nekur.lv

Margareta Voltersa “Feminisms. Ļoti saistošs ievads“. No angļu val. tulkojusi Elizabete Pičukāne, il. Dagnis Skurbe. Rīga: Satori, 2010. (Margaret Walters “Feminism: A Very Short Introduction”, 2005.)

 Mani vienmēr ir mazliet pārsteidzis, kā visādi citādi saprātīgas sievietes, izteikdamas nepārprotami feministisku viedokli, steigšus piemetina: “Es neesmu feministe.” Nezinu gan, vai viņas būtu gatavas atteikties no visa feministu izcīnītā. No vēlēšanu tiesībām varbūt arī jā, bet kā ar mantojuma tiesībām (palasiet kaut vai Džeinas Ostinas “Lepnumu un aizspriedumus“, cik skarba dzīve sagaida, ja viss vecāku īpašums pāriet brālēna, nevis septiņu meitu rokās), precētu sieviešu tiesībām pašām rīkoties ar savu īpašumu un ķermeni, iespēju iegūt izglītību un pēc tam strādāt algotu darbu. Ne jau tikai par traktoristi, ko tūlīt piesauktu vietējie demagogi, arī par ārsti vai aktrisi. Kā 19. gs. vidū nesapratnē vaicāja Florensa Naitingeila: “Kāpēc sievietēm ir kaislība, prāts, morālā aktivitāte — šīs trīs — un tāda vieta sabiedrībā, kurā neviena no trim nevar izpausties?”
 Īsais un saistošais ievads feminismā vislabāk var kalpot kā izziņas avots tieši par šīm senajām cīņām, kurās sasniegtās uzvaras mūsdienās šķiet pašsaprotamas. Grāmata sākas ar sieviešu tiesību kustības reliģisko pirmsākumu pārskatu, ar gregorisko dziedājumu autori Hildegardi fon Bingenu, kas rakstīja par Dieva mātišķumu, un 17. gs. pareģēm, kas pildīja Dieva aicinājumu un atļāvās runāt pūļa un vīriešu priekšā.

 Pasaulīgajā dzīvē sievietēm bija grūtāk sadūšoties pārkāpt valdošās uzvedības normas, taču ar laiku viņas arvien biežāk izjuta nepieciešamību pēc izglītības un rakstiskas izteikšanās iespējām, lai gan sabiedrības acīs tas viņas padarīja par trakām, iedomīgām un smieklīgām būtnēm. Zināms pamats tam bija, jo, apzinājušās savas garīgās spējas, sievietes atļāvās runāt arī par savu beztiesiskumu: par izglītības sistēmu, kas meitenēm laupa spēju pastāvīgi domāt, par precēto sieviešu un viņu mantas un bērnu pilnīgo atkarību no vīra, pat ja tas izrādās pilnīgs nelietis, par neprecēto sieviešu nespēju nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Nu, un tad jau vairs nebija tālu līdz cīņai par vēlēšanu tiesībām.
 Lielākā daļa grāmatas ir atvēlēta feminisma vēsturei Anglijā, tikai nedaudz pieminot citās valstīs notikušo. Arī Anglijas notikumi un to varones ir tikai ieskicētas, simt lappusēs aprakstot laikposmu no 12. līdz 20. gadsimtam. Voltersa ir prasmīga stāstniece, un gadskaitļiem un citātiem piesātinātais darbs rit uz priekšu gluži nemanot; informācijas daudzums nekļūst nomācošs, tas drīzāk mudina palasīt vairāk (grāmatas beigās ir tieši tam paredzēts literatūras saraksts, diemžēl nav ne pielikuma ar latviski izdotajiem darbiem par feminismu, ne pēcvārda, kas kaut īsumā iezīmētu Latvijas feminisma attīstību).
 Par maz vietas grāmatā atlicis jaunākiem laikiem. Feminisma otrā vilņa (trauksmainajos 1960. un 1970. gados) sieviešu prasības bija tuvākas mūsdienām: vienlīdzīgs atalgojums un karjeras iespējas ar vīriešiem, diennakts bērnudārzi, brīva seksualitātes izpaušana, tiesības nebūt seksa objektam un katru dienu nedzīvot kā skaistumkonkursā, kontracepcijas un abortu pieejamība… Vienlaikus iezīmējās arī domstarpības sieviešu kustībā, piemēram, grāmatā ir pieminēts “nikns strīds starp lesbiešu un maoistu feministēm” kādā konferencē, taču par pirmajām ir pavēstīts pavisam maz (tostarp Džilas Džonstones satīra par heteroseksuālu mīlas dēku: “Tā sākas, kad tu iekrīti viņa rokās, un beidzas ar tavām rokām viņa izlietnē”), bet par otrajām — vispār nekas.
 Tikai divdesmit lappušu gara ir pēdējā nodaļa par feminismu pasaulē. Nekas nav teikts par mūsdienu feminisma novirzieniem, piemēram, anarhafeminismu un ekofeminismu, kas vēl joprojām izpaužas arī ikdienas dzīvē un nav galvenokārt akadēmiska disciplīna. Autore uztraucas, ka jaunām meitenēm feminisms šķiet cienījams un garlaicīgs, ka tas vairs nav izaicinājums, bet tādā gadījumā tomēr vajadzēja pieminēt arī “Riot Grrrl” kustību vai “Girl power“.

 Par laimi, sterilu akadēmisko valodu, ko Voltersa atzīst kā būtisku faktoru tam, ka sievietes atsvešinās no feminisma, gan viņai nevar pārmest. Arī tulkojums ir labs. Man gan traucēja tas, ka visi dzejoļu fragmenti ir publicēti gan latviski, lielākoties kā parindenis, gan angliski, kas šķita lieki. Tekstā ir atstāti angliski arī visu žurnālu, pamfletu un grāmatu nosaukumi, latvisko tulkojumu liekot iekavās. Otrādi izskatītos loģiskāk. Grāmatā izmantotajā šriftā cipars 1 izskatās pēc I, kas mani sākumā ļoti samulsināja, jo 12. gs. vietā šķita rakstīts 2. gs. Nu, un “Feminisma vēsture” būtu atbilstošāks nosaukums.
 Visādi citādi tā ir laba grāmata, kas man šķita aizraujošākā no tiem “Ļoti saistošajiem ievadiem”, ko esmu lasījusi latviski. Der arī vīriešiem un tām, kas apgalvo, ka nē, es nu gan neesmu… Jo ziniet, Rebeka Vesta 1913. gadā rakstīja: “Zinu vienīgi to, ka mani sauc par feministi vienmēr, kad izsaku spriedumus, kas atšķir mani no kājslauķa vai prostitūtas.”

Filed under: Latviski Tagged: feminisms, mūzika, sieviete, vēsture

Paul Jessup “Open Your Eyes”. Il. Daniele Cascone, Judi Davidson. Apex Books, 2009.

 Sāksim ar reklāmas pauzi. Līdz 1. aprīlim “Apex Books” e-grāmatas var nopirkt tikai par vienu dolāru. “Apex Books” ir maza izdevniecība, kas pievērusies fantastiskās literatūras tumšajiem nostūriem, un “Open Your Eyes” (sirreāls kosmiskās operas garstāsts) ir viņu izdevums.
 Parasti man ir grūti ielasīties jaunā grāmatā un pirmās lappuses es vienkārši ceru, ka vēlāk visu sapratīšu. Šoreiz viss notika ātri, jau ar pirmo teikumu: “Viņas mīļotais bija supernova.” Tam seko kosmiska orgasma apraksts, un Ekhi ir kļuvusi grūta, viņa no sadegušās zvaigznes gaida meitiņu. Kā izrādās vēlāk, galaktiku. Viss ir tik neticams un neizskaidrots, ka pārliecina.
 Grāmata ir ļoti intensīva. Džesaps raksta brīžiem piepaceltā, dzejiskā stilā, ritmiskos teikumos, kas atsauc atmiņā Džefu Nūnu. Stāsta manierīgums, iespējams, kādam varētu nepatikt un pat kaitināt, bet es laikam to izlasīju īstajā brīdī un ļāvu sevi ievilkt gan valodai, gan straujajai notikumu attīstībai. Bija tā, ka, paceļot acis no ekrāna, pirmajā brīdī nevarēju saprast, kur atrodos, kā tas nākas, ka te ir dīvāns un kaķis, nevis kaulu kosmosa kuģis, vaska lelles, kas dodas cīņā, maziņi ganešas un sieviete, kam pussejas vietā ir metāla būris ar sudraba taureņiem.
 Stāsta darbība notiek tāltālā nākotnē, kad cilvēki ir iemācījušies kļūt nemirstīgi un izmantot dažādas dīvainas biotehnoloģijas, un varbūt cilvēka un zvaigznes nepārvarami romantiska mīlas dēka tad nebūs nekas pārsteidzošs. Katrā ziņā tā nemaz neizbrīna Ekhi glābējus (nav viegli izdzīvot, kad sadeg supernova), četrus cilvēkus, kas devušies kosmosa plašumos, kaut ko meklējot. Iespēju atdzīvināt kuģa kapteines pirms simtiem gadu mirušo vīru, taču tas zināms tikai viņai un kuģa sirdij (bet kapteine nezina, ka kuģis zina un ka tam arī ir kas padomā). Visa kuģa apkalpe ir aizņemta ar savām spēcīgajām jūtām un personiskajām problēmām, ar atkarību no attiecībām, kuras dēļ viņi daudz ko palaiž garām nemanītu un vēlāk paši no tā cieš. Nu, tāds operas cienīgs sižets.
 ”Tev nebūs romantiskas mīlestības ideju likt augstāk par visu citu” ir tikai viena no stāsta morālēm. Tajā tālajā nākotnē cilvēki dzīvo viscaur kosmosā, ir iekarojuši un sev pielāgojuši jeb, kā rakstīts grāmatā, terraformējuši citas planētas. Bet dzīvs ir palicis kāds lingvisks vīruss; valoda, kuru izdzirdot, cilvēki spēj domāt tikai šīs valodas domas, zaudē savu intelektuālo esību un nomirst pilnīgi un galīgi. Neviens vairs nespēj viņus atdzīvināt. Mani uzrunāja doma par valodu kā atriebes ieroci kolonizatoriem, kā vienu no būtiskākajām personības sastāvdaļām, lai gan autors varbūt nemaz tā nebija domājis.
 Man ir aizdomas, ka, pārlasot garstāstu, atklāsies vēl kāds neievērots slānis, un jā, šī ir pārlasāma grāmata. Tās sākums publicēts šeit.

Filed under: Angliski Tagged: amerikāņu literatūra, fantastika, fantāzija, grāmatas internetā, šausmu stāsti

  Lai cik ļoti man patīk fantastika, esmu kaut kā palaidusi garām stīmpanku. Var jau saprast — deviņdesmito gadu sākumā, kad bija vieni no stīmpanka ziedu laikiem, pie mums to neizdeva, un vispār tieši tolaik es lasīju citu literatūru. Bet tagad šis žanrs kārtējo reizi ir atdzimis, iznāk visādas atzinīgi vērtētas grāmatas, un es joprojām gandrīz neko par to nezinu.
  Vispār latviski būtu jāizdomā saprotamāks nosaukums, taču palikšu pie skanīgā stīmpanka. Tie ir zinātniskās fantastikas vai fantāzijas darbi, kas norisinās tvaika mašīnu laikmetā, visbiežāk viktoriānisma Anglijā. Garas kleitas, krinolīni, baltas apkaklītes, lidotāju acenes un dirižabļi.

  Pareizi, pareizi, filmas “Neparasto džentlmeņu līga” un “Van Helsings” ir stīmpanks, tāpat kā Filipa Pulmana latviski izdotā “Tumšo matēriju” triloģija un vēl dažas grāmatas, ko esmu lasījusi, nedomādama par klasifikācijas jautājumu.
  Lai nu kā, tagad ir iespēja dzēst šo robu manā izglītībā. Rakstnieku kooperatīvs “Book View Cafe” ir izsludinājis fotokonkursu, meklējot attēlus savam otrajam stīmpanka stāstu krājumam, un šonedēļ piedāvā iedvesmoties no pirmā krājuma stāstiem: katru dienu cita.
  Šodien lasāms Dženiferas Stīvensones (Jennifer Stevenson) stāsts “Vitgenšteinas princese” (A Princess of Wittgenstein) mazliet Mērijas Šellijas un Terija Prečeta garā: par miroņu atdzīvināšanu un dažādu ķermeņu daļu kopā salikšanu, mājkalpotāju-automātu tiesībām, zinātnieku atbildību un mīlestības varu, un orangutanu. Sākumā man traucēja tas, ka viss teksts sastāv tikai no dialogiem, taču ielasījos un bija gluži jautri.
  Starp citu, piereģistrējoties “Book View Cafe”, tur var par baltu velti lasīt turpinājumos daļu viņu izdoto e-grāmatu.
Filed under: Angliski Tagged: cilvēktiesības, fantastika, grāmatas internetā, humors, par brīvu

Š! Baltic Comics Magazine #1, Green Issue, November 2008. Emelie Östergren, König Lü.Q., Henning Wagenbreth, Oskars Pavlovskis, Ingrīda Pičukāne, TeER, Oļegs Tišcenkovs, Jari Vaara, Nicolene Louw, Joonas Sildre.

  Tik skaistā pavasara dienā kā šī pilsētniekiem būtu jālasa parkā. No otras puses, nav vēl nemaz tik silts, lai ilgi sēdētu uz slapja soliņa. Tātad līdz ar termosu un pusdienu maizītēm jāņem maza grāmatiņa vai žurnālītis. Š! tam ir ideāli piemērots! A6 formāts ietilpst pat jakas kabatā.
  Komiksus mūsdienās bieži dēvē par grafiskajiem romāniem, taču Š! publicē pavisam īsus stāstus. Teksta ir tik maz (un daļā darbu vispār ir tikai zīmējumi), ka tas viegli izlasāms vienā pusdienas pārtraukumā, toties ir jēgpilns un bieži vien smieklīgs. Tiesa, reizēm paliek izteikta mazuma piegarša, jo komikss vairāk atgādina karikatūru vai fragmentu no kāda lielāka darba, ko gribētos redzēt pilnībā.
  Šī numura tēma ir vides aizsardzība, tātad būs ko apspriest gadījumā, ja kāds patīkams cilvēks ieinteresēsies, ko tu tur šķirsti, bet lāgā neticēs, ka komiksi nav domāti tikai bērniem un citiem frīkiem. Dažos darbos, piemēram, Oļega Tiščenkova oranžajos stāstos par kaķi, kas man ļoti patika, ekoloģijas tēma gan ir pievilkta aiz matiem, bet nu var jau padomāt arī par dzīves jēgu kā tādu, vai ne?

  Vēl es noteikti gribu pieminēt Ingrīdas Pičukānes lielos, zaļos, nekustīgos dzīvniekus (te varētu būt paslēpts garāks stāsts), Jonasa Sildres (ja tā drīkst transkribēt igauņu puiša vārdu) stilīgi melnbalti varonīgos meklējumus un atkritumu pārstrādāšanas politiku šveiciešu stilā. Un tie vēl nav visi labumi.
  Sliktāk ir tas, ka šo žurnālu un tā brāli latviešu komiksu žurnālu “Kuš” nav nemaz tik viegli atrast: šķiet, tos pārdod tikai pāris grāmatnīcās un internetā. Bet es vienalga pirkšu vēl. Aiziet uz izstādi sanāk dārgāk.

Filed under: Angliski Tagged: ekoloģija, humors, komikss, māksla

  Vakardienas “Kultūras Forumā” ir divi pagari raksti par šobrīd svarīgiem jautājumiem.
  Rihards Kūlis noraida Paula Bankovska un pārējo apvainojumus, ka viņa veiktais Kanta tulkojums esot plaģiāts. Šis raksts lasāms arī internetā. Vismaz tuvākajā laikā Kantu lasīt es negrasos un tāpēc nemaz nemēģināšu spriest, kā tur īsti ir. Tomēr interesanti, pie kādiem secinājumiem beigās nonāks. Rakstā parādās arī vismaz viens iespējams iemesls Kūļa un Rolava tulkojumu līdzībai. Kūlis pats atzīst:

Piebildīšu — pēc vairākiem gadiem, bagātinot tulkotāja praksi, sapratu, ka mani pirmie Kanta tulkojumi pārāk burtiski seko katram Kanta vārdam, pat saiklim…

  Diemžēl tikai drukātajā laikrakstā pilnībā lasāma Ilvas Skultes intervija ar autortiesību speciālistu Tilu Kreiceru “Intelektuālais īpašums (notverts) globālajā tīklā“. Tajā viņš uzsver, ka līdzšinējā autortiesību izpratne mūsdienās ir novecojusi, neveicina māksliniecisko jaunradi, un vispār par daudz pievēršas tiesību turētāja interesēm, aizmirstot sabiedriskās intereses vai pat saduroties ar tām. Tieši par šo jautājumu — kā varētu mainīt likumus, lai visiem kļūtu labāk, — būtu jārunā arī e-bibliotēkas sakarā.

Filed under: Kas cits, Latviski Tagged: autortiesības, tulkošana

  Patiesībā es brīnos, ka tā netika aizslēgta jau agrāk.
  Lai runā @MgdPpd: “#ebiblio uzrāvās uz slikta jurista vai arī paļāvās uz blefu, ka tas izies cauri. Cilvēciski man ir ļoti žēl.”
  Jeb, kā mēdz rakstīt:

No part of this publication may be reproduced, stored in a retrieval system, or transmitted, in any form or by any means, electronic, mechanical, photocopying, recording or otherwise, without the prior permission of the publishers.

Filed under: Kas cits Tagged: autortiesības, bibliotēka

  Pirmkārt jau sveiciens Aspazijas dzimšanas dienā!
  Otrkārt jāpavēsta, ka beidzot ir izdotas pāris izdevniecību gaņģos ilgi ieķērušās grāmatas.
  19. martā 17.30 “Satori” grāmatnīcā (Lācplēša 31) ar vīnu un sarunām atvērs Margaretas Voltersas grāmatu „Feminisms. Ļoti saistošs ievads”, mēģinot rast skaidrību, kas ir feminisms un kāda ir bijusi un ir tā nozīme šejienes kontekstā. Sarunas vadīs portāla politika.lv galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko. Izteikt savus viedokļus un iesaistīties debatēs ir aicināti grāmatas tulkotāja, dzimtes studiju pasniedzēja Elizabete Pičukāne, režisore Baņuta Rubess, sabiedriskās politikas centra analītiķis Reinis Āboltiņš un sociālatropologs Klāvs Sedlenieks, kā arī ikviens, kuram būs, ko teikt.

  Savukārt “Turība” izdevusi Džozefa Jūžena Stiglica grāmatu “Globalizācija un neapmierinātība ar to” jeb “obligāto literatūru tiem, kas uztraucas par nākotni, tic, ka ir iespējama pasaule, kurā pastāvēs cilvēka cienīgs darbs, un tiem, kas grib novērst sadursmi starp bagātajiem un nabagajiem. Tas ir kā ekonomikas detektīvs visiem, kuri vēlas izprast pašreizējos procesus Latvijā un aptvert, kas virza šo notikumu virkni”.

Filed under: Kas cits Tagged: ekonomika, sieviete, tulkojums

Amanda Aizpuriete “Krēsla tevi mīl. Сумерки тебя любят“, atdzejojusi Milena Makarova, il. Lilija Dinere-Siliņa. Rīga: Ali S, 2005.

  (Grāmata lasāma šeit.)
  Sausu tekstu nomocīta, meklēju glābiņu dzejā.
  Aizpurietes dzejoļus kādreiz lasīju daudz un zināju no galvas, un ne es viena tāda. Toreiz gan, protams, biju jaunāka, un tagad mazliet bažījos, vai vecums nebūs darījis savu, liekot skeptiski saraukt degunu par padsmitnieces gaumi, bet nekā tamlīdzīga. Joprojām varu apgalvot, ka Amanda ir man tuvākā mūsu dzejniece. Ne velti Knuts Skujenieks, ja pareizi atceros, reiz nosauca Aizpurieti par iespējamo latviešu dzejas karalieni. Viņas dzejoļi neapšaubāmi ir depresīvi, pilni nāves, skumju un noguruma, bet šī nāve vienlaikus ir ļoti sievišķīga un romantiskas mīlestības pilna:

Vienīgi neprāts mūs sargā
no sairšanas. Un glābj
no liesmām vienīgi kaisle.
Un toreiz no miroņiem piecēla mani
tavs nāvīgais glāsts.

  Un vēl tie ir ļoti skanīgi. Patiesībā pirmais vārds, kas nāk prātā, ir “dzejiski”, bet tādā gadījumā tūdaļ uzrodas arī vārds “tautoloģija”, tāpēc palikšu vien pie skanīguma un ritma. Lasot pat nekad nedzirdētus dzejoļus, galvā atskan rimtā Aizpurietes balss. Tieši nesamākslotā valodas plūduma dēļ tie tik viegli paliek atmiņā. Turklāt tie ir arī redzami, tajos kā īsfilmās spilgti uzzīmēta kāda aina vai notikums.

Vāze neuzticas man un pati
nokāpj dārzā sameklēt puķes,
un atrod asteres, kuras mēs neesam stādījuši.

  Agrāk nebiju pamanījusi vai biju piemirsusi, cik brīvi Aizpuriete rīkojas ar laiku, jo “vārdi tam izslīd caur pirkstiem”. Laiks ir kritis kaujā, bet jasmīnu lietus ir mūžīgs, un lietū stāvošā sieviete varbūt ir tā pati, kas tur bija iepriekš, bet varbūt jau cita. Vai varbūt tas ir viens un tas pats. Grūti ir arī pateikt, kurā pusē aiziešanai atrodas stāstītāja, kas Nāvē daļēji saskata arī sevi pašu un vienlaikus mīt gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē.

  Diemžēl atdzejojumos, lai gan arī krieviskie dzejoļi ir labi, es Aizpurieti tik skaidri nesadzirdu. Varbūt tāpēc, ka nemaz nezinu, kā viņas lasījums izklausās krieviski, varbūt tāpēc, ka rindiņas garākas, varbūt lielāku uzmanību pievēršu zaudējumiem. Vienā vietā pagaisušas aliterācijas (Veļu vieglie soļi vārpas nenoliec. / От легких шагов призраков не гнутся колосья.), citā mainīta nozīme:

Vēl mēs varētu uzcelt telti zem citronkokiem –
ja vien tu prastu rotaļāties.

И еще, под лимонными деревьями
мы могли бы разбыть палатку,
если, конечно, ты хочешь играться.

  Pati grāmata ir izveidota grezna kā kolekcionāru izdevums, ar brīnišķīgām ilustrācijām un zeltītu vāku (kas šeit attēlā izskatās diezgan drausmīgi). Lilijas Dineres fantastiskie zīmējumi lieliski papildina šīs dzejas pasauli. Uz grāmatas muguriņas iespiesti autores un tulkotājas autogrāfi. Tā ir kā radīta dāvināšanai jaunām gotu meitenēm un citiem cilvēkiem, turēšanai pie gultas un pārlasīšanai, kad gribas skaisti paskumt, lasot mīlas dzeju. (Šķiet, grāmatu vēl šur tur var nopirkt par lētu naudu.)

Filed under: Krieviski, Latviski Tagged: dzeja, grāmatas internetā, latviešu literatūra, par brīvu, sieviete, tulkojums

  Rakstnieks Čārlzs Stross (Charles Stross) savā pierakstu vietnē ir publicējis rakstu par tulkošanas tiesībām. Pats raksts tiem, kas nekādas tiesības pārdot netaisās, nav diez ko interesants, toties komentāri gan. Dažādu valstu iedzīvotāji pauž savas domas par valodas atšķirībām angļu un amerikāņu izdevumos un par fantastikas grāmatu tirgu savā zemē, pretējus viedokļus par Prečeta tulkojumiem serbu valodā un priekšstatus, cik vajadzētu pelnīt literatūras tulkotājam (daudz vairāk nekā tehniskajiem tulkotājiem, jo tas ir grūti), savukārt tulkotāji aizrāda, ka nē, patiesībā tie, kas ķimerējas ar mākslu, saņem vismazāk. Ak jā, tika apspriesta arī dažādu valstu nodokļu politika un īstais iemesls, kāpēc Arturs Klārks emigrēja uz Šrilanku.

Filed under: Angliski, Kas cits Tagged: tulkošana

Kaaron Warren „Walking the Tree”. il. Greg Bridges. London: Angry Robot, 2010.

  (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
  Šo grāmatu nopirku vēl pirms tās iznākšanas skaistā vāka dēļ. Protams, arī apraksts bija gana daudzsološs: Botānija (Botanica) ir liela sala, kuru gandrīz pilnībā aizņem Koks. Tikai pie paša jūras krasta ir brīva zeme, kur mīt cilvēki. Lillai, kas sasniegusi pieaugušas sievietes vecumu, jākļūst par skolotāju un kopā ar bērniem jādodas piecus gadus ilgā ceļojumā apkārt Kokam, lai iemācītos visu, ko var apgūt salas kopienās.
  Grāmatai ir zināma līdzība ar Ursulas Le Gvinas darbiem (uz aizmugurējā vāka nodrukāts ieteikums lasīt Le Gvinas „Lavīniju” un „Tehanu”, ja ir paticis šis darbs). Tās spilgtākā iezīme ir gluži vai antropoloģiskais dažādu kopienu dzīves attēlojums, kas ļauj noticēt, ka viena no iespējamām nākotnēm varētu būt tieši tāda. Lasot bieži iedomājos, vai es tur gribētu dzīvot — šis jautājums ir allaž aktuāls arī salas skolotājām. Reizēm jā, gribētu, reizēm nē, bet, ja kāds no malas aprakstītu mūsdienu dzīvi (un es nedomāju tikai pēdējos pāris gadus), tad laikam jau labāk dzīvot tur, blakus Kokam.
  Sākumā dzīve uz salas šķiet kā feministiska un ekoloģiska utopija. Tradicionālās dzimumu lomas šeit ir pavērstas otrādi. Vīrieši ir tie, kas dzīvo mājās, pieņem dzemdības un paveic lielāko daļu bērnu auklēšanas darba, kamēr sievietes, vismaz labākās, spēcīgākās un gudrākās, var apceļot pasauli. Salas iedzīvotāji lieliski apzinās, ka pieejamie dabas resursi ir ierobežoti un viņu izdzīvošana ir atkarīga no Koka. Viņiem ir efektīva dzimstības regulēšana — to garantē sieviešu noteicošais stāvoklis, pretapaugļošanās līdzekļi (nākamā rīta tēja) un strikta tabu sistēma, kas nepieļauj dzimumattiecības vienas kopienas iedzīvotāju un radinieku starpā. Jaunās sievietes, kuras kopienas vīrieši atzinuši par labākajām, tiek sūtītas apceļot salu kā bērnu pavadones jeb skolotājas. Katrā kopienā viņas aplido vietējie vīrieši, kas šādi dabū seksu un, ja viņiem un kopienai paveicas, — sievu. Vismaz tik ilgi, līdz sievietei tas apnīk.
  Vai jaunas meitenes, lai cik arī ilgi nebūtu gaidījušas šo iespēju, var tā vienkārši gandrīz katrā jaunajā vietā jau pirmajā vakarā atrast kādu, ar ko grib mīlēties, tā jau ir cita lieta. Es par to mazliet šaubos — viss tomēr notiek ļoti strauji. No otras puses, viņas šeit lielā mērā ir uzņēmušās mūsu sabiedrībai raksturīgo vīrieša lomu, un jauniem puišiem tas varētu arī nebūt pārlieku grūti, ja vēl ņem vērā, ka sabiedrība no viņiem (tas ir, viņām) gaida tieši to. Vēl viens neatbildēts jautājums ir tas, kā jūtas tās meitenes, kuras netiek izraudzītas par skolotājām, un vai viņām tiešām tā arī šķīsti jānodzīvo viss mūžs.
  Arī ekonomiskā dzīve ir sakārtota. Naudas, šķiet, tur nav, pa vidu kopienām, kas cita no citas atrodas mēnešiem ilgu gājienu attālumā, atrodas tirgus vietas, kur var mainīties ar specifiskiem kopienu ražojumiem, piemēram, smaržām, metāla un māla traukiem, tēju un ziedēm, kas mazina menstruālās sāpes. Iecienīta ir arī apmainīšanās ar dāvanām.
  Lielais atstatums un neiejaukšanās politika — katrā kopienā var atrast ko izziņas vērtu, un citiem jāļauj dzīvot, kā viņi ieraduši, — novērš potenciālos politiskos konfliktus. Visi bērni, arī puikas, reizi mūžā apceļo visu salu, katrā kopienā nodzīvojot mēnesi un iemācoties pieņemt svešādo. Gluži kā tādā ES jauniešu apmaiņas programmā.
  Taču katrai kopienai ir savas ēnas puses, un utopiskā noskaņa pamazām gaist. Izrādās, ka daži vīrieši nejūtas īsti laimīgi un vēlētos pāriet uz dzīvi citur, piemēram, homoseksuālistu ciemā, lai gan no ārpasaules, kas ir sieviešu daļa, viņiem tomēr ir mazliet bail. Ikdienā slēptā agresija dažās situācijās izlaužas uz āru ne vienā vien vietā, un Lillai, ceļojot apkārt pasaulei, nākas nepārtraukti pārvērtēt savu skatu uz dzīvi.
  Grāmatā striktais iedzīvotāju sadalījums ļoti viendabīgās apmetnēs palīdz novērst konfliktus, piemēram, vienkopus dzīvo arī visi sadistiski noskaņotie vīrieši, no kuriem pārējie cilvēki var viegli izvairīties — protams, izņemot tur piedzimušos bērnus. Grūti iztēloties, kā to panākt dzīvē, turklāt man tā nemaz nelikās tik laba doma. Gluži kā pļavas vietā stingri nošķirtas dažādu puķu dobes.
  Turklāt viena zēna — Moraces — māte bija uzticējusi Lillai bīstamu noslēpumu: viņa ir slima. Bīstama infekcija gandrīz pilnībā tika iznīcinājusi iepriekšējo civilizāciju, un no slimībām salas iedzīvotāji baidās visstiprāk — pat vēl vairāk nekā no jūras briesmoņa un spokiem, kas dzīvo Kokā. Ja kāds uzzinās, ka Morace ir nevesels, viņu “ārstēs”…
  Tomēr kopumā grāmata ir negaidīti un patīkami optimistiska, un šādos daļēji postapokaliptiskos darbos tas nemaz tik bieži negadās. Varbūt tomēr cilvēki ir spējīgi mācīties no kļūdām un vienoties kopīgu mērķu un gluži vienkārši labākas dzīves vārdā. Brīnišķīgi ir arī sekot līdzi tam, cik daudz kopējā un atšķirīgā ir kopienu mītos par Koka sākotni un pirmajiem cilvēkiem. Lilla beigās vispār nokļūst līdz pašai serdei un uzzina salas vēsturi, un tas viņai varētu palīdzēt mainīt tās gaitu vēl mazdrusciņ gaišākā virzienā.
  Kā jau teicu, grāmatas pasaule ir attēlota nevainojami, ja nu vienīgi pārāk īsi. Es būtu ar mieru lasīt ne vien piecsimt lappuses, bet arī divtik daudz, jo Vorenai acīmredzami bijis pulka sakāmā. Sižetā netrūka vietu, kur par notikumiem varētu stāstīt krietni plašāk (darbība vispār grāmatā paliek otrajā plānā, bet tas man netraucēja), turklāt beigas šķita sasteigtas un Moraces problēmas atrisinājums nelikās pārliecinošs. Bet Lillas tēla izaugsmes attēlojums ir paveikts labi, es viņai noticēju, un man viņa patika. Turklāt grāmata liek domāt, lai arī nav didaktiska.
  Katrā ziņā autores vārdu esmu iegaumējusi, jo tam ir vērts pievērst uzmanību. Vorenai pirms tam ir iznācis stāstu krājums un šausmu romāns, šogad gaidāms vēl viens romāns par burvjiem mūsdienu pasaulē. Arī par Koku vēl daudz stāstu varētu izstāstīt…

Filed under: Angliski Tagged: austrāliešu literatūra, ceļojumi, ekoloģija, fantāzija, sieviete