Ja radari nedarbosies, gadās taču zibens spērieni, atradīs izeju ar biedējošu automobiļu iegādi un novietošanu dzīvākās satiksmes ceļa posmos. Lēti un efektīvi!

1. Latvijā nedrīkst pārpublicēt populārās interneta vietnes “YouTube” video, taču tajā pašā laikā ir apšaubāmi, vai autortiesību aizstāvju aģentūra AKKA/LAA var iekasēt naudu par nelikumīgi pārpublicētiem darbiem. MK domā , ka var iekasēt pat par nodomu.
2. Vakar ir noticis sen gaidītais brīnums, pirmo reizi ir oficiāli fiksēts NLO aparāta nokrišana, kas fiksēta dokumentāli ar policijas piedalīšanos, kas gan nebija klāt.

Ir vairāki liecinieki, kas izjuta pārdabiskas bailes, kad kosmosa aparāts ar lielu blīkšķi nokrita Liepājas privātmājas sētā. Uh baismīgi!
Video: https://kllproject.lv/pirmo-reizi-oficiali-fikseta-nlo-nolaisanas.html

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no Pa'grūddienis

Madlienas vidusskolas 20 jaunieši un 5 skolotāji no 20. līdz 27. maijam devās mācību braucienā uz Joensuu pilsētu Somijā. Brauciena mērķis – iepazīt Somijas izglītības sistēmu, darboties kopā ar Somijas skolotājiem un skolēniem, iepazīstot dabas vidi un kultūrvidi, izmantojot daudzveidīgas mācību metodes un visdažādākās tehnoloģijas. Centāmies saskatīt kopīgo un atšķirīgo abu valstu kultūrās, vēsturē, izglītības sistēmā.

Pa ceļam uz Joensuu iepazināmies ar dažādiem kultūrvēsturiskiem objektiem – Helsinkos apmeklējām Klints baznīcu un Jana Sibeliusa pieminekli, kā arī Senāta laukumu, kur bija iespēja uz brīvdabas estrādes vērot somu grupu uzstāšanos. Apmeklējām Kotkas jūrniecības muzeju un izstāžu centru „Vellamo”, Punkaharju, kur savulaik Takaharju sanatorijā ārstējies un sava mūža pēdējās dienas vadījis rakstnieks R. Blaumanis, Saimaa ezeru, Savonlinna ar Olavinlinnas pili, Kerimeki baznīcu – pasaulē lielāko koka baznīcu – un tad jau pati Joensuu pilsēta.

Joensuu vidusskolā mūs laipni un viesmīlīgi sagaidīja pats skolas direktors Esa Raty. Viņš iepazīstināja ar skolu, pastāstīja, kā motivē skolēnus un arī skolotājus kvalitatīvam mācību procesam. Parādīja mācību kabinetus (īpaši interesanti bija bioloģijas kabinetā), skolēnu domes darba telpas, bija iespēja muzicēt mūzikas klasē, darboties trenažieru zālē. Skolēni varēja iejusties vēstures stundā, jo direktors, būdams vēstures skolotājs, ar lielu entuziasmu parādīja, kā notiek mācību stunda. Noslēgumā skolēni pārliecinājās, kā mācību procesā tiek izmantotas virtuālās realitātes brilles. Apmeklējām arī Uimaharju pamatskolu, kurā vietējie jaunieši iejutās gidu lomā, kopīgi uzspēlējām volejbolu un veidojām jaunus kontaktus.

Haapalahti nodarbības notika somu skolotājas Lottas Raty vadībā. „Ledus laušanas” spēles, Somijas iepazīšana, izmantojot IKT, somu tautai raksturīgās spēles, grupu darbs un sadarbība āra nodarbībās, seppo io, zemeņu audzētavas, haskiju un ziemeļbriežu fermas apmeklējums, braukšana ar SUP dēļiem, sauna, makšķerēšana, ugunskurs, disko, karaoke utt.

Mājupceļā vēl pastaiga pa Koli nacionālo parku, kas iedvesmoja Janu Sibeliusu sacerēt somu simfonisko poēmu „Somija”. 339 m augstajā Akka – Koli kalnā izveidots arī brīvdabas klusuma templis. Vizīte Somijā bija lieliska pieredze gan skolēniem, gan skolotājiem. Katram savs redzējums, katram savs ieguvums. Gribētos ticēt, ka pratīsim to izmantot ne tikai sevis pilnveidei, bet nodosim to tālāk saviem skolasbiedriem, saviem kolēģiem. Dažas skolēnu domas:

„Man ļoti patika, ka abās skolās skolēni bija lepni par to, ka mācās šajā skolā. Patika, kā Joensuu vidusskolas direktors rūpējas par savu skolotāju un skolēnu labsajūtu skolā, kā ievieš mācību procesā pašas modernākās tehnoloģijas.”

„Somijas skolās patika mājas sajūta, ērti krēsli, atpūtas telpas un stūrīši. Priecēja, ka Somijas skolotāja uzslavēja manas angļu valodas zināšanas. Brauciena laikā sapratu, ka varu brīvi komunicēt ar skolasbiedriem.”

„Pārliecinājos, ka komandā ir spēks, visi kopā varam paveikt lielas lietas. Ļoti patika sadarbība brauciena laikā. Patika objekti, kurus apmeklējām. Uzzināju kaut ko jaunu, papildināju savas zināšanas mūzikā, vēsturē, ģeogrāfijā un literatūrā.”

Paldies skolēnu vecākiem par uzticību, atbalstu un sadarbību! Paldies šoferītim Andrim Gādīgam par profesionalitāti un lielisko autobusu. Kopā nobraucām 2161 km. Paldies arī maniem kolēģiem – Marinai, Marijai un Andim!

Ligita Ridūze – 8. klases audzinātāja, Erasmus+ projekta koordinatore

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no Madlienas vidusskola

Sestdien, 15. janvārī, plkst. 14.00 kultūras centrā “Siguldas devons” notiks tikšanās ar gleznotāju Signi Vanadziņu. Satikšanās ar mākslinieci noritēs izstādes “Pelēkās vielas” laikā, kas interesentiem apskatei pieejama vēl tikai šonedēļ, un tās laikā gaidāmas sarunas par izstādes tapšanas procesu, mākslu un dzīvi. Lai apmeklētu tikšanos, nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās, rakstot uz e-pasta adresi kultura@sigulda.lv.

Izstāde “Pelēkās vielas” kultūras centra “Siguldas devons” zālē “Silva” apskatāma darbdienās no plkst. 11.00 līdz plkst. 18.00 un sestdienās no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00. Ieeja izstādē bez maksas.

Māksliniece Signe Vanadziņa ir dzimusi Cēsīs, mācījusies Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā pie profesora Induļa Zariņa un 1997. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 1997. gada Signe ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Tāpat gleznotāja piedalījusies vairāk nekā 45 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, šī būs 29. mākslinieces personālizstāde. Mākslinieces darbi ir muzeju krājumos un privātkolekcijās Itālijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Norvēģijā un citviet. Šis gleznu cikls ir apcerīguma un noskaņu pilns, spītējot mākslinieces košo krāsu salikumiem un enerģisko līniju uzplaiksnījumiem. Gleznas ir kļuvušas abstraktākas, vairāk uz iekšu vērstas un rosina iedziļināties sevī, savās izjūtās.

Izstādi un tikšanos ar mākslinieci varēs apmeklēt personas, kuras varēs uzrādīt derīgu izslimošanas (pēdējo 6 mēnešu laikā) vai vakcinācijas sertifikātu pret Covid-19 un personu apliecinošu dokumentu (pase vai ID karte). Pasākuma laikā apmeklētējiem ir jālieto sejas maskas.

Izstāde “Pelēkās vielas” tapusi ar AKKA/LAA stipendijas atbalstu.

Atgādinām, ka joprojām jāievēro piesardzības pasākumi un individuālā atbildība par savu veselību. Aicinām rūpēties par roku higiēnu un izmantot publiski pieejamos dezinfekcijas stendus, kā arī ievērot distanci un sanitāro protokolu, apmeklējot publiskas vietas un pasākumus.

Novada publiskajās aktivitātēs var tikt veikta fotografēšana un filmēšana. Fotoattēli un video var tikt izvietoti Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnē www.sigulda.lv un pašvaldības kontos sociālajā tīklā Facebook, Twitter un Instagram. Pārzinis un personas datu apstrādes nolūki: Siguldas novada pašvaldība, juridiskā adrese Pils ielā 16, Siguldā, Siguldas novadā, LV-2150, veic personas datu apstrādi informācijas atklātības nodrošināšanai un sabiedrības informēšanai.

Papildu informāciju par minēto personas datu apstrādi var iegūt Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnes www.sigulda.lv sadaļā “Pašvaldība” – “Privātuma politika”, iepazīstoties ar Siguldas novada pašvaldības iekšējiem noteikumiem “Par Siguldas novada pašvaldības personas datu apstrādes privātuma politiku” vai klātienē Siguldas novada pašvaldības klientu apkalpošanas vietās.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no Jaunumi no Sigulda.lv

(Rīta Jalonena)

Ir decembris, gads jau ir vecs. Mana roka ir uz gada pēdējo dienu pleca. Jaunais (un Nezināmais) - tur, aiz līkuma, un tā ir savāda un (neapšaubāmi) neoriģināla sajūta, - ka pandēmijas "gads" ir kļuvis par neatdalāmu pandēmijas masu un tādējādi ir grūti izšķirams no 2020. gada. Un tomēr... tas nav tik viennozīmīgi, jo spilgti un labi atceros to brīdi Liepājā, kad sagaidījām 2021. gadu ar cerību, dzirkstošo vīnu un Ditas Rietumas vārdiem: "Tad lai svētīgs un radošs ir mūsu visu trakums", kurus ierakstīju visos savos kalendāros un plānotājos. Vai tas piepildījās? Viļņveidīgi, jā, lai gan brīžiem šis gads bija itin mulss, neskaidrs - joprojām tā pati pandēmijas un neskaidrības masa, no kuras gada sākuma eiforijā tik ļoti gribējās atkratīties un no sirds ticēt, ka tas izdosies. Ka Jaunais gads patiešām atgriezīs visu savās vietās, it kā visam patiešām būtu sava vieta. Bet nav jau. Dzīve ir mainīga masa. Pat pankūkas nekad nesanāk vienādas, kur nu vēl dienas vai dzīves, vai gadi. Un labi, ka tā. Labi, ka viss mainās. Viss mainās, tātad dzīvs. Viss mainās, kam pieskaramies.

Viss mainās, kam pieskaramies pa īstam. 

Šis gads bija kopumā ļoti skaists un emocijbagāts, un radošuma bagāts. Uzrakstīju daudz dzejoļu, divus rakstus Annas Psiholoģijai, no jūnija sāku regulāri meditēt, uzrakstīju tekstu Annas Sakses takai Gulbenes novadā, biju Londonā un Barselonā, Engurē un Liepājā, Krāslavā (mammai sveiciens!) un Valkā, Talsos un Ventspilī, Kuldīgā un Ķemeros, Vērmanes dārzā un Maskačkā, Vecrīgā un Ēbelmuižas parkā. Kur tik ne, ja tā padomā. Koprakstīšanas sanākšanās (paldies rakstītājiem!), meditācijas retrītā (paldies Ilmāram un Ingai!), izstādēs un kinoteātros, piedalījos Dzejas dienu pasākumos, satikos ar māsu (paldies!) un draugiem (paldies!), cik nu ļāva dzīve un apstākļi, bildējos un bildēju kopā ar Jāni (paldies!), pārvācos, fotografēju un filmēju cilvēkus no sava loga, ilgi un laimīgi skatījos logā, tiku pie jauna (veca!) sarkana telefona, caur kuru tad arī sazvanīšos ar savu Jauno gadu un droši vien arī Jauno (to pašu! mainīgo!) sevi. Gundegas Skudriņas projektam uzrakstīju dzejoli par tumsu, piedalījos Reiņa Runča atbalsta dzejas projektā un Debesmannas projektā par bērnu mentālo veselību. Sarakstījos ar vēstuļdraugiem (paldies!), šķirstīju fotogrāmatas, lasīju dzejas, prozas un izziņas grāmatas, Ilzes Veisbārdes grāmatai palīdzēju radīt nodaļu ievadtekstus, lasīju dzejus divos LNB dzejas un meditācijas koppasākumos ar Ilmāru Latkovski, nofilmējos Lielo Patiesību un Saknes Debesīs raidījumos, pavadīju burvīgu laiku ar māsas bērniem, nopublicējos Punctum un Jaunajā Gaitā, turpināju dzejfilmu video sadarbību ar dzejnieku Charles Putschkin (TE jaunākais DARBS), rakstīju lokdauna piezīmes, piedalījos Radio NABA fotokonkursā "Tīkls", intervēju personības Jāņa Rozes rubrikai "Grāmatplauktu stāsti", pastāstīju FK par fotogrāfiju, kas iedvesmo, laivoju koncertā pa Raiskuma ezeru, tiku pie 2 ļoti svarīgām stipendijām (liels paldies AKKA/LAA un VKKF!) utt.

Nosaukt visus notikumus nav iespējams. Un, protams, ne tikai notikumi ir svarīgi, bet tikpat svarīgi ir tas, kas paliek mūsos pēc tiem vai kā mūs tie maina, virza, ietekmē, iedvesmo. Un iedvesmas man bija daudz! Paldies par to ikvienam iesaistītajam Notikumam un Cilvēkam! 

Lai Jaunais gads dzirkstī ar Jaunu radošumu, ar Jaunu spēku un Jauniem notikumiem! Nobeigumā lai skan 2021. gada janvārī tapušais dzejolis "Intīmās vietas".

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no domu vairāk nekā laika

No 9. decembra kultūras un mākslas telpā “Siguldas devons” būs apskatāma gleznotājas Signes Vanadziņas izstāde “Pelēkās vielas”. Pelēks – tik piesātināts toņu daudzveidībā, ļauj iemirdzēties jebkuram citam tonim. Kā pelēkā vakarā bango zilpelēka jūra un pelēkā rītausmā mostas diena, tā pelnu pelēkums izgaismo un kontrastē ar mākslinieces sulīgo koloristiku. Izstādē būs skatāmi ne tikai sērija “Pelēkās vielas”, bet arī darbi, kas tapuši pēdējā gada laikā un arī pa kādam senākam darbam, kas piestāv šim brīdim.

Darbu sērijā “Pelēkās vielas” māksliniece Signe Vanadziņa izmanto strauji oksidēto un dedzināto materiālu – pelnus. Pelni kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis zināmi jau kopš akmens laikmeta. Pelni simbolizē ne tikai sēras, sāpes, tā ir transformācijas apzināšanās un pieņemšana.

Līdzās sērijai “Pelēkās vielas” izstādē būs apskatāmi arī jaunākie darbi, kas stāsta par šī brīža aktuālāko tēmu daudzu cilvēku prātos – vakcināciju. Darbi tapuši šī gada laikā un māksliniece caur savu prizmu attēlo šo tēmu, par kuru mums visiem nemitīgi atgādina masu mediji.

Signe Vanadziņa ir dzimusi Cēsīs, mācījusies Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā pie profesora Induļa Zariņa un 1997. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 1997. gada Signe ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Tāpat gleznotāja piedalījusies vairāk nekā 45 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, šī būs 29. mākslinieces personālizstāde. Mākslinieces darbi ir muzeju krājumos un privātkolekcijās Itālijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Norvēģijā un citviet. Šis gleznu cikls ir apcerīguma un noskaņu pilns, spītējot mākslinieces košo krāsu salikumiem un enerģisko līniju uzplaiksnījumiem. Gleznas ir kļuvušas abstraktākas, vairāk uz iekšu vērstas un rosina iedziļināties sevī, savās izjūtās.

Izstāde “Pelēkās vielas” kultūras centra “Siguldas devons” zālē “Silva” skatāma darbdienās no plkst. 11.00 līdz 18.00 un sestdienās no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00.

Izstādi varēs apmeklēt personas, kuras varēs uzrādīt derīgu izslimošanas (pēdējo 6 mēnešu laikā) vai vakcinācijas sertifikātu pret Covid-19 un personu apliecinošu dokumentu (pase vai ID karte). Apmeklējot izstādi, ir jālieto sejas maskas.

Izstāde tapusi ar “AKKA/LAA” stipendijas atbalstu.

Atgādinām, ka joprojām jāievēro piesardzības pasākumi un individuālā atbildība par savu veselību. Aicinām rūpēties par roku higiēnu un izmantot publiski pieejamos dezinfekcijas stendus, kā arī ievērot distanci un sanitāro protokolu, apmeklējot publiskas vietas un pasākumus.

Novada publiskajās aktivitātēs var tikt veikta fotografēšana un filmēšana. Fotoattēli un video var tikt izvietoti Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnē www.sigulda.lv un pašvaldības kontos sociālajā tīklā Facebook, Twitter un Instagram. Pārzinis un personas datu apstrādes nolūki: Siguldas novada pašvaldība, juridiskā adrese Pils ielā 16, Siguldā, Siguldas novadā, LV-2150, veic personas datu apstrādi informācijas atklātības nodrošināšanai un sabiedrības informēšanai.

Papildu informāciju par minēto personas datu apstrādi var iegūt Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnes www.sigulda.lv sadaļā “Pašvaldība” – “Privātuma politika”, iepazīstoties ar Siguldas novada pašvaldības iekšējiem noteikumiem “Par Siguldas novada pašvaldības personas datu apstrādes privātuma politiku” vai klātienē Siguldas novada pašvaldības klientu apkalpošanas vietās.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no Jaunumi no Sigulda.lv

Pirmā satikšanās ar garāko latviešu tautasdziesmu “Iļģiem” bija pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā – animācijas filma “Man vienai māsiņai” (režisore Roze Stiebra, scenārija autors Imants Ziedonis) pirmizrādi piedzīvoja 1984. gadā. Toreiz filmā tika iekļauti tikai daži šīs dziesmas panti, bet vēlme izdziedāt dziesmu visā garumā saglabājās, un iecere to ierakstīt īstenojās šogad. Darbs pie muzikālā materiāla ilga divus gadus un vainagojās vairāk nekā pusstundu garas tautasdziesmas ierakstīšanā. Bez grupas dalībniekiem ierakstā piedalās virkne citu mūziķu. Viņi visi ir “Iļģu” draugi, ar kuriem kopā spēlēts ne vienu reizi vien. Uģis Prauliņš, Ivars Cinkuss ar kora “Gaudeamus” dziedātāju grupu, burvīgās balss īpašniece Irina Mihailovska, kā arī citi lieliski mūziķi – katrs no tiem bagātina kopējo skanējumu.

Taču ar to viss nebeidzas. Turpinās darbs pie animēta mūzikas video izveides šai latviešu visgarākajai tautasdziesmai, ko veido talantīgais videomākslinieks Toms Burāns.

Albumu kā vienotu, nedalāmu skaņdarbu var noklausīties vai iegādāties mūziķiem draudzīgajā vietnē Bandcamp . Visās pārējās populārākajās mūzikas straumēšanas vietnēs “Mēs deviņi bāleliņi” ir sadalīts atsevišķos dziedājumos jeb epizodēs.

Albums “Mēs deviņi bāleliņi” tapis ar Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības (Akka/Laa), Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansiālu atbalstu.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Projekta ietvaros partneri plāno izveidot autortiesību mācību platformu – Autorskolu CopyMonkey, kuras mērķis - pilnveidot ikviena interesenta izpratni par autortiesību un blakustiesību jautājumiem, bet, jo īpaši, veicināt skolēnu gatavību ikdienā pieņemt un īstenot sociāli atbildīgus lēmumus autortiesību jomā.

“Kultūras ministrijā, strādājot pie dažādiem, ar autortiesībām saistītiem jautājumiem, esam saskārušies ar nepietiekamu sabiedrības izpratni gan par dzejnieku un literātu, gan mākslinieku un citu autoru, kā arī izpildītājmākslinieku tiesībām uz to radīto intelektuālo īpašumu,” vērš uzmanību kultūras ministrs Nauris Puntulis, akcentējot, ka to plānots mainīt, kopā ar partneriem uzsākot darbu pie pirmās Autorskolas izveides. “Esmu pārliecināts, ka ciešā sadarbībā mums izdosies atraktīvā, viegli izprotamā un apgūstamā formātā nākotnes sabiedrībai radīt izglītojošu platformu un materiālus par autortiesību jautājumiem,” norāda kultūras ministrs.

AKKA/LAA prezidents Kārlis Kazāks: “CopyMonkey Autorskola sniegs lielisku iespēju uzlabot Latvijas sabiedrības izpratni par autortiesībām un blakustiesībām. Topošās mācību platformas veidošanas procesā ir iesaistīti augsta kaluma dažādu nozaru profesionāļi, kuru zināšanas un spējas ļauj radīt mūsdienīgus, viegli uztveramus un pilnvērtīgus mācību materiālus, ko viegli integrēt vispārizglītojošo skolu programmās. Nav noslēpums, ka nākotnes sabiedrības izpratne par autortiesību un blakustiesību jautājumiem ir būtiska ne tikai pašiem autoriem, bet ir arī viens no stūrakmeņiem, uz kura balstās demokrātiska un attīstīta sabiedrība.”

Šobrīd projekta partneri strādā pie pamatizglītības un vispārējas vidējās izglītības standartiem atbilstoša metodisko materiālu kopuma izveides un tīmekļvietnes autortiesību pratībai, lai mācītu un skaidrotu skolēniem autortiesību būtību un praktisko pielietojumu. Autorskolā, kurai partneri lēmuši dot CopyMonkey nosaukumu, vienkopus būs pieejama izglītojoša informācija par autortiesībām un mācību materiāli, kas interaktīvā veidā ļaus skolotājiem, skolēniem, vecākiem, kā arī citiem interesentiem veidot izpratni par autortiesību būtību.

“Autortiesību mācību platformai esam izvēlējušies dot CopyMonkey vārdu. CopyMonkey ir radošs, asprātīgs un darbīgs pērtiķis, kas nebaidās runāt par savām idejām, un arī tās aizsargāt. Viņš pagūst visu. Noklausīties, noskatīties un uzspēlēt visu, kas jauns. Pastāstīt par to citiem un arī parādīt – filmējot, dziedot, spēlējot, dejojot, zīmējot un programmējot. Lai to paveiktu, viņam noder visas maņas un vēl aste, ar kurām viņš pārvalda visus satura izbaudīšanas un radīšanas instrumentus, no zīmuļa, ģitāras un viedtālruņa līdz spēļu konsolei, 3D printerim un mākslīgā intelekta simulācijām. Brīžiem tas viss kļūst mazliet par sarežģītu pat viņam pašam, jo kļūst grūti saprast, kurā brīdī kāds darbs tiek patērēts, un kāds – radīts no jauna. Tāpēc CopyMonkey iet Autorskolā, kur uzzina, kā pareizi izmantot citu autoru darbus un, kā aizsargāt paša radīto – tā, lai autori varētu turpināt radīt un attīstīt jaunas, aizraujošas idejas, kas kļūs par stāstu tēliem, gleznām, fotogrāfijām, dziesmām, videoklipiem, filmām, lietotnēm un spēlēm. Par kurām nākotnē būs prieks visai pasaulei,” Autorskolas nosaukuma un vizuālā tēla izvēli skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

Jau 2022. gada sākumā ar plašu informatīvo kampaņu Latvijas medijos un izglītojošiem pasākumiem pedagogiem visā Latvijā, projekta partneri iecerējuši:

• pilnveidot jauniešu zināšanas par autortiesībām un veicināt to ievērošanu;
• sekmēt legāla satura izmantošanu jauniešu vidū;
• attīstīt jauniešos radošumu un veicināt jaunu autordarbu radīšanu;
• uzlabot plašākas sabiedrības izpratni par to, kādu lomu valsts ekonomikas attīstībā ieņem ar autortiesībām aizsargāta satura izmantošana.

Projekta īstenošanas gaitai interesenti aicināti sekot līdzi tīmekļvietnē www.autorskola.lv un Facebook lapā CopyMonkey/Autorskola

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Albuma vēstnesis ir dziesma “mazais pirkstiņš”, kas stāsta par dziedātājas “cilts” veidošanu: “Katrs cilvēks ap sevi apzināti vai neapzināti veido cilvēku loku- viņi vai nu tevi ceļ un iedvesmo vai bremzē un velk lejā. Šo dziesmu es uzrakstīju ļoti grūtā brīdī, kad nācās vairākus šādu cilvēkus no dzīves izgriezt un es todien izdomāju šo “mazā pirkstiņa” konceptu- katram, kuru es izvēlos pielaist sev tuvumā, es it kā lūdzu dot mazo pirkstiņu un solījumu, ka mēs viens otram būsim mūzas. Tā es pamazām veidoju savu cilti”.

“Albūūms” ir emociju eksplozija: no bāra letes un reggaetona līdz pat afirmācijām un gospeļu dziedāšanu savam spoguļatēlam: “Es šajās dziesmās ieliku pēdējo gadu pārdzīvojumus, galvenokārt to, kā es apzinos sevi šajā pasaulē, pieaugu un kļūstu par sievieti. Man dzīvē ir trūcis spēcīgu sieviešu- iedvesmotāju, tāpēc es “Albūūmā” gribu būt trakā, taču viedā lielā māsa, kuru pati vienmēr esmu gribējusi”.

Visās Būū dziesmās liels muzikāls uzsvars ir uz viņas neparasto balss tembru un individuālo pieeju mūzikas un vārdu rakstīšanai, kā arī saturiski- uz vienlīdzību sabiedrībā un emocionālā intelekta attīstīšanu.

Šajā albumā jūtamas vairāku mūzikas stilu, tostarp pop, reggaeton, gospel un R’n’B iezīmes un līdzās galvenajam mūzikas producentam Armandam Varslavānam, pati dziedātāja vairākās albuma dziesmās debitē kā mūzikas producente.

“Albūūms” ir pieejams visās lielākajās straumēšanas vietnēs. 

Albuma radīšanu atbalstījusi AKKA-LAA.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

“Albumā iekļautā mūzika ir plaša, stilistiski vienota, bet ar atsevišķiem uzplaiksnījuma momentiem. Tā raksturo pēdējā gada notikumus un sajūtas – īpaši vientulību, nedrošību par nākotni un neskaidrību. Tajā pat laikā centāmies skaņdarbus veidot tā, lai tie sniedz klausītājiem uzlādējošu un iedvesmojošu emociju lādiņu, kas tomēr nav uzbāzīgs, bet ir jūtams un caurvij visas albuma kompozīcijas,” stāsta Rihards Lībietis.

“Līnijas un Miniatūras” ir otrais Riharda Lībieša oriģinālmūzikas albums, kurš idejiski līdzinās mūziķa pirmajam albumam “RL Elektronix”, kas tika izdots 2015. gadā. Rakstot jaunā albuma skaņdarbus, Rihards Lībietis iedvesmojies no postroka un filmu mūzikas, īpaši komponistu Tomasa Ņūmena (Thomas Newman), Oulavūra Arnaldsa (Ólafur Arnalds) un Tonija Andersona (Tony Anderson) darbiem.

Sākotnēji šis bija iecerēts kā solo albums, kurā izskanētu dažādas ģitāras tikai Riharda Lībieša izpildījumā, bet radītā mūzika pieprasīja lielāku plašumu un nokrāsas, tādēļ vairākos skaņdarbos bungas iespēlējis un dažādus skaņas efektus radījis bundzinieks Toms Kagainis.

Toms Kagainis dalās savos iespaidos par albuma tapšanu: “Šī viennozīmīgi ir viena no visaizraujošākajām pēdējā laika pieredzēm, kāda man bijusi. Neizmērojama brīvība, eksperimentēšana un atļaušanās izteikties tiešā, tīrā un patiesā mūzikas valodā bez robežām. Pateicoties skaņdarbu daudzveidībai, katras dziesmas ieraksta process bija unikāls un reizē izaicinošs. Kad tradicionālo instrumentu vidū sāka pietrūkt atšķirīgu tembru un nokrāsu, ierakstījām pat tējas paciņas, dakšas, paplātes un citus studijā atrodamus atribūtus.”

Albuma ierakstu bagātinājuši arī citi viesmākslinieki, kuru vidū ir Erna Daugaviete (čells), Olga Bučinska (vijole), Ieva Rūtentāle (flauta), Matīss Repsis (klavieres) un Beāte Zviedre (balss).

Albumam dots nosaukums “Līnijas un Miniatūras”, jo tās ir visapkārt un caurvij mūsu dzīves un ikdienu. Līnijas ir gan skaidri redzamas, piemēram, nošu līnijas, elektrības vadi un citas, gan tikai nojaušamas, atklājoties lēnām un pakāpeniski kā, piemēram, cilvēka dzīves ceļš. Katrs skaņdarbs arī ir kā maza miniatūra – piedzīvojums ar stāstu, ko klausītājs var dažās minūtēs sajust, iepazīt un izbaudīt. Līniju un miniatūru tematika dažādos veidos parādās arī vairāku albumā iekļauto skaņdarbu nosaukumos, piemēram, “Caurvīt paralēles”, “Pārmijas”, “Sirds līnija”, “Čukstu miniatūra” un citos.

Albums ierakstīts studijā “No Fuss Audio” Tukumā, kā arī “AMFO Music” studijā Rīgā. Tā skaņu režisors, miksa un māstera veidotājs ir Valērijs Černejs, kurš šo albumu salīdzina ar spilgtu sajūtu kolāžu, kas ik reizi aizved dažādu pārdomu un apceru ceļojumā. “Katram skaņdarbam ir unikāla emocionālā nokrāsa un, lai šīs nokrāsas būtu sajūtamas vispilnīgāk, kopīgiem spēkiem tika ieguldīts rūpīgs un smalks producēšanas un miksēšanas darbs,” stāsta Valērijs Černejs.

Līdz ar albumu publicēts tā otrā singla “Šķelšanās” videoklips ar Riharda Lībieša un Toma Kagaiņa piedalīšanos. Singls vēsta par vēlmi uz mirkli izrauties no rutīnas, paslēpties no sabiedrības un izmukt no pilsētvides, kā arī par to, ka, izvēloties paskatīties uz dzīves situācijām ar iekšēju mieru un no malas, problēmas bieži vien kļūst risināmākas un mazāk nozīmīgas.

Videoklips tapis radošās apvienības “Colortime” studijā, sadarbojoties ar tās video mākslinieku Arvi Belovu, kurš atklāj, ka līdz ar videoklipa filmēšanu studija piedzīvojusi iesvētības, jo pirmo reizi tā pieskandināta ar skaļām bungām un ģitārām. Liela loma videoklipā ir projekcijām, kas izvēlētas kā izteiksmes līdzeklis, lai attēlotu brīvu telpu domām un lai pēc iespējas precīzāk ilustrētu albuma vienojošo motīvu – līnijas. Video gaismotājs ir Rihards Romušs.

Albuma “Līnijas un Miniatūras” dizainā izmantotas Arvīda Baranova (“Eaglewood Pictures”) fotogrāfijas, kas arī daļēji ir iedvesmojušas tā idejas konceptu un mūziku. Dizainu veidojusi Šarlote Vojevodska. Albums tapis ar AKKA/LAA Autora stipendijas atbalstu. “Līnijas un Miniatūras” izdots digitālā formātā un jau dzirdams lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs. 

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Par skaņas pēcapstrādi ir parūpējies Gatis Zaķis. Albumā piedalās -  pianists Toms
Mikāls, elektroniskās mūzikas izpildītājs Emīls Dreiblats un reperis ansis.

“Katrs albums ir kā manas dienasgrāmatas jauna nodaļa. Es esmu bezgala pateicīga par pēdējo gadu piedzīvojumiem un pardzīvojumiem. Viss, viss ir albumā iekšā, droši vien, pat vairāk kā vēl pati apzinos. Es lepojos ar paveikto, kā nekad agrāk. Ar milzīgu pacilājumu un pazemību, vēlos teikt, ka kopdarbs ar ansi ir labākais ko līdz šim esmu radījusi. Ir liels gods izpausties repa mākslā blakus ansim”, stāsta Evija

“Evija Vēbere ir boss. Tas man bija skaidrs jau tad, kad pirmoreiz dzirdēju un redzēju Eviju uz skatuves. Skaidrs bija arī tas, ka mums agrāk vai vēlāk kaut ko bija jāuztaisa kopā. Ļoti īsumā: tieši tā radās “Labs suns”. Es droši nepateikšu, ko šī dziesma nozīmēs jums, bet man tas pirmkārt ir sētā pieķēdēta suņa sapnis un reizē murgs. Sakāpināta, cilvēciska “pieķēdētā mentalitātes” epizode ar visiem tai piederīgajiem kontrastiem. Labs suns reizēm nav nemaz tik labs — bezizejas situācijas mēdz būt transformējošas, un pie ķēdes var ātri pierast. Viņš mums daudziem ir vienlaicīgi gan pazīstams, gan svešs. Iespējams, viņam visvairāk nepieciešama mīlestība, bet viņš darīs visu, lai tas nebūtu manāms. Tagad, kad dziesmai ir video versija, šķiet, ka kopā ar Toma vīziju tas viss ir aicinājums šajā distopiskajā ainā ieskatīties no sev ērtākā leņķa un šo situāciju un tās radīto labi pazīstamo izmisumu izjust, absorbēt un galu galā varbūt pat nedaudz saprast. Un kurš viņu vispār pielika pie ķēdes?…” tā ansis. 

Video radošo komandu veido režisors Toms Harjo, Agate Krista, Raitis Lapāns. Tērpus veidojis Mareunrols. “Izdzirdot Eviju repojot, man skrēja skudriņas. Uzreiz kļuva skaidrs, ka būs ļoti interesanti skatīties, kā šis tandēms darbosies viens ar otru. Un sevišķi — viens pret otru. Tie bija milzīgi enerģijas lādiņi, ko sportiska dueļa garā, pavērsām aci pret aci un skatījāmies, kurš izdzīvos. Izdzīvoja abi,” komentē Toms.

Albums tapis arī ar VKKF un AKKA/ LAA stipendiju atbalstu.

“KĀ” ir Evijas Vēberes ceturtais studijas albums. 2018.gadā, mūziķe izdeva savu pirmo solo ierakstu latviešu valodā “Sirdsbūt”. Albums darināts uz visdažādākajiem sintezatoriem. “Sirdsbūt” atzīts par 2019.gada alternatīvās un indie mūzikas albumu, mūzikas ierakstu gada balvā “Zelta Mikrofons” 2015.gadā Evija Vēbere ar avantpopa duetu Howling Owl publicēja ierakstu Dance for Common Sense. 2014. gadā debitēja ar ierakstu “Dream Whispers”. 

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Šoreiz video nav redzama pati soliste un ierastie grupas biedri, bet gan jaunieši, kas ataino Astro'n'out tēlus un grupas ikdienu, caur bērniem raksturīgu prieku atgādinot, ka dzīve ir jādzīvo ar prieku un aizrautību, baudot vasaru un draudzību.

“Jaunieši šajā video ar savu attieksmi un sižeta līniju mums pašiem atgādina divus jautājumus: pa kuru laiku mēs pieaugām un aizmirsām priecāties kā bērni? Un reizē - vai mūsdienu bērni nepieaug par ātru? Tomēr pats galvenais - klips ir par draudzību, kopā būšanu un komandas garu, kas ir būtisks stūrakmens grupas Astro’n’out pastāvēšanā,” saka grupas soliste Māra Upmane-Holšteine

Dziesma “Lidmašīnas režīmā” atgādina, cik nozīmīgi ir spēt nolikt malā ikdienas skrējienu un telefonus, izbaudot īstu, nepastarpinātu, neattālinātu un pilnībā klātesošu komunikāciju. Jo varbūt dzīves jēga patiešām ir noķert saulrietu kopā ar draugiem?

11 un 12 gadus jaunie pusaudži klipā simboliski ataino grupas Astro’n’out dalībniekus. Māras lomā iejutusies grupas ģitārista Mārtiņa Elerta meita Una. Mārtiņš saka: “Lepojos par Unas apņēmību, ilgi nedomājot, piekrist un mesties iekšā šajā piedzīvojumā! Esot klāt filmēšanas procesā, bija interesanti vērot, kā jaunieši iekāpa mūsu kurpēs, vienlaikus apzinoties, ka tūdaļ jau viņi sāks piepildīt paši savus sapņus.” Visas lietas, ko dara jaunieši klipā patiešām ir kā no grupas dzīves. Pat ieskaitot kebabus - tie ir neatņemama studijas darbu sastāvdaļa.

Video autors ir Colortime režisors un operators Jānis Dunkurs, ar kuru grupa iesāka sadarbību jau “Atskatos” un “Padodos” dziesmu video klipos. Grupa vēlas teikt paldies par atsaucību, pacietību un profesionalitāti visai komandai, it īpaši jauniešiem, kuri nav profesionāli aktieri, bet ar uzdevumu tika galā lieliski. Paldies klipa aktieriem Unai, Gustavam, Matīsam, Aleksandram un Tomam. 

Dziesma “Lidmašīnas režīmā”  tapusi sadarbībā ar grupas ilggadējo draugu - producentu DJ Rudd - un ar AKKA/LAA stipendiju atbalstu.

Grupas Astro’n’out brīvdabas koncerts Mežaparka Zaļajā teātrī 21. augustā. Biļetes iespējams iegādāties Biļešu servisa kasēs un internetā. Atgādinām, ka pasākums  tiek rīkots atbilstoši zaļā pasākuma drošības nosacījumiem, bet, lai Koncertu varētu apmeklēt arī ģiemenes ar bērniem, izveidota arī atsevišķa ģimeņu zona, kurā bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) būs iespēja iekļūt, pie ieejas veicot bezmaksas testu. Pieaugušajiem ieeja ar derīgiem Covid-19 sertifikātiem. Ja biļetes uz koncertu iegādātas iepriekš un pasākumu plānots apmeklēt ar bērniem, ģimenes zonai var pieteikties bez papildu maksas šeit.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Domuzīmē publicētais stāsts ir tāds papildu epilogs pēc 2,5 manas dzīves gadiem kopā ar Ezeriņu. Tas neiekļuva romānā, jo rakstīšanas brīdī bija tikai Plēšu Kārļa tēls — galvu pārpūlējis students, kurš nāk uz skolu paēst zupu. Tam apkārt nebija stāsta, bet tas turpināja «grozīties» un gribēja uz papīra. Šajā pavasarī atklājās, ka etnogrāfiskās ekspedīcijās pēc nostāstiem ir vērts doties pat mūsdienās, Alūksnes pusē uzķērās nostāsts par akmeni mājas pamatos, kurš pamazām nogrimis. Atlika tikai sagaidīt kādu, kas vēlas un pieprasa rakstniekam iesniegt stāstu.

Jāpiebilst, ka Plēšu Kārlis ir vēsturisks tēls, izcilās Pommeru dzimtas pārstāvis, no kuras nācis arhibīskaps Jānis Pommers (1876—1934), kura mūžs traģiski aprāvās, arī pļavkopības agronoms, zinātņu doktors Pēteris Pommers (1904—1974) un citi. Stāstam gan nekāda reāla pamata nav, tāpat kā Kārļa celtajam Dievnamam.

Autors

Nav viegli satikties cilvēkiem. Plēšu Kārlis slāj uz skolu, kūpošu zupas katlu pa versti jaušot, bet pārāk lielās kamašas stiepj rokā, tām zole plānāka nekā papēžiem. Ezeriņš apgūlies Saikavas skolas pagalmā, aizmirsies grāmatas vidū, kamēr sīkie dauzoņas kā paša domas ņirb zālājā, lēkā sudmaliņās, sit tripāterus, spiedz un sūdzas. «Kurš slēpsies kapos, tas tur paliks pavisam» pagaidām darbojas, bet pieradīs bars, vajadzēs nākamo biedēkli, un tā vienmēr saldajā starpbrīdī kāds dārgo mirkļu zaglis traucē un pieprasa glābt, audzināt, izšķirt. 

Skolēni jau no pagalma redz Kārli kā rēgu kapu stūrī, nu var skriet pāri pļavai viņu sveikt un apcelt, jo viņš pats vienmēr prātīgi soļos apkārt virtuves mājai pa ceļu, it kā būtu pajūgs, nevis kalsnējs kājnieks. Ezeriņš varbūt pamana viesi, bet nevēlas likt malā Mopasānu, it kā dižās Pommeru dzimtas dīvainais dēls spētu pāriet pats no sevis kā appūsts zobs. Žoklis nošņirkst, Ezeriņa vaigam pārskrien vilnis, bet tas nepalīdz, viņš tāpat zina, ka centīsies palīdzēt, pēdējoreiz, vēl šo vienīgo reizi, Kārlis gluži vai gara radinieks, grūtās mācībās sasniedzis pilnību un izmežģījis prātu, — tur ikvienam mācītam vīram galva cieņā jānoliec, bet audzēkņiem jānodrebinās, jo kritīs, kas no mērķa vēršas. Tak pilnīga gudrība, kad to kāds sasniedzis, pie Kārļa atgādina ko tik nepiedienīgu, bail metas. Pats Plēšu Kārlis paskaidro izsmeļoši: — Viss, ko tu nesaproti, ir milzu tumsa, gandrīz bezgalība, bet man tas ir nieks, jo to visu es saprotu, atliek tikai mazumiņš, ko tu saproti, bet es nekādi nevaru saprast, kas tas ir, jo man nav tavu robežu. 

Tāds jātur no audzināšanas pa gabalu. Sīkie jau skrien klāt un rausta nabagu aiz staras. — Tev ir milzu bikses! Kad tu biji tik liels kungs, Pomme, pats atceries?

Kārlis pasmaida, un tajā mirklī viņa acis it kā pavēršas uz iekšu. — Paga, kad es būtu bijis esam kungs? 

Nekā lieka viņš pie sevis neatrod, kad viena kārta novalkājas vai nosmērējas, pa trim četriem pagastiem atrodas jauna, mēram nav nozīmes, nedaudz drēbju un šķīvis zupas, neko citu Kārlis nevēlas, pretī pasakot visu, kā ir, sniedzot izjustas runas bērēs, kristībās un citos vārdā saucamos notikumos, izraisot apbrīnu ar gariem Bībeles gabaliem, nesajaucot neko, kaut aizdomīgs saimnieks pats vilktu līdzi grāmatā pirkstu. Būtu Dievu lūdzies, bet lūdz, lai otrs kļūdās, no tāda vajadzētu ņemt vismaz rubli, lai mācība, — bet Kārlis naudai neredz lietojumu, nesaprot un nepietur. Arī zobgalības Kārli neskar. Jostas vietā pakulu striķis — nez, kā tos mezglus var attaisīt — nez, ko tu ceri izdomāt, apcerot brīdi, kad Plēšu Kārlis cenšas novilkt bikses, — tik milzīgas, it kā viņš nēsātu līdzi vēl vienu, neredzamu cilvēku. Jostas daļa biksēm sarullēta vairākas reizes, un pakulu pušķi nokarājas gar sānu.

Ar drausmīgajām biksēm ansamblī strīdas lepna studentu veste un košs lakats, kungs kas kungs. Tumšpelēks skujiņu raksts, smaga pulksteņķēde. — Pomme, Pomme, cik pulkstenis? — skolas puikas taujā, cerot vēlreiz piedzīvot biedējoši skaisto mirkli, kad Kārlis apstājas, ieslidina skrimšļainos zirnekļa pirkstus kabatā (pirkstiem esot par vienu locītavu vairāk, dziļākos dzīves noslēpumus apguvušie sestklasnieki zināja teikt) un izņem prasīto, tikai tas nav pulkstenis, ko viņš paceļ gaisā un pavērš pret uzmācīgajiem utubungām. Apaļš stikls bez rādītājiem nozibsnī saulē. Plēšu Kārlis redz cauri savam laikam — savukārt, kas redzējis Kārļa aci viņa palielināmajā stiklā, droši var pārcelties klasi augstāk, tā skolā melš. Drosmīgākie taujā, kāds liktenis viņus sagaida. Reiz īpaši iedomīgs resgalis sūdzējās, ņēma ļaunā parasto pareģojumu, kas izskanēja šādos brīžos. — Ho, ho, tu mirsi! — Citkārt skolā reti redzēts, īgns saimnieks nāca pēc taisnības, bet neko lielu nepanāca, jo nekas samelots pareģojumā nav, nemirstīgā dvēsele jākopj dāsnāk par ziemājiem.

— Ko vēl gribi? Škic, tu izlutini manus skolēnus, — Ezeriņš stumj Kārli sāņus no bērniem. Kāpēc pārzinis iedomājas, ka būs kādu laiku miers? Nu nepatika izlaužas citos gaiteņos: — Atkal pateiksi priekšā atbildes, bet viņi nezinās, kā pie tām tikt. Man viņiem jāiemāca pats ceļš, lielākais slaists jādabū līdzi. 

Plēšu Kārlis nicīgi nosprauslā. — Ceļš, ho, ho. Neviens nav tik taisns, lai nenomaldītos. Bet atbildes es vienkārši redzu! 

Pēc vaļsirdīgās atzīšanās Kārlis paosta gaisu. — Zupa gatava? Tev jāzina, jo tu esi skolas pārzinis, un tas nav viegli, bet es esmu Malienas pārzinis, bišķīt grūtāk, un Pats Kungs man šorīt teica: Kārli, ej un apstaigā savas skolas. Protams, sāku ar tavējo. 

— Mēs jau paēdām, zupa burvīga, māte ar Toni sacentās, kura gardāk appuišos, mēs varam tik priecāties un baudīt, Tone joņo kā kumeļš, palīdz aizstāt sasirgušo skolotāju, nu jau aizlēca uz Biržiem, — Ezeriņš vedina viesi virtuvē. Grūti noticēt, ka Plēšu Kārlis būtu nācis tikai zupas dēļ, viņš tikai nespēj ātri atzīties, tātad lūgums būs liels. Pēcpusdienas stundas sākums tiks nokavēts, tur neko. Atkal iegāž nožēlojamā vēlme palīdzēt, zinot, ka neesi ne labāks, ne gudrāks, tikai vēlies lepoties ar izpalīdzīgu dabu, kautrējies par to un vēl raizējies, kāds lērums citu darbu iekavēsies šajā lauku skolā, kur viss notiek lēni, nav skaidrs, ko darīt, bet bieži jāpaliek nomodā līdz rītam, lai visu paspētu. 

— Ek, Jāni, jēdzīgs vīrs, bet tu tiesā, — Plēšu Kārlis nopūšas, it kā būtu drauga prātā ielūkojies, un virzās uz ķēķa smaržu. Cik viņam gadu, neviens pagastā nezina. Melš kā vieds sirmgalvis, stāvs kaulains, bet sīksts, un, lai kā Ezeriņš viņam taujātu — kad tev dzimšanas diena? —, vairāk par četrdesmit gadiem saskaitīt neizdodas. — Dzimšanas diena? Ai, man jau cauri, — Kārlis parasti attrauc. Ezeriņa māte par nelūgto viesi īpaši nepriecājas, pirmās reizes klanījās un kungoja, klusībā jau uzskata par lāstu, jo redz, kā dēls skolā pārstrādājas. — Kādi viesi! — viņa novicina roku kā cirvi un iedzeļ, — galvenais, tik neredzēti! — tad no zupas beigām iešļāc krietnu kausu bleķa bļodiņā un skaļi nomet bļodu galda vidū. Kārlis smalkus mājienus neuztver, tencina, sēžas klāt un skaļi strēbj, bīdamies vilkt bļodiņu sev tuvāk, stiepjas pāri galdam ar visu garo stāvu. Liena raugās Ezeriņā, tulku dzestrajam skatienam nevajag, jā, viņa teica, brīdināja, cik var auklēties, jā, viņš paļāvās, ka akmens pārcelšana pieliks šim stāstam punktu. Akmens, lielais, melnais laukakmens punkts tomēr nepalīdz.

Kur paskrējuši pēdējie mēneši? Samiedzot acis, Ezeriņš vēl spēj atsaukt atmiņā stāsta sākumu. Sniegs vēl nav atkāpies, kad Plēšu Kārlis atnes līdz skolai lielo domu. Nē, tik sauss apzīmējums nenozīmētu neko. Vispirms tak jānobrien līdz tālajai pļavai, jāiesvīst rūgtajā laimē, ko spēj sniegt tikai tāds purvains dzimtās zemes nostūris kā mūsējais, un apbrīnā jānoslīgst uz melnā akmens trīs aršinu platās muguras, jāzina, kurp raudzīties, pāri kārklu rindai, kurā jau iemetusies pavasarīga rūsa, pāri egļu jaunaudzei, kur reibinošajā zaļumā izveidojies kā ieloks, kā robs, un egļu turpinājumā jāvēro Dievnama iespēja. Nu, kuram ir acs? Lai nolasītu Tā Kunga zīmi, jāsakrīt gan gurdumam, gan vājprātam, gan īstajai gaismai. Jo… kas cits tur varētu būt. Ko citu cilvēks varētu izdomāt, vēl augstāku un skaistāku, un paliekošāku par mežu?

Tajā pašā dienā Kārlis ierodas skolā, Kungs uzrunājis, parādījis mežmalā vietu jaunai baznīcai. Doma esot to uzbūvēt saviem spēkiem, sarunājot apkārtnes saimniekus, tāpēc skolai jānāk darbu priekšgalā. Ezeriņš apmulst, nespēj Kārli atraidīt, lūko vest pie prāta ar lādzīgiem padomiem. Redz, katra skola savai baznīcai jau piesaistīta. Kalna skola pie luterāņiem. Uz kādu baznīcu Kārlis ejot, Ezeriņš taujā. — Ārpus meža? — Kārlis kļūst domīgs, tad atjēdzas, Pommeri turas pie pareizticības. 

— Kādu baznīcu tu būvēsi? — Ezeriņš taujā tālāk, cerot, ka skaidrā valoda liks vīram atjēgties. Vēl skarbāk pat var. — Ainava burvīga, bet kurš nāks uz tavu pļavu?

— Nāks, jo te būs visas baznīcas vienā, — Kārlis spītīgi paziņo, it kā dzēlības viņu tikai spēcinātu, un piebilst, — par agru spriest tādas lietas, galvenais, lai vispirms dieviņš atnāk, tad arī ļaudis sekos.

Grūti spriest par Visaugstāko, bet Plēšu Kārlis sāk uzrasties skolā gandrīz katru dienu. Ezeriņš darbu gaitā ieķēries pašiem pirkstu galiņiem, ik pa brīdim tvēriens izslīd un seko maigāks vai sāpīgāks kritiens. Nu arī Kārļa lielā doma ierindojas starp citiem svarīgiem dienas darbiem un samilst, un stumj visu sāņus. Kā lai tikmēr izdomā skaistāko stāstu?

Kad noskaidrota topošā nama universālā ideja, Ezeriņš iedomājas, ka lielai būvei vajadzētu pamatā likt arī fizikāli nopietnus argumentus, un Kārlis dažas dienas nozūd.

— Tam jau doma nomaldās, kamēr no galvas līdz kāju īkšķiem aizklejo, — par izstīdzējušo Kārli iesmej skolā, viņš tikai smaida uz iekšu, viņš domu redz. Drīz vien atjēdzas, ka labāka pamata par melno akmeni neatrast, viņš pats pamatam ieradis sēdēt virsū, baznīcas vietu vērodams, tāpēc nav līdz šim pamanījis. Jādabū tikai akmens līdz mežmalai, kas tur liels, nepilnu simts asu stiepiens. Kārlis izmēģina, nē, viens viņš nespēj akmeni izkustināt, bet muļķis viņš nav, liekus spēkus netērē, ir apguvis sviras. Ezeriņš piebilst, ka nevar zināt, cik daudz no akmens vēl slēpjas zem zemes, un lēš, ka tāds melns milzis varētu jaunos mēros svērt kvintālus astoņdesmit. Kārlis kļūst domīgs un nozūd daudzas dienas, gandrīz nedēļu. Beidzot miers, Ezeriņš nopūšas, bet atvieglojumā ievītas arī skumjas, it kā vēl netverams stāsts pamājis zivs asti un aizpeldējis dzelmē. Raiba gotiņa debesi skūpsta, kas tas ir? Zināms, tas ir solījums vienmēr no dzīlēm izcelt ko skaistāk un gudrāk pateiktu, nekā mirstīgajam izdodas. Pilnīgi nesaprotami, par ko spalvas brāļi sajūsminās, kad klapē cits citam pa plecu, sevi neaizmirstot. Ne mēs spējam senatnes teikai piemērīties, ne mums pieder nākotnes vārdi. Mums ir daudzzaru arkli un petrolejas motori, un mēs neapstāsimies, skaidrs ir tikai tas, ka jau drīz ar Skalbes labticīgo pastorāli būs par maz. Ak, skaistākajos brīžos varētu vienkārši sēdēt un vērot brīnumus, spārnoto lietus laivu virs Lubāna saullēktā un tādas lietas, bijīgi cerēt, ka tevī piedzims kas līdzvērtīgs, un švīkot līdz bezgalībai, laiku īsinot, kamēr tā nenotiek. Abi ar Plēšu Kārli viņi sēž Pommeru tālajā pļavā uz akmens un vēro mežmalu. Tiešām brīnumaina vieta, reta laime, ka atrodas otrs cilvēks, kurš saskata to pašu. Pat šķiet, ka cerētais Dievnams tur jau iezīmējas pēc lietus kāpjošā miglas stabā un vilina viņus. 

— Kārli, bet vai tu esi aizgājis līdz tai vietai un paraudzījies otrādi uz pļavu? — Ezeriņš apvaicājas. 

O, tādu ziņu Kungs vēl nav sūtījis, Kārlis ar prieku ceļas kājās, viņi brien pa rasu uz mežmalu. Cerētā vieta viņus sagaida staignu purvāju un retiem ciņiem, avotu nopelns, nu skaidrs, kāpēc veidojas skrajāks ieloks egļu rindā, nav mežkopju vaina. Nebūs par mitru lielai būvei? Nē, avots tik jāiztīra, tad veldzēšot ceļiniekus baznīcas pagalmā, Kārlim gatava atbilde. Ezeriņš paraugās apkārt un gandrīz vai piemirst, ka necenšas trakajam Pommeram palīdzēt tādēļ, lai palīdzētu. 

— Paraugies, Kārli, uz mūsu akmeni pļavā, redzi to padziļinājumu vidū? 

Kārlis skaļi ieelpo, izmēģina ainu pavērot gan ar atvērtām, gan aizvērtām acīm, īsu mirkli ir laimīgs, satrūkstas. Un sāk raudāt.

— Tas Kungs man rāda bildi, kā miglā iznirst akmens zirgs, iesaucas gadsimtu balsī, no viņa muguras padzeras vālodze… Ak, kungs, cik skaistā vietā akmens novietots, labāku neizgudrosi. Bet tad jau… ja Dievs ir viens, kā gan viņš varētu sūtīt divas pretējas ziņas? — Nu Ezeriņam jāpietur garais vīrs pie rokas, lai tas nesaļimtu. Viņi stāv kādu laiciņu apķērušies un vēro melno akmeni pļavas vidū.

— Vai var? — Kārlis iešņukstas, pārliecies Ezeriņam pār plecu. 

Nu viņš ir pazudis gandrīz nedēļu, Ezeriņš jūtas apmierināts un bēdīgs, atkal skolas dienas kļūst raibi viendabīgas un sajūk kopējā skaitā. Vienīgās krāsas dzīvē no Tones, bet bail, ka viņa drīz pagurs un saplūdīs ar apkārtējo pelēcību. 

Plēšu Kārlis uzrodas atkal, nomūrējies zemēm, vēl prāvākiem acu baltumiem vēl kalsnākā, nosmērētā sejā. Un gurdi pasmaida kā silts maija novakars. 

— Es to paveicu, — viņš paziņo, — es to paveicu, Ezeriņ, grūtākā cīņa aiz muguras, atliek pats sīkums. Es redzēju Dievnamu skaidrāk nekā iepriekš. 

— Un? — Ezeriņš sajūt neparastu prieku par stāsta turpinājumu, lūk, vajag vispirms ko dižu piedzīvot, tad būs, ko rakstīt. 

— Es izraku akmeni! — Kārlis iesaucas. — Tev jānāk man līdzi un jāapskatās. Tas nav nebeidzami liels un ir gatavs pārvietošanai. 

Viegli pazaudēt galvu viņa sajūsmā, bet Ezeriņam tepat vairāki duči galvu, par kurām jātur bēdu. Tomēr pirms bluķa vakara, kam bērni gatavojuši dzejoļus, viņš teciņiem klumburo uz Pommeru pļavu, kur Kārlis jau darbojas, līkņājot ap melno akmeni, visapkārt tam izrakts grāvis, Kārlis veido slīpu baļķu grīdu, un nav jāprasa, kur viņš noskatījies risinājumu. 

— Manas pirmās akmeņu ragavas! — Kārlis lepojas. — Kungs ierādīja! Cik zirgu, tavuprāt, mums vajadzētu pagastā sarunāt? 

Mums? Ezeriņš jūt mutē sausumu. Saimnieku apgaitas apļus viņš pazīst, tie skolas vadībā ir nebeidzami. Viņš aši pašūpo prātā atsaucīgākos, Dievs zina, kāpēc tie joprojām piepalīdz, šķūtis tāpat ir skarbs slogs mūsu laikos. Pārējo iebildumus Ezeriņš jau zina no galvas, un tas kremt vēl vairāk. Kopš kura laika tu jau zini viņu sakāmo no galvas? Nē, skolmeistar, tev jānāk pie saimniekiem vēlreiz un vēlreiz, jo tie ir tavi cilvēki, viņi tāpat iederas tavā Malienas mīlestībā kā skaistais un pieņemamais, ko tu labprāt uzlūko, bet atver reiz abas acis un ausis, noklausies, kādas viņiem raizes, un apbrīno Plēšu Kārļa kaķisko veiklību atrast atbildes katram ņurdienam. 

— Jukuši esat? Baznīca, ellē, purvā? Tur pat lāga ceļa nav! 

— Nekas. Cilvēki nāks uz baznīcu un iemīs taciņas, kā citādi ceļš radīsies? 

— Vēl viena baznīca? Vei, cik mums to jau ir sabūvēts, katrai gaumei. 

— Šī būs cilvēkiem, visiem vienkopus, bez izšķirībām un ārišķībām. 

Protams, Kluča kungs izceļas pāri visiem. 

— Kuļamais dampis, — viņš paziņo. — Dampi velk četri zirgi. Ja kaut kam vajag vairāk nekā četrus zirgus, varbūt tas jāatstāj, kur tam vieta? 

Bet pat Kluča cietajā sirdī atrodas plaisa negaidītam maigumam, un viņš smīnot parāda, ka spēj domāt līdzi raizēs, un prasa parādīt pļavu un akmeni, klusēdams staigā un pēta. 

— Kur tu gribi to akmeni likt, Pommerēn? — viņš beidzot vaicā. 

Kārlis iepleš acis svētā sašutumā. — Ne jau es… Tu nesaproti. 

— Manis pēc slēpies aiz Dieva balss. Teikšu jums prātīgu lietu, pat trakais skolmeistars piekritīs. Nevelciet akmeni nekur. Četrus zirgus vienmēr var atrast, aizvelciet dampi klāt un saskaldiet to klimpu sīkāk, lai cirmuļgalva pats pamazām veļ sīkākus klučus uz sapņu zemi. Un paraugiet, man šķiet, ka cerētajā vietā ir pārāk šķīsts lielai būvei! Nu man jāiet, brīnos, kā vecais Pommers vēl nav pieslēdzis šito bodi.

Šausmas Kārļa sejā pietiekami skaidri rāda, ka šoreiz viņam nav, ko teikt pretī.

Vēlāk Ezeriņam viņš pārvaicā: — Jāni, tu arī domā, ka es to būvētu… sev? 

Tas jāatzīst, nav Kārlis gana tīrs savās iedomās. Ezeriņam nākas ilgi skaidrot, kāpēc nevar novīt milzīgus grožus un piejūgt akmenim visas pagasta govis. Matemātika klases lēnprāšiem nu šķiet kā viegla deja, jo Kārlis nav apturams: — Jāsteidz, Ezeriņ, zeme drīz nožūs, akmeni būs grūtāk pavilkt, sakuplos stiebri, pļavai iecirstā rēta nespēs sadzīt.

Neticamā veidā viņi nonāk līdz sestdienas rītam, kad pļavā mīņājas zirgu bars, nevienam nav jausmas, cik daudz to vajadzēs, Kārlis drebošā balsī murmina, ka viņam ir droša sajūta, ziņkārīgo pūlis lielāks nekā gadatirgū, un pamazām tie pārvēršas par dalībniekiem, jo kārtīgs Malienas saimnieks vienmēr zinās, kā labāk, un prātīgākie padomi tūlīt tiek pārbaudīti, ziņneši un tenkotāji apjož krogus un kaimiņu pagastus, ierodas papildspēki, dzied zāģi, akmens aizmugurē stājas sviru kustinātāju rinda, virves un groži savijas stingrā tauvā, zēni, uzklausot strupām norādēm, veido pļavā papildu pakāpienus ar lāpstām, kur divkāju un četrkāju vilcējiem atsperties. Visapkārt virmo kodīgi sviedri un neizteikta sajūsma, kad akmens pa pēdai, pa veršokam šļūc virsū uz baļķēniem, lai lēnām ripinātos uz jaunās baznīcas vietu. Vai Malienā jelkad radies šitāds pūlis prātīgos nolūkos? Ezeriņš uzbudinājumā dreb, piedzīvojot nenoliedzamu brīnumu. Viņš bija šo procesiju iekustinājis, viņa padomi ļāvuši Pommeram nokļūt tik tālu. Nu atliek vien vērot, darbā viņa jēga maza, ne prot zirgu jūgt, ne vilkšanā spējīgs. Padomā tik, neticu dievnamiem, palikusi tikai plāna bijības kārta un mācīta vīra ironija, skaitļu stabiņi, teikumu rindas, viss bez pielietojuma dauzās krūtīs līdz ar klusu apbrīnu par Malienas vīriem. Nupat jau tie atslīgst mežmalā, slauka pieres, sūkstās par norauto plaukstu ādu, mierina zirgus, aplēš pļavai nodarīto postu, brauka bikšu ceļus, pošas uz krogus pusi, piesaka skolmeistaram nākamreiz dūšīgi padomāt, pirms rādīties viņu sētā, īsi aplūko akmens jauno vietu jaunaudzes ielokā. 

Skats ir pasakains. Kāds iesvilpjas, kāds noņem cepuri un saņurca dūrē, kāds pārmet krustu. Sieviete var noticēt tāpat, bet vecim jāredz savām acīm. Nu viņi redz.

Visu akmens vilkšanu Ezeriņš noraugās vēlreiz kā pārdabisku sapni, tas nogulstas atmiņas purvā ar iepriekš nenestu svaru, diez vai to kādreiz izdosies izmest. Plēšu Kārlis tikmēr pievar zupu, bļodu aizvien galda vidū turēdams, tad pieklājīgi tencina Lienu. Kas viņam vajadzīgs? Ko vēl? Akmens taču ir savā vietā jau divas dienas. 

— Tas Kungs man šonakt parādīja baznīcas plānu. Redzu acu priekšā skaidri kā tevi, — Kārlis paziņo. 

— Ko lai es tur līdzu? — Ezeriņa balsī uzpeld viegls izmisums, to vairs necenšas noslēpt. 

— Šī taču ir skola, — Kārlis pasmaida, it kā nebūtu pārguris un kārtējo reizi atsities neticībā, — tiešām viss papīrs ķeizaram beidzies? Zīmētājs tu esot labu labais, nebaidies, visu pastāstīšu. 

— Labi, — Ezeriņš pēc īsām pārdomām piekrīt. — Bet ejam uz klasi, jādod resgaļiem kāds uzdevums, citādi sēdēs savā vaļā, kamēr sadomās blēņas. 

— Blēņas ir gaisā, — Kārlis piekrīt, un viņi dodas uz klasi, kur Ezeriņš velk līniju pēc līnijas, pierakstot klāt skaitļus olektīs, jo tādas vienības Kungs noteicis, vietumis dīvainis tikai noplāta rokas, cipari padzisuši esot, nevarot izšķirt, 3 vai 5, lai pierakstot abus, gan būves virsuzraugs lems. Ezeriņš necenšas minēt, kur tāds arhitekts radīsies, uzsauc klasei pa kādam uzmundrinājumam un aizvien nervozāk vēro situāciju. 

Par skolēniem nav jākaunas, labi turas uz ceļa, kamēr vadība atslābusi. Iepriekš paredzot turpmākos mēnešus, akmeņu vākšanu celtnes pamatiem, brīvlaika pārvēršanos melnās mocībās, Ezeriņš nelaimīgs apsver būves neiespējamību, bet rokas aši skicē, ko Kārlis čukst priekšā, citu izeju patlaban nemana, kā tikt vaļā. 

— Ko tagad raizējies, — Kārļa mierinājums liek saausīties, — kad tiksim pie jumta būves, tā būs īstā klapata. Zini, kādi baznīcām torņi? Traki augsti — ja nokrissi, i dakteris nesalīmēs. Gatavo bildi viņš slavē un beidzot ir prom, taču tas nesniedz cerēto mieru. Nupat jau gribētos, lai vājprātīgais plāns izdotos, kurš gan būtu pret to? Tiešām, reāli raugoties, var iedomāties esošos mācītājus, tiem zustu daļa darba un ienākumi, tad vēl… un vēl… līdz, prātīgi domājot, pretinieku pusē nostājas cilvēces lielākā daļa, taču arī pieredzētais sapņainais miglas stabs egļu ielokā neizgaist. Ezeriņš pabeidz stundas, pierauga vakariņas, pakašķējas ar māti, kurš te galvenais, iedzer čarku ar tēvu, nē, nevar būt vairāki saimnieki skolā, naktī pārsvītro dažas lapas «Joču pirts» uzmetumā, agrāk pietrūka dūšas, bet nu garastāvoklis ir gana riebīgs, gadiem vēl jāpaiet, kamēr viņš rakstīs, kā gribas, nevis — kā sanāk. Un kas gan ir sīka novele iepretī Plēšu Kārļa sapnim, par to būtu jāraksta, viņš nospriež, bezmiegā grozoties, jo nogurums pārāk liels, lai aizvērtu acis, bet kam der tās acis, ja nerāda glābiņu uz vienu vai otru pusi. 

No rīta skolā iebrāžas izmisis Kārlis un paziņo, ka akmens ir sācis grimt. 

Neizlēmības vaina, nodomā Ezeriņš un pēc stundām apciemo Kārļa pļavu. 

— Re, akmens vilkšanas rētas dzīst labi, — Kārlis pieliecies tausta zemi, it kā tas pašlaik ko mainītu. Drīz viņi nostājas sapņu baznīcas vietā. Akmens kā akmens. Slīkšņa šķiet nedaudz pletusies. 

— Nē, tās nav tikai iedomas, — Kārlis skaidro. — Es atzīmēju augstumu, domāju, ka akmens noderēs altārim. 

Jā, raugies kā gribi, atzīme tuvākajā eglē rādās dažas collas augstāk. Kārļa tik žēl, un prieka nekāda. 

— Tam akmenim agri vai vēlu jāapstājas, — Ezeriņš mierina, — neizkritīs cauri zemei pie moriem. Kaut kur šajā pagastā jābūt cietākam slānim, vienkārši jābūt! Domā, man bieži skolā neuzmācas doma, ka apkārt viss grimst? 

Un Kārlis pieķeras Ezeriņa vārdiem kā salmiņam, katru dienu ierodas pļavā, dzen zemē mietiņus, pārzīmē plānus, aizrāvies apciemo Ezeriņu skolā te sērīgs, te saulains. Ak vai, viņa rosība aizvien vairāk līdzinās apsēstībai, ne debešķīgam sapnim.

Drīz vien altāra vietā Kārlis cer uz akmens solu pēc dievkalpojuma, bet trīs dienas vēlāk runā par ieejas slieksni, par grīdas plāksni ar būvnieku vārdiem. Pagraba grīdas plāksni? Kapeņu vāku, vai baznīcās nav arī kapenes? 

Nelaiž un nelaiž baznīcas sapnis viņu vaļā. Krogā jau iesmej, to tik gaidījuši, pret ko šoreiz Plēšu Kārlis atdursies. Vai talcinieki paši atcerēsies, cik reti tiekas dēļ augstākiem mērķiem? Vai nu ir labāk strēbt skābu suslu un pārmīt vien skopas nievas par ražu, krusu un sniegu? 

Ezeriņa mierinājums briest pamazām. Viņi klīst ar Kārli pļavā, kā mazi bērni līksmo par kuplo zāli, re, pietiek mums apstāties, daba sadziedē mūsu cirstās brūces, viņa prot. Kad dūšas gana, aizstaigā arī līdz slīkšņai egļu rindā. Kārlis ar garāku maiksti meiselē pa dīķi šur un tur. It kā būtu akmens, it kā nebūtu. 

— Nu viss, tomēr aizgāja pie moriem! — viņš sauc, un nikni raidīta maikste lido krūmos. 

— Rezultāts neapskaužams, bet ceļš bija skaists, — Ezeriņš mēģina apkopot. 

— Tev viegli teikt, tev nerādās zīmes, ko darīt. Ē… man arī vairs nerādās, — un Kārlis atslīgst uz pamesta baļķa gala. 

— Nebēdā, gan atbilde radīsies, — Ezeriņš nosēžas netālu un prāto tālāk, daži teikumi viņam sagatavoti. — Varbūt akmeni nevajadzēja aiztikt? Austriņš vispār teica, ka tas pēc formas varētu būt sens muldakmens. 

— Ko? 

Kārlis uzlec kājās, pēkšņi kļūst neredzēti dusmīgs. Lūpa dreb, un viņš sparīgi grūž Ezeriņu, lai nelien tuvāk. 

— Muld tas tavs Austriņš! Un pats tu muldi! Lieciet mani mierā ar  s a v u  baznīcu, es nezinu vairs ne nieka!

Nu tā ir mūsu baznīca, kāds pavērsiens! — Ezeriņš sabožas. 

— Kārli, beidz, tu nesaproti. Ir tāds vārds «mulda», ja senči tur upurējuši, baznīca var tādu akmeni neņemt pretī.

Kārlis nav pierunājams. — Muldi! — viņš kliedz caur asarām, sparīgi spraucoties biezoknī bez jaušama mērķa. 

Ko lai saku, Ezeriņš nikni prāto, soļodams atpakaļ uz skolu, kad Kārli noķert nav izdevies. Vēlāk pieklīst baumas, Kārlis pinies pa brikšņiem, pazaudējis caurspīdīgo pulksteni ar visu ķēdi, nenāk uz skolu jau mēnesi. Vajadzētu šaustīt sevi, bet ko spēj aizdusa pret veiklām stārķa kājām? Ezeriņš pasmīn, tik daudz pūļu, lai kaut cik iemācītos rakstīt. Bet atnāk skaistākais stāsts pasaulē, un tu zini, ka nevienam to nestāstīsi.

Andris Akmentiņš ir dzejnieks un divu romānu autors, pašlaik profesionāls rakstnieks, scenārists un animācijas filmu latviskotājs. Romānam Skolotāji 2018. gadā piešķirta AKKA/LAA Autora balva un Ikšķiles domes Soduma balva. Romāns Meklējot Ezeriņu izdots 2021. gada janvārī izdevniecības Dienas Grāmata romānu sērijā Es esmu…

The post Ezeriņš neraksta noveli appeared first on IR.lv.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://citadiena.lv

Video filmēts dažādās Pārdaugavas vietās - Rīgas daļā, ko mūziķis sauc par mājām. Pats Reinis ir audzis Imantā, bet jaunībā daudz laika pavadīts ballējoties Zolitūdē, Ziepniekkalnā un Zasulaukā. Video veidotājiem - Laimai Jaunajai un Reinim Jaunajam - šī dziesma un arī tai tapušais video vairāk asociējas ar šī brīža epidēmiju un neseno mājsēdi, kad bijām iesprūduši savās mājās, savos mikrorajonos un nekāda pulcēšanās un dejošana nebija atļauta.

Dziesma tapusi iedvesmojoties no kāda patiesa sociāla fenomena - Dejas epidēmijas (jeb dejas mēra). Tā gadījumi notikuši vairākās vietās Eiropā starp 14. un 17. gadsimtu. Viens dokumentēts gadījums bijis Svētās Romas Impērijā 1518. gadā, kad ap 400 cilvēki Strasbūrā (mūsdienu Francijā) vairākas dienas pēc kārtas ne ēduši, ne dzēruši dejoja bez apstājas, bez mūsdienās nepārprotami izskaidrojama iemesla.

Reinis par video stāsta: ''Te nu beidzot rezultāts tam, ka es pāris nedēļas skraidīju apkārt pa dzimto Pārdaugavu smieklīgā, zaļā kostīmā.'' Savukārt video veidotāja Laima Jaunā izsakās šādi: ''Šis video bija diezgan liels izaicinājums gan video filmēšanas, gan montāžas procesā. Reinim filmēšanas laikā bija ilgu laiku jāpavada un arī jāspēlē ģitāra spilgti zaļā kostīmā. Jāteic, ka ārā bija agrs pavasaris un laikapstākļi mūs īpaši nežēloja. Arī reakcija no apkārt esošajiem cilvēkiem bija lieliska - daudzus zaļais cilvēciņš uzjautrināja un bērni metās dejot līdzi. Video mēģinājām attēlot šīs pandēmijas un mājsēdes sajūtas, kad ļoti, ļoti gribās satikt draugus un tā kārtīgi iztrakoties, bet katrs esam piesieti savam rajonam un tas īsti nav iespējams.'' Daži no filmēšanas aizkadriem arī manīti nofilmēti vai nofotografēti garāmgājēju soctīklos, kuri, iespējams, īsti nesaprata, kas notiek.

Dziesmas ierakstā piedalījušies divi viesmākslinieki - ungāru vijolnieks Balazs Danko, kurš pārsvarā izpilda kamermūziku, taču šajā dziesmā demostrē, ka var arī iespēlēt enerģisku un blūzīgu solo, kā arī šobrīd Beļģijā dzīvojošā flautiste Ieva Supjeva, kura savulaik ar Reini spēlējusi projektos Young & The Oak People un ''Draugu orķestris''. Video gan viņus mēģināja atveidot pats Reinis, jo ceļojumu ierobežojumu dēļ viesmāksliniekus uzaicināt uz Latviju būtu bijis pārāk sarežģīti. Savukārt ģitāras partijas Reinis izpilda cilpošanas tehnikā, koncertos uz vietas ierakstot un atskaņojot dažādas muzikālas frāzes, tā panākot pilnas grupas skanējumu.

Dziesma iekļauta Reiņa Jaunā 2020. gada nogalē izdotajā albumā Zeme, kas izdots ar VKKF un AKKA/LAA autorstipendijas atbalstu.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no alternative.lv

Nepāliešu mūziķis Regans Avale (Regan Awale) dziesmas ierakstā spēlē sārodu. Sārods ir stīgu instruments, vizuāli nedaudz līdzīgs ģitārai, bet tam ir metāla grifs, un to spēlē kreisās rokas nagus slidinot pa stīgām, vienlaikus tās strinkšķinot ar labajā rokā turētu, bieži no kokosrieksta mizas izgatavotu mediatoru. Šim instrumentam ir 25 stīgas, no kurām lielākā daļa ir domātas tikai rezonansei. Sārods ir bieži sastopams instruments Nepālā, Indijā un citās netālu esošajās valstīs. Ne mazāk starptautisku piegaršu dziesmai pienes mūziķis Ivars Štubis - Austrālijā dzimis latvietis, kurš pirms nedaudz vairāk kā gada pārvācās uz Latviju un šobrīd te arī muzicē. Ivars dziesmas ierakstā spēlē basģitāru. Kā ierasts, par pamatīgu čella biezokni rūpējās jaunā un daudzsološā čelliste Erna Daugaviete. Papildus tam, dziesmas ievadā un noslēgumā dzirdamas dažas vibrafona frāzes, kuras iespēlējis Ernests Mediņš, kurš spēlē arī Perpetuum Ritmico. Savukārt audio miksējis skaņu dizaineris Arvis Ahuns.

Dzie

Dziesma ir iekļauta Reiņa Jaunā un domubiedru jaunākajā albumā ''Zeme'', kas izdots ar VKKF un AKKA/LAA autorstipendijas atbalstu. Albums arī mazāk kā 24 stundu laikā savāca līdzekļus fizisko kopiju izdošanai kopfinansēšanas platformā ''Projektu banka''.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

“Kompānijas, kuras cenšas izvairīties no DNA maksāšanas autoriem Latvijā, maksā autoriem citās ES valstīs.”

Datu nesēju atlīdzība jebkuram Latvijas autoram ir ļoti nozīmīga. Kāpēc? Gluži vienkārši – uzskatu, ka mēs nevaram ignoranti izturēties pret laikmetu, kurā šobrīd dzīvojam. Tehnoloģijas ir attīstījušās, līdz ar to arī datu nesēji un to loma mūsu ikdienā. Lielākā daļa valstu Eiropas Savienībā, ieskaitot mūsu kaimiņvalstis, ar kurām mēs parasti mēģinām salīdzināt arī notikumus Latvijā, to ir sapratušas un pielāgojušās jaunajām prasībām. Un es neredzu iemeslu, kāpēc gan lai mēs to nespētu. Turklāt tās pašas kompānijas, kuras man nesaprotamu iemeslu dēļ cenšas izvairīties no DNA maksāšanas autoriem Latvijā, maksā autoriem citās ES valstīs. Šķiet pašsaprotami, ka katrs ir pelnījis samaksu par savu darbu – gan manikīra speciālisti un advokāti, gan arī mūziķi, mākslinieki un fotogrāfi.

“Šobrīd mūzikā un mākslā ļoti daudz kas tiek patērēts bez maksas, līdz ar to neko nemaksājot autoriem un mūziķiem.”

DNA ir baigi foršais veids, kā samaksāt mūziķiem par darbu. Kāpēc gan ne? Vislielākā ažiotāža ir par to, ka DNA sarakstā ir pievienoti viedtelefoni. Bet par to, ka izslēgti CD un DVD, jau nerunā. Tieši tā, CD jau vairs sen nav aktuāli, HD un citi veidi arī vairs ne, un kāpēc gan mēs nerunājam par šo tēmu? Šobrīd mūzikā un mākslā ļoti daudz kas tiek patērēts bez maksas, līdz ar to neko nemaksājot autoriem un mūziķiem. Un neliela nodeva šajā gadījumā ir labs lēmums.

Es dažreiz pats paklausos un interesējos par jaunumiem šajā jomā, un man šķiet, ka sabiedrība nav pietiekami daudz informēta par DNA nozīmi: mūziķi dažkārt baidās runāt par to, kā pelna naudu, es nezinu, kāpēc tā jocīgi ir sanācis. Sevišķi šajos apstākļos, kad nav nekādu citu ienākumu – koncertus mēs nevaram spēlēt, fiziskos albumus – katrs mūziķis pats apmēram zina, cik var pārdot... Protams, ja nav kādi tie jocīgie cilvēki kā daži kolēģi, kas paši arī izpērk tos albumus.  Kāpēc mūziķi baidās par saviem ienākumiem runāt? Nezinu. Varbūt vārds “baidās" tomēr nebūs īstais. Iespējams, kopumā tas ir saistīts ar mūsu mentalitāti, jo mēs, latvieši, vispār esam tāda tauta, kur pelnīt un runāt par pelnīšanu ir sliktais tonis.

Kā redzam šīs krīzes laikā, kaut kas līdz galam kārtībā ar kopējo sistēmu nav. Es runāju par kopējo autoru situāciju, par nodokļu sistēmu un to, “zem kuras ministrijas” tad īsti mēs esam. Tur arī mēs bijām, tādā kā akmens laikmetā, nesapratām, kur mēs esam.

Tomēr autori ir sākuši runāt par savām tiesībām. Ir radušās vairākas jaunas biedrības, tas ir viens pluss. Arī AKKA/LAA un it sevišķi LaIPA ir baigi forši sevi parādījuši pandēmijas laikā, viņi tā riktīgi metās aizstāvēt mūziķus. Es domāju, ka arī mums vajadzētu palīdzēt, lai LaIPA iesāktais darbs mūsu pašu – mūziķu – aizstāvībai ietu uz priekšu. Vismaz tik daudz, ka mēs varam publiski izteikties. 

Mūsu lokā vairāk ir aktīvi cilvēki, kuri kaut ko dara savā jomā un meklē plašu informāciju, kur var vērsties pēc atbalsta. Ir LaIPA stipendijas un atbalsts jaunajām lietām no AKKA/LAA, mūsu industrijas cilvēki tām seko līdzi. Pandēmijas laikā mēs visi kopā šo to darījām nepareizi. Gan no mūziķu, gan valsts puses – runa ir par valsts atbalstu, atlīdzību, kam var pieteikties. Lielai daļai mūziķu, kuri aktīvi strādā un darbojas, pandēmijas laikā ienākumi sarukuši 3-4 reizes. Bet laba lieta šajā visā ir jaunās biedrības, un attiecībā uz LaIPA ir forši, ka šie jautājumi ir pacelti, un es ticu, ka tie risināsies, cik iespējams.

Bet, ja runājam par viedtālruņiem, arī pats esmu kopējis mūziku. Un tas ir tikai normāli. Vēl no tiem laikiem, no 2000. gadu sākuma brīža, kad es studēju un man nebija vispār citu ienākumu. Es studēju mūziku, un man vajadzēja daudz mūzikas, un protams, es to izmantoju un no tās mācījos, tie bija kā mācību līdzekļi. Manuprāt, ir diezgan loģiski, ka es šobrīd strādāju un atdodu to “parādu” ar savu esošo izglītību, un atmaksāju to kopēšanu atpakaļ. Telefonos lejuplādējuši, protams, ir visi, un lielākoties neapzināti. Visi foršie treki ceļo. 

Mans viedoklis ir vienkāršs: es domāju, ka vajag “maukt” un nebaidīties, un ir pietiekami daudzi mūziķu, kas LaIPA un AKKA/LAA šajā cīņā atbalstīs.

“Nepārtraukti ir jāuztur sabiedrības informētība par to, kas vispār ir autortiesības, kas ir blakustiesības.”

DNA ir nozīmīga mūsu tiesību un atlīdzības sastāvdaļa. Izpildītāju tiesības ir samērā labi aizsargātas, taču jebkurā gadījumā, laikam ejot, nepārtraukti ir jāuztur sabiedrības informētība par to, kas vispār ir autortiesības, kas ir blakustiesības. Tas ir nebeidzams process, kurš visu laiku “jāsilda” ar informāciju. Vai šobrīd sabiedrība ir labi informēta? Vienmēr var vairāk, tas ir diezgan svarīgi valstiskā līmenī, un tas nebūtu jādara tikai biedrībām vien, bet arī valsts iestādēm, kas sabiedrību vienkāršā līmenī informētu par to, ko nozīmē autortiesības un ko nozīmē intelektuālais īpašums. Un datu nesēju atlīdzība ir daļa no mūsu kopējā atlīdzības apjoma. 

Mans darbs ir tieši saistīts ar mūziku, un man ir nācies daudz ko kopēt un lejuplādēt savā mobilajā ierīcē, sanāk telefonā turēt diezgan daudz mūzikas failu un tos arī pārsūtīt.

Esmu par to, ka jāiet līdzi laikam, šie datu nesēju saraksti visu laiku ir jāpapildina, un protams, ir maksimāli jāinformē sabiedrība, cik vien tas ir iespējams. Tad arī  sabiedrības un izpratne būs pavisam citā līmenī, un šādas nevajadzīgas diskusijas nemaz neveidosies, jo būs atbalsts tam, ka autortiesības un blakustiesības ir jāievēro.

“Autori un autoru darbi netiek uztverti kā kaut kas tāds, par ko pienākas samaksa.”

Es zinu, ka DNA ir nozīmīgs ienākuma avots, un tas ir zināms gana sen. Arī tagad jaunu datu nesēju iekļaušana ir tikai viens no procesiem, kas ik pa laikam ir skatīts, un katru reizi, kad šis jautājums aktualizējas, visas diskusijas sākas atkal no nulles. Es ļoti labi atceros iepriekšējās reizes. Vēl pat tad, kad aktuālas bija videokasetes. Un vienmēr notiek atgriešanās pie pašas datu nesēju atlīdzības būtības, kaut gan pamatojums ir pavisam elementārs.

Daudz tiek runāts par kopēšanu viedtālruņos, parasti ar argumentu, ka neviens neko vairs nekopē... Taču esmu pārliecināta, ka mēs teju visi esam kopējuši datus viedtālrunī. Mēs ļoti labi zinām, cik daudz dalāmies ar dažādiem “Tik Tok” video ar dziesmām fonā, vai vienkārši nofotografējam vai pārsūtām kādu smieklīgu bildi, kādu dzejoli u.t.t. Mēs pat nenojaušam, ka nodarbojamies ar autortiesību, blakustiesību aizsargātu darbu kopēšanu. Jo nav runas tieši par mp3 failu lejupielādi savā telefonā – kopēšana ir daudz, daudz plašāks termins. Un datu nesēju atlīdzības noteikumi risina šo problēmu, bet visiem noteikumiem ir jāiet līdzi laikam, iekļaujot visas jaunās tehnoloģijas brīdī, kad tās parādās.

Ja mēs runājam par izpildītāju tiesību aizsardzību, ir skaidrs, ka mums ir daudz autortiesību un blakustiesību aģentūru, kuras dara savu darbu, taču nereti joprojām ir manāms, ka izpratnes sabiedrībā nav, tādējādi ik reizi no jauna sākas vienas un tās pašas diskusijas, kurās autori un autoru darbi netiek uztverti kā kaut kas tāds, par ko pienākas atlīdzība. Tā ir sava veida kopējā sabiedrības uztvere, un tas arī veicina visas diskusijas un dažādus nelabvēlīgākus rakstus presē.

Intelektuālā īpašuma aizsardzība, protams, ir tikai viens aspekts, bet es vairāk teiktu, ka saprašana par autoru darbiem un dažādām ar to saistītām tiesībām joprojām ir nepietiekama. Nepietiekama informācija, izpratne un zināšanas ir pat pašas radošās industrijas vidē, nemaz nerunājot par sabiedrību kopumā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc šādas diskusijas ik pa laikam notiek tā, it kā ‘mēs par šo jautājumu runātu pirmo reizi. Kaut gan noteikumi pastāv jau gadiem un tā taču ir tik vienkārša un saprotama lieta – papildināt jau esošos noteikumu punktus.

Iespējams, ka iemesls ir arī tāds kā pagātnes vai padomju mantojums, proti, laiks, kad autortiesības un blakustiesības principā nepastāvēja. Līdz ar to mēs neesam tikuši līdz sabiedrības apziņai, kas ir intelektuālais īpašums, kuru izmantojot autoriem ir jāsaņem atlīdzība. Sabiedrībā informācija it kā ir, taču joprojām tiek runāts par to, ka mūzika jau neko nemaksā, ka par to nav jāmaksā, ka autoriem teju vai nav tiesību saņemt atlīdzību par savu darbu.

Vienlaikus mani ļoti pārsteidz, ka visur jaunās tehnoloģijas, arī viedtālruņi, jau sen ir iekļauti datu nesēju atlīdzībā, bet Latvija šajā “valstu sarakstā” ir viena no pēdējām, kur par to tiek lemts. Mēs no vienas puses gribam būt rietumos un gaidām no mūziķiem, lai viņi eksportētu savu daiļradi arī ārpus mūsu valsts, popularizējot Latvijas vārdu pasaulē, bet tai pašā laikā atlīdzību, kas viņiem pienākas, īsti negribam dot.

Kā zināms, datu nesēju atlīdzības saņēmēju pulks ir ļoti plašs, tie ir ne tikai mūziķi, bet arī visi pārējie autordarbu tiesību īpašnieki, saņemtie līdzekļi lielākoties tiek ieguldīti arī pašas industrijas attīstībā, autordarbu tapšanā un jauno talantu izglītošanā. Viena no šīm iniciatīvām pagājušā gadā bija biedrības LaIPA stipendijas. Tas bija laikā, kad mēs visi saskārāmies ar pandēmijas sekām, laikā, kad ienākumi no koncertiem, kas ir viens no galvenajiem mūziķu ienākuma avotiem, gandrīz pilnībā izsīka. Un LaIPA stipendijas bija nozīmīgs ienākumu avots. Datu nesēju atlīdzība veicina radošās industrijas izaugsmi un arī ievērojami palīdz tādos brīžos, kad pasaule apstājas.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Komponists, fotogrāfs vai rakstnieks – tas ir bizness, nodarbe, ar ko cilvēks labprātīgi pelna naudu. Tāpat kā jebkurā biznesā, šiem cilvēkiem ir jādomā, kā pārdot savu produktu. Ja esi kurpnieks un slikti labo apavus vai arī kurpnieku ir pārāk daudz, jāmeklē cita nodarbošanās. Ļoti līdzīga situācija izveidojusies mūzikas industrijā. Jau gadiem ir skaidrs, ka mūziķi un citi radošie ar radīšanu kā pamatdarbu pilnībā sevi nodrošināt nevar, jo tirgus ir pārāk pieblīvēts un spēlētāju – pārāk daudz. Tā nav tikai Latvijas problēma, tas ir aktuāli visā pasaulē. Publika pilnībā nespēj nosegt visas izmaksas, tādēļ ir lobēta starptautiska sistēma, kā gūt papildu ienākumus, – dažādu veidu licences un atļaujas par publisko izpildījumu, piemēram, maksa par to, ka tev veikalā skan radio. Tu vari pats sakomponēt mūziku, pats arī to ierakstīt, bet tev vienalga būs jāmaksā autortiesību aizstāvjiem AKKA/LAA.

Tomēr mēģinājums paņemt naudu no visas sabiedrības par to, ka cilvēkam kabatā ir telefons vai datorā – cietais disks, nav ne jēdzīgi, ne pareizi. Pēc šīs loģikas būtu godīgāk visai nācijai uzlikt ausu nodokli, jo mūziku patērējam ar ausīm un nejauši varam noklausīties kādu mūzikas fragmentu.

Šobrīd tiek piedāvāts tādu ausu nodokli maksāt arī kurlajiem. Ka tik tev kabatā telefons, vai uz galda dators.

Pirms 30–40 gadiem no platēm, vēlāk no kasetēm, pēc tam no kompaktdiskiem varēja veidot kopijas, un tajā laikā kopēšana bija aktuāla problēma. Skaņas ierakstu un pavairošanas tehnoloģiju attīstības rezultātā pēkšņi mainījās visa mūzikas industrija, kas, no vienas puses, zibens ātrumā padarīja dažus šovbiznesa pārstāvjus par multimiljonāriem, bet, no otras puses, tehnoloģijām turpinot attīstīties, albumu reprodukcijas iespējas radās plašām cilvēku masām, pašiem kopējot ierakstu saturu. Tā radās termins “pirātisms”. Tagad ir pagājis laiks, un fiziskajos datu nesējos mūzikas faktiski vairs nav. Ir straumēšanas industrija, līdz ar to diskusija par “kopēšanu” ir sen novecojusi un nav aktuāla. Kā eksperimentu varētu pašiem AKKA/LAA cilvēkiem iedot DVD disku un “aifonu” un pateikt – izdari, lūdzu, tā, lai šī filma legāli nonāk “aifonā”! Tas nav iespējams.

Cits jautājums, ka lietotājs var likumīgi saglabāt savā telefonā, piemēram, Spotify atzīmētos mūzikas materiālus. Bet par tiem viņš jau ir samaksājis! Par to cilvēks katru mēnesi maksā sistēmai, un tā uzskaita, kas tiek saglabāts telefonā. Protams, var izdomāt visādus jocīgus veidus, kā nokopēt mūzikas materiālu, bet es šaubos, ka to dara tie paši četri procenti aptaujāto, un tā pilnīgi noteikti nebūs legāla kopēšana. Te arī nonākam pie jautājuma – kāpēc par teorētisku, stipri apšaubāmu četru procentu rīcību būtu jāmaksā visai sabiedrībai?

Nauda šķietami nav pārāk liela – 2,85 eiro uz cieto disku. Taču iedziļinoties – lētākie cietie diski maksā 25–35 eiro, tātad sanāk, ka nodeva ir apmēram 10% apmērā no preces vērtības. Turklāt mēs jau esam samaksājuši 2,85 eiro nodevu par pašu datoru. Ja to saliekam kopā ar IT jomas peļņas rādītājiem, tāda nodeva faktiski daļu spēlētāju izslēdz no tirgus. Šādi tiek būtiski kropļots IT un elektronikas tirgus. Tukšs jau tas nepaliek – ņemot vērā, ka tirgus ir vienots visā Eiropā, sistēma pārkārtosies, un zaudētāji būs Latvijas uzņēmēji, bet ieguvēji – tie, kuri strādā ārzemēs.

Latvijas zaudējumi no IT uzņēmumu nesamaksātajiem nodokļiem būs krietni lielāki nekā AKKA/LAA ieņēmumi no šīs nodevas.

Ja Kultūras ministrija tādu pašu enerģiju kā šādu nejēdzīgu likumu un noteikumu cauri sišanā ieguldītu, piemēram, darbā ar straumēšanas platformām, kā Spotify un citām, atdeve autoriem noteikti būtu daudz lielāka. Lielajās platformās naudas sadale notiek pēc kopējā katla principa, proti, Spotify abonentu iemaksātā nauda tiek summēta, un mākslinieki par katru dziesmas atskaņošanu saņem vienādu daļu no kopējās summas. Rezultātā nišas žanru vai mazo valodu mūziķi, kuriem ir neliela, bet uzticama auditorija, nesaņem kaut saprātīgu manis samaksātās naudas daļu, pat ja es klausos tikai šo konkrēto izpildītāju. Lielākā daļa manis iemaksātās summas tiek sadalīta starp pasaules populārākajiem izpildītājiem, kuru skaņdarbus straumē miljardi, bet kuri mani neinteresē nemaz. Tā ir īsta problēma, kur vajadzētu iesaistīties valstij ar Kultūras ministrijas un sabiedrības atbalstu, taču vieglāk ir karot par vietējiem MK noteikumiem un iekasēt naudu par telefoniem un cietajiem diskiem.

No kurienes vienam biznesam radusies vēlme nostādīt sevi augstāk par citiem? Patentos – zinātnē, inženierijā, tehnoloģijās, farmācijā – viss ir loģiski: ja tu izstrādā kaut ko unikālu un to noteiktā kārtībā patentē, valsts garantē zināmu tava intelektuālā īpašuma aizsardzību, kas darbojas 20 gadus no pieteikšanas brīža. Pēc tam produkts kļūst bez maksas pieejams jebkuram zemeslodes iedzīvotājam. Lietojams, kopējams, uzlabojams. Mūzikas un filmu biznesā tiesības tiek aizsargātas 70 gadus pēc autora nāves, un šīs tiesības ir prece – tās var pirkt, pārdot, dāvināt un mantot. Tas nav pareizi.

Jāatceras, ka AKKA/LAA ir privāta biedrība, kas gadā sevis uzturēšanai iztērē 1,4 miljonus eiro. Pēc budžeta šī biedrība ir tāda pati kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kam ir līdzīgs budžets, no kā tiek uzturēta šķīrējtiesa. Tomēr LTRK pārstāv visus Latvijas uzņēmumus visplašākajā problēmu spektrā. Ja AKKA/LAA 1,4 miljoni eiro ir uz septiņiem miljoniem nodevās gadā iekasētu eiro, nav grūti aprēķināt, ka šī organizācija no autoriem paņem 20% no apgrozījuma par administrēšanu. Tas ir jauks bizness! Pie tik milzīga budžeta var algot ar izdomu bagātus cilvēkus, kas atradīs vēl simtiem ideju, no kurienes paņemt naudu savas kabatas  papildināšanai.

Ir jāsaprot, ka šovbizness ne ar ko nav pārāks par citiem biznesa veidiem. Cilvēks, kurš strādā šovbiznesā, nav pārāks par unikālas vakcīnas, zāļu, mobilā telefona vai cietā diska izgudrotāju, par tiem, kuri rūpējas, lai darbotos sakaru tīkli. Tomēr nevienam citam, izņemot šovbiznesa pārstāvjus, nav tādu ambīciju, ka citiem jāmaksā papildu nodevas par viņu darbošanos attiecīgajā industrijā. Šī diskusija varētu būt vietā tad, ja valsts uzskata, ka muzikanti ir svarīgāki par ārstiem, ugunsdzēsējiem un skolotājiem un viņiem pienākas savs specifisks nodoklis. Ja sabiedrība to atbalsta, tā ir cita lieta, bet ir jābūt diskusijai. Protams, bez mazākās šaubu ēnas, muzikantam, kurš kaut ko rada, izpilda, spēlē un izklaidē cilvēkus, pienākas taisnīga samaksa par darbu. Taču šeit uzsvars liekams uz vārdu “taisnīga”: nauda jāsaņem par to, ko cilvēks dara, nevis kā citādi.

The post Vai arī nedzirdīgajiem būs jāmaksā nodoklis par “mūzikas kopēšanu”? appeared first on IR.lv.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://citadiena.lv

Gada pirmajā pusgadā autoratlīdzības izmaksātājs no autoratlīdzības ienākuma (ienākumu aprēķina, no autoratlīdzības summas atskaitot nosacīto izdevumu normu) ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) 20% apmērā, bet, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, autoratlīdzības saņēmējam pārrēķinās ieturēto nodokli atbilstoši progresīvajai IIN likmei.

2021. gada pirmajā pusgadā obligātās sociālās iemaksas (VSAOI) par izmaksāto autoratlīdzību no saviem līdzekļiem 5% apmērā maksā autoratlīdzības izmaksātājs autoratlīdzības saņēmēja pensiju apdrošināšanas labā.

Savukārt autoratlīdzības saņēmējs, ja autoratlīdzības ienākuma apmērs pārsniedz 500 eiro mēnesī un autoratlīdzības saņēmējs nav darba ņēmējs vai viņa darba alga nesasniedz 500 eiro, maksā VSAOI kā pašnodarbināta persona no brīvi izraudzītiem ienākumiem, kuri nedrīkst būt mazāki par 500 eiro, un sniedz pašnodarbinātā ziņojumu. VSAOI likme no 2021. gada janvāra pašnodarbinātajiem būs 31,07%.

No 1. janvāra stājas spēkā vairākas izmaiņas, kas skar arī kultūras nozarē strādājošos.

Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” neietekmē personas tiesības uz autortiesībām, kas ir Autortiesību likumā. Ar minētajiem grozījumiem tiek sakārtota nodokļu, tai skaitā obligāto iemaksu maksāšana, lai personas būtu sociāli apdrošinātas no ienākuma, ko saņem par savu darbu. Attiecībā uz autoratlīdzībām, kuras izmaksā kolektīvās pārvaldības organizācijas, līdzšinējā kārtība mainās minimāli. 2021. gada 1. pusgadā autoratlīdzību saņēmējiem paredzēts saglabāt līdzšinējo nodokļu maksāšanas kārtību un likmes.

Savukārt, ja autoratlīdzību izmaksās cits ienākuma izmaksātājs, kas nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija (piemēram, AKKA/LAA),  no 2021. gada 1. jūlija notiks pakāpeniska pāreja uz to, ka autoratlīdzību saņēmēji (ja fiziskā persona nav reģistrējusies VID kā saimnieciskās darbības veicēja) uzsāks nodokļu nomaksu kā reģistrēti saimnieciskās darbības veicēji, tai skaitā izmantojot saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu.

Izvēloties reģistrēt saimniecisko darbību, ir iespējams piemērot 25 % vai 50% nosacīto izdevumu normu vai izdevumus pēc faktiskajiem saimnieciskās darbības izdevumiem (pierādot tos ar čekiem, maksājumu uzdevumiem u.c.), un arī VSAOI maksāt kā pašnodarbinātajam.

Ja fiziskai personai autoratlīdzību izmaksās ienākuma izmaksātājs, kas nav kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un šī fiziskā persona nebūs reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, tai no 2021. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 31. decembrim tiks piemērots IIN pārejas perioda īpašais režīms – no ienākuma līdz 25 000 eiro ienākuma izmaksātājs ietur nodokli 25% apmērā, no ienākuma, kas pārsniedz 25 000 eiro,  piemērojot 40% likmi.  Šajā gadījumā autoratlīdzības izmaksātājs nepiemēros nosacīto izdevumu normu. Ieturētie IIN ieņēmumi tiks sadalīti šādi: VSAOI – 80% un IIN – 20%.

Tiem autoratlīdzību saņēmējiem, kas nodokļus maksās jaunajā pārejas perioda režīmā (25% vai 40% nodoklis, kas sastāv no 80% VSAOI daļas un 20% IIN daļas), gadījumos, ja autoratlīdzības VSAOI daļa nesasniedz minimālās VSAOI un autoratlīdzības saņēmējs nav darba ņēmējs, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra izrēķinās trūkstošo starpību un ar VID starpniecību paziņos autoratlīdzības saņēmējam, cik no iztrūkstošā VSAOI objekta jāsamaksā VSAOI 10% apmērā pensiju apdrošināšanai.

Autoratlīdzības izmaksātājam no sevis 5% VSAOI no 2021. gada 1. jūlija nav jāmaksā, atlīdzības izmaksātājam nav arī jāsniedz VID darba devēja ziņojums, bet jāsniedz tikai paziņojums par fiziskajai personai izmaksātajām summām līdzšinējā kārtībā un jāsamaksā nodoklis līdz nākamā mēneša 23. datumam.

Papildus informācijai vērts apmeklēt Finanšu ministrijas  un VID interneta vietnes!

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Jaunie grozījumi MK noteikumos paredz, ka Latvijā DNA tiks piemērota pieciem datu nesējiem: personālajiem datoriem, datoru ārējiem un iekšējiem cietajiem diskiem, datoru cietajiem diskiem, zibatmiņām (USB) un viedtālruņiem. Sarakstā klāt nākuši viedtālruņi un datoru ārējie, iekšējie cietie diski, bet no saraksta svītrotas DVD un CD matricas.

Diemžēl KM virzītie grozījumi izsaukuši visai plašu un acīmredzami organizētu kampaņu plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos, arī aktīvu lobēšanu atbildīgajās ministrijās. Ir izplatīta ne tikai neprecīza, bet pat nepatiesa informācija, tiražēti viedokļi, kas sniedz visai attālu priekšstatu par DNA jēgu un greizi atspoguļo citu Eiropas Savienības valstu pieredzi šajā jautājumā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši viedtālruņu iekļaušanai sarakstā, kas liek domāt, ka DNA piemērošanai viedtālruņiem vissīvāk pretojas tieši lielie mobilo telefonu tirgotāji, nevis sabiedrība kopumā. Tādēļ vēlamies paust arī autoru, mūzikas izpildītāju, aktieru, filmu un mūzikas producentu viedokli par DNA un tās piemērošanas mehānismiem.

Pirmkārt, datu nesēju atlīdzība nav ne jauns nodoklis, ne nodeva, bet gan tieša atlīdzība autoriem, izpildītājiem un producentiem par mūsu darbu vai izpildījuma kopēšanu ierīcēs, kas pieļauj kopēšanas funkciju. Jāpiezīmē, ka DNA tiek piemērota tikai vienu reizi, tāpēc nav taisnība, ka tagad tiks ieviesta kāda regulāra un ik mēnesi vai gadu maksājama nodeva. DNA maksā ražotāji un importētāji (respektīvi, pamatā lielie tirgotāji), ievedot ierīci Latvijā, tādējādi gala lietotājam – jebkuram no mums – dodot legālas tiesības savās iekārtās kopēt aizsargātus un legāli iegādātus autordarbus personīgai lietošanai.

Otrkārt, DNA nav nekas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Latvijā DNA pastāv jau kopš 2002. gada, bet 2012. gadā valdībai ar Satversmes tiesas lēmumu tika uzlikts par pienākumu regulāri atjaunot iekārtu sarakstu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un sabiedrības paradumus autordarbu lietošanā. Jāpiebilst, ka Latvijā kopš 2012. gada  šis ir pirmais gadījums, kad saraksts tiek atjaunots.

Treškārt, DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā tiek saprasta kā atlīdzība, kas attiecas tikai uz mūziķiem. Taču DNA saņem visi autori – mūziķi, rakstnieki, fotogrāfi, aktieri, kino un video autori, mūzikas un filmu producenti. DNA ir ļoti būtiska šo visu minēto autoru kopējās atlīdzības daļa.

Ceturtkārt, šāda – nelielas atlīdzības par tukšajiem datu nesējiem – iekasēšanas kārtība pastāv 22 Eiropas Savienības dalībvalstīs, no kurām tikai Latvijā un Bulgārijā sarakstā vēl nav iekļauti viedtālruņi. Šāda atlīdzības aprēķināšanas un piemērošanas metodika ES tapusi ilgās diskusijās un pieņemta kā vistaisnīgākā jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet Latvijā ieviesta no 2002. gada. Šajās diskusijās ES ņēma vērā vairākus  būtiskus argumentus. DNA pamatā ir apsvērumi, kas jāievēro gan lietotāju, gan autoru un izpildītāju interesēs. Ņemot vērā, ka ir neiespējami izsekot, ko dara katrs ierīces lietotājs (t.sk., kopē autordarbus), ir vispārēji pieņemts kompromisa risinājums – ievērojot lietotāju intereses, tiek piemērota NELIELA maksa par katru ierīci, tai pat laikā ievērojot autoru un izpildītāju tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu. Tā ir gadu desmitiem pārbaudīta un ierasta prakse, nevis kāds īpašs tieši Latvijā veikts “uzlabojums”.

Piektkārt, nevietā ir DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos bieži pieminētie piemēri par DNA apmaksu no valsts budžeta vai kopēšanas aizliegšanu. Valsts DNA apmaksā tikai Somijā, bet kopēšana ir aizliegta tikai Īrijā (tur tā ir sodāma). Turklāt, pieturoties pie oponentu paustās loģikas “kāpēc visiem jāmaksā par tiem, kas kopē”, valsts budžeta iesaiste DNA apmaksā būtu vēl neloģiskāka, jo tad maksātu ne tikai tie, kas lieto kādu ierīci, bet pilnīgi visi valsts iedzīvotāji. DNA vispār netiek aprēķināta tikai trijās ES dalībvalstīs – Maltā un Kiprā (kas zināmas kā valstis, kurās ir ļoti populāra dažāda veida “optimizācija”), arī Luksemburgā.

Sestkārt, Latvijā piemērotā DNA ir viena no zemākajām visā ES. Viedtālruņiem maksa ir plānota vien EUR 1,50 apmērā, kamēr, piemēram, Igaunijā tā ir no 3 līdz 8 eiro (atkarībā no viedtālruņa atmiņas ietilpības), bet Lietuvā – vidēji – EUR 4,30. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas sarakstā iekļauto iekārtu un ierīču daudzums tāpat ir viens no mazākajiem Eiropā. Atkal – salīdzinājumā ar kaimiņiem – Latvijā tie ir tikai pieci datu nesēji, kamēr Igaunijā – 18, bet Lietuvā – pat 32.

Visbeidzot, lielākās diskusijas izraisījis “arguments”, ka šādas DNA piemērošanas dēļ kāps viedtālruņu cena gala lietotājam – respektīvi, “ierindas” pircējam. Taču tā nav tiesa – arguments ir demagoģisks. Ražotāji tāpat ir noteikuši augstāko iespējamo mazumtirdzniecības cenu tirgotājam (bet mūsu mazumtirdzniecības cenas lielākoties ir ļoti pietuvinātas ražotāju noteiktajam maksimumam, tādēļ – kā tiek apgalvots – “pielikt” DNA maksājumu gala pircējam nemaz nav iespējams, bet runa ir tikai par lielo kompāniju peļņas daļas samazināšanos). Tāpat – DNA veido vien absolūti nelielu daļu no cenas (piemēram, 500 eiro vērtam viedtālrunim paredzēta DNA veido vien 0,3% no cenas). Tādēļ varam izteikt pieņēmumu, ka pretdarbība DNA piemērošanai ir saistīta tikai ar lielo kompāniju interesēm un peļņu. Tāpat nepatiess ir medijos tiražētais apgalvojums, ka DNA dēļ mūsu tirgotāji un importētāji zaudēs “konkurences cīņā” ar ārvalstu tirgotājiem. Tā nav taisnība, jo, kā jau minēts, DNA viedtālruņiem ir piemērota gandrīz visās ES valstīs.

Tas, ko redzam medijos kā galveno argumentu, ir – kāpēc mums jāmaksā autoriem? Netiek apšaubīts, ka par darbu jāmaksā, piemēram, mēbeļu vai pārtikas ražotājiem, jāmaksā par konsultācijām advokātiem, bet autoru, mūzikas izpildītāju un producentu vēlme pēc taisnīgas atlīdzības par mūsu darbu lietošanu ir kaut kas nevajadzīgs. Tā nav un nevar būt taisnīga attieksme pret katra cilvēka darbu un tiesībām par to saņemt taisnīgu atlīdzību.

Latvijas Pašnodarbināto mūziķu biedrības vārdā

Kaspars Zemītis, valdes priekšsēdētājs

Biedrības “Latvijas Producentu savienība” vārdā

Juris Millers, valdes priekšsēdētājs

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības vārdā (LaIPA)

Rūdolfs Budze, LaIPA padomes pārstāvis

Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LaMPA) vārdā

Elita Mīlgrāve, LaMPA valdes priekšsēdētājs

Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības vārdā

Kārlis Kazāks, AKKA/LAA prezidents

Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/Latvijas Mūzikas eksports vārdā

Agnese Cimuška, izpilddirektore

Biedrības “Latvijas Rokmūzikas asociācija” vārdā

Uģis Glāzītis, valdes priekšsēdētājs

Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) vārdā

Jānus Johansons, LaPAA valdes loceklis

Biedrības „Latvijas Kinoproducentu asociācija” vārdā

Kārlis Rudzītis

The post Atklāta vēstule par datu nesēju atlīdzību appeared first on IR.lv.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://citadiena.lv

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām LR Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumos nr. 321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību” jeb, izsakoties sabiedrībai plašāk zināmā terminoloģijā, noteikumos par t.s. datu nesēju atlīdzību (DNA). KM valdībā virzītie grozījumi paredz atjaunināt sarakstu, kurā iekļaujami vai, tieši otrādi, svītrojami datu nesēji, kuriem tiek piemērota DNA. Jaunie grozījumi MK noteikumos paredz, ka Latvijā DNA tiks piemērota pieciem datu nesējiem: personālajiem datoriem, datoru ārējiem un iekšējiem cietajiem diskiem, datoru cietajiem diskiem, zibatmiņām (USB) un viedtālruņiem. Sarakstā klāt nākuši viedtālruņi un datoru ārējie, iekšējie cietie diski, bet no saraksta svītrotas DVD un CD matricas.

Diemžēl KM virzītie grozījumi izsaukuši visai plašu un acīmredzami organizētu kampaņu plašsaziņas līdzekļos un arī sociālajos tīklos, arī aktīvu lobēšanu atbildīgajās ministrijās. Izplatīta ne tikai neprecīza, bet pat nepatiesa informācija, un tiražēti viedokļi, kas sniedz visai attālu priekšstatu par DNA jēgu un greizi atspoguļo citu Eiropas Savienības valstu pieredzi šajā jautājumā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši viedtālruņu iekļaušanai sarakstā, kas liek domāt, ka DNA piemērošanai viedtālruņiem vissīvāk pretojas tieši lielie mobilo telefonu tirgotāji, nevis sabiedrība kopumā. Tādēļ vēlamies paust arī autoru, mūzikas izpildītāju, aktieru, filmu un mūzikas producentu viedokli par DNA un tās piemērošanas mehānismiem.

Pirmkārt, datu nesēju atlīdzība nav ne jauns nodoklis, ne nodeva, bet gan tieša atlīdzība autoriem, izpildītājiem un producentiem par mūsu darbu vai izpildījuma kopēšanu ierīcēs, kas pieļauj kopēšanas funkciju. Jāpiezīmē, ka DNA tiek piemērota tikai vienu reizi, tāpēc nav taisnība, ka tagad tiks ieviesta kāda regulāra un ik mēnesi vai gadu maksājama nodeva. DNA samaksā ražotāji un importētāji (respektīvi, pamatā lielie tirgotāji), ievedot ierīci Latvijā, tādējādi gala lietotājam – jebkuram no mums – dodot legālas tiesības kopēt aizsargātus un legāli iegādātus autordarbus personīgai lietošanai savās iekārtās.

Otrkārt, DNA nav nekas unikāls un tikai Latvijai raksturīgs. Latvijā DNA pastāv jau kopš 2002. gada, bet 2012. gadā valdībai ar Satversmes tiesas lēmumu tika uzlikts par pienākumu regulāri atjaunot iekārtu sarakstu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un sabiedrības paradumus autordarbu lietošanā. Jāpiebilst, ka Latvijā kopš 2012. gada  šis ir pirmais gadījums, kad saraksts tiek atjaunots.

Treškārt, DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā tiek saprasta kā atlīdzība, kas attiecas tikai uz mūziķiem. Taču DNA saņem visi autori – mūziķi, dzejnieki, fotogrāfi, aktieri, kino un video autori, mūzikas un filmu producenti. DNA ir ļoti būtiska šo visu minēto autoru kopējā atlīdzības daļa.

Ceturtkārt, šāda – nelielas atlīdzības par tukšajiem datu nesējiem – iekasēšanas kārtība pastāv 22 Eiropas Savienības dalībvalstīs, no kurām tikai Latvijā un Bulgārijā sarakstā vēl nav iekļauti viedtālruņi. Šāda atlīdzības aprēķināšanas un piemērošanas metodika ES tapusi ilgās diskusijās un pieņemta kā vistaisnīgākā jau pirms vairāk nekā 20 gadiem, bet Latvijā ieviesta no 2002. gada. Šajās diskusijās ES ņēma vērā vairākus  būtiskus argumentus. DNA pamatā ir apsvērumi, kas jāievēro gan lietotāju, gan autoru un izpildītāju interesēs. Ņemot vērā, ka ir neiespējami izsekot, ko dara katrs ierīces lietotājs (t.sk., kopē autordarbus), ir vispārēji pieņemts kompromisa risinājums – ievērojot lietotāju intereses, tiek piemērota NELIELA maksa par katru ierīci, tai pat laikā ievērojot autoru un izpildītāju tiesības saņemt atlīdzību par savu darbu. Tā ir gadu desmitiem pārbaudīta un ierasta prakse, nevis kāds īpašs tieši Latvijā veikts “uzlabojums”.

Piektkārt, nevietā ir DNA diskusijās plašsaziņas līdzekļos bieži pieminētie piemēri par DNA apmaksu no valsts budžeta vai kopēšanas aizliegšanu. Valsts DNA apmaksā tikai Somijā, bet kopēšana ir aizliegta tikai Īrijā (tur tā ir sodāma). Turklāt, pieturoties pie oponentu paustās loģikas “kāpēc visiem jāmaksā par tiem, kas kopē”, valsts budžeta iesaiste DNA apmaksā būtu vēl neloģiskāka, jo tad maksātu ne tikai tie, kas lieto kādu ierīci, bet pilnīgi visi valsts iedzīvotāji. DNA vispār netiek aprēķināta tikai trijās ES dalībvalstīs – Maltā un Kiprā (kas zināmas kā valstis, kurās ir ļoti populāra dažāda veida “optimizācija”), arī Luksemburgā.

Sestkārt, Latvijā piemērotā DNA ir viena no viszemākajām visā ES. Viedtālruņiem maksa ir plānota vien EUR 1,50 apmērā, kamēr, piemēram, Igaunijā tā ir no 3 līdz 8 eiro (atkarībā no viedtālruņa atmiņas ietilpības), bet Lietuvā – vidēji – EUR 4,30. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas sarakstā iekļauto iekārtu un ierīču daudzums tāpat ir viens no mazākajiem Eiropā. Atkal – salīdzinājumā ar kaimiņiem – Latvijā tie ir tikai pieci datu nesēji, kamēr Igaunijā – 18, bet Lietuvā – pat 32.

Visbeidzot, lielākās diskusijas izraisījis “arguments”, ka šādas DNA piemērošanas dēļ kāps viedtālruņu cena gala lietotājam – respektīvi, “ierindas” pircējam. Taču tā nav tiesa – demagoģisks arguments. Ražotāji tāpat ir noteikuši augstāko iespējamo mazumtirdzniecības cenu tirgotājam (bet mūsu mazumtirdzniecības cenas lielākoties ir ļoti pietuvinātas ražotāju noteiktajam maksimumam, tādēļ – kā tiek apgalvots – “pielikt” DNA maksājumu gala pircējam nemaz nav iespējams, bet runa ir tikai par lielo kompāniju peļņas daļas samazināšanos). Tāpat – DNA veido vien absolūti nelielu daļu no cenas (piemēram, 500 eiro vērtam viedtālrunim paredzēta DNA veido vien 0,3% no cenas). Tādēļ varam izteikt pieņēmumu, ka pretdarbība DNA piemērošanai ir saistīta tikai ar lielo kompāniju interesēm un peļņu. Tāpat nepatiess ir medijos tiražētais apgalvojums, ka DNA dēļ mūsu tirgotāji un importētāji zaudēs “konkurences cīņā” ar ārvalstu tirgotājiem. Tā nav taisnība, jo, kā jau minēts, DNA viedtālruņiem ir piemērota gandrīz visās ES valstīs.

Tas, ko redzam medijos kā galveno argumentu, ir – kāpēc mums jāmaksā autoriem? Netiek apšaubīts, ka par darbu jāmaksā, piemēram, mēbeļu vai pārtikas ražotājiem, jāmaksā par konsultācijām advokātiem, bet autoru, mūzikas izpildītāju un producentu vēlme pēc taisnīgas atlīdzības par mūsu darbu lietošanu ir kaut kas nevajadzīgs. Tā nav un nevar būt taisnīga attieksme pret katra cilvēka darbu un tiesībām par to saņemt taisnīgu atlīdzību.

Vēstule nosūtīta Latvijas Republikas Ministru kabinetam, Latvijas Republikas kultūras ministram Naurim Puntulim, Latvijas Republikas tieslietu ministram Jānim Bordānam, Latvijas Republikas ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam. 

Vēstules autori:

Latvijas Pašnodarbināto mūziķu biedrības vārdā - Kaspars Zemītis, valdes priekšsēdētājs

Biedrības "Latvijas Producentu savienība" vārdā - Juris Millers, valdes priekšsēdētājs   

Latvijas Izpildītāju un Producentu apvienības vārdā (LaIPA) - Rūdolfs Budze, LaIPA padomes pārstāvis

Latvijas Mūzikas Producentu apvienība (LaMPA) vārdā   -   Elita Mīlgrāve, LaMPA valdes priekšsēdētāja

Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības vārdā Kārlis Kazāks, AKKA/LAA padomes priekšsēdētājs

Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports vārdā - Agnese Cimuška, izpilddirektore

Biedrības “Latvijas Rokmūzikas Asociācija” vārdā -Uģis Glāzītis, valdes priekšsēdētājs

Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) vārdā - Jānus Johansons, LaPAA valdes loceklis

Biedrības „Latvijas Kinoproducentu asociācija” vārdā -Kārlis Rudzītis

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Papildināts vēlāk. Raugos, ka soctīklos ir nedaudz nepareiza šīs nodevas interpretācija. Atlīdzība nav par to, ka kāds kaut ko nelegāli kaut kur nokopēs. Tas ir maksājums par to, ka tu sevis legāli iegūto darbu dziesmu vai filmu drīksti kopēt savām vajadzībām uz savā īpašumā esoša datu nesēja. Un man ar to ir problēma.

Sveicināti vienā no daudzajām epizodiskā čīkstinga platformām - manā blogā.

Datu nesēju atlīdzību plāno ieviest arī viedtālruņiem. Šī droši varētu būt viena no visstrīdīgākajām nodevām, kuras mēs maksājam atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada noteikumiem nr. 321. Diemžēl vai par laimi mēs nekādi nevaram to norakstīt tikai uz mūsu varas nespēju un nevēlēšanos pretoties tik ļoti uzstājīgajam AKKA/LAA lobijam.

Sliktās ziņas ir tās, ka autoratlīdzību samaksu nekad nav bijis vienkārši. Ir aptverts viss. Godīgās raidstacijas, video un audio straumēšanas servisi, pasākumu organizatori, diskotēkas un krogi šādā vai savādākā veidā šo nodevu maksā. Vai arī legāli nemaksā, ja ir viltīgi (čau, Jāni!:).

Pasaulē ir vēl vairāk tādu, kas nemaksā. Feisbuki, tiktoki, tviteri, instagrami, simti un tūkstoši citu platformu - vai tad visi tie ir vienojušies ar mūsu autortiesību aģentūru par maksājumu veikšanu?

Eiropā ir viena valsts, kurā šādas tukšo datu nesēju nodevas nav - Luksemburga. Te būs PDF fails no 2016. gada pētījuma par šādas nodevas esamību dažādās pasaules valstīs.

Starp citu, šis ar maksājumu apliekamo nesēju saraksts jau reiz ir bijis strīdus ābols. 2012. gadā Satversmes tiesa apmierināja autortiesību bruņinieku prasību pret Ministru kabinetu. Tās būtība bija - mums ir jauna dekāde, ir jaunas iekārtas, bet MK nav grozījuši savus noteikumus, tās tur iekļaujot. Fine, papildiniet to savu sarakstu, ja tā vajag.

Tehniski KM dara savu darbu, jo MK noteikumos esošais saraksts ir jāatjauno atbilstoši laikmeta garam. Mani vairāk sašutina pats autoratlīdzību piemērošanas modelis. Un šādas nodevas eksistence ir absurdi līdzjūtīga pretīmnākšana autortiesību subjektiem, jo autoratlīdzību iekasēšana moderno tehnoloģiju laikmetā, izmantojot akmens laikmeta pieņēmumus un metodes, nebūt nav triviāla.

Plūdeni pārejam pie čīkstinga.

Īsumā visas pasaules autortiesību lobiju galvenais eksistences mērķis ir pamatot nepamatojamo, iekasēt proporcionālu naudu par neizmērāmo un kaut kā nebūt to sadalīt.

Koncepcija pirmo reizi parādījās Vācijā vēl sešdesmitajos, kad tika ar šo nodevu aplikta aparatūra, ar kuru var veikt kopēšanas nedarbus. astoņdesmitajos, savukārt, šim piebiedrojās arī maksa par tukšajām kasetēm. Tolaik, atgādināšu, interneta īsti vēl nebija.

Privātās kopēšanas ierobežošanas pamatā bija iespēja ierakstīt kaut ko, ko rāda TV vai raida radio un skatīties vēlāk. OK. Maza nodeviņa. Der.

Bet tagad tā īsti vairs nav. Nupat retais kaut ko apzināti ieraksta no publiskajiem avotiem. Dzīve ir tikusi tiktāl, ka saturs teju vienmēr ir pāris pirksta kustību attālumā. Tas nekur nav jāsaglabā.

Ja mēs cīnāmies šādi pret pirātismu, tad varbūt pasakām - tā kā jums visiem ir potenciāls būt pirātiem, tad jūs maksāsiet par šo potenciālu, bet, ņuņuņu, nekāda pirātisma! Pie kam, samaksājot šo nodevu es nemaz garantēti nevaru jebkuru pat legālu saturu saglabāt pie sevis. Ne visur ir šādas iespējas. Un, ja godīgi, es pat dabūtu riktīgi kārtīgi dikti padomāt, lai izdomātu, kā tieši iegādātos legālos darbus kaut kur iekopēt vai saglabāt.

Laicīgi informēju, ka neiešu absurdajos salīdzinājumos, lai pastiprinātu savu sašutumu. Piemēram, nodoklis visiem auto, jo ar tiem var pārsniegt ātrumu (jo nedaudz neatbilstošs salīdzinājums). Vai arī nodeva par kvadrātmetru dēļa, jo uz tā var uzkrāsot Rača dzejoli.

Varbūt ir vērts vēl piebilst, ka pienākums kompensēt privātās kopēšanas radītos zaudējumus netiek uzlikts. ES valstīm ir brīvas tiesības izvēlēties autortiesību kompensācijas mehānismus, ja tāds privātās kopēšanas izņēmums vispār eksistē (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā).

Forši, ka mūsu autortiesību sargi ir vienojušies ar lielajiem straumēšanas servisiem par maksājumiem. Tiesa, sanāk kaut kāda neliela selektivitāte. Kā paliek ar tiktoku, instagramu, tviteri? Tur takš arī saturu var ievietot. Izlases kārtībā naudu paprasīt tikai no tiem, kuri ir ar mieru, šķiet nedaudz jocīgi.

Maksājuma būtība ir "kopiju veidošana privātām vajadzībām". Nesamērīgs maksājums, ja godīgi. Straumēšanas servisu uzvaras gājiena laikmetā aizvien mazāk un mazāk cilvēku saglabā kaut ko uz saviem datoriem. Aizvien vairāk cilvēku maksā par to, ko potenciāli varētu saglabāt, jau tāpat. Papildus kopija uz datora nodara precīzi nulli naudiskā zaudējuma. Tas ir pašpatēriņš. Tas jau ir apmaksāts. Speciāli aplūkoju savu datoru un visus datu nesējus. Man nekur nekā nav nupat jau vairākus gadu desmitus.

Varbūt jāielūkojas KM minētajos pētījumos? Diemžēl, neizdevās tos uz sitiena atrast. Svaigākais, ko izdevās, bija SKDS aptaujas rezultāts no 2012. gada.

Beigu galā ar sociālo tīklu palīdzību izradās uziet šo 2020. gada pētījumu (arī SKDS, ja nu kas).

Citātu laiks:

Saskaņā ar aptaujas datiem 79% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 75 gadiem pēdējā gada laikā nav kopējuši likumīgi iegūtus autordarbus savai personiskai lietošanai, bet to ir darījuši 14% aptaujāto iedzīvotāju.

Bet, kā rādās, telefonu šādai darbībai ir izmantojuši tikai 32% no iepriekš minētajiem 14%, jeb kopumā (būšu devīgs, noapaļojot uz augšu) 5%:

Dators ir tā iekārta, kuru likumīgi iegūtu autordarbu pārrakstīšanai izmantojis vairākums iedzīvotāju (85%), kuri ir kopējuši ar autortiesībām aizsargātus darbus. Gandrīz trešdaļa aptaujāto iedzīvotāju (32%) likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai izmantojuši viedtālruni

Tagad palūgšu uzdot vēl kādu jautājumu šiem respondentiem - vai jūsuprāt spēlītes iegāde telefonā arī skaitās kā autordarba kopijas saglabāšana?

Nemaz nerunājot par to, ka 1000 respondentu, kuru galvenais darbs ir atbildēt uz jautājumiem un ar aktivitāti ģenerēt punktus, kurus var izņemt dāvanu kartēs, kas visās aptaujās tiek pozicionēts: "Latvijas iedzīvotāji ir runājuši, hau!". Esmu vienu šādu platformu izstrādājis un socioloģisko interenta aptauju atbilstība reālajai dzīvei ir pievilkta aiz ausīm. Statistika ir nopietna disciplīna, bet tiklīdz to piemēro socioloģiskajām aptaujām ar niecīgu un nereprezentatīvu izlasi, viss aiziet auzās.

Jā, man ir ļoti žēl, ka respondentu skaits un reprezentativitāte liek gribēt ko labāku. Bet tas automātiski nenozīmē, ka tā kā nav nekā cita, šis ir jāņem par pilnu.

SKDS kā socioloģisko aptauju vietējais gigants, strādājot ar konkrētu pasūtītāju ir spējīgs aptaujas rezultātus pagriezt vēlamajā virzienā. It sevišķi pie tādām mazām izlasēm. To tūkstoš respondentu lokā 3 (trīs) vecuma grupā no 60 līdz 75 gadiem ir atbildējuši, ka ir lietojuši telefonu kopēšanai. Tas tālāk tiek attiecināts uz visu attiecīgo demogrāfisko grupu, izmantojot koeficientus un iedzīvotāju statistikas datus. Trīs, Karl.

Vulgarizējot - tūkstoš cilvēku aptauja internetā tiek izmantota kā pamatojums izmaiņām likumos, to uzskatot par reprezentatīvu visai Latvijai. Kamēr 10 vai 20 tūkstošu parakstīta inciatīva vienkārši tiek ignorēta, to uzskatot par nelielas daļas iedzīvotāju gribu.

Te ir vieta anekdotei:

Ar ko skaidrojamas vidējā krāniņa garuma atšķirības divos Gruzijas ciemos?

Vienā tika veikta aptauja, bet otrā mērījumi.

Jautājums, uz kuru respondentiem bija jāatbild, skanēja šādi: "Kādas iekārtas Jūs izmantojāt šo likumīgi iegūto autordarbu pārrakstīšanai?". Tagad iedomāsimies uz mirkli, ka visi šie respondenti ir tik tiešām izmantojuši legāla materiāla pārrakstīšanai viedtālruni. Vai kāds man var paskaidrot - kā? Kurš ir tas legālais autordarba veids, kuru katrs statistiskais divdesmitais ir spējīgs tajā pārrakstīt?

Atskaitē neatradu arī profila informāciju par to - cik tad no respondentiem atbilstošajās vecuma grupās maz ir viedtālrunis vai dators. Tie, kuriem nav dators, bet ir viedtālrunis, visticamākais, anketēšanā netika iekļauti. Un šīs neesošo respondentu grupas atbildes mēs tā arī neuzzināsim.

Kultūras ministrija, protams, diezgan savlaicīgi nopublicēja arī autoru viedokļus. Mīlgrāves kundze minēja, ka "galvenā kauja gan par sabiedrības izpratni, gan arī autoru tiesību aizstāvēšanu izcīnīta jau". Paskatieties ārā pa logu. Nekas nav izcīnīts :)

Es teikšu, ka manos pētījumos un paziņu paradumu zināšanā legālo autordarbu kopēšana vispār nav izplatīta. Bet pirātismu šī nodeva nelegalizē. Tad, piķis un zēvele, par ko mēs maksājam? Par iespēju realizēt savas tāpat jau eksistējošās tiesības rīkoties ar iegādātiem autordarbiem pēc saviem ieskatiem? Bet lai jau nu paliek, jo tas ir mans burbulis, kurš nebūt neatspoguļo vislatvijas iedzīvotājus.

DNA (datu nesēju atlīdzība) būtiski ineietekmējot datu nesēju gala cenu. Sasodīts, tai VISPĀR nebūtu jābūt. Varbūt pieliekam centu pie maizes cenas klāt, jo tas arī būtiski neietekmēs tās cenu?

Parunāsim tagad par šīs atlīdzības izmaksām. AKKA/LAA šo ieņemto naudiņu maksājot autoriem. Procentuāli tas izskatās šādi: 38.66% autoriem, 30.67% izpildītājiem, 24% fonogrammu producentiem un 6.67% filmu producentiem. Man neizdevās atrast pamatojumu šim aprēķinam, ja neskaita vairākkārtīgi pieminētos vārdus "statistika".

Ja preizi saprotu, tad naudu saņem tikai tie autortiesību un blakustiesību subjekti, kuri tiek atskaņoti tur, no kurienes AKKA/LAA ir spējīga saņemt kaut kādas nebūt atskaites. Ja esi Mazpisānu pankroka megazvaigzne, kura savos darbos nekautrējas lietot piecstāvīgus lamuvārdus un koncertos apslacīties ar dūviņu bērniņu asinīm, pat pie milzīgas popularitātes no šīs naudas tev nekas nespīd. Jo pa radio tevi neatskaņo.

Radio, televīzijas, koncertu rīkotāji, teātri un izdevniecības iesniedz pilna apjoma programmas, un AKKA/LAA sadala atlīdzību par konkrēta darba konkrētu lietojumu. Savukārt ir arī tādas autoru darbu izmantotāju grupas, kas šādas atskaites neiesniedz – kafejnīcas, veikali, restorāni, frizētavas un līdzīgas iestādes, kurās galvenokārt skan radio un televīzija vai tiek atskaņoti CD ieraksti un kuru maksātās autoratlīdzības summas salīdzinoši nav lielas. Šo izmantotāju grupu atlīdzību sadala saskaņā ar raidorganizāciju iesniegtajām programmām.

akka-laa.lv: Autoratlīdzības iekasēšana, sadale un izmaksa.

Jebkuras radiostacijas pārstāvjiem te noteikti būtu ko teikt par pašu procesu.

Aprēķina metodika interneta vietām, kuras programmu nepiedāvā ir "[..] pēc analoģijas ar līdzīgām programmām vai saskaņā ar izlases vai speciālajām programmām, kuras veido, pamatojoties uz statistikas datiem." (avots).

Godīguma labad jāmin, ka ir vesela kaudze autoru, kuri savus darbus nodod brīvai lietošanai.

Nodevām un autoratlīdzībām ir jābūt proporcionālām un samērīgām. Šajā gadījumā mēs maksājam par hipotētisku iespēju kaut ko izdarīt, ko liela daļa no mums nemaz nedara.

Pie kam, bieži vien dubultā, jo nopērkot jau šo to esam samaksājuši.

Sadale arī nav godīga, jo, kamēr neesi reāli populārs mākslinieks, tevi vispār neskaita.

Pa manam, te ir jautājums viens. Vai man kā autordarbu nopirkušam cilvēkam tiešām ir jāmaksā papildus nodeva par šī darba kopijas izvietošanu uz savā rīcībā esošajiem datu nesējiem? Vai tas gadījumā nav kaut kāds nebūt tur kā viņu sauca... absurds? Šis ir jautājums par autordarbu kopēšanu privātām vajadzībām. Cik ļoti atbilstošs laikmeta garam un veselajam saprātam tas ir.

Autortiesību likums nosaka:

Bez autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts darbus, kas iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā vai arī citā aizsargājamā darba izpausmes formā, kā arī vizuālos darbus reproducēt (tai skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas. Autori ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par šādas kopijas izgatavošanu (nesēja atlīdzība).

Autortiesību likums

Varbūt ir vērts pievērst uzmanību jautājumam - kas tad īsti ir taisnīga atlīdzība, ja darbu no sava telefona A nokopēju uz savu telefonu B (diez, kā to tagad izdarīt?) es pats privāti un turpinu klausīties privāti. Kas tieši ir jāatlīdzina?

Bonusa viela. Vai zinājāt, ka sadale no datu nesēju atlīdzības atsevišķiem darbiem pamatojas tikai uz Latvijas Televīzijā atrādīto?

7) Literārie darbi

9,4% Literāro darbu autoriem nesēja atlīdzību aprēķina: > > - 50% no summas kā koeficientu piemērojot pēdējā sadalē par darbu izmantojumu Latvijas Televīzijā autoriem aprēķinātās summas; > > - 50% no summas kā koeficientu piemērojot pēdējā sadalē par darbu izmantojumu Latvijas Radio autoriem aprēķinātās summas.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no laacz.lv

sarkanu punktu
zīmē Koro kungs,
ainava ir pelēka,
taču simtiem nianšu,
zilais, dzeltenais, sarkanais — šie vārdi neko nepasaka
umbra, kobalts — vai nav skaisti?
baltā krāsa arī ir uzjaucama,
bet no sākuma baltais vienmēr pelēks

Koro kungs pelēkā gleznā,
varbūt tas patiešām ir viņš — uzvilcis sarkanu vamzi,
pats savā ainavā,
manos laukos ir ļoti skaisti,
pelēks (simtiem nokrāsu, bet, redziet, vairs nav iespējams pateikt — piecdesmit),
pat ja kāds manos skaisti pelēkajos laukos būtu uzvilcis sarkanu vamzi,
tā izrādītos aveņkrāsa,
it kā sarkano punktu būtu noglāstījusi saule vai laiks

man gribētos, lai šajā punktā, kaut vai no tāluma, es varētu sazīmēt mammu,
gandrīz vienmēr es viņu gaidu,
tomēr vairs neatceros nevienu no tiem priecīgiem vakariem,
kad skrēju caur putekļiem pa balto, līkumoto grants ceļu
mammai pretī,
iztālēm es redzu, kā autobuss nobremzē kalnā,
viņa izkāpj ar smagumu nostieptām rokām un noliek nastu,
es zinu, ka tā ir viņa,
kaut gan redzu tikai punktiņu,
kurš, protams, nav ne sarkans, ne aveņu krāsas

bet labi atceros to vakaru,
kad viņa neatbrauca, kā solījusi,
es plivinājos blakus dīķim,
mana balss plivinājās virs dīķa,
saule plivinājās spilgti sarkana,
pielējusi pamali
no pakalna līdz pakalnam,
no meža līdz mežam,
tā bija vienīgā reize,
kurā sarkanais valdīja kā kliedziens

mammai nav nevienas sarkanas kleitas,
ne cita spilgti sarkana apģērba
(ja nu vienīgi — bordo jaka karoga krāsā),
tagad, vecumā, viņa kļuvusi liela,
ar baltām, tievām, garām bizēm,
viņa izskatās pēc indiānietes, kura aizmirsusi savu pīpi kalnos,
viņai ir anglietes humors,
melns humors, pelēkas drēbes
un necik sarkanā

es atceros, kā mēdzu iekāpt skapī,
tur karājās viņas zīda kleita,
tā čabēja starp pirkstiem, un varbūt tas nemaz nebija zīds,
kaut gan kas cits tik plāns un maigs varētu būt? ne jau sievietes āda,
un kleita bija tik krāsaina, it kā uz tās būtu gleznoti pāvi, lai gan tās tikai puķes,
un īsas piedurknītes kā taurenītim vai ziedam,
es iekāpu kleitā, tā vazājās man pa kājām, mammas labākā un košākā kleita,
visvieglākā no visām,
tādu var ieslēpt dūrē,
ja tā ir pietiekami liela
(bet slikto es neatcerēšos,
stāsts taču ir par bērnību,
un mana bērnība beidzās septiņos gados,
kad uzradās patēvs Fricis un mammu sāka lamāt, bet vēlāk sist,
un tad arī mani lamāt
kā sist),
es atceros pašu sākumu,
tas tiešām bija pats, pats sākums,
gana simbolisks, lai to ņemtu vērā,
bet kas tādiem sīkumiem pievērš uzmanību
(pagājušā gadsimta astoņdesmito valdošajā materiālismā, kuru iesēja sarkanais terors, simboliski ir tikai plakāti, ne jau praktiskā dzīve mazpilsētā),
lūk, es stāvu laukos pie ledusskapja
un ņemu, iespējams, pienu,
ledusskapis novietots aiz virtuves durvīm,
Fricis šeit ir pirmo reizi
un nevar atvērt,
grūž durvis,
aizvien stiprāk grūž,
bet es esmu introverta,
varbūt man ir aspergera sindroms,
jo es neko nevaru ātri un skaļi,
un viņš pagrūž no visa spēka,
trauks nokrīt, saplīst, es ar delmu uzkrītu virsū un pārgriežu vēnu,
it kā es būtu kāda septiņgadniece-pašnāvniece,
rēta vēl joprojām ir uz manas labās rokas,
balta skaidiņa starp vēnu un dzīslu,
glīta kā domuzīme,
bulta, kas tiecas augšup

pabeigšu par sarkano,
droši vien Koro kungs sarkano punktu ainavās ieklāj ar paletes nazi,
man patīk iztēloties, kā Koro kungam pietiek ar mazumiņu,
mani lauki sarāvušies kā vilnas apģērbs, mazgāts pārāk augstā temperatūrā,
tikai akmens vēl šķiet ievērības cienīgs,
man visu vajag daudz — ja ūdens, tad jūra,
ja mīlestība — jūra,
ja sarkanais, tad arī jūra

ja mamma, tad pa baltu ceļu,
baltā kalnā,
viņas miesa ir baltas maizes mīkla, kas kāpj pāri abras malām,
pēdējā upē viņa ieslīdēs droša un paļāvīga,
ūdens maigi šļakstīsies gar viņas sāniem,
it kā viņa būtu pārāk liels Mozus bērns,
kuru straume ienesīs zelta niedrēs,
un debesis būs no zīda,
pāva astēm un ziediem kā vēdekļiem
uz koša, zilzaļa fona

balta miesas mīkla,
taisnas sudraba bizes,
mana mamma nāk no stepes,
viņa vairāk nekā septiņdesmit gadus
ir tramīga, apmaldījusies meitene,
tagad, kad viņa sēž savā kalnā
(kas, protams, ir izļodzījies dīvāns)
un savā labvēlībā vēro, kā mēs spēlējamies,
jo visi mūsu strīdi un bažas ir tikai spēle,
viņas bizes izskatās pēc tievām lāstekām,
varbūt uz tām var muzicēt kā uz stabulēm,
kā tas ir, mamm, kad neko vairs nevar mainīt?
tikai atdot, paciest, pateikties un gaidīt

un vēl bija Indriķis
fū, cik nejauks var būt tāds vecs nāpslis,
jūs teiktu, neganto Indriķi ieraudzījuši,
viņš gānās, sūkā papirosu, atkal jau sodās un gānās,
cisās sēdēdams, šis Augustes laulenis,
ak negantais Indriķis, negantais!
šņāc pa pagaldi tumšie gariņi, tevi atcerēdamies
bet vistas, zosis, cāļi, kuru bezdeļi smird pēc vārītām olām,
tie dzīvojas pa tavu gultu,
kāpēc gan kustoņi nebaidās no negantā Indriķa?
kurš atbildēs? tie cāļi, kuri knābāja no Indriķa saujas?
tiem kaulus sen kā noskrubinājis cilvēks, suns, zeme,
vai varbūt — viņa sieva un meitas atbildēs?
vai es?
tā ir tikai leģenda par Indriķi, jo es viņu nekad netiku satikusi,
bet ar laiku esmu uzzinājusi atbildi par nejauko, nejauko Indriķi,
cik negants tu biji, tik neganta es

oooo, suns
tu esi lauku sargeņģelis,
tava aste ir dilstošs un lēkājošs mēness,
tava mēle — silta un smaržo pēc pelēm,
tu esi kā dakteris un vismazāko jēzus
(piedod, Dievs, es rakstu ar mazo burtu, Tu taču saproti, zinu, ka nedusmojies)
ooooou, suns!
lēkšo man pretī,
ceļgalē uzlec ar ķepām uz pleciem tā, ka es knapi noturos, lai ar visu somu neiekristu dubļos,
tu elso man sejā, tu esi pilnīgs prieks, pilnīga sajūsma,
es tavās acīs esmu saule, mans suni ar dilstoša mēneša asti,
es tevi saucu — tu atsaucies,
pirms tevi gaidu — jau atsteidzies,
tu esi mans zirgs — lopadlā, lopadlā sunīša mugurā,
un tu esi mana klausīgā vecmāmiņa,
salijusi, tāpēc ar lakatu galvā,
es atceros tavu bezgalīgo,
protams — mīlestību,
silti brūnas acis, jūs atceraties?
pļaujmašīna nopļāva Džerim kāju,
viņu nošāva, kamēr es pilsētā sēdēju bērnudārzā,
nujā, aiz restēm — salīdzinot ar laukiem,
vēlāk Lidija un Lidija savā starpā sarunājās,
ka vispār jau nevajadzēja aicināt mednieku,
jo, lūk, Rupeiķen suņ lec uz trīs kāj,
mednieks trāpīja sunim un man,
Džeri, tu gaidi, kad es iegulšos kristāla zārkā?
es tik ilgi kavējos, neņem mani ne magones, ne zagti āboļi, ne indīgas atmiņas,
es ticu, reiz Džeris nolaizīs manu seju un es atvēršu acis, lai redzētu, cik ļoti silti brūna var būt padevīgas mīlestības krāsa, mans jēzu

*

voooou, šunels,
balts, pūkains, pinkains kucēns,
kādu dosim tam vārdu?
manām lellēm nav vārdu,
manam tēvam nav vārda,
bet suņam vaig?
sauksim par Sniedziņu,
vārdu es nospēru no japāņu pasakām
* s * n * i * e * d * z * i * ņ * š *
es atbraucu pēc miljons gadiem
(nu labi, laikam pēc 10 vai 20),
Sniedziņš vēl joprojām dzīvs,
izskatās kā simtgadīgs cilvēks,
iedzeltens, pinkains, sarkanām, asarojošām acīm, neko lāgā nevar sakošļāt un it kā atceras mani, bet ne pārāk

The post Poēma ar mammu appeared first on IR.lv.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://citadiena.lv

Dziesmas ierakstā arī dzirdama jaunā un daudzsološā čelliste Erna Daugaviete, kura papildus spēlē grupā Rihards Lībietis Orchestra un citos muzikālos projektos. Savukārt basģitāru spēlē Austrālijas latviešu kopienā labi pazīstamais mūziķis Ivars Štubis, kurš šī gada sākumā pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Arī Ivars nupat izdevis savu instrumentālās mūzikas albumu ''Dabas miers'', iedvesmojoties no latviešu folkloras, ambientās mūzikas un Latvijas dabas skaņām. Nupat publicētās dziesmas video veidojusi Reiņa sieva Laima Jaunā. No putna lidojuma redzamos kadrus filmējis Sergejs Mikuša no Saulart radošās komandas. Gan Erna Daugaviete, gan Ivars Štubis uzstāsies drīzumā gaidāmā albuma prezentācijas koncertā kopā ar Reini, savukārt Laima Jaunā katrai koncertā atskaņotai dziesmai sagatavos video vizualizācijas. Vairāk informācija par koncertu atrodama Reiņa Jaunā mājas lapā: www.reinisjaunais.com

Albums “Zeme” tapa laikā, kad pasaulē pandēmijas izraisītās krīzes dēļ spēkā stājās ceļošanas ierobežojumi. Parasti Reinis lielu daļu gada pavada ceļojot un koncertējot ārpus Latvijas. Brīdī, kad robežas tika slēgtas un teju visu pasaules mūziķu koncerttūres atceltas, Reinim radās iecere par jaunu albumu. Reinis uzaicināja albuma ierakstos piedalīties ārzemēs dzīvojošos draugus - mūziķus, kuriem neplānoti bija vairāk brīvā laika kā parasti. Albumā būs dzirdami 13 mūziķi no dažādām pasaules valstīm - Nepālas, Japānas, Anglijas, Austrālijas, Zviedrijas, Ungārijas, Nīderlandes un, protams, Latvijas.

Tā prezentācija notiks koncertzālē ''Spīdola'' VEF kvartālā ceturtdien, 29. oktobrī plkst. 19:30.

Dziesma ''Atceries'' un tās video veidots ar LaIPA autorstipendijas atbalstu. Savukārt drīzumā gaidāmais albums būs jau septītais CD formātā publicētais Reiņa Jaunā oriģinālmūzikas ieraksts. Albums “Zeme” tika ierakstīts ar AKKA/LAA autorstipendijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Albuma izdošanai fiziskā formātā tika savākti līdzekļi ar kopfinansēšanas kampaņas palīdzību Projektu bankā, turklāt nepieciešamie līdzekļi tika savākti mazāk kā 24 stundu laikā.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no alternative.lv

Dziesmas ierakstā arī dzirdama jaunā un daudzsološā čelliste Erna Daugaviete, kura papildus spēlē grupā Rihards Lībietis Orchestra un citos muzikālos projektos. Savukārt basģitāru spēlē Austrālijas latviešu kopienā labi pazīstamais mūziķis Ivars Štubis, kurš šī gada sākumā pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Arī Ivars nupat izdevis savu instrumentālās mūzikas albumu ''Dabas miers'', iedvesmojoties no latviešu folkloras, ambientās mūzikas un Latvijas dabas skaņām. Nupat publicētās dziesmas video veidojusi Reiņa sieva Laima Jaunā. No putna lidojuma redzamos kadrus filmējis Sergejs Mikuša no Saulart radošās komandas. Gan Erna Daugaviete, gan Ivars Štubis uzstāsies drīzumā gaidāmā albuma prezentācijas koncertā kopā ar Reini, savukārt Laima Jaunā katrai koncertā atskaņotai dziesmai sagatavos video vizualizācijas.

Albums “Zeme” tapa laikā, kad pasaulē pandēmijas izraisītās krīzes dēļ spēkā stājās ceļošanas ierobežojumi. Parasti Reinis lielu daļu gada pavada ceļojot un koncertējot ārpus Latvijas. Brīdī, kad robežas tika slēgtas un teju visu pasaules mūziķu koncerttūres atceltas, Reinim radās iecere par jaunu albumu. Reinis uzaicināja albuma ierakstos piedalīties ārzemēs dzīvojošos draugus - mūziķus, kuriem neplānoti bija vairāk brīvā laika kā parasti. Albumā būs dzirdami 13 mūziķi no dažādām pasaules valstīm - Nepālas, Japānas, Anglijas, Austrālijas, Zviedrijas, Ungārijas, Nīderlandes un, protams, Latvijas.

Dziesma ''Atceries'' un tās video veidots ar LaIPA autorstipendijas atbalstu. Savukārt drīzumā gaidāmais albums būs jau septītais CD formātā publicētais Reiņa Jaunā oriģinālmūzikas ieraksts. Albums “Zeme” tika ierakstīts ar AKKA/LAA autorstipendijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Albuma izdošanai fiziskā formātā tika savākti līdzekļi ar kopfinansēšanas kampaņas palīdzību Projektu bankā, turklāt nepieciešamie līdzekļi tika savākti mazāk kā 24 stundu laikā.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Divas biedrības

Biedrība Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība jeb saīsināti AKKA/LAA ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas apvieno pašmāju un ārvalstu autorus, lai nodrošinātu viņu mantisko tiesību administrēšanu .

Biedrība Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība jeb saīsināti LaIPA nodrošina pašmāju un ārvalstu izpildītāju un fonogrammu producentu mantisko tiesību administrēšanu.

Situācija un iesaistītās personas

Tiek sarakstīta dziesma (juridiskā terminoloģijā – darbs). Mūziku sarakstīja viens draugs, vārdus otrs draugs. Un mums jau ir divi autori. Dziesma ir pierakstīta uz nošu lapas, un šo darbu aizsargā autortiesības.

Darbi tiek radīti, lai tos izplatītu pēc iespējas plašākam cilvēku lokam. Bet to ne vienmēr dara paši autori, tiem nepieciešami starpnieki, kuru profesionālās spējas padara autoru radīto plaši pieejamu publikai.

Lai dziesmu ierakstītu, tiek pieaicināti mūziķi. Katrs no tiem izpilda savu instrumentu, ir arī vokāliste, kas ar savu talantu un spējām rada unikālu skanējumu. Dziesmas ( juridiskā terminoloģijā – fonogrammas) ieraksta tapšanā piedalās arī studijas producents. Uz dziesmas ierakstā iesaistītajiem cilvēkiem attiecas juridiskais termins izpildītāji

Dziesmas ierakstīšanā (fonogrammas fiksācijā) bez izpildītājiem nozīmīga loma ir fonogrammas producentiem. Saskaņā ar Autortiesību likumu par fonogrammu producentu ir atzīstamas fiziskas vai juridiskas personas, kuras uzņemas iniciatīvu un ir atbildīgas par izpildījuma skaņu, citu skaņu vai skaņu atveidojuma pirmās fiksācijas veikšanu.

Lai persona būtu atzīstama par fonogrammas producentu, nepietiek tikai ar ideju, ir jābūt iniciatīvai veikt fonogrammas fiksāciju un jāīsteno reālas darbības šī mērķa sasniegšanai:

• Jāizvēlas mūzika un izpildītāji, kuri piedalīsies dziesmas ierakstā;
• Jāslēdz līgumi, ar izpildītājiem un arī sponsoriem un kredītiestādēm;
• Jānodrošina skaņu ierakstu studija vai tās noma;
• Jānolīgst skaņu ierakstu studijas personāls un jānodrošina nepieciešamā tehniskā aparatūra;

Parasti iniciatīvu uzņemas un atbildīga par fonogrammas fiksācijas pabeigšanu ir viena un tā pati persona. Gadījumos, ja iesaistītas vairākas personas un katra veic daļu no iepriekš minētajām būtiskajām darbībām, tad personas ir atzīstamas par līdzproducentiem.

Atšķirības

LaIPA ir apvienojušies izpildītāji un fonogrammu producenti, turpretim AKKA/LAA pārstāv ne vien muzikālo darbu, bet arī audiovizuālo, literāro, vizuālās mākslas darbu un citus autorus.

Kas attiecās uz muzikālajiem darbiem, tad abas biedrības kā AKKA/LAA, tā arī LaIPA administrē mantiskās tiesības saņemt atlīdzību par fonogrammu atskaņošanu publiskās vietās,  raidīšanu radio un TV, retranslāciju pa kabeļiem un citos fonogrammu izmantošanas veidos. Akka/Laa administrē dzīvā izpildījuma koncertus, LaIPA to nedara.

AKKA/LAA izmaksā atlīdzību muzikālā darba autoriem, bet LaIPA – muzikālā darba izpildītājiem un fonogrammu producentiem. Muzikālā darba autors var būt arī izpildītājs vai fonogrammas producents, šādā gadījumā saņemot divkāršu atlīdzību.

Autora personīgās un mantiskās tiesības

Autortiesību likumā atsevišķi tiek izdalītas autora personīgās un mantiskās tiesības.

Personīgās tiesības autora dzīves laikā nevar pāriet citu personu īpašumā. Tās paredz, ka autors tiek atzīts par konkrētā darba radītāju. Tikai viņam ir tiesības izziņot darba publicēšanu un darba atsaukšanu. Tiesības pastāvēt uz darba neaizskaramību – akceptēt vai noraidīt citas puses piedāvātās izmaiņas

Autora mantiskās tiesības dod autoram ekskluzīvās tiesības savu darbu publiskot, publicēt, publiski izplatīt, raidīt un citos veidos padarīt pieejamu sabiedrībai. Tāpat autors var iznomāt, izīrēt vai publiski patapināt darba oriģinālu vai kopijas.

Izpildītāja ekskluzīvās tiesības

Autortiesību likums aizsargā arī izpildītājus, dodot ekskluzīvas tiesības tikt atzītam par darba izpildītāju, kā arī iebilst pret jebkādu viņa izpildījuma pārveidošanu, kas var kaitēt izpildītāja reputācijai.

Attiecībā uz savu izpildīto fonogrammu, izpildītājam ir tiesības to publiskot, nomāt, īrēt un publiski patapināt, kā arī reproducēt. Izpildītājs var iznomāt savu izpildījumu, taču joprojām izpildītājam par to ir jāsaņem atlīdzība.

Ja fonogrammas radīšanā ir iesaistīti vairāki izpildītāji, tad lēmumu par fonogrammas iznomāšanu jāpieņem kopīgi. Izpildītājs drīkst nodot savas tiesības producentam fiksēt viņa izpildījumu par vienreizēju atlīdzību. Taču šādos gadījumos izpildītājam ir tiesības saņemt papildus atlīdzību 20 procentu apmērā no ienākumiem, kurus producents ir guvis fonogrammu publiskojot, reproducējot, izplatot.

Fonogrammu producenta tiesības

Fonogrammu producenta tiesības ir saistītas ar fonogrammas publiskošanu, izplatīšanu, reproducēšanu, nomāšanu un izīrēšanu. Fonogrammas producents autoratlīdzību dala vienlīdzīgās daļās ar fonogrammas izpildītāju, ja vien blakustiesību līgumā nav paredzēti citi nosacījumi. Blakustiesību atlīdzība tiek sadalīta, ņemot vērā datus par fonogrammu izmantojumu, un iesaistīto izpildītāju un fonogrammu producentu darba apjomu.

Noderīgi!

ISRC kods (Internacionālais Standarts Ierakstu kods) paredzēts katras fonogrammas identifikācijai. Tas satur informāciju par skaņu nesēja formātu un fonogrammas tiesību turētājiem, šādi ļaujot precīzi veikt fonogrammu izmantojuma uzskaitījumu.

Skaidrotāja, starpnieka un izglītotāja uzdevumus Latvijā veic Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports. Biedrības mērķi ir veicināt mūzikas industrijas attīstību Latvijā un Latvijā producētās mūzikas eksportu, veicināt un atbalstīt konkurētspējīgu mūzikas ierakstu radīšanu un palielināt Latvijas mūzikas izmantošanas apjomu. Latvijas Mūzikas eksports pārstāv Latvijas mūzikas industriju mūzikas industrijas konferencēs un izstādēs, kā arī organizē izglītojošus seminārus un sniedz konsultācijas, tostarp arī tiesību jautājumos.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

• Dīkstāves pabalsti uzņēmumu darbiniekiem, t.sk. valdes locekļiem.
• Dīkstāves pabalsti pašnodarbinātajiem, individuālajiem komersantiem un MUN maksātājiem.
• Nodokļu brīvdienas uzņēmumiem.
• Iespēja saimnieciskās darbības veicējiem neveikt IIN avansa maksājumus.
• Pagarināti gada pārskatu iesniegšanas termini.
• Valsts apmaksāta darba nespējas lapa darba ņēmējiem, kas saslimuši ar COVID-19 vai atrodas karantīnā.
• Atbrīvojums no telpu nomas maksas vai tās samazinājums.
• Pagarināti NĪN samaksas termini.
• Kredītu garantijas un apgrozāmo līdzekļu aizdevumi.
• Atbrīvojums no parādsaistībām personām ar zemiem ienākumiem un nelielu parāda apmēru.
• Piemaksa pie dīkstāves pabalsta par apgādībā esošu bērnu.

Saziņai ar LaIPA: +371 67605023, , http://www.laipa.org/

•  Kultūras projektu konkurss nr. 2, iesniegumi līdz 2020. gada 15. maijam. Projekti iesniedzami vairākās nozarēs un kas atbilst Nolikuma prasībām. 
• Radošo personu atbalsta pasākumu programma.
• VKKF mērķprogramma „NEAKADĒMISKĀS MŪZIKAS ATBALSTS”.

Vairāk informācijas par atbalsta  VKKF mājaslapā

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

LaIPA apvienojušies izpildītāji  un fonogrammu producenti, lai kolektīvi administrētu savas tiesības.

Biedrība ”Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” jeb saīsināti LaIPA nodrošina pašmāju un ārvalstu izpildītāju  un fonogrammu producentu mantisko tiesību administrēšanu. LaIPA ir apvienojušies izpildītāji un fonogrammu producenti, lai kolektīvi administrētu savas tiesības – vienotos ar fonogrammu izmantotājiem par maksājamo atlīdzību, iekasētu, sadalītu un izmaksātu to tiesību īpašniekiem. Saskaņā ar Autortiesību likumu LaIPA veic atlīdzības iekasēšanu par muzikālo darbu ierakstu jeb fonogrammu izmantošanu un nodrošina iekasētās atlīdzības sadali un izmaksas tiesību īpašniekiem.

LaIPA:

• Ir starptautiski atzīta organizācija un darbojas starptautisku blakustiesību organizāciju tīklā, kas vienīgā Latvijā administrē pašmāju un ārzemju izpildītāju un producentu tiesības saņemt atlīdzību par izmantoto mūziku;
• Iekasē atlīdzību no fonogrammu izmantotājiem (veikaliem, kafejnīcām, deju klubiem, viesnīcām, raidorganizācijām, kabeļoperatoriem, diskžokejiem, pasākumu rīkotājiem u.c.);
• Sadala iekasēto atlīdzību izpildītājiem un fonogrammu producentiem;
• Neadministrē dzīvā izpildījuma koncertus.

AKKA/LAA administrē autoru mantiskās tiesības.

Latvijas autoru biedrība „Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība“ jeb saīsināti AKKA/LAA kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija apvieno pašmāju un ārvalstu autorus, lai nodrošinātu viņu tiesību administrēšanu Latvijā. AKKA/LAA pārstāv muzikālo darbu, audiovizuālo, literāro, vizuālās mākslas darbu un citus autorus. Kas attiecās uz muzikālajiem darbiem, tad AKKA/LAA administrē autoru mantiskās tiesības saņemt atlīdzību par fonogrammu atskaņošanu publiskās vietās,  raidīšanu radio un TV, retranslāciju pa kabeļiem u.c. fonogrammu izmantošanas veidos līdzīgi kā LaIPA.

AKKA/LAA:

• Ir multirepertuāra autortiesību organizācija – tā pārstāv muzikālo, literāro, dramatisko, vizuālo un audiovizuālo darbu repertuārus;
• Iekasē atlīdzību no fonogrammu izmantotājiem (veikaliem, kafejnīcām, deju klubiem, viesnīcām, raidorganizācijām, kabeļoperatoriem, diskžokejiem, pasākumu rīkotājiem u.c.);
• Administrē dzīvā izpildījuma koncertus;
• Sadala iekasēto atlīdzību autoriem.

Organizējot publisku pasākumu, piemēram, pilsētas svētkus, korporatīvu pasākumu vai koncertu, rīkotājiem jāsaņem atļauja gan no LaIPA, gan AKKA/LAA, jo pasākumā piedalās mūzikas izpildītāji, bet jānorēķinās arī ar dziesmu autoriem par viņu darbu izmantojumu.

Pieteikuma formas pasākumu organizatoriem pieejamas www.laipa.org un www.akka-laa.lv .

Savukārt mūziķiem, ja dziesmas ne tikai producē un izpilda, bet arī raksta, jāreģistrējas gan autortiesību, gan blakustiesību organizācijās. Pirmkārt, abas organizācijas palīdz mūziķiem administrēt atlīdzības, piemēram, no radio, ja dziesma iekļuvusi apritē vai izpildīta publiskā pasākumā. Otrkārt, šīs organizācijas māksliniekiem var sniegt informāciju un palīdzību, kas citkārt tiktu palaistu garām, tai skaitā informēt mūziķus par viņu tiesībām un citiem juridiskiem jautājumiem, kā arī par iniciatīvām industrijas attīstībai.

!!! Konsultācijas par LaIPA pakalpojumiem, atļaujām pasākumos atskaņot mūziku un konsultācijas izpildītājiem un producentiem pieejamas, zvanot LaIPA darbiniekiem pa tālruņiem 67605023 vai 20398873, kā arī rakstot e-pastu

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

“Aizvadītajā nedēļā valdībā tika pieņemti noteikumi par atbalsta mehānismiem autoratlīdzības saņēmējiem un pašnodarbinātajiem visās jomās, kas kopumā var skart līdz pat 29 000 personu visās nozarēs. Tas bija pamats, lai spertu nākamos soļus un izstrādātu specifiskus precizējumus, kas domāti tieši kultūras nozarei - tiem, kas guvuši ienākumus no autortiesību un blakustiesību pārvaldījuma. Šie precizējumi ir īpaši būtiski tiem, kuru autortiesību ienākumi no šīm organizācijām ir nelieli. Saskaņā ar AKKA/ LAA sniegtajiem datiem 91 % no visiem autoratlīdzību saņēmējiem vidēji mēnesī saņem mazāk par 200 eiro, lielākā daļa – vidēji 95 eiro un tikai 19 personām šie ieskaitījumi pārsniedz 700 eiro,” akcentē kultūras ministrs Nauris Puntulis. 

Ņemot vērā ar AKKA/LAA sniegtos datus, AKKA/LAA veiktās autoratlīdzības izmaksas 2019. gadā un 2020. gada pirmajos trīs mēnešos vidēji ir saņēmušas 875 personas, vidēji 95 eiro mēnesī. 91% saņēmēju mēneša vidējā atlīdzība ir mazāka par 200 eiro, un tikai 19 personas ir saņēmušas mēneša atlīdzību, kas ir lielāka par 700 eiro. Lielākā daļa AKKA/LAA pārstāvēto Latvijas autoru par savu darbu izmantošanu saņem atlīdzību, kura gada ietvaros nepārsniedz 700 eiro (2019.gadā aptuveni 3500 AKKA/LAA pārstāvēto Latvijas autoru visa gada laikā autoratlīdzībā no AKKA/LAA saņēma summu, kas nepārsniedza 700 eiro pirms nodokļu nomaksas).

Savukārt no Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) avansu 30% apmērā par 2020.gada ienākumiem izmaksāta 48 personām – vidēji  118 eiro apmērā par mēnesi. No 4436 biedriem 2019. gadā 80% saņēmuši mēnesī atlīdzību mazāku nekā 200 eiro.

Par Covid-19 izraisītās krīzes skartām pašnodarbinātām personām līdz ar izmaiņu stāšanos spēkā būs uzskatāmas fiziskas personas, kas reģistrējušās VID kā saimnieciskās darbības veicēji, ir veikušas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) kā pašnodarbinātas personas, autoratlīdzības saņēmēji, mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji vai individuālie komersanti un kuras dīkstāves periodā nav guvušas ienākumus no saimnieciskās darbības. Vienīgais izņēmums attiecībā uz dīkstāves periodā gūtiem ienākumiem no saimnieciskās darbības tiks attiecināts uz autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (AKKA/LAA, LaIPA u.c.) izmaksātajām, kā arī individuāli saņemtajām autoratlīdzībām.

Lai pieteiktos dīkstāves pabalstam, pašnodarbinātajai personai ir jāvēršas ar iesniegumu VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS), apliecinot, ka iesniegumā norādītajā laika periodā persona nav guvusi ienākumus no saimnieciskās darbības. Dīkstāves pabalsta apmērs tiks noteikts pēc VID rīcībā esošās informācijas – pašnodarbinātās personas VID deklarētajiem datiem.

Pieprasīto dīkstāves pabalstu VID sniegs ne vēlāk kā 5 darba dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas, pārskaitot to uz personas bankas kontu.

Dīkstāves pabalstu saņēmušo pašnodarbināto personu saraksts tiks publicēts VID tīmekļvietnē.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

26. martā valdība lēma par dīkstāves pabalsta piešķiršanu pilnīgi visiem uzņēmumiem, kuru ieņēmumi 2020. gada martā vai aprīlī, salīdzinot ar 2019. gada attiecīgo mēnesi, Covid-19 izplatības dēļ ir samazinājušies vismaz par 30%. Dīkstāves laikā valsts maksās 75% no algas (kas tiks aprēķināts, ņemot vērā 2019. gada 3. un 4. ceturksnī deklarētos ienākumus, no tiem atņemot visus ar nodokļiem saistītos izdevumus), tomēr ne vairāk par 700 eiro. Uz atbalstu varēs pretendēt personas, kam vairs nav ienākumu, nav citu darba vietu ienākumu gūšanai un nav nodokļu parādu.

Mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem dīkstāves pabalsts būs 50% no mēneša vidējiem ieņēmumie par iepriekšējiem diviem ceturkšņiem, arī šajā gadījumā pabalsts būs ne lielāks kā 700 eiro.  

Pabalsts paredzēts par dīkstāvi, kas nozīmē, ka nenotiek nekāda darbība un nav nekādu ieņēmumu no saimniecisākas darbības (laika periodā no š. g. 14. marta līdz 14. maijam).

Dīkstāves pabalstam varēs pieteikties Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

Vairāk Kultūras Ministrijas mājas lapā

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA)  nolēmusi mainīt izmaksu stratēģiju, piedāvājot mūzikas producentiem un izpildītājiem līdz 14. aprīlim (ja nebūs izmaiņu) izmaksāt 30% no 2019. gada atlīdzību summas kā "avansu". Šobrīd LaIPA biedram piesakoties dīkstāves pabalstam ir jāizvērtē vai saņemt LaIPA avansu vai pabalstu – abus vienlaicīgi saņemt nevarēs! Atlīdzību tai skaitā 30% LaIPA avansu nevar saņemt no brīža, kad piesakās pabalstam un līdz brīdim, kad to beidz saņemt. LaIPA atlīdzību izmaksas izpildītājiem un mūzikas ierakstu producentiem par 2019. gadu ir plānots izmaksāt 2020.gada jūlijā. LaIPA kolektīvs sekos līdzi aktuālajai situācijai valstī, ļoti ceram ka jūlija atlīdzību izmaksas varēsim veikt ierastajā kartībā.

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Grīna lēš, ka kopējie biedrības ieņēmumi par šo gadu samazināsies par aptuveni 200 tūkstošiem eiro, pieņemot, ka dīkstāve ilgs mēnesi, taču izpildītāju un producentu maciņos tas būšot jūtams tikai nākamgad, jo atlīdzības tiek izmaksātas reizi gadā par iepriekšējo gadu.  "Publiskās vietas šobrīd sūta pieteikumus par dīkstāvi – pagājušās nedēļas beigās bija jau 850 pieteikumu. Galvenokārt tās ir tirdzniecības vietas, viesnīcas, kafejnīcas."

Autortiesību aģentūra (AKKA/LAA) joprojām darbojas pēc likumā noteiktā principa, ka autoram atlīdzība pienākas par darba izmantojumu. AKKA/LAA sadales rit pēc plāna līdz jūnijam autoriem izmaksas būs, bet, iespējams, mazākas. Aprīlī, maijā autori saņems samaksu par darbu izmantojumu 2019. gada novembrī, taču, ārkārtējai situācijai ieilgstot, tas varot mainīties.

LIAA ATBALSTS ĀRĒJĀS TIRDZNIECĪBAS VEICINĀŠANAI UZŅĒMUMIEM SAISTĪBĀ AR COVID-19 ir vairāki atbalsta virzieni, ar kuriem var iepazīties aģentūras mājas lapā 

http://www.liaa.gov.lv/files/liaa/attachments/atbalsta_informacija_liaa_30.03.2020_0.pdf

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Pasākumos var tikt veikta fotografēšana un filmēšana. Fotoattēli un video var tikt izvietoti Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnē www.sigulda.lv un pašvaldības kontos sociālajā tīklā Facebook, Twitter un Instagram. Pārzinis un personas datu apstrādes nolūki: Siguldas novada pašvaldība, juridiskā adrese Pils ielā 16, Siguldā, Siguldas novadā, LV-2150, veic personas datu apstrādi informācijas atklātības nodrošināšanai un sabiedrības informēšanai.

Papildu informāciju par minēto personas datu apstrādi var iegūt Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnes www.sigulda.lv sadaļā „Pašvaldība” – „Privātuma politika”, iepazīstoties ar Siguldas novada pašvaldības iekšējiem noteikumiem „Par Siguldas novada pašvaldības personas datu apstrādes privātuma politiku” vai klātienē Siguldas novada pašvaldības klientu apkalpošanas vietās.

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no Jaunumi no Sigulda.lv

Dziesmas angļu versija ar nosaukumu “Heartbeats” tiks virzīta konkursam “Supernova”, Latvijas pārstāvēšanai “2020. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā”.

Dziesma “Pipars” ir par kaislīgu mīlestību, kas reizēm ilgst vien mazu brīdi, bet, ja liktenis ir vēlīgs, tad īstais “pipars” katram ir blakus visu mūžu. Kā stāsta dziesmas autori – mēs katrs kādam esam īsts pipariņš – vai nu šobrīd blakus, vai esam bijuši tādi pagātnē vai tikai vēl būsim nākotnē. Mūziķu apvienības dalībnieks Herberts Blumbergs, kas skaņdarbā spēlē basu, raksturo dziesmu īsi, bet ļoti trāpīgi: “Dziesma ir par mīlestības dedzināšanu kā mūžīgu un karstu liesmu." 

Par dziesmas tapšanu Katrīna Dimanta stāsta: “Satikāmies ar puišiem “Fonds Līdzskaņa” nometnē un domājām, pie kādas mūzikas mēs paši gribētu dejot un ko gribētos klausīties. Jānis Bērziņš sāka spēlēt dziesmas akordu salikumu, man uzreiz galvā sāka skanēt piedziedājuma melodija un, aidā!, dziesmas mūzika jau piepildīja telpu. Atlika vien pievienot vārdus.”

““Pipars” dzima sociāli radošās nometnes pēdējā dienā, kad šķita – jau ir sacerētas daudz brīnišķīgas dziesmas un būs grūtāk sacerēt vēl kādu labu gabalu. Par pārsteigumu, šī dziesma mums visiem nāca viegli. Visi kopā arī labi izsmējāmies par dažādām teksta variācijām, līdz nonācām līdz pēdējai – īstajai. Jāmin gan, ka piedziedājuma teksts bija tas, kas mudināja uz dziesmas pamatdomas rašanos,” papildina Jānis Bērziņš.

Līdz ar dziesmas “Pipars” iznākšanu, Katrīna Dimanta sevi piesaka kā solo mākslinieci un  2020. gada sākumā gatavojas jaunā albuma "KRĀSAS" izdošanai. Albumā tiks iekļautas dziedātājas sarakstītas dziesmas, kā arī divas “Fonds Līdzskaņa” sociāli radošās nometnes ietvaros tapušās kompozīcijas – “Pipars” un “Meža meitiņa”. Albums tiek atbalstīts ar AKKA/LAA autorstipendiju.

Līdz šim Katrīna Dimanta ir bijusi dalībniece vairākās mūzikas apvienībās, tostarp, "Māsas Dimantas" (2012. gadā izdots albums “Māsas Dimantas Sisters”), "ImantaDimanta un draugi" (albumi: “Izauga mātei brīnuma meita”, 2017. gadā un “LĪGO”, 2019. gadā), "Ārzemnieki" (mini albums “Aarzemnieki”, 2014. gadā), "Ducele", "Camillas".

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Iesūtītais jautājums

Tā kā esat Latvijas izpildītāju un producentu apvienība, es taču drīkstu publiski atskaņot ārvalstu mūziku, piemēram, no youtube.com? Un kādēļ jāmaksā, ja publiski atskaņošu oriģinālo albumu, par kuru mākslinieks jau ir saņēmis honorāru? Kā es varu ticēt ka LaIPA pārskaitīs manu samaksāto naudu konkrētajam izpildītājam?

Atbild LaIPA jurists

Biedrība Latvijas izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) ir Latvijas biedrības nosaukums, bet tas nenozīmē, ka LaIPA ir tiesīga pārstāvēt tikai Latvijas izpildītājus un fonogrammu producentus. 

Latvijā skan dažāda mūzika, ne tikai Latvijā radīta. LaIPA, pamatojoties uz Autortiesību likumu un Kultūras ministrijas izsniegto atļauju, administrē gan pašmāju, gan ārvalstu izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības. Turklāt LaIPA ir ārvalstīs atzīta kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas darbojas starptautisku blakustiesību organizāciju tīklā, tādējādi biedrība ir pilnvarota pārstāvēt vispasaules izpildītāju un producentu mantiskās tiesības.

Sīkāku informāciju par LaIPA starptautisko sadarbību iespējams iegūt šeit. 

Obligātais kolektīvais pārvaldījums: Autortiesību likums (precīzāk tā 52.pants) nosaka, ka blakustiesību subjektu mantiskās tiesības attiecībā uz komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu publiski vai publiskajā izpildījumā, tiek administrētas tikai kolektīvi. LaIPA kā kolektīvā pārvaldījuma organizācija pārstāv pilnīgi visus izpildītājus un fonogrammu producentus uz Autortiesību likuma pamata. 

Ārvalstu izpildītāji un producenti saņem atlīdzību pamatojoties uz starpvalstu noslēgtajiem līgumiem, kas ir noslēgti ar citām mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu organizācijām un vadošajām ierakstu kompānijām. Atlīdzību sadale notiek saskaņā ar lietotāju iesniegtām atskaitēm un tiek izmaksāta reizi gadā.

Ja publiskā vietā plānots atskaņot ar autortiesībām aizsargātus mūzikas ierakstus, tad pirms tam jāsaņem atļauja jeb licence no LaIPA, kā arī no AKKA/LAA, kas administrē autortiesības.

Parmuziku.lv komentārs

Neatkarīgi no atskaņotās mūzikas resursa (internets, diski, radio u.c.), atļauja jāsaņem tieši publiskajam izpildījumam!

Ja mūzika ir nepieciešama publiskam pasākumam un tiek izmantota kāda mērķa sasniegšanai - apmeklētājiem tīkamai atmosfērai klubā, kafejnīcā vai veikalā, reklāmas vai sociālajai akcijai, patīkamai atmosfērai birojos, viesnīcās u.c. - ir taču tikai godīgi, ka mūzikas tapšanā iesaistītie, kas nodrošina visu iepriekš minēto mērķu sasniegšanu, saņem atlīdzību par ieguldīto darbu!  Mājās, ģimenes un tuvāko draugu lokā mūzikas atskaņošanai atļauja nav nepieciešama - par šim mērķim atskaņoto mūziku klausītāji norēķinās, iegādājoties ierakstus legāli.

Der atcerēties: legāli iegādāti ieraksti un maksa par publisku atskaņojumu nodrošina līdzekļu atgriešanos mūzikas nozarē, kas savukārt palīdz stimulēt tās attīstību!

Atbalstīsim mūzikas radītājus, kas mūs iepriecina ikdienā!

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ES Māja

Bez mūzikas, Reinis Jaunais ir arī pazīstams ar saviem ceļojumu piedzīvojumu stāstiem, ar kuriem viņš dalās koncertos. Pagājušā gadā vien mūziķim bijušas ap 250 uzstāšanās 16 dažādās pasaules valstīs, tostarp Jaunzēlandē, bet gadu iepriekš – Austrālijā un Turcijā. Šovasar Reinis ieplānojis apceļot visu Latviju, sniedzot koncertus visdažādākajās pilsētās, prezentējot jauno ierakstu. Informāciju par šiem koncertiem var atrast mūziķa mājas lapā, kā arī Facebook.

Ar tādām dziesmām kā ''Haoss ir kārtība'', ''Neglīts ir skaists'', ''Klusums ir mūzika'', ''Ceļa sākums ir gals'', albums vēsta par cilvēka dzīvi veidojošo prepolu relativitāti. Vienlaikus albumu var uztvert kā trakulīgu piedzīvojumu filmu ar laimīgām beigām. Šādā grupas sastāvā šis ir jau otrais albums. Vienlaikus tas ir sestais CD formātā publicētais ieraksts, kurā apkopota Reiņa oriģinālmūzika. Albums ‘'Pretpolu vienādības’' ir ierakstīts un izdots ar AKKA/LAA autorstipendijas atbalstu.

Pretpolu vienādības by Reinis Jaunais ar Trio

Bez paša Reiņa, grupā spēlē basģitāriste un jaunā komponiste Lauma Kazaka, kā arī bundzinieks Ivars Logins, kurš paralēli darbojas hārdroka apvienībā Colt, kā arī izpilda smagāku mūziku djent stilā ar Legacy ID. Albuma ierakstā piedalījas arī čelliste Erna Daugaviete, kura spēlē grupās Cotton Island un Rihards Lībietis Orchestra. Ar trombona skaņām ierakstu papildināja Krists Kazaks, kurš darbojas grupās Band Mango, All Day Long, kā arī spēlē grupā Dead City Hollidays kā ģitārists. Flautas skaņas albumā ienesa Reiņa grupas biedrene no Young & The Oak People laikiem - Ieva Supjeva.

Albuma prezentācijas koncerts Rīgā notiks 13. jūnijā, uz AB Dambja pietauvotajā peldošajā mākslas galerijā NOASS plkst. 19:00 (ieeja - par ziedojumiem). 

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no alternative.lv

Autors:  Oskars Zvejs . (dz.15.03.1967.).

Apjoms: 9 lpp. skaits A4 izmēra lapas, burtu izmērs 12, rindiņu atstarpes 1.5. Viens cēliens. Iespējamais izrādes ilgums 25 minūtes.

Žanrs: komēdija.

Auditorija: pieaugušie, bet nav nekā tāda, kas kaitētu bērniem.

Lomu skaits: 6 personāži.  2 vīriešu, 4 sieviešu lomas. Viena sieviešu loma vēlams seniora vecumam. Pārējām lomām strikta vecuma ierobežojuma nav. Visas pieaugušo lomas. Viena galvenā vīriešu loma, pārējās epizodiska rakstura.

Dekorāciju, rekvizītu u.c. sarežģītības pakāpe: Vienkārša. Kaut kas līdzīgs veikala letei, (galds), vēlams arī plaukts (bet var arī noimprovizēt), aizslietnis vai kas tamlīdzīgs,( var izmantot arī arī skatuves aizkarus), kaut kāds verķītis, kuru var noturēt par karšu lasīšanas terminālu. Pārējais noformējums pēc vēlmēm un iespējām.

Darbības vietas: Veikala telpa bez precēm.

Norises laiks: Mūsdienas. Tieši tagad (vai pat nedaudz nākotnē).

Stils/virziens: parodējoša komēdija ar absurda pieskaņu.

Luga uzrakstīta: 2019.gadā.

Lugas iestudējumi: vēl nav.

Kā iegūt lugas tekstu:  Lugas teksts pret nelielu samaksu iegūstams http://oskarszvejs.mozello.lv/katalogs/params/category/160666/ vai rakstot pieprasījumu uz oskars_autors@inbox.lv

Teksta fragments aplūkojams un lejuplādējams https://failiem.lv/u/kcz7ejnm

Iestudēšanas nosacījumi:  Pirms iestudēšanas obligāti informēt autoru pa e-pastu  oskars_autors@inbox.lv  Paziņojumos kopā ar skeča nosaukumu minēt arī autora vārdu. Izrādīšana atļauta par brīvu pasākumos, kuros netiek iekasēta ieejas maksa. Pārējos gadījumos pēc vienošanās ar autoru. Autoram NAV saistības ar AKKA/LAA,

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://tekstiteatrim.wordpress.com

Salīdzinājumā ar 2017. gadu, pērn pasaulē pārdots par 9,7% vairāk mūzikas kopumā, vēsta Starptautiskā fonogramu industrijas federācija (IFIP). 2018. gadā mūzikas industrijas apgrozījums pieaudzis par 9,7%, sastādot jau 19,1 miljardu ASV dolāru. Lielā mērā tas noticis pateicoties straumētās mūzikas patēriņam, kas pērn palielināja apgrozījumu par 33%.

Neskatoties uz iepriecinošajiem datiem, mūzikas industrija pasaulē joprojām ir tālu no savas ‘’zelta ēras’’ skaitļiem gadsimtu mijā. Proti, 2018. gadā pārdotā mūzika tikai nedaudz pārsniedz pusi no 1999. gadā apjoma.

Grafikā attēlots fiziskā un digitālā formāta mūzikas apgrozījums kopš gadsimtu mijas.

Pēc IFIP datiem šobrīd par mūzikas straumēšanu maksā aptuveni 255 miljoni cilvēku visā pasaulē. Straumēšanas pakalpojumu sniedzēji arī ir atbildīgi par 47% no visa mūzikas industrijas tirgus apgrozījuma. 

Straumēšanai tiek dota priekšroka ne tikai pār kompaktdiskiem, bet arī mp3 formāta mūziku. Kāmēr fiziskā formāta mūzika patērēta par 10% mazāk, tikmēr digitālo lejupielāžu apgrozījums sarucis par ievērojamu 21%.

Pēc LaIPA (Latvijas Izpildītāju un Producentu apvienības) veiktā pētījuma - "Mūzikas patēriņa indekss", kas tiek veikts Latvijā sadarbībā ar KANTAR TNS jau kopš 2016.gada, norādā uz to, ka straumēšanas apjoms Latvijā turpina augt ik gadu, sarūkot CD/ DVD apjomam. Tomēr viss populārākais mūzikas paterēšanas avots ir radio.

Neskatoties uz šķietamu fiziskā formāta padošanos straumēšanai, vinila plates jau 13. gadu pēc kārtas piedzīvo apgrozījuma kāpumu – pērn tie bijuši 6%.

Kā mūziķi pelna ar straumēšanu?

Lielākā daļa mūzikas straumēšanas servisu ienākumus gūst no reklāmdevējiem un saviem abonentiem, no tiem daļu maksājot mūzikas autoriem kā autoratlīdzību.

Lielākie straumēšanas sevisi par katru klausījumu maksā atšķirīgi. Pēc ‘’Digital Music News’’ sniegtās informācijas Spotify pašlaik par vienu klausījumu maksā 0,00416975 eiro, bet YouTube vien 0,000652379 eiro. Turklāt, varam sagaidīt izmaiņas YouTube norēķinu kārtībā, par labu autoriem un izpildītājiem, līdz ar Eiropas Savienības padomes pieņemto Direktīvu par Autortiesībām vienotā tirgū.

Tātad, kā piemēru ņemot grupas ‘’Instrumenti’’ dziesmu ‘’HES un Tu’’ varam aptuveni izskaitļot, ka ar gandrīz 400 tūkstošiem klausījumu iekš Spotify,  ar straumēšanas palīdzību nopelnītais būtu aptuveni 1665 eiro. 

Toties repera anša un Kristīnes Pāžes kopdarbs ‘’Zemes stunda’’ ar aptuveni 2,6 miljoniem skatījumu iekš YouTube -  teju 1700 eiro.

Par straumēto mūziku, piem. Spotify, producenti un izpildītāji samaksu iekasē paši (ar izplatītāju starpniecību), taču par katru reizi, kad darbs ar straumēšanas servisu palīdzibu ticis atskaņots kādā publiskā vietā vai kāda uzņēmuma telpās (kafejnīcā, uzgaidāmajā telpā, pasākumā utml.) Muzikālo darbu tiesību kolektīvs (Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA)) , atbildīgs par autoratlīdzības ievākšanu, sadali un izmaksu autoriem, bet LaIPA par  izmaksu mūzikas izpildītājiem un producentiem. 

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no ParMūziku.lv

Autore: Anita Grīniece.

Tēmas: uzticēšanās, draudzība, mīlestība, līdzcietība, taisnīgums.

Apjoms: 10 lpp. Viencēliens.

Auditorija: pieaugušie.

Lomu skaits: 15 (10 sievietes un 5 vīrieši). Visas ir dzīvnieku lomas.

 Norises vieta: pagalms.

Lugas teksts: http://www.anitagriniece.com/lugas.html

Autortiesības:  ar AKKA/LAA starpniecību- http://www.akka-laa.lv/lv/

Šis ieraksts ir pārpublicēts nekur.lv no https://tekstiteatrim.wordpress.com