Tālāk Tev būs jācīnās vienai.
Viss mainās.Un liekas, ka sasodīti ātri viss ir mainījies.
Tā nu gan nav, viss mainījās palēnām. Taču uz to tika pievērtas acis, jo nemainījās jau nekas būtisks.
Taču piemirsu, ka pat nebūtiskās lietas, atstāj būtiskas sekas.
Un tad , kad pamani sekas, jau ir par vēlu. Izmaiņu process jau ir noslēdzies.
Un tad, kad ieraugi sekas, tu aizmirsti izmaiņu posmu, atceries vienīgi, kā bija pirms tam, un kā ir tagad.
Tāpēc liekas, ka viss mainījies sasodīti ātri.
Šodien devos pusdienās ar Jamaikieti, kuram kā vienmēr nebija naudas, tādēļ vienojāmies, ka liekam aizspriedumus pie malas un es šamējam uzsaucu zirņu zupu. Runājām, un viņš atkal izmeta to frāzi, kuru esmu apstrīdējusi visu savu mūžu , jeb - Cilvēks ir viens, viss pārējais ir ilūzija. Šodien, es tam pirmo reizi piekritu. Taču , tā nu tas ir, to, ka bijušais ir ilūzija, tu saproti tikai tad, kad jau esi no tās laukā, jeb tad, kad esi viens. Tomēr tolaik, ilūzija likās tik īsta...eh.
Nē, runa šeit nav par sirdi plosošu mīlestību. Par draudzību gan. Savādi, ka cilvēki, ar kuriem pavadīji gandrīz katru dienu jau pāris gadus no vietas, pēkšņi ir sveši (patiesībā viņi kļuva sveši ar laiku, kā jau augšā paskaidroju, taču nu liekas , ka viss noticis pēkšņi, tāpēc turpmāk tekstā, pie vārda pēkšņi neaizmirstiet piekabināt augšā minēto.), pēkšņi viss vairs nav kā agrāk, un tu vairs neesi daļa no šo cilvēku dzīvēm, un viņi vairs nav daļa no tavas. Viņi aizgriežas un iet pretējā virzienā, un tu turpini iet uz priekšu, un tieši tāpēc, ka neatkarīgi no virziena, gan tu ,gan viņi iet uz priekšu, jūs nekad nenonāksiet tur, kur bijāt - nenonāksiet atpakaļ.
Izklāstot, visu šo Jamaikai tiku tikai pie šī : "Nu, ko es Tev teicu? Cilvēks ir viens, viss pārējais - ilūzija. Tālāk Tev būs jācīnās vienai."
Mazliet pasmaidīju, brīdī, kad sapratu, ka gluži viena vēl neesmu, no manas ilūzijas vēl ir atlicis šis tas tīri labs. Kaut vai vecais, labais cīņu biedrs, un nu nebaidos teikt šo pārdrošo vārdu - draugs , Jamaikietis. Protams, zinu, ka arī viņš izgaisīs. Visi izgaist. Nekas nav mūžīgs.
Jā, tagad zinu, - es cīnos viena. Visi apkārtējie, kuriem piešķiram cīņu biedru vai draugu lomu mūsu ilūzijā patiesībā necīnās ar mums.
Man ir paveicies, ja ir kāds, kas cīnās man blakus, man līdzās. Jo katram savas cīņas, savas ilūzijas. Mana cīņa arī ir tikai mana - ne viņu, lai arī kādu lomu viņi spēlē, un cik lielu nozīmi tiem piešķiru.
Šībrīža sajūta - nopurinu no sevis putekļus.
[Vēl mazliet - es nevēlos neko atmest, gribu vairāk, gribu vēl vairāk, gribu visu.Gribu pārāk daudz. Nepietiekamības sajūta grauž ribas no iekšpuses. Taču šad tad, tiek tik maz - ka liekas, labāk būtu atmetusi, varbūt tad tik ļoti negrauztu, bet varbūt es nomirtu pa visam. Un tad, kad būtu atmetusi, zinu, ka nekad ne pie kā nepieķeršos, un ja tomēr gadīsies, tad centīšos atmest cik vien spēka. Pagaidām vienkārši grauž ribas no iekšpuses, un gribu vēl, vēl, vairāk, visu. Par daudz.]
Man ir sasodīti auksti un pirksti ir zili.
