nekur.lv

Kad miesas stāvēs rindā pēc dvēselēm
un sauszeme jūrai pretī šļāks,
no jaunākajām pilīm un mājelēm
pavērsies skats arvien ierastāks.

Kad mēs ar tevi izdomāsim satikties,
mēs nebēgsim, jo mums nebūs bail.
Mēs iemācīsimies ne zinis nelikties
par nosarkušo blīvumu, kas kartēs gail,

kaut tas kliegs
ar neskaitāmām mutēm un soļiem,
ar sānis paspertiem oļiem,
ar vēl nedzirdētiem zvanu toņiem,
ar neredzētiem dienas varoņiem
un nākamajiem, kas tos sabradās,

kaut tas kliegs,
lai teroristiem vieglāk bumbot,
mūsu kauliņus brīvi stumdot,
jo nepietiek ar reizēm modušos dabu,
lai nebūtu ne jumtu, ne stabu,
un tas sarkanums visus vēršos vērš.

Mūsu ir tik daudz, mūsu ir tik daudz.
Kā vēl kāds var būtu cita neapskauts?
Kā vēl kāds var būt savās domās viens?
Viņu glābs cita domu apskāviens.

Justies glābts ikviens no mums tak prot,
un vieglāk sevi nekā citus apmuļķot,
ar žūksni savu lomu uz šīs zemes izskaidrot
un valstij pajautāt, ko tā man spēj dot.

Atsevišķām filmām ir unikāli savdabīga pievienotā vērtība, kuru nemēdz pieminēt kinokritiķi un kas nav mērāma ne zvaigznēs, ne acīs.

Cik zināms, Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers pagaidām mitinās dzīvoklī, un viņa glaunā privātmāja sastopama tikai anekdotēs un rasējumos.
Tālāk doti trīs soļi, kā Šlesera kungam atbrīvoties redzamākā šķēršļa ceļā uz savu pili - proti, priedēm kārotajā apbūves gabalā.
1) Uzrakstīt Rīgas domes memorandu kaimiņu pašvaldībai, kurā aicināts Ziemassvētku eglītes aizstāt ar Ziemassvētku priedītēm (lai cik neierasts šiem prāvajiem kokiem būtu deminutīvs);
2) Informēt par to kolēģi Ušakovu, lai izvairītos no vēl viena Huj Viņ Zin (gan jau ķīniešu darbaspēks pie mums uzradīsies tāpat);
3) Pozitīva lēmuma gadījumā veikt priežu demontāžu un piegādi konkursa, izlozes vai izvēles kārtībā izraudzītām personām.
Kas var būt labāks kā apvienot pašlabumu ar labdarību?
***
Laikā, kad brieda valdības lēmums, ko Satversmes tiesa nule atzinusi par neleģitīmu, kādai saujiņai pensionāru kļūdas dēļ tika izmaksāts vairāk nekā paredzēts. Protams, nejaušie veiksminieki tika lūgti atdot virsnormas čunguru, taču minēto gadījumu var uzskatīt par visai zīmīgu, jo Kūtra vadītā orgāna lēmumu var traktēt arī tā, ka valdība no pensionāriem paņēma kredītu, kas attiecīgi būtu jāatdod ar procentiem...
***
Vadītājs bija izvēlējies laika apstākļiem nepiemērotu braukšanas ātrumu.
Oficiālās frāzes latviski nekad neskanēs tik supersausi kā angļu mēlē, bet ar paziņojumu par masīvo Daugavpils šosejas avāriju Valsts policijas preses dienests sevi pacēla iespējami tuvu Skotlendjarda līmenim.
2007. gada maijā Londonas policija uzskatīja, ka toreizējam Chelsea trenerim Jose Mourinho piederošais Jorkšīras terjers vārdā Gullit ir pabijis ārpus valsts un tad atgriezies tajā, nesaņemot pareizās injekcijas. Kad policisti ieradās portugāļa rezidencē, lai karantinētu Gullit, Mourinho bija zināmi iebildumi, un viņš palaida suni vaļā, lai tas varētu aizbēgt no nelūgtajiem viesiem. Nedabūjuši suni, policisti saņēma ciet pašu Mourinho.
Skotlendjarda izplatītais paziņojums par notikušo skanēja šādi:
---
Police and an animal welfare officer went to an address in Central London at 7.45 PM Tuesday.
A 44-year-old man was arrested on suspicion of obstructing police and was taken to a west London police station.
He subsequently received a caution for obstructing police.
---
Secinājumi:
1) Latvijā personas vecuma vietā visticamāk būtu norādīts tās dzimšanas gads;
2) Sanāk, ka apcietināšanas brīdī policistiem bija tikai aizdomas, ka Mourinho iejaucas viņu darbā. Rietumlondonas policijas iecirknī šīs aizdomas acīmredzot apstiprinājās.
3) Nez kāpēc viņu neaizveda uz iecirkni turpat Centrāllondonā?
Atgriežoties pie autokatastrofas Latgalē - daudzi noteikti šķendējas, ka nav pieejams tās videoieraksts. Tāds sevišķi būtu noderējis kādam, kas vēlētos veidot latviešu līdzinieci Kobrai-11.
Bet realitāte acīmredzot ir tāda, ka pie mums nekas vairāk par glodeni nesanāk.

Nez kā dižķibele ietekmē veidu, kādā sabrauc Ziemassvētki? No vienas puses, rakstītu kamanu vietā varētu sanākt vien norakstītas, bet no otras - kaimiņiem varbūt vairs nav suņa, ko sabraukt.
***
Raibās Tentvilas (a. k. a. Brīvības ielas komūnas) un ieputinātās Kolkas piemēri liecina, ka pie mums iespējams atrast notikumu tīrradņus ne vien autentisku reālās dzīves vērtību, bet varbūt pat holivudisku sižetu ampluā, kas nebūt nav mazsvarīgs fakts, ņemot vērā, ka gadu no gada Z-svētku laikā mūsu telekanāli emitē to pašu Viens mājās tetraloģiju, Santa Klausa triloģiju un Grinča fizionomiju.
***
Ja jūsu konts vēl nav iesalis, tāds var izrādīties bankomāts, ar kura palīdzību mēģināsiet no tā izņemt naudu. E-talonu lasītāju līdzīgais liktenis var mierīgi paslīdēt garām nepamanīts, jo tiem, šķiet, kaitīga ir atmosfēras klātbūtne neatkarīgi no temperatūras.

Apzīmējums "otrā jaunība" ne vienmēr ir lietojams izteikti pozitīvā nozīmē, un to mums atgādina tādi rūdīti vīri kā Halvard Hanevold un Jens Lehmann.
Titulētais norvēģu biatlēts pēc finiša Estešundā savos 40. šūpļasvētkos no krietni jaunākā komandas biedra Emil Hegle Svendsen dabūja sejā torti.
Pēc tam intervijās Hanevold klāstīja ne tik daudz par fiziskajām izjūtām, ko sniedz šāda procedūra 15 grādu salā un pēc 20 km uz slēpēm ar plinti, bet gan par to, ka, kļūstot vecākam, viņam arvien vairāk prāts nesas uz ēverģēlībām.
Tikai nepilnu mēnesi par norvēģi vecākais vācu kājbumbas vārtuvīrs Jens Lehmann UEFA Čempionu līgas grupu turnīra izšķirošās kārtas mačā pameta savu atbildīgo posteni, lai reklāmas stenda aizsegā kārtotu dabiskās vajadzības. Nelaikā sācies sāncenšu uzbrukums gan acīmredzot liedza šo procesu novadīt līdz pilnai pabeigtībai un laimei.
Rodas loģisks jautājums - ko gan Lehmann bija darījis pirms spēles, ja viņam tik ļoti vajadzēja? Soda nauda gan viņam piemērota nevis par šo triku, bet gan kluba vadības kritizēšanu sakarā ar tās lēmumu atlaist treneri Markus Babbel.
Kā pretstatu urinālās rezultativitātes ziņā varam atcerēties harizmātisko ceturtdaļlatvieti Oliver Kahn, kam kādā dopinga kontrolē vajadzēja pievārēt vairākas alus pudeles, lai spētu ietecināt kaut ko no sevis. Vēlajā pusnakts stundā pēc spēles būdams stipri saguris, Oliver no bairīša guva maz prieka.
Protams, vēl varam atcerēties arī Lehmann un Kahn puicisko ecēšanos ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kad abi pretendēja uz valstsvienības pamatvārtsarga vietu 2006. gada Pasaules kausa izcīņā.
Iepriekšminētie piemēri gan nekādā ziņā neizslēdz iespēju, ka snaiperis Hanevold Vankūverā tiks pie sava trešā dārgmetāla biatlona klasikā un ka pietiekami meistarīgais Lehmann izvedīs Štutgarti no Bundeslīgas tabulas apakšgala. Savukārt karjeru beigušais Kahn tagad var sūkt aliņus sev izdevīgā laikā un sabiedrībā.

Līdz vairāk vai mazāk plānotām beigām nu aizkļuvuši abi Latvijas komerctelekompāniju muzikālie šovi, kuri bija tik nešķirami, ka parasti sinhronizēja ne vien savus atkārtojumus, bet arī aiziešanu reklāmas pauzē. Vien galvenās balvas donorbanka un mobilo sakaru operators katram bija savs.
Dziedošās ģimenes bija salds, bet ne salkans šovs, kura veidotāji necentās notušēt konkursantu vokālās imperfekcijas. Un kas vainas, ka visi saņem trīs desmitniekus, ja ar savu vēlmi, atdevi un sirsnīgumu tos nopelnījuši? Šo faktoru prevalenci pār vienkāršu profesionalitāti skaidri izgaismoja Dukuru dubultais exodus.
Par daudz saules? Eksprezidente šoreiz nedziedāja savu pazīstamāko singlu Saulīt' mana krustamāte, dāvājot klausītājiem kādu ritmiskāku skaņdarbu un finālā piebilstot, ka Vītoli bijuši patiesāki. Arī savas prezidentūras finālā viņa varbūt piebilda par daudz.
Ja kāds vēlējās, varēja Vītolu un Riču duelī saskatīt cīņu starp laukiem un pilsētu, austrumiem un rietumiem, intuitīvo un racionālo, fizikālā vakuuma teoriju un lielo hadronu paātrinātāju utt., bet tikpat labi varēja arī novērtēt ģimeņu subjektīvo dažādību un objektīvo līdzvērtību, kuras radītā dilemma diez vai radīja diskomfortu.
Ja kāds vēlējās, varēja arī uzskatīt, ka MicRec, fināla nedēļā prezentējot Vītolu debijas albumu, rīkojas negodīgi, taču jāņem vērā, ka Rinaldo un Dzheski Gloss publiskā aktivitāte un atpazīstamība ir krietni ilgāka. No otras puses, ja reiz šajā kontekstā iepin kādu minētā mūzikas apgāda personāliju, šovs rod tādu kā atbildes triecienfrāzi konkurentu Zilās zupas korim -
Riču Raču.

Lai cik uzmanības vērta būtu animācijas filma par trusīti vai Rīgas Dinamo spēlētājs ar divnieku uz muguras, uz kuriem abiem varētu norādīt virsraksts, šis stāsts ir par ko citu.
Divi no slavenās Gillette reklāmas džentlmeņu trijotnes pēdējā laikā paguvuši nonākt ne tikai vienkārši nepatīkamās situācijās, bet arī pretrunā ar to, ko, kaut šaurākā nozīmē, paši simbolizē un demonstrē minētajā reklāmā.
Lai kādu atklātību un godīgumu jau nākamajā dienā pēc Francijas-Īrijas mača demonstrēja Thierry Henry, viņa tēls ir mainījies neatgriezeniski. Tajā gan arī iepriekš nedominēja perfekcija un šķīstība, vēl jo vairāk pēc laulības izjukšanas, tomēr viņš nebija starp lielākajiem nirējiem un gulšņātājiem zālājā - mūsdienu futbolā tas nav maz. Bet vai tagad tas, ko mēs saskatām viņa rokā, ir skuveklis?
Pasaules turīgākajam sportistam Tiger Woods savukārt pietika ar savu kadiljaku iebraukt ugunsdzēsības hidrantā, lai tas nevis nodzēstu, bet gan izraisītu ugunsgrēku golfera ideāli iekoptajā dzīvē. Štrunts par hidrantu, kuram nodarītie zaudējumi tiek lēsti ap 3000 USD, bet medijiem divreiz nebija jāsaka, lai tie no atvilktnēm izvilktu trīs lēdijas, ar kurām četrpadsmit Major turnīru uzvarētājam it kā bijuši sānsoļi. Tiger jau izplatījis ne sevišķi konkretizējošu nožēlas rakstu, un gan amata brāļi, gan Gillette un citi sponsori pagaidām ir viņa pusē, bet kas notiks, ja sabiedrībai notikušais neliksies kā vienkārši skujoties paslīdēt uz vannas istabas flīzēm un sagriezties?
Arī trešais "žiletieris" tenisists Roger Federer ir kārtīgs profesionālis un ģimenes cilvēks, kas uz jautājumiem allaž atbild korekti un līdztekus iespaidīgiem reklāmas līgumiem saņem videi draudzīgas dāvanas - kā raibaļu dzimtajā Bāzelē. It kā nebūtu iemesla kaut kam noiet greizi, taču atcerēsimies, ka zvaigznēm publiskajā telpā tiek piemērota nevis nevainības, bet vainas prezumpcija.

Pēdējā laikā ierasts, ka spārnoto teicienu godā nokļūst frāzes no populāriem videosižetiem.
Afgāņu jauneklim Ali specifiskās leksikas dēļ tas vismaz oficiālā kārtā ies secen, taču tieši šī leksika viņam garantējusi plašu fanu pulku Latvijas tīmekļa lietotāju vidū.
Valodas pūristus (un ne tikai viņus) varētu nodarbināt jautājums, kā tad latvieši lamājās pirmās brīvvalsts laikā. Domājams, ka, lai kādi bija lietotie vārdi, mazāka bija gan tieksme būt krutiem, gan tendence kā līdzekli šīs tieksmes apmierināšanai izmantot svešvārdus, savukārt mūsdienās, lai cik kritizēti tiek tā saucamie "urlas", šī vārda definīcija, kādu nu nācies dzirdēt, ('cilvēks treniņbiksēs, kurš nav savējais'), norādīdama īpašās pazīmes, jau norāda uz skarbo patiesību - proti, latvju bāleliņš tiešām varētu nevalkāt bikses ar trim svītrām (it sevišķi komplektā ar balles kurpēm), bet no nenovalkājamajiem vārdiem ar trim un vairāk stāviem gan viņš neatteiksies.
Ja attīstām hipotēzi "katrai valodai savs pielietojums", zinām, ka itāļu valoda ir laba dziedāšanai, krievu - kā sacīt jāsaka - emociju paušanai, bet kam gan paredzēta latvju mēle? Kas tajā labi izklausās?
Kā būtu ar "ko tad es, es jau neko"? Savulaik Ēriks Stendzenieks izteicās, ka šāds lozungs droši vien aizstātu "Just do it", ja Nike atrastos Latvijā. Galu galā arī pār jaunā afgāņa lūpām vārds "neko" nāca tikpat viegli kā mazie un ne tik mazie krievu vārdiņi. Var jau būt, ka Ali vecāki tiešām neko nedara, bet varbūt mums jāpriecājas, ka tas ir neko nevis ņifiga. Un varbūt valodas kontekstā par kaut ko liecina arī fakts, ka latvju tauta neizceļas ar tādām masu nekārtībām, kādas daudzās citās valstīs pie līdzīgām fiskālajām reformām būtu neizbēgamas.
Lai cik viegli būt šokētiem par it kā pārsteidzošo realitāti, ko atklāj saruna ar Ali, diezin vai kāds iepriekš domāja, ka latviešu militāristi Afganistānā uzkāpšanu uz banāna mizas atzīmētu ar dritvaikociņ.

Pēdējā laikā ierasts, ka spārnoto teicienu godā nokļūst frāzes no populāriem videosižetiem.
Afgāņu jauneklim Ali specifiskās leksikas dēļ tas vismaz oficiālā kārtā ies secen, taču tieši šī leksika viņam garantējusi plašu fanu pulku Latvijas tīmekļa lietotāju vidū.
Valodas pūristus (un ne tikai viņus) varētu nodarbināt jautājums, kā tad latvieši lamājās pirmās brīvvalsts laikā. Domājams, ka, lai kādi bija lietotie vārdi, mazāka bija tieksme būt krutiem, kā līdzekli šīs tieksmes apmierināšanai izmantojot svešvārdus, savukārt mūsdienās, lai cik kritizēti tiek tā saucamie "urlas", šī vārda definīcija, kādu nu nācies dzirdēt, ('cilvēks treniņbiksēs, kurš nav savējais'), norādīdama īpašās pazīmes, jau norāda uz skarbo patiesību - proti, latvju bāleliņš tiešām varētu nevalkāt bikses ar trim svītrām (it sevišķi komplektā ar balles kurpēm), bet no nenovalkājamajiem vārdiem ar trim un vairāk stāviem gan viņš neatteiksies.
Ja attīstām hipotēzi "katrai valodai savs pielietojums", zinām, ka itāļu valoda ir laba dziedāšanai, krievu - kā sacīt jāsaka - emociju paušanai, bet kam gan paredzēta latvju mēle? Kas tajā labi izklausās?
Kā būtu ar "ko tad es, es jau neko"? Savulaik Ēriks Stendzenieks izteicās, ka šāds lozungs droši vien aizstātu "Just do it", ja Nike atrastos Latvijā. Galu galā arī pār jaunā afgāņa lūpām vārds "neko" nāca tikpat viegli kā mazie un ne tik mazie krievu vārdiņi. Var jau būt, ka Ali vecāki tiešām neko nedara, bet varbūt mums jāpriecājas, ka tas ir neko nevis ņifiga. Un varbūt valodas kontekstā par kaut ko liecina arī fakts, ka latvju tauta neizceļas ar tādām masu nekārtībām, kādas daudzās citās valstīs pie līdzīgām fiskālajām reformām būtu neizbēgamas.
Lai cik viegli būt šokētiem par it kā pārsteidzošo realitāti, ko atklāj saruna ar Ali, diezin vai kāds iepriekš domāja, ka latviešu militāristi Afganistānā uzkāpšanu uz banāna mizas atzīmētu ar dritvaikociņ.