nekur.lv

Cik tad tur vairs palicis? Tuvojas skola un ne domāšanai, ne analizēšanai nav galvenā vieta manā ikdienā. Pašlaik notikumi vairāk risinās ar domu:”Dari, tev TUR pietiks laika pārdomāt visu vēl neskaitāmas reizes.”

Tā arī ir. Pirmie mēneši risinās vēl mazliet cilvēcīgi- parādu nav iekrājies neskaitāmi daudz un arī draudi par ziņošanu vecākiem no skolotāju puses skan vēl viegli un kā spēlējoties. Paies laiks un draudu daudzums samazināsies apgriezti proporcionāli reālajām represijām. Disciplīna skolas izpratnē nav bijusi mana prioritāte. Kad ieraugi tos, kas visus gadus ir darījuši tā, kā liek skolā, rodas vēlme darīt pilnīgi pretēji. Bet tas arī nav mans pašmērķis, vienkārši man sanāk runāt neīstajā laikā/ nokavēt stundas/izdarīt ne to ko vajag vai izdarīt to ko vajag, bet neierastā veidā. Liela daļa “nevainojamo” skolnieku arī pēc tam paliek ar apziņu, ka pateiks priekšā visu, kas jāizdara, lai būtu rezultāts. Bez saviem mērķiem, bez iztēles izmantošanas.

Ēh, tikko doma pilnībā nojuka.Kāda gan starpība.

Ganjau tāpat šito esmu izlasījis kādā psiholoģijas grāmatā, kuru nejauši uzgāju skolas bibliotēkā, kad gaidīju lai man izsniedz skolas nodrošināto grāmatu daudzumu. Tikai tagad tas viss uzpeld.

Un attēls, par kuru mani droši nolinčotu liels daudzums agresīvāko skolēnu.

Tas tiem, kam ironija nav sveša.

Bet man pret zināšanām nekas nav pretī, esmu par. Tikai tas veids, tas veids….

Piedāvātu savu patieso skatījumu uz radušos situāciju vizuālā formā, bet ne laiks, ne gribēšana pašlaik neļauj izpausties. Tik tā, atzīmējos, ka joprojām tepat un nekas nav pilnībā pamests.

Jau iepriekš pieminēju dejojošus dzīvniekus.
Beidzot ir pienācis laiks, kad jūs varat baudīt manas daiļrades augļus.

Izcila gif animācija, kas tapusi manā uzraudzībā izmantojot prastas programmas- Paint.NET, FluidMask (kas gan ir photoshop plugins, bet iespējams izmantot arī neatkarīgi no tā)un Beneton movie GIF.

Un nu es jums prezentēju rezultātu. Kā jau daudziem būs zināms, jenots kas dejo varētu būt labs līdzeklis, lai raksturotu politisko situāciju Latvijā.

Absolūtais mākslas grāvējs nu nonāk jūsu rīcībā

Papildus šāds attēls samazinātā formā un ar citām mazām izmaiņām ir pieejams kā bloga banneris.

Ievieto zemāk redzamo kodu un tad arī tavu mājaslapu priecēs mans pirmais šāda veida garadarbs 180*105 px izmērā.

“

<a href=”http://www.pazudushi.wordpress.com ” target=”_blank”><img src=”http://pazudushi.files.wordpress.com/2009/08/jenotsgatavsmazs.gif” border=”0″></a>

Gribēju raksta sākumā pievienot dejojoša dzīvnieka(mērkaķa, jenota, gekona) .gif attēlu, bet tā arī neesmu saņēmies un to izveidojis. Tāpēc varu piedāvāt vien yūtūbē uzietu neveiksmīgu pakaļdarinājumu, kas samaitā visu manu idejas būtību, padarot dejojošus mērkaķus par cilvēka stulbuma apstiprinošu simbolu. Tuvākajā laikā centīšos jums piegādāt dejojošus dzīvniekus oriģinālizpildījumā, kad saglabāta tiek būtība un iekšējais skaistums.

Pirmkārt, aizsēdējos pie sava nesenā ieraksta, kur galvenā tēma bija kāds tests, kura nozīme ir izcili apšaubāma un tā tēmai nav nozīmes. Bet par testiem kopumā. Pārsvarā tie tiek izmantoti padsmitgadnieku vidū, lai noskaidrotu savas mūža mīlestības vārdu, savu raksturojumu vai to, ko sasniegsi nākotnē. Tas pats ar ķēdes vēstulēm:”Uzraksti īpašības, kas sākas ar tava vārda burtiem un atsūti man. Tālāk nosūti draugiem un tu redzēsi, tas ir interesanti blā, blā, skaists, blā, tad tev veiksies, blā “

Pēc smagām pārdomām(par kaut ko takš ir jādomā) nonācu pie secinājuma, ka tas viss ir kārtējā egoisma izpausme, kas liek apmierināt tiekšanos pēc citu atzinības.  Vienkāršāk sakot- ja tevi neviens neslavē, tad vismaz tests pateiks par tevi ko labu. Varbūt arī labāk lai pilda testiņus un priecājas, nekā dzenas pēc atzinības ar savu rīcību. Jo mazāk dalībnieku, jo lielāka iespēja uzvarēt man!

Tā kā bija populāras piramīdas šobrīd,tad nolēmu izteikt savas rūpes par citu cilvēku veselību ar veselīga uztura piramīdu.

Un šeit mans garadarbs par vidusmēra vidusskolnieka uzturu:

Pēdējo 2 dienu laikā notikušas nelielas izmaiņa manā attieksmē pret dzīvi, pret ēdienu, pret Daugavu, pret cilvēkiem, pret skeitparku(jā, tieši tā).

Pirms 2 gadiem salauzu kāju skeitparkā, pēc tam nederēja vecās slidas un arī nevilka atkal kāpt virsū, bet tagad apstākļu sakritības dēļ atkal sāku. Jāsaka, ka sajūta no sākuma kā bez kājām- gāzelējies, jūties nedrošs, grļojies kā pludmales govs. 3dienā tomēr atkal sāk rasties spars mēģināt kaut ko darīt. Tas bija(ir) tas, kas man nepieciešams, lai neiegrimtu apātijā un citās figņās, kas neko daudz nedod, bet paņem gan. Brīnumaini, kā šāda viena nodarbošanās maina tevi. Vēl nesen aizbāzu savu dienu ar bezgala daudz darbībām- volejbols, tautas dejas, peldēšana, lasīšana. Bet šis bija tas, kas tiešām palīdzēja, kā …..trūka.

Jā, vēl biju lasīt sēnes, nebiju neko tādu darījis kopš bērnudārza laikiem, kad devāmies vietējā birzītī meklēt guvumu. Ja par sēnēm zini tikpat daudz cik es, tad labāk mežā nerādies. Puse sēņu, ko salasījām kopā ar kaarumnieku, tika atzītas par nederīgām, 3 sēnes bija derīgas cepšanai, bet pārējās vārīt. Tagad aplūkoju vasaras ēdamo sēņu sarakstu. Iešu vēl, patika.

Netālu no Lašiem uzgāju Daugavā makšķervietu, jānotestē ar sienāzi uz sapaliem šīs nedēļas laikā.

Vismaz lai kaut kas ir, uz ko skatīties nelasot.

Ehh, pavisam aizmirsu, ka atpakaļceļā, braucot pa mežu satikām dzērušu onku, kurš, kā minimums 10 reizes atkārtoja savu vārdu un stāstīja, ka bijis soļotājs ar visnotaļ labiem sniegumiem, tiesa gan, tagad ar pārsistu, asiņojošu pieri un nespējīgs aiztaisīt bikses. Skumjš skats…

Kādus ciparus tu spēj saskatīt šajā attēlā?

Pēc šī raksta izlasīšanas mani pārņēma šoks, un, tie kas mani pazīst, zin arī to, ka lai izraisītu manī ko tādu, ir jābūt ļoti neparedzmam vai jāiegulda zināms iztēles un laika daudzums, ko aprēķina pēc šādas formulas:

Tātad, ja koeficients, ko iegūst aprēķinot, ir lielāks par 25, tad tev ir iespējas mani šokēt, ja mazāks, tad tikai tad, ja esi tik veiksmīgs, lai vinnētu naudu “Zelta drudzī” neiztērējot vairāk par vinnēto. Ja zem 4, tad vari necensties.

Uzmetot ašu skatienu iepriekšminetajiem apļiem  secināju, ka pēc somu armijas standartiem esmu homoseksuāls  izrijējs-daltoniķis ar noslieci uz šizofrēniju. Iesakot izmēģināt citiem, izrādijās, ka visiem ir homoseksuālas tieksmes(un tādi man apkārt dzīvo, he-he).  Tātad, sāku pieļaut domu, ka tomēr somi kļūdās. Pārējo norakstiju uz CRT moni un aizmigloto skatienu, lai gan palasot rakstu par šizofrēniju, atradu dažas pazīmes, kas man raksturīgas izdzīvojot “melnos”(šoreiz nomierinājos ar pieredzi, kas radās lasot medicīnas enciklopēdiju- katra nākamā slimība der vēl labāk nekā iepriekšējā).Beigu beigās tomēr saskatīju arī attēloto ciparu un “izārstēju” šizofrēniju.

Ja vēlies ieraudzīt to, kas tev bija jāredz, tad lūko šeit

Atziņa- ja cilvēks vēlas, tad attaisnojumus atrod vienmēr.

Atziņa nr. 2- somu armija nav priekš manis

Oriģinālais avots

Precīzāk, viņas.

Šoreiz par pazīmi, kas izteikta sieviešu dzimumam, bet, lai pilnīgi nediskriminētu dzimumus, tad ir, protams, indivīdi ar tādu pašu attieksmi. Vienkārši tā kā esmu orientēts uz meitenēm, tādēļ ar ievēroju šo.

Gatavas pierādīt sev to, ka ir iekārojamas par katru cenu.  Jebkurš, kurš to vēlēsies un būs spējīgs to neizrādīt uzkrītoši, var atļauties darīt bezmazvai jebko ar viņas ķermeni. Galvenais ir tas, lai viņa gūst sev apliecinājumu. Es saku- bērnības trauma. Bet esmu gatavs uzklausīt arī to cilvēku viedokli, kuri kaut vai mazliet atpazina sevi šeit.  Pārējie gan jau ir gana atklausīti.

Tādat….

Dirsā viņus!: Fuckable proof need cilvēkus

Forget about your boyfriend and meet me at the hotel room, you can bring your girlfriends.

Septiņi kilometri, piecsimt metri. Trīsdesmit piecas minūes. Skriešus.

Visbeizdot, man ir raksturs.

Šodien laikam ir tā diena. Man iededza gaismu, kas degs vēl ilgu laiku, par to nešaubos. Galu galā sajūtas atgādina tās ziemas naktis, kad pilnais (nu ne jau tādā nozīmē, kā jūs to nodomājāt) menēss traucēja aizvērt plakstiņus gan fiziksi, spīdēdams vienā no maniem maņas orgāniem, gan morāli. Tādos brīžos negaidot atlido atbildes pat uz vis diskutablākajiem jautājumiem, un piedevām, tik pārliecinošas, ka nākamjā rītā nerodas nekādas šaubas par galīgo lēmumu. Un jā – pēc maniem novērojumiem 33,2% sarežģīto domu (un jautājumu) atbildes slēpjas turpat, jautājumā, pārējie procenti mēness iespaidā izkūp gaisā, paņemot līdzi arī jautājumus, kas nākamajā rītā (pēcpsudienā) izplēn gaisā tikpat ātri, kā radušies, un tu pat nenojaut, ka tas bijis kaut kas mazsvarīgs, pat mazsvarīgāks par kaķa sūdu tīrīšanu nepanesamas smirdoņas brīdī. Tāpat ārī šoreiz,  tūkstots un vienas nakts pasaka, atvainojos, jautājums ir izkūpējis, vai atlikušajos 33,2% atradies, bet šoreiz ne mēness pie vainas.  Un vispār, fuck the moon! Fuck you! Fuck them all! Mana apņemšanās nelamāties aiztecējusi tikpat ātri kā upe pēc plūdiem, sastopoties ar vēlmi izcelt iepriekš pateikto, tā paliek par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Lai nu ko ko, bet to, ka cilvēks ar ārēji parastu (parastāku nevaru iedomāties) pasaktu, var sist pušu Mariannas (pat ja nepareizi, man pajāt) dziļumu, gan negaidīju! Jebkurā gadījumā, es turpinu rakt.

This is animal. Can you handle it?

Laimīgu lasīšanu!Priecīgus Līgo!Sveiciens Mātes dienā!

A īstenībā – ejiet visi dirst.

And a happy New Year.

Es apsēdos, lai vienkārši novilktu laiku līdz siltam smaguma brīdim manās acīs, kas varētu ļaut man iemigt pirmajās 15 minūtes pēc nokļūšanas horizontāli, un ieslēdzis “kārtējo lēto drama filmu”, kuras parasti velku tikpat lētā trakerī, ieslīgu krēslā, lai izbaudītu sestdienas vakara mājās būšanas burvību. Taču tad, apjēdzot šis nav no tik izteiktiem lētuma paraugiem, es, pats sev nemanot biju ieslīdzis nu jau vairs ne krēslā, bet ekrāna atspulgā uz galda, un domīgi blenžot iepriekšminētajā punktā, es sapratu, ka tas ko esmu darījis pēdējās pusotras stundas laikā ir kautkas nevājš/atcerēšanās cienīgs/poda domu 1. plauktā noliekams. Ja ne kāda apsviedīga cilvēka tikpat nevāja tēze, es būtu ausījies Gustava plūstošajā balsī atlikušo nakti. Nu ja ne nakti, tad vismaz nākamās 2 stundas jau nu noteikti. Pārtraucis kratīt galvu ik uz basa sitiena, un ieslēdzis Benassi labāko laiku gabalus, apsviedos, ka tas, ko viņš bija izmetis, man pat negaidot, acu priekšā, ir tik fuckin dzidra/asa/vieda patiesība, kuru pašam man atklāt noteikti nebūtu izdevies. Lai nu ko, es pisu pogas, un eju rakt.

Let’s get drunk today, maybe in the morning things will be allright.

Man nav ko teikt visiem, bet man ir ko teikt katram no jums.

But really- don’t trust me like you do.