nekur.lv

Pēc cilvēku stāstītā līdz šim man likās, ka “čiekurs” ir tāds krāmīgs vekals, kur pa lēto iegādāties koka preces, kas ražotas tepat Latvijā. Pēc nesenā veikala apmeklējuma sapratu, ka taisnība nav ne par vienu no šīm lietām- pirmkārt, furnitūra šajā veikalā ir izcila (ne visa, protams), otrkārt nemaz tik lēta tā nav :)

Līdz šim domāju, ka koks kā materiāls ir feins, bet ne vairāk. Taču izvazājoties pa čiekuru sapratu, ka nekā cita i labāka nemaz nevar būt. Noskatīju sev tādu jaunu, masīva koka darba galdu. Maksā tā, uz 250Ls, kas principā nav baigi daudz, bet tad no otras puses- šobrīd nauda ir citur jāliek. Kā nekā pamatīgi remontējos. Un vēl tās gultas…

Neiešu jau nu attaisnoties par to, kā parasti šādus ķēdes tipa pasākumus ignorēju, taču acīmredzot šovakar vienkārši ir noskaņojums par sevi pastāstīt vairāk. Archijs uz to uzvedināja. Vēlāk arī Ņūtons. Tad nu lai iet ar’.

Nekad īpaši neesmu centies šeit rakstījis personificētu informāciju par sevi, par cik šī vieta (pbs.lv) pārsvarā ir klapojusi kā zibens novedējs, jeb citiem vārdiem sakot, rakstīju par lietām, kas man ir svarīgas, vai interesantas kaut kādā konkrētā brīdī. Smieklīgi ir palasīt, kas ir bijis rakstīts pirms, teiksim, trīs gadiem. Nu labi, vēlējos teikt, ka šai lietai ir laiks nedaudz mainīties. Turpmāk vairāk veltīšu laiku nopietnu lietu izpētei un aprakstīšanai, bet tas notiks jau zem citas vietnes, kuru vairāk asociēšu ar sevi. Tāds kā portfolio un zināšanu apvienojums.

1) Labi, sākam no paša sākuma. Mani sauc Pauls Barkāns, esmu 25 gadus vecs vīriešu kārtas indivīds, kas aizraujas ar IT tehnoloģijām, bet kura patiesā mīlestība ir mūzika, māksla (in dženeral), dzīvnieki un daudzi citi vaļas prieki. Ja lasīji ievadu, tad runāju arī par citu interneta vietni. Tad lūk, turpmāk mani varēs sastapt arī zem jauna domēna: www.paulsbarkans.lv. Tur vēl daudz kas paveicams un kad būs gatavs, es došu ziņu vēlreiz. Iespējams.

2) Tā mana muļķīgā nesakarīgā iesauka “pbs” ir radusies brīdī, kad man pietrūka kreatīvās spējas, lai izdomātu ko smalkāku- radās vienkārša doma saīsināt vārda un uzvārda pirmos burtus + uzvārda pēdējo burtu. Kad sēdēju iekš IRC, tad man bija vairākas nepastāvīgas iesaukas, kā Hustler, Wes, Vikenty un gan jau vēl kaut kādas citas, kuras vairs pat neatceros. Piedzīvoju vēl tos laikus, kad visiem(?) bija ICQ un vēl nāk prātā tas, kā es slēdzot klāt tādam Andrew’s BBS, caur kuru apmainījos ar dažādām nesvarīgām ziņām ar citiem BBS lietotājiem. Par BBS var palasīt šeit :)

Vispār jau internets man parādījās ārkārtīgi sen, pateicoties tam, ka tēvs tolaik strādāja Lattelecom. Ap 199x. gadu man mājās vienam no pirmajiem jau bija parādījās internets (caur modēmu). Tie tik bij’ laiki, kad caur tālruņa līniju izmantojot Napster mēģināju atvilkt kādu dziesmu, kuru 50% gadījumu tā pat neizdevās realizēt, par cik modema konekcijas regulāri pārtrūka. Sķiet, ka napster laikos jau man bija arī kabelis, bet zinu, ka dziesmas mēdzu vilkt arī caur modemu… Tas laikam bija vēl pāris gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā, tajos laikos katrai atvlktajai dziesmai bija ārkārtīgi liela vērtība, kā nekā vienai dziesmai vajadzēja rakstīties tur pat vai 30 minūtes.

3) Šobrīd strādāju Swedbank, IT jomā, esmu Internet sistēmu izstrādes vadītājs. Tātad organizēju un vadu izstrādi dažādās sistēmās un mājas lapās- gan intranet, gan ārējās lapās. Fakts, ka tādas vai citādas mājas lapas ir nekvalitātē, vai arī funkcionāli nesniedz pietiekami daudz iespēju klientiem, vairs nav mana atbldība, par cik biznesa mērķus nosprauž cilvēki, kuri nedraudzējas ar vairākām lietām. Nu lūk, tāpēc arī dažkārt kauns par paša veikumu. Savukārt, šobrīd tik brīvi par to runāju, jo esmu nolēmis doties prom no Swedbank “siltās vietas”. Un nē, mani neatlaiž. Drīzāk otrādi :) Vienkārši dažreiz kaut kas ir jāmaina. Kā nekā, strādāju tur jau četrus gadus. Šķiet, ka pārāk ilgi esmu turējies tik cietos koorporatīva uzņēmuma grožos. Tik ilgi, ka pat esmu aizmirsis kāda ir sajūta izveidojot kaut ko skaistu.

A tā vispār pārzinu daudzas programmēšanas valodas, sākot no C, beidzot ar .NET, Objective-C (Mac videi) un web valodām. Jāpiezīmē, ka web vide man vienmēr saistījusi vis vairāk (php, mysql, xhtml, css, javascript). Varbūt savādi, taču nekad neesmu sevi uzskatījis nedz par ITišņiku, nedz programmētāju. Allaž vairāk saistījušas vizuālās lietas. Līdzīgi kā skolā, kad ģeometrija patika vairāk par algebru.

4) Lai arī darbs allaž bijis saistīts ar IT, taču izglītība man ir pilnībā nesaistīta. Esmu pabeidzis ekonomikas fakultāti iekš Turības. Iepriekš mēģināju mācīties arī RTU (Datoru informācijas un tehnoloģiju fakultātē), taču ilgāk par pirmo kursu es neizturēju. Neapmierināja nedz pasniedzēju garīgās attīstības līmenis, nedz attieksme pret studentiem. Un jā, tas ir ļoti svarīgi. Es pat negribu sākt runāt detaļās par atmosfēru nodarbībās, kur nācās samierināties ar sēdēšanu pie sanaglotajiem dēļiem (tipa galdiem?) un beidzot ar alus un sasmirdušo zeķu smārdu no pēdējo solu kāršu spēlētājiem.

5) Mans augums ir 1.95 metri. Tāds sasniegums man ir pagadījies pateicoties gēniem un sportam. Esmu kādus 10 gadus aktīvi spēlējis basketbolu. Ar “aktīvi” es domāju regulārus (katru dienu) basketbola treniņus un savstarpējas komandu spēles nedēļu nogalēs + visdažādākos basketbola turnīrus un vasaras nometnes. Katru nedēļas nogali braucu uz Latvijas pilsētām, un man škiet, ka sporta dēļ jau kopš pašas bērnības esmu apbraukājis turpat vai visās lielākās Latvijas pilsētas.

Arī pa dažādām valstīm ir gadījies krienti pabraukāt. Par cik spēlēju divās komandās (pie sava vecuma un gadu vecākiem), tad šo spēļu ir bijis man 2x vairāk nekā citiem, kas ar šādu lietu ir nodarbojušies. Bet laikam tāpēc arī medaļu un diplomu man ir 2x vairāk :) Daudzas reizes esmu redzēts spēlējam pa TV (jauniešu basketbola līga), bijis pāris preses izdevumos, arī vienā somijas turnīra laikā iekļuvu tā saucamajā All-Stars komandā. Bija tādi laiki… bet nu jā.. Tā visa ir bijis tik daudz, ka tagad uz basketbolu pat skatīties virsū vairs nevaru, mani neinteresē nedz spēles klātienē, nedz vērot tās TV ekrānā. Šķiet, ka katra kustība ir sekundi iepriekš galvā izdomāta un nekā jauna atklāt tur nespēju.

6) Mana mīlestība ir mūzika un fotogrāfija. Patīk arī zīmēšana, bet man ir pārāk līkas rokas, lai uzzīmētu kaut ko sakarīgu. Kad mācījos vidusskolā, tad apzīmēju savas istabas tapetes ar permanento flomi - zīmēju dažādu mūzikas grupu simbolus un dažādus citus ķēmuļus.

Par fotogrāfiju runājot- esmu ieguldījis foto aprīkojumā turpat vai 8K latus, taču līdz šim vairāk fočēju tehniskas lietas, vai kādu neformālu pasākumu. Līdz ar to, ka turpmāk paredzu sev vairāk brīva laika, gribu arī attīstīties vairāk šajā virzienā.

Runājot par mūziku- jā, tās loma manā dzīvē ir īpaša. Lai arī klausos ļoti dažāda stila mūziku (sākot no klasiskās, beidzot ar metālu :), visvairāk vienmēr ir paticis tāds pussmags, bet noteikti melodisks roks. Nezinu vai man ir mīļākā grupa, taču vidusskolā ļoti daudz klausījos “Cold” un “Staind”. Tieši COLD dēļ es laikam paņēmu arī pats rokās ģitāru un caur to mēģināju dabūt no sevis ārā tās pašas emocijas. Te ir līdzīgi, kā ar foto- gribu beidzot vairāk darboties arī ar mūzikas radīšanu. Jau kopš vidusskolas man ir bijušas vairākas ģitāras (akustiskās, elektriskās) un visādas efektu procesoru uzpariktes, kas ļāvušas pamatīgi izārdīties pēc nogurdinošas skolas, vai darba dienas.

Vienreiz esmu kāpis uz palielas skatuves, sniedzot kaut ko līdzīgu koncerta priekšnesumam. Sajūta bija fantastiska. Iepriekšējā vasarā arī spēlēju akustisko ģirtāru sava drauga kāzās, taču sapratu, ka labu ieceri var viegli sabojāt, ja pasākuma scenārijs pēkšņi mainās, ģitāra aukstumā noskaņopjusies šķiba-greiza, un pie visa klāt tumsā grūti saskatāmas arī ģitāras ladas. Jebkurā gadījumā, vienmēr par maz bijis laika attīstīt šo lietu vairāk.

7) Septīto lietu prasās tādu riktīgi muļķīgu. Ā, atcerējos vienu.
Tātad, bērnībā man patika degošas lietas. Gandrīz vai kā piromānam. Es varēju dedzināt visu. Par laimi gan nevienu dzīvu būtni aizdedzinājis neesmu. Ā nē, vispār esmu nedaudz aizdedzinājis vienu klases biedreni, bet tas ir cits stāsts :D

Šoreiz par sevi. Tātad, vienreiz es pielēju plastmasas odekolona korķīti (dzintars odekolons, tāds paliels korķis) līdz lūpai pilnu ar odekolonu, aizdedzināju to un kāpu kokā. Ārā bija nesen nolijis lietus, tāpēc koks bija tāds slidens. Kāpu, kāpu un kaut kur pusceļā paslīdēju un uzlēju degamisījumu sev uz rokas. Labi ka pats nenokritu zemē. Anyway, vecākiem stāstīju, ka esmu apdedzinājies ar verdošu ūdeni. Roka piepampa tā, ka vecāki mani tomēr izlēma aizvest pie ārsta, kuram es principā stāstīju tieši to pašu. Joprojām neiznu, vai čalis man noticēja, vai nē. Tas laikam nav svarīgi. Tā pat kā tas, kāpēc es kāpu kokā ar aizdedzinātu degšķidrumu.

Tas arī viss. Varbūt aizrāvos drusku par daudz, bet te būs. Stafeti tālāk nenododu. Lai gan visādā ziņā būtu jauki, ja snukis pēc 3 mēnešu klusēšanas kaut ko uzrakstītu. Un varbūt arī Edijs :)

Pēc cilvēku stāstītā līdz šim man likās, ka “čiekurs” ir tāds krāmīgs vekals, kur pa lēto iegādāties koka preces, kas ražotas tepat Latvijā. Pēc nesenā veikala apmeklējuma sapratu, ka taisnība nav ne par vienu no šīm lietām- pirmkārt, furnitūra šajā veikalā ir izcila (ne visa, protams), otrkārt nemaz tik lēta tā nav :)

Līdz šim domāju, ka koks kā materiāls ir feins, bet ne vairāk. Taču izvazājoties pa čiekuru sapratu, ka nekā cita i labāka nemaz nevar būt. Noskatīju sev tādu jaunu, masīva koka darba galdu. Maksā tā, uz 250Ls, kas principā nav baigi daudz, bet tad no otras puses- šobrīd nauda ir citur jāliek. Kā nekā pamatīgi remontējos. Un vēl tās gultas…

Neiešu jau nu attaisnoties par to, kā parasti šādus ķēdes tipa pasākumus ignorēju, taču acīmredzot šovakar vienkārši ir noskaņojums par sevi pastāstīt vairāk. Archijs uz to uzvedināja. Vēlāk arī Ņūtons. Tad nu lai iet ar’.

Nekad īpaši neesmu centies šeit rakstījis personificētu informāciju par sevi, par cik šī vieta (pbs.lv) pārsvarā ir klapojusi kā zibens novedējs, jeb citiem vārdiem sakot, rakstīju par lietām, kas man ir svarīgas, vai interesantas kaut kādā konkrētā brīdī. Smieklīgi ir palasīt, kas ir bijis rakstīts pirms, teiksim, trīs gadiem. Nu labi, vēlējos teikt, ka šai lietai ir laiks nedaudz mainīties. Turpmāk vairāk veltīšu laiku nopietnu lietu izpētei un aprakstīšanai, bet tas notiks jau zem citas vietnes, kuru vairāk asociēšu ar sevi. Tāds kā portfolio un zināšanu apvienojums.

1) Labi, sākam no paša sākuma. Mani sauc Pauls Barkāns, esmu 25 gadus vecs vīriešu kārtas indivīds, kas aizraujas ar IT tehnoloģijām, bet kura patiesā mīlestība ir mūzika, māksla (in dženeral), dzīvnieki un daudzi citi vaļas prieki. Ja lasīji ievadu, tad runāju arī par citu interneta vietni. Tad lūk, turpmāk mani varēs sastapt arī zem jauna domēna: www.paulsbarkans.lv. Tur vēl daudz kas paveicams un kad būs gatavs, es došu ziņu vēlreiz. Iespējams.

2) Tā mana muļķīgā nesakarīgā iesauka “pbs” ir radusies brīdī, kad man pietrūka kreatīvās spējas, lai izdomātu ko smalkāku- radās vienkārša doma saīsināt vārda un uzvārda pirmos burtus + uzvārda pēdējo burtu. Kad sēdēju iekš IRC, tad man bija vairākas nepastāvīgas iesaukas, kā Hustler, Wes, Vikenty un gan jau vēl kaut kādas citas, kuras vairs pat neatceros. Piedzīvoju vēl tos laikus, kad visiem(?) bija ICQ un vēl nāk prātā tas, kā es slēdzot klāt tādam Andrew’s BBS, caur kuru apmainījos ar dažādām nesvarīgām ziņām ar citiem BBS lietotājiem. Par BBS var palasīt šeit :)

Vispār jau internets man parādījās ārkārtīgi sen, pateicoties tam, ka tēvs tolaik strādāja Lattelecom. Ap 199x. gadu man mājās vienam no pirmajiem jau bija parādījās internets (caur modēmu). Tie tik bij’ laiki, kad caur tālruņa līniju izmantojot Napster mēģināju atvilkt kādu dziesmu, kuru 50% gadījumu tā pat neizdevās realizēt, par cik modema konekcijas regulāri pārtrūka. Sķiet, ka napster laikos jau man bija arī kabelis, bet zinu, ka dziesmas mēdzu vilkt arī caur modemu… Tas laikam bija vēl pāris gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā, tajos laikos katrai atvlktajai dziesmai bija ārkārtīgi liela vērtība, kā nekā vienai dziesmai vajadzēja rakstīties tur pat vai 30 minūtes.

3) Šobrīd strādāju Swedbank, IT jomā, esmu Internet sistēmu izstrādes vadītājs. Tātad organizēju un vadu izstrādi dažādās sistēmās un mājas lapās- gan intranet, gan ārējās lapās. Fakts, ka tādas vai citādas mājas lapas ir nekvalitātē, vai arī funkcionāli nesniedz pietiekami daudz iespēju klientiem, vairs nav mana atbldība, par cik biznesa mērķus nosprauž cilvēki, kuri nedraudzējas ar vairākām lietām. Nu lūk, tāpēc arī dažkārt kauns par paša veikumu. Savukārt, šobrīd tik brīvi par to runāju, jo esmu nolēmis doties prom no Swedbank “siltās vietas”. Un nē, mani neatlaiž. Drīzāk otrādi :) Vienkārši dažreiz kaut kas ir jāmaina. Kā nekā, strādāju tur jau četrus gadus. Šķiet, ka pārāk ilgi esmu turējies tik cietos koorporatīva uzņēmuma grožos. Tik ilgi, ka pat esmu aizmirsis kāda ir sajūta izveidojot kaut ko skaistu.

A tā vispār pārzinu daudzas programmēšanas valodas, sākot no C, beidzot ar .NET, Objective-C (Mac videi) un web valodām. Jāpiezīmē, ka web vide man vienmēr saistījusi vis vairāk (php, mysql, xhtml, css, javascript). Varbūt savādi, taču nekad neesmu sevi uzskatījis nedz par ITišņiku, nedz programmētāju. Allaž vairāk saistījušas vizuālās lietas. Līdzīgi kā skolā, kad ģeometrija patika vairāk par algebru.

4) Lai arī darbs allaž bijis saistīts ar IT, taču izglītība man ir pilnībā nesaistīta. Esmu pabeidzis ekonomikas fakultāti iekš Turības. Iepriekš mēģināju mācīties arī RTU (Datoru informācijas un tehnoloģiju fakultātē), taču ilgāk par pirmo kursu es neizturēju. Neapmierināja nedz pasniedzēju garīgās attīstības līmenis, nedz attieksme pret studentiem. Un jā, tas ir ļoti svarīgi. Es pat negribu sākt runāt detaļās par atmosfēru nodarbībās, kur nācās samierināties ar sēdēšanu pie sanaglotajiem dēļiem (tipa galdiem?) un beidzot ar alus un sasmirdušo zeķu smārdu no pēdējo solu kāršu spēlētājiem.

5) Mans augums ir 1.95 metri. Tāds sasniegums man ir pagadījies pateicoties gēniem un sportam. Esmu kādus 10 gadus aktīvi spēlējis basketbolu. Ar “aktīvi” es domāju regulārus (katru dienu) basketbola treniņus un savstarpējas komandu spēles nedēļu nogalēs + visdažādākos basketbola turnīrus un vasaras nometnes. Katru nedēļas nogali braucu uz Latvijas pilsētām, un man škiet, ka sporta dēļ jau kopš pašas bērnības esmu apbraukājis turpat vai visās lielākās Latvijas pilsētas.

Arī pa dažādām valstīm ir gadījies krienti pabraukāt. Par cik spēlēju divās komandās (pie sava vecuma un gadu vecākiem), tad šo spēļu ir bijis man 2x vairāk nekā citiem, kas ar šādu lietu ir nodarbojušies. Bet laikam tāpēc arī medaļu un diplomu man ir 2x vairāk :) Daudzas reizes esmu redzēts spēlējam pa TV (jauniešu basketbola līga), bijis pāris preses izdevumos, arī vienā somijas turnīra laikā iekļuvu tā saucamajā All-Stars komandā. Bija tādi laiki… bet nu jā.. Tā visa ir bijis tik daudz, ka tagad uz basketbolu pat skatīties virsū vairs nevaru, mani neinteresē nedz spēles klātienē, nedz vērot tās TV ekrānā. Šķiet, ka katra kustība ir sekundi iepriekš galvā izdomāta un nekā jauna atklāt tur nespēju.

6) Mana mīlestība ir mūzika un fotogrāfija. Patīk arī zīmēšana, bet man ir pārāk līkas rokas, lai uzzīmētu kaut ko sakarīgu. Kad mācījos vidusskolā, tad apzīmēju savas istabas tapetes ar permanento flomi - zīmēju dažādu mūzikas grupu simbolus un dažādus citus ķēmuļus.

Par fotogrāfiju runājot- esmu ieguldījis foto aprīkojumā turpat vai 8K latus, taču līdz šim vairāk fočēju tehniskas lietas, vai kādu neformālu pasākumu. Līdz ar to, ka turpmāk paredzu sev vairāk brīva laika, gribu arī attīstīties vairāk šajā virzienā.

Runājot par mūziku- jā, tās loma manā dzīvē ir īpaša. Lai arī klausos ļoti dažāda stila mūziku (sākot no klasiskās, beidzot ar metālu :), visvairāk vienmēr ir paticis tāds pussmags, bet noteikti melodisks roks. Nezinu vai man ir mīļākā grupa, taču vidusskolā ļoti daudz klausījos “Cold” un “Staind”. Tieši COLD dēļ es laikam paņēmu arī pats rokās ģitāru un caur to mēģināju dabūt no sevis ārā tās pašas emocijas. Te ir līdzīgi, kā ar foto- gribu beidzot vairāk darboties arī ar mūzikas radīšanu. Jau kopš vidusskolas man ir bijušas vairākas ģitāras (akustiskās, elektriskās) un visādas efektu procesoru uzpariktes, kas ļāvušas pamatīgi izārdīties pēc nogurdinošas skolas, vai darba dienas.

Vienreiz esmu kāpis uz palielas skatuves, sniedzot kaut ko līdzīgu koncerta priekšnesumam. Sajūta bija fantastiska. Iepriekšējā vasarā arī spēlēju akustisko ģirtāru sava drauga kāzās, taču sapratu, ka labu ieceri var viegli sabojāt, ja pasākuma scenārijs pēkšņi mainās, ģitāra aukstumā noskaņopjusies šķiba-greiza, un pie visa klāt tumsā grūti saskatāmas arī ģitāras ladas. Jebkurā gadījumā, vienmēr par maz bijis laika attīstīt šo lietu vairāk.

7) Septīto lietu prasās tādu riktīgi muļķīgu. Ā, atcerējos vienu.
Tātad, bērnībā man patika degošas lietas. Gandrīz vai kā piromānam. Es varēju dedzināt visu. Par laimi gan nevienu dzīvu būtni aizdedzinājis neesmu. Ā nē, vispār esmu nedaudz aizdedzinājis vienu klases biedreni, bet tas ir cits stāsts :D

Šoreiz par sevi. Tātad, vienreiz es pielēju plastmasas odekolona korķīti (dzintars odekolons, tāds paliels korķis) līdz lūpai pilnu ar odekolonu, aizdedzināju to un kāpu kokā. Ārā bija nesen nolijis lietus, tāpēc koks bija tāds slidens. Kāpu, kāpu un kaut kur pusceļā paslīdēju un uzlēju degamisījumu sev uz rokas. Labi ka pats nenokritu zemē. Anyway, vecākiem stāstīju, ka esmu apdedzinājies ar verdošu ūdeni. Roka piepampa tā, ka vecāki mani tomēr izlēma aizvest pie ārsta, kuram es principā stāstīju tieši to pašu. Joprojām neiznu, vai čalis man noticēja, vai nē. Tas laikam nav svarīgi. Tā pat kā tas, kāpēc es kāpu kokā ar aizdedzinātu degšķidrumu.

Tas arī viss. Varbūt aizrāvos drusku par daudz, bet te būs. Stafeti tālāk nenododu. Lai gan visādā ziņā būtu jauki, ja snukis pēc 3 mēnešu klusēšanas kaut ko uzrakstītu. Un varbūt arī Edijs :)

Pavisam īsi gribēju pastāstīt par kādu lielisku sociālo tīklu informācijas apvienošanas programmu priekš Mac. Saucās šis brīnums EventBox.

Tātad, šis rīks ir paredzēts priekš tiem, kas darbojas ar RSS fīdiem (arī google reader), Flickr, Facebook un Twitter. Par cik aktīvi, vai mazāk aktīvi darbojos ap visiem šiem tīkliem, tad man ir līdz kliņķim apnikušas dažādās programmas, kas vienlaicīgi jādarbina prekš katra no šiem tīkliem. Manuprāt, EventBox ir labs patecoties tieši tā idejai, vienkāršumam, pārskatāmībai un ērtumam. Daži screenshoti ir pieejami izstrādātāju mājas lapā un arī trial versija ir turpat norakstāma.

Licences cena šobrīd ir vien 15$ (8Ls), un par cik pēdējā laikā maz žēloju naudu labām lietām, tad šie 8Ls man neliekas daudz- kā saņemšos, tā iegādāšu pilno versiju. Pie kam, spriežot pēc e-pasta sarakstes ar izstrādātājiem es nopratu, ka pie esošā izstrāde arī apstāties negrasās un plānojas tālāka attīstība. Cerams, ka pozitīvā virzienā.

Tagad vien atlicis izsortēt RSS listes bardaku (izmantoju tieši google reader) un cerams, ka turpmāk ar informācijas plūsmas apstrādi šajos kanālos vairs tik daudz jānoņemas nebūs.

Tas nav mans mīļākais mūzikas stils, taču pēdējās dienās manā iPodā uz riņķi griežas LadyHawke albūms. Mūzika stils ir tāda savāda 80-o gadu stila Pop-Indie-Rock sintēze, bet man patīk.

Sanāca tāds varen īss ieraksts par mūzikas tēmu.

Pamēģināju BETA versiju.

Man ir patiess prieks par to, ka windows (PC) lietotāji beidzot varēs tikt pie jaunas operētājsistēmas, kas potenciāli varētu aizstāt nu jau 8 gadus pastāvošo un tik plaši izmantoto Windows XP.

Vairākas lietas šājā visā gan ir diezgan nožēlojamas. Pirmkārt jau tas, ka windows lietotājiem ir bijis jāgaida TIK daudz gadi, kamēr Microsoft spējīgs izlaist jaunu produktu. Tas ir kā staigāt ar vienām un tām pašām caurajām kurpēm 8 gadus. Tieši tā- caurajām. Tehnoloģijas attīstās pa mēnešiem, tāpēc turpat vai vesela desmitgade ir viarāk kā par ilgu. Skaidrs arī tas, ka Windows Vista šajā ciklā var vispār nepieminēt, par cik kaut ko tik sliktu vienkārši nevar uzskatīt kā kaut ko lietojamu. Tas ir diezgan līdzīgi, kā tas notika toreiz ar Windows ME, pirms XP izlaišanas.

Nedaudz apbēdina arī tas, ka Balmera kungs (šeit un šeit) šo visu sadarīto pasniedz kā Microsoft inovāciju kalngalu, taču patiesībā tie, kas ikdienā strādā ar Mac datoriem par šādiem apgalvojumiem vienkārši var pasmaidīt. Arī tehnoloģiju žurnālisti var par to izteikties gana trāpīgi.

Un jā, man Windows attīstība nerūp personīgi, par cik esmu “pilna laika” Mac lietotājs. Taču man rūp, lai windows lietotāji beidzot tiktu pie strādājošas un modernākas sistēmas, kas varēs izdarīt vairāk, kā šobrīd. Cerams, ka līdz gada vidum(?) Windows 7 tiks sameistarots tā, lai visiem nebūtu vēlreiz jāatgriežas pie morāli novecojušā XP (kā tas notika pēc Vista izlaišanas).

Starpcitu, vai kāds ir redzējis jaunā iPhoto prezentāciju? Ja es būtu windows lietotājs, tad tādu bezmaksas risinājumu, kā iPhoto (un iLife kopumā) es sagaidītu arī no Microsoft. Esmu arī diezgan pārliecināts, ka Balmers kaut kad prezentēs iLife līdzīgu ideju kā kaut ko inovatīvu un unikālu, taču priekš windows lietotājiem tas būtu tikai labi. Lai gan šaubos, ka tas varētu notikt tik ātri, drīzāk jau vēl pēc kādiem 8 gadiem ;) Jebkurā gadījumā es esmu tikai par progrsu.

Nobeigumā nododu sveicienu Ubuntardiem, kuri pēdējā laikā pārkāpuši uz Mac ;)