Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1442 avoti)
Tu vēlējies meklēt pēc "aleksandra jolkina"
.
No 4. augusta līdz 31. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10/20, Rīgā) būs apskatāma pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstāde no Parīzes „Art Deco stils – starpkaru perioda mode".
Krievijas fotogrāfa Aleksandra Terjohina fotoizstāde "Latvija. Krievijas ceļotāja ceļojuma piezīmes" no 2.augusta būs aplūkojama sanatorijā "Jantarnij bereg". Jūrmalā autors iepazīstinās ar savu Latvijas redzējumu.
• Goran Gora, 30.07., piektdiena, plkst. 21:00 ar atkārtojumu 04.08., trešdiena, plkst.21:00.
• Gaujarts, 06.08., piektdiena, plkst. 21:00 ar atkārtojumu 11.08., trešdiena, plkst.21:00.
• Triānas Parks, 13.08., piektdiena, plkst. 21:00 ar atkārtojumu 18.08., trešdiena, plkst.21:00.
• NiMo, 20.08., piektdiena, plkst. 21:00 ar atkārtojumu 25.08., trešdiena, plkst.21:00.
"Spīķeru koncertzāle ir lieliska vieta, kur organizēt īpašus koncertus, telpa ar tikai sev raksturīgu auru un izteikti pozitīvu lādiņu. Mākslinieki, kas šeit paspējuši uzstāties, atzīst, ka, gatavojot koncertprogrammu atskaņošanai šajā zālē, radošās domas raisās pavisam citā līmenī. Koncertcikls "Citādi koncerti" tam ir pierādījums - katra grupa bija parūpējusies par īpašu programmu un skatuvisko noformējumu, pieejot darbam ar lielkoncertam raksturīgu nopietnību un atbildību. To varēja sajust ikviens koncerta apmeklētājs. Tādēļ esmu jo īpaši priecīgs par izveidojušos sadarbību starp VSIA "Latvijas koncerti" un "Platforma.lv", kas ļaus katram no jums arī kļūt par šī koncerta apmeklētāju.", tā Andris Sējāns, Spīķeru koncertzāles mākslinieciskais producents.
Grupas NiMo koncerts, ieskauts piezemēti zaļganīgiem toņiem, brīvā atmosfērā, apmeklētājiem baudot glāzi vīna, piepildīja koncertzāli ar Nika Gothama un DJ Monsta virtuozu saspēli, Aleksandra Čaka dzeju, grupai atskaņojot skaņdarbus no sava pirmā albuma. Grupas Triānas Parks lielkoncerts – debijas albuma "EnterTainment Triana Park" muzikālais un vizuālais papildinājums Spīķeru koncertzālē radīja jaunas emocijas. Triānas Parka solistes Agneses Rakovskas vairākkārtēja skatuviskā tēla maiņa, piepūsti baloni, neordināri viesmāklsinieki un šova elementi Triānas Parka stilā. Grupas Goran Gora & The Yrs šīs vasaras noslēpumainākais koncerts, un samtainās balss īpašniece Evija Smagare aizveda ikvienu klausītāju intīmā ceļojumā, kur laikam apstājoties, varēja baudīt grupas skaņdarbus īpašā izpildījumā.. Koncertciklu "Citādi koncerti" noslēdza grupa Gaujarts ar savu svarīgāko koncertu šovasar. Sarkanraibi paklāji, griestos iekārta kvēlspuldze, dzeja un trīs stāvlampas mežģīņotiem abažūriem.
Šobrīd Spīķeru koncertzāle gatavojas savam pirmajam "Spīķeru festivālam", kas Riga Festival ietvaros notiks augusta pēdējā nedēļā (24.08 – 28.08.). Festivāla programmā būs izcilākie koncertzāles pirmās sezonas koncerti kā arī pavisam īpaši vakari koncertzāles pagalmā – "Džeza nakts" kā arī pasaulē muzikālākās pandas ar savu programmu "Insperimenti. Intīms eksperiments ar Instrumentiem", kurā piedalīsies arī valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi. Vairāk par festivālu lasiet www.spikerukoncertzale.lv
Līdz 1.augustam Jūrmalā norisināsies jau devītais konkurss "Jaunais vilnis 2010"
Otrdienas vakarā Latvijā visai pretrunīgi vērtētā konkursa dalībnieki pirmo reizi stāsies publikas priekšā, notiks arī svinīga dalībvalstu karogu ienešana, kā arī gaidāma iepazīšanās ar konkursa žūriju, kurā tāpat kā citus gadus piedalīsies arī komponists Raimonds Pauls.
Trešdien Jūrmalā būs pirmā konkursa diena, kad konkursanti izpildīs pasaulē pazīstamu dziesmu interpretācijas. Otrajā konkursa dienā, 29.jūlijā Dzintaru koncertzālē dalībnieki izpildīs dziesmas, kas ir populāras viņu zemē, bet trešajā "Jaunā viļņa 2010" konkursa dienā, 31.jūlijā, dalībnieki izpildīs speciāli konkursam rakstītas dziesmas.
"Jaunā viļņa 2010" noslēguma pasākums notiks 1.augustā, kad notiks galvenās balvas "Kristāla vilnis" un naudas prēmiju pasniegšana pirmo trīs vietu ieguvējiem.
"Jaunajā vilnī 2010" šogad piedalīsies 17 dalībnieki no 12 valstīm, kuri konkursa finālam izraudzīti no vairāk nekā 12 000 konkursantu pieteikumiem. Latviju konkursā pārstāvēs grupas “PeR” un “Lady’s Sweet”.
Meiteņu grupa “Lady’s Sweet” konkursā piedalīsies ar “ABBA” dziesmu "Money, money, money", Raimonda Paula un Aspazijas "Circenīša Ziemassvētkiem" un Kārļa Lāča un dzejnieka Sergeja Timofejeva kopdarbu krievu valodā "Ah, miļeņki".
Savukārt bītboksa grupa "PeR" pagaidām atklājusi, ka konkursā piedalīsies ar Ruslana Kuksinoviča jeb Rassel un Ralfa Eilanda kompozīciju "Līdzsvarā" un Aleksandra Kublinska "Noktirni". Trešo dziesmu "PeR" pagaidām paturējuši noslēpumā.
Konkursa "Jaunais vilnis 2010" balvu fonds ir 100 000 eiro (70 280 lati). Pirmās vietas ieguvējs saņems 50 000 eiro (35 140 latus), otrās vietas ieguvējs - 30 000 eiro (21 084 latus), bet trešās vietas ieguvējs saņems 20 000 eiro (14 056 latus).
Kad šā gada pavasarī komponists un ilggadējais “Jaunā vilņa” žūrijas vadītājs Raimonds Pauls paziņoja par lēmumu konkursā vairs nepiedalīties, tika pieļauta iespēja, ka “Jaunais vilnis” Jūrmalā varētu vairs nenotikt. Tomēr vai nu konkursa organizētāju pierunāts, vai kādu kādu citu iemeslu dēļ Raimonds Pauls savas domas mainīja.
Uz Krievijas televīzijas skatītāju auditoriju orientētais pasākums izpelnījies visai pretrunīgu slavu, jo ik gadus plašu ievērību izpelnās Latvijas politiķi un biznesa cilvēki, kas nolēmuši apmeklēt pasākumu, par kuru tā mājas lapā sacīts, ka tas ir “īsts notikums ne vien Krievijā un Latvijā, bet arī tuvākās un tālākās ārvalstīs.”
Ir zināms, ka šogad pasākumu apmeklēs gan Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC), savukārt valsts prezidents Valdis Zatlers šogad pasākumā nepiedalīsies un konkursa viesiem pieņemšanu nerīko, jo atrodas atvaļinājumā.
Īpašie viesi šovasar Jūrmalā būs ritma un blūza dziedātāja Tonija Brekstone, dziedātāja Lāra Fabiāna, itāliešu tenors Alessandro Safina un dziedātājs Engelberts Hamperdinks. Konkursā kā īpašās viešņas tiekot gaidītas arī krievu dziedātāja Zemfira un operdziedātāja Anna Ņetrebko. Krievu estrādes mūzikas leģenda Alla Pugačova šogad pasākumā nepiedalīsies.
Reizēm draugiem.lv Runā sadaļā mēdz parādīties nedaudz stulbi un uz sieviešu domāšanu tendēti teicieni. Piemēram kāda Linda ieraksta:
Kāpēc sievietes ir maitas? Tāpēc, ka gandrīz katras sievietes dzīvē ir bijis kāds cūka, kas viņu par tādu padarījis!
Kas tas par teicienu? No teiciena var izsecināt, ka katra sieviete ir maita, jo viņa, piemēram, ēdusi cūkgaļu, redzējusi cūku televīzijā vai arī vienkārši lasījusi Alana Aleksandra Milna nemirstīgo darbu “Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
Vēl kāda Zane iesaka:
Neiemīli mani šodien, ja nespēsi mīlēt arī rīt.
Ja nemaldos, tad teicienā ir paslēpta doma, ka, ja šodien mēs mīlējāmies un Tu, vīrieti, vēlies mīlēties arī rīt, tad bez iemīlēšanās ne kā. Vispirms sekss un tad, ja viss saskan, seko mīlestība. Tomēr desiņās ir spēks.
Vēl vienu ieteikusi Santa:
Kādu dienu viņš pamodīsies un sapratīs, cik ļoti Tu viņam esi vajadzīga,bet tajā pašā brīdī viņa pamodīsies ar to,kurš to jau sen sapratis.
Labi, vīrietis izšķiras no sievietes un cik ilgam laikam jāpaiet, lai vīrietis saprastu, ka viņam tā sieviete ir ļoti vajadzīga? Mēnesis? Puse no gada? Kāda tam nozīme, ja teiciens netieši apgalvo, ka sieviete ar šo otro vīrieti dala gultu jau ilgāk par mēnesi vai pusi no gada. Gadu kā minimums. Vismaz tāds laika periods attiecībās man asociējas ar vārdu “sen”. Tādas sievietes taču īsti nav interesantas.
Turpinājumā:
Meitene varbūt nav pelnījusi veselu paradīzi, bet viņa noteikti ir pelnījusi acīs pateiktu patiesību.
Šo es īsti nesaprotu, jo šajā saliktā sakārtotā teikumā ir vēstītas nosacīti pilnīgi pretējas domas. Meitene ir pelnījusi gandrīz lieliskas lietas, bet tajā pašā laikā viņa ir pelnīju, lai viņu sāpina. Kaut kā tā, jo patiesība, ko nesaka acīs, visticamāk ir sāpīga. Ne?
Nobeigumā kāda Santas ieteikta frāze:
Es neticu brīnumiem, bet, krītot zvaigznēm, joprojām turpinu ievēlēties vēlēšanos.
Santa acīmredzot ir viens no cilvēkiem, kas uzskata katras vēlmes piepildīšanās ir kāds maziņš brīnums. Man vakardiena bija vienkārši brīnumaina – es nopirku aliņu. Šķiet, ja Latvijā visi uzskatītu, ka jādara visu pašam un uz nevienu politiķi vai krītošu nevajag cerēt, tad Latvija būtu vismaz dažus soļus labākā pozīcijā nekā tā ir pašreiz.
Tieši ar šodienu saulainajā pilsētā San Diego sākas ikgadējais gīku festivāls Comic-Con, jeb SDCC (San Diego Comic-Con). Šogad festivāls norisinās jau 43. reizi, un plānots, ka to apmeklēs rekordliels apmeklētāju skaits (2009. gadā to bija 126 000, no tiem vismaz puse uz “Twilight” prezentāciju).
Kas sākās kā “tusiņš” līdzīgi domājošiem indivīdiem ar vienojošu hobiju (komiksi), uz doto brīdi ir pārvērties nu jau par pus-industriālu izstādi, kurā lielāku lomu ieņem Holivudas studijas un videospēļu ražotāji, nekā komiksu autori/izdevēji. Vēl vairāk – Holivudas darboņu vidū tiek plaši uzskatīts, ka visa veida action/sci-fi/horror un komiksfilmām kā ēst ir nepieciešams atrādīties Comic-Con publikai, un, vēlams, iekarot tās labvēlību – visi pārāk labi atceras stāstu, kā Džons Favro atbrauca uz Comic-Con ar savu “B-šķiras” supervaroni Dzelzs Vīru, bet aizbrauca kā uzvarētājs…
Tāpat kā iepriekš, arī šogad acīs kļūst raibs no nosaukumiem, kuri prezentēsies izstādes laikā, te tikai daži no tiem: Zeka Snaidera “Sucker Punch”, Aleksandra Adžas “Pirahna 3D”, “The Hobbit”, “RED”, “Tron 2.0″, Nikolasa Keidža “Drive Angry 3D”, Marvel prezentācijas par “Captain America” un “Thor” (kurš Jūs sveicina no bildes zemāk) un daudzas, daudzas citas. Protams, neiztiks arī bez pārsteigumiem.
Iespēju robežās mēģināšu informēt par aktuālāko un interesantāko, bet tikmēr varam iepazīties ar 14 iemesliem mīlēt Comic-Con no TotalFilm, kā arī īsu pasākuma vēsturi no Wikipedia!
Related posts:
Dziļais modes vasaras miegs tomēr vēl nav pienācis, lai arī peldkostīms nestilīgais ir biežāk nēsātais aksesuārs- tērps. Šī mēneša programma ir gana kārdinoša, neskaitot festivālu visai garās listes. Tātad- liekam aiz auss pāris būtiskus datumus!
1.) Šo 5 dien Cēsu mākslas festivāla ietvaros- izstāde- modes instalācija TRANS-IN-FORM Cēsu pils klētī (apskatāma līdz pat 15. augustam). Piedalās: Natālija Jansone, Anna Led, Baiba Ripa, Indra Miklāva un Nils Vilnis, Katja Šehurina, Elita Patmalniece, Keta Gūtmane, Žanete Auziņa. Vairāk info te.
2.) Šo 6dien (24. jūlijā) pērļu medības jeb Andele- mandele viesojas Berga bazārā! Pasākums medniekiem un medniecēm. Jāapbruņojas ar pacietību, nekaunību, lai kaulētos un protams- naudas maku.
3.) Viens no labākajiem un populārākajiem ielu bloga “Facehunter” saimniekiem 3.- 4. augustā ieradīsies Rīgā! Ceru, žurnālisti sasparosies un mēģinās to notvert aiz astes kādai sarunai. Tā teikt, lai mēs visi zinam kā pietiek spēka skraidīt pa pasauli un ķert skaistākos kadrus. Un, protams, kādu veļu tas nēsā un ko brokastīs ēd 
4.) Pēdējā ziņa man liek nodrebēt aiz sajūsmas. Proti, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 4. augusta- 31.oktobrim- modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstāde ” Art Deco stils- starpkaru perioda mode”. Info te.
Pati tagad skaitu dienas līdz atvaļinājumam (šodien saskaitītas 4ras), kurā laidīšos lapās uz tālākām zemēm prom no darba un pienākumiem. Ir plānā apmeklēt vietas un lietas, no kurām arī labums kāds jums tiks gūts. Bet tā, neuzliksim nastas, skriesim kur acis rāda. Ja internetus nenozags, ziņošu no karstajiem punktiem. Un jums, lai saule!
1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.
Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Galīgi viņa pozīcijas nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un tās biroja sastāvs piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar jaunu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki. Bieži tika praktizēta pārcelšana mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.
Arhīvu materiāli liecina, ka vietējo kangaru ieinteresētība sodīt nacionālkomunistus bija daudz lielāka nekā Maskavas atbalsts šādām represijām. Pelšem bija nodoms pret Eduardu Berklavu sākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no kompartijas rindām. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, ko avīzēm „Pravda” un „Cīņa” bija nosūtījuši divi pensionāri - Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti arī Berklavs un bijušais Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Hruščovs Berklava tiesāšanai nepiekrita, jo tas varēja sarežģīt politisko situāciju Latvijā.
Jaunā republikas vadība asi nosodīja nacionālkomunistu viedokli vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas lietošanas jomā, uzsverot, ka tas pauž „buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā proletāriskajam internacionālismam. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams brīdī, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949. gadā deportētie „padomju varai naidīgie elementi”. Sevišķi asi tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt imigrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas.
LKP Arvīda Pelšes un vēlāk Augusta Vosa vadībā darīja visu, lai vadītu Latvijas attīstību pa nacionālkomunistu idejām pilnīgi pretēju kursu. Pelše pārvērta Latviju par īstu „proletāriskā internacionālisma” placdarmu. Latviešiem nācās intensīvi apgūt krievu valodu, kas pamazām pārņēma visas politiskās un saimnieciskās dzīves jomas. „Viesu” no brālīgajām republikām kļuva arvien vairāk. Par tabu tika pasludinātas visas tēmas, kas saistījās ar imigrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Nacionālkomunistu vietā nāca ceturtdaļgadsimtu ilga stagnātiska, uz centralizāciju orientēta valsts pārvalde. Lai gan formāli vadošajos amatos joprojām bija cilvēki ar latviskiem uzvārdiem, tie lielākoties bija Krievijā dzimušie latviešu pēcteči, kas latviski prata vāji vai nerunāja nemaz.
Šis bija ļoti postošs laiks Latvijai. Sākot ar 60. gadiem, Latvija daudzās jomās zaudēja līderpozīcijas Baltijas republiku vidū. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk izpilda Maskavas norādījumus. Promaskaviskās partokrātijas uzvara bija solis atpakaļ, kas 60. un 70. gados padarīja Latviju par vienu no neostaļinisko tendenču spilgtākajiem piemēriem Padomju Savienībā.
Kāpēc nacionālkomunisti cieta sakāvi? Tāpēc, ka tos izdevās ātri sašķelt - LKP CK birojā nebija vienprātības. Vājā vieta bija arī latviešu niecīgais skaits kompartijā. Berklavam bija savs atbalstītāju un domubiedru loks, tomēr viņa asā un autoritārā daba attālināja no viņa daudzus liberāli noskaņotus komunistus. Turklāt viņam pretī stājās vērā ņemama staļinistu kopa Baltijas kara apgabala pavēlnieka Aleksandra Gorbatova, avīzes „Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora Nikolaja Saļejeva un LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes vadībā. Ap šiem cilvēkiem grupējās visi reformu pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. Īsti nevēlēdamies cīnīties pats par savu vietu, viņš atdeva arī berklaviešu pozīcijas.
Latvijas nelaime bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. Padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnība bija tāda, ka reģionos, kur atradās kara apgabalu štābi, par augstāku amatpersonu uzskatīja nevis vietējo partijas pirmo sekretāru, bet kara apgabala pavēlnieku. Kamēr Lietuvu un Igauniju Maskavā pārstāvēja šo republiku kompartiju pirmie sekretāri, Latvijas kompartijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kas personiski pazina Hruščovu vēl no kara gadiem.
Nacionālkomunisti nebija vienota grupa ar saskaņotu darbības programmu. Drīzāk var runāt par vispārēju liberālu noskaņojumu, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Berklavieši bija it kā tautas slēpto vēlmju paudēji varas struktūrās, kas mēģināja samierināt latviešu tautas vairākumu un inteliģenci ar komunistisko režīmu. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo arī politiskā „atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no partijas ģenerāllīnijas nepieļāva. Tikpat modri to sargāja lielkrievu šovinisti LKP Centrālkomitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē un citās varas struktūrās. Hrusčova „atkusnis” gan nosodīja Staļina personības kultu, taču ne valsts totalitāro sistēmu.
Diez vai nacionālkomunisti tolaik domāja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tikai vēlējās īstenot PSRS konstitūcijā ierakstītās tiesības katrai republikai pašai lemt savu likteni. Par to liecina kāda Dabas muzeja līdzstrādnieka stāstītais, ka vēl 80. gados Vilis Krūmiņš, kas tolaik bija muzeja direktors, komentējot sava darbinieka disidentiskos dzejoļus, centies pierādīt Latvijas neatkarības neiespējamību. Taču 1959. gadā berklaviešiem, tostarp Krūmiņam, tika pārmests arī tas, ka „nacionālisti grib izeju no Savienības”.
Kādi bija Latvijas nacionālkomunistu reālie sasniegumi? Pirmkārt, Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību nesaņēma arī vairāki simti armijas un kara flotes virsnieku. Taču valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā, kamēr daudz lielāka ietekme uz cilvēkiem bija kultūras politikai. Šajā ziņā tika paveikts ļoti daudz - 50. gadu otrajā pusē no „pagrīdes” iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi, sāka atdzimt Latgales kultūra. Kas attiecas uz industrializāciju, tad to pilnībā apturēt neizdotos tik un tā. 70. - 80. gados jaunas rūpnīcas tika celtas arī Lietuvā un Igaunijā, vienīgi Latvijas gadījumā to darīja vairāk domājot par PSRS interesēm, nevis par to, kāds labums no tā tiks republikai.
Nacionālkomunistu kustība Latvijā cieta neveiksmi, tomēr atsevišķi tās dalībnieki arī turpmākajos gados turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Eduards Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas disidentu grupas vadītāju, kas 1972. gadā organizēja „17 latviešu komunistu vēstules” publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos. Vēstījuma parakstītāji - E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns un citi - bija partijas vecbiedri, kas nespēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, tāpēc nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi, apsūdzot PSKP rusifikācijas politikas īstenošanā. Vēstule bija adresēta Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem, kā arī franču komunistu intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.
„17 komunistu vēstulei” bija milzīga rezonanse. Par to informēja ziņu aģentūras visā pasaulē. Šis protesta sauciens kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc 2. Pasaules kara. Vēstījuma sekas atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Skandāls bija tik nepatīkams, ka LKP funkcionāri publiski atteicās par vēstules autoriem atzīt Latvijas komunistus. Tika publicēti visdažādākie izdomājumi par vēstījuma izcelsmi, apvainojot vēstules falsifikācijā gan latviešu trimdas organizācijas, gan Rietumvalstu specdienestus.
Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai sevi pieteica jaunā nacionālkomunistu paaudze, savukārt Eduards Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņš bija gan Latvijas Augstākās padomes, gan un 5. Saeimas deputāts. 90. gadu vidū Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, tomēr nezaudēja interesi par to līdz pat sava mūža beigām 2004. gada 25. novembrī. Par ieguldījumu valsts un tautas labā Eduards Berklavs apbalvots ar IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņiem.
1959. gada 7. un 8. jūlijs Latvijas vēsturē iegājis kā lielkrievu šovinisma un impēriskā noskaņojuma kulminācijas brīdis. Pēc īsā nacionālās atdzimšanas posma, kura spilgtākais iemiesojums bija latviešu nacionālkomunistu centieni, sākās laiks, kad no okupācijas varas viedokļa būt latvietim kļuva nepiedienīgi, ja gribēja ieņemt augstus amatus. Tomēr uz šo politisko vētru fona pašiem nacionālkomunistiem par izbrīnu sāka atdzimt Baltijas vienotības un kopējā likteņa jēdziens. Lai arī tas nemaz neietilpa viņu plānos un bija pat pretrunā ar idejām, kam viņi ticēja, 50. gadu beigās trīs Baltijas valstis pārstāja būt par vienu no PSRS okupācijas zonām, liekot Maskavai saprast, ka Baltija ir kaut kas atšķirīgs no pārējās PSRS.
Līdzīgie raksti:
12.07.2010. 15:41 Maskava un Brisele ir gatavas apvienot savas pūles, lai panāktu Aleksandra Lukašenko (attēlā) gāšanu no Baltkrievijas prezidenta posteņa, kaut arī to uzskati par politiskajiem notikumiem postpadomju telpā sakrīt ļoti reti, uzskata žurnāls „Newsweek”. Vēlamākais variants ir panākt Lukašenko aiziešanu pēc kārtējām prezidenta vēlēšanām, kurām Baltkrievijā jānotiek 2011. gada sākumā. Eiropas Savienība jau sen kritizē Lukašenko par opozīcijas aktīvistu vajāšanām un vietējo masu informācijas līdzekļu cenzūru, bet tagad Lukašenko ir atgrūdis arī savu vareno aizstāvi Krieviju.
Iesūtījusi Sintija Aleksandra Indrika-Sta
Aleksandrs 
Vasiļjevs ir pazīstamais modes vēsturnieks, interjeru dekorators, scenogrāfs, populāru grāmatu un rakstu autors, izcils lektors un kolekcionārs. Viņam pieder viena no vislielākajām privātajām vēsturisko tērpu kolekcijām. Tā ir komplektēta 30 gadus un ietver aptuveni 10 000 vienību (apģērbi, apavi, aksesuāri, fotogrāfijas), kas datējamas sākot ar 18. gadsimtu līdz pat 21. gadsimtam. Krājums pastāvīgi tiek papildināts gan ar dāvinājumiem, gan pirkumiem izsolēs un antikvāros salonos. Kolekcija veidota uz zinātniski pētnieciskiem pamatiem ar mērķi ne tikai saglabāt kultūras mantojumu, bet arī darīt to pieejamu sabiedrībai.
Aleksandra Vasiļjeva kolekcija glabājas Parīzē un ar lieliem panākumiem ir rādīta ļoti daudzās pasaules valstīs – Francijā, Lielbritānijā, Krievijā, Beļģijā, Turcijā, Honkongā, Japānā, Austrālijā, Čīlē un citur. Arī Latvijā, Rīgā 2009. gadā varēja iepazīties ar šīs apjomīgās kolekcijas daļu, kas tika rādīta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādē "Viktorijas laika mode", izraisot īpašu publikas interesi – divu mēnešu laikā (no 15. augusta līdz 11. oktobrim) to apskatīja vairāk nekā 25 000 apmeklētāju. Šogad, turpinot sadarbību ar Aleksandru Vasiļjevu, skatītājiem tiek piedāvāta izstāde "Art Deco stils – starpkaru perioda mode", kas ir grezna Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dāvana rīdziniekiem un pilsētas viesiem Rīgas svētkos.
Art Deco kā mākslinieciski stilistiskais novirziens attīstījās starp abiem Pasaules kariem Eiropā un Amerikā. 20. gadsimta 20. gados tas strauji izplatījās dizaina, interjera, arhitektūras, modes un vizuālās mākslas jomā. Šis stils ir labi pazīstams un bija ļoti populārs arī Latvijā. Terminu "Art Deco" (franču val. – art déco) ieviesa 1925. gadā Parīzē pēc Starptautiskās modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādes "Exposition internationale des Arts Décoratifs et Industriels Modernes". Jau vairākus gadus pirms tās dizaineri bija eksperimentējuši un padarījuši šo stilu aizvien izsmalcinātāku, bet īpašo pazīmju kopums vēl tika dēvēts dažādos vārdos, piemēram, moderne, modernistic, jazz modern u.c. Līdz ar 1925. gada izstādi Parīze kļuva par Art Deco stila centru.
Pēc Pirmā pasaules kara cilvēki gribēja modernu, funkcionālu stilu, kas būtu piemērots jaunajām dzīves reālijām un jaunajai estētikas izpratnei, ko iespaidoja ne vien karš, bet arī rūpnieciskās ražošanas attīstība. Art Deco veido neoklasicisma un jūgendstila, kubisma un ekspresionisma sintēze, Senās Ēģiptes, Ķīnas, Indijas, Āfrikas mākslas elementi, kā arī spēcīga Krievu baleta sezonu Parīzē ietekme. Raksturīgas stila īpašības ir stingra simetrija, etniski ģeometriski un stilizēti floras motīvi, dārgo materiālu (ziloņkaula, krokodila ādas, cēlkoku, sudraba u.c.) izmantošana. Pateicoties savam krāšņumam, daudzveidībai un dzīves svinēšanas idejai, stils nodrošinājies ar neatslābstošu uzmanību.
Art Deco, kas attīstījās aptuveni 15 gadus, iezīmēja jaunu laikposmu modes vēsturē. Periodu no 1919. līdz 1930. gadiem pieņemts uzskatīt par pēdējo lielo stilu Eiropas modē, kas kļuvis par finansiālās labklājības, uzplaukuma, greznības un elegances simbolu. Šis laiks liek atcerēties leģendārās "mazās melnās kleitiņas" un smaržu "Chanel № 5" rašanos, izteiktu make-up un pārspīlētu kalsnumu, mīlestību pret aksesuāriem un pirmos emancipācijas centienus, īsos sieviešu matu griezumus un taisnas pērlītēm rotātas kleitas, aviopārlidojumu kultu un aizraušanos ar džezu.
Izstādē iekļauti vairāk nekā 250 eksponāti, kuru vidū atrodamas īstas modes pērles gan no Eiropas, gan ASV – unikālie pagātnes mākslas pieminekļi kā to radītāju fantāzijas un talanta apliecinājums. Skatītāju uzmanībai tiek piedāvāti 50 tērpi uz manekeniem un liels daudzums (ap 200) dažādu aksesuāru – cepures, kurpes, rokassomiņas, rotas lietas u.c. Ir svarīgi atzīmēt, ka ekspozīcija atspoguļo modes aktualitātes arī tā laika Latvijā. Aleksandra Vasiļjeva kolekcijā ir šī perioda ievērojamāko rīdzinieču fotogrāfijas, kas īpaši šai izstādei izgatavotas palielinātā formātā. Lai veidotu pilnvērtīgāku ieskatu Art Deco stila laikmetā, ekspozīciju uz ekrāna papildina audiovizuālie materiāli – starpkaru perioda rīdzinieki un daiļās rīdzinieces, tango un fokstrota ritmi, paša kolekcijas īpašnieka stāstījums.
Izstādes iekārtošanu veic pats izstādes kurators, viņam palīdz asistents no Parīzes Kristofs Dibuā Rubio, stiliste Žanna Dubska, DMDM mākslinieks Jurģis Krāsons, izstādes iekārtotājs Uldis Timoško, kā arī citi uzaicinātie speciālisti.
Projektu papildina interesanta un daudzveidīga pasākumu programma. Art Deco stila iepazīšanai un izpētei septembrī un oktobrī muzejs organizēs speciālas radošās darbnīcas, kurās apmeklētāji varēs apgūt ne tikai stila formu un ornamentu valodu, bet arī auduma apdrukas, vilnas velšanas, koka spiedogu un citu tehniku specifiku. Apmeklētājus gaidīs arī "Svētdienas sarunas muzejā", īpašas lekcijas un ekskursijas.
Izstādi finansiāli atbalsta Aizkraukles banka, labdarības fonds "Rīts", Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvalde.
Vairāk informācijas www.lnmm.lv
No 4. augusta līdz 31. oktobrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Skārņu ielā 10/20, Rīgā) būs apskatāma pasaulslavenā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstāde no Parīzes „Art Deco stils – starpkaru perioda mode".
07.07.2010. 14:25 Zinātniskais progress tiek asociēts ar pētījumiem un rūpīgu analīzi, tomēr pārsteidzoši liels skaits atklājumu ir veikti, pateicoties nejaušībām. Pats zināmākais šāds piemērs ir Aleksandra Fleminga atklātais penicilīns. 1928. gadā, zinātnieks, dodoties divas nedēļas ilgās brīvdienās, savā laboratorijā aizmirsa kolbu ar stafilokoka baktēriju. Atgriežoties, viņš ieraudzīja, ka kolba ir piesārņota ar sēnīti, kas apturējusi baktērijas augšanu. Savas aizmāršības un arī nevīžības dēļ Flemings bija atklājis antibiotikas.
"Apgāds Zvaigzne ABC" ir izdevis populārā skotu rakstnieka Aleksandra Makkola Smita romānu "Skotlendstrīta nr.44", kuru viņš ir rakstījis 110 turpinājumos avīzei The Scotsman. Tāpēc katra grāmatas nodaļa piesaista ar spraigu sižetu un, lai uzturētu lasītāju interesi, beidzas ar daudzsološu intrigu.
Piektdien, 9. jūlijā, plkst.18.00 Jūrmalas pilsētas muzejā (Tirgoņu iela 29, Majori) tiks atklāta 5. starptautiskā jūras ainavu izstāde „Marina – 2010″.
Projekts „Marina” ir kļuvis tradicionāls un tiek realizēts jau piekto gadu. Tā ir liela, daudzšķautnaina mākslas izstāde, kurā atspoguļojas marinas žanra attīstība Latvijā, no tradicionālām izpausmēm līdz mūsdienīgai interpretācijai, no intīma redzējuma līdz vispārinājumam. Izstādītie darbi liek skatītājam aizdomāties par mūžseno tēmu – „Es un Jūra”. Jūra vienmēr ir bijusi iedvesmu avots māksliniekiem. Katru mākslinieku jūra uzrunā citādāk, tāpēc šai tēmai ir ļoti plašas izteiksmes iespējas.
Šogad izstādē tiks eksponēti divu izcilu Latvijas marīnistu, vecmeistaru darbi- Staņislava Kreica (1909-1992) „Vakars” un Aleksandra Zviedra (1905 – 1993) „Jūras plašums”.
Staņislavs Kreics savos darbos centās atklāt dzimtenes mīlestību un skaistuma nepieciešamību. Spēks, nemiers un miers. Noskaņu maigums. Viņa jūra satrauc, nomierina, rosina iztēli un rada nepieciešamību būt pie tās. Gleznās spēcīgi jaušama mākslinieka jūtu bagātībā un temperaments. Aleksandra Zviedra bagāto mūža gājumu simboliski raksturo trīsvienība – ota, enkurs un vijole. Mākslinieks dzimis Tallinā, kuģa mehāniķa ģimenē. Bērnībā dzīvojis pie vectēva, kurš bijis matrozis uz buriniekiem. Mākslinieks pats vienmēr uzsvēra, ka jūras mīlestība viņam gēnos. Aleksandrs Zviedris daudz burājis ar savu jahtu. Katrā jūras braucienā tapa jaunas marīnas. Tādējādi gleznotājs ir iepazinis jūru “no iekšpuses”. Pats gleznotājs ir teicis: “…un tagad es pavisam droši zinu arī to, lai jūru varētu uzgleznot patiesu visās tās izpausmēs un paša pārdzīvojumos, lai pa īstam to saprastu, vajag pašam mirkt ūdenī. No malas taču redzami tikai krasta viļņi, tālumā tie ir pavisam citādāki, pavisam citāda ir arī to nokrāsa.”
Izstādē tika aicināti piedalīties Latvijas un ārvalstu mākslinieki, kuri strādā marīnas žanrā, izmantojot dažādas izpildījuma tehnikas. Šogad izstādē būs apskatāmi vairāk nekā 40 autoru darbi. Tie būs mākslinieki gan no Latvijas, Vācijas, ASV, gan arī no Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas. Latviju šogad pārstāvēs tādi mākslinieki kā Andrejs un Juris Ģērmaņi, Aleksejs Naumovs, Roberts Muzis, Olita Gulbe, Jānis Anmanis, Edmunds Lūcis, Uldis Zemzaris, Maira Veisbārde, Zigmunds Šņore, Vladimirs Gusevs, Jānis Veiss, Pēteris Postažs, Vadims Ivanovs, Aleksandrs Stepaņjans, Andrejs Severetņikovs, Valdis Ķikuts, Ralfs Jansons un citi.
Izstādes atklāšanā piedalīsies Latvijas, Vācijas, Lietuvas un Sanktpēterburgas mākslinieki, RTU stīgu ansamblis “Gaiva”, kā arī Jūrmalas austrumu deju studija “Izida”. Tiks pasniegta arī gadskārtējā Jūrmalas pilsētas muzeja un Jūrmalas pilsētas domes atzinības balva māksliniekam, kurš ieguvis vislielāko skatītāju atzinību 4. starptautiskajā jūras ainavu izstādē “Marina 2009″. Arī šogad apmeklētājiem būs iespēja balsot par kādu no izstādē redzamajiem darbiem, lai nākamajā gadā balvu saņemtu tas mākslinieks, kurš ieguvis lielāko balsu skaitu.
5. starptautiskā jūras ainavu izstāde „Marina – 2010″ Jūrmalas pilsētas muzejā būs apskatāma līdz 8. augustam.
Lēti ceļot var arī bez Ryanair
Berlīnē iebraucām diezgan agri no rīta, novietojām mašīnu netālu no zoodārza, jo tur bija vairākas lielās autostāvvietas, kuras atrodas zem jumta. Par autostāvvietu samaksājām 7 eiro, tas bija gandrīz par visu dienu. No autostāvvietas nebija tālu jāiet līdz dzelzceļa stacijai, kurā iegādājāmies dienas biļeti uz autobusu, U un S bāņiem. Biļešu cena 4 cilvēkiem bija 24,40 eiro. Tas ir visizdevīgāk, pirkt dienas biļeti, jo pēc tam ne par ko vairs nav jādomā kaut kur braucot. Vispirms ar U bāni devāmies uz Aleksandra placi, kurā atrodas Berlīnes televīzijas tornis, lielās strūklakas un netālu atrodas arī slavenais Pergamona muzejs. Uz Pergamona muzeju var nokļūt arī ar U bāni, stacija- Friedrichstrasse, vai arī ar S bāni, stacija- Hachkescher Markt. Pa Berlīni kursē arī autobusi, kuri tūristus vadā pa Berlīnes slavenākajām apskates vietām. Vispiemērotākie ir 100. autobuss un arī 200. autobuss. Autobusi kursē ļoti bieži. No Aleksandra plača ar 100. autobusu devāmies uz Sony centru, kur kādā no tur esošajām kafejnīcām nogaršojām Vācijas saldējumu, kas patiešām bija ļoti garšīgs. No sony centra kājām devāmies uz Brandenburgas vārtiem un Reihstāgu, kuri ir gandrīz blakus. Esot Berlīnē Reihstāgs ir jāapmeklē obligāti, jo tas ir to vērts! Uz reihstāgu var doties arī ar S bāni, stacija- Hauptbahnhof Berlin. Berlīnes ieplānotie apskates objekti bija apskatīti un ar 100. autobusu devāmies atpakaļ uz pieturu zoogarten, kur atradās mūsu auto. Tā nu pamājām ardievas Berlīnei un devāmies ceļā uz nākamo apskates vietu- Sarangeti Park-Hodenhagen. (No Berlīnes līdz Sarangeti parkam ir 320km.) Tā kā otru nakti mašīnā gulēt negribējām, tad vēl cītīgāk pētījām norādes uz gultasvietām. Braucot pa bāni pamanījām norādes uz kādu nelielu ciematiņu, nolēmām tur iegriezties, lai apvaicātos par naktsmājām. Un mums palaimējās, pamanījām hoteli, kurā arī devāmies iekšā. Noīrējām 2 istabiņas(katrā pa 2 cilvēki) un samaksājām 75 eiro par abām istabiņām uz vienu nakti. Bijām patiesi priecīgi par iespēju iekrist gultā un aizmigt, lai vēl nedaudz pasapņotu par ceļojuma turpmākajiem piedzīvojumiem.
02.07.2010. 08:20 Krievijas vēsturnieks Aleksandra Osokins paziņojis, ka Ādolfs Hitlers, iespējams, 1939. gada augustā apmeklējis Maskavu, ticies ar Staļinu un bijis klāt Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas laikā. Osokina, vairāku grāmatu par Otro pasaules karu autora, hipotēze balstīta uz nesen atslepenotajiem Vācijas delegācijas, kura 1939. gada augustā un septembrī pavadīja nacistiskās Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu viņa vizīšu laikā Maskavā, sastāva sarakstiem.
Aleksandra Čaka teātra recenzijas un rokraksti rūpīgi glabājas dzejnieka muzejā. Turpat var atrast populāru aktrišu fotogrāfijas un citas piemiņas lietas, kas stāsta par dzejnieka dzīvi, atstājot personiskas liecības par Čaka aizraušanos ar trim mūzām - teātri, dzeju un kino. Čaka muzejs pagājušā gada sezonā publikai sniedz ieskatu Grētas Garbo un Čārlija Čaplina radošajā rokrakstā dzejnieka acīm. Šoreiz pēcpusdienas seanss- Jozefa Šternberga Zilais eņģelis , veltīts aktrisei Marlēnei Dītrihai.
Marlēne Dītriha (Marlene Dietrich) ir pirmā vācu kinoaktrise un dziedātāja, kas filmējusies Holivudā. Savu karjeru viņa uzsāk pagājušā gadsimta 20 gados Berlīnē kā kabarē dziedātāja. Līdz 1929. gadam Dītrihas kontā jau ir 17 mēmā kino lentes un pirmās epizodes skaņu filmā. Marlēnei patīk izaicināt publiku ar saviem mīlas romāniem un, provocējot sensāciju alkstošo publiku, sabiedrībā parādīties vīriešu frakā.
1930 gadā aktrisi uz galveno lomu filmā "Der Blaue Engel" ("Zilais eņģelis"), atpazīstamākajā tā laika vācu kinostudijā UFA, uzaicina režisors Jozefs Šternbergs. Iespējams, ka šai muzikālajā drāmā Marlēne atveido pati sevi- kabarē dziedātāju Lolu. Dziesmas, kas skan filmā ir neiedomājami populāras un kļūst par Dītrihas koncertprogrammas klasiku. Aktrise bieži sniedz koncertus Parīzē, Londonā, Lasvegasā, Kopenhāgenā, Sidnejā un viesojas arī pēckara Vācijā. Izrādās, ka šai mēmā kino aktrisei piemīt pirmo skaņu filmu sieviešu lomās tik būtiskā izteikti erortiskā balss. Zilais eņģelis gūst milzīgu publikas atsaucību un Marlēne ar Lolas lomu kļūst par īstu filmu zvaigzni. Pēc filmas pabeigšanas Dītriha seko režisoram uz ASV un turpina filmēties pie Šternberga Holivudā. Režisors nežēlo naudu aktrises honorāriem, dārgiem automobīļiem, krāšņiem tērpiem un ekskluzīviem apartamentiem. Viņš nežēlo naudu savas iemīļotās filmu zvaigznes publiskā tēla uzturēšanai. Kad Vācijā pie varas nāk Hitlers, Dītriha pieņem ASV pilsonību. Viņa nav tikai Šternberga aktrise, bet ar lieliem panākumiem filmējas arī pie Ernsta Lubiča, Frica Langa, Billija Vaildera un Alfreda Hičkoka. Aktrisi draudzīgas un pat tuvas attiecības saista ar daudziem izciliem tā laika aktieriem, režisoriem un rakstniekiem, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pieder pasaules intelektuālajai, mākslas, literatūras un kultūras elitei. Viņas tuvākajā draugu lokā ir arī Žans Gabēns un Ēriks Marija Remarks. Dītriha, jeb Marija Magdalēna fon Loša, dzimusi 1901.gada 27.decembrī, Berlīnē. Viņa mīl sevī noslēpumaino Marlēni un uzticas mūžīgās jaunības noslēpumam tik ļoti, ka pēc aktīvās aktrises karjeras beigām, gadu desmitiem neiziet no sava nama Parīzē, lai neviens neredzētu - kā viņa noveco. Marlēne Dītriha mirusi 1992. gadā Parīzē un apglabāta Berlīnes kapos.
15.jūnijā 16.00 Čaka muzejs aicina uz bezmaksas kinoseansu Zilais eņģelis.
Piedāvā Rīgas pašvaldības Kultūras iestāžu apvienība
Aleksandra Čaka teātra recenzijas un rokraksti rūpīgi glabājas dzejnieka muzejā. Turpat var atrast populāru aktrišu fotogrāfijas un citas piemiņas lietas, kas stāsta par dzejnieka dzīvi, atstājot personiskas liecības par Čaka aizraušanos ar trim mūzām – teātri, dzeju un kino. Čaka muzejs pagājušā gada sezonā publikai sniedz ieskatu Grētas Garbo un Čārlija Čaplina radošajā rokrakstā dzejnieka acīm. Šoreiz pēcpusdienas seanss- Jozefa Šternberga Zilais eņģelis , veltīts aktrisei Marlēnei Dītrihai.
Marlēne Dītriha ir pirmā vācu kinoaktrise un dziedātāja, kas filmējusies Holivudā. Savu karjeru viņa uzsāk pagājušā gadsimta 20 gados Berlīnē kā kabarē dziedātāja. Līdz 1929. gadam Dītrihas kontā jau ir 17 mēmā kino lentes un pirmās epizodes skaņu filmā. Marlēnei patīk izaicināt publiku ar saviem mīlas romāniem un, provocējot sensāciju alkstošo publiku, sabiedrībā parādīties vīriešu frakā.
1930 gadā aktrisi uz galveno lomu filmā “Der Blaue Engel” (“Zilais eņģelis”), atpazīstamākajā tā laika vācu kinostudijā UFA, uzaicina režisors Jozefs Šternbergs. Iespējams, ka šai muzikālajā drāmā Marlēne atveido pati sevi- kabarē dziedātāju Lolu. Dziesmas, kas skan filmā ir neiedomājami populāras un kļūst par Dītrihas koncertprogrammas klasiku. Aktrise bieži sniedz koncertus Parīzē, Londonā, Lasvegasā, Kopenhāgenā, Sidnejā un viesojas arī pēckara Vācijā. Izrādās, ka šai mēmā kino aktrisei piemīt pirmo skaņu filmu sieviešu lomās tik būtiskā izteikti erortiskā balss. Zilais eņģelis gūst milzīgu publikas atsaucību un Marlēne ar Lolas lomu kļūst par īstu filmu zvaigzni. Pēc filmas pabeigšanas Dītriha seko režisoram uz ASV un turpina filmēties pie Šternberga Holivudā. Režisors nežēlo naudu aktrises honorāriem, dārgiem automobīļiem, krāšņiem tērpiem un ekskluzīviem apartamentiem. Viņš nežēlo naudu savas iemīļotās filmu zvaigznes publiskā tēla uzturēšanai. Kad Vācijā pie varas nāk Hitlers, Dītriha pieņem ASV pilsonību. Viņa nav tikai Šternberga aktrise, bet ar lieliem panākumiem filmējas arī pie Ernsta Lubiča, Frica Langa, Billija Vaildera un Alfreda Hičkoka. Aktrisi draudzīgas un pat tuvas attiecības saista ar daudziem izciliem tā laika aktieriem, režisoriem un rakstniekiem, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pieder pasaules intelektuālajai, mākslas, literatūras un kultūras elitei. Viņas tuvākajā draugu lokā ir arī Žans Gabēns un Ēriks Marija Remarks. Dītriha, jeb Marija Magdalēna fon Loša, dzimusi 1901.gada 27.decembrī, Berlīnē. Viņa mīl sevī noslēpumaino Marlēni un uzticas mūžīgās jaunības noslēpumam tik ļoti, ka pēc aktīvās aktrises karjeras beigām, gadu desmitiem neiziet no sava nama Parīzē, lai neviens neredzētu – kā viņa noveco. Marlēne Dītriha mirusi 1992. gadā Parīzē un apglabāta Berlīnes kapos.
15.jūnijā 16.00 Čaka muzejs aicina uz bezmaksas kinoseansu Zilais eņģelis.
