nekur.lv

Istabas piekarsušas
no tveices spēj atraut vien rīts,
bet meičas jau piesārtušas
pirms ieraudzīts puisis glīts.

Ap grauzēju līķiem uz ceļiem
kovārņi virina knābjus.
Par maijvabolēm tie piemirst -
no cilvēku soļiem lai glābjas.

Ik darba diena bez lietus,
liek domāt, ka tas pietaupīts
uz atvaļinājuma laiku,
un tveici dos čaiņiks un plīts.

-labāk mainām tēmu-
-tpf, atvainojiet, ritmu-

Pēkšņi lēmējvaras balsti
gribēs uzlabot šo valsti.
Jaunu aktu pilni galdi,
sviedru lāses uzsūks maldi.

Tā būs būt, ka vaigu sārtums
limitēts kā gurķu līkums.
Tā būs būt, ka vņe zakona
kovārni saukt štovorona.

Anglijas U-21 futbola izlases treneris Stuart Pearce savulaik kā spēlētājs piedalījās divos episkos zaudējumos Vācijai pēcspēles 11m sitienos - 1990. gada Pasaules kausa pusfinālā (toreiz pats netrāpīja izšķirošo pendeli) un 1996. gadā Wembley stadionā Eiropas čempionāta pusfinālā. Vienīgā reize, kad angļiem šajā (ne)loterijā izdevies uzvarēt, šķiet, bija tā paša 1996. gada čempionāta ceturtdaļfināls, kad tika pieveikta Spānija.
Pirms diviem gadiem jau U-21 trenera amatā Pearce piedzīvoja līdzīgu zaudējumu, un kopš tā laika viņš mērķtiecīgi gatavojis savus padotos šādiem gadījumiem, sīki izpētot katra spēlētāja sišanas paradumus un sagatavojot sitēju sarakstu ar 20 cilvēkiem noteiktā nepārkāpjamā secībā. Vakar beidzot radās iespēja redzēt darba augļus dzīvē, pie tam tā bija Stuart Pearce "iemīļotā" turnīra fāze - pusfināls... Pašus spēlētājus laikam mocīja gan ziņkāre, gan vēlme lauzt stereotipu, ka briti sit pendeles tāpat kā kenijieši slēpo, jo pret čempionāta saimniekiem zviedriem spēles gaitā tika izsēts triju vārtu pārsvars.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, angļi tiešām uzvarēja, gan neiztiekot bez piedzīvojumiem. Saraksta pirmais numurs James Milner pirms sitiena paslīdēja Beckham stilā un aizsita bumbu debesīs. Nākamajam kārta bija vārtsargam Joe Hart, kurš tik pārliecinoši ietrieca bumbu zem pārliktņa, ka pavīdēja doma, ka vārtsargiem šajā valstī nevajadzētu sargāt vārtus, bet sist pendeles. (Būtībā varētu mainīties vietām, jo, piemēram, John Terry ir apliecinājis sevi kā gluži labu vārtsargu.)
Tālākie sitēji gan bija pārliecinoši nekļūdīgi, un sēriju izbeidza lielisks bumbas izvilkums no apakšējā stūra jau minētā Hart izpildījumā.
Šis puisis, no kura pakalpojumiem Manchester City jau atteikušies, visas sērijas laikā bija pārsteidzoši mierīgs, pat šķelmīgi izaicinošs, par ko arī saņēma brīdinājumu, kas liegs viņam piedalīties finālspēlē. Vēl spēles laikā sarkano kartīti saņēma komandas uzbrukuma līderis Fraizer Campbell, un arī bez viņa finālā, protams, nāksies iztikt.
Par spīti šo divu spēlētāju zaudēšanai domājams, ka pusfināla ievilkšanās maksimālajā garumā angļiem bija svētīga un varbūt ļaus noticēt, ka finālā līdzīgā veidā iespējams pieveikt nevienu citu kā vāciešus ar tik nevainojamo pēcspēles sitēju reputāciju.

Pašreizējie Eiropas čempioni Spānijas futbolisti 10 gadus nebija zaudējuši ne-Eiropas komandai. Pēdējās 35 spēlēs viņi vispār nevienam nebija zaudējuši, tādējādi atkārtojot Romario un Bebeto laiku Brazīlijas valstsvienības sasniegto rekordu.
Šoreiz spāņiem tikšanās ar brazīliešiem izpaliks, jo pieckārtējos pasaules čempionus Konfederāciju kausa finālā eksaminēs amerikāņi, kuru labā triumfālajā uzvarā vārtus guva tīnis Josmer Altidore, kurš Villarreal sastāvā aizvadītajā sezonā bija tik dziļš rezervists, ka jau izīrēts Liga Adelante klubam Xerez, kā arī Clint Dempsey, kurš pārstāv Londonas ceturto spēcīgāko klubu, kura mājas stadiona nosaukuma otrais vārds (Cottage) visai labi raksturo tā vietu Anglijas futbola hierarhijā.
Spānijas izlasē gan vairums spēlētāju, gan viņu pārstāvētie klubi zināmi tik labi, ka to uzskaitīšana varētu vien uzdzīt žāvas. Iesnausties gan būtu maz izredžu, jo spēļu laikā dzirdamie dienvidafrikāņu tautas pūšaminstrumenti vuvuzuela spēj būt vēl kaitinošāki par latviešu hokeja taurītēm.
Ar patīkamākām skaņām varētu sastapties Vimbldonas apmeklētāji, ja vien kortā nav neviens(-a) no dižajiem(-ām) stenētājiem(-ām), kuru spilgtāko pārstāvju izdotās skaņas jau zinātniski atzītas par cilvēka dzirdei kaitīgām.
Centrālajā kortā britu līdzjutēji šovakar skandēs Murray, Murray (mūspusē pazīstams arī kā Marejs, Marrejs, Marijs, Murejs, Mjurejs utt.), kaut viņiem varbūt pietiktu atgādināt sava mīluļa pretiniekam, ka šī ir turnīra otrā kārta, jo šis vārdu salikums Ernestam Gulbim šosezon sagādājis vairāk zaudējumu nekā visi izsētie tenisisti kopā.
Jau vairākos sieviešu turnīros izlozei labpaticies savest kopā Wozniacki ar Wozniak. Ja tā turpināsies, visi tenisa līdzjutēji zinās, kura no abām ir dāniete un kura kanādiete.
Bet vislielākais prieks droši vien ir par nepierasti skaidrajām debesīm, kaut varbūt nekaitētu arī mazliet uzlīt, jo ierasti lielākais iebildumu cēlājs pēc kalendāra piespiedu pārlikumiem Rafael Nadal šīgada turnīrā nepiedalās.

Beidzoties Eiropas sieviešu basketbola čempionātam, sākusies astronomiskā vasara. Tās vēstneši odi kādam var asociēties ar spēlētāju aģentiem, kādam ar žurnālistiem mix zonā, kādam ar neskaitāmām štancētām domām par vienu netrāpītu metienu, kas komandu ievirzījis astronomiski pretējā trajektorijā.

Ir spēles, pēc kurām aizmigt nevar ne basketbolistes, ne viņu veikumu šad tad aprakstošas un pārraidošas būtnes.
Latvijas komanda pret Eiropas čempionēm demonstrēja atzīstamu pašatdevi, un pat mentalitātei raksturīgais nekaunības trūkums nebija sevišķi manāms, taču mūsējām pietrūka tādu kvalitāšu kā taimings un anticipācija jeb spēja paredzēt pretspēlētāja tuvāko darbību un/vai sporta rīka trajektoriju un atbilstoši pozicionēties (sevišķi tas izpaudās pēc sāncenšu klusajiem metieniem). Par to, cik lielā mērā šīs spējas ir iedzimtas, šo rindu autors neņemas spriest, vien vēlētos norādīt uz daiļrunīgo faktu, ka Latvijas komandā visvairāk atlēkušo bumbu izcīnīja par Mariju Stepanovu ceturtdaļmetru īsākā Anete Jēkabsone, kas liek ja ne aizdomāties, kā būtu, ja vakar būtu spēlējusi Niedola, tad vismaz konstatēt, ka Sabīne valstsvienības mozaīkā būs tieši trūkstošais gabaliņš.
Ja parasti apzīmējums "ar prātu nesaprast" tiek veltīts Krievijai vai daiļajam dzimumam kā tādam, tad vakar to nopelnīja Gunta Baško personīgi. To, kāpēc izšķirošais tālmetiens jāizpilda 8 sekundes pirms laika beigām no 8 metriem, laikam labāk nemaz nemēģināt saprast - tad varbūt kaut uz mirkli izdosies iemigt. Turklāt ar savu šķēlisko reidu pamatlaika pēdējās sekundēs Gunta nopelnīja arī tiesības neatbildēt.

Valdība samazinājusi PVN likmi grāmatām un malkai. Nav gluži tik iespaidīgs komplekts kā "auklīte-kurinātāja" un vairāk saderīgs ar pedagoģijas studiju programmu "kultūras vēstures un amatu mācības skolotājs", turklāt šādam tandēmam ir vienkāršs izskaidrojums - lai sadedzinātu grāmatas, jāiekurina krāsns, kam savukārt nepieciešams kurināmais, un labāk tāds, kura cena nav piesaistīta naftas produktu tirgus fluktuācijām. Vēl mūs silda cerība, ka fiziskas un garīgas matērijas sinerģiska oksidēšanās dos kaut ko vietā (neskaitot brīvu vietu plauktā un šķūnī).
Uz tās pašas frekvences darbojusies arī Rīgas dome, kas, vienkārši izsakoties, aizliegusi aizliegumu sēdēt Rīgas zālienos. Pārdzīvodami vēlētāju ievilktos mīnusiņus, viņi laikam cer, ka talkā nāks matemātika un divu negatīvu vērtību vai lēmumu summa būs pozitīva.
Diemžēl no divām vai vienalga cik nullēm neko citu kā nulli iegūt nevar, un te nu jākļūst nopietniem, jo Latvijas sporta skolas atrodas bezdibeņa malā. Problēmu rada ne vien šo iestāžu skaits valstī, bet arī plašās funkcijas - t. i., gan topošo profesionāļu sagatavošana sporta klubiem, gan interešu izglītība, kas ierobežo iespējas piemērot optimālu finansēšanas modeli (piemēram, piesaisti sporta klubiem nevis pašvaldībām un principu "nauda seko rezultātiem"). Kaut jauniešus sportiskajai izaugsmei motivē profesionāļi, kam līdzināties un kuru pēdās sekot, abu šo mijiedarbojošos pušu vai piramīdas pakāpienu pamatā ir resursi. To pārbagātības gadījumā līdzsvars ir otršķirīgs, un šķiet, ka futbola klubu Real Madrid sevišķi neuztrauc, ka no laukuma spēlētājiem vienīgais pašaudzinātais talants, kas regulāri tiek pie spēļu prakses, ir Sergio Ramos un arī holandiešu komplekta izpārdošana pozitīvas pārmaiņas vietējiem produktiem nesola.
Tā gan ir cita galaktika. Ja ierobežotu līdzekļu robežās domā gan par sabiedrības veselību, gan pilnām tribīnēm - tātad, līdzsvaru gan cilvēku dzīves režīmā, gan vietējā sporta kluba spēlētāju sastāvā -, pamatīga galvas lauzīšana ir neizbēgama.

Ja vēl pavisam nesen likās, ka Latvijas basketbolistes ir zirgā, tad tagad šis zirgs arvien vairāk sāk izskatīties pēc ponija, kas arī, protams, ir zirgs, taču pārvaramo šķēršļu augstums atšķiras.
Uz pieauguša zirga varam pajāt kādas 30 minūtes, līdz sākas problēmas. Segli un pakavi šogad ir iespējami labākie, bet grožus spējam turēt tikai ar vienu roku, un tā ar laiku nogurst, bet, kamēr otra piešaujas, ir jau par vēlu.
Turnīra kontekstā gan vēl nav par vēlu, vien skaidrs, ka mājas pīrāgam pildījums nebūs no abiem galiem vienāds.

Tā vien šķiet, ka no iekšienes tiek stimulēta Dombrovska vadītās valdības erozija, jo tieksme popularizēt nepopulāru lēmumu vēl nepopulārākus projektus vai izziņot demisiju, kad nav ne prātā demisionēt, būtu visai neloģiska vai pat mazohistiska - vienkārši kāds nespēj (pareizāk - negrib spēt) turēt muti, demonstrējot valsts aparāta uzpūstību, jo, kamēr lielie šiškas aiz slēgtām durvīm taisa valsts nākotni, šim laikam nav ko darīt.
Par to gan galvenokārt uztraukties dabūs pati valdība, jo tautai atliku likām pietiek ar nepatiesās informācijas saturu, kā arī emigrācijas galamērķa izvēli - AirBaltic biļešu izpārdošana, šķiet, turpināsies tikai līdz 14. jūnijam, un nav laika vilcināties.
Finanšu ministrijas e-portfelī kā papeļu pūka bija iemaldījies arī progresīvā ienākumu nodokļa plāns, kura netiešā misija ir gluži slavējama - izglābt a/s "Latvijas Pasts", jo vairums nemazohistu dotos iegādāties aploksnes, kurās izmaksāt netaksētās algas. Ja nopietni un par papeļu pūkām, tad galvaspilsētā tās lidinās izmērā mazākas kā citus gadus, bet lielākā izplatības rādiusā - kā sašķelta valsts ar progresējošu ķibeli, jo gribēja ātru augšanu, bet dabūja augļus, no kuriem var vien atgaiņāties un šķaudīt...
Tikmēr nelielu nostalģiju uzdzen jaunais iPhone 3G S - šī tālruņa procesora takts frekvence ir tāda pati kā datoram, ko šo rindu autors iegādājās pirms astoņiem gadiem... Bet tagadnes Latvijā ļoti noderīga būs jaunieviestā kompasa funkcija, jo līdz ar krīzi mēs nezinām, kas ir priekšā, - zinām tikai to, ka ir pakaļā.

Par godu tiem, kam šķiet dīvaina Latvijas sieviešu basketbola izlases mocīšanās ar Grieķiju, kura vēl relatīvi agrīnā mūsu komandas evolūcijas stadijā (2005. gadā) tika sista ar 30 punktu starpību, Krievijas U-21 futbola izlase zaudēja Farēru salu vienaudžiem, kurus rotā ne viena vien pagātnes sagrāvju rēta, bet kuru vakardienas paveikto Latvijas futbolistiem tādēļ vien nekļūs vieglāk atkārtot, kaut tāda iespēja radīsies jau pavisam drīz.
Ja teiciens "vāju komandu nav" šķiet banāls, bez tā var arī iztikt, jo rezultāts uz tablo tik un tā runā skaļāk.
Latvijas basketbolistes pēc puslaika pārtraukuma kļuva par daiļliteratūras varonēm un nonāca Aizspogulijā. Citiem vārdiem - otrais puslaiks tika nospēlēts kā precīzs pirmā reverss (abi noslēdzās ar 37:21 kādas komandas labā), un skatītājs varēja justies kā apmetis monētu, kad vairs neredz tās nominālu.
Kādā brīdī kritums bija sagaidāms, un varbūt pat labi, ka spēle noslēdzās pagarinājumā, jo gūto punktu skaits iznācā samērīgāks ar pirmajās divās spēlēs iespēto. Pēc gadiem fakts, ka tas tika paveikts 45 nevis 40 spēles minūtēs, būs pagaisis, jo burti OT ne tuvu nav pirmie, ko ielāgo vēstures annāles.
Krievijas jaunie futbolisti, domājams, piedzīvoja cietu nosēšanos Torshavnas lidlaukā un pēcāk, atšķirībā no citiem ciemiņiem, arī valsts vienīgajā stadionā, kas iebūvēts klintī. Mūsu basketbolistes un pozitīvisma alkstošie līdzjutēji nosēdās realitātē krietni mīkstāk, šajā ziņā pirmkārt gan kontrastējot ar valsts ekonomiku, kuras lejupslīdi premjers Dombrovskis raksturoja kā kustīgu mērķi. Vien svarīgi piebilst, ka šis mērķis ir līdzīgs laikam, jo kustība notiek tikai vienā virzienā, un, ja cietums vai mīkstums ir diskutējami lielumi, kas cits ir skaidrs - nosēšanās ir ilga.

Kamēr Ķengaraga buldozers, pazīstams arī kā Kurš gan Cits, no afišu stabiem un TV debašu studijām pārcēlies uz Rātsnama gaiteņiem, no vēju pilsētas puses nenovēršami tuvojas cits buldozers - sieviešu kārtas, ar divpadsmit svirām un inženieri Zvirgzdiņu.
Arī dzimtās zemes tīrumos gadās pa kādam akmentiņam vai sprungulim, liekot mehānismam uz brīdi iebuksēt vai arklam iestrēgt, tomēr inženieris radīšanas procesā licis lietā gan ģeologa, gan agronoma domāšanu un diez vai ar kaut ko ir pārsteidzams.
Protams, traumas nevar būt pozitīvi vērtējamas, taču tā nu ir sanācis, ka no ierindas izgājušas tieši lēnīgākās spēlētājas, kurām pat desmit Viktori Lāči neiebūvēs Brawn motoru, un pašreizējā modelī ar pašreizējo kondīciju praktiski viss sastāvs spējīgs skriet ātrajos uzbrukumos. Kad viena no skriešanas nogurusi, cita ar līdzvērtīgu attieksmi un veiktspēju turpina viņas iesākto.
Latvijas valstsvienība spējusi uztvert savu sienu faktora pareizo frekvenci un likt iedvesmai prevalēt pār mandrāžu. Arēnai Rīga gan ir cita kubatūra, tomēr arī apmeklētības pieaugumam vajadzētu būt proporcionālam - galu galā arī Kurš gan Cits rīdziniekiem nesola gluži tikpat daudz jaunu darbavietu, cik Obama pussimtam ASV štatu.

Šī nav Cristiano Ronaldo veiksmīgākā nedēļa.
Jau krietnu laiku viņš ik pa brīdim nāk klajā ar savstarpēji konfliktējošiem paziņojumiem par pāreju uz Real Madrid, kā rezultātā šis nenotikušais darījums jau apaudzis ar krietni biezāku rezonanses auru nekā teju jebkurš noslēgts transfērs, taču tagad Ronaldo pūliņi ir devalvējušies.
Pirmkārt, ja uz Madridi pārcelsies Kaka, Real diez vai pietiks līdzekļu, lai šajā pāreju periodā turpinātu skaļi gribēt Cristiano, un portugāļu dramaturgam nāksies uzturēt savu svārstīgā puiša tēlu vēl vismaz sezonu.
Otrkārt, gadījums ar Kaka pierāda, ka līdzvērtīgu rezonansi var panākt arī, ja nemainīgi sola palikt līdzšinējā klubā un īsi pirms kulminācijas vēl pasaka "lieciet mani mierā". Šeit pie tam ir runa par mīlas daudzstūri, jo, kaut paši to noliedz, stāstā figurē arī Chelsea, kā arī Manchester City pirms pusgada solīja pietiekami daudz, lai tauta tik ātri neaizmirstu atraidītā pielūdzēja tēlu.
Īpašs stāsts ir par Kaka komandu - māte ir skolotāja un dēla profesijas kontekstā praktiski nefigurē, bet tēvs, vārdā Bosco Leite, ne velti pie reizes ir arī aģents, jo pie lielām naudas summām nevis apklust, bet - tieši otrādi - kļūst runīgs.
Madrides pusei cerība dabūt brazīliešu superzvaigzni pie sevis tomēr nav galīgi aizmiglojusi prātu, un šamējie nu sāk kasīt pakaušus, jo papus prasa 10 miljonu eiro aģenta komisijas naudu (kaut kā tak šajā krīzē jādzīvo), 10 miljonu parakstīšanas bonusu (nu pareizi, ar pildspalvu tak arī var satraumēties), kā arī 1 miljona parakstīšanas bonusu Kaka brālim (!), kura kādreizējai nespējai izrunāt vārdu Ricardo Kaka var pateikties par to, ka visa pasaule viņu pazīst ar minēto četrburtu kombināciju (ko tad šis parakstīs - ģimenes ārsta nosūtījumu pie logopēda?).
Lai intrigas ilglaicībā sacenstos ar Ronaldo, Kaka gan nāktos aktīvāk iesaistīties pašam, taču viņš radis tērēt enerģiju laukumā, nevis ārpus tā.