kanclera Helmūta Kola politiskajam ģēnijam. Vācija jau toreiz bija ekonomiskā ziņā spēcīgākā Eiropas valsts, un eiro ieviešana palīdzēja vācu eksportētājiem atbrīvoties no valūtu svārstību riskiem, no lieliem papildu izdevumiem eksporta norēķinos, ļāva sekmīgi plānot uzņēmumu finanses itin garā laika posmā. Man toreiz bija izdevība vērot somu uzņēmēju ļoti pozitīvo reakciju uz eiro ieviešanu – arī Somijas labklājība bija (un joprojām ir!) lielā mērā atkarīga no eksporta. Tādēļ somi aši saprata eiro priekšrocības eksportētājvalstīm.

Bet, steidzoties ar eiro ieviešanu eirozonā, tika iekļautas zemes ar ļoti atšķirīgiem tautsaimniecības līmeņiem, un no šo zemju rokām tika izņemtas sviras atšķirību noregulēšanai: visa monetārā politika (procentu likmes u.c.) tika realizēta centralizēti Frankfurtē, vairs nepieļaujot tradicionālos atšķirību novēršanas līdzekļus – vietējo procentu likmju paaugstināšanu vai pazemināšanu, devalvāciju, revalvāciju utt. Neskatoties uz šiem ieprogrammētajiem trūkumiem, ekonomiskas augšupejas gados eirozonā gāja labi un gludi, bet tad – krīze, Grieķijai draudošā maksātnespēja, un viss nogrīļojās. Nu jau labu brīdi eiro zaudē vērtību attiecībā pret dolāru, un, ja nobruks grieķi, tad nekas labs negaida  Spāniju, Itāliju, un smagi cietīs arī eiro kopumā. Ne velti ietekmīgas Šveices bankas ģenerālmenedžeris publiski pareģojis eiro galu visā drīzumā.

Droši vien tas nenotiks, Merkele ar niknumā sakniebtām lūpām būs spiesta izpestīt grieķus, lai glābtu Vācijas priekšrocības eirozonā.

Nu, un kas mums no tā? Vispirms atziņa, ka, ja mēs būtu pievienojušies eiro tad, kad to reāli varējām (mums toreiz pietrūka viens rādītājs – inflācija, kas bija par augstu), šodienas krīzi varētu pārciest bariņā, vieglāk, ar mazākiem upuriem no mazturīgo puses. Tagad mūs baro ar pasaciņu par 2014.gadu un pievienošanos eirozonai, kad beigšoties visas mūsu ķezas, un tādēļ esot nepieciešams pārciest zemāk atalgoto iedzīvotāju pirktspējas tagadējo un turpmāko samazināšanu. Šī mantra par eiro ieviešanu tiek absolutizēta, atkārtota un tiražēta jo plaši, izraisot jautājumu: vai mūsu „vadošie gari” to dara gluži kā padomju laikā, apzināti mānoties un solot nereālo „gaišo nākotni”? Vai arī viņi patiešām tic, ka eiro ieviešana būs automātisks glābiņš? Tas liecinātu par valstij bīstamu dogmatisku, sastingušu domāšanu.

Ja sasniegsim iespēju pievienoties eirozonai (un tā vēl eksistēs), tad būs rūpīgi jāizvērtē, vai tas mums ir izdevīgi. Varbūt labāk nogaidīt, līdz mūsu darba ražīgums pietuvosies ES vidējam (patlaban šajā rādītājā esam katastrofāli zemā līmenī)? Kopumā – visu ko, tikai ne aklu sekošanu dogmatiskiem uzstādījumiem!

Bet līdz „laimes slieksnim” – 2014.gadam – vēl jānodzīvo, un tas nebūs viegli. Mani un daudzus citus satrauc divas galvenās problēmas (galvenās tādēļ, ka lielā mērā neatgriezeniskas!) – ļaužu aizplūšana no Latvijas, kā arī satriecošā sociālā nevienlīdzība krīzes nastas sadalīšanā. Par nevienlīdzību kaut vai tikai viens piemērs: šajās dienās kādā no ietekmīgākajiem rietumu laikrakstiem izteicies pazīstama Rīgas restorāna īpašnieks (pusdienas divatā tur izmaksā ap 200 latu): bizness vispār ejot lieliski. Piemēram, 14.februārī restorāns ticis atvērts pat svētdienā, un galdiņi izķerti momentā. Diezin vai šī restorāna apmeklētāji ir ieinteresēti meklēt risinājumus krīzes pārvarēšanai. Vienmēr taču pie rokas būs skolotāji, ārsti, policisti, pensionāri, no kā bez problēmām iekasēt augošos nodokļus budžeta deficīta aizlāpīšanai.

Bet varbūt kādai no partijām negaidīti ienāks prātā pārtraukt mānīties un noklusēt, būs potenciāls, lai izvirzītu savus priekšlikumus aizceļošanas un netaisnīguma novēršanai? Līdz šim vēlēšanu gadi ir bijuši klaju nepatiesību un puspatiesību gadi (atcerēsimies kaut vai valdības ciniskos, saltos melus pirms pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām). Varbūt beidzot sākt teikt patiesību? Varbūt tā ir labākā priekšvēlēšanu programma? Varbūt mums beidzot atradīsies Leonīds ar saviem spartiešiem, kuri gatavi aizšķēršļot ceļu šķietami neuzvaramai armijai (mūsu gadījumā – melu un egoisma armijai)?  Šī epizode no Grieķijas vēstures ir pārdomu vērta, neļaujot paštīksmināties uz tagadējo grieķu rēķina.

Mūsdienu pasaule ir tik datorizēta, ka, lai “iztīrītu” banku, noziedzniekiem vairs nevajag rakt tuneļus un uzlauzt seifus. To var izdarīt ar datoru. Protams, tas ir tikpat grūti, kā zem bankas izrakt tuneli, izkalt dzelzsbetona grīdu, atslēgt sensoro signalizāciju, atmetināt seifu un pēc tam, nevienam nemanot, no nozieguma vietas aizbēgt. Taču tas nav neiespējami.

Mūsdienās ja ne pirmais, tad prioritāšu saraksta trijniekā svarīgākais ķēdes posms katras valsts un uzņēmuma drošības sistēmā ir aizsargāts datortīkls. Tāpat kā cilvēks, kuram ārsti likuši nojaust par palielinātu vēža risku, nepaliks vienaldzīgs un ik pa laikam veiks izmeklējumus un spers profilaktiskus soļus, lai novērstu slimības aktualizēšanos.

Grūti pateikt, kāpēc šāda pamatota uzmanība datortīklu aizsardzībai nav vērojama pie mums, vismaz valsts datu sistēmās.

VID EDS sistēmas noplūdi varētu salīdzināt ar pacienta nāvi.

Zināšana par vēža iespējamību tikusi ignorēta, un zāļu nelietošana ir sistēmu nobeigusi, un, ja tas būtu privāts uzņēmums, bankrots (nāve) būtu pieteikts jau divas dienas pēc fakta nākšanas klajā.

Uzticamība pakalpojumam ir zudusi.

Kad TV3 vajadzībām filmējām stāstu par kibertelpu un drošību tajā (filma Hakeri), eksperti no ASV, Skandināvijas, Igaunijas un pat Indijas kā viens apgalvoja – ir vajadzīgs konkrēts plāns, kā rīkoties X stundā. Latvijas varas iestādes toreiz mums stāstīja, ka par kaut ko tādu tiekot domāts, bet jau tagad (tas bija 2009.gadā) valsts iestādes zina, kā rīkoties, ja notiek kiberuzbrukums.

Skaisti, bet vai nav svarīgi arī pastāstīt šīm valsts iestādēm, kas īsti ir kiberuzbrukums? VID gadījumā to var salīdzināt ar atombumbas uzmešanu, kā rezultātā netiek izsludināta vispārēja trauksme, bet gan zvanīts santehniķim, lai atnāk paskatās, vai pods strādā.

Es negribu aizvainot valsts policiju (VP), bet domāju, viņi piekritīs, ka šādās situācijās VP īpaši daudz nevar palīdzēt. Tā teikt, pirkstu nospiedumus no klaviatūras nenoņemsi.

Mums ir virkne iestāžu (DDIRV, CERT), kuras tieši šādiem mērķiem domātas. Taču zvans no VID kritiskajās dienās tā arī neieskanējās, un tagad lauzēju pēdas, visticamāk, jau aizskalotas kopējā kibertelpas jūrā.

Protams, šādas problēmas pastāv ne tikai VID. Kā filmā stāstījām, ja gribēs – uzlauzīs visu un sliktākajā scenārijā atstās mūs bez elektrības, ūdens, mobilajiem sakariem un ar tukšiem banku kontiem.

Pārspīlēt, protams, ir vienkārši, bet, to nedarot, cilvēks neaizdomājas.

VID gadījums ir sīkums salīdzinājumā ar, piemēram, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datu bāzes uzlaušanu. Vai kādam šodien vēl vajag pierādījumus, ka tas ir iespējams?

VID datu bāzes uzlaušana (jo šeit nevarēja tāpat ienākt – kādam bija jāpēta, jāmēģina iekļūt, un tas jāuzskata par uzlaušanu) pat varbūt ir labs ģenerālmēģinājums mums, jo šoreiz nauda no Valsts kases kontiem nepazuda (tas gan netieši var notikt, ja virkne uzņēmumu nolems VID, tātad valsti, sūdzēt tiesā par datu noplūdi).

Manis minētais scenārijs ar sociālās apdrošināšanas datu bāzēm gan var nebeigties tik labi. Kā nekā, sociālais budžets 2010.gadam ir Ls 1 188 633 939.

Problēmas ir ne tikai valsts tīklos. Taču privātie atšķirībā no valsts jūt vairāk atbildības par finanšu līdzekļiem, tāpēc tos arī vairāk aizsargā.  Jau minēju – uzlauzt var visu, vajag tikai vēlēšanos. Un ar miljardu paspēlēties var sagribēties nevienam vien, pensijām nonākot kāda Dienvidkorejā sēdoša hakera bankas kontā.

Juris Kursietis ir dokumentālās filmas “Hakeri” režisors

Redakcijas piebilde. Pagaidām vienīgā valsts reakcija (ja neskaita kriminālprocesu) uz EDS datu bāzes nokopēšanu ir bijusi VID atzīšanās, ka nav ziņojuši speciāli izveidotajai valsts vienībai, jo “savu instrukciju izpratnē” notiekošo nav uzskatījuši par kiberuzbrukumu. Pagājušajā gada vasarā valsts aizsardzības nolūkiem izveidotā Satiksmes ministrijas padome ir sanākusi trīs reizes, pēdējo reizi pēc notikuma, un arī secinājusi to pašu. Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis atzinis, ka normāli aizsargāti ir tikai NATO standartu dati, pārējās jomās valda “koordinācijas anarhija”.

LETA ziņo, ka 1.martā darbā no atvaļinājuma atgriezies līdzšinējais VID ģenerāldirektora vietnieks Vladimirs Vaškevičs, kura amats reorganizācijas rezultātā ir likvidēts un viņam jāsniedz atbilde uz finanšu ministra Einara Repšes piedāvājumu turpmāk ieņemt vecākā eksperta amatu Finanšu ministrijas Nodokļu politikas departamentā. Šis postenis viņam tika piedāvāts jau pērnajā oktobrī, taču tad viņš saslima un vēlāk devās atvaļinājumā.

Ne jau visu, ko mantojis no spāņu marķīza Huana Antonio Samaranča, beļģis Žaks Roge liek lietā. Vakūveras spēļu noslēgumā izpalika „best ever games”, bet tikai „excellent un friendly”. Taču visu laiku labāko titulu nav izpelnījušās arī iepriekšējās „Roges laikmeta spēles” – kā saka, lai nav lieki jālišķojas. Un arī olimpiskais ordenis Vankūveras spēļu orgkomitejas šefam izpalika – varbūt pasniegs vēlāk, varbūt nepatika viņa garās un pārāk prokanādiskās runas, varbūt arī Roge bija tādās domās kā daži mediji – „worst ever”. Es gan tādās domās nebiju.

Toties Latvijas delegācija, kas spēlēm pieteica 58 olimpiešus, var droši apgalvot – „best ever”. Vienīgais mīnuss, ka visu laiku lielākā delegācija tomēr nesanāca. Miņina kvarteta atteikšanās no sacensībām olimpieša statusu laupīja Intaram Dambim un Oskaram Melbārdim un tagad ailē dalībnieku skaits būs rakstīts – 56. Kaut treniņbraucienos pie vārda tika ne tikai viņi, bet arī Uģis Žaļims.

„Best ever” veidojas no 2 sudraba medaļām (brāļi Juris un Andris Šici kamaniņu sportā; Martins Dukurs skeletonā), ceturtās (Tomass Dukurs skeletonā), astotās (Edgars Maskalāns/Daumants Dreiškens bobslejā), devītās (Maija Tīruma kamaniņu sportā), desmitās (Haralds Silovs šorttrekā 1500 m), divām vienpadsmitajām (Mārtiņš Rubenis kamaniņu sportā; Edgars Maskalāns/Raivis Broks/Pāvels Tulubjevs/Mihails Arhipovs bobslejā), trijām divpadsmitajām (Latvijas izlase hokejā, tiesa šī vieta ir arī pēdējā; Haralds Silovs šorttrekā 500 m; Pēteris Kalniņš/Oskars Gugramovičs kamaniņu spotā), trīspadsmitās (Anna Orlova kamaniņu sportā), divām četrpadsmitajām (Haralds Silovs šorttrekā 1000 m un Ilmārs Bricis biatlonā 7,5 km), astoņpadsmitās (Inārs Kivlenieks kamaniņu sportā) un divdesmitās vietas (Haralds Silovs ātrslidošanā 5000 m). Ar to tad plusi, šķiet, arī beidzas.

Klusībā arī cerējām, ka būs vairāk kā viena medaļa un tas piepildījās. Kā jau sportā – vieni prognozētie (M.Dukurs) medaļu dabūja, citi (Jānis Miņins un Ko) – nedabūja. Tiesa, arī brāļi Šici tika minēti starp tiem, kas var pārsteigt. Klusībā cerējām, ka šoreiz būs arī zelts, taču Martinam Dukuram līdz tam pietrūka viens „gaismas stars” – 0,07 sekundes. Ar to arī sports ir skaists un interesants, ka prognozes ne vienmēr piepildās.

Nav tā, ka mūs sasniegumus barojusi tikai Siguldas trase, ka bija tikai daži ar eliti konkurētspējīgi sportisti. Vairums no viņiem varētu startēt arī pēc četriem gadiem Sočos. Daži par savu nākotni jau pagādājuši paši. Cerams, kas valsts brāļiem Šiciem un brāļiem Dukuriem piešķirs solītās prēmijas. Starp spēlēm Dukuriem blakus ir tēvs ar kamanu būvi, ir „Sika race team”, kuras lepnums viņi tagad ir. Arī Haralds Silovs ir iekarojis vietu ne tikai šorttreka, bet arī ātrslidošanas pasaulē un par sevi spēs parūpēties pats. Tāpat hokejisti, kuru pamats šobrīd ir Rīgas „Dinamo”. Toties pavisam cita situācija ir kamaniņu sportā, bobslejā un biatlonā. Materiālās vajadzības katram atšķirīgas, bet arī rezultāti šajās spēlēs atšķiras. Ja kamaniņnieki un bobslejisti var iet pie sponsoriem, tad biatlonistiem, atskaitot Brici, nav ar ko palepoties. Tāpēc arī daudzi šobrīd iepauzē ar lēmumu, ko darīt nākamajā sezonā.

„Ja finansējums paliks vismaz pašreizējā līmenī, palikšu. Vēl jau ne viss ir sasniegts,” bobslejistam Daumantam Dreiškenam prioritāte joprojām ir sportiskās ambīcijas.

Nevar nepiekrist arī Kamaniņu braucējai Maijai Tīrumai: „Devītā vieta nav slikti, taču, ar mazu laika distanci pavērojot, jāatzīst, ka labi izdevās tikai viens brauciens, tāpēc pilna gandarījuma nav. Vēl vienu olimpisko ciklu gribētos startēt, jo jūtu, ka varu progresēt. Taču, šobrīd sportista iztikšana ir visai nožēlojama. Cik ilgi mammai uz kakla sēdēšu?”

Skarbāks ir Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis un arī viņam nevar nepiekrist: „Mēs gājām pēc medaļām, palikām bez tām, tomēr ar sponsoriem viss būs kārtībā, viņi mums tic. Galvenais, lai Latvijas ekonomika iet uz augšu un viņu bizness attīstās. Tad arī bobslejs varēs attīstīties. Ar sporta sistēmu gan nav kaut kas kārtībā, ja sporta organizācijas apkopēja saņem vairāk kā profesionāls bobsleja stūmējs”.

Jau izteicu arī minējumu, ka sporta iepriekšējā pieredze liecina, ka latvietis uz „varoņdarbiem”, arī sportā, visvairāk spējīgs ar tukšu vēderu. Paēdis kļūst miegains. Daļa taisnības varbūt tur arī ir, un Vankūverā tas nostrādāja. Tomēr ilgstošs bads (ja mērām ar Soču 2014 mērauklu) sportam noteikti nenāks par labu un krīzes laika brūces var sākt arī strutot. To dziedēšana jau var prasīt ilgāku laiku un daudz lielākus līdzekļus.

Lai arī šobrīd daudz patīkamāk ir izbaudīt olimpisko medaļu saldo garšu, kaut kas jādara arī augšām, jo apakšas tā ilgi dzīvot var nebūt ar mieru.

LETA informē, ka Jūrmalas aizsardzības biedrība 2.martā rīko piketu pie Ministru kabineta, lai protestētu pret 76 koku, tajā skaitā 28 priežu izciršanu Rīgas vicemēram Aināram Šleseram (LPP/LC) piederošajā īpašumā Jūrmalā kāpu aizsargjoslā, kur iecerēta privātmājas būvniecība. Valdībai jāpieņem lēmums šajā jautājumā. Decembrī Ministru kabineta komiteja jau noraidīja priekšlikumu par meža zemes transformāciju.

Pēc triju Latvijas politbiznesa zvaigžņu aprakstīšanas Lato Lapsa un viņa līdzstrādnieki ir ķērušies pie bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas. Janvāra beigās dienasgaismu ieraudzīja viņu grāmata Va(i)ras virtuve.  Piedāvājam politologa Ivara Ījaba recenziju par šo L.Lapsas, I.Saatčianes, K.Jančevskas publikāciju.

Šis darbs ir ieturēts Kas ir Lembergs?, Kampēja un Kargins Superstar tradīcijās, kuru centrā ir ne visai glaimojošu biogrāfisku epizožu dokumentāla atmaskošana. Lapsa ar entuziasmu rakņājas pa oficiālo dokumentāciju, izmanto dažādus, brīžiem arī visai mīklainas izcelsmes avotus, pievieno tam visam labu publicistisku izteiksmi, beigās ļaujot lasītājam pašam izdarīt secinājumus. Lapsas darbs kopumā ir viņa stilam raksturīgs un atšķirīgs no citām VVF biogrāfijām.

Viņš nenodarbojas ar prastu zākāšanos, kā cits „žīdu – masonu – čekistu – rozenkreiceru” sazvērestību teorētiķis Māris Ruks. Viņu īpaši neinteresē VVF publiskā darbība politikā kā Paula Raudsepa, Sanitas Jembergas un Guntas Slogas sarakstītajā politiskajā biogrāfijā. Viņš arī negrasās jūsmot par VVF personas izcilību, kā to darījuši Ausma Cimdiņa un Māris Čaklais. Tā vietā Lapsa detalizēti apraksta dažas epizodes amatpersonas dzīvē, kuras viņš, paša vārdiem runājot, „nespēj paturēt pie sevis” (178.lpp.) un kuras, viņaprāt, parāda attiecīgo personu pavisam jaunā gaismā.

Šīs epizodes varbūt ir interesantas. Taču diez vai tās pasaka kaut ko būtisku par VVF vietu un ietekmi Latvijas politikā. Vienlaikus cilvēks, kurš izdos duci latu par grāmatas iegādi, noteikti nebūs nometis naudu zemē. Grāmata rosina dažas pārdomas, pie kurām es pakavēšos turpmāk.

Žurkas un prusaki

Autori grāmatas ievadā norāda, ka VVF prezidentūras laikā viņas spožās smadzenes esot aizmiglojis „žurku un prusaku koris”, proti, vietējie gariņi, kuriem bija iespēja spēlēt prezidentes svītu. Šai tēmai ir veltīts vairākums grāmatas materiāla, proti, vispirms kancelejas, taču arī politisko partiju un tā sauktās inteliģences darbībai prezidentes tuvumā.

Šī informācija kopumā ir relevanta. Daudzos no aprakstītajiem gadījumiem prezidentes svīta spēlēja ārkārtīgi lielu lomu. Gan attiecībā uz it kā norakstītajiem pulksteņiem, gan attiecībā uz ne pārāk veiksmīgo vizīti pie Vladimira Putina, gan attiecībā uz samērā dīvaino kadru rekrutāciju patiešām ir grūti nošķirt, kur beidzas VVF iniciatīva un sākas izpalīgu rīcība. Dažāda līmeņa draugiem, pseidodraugiem, birokrātiem un vienkārši piestrēbējiem VVF prezidentūras laikā ir bijusi visai liela loma – jau sākot ar ievēlēšanas procesu.

Lapsa par pašu šo procesu neatklāj neko tādu, kas jau iepriekš nebūtu aprakstīts Raudsepa, Jembergas un Slogas grāmatā. Šī grāmata uzsver pašas VVF ieinteresētību un samērā kritiski uztver inteliģences lomu nominēšanas procesā. Dažādās „ekspresintervijas”, kuras Lapsa veicis ar Māri Grīnblatu, Juri Bojāru, Guntaru Krastu, Māru Zālīti un citiem, liek pamatoti vaicāt: cik lielā mērā tā pati „inteliģence”, kas piedalījās VVF nominēšanā, spēja sniegt viņai adekvātu atbalstu pēc nonākšanas amatā? Citiem vārdiem: cik lielā mērā viņa gribot negribot nonāca tajā „žurku un prusaku”, t.i., dažādu politikāņu, eksčekistu un nekompetentu pielīdēju vidē, kas lika viņai vēlāk izdarīt ne vienu vien kļūdu?

Kanādā dzīvojusī Vaira Vīķe–Freiberga lielā mērā ieradās „no kuģa uz balli”. Iespējams, tieši tādēļ viņa īsti neorientējās Latvijas lēmumu pieņemšanas kultūrā un nespēja adekvāti kontrolēt izkalpoties gribošus padotos. Cik viņas svītā bija to ļaužu, kas spēja viņai kaut ko pateikt pretī, un cik – to, kas māja ar galvu pat pie visdīvainākajām jaunās prezidentes vēlmēm? Es negribu teikt, ka izšķērdība, krāpšanās un klaja sabiedriskās intereses ignorēšana ir attaisnojama. Taču tā ir vismaz saprotama, ja ņemam vērā VVF vājo izpratni par vietējās pārvaldes ieradumiem, kur lojalitāte priekšniecībai tiek vērtēta krietni augstāk par lojalitāti sabiedriskajai interesei un likumam – jo īpaši situācijā, kad priekšniece ir svešzemniece ar milzīgu autoritāti un atbalstu sabiedrībā.

Citiem vārdiem, Lapsas aprakstītie nesmukumi – ne par ko atlaistie cilvēki, šmuce ar melīgo kancelejas vadītāju, Ņujorkas viesnīcu, it kā iznīcinātajiem pulksteņiem – liecina kaut ko par VVF. Taču ne mazāk tie liecina par Latvijā valdošo pārvaldes kultūru un atbildības līmeni.

Reprezentācija

Ja nu kaut kas šajā grāmatā man šķiet, maigi izsakoties, diskutējams, tad tas ir Lapsas un viņa komandas sašutums par VVF lielajiem tēriņiem frizūrām, puķēm, tortēm un kafejnīcām. Lapsas pieeja ir galēji egalitāra, un tas droši vien piesaista lasītājus: sak’, kā var būt tā, ka prezidente mēnesī restorāniem un kūciņām vien iztērē tūkstošus, ja vairākums cilvēku valstī saņem labi ja simt latu?

Taču VVF noteikti nav Marija Antuanete, kas maizes vietā ieteica ēst kūkas. Šādus tēriņus diemžēl mūsdienās prasa statusam atbilstoša reprezentācija. Ne jau par privātu uzdzīvi ģimenes un draugu lokā Lapsas uzrādītajos rēķinos ir runa. Visi šie bezgala smalkie „kazlēna kondī”, „tvaikotās jūrasvilka filejas” un Domaina Laroche Chablis Saint Martin 2000 valsts prezidentam ietilpst darba pienākumos – lai cik dīvaini tas izklausītos.

Tas var patikt un var nepatikt, taču tāda ir politiskās reprezentācijas tradīcija: amatpersonas cenšas savus viesus cienāt ar vislabāko no pieejamā. Teiksim atklāti: tas ir amorāli, ja taupības laikā uz nodokļu maksātāju rēķina notiek izēšanās ar eksotiskām delikatesēm un kolekcijas vīniem. Īpaši pretīgi tas ir gadījumos, kad kādi tā dēvētie „kreisie” rīko dzīres, kur smalkos dzērienos vien tiek nodzertas daudzas zupas virtuves. Taču tā nu gan nav VVF problēma: šāds nepārprotams monarhijas atavisms joprojām pastāv it visur demokrātiskajā pasaulē.

Prezidents ir reprezentācijas figūra, viņš pārstāv valstiskumu, un tādēļ nevar vest savus viesus uz stacijas bufeti vai McDonald’s. Vai viņam vienmēr un visur ir jāved savi viesi uz Vincentu, ir cits jautājums, kuru Lapsas grāmata aktualizē pavisam pamatoti. Tāpat varētu vaicāt, vai Prezidenta kanceleja ir izkaulējusi sev maksimālās atlaides uzņēmējiem par iespēju būt Rīgas pils piegādātājiem – skaitļi par to neliecina. Taču publikas tracināšana ar šķietami astronomiskiem skaitļiem un luksusu bez konteksta ir mazliet demagoģiska.

Lapsas piesauktais salīdzinājums ar Gunti Ulmani nav īsti vietā, ja vienlaikus nepiesauc arī viesu skaitu un rangu – kas VVF gadījumā varētu būt krietni atšķirīgs. Īsi sakot: ja VVF nebūtu darījusi daudz ko no tā, ko Lapsa viņai pārmet, viņa būtu vienkārši gaužām slikta Latvijas prezidente – dziedi vai raudi.

Tas, protams, neattiecas uz vairākām epizodēm Lapsas grāmatā, kuras patiesi liek uzdot jautājumus. Runa ir par tīri personiska komforta lietām. Piemēram, privātās lidmašīnas noteikti nav reprezentācijas jautājums, arī slavenā viesnīca Ņujorkā tāds gluži nav. Acīmredzot pārliecība, ka statuss paredz privilēģijas, ka viņas līmeņa un nopelnu amatpersona reizēm drīkst neskaitīt naudu, prezidentē ir bijusi nesatricināma.

Tas lielā mērā liek vaicāt, kā amatpersonas uztver savus reprezentācijas pienākumus. VVF reprezentāciju uztvēra kā simbolisku reprezentāciju: viņa reprezentēja valsti tāpat, kā to reprezentē karogs vai himna. Arī karogs nedrīkst būt nošmulēts, un himnu nedrīkst dziedāt šķībi greizi. Būdama ļoti inteliģenta, darbspējīga, publiski perfekta, akurāta, reizēm pat iedvesmojoša, viņa savus simboliskās reprezentācijas pienākumus veica perfekti. Taču simboliskā reprezentācija šodien vairāk piedien monarhijām. Latvijas Republika turpretī ir republika arī tajā nozīmē, ka tās pirmā amatpersona uztver sevi republikāniski, proti, kā vienu no daudziem līdzvērtīgiem pilsoņiem. Vai VVF sevi tā uztvēra, – par to varētu arī šaubīties. Lapsas grāmata tam dod pietiekami daudz iemeslu.

Taču nebūtu godīgi aizmirst, ka prezidenta „īpašo” statusu viņam uzliek arī mūsu valsts likumdošana. Tā pašai VVF ne reizi vien sagādāja nevajadzīgas problēmas, to skaitā problēmas ar urķīgiem žurnālistiem kā Lato Lapsa. Pietiek atcerēties tikai pilnīgi lieko un anahronisko normu par eksprezidenta apgādāšanu ar dzīvokli, mašīnu un sekretāri – no tās būtu jāatsakās, ja patiešām gribam būt republika.

Čekista dvēsele

Sava daļa uzmanības grāmatā veltīta VVF sarunai ar Vladimiru Putinu 2001.gada februārī slavenajā Alpu namiņā. Par šo dīvaino „galotņu tikšanos” līdz šim ir klīdis daudz baumu, un Lapsas sniegtā informācija padara mazliet skaidrāku tās norisi. Šo tikšanos neformāli līdzējis nokārtot Šabtajs fon Kalmanovičs, kuram bijuši draugi arī starp VVF komandas cilvēkiem. Šis plaša mēroga speciālists ir gana kolorīts tēls, lai viņa parādīšanās latviešu politiķa biogrāfijā izpelnītos ievērību.

Kalmanovičs bija Lietuvā dzimis un 1970.gados uz Izraēlu emigrējis ļitvaku pēctecis, kurš Izraēlā tika tiesāts par spiegošanu VDK labā. Pēc tam viņš veica vērienīgas un diezgan tumšas operācijas visā pasaulē, kļūdams par multimiljonāru un saglabājot labas attiecības ar savu čekistu laiku paziņu Vladimiru Putinu. Pēdējais, acīmredzot, lietuviskās izcelsmes dēļ, Kalmanoviču uzskatīja par ekspertu Baltijas lietās. Līdz pat savai nāvei no nenoskaidrota slepkavas lodes Kalmanovičs bieži viesojās Baltijā un, iespējams, ticis pieaicināts abu prezidentu tikšanās organizēšanai. To, ko nevarēja LR Ārlietu ministrija, varēja nokārtot Kalmanovičs.

Lato Lapsa šo informāciju ir smēlies no sava biznesa partnera, ekspolitiķa Jāņa Jurkāna, kuram ir daudz labu paziņu Jaunā viļņa krējuma aprindās. Kopumā šī interesantā nianse gan lasītāju nekur daudz tālāk neved. Skaidrs, ka VVF ļoti gribēja tikties ar Putinu. Taču fakts, ka sarunu ar Krievijas prezidentu visvieglāk ir izkārtot caur sētas durvīm ar visādu mīklainu darboņu starpniecību, vairāk liecina par Kremli nekā par Rīgas pili.

Saruna ar Putinu Austrijā laikam gan nebija veiksmīga. VVF varbūt bija pārlieku paļāvusies nevis uz kompetenci, cik uz savu personības šarmu, kas uz šo čekistu nekādu iespaidu neatstāja. Par to, vai tā patiesi bijusi tik ļoti neveiksmīga, kā to rekonstruē Lapsa, gan arī nav nekādu pierādījumu. Ja jau tā ir bijusi tik briesmīga „izgāšanās”, „katastrofa” un „zīdaiņu slaktiņš”, tad kādēļ Putins tā paša Jurkāna atstāstā vēlāk ir raksturojis VVF kā „sakarīgu lēdiju” (125.lpp.) ? Citiem vārdiem – iespējams, ka VVF patiesi pārrēķinājās un ar joni attiecības ar Krieviju uzlabot nespēja. Taču vai viņa ar šo agrīno ekspromptu ir izdarījusi šīm attiecībām kaut ko ļoti sliktu, arī ir apšaubāmi.

Straumes un avoti

Publicistikai nav piemērojams tas analīzes veids, kuru akadēmiskie vēsturnieki dēvē par „avotu kritiku”. Tomēr dažas lietas Lapsas un komandas veikumā šķiet, kā minimums, vienpusīgas. VVF noteikti ir pelnījusi kritiku, un savāktie dokumenti sniedz šādai attieksmei pārpārēm vielas – kaut vai tā pati pulksteņu afēra, kas patiesi atstāj prastas krāpšanās iespaidu. Arī Liepājas „vēja sakopšanas” stāsts tomēr ir diezgan baiss savā īsteni latviskajā blēdīgumā.

Taču daži citi viedokļi nu gan liek lasītājam pasmīnēt par autoru „atmaskošanas” degsmi. Lapsa vēlmē parādīt VVF darbības ēnas puses pieņem par patiesiem klaji partejiskus un ieinteresētus viedokļus. Drošības likumu referenduma kontekstā kā autoritāte tiek citēts – uzminiet, kurš? Neviens cits, kā Aigars Kalvītis, kurš, protams, stāsta, ka VVF ir kļūdījusies, kaut ko nesapratusi un vispār atrodoties tumšo spēku varā (123.-124.lpp.).

VVF organizētā NATO samita izvērtējums tiek uzticēts kādam anonīmam „trekno gadu” politiķim, kurš, protams, stāsta, ka VVF pienesums integrācijai NATO un ES tāds nieks vien esot salīdzinājumā ar viņa paša visvareno patronu, Šķēles un Lemberga, ietekmi (132.lpp.). Prezidentes attiecībās ar saviem padomdevējiem labākais eksperts, kā izrādās, ir Gundars Bērziņš (118.lpp.). Jebkurš, kurš mēģinātu uz visa šā tumšā fona pateikt par VVF kaut ko mazliet pozitīvāku, protams, uzreiz tiktu nostādīts līdēja un apoloģēta pozīcijā. Tas varbūt ir interesanti līdz zināmai robežai. Taču ne pārāk ilgi – tas reizēm izskatās, piedošanu, mazliet tendenciozi.

Kopumā cienot Lato Lapsas daiļradi un talantu, šī grāmata atstāj mazliet sasteigtu iespaidu. Iespējams, ka pauze pēc Kargins Superstar iznākšanas Parex kraha kontekstā ir bijusi pārlieku īsa. Arī grāmatas dizains nav īsti tik veiksmīgs, kā iepriekšējiem opusiem. Garais un interesantais pielikums ar fotogrāfijām un dokumentiem rada lasītājam iespaidu, ka tas arī ir grāmatas noslēgums. Taču izrādās, ka ne – aiz tā seko vēl neliela nodaļa autora teksta. Arī CD pielikums varēja būt noformēts mazliet mūsdienīgāk, nevis vienkārši diskā samestu PDF datņu formātā.

Kopumā šis darbs ir savdabīgs un profesionāli izstrādāts paraugs Latvijā aizsāktajā „freibergoloģijas” tradīcijā, kura liecina kaut ko gan par pašu VVF, gan arī par mums – šodienas Latvijas lasītājiem un rakstītājiem. Daudz vairāk laikam gan ne.

Savukārt, kas attiecas uz grāmatas vispārējo ievirzi un Lapsas pēcvārdā minētajiem apsvērumiem par VVF neizmantoto potenciālu, tam noteikti var piekrist. Vienlaikus grūti saprast, kā tas saistās ar pašu grāmatas tekstu. VVF var būt pelnījusi kritiku „trekno gadu” nebūšanu dēļ kancelejā. Taču daudz būtiskāk, manuprāt, ir tas, ka viņa tikpat kā neizmantoja savu unikālo autoritāti nolūkā padarīt Latvijas politiku demokrātiskāku, godīgāku un atvērtāku. Prezidentes „neitralitāte” bieži izrādījās nostāšanās vienā pusē – tajā pusē, kas šajā valstī neko mainīt nevēlējās un joprojām nevēlas. Taču šādu lietu pētīšana būtu pelnījusi nevis restorāna rēķinu, bet gan VVF politiskās darbības analīzi – šāds darbs joprojām paliek nākotnei.

Ivars Ījabs ir LU Politikas zinātnes nodaļas docents, pašlaik – Fulbraita pētnieks Rutgersa universitātē Ņūdžersijā.

“Kādu tautību jūs vēlaties norādīt savā pasē?” šis neitrālais Jūrmalas pasu nodaļas darbinieces jautājums kādā 2003.gada rudens pēcpusdienā iedzina mani strupceļā.

Ko lai es saku? Kā izvēlēties starp tēvu un māti? Tagad jau viņi abi ir aizsaulē. Mani vecāki bija dažādu tautību cilvēki.

Ir darba dienas beigas, aiz durvīm apmeklētāji gaida rindā. Emocijas ir liekas, man vienkārši precīzi jāatbild uz formālajiem jautājumiem, jo pēc sekmīgas naturalizācijas eksāmenu nokārtošanas esmu iesniegusi dokumentus LR pilsoņa pases saņemšanai.

Laiks iet, bet es klusēju.

“Jūsu nepilsoņa pasē ir norādīta tautība – ebrejiete. Varbūt vēlaties, lai LR pilsoņa pasē tiktu saglabāts tāds pats ieraksts?” pasu nodaļas darbiniece precizē detaļas.

“Nē,” es atbildu.

“Jūs vēlāties norādīt kādu citu tautību? Vai esiet informēta, ka jums ir tiesības vispār nenorādīt tautību? Saprotiet, tā ir tikai formalitāte,” ierēdne paskaidro man visas nianses.

“Tas būtu gļēvi,” es iebilstu.

Laiks iet. Es cenšos koncentrēties. Viņa – pacietīgi gaida manu atbildi.

“Mana tautība – Latvijas pilsone,” es beidzot precizēju savu izvēli.

“Tautība – Latvijas pilsone?” pasu nodaļas darbiniece nogurusi nekomentē manu atbildi, viņa tikai kādu brīdi skatās uz mani, un tad veic attiecīgu ierakstu savos papīros.

“Vai man ir tiesības saglabāt arī šo violeto pasi?” pavaicāju. Un saņemu apstiprinošu atbildi.

* * *

Kopš 2003.gada novembra beigām es dzīvoju ar divām pasēm: LR pilsoņa pasē mana tautība nav norādīta, bet caurdurtā nepilsoņa pasē attiecīgajā ailītē ir saglabājies ieraksts “ebrejiete”. Par godu manam tēvam.

Tā ir mana izteikti emocionālā, nevis racionālā rīcība.

Ebrejiem bērna tautību nosaka mātes izcelsme. Tas ir ļoti jūtīgs jautājums. Tēva ģimene nekad tā īsti arī nepieņēma manu māti un nepiedeva tēvam viņa izvēli – teātra zvaigzne, aktrise, kurai jau bija viena šķirta laulība. Savukārt māte – īpatnēji skaista sieviete ar skarbu raksturu, no dabas dotiem gaišiem matiem un dzidrām kā ledus lauskas, pelēkām acīm – tēva dēļ atteicās no karjeras. Tas nelīdzēja, jo viņas dzīslās tecēja Pievolgas vāciešu un somu pēcteču asinis, un tēva ģimenes nostāja nemainījās.

Tāpēc tēvs un māte dzīvoja viens otram, vēlāk – arī manis dēļ.

Savukārt es kopš bērnības esmu pieradusi sadzīvot ar atsvešinātības sindromu, jo manas mātes izcelsmi ģimenes locekļi, kuri vēl bija palikuši dzīvi, nepiedeva arī man.

* * *

Lūk, kāpēc manī vēl ir saglabājusies naivā ticība mīlestībai starp vīrieti un sievieti – dažādu tautību cilvēkiem. Jeb, kā tēlaini par mīlestību, kā “ideālu ideālu” nesen bija izteicis kāds kungs ar niku Pilnai laimei komentārā pie Normunda Naumaņa bloga “Mana dienas frāze”portālā diena.lv.

Šim 10.februārī publicētajām Naumaņa kunga blogam kā ilustrācija bija pievienots kāda sastinguša ruda kaķīša fotoattēls, kas arī piesaistīja manu uzmanību. Es skatījos uz šo bildi, bet domāju par citu kaķi. Par viņu pirms trim gadiem man pastāstīja rakstniece Marina Kosteņecka. Tas kaķis kādreiz piederēja bijušajam Rīgas milicijas pārvaldes priekšniekam Viktoram Bugajam, kurš pēc 1991.gada traģiskajiem janvāra notikumiem klusēja sešpadsmit gadus, bet, vēlāk sniedza dažas pretrunīgas intervijas.

Tas arī kļuva par iemeslu, kādēļ 2007.gada 27.janvārī Marina Kosteņecka savā programmā Doma laukums aicināja mani tiešajā ēterā spontāni komentēt Viktora Bugaja teikto, bet es, tā vietā, lai viennozīmīgi un skaidri formulētu savu nostāju, nesteidzos ar striktiem secinājumiem, bet domāju par kaut kādu kaķi.

Par mūsu cilvēciskajam vājībām, jeb par “kaķa faktora” nepārvaramo varu izšķirošajā brīdī būs mans nākamais raksts citadiena.lv. Kāpēc toreiz, Latvijas Radio studijā tomēr nepateicu: “Es ticu Aigara Jirgena ideālismam, nevis Viktora Bugaja “pragmatismam”? Tādam atzinumam bija principiāla nozīme! Rakstniece Marina Kosteņecka veltīja savu autorprogrammu krievu miliču piemiņai, kuri Latvijas vārdā 1991.gada janvārī gāja bojā. Sievas palika bez vīriem, bērni – bez tēviem.

* * *

Tātad, – vai ir iespējama krievu cilvēku idealizēta attieksme pret Latviju? Un vai pašiem latviešiem tā būtu pieņemama, nepieciešama, vai, tomēr, pat nevēlama, jo liktos aizdomīga, dīvaina, pārspīlēta un… īsti nesaprotama?

Nu, ko. Šķiet, ka ir īstais laiks atcerēties kādreiz notikušu sarunu ar Aigaru Jirgenu. Kaut toreiz mēs runājam par cēlu ideju, tomēr bez jebkāda patosa.

Nē! Ne es Jirgena kungam ko lūdzu, ne viņš man kaut ko būtu solījis.

Jautājums bija tikai par to, ka katram citas tautības cilvēkam, pirmām kārtām, jātiek skaidrībā pašam ar sevi, tad individuāli jāizlemj, vai viņš jūtas piederīgs šai zemei un tās valstiskuma idejai, vai arī nē. Protams, jāzina latviešu valoda. Īsumā tāda bija pamatdoma. Tāpēc ikvienam tika dota iespēja izvēlēties – reģistrēties vai arī nereģistrēties kā pilsoņu kandidātam.

Šo Jirgena kunga nostāju pilsonības jautājumā es laikam ejot atcerēšos vairakkārt un ļoti sarežģītos brīžos, tomēr vienmēr uzskatīšu par pareizu, jo, manuprāt, tik nopietnu lēmumu jāpieņem mīlestības vārdā.

Kāpēc tāda pārliecība?

Izcilais krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs uzskatīja, ka “jādala savs liktenis ar to, kuru mīli”. Savukārt patiesu mīlestību, par kuru viņš uzrakstīja romānu Meistars un Margarita, Bulgakovs salīdzināja ar somu dunča dūrienu, kas pārsteidz tevi vienu reizi – un uz mūžu.

Izpratne par mīlestību un nodevību, savukārt pamatīgi ietekmē arī manu bijušo krievu skolēnu piederības sajūtu šai zemei, kur viņi ir dzimuši, auguši un nodzīvojuši savu vēl neilgo dzīvi.

* * *

“Skolotāj, nestāstiet nevienam par savu mīlestību pret Latviju. Nesakiet ne vārda. Latvieši jūs īsti nekad nepieņems, jo – nemīlēs! Krievi nepiedos nodevību. Un rezultātā – visi atstums. Jūs kļūsiet par alien/svešo! (atsauce uz filmu Aliens – L.S.). Taču šoreiz, skolotāj, jūs būsiet “svešā” – i starp savējiem, i starp svešajiem,” lūk, no kādas neapskaužamas nākotnes mani mēģināja pasargāt meitenes no 11. klases 2004.gadā, laikā, kad protesti pret izglītības reformu sita augstu vilni.

Es neieklausījos.

Kāpēc?

Toreiz, šai 11. klasei nebija nekāda iemesla protestēt pret izglītības reformu – tā uz viņiem nemaz neattiecās. Arī ne tādēļ, lai kavētu stundas, viņi piedalījās ielu akcijās.

Šiem krievu jauniešiem bija principiāla nostāja, kādēļ viņi uz saviem pleciem iznesa ielu protestu smago nastu: “Latvija mūs nemīl. Par ko? Tāpēc, ka mēs esam krievi!”

Viņi nemeloja! Skolēnu acīs bija dziļš aizvainojums. Tas arī kļuva par iemeslu, kāpēc pēc trīspadsmit gadu pārtraukuma es atkal pievērsos publicistikai un veltīju gan šiem, gan arī citiem ar līdzīgu pārliecību Latvijā dzīvojošajiem, bet no savas valsts atsvešinātajiem krievu bērniem rakstu A Farewell to Arms/Ardievas ieročiem, kas tika publicēts laikrakstā Diena 2005.gada janvārī. Taču virsraksta pārnesto nozīmi noteica sena austrumu gudrība: “Klusēšana ir muļķu ierocis”, jo es vairs neklusēšu.

Šī, it kā emocionālā raksta dēļ, es satikos ar divām sievietēm, – ar latvieti un ar krievieti – kurām būs nozīmīga loma manā dzīvē.

Jau nākamajā dienā uz skolu piezvanīja latviešu žurnāliste Ināra Mūrniece. Mēs satikāmies Latvijas Avīzes redakcijā un sākām sadarboties. Un kaut kopš tās dienas mēs vienmēr tikāmies tikai formālā gaisotnē, es viņai uzreiz uzticējos un uzskatīju par draugu. Es Inārai Mūrniecei to nekad neteicu, vienkārši runājot ar viņu nekautrējos arī no emocijām. Savukārt, viņa nekad neironizēja, bet vienmēr ļoti uzmanīgi klausījās.

Kādā bija otrā tikšanās?

Pagāja mēnesis kopš raksta publikācijas Dienā, kad es šķērsoju Latvijas Radio otrās studijas slieksni, lai pēc krievu rakstnieces Marinas Kosteņeckas aicinājuma pirmo reizi uzstātos viņas autorprogrammā Doma laukums. Tā bija Ināra Mūrniece, kura palīdzēja viņai mani atrast.

Šī pirmā tikšanās pārtapa piecu gadu garā sadarbībā līdz brīdim, kad Marina Kosteņecka pārtrauca vadīt šo programmu. Un, kaut piedalīties sarunās tiešajā ēterā nekad nebija viegli, jo rakstnieces jautājumi kļuva aizvien sarežģītāki, pamatnostādne vienmēr palika nemainīga – mēs runāsim mīlestības vārdā.

Atsvešinātības sindroms” – lūk, tik precīzi Marina Kosteņecka toreiz noteica diagnozi, kādēļ, laikam ejot, gan daži krievu bērnu, gan pieaugušie cilvēki – Latvijas pilsoņi (!) tā arī nebūs spējīgi sakārtot attiecības ar savu valsti.