Pēdējā nedēļa īsumā: esmu ieradies Wilhelmshaven’ā (100km no Brēmenes) un iestājies vācu valodas kursos (Sommerkurs). Šie kursi ir tādi intensīvi, mācos vācu valodu kādas 5 stundas dienā. Vakarus pavadu ar jauniepazītiem draugiem, apmeklējot dažādus kultūras pasākumus. Manā grupā ir paliels bariņš ar studentiem, tajā skaitā ir ieradušies 20 cilvēki no Ķīnas, un šajā ierakstā tad par viņiem.
Valoda
Acīmredzot, ja jau viņi nāk no ķīnas, tad viņi runā ķīniešu valodā. Īsti nekad nebiju dzirdējis sarunvalodu, taču klausīties ķīniešu valodu ir fascinējoši, viena vareni interesanta valoda. Ja salīdzina ar latviešu valodu, tad mēs runājam daudz garākos vārdos, piemēram, vārds automašīna. Ieklausamies: au-to-ma-šīīīī-na. Ķīniešu valodā vārdi ir daudz īsāki, kaut arī nemaz nevar zināt. Skan kā nī-čī-šī-vo-lo utt. (iespējams, es tikko pateicu “nāvi punduriem”).

Kas mani pārsteidza – ķīnieši izmanto parastu QWERTY klaviatūru. Neviena simbola uz klaviatūras, tieši tāda pati kā man. Lai kaut ko iedrukātu, viņi raksta, piemēram, “Ni Hao” (nozīmē sveiki), kas automātiski pārtaisās uz hireoglifiem (你好). Skatījos viņu sociālos tīklus, viss vienā lielā lielā putrā, vismaz priekš manām acīm. Un Skype’u viņi neizmanto, tikai MSN mesindžeri.
Ēdiens
Vienā no vakariem mani jaunie draugi piedāvāja pievienoties viņiem vakariņām, jo viņi gatavoja tradicionālu ķīniešu ēdienu. Uzreiz piebildīšu – tas, ko Rīgā uzskata par ķīniešu ēdienu (Spagetti ar vistu un saldskābo mērci nav ķīniešu ēdiens) ir kaut kas galīgi cits. Uz galda tīri ātrā tempā tika uzlikti kādi 10 ēdieni mazos šķīvīšos un devos nobaudīt lielāko daļu no tiem.
Teikšu pavisam godīgi – negāja īsti pie sirds. Kas tas bija – nav ne mazākās nojausmas. No kaut kā sarkana sāka asarot acis, kaut kas zaļš baidīja manu acu skatienu, un principā vienīgais, kas man garšoja bija rīsi.
Lieta, kas mani izbrīnīja ir tā, ka lielākā daļa no viņiem neieredz McDonaldu / KFC / tml. junkfood. Ar tāda paša izmēra acīm kā man, viņi skatās uz vāciešiem un prasa man – how can they eat that?! Tāpat ir ar čipšiem, nekādā gadījumā nevienu nestūķē mutē un skatās ar mazu pretīguma sajūtu uz to visu padarīšanu.
Cieņa
Pārsteidza, cik ļoti viņi ciena savu valdību. Ja, piemēram, Ulmanis teiktu – latvieši, taisiet vairāk bērnus, tad lielākoties viņš tiktu izsmiets, nolamāts visos medijos, televīzijās, un pēc laiciņa tas kļūtu par nacionālo saukli komēdijšovā. Ķīnā viss ir nedaudz savādāk: ja līderis teica, tad tā arī būs. Pirms 30 gadiem teica, ka vajag vairāk bērnu – sataisīja, tagad saka, ka tikai vienam jābūt. Ok, nekādu problēmu. Un nav jau tā, ka viņiem būtu ļoti bail no valdības, vienkārši tas ir dziļš respekts.
Tāpat, viņi ciena arī savus vecākus. Vecākiem bērns ir vienīgais, kurā jāiegulda līdzekļi, un, jo vairāk tiek ziedots izglītībā, jo labāk gan vecākiem, gan bērniem. Bērnam vecāka teiktais ir neapspriežama pavēle. Vispār, atminoties stereotipus, šeit lielākā daļa studentu no ķīnas ir ekonomisti, matemātiķi, inžinieri utt. Zināms jau, ka ķīniešiem tie cipari padodas :)

Badass sieviete Čiņg-Šing
Kāzas
Ķīnā valdība ir pateikusi, ka sievietei jāaprecās 22+ gadu vecumā, vīrietim ap 24+. Un tā arī viņi dara, kopumā plāno savu dzīvi, lai +/- apprecētos ap šo vecumu. Vispār, lielākā daļa no viņiem ir mērķtiecīgi, katrs vēlās sasniegt labāko no sevis.
5000 bildes
Es tā parēķināju, ka vidēji katru dienu bariņš ķīniešu sabildē ap 5000 bildēm. Pa ziepjutraukam katrā rokā, un tik bildē visu, kas kustās. Woah – stabs! Cik-cik-cik, 10 bildes gatavas. Ja pats ķīnietis parādās bildē, tad jārāda “Peace” zīmi, kas Ķīnā nozīmē “Victory”. Un bildē viņi viens otru visos iespējamos leņķos. Ja parādās kāds interesants skats, piemēram, kaija pielido vai kas tml., tad vienu un to pašu kadru bildēs kādas 10 kameras.

Dejot viņiem nepatīk lielā mērā, uzskata, ka viņi no malas izskatās smieklīgi, taču Karaoke dzied labprāt. Neesmu gan vēl dzirdējis, taču nākamnedēļ iesim dziedāt.
Urgh, ir vēl tik daudz ko teikt par viņu kultūru, mūziku, kino un visu pārējo, bet man jau apnika drukāt, pastāstīšu kādu citu dienu. Es stundām ilgi varētu vērot, kā viņi gatavo ēst, sarunājas, kustās un smaida, un tik daudz jautrības sen nav bijis.

Virtuvē. Es neesmu garš pēc Eiropas standartiem. Un viņām ir 20+ gadi, nav 14, tiešām.