nekur.lv

Vēl tikai dažas dienas un tad durvis Vācijas pilsētā Štutgartē vērs ikgadējais Nokia World saiets, kas šogad, tiesa, kā jau ierasts arī citas reizes, nesīs līdzi vairāku jaunu produktu prezentāciju. Vairāki no produktiem ir jau kādu laiku gaidīti un iezīmēs jaunas tendences tehnikas tirgū. Piemēram, Nokia pirmais netbuks Booklet 3G. Lai arī šobrīd vēl nav skaidrs, par ko to labāk uzskatīt - lielāku izmēru tālruni ar datora funkcijām vai arī miniatūru portatīvo datoru ar plašām funkcijām, taču nenoliedzami, ka tas liksies interesants daudziem pircējiem, it sevišķi tiem, kas jau pieraduši pie Nokia piedāvātās kvalitātes. Tikpat interesants varētu būt arī novatoriskā Nokia N97 samazinātā versija Mini, kas īpaši necietīs tehnoloģiju apgriešanā, taču mazākie izmēri ļāvuši ražotājam izveidot to nedaudz lētāku par vecāko brāli.
Tomēr tas nav viss - kā pats interesantākais ieplānotais jaunums jāmin pirmais kompānijas viedtelefons, kurš bāzēts uz operētājsistēmas Maemo. Nokia tādā veidā cer sašūpot iPhone pozīcijas, un atliek vērot, vai tas notiks, tiesa, šīs jomas speciālisti par tādu plānu īstenošanos gan izsakās visai skeptiski - diez vai līderis tik viegli būs izsitams no sedliem. Vēl arī tiek runāts par jaunajām Xseries un Cseries telefonu līnijām, bet par tām ir gaužām maz kas zināms, tā kā atliek vien gaidīt un skatīties, ar ko tad Skandināvijas ražotājs mūs visus vēl grasās pārsteigt.

Citādi nenosaukt cilvēku rīcību, kas liek tiem rīkoties neskaidrojami muļķīgi apdraudot gan sevi, gan citus! Varbūt pilnmēness laiks, varbūt pārlieku karstās brīvdienas izraisīja kilometriem garas rindas uz galvenajiem ceļiem gan virzienā no Saulkrastiem vai Murjāņiem uz Rīgu, gan no galvaspilsētas uz kūrortu Jūrmalu. Iespējams, šo masu stumšanos var skaidrot tā, ka aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju neko vairāk par galvaspilsētas guļamrajoniem, vecpilsētu, kā arī Jūrmalu, Siguldu un varbūt vēl Rundāles pili mūsu Dievzemītē nezina. Iespējams, to var izskaidrot ar fakta konstatāciju, cik zemā līmenī pie mums vēl joprojām ir tūrisma informācija. Protams, satiksmes korķus vēl pastiprina tie pārmēru priviliģētie vai citādi ieņemtie ļaudis, kas mēģināja stāvošo transportlīdzekļu peletonu uz šosejas apbraukt gan pa pretējam virzienam paredzēto brauktuvi, gan pa zālāju, izveidojot avāriju situācijas, un tās prasmīgi pārvēršot reālos CSNg. Lai nu satiksmes organizācija paliek Ceļu policijas ziņā.

Pašlaik vides reklāmas stabos Rīgas ielās redzam plakātus, kur ziemeļu kaimiņzeme  Igaunija aktīvi aicina pie sevis  visus tūristus, tostarp arī latviešus izbaudīt eesti dabas jaukumus un tūrisma maršrutus. Tikmēr mēs ne tikai paliekam nevarīgāki, neuzņēmīgāki un vienkārši slinkāki aicināt ciemos kādu pie sevis, jo.... vienkārši gribam par visu naudu, tādēļ krīzes apstākļos kļūstam par dārgu zemi pat vidējas rocības tūristiem no bagātās Rietumeiropas, kas ar saviem kemperiem un karavānām apceļo visas Baltijas jūras krastus. Vai nav savādi, ka kempingā pie Salacgrīvas par telts vietu un mašīnas novietošanu naktī jāmaksā Ls7, bet pārdesmit kilometrus tālāk, pie Ainažiem iebraucot vecajā Rīgas Tallinas ceļā, jau sākot no Latvijas /Igaunijas robežas, kur sastopas mūsu Ainaži ar igauņu Ikla, kāpās izvietojas elegantas telts vietas ar galdiņiem, soliņiem un ugunskura vietām, kas lietojami par baltu velti.

Pirms robežas - vēl Latvijas pusē variet apskatīt fantastisko Ainažu molu, kur akmeņu krāvums  vairāku simtu metru garumā  savieno pirmatnējo Vidzemes jūrmalas liedagu ar latviskās mazpilsētas burvību. Vienīgais noteikums - cilvēks nedrīkst būt cūka, tādēļ  visi atkritumi jāsaliek speciālos maisos un jāved līdz tuvākajam konteineram.

Kāds gan brīnums, ja  ar saprātīgu budžetu pavadīt nedēļas nogali variet tūristiem viesmīlīgajā  Saremā, samaksājot  220 Igaunijas kronas par auto un divu pasažieru pārcelšanu no lielās zemes uz salu, kā arī 170 EEK par šo pašu vienību  kuģošanu atpakaļceļā. Uz lielākās no Monzunda arhipelāga salām viss tiek pakļauts  tūrismam, turklāt nerodas sajūta, ka ikviens kempinga vai B&B (Bed&breakfast) mājas īpašnieks finansiāli vēlas no jums noplēst deviņas ādas. Ja budžets neļauj brīvdienām tērēt šos Ls 40+ degviela bākas cena, tad ielejiet degvielu un dodieties uz Munameģi. Tam nepieciešams vien virziens Rīga - Veclaicene, Igaunijas robežās šķērsošana un tālāka došanās uz Harju. Izbaudiet auto ceļojumu kopā ar ģimeni! 

Pirms kāda laika gadījās lasīt Latvijas zinātnieka izteikumus par to, kur pazūd laiks, un publikācijā saskāros ar interesantiem, tiesa, ne pilnībā nedzirdētiem izteikumiem par cilvēku iepirkšanās paradumu veidošanu. Loģiski, ka reklāmās mums stāsta - nopērciet to un šito, un tas jums ietaupīs laiku, protams, laika ekonomija ar to rodas, tomēr brīžiem liekas - kā gan mūsu sentēvi visur paspēja ar zirdziņu, bet saimnieces tika galā gan ar lopu kopšanu, gan ēst gatavošanu un vēl simts citiem darbiem bez jelkādas tehnikas palīdzības.
To, ka tehnoloģiskā attīstība mums uzdzinusi slinkuma sindromu, nevienam vairs nav jāstāsta - pat no dīvāna nevajag piecelties, lai ieslēgtu televizoru vai mūziku - to visu var paveikt ar tālvadības pults palīdzību. Un mēs ejam vēl tālāk - Tokijas Universitātes profesors Masatoši Išikava, radījis divus beisbola robotus - vienu, kurš met bumbu, bet otru - kurš to atsit. Bumbas metēja robotam ir trīs pirksti, tas spēj bumbu mest ar 40 km/h ātrumu, turklāt mestā bumba var tikt arī iegriezta. Attīstot metēja robotu, ir plānots tā mestās bumbas ātrumu palielināt līdz aptuveni 150 km/h. Sitēja robots ar vairāku sensoru palīdzību nosaka bumbas trajektoriju un ātrumu, lai atsitu mesto bumbu, turklāt tas ir pietiekami gudrs, lai spētu atpazīt, vai mestā bumba lido streika zonā, vai garām tai. Abus beisbola robotus ir plānot izmantot Japānas beisbola skolās. Tikai viena rūgtā realitāte - ja šādus robotus liksim spēlē, zaudējums praktiski nebūs iespējams, un tad jau zudīs prieks par sporta veida kā tāda vērošanu.

Maz būs tādu cilvēku, kas šobrīd savu dzīvi var iedomāties bez mobilā tālruņa, ko pilnīgi droši var uzskatīt par teju vai ejošāko tehnikas vienību. Ir tik ierasts nu jau nelielo izmēru sakaru rīku izmantot ne tikai zvanīšanai, bet arī īsziņu rakstīšanai un saņemšanai, komunicēšanai interneta vide un cita veida izklaidēm. Taču izrādās, ka šī tehnoloģiskā lieta, vismaz pēc garīdznieku domām, nes līdzi arī kādu draudu.
E-pasta vēstuļu un mobilā telefona īsziņu rakstīšana, ja tā notiek pārmērīgi, veido seklas attiecības, vājina tradicionālās socializācijas prasmes, līdz ar to radot riskus sabiedrības funkcionēšanai, uzskata Anglijas un Velsas katoļu garīgais līderis, Vestminsteras arhibīskaps Vinsents Nikolss. Saziņa teju tikai ar mobilā telefona īsziņām vai e-pasta vēstulēm nozīmē to, ka "mēs kā sabiedrība zaudējam spējas veidot personīgu komunikāciju, kas ir nepieciešama, lai dzīvotu kopā un veidotu kopienu," brīdina arhibīskaps. Pārmērīga elektronisko komunikāciju tehnoloģiju lietošana dehumanizē, noved pie sociālo iemaņu zaudēšanas un tā, ka cilvēks nespēj saprast otra cilvēka noskaņojumu, sekojot viņa ķermeņa valodas paustajām zīmēm.
Tāpat garīdznieks uzskata, ka jaunieši vairs nemāk iepazīties vienkārši tāpat, jo tas tiek aizstāts ar saziņu internetā un dažādiem sociāliem tīkliem, kuru sabrukšana var novest pie vairāku simtu tūkstošu cilvēku iegrimšanas dziļā depresijā.
Šķiet, ka tipiski cilvēcei, esam krituši no vienas galējības otrā - agrāk cilvēki pazina ne tikai savus kaimiņus, bet arī teju vai visa ciema iemītniekus, taču tagad visbiežāk vairs nezinām, kas dzīvo kāpņu telpā pretējās durvīm. Var jau saprast - problēmas nospiež un kāda tur vairs socializācija, tomēr - vai dalīta bēda nav pusbēda?
Nebūt negrasos ieslīgt moralizēšanā par to, kā cilvēkiem jādzīvo, tikai gribētos, lai, ejot pa ielu, pretimnācēji uzsmaidītu, nevis drūmi sabozušies turpinātu savu ceļu, lai tad, kad kāds sauc palīgā, dzirdīgas ausis atrastos un, nokļūstot nelaimē, mācētu viens otram pasniegt palīdzīgu roku, jo nekad nevaram zinām, vai paši nenonāksim situācijā, kad palīdzība būs nepieciešama.