nekur.lv

3 krūzes, 1 šķīvis,1 bļoda, 3 čupas grāmatu, 8 gabali apģērba, 5 pāri netīru zeķu, 2 maisi un mazliet smilšu, tas ir viss, kas atrodas manā pāris kvadrātmetrus lielajā istabā uz grīdas. Tikpat liela nekārtība galvā. Protams, kā tad vēl bez alerģijas no sazin kā, kas man liek kasīties visās malās. Tas arī iemesls, kādēļ pēdējās dienās sanāk visus aizskart mazliet smagāk kā pierasts. Aizsvilstos par sīkumiem- nepabeigtu ābolu, izsaku pārmetumus par attieksmi serdes iespaidos, aizsperu serdi pie velna. Vajadzētu pasēdēt mājās un tikt galā ar alerģiju, bet tā kā ir kasīgs noskaņojums, kas prasa upurus, tad turpinam. 

Rīt kāds cietīs, pēc tam cietīšu es.  Smagi, kā pierasts.

Kā trešo, es vēlētos atstāt šo kluci:

Lai arī cik cilvēks būtu piedzēries, no rīta viņš, iespējams, pievakarē, iespējams, piecelsies un atcerēsies to kolosālo sajūtu, ko iepriekšējā vakarā deva pretējais dzimums un gribēs, kaut nebūtu darījis to nepatīkamo, to aizliegto, kas tai/tam nepatika un vēlēsies, lai viņam piedod, bet lieta ir tāda, ka dzērājam neko nepiedod, jo tā tas dzīvē iekārtots, ka, ja dzērājs pa pjaņai ir izdarījis kaut ko vienreiz, viņs izdarīs to arī otrreiz…, baigi īss, ne? khe

P.S. Nav kādam ko iedzert?

Attiecības var būt cilvēcīgas tikai to sākumposmā vai pēc daudziem gadiem.

Pa vidu maldās pašlabuma meklēšana/izmantošana/naudaskāre.

Piemērus nerakstīšu, jo tie, kas gribēs saprast, sapratīs, bet otriem var līdzēt tikai Ārnijs.

Un uz cilvēku ieinteresēšanu galīgi nevelk pēc tik banalitātes pārpildīta pasākuma, kā liecību izdošana.

Nekāda personīga naida pret Ārniju man nav, bet pārāk dziļi viņš manā zemapziņā iesēdies no Terminatora ar saviem ‘neapstrīdamajiem argumentiem’

Ja nespēlēju līdzi tam visam nolādētajam teātrim, tad es nevaru saprast, ko daru.

1. Slēpju/ noliedzu to, kas ir.

2. Neradu to, kā nav.

Kā otro es gribētu atstāt šo kluci:

Pie velna, seko alko novirze. Esmu pārcietis nepohu ar visādiem necilvēciskiem pāri darījumiem sev, bet nāk nākamā ķibele. Vai ir, vai nav tādi necilvēki kā es, kuri kā uz sārta piesieti, noliedz visu savu alkoholisko pagātni un nākotnes ieceres tikai lai viņu neatmaskotu. Bet tas taču ir stulbi, jo ir cilvēki, kuri tā nedara, un, pieņemsim, šo noliegšanu tu svied pretī tam stāvam, kurš tā nedara, bet ir vakardien, aizvakardien, pirms gada, pusgada dzēris ar tevi kopā. Tas taču nav iespējams un ir pat stulbi, jo tas godīgais cilvēks var padomāt par tevi, ka tu esi salašņa un prostitūtisks izkārnījums, ja pat nevēlies atbildēt par savu darbību sekām – alkoholismu, noziedzību utt. Besis.

Vakar, pēc piektdienas pasāciena, sesdienas rītā, meklēju vārdus, kas to varētu raksturot.

Tas, kas likās piemērots, bija ‘outrageous’. Pameklējot googlē, uzgāju pavisam ko citu, bet visnotaļ interesantu(žēl gan, ka arī diezgan vecu -2006) materiālu -The Top 50 Outrageous Moments In Sports. Žēl gan, ka liela daļa ir amerikā populārie sporta veidi, kā beisbols un amerikāņu futbols, bet vispār jau ir ko redzēt.

Joprojām nespēju pierast pie tām anormāli kretinējošajām uzvedībām. Visi zin tik gudri un viedi mums visos jautājumos, ka pilnīgi spert gribās. Bet, ja no huiņas izvairies, tad nav ko kritizēt.

Kā pirmo gribēju atstāt šo kluci:
Kā nemitīgs alkoholisko dzērienu cienītājs un lietotājs es vēl nekad nebiju sastapies ar tādu lietu kā nepohas pēc pāris vakariem pavadītiem pie pudeles un burciņas un vēl nez kā. Pats sev mēģināju ieskaidrot, ka es sapņoju, bet kad sapnī uzradās tēvs, māte un pārējie rada gabali, tad pilnīgi negribot bija jāsecina, ka tas nav sapnis, jo šie neticīgie uz maniem lokiem zem acu āboliem skatījās ar nenepamanāmu interesi… “Vai tu esi lietojis narkotikas?” , “Nē māt, es nesmu narkomāns.Ja es būtu narkomāns, tad te viss būtu iznests un pārdots, un mēs dzīvotu miskastē, zini, vienkārši neesmu gulējis ilgi…” Teksts ar bezsakarīgu saturu… Laikam jau cilvēks, kurš dzer, ir cilvēks, kurš nevar izklāstīt savas domas pilnībā, jo tās pa pusei aprij tas pats grādīgais.
P.S. Vienkārši sašutums pēc divu dienu ilgas etanola un Bonīša lietošanas nesagaidīt pohas…

… bet pie kājas.

Sarunājoties ar mani,  laikabiedri vērtē nevis sarunbiedr, bet sevi. Tas laikam tādēļ, ka es tik ļoti viņiem pielāgojos. Spilgts piemērs šādai ērmīgai situācijai ir valodas lietojums. Šonedēļ teica man negaidītu frāzi par to, ka manai latviešu valodai nav daudz izkropļojumu, aizguvumu no citām valodām(protams, tas, kas teica, teiks, ka sagrozu viņa domu, kā tas notiek ik uz soļa. Atkal pie kājas! Lai būtu, ka sagrozu.)

Kā jau vienmēr, līdz tādām lietām pats neaizdomājos, jo tiecos kļūt par klases čempionu galda tenisā. Tad pasekoju tam, kā ar kuru sarunājos. Cilvēks, kas teica augstākminēto frāzi izceļas ar augstām atzīmēm domrakstos/diktātos un citos literāri pareizos pasākumos. Ar citiem runāju reti primitīvi, lietojot vien pieklājības frāzes, ar kurām var radīt izcili neitrālu nostāju pret sevi. Vēl ir lamuvārdu cilvēki, kuri tos lieto tik sulīgi, ka pat es nespēju neizmest pusē teikumu kādu, nu jau jauniešu neatņemamu literāro b*e, sukas, na*uj, un tamlīdzīgus “tēlainās izteiksmes līdzekļus”.  Un tas principā ir ļoti vienkāršs veids kā pielāgoties tik ļoti kādā noteiktā sabiedrībā, ka pašam pretīgi.

 Tā nepabeigti te viss sanāca, bet nojuka doma uzreiz pēc vārdiem, kas atskanēja no mana tālsaziņas līdzekļa: “Cikos tad šovakar?”(pat bez b*e, tātad visnotaļ oficiāls pasākums)

Mājās tika uzietas šāda paskata bleķa ripiņas. Ja  kādam ir tieksme uz tādu iepirkšanu ar nelielu  uzcenojumu (jebšu 3ls vairāk, lai varu nopirkt  jaunu zeķu pāri, iepirkt tēju un cepumus. maybe kūpinātu vistiņu).

+nebijusi akcija.!

Ar riteni piegādāšu kilometra rādiusā ap savu mitekli (iekš Jpils).

Pats uz tādu štruntu vākšanu neesmu kritis, tādēļ vēlos tikt pie ordinary bleķa, kuru pasniedzot tuvējā bodē, pārdevēja nesāks skatīties žēlīgu skatienu, kādu parasti velta prātā vājiem, vai “nemanāmi ” pārspriest guvumu ar blakus esošo kasieri, jebšu nākamo pircēju.

Ir tāds šaurs cilvēku loks, kas veido mazu pasaules modeli.

Viņi vislaik ņemās viens ar otru, pēc tam pārmet to saviem “biedriem”, veido intrigas un vienā brīdī, paskatoties no malas, tas izskatas pēc svingeru būšanas, tikai mazliet tizli, jo tiek slēpts zem kaut kāda neesoša pārdzīvojuma un pašu izsapņotas cilvēcības. Un beigās, kad viens ņemšanās aplis ir noslēdzies, viss no jauna. Neko pat neteiktu, ja netiktu tas viss tik ļoti “atmazgāts” citu priekšā.

Bet tagad gan- maucība. Neko citu nepateiksi redzot šito visu p*šanos ik dienas.

edit. pēc 2 rakstu izveidošanas atveru dziiviite.wordpress.com, un ko es redzu? Gluži, bezmazvai as pats, ko tikko rakstīju. Zināšanai, nebiju redzējis, kas tur jauns un apskatijos tik pēc sava garadarba publicēšanas. Tas tā, pārsteigums mazliet.

Mēs meklējam jaunus draugus tad, kad vecie mūs pārāk labi iepazinuši. (Pjērs Buasts)

Šodien pilnīgi nomocijies, galvassāpju mākts izvēlējos darīt kaut ko patiešām fantastisku priekš sevis.

Domāt, censties saprast.

Sanāk tā- Ja cilvēks ir sekls/prasts, tad viņu var ātri iepazīt.  Tādam būs arī visvairāk “draugu”.

Cilvēki, kas sabojā savu dzīvi, rada piemēru apkārtējiem. Un visvieglāk ko iemācīties ir caur piemēriem. Tādēļ, ja trūktu sabeigtu cilvēku, tad…. viņi tāpat rastos, jo nebūtu piemēra, kam nelīdzināties. 

Pēdējo dienu ietekmē vēl vairāk ievēroju savu izcilo aizmāršību. Pilnīgi pašam sāk riebties.

sūds.

Kad domā ka vairāk nofeilot nespēj, tad gadās tik neticams fails [tieši par spīti iepriekšējai domai]

jeb mērfija likums

Nelaimīgi cilvēki ir tik izklaidējoši priekš tiem, kas paši jūtas nelaimīgi.

Šodien pozitīvi noskaņota diena.
Sākās viss ar to, ka devos uz pasākumu, kur smalki pieēdu par velti.
Tad sekoja volejbols- 2 četrpakas mūsu.
Visbeidzot uzdrukāju vēstuli “savam” beļģim.
Sanāca visnotaļ literāri labs garadarbs.

Būtu katra diena šāda, tad es jau sen būtu degradējies līdz pilnīgam vienkāršumam.(Lai gan tagad ar nav tālu.)

Vakar, skatoties hokeju, manā acu priekšā apstiprinājās teiciens- visskaļāk bļauj tas, kas vismazāk saprot.