nekur.lv

Pēdējā laikā aizvien vairāk nevar nepamanīt fenomenu, kas, godīgi sakot, traucē man dzīvot. Kas par fenomenu? Ļaužu slānis, kuru ikdienas jokiem/ lietotajām frāzēm nav ne vainas, ja vien nekad nelasi draugiem.lv sadaļu “runā”. Ikviens jociņš, kas liek uzgavilēt par šo cilvēku izcilo atjautību tiem, kas dzird pirmoreiz, bet skaļi lamāties vai rada vēlmi “ierādīt vietu” tiem, kuriem šīs frāzes nākas paciest vidēji 30 reizes dienā. Uzskatiet mani par vecmodīgu, bet tas jau ir par daudz, lai es spētu viņus cienīt. Ar laiku pat manī stiprinās pārliecība, ka tā ir “krāna staipīšana” un izrādīšanās ar to, kā nav.

Bet no vienas puses es arī apbrīnoju šos cilvēkus- iemācīties tik daudz informācijas tikai tāpēc, lai gūtu atzinību no citiem smieklu veidā.

Pazīmes: Tekoša runa; daudz dažādu humoristisku elementu runā (pēc brīža tie randomā sāk iet uz riņķi); lasīt draugiem.lv “runā” sadaļu ir tas pats, kas klausīties viņos; stostās un “aizķeras” runājot tad, kad vajag sasaistīt divus teikumus kopā un jāizmanto saikļi, kuri jāizvēlas pašam.

Paldies par uzmanību,

Kārlis.

…to, ka ieraksts nebūs rakstīts tā, ka radīs komunikācijas sajūtu starp mani un lasītāju, tādejādi man nepanākt 300+ lasījumus, bet tas nav mans mērķis.

Saprotu, ka zaudēju tevi tad, kad pieļāvu iespēju, ka varu zaudēt, nevis kaut kādā tur nākotnē man ir iespēja tevi pazaudēt, kad kāds no abiem sāpina otru. Tāpat kā zaudēju lasītājus šim ierakstam, kad pieļāvu iespēju, ka mani sīkumi varētu izskatīties muļķīgi. Tāpat kā aizmirsu ko gribēju rakstīt, kad iedomājos, ka tas varētu nepalikt man atmiņā līdz mērošu aptuveni 2km no vietas, kur sapratu, ka ir kaut kas svarīgs sakāms.

Vispār jau šis ieraksts bija par jau pazīstamajiem, kas man sagādā pārsteigumus. Pat nevar īsti teikt, ka pārsteigumus, drīzāk liek domāt. Praktiski visi cilvēki, ar ko man ir kāda plašāka saikne, nevis skolasbiedri/ treniņbiedri/ piektdienas biedri vai vienkārši paziņas(cilvēku grupa, kurus īsti nemaz nezini pēc vārda, bet zini paskatu), liek man domāt.
Un tieši šo domu būtu uzdevums formulēt un pateikt/ pasniegt rakstītā veidā, kas nemaz nav tik viegli kā pirmajā brīdī varētu likties(jākļūst par vienu no reti sastopamajiem frīkiem ar papīra lapiņu un zīmuli kabatā, gadījumā, ja rodas kas pierakstāms).

Ar atvainošanos par nesagaidīto komunikāciju un citiem labumiem, sākot lasīt šo ne visai pārliecinošo un plānveidīgo ierakstu,

Kārlis(tas nenozīmē, ka atvainošanās kļūs par ieradumu)

Mani nesauc Kārlis ******(tas tāpēc, ka maniem radiem īsti nepatīk tas, kāds esmu), neesmu dzimis 1992. gada 21. aprīlī un turpmāk šis blogs nebūs par cilvēkiem, ko sastopu no jauna vai par sen zināmajiem, kas man liek domāt  ko jaunu. Neesmu egoists un nedomāju tikai par sevi. Neesmu pārliecināts par sevi un necenšos graut citu cilvēku pašapziņu.  Turpmāk arī šis blogs nebūs publisks un neliecinās neko par manām ikdienas gaitām un satiktajiem cilvēkiem. Šeit nebūs nekā kompromitējoša un tāda, par ko mani kāds varētu ienīst. Un…..

lieki atgādinat, ka viss bija meli, izņemot to, ko neteicu.

Un vēl, melotu, ja teiktu, ka šodien nav pietdiena. (tikai tāpēc uzņēmos aizsākt ko šādu.)

Un lieki teikt, ka iekavās minētā do0ma ir mana pārliecība, lai gan muļķīga. (uzsvars uz muļķīga.)

(Tas nozīmē, ka manas pārliecības šajos ierakstos būs ļoti maz)

(vēl jo vairāk tas nozīmē to, ka turpmākie bloga ieraksti būs izcili reti, jho jauni cilvēki manā dzīvē ienāk tikai tad, ja ir ārkārtēja situācija.)

(atvainojos arī par ierakstā radušajām kļūdām, kas radušās dažādu iemeslu dēļ. Ja ir vēlme uzzināt, kēdēļ, tad droši tik spamojie uz ēpastu(man pietrūkst uzmanības, tādēļ reklamēju ko šādu) )