nekur.lv

Parakājoties pa komunikācijas blogiem, uzgāju vienu jaunumu attiecībā uz krīzes komunikāciju, kas pie mums, manuprāt, nav īpaši pielietots, bet noderētu, proti, „ugunsgrēka” gadījumam sagatavotu mājas lapu zem paroles (piekļūst tikai tās autori un citi „izredzētie”), kuru vajadzības gadījumā palaist krīzes brīdī.

Tās būtība ir vienkārša – detalizēti prognozējot kāda projekta potenciālos krīzes punktus, iespējams izveidot un uzturēt mājas lapu, kurai plašāka piekļuve ir liegta. Tajā tiek izvietota visa svarīgā informācija, kas krīzes brīdī būtu jāpasniedz sabiedrībai, kā arī tur tiek integrēti citi komunikācijas kanāli (twitter.com, facebook.com, blogi u.c.), kuros iespējami ātri var sekot līdzi jaunumiem par konkrētu situāciju. Idejiski tas aizstāj, piemēram, spontāna preses centra izveidi, ietaupot gan krīzes štāba, gan mediju laiku un citus resursus, tādējādi iespējami ātri apstādinot negatīvās informācijas plūsmu un iekļaujot komunikācijā sev vēlamos faktus/argumentus/skaidrojumus/ziņojumus/vēstījumus.

Ar šādas lapas palīdzību ir iespējams kaut cik konkurēt ar jaunumu izplatīšanās ātrumu internetā. Sasaukt preses brīfingu ir krietni laikietilpīgāk, nekā noņemt lapai paroli un izsūtīt tās adresi visiem, kuriem tā būtu jāzina. Ja paskatās uz pēdējo mēnešu notikumiem, tad kā kaut ko līdzīgu „dark site” izveidoja bijušie laikraksta Diena darbinieki, kad kļuva skaidrs, ka būs iekšēja šķelšanās. Lapa Lapas platforma tika izveidota neilgu laiku vēl pirms liktenīgās piektdienas – www.citadiena.lv.

Vairāk par „tumšajām lapām” var palasīt šeit.

Vienkārši: izrakt bedri, palaist gaisā petardi un piezvanīt uz 112. Tele2 visā šajā sāgā ir viens liels pluss: viņu ideja (tiesa bez viņu vārda klātbūtnes) tikusi līdz CNN un līdzīga kalibra starptautiskiem medijiem. Toties ir liels mīnuss – liela daļa sabiedrības, uz kuru šī kampaņa bija mērķēta, jūtas piekāsta.

Domāju, ka vieni no visvairāk sakaitinātajiem cilvēkiem ir žurnālisti. Starp citu, Tele2 varu izstāstīt priekšā, ka žurnālisti ir cilvēki, kas raksta rakstiņus, kurus lasa citi cilvēki. Un rakstiņus bieži vien raksta arī par komerciāliem subjektiem.

Neesmu redzējis šī projekta saplānoto daļu, bet domāju, ka radītā ažiotāža pārsteidza arī pašus projekta autorus, un pieļauju, ka vēlā vakarā sasauktā preses konference bija piespiedu solis, sākot skaitīt atmaksājamos izdevumus un saprotot, ka saražotā publicitāte vairs viņu zīmolam par labu nenāks, jo tagad ir visai Latvijai un miljoniem cilvēku citviet pasaulē jāatzīstas, ka Tele2 spēj piemuļķot gan zinātniekus, gan drošības dienestus, gan savējos žurnālistus, gan ārzemju medijus, gan militāristus, gan vienkāršus cilvēkus, gan tos, kuri maksāja latu Mazsalacas deputātei par vietas apskati. Ir skaidrs, ka cilvēki tic pasakām, jo viņi tām grib ticēt. Pietiek, ja paskatās, kā vieni un tie paši politiķi tiek ievēlēti Saeimā gadu no gada.

Tas pats (par pasakām) attiecas uz medijiem, jo bez viņu palīdzības nekas tāds nebūtu iespējams. Jo tur jau arī strādā cilvēki, kuriem bērnībā mamma vai tētis lasīja pasakas. Pat skatoties TV sižetus, kļūst žēl žurnālistu, kuri, vēlēdamies noticēt meteorīta versijai, mēģina izvilkt no eksperta, kurš ar smaidu sejā saka, ka tas ir cilvēka roku darbs, kaut pavisam mazāko pieļāvumu, ka tas tomēr ir kosmosa roku darbs.

Mēģinot saprast, vai pats jūtos piekāsts (jo, protams, izdzirdot pirmās ziņas „Nokritis meteorīts!”, nenodomāju pie sevis: ”Nē nu simt’ punkti tas ir komerciaļņiks!”), nonācu pie secinājuma: ja to būtu paveicis studentu bariņš, tad es to drīzāk vērtētu kā pablēņošanos un asprātīgu veidu, kā parādīt, ka medijiem un sabiedrībai arī peļķi ar petardi var iebarot kā ziņu. Bet tā kā tas ir projekts ar mērķi gūt konkrētu finansiālu labumu (Tele2 pasakas par Latvijas iedvesmošanu ir pupu mizas, protams), tad drīzāk sliecos uz to, ka ir pāršauts pār strīpu.

Uzskatu, ka viss varēja būt kārtībā, ja Tele2 būtu laicīgāk iznākuši klajā ar paziņojumu, nevis ļāvuši tam velties kā nekontrolējamai sniega bumbai, kuras sekas nāksies ilgtermiņā izpirkt ar… hmmm… citām mārketinga/reklāmas/PR aktivitātēm? Respektīvi – šīs „15 slavas minūtes” viņiem var izmaksāt dārgi.

Nobeiguma vietā: ja šīs kampaņas rezultātā Tele2 klientu skaits pieaugs ar meteorīta ātrumu, tad šī kampaņa droši vien nopelnīs arī kādu balvu. Nu vismaz vietēja mēroga. Bet tikmēr būs interesanti pavērot sāgu „Žurnālisti dod atbildes triecienu Tele2”.

Un tagad vēlreiz ievērtējam inscenējuma un aktiera līmeni jau ar citām emocijām, nekā no rīta:)

24 stundu laikā no vienas uzstāšanās Saeimas tribīnē līdz vairākos tūkstošos skatītam oriģinālvideo, fotošoperu apstrādes objektam, reģistrētam domēnavārdam aizvermuti.lv, T-krekla uzrakstam, mobilo melodijām, odām, bloga ierakstiem. Tāds ir Ingmāra Līdakas neplānoti radītās dzirksteles rezultāts.

Apzināt radīt ideju/lietu, kura izplatās cilvēku starpā ar vīrusa ātrumu un spēku, ir ļoti grūti. Tādēļ gadījumi, kad tas notiek, vienmēr ir apskates un arī apbrīnas vērti.

Īsa izplatības vēsture:

sākumā parādījās ziņas portālos, radio. Tam sekoja oriģinālvideo no Saeimas, kurš sāka klejot e-pastos, twitterī, ziņu un izklaides portālos, TV ziņās.

Bija skaidrs, ka šis ir ļoti pateicīgs materiāls visiem audio-vizuāl-amatieriem apstrādei.

Pirmo ieraudzīju šo:

Otro šo:

Trešais bija šis:

Jau tradicionāli uzdarbojās arī „fotošoperi”:

Nešaubos, ka vēl kāds ir radījis/radīs ko pieminēšanas vērtu. Nekomerciāla radoša pašiniciatīva ir apbalvojama vismaz ar uzmanības pievēršanu.

Gadījumi ar līdzīgu iznākumu pēdējā gada laikā ir bijuši ar Ata Slaktera vispārzināmo „Nasing Spešal”, kā arī pēc šā gada 13. janvāra notikumiem. Pieminēšanas vērta ir arī Šlesera atspoguļošana “fotožabās”, tomēr tā bija plānota un speciāli iniciēta kampaņas sastāvdaļa, tādēļ liekama drusku citā plauktiņā.  Līdakas gadījums man pašam patīk, jo te centrālā persona tiek mitoloģizēta kā varonis, ne antivaronis, salīdzinot ar Slakteri.

Ienācies vēl viens jauks reklāmas kampaņas piemērs. Šoreiz no Volkswagen. Paši viņi to sauc par iniciatīvu [reklāmas vai sabiedrisko attiecību kampaņa laikam skan jau traki nozelēti un ierobežo kampaņas vērienu].

Ja neiedziļināmies kampaņas mērķos [gala rezultātam, protams, jābūt pārdošanai], bet apskatām uzmanības pievēršanas veidu, tad tas, manuprāt, ir izdevies teicami – trepju video kopš 7. oktobra – ap 2milj. skatījumu.

Ideja: kā rutinētas ikdienas lietas cilvēkiem padarīt interesantākas. Te 2 video piemēri.

1. Kā motivēt cilvēkus vairāk izmantot kāpnes.

2. Kā motivēt cilvēkus vairāk atkritumus mest miskastēs.

Ņemot vērā, ka aģentūra, kas šo radījusi, darbojas arī Latvijā, tad pieļauju, ka kādā brīdī kaut kas līdzīgs varētu parādīties arī pie mums.

Diezgan precīzs un smuks video atspoguļojums personām, kuras sabiedriskajā transportā meklē kādu, ar kuru izrunāties.

Nosaukums: my day

Autors: eamonn o neill

Garums: 2min 17sek