nekur.lv

Bez īpašiem komentāriem, vienkārši fakta konstatācija un atmiņas par pirmo mīlestību.

Uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai

Iepazīstoties ar publikāciju “Latvijas Avīzē” (“Apšauba EPIB vadītāja profesionalitāti un neitralitāti” 31.08.2010.), EP Informācijas birojs izsaka nožēlu, ka rakstā minētas vairākas faktu kļūdas un neprecizitātes, kas sagroza biroja darba būtību un nepareizi atspoguļo biroja vadītāja viedokli. Birojs turpinās ievērot demokrātisko diskusiju pamatprincipus, pieaicinot referentus, kas pārstāv dažādus viedokļus. Jaunatne spriež, uzklausot dažādus viedokļus, nevis saņemot faktu lavīnu no viena viedokļa.

Runājot par Starptautisko studentu konferenci, tā bija EPIB ideja rādīt filmu “Padomju stāsts”. EPIB pats vērsās pie Vaideres kundzes biroja, lai saņemtu filmu. Vēstures konferences dalībniekiem, it īpaši krievu tautības studentiem, vērtīgi bija uzklausīt Krievijas demokrāta D. Nečiporuka uzskatus, kas atbilst EP un Latvijas Republikas nostājai pretstatā pašmāju krievu valodas žurnālista traktējumiem. Tomēr jāpiebilst, ka arī žurnālista I. Vatoļina komentāri nenoliedza okupācijas faktu! Arī krievu tautības jaunatne stingri nosodīja staļinisma noziegumus Latvijā un citur, tomēr paturot savu skatījumu par 9. maiju.

“LA” minētie 29. marta pasākumi ar EP Saharova balvas laureātu Krievijas “Memorial” pārstāvjiem pievērsa plašu uzmanību staļinisma, kā arī mūsdienu Krievijas cilvēktiesību pārkāpumiem. Uzaicinājums uz diskusijām un preses konferenci, kurā piedalījās deputātes S. Kalniete un I. Vaidere, tika izsūtīts visiem medijiem, un kā vienmēr līdzdalība tajos bija atvērta jebkuram žurnālistam. Mūsu biroja preses daļas efektīvas interviju koordinācijas iespaidā tapa LTV “Panorāmas” ziņojums un sižeti raidījumā “Viss notiek”, TV3 un Latvijas radio, kā arī publikācijas “LA”. Īpašs TV5 raidījums ar “Memoriāla” pārstāvjiem skāra staļinisma tēmu krievu auditorijai. Atbilstoši mūsu EP Komunikācijas direktorāta apstiprinātai programmai uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai, kas nereti neizprot Baltijas valstu vēstures jautājumus. Krievu valodas mediji ir vidutāji šajā darbā. Tomēr mūsu uzdevums nav ietekmēt žurnālistu. Tas ir politiķu darbs. Mēs informējam par EP darbu. Tādēļ arī nesen apbraukājām 33 Latvijas pilsētu skolas ar ceļojošo izstādi, akcentējot procesus pirms 20 gadiem, atjaunojot demokrātiju Latvijā. Ikreiz skolēni tika informēti par EP atzīmēto gadskārtu šiem notikumiem un to, ka divi EP deputāti (A. Rubiks, T. Ždanoka) oponēja LR neatkarībai.

Rakstā mani uzskati par pilsonības jautājumiem ir neprecīzi atspoguļoti. Neesmu nekad aizstāvējis automātisku pilsonības piešķiršanu, nedz visiem vēlēšanu tiesības.

Vēlos uzsvērt, ka visi deputāti tiek informēti par EPIB aktivitātēm. Visbiežāk aicinām visus deputātus, jo aizņemtības dēļ ierašanās bieži ir apgrūtināta. Atsevišķos gadījumos aicinām vienu EP deputātu, ņemot vērā jautājumu loku, ar kuru deputāts strādā. Izvērtējot deputātu līdzdalību (I. Vaidere piedalījusies 6 pasākumos, S. Kalniete – 3, K. Kariņš – 4, R. Zīle – 2, T. Ždanoka – 1, A. Rubiks – 1), uzskatām, ka biroja darbs ir politiski līdzsvarots. Ievērojot Eiropas Parlamenta bij. prja H. G. Poteringa aicinājumu dibināt Eiropas vēstures māju, turpināsim izvērst dialogu par “atmiņām un nākotni”, īpašu uzmanību veltot jaunatnei un krievvalodīgajai minoritātei, kur socioloģiskās aptaujas atklāj vislielāko neizpratni par vēstures notikumiem.

Filed under: Vēsture

Krievijas tiesa nolēmusi, ka prokuratūrai ir jāatsāk izmeklēšana Krievijas cara Nikolaja II un viņa ģimenes slepkavības lietā, lai gan 1918.gadā izdarītās slepkavības vaininieki jau sen ir miruši.

Krievijas Ģenerālprokuratūras galvenā izmeklēšanas komiteja šogad paziņoja, ka oficiāli izbeidz kriminālizmeklēšanu šajā lietā, jo pagājis pārāk ilgs laiks kopš nozieguma izdarīšanas un par to atbildīgie ir miruši. Tomēr Basmannijas tiesa Maskavā lika atsākt lietas izskatīšanu, jo tiešo slepkavības izpildītāju nāve esot mazsvarīga pēc Augstākās tiesas lēmuma, kas atzīst valsts vainu šajā slepkavībā.

Ģenerālprokuratūras pārstāve atteicās pavēstīt, vai Basmannijas tiesas lēmums tiks apstrīdēts. “Tas ir svarīgs solis mūsu meklējumos pēc patiesības,” sacīja advokāts Germans Lukjanovs, kurš pārstāv Romanovu dinastijas atvasi lielkņazi Mariju. “Krievu tautai ir tiesības zināt, kas notika,” viņš piebilda.

Nikolaju II, viņa sievu un piecus bērnus naktī uz 1918. gada 17. jūliju nošāva revolucionāri kāda tirgotāja nama pagrabā Jekaterinburgā. Krievijas Augstākā tiesa 2008. gadā atzina noslepkavotos par boļševiku represiju upuriem.

Tiek uzskatīts, ka cara un viņa tuvinieku mirstīgās atliekas 1991.gadā tika ekshumētas un 1998.gadā pārbedītas ķeizariskajās kapenēs Svēto Pētera un Pāvila katedrālē Sanktpēterburgā. Krievijas Pareizticīgo baznīca un daudzi Romanovu ģimenes locekļi tomēr šaubās, vai ekshumētās un pārbedītās ir tieši cara ģimenes locekļu mirstīgās atliekas.

Avots: www.2v.lv

Sers Vinstons Leonards Spensers-Čērčils (angļu: Sir Winston Leonard Spencer-Churchill; dzimis 1874. gada 30. novembrī, miris 1965. gada 24. janvārī) bija Apvienotās Karalistes politiķis, pazīstams kā Apvienotās Karalistes līderis Otrā Pasaules kara laikā.

Bija arī armijas virsnieks, rakstnieks un gleznotājs. Apvienotās Karalistes premjerministrs no 1940. līdz 1945. un no 1950. līdz 1955. gadam.

Dzimis dizciltīgajā un ietekmīgajā Spenseru ģimenē. Tēvs lords Rendolfs Čērčils bija politiķis, vēlāk Pārstāvju palātas līderis. Skolā Vinstons Čērčils neizcēlās ar īpašām sekmēm. Vēlāk studēja Sandhērstas Militārajā akadēmijā. Britu armijas sastāvā piedalījās karadarbībā Indijā, Sudānā un Otrajā būru karā. Piedalījās arī kaujās Pirmā pasaules kara Rietumu frontē.

Kopš 1900. gada – parlamenta loceklis. Līdz 1940. gadam, kad demisionējot Nevilam Čemberlenam, par Lielbritānijas premjeru kļuva Čērčils, ieņēma vairākus svarīgus amatus valstī. Piemēram, 1911. gadā kā iekšlietu ministrs pesonīgi piedalījās Sidnejas ielas aplenkumā, kurā tika likvidēta latviešu revolucionāru – laupītāju grupa Pītera Krāsotāja (Peter the Painter) vadībā. Čērčils par matu izglābās no nāves, jo lode trāpīja viņa cepurē. Pirmā pasaules kara laikā Čērčils bija Pirmais Admiralitātes lords, tomēr atkāpās no amata pēc Galipoli kaujas neveiksmes.

Pirms stāšanās premjerministra amatā Čērčils bija finanšu ministrs. Otrā pasaules kara laikā, spītējot daudzām neveiksmēm, izmantojot savu pārliecību, runas dāvanas un politisko ožu, spēja kopā ar Sabiedrotajiem gūt uzvaru karā. Tomēr pēc uzvaras karā zaudēja 1945. gada parlamenta vēlēšanās, tāpēc nepiedalījās Potsdamas konferences noslēdzošajā posmā.

1946. gada 5. martā Fultonā, Misūri Čērčils teica Fultonas runu, kurā vērsās pret PSRS un pieminēja “dzelzs priekškaru”, kas pārdala Eiropu. Šo runu var uzskatīt par Aukstā kara sākumu. 1951. gadā Čērčils atkal spēja kļūt par Lielbritānijas premjerministru.

Čērčils bija viens no pirmajiem, kas aicināja izveidot “Eiropas Savienotās Valstis”, tādejādi arī viens no pirmajiem Eiropas Savienības idejiskajiem atbalstītājiem. Otrā pasaules kara pieredze pārliecināja viņu, ka mieru var garantēt apvienota Eiropa.

Secinājumus, ko viņš izdarījis no vēstures sniegtajām mācībstundām, viņš izteica savā “runā studējošajai jaunatnei” 1946. gadā Cīrihes universitātē: “Ir viens līdzeklis, kas […] dažos gados padarītu visu Eiropu […] brīvu un […] laimīgu. Ir jāatjauno Eiropas ģimene, vai vismaz tik daudz no tās, cik mēs varam, un jānodrošina struktūra, kurā tā var mājot mierā, drošumā un brīvībā. Mums jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis.”
1953. gadā Čērčilam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā.

Dobeles pilsētas un pils vēsturi gan lielie, gan mazie tagad varēs izzināt ne vien no vēstures grāmatām un muzeja ekspozīcijām, bet arī spēlējot lielformāta spēles. Pirmoreiz tās varēja izmēģināt muzeja spēļu dienā. Novadpētniecības muzejs nākotnē iecerējis sarīkot Dobeles spēļu turnīru. Related posts:Atklāj ekspozīciju par Dobeles pilskalna vēsturi Dobeles muzejam – 25 9. «Prāta ...

2. septembrī pulksten 17 Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16, atklās fotoizstādi „Melnbaltā Pēterburga”, kurā ar saviem darbiem piedalās kā pazīstami Pēterburgas fotogrāfi, tā arī jaunie autori. Izstādes pamattēma – pilsēta. Tā ir neaptverama un ikkatrs fotogrāfs, vai pieredzes bagāts meistars vai iesācējs, neizbēgami tai savā daiļradē pievēršas. Izstādes vadmotīvs ietver pārliecību, ka katram fotogrāfam ir [...]

Britu valdības arhīvos esošie dokumenti, no kuriem noņemts slepenības zīmogs, liecina, ka Krievijā dzimusī balerīna Marina Lī, kura pēc 1917. gada apvērsuma aizbēga uz Norvēģiju, Otrā pasaules kara laikā izjaukusi britu un franču spēku plānus no nacistiem atkarot Norvēģiju, nozogot un Vācijas rīcībā nododot slepenus dokumentus.

Dokumenti liecina, ka M. Lī, kuras meitas uzvārds bijis Aleksejeva, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Oslo vadījusi kādu baleta skolu un piepelnījusies, zīlējot ar kārtīm. Viņas lomu 1940. gada aprīļa notikumos pēc diviem gadiem atklājis vācu aģents Gērts van Vijks, kurš pārgājis britu pusē. “Viņa bija augsta līmeņa un pieredzējusi vācu aģente,” stāstījis G. van Vijks. M. Lī vērtīgākā operācija veikta 1940. gada aprīlī, kad vācu spēkiem, kas bāzējušies Narvikā, draudējusi sakāve. Vācu spēku komandieris ģenerālis Eduards Dītls un Vācijas armijas izlūkdienests nolēmuši par katru cenu iegūt informāciju no britu komandiera Kloda Ouhinleka štāba, kas bija ierīkots Tromsē. Uz Tromsi nosūtīta apburošā balerīna, kurai izdevies savaldzināt kādu no štāba virsniekiem un iegūt pieeju uzbrukuma plāniem. “Kad tie nonāca ģenerāļa Dītla rīcībā, viņš paspēja pārstrukturizēt aizsardzības līnijas un uzvarēja izšķirošajā kaujā,” stāstījis aģents G. van Vijks.

Dokumenti liecina, ka pēc šīs informācijas iegūšanas britu pretizlūkošanas dienests MI5 nolēmis uzmeklēt un apcietināt balerīnu, taču viņa atradusi patvērumu Spānijā. 1947. gadā britu policijai un robežsargiem izdots apkārtraksts, ka spiedze varētu mēģināt iekļūt Lielbritānijā, taču šāds mēģinājums tā arī nav reģistrēts un 1960. gadā M. Lī lieta slēgta.

AP vēsta, ka vakar slepenības zīmogs noņemts no kārtējiem 170 dokumentiem, kas attiecas uz pagājušā gadsimta vidu. Viens no tiem ir dosjē par Volfu Mankovicu – filmas Casino Royale pirmā inscenējuma scenārija autoru. MI5 uzskatījuši, ka viņš varētu būt komunistu aģents, taču nekādus pierādījumus šai versijai nav atraduši.

Avots: Māris Krūmiņš / Vakara Ziņas

Agrāk reps bija melodiskās un krietni tīkamāks manām ausīm. Par to es ja rakstīju savos „Ieskatos vēsturē”. De La Soul es klausījos uz sava maģīša „Elektronika” līdz „caurumiem” diedelējot kasetes lentu. Kasete joprojām glabājās kaut kur pie mammas mājās. Izmestā ārā kasetes roka neceļas, kaut arī saprotu, ka kasetes ir sen izzudušas vēstures neceļos.

From Wikipedia, the free encyclopedia

De La Soul is an American hip hop trio formed in 1987 on Long Island, New York.[1] The band is best known for their eclectic sampling, quirky lyrics, and their contributions to the evolution of the jazz rap and alternative hip hop subgenres. The members areKelvin Mercer (Posdnuos, Mercenary, Plug Wonder Why, Plug One), David Jude Jolicoeur (Trugoy the Dove, Dave, Plug Two) andVincent Mason (P.A. Pasemaster Mase, Maseo, Plug Three). The three formed the group in high school and caught the attention ofproducer Paul Huston (Prince Paul) with a demo tape of the song "Plug Tunin’." Prince Paul was also sometimes referred to as Plug Four. The Plug names are alleged to come from the numbers that each bandmate’s microphone was labeled on the soundboard. Posdnuos was always plugged into plug one, Trugoy was plugged into plug two, and so forth.

With its playful wordplay, innovative sampling, and witty skits, the band’s debut album, 3 Feet High and Rising, has been hailed as a hip-hop masterpiece. It is also the band’s biggest commercial success to date, with their subsequent albums selling progressively less, despite receiving high praise from critics. A measure of 3 Feet High and Rising’s cross-over appeal was the fact that it was voted Album of the Year by NME Magazine, a title better known for its taste in guitar-based music. De La Soul has influenced numerous other hip hop artists such as Camp Lo, The Black Eyed Peas, and Digable Planets.[citation needed] They were also influential in the early stages of rapper/actor Mos Def’s career, and are a core part of the Spitkicker collective. They are the longest standing Native Tongues Posse group, after the Jungle Brothers.

In 2006, the group won a Grammy for their collaboration with Gorillaz on the single "Feel Good Inc."[2]

Vinstons Čerčils pie varas nāca pēc britu armijas sakāves Norvēģijā, vēsta BBC News. Bet, ja var ticēt tikko atslepenotajiem izlūkdienesta MI-5 dokumentiem, tad noslēpumainā krievu skaistule, viņa arī nacistu spiedze, varēja būt vainojama pie vienas no smagākajām britu armijas sakāvēm Otrā pasaules kara laikā.

Spriežot pēc arhīva materiāliem, ar Marinas Lī vārdu zināmā bijusī balerīna spēja iekļūt sabiedroto, kuri tika pārsviesti uz Norvēģiju šīs valsts atbrīvošanai no vācu okupācijas, štābmītnē un nodot nacistiem slepenus dokumentus. Jau pēc kara, MI-5 vairāk nekā trīs gadu laikā mēģināja atrast dejotājas pēdas, taču neveiksmīgi, un līdz ar to nespēja tikt skaidrībā ar šo gadījumu.

1940. gada aprīlī uz Vācijas ieņemto Norvēģiju tika nosūtīts anglo – franču korpuss, kura uzdevums bija izsist vermahtu no valsts, taču sabiedrotie cieta pamatīgu sakāvi, no kuras vāl ilgi nespēja attapties. Šīs militārās neveiksmes rezultātā krita Nevila Čemberlena valdība, kuru aizstāja Vinstona Čerčila vadītais koalīcijas kabinets. Taču gandrīz divus gadus pēc šiem notikumiem, radās aizdomas, ka atbildību par zaudējumu gulstas ne tikai uz koalīcijas spēku ģenerāļu pleciem.

1942. gadā vācu aģents Herts van Vijks, kuru savā pusē izdevās pārvilināt britiem, pārstāstīja „satriecošu gadījumu”, kuru viņam bija izstāstījis cits atklātais aģents fon Finkenšteins. Ja var ticēt šim stāstam, tad vācu ģenerālim Eduardam Ditlam, kura rokās bija norvēģu ostas Narvikas atslēgas, draudēja gandrīz nenovēršama sakāve no korpusa, kuru vadīja ģenerālis sers Klods Okinleks. „Lai izdibinātu Okinleka plānus vācu izlūkdienests uz tā štābu Norvēģijas pilsētiņā Tromsā, vai kaut kur netālu, pēc izcelsmes krievu sievieti, kura ceļoja izmantojot Zviedrijas pasi, skaistu, precētu vai šķirteni, kura spēja sadabūt Okinleka plāna sīkumus un atgriezties atpakaļ. Izmantojot iegūto informāciju Ditls spēja pārgrupēt aizsardzību un sakaut Okinleku”, – pastāstīja van Vijks.

Kas attiecas uz sievietes vārdu, tad stāstot toreiz fon Finkenšteins nebija gatavs to nosaukt. „Viņš man prasīja, vai es Madridē neesmu saticis kādu skaistuli, – un aprakstīja viņu: gara auguma blondīne, ar lielisku figūru un ar izsmalcinātām manierēm”, stāstīja van Vijks. Taču, pēc dažām dienām, fon Finkenšteins tomēr pateica, ka viņu sauc par Marinu Lī, ka viņa ir precējusies, un, ka viņas tēva vārds ir Aleksejevna. „Viņas vecākus nogalināja lielinieki, bet viņa pati aizbēga uz Skandināviju, kur apprecējās ar norvēģi. Krievijā viņa mācījās par balerīnu, bet Oslo kādu laiku vadīja baleta skolu. Cilvēki, kuri viņu pazina stāstīja, ka Marinai ļoti patika zīlēt uz kārtīm. Viņa bija ļoti vērtīga vācu aģente”, – pastāstīja van Vijks.

Londona bija ieintriģēta, vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds MI-5 slepenās informācijas avots apstiprināja, ka ir kāda sieviete, vācu aģente, kuras vīrs ir inženieris uzvārdā Lī. Acīmredzot runa ir tieši par viņu. Britu izlūkdienests uzdeva šo lietu apakšpulkvedim Robinam Stivensam, kurš bija nopratināšanas centra „Nometne – 020”, kurā bija izvietoti van Vijks un fon Finkenšteins, komandants. „Pašlaik, ņemot vērā mūsu informācijas ārkārtējo slepenību un neskaidrību, praktiski nav iespējams dot kādas instrukcijas van Vijkam, lai gūtu pavedienus, kuri palīdzētu savākt vairāk informācijas. Tomēr, mēs vēlētos, lai viņš turpina savas sarunas ar fon Finkenšteinu”, – rakstīja kāds augsti stāvošs MI-5 virsnieks.

1942. gadā no cita pārķerta vācu aģenta KS Hansena, kurš arī atradās „Nometnē – 020”, pienāca informācija, kura, iespējams, apstiprināja fon Finkenšteina stāstu. „Hansens zināja, ka kauju Norvēģijas ziemeļos laikā Marina Lī bija ieguvusi Okinleka plānus un nodevusi tos Ditlam, kurš tos izmantojot Okinleku sakāva. Faktiski, viņš apstiprināja fon Finkenšteina pārsteidzošo stāstu”, – vēstīja MI-5.

Taču, vairāk nekādas informācijas, gandrīz līdz kara beigām, neparādījās, kad franču izlūkdienests nopratināja citu vācu aģentu Džonu Dolāru, kurš apgalvoja, ka Marinu Lī pazīstot. Dolārs pastāstīja, ka viņas pirmslaulības uzvārds bijis Gubanova, un, ka Marina nebūt nebēga no lieliniekiem, bet mācījusies baletu Maskavā un bijusi personīgi pazīstama ar Staļinu un citiem PSRS vadītājiem. Pēc aģenta teiktā, viņa pat piedalījusies krievu baleta trupas viesizrādēs dažādās Eiropas valstīs.
Neskatoties uz to, ka viņa nedzīvoja kopā ar vīru, norvēģu komunistu, viņa pārbrauca dzīvot uz Norvēģiju. Ja var ticēt Dolāram, tad tieši šeit viņa drīzumā atteicās no saviem komunistiskajiem uzskatiem. Bet, kad Norvēģijā ieradās vācieši, Marinu savervēja vāciešu militārais izlūkdienests, un viņa pildīja virkni ģenerāļa Ditla uzdevumus. Taču, Dolārs ne ar vārdu nepieminēja britu kara plānus.

Taču vēlāk noslēpumainajai krievietei radās problēmas ar gestapo: kāds bija dzirdējis, kā viņa par zagli bija nosaukusi vācu okupācijas laikā pastāvošās norvēģu marionešu režīma vadītāju Vidkūnu Kvislingu. Tomēr, spriežot pēc visa, gestapo nolēma izmantot Lī: viņu ar uzdevumu izspiegot koalīcijas spēku virsniekus nosūtīja uz Spānijas galvaspilsētu Madridi. Franču izlūkdienesta ziņojums apraujas ar viņas ārienes aprakstu: „stalta, dabiska gaišmate, pelēcīgi zilas acis, ļoti skaistas kājas”.

Liekas, ka Spānijā viņa palika līdz pašām kara beigām. MI-5 uztrauca tas, ka Marina Lī vēlāk, aukstā kara gados, ar jaunu leģendu kaut kur varēja spiegot par labu Padomju Savienībai. 1947. gadā visām Lielbritānijas ostām un lidostām tika nosūtīts paziņojums: ja šī sieviete mēģinās iebraukt valstī, tad nekavējoties par to jāinformē MI-5. „Tā kā, saprātīgi ir uzskatīt, ka krievi turpinās izmantot šāda veida vācu izlūkdienesta paliekas, protams, ja uzskatīs, ka tās par noderīgām savu mērķu īstenošanā, kā arī ņemot vērā Lī pirmskara sakarus, loģiski ir arī turpmāk viņu uzskatīt par potenciālu drošības draudu”, – rakstīja toreiz kāds virsnieks.

Tomēr, Marina Lī tā arī vairs nekad nenonāca britu izlūkdienesta redzeslokā, un stāsts par viņas neticamo veikumu spiegošanas lietā, tā arī līdz šim paliek nepārbaudīts.

Avots: www.2v.lv

1/6 2/6 3/6 46 5/6 6/6 Tweet This Post

P.S. Vai kāds var video rakstiskā veidā pārtūlkot. Subtitri latviešu valodā varētu palīdzēt citiem saprast. Tweet This Post

Šodien, 19. augustā, aprit 50 gadi kopš kosmiskā kuģa „Sputņik-5”, uz kura atradās suņi Belka un Strelka, lidojuma kosmosā, vēsta aģentūra RIA Novosti. Šā lidojuma mērķis bija dzīvības nodrošināšanas sistēmu pārbaude, kā arī kosmiskā starojuma iedarbība uz dzīviem organismiem izpēte.

Bez Belkas un Strelkas, kosmiskajā kuģī atradās arī 2 baltās žurkas un 40 peles, 28 no kurām orbītā gāja bojā. Lidojuma sagatavošanas periodā suņiem bija jāiemācas ēst no automātiskās barotavas. Viņus arī iemācīja ilgstošu laiku (līdz 20 diennaktīm) uzturēties nelielā telpā.

Suņi Belka un Strelka tika arī dažādi trenēti: griešanās centrifūgā, pārbaudījumi vibrostendā, katapultēšanās. Noslēgumā tika veikts komplekss fizioloģisks eksperiments, kura laikā suņi ilgstoši atradās slēgtā hermētiskā kapsulā, uz kuru tika veikta iedarbība līdzīga tai kāda bija sagaidāma kosmosā.

Pēc zinātnieku, kuri vēroja vēsturisko lidojumu, liecībām, kosmiskā kuģa palaišanas orbītā laikā divnieku pulss bija lielāks par 200 un paātrināta elpošana. Taču, tikko kā orbīta tika sasniegta, suņi kļuva tieši tādi pat kā uz Zemes. Belka, atšķirībā no flegmātiskās Strelkas, uzvedās krietni aktīvāk un pat rēja.

1960. gada 20. augustā kosmiskais aparāts noteiktajā vietā veiksmīgi nolaidās uz Zemes. Tādā veidā, pirmās dzīvās būtnes pasaulē, pabijušas kosmosā atkal atgriezās uz mūsu planētas. Šis lidojums ilga 25. stundas, kuru laikā pavadonis veica 17 pilnus apgriezienus ap Zemi.

Pēc atgriešanās no orbītas, suņi nokļuva paaugstinātas uzmanības lokā un jau diennakti vēlāk piedalījās TASS ēkā notikušajā preses konferencē. Suņi kļuva par sabiedrības mīluļiem. Tos vadāja pa skolām, bērnudārziem, bērnunamiem. Vairāk gan suņi nelidoja. Viņi palika dzīvot pētījumu institūtā. Dažus mēnešus pēc lidojuma Strelkai piedzima seši veseli kucēni, vienu no kuriem Sergejs Hruščevs uzdāvināja ASV prezidenta Džona Kenedija meitai.
Abi suņi nodzīvoja ilgu dzīvi.

Avots: www.2v.lv

Esot diezgan tuva modes pasaulei esmu novērojusi militarārās un gadsimtu mijas tematikas tendences, kas parādījušās ne tikai augstās modes pasaulē, bet nu jau arī mūsu pašu parastajos modes veikalos. Kā cilvēkam, kas parastajos veikalos iepērkas/iegriežas reti, man tas bija zināms šoks. Lietas kā militārā tipa bikses/žaketes vai pagājušo laiku apģērbu gabalu meklējumi, kas agrāk daudziem [...]

Domāju, ka pastāv varbūtība, ka šī nu ir grāmata, kuru Latvijā diez vai kāds bez manis ir lasījis. Nez vai mums ir daudz tādu cilvēku, kurus interesē grāmatu plauktu dizaina attīstības vēsture. Protams, es nevaru izslēgt iespēju, ka slepenajās bibliotekāru brālībās (pareizāk gan, manuprāt, būtu teikt māsībās) šī grāmata ir obligātās literatūras sarakstā, bet mums parastajiem mirstīgajiem, domājams, nekad nebūs lemts izzināt patiesību šajā jautājumā. Zinātāji to droši vien neafišē, lai nākamajā bibliotēkas apmeklējuma reizē viņus nenogalētu kāds nelaikā apkritis grāmatu plaukts.

Līdz šim vienīgā grāmata, kura kaut nedaudz man saistījās ar grāmatu skapju vēsturi, man bija „Rozes vārds”, kaut gan arī tā vairāk pievērsās grāmatu kataloģizācijas un bibliotēkas izkārtojuma problēmām. Šo grāmatu nopirku aiz pārskatīšanās, biju sapratis, ka grāmata man vēstīs par grāmatām, to „shelf” vāka maliņā biju palaidis garām. Saņēmis/savācis pastnieces laipni pār žogu pārsviesto grāmatu (tas tiešām ir forši, jo aiztaupa laiku, kas jātērē velkoties izņemt sūtījumu uz pasta nodaļu. Pasta nodaļā var uzzināt Slokas tantuku jaunākās klačas un novērtēt pasta darbinieču spējas rēķinu apmaksas reģistrācijā, vidēji rindā jāpavada vismaz desmit minūtes) es vārdu „shelf” ieraudzīju, izšķirstīju bildītes un sapratu, ka arī mani viņa diez ko vis neinteresēs, un noliku uz grāmatu plaukta. Tā nu viņa tur nostāvēja veselu mēnesi līdz lasīšanai.

Ir tāda cilvēku grupa, kas, aizejot ciemos, daļu no viesībās pavadītā laika nodirn pie sveša grāmatu skapja. Arī es esmu viens no šiem cilvēkiem, mani interesē, ko lasa citi cilvēki, ko es vēl neesmu lasījis. Nenoliegšu, novērtēju arī grāmatu vispārējo stāvokli, kas liecina par to vai grāmatas vispār ir lasītas. Tomēr nekad nebiju aizdomājies, ka būtu jāpēta arī grāmatu skapji. Autors gan par to ir aizdomājies, un patiesībā lika man paraudzīties pašam uz savu grāmatu skapi/- jiem no pavisam cita skatupunkta. Sapratu, ka neesmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir problēmas ar iegādāto grāmatu izvietošanu plauktos (ar to cīnās pat ASV Kongresa bibliotēka). Par grāmatu optimālu izvietošanu skapī ir sarakstīti daudzi zinātniski traktāti, skapju konstruēšanai tiek izmantota vesela kaudze ar inženiertehniskiem likumiem, un pats galvenais, grāmatas kādreiz glabāja pavisam citādi nekā tagad.

Iedomājies, tu aizej ciemos pieej pie grāmata plaukta un ieraugi, ka tajā visas grāmatas ir nevis ar muguriņām uz āru, bet gan ar priekšām! Skaidra lieta, ka tu apjautāsies par namatēva/-mātes veselību, līdzjūtīgi pamāsi ar galvu un nezināsi ko pasākt. Tomēr viduslaikos, šāda grāmatu glabāšanas prakse bija vispārpieņemta prakse, jo grāmatas nebija tik daudz, lai tās varētu neatpazīt no jebkura rakursa. Tam saknes auga no pieķēdēšanas prakses. Agrāk, kad mikročipi vēl nebija izdomāti, tad bibliotēkas pret zādzībām cīnījās elementāri pieķēdējot grāmatas pie skapja, lai neaizmūk. Pieķēdēšanai pamatā izmantoja vāku sprādzes, un tās atradās grāmatas priekšpusē. Arī skapis tika būvēts tā, lai atķēdēšana būtu grūta, toties pats skapis sevī inkorporēja paliktnīti uz kura grāmatu varēja lasīt. Biezākie arhibīskapi savas grāmatas vazāja sev līdzi grāmatu kastēs, kas tad arī, iespējams, ir mūsu grāmatu skapju priekšteči.

Tie, kas ir bijuši muzejos noteikti būs ievērojuši, ka ļoti senas grāmatas ir arī bagātīgi inkrustētas, un tās nemaz nav iespējams nolikt uz malas grāmatu plauktā ar muguru uz āru, tad nu viņas tā arī senāk glabāja kā izstāžu elementus uz slīpiem plauktiņiem, lai visi var redzēt vāka rotājumus.

Renesansē cilvēkiem bija cita mode, grāmatas glabāja skapjos ar stikla durvīm, un visu grāmatu iesiešana vienādos vākos bija obligāta. Mūsdienās jau arī ir sastopami cilvēki, kas lielāku uzmanību velta grāmatas saskaņai ar tapetēm nevis saturam.

Veselas nodaļas ir veltītas bibliotēku inženiertehniskajiem risinājumiem no lietošanas un glabāšanas skatupunkta, agrīnā automatizācija, slavenākie negadījumi (kā likums ugunsgrēki) un mūžsenā problēma, kā limitētā grāmatu plauktā glabāt maksimāli daudz grāmatas.

Kopumā interesants, bet nedaudz garlaicīgs darbs. Tēzes atbalstīšanai autors piesauc daudzus piemērus, kas to apliecina. Piemēram, tiek izanalizēta vesela kaudze ar Dīrera gleznām, kas mums parāda, ka grāmatas 16. gadsimtā tika glabātas samestas uz plaukta krustām šķērsām, bet nekad ar mugurām uz āru. Tas nu bija acīm redzams, tālab vairāk laika veltīju pētot, kā Dīreram ar katru gleznu lauva uzzīmējas arvien labāka (ir jau tāds lāča un suņa krustojums, bet kur gan šis būtu redzējis dzīvu lauvu?). Kopumā grāmatu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Lasīt tikai īsteniem bibliofiliem. Ak jā, beigās ir tīri labi padomi kā organizēt savas grāmatas plauktā. Man vislabāk patika pēc krāsas. Un pēc kāda principa grāmatas grāmatu plauktā glabā tu?

Līdzīgi raksti

• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner
• Turning Back the Clock by Umberto Eco

Šī grupa man vienmēr likās nedaudz pāķiska un laciska, bet enerģiskais rokenrols skāra manu sirdi un biju nopircis vairākus albūmus kasetēs, ja kāds vēl atcerās, kas tas tāds ir.

Vikipēdijas raksts
"Bon Jovi" ir amerikāņu smagā roka mūzikas grupa no Ņūdžersijas. Tās līderis ir solists Džons Bon Džovi, kura uzvārdā arī nosaukta grupa. "Bon Jovi" 1980. gadu vidū un otrajā pusē kļuva par vienu no pasaules populārākajām rokgrupām, turpinot veiksmīgi darboties arī 1990. un 2000. gados. Visā pasaulē kopā ir pārdoti vairāk nekā 120 miljoni albumu eksemplāru. Grupa savā pastāvēšanas vēsturē ir izdevusi 10 studijas albumus, 3 labāko dziesmu izlases, kā arī 1 koncertieraksta albumu.

"Bon Jovi" vispopulārākais un pārdotākais albums ir 1986. gada "Slippery When Wet", kas pārdots 27 miljonos kopiju. Pazīstamākās un lielākos panākumus guvušās grupas dziesmas ir "Livin’ on a Prayer", "You Give Love a Bad Name", "Bed of Roses", "Always" un "It’s My Life".

Pateicoties Romanam Cicenam, gunfu.lv veidotāju video arhīvs papildinājies ar 1995.gada augustā Liepājā filmētu video, kurā redzams Kristapa Streiča skolnieks Gatis Anevics un viņa audzēkņi.

Gobziņam uzstājoties “Radio 101″, kāds klausītājs (kura personību neatklāšu, hehe) sagādāja viņam pārsteigumu, iesūtot atskaņošanai ēterā divas senas Roberta kompozīcijas -- un man jāteic, lieliski lieliskas. Nespēju atturēties, nepublicējis tās arī šeit. Ievietotāja teksts: “Roberta Gobziņa uzstāšanās kādā no 80-to gadu beigu diskotēkām, iespējams, festivālā “Roks par neatkarību” 1989. gadā, jo magnētiskā lenta, no kuras šis [...]

Bernhards Šlinks “Priekšlasītājs”. Tulk. Jānis Krūmiņš, il. Elīza Vanadziņa. Rīga: AGB, 2002. (Bernhard Schlink. Der Vorleser, 1995.)

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Arī šajā grāmatā Šlinks rakstīja par to pašu jautājumu, kas viņu nodarbināja vēlāk sacerētajā “Pārnākšanā”: par vainu un līdzvainīgumu, par to,

kā pagātne un tagadne saplūst vienā kopējā dzīves realitātē. Šeit bēgšana ir nevis pievēršanās pagātnei, bet tieši nešaubīga koncentrēšanās un tagadni un nākotni, jo tāda koncentrēšanās aizver acis uz pagātnes mantojumu, ar kuru mums jādzīvo un kurš mūs ir veidojis tādus, kādi mēs esam.

Pirmajā grāmatas trešdaļā piecpadsmitgadīgs puika satiek sievieti, kas ir vairāk nekā divas reizes vecāka par viņu, pa durvju spraugu noskatās, kā sieviete velk zeķes, un iekāro viņu tik ļoti, ka vēlāk atgriežas. Viņi pārguļ, un viņš iemīlas. Kādu dienu, sievietes lūgts, Mihaels sāk lasīt viņai priekšā grāmatas. Viņi dodas izbraucienā ir divriteņiem, vai katru dienu mīlējas, bet tad kādu dienu viņa nebrīdinot pazūd no pilsētas.
Nākamreiz Mihaels Hannu redz pēc vairākiem gadiem un pavisam negaidītā vietā: uz apsūdzēto sola, kur viņu tiesā par kara noziegumiem.

Mihaels nojauš arī otru Hannas noslēpumu, ko viņa visiem spēkiem cenšas saglabāt citiem nezināmu, jo tas viņai šķiet vēl apkaunojošāks par uzraudzes darbu koncentrācijas nometnē.

Nešaubījos, ka esmu piespiedis Hannu aizbraukt, jo biju viņu noliedzis un nodevis, bet patiesībā viņa tikai bēga, lai neapkaunotu sevi tramvaju pārvaldē. Tomēr tas, ka nebiju piespiedis viņu aizbraukt, neko nemainīja faktā, ka viņu tolaik nodevu. Tātad es biju un paliku vainīgs. Ja arī nebiju vainīgs šā iemesla dēļ, jo nodot noziedznieci jau it kā neskaitās vaina, tad biju vainīgs, jo mīlēju noziedznieci.

Stāstījums ir diezgan sauss. Tā neizpušķotais stils atbilst vēstītāja un visas viņa paaudzes morālajam pamirumam, nespējot uzņemt visu pēckara informāciju par holokausta šausmām un atrast ētiski pieņemamu vietu sev un saviem vecākiem. Hanna uz jautājumu tiesnesim: “Un ko jūs darītu manā vietā?” atbildi tā arī nesagaidīja. Un šīs atbildes neesamība, manuprāt, ir galvenais. Šlinkam ir pārmests, ka viņš vēloties nepareizi iežēlināt lasītāju, izsaucot līdzjūtību pret esesieti, taču ir pārāk ērti visu atbildību novelt uz pavēļu devējiem un izpildītājiem, aizmirstot tos, kas ir vienkārši klusējuši. Pārāk bieži viņi, vienalga, hitlerieši vai čekisti, tiek padarīti par briesmoņiem, kam nav nekā kopīga ar mums pārējiem. Tātad mēs varam neraizēties par sevi, lai ko mēs darītu, līdz tam mēs nenonāksim.

Grāmata atsauca atmiņā JRT izrādi “Vectēvs”, kurā arī tiek meklēta nesalasāmā patiesība un atšķirīgas izvēles parādītas kā vienīgās pieņemamās, taču Viļa Daudziņa stāsts bija krietni gaišāks. Šlinks parāda: cietēji bija visi.
Filed under: Latviski Tagged: tulkojums, vācu literatūra, vēsture

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuru es biju jau pasūtījis pirms tās iznākšanas datuma. Kādēļ tā? Pasūtījums radās nejauši, caurlūkojot Amazones Wishlistu topu. Tad nu, lūk, šī grāmata, kas veltīta ķīmiskajiem elementiem, atradās saraksta galvgalī. Nodomāju, no kura laika tad šāda tipa grāmata ir iekārojamāka par S. Lārsona vai S.Meijeres garadarbiem (vismaz vilcienā braucot uz darbu nebiju neko tamlīdzīgu redzējis pasažierus lasām), un nopirku. Un ne tikai nopirku, bet arī sāku lasīt tajā pašā dienā, kad viņu saņēmu. Izlasīju pirmo nodaļu, nospriedu, ka kārtējā grāmata par ķīmisko elementu atklāšanas vēsturi un interesantām īpašībām, un lasīšana uz nedēļu atlikās.

Tātad ķīmisko elementu periodiskās tabulas (mēs to pazīstam kā Mendeļejeva tabula) atklāšanas, aizpildīšanas un struktūras vēsture. Ar to saistītie zinātniskie atklājumu, elementu ķīmiskās un fizikālās īpašības, dažādi atgadījumi iz dzīves, kuriozi un ne tikai. Tas viss pasniegts saistošā veidā un piesaucot katru atklāto ķīmisko elementu vismaz vienu reizi. Katras nodaļas sākumā ir uzskaitīti elementi, par kuriem taps runāts. Patiesībā tas pat ir interesanti, es vismaz pirms sākt lasīšanu mēģināju pie sevis uzminēt, kādā kontekstā konkrētais elements tiks pieminēts. Dažreiz tas izdevās, dažreiz nē. Piemēram, nezināju, ka Eiropijs tiek izmantots kā Eiro banknošu aizsardzības elements. Toties zināju, ka pazūdošā karote ir veidota no gallija.

Grāmata ir kaut kas vidējs starp The Elements: A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe by Theodore Gray , kur viss pasniegts bildēs un rindkopu plašos aprakstos, un Nature’s Building Blocks by John Emsley, kurā atrodama diezgan sīka ķīmisko elementu analīze. Domājams, ka šī grāmata varētu būt interesanta jebkuram, tā sevī ietver daudz interesantu faktu, kas tā vai citādi ir saistīti ar mūsu ikdienu. Viņa vairāk pievēršas zinātnei un zinātniekiem nevis pašiem elementiem. Interesanti bija palasīties par kādu tīni ASV, kas nolēma atrisināt pasaules enerģētikas problēmas mājās izveidojot kodolreaktoru. Nekas jau puisim nesanāca, bet interesanti uzzināt.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Beigu nodaļa vismaz man šķita visinteresantākā, jo tā sevī ietvēra pārdomas par iespējamo supersmago elementu stabilitātes salu.

Līdzīgi raksti

• The Elements of Murder: A History of Poison by John Emsley
• Stiff: The Curious Lives of Human Cadavers by Mary Roach
• Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82988

Pirmais pieteikums – 1940. gada notikumiem veltīta konference

Atzīmējot gadskārtu, kopš apturēta Latvijas Ministru kabineta iedibinātās komisijas padomju okupācijas radīto seku apzināšanai darbība, vakar Latvijas Zinātņu akadēmijā notika šīs institūcijas mantinieces – sabiedriskās organizācijas ”Latvijas okupācijas izpētes biedrība” (LOIB) kopsapulce.

Par LOIB darbību pēc nodibināšanas pagājušā gada decembrī nekas nebija dzirdēts, tomēr tagad biedrība nolēmusi šāgada beigās pieteikt sevi ar 1940. gada notikumiem veltītas konferences sarīkošanu. Iecerētais konferences nosaukums – ”Kā norisinājās padomju okupācija Latvijā”. Ideālā variantā tā aptvertu pēc iespējas lielāku jautājumu loku – okupācijas karaspēka ienākšanu, vēlēšanas un citus. ”Šogad taču aprit 70 gadu kopš 1940. gada notikumiem, bet nākamgad jau varētu domāt par Latvijas otru – vācu okupāciju, kurai tad arī būs apaļa gadadiena,” ieceres atklāja LOIB valdes priekšsēdētājs zvērināts advokāts Edmunds Stankevičs.

Biedrības statūtos sacīts, ka tās mērķis ir ”sabiedriskā labuma darbība, kas vērsta uz totalitāro režīmu izpēti un tajos cietušo Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, kā arī veicināt Latvijā pilsoniskās sabiedrības attīstību, izglītību, zinātni, kultūru un vēsturisko atmiņu”.

LOIB misija ir turpināt un papildināt ekonomista Modra Šmuldera vadītās darba grupas 1990. gadā paveikto. Toreiz Latvijas Republikas Ministru padomes uzdevumā statistiķu un ekonomistu grupa aplēsa Latvijas un PSRS savstarpējo norēķinu bilanci laika posmam no 1940. līdz 1988. gadam, pierādot, ka Latvijas PSR Padomju Savienībā bijusi naudas devēja, nevis otrādi. Sanāksmē viens no 1990. gada ziņojuma sastādītājiem Juris Prikulis norādīja, ka tā saukto Šmuldera ziņojumu līdz šim neviens nav apgāzis un tajā nav būtisku kļūdu.

Pēc E. Stankeviča vārdiem, LOIB patlaban apvieno aptuveni 40 biedru. Pārsvarā tie ir zinātnieki – vēsturnieki, ekonomisti, demogrāfi, kuri agrāk darbojās arī valdības komisijā. Biedrības galvenais finansējuma avots ir biedru naudas Ls 3 mēnesī. Ir cerības iegūt finansējumu no Eiropas Komisijas programmas ”Eiropa pilsoņiem”. Tās darbības mērķos minēts: ”Izkopt Eiropas identitātes izjūtu, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, vēsture un kultūra.” ”Pieteikšanās uz programmu ir septembrī, un mēs jau tam gatavojamies. Esam vērsušies arī pie ārzemju latviešiem. Ceram uz atbalstu,” informēja LOIB valdes priekšsēdētājs.

Biedrība pagaidām nav rīkojusi nekādus publiskus pasākumus, kuros popularizētu savu pastāvēšanu un idejas. Taču šīs vasaras sākumā notikusi tikšanās ar “TB”/LNNK politiķiem un vēl agrāk savas simpātijas LOIB izteikuši Pilsoniskās savienības politiķi Ģirts Valdis Kristovskis, Sandra Kalniete un Inese Vaidere.

Filed under: Okupācija, Vēsture

ASV lielākās pilsētas Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs (Michael Bloomberg)2009. gadā tika ievēlēts amatā uz trešo termiņu, uzvarot mēra vēlēšanu kampaņā, kurā bija iztērējis rekordlielu daļu no savas bagātības, ziņoja ASV mediji.

Blūmbergs nav nevienas partijas biedrs, bet balotējās kā Republikāņu partijas atbalstīts kandidāts un ieguva 50 procentus balsu. Viņa sāncensis Bils Tompsons no Demokrātu partijas, kurš savā kampaņā nebija saņēmis gandrīz nekādu atbalstu no ASV prezidenta demokrāta Baraka Obamas, ieguva 46 procentus balsu.

67 gadus vecais mediju magnāts Blūmbergs ir Ņujorkas mēra amatā kopš 2001. gada un izpelnījies atzinību ar to, ka pārvērtis Ņujorku par vienu no tīrākajām un drošākajām ASV pilsētām. Viņa laikā Ņujorkā ir pieaudzis luksusa iestāžu skaits, aizliegta smēķēšana bāros, un dots rīkojums restorānu ēdienkartēs norādīt kaloriju skaitu.

Žurnāla “Forbes” publicētā 400 turīgāko amerikāņu sarakstā Blūmbergs  bijis astotajā vietā – ar 17,5 miljardiem dolāru pagajušogad un 20 miljardiem iepriekš.

Ņujorkas mērs  cīņā par vēlētas amatpersonas krēslu iztērējis vairāk savas naudas nekā jebkurš cits cilvēks ASV vēsturē, vēsta laikraksts “New York Times”. Atsaucoties uz  vēlēšanu kampaņas dokumentiem, avīze raksta, ka līdz 23. oktobrim Blumbergs bija iztērējis 85 miljonus dolāru paša naudas un līdz 3. novembrī paredzētajām pilsētas mēra vēlēšanām pavisam iztērēs no 110 līdz 140 miljoniem dolāru. Kopumā trīs reizes kandidējot uz pilsētas galvas amatu, viņš būs iztērējis vairāk nekā 250 miljonus dolāru.

Salīdzinājumam – Ņūdžersijas gubernators un bijušais finanšu kompānijas “Goldman Sachs” priekšsēdētājs Džons Korzins, divreiz kandidējot uz gubernatora amatu un vienreiz cīnoties par vietu ASV Senātā, kopumā iztērējis 130 miljonus dolāru savas naudas, raksta avīze. Savukārt izdevējs Stīvs Forbss, divas reizes neveiksmīgi kandidējot uz valsts prezidenta amatu, iztērēja 114 miljonus dolāru no personiskajiem līdzekļiem.

Blumberga bagātība, kuras lielākā daļa nāk no mediju un informācijas impērijas “Bloomberg LP”, tiek lēsta ap 16 miljardiem dolāru. Viņš savu naudu izmanto “nepārspējamas finanšu dominantes” radīšanai vēlēšanu kampaņā, norāda “New York Times”. Viņa oponents Viljams Tompsons no demokrātu partijas cīņā par Ņujorkas mēra amatu iztērējis tikai sešus miljonus dolāru, kuru vairākumu veido ziedojumi.

Mērfija likums piedzima pavisam nejauši ASV gaisa spēka bāzē 1949. gadā. Bāzē darbojās censonis, vārdā Edvards A. Mērfijs, kas pildīja savas bāzes inženiera pienākumus. Projekts, pie kā Mērfijs strādāja, bija visai interesants – viņi pētīja, cik strauju ātruma samazināšanos cilvēka ķermenis spēj izturēt.

Kādu dienu izmēģinājums nevarēja notikt, jo ierīce, ar ko veica testus, nedarbojās. Mērfijs pēc ilgas meklēšanas atrada vainu, proti, kāds bija nepareizi saspraudis vadus. Mērfijs bija pamatīgi nokaitināts, viņš uzšāva pāris verbālos zibeņus atbildīgajam par tehniku un kaut kur pa starpai izteica: „Ja ir veids, kā izdarīt kaut ko nepareizi, viņš to atradīs.” Tas arī bija viss, ko Mērfijs izdarīja sava likuma tapšanā.

Par tehniku atbildīgais vīrelis mīlējis dažādus izteicienus pierakstīt, kas viņam likušies ievērības cienīgi. Viņš zem katra teikuma parakstījis – Mērfija likums. Vēl vēlāk dakteris, kas pats sēdējis šinī aparātā, kad tika veikti izmēģinājumi, preses konferencē stāstīja, ka viņiem šis pētījums izdevies bez jebkādām ķibelēm, jo viņa komanda esot rēķinājusies ar Mērfija likumu un darījusi visu, lai to apietu. Šis pa jokam izmestais teikums aizķērās kāda aviācijas ražotāja ausīs, un jau pavisam drīz šis likums tika izmantots visās aviācijas reklāmās ASV. Tas tika citēts televīzijā un avīžu rakstos. Likums bija dzimis.

Šeit būs daži likumi no viņa krājuma:

► Nekas nav tik viegli, kā izskatās.

► Viss aizņem vairāk laika, nekā Tu domā.

► Ir svarīgi strādāt komandā, jo tas dod iespēju novelt vainu uz kādu citu.

► Ja kurpe der, tā ir neglīta. Ja tev tā patīk, nebūs tava izmēra.

► Jo vairāk esi gatavojies eksāmenam, jo mazāk saproti, kura ir pareizā atbilde. Pārskatot piezīmes pirms eksāmena, visnozīmīgākās no tām būs nesalasāmas.

► Kad esi nolēmis izslēgt radio, sāk skanēt tava mīļākā dziesma.

► Jebkura horizontāla virsma tiecas uzkrāt nevajadzīgus niekus..

► Ēšanas ilgums ir apgriezti proporcionāls gatavošanai patērētajam laikam.

► Uzvarēs tas, kurš vismazāk ir gribējis piedalīties spēlē.

► Iespēja klauvēs pie durvīm tad, ka tu būsi uzlicis austiņas.

► Ja vairāku mēnešu laikā notiek tikai trīs interesanti pasākumi, tie visi notiek vienā vakarā.

► Labākās epizodes gadās tad, kad izfotografēts pēdējais kadrs.

► Ja būsi apgriezis nagus, tev tos pēc stundas ievajadzēsies.

► Ja esi ieradies par agru, tikšanos atcels. Ja tu skrien pa galvu pa kaklu, lai pagūtu laikā, tev nāksies gaidīt. Ja tu ierodies par vēlu, tas būs pārāk vēlu.

► Tiklīdz Tu nolem kaut ko paveikt, kaut kas cits ir jāizdara vispirms.

► Ja vienkāršākais veids atrodas tieši Tavā acu priekšā, īpaši ilgāku laiku, to nevar ieraudzīt.

► Ja ir laiks, tad nav naudas. Ja ir nauda, tad nav laika.

► Visas nedzīvās lietas spēj pārvietoties tieši tik daudz, lai nokļūtu Tavā ceļā.

► Dažas ierīces darbojas labāk, ja tās pirms iedarbināšanas ieštepselē.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=82935

Pirms 70 gadiem Latvija tika oficiāli ieskaitīta PSRS sastāvā

PSRS Augstākās Padomes (AP) 1940. gada 5. augusta ”vēsturiskā” sesija, kurā no Rīgas atbraukusī ”Tautas Saeimas” delegācija lūdza uzņemt Latviju PSRS, protams, bija ciniska izrāde, kam vajadzēja radīt ilūziju par Baltijas okupācijas leģitimitāti. Kas bija tie, kuri šo uzņemšanu lūdza?

Delegātus, kas 30. jūlijā vilcienā devās uz Maskavu, lai noformētu Latvijas pievienošanu PSRS, bija apstiprinājusi tā sauktās Tautas Saeimas sēde. Tiesa, pēdējā brīdī šajā 20 personu pulkā neskaidru iemeslu dēļ ieviesa korekcijas, taču braucēju atlase nešaubīgi bija saskaņota ar PSRS sūtniecību Rīgā un pašu Maskavu. Kandidātus atlasīja tā, lai rastos iespaids, ka par padomju varu Latvijā sajūsmā ir visi – no vienkārša strādnieka līdz armijas virsniekam un inteliģentam buržuāzisko laiku deputātam. Nepārsteidz, ka Maskavas braucēju rindās atrodam vietējos komunistus, propagandas apmātus strādniekus un zemniekus. Toties uz pārdomām vedina tas, ka pazemojošajai misijai bija gatavas arī Kārļa Ulmaņa laika prominences, cilvēki, kas allaž baudīja labklājību, personības, kam daudzi Latvijas iedzīvotāji uzticējās. Vēl pirms gada nevienam nebūtu nācis prātā šos ļaudis saukt par nodevējiem.

Raiba publika

Maskavas emisāru stūrētās valdības galvam Augustam Kirhenšteinam lūgt savas zemes pievienošanu PSRS bija nolemtība, no kuras tas nevarēja izvairīties. Sirmais Latvijas mikrobioloģijas pamatlicējs Maskavā nolasīja no lapiņām runas, kuras bija uzrakstījis kāds cits un kuras sastāvēja no Latvijas neatkarības nomelnošanas un PSRS cildināšanas. Tobrīd nepilnus 68 gadus vecais un politikā naivais profesors laikam tiešām ne vienmēr līdz galam izprata notiekošo. Vismaz tā mēdz uzskatīt vēsturnieki. Kirhenšteinu māca rūgtums, ka iepriekšējā vara nebija pienācīgi atbalstījusi zinātni. Un ja nu šī ir atsaucīgāka?

Pirmajā brīdī grūtāk izprast, ko delegācijā meklēja ģenerālis Roberts Dambītis, Kirhenšteina valdības kara ministrs. 1919. gadā Dambītis, aizstāvot Rīgu pret bermontiešiem, bija gatavs par Latviju atdot dzīvību. Lieta kļūst skaidrāka, ja atgādina, ka ģenerālis bija padomju izlūkdienestu savervēts. Vismaz tā kādā ar 1940. gada 8. jūniju datētā ziņojumā atklāj PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija. Diemžēl kopš 1936. gada par čekas aģentu ar segvārdu ”Obščestveņņik” bija kļuvis arī ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņu kavalieris, dedzīgs latvietības aizstāvis Pēteris Blaus.

Viņa kolēģis no ”Jaunākajām Ziņām” Jūlijs Lācis bija viens no tiem izredzētajiem, kurš 5. augustā drīkstēja uzrunāt PSRS AP deputātus un skaļi izteikt ”Latvijas tautas lūgumu”. Bet Maskavas braucēju kompānijā viņš īsti neiederējās. Līdzīgi delegācijā pēc svešinieka izskatījās botāniķis, profesors Pauls Galenieks. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atzīmē, ka viņš iekļauts delegācijā kā Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks, taču liktenīgajā AP sesijā profesors uzstāties atteicies, jo pasniegtajā runas tekstā bijuši absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā. Izrādās, varēja rīkoties arī tā.

Ar rūgtumu par Ulmaņa autoritārismā piedzīvoto Saeimas atlaišanu un pāridarījumiem, tāpat naivām cerībām uz sociāldemokrātijas ideju īstenošanos var izskaidrot demokrātiskās Latvijas Saeimas deputāta Anša Bušēvica došanos uz Maskavu. Bušēvicam tur vārdu nedeva, toties runāt bija ļauts citam demokrātijas laiku veterānam Jurim Pabērzam. Pilsoniskās Latvijas laikos viņš allaž centās aizstāvēt latgaliešu intereses. Par tām Pabērzs runāja pat Maskavā.

Tikai daži braucēji – tādi kā Plēsums, Ieva Paldiņa-Rūsis un liepājnieks Sīmanis Simanovičs bija komunisti un šīm idejām ticēja. Pārējie, tajā skaitā Latvijas PSR (LPSR) rakstniecības nākamais diriģētājs Andrejs Upīts, drīzāk vai nu cerēja, ka notiekošais veicinās karjeru, vai vienkārši pakļāvās procesam, paļaujoties, ka viss notiek uz labu.

”Karsti lūdzam”

Maskavā 1940. gada 5. augustā no AP tribīnes runāja Kirhenšteins, Plēsums, Paldiņa-Rūsis, Pabērzs un Lācis. Runas, kurās ar dažādu iztapības līmeni tika ”lūgts” uzņemt Latviju PSRS, izskanēja latviešu valodā. Kirhenšteina teikto pēc tam tulkojumā nolasīja Blaus. Pārējo runas tulkoja delegāti no Latgales, kas prata krievu valodu. Paldiņa savu sakāmo pateica latviešu tautastērpā. To bija uzcirtusi vēl kāda dāma, jo ”Cīņa” atzīmēja: ”Divas delegātes ģērbušās latviešu tautastērpos, kas izpelnās vispārēju ievērību.” Runu saturs bija krasā pretrunā ar latviešu tautas jau piedzīvoto un jo vairāk ar to, kas tautu tuvākā gada laikā gaidīja.

Līdzās padomiskā absurdai slavināšanai un visa ar Latvijas valsti saistītā noliegšanai, runas saturēja tekstus, kurus var iedomāties arī mūsdienu populistisko politiķu mutēs. Teiksim, šos Kirhenšteina vārdus: ”Uz tautas rēķina iedzīvojās neliela saujiņa kapitālistu un spekulantu, kuru rokās atradās ne vien saimnieciskā, bet arī politiskā vara. Tādā pašā mākslīgā ceļā ar noziedzīgām metodēm un nelietderīgi izmantoja valsts līdzekļus lauksaimniecības atbalstīšanai. Tā saucamā demokrātiskā republika faktiski bija zaudējusi savu saimniecisko un politisko neatkarību, jo tās vadība bija nožēlojama lelle imperiālistu kliķes rokās.”

Juris Pabērzs Maskavā atļāvās runāt visu latgaliešu vārdā: ”Latgales iedzīvotāji kopā ar visu padomju Latvijas darba tautu karsti lūdz AP uz mūžīgiem laikiem Latvijas padomju republiku uzņemt Padomju Sociālistisko republiku lielajā saimē. Latgalieši ir pārliecināti, ka pēc tam, kad Latvijas Tautas Saeima būs nodibinājusi padomju iekārtu un kad padomju Latvija būs kļuvusi PSRS pilntiesīgs loceklis, uz visiem laikiem tiks darīts gals visām tām apspiešanām un netaisnībām, kas tik smagi nospieda Latvijas darbaļaudis, sevišķi latgaliešus.”

Ulmaņlaiku prominentais ”Jaunāko Ziņu” un ”Atpūtas” žurnālists, populārā romāna ”Mūža meža maldi” autors Jūlijs Lācis sūdzējās par Ulmaņa laiku cenzūras spaidiem: ”Varēja rakstīt par mīlu, bet ne kuru katru mīlu. Brīvības mīlestību, Padomju Savienības mīlestību, komunisma mīlestību uzskatīja par visbriesmīgāko noziegumu. Neviens nedrīkstēja zināt patiesību par Padomju Savienību.”

AP nešaubīgi vienbalsīgais balsojums par Latvijas uzņemšanu noslēdzās plkst. 22.15 pēc Maskavas laika. 10. augusta pievakarē lūdzējus pieņēma pats Staļins un viņa svītas augstākās amatpersonas – Molotovs, Višinskis, AP prezidija loceklis Ždanovs, ārlietu komisāra vietnieks Dekanozovs.

Dažādie likteņi

Kas tālāk gaidīja šos ļaudis? Daži Maskavas braucēji krita kara laikā. Kā Ludvigs Kažemaks, kurš karoja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Arī virkne citu te nosaukto personību pazuda kara virpuļos. Augusts Kirhenšteins turpināja būt LPSR AP prezidija priekšsēdētājs līdz 1952. gadam un vietu varas elitē nezaudēja. Bet kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis pēc Maskavas brauciena ķērās pie Latvijas armijas likvidācijas, bija LPSR AP vadībā, kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Kara katedras pasniedzēju. Vāciešiem atnākot, viņš nebēga. Dambīti arestēja un nosūtīja uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni. Vācu okupācijas laika avīze ”Tēvija” tikmēr apgalvoja, ka ģenerāli lielinieki 1941. gadā nošāvuši Centrālcietumā. Tomēr Dambītis Zaksenhauzenē izdzīvoja un atgriezās dzimtajā Trikātā, kur 1957. gadā nomira. No vāciešiem tāpat nebēga profesors Pēteris Galenieks. Botāniķis izturēja Salaspils nometni, pēc kara nodevās zinātnei, kļuva par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu.

Dedzīgā Ventspils apgabala kompartijas sekretāre Paldiņa-Rūsis 1942. gada vasarā kopā ar vairākiem latviešu komunistiem tika sūtīta pāri frontei uz Latviju, lai izvērstu pagrīdes darbību. Pierobežā kādā apšaudē viņu smagi ievainoja. Pagrīdnieces tālākais liktenis nav zināms. Labāk klājās Olgai Augustei – viņas karjera sekmējās un līdz 1959. gadam tā pildīja LPSR AP priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. Tāpat par likteni nesūdzējās kurpnieks Kārlis Šics – viņš pēc kara kļuva par LPSR vieglās rūpniecības tautas komisāru. Vadošus amatus Lauksaimniecības ministrijā tajā laikā ieņēma arī ”cauruļu licējs” Jānis Salnis.

Delegācijas vadītāju Pēteri Plēsumu padomju Latvijas realitāte piespieda revidēt uzskatus. Plēsums pieslējās Eduarda Berklava nacionālkomunistiem un bija viens no tiem 17 latviešu komunistiem, kuru sastādītā un 1972. gadā slepus uz ārzemēm nosūtītā protesta vēstule izraisīja sensāciju Rietumos, jo latviešu komunisti atklāti sūdzējās par Latvijā notiekošo rusifikāciju un padomju imperiālisma politiku. Mūsdienu vēsturnieki šo dokumentu uzskata par vienu no nozīmīgākajām latviešu pretestības akcijām padomju Latvijā. Tiesa, Plēsums vēstules publicēšanu nepiedzīvoja, jo nomira 1968. gadā.

No sociāldemokrātiem komunistu nometnē pārgājušais Ansis Bušēvics 1941. gadā bēga kopā ar padomju karaspēku un nomira evakuācijā Krievijā. Latgaliešu deputāts Juris Pabērzs pēc kara turpināja darboties LPSR AP prezidijā, vēlāk strādāja par advokātu un juriskonsultu Rīgā un Jūrmalā.

Teicienu par revolūciju, kas apēd savus bērnus, varētu attiecināt uz Kirhenšteina valdības izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci. Amatus viņš zaudēja 1941. gada janvārī, kad Lāci apcietināja par ”naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju” un nosūtīja uz cietumu Astrahaņā. Gada beigās viņš nomira. Tikai par mata tiesu no tāda likteņa paglābās Pēteris Blaus. Jaunizcepto komunistu čekisti 1943. gadā apcietināja Baškīrijā. Viņam inkriminēja izdomātas pretpadomju organizācijas ”Latviešu centrs” izveidošanu un piesprieda 15 gadus. Pēc Staļina nāves un amnestijas Blauu atsauca žurnālistikā, iesaistīja trimdas tautiešiem domāto, VDK kūrēto radio un preses izdevumu darbībā. Tomēr 1959. gadā viņu pieskaitīja berklaviešiem, kas nozīmēja kārtējo krišanu nežēlastībā.

***

Uzziņa

Latvijas Tautas Saeimas delegāti, kas lūdza Latvijas pievienošanu PSRS

Pēteris Plēsums – delegācijas vadītājs, LKP centrālkomitejas loceklis

Augusts Kirhenšteins – mikrobiologs, ministru prezidents, valsts prezidenta pienākumu izpildītājs

Roberts Dambītis – ģenerālis, kara ministrs

Pēteris Blaus – ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, sabiedrisko lietu ministrs

Jūlijs Lācis – žurnālists, tautas labklājības ministrs

Juris Pabērzs – tieslietu ministrs, agrākais Latgales Progresistu partijas politiķis

Ieva Paldiņa-Rūsis – komuniste, pagrīdniece

Sīmanis Simanovičs – komunists ar stāžu, tobrīd Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs

Andrejs Upītis – rakstnieks, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs

Pauls Galenieks – profesors, biologs

Ansis Bušēvics – jurists, agrākais sociāldemokrātu politiķis

Ludvigs Kažemaks – dzelzceļnieks

Olga Auguste – LKP centrālkomitejas locekle

Trīne Birģele – strādniece

Pāvels Dergačs – zemkopis

Aleksandrs Eizaks – kareivis

Galaktions Iļjins – zemkopis

Jānis Salnis – strādnieks, cauruļu licējs

Kārlis Šics – kurpnieks

Dāvids Krūze – Jelgavas apriņķa zemnieks



Filed under: Okupācija, PSRS, Vēsture

Rīgas Laiks Nr.6-2010 Dana Titava Sniegtais vēstījums uz Ulda Tīrona un Jurģa Liepnieka uzdotiem jautājumiem ir apliecinājums par jau agrāk minēto mūsu valsts varas invaliditāti, kas arī noveda valsti pie tik dziļas uzticības un ekonomiskas krīzes. No trijiem, kas piedalās intervijā, kaut cik sakarīgi teksti ir tikai U.Tīronam. Pārējiem abiem domāšanas līmenis tāds, kādu vēl varēja atļauties, teiksim, 1992.gadā. Un šeit jau slēpjas mūsu tautas nelaime – abi taču bija padomnieki Latvijas valsts valdību vadītājiem. Jurģis Liepnieks – A. Šķēlem, D.Titavs – E.Repšem. Pie tam A.Šķēle un E.Repše vienlaikus bija arī divu lielāko partiju vadītāji. A.Šķēle, un E.Repše vadīja labējo spēku koalīcijas padomi, kam visus šos gadus faktiski pieder reālā izpildvara Latvijā. J.Liepnieks un D.Titavs bija visā tajā procesā iekšā – kur nu vēl vairāk ietekmes un iespēju! Bet viņu darba rezultāts ir acīmredzams, nepārsūdzams – Latvija krīzē, cilvēki spiesti emigrēt un līdz ar to sācies visbūtiskākais – noplok, nobrūk, nozūd infrastruktūras sistēmas. Tagad abi bijušie ietekmes un partiju runas vīri sacenšas jautājumos un atbildēs. Naivi un komiski, bet kopsummā – bēdīgi, jo abi nedarīja to, kas reāli bija vajadzīgs Latvijai un tautai un joprojām to nesaprot.

Intervijā uzdotie jautājumi un atbildes daudz pastāsta. Vispirms jau to, ka nedz Titavs un jo sevišķi Liepnieks nezin un nepazīst dzīvi, reālo situāciju Latvijā, nepazīst krievu cilvēkus, nav strādājuši krievu kolektīvā, nav vadījuši tos. Abiem nav izpratnes par krievu mentalitāti un līdz ar to arī integrāciju. Ja tas tā nebūtu, tad TP un JL jau sen būtu iesaistījuši krievu smadzenes Latvijas pārvaldēs un Latvija būtu citā attīstības pakāpē. Šeit labi izgaismojas viens no Latvijas bēdu cēloņiem, proti, valdību vadītāji Šķēle un Repše un jo sevišķi A.Kalvītis lielākoties darbojās tā, it kā dzīve sākusies tikai no 1991.g. vai arī tikai no lata ieviešanas 1993.g. Bet pats briesmīgākais, nejēdzīgākais un Latviju gremdējošais faktors bija tas, ka arī viņu padomniekiem un runas vīriem Liepniekam un Titavam realitāte arī sākās nepiedodami vēlu – kā baltām lapām tikai pēc 1991.g. Liekas, ka vecāki viņiem mājās nav stāstījuši, runājuši, sprieduši par zemes reformām, muižu un Latvijas laikos, par Ulmaņa laika korporāciju, skolās sūtīšanu, daudzbērnu ģimeņu pabalstīšanu, svētku svinēšanu, valsts vīru pieticību, par eksportu, kredītiem, galvošanām. Neviens no viņiem skolas un studentu gados nav klausījušies tematiskās un saimnieciskās pārraides pa BBC, Deutche Welle, Svoboda, Amerikas Balss. Viņu darbības padomnieku statusā un arī intervijas jautājumi un atbildes liecina, ka neko nav mācījušies un apguvuši no Eiropas un pasaules prakses.

Par ko tad spriež  bijušie ministru padomnieki? Titavs, izrādās, beidzot attapies, ka valstī nav nekādas ideoloģijas un neesot sarunu par valsts attīstību. Bet, lūk, tieši ar to arī Repšem  un Titavam vajadzēja sākt jau pirmdienas rītā 2002.gada 7.oktobrī, kad JL tikko bija uzvarējis 7.Saeimas vēlēšanās. Bet tā vietā – baltas lapas, tukšas mucas, kas tālu skan. Ja jau jauni laiki, tad patiešām arī vajadzēja izstrādāt un nodot apspriešanā jaunu LV attīstības programmu, ar ko tagad mokās R.Ķīlis. Kādēļ to JL nedarīja un pat nemēģināja sākt? Liela gudrība te nemaz nebija vajadzīga – bija tikai jāatkārto un jāpielāgo jau citur pasaulē paveiktais.  Citās valstīs šie procesi  bija notikuši un pat padomju laika izdevumos aprakstīti plaši.

Titavs spriež, ka S.Ēlerte īsti neiederas „Vienotībā”. Ēlerte tāpat kā abi minētie premjeru padomnieki ir slikti pildījusi uzticētās funkcijas. Pirmkārt, par valsts nozagšanu pirmie paziņoja ārzemju mēdiji, nevis Diena. Otrkārt, Diena kā mediju līderis neiesaistījās kaujās, bet gan izvairījās no tām, bet tagad S.Ēlerte grib kaut kur vēl iesaistīties. Savādi gan.

Vienotību, manuprāt, Titavs pareizi nodefinē, ka tās galvenais princips ir principu neesamība. Bet tāda taču ir jebkura Latvijas labējā partija! Un pats JL dibinātājs E.Repše rādīja visiem saviem partijas biedriem piemēru, ka, nākot augstākā amatā, vajag raust nekustamos īpašumus un izmantot sakarus bankās. Tādēļ JL pašpasludinātais godīgums ir tāds pats fufelis kā TP 3 bērnu sauklis. Un Titava neizpratne par deputāta Šadurska astoņos gados iegādātajiem īpašumiem ir bērnišķīga. JL deputāts Šadurskis seko savas partijas bosa piemēram un ir labs skolnieks. Principu, ideoloģijas un darbu neesamība ir tikai loģiska – deputātiem nav laika strādāt, ja visa enerģija jāvelta personīgā labuma gūšanai. Tādēļ pagaidām labākais jaunums šodien ir tas, ka Repše aiziet no politikas.

J.Liepnieks un D.Titavs – tukšas lapas, kurās nav ierakstu par Latvijas reālo attīstību, kad viņi bija premjeru padomnieki. Pie tam tukšas lapas no abām pusēm. Vienā lapas pusē bija jābūt programmai un plānam Latvijas attīstībai, otrā pusē – sasniegtajiem rezultātiem. Būtu tikai  loģiski, ja intervijā tiktu apspriests un analizēts, ko Latvijai devis tandēms Šķēle-Liepnieks un ko Repše-Titavs. Turklāt konkrēti – par cik pieaudzis iedzīvotāju skaits valstī, kā risināts Abrenes jautājums, par cik samazinājusies energoatkarība no Krievijas, par cik pieauguši mājsaimniecību ienākumi Latgalē, par Ainažu ostas izbūvēšanu un kopējā ar Igauniju un Somiju Metsapoles reģiona vērienīgu attīstību.

U.Tīronam bija jāvirza diskusija un jāuzdod šādi un līdzīgi jautājumi, nevis jāļaujas, lai baltās lapas nostaļģē, pārmet un gremdējas politiskā ķēķa notikumos un savu tandēmu ietekmei uz tiem, atstājot valsti bez konkrēta attīstības virziena.

J.Liepniekam ir jāatbild uz galveno jautājumu, kādēļ TP un konkrēti Šķēle-Liepnieks neizstrādāja pat nekādu bērnu dzimstības pieauguma programmu nemaz jau nerunājot par 3 bērniem vidējās ģimenēs kā to TP pasludināja 6.Saeimas vēlēšanās 3.10.1998. Deviņus mēnešu pēc vēlēšanām, t.i., 1999.g. jūlijā par valdības vadītāju trešo reizi kļuva Šķēle.  Kādēļ J.Liepnieks 9 mēnešus neko nedarīja lai realizētu galveno TP solījumu?

Pat citas valstis gaidīja rezultātus un to raidstacijas informēja, ka latvieši strādājot pie valsts līmeņa programmas, lai paaugstinātu dzimstību. Tā vietā Šķēle trešo reizi nākot premjera amatā kopā ar Liepnieku vēlēšanās doto solījumu un programmu vietā izvilka savu 29 miljonu latu vērto vekseli un kļuva par apsmieklu un nosodījumu visai Latvijai.

Otram tandēmam Repše-Titavs jau bija absolūti viss valstī jālabo, jāmaina. 2002.g. oktobrī  Latvija jau bija nozagta, varu sagrābusi valdošo labējo partiju koalīcijas padome, valsts kontrole naivā līmenī un TP sitās pret KNAB iedibināšanu valstī. Šeit patiešām bija jāsāk ar jaunas ideoloģijas izstrādi. Kur bija, ko darīja Titavs, ka nestrādāja pie jaunas ideoloģijas tapšanas? Kādēļ Repše gāja pa ierasto ceļu – daudzviet salika mazsagatavotus, bet savus cilvēkus, bet pats sāka uzpirkt nekustamos īpašumus? Cilvēks acīmredzot nav izlasījis nevienu grāmatu par valstu vadītāju nesavtīgo darbu savu karjeru virsotnē.

Repše ar Titavu nebija spējīgi izveidot kaut vienu vienīgo Valsts Attīstības un kreditēšanas banku. Tās pat viņu plānā nekad nebija. Tagad Titavs runā, ka Latvijai vajadzētu uzcelt savu lielu rūpnīcu ar daudzām darba vietām. Bet pirms celt rūpnīcu vajadzīga kredītbanka, lai akumulētu uzkrātu naudu, t.sk., Eiropas naudu. Bet Repše, Titavs, Šķēle, Liepnieks galīgi neko nav darījuši, lai Latvijā tiktu uzcelta kāda jauna valsts rūpnīca. Tādēļ prātīgākais būtu, lai arī pārējie trīs, tāpat kā Repše, paziņotu ka viņi aiziet no politikas.

Vēl jāpiemin Rīgas Laiks, kas vienkārši šļūc un steberē līdzi politiskajiem notikumiem un jo sevišķi politiķiem. Tik virspusēja, bez cēloņsakarību noskaidrošanas intervija ir orientēta uz vidējo latvieti, kura politiskā atmiņa nesniedzas tālāk un ilgāk par trim mēnešiem. Tādēļ arī tādas baltas tukšas lapas savstarpēji intervējas. Cilvēkus bez sabiedriskās, politiskās un nacionālās atmiņas parasti dēvē par stulbeņiem. Diemžēl izskatās, ka pat Rīgas Laiks iet kopsolī ar pozitīvisma kampaņām un stulbuma procesiem kārtējā Saeimas vēlēšanu gadā.



http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=82556
Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt. , akadēmiķis.

“Mājas Viesa” publikāciju sērijā “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara” šoreiz, pēc lasītāja Laimoņa Niedres ierosinājuma, rakstām par 1944. gada 20. jūlija drāmu Hitlera “Vilku midzenī” – pulkveža Štaufenberga īstenoto atentātu pret fīreru, kurā tikai nejaušība izglāba viņam dzīvību. Vai Hitlers tiešām bija dzimis “laimes krekliņā”? Un kā pavērstos vēstures gaita, ja atentāts būtu izdevies?

Austriešu vēsturniece Anna Marija Zigmunda raksta, ka pret Hitleru plānoja un īstenoja vairāk atentātu nekā pret jebkuru citu politiķi visā pasaules vēsturē. Vācu autors Vils Bertholds nosauc precīzu skaitli – 42 sazvērestības ar nolūku nogalināt, no kurām gan daudzas pat nemēģināja īstenot. Taču Hitlers bija īsts laimes putns un viņu vienmēr glāba neticamas nejaušības vai, kā pats fīrers mēdza teikt: providence.

Plašākai sabiedrībai bija zināms tikai par diviem atentātiem, kurus gluži vienkārši nevarēja noklusēt, jo tie gandrīz izdevās. Pirmo rūpīgi sagatavoja galdnieks Georgs Elzers, ievietojot bumbu ar laika degli Minhenes alus pagraba  pīlārā, pie kura atradās runātāja pults. 1939. gada 8. novembrī Hitlers tur uzstājas ar ikgadējo runu, pieminot Minhenes alus puču un vecos cīnītājus. Bumba sprāga noteiktajā laikā. Bojā gāja 8 cilvēki, 63 ievainoja. Hitlers alus pagrabu bija atstājis pirms trīspadsmit minūtēm, saīsinot savu uzstāšanos, jo miglas dēļ viņam vajadzēja prom doties ar vilcienu, nevis lidmašīnu. Sliktais laiks izglāba Hitleram dzīvību.

Otru vācu sabiedrībai plaši zināmo atentātu sagatavoja vācu virsnieku grupa, bet 1944. gada 20. jūlijā īstenoja pulkvedis Klauss Šenks fon Štaufenbergs. Sazvērnieki bija ļoti tuvu Hitlera nogalināšanai, bet viņam atkal neticami palaimējās.

“Valkīra” cīņā par jaunu Vāciju

Sazvērnieku loks bija visai plašs, viņu rindās iekļāvās militāras personas, valsts pārvaldes darbinieki, diplomāti un intelektuāļi. Vēlāk notiesāto un ar nāvi sodīto personu vidū bija viens ģenerālfeldmaršals, 19 ģenerāļi, 26 pulkveži, divi vēstnieki, septiņi diplomāti, trīs valsts sekretāri, vairāki augsti policijas ierēdņi.

Vairākus gadus sazvērnieki grupējās ap bijušo vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieku ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku. Atklāti opozīcijā Hitleram viņš nostājās pēc 1937. gada novembra, kad fīrers pavēlēja vērmahtam sākt konkrētu gatavošanos agresīvam karam, bet amatu atstāja 1938. gada 18. augustā. Vairāku pētnieku skatījumā viņš bija vienīgais vācu ģenerālis, kas darīja visu iespējamo, lai izjauktu Hitlera nodomus.

Sazvērnieki plānoja ne vien novākt fīreru, bet arī likvidēt nacistisko režīmu un izveidot jaunu valdību. Ja iecere izdotos, Beks Hitlera vietā kļūtu par Vācijas valsts galvu. Kanclera amatu iegūtu nacionāli konservatīvi noskaņotais Karls Fridrihs Gerdelers, kurš 30. gados bija Leipcigas oberbirģermeistars, bet vēlāk aktīvi iekļāvās pretošanās kustībā, kļūstot par vienu no tās līderiem. Vācu armijas virspavēlnieka posteni paredzēja ģenerālfeldmaršalam Ervinam fon Viclēbenam.

Ironiskā kārtā sazvērnieki nolēma savās interesēs izmantot arī paša fīrera akceptētu plānu ar kodētu nosaukumu – operācija “Valkīra”. Tas bija iecerēts gadījumam, ja vērmahtam Vācijā nāktos apspiest karagūstekņu vai spaidu darbos nodarbināto dumpi. Pavēli sākt operāciju varēja dot Hitlers personiski vai arī rezerves armijas pavēlnieks. Šo amatu ieņēma ģenerālpulkvedis Frīdrihs Froms, kas zināja par sazvērnieku plāniem, bet svārstījās un īsti viņiem nepievienojās.

Štaufenbergs, kurš pakāpeniski izvirzījās par atentāta galveno organizatoru, kopā ar vācu sauszemes armijas vispārējās pārvaldes priekšnieku ģenerāli Fridrihu Olbrihtu un citiem virsniekiem neuzkrītoši pielāgoja un palaboja “Valkīru” atbilstoši sazvērnieku interesēm. Piemēram, paredzēja neitralizēt trešā reiha varenākās organizācijas SS (Shutzstaffel – apsardzes vienība) militārās vienības, apcietināt SS un nacistu partijas vadību.

Sazvērnieki sāka steigties pēc britu un amerikāņu karaspēka izcelšanās Normandijā 1944. gada jūnija sākumā, jo bija skaidrs, ka neizbēgami tuvojās Vācijas militārā sakāve. Šajā situācijā Štaufenbergs nolēma atentātu veikt pats. Tāda iespēja pavērās pēc 1944. gada 1. jūlija, kad viņu iecēla rezerves armijas pavēlnieka štāba priekšnieka amatā. Tagad viņam bija iespējas bieži redzēt Hitleru.

Ellesmašīna sprāgst “Vilka midzenī”

1944. gada 18. jūlijā Štaufenbergs saņēma pavēli pēc divām dienām ierasties fīrera galvenajā mītnē “Vilka midzenī” (Wolfsschanze, Austrumprūsijā). Viņam bija jāziņo Hitleram par karaspēka rezervēm, kuras varētu nosūtīt uz austrumu fronti. Sazvērnieki saprata, ka ir pienācis izšķirīgais mirklis un citas iespējas var arī vairs nebūt. 20. jūlijā paredzētā apspriede par militāro stāvokli “Vilka midzenī” nenotika, kā parasti, betona bunkurā, bet gan neciešamās tveices dēļ koka barakā, kurā bija atvērti visi logi. Tā sākās pusvienos dienā, pusstundu agrāk. Steigā Štaufenbergs pieļāva visai būtisku kļūdu. Viņš paspēja aktivizēt tikai vienu bumbu, kurai bija jāsprāgst pēc piecpadsmit minūtēm. Otru viņš pat neielika portfelī. Vācu militārais vēsturnieks Hanss Dīters Otto ir neizpratnē par šādu rīcību: “Tam taču laika viņam pietika. Vienas bumbas detonācija noteikti izraisītu arī otras eksploziju.” Tad izredzes palikt dzīvam nebūtu nevienam apspriedes dalībniekam.

Ienācis apspriedes telpā, Štaufenbergs nostājās pie garā ozolkoka galda līdzās referentam ģenerālim Ādolfam Heizingeram. Viņš novietoja portfeli ar spridzekli zem galda tā, ka tas atspiedās pret galda balstu aptuveni divu metru attālumā no fīrera. Vēstures ironija – referenta adjutants pulkvedis Heincs Brants, pieejot tuvāk galdam un noliecoties pār karti, kas bija uz tā izklāta, aizķēra ar kāju Štaufenberga portfeli. Viņš to nolika galda balstam otrā pusē. Sprādziena brīdī arī Hitlers meklēja kādu punktu kartes augšējā malā. Balstoties uz elkoņiem, vienā rokā turot zīmuli, otrā lupu, viņš ar visu ķermeņa augšējo daļu bija uzgūlies uz galda, nenojaušot, ka tieši tas varbūt izglāba viņam dzīvību. Hitlers tika cauri ar izbīli un vieglām brūcēm. Četri virsnieki gāja bojā. Vairākus smagi ievainoja.

Hitlera personiskais adjutants Otto Ginše, kuru sprādziena vilnis izmeta ārā pa logu, vēlāk liecināja, ka drēbes fīreram bija skrandās, mati izspūruši un apsviluši. Kad Hitleru aizveda uz bunkura ēdamtelpu un apsēdināja atzveltnes krēslā, viņš esot gārdzis: “Atentāts… Bumba… Kas tas bija? Kāda laime… Es esmu dzīvs… Tas bija providences pirksts.”

Hitlera sekretāre Krista Šrēdere savās atmiņās raksta, ka šefs viņu liktenīgajā dienā izsaucis ap pulksten trijiem. Viņš izskatījies apbrīnojami labi atpūties un stāstījis par atentātu: “Smagais galda balsts mazināja sprādziena spēku. Man blakus sēdošajam stenogrāfistam norāva abas kājas. Man ārkārtīgi paveicās! Ja sprādziens būtu noticis bunkurā, bet ne koka barakā, neviens nebūtu palicis dzīvs.”

Tieši 20. jūlijā vizītē pie Hitlera “Vilka midzenī” ieradās Musolīni. Fīrers uzreiz steidza viesim izrādīt nozieguma vietu. “Abi klusēdami aplūkoja sagrauto apspriežu telpu. Musolīni apsēdās krēslā, Hitlers uz kādas kastes. Apsēdies viņš turpināja stāstīt – kā gids, kurš izrāda tūristiem Romas drupas. Musolīni pārsteigts klausījās. Tad Hitlers parādīja savas saplēstās bikses un diezgan bezrūpīgi piezīmēja: žēl, bija pavisam jaunas. Duče piespiesti iesmējās,” tā abu diktatoru tikšanos apraksta amerikāņu autors Džons Tolands.

Hitlers ir dzīvs!

Štaufenbergam, kurš atstāja baraku īsi pirms sprādziena, izdevās izkļūt no fīrera galvenās mītnes apsargātās teritorijas un aizlidot uz Berlīni. Būdams pārliecināts, ka atentāts ir izdevies, viņš bija sašutis, uzzinot, ka Berlīnē vēl nekas nav pasākts. Sazvērniekus apstulbināja no galvenās mītnes saņemtā ziņa, ka vadonis ir dzīvs. Rezerves armijas pavēlnieks Froms atteicās izdot pavēli un sākt operāciju “Valkīra”. Zaudēts bija vērtīgs laiks, jo pēc atentāta nacistu vadība bija šokā un darbojās kā paralizēta.

Operāciju “Valkīra” sāka tikai ap puspieciem pēcpusdienā – īsi pirms Štaufenberga ierašanās Bendlera ielā (tur atradās sazvērnieku mītne). Tas notika, pateicoties pulkveža Albrehta Merca fon Kvirnheima enerģiskajai rīcībai – viņš izdeva pavēli Froma vārdā.

Berlīnē sardzes bataljona “Lielvācija” komandieris majors Otto Rēmers saņēma pavēli bloķēt valdības kvartālu un arestēt Vācijas propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Šo pavēli viņš tomēr nespēja izpildīt. Gebelss viņam pateica, ka Hitlers ir dzīvs, un savienoja viņu ar fīreru. Rēmers pazina fīrera balsi, uzreiz apliecināja Hitleram lojalitāti un saņēma neierobežotas pilnvaras.

Pakāpeniski virsroku atguva nacistu vadība. Sākās izrēķināšanās ar atentāta rīkotājiem. Pēc Froma pavēles (tā viņš gribēja notušēt saistību ar sazvērniekiem) īsi pēc pusnakts nošāva Štaufenbergu, kurš mira ar vārdiem: “Lai dzīvo mūsu svētā Vācija,” – viņa adjutantu virsleitnantu Verneru fon Heftenu, kā arī Olbrihtu un Kvirnheimu. Beks divas reizes nesekmīgi mēģināja nošauties, līdz beidzot viņam palīdzēja kāds feldfēbelis.

Pašnāvību izdarīja arī vairāki citi augsti virsnieki, kuri bija piedalījušies apvērsumā vai arī par to zināja. Noindējās divi slaveni vācu ģenerālfeldmaršali – Hanss Ginters Klūge un Ervins Romels. Galu sev padarīja arī militārās pretošanās kustības līderis ģenerālmajors Henings fon Treskovs.

Turpmāk apcietināja vairāk nekā 700 personas (vēstures literatūrā gan minēti ļoti atšķirīgi skaitļi). Sazvērnieku līdzzinātājus un citus nacisma režīma pretiniekus sodīja ar nāvi līdz pat pēdējām kara dienām. Vēl 1945. gada 9. aprīlī pakāra vācu militārā izlūkdienesta šefu admirāli Vilhelmu Kanarisu un viņa vietnieku ģenerālmajoru Hansu Ostinu.

Lai cik dīvaini tas skanētu, sazvērestība un tās izgāšanās nāca Hitleram par labu. Par spīti smagajam stāvoklim frontēs, viņam vācu tautā no jauna nostiprinājās atbalsts. Cīņā pret dzīvu Hitleru Vācijā nevienam nebija gandrīz nekādu izredžu.

Daži vērtējumi

Mūsdienu vācu vēstures literatūrā 1944. gada 20. jūliju parasti uztver kā vācu pretošanās simbolu pret Hitleru. Apliecinājumu tam, ka daudzi vācieši nevēlējās samierināties ar nacistisko režīmu un bija gatavi tēvzemes mīlestības dēļ ziedot savu dzīvību. Atsevišķi autori uzsver, ka sazvērestība bija citas Vācijas “sirdsapziņas sacelšanās” izpausme.

Vācu vēsturnieku darbos ir novērojama arī tendence kritiski vērtēt sazvērnieku darbību. Parasti viņiem pārmet nacistu līderu spēju nenovērtēšanu un diletantismu. Vācu vēsturnieks Otto daudz raksta par Štaufenberga pieļautajām kļūdām. Viņš ir nesaprašanā, kāpēc pulkvedim tā vajadzēja pieķerties domai, ka Hitlers ir miris, un iestāties par operācijas “Valkīra” īstenošanu. Sekas taču bija tik traģiskas.

***

• Par 1944. gada 20. jūlija notikumiem uzņemtas vismaz 13 filmas. Viena no pēdējām – “Operācija Valkīra. Štaufenberga atentāts” ar pazīstamo aktieri Tomu Krūzu galvenajā lomā (2008).

• 1944. gada 20. jūlija apspriedē “Vilka midzenī” piedalījās 24 dalībnieki. Bojā gāja ģenerālis Ginters Kortens, pulkvedis Heincs Brants, ģenerālleitnants Rūdolfs Šmunts un stenogrāfists Heinrihs Bergers.

• Saistībā ar 20. jūlija atentāta 50. gadadienu (1994) Vācijā izlaida speciālu pastmarku sēriju.

• Pēc 20. jūlija atentāta Hitlers nosūtīja Evai Braunai savu saplosīto formastērpu, kuru viņa glabāja kā vēsturisku relikviju. Tai pēc “galīgās uzvaras” bija jākļūst par eksponātu fīrera muzejā.

• Britu premjers Vinstons Čērčils novērtēja 20. jūlija atentātu nicīgi un pazemojoši. 1944. gada 2. augustā, uzstājoties britu parlamentā, viņš sacīja: “Vācu reiha vadošās personības viena otru nogalina.”

***

• Pirmo reizi Hitlera dzīvība bija apdraudēta 1921. gada novembrī, kad divus šāvienus uz viņu kādā Minhenes alus pagrabā raidīja nenoskaidroti politiskie pretinieki.

• Pēdējo sazvērestību pret fīreru perināja – tā vismaz uzskata britu vēsturnieks Ričards Overijs – viņa bruņojuma ministrs Alberts Špērs. 1945. gada aprīlī viņš apsvēris iespēju pa ventilācijas šahtām ieplūdināt fīrera Berlīnes bunkurā indīgu gāzi. Špēra iecere gan liekas nereāla un turklāt izdomāta. Ja viņš patiesi būtu gribējis fīreru nogalināt, tad nebūtu to īpaši grūti izdarīt. Špērs bija Hitlera uzticības persona, pat mīlulis, un varēja jebkurā laikā un bez jebkādas kontroles piekļūt pie fīrera.

Filed under: 2. pasaules karš, Vēsture

“Jurista Vārda” redakcijas sleja un fragmenti no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma, ar kuru tika atļauts gājiens sakarā ar 69. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas no PSRS karaspēka. Pilns sprieduma teksts publicēts žurnālā “Jurista Vārds” Nr. 30, 2010. gada 27. jūlijā (pieejams arī www.juristavards.lv).

Ne tik sen Administratīvā rajona tiesa pieņēma spriedumu, atļaujot kārtējo Rīgas domes aizliegto pulcēšanās pasākumu. Tā, šķiet, Latvijā jau ir ierasta prakse – Rīgas dome aizliedz, tiesa atļauj un judikatūra pulcēšanās brīvības jomā attīstās. Tomēr šajā reizē pulcēšanās pasākuma tematika bija specifiska – nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā jubilejas pieminēšana.

Attiecīgais tiesas nolēmums guva plašu ievērību. Nesagaidot pilno tiesas sprieduma tekstu, tiesa tika vērienīgi kritizēta. Ministru prezidents un ārlietu ministrs pauda neizpratni un satraukumu par tiesas nolēmumu. Tāpat savu vārdu Latvijas vēstures skaidrošanā teica Valsts prezidents, saskatot šāda pasākuma rīkošanā Latvijas neatkarības zaimošanu. Kāds atzīts cilvēktiesību eksperts pat bija negaidīti tiešs – šāds spriedums esot tiesas kļūda.

Tiesnesis pēc sava lēmuma palika viens pats. Rakstiskā atbildē plašsaziņas līdzekļos viņš skaidroja sava lēmuma motīvus. Taču sajūta plašsaziņas līdzekļos jau bija radīta – tiesa rīkojusies slikti un nevalstiski. Un nevienu vairs neinteresē pilnais tiesas spriedums, kurā tiesa pamatojusi savu lēmumu. Tostarp atzīstot, ka “tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta”.

Jautājums, kas palicis neuzdots, – vai nebūtu īstais brīdis runāt par spiedienu uz tiesu varu. Pirms pusgada Satversmes tiesa paziņoja par nepieļaujamu spiedienu uz tiesu apstākļos, kad notika krietni vien nevainīgāka diskusija par kādu šīs tiesas spriedumu. Šobrīd arī tik vērīgās augstākās tiesu varas amatpersonas klusē.

Protams, tas ir tikai Administratīvās rajona tiesas spriedums. Taču jautājums – kā nākamgad lems Administratīvās rajona tiesas tiesneši par jutīgajiem pulcēšanās brīvības jautājumiem. Cerams, tāpat kā šobrīd – atbilstoši Satversmei un neieklausoties politiķu padomos.

Izvilkumi no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. A420672710

Pulcēšanās brīvība konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Šī brīvība nav neierobežota, tomēr tiesību ierobežošana var notikt vienīgi uz likuma pamata.

[11] Likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 16. panta pirmā daļa nosaka, ka pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi, ja ir konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

Administratīvajā aktā ir norādīts: “No iesniegtā pieteikuma un gājiena organizatora izteikumiem, kas saistīti ar gājiena rīkošanas mērķi, secināts, ka gājiens faktiski vērsts uz nacionālā un, iespējams, arī rasu naida publisku sludināšanu.” (skatīt lietas 7. lapas 6. rindkopu no augšas).

[12] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteikumā par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir atzīmēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS. Papildus paziņojumā, kas bija iesniegts Rīgas pilsētas pašvaldībai uz lietas izskatīšanas brīdi, ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir godināt Latvijas Republikas patriotus, kuri cīnījās pret PSRS okupāciju un pirms vācu karaspēka ienākšanas atsevišķās Latvijas vietās atjaunoja Latvijas Republiku.

Šajā paziņojumā ir norādīts, ka pasākuma organizētāji vienādi nosoda gan padomju, gan hitleriešu okupantu noziegumus (skatīt lietas 26. lapu).

Tiesas vērtējumā, pasākuma organizatora norādītais mērķis - godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Katras valsts pamatu veido patriotiski noskaņoti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt valsts intereses, tajā skaitā arī cīnoties pret dažāda veida agresoriem.

Līdz ar to tiesa konstatē, ka pieteicēja norādītais pasākuma mērķis pats par sevi nav atzīstams par tādu, kas aicinātu uz nacionālo vai rasu naidu, vai arī slavinātu nacisma idejas.

[13] Pašvaldība Lēmumā nav norādījusi, kādā veidā tā nonākusi pie secinājuma, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.

Tiesa konstatē, ka Lēmumā netiek pieminēti un vērtēti kādi vēsturiskie notikumi (piemēram, 1941. gada 1. jūlija notikumi Latvijā), tāpat nav izdarīti nekādi secinājumi, kas būtu balstīti uz vēsturisku notikumu analīzi. Līdz ar to var konstatēt, ka šādai argumentācijai nav piešķirta nozīme un tie neveido Lēmuma pamatojumu.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta otro daļu iestāde var atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā. No normas satura izriet, ka tiesas  kontroles robežas ir saistītas ar administratīvā akta pamatojumu un nav pieļaujama papildu argumentācija un pierādījumu pievienošana. Līdz ar to tiesa secina, ka tiesai nav pamata uzsākt analizēt vēsturiskos notikumus un to nozīmi saistībā ar gājiena mērķa noteikšanu.

[15] Noklausoties atbildētāja pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē un pārbaudot Lēmuma saturu, tiesa konstatē, ka aizliegums pamatots ar pieteicēja izteikumiem 2010. gada 19. jūnijā Rīgas domē. Lēmumā ir norādīts: “Ņemot vērā gājiena organizatora izteikumus attiecībā uz vairākām rasēm un nācijām, rodas pamatotas šaubas par likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas respektēšanu gājiena laikā.”

Līdz ar to tiesa konstatē, ka administratīvais akts pamatots arī ar to, ka pieteicēja izteikumi, kas izdarīti 2010. gada 19. jūnijā, liecina, ka pasākuma organizatoram ir nacionālistiski un/vai rasistiski uzskati, kas var tikt pausti arī pasākuma laikā.

[16] Pieteicējs tiesas sēdē noliedza, ka būtu paudis uzskatus, kas vērsti pret kādu rasi vai arī pret kādu nacionalitāti. Tāpat arī norādīja, ka Rīgas domē pieteicējs tika iesaistīts diskusijā par dažādiem jautājumiem. Izdarītie izteikumi nav saistāmi ar paredzētā pasākuma mērķi.

[17] Tiesas sēdes laikā tika konstatēts, ka pieteikuma izskatīšanas gaita Rīgas domē nav protokolēta. Līdz ar to nav iespējams konstatēt notikušās sarunas gaitu, tajā skaitā pārbaudīt, kādi tieši izteikumi ir bijuši, kādā kontekstā tie ir izdarīti un vai tie ir attiecināmi uz pasākuma mērķi.

Atsevišķu izteikumu vērtēšana, ja nav iespējams konstatēt, ka izteikumi ir izdarīti, lai precizētu pasākuma mērķi, nav tiesiski pamatota.

[18] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta pirmo daļu iestādei jāpierāda apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu.

Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, tiesa konstatē, ka iestāde nav nodrošinājusi pierādījumus lietā saistībā ar Lēmumā norādīto, ka pieteicēja izteikumi liecināja, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.

[19] Tiesa kritiski vērtē Rīgas pašvaldības viedokli, ka pašvaldība var aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar teorētisku iespējamību, ka gājiena laikā tiks pārkāptas likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas prasības (nacionālo un rasu naida, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju propaganda).

Jebkura publiska pasākuma laikā pastāv iespējamība, ka var notikt administratīvi un pat krimināli sodāmas darbības, tai skaitā arī nacisma vai komunisma ideoloģijas slavināšana vai nacionālā un rasu naida sludināšana. Šādas situācijas var radīt gan pasākuma organizatori, gan arī citas personas.

Tādos gadījumos likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 23. panta otrā daļa nosaka policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja tiesības paziņot pasākumu par slēgtu un pieprasīt, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu. Taču šādu sodāmu darbību teorētiska iespējamība nedod pamatu pulcēšanās brīvības ierobežošanai (skatīt arī: Guidelines on Freedom of Peaceful Assembly. http://www.osce.org/ documents/odihr /2007/03/23837_en.pdf, p. 135).

[20] Tiesas vērtējumā, cilvēku pamattiesību ierobežošana uz pieņēmumu pamata nav pieļaujama. Līdz ar to iestāde nevar aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar iespējamību, ka pasākuma laikā tiks pārkāptas likumdošanas prasības. Šāda pieeja kopumā novestu pie tā, ka jebkuru pasākumu varētu aizliegt uz pieņēmumu pamata.

[21] Tiesa konstatē, ka Lēmumā nav papildu informācijas no Valsts policijas vai citiem drošības dienestiem par iespējamiem apdraudējumiem (tajā skaitā Lēmums nesatur arī informāciju par pieteicēja personību, iepriekšējiem pārkāpumiem saistībā ar publisku pasākumu organizēšanu).

No administratīvā akta satura redzams, ka 2010. gada 19. jūnijā iesniegtā pieteikuma izskatīšanas laikā piedalījās arī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks un Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis. Tādējādi secināms, ka atbilstošās iestādes bija informētas par pasākumu norisi.

Tiesas iepriekšējā pieredze liecina, ka Valsts policija un Drošības policija gadījumos, kad ir konstatēti no likuma normām izrietoši apdraudējumi, sniedz pašvaldībai un arī tiesai detalizētu informāciju par iespējamiem riskiem.

Arī tiesas sēdē netika konstatēts, ka Atbildētāja rīcībā būtu kāda papildus informācija no drošības iestādēm, kam būtu nozīme lietas izskatīšanā.

[22] Tiesas vērtējumā, ir būtiski norādīt arī uz līdzīgiem pasākumiem un iepriekšējo iestādes un tiesu praksi, izskatot pieteikumus par gājienu, sapulču un mītiņu rīkošanu.

Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā Rīgas pilsētā regulāri notiek vairāki pasākumi, kurus atsevišķas sabiedrības daļas vērtē kā nacionālā naida slavināšanu un arī kā komunisma vai nacisma ideoloģijas sludināšanu, piemēram, gājieni un mītiņi par godu PSRS armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī, leģionāru piemiņas pasākumi 16. martā. Kopējā tiesu prakse šāda veida lietās norāda, ka tiesa atturas pārvērtēt viedokļus par atsevišķu vēsturisku notikumu nozīmi.

Šāda tiesas nostāja ir pamatota ar to, ka secinājumi, kas tiek izdarīti, analizējot vēsturiska notikuma nozīmi, var būtiski atšķirties, ņemot vērā, ka personas izvēlas dažādus vērtēšanas kritērijus. Tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta.

[23] Satversmes tiesa 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-03-0106 34.3. punktā ir norādījusi: “Valsts, aizsargājot pulcēšanās brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura. [..]. Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.”

Tiesa vēlas norādīt, ka tiesas uzdevums nav viedokļa paušana par pasākumu, bet gan Lēmuma tiesiskuma pārbaude. Lēmuma pārbaudē Administratīvā rajona tiesa darbojas tai piešķirtās kompetences ietvaros, ko nosaka Administratīvā procesa likuma regulējums.
[24] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka pulcēšanās brīvība ir konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā. Personas pamattiesību ierobežošanas gadījumā pašvaldībai sava rīcība ir pienācīgi jāpamato. Tiesa pārbauda attiecīgā pamatojuma esamību un pietiekamību. Ja pamatojums nav pietiekams, tad aizliegums ir atceļams. Ņemot vērā spriedumā norādīto, tiesa secina, ka Lēmums ir atceļams. [..]

Filed under: Vēsture

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82349

Pagājušajā sestdienā Bauskas novada Mežotnes pagastā vienkopus pulcējās nacionālie partizāni uz savu 20. saietu un latviešu leģionāri uz savu 12. saietu. Kopā ar atbalstītājiem pasākums pulcēja vairākus simtus cilvēku. Sirmos vīrus pagodināja arī augstas amatpersonas.

Grūti atcerēties reizi, kad nacionālos partizānus un, jo īpaši, politiski neērtos latviešu leģionārus viņu saietos vienlaikus būtu pagodinājušas tik augstas valsts amatpersonas: gan valdības vadītāja vietas izpildītājs, satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (“TB”/LNNK), gan aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS). Arī I. Lieģa tēvs bijis leģionārs, laimīgi izdzīvojis un kara beigas sagaidījis uz robežas starp Vāciju un Dāniju, kas ļāvis palikt Rietumos. Bet viens mammas brālis karojis un kritis krievu pusē, bet otrs cīnījies Vācijas pusē un, kad latvieši gājuši pret latviešiem, šāvis gaisā, jo baidījies nošaut savu brāli.

Luterāņu mācītājs no ASV Aivars Pelds savā uzrunā klātesošajiem kaunināja latviešu politiķus, kuri pieļāvuši, ka atceļ 16. martu kā svinamu dienu. Viņš katram partizānam un leģionāram pasniedza goda rakstu. Mācītājs nolieca galvu leģionāru priekšā, bez kuru varonīgās cīņas nebūtu bijusi iespējama latviešu trimda.

Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Kārlis Šadurskis (PS) leģionārus nosauca par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku. Juris Dobelis (“TB”/LNNK) aicināja Saeimas vēlēšanās balsot par latvisku Latviju, ļoti uzmanīties no “Saskaņas centra” un tām partijām, kas vēlas no politiskās leksikas izskaust vārdus “okupācija”, “okupants”. Par nacionālām vērtībām iestājās arī Aleksandrs Kiršteins (ZZS), liekot aizdomāties, kas notiks ar Latviju, ja pie varas nokļūs tie paši spēki, kas Rīgā. “Vai jūs varat iedomāties, ka Maskavā par mēru varētu kļūt vācu vērmahta karavīra dēls?” ironiski jautāja A. Kiršteins. Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis (“Visu Latvijai”) sacīja, ka ieradies godināt savu vectēvu leģionāru, kurš kritis kaujā pie Bauskas un kura kapa vieta nav zināma. Viņš kritizēja valsts attieksmi pret jaunsardzi, kurai piešķir par maz līdzekļu, un aicināja darīt visu, lai sāktu latviešu karavīru kapu kopšanu ārpus valsts robežām.

Leģionārus sauc par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku

Rīgas domes deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (PS) oponēja runātājiem, kuri lepojās ar virsaišiem Nameju un Viesturu: pēc Ģ. V. Kristovska domām, mūsdienās politiķiem jābūt tālredzīgākiem, jo cilvēku skaits ar baltu ādas krāsu sarūk un latviešu virsaišiem zaudētu kauju ir bijis vairāk nekā uzvarētu.

Saietu organizēja un visus izdevumus no savas Vācijas kara invalīda pensijas apmaksāja turpat Mežotnes pagastā dzīvojušais Imants Zeltiņš, kurš kaujās pie Bauskas zaudējis plaukstas.

Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājam Edgaram Skreijam vislielākais prieks, ka, neraugoties uz lielo karstumu, dežurējošās ātras medicīniskās palīdzības pakalpojumus neviens leģionārs un partizāns neesot izmantojis, bet mundrākie pat izpeldējušies Lielupē kopā ar aizsardzības ministru.

Filed under: 16.marts, 2. pasaules karš, Leģions, nepakļaušanās, Patriotisms, piemiņa, Vēsture

Lai arī vēstījums par Aizputes-Liepājas mazbānīti šodien ir jāsāk ar vārdiem „Reiz bija…”, ir tik jauki pasapņot par to, kā būtu, ja bānītis savā līganajā un nesteidzīgajā gaitā četru stundu garumā pāri norām un pļavām, cauri krūmu un mežu puduriem no dižpilsētas Liepājas mūs atkal atvizinātu uz Aizputi. Tikai šo sestdien – 31.jūlijā būs tā [...]

Ja tā padomā, tad garuma grādu noteikšanas problemātika mani īpaši nekad nebija nodarbinājusi. Bērnībā pirmā saskarsme radās lasot grāmatu „Noslēpumu sala”, tur kāds Vīrs uzvārdā Smits ar hronometra, saules un klints ēnas palīdzību mierīgi noteica salas koordinātas, lieki piebilst, ka man radās jautājums: pričom te hronometrs? Savukārt par pāris ekstrēmām garuma grādu noteikšanas metodēm man savulaik pavēstīja U. Eko „Viņdienu Sala”. Tomēr gāja laiks, un man radās interese uzzināt kaut ko vairāk.

Papētīju piedāvājumu, un šī grāmata tika rekomendēta visvairāk, tā kā man patīk bilžu grāmatas, tad skaidra lieta – ņēmu ar bildēm. Bija gan jāpērk lietota, jo redz grāmata ir iznākusi pasen un vairs nav pieejama.

Tātad pat 19. gadsimta sākumā pieredzējuši jūras braucēji spēja bez problēmām noteikt platuma grādus, tomēr garuma grādu noteikšana bija vairāk uz izjūtu balstīta nekā uz aprēķiniem. Mūsdienās tas liekas smieklīgi, jo nu jau gandrīz katrā mobilajā telefonā un ūdens vārāmajā aparātā ir GPS uztvērējs. Tā kā tirdzniecība starp kontinentiem attīstījās pamatīgi, tad arvien biežāk radās situācijas, kad klinšu salas, kas pēc kapteiņa domām atradās simts jūdžu attālumā no kuģa kursa, riebīgā kārtā parādījās naktī priekšā kuģa ceļā. Tika zaudēta krava un kuģi, arī kartes par diez ko precīzām nenosauksi. Tas viss radīja arvien lielākas problēmas, līdz briti izsludināja 20000 sterliņu mārciņu lielu prēmiju tam, kas spēs izgudrot praktisku metodi un ierīces, ar kuru palīdzību noteikt garuma grādu līdz pusgrāda precizitātei.

Bija divas dominējošās idejas, zvaigznes debesjumā un pulksteņi. Abām bija mīnusi, zvaigznēm vajadzēja nopietnus novērojumus, pulksteņu pendelēm atklātā jūrā neklājās viegli. Bija arī simtiem nestandarta risinājumu, lielgabala šaušana no stacionāriem kuģiem, telepātija, debessfēras sadalīšanas miljons sektoros, kuri visi jāiegaumē no galvas, ieroča un brūču savstarpējā saite.

Grāmata vairāk ir veltīta tieši pulksteņiem un vienam no pirmajiem hronometra izgudrotājiem John Harrison dzīvesstāstam. Puisim ir bijis reāls ķēriens pulksteņu mehānismos. Tomēr ar ambīcijām gan viņam ir bijis visai pašvaki, to savukārt nekautrējās izmantot „labi ļaudis”, kas reāli aizkavēja viņa godīgi saņemtās prēmijas saņemšanu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nekad nebiju iedomājies, ka kādreiz pulksteņos ar sekmēm izmantoja koka zobratus. Jāatzīmē, bildes grāmatai nāca tikai par labu.

Līdzīgi raksti

• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner
• Turning Back the Clock by Umberto Eco

Izcilie latviešu rakstnieki un dzejnieki lielākoties dzīvojuši laukos. Krīzes iespaidā visos memoriālajos muzejos šogad apmeklētāju skaits ir samazinājies, netrūkst arī citu problēmu. Lai kopīgiem spēkiem meklētu risinājumu, šonedēļ memoriālo muzeju vadītāji tiekas nometnē-seminārā Dobeles novadā. Related posts:Ogres muzeju pārvieto uz lētākām telpām Vasaras nometne – «Lediņi» Atver jaunu brīvdabas muzeju

Ko bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš 50. gados rakstīja Vilim Lācim

Divdesmitā gadsimta Latvijas vēsture ir bagāta pretrunīgu, šķietami nesavienojamu personību saskarsmes liecībām. Ilustrācija tam ir divas savdabīgas, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja kolekcijas vēstules, kas adresētas Vilim Lācim.

Kad Mežaparkā vēl pastāvēja Viļa Lāča muzejs un apmeklētājiem tika pavērts kabineta vēstuļu skapītis, šo vēstuļu starp citām nebija, jo muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Voldemārs Kalpiņš tās glabāja savā rakstāmgaldā – muzejs taču nedrīkstēja nodarboties ar buržuāziskā nacionālisma propagandu! Taču tagad vairs nav nepieciešamības slēpt abu vēstuļu esamību.

Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis pārstāvēja divus radikāli atšķirīgus Latvijas nākotnes redzējumus. Alfrēda Bērziņa pārliecība viņu noveda Vācijas koncentrācijas nometnēs un pēc tam caur bēgļu nometnēm ASV, bet Vili Lāci viņa manipulējamā pārliecība tuvināja varas virsotnēm, kurās ideālkomunistam tomēr nācās parakstīt arī noziedzīgus lēmumus. Sagrautu veselību, pavirši ārstēts, Lācis nodzīvoja ievērojami īsāku mūžu nekā tikai piecus gadus vecākais Alfrēds Bērziņš, kurš 1951. gadā bija kļuvis par Komitejas Latvijas brīvībai locekli. Droši vien 1953. gada pavasarī Staļina nāves iedrošināts, Bērziņš ķērās pie spalvas, lai savas pārdomas izklāstītu Vilim Lācim. Iespējams, viņš cerēja, ka vēstule kaut kā ietekmēs Latvijas likteni.

Ļaujiet salīdzināt!

Vēstule rakstīta Ņujorkā 1954. gada 5. martā un sākas ar uzrunu ”Lācis kungs!”: ”Ir pagājis laiks un ļauni gadi, kopš Jūs ar režisoru Munci kopīgi strādājāt pie Jūsu pretkomunistiskās lugas “Tālais ceļš” inscenēšanas. Šajā lugā, kā pats to teicāt, esat komunismu tēlojis tādu, kā jūs to kā latviešu bēglis skatījis, būdams ar vecākiem bēgļu gaitās tālajā Sibīrijā. Vai atceraties Jūsu spalvas veidoto komisāru Priedkalnu? Tas bija ļaunuma iemiesojums pret visu, kas godīgs un latvisks.

Kopš šīm dienām daudz kas ir mainījies. No Jūsu sarakstīto un publicēto grāmatu saraksta ir strīpots “Tālais ceļš”. Tā vietā esat uzrakstījis citas grāmatas, kurās līdzīgi komisāri Priedkalni ir kļuvuši varoņi. Kā Jūs savas personīgās dzīves “tālo ceļu” esat nostaigājis, no komunisma noliedzēja līdz tā slavinātājam, pa kādiem ceļiem ejot, esat uzkāpis “Jaunā krastā” – nav svarīgi un nav šīs vēstules mērķis to noskaidrot. Šodien Jūs esat Ministru padomes priekšsēdētājs Padomju Latvijā. Un tajā sakarībā arī griežos pie Jums.

Savās runās Jūs un citi komunistu partijas varasvīri stāsta, ka latviešu tauta nekad neesot dzīvojusi tik laimīgu dzīvi kā tagad. Pēc tam, kad brālīgā krievu tauta un sarkanarmija palīdzējuse Jums tikt pie varas, latviešu tauta īsti apzinoties brīvības laimi. Tās kulturālie un saimnieciskie sasniegumi pārspējot visu, ko jebkad latviešu tauta sasniegusi.

Bet, ja tas saskan ar patiesību, kālab Padomju Latvijā nedrīkst iebraukt neviens ārzemnieks? Kālab tiem nedaudziem rietumu žurnālistiem, kam izsniegtas vīzas ceļojumam pa Krieviju, ir noliegts iegriezties Latvijā un kopīgi ar Jums un komunisma aplaimoto latviešu tautu priecāties par tiem milzu sasniegumiem, par kuriem stāsta Rīgas radiofons un raksta komunistu prese. Tagad vēl rietumos ir liels skaits žurnālistu, kuri Rīgu un Latviju apceļoja Latvijas neatkarības laikā. Dodat viņiem iespēju salīdzināt brīvo Latviju ar to Latviju, kuras valdības galva Jūs skaitāties. Tas būs labākais līdzeklis, kā darīt galu tām šaubām, kas valda brīvā pasaulē par komunistu aizsargātām zemēm.

Jeb jums ir kaut kas, ko slēpt, varbūt pat pārāk daudz? Varbūt tiešamība Padomju Latvijā ir tik ļauna, ka to nedrīkst redzēt neviens cilvēks no ārpasaules? Citādi šo Latvijas izolēšanu no ārpasaules ir grūti izskaidrot. Jums ir visas iespējas kā valdības galvai šīs aizdomas izklīdināt, dodot iespēju ārzemju žurnālistiem apceļot Latvijas pilsētas un laukus. Bet varbūt Jūsu Ministru padomes priekšsēdētāja vara nesniedzas tik tālu? Tādā gadījumā Jums vēl vienmēr paliek iespēja šo ierosinājumu virzīt uz turieni, kam ir vara to pozitīvi izšķirt.

Tālāk man ir jāpieskaras vēl otram jautājumam. Pēc ziņām no jūsu pašu avotiem, Padomju Latvijā iznākot vairums labu grāmatu, žurnālu un laikrakstu. Kālab jūsu komunistiskās “demokrātijas” cenzūra ir tik nesaudzīga, ka pat savas partijas izdevumus neļauj piesūtīt abonentiem ārpasaulē? Ja jau pastāv vārda un preses brīvība, kā tas lepni ir drukāts Padomju Latvijas konstitūcijā, kālab tad tādi, šajā gadījumā būtu jāsaka, pretkonstitucionāli ierobežojumi?

Es ceru, ka Jūs ar savu Ministru padomes priekšsēdētāja autoritāti šos no manis labi domātos ierosinājumus atrisināsit pozitīvi.

Gaidīšu uz Jūsu atbildi trīs nedēļas, jo pielaižu, ka vēstule var ceļā kavēties, un ņemu vērā arī Jūsu lielo darba slodzi. Bet domāju, ka trīs nedēļas ir pietiekams laiks atbildes saņemšanai. Ja šajā laikā atbilde nepienāks, pieņemšu, ka arī Jūs esat komunistiskās iekārtas gūsteknis un mana vēstule nav Jūs sasniegusi. Tādā gadījumā griezīšos pie brīvo rietumu raidītājiem, lai tie palīdz man darīt šo vēstuli zināmu Jums pa citu ceļu.

Alfrēds Bērziņš, 4 West 57 street, suite 907, New – York City, N.Y. USA.”

”Ulmaņa atgriešanās”

Vēstule tika saņemta Rīgā pēc desmit dienām. Uz tās ir zīmogs un paraksts, ka aploksne ir nebojāta – tātad to atvēra adresāts pats. Lāča turpmākā rīcība nav zināma – maz ticams, ka viņš būtu rakstījis atbildi, jo Alfrēda Nīkura tēls romānā “Vētra” skaidri parāda rakstnieka attieksmi, kuru valdības vadītājs neaizmirsa. Iespējams, Alfrēdam Bērziņam šis romāns nebija pazīstams, pretējā gadījumā vēstule kā fakts būtu vēl interesantāka.

Ar 1955. gada 29. septembri datēto otro Alfrēda Bērziņa vēstuli Vilim Lācim varbūt varētu pat nepieminēt, ja šā gada sākumā nebūtu atrastas liecības (K. Ulmaņa diplomātiskā pase un citi dokumenti), kas apliecina laikabiedru viedokli, ka Vilis Lācis un Augusts Kirhenšteins Kārlim Ulmanim bija sagatavojuši dokumentus izceļošanai uz Šveici.

Alfrēds Bērziņš 50. gados tomēr pārstāvēja citu viedokli, kas atradumu kontekstā atklāj padomju valdības patiesās iespējas: ”Pirms neilga laika Somijas laikrakstos parādījās ziņa, ka Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kuru deportēja spaidu kārtā uz Padomju Savienību īsi pēc Latvijas okupācijas no sarkanās armijas 21. jūlijā 1940. gadā, esot atgriezies un uzturoties Rīgā. Pēc Somijas laikrakstu ziņām, šo informāciju sniedzis parlamentāriešu ūnijas laikā kāds Padomju Savienības delegāts.

Kā Latvijas valdības pēdējā kabineta locekli mani lielā mērā interesē prezidenta Kārļa Ulmaņa liktenis. Mans lūgums tālab ir pie Jums apstiprināt šīs ziņas pareizību un gadījumā, ja prezidents Ulmanis atrodas Latvijā, uzdot man viņa adresi. Ja šī ziņa par Ulmaņa atrašanos Latvijā ir maldīga, lūdzu neliegt informāciju par viņa tagadējo atrašanās vietu. Pieņemu, ka Jums par no Latvijas deportēto prezidentu Ulmani un viņa likteni būs pilnīga informācija, jo laikā, kad prezidentu deportēja, Jūs bijāt Višinska sastādītās valdības iekšlietu ministrs.”

Laikabiedri daudzkārt apliecinājuši, ka Vilis Lācis atbildēja katram, kurš viņam bija uzrakstījis. Bet maz ticams, ka viņš būtu rakstījis Bērziņam uz Ņujorku pēc Komitejas Latvijas brīvībai biroja adreses – tas noteikti būtu pamanīts. Protams, Kārļa Ulmaņa dzīves noslēgumu viņš zināja, taču detaļas Lāci neinteresēja.

Interesantākais ir tas, ka Vilis Lācis abas vēstules tomēr saglabāja.

Filed under: Okupācija, Vēsture

Katrs, kas kaut nedaudz ir informēts vienradžu teorijā zinas pāris lietas. Vienradzis ir balts zirģelis, kas klīst pa pasauli ar taisnu ragu pierē. Nopietnāki zinātāji ir informēti, ka vienradzi noķert nemaz nav tik viegli, lai to pieveiktu ir nepieciešama vismaz viena jaunava, pļava un netāls vienradzis. Pavisam slīpētie spēs no galvas citēt viduslaiku bestiārijus un saskatīt vienradzī Kristus simbolu, Enki ar viņa ragu galvasrotu, Mazdas radījumu un, iespējams, Mahabharatas personāžu Risyasring.

Varētu jau stāstīt, ka izlasīt grāmatu mani pamudināja šis stāstiņš, atrasts interneta dzīlēs, patiesība jau kā vienmēr ir daudz blāvāka, gribējās uzzināt šo to vairāk par vienradzi. Tā nu ir sanācis, ka bērnu dienās man uz nekādām pasaku valstībām nokļūt neizdevās (tas gan nez kāpēc riņķī un apkārt gadās ar amerikāņu bērniem amerikāņu filmās), un vienradzi savām acīm skatījis neesmu. Tādēļ ķēros pie šīs grāmatas ar neviltotu entuziasmu.

Teikšu uzreiz, kā ir, grāmata mani neaizrāva, jā, viņa ir informatīva, autors ir izmantojis visus pieejamos avotus, bet viņa ir tāda nedaudz pasausa antilopju, aunu, jaku un oriksu ragu salīdzinošā analīze kultūrvēsturiskajā konspektā. Sākumā mums tiek pastāstīta Ctesias leģenda, kas veltīta vienragainam ēzelim, tālāk seko Tibetas ragulopu nopietna analīze, un izdarīti secinājumi par vienradža dabu. Un tas tā turpinās, ejot cauri dažādos gadsimtos sarakstītiem vēstījumiem. Lai grāmata neaprobežotos tikai ar Eiropu, tiek piesauktas arī Āzijas tautu leģendas.

Ja viduslaikos Tev piederēja narvaļa rags, tad tu biji „zirgā”. Viņu puslīdz droši varēja uzdot par vienradža ragu, un tā unikalitātes dēļ varēji par viņu prasīt jebkādu cenu. Arī mamuta ilknis nebija peļama lieta. Vienu laiku ar vienradža raga pulveri tirdzniecība noritēja ne sliktāk kā mūsdienās ar kaut kādu Herbalife, cilvēki vienmēr ir gribējuši izveseļoties uzreiz no visām slimībām.

Lasot grāmatu es sapratu, man ir nepieciešam savā grāmatu plauktā vismaz viens viduslaiku bestiārijs, kaut vai krāsaina kopija, pārtulkota mūsdienu mēlē. No visas grāmatas mani visvairāk fascinēja nevis vienradža, bet bebra apraksts (ņemts no Theobalda Physiologus bestiārija), kas tika pieminēts tikai garāmejot. To ir vērts izlasīt katram pašam:

Of the beaver There is an animal called the beaver, which is extremely gentle; its testicles are are highly suitable for medicine. Physiologus says of it that, when it knows that a hunter is pursuing it, it bites off its testicles and throws them in the hunter’s face and, taking flight, escapes. But if, once again, another hunter is in pursuit, the beaver rears up and displays its sexual organs. When the hunter sees that it lacks testicles, he leaves it alone. Thus every man who heeds God’s commandment and wishes to live chastely should cut off all his vices and shameless acts, and cast them from him into the face of the devil. Then the devil, seeing that the man has nothing belonging to him, retires in disorder. That man, however, lives in God and is not taken by the devil, who says: ‘I will pursue, I will overtake them…’(Exodus, 15:9) The name castor comes from castrando, ‘castrate’.

Skaidrs, ja ko tādu var uzrakstīt par bebru, tad jau arī par zosi sanāks neslikts stāsts.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasīt jau var, dažas nodaļas pat ir ļoti interesantas, dažas atkal tādas pasausas. Šķiet, pasausajās autors būs pārāk aizrāvies ar slaveno vienradžu pētnieku White un Laufer darbu citēšanu.

Līdzīgi raksti

• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner
• Turning Back the Clock by Umberto Eco

Pagājušo sestdien biju uz kara vēstures festivālu “Dunamunde 2010″, kas norisinājās Daugavgrīvas cietoksnī un bija veltīts dažādu laikmetu kara vēstures rekonstrukcijai. Kā norāda festivāla rīkotāji “Kara vēstures rekonstrukcijas mērķis ir censties ar apģērba, ieroču, sadzīves priekšmetu un izturēšanās palīdzību iespējami precīzi attēlot vēstures norises. Festivāla pamatideja ir skatītājiem saistošā veidā vienkopus parādīt bruņoto spēku attīstību gadsimtu gaitā.” Protams, mazliet pabildēju.

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kas nosodīja nacionālkomunistu idejas un no amatiem atbrīvoja aktīvākos šo ideju īstenotājus. Plašāka sabiedrība par berklaviešu grupas sakāvi sākumā neko pat neuzzināja, jo nekāda informācija par plēnumu publicēta netika, kaut gan citos gadījumos šādi plēnumi tika plaši iztirzāti avīžu slejās. Vienīgi žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” parādījās Arvīda Pelšes raksts, kas asi kritizēja Berklava un viņa domubiedru uzskatus. Acīmredzot LKP CK vadība bija novērojusi neapmierinātības pazīmes tautā, kas bija saistītas ar latviešu tapšanu par mazākumu savā zemē, tāpēc nolēma lieki netracināt iedzīvotājus.

Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Krievijas latvietis Arvīds Pelše, kas gandrīz nemaz nerunāja latviski. Galīgi viņa pozīcijas nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un tās biroja sastāvs piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar jaunu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki. Bieži tika praktizēta pārcelšana mazāk atbildīgā, tomēr joprojām svarīgā amatā, kam vēlāk sekoja galīga izmešana no nomenklatūras rindām.

Arhīvu materiāli liecina, ka vietējo kangaru ieinteresētība sodīt nacionālkomunistus bija daudz lielāka nekā Maskavas atbalsts šādām represijām. Pelšem bija nodoms pret Eduardu Berklavu sākt kriminālvajāšanu. 1959. gada beigās un 1960. gada sākumā notika kampaņa, kurā dažādas partijas organizācijas pieprasīja izslēgt Berklavu no kompartijas rindām. Vienlaikus VDK izmeklēja lietu par protesta vēstulēm, ko avīzēm „Pravda” un „Cīņa” bija nosūtījuši divi pensionāri - Kārlis Baumanis un Jānis Kīns. Lai gan izmeklētāji centās pierādīt, ka ar šo lietu ir saistīti arī Berklavs un bijušais Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Hruščovs Berklava tiesāšanai nepiekrita, jo tas varēja sarežģīt politisko situāciju Latvijā.

Jaunā republikas vadība asi nosodīja nacionālkomunistu viedokli vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas lietošanas jomā, uzsverot, ka tas pauž „buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā proletāriskajam internacionālismam. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams brīdī, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949. gadā deportētie „padomju varai naidīgie elementi”. Sevišķi asi tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt imigrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas.

LKP Arvīda Pelšes un vēlāk Augusta Vosa vadībā darīja visu, lai vadītu Latvijas attīstību pa nacionālkomunistu idejām pilnīgi pretēju kursu. Pelše pārvērta Latviju par īstu „proletāriskā internacionālisma” placdarmu. Latviešiem nācās intensīvi apgūt krievu valodu, kas pamazām pārņēma visas politiskās un saimnieciskās dzīves jomas. „Viesu” no brālīgajām republikām kļuva arvien vairāk. Par tabu tika pasludinātas visas tēmas, kas saistījās ar imigrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību. Nacionālkomunistu vietā nāca ceturtdaļgadsimtu ilga stagnātiska, uz centralizāciju orientēta valsts pārvalde. Lai gan formāli vadošajos amatos joprojām bija cilvēki ar latviskiem uzvārdiem, tie lielākoties bija Krievijā dzimušie latviešu pēcteči, kas latviski prata vāji vai nerunāja nemaz.

Šis bija ļoti postošs laiks Latvijai. Sākot ar 60. gadiem, Latvija daudzās jomās zaudēja līderpozīcijas Baltijas republiku vidū. Lielākā daļa latviešu uzskatīja, ka Latvijas vadība salīdzinājumā ar pārējām Baltijas republikām vismazāk rūpējas par savas zemes interesēm un viscītīgāk izpilda Maskavas norādījumus. Promaskaviskās partokrātijas uzvara bija solis atpakaļ, kas 60. un 70. gados padarīja Latviju par vienu no neostaļinisko tendenču spilgtākajiem piemēriem Padomju Savienībā.

Kāpēc nacionālkomunisti cieta sakāvi? Tāpēc, ka tos izdevās ātri sašķelt - LKP CK birojā nebija vienprātības. Vājā vieta bija arī latviešu niecīgais skaits kompartijā. Berklavam bija savs atbalstītāju un domubiedru loks, tomēr viņa asā un autoritārā daba attālināja no viņa daudzus liberāli noskaņotus komunistus. Turklāt viņam pretī stājās vērā ņemama staļinistu kopa Baltijas kara apgabala pavēlnieka Aleksandra Gorbatova, avīzes „Sovetskaja Latvija” galvenā redaktora Nikolaja Saļejeva un LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes vadībā. Ap šiem cilvēkiem grupējās visi reformu pretinieki. Zināmu līdzsvaru uzturēja Jāņa Kalnbērziņa un Viļa Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. Īsti nevēlēdamies cīnīties pats par savu vietu, viņš atdeva arī berklaviešu pozīcijas.

Latvijas nelaime bija Baltijas kara apgabala štāba klātbūtne Rīgā. Padomju augstākās nomenklatūras hierarhijas īpatnība bija tāda, ka reģionos, kur atradās kara apgabalu štābi, par augstāku amatpersonu uzskatīja nevis vietējo partijas pirmo sekretāru, bet kara apgabala pavēlnieku. Kamēr Lietuvu un Igauniju Maskavā pārstāvēja šo republiku kompartiju pirmie sekretāri, Latvijas kompartijas vadītāji labākajā gadījumā varēja braukt tikai atskaitīties. Vietējo kompartiju faktiski aizstāja Baltijas kara apgabala partijas organizācija, kurā darbojās cilvēki, kas personiski pazina Hruščovu vēl no kara gadiem.

Nacionālkomunisti nebija vienota grupa ar saskaņotu darbības programmu. Drīzāk var runāt par vispārēju liberālu noskaņojumu, kuru atbalstīja vai kurai simpatizēja daudzi komunisti un komjaunieši, kā arī daļa inteliģences. Berklavieši bija it kā tautas slēpto vēlmju paudēji varas struktūrās, kas mēģināja samierināt latviešu tautas vairākumu un inteliģenci ar komunistisko režīmu. Tomēr viņiem nebija izredžu, jo arī politiskā „atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no partijas ģenerāllīnijas nepieļāva. Tikpat modri to sargāja lielkrievu šovinisti LKP Centrālkomitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē un citās varas struktūrās. Hrusčova „atkusnis” gan nosodīja Staļina personības kultu, taču ne valsts totalitāro sistēmu.

Diez vai nacionālkomunisti tolaik domāja par Latvijas neatkarības atgūšanu. Viņi tikai vēlējās īstenot PSRS konstitūcijā ierakstītās tiesības katrai republikai pašai lemt savu likteni. Par to liecina kāda Dabas muzeja līdzstrādnieka stāstītais, ka vēl 80. gados Vilis Krūmiņš, kas tolaik bija muzeja direktors, komentējot sava darbinieka disidentiskos dzejoļus, centies pierādīt Latvijas neatkarības neiespējamību. Taču 1959. gadā berklaviešiem, tostarp Krūmiņam, tika pārmests arī tas, ka „nacionālisti grib izeju no Savienības”.

Kādi bija Latvijas nacionālkomunistu reālie sasniegumi? Pirmkārt, Berklavs neļāva Rīgā pierakstīt vismaz 200 atvaļinātos kara celtniekus un vairākus simtus militāristu ģimeņu. Kāroto dzīvojamo platību nesaņēma arī vairāki simti armijas un kara flotes virsnieku. Taču valodas un migrācijas jautājumi vairāk izpaudās administratīvās politikas jomā, kamēr daudz lielāka ietekme uz cilvēkiem bija kultūras politikai. Šajā ziņā tika paveikts ļoti daudz - 50. gadu otrajā pusē no „pagrīdes” iznāca daudzi Staļina laikā aizliegtie latviešu autoru darbi, sāka atdzimt Latgales kultūra. Kas attiecas uz industrializāciju, tad to pilnībā apturēt neizdotos tik un tā. 70. - 80. gados jaunas rūpnīcas tika celtas arī Lietuvā un Igaunijā, vienīgi Latvijas gadījumā to darīja vairāk domājot par PSRS interesēm, nevis par to, kāds labums no tā tiks republikai.

Nacionālkomunistu kustība Latvijā cieta neveiksmi, tomēr atsevišķi tās dalībnieki arī turpmākajos gados turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Eduards Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas disidentu grupas vadītāju, kas 1972. gadā organizēja „17 latviešu komunistu vēstules” publicēšanu pasaules plašsaziņas līdzekļos. Vēstījuma parakstītāji - E. Ankupe, A. Zandmanis, P. Pizāns un citi - bija partijas vecbiedri, kas nespēja pieņemt Latvijas kolonizāciju un rusifikāciju, tāpēc nolēma apelēt pie ietekmīgākajām Rietumu kompartijām, lai ar konkrētiem faktiem parādītu PSKP melīgo nacionālo politiku. Tas bija pirmais gadījums, kad latviešu nacionālkomunisti izteica savus uzskatus kolektīvi, apsūdzot PSKP rusifikācijas politikas īstenošanā. Vēstule bija adresēta Itālijas, Francijas, Dienvidslāvijas, Spānijas, Rumānijas un citu valstu kompartiju vadītājiem, kā arī franču komunistu intelektuāļiem Luijam Aragonam un Rožē Garodī.

„17 komunistu vēstulei” bija milzīga rezonanse. Par to informēja ziņu aģentūras visā pasaulē. Šis protesta sauciens kļuva par vienu no veiksmīgākajām latviešu pretpadomju akcijām pēc 2. Pasaules kara. Vēstījuma sekas atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Skandāls bija tik nepatīkams, ka LKP funkcionāri publiski atteicās par vēstules autoriem atzīt Latvijas komunistus. Tika publicēti visdažādākie izdomājumi par vēstījuma izcelsmi, apvainojot vēstules falsifikācijā gan latviešu trimdas organizācijas, gan Rietumvalstu specdienestus.

Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai sevi pieteica jaunā nacionālkomunistu paaudze, savukārt Eduards Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Viņš bija gan Latvijas Augstākās padomes, gan un 5. Saeimas deputāts. 90. gadu vidū Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, tomēr nezaudēja interesi par to līdz pat sava mūža beigām 2004. gada 25. novembrī. Par ieguldījumu valsts un tautas labā Eduards Berklavs apbalvots ar IV un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņiem.

1959. gada 7. un 8. jūlijs Latvijas vēsturē iegājis kā lielkrievu šovinisma un impēriskā noskaņojuma kulminācijas brīdis. Pēc īsā nacionālās atdzimšanas posma, kura spilgtākais iemiesojums bija latviešu nacionālkomunistu centieni, sākās laiks, kad no okupācijas varas viedokļa būt latvietim kļuva nepiedienīgi, ja gribēja ieņemt augstus amatus. Tomēr uz šo politisko vētru fona pašiem nacionālkomunistiem par izbrīnu sāka atdzimt Baltijas vienotības un kopējā likteņa jēdziens. Lai arī tas nemaz neietilpa viņu plānos un bija pat pretrunā ar idejām, kam viņi ticēja, 50. gadu beigās trīs Baltijas valstis pārstāja būt par vienu no PSRS okupācijas zonām, liekot Maskavai saprast, ka Baltija ir kaut kas atšķirīgs no pārējās PSRS.

  

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

1.daļa.

2.daļa.

Šī ir pēdējā daļa. Pagaidām. :)

Pirmais japāņu auto Amerikā bija Honda Accord, ražots 1982.gada novembrī.

Pirmais Porsche 911 tika izgatavots 1964.gadā un tam zem motora pārsega bija dzinējs, kurš spēja attīstīt veselus 136 zirgspēkus.

Gaisa spilvenam pietiek ar 40 milisekundēm, lai tas pilnībā piepildītos ar gaisu.

Ferrari ražo tikai 14 auto dienā.

Tāpat kā pirmie auto, kas tika vadīti ar sviras palīdzību stūres vietā, ir nopietns pamats domāt, ka nākotnes auto varētu tikt vadīti ar džoistika palīdzību. Jācer, ka tas nenotiks tik ātri.

1939.gadā SanAntonio Light rakstīja, ka nākotnes auto varētu būt kompakti un salocāmi kofera izmēra kastē.

50-tajos gados amerikāņi ticēja, ka ap 2000.gadu cilvēki pārvietosies ar lidojošām automašīnām, kas spēs lidot ar ātrumu līdz 160 kilometriem stundā. Labi, ka tā nav…

1959.gadā Chicago Tribune publicēja rakstu par plāniem atvērt drive-in supermārketus, lai resnie amerikāņi tiek pie saviem čipšiem neizkāpjot no auto. Vispār interesanta ideja, ne? :)

60-tajos gados baumoja, ka Amerikas valdība izstrādā tehnoloģiju elektrificētam lielceļam, kurš datorizēti vadīs katru auto uz tā. Šķiet, ka pārlasījušiem Bredberiju vai kādu citu zinātniskās fantastikas autoru.

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/partijam-prasa-skaidru-attieksmi-pret-okupaciju-vestures-petisanu

Pirms Saeimas vēlēšanām Okupācijas muzeja biedrība sešām partiju apvienībām nosūtījusi vēstuli ar jautājumiem, lūdzot skaidri izteikt partiju apvienību nostāju okupācijas vēstures izpētes, publiskošanas un Latvijas Okupācijas muzeja nākotnes atbalsta jautājumos, informē Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu speciāliste Līga Strazda.

Ceturtdien nosūtītajā vēstulē Okupācijas muzeja biedrība (OMB) partiju apvienībām uzdevusi šādus jautājumus:

«1. Vai partiju apvienība principā atbalsta Latvijas valsts trīs okupāciju periodu (1940. – 1991.g.) vēstures izpētes turpināšanu un atspoguļošanu publiskajā telpā, kā arī Okupācijas muzeja apmeklējuma iekļaušanu oficiālo viesu vizīšu programmā?

2. Vai partiju apvienības iespējamie Saeimas deputāti un valdības locekļi atbalstīs Latvijas Okupācijas muzeja likumā paredzētā valsts līdzfinansējuma piešķiršanu Okupācijas muzejam? Kādā apmērā?

3. Vai partiju apvienības Saeimas deputāti un iespējamie valdības locekļi atbalstīs valstij piederošās muzeja ēkas rekonstrukciju par valsts līdzekļiem?»

Kā zināms, valsts muzeja darbam ir piešķīrusi ēku, tomēr atbalsts tās uzturēšanai un operatīvo izdevumu segšanai bijis samērā mazs. Ir izstrādāts arī muzeja paplašināšanas projekts, kura autors ir slavenais arhitekts Gunārs Birkerts. L.Strazda informē, ka muzejs, maksājot algas un nodokļus par 40 darbiniekiem, ik gadu valsts budžetam atdod vairāk nekā gada laikā saņem no valsts dotāciju veidā, jo muzeju gadā apmeklē vidēji ap 100 000 cilvēku.

Biedrība vēstuli tās locekļu un gandrīz 5000 ziedotāju vārdā, kas ar savu naudu un attieksmi ir nodrošinājuši muzeja pastāvēšanu, ir nosūtījusi partiju apvienībām Par labu Latviju!, Vienotībai, Saskaņas centram, Nacionālajai apvienībai Visu Latvijai! – TB/LNNK, sociāldemokrātisko partiju apvienībai Atbildība un Zaļo un Zemnieku savienībai.

Filed under: Okupācija, Vēsture

Pirmā daļa.

Iekritu nelielā ziņkārības azartā, jo patiesībā no šādiem faktiem, kas vairāk tiek pasniegti kā interesanti, var nedaudz ielūkoties arī autoindustrijas attīstības vēsturē. Šoreiz vairāk par Ameriku.

Pirmā automobīļu sacensību trase tika izveidota Amerikā, Indianapolisas Motor Speedway, kura tika noklāta ar 3 miljoniem bruģakmeņu.

Pirmā sacīkste šajā trasē norisinājās 1930.gadā, kurā uzvarētāja vidējais ātrums bija nedaudz virs 160 kilometriem stundā.

Volkswagen Beetle, jeb kulta auto vabole, kura vēlāk tika pārdota miljonos eksemplāru, pirmajā gadā tika pārdotas tikai 330 gabalas.

2001.gadā 60% no visiem vieglajiem auto Amerikā nopirka sievietes, kopumā tērējot virs 65 miljoniem dolāru. Veselos 80% jauno auto pirkumu sievietes piedalījās lēmuma pieņemšanā.

Visvairāk Rolls Royce automobīļu uz vienu iedzīvotāju ir Hongkongā.

Benzīna mērītājs auto bākā tika uzstādīts tikai 1920.gadā. Līdz tam bija jāielūkojas ar svecīti, vai jāiemet degošs sērkociņš, lai redzētu tumšajā bākā…

1972.gadā vidējais ātrums uz Losandželosas automaģistrālēm bija 60 jūdzes stundā (~ 100km/h). Pēc desmit gadiem, milzīgo sastrēgumu rezultātā, vidējais ātrums nokritās līdz 17 jūdzēm stundā (~ 28 km/h).

Vidēji amerikānis pavada divas nedēļas savas dzīves stāvot pie sarkanās gaismas. Acīm redzot sastrēgumi tur netiek ierēķināti.

Lai izbraukātu visus Amerikas asfaltētos ceļus, tev nāktos braukt ar 160 kilometriem stundā vairāk kā 4 gadus. Liekas neticami tādam letiņam kā man. :)

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=81590

Atzīmējot 70. gadadienu, kopš ASV sākušas Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas eiroparlamentārieši nosūtījuši pateicības vēstuli ASV valsts sekretārei Hilarijai Klintonei.

Pateicības vēstule ASV tapusi pēc Igaunijas eiroparlamentārieša Tunnes Kelama iniciatīvas, un to parakstījuši 18 Baltijas valstu Eiropas Parlamenta locekļi. No Latvijas parakstītāju skaitā ir Sandra Kalniete un Inese Vaidere (Pilsoniskā savienība), Krišjānis Kariņš (“Jaunais laiks”), Roberts Zīle (“TB”/LNNK) un Ivars Godmanis (LPP/”LC”).

“Baltijas valstis ir pateicīgas par ASV īstenoto politiku, kas neatzina Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS. Mūsu tautām padomju okupācijas laikā tas ļāva saglabāt savu identitāti, lai pēc tam atjaunotu valstu neatkarību,” sarunā teica T. Kelams, piebilstot: Baltijas un ASV partnerattiecību vārdā ir būtiski, lai ASV virzienā neizskanētu tikai lūgumi un prasības pēc palīdzības, bet arī apliecinājumi, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā augstu novērtē sava stratēģiskā partnera paveikto.

Atskatoties vēsturē, minēts, ka 1940. gada 23. jūlijā ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss atzinis, ka Baltijas valstu neatkarība tām atņemta “negodīgā ceļā” un ka “ASV tauta nostājas pret šo brutālo rīcību – un vienalga, vai tā veikta, izmantojot [militāru] spēku vai draudus izmantot spēku”. Vēstulē teikts, ka “pasaulē lielākās demokrātiskās valsts politika, neatzīstot Baltijas valstu nelegālo okupāciju” ilgusi pusgadsimtu, neraugoties uz spēcīgo reālpolitikas spiedienu. Tas, ka ASV atzina Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības par ārvalstu diplomātiskā korpusa daļu līdz 1991. gada augustam, iedrošinājis arī citas Rietumu demokrātijas nepakļauties PSRS spiedienam un uzskatīt Baltijas valstis par nelegāli okupētām.

Vēstulē sacīts, ka S. Velsa 1940. gadā paziņotie principi nekādā ziņā nav zaudējuši savu praktisko nozīmi arī mūsdienās: “Diemžēl Krievija, PSRS tiesiskā mantiniece, pat šodien joprojām apgalvo, ka trīs Baltijas valstu okupācija un tālākā aneksija bijusi tautu brīvas gribas izpausme. Kamēr vien brīvas demokrātiskas valstis piemēro neatzīšanas politikas principus attiecībā uz jebkādas teritorijas sagrābšanu, izmantojot spēku, tas var tikt uzskatīts par labāko garantiju, lai šādas “bandītiskas metodes” (“New York Times” ievadraksts, 1940. gada 24. jūlijs) nekad netiktu izmantotas, lai mazām valstīm atņemtu neatkarību.”

“Mēs, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji Eiropas Parlamentā, vēlamies jūs, valsts sekretāres kundze, sveikt šīs vēsturiskās, politiskās un morālās izšķiršanās 70. gadadienā, ar ko ASV var patiesi lepoties,” teikts vēstulē.



Filed under: Vēsture

Šķiet, ka auto industrijai ir tiešs sakars ar saldējuma tirdzniecību. Kopsumma ir konstanta. Ja mēs Latvijā pašlaik apēdam 30 tonnas saldējuma ik dienu, tad pasaules auto industrijas ziņas ir daži grami dienā. Rudenī būs otrādāk. :)

Šoreiz gribēju piedāvāt tādu vairāk „fun” stila informāciju. Dažādus interesantus faktus par auto.

Pirmajiem auto bija nevis stūre, bet svira, ar ko pagriezt auto vajadzīgajā virzienā.

1898.gadā Ņujorkas Policijas departaments izmantoja velosipēdus, lai ķertu ar auto braucošos ātrumpārkāpējus.

Taču pirmā soda kvīts par ātruma pārkāpumu tika izsniegta tikai 1902.gadā. Jautājumi te ir divi: pirmais – sanāk, ka veselus četrus gadus ar velosipēdiem nevienu auto ātrumpārkāpēju nevarēja noķert? otrais – varbūt, ka visus šos četrus gadus viņi ņema kukuļus? :)

1916.gadā 55% no visiem pasaules auto bija Ford Model T. Kopš tā laika nevienam auto ražotājam nav izdevies šo rekordu pārsniegt. Droši vien nekad arī neizdosies…

1923.gadā tika apstiprināti 173 jaunievedumi automobīlī, kurus izgudrojušas sievietes. Starp tiem bija elektriskais starteris un karburators. Ja pareizi atceros kaut kur lasīto, logu tīrītāju mehānisks arī bija daiļā dzimuma izgudrojums.

Pirmais auto radio tika ieviests 1929.gadā. Ja nemaldos, dažiem Ferrari tas nav joprojām. Esot, redz, jāklausās lieliskajā dzinēja rūkoņā…

1938.gadā Buick ieviesa elektriskos pagriezienu rādītājus.

Auto ir visbiežāk utilizētais pircēju produkts, tālu apsteidzot mikroviļņu krāsnis, ledusskapjus un citu sadzīves tehniku.

Pasaulē vecākais auto tika uzbūvēts 1884.gadā priekš French Count De Dion, lai ko tas arī nozīmētu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=81490

Dažiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem 1941. gada represijas tika aiztaupītas

1941. gada vasarā padomju okupācijas vara apcietināja, deportēja vai nogalināja gandrīz 600 agrākās Latvijas armijas virsnieku, tajā skaitā pulkvežus, ģenerāļus. Taču dažus tā tikai sev vien zināmu apsvērumu dēļ saudzēja, ļāva nēsāt padomju virsnieku uniformas un saņemt personālās pensijas.

Padomju okupācijas režīma represiju tehnoloģijas aprakstot, bieži minēts, ka 1941. gada 12. jūnijā ar ieganstu, ka jāapmeklē kvalifikācijas celšanas kursi, no Rīgas uz Maskavu tika nosūtīta augsta ranga latviešu virsnieku grupa. Latvijas virsniecības ziedu Krievijā apcietināja un represēja. Tomēr reti kad piemin, ka pret dažiem čekisti izrādīja apbrīnojamu augstsirdību. Šie ļaudis pēc kara bija sastopami Rīgas ielās, turklāt jau padomju ģenerāļu un pulkvežu formās.

Pāris dienas pirms latviešiem liktenīgā 14. jūnija vilcienā uz Maskavu izbrauca kopumā 22 virsnieki. Viņi pārstāvēja likvidētās Latvijas armijas vietā izveidotā sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vadību. Vīri aizbrauca vēl kā brīvi cilvēki, tuvinieku pavadīti, apgādājušies ar pārtikas rezervēm un apģērbu, jo īsti neticēja propagandas runām, ka PSRS visa kā ir gana. Jādomā, uz jauno galvaspilsētu komandētos nomāca drūmas nojausmas. Nosūtīšana uz Maskavu faktiski notika piespiedu kārtā, piekrišanu neprasot.

Aizbraucēju pulkā bija trīs ģenerāļi – Roberts Kļaviņš, Jānis Liepiņš, Oto (Otis) Ūdentiņš; divpadsmit pulkveži un septiņi pulkvežleitnanti. Korpusa komandierim ģenerālim Kļaviņam un ģenerālim Liepiņam, pulkvežiem Lejiņam un Jurēvičam bija lemts arests un nošaušana. Citus gaidīja nometne Sibīrijā pie Lamas ezera. No “komandētajiem” tur nonāca trīspadsmit latviešu virsnieki. Kaut dzīves apstākļi šajā lēģerī nebija tik skarbi kā citās gulaga nometnēs, tomēr pulkveži un pulkvežleitnanti mira no novājēšanas, smagā darba un tīfa epidēmijas. Pie Lamas nomira septiņi, bet izdzīvoja seši šīs grupas latviešu virsnieki, no kuriem Latvijā atgriezās pieci. Jāpiebilst, ka no visiem izsūtītajiem virsniekiem pēc Staļina nāves mājup pārradās tikai kādi 90.

Četri neskartie

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons raksta: “Visi kursanti, izņemot ģenerālmajoru Oto Ūdentiņu, pulkvežus Robertu Lielbiksi, Kārli Priedīti un Valteru Konrādu Bruņinieku, kuri vēlāk dienēja sarkanajā armijā kā militāro mācību iestāžu pasniedzēji, tika apcietināti, sodīti ar nāvi vai gāja bojā padomju soda nometnēs.” Vien pieminētie netika ne tiesāti, ne izsūtīti. Viņi patiešām beidza solītos kursus Maskavā, turpināja dienestu sarkanajā armijā kā pasniedzēji karaskolās. Viņiem atļāva atgriezties dzimtenē, baudīt padomju nomenklatūras labumus un nomirt savā nāvē.

Tā 24. teritoriālā strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, padomju ģenerālmajors Ūdentiņš kara gados bija docētājs sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā Maskavā. 1946. gadā viņš ieradās Rīgā, vadīja Latvijas Valsts universitātes (LVU) militārās mācības katedru, bet no 1956. gada kļuva par personālo pensionāru. Nomira 1988. gada 22. janvārī.

Pulkvedis Bruņinieks Maskavā bija pasniedzējs M. Frunzes Kara akadēmijā un arī kursos “Vistrel”. Kad pēc kara atgriezās Rīgā, strādāja uzņēmumā VEF. Nomira 1960. gadā. Par mācībspēku M. Frunzes Kara akadēmijā un kursos “Vistrel” kalpoja arī pulkvedis Priedītis. Pēc kara viņš turpināja pasniedzēja darbu Baltijas sevišķā kara apgabala kvalifikācijas celšanas kursos, tad Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta un LVU militārās mācības katedrā. Nomira 1975. gadā. Karu PSRS militārajās mācību iestādēs tāpat pārlaida agrākais ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais sarkano latviešu strēlnieku virsnieks, pulkvedis Lielbiksis. Arī viņš vēlāk kļuva par LVU kara katedras mācībspēku. Nomira 1982. gadā.

Tas, kādu apsvērumu dēļ un ar kādiem noteikumiem tieši šie augsta ranga virsnieki izpelnījās padomju varas uzticību un tika saudzēti, ir interesants, taču neizzināts jautājums, pie kura vēsturniekiem nākotnē pienāktos palauzīt galvas. “Kādā veidā viņi palika dzīvi, tā joprojām ir mīkla. To varētu noskaidrot tikai Krievijas arhīvos. Pieļauju, ka patiesībā konkrētu dokumentu varētu nebūt pat tur, jo tas tomēr bija kara sākums ar neskaidrībām, jukām. Bet, ja tādi dokumenti ir bijuši, viņi jebkurā gadījumā nav nonākuši Latvijas vēsturnieku rīcībā. Man grūti iedomāties, kad pienāks tāds brīdis, kad tie varētu nonākt,” atzīst Kara muzeja starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane. Iespējams, karam sākoties, patiešām radās vajadzība saglabāt kādus pieredzējušus speciālistus sarkanarmijas virsnieku apmācīšanai frontei. “Varbūt bija atlase, pēc kādiem kritērijiem šo personību izmantot, bet citu nošaut. Tikpat labi varēja gadīties, ka cilvēks atradās īstajā brīdī īstajā vietā, vai gluži pretēji,” spriež vēsturniece. Nav šaubu, ar šiem cilvēkiem tika manipulēts, bet pēc kara viņi noderēja kā “nacionālie kadri” iespaida radīšanai, ka, lūk, vecie latviešu virsnieki ir sveiki un veseli un vēl “audzina latviešu virsnieku jauno paaudzi”. Pēdējais tika klāstīts 1962. gada martā latviešiem ārzemēs adresētajā laikraksta “Dzimtenes Balss” numurā, kur lasāma intervija ar prestižā Ausekļa ielas dzīvoklī mītošo ģenerāli Ūdentiņu.

Ūdentiņš patiesībā bija vienīgais sabiedrībā pazīstamais Latvijas armijas ģenerālis, ko padomju specdienesti izmantoja kā trumpi propagandas nolūkos. “Tepat Rīgā dzīvo un pensijas saņem pulkveži Priedītis un Lielbiksis, pulkvežleitnanti Palejs un Purmalis. Baldonē dzīvoja pensionētais Ābeltiņš, pulkveži Bruņinieks un Žīds jau miruši. No vecajiem virsniekiem bieži sastopu ģenerāļus Jāni Balodi, Mārtiņu Peniķi un Olekšu, pulkvežleitnantus Tarto un Kauki-Daugi. Jelgavā dzīvo pulkvedis Frickaus, lauku mājās Bauskas apkaimē kādreiz pazīstamais sportists, kapteinis Dzelzskalējs. Pensionējušies arī ģenerāļi Strombergs un Brantkalns, kas kalpoja padomju armijā jau no revolūcijas un Pilsoņu kara laikiem. Šo virsnieku vietā izaugusi jaunā maiņa,” avīzei braši stāsta Ūdentiņš. Ne mājiena par to, ka vairākums viņa nosaukto no gulaga atgriezušies tikai pirms dažiem gadiem un faktiski ir varas izstumti, bez iespējām dabūt normāli atalgotu darbu! Oto Ūdentiņam, šajā avīžrakstā maizes devēji uzticēja arī nomelnot trimdā aktīvos latviešu leģiona virsniekus Vili Janumu un Kārli Lobi. Latvijas PSR VDK šos vīrus laikam uzskatīja par traucējošiem, kamdēļ ģenerālis bijušos Latvijas armijas dienesta biedrus aprakstījis attiecīgi kā “bodnieku”, kas tikai meklējot “personisko labumu sev”, un mutes bajāru, kurš dzīvojot vien pa “padebešiem”.

Atstāti rezervei?

Jāšaubās, vai ģenerāļa Ūdentiņa attiecības ar Sibīrijas elli izgājušajiem bijušajiem ieroču brāļiem bija tik labas, kā “Dzimtenes Balsī” sludināts. Akadēmiķis, arheologs Andris Caune, kurš 60. gados bija draudzīgās attiecībās ar ģenerāli Jāni Balodi, Ūdentiņa apgalvojumu, ka viņš bieži tiekoties ar Balodi, uzskata par tukšu – Ūdentiņš vienkārši teicis, ko viņam lika. “Balodis vairījās tikties ar tādiem cilvēkiem. Ar ģenerāli [Mārtiņu] Peniķi gan tikās,” liecina Caunes kungs. Bijušais kara ministrs vadīja dienas Saulkrastos un nekad neesot izteicis neko tādu, kas izskaidrotu, kāpēc agrākajam padotajam izdevies izbēgt no represijām. “Viņš nerunāja par politiski jūtīgiem jautājumiem. Pieminēja neatkarības kara cīņas, ulmaņlaikus, bet ne to, kas notika pēc tam. Atšķirībā, piemēram, no Vilhelma Muntera Balodis nekur nepiedalījās, lai arī padomju iekārta viņu bija iecerējusi izmantot propagandas nolūkos, tāpat kā Munteru. Baloža kundze reiz sacīja, ka Munters atklāti teicis: “Es gribu dzīvot, nevis eksistēt”,” atcerējās vēsturnieks. Andra Caunes pieļāvumā, Ūdentiņa liktenim izšķiroša varēja izrādīties viņa loma 1940. gada 17. jūnijā. Toreiz ģenerālis vadīja armijas virsnieku delegāciju, kura pie Lietuvas robežas sagaidīja Staļina pilnvaroto, Baltkrievijas kara apgabala priekšnieku ģenerāli Pavlovu. “Varbūt viņš tādā veidā guva uzticību,” min akadēmiķis.

Latvijas armijas kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par šo epizodi pierakstītas vēl padomju laikos. Krimuldēns piemin, ka Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis leitnants Ūdentiņš Jonišķu stacijas restorānā sarīkotajā neoficiālajā maltītē jautājis Pavlovam: “Kas ar mums būs?”, bet tas atbildējis: “Mēs būsim sabiedrotie karā pret Vāciju. Tā ir mūsu kopējais ienaidnieks. Mēs iesim uz Berlīni”. Krimuldēns tāpat atstājis kolorītu liecību par Latvijas armijas delegācijas atgriešanos Rīgā 17. jūnija pēcpusdienā: “Torņakalnā Rīgas pagrīdnieki bija izsūtījuši savus posteņus krievu tanku sagaidīšanai un apsveikšanai. Aiz pārskatīšanās mūsu mašīnai iznāca pretī un pasniedza rozes Ūdentiņam Rīgas žīdiete. Ūdentiņš iemeta rozes pasniedzējai acīs. Pasniedzēja lādēdamās aizskrēja.”

Izvēloties, kuru no Latvijas armijas virsniekiem represēt, kuru izmantot, čekisti nedemonstrēja konsekvenci. 1940./1941. gadā ne vienam vien virsniekam kļuva liktenīgi pat pārdesmit gadu seni notikumi Krievijas Pilsoņu kara laikos, kad bija gadījies dienēt “ne tajā” frontes pusē. Tomēr, piemēram, pulkvedim Lielbiksim 1919. gada vasaras dezertēšana no sarkano strēlnieku rindām, kā redzams, tika “piedota”. Varbūt kādam arguments šķita tas, ka pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma pulkvedis bija kritis nežēlastībā un atvaļināts kā no Saeimas komandanta posteņa, tā armijas vispār. No otras puses, mēs nezinām, kā ģenerāļa Ūdentiņa dzīvi ietekmēja tas, ka viņa jaunākais brālis Jānis kapteiņa pakāpē karoja latviešu leģiona rindās. “Kad čekistiem vajadzēja, tad viņi tādus faktus izmantoja, kad nevajadzēja, neņēma vērā. Sava nozīme likteņos varēja būt arī padomju aģentūras ziņojumiem, kuri par konkrētiem virsniekiem tapa vēl 30. gados,” saka Barba Ekmane. Spriežot pēc līdzīgas prakses Lietuvā un Igaunijā, var teikt, ka tā bija sistēma atstāt neskartus kādai “neatskārstai vajadzībai” pa atsevišķam augsta ranga ģenerālim, pulkvedim. “Mēs nezinām, kādi bija politisko risinājumu varianti, kas tika izskatīti Maskavā. Bet man ir nepatīkami, ja kādu mēģina nosodīt, ka viņu skāris tieši tāds liktenis. Cik starp mums pašiem ir tādu, kuri varētu pateikt, ka nerīkotos tā, lai saglabātu savu vai savas ģimenes locekļu dzīvību?” spriež Ekmane.



Filed under: Okupācija, represijas, Vēsture

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Latviešu niecīgais skaits kompartijas un administratīvās nomenklatūras aparātā priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu. Vietējie komunisti uzskatīja, ka disproporciju rada pēckara gados iebraukušo vai atsūtīto funkcionāru nekompetence un nevēlēšanās saprast vietējos apstākļus. Izmaiņas nacionālajā politikā Latvijā liecināja, ka PSRS vadība arvien konsekventāk īsteno republikas rusifikāciju.

Paradoksāli, bet nacionālo tendenču iedvesmotājs savienoto republiku kompartiju un augstākās nomenklatūras aprindās bija bijušais čekas vadītājs, tobrīd PSRS iekšlietu ministrs un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Lavrentijs Berija. Kremlī notika cīņa par varu un Berija mēģināja nostiprināt savas pozīcijas, nodrošinot atbalstu nacionālo republiku partijas organizācijās. Baltijas valstīs vairakkārt ieradās Berijas emisāri, kas aizkulišu sarunās vietējiem solīja teju tādas pašas tiesības kā Austrumeiropas sociālistiskajām valstīm. Baumoja, ka Igaunijā pat tiekot veidota jauna valdība.

1953. gada 12. jūnijā PSKP CK prezidijs pēc Berijas iniciatīvas pieņēma lēmumus par kadru jautājumu Lietuvā un Baltkrievijā, kuros tika noteikts izvirzīt vadošā darbā nacionālos kadrus, kas pārvalda titulnācijas valodu un pazīst vietējos apstākļus. Tādi pat lēmumi tika pieņemti arī par Latviju un Igauniju, taču tie netika publicēti, jo trīs dienas pēc šo lēmumu pieņemšanas Berija tika arestēts un apsūdzēts valsts nodevībā. Tā kā viens no galvenajiem apsūdzības punktiem bija nepareiza nacionālā politika, lēmums par Latviju un Igauniju tika noklusēts, jo to bija sagatavojis nevis Berija, bet pats Ņikita Hruščovs.

Tomēr LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš PSKP CK prezidija lēmumu gandrīz punktu pa punktam nolasīja LKP CK 1953. gada 22. jūnija plēnumā. Viņš klātesošos informēja, ka LKP CK un Ministru Padome pieļāvusi kļūdu, lietvedībā izmantojot tikai krievu valodu: „Mūsu pienākums ir izpildīt PSKP CK lēmumu, atcelt visas partijas, padomju, sabiedrisko organizāciju lietvedības vešanu Latvijas PSR krievu valodā. Ministru Padomes, LKP CK biroju un plēnumu, rajonu un pilsētas partijas komiteju, darbaļaužu deputātu izpildkomiteju sēdēm turpmāk jānotiek latviešu valodā. Šī lēmuma izpilde prasīs, lai daudzie partijas un padomju orgānu vadošie darbinieki, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītāji iemācītos latviešu valodu.”

Lai šādu lēmumu sagatavotu, tika savākti materiāli par Latvijas kompartijas nacionālo sastāvu. Tas izrādījās latviešiem katastrofāls, īpaši Rīgā. Latvieši Latvijas kompartijā bija mazākumā jau kopš 1940./41.gada. Viss kompartijas skaitliskais pieaugums notika tikai uz iebraucēju rēķina. Rīgā kompartijas aparātā iebraucēju bija absolūtais vairākums. Par to plēnumā tika kritizēts Eduards Berklavs un citi Rīgas kompartijas funkcionāri. Viņi taisnojās, ka Rīgā vispār dzīvo maz komunistu latviešu. Arī padomju nomenklatūras darbinieku vidū Rīgā latviešu bija tikai 30%.

Plēnumā pieņemto lēmumu iespaidā divas nedēļas, tas ir, līdz 1953. gada jūlija sākumam, tika realizēti pasākumi, lai uzlabotu nacionālo kadru politiku un latviešu valodas stāvokli padomju sistēmā. Līdz 1953. gadam vadošajos amatos Latvijas PSR iecēla galvenokārt tikai krievus vai Krievijas latviešus. No visiem rūpnīcu galvenajiem inženieriem tikai 22,5% bija latvieši, kolhozu priekšsēdētāji - 12%, mašīnu - traktoru staciju direktori - 45%. Šie skaitļi liecināja par klaju latviešu diskrimināciju.

Pēc LKP CK plēnuma situācija strauji mainījās - kadru izvēlē priekšroka tika dota vietējiem latviešiem. Piemēram, LKP CK otrā sekretāra amatā no Maskavas atsūtītā Jeršova vietā iecēla Vili Krūmiņu. Ievērojamas vadošo kadru maiņas notika arī LPSR Iekšlietu ministrijas vadībā. Nacionālo kadru izvirzīšana vadošajos amatos paaugstināja latviešu valodas statusu, to atsāka lietot lietvedībā, bet latviešu valodas nepratējiem visīsākajā laikā tika uzdots to apgūt. Dažviet partijas komiteju darbinieki paziņoja, ka tiem, kas nespēs iemācīties latviešu valodu, nāksies no Latvijas aizbraukt.

Diemžēl pēc Berijas aresta un nošaušanas situācija atkal pasliktinājās. Berijas nacionālā politika tika atzīta par nepareizu un valsti graujošu. Tomēr, kaut arī PSKP CK prezidija un LKP CK plēnuma lēmumi darbojās tikai dažas nedēļas, tie formāli tā arī nekad netika atcelti. Tas ļāva Eduardam Berklavam un citiem nacionālkomunistiem atsaukties uz tiem un pamatot savu nostāju turpmākajos gados.

Pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā, kurā tika nosodīts Staļina personības kults, valstī sākās reformas, kas bija vērstas arī uz pārvaldes sistēmas pārliekas centralizācijas novēršanu. Taču Hruščova „destaļinizācijas” politika nemainīja nacionālo politiku - migrantu ieplūšana Latvijā un tās rusifikācija turpinājās. Tomēr, salīdzinot ar Staļina diktatūru, šis laiks bija politisks „atkusnis”. Reabilitēja notiesātos, no Sibīrijas atgriezās izsūtītie. Atsevišķiem laimīgajiem pat tika atļauts doties tūrisma braucienā uz ārzemēm.

Latvijas kompartijas, valsts un saimniecisko struktūru vadībā šajā laikā nonāca vietējie komunisti, kas pagrīdē bija darbojušies vēl neatkarības laikā, kā arī 1940. gada komjauniešu paaudze. Par LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva Eduards Berklavs, par Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Kārlis Ozoliņš, par LKP CK sekretāriem Vilis Krūmiņš un Krievijas latvietis Nikolajs Bisenieks, turklāt Krūmiņš vairākus gadus ieņēma nomenklatūras sistēmā īpaši nozīmīgo par kadru jautājumiem atbildīgā CK otrā sekretāra amatu, kurš tradicionāli pienācās no Maskavas atsūtītam funkcionāram. Latvijas komjaunatnes pirmais sekretārs šajā laikā bija V. Ruskulis, laikraksta „Cīņa” galvenais redaktors Pāvils Pizāns, Arodbiedrību padomes priekšsēdētājs Indriķis Pinksis, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. LKP CK birojā nacionālkomunisti ieguva noteiktu pārsvaru.

Šo jauno kompartijas kadru vadībā tika pieņemta virkne lēmumu, kas bija vērsti uz latviešu valodas un latviešu kultūras saglabāšanu, aktuālām reformām tautsaimniecībā un lauksaimniecībā. Nacionālkomunistu politikas būtiska sastāvdaļa bija centieni atbrīvoties no pēckara gados uzspiestā vulgāri marksistiskā skatījuma, saskaņā ar kuru visa Latvijas un latviešu kultūra, kas nebija saistīta ar proletāriskās vai krievu kultūras „pozitīvo” ietekmi, tika atmesta kā buržuāziska un reakcionāra.

Par nacionālkomunistu galveno ideologu uzskata Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoru Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika noformulēta ideja, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmkārt tās iedzīvotāju interesēs. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot arī imigrācijas ierobežošanas pasākumus. Eduards Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks un Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs, centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu uz iebraucēju rēķina. Savās atmiņās Berklavs raksta, ka attiecībā pret iebraucējiem no „brālīgajām” republikām viņš esot uzskatījis: „Jādomā, nevis kā varētu pierakstīt, bet otrādi - kā varētu nepierakstīt”. Šādi tika panākts pat desmitkārtīgs imigrantu skaita samazinājums.

Nacionālkomunisti aktīvi iebilda pret Latvijas nepārdomāto industrializāciju. Latvijā vēl no cara laikiem bija palikuši rūpnīcu korpusi, kas pirmajā pēckara industrializācijas piecgadē tika atjaunoti. Latvijā bija arī laba dzelzceļa infrastruktūra, Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās bija relatīvi daudz dzīvokļu, kur varēja izmitināt iebraucējus. Iebraucēji uz Latviju brauca arī stihiski, meklēdami labākus dzīves apstākļus. Būtisks imigrācijas faktors bija armija, jo Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs. No 1945. līdz 1959. gadam Latvijā ieceļoja 400 000 krievu un 100 000 citu tautību pārstāvju. Latviešu īpatsvars samazinājās no 84% līdz 60%.

Intensīvās industrializācijas ietekmē Latvijā pasliktinājās ekoloģiskā situācija. Kā ekonomikas, tā arī kultūras kontekstā nozīmīga bija 1958. gadā izvērstā diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Tas bija pirmais gadījums pēckara gados, kad bija vērojama plaša, no augšas neinspirēta sabiedrības aktivitāte. Protestus republikas valdībai iesniedza ievērojami zinātnieki, darba kolektīvi, mācību iestādes, aktīvi iesaistījās prese. Latviešos neapmierinātību radīja arī tas, ka politiskie un saimnieciskie vadītāji vairākumā bija krievi un šajā ziņā Latvija atgādināja Krievijas koloniju, ko vada iebraucēji no metropoles.

1956. gada novembrī Rīgas pilsētas partijas komiteja izdeva lēmumu, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus, divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī jāapgūst divas valodas - latviešu un krievu. Taču, tā kā latvieši lielākoties krievu valodu zināja, lēmums reāli attiecās vispirms uz krieviem. Nedaudz vēlāk - 1956. gada 6. decembrī - arī LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos. Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā tika pieņemti arī 1957. un 1958. gadā.

Šāda rīcība izraisīja sašutumu iebraucēju tūkstošos. No Krievijas atbraukušie kadri, tāpat kā Krievijas latvieši, sīvi pretojās nacionālkomunistiem un vai ik dienas sūtīja uz Maskavu sūdzības, brīdinot par draudošajām nacionālisma briesmām. Krievi sūdzējās, ka viņiem jāmācās latviešu valoda, ka notiek krievu izspiešana no nomenklatūras, lai gan realitātē šāda izspiešana nenotika. Īpaši neapmierinātas bija padomju armijas aktīvā dienesta militārpersonas un atvaļinātie virsnieki. Jāatgādina, ka 1957. gadā PSRS sāka vērienīgu bruņoto spēku samazināšanu, līdz ar to Rīgā demobilizējās vai no jauna ieradās liels skaits virsnieku, taču viņus šeit nepierakstīja. Tā kā bruņoto spēku samazināšana jau tā bija iedragājusi Ņikitas Hruščova popularitāti militāristu aprindās, sūdzībām, kas plūda uz Maskavu, agri vai vēlu vajadzēja radīt negatīvu rezonansi.

Jau 1957. gada rudenī PSKP CK aparāta darbinieki I. Kovaļs, G. Koņjahins un G. Troiņina sagatavoja un PSKP CK sekretariātam iesniedza plašu ziņojumu „Par trūkumiem Latvijas PSR radošās inteliģences idejiski politiskajā audzināšanā”. LKP CK tika apsūdzēta buržuāziskā nacionālisma atbalstīšanā, idejiskās svārstībās, revizionistiskās tendencēs, izteikta politiska neuzticība LKP CK biroja locekļiem E. Berklavam, K. Ozoliņam, P. Pizānam.

1958. gada LKP CK janvāra plēnumā par partijas otro sekretāru neapstiprināja Maskavas atsūtīto ielikteni Fjodoru Kašņikovu. Šādu izaicinājumu PSKP CK ierēdņi piedot nevarēja. Punktu visam pielika Eduarda Berklava 1959. gada sākumā laikrakstā „Cīņa” publicētais raksts „Saruna no sirds”, kurā viņš aicināja latviešus stāties komunistu partijā, lai tādejādi ietekmētu savas republikas nākotni. Šāda uzdrīkstēšanās nekavējoties izraisīja asu Maskavas nosodījumu.

1959. gada pavasarī situācija kļuva tik nokaitēta, ka uz Latviju tika nosūtīta PSKP CK komisija ar PSKP CK sekretāru Nuridinu Muhitdinovu priekšgalā, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Komisijas secinājumi nebija LKP CK vadībai labvēlīgi, tomēr tie nebūtu izraisījuši tik tālejošas sekas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem neizdotos savā pusē dabūt Ņikitu Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā.

Vizītes laikā Hrusčovs savā ierastajā stilā uzbruka gan kapitālistiem par darbaļaužu mocīšanu, gan vietējiem priekšniekiem, kas devuši nacionālismam pārāk lielu vaļu. Pēdējā vizītes vakarā Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālis Djomins paguva Hrusčovam nodot apmelojošus materiālus, kas apsūdzēja Latvijas nacionālkomunistus buržuāziskā nacionālisma propagandā. Sava nozīme PSRS līdera noskaņošanā pret Latvijas kompartijas vadību bija arī viņa sarunai ar Arvīdu Pelši. Būdams impulsīvs cilvēks, Hrusčovs lidostā atvadoties „uzsprāga” un asi uzbruka Berklavam, apsūdzot to nacionālismā.

1959. gada 20. - 21. jūnijā LKP CK birojā tika apspriests Maskavas komisijas ziņojums. Gan Eduards Berklavs, gan Vilis Krūmiņš, gan Vilis Lācis izteicās, ka komisijas slēdzienā sarakstītas pilnīgas muļķības, fakti interpretēti tendenciozi, bet daži pat izdomāti. Taču LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš pieņēma visus Maskavas pārmetumus. Debatēs varēja dzirdēt tādas frāzes kā „nacionālās politikas izkropļojumi”, „nacionālisti negrib Pļaviņu HES celtniecību”, „nacionālisms ir viens no ienaidnieku cīņas veidiem pret komunismu”, „gribēja noņemt lozungus krievu valodā”, „visa tautas vēsture ir saistīta ar krievu tautu”, „230 000 sarakstās ar ārzemēm”, „apakšpulkvedis atbrauca no Polijas pie ģimenes… nepieraksta” un tamlīdzīgi. Arī pārējie LKP CK biroja locekļi, izņemot E. Berklavu, vairāk vai mazāk atkāpās no savām iepriekšējām pozīcijām.

Ja nacionālkomunisti būtu palikuši vienoti savā nostājā, iespējams, tiem izdotos atvairīt pretinieku uzbrukumus. Taču jau šajā biroja sēžu posmā viņus izdevās sašķelt. Vairāki nacionālkomunisti, kas neatbalstīja Berklava metodes, acīmredzot nosprieda: labāk upurēsim Berklavu, bet saglabāsim savus posteņus. Tomēr grēku nožēlošana un „kažoka maiņa” nepalīdzēja.

Neattaisnojās arī Kalnbērziņa cerības aizbraukt uz Maskavu, aprunāties ar Hruščovu un visu nokārtot mierīgā ceļā. Uz PSKP CK prezidija sēdi 1959. gada 1. jūlijā padomju Latvijas vadība devās nevis, lai draudzīgi aprunātos, bet saņemtu ziņu, ka viņu laiks ir pagājis. Tas bija sods par neprasmi vai nevēlēšanos laikus no politiskās skatuves novākt Eduardu Berklavu un citus aktīvos nacionālkomunistus.

1959. gada 7. un 8.jūlijā notika LKP CK ārkārtas plēnums, kura dalībnieku vairākums nosodīja Berklava un viņa domubiedru „nacionālismu”. J. Kalnbērziņa referāta pamatā bija PSKP CK darbinieku ziņojums. Eduards Berklavs savu nostāju centās pamatot ar to, ka tā nav pretrunā ar PSRS likumdošanu. Šāda argumentācija, kas apelēja pie tiesiskas valsts principiem, Maskavai bija kaut kas pilnīgi svešs. Berklavs tika atcelts no visiem amatiem. Plēnums iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski vajadzēja atlaist nākamajos mēnešos. Izvirzīts tika arī jautājums par „vienīgā nevainīgā” (Ņ. Hruščova raksturojums) - Arvīda Pelšes - atbildību, jo kā LKP CK biroja loceklis viņš bija līdzatbildīgs par partijas īstenoto kursu. Pelše atvairīja uzbrukumus ar paškritiku - viņš esot darbojies kautrīgi un neuzstājīgi, lai gan pamatā bijis pareizās pozīcijās.

Pēc šā plēnuma vairāki simti republikas vadošo darbinieku tika atstādināti no amatiem. Eduardu Berklavu nosūtīja trimdā uz Vladimiru Krievijā, kur viņš strādāja par Kinematogrāfijas pārvaldes priekšnieku. No amatiem tika atbrīvoti arī K. Ozoliņš, I. Pinksis, V. Kalpiņš, P. Dzērve, E. Mūkins un daudzi citi. Interesanti, ka „buržuāziskajā nacionālismā” tika apvainoti arī LPSR lauksaimniecības ministrs krievs Aleksandrs Ņikonovs, kas tāpat bija spiests atstāt Latviju, kultūras ministra vietnieks baltkrievs Pāvils Čerkovskis un ebrejs F. Fridmans. Amati bija jāatstāj arī tiem, kas pirms 1959. gada „nepietiekami aktīvi” cīnījās pret nacionāli domājošiem komunistiem. Vēsturnieki represēto skaitu lēš no 200 līdz pat 2000. Represēti tika LKP augstākie vadītāji, visu avīžu galvenie redaktori, komjaunatnes vadība, partijas rajonu komiteju sekretāri, Ministru padomes un Valsts plāna vadība.

Interesants ir fakts, ka pirms 1959. gada jūlija notikumiem, Vilis Lācis, kas veselības problēmu dēļ gatavojās beigt aktīvās darba gaitas, Eduardu Berklavu bija iecerējis kā savu pēcteci LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja amatā. Savukārt kompartijas otrais sekretārs Vilis Krūmiņš bija reālākais pretendents uz pirmā sekretāra posteni Jāņa Kalnbērziņa vietā. Taču LKP Centrālkomitejas plēnums pārvilka svītru gan viņa, gan citu nacionālkomunistu karjerai. Krūmiņš vispirms tika pazemināts par izglītības ministru, bet pēc tam par it kā pieļautajām kļūdām, piemēram, ierakstu Rundāles pils viesu grāmatā, ka pili vajadzētu atjaunot, viņu atbrīvoja arī no ministra posteņa un iecēla par Dabas muzeja direktoru, kas vairs nebija nomenklatūras amats.

Pēc 1959. gada jūlija plēnuma Jāni Kalnbērziņu, kurš 20 gadus bez pārtraukuma bija atradies LKP CK pirmā sekretāra amatā, pazemināja un K. Ozoliņa vietā nozīmēja par LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju. Faktiski šai amatpersonai nebija nekādu valstiski svarīgu funkciju un tiesību, jo prezidijs formāli sankcionēja visu, ko nolēma partijas vadība. Tomēr arī šajā amatā Kalnbērziņš nenoturējās ilgi - LKP CK 1959. gada 25. novembra plēnumā viņš bija spiests atkāpties no amata. Amatu zaudēja arī Vilis Lācis.

   

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 2

Krievijas vēstures izpratne Rietumos negūst atbalstu

Nesen Tatjanas Ždanokas domubiedriem tā saucamā Latvijas Cilvēktiesību komitejā (LCK), kas cerēja uz Kremļa vēstures izpratni Rietumos vai vismaz savos tuvākajos Rietumu sabiedrotajos, nācās vilties. Viņu goda viesis – viens no Londonas universitātes tiesību zinātņu profesoriem Bils Bourings, kas sūdzībās pret Latvijas valsti pārstāvējis Ždanoku, izteicās, ka tomēr nosodot Molotova–Ribentropa paktu, un norādīja uz Latvijas padomju okupāciju un to, ka Kononova lieta nav pārsūdzama un pauda respektu pret Eiropas tiesnešu lēmumu (14 augstie Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši lēma par labu Latvijai).

Turklāt B. Bourings norādīja, ka galu galā Kononova lietas iznākums atsalumu Krievijas un ES attiecībās neradīs un ka būtu bijis daudz labāk, ja pēc kara Padomju Savienība būtu atdevusi Baltijas valstīm neatkarību, un pat atļāvās pavēsu piezīmi Kremļa retorikā ieturētam jautājumam, ka šāds spriedums it kā pārskatot Nirnbergas tribunāla nostāju, izsakoties, ka “Nirnbergā uzvarētāji paši veidoja sev likumus”.

Jau 2000. gadā tobrīd vēl tikai Krievijas prezidenta vietas izpildītājs, VDK virsnieks Vladimirs Putins vienā balsī ar krievvalodīgo laikrakstiem rādās saniknots par 1998. gadā Latvijā uzsākto tiesvedību pret sarkanarmijas veterānu Vasiliju Kononovu un pāris citām prāvām.

Kononovs – ilgus gadus “LPSR cienījams vīrs”, svinējis 9. maiju un citus padomju svētkus, gadiem strādājis Rīgas transporta milicijā, lādzīgs krievu cilvēks, kas mitinās labā pensijā Rīgā, reizēm arī satiekas ar padomju cīņu biedriem tā saucamajā Draudzības kurgānā un līdzjutējiem pie Pārdaugavas “staba”.

Kononova vārdā Mangaļos krievvalodīgie jaunieši spridzina (2000. nov.) sliežu atzaru, pieprasot krievu valodai valsts valodas statusu. Patiltēs parādās uzraksti kirilicā – Lai dzīvo Kononovs!

Pats Kononovs par saviem jaunības dienu notikumiem labpatikā rakstījis privātas atmiņas dienasgrāmatas veidā. 1944. gada maijā sarkano partizānu vienība Kononova vadībā 18 dalībnieku sastāvā (Boikovs, Ļebedevs, Gusevs, Smirnovs, Stepanovs, Vaginovs u. c.), pārģērbusies vācu armijas formās, pēc iepriekš izstrādāta plāna uzbrūk Latgales Mazo Batu sādžai, kad iedzīvotāji gatavojas Vasarsvētkiem. Nogalina deviņus mierīgos ciema iedzīvotājus, arī sievietes, sešus no tiem un sievieti pēdējā grūtniecības mēnesī dzīvus sadedzina viņas mājā. Nodedzina saimniecības, nolaupa apģērbu, pārtiku un citas lietas.

Tas pat pēc daudziem gadiem nemulsina Kremļa izvērstās “taisnās līnijas” respektētājus – jau pēc diviem mēnešiem LR Augstākā tiesa (25.04.2000.) Kononovu, kuram vairs varēja pierādīt tikai deviņu civiliedzīvotāju zvērisku noslepkavošanu, piespriež vien jau izciesto pusotru gadu cietumsoda un atbrīvo.

2003. gadā Rēzeknes tiesas zālē, klātesot Krievijas Federācijas ģenerālkonsulam Daugavpilī V. Tuzovam, vēlreiz tiek rupji ignorēta prokurora apsūdzība, turklāt 2003. gada sākumā Kononovs no Krievijas prezidenta Putina dāvanā saņem pulksteni, ko viņam svinīgi pasniedz Krievijas vēstnieks Latvijā ar pavadvēstuli: “Jūsu pašaizliedzīgā cīņa pret cilvēktiesību ierobežojumiem mūsdienu Latvijā un mēģinājumiem pārrakstīt vēsturi izsauc patiesu atbalstu Krievijas sabiedrībā.”

Tomēr LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. g. 30. aprīlī atzīst Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā un atkal piespriež mikroskopisku sodu – gadu un astoņus mēnešus, ko tas sen jau izcietis un var apmierināti atkal doties mājup, lai 2005. gadā Maskavā saņemtu apbalvojumu “Gada tautietis”, kas tiek piešķirts arī “izciliem krieviem, kuri dzīvo ārvalstīs”, un 2006. gadā ar Krievijas atbalstu vērstos Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) pret Latvijas valsti. ETC 2008. gadā ar vienas balss pārsvaru Latvijai uzdod samaksāt noziedzniekam Kononovam 30 000 eiro morālo kompensāciju.

Tomēr pēc apelācijas sūdzības Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta Kononovu atzīst par vainīgu kara noziegumā, un šis lēmums nav pārsūdzams.

Pašlaik Krievija zaudē ar savu bandinieku – kara noziedznieku un mierīgo iedzīvotāju slepkavu Kononovu, taču turpina vēstures pārrakstīšanu un diezgan nožēlojamā veidā stimulē uz Krieviju vērsto pašapziņu lielai Latvijas iedzīvotāju daļai.

Uzskatāmi to var vērot 9. maija notikumos Rīgā – katru gadu no jauna.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=81376

Filed under: Vēsture

Kārtējā populārzinātniskā grāmata, kas veltīta elektroierīcēm un elektrifikācijas vēsturei. Savā blogā jau pāris tādas esmu apskatījis Electric Universe by David Bodanis, The Ten Most Beautiful Experiments by George Johnson. Grāmatu iegādājos, jo viņu man rekomendēja amazon.com veikals. Otrs iemesls bija tikpat triviāls, manā grāmatu plauktā vēl nebija grāmatas, kas būtu veltīta bateriju vēsturei.

Autors mums īsumā izstāsta visu elektrifikācijas vēsturi, sākot ar sengrieķu eksperimentiem ar dzintaru, viduslaiku magnētu trakumu, telegrāfa attīstību, elektronisko skaitļotāju un LCD attīstību. Tam visam klāt mēģināts piesaistīt bateriju attīstībai. Baterijas sākās kā Leidenes trauks, Voltas batereja un beidzas ar mūsdienu litija jonu bateriju.

Diemžēl sākot lasīt nācās atzīt, ka, lai arī baterijas tiek pieminētas, daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta pašām elektroierīcēm, elektrifikācijai, telegrāfam un telefonam. Viss jau būtu labi, bet dažas pamatlietas tiek apskatītas diezgan virspusēji, piemēram, baterijas darbības pamatprincipi. Okei, ja esi mācījies ķīmiju, tad nekāda noslēpuma tur nav, bet tomēr grāmatā par šādu tēmu gribētos palasīt arī ko vairāk par pašu bateriju nosaukumiem. Arī bateriju standartizācija tiek pieminēta garāmejot.

Ir jau arī pozitīvas lietas – cilvēces un elektrības vēsture tiek apskatīta visai daudzpusīgi, ir pāris interesanti fakti. Dažādi elektriskie dziedniecības aparāti, ar kuriem pērnā gadsimta sākumā uzņēmīgi ļautiņi krāpa cilvēkus, Edisona elektriskā pildspalva, pirmie portatīvie radioaparāti, LCD ekrāns pēc otrā pasaules kara, DIY rentgena staru aparāts pasūtāms pēc kataloga.

Tātad varam izlasīt par visu ko, kam ir jebkāda saistība ar elektrību, bet par pašām baterijām informācija visnotaļ minimāla. Tas mani tiešām sarūgtināja. Labi, ja šī būtu mana pirmā grāmata, kuru lasot, es vēlos uzzināt kaut ko par elektrību, tad iespējams atzītu grāmatu par labu esam. Bet tā esmu spiests secināt, ka nosaukums diemžēl pilnībā neatbilst apskatītajam tematam, un bateriju vēsture man šķiet pieminēta tikai garāmejot. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēs.

Ak jā, arī Galileja eksperiments ar objektu mešanu no Pizas torņa, lasītājam tiek pasniegts standarta leģendas formā.

Līdzīgi raksti

• Electric Universe by David Bodanis
• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• E=mc2: A Biography of the World’s Most Famous Equation by David Bodanis

http://www.delfi.lv/news/national/politics/rosina-padomju-okupacijas-upuru-memorialu-celt-par-es-naudu.d?id=32896913

Kultūras ministrija (KM) ierosina turpināt Padomju okupācijas upuru memoriāla izveidi Vecrīgā, lai tas būtu pilnībā pabeigts līdz 2014.gadam, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un tam nepieciešamo 5,1 miljonu latu piešķirt no Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļiem, liecina KM sagatavotā koncepcija, ko ceturtdien izskatīs Valsts sekretāru sanāksmē.

Filed under: Vēsture

Saulei spīdot un tālam pērkonam brīžiem ieducinoties, 6. jūlijā (2010)  Rīgas 1. Meža kapu Balto krustu kapulaukā pieminēt Baigajā gadā un gulagā nobendētos Latvijas iedzīvotājus bija pulcējies nepilns simts ļaužu.

Okupācijas muzeja organizētais piemiņas brīdis 6. jūlijā pie Baltajiem krustiem notiek ne pirmo gadu. Tieši minētajā datumā 1941. gadā šeit tika sākta Centrālcietuma pagalmā uzieto čekas upuru pārapbedīšana, un vēlāk uz šejieni pārveda arī komunistiskā terora upurus no citām Rīgas un Pierīgas slepkavošanas un spīdzināšanas vietām. Baltajos krustos no masu kapiem ekshumētos guldīja vēl līdz pat 1944. gadam un kopumā te atdusas ap 120 mocekļu. “Mūsu tēvi un brāļi uzstādīja še glabātajiem upuriem katram baltu krustu. Tā ir visvienkāršākā cilvēcības zīme un garīgi visietilpīgākais simbols. Tā ir kristīgās ticības zīme, kas apzīmē viņus kā mūžīgās dzīvības mantiniekus,” svētvārdos bilda mācītājs Guntis Kalme. Balto krustu komplekss tika nopostīts 50. gadu beigās, to pārklāja ar virsapbedījumiem, un piemiņas vietu atjaunoja tikai atmodas gados.

Kā vairākkārt atzīmēja runātāji – šoreiz pieminētāju bija pulcējies mazāk nekā citus gadus. Rīgas Represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Lapiņš izteicās, ka pie vainas varot būt minimālā vai pat neprecīzā informācija, ko esot snieguši masu saziņas līdzekļi. “Stāstiet jaunajai paaudzei! Mūsu paliek aizvien mazāk,” bilda Lapiņa kungs. Tomēr klātesošos ar savu klātbūtni iepriecināja jaunsargi un partijas “Visu Latvijai!” dziedošo jauniešu grupa. Partijas valdes līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars tāpat bija vienīgais politisko aprindu cilvēks, kurš ieradās pieminēt mocekļus. Jautāts, vai nav gaidāms arī kāds no “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, ar kuru partija grasās vienoti uzstāties Saeimas vēlēšanās, Dzintars atsmaidīja, ka pēc apvienības nodibināšanas viņš jau pārstāvot arī tēvzemiešus. “Piemiņa ir kaut kas daudz vairāk nekā atcerēšanās. Lai piemiņa būtu īsta, jābūt taisnīgai attieksmei pret vēsturiskiem notikumiem un taisnīgai attieksmei pret to režīmu, kurš šīs sāpes savulaik mūsu tautiešiem nodarīja. Sāpīgi un upuru piemiņu zaimojoši, ja šodien ielās redzam ar PSRS simboliku dekorētus apģērbus vai automašīnas, ja redzam padomju režīma slavināšanu 9. maijā, 13. oktobrī un citās dienās,” atzīmēja Raivis Dzintars, uzsverot jaunatnes patriotiskās audzināšanas nepieciešamību.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=81108

Filed under: gulags, piemiņa, REPRESĒTIE, Vēsture, čeka

Atmiņas ved atpakaļ, bet sapņi uz priekšu – ar šādu moto savu divdesmit piekto jubileju sagaidīja Dobeles novadpētniecības muzejs. Šo gadu laikā piepildījušies daudzi mazie sapnīši-izveidots Dobeles pils makets, iegūts jauns aprīkojums. Tagad dobelnieki cer piepildīt savu lielo sapni – iegūt muzejam jaunu mājvietu. Related posts:Atklāj ekspozīciju par Dobeles pilskalna vēsturi Dobeles novadā ...

Kārtējo reizi pierādās, ka eļļa, kas veidota no marihuānas ārstē ādas vēzi un ne tikai! Līdzīgs raksts ŠEIT Tweet This Post

Pagājuši vairāki gadi un tagad varu oficiāli paziņot, ka esmu izlasījusi visas trīs “Mūsu vēsture 1985 – 2005″ grāmatas. Par katru no daļām mani iespaidi ir atšķirīgi. Par pirmo jūsmīgi, par otro bezcerīgi, bet par trešo sīkumaini un beigās pacilājoši. Un tomēr visas grāmatas izlasīt gribējās, jo neviens cits nav uzrakstījis tik iespaidīgu kontekstualizētu izklāstu par to kādā mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam.

Lasot pirmo no daļām, gribējās kaut autori būtu ielikuši vairāk atsauču saviem novērojumiem un atziņām. Gribējās saprast, vai tās ir balstītas uz faktiem, vai kāda no autoru zināšanām. Tomēr tā nav akadēmiska literatūra un visam nav jabūt patiesam, pietiek vien ar raisītām pārdomām, ka varētu būt tā vai tā. Un raisījās.

Mācoties SZF Komunikācijas zinātni, Ingus Bērziņš ieteica lasīt “Latvijas miljonāru noslēpumus”, bet lika izlasīt “Latvenergo trīs miljonus”, Zelče – “Visus prezidenta vīrus” un pārējie lika lasīt šo un to, un tikai periodiski. Mums Ilze Nagla mācīja ievadu politikā, taču ne pat ar vieglu rokas mājienu nenorādīja, ka mēs esam gaisīgi mūsdienu Latvijas jaunieši, kas maz ko zina par tiem, kas veido politikas procesu un vēsturi Latvijā. Neviens nesūdzējās un nemēģināja aizpildīt caurumu mūsu zināšanās, neviens neibakstīja acīs. Es gan vairs nedomāju, ka universitātei būtu kaut kas jāiebaksta brutālā veidā, tomēr kaut uzvedināt uz pārdomām nebūtu slikti. Tā vietā Ilze Nagla mums uz tāfeles zīmēja horizontālo partiju piederības iedalījumu.

Šodien es uzskatu, ka, mācoties žurnālistiku “Mūsu vēstures” grāmatām ir jābūt izlasāmo grāmatu sarakstā. Neredzu tagad jēgu lasīt Votergeitas skandāla atšifrējumus. Tie iedod pašapziņu, tomēr ne pilīti sapratnes, kā sasniegt pieklājīgu žurnālistikas līmeni.

Vēl man gribētos, lai šīs grāmatas izlasa ne tikai žurnālistikas studenti, bet arī kolēģi vienaudži, arī draugi un arī tie, kas uzskata, ka izvērtēti piedalās vēlēšanu procesā. Citiem tā būs pārāk smaga, gara, garlaicīga un varbūt nebūtiska vēsture. Loģiski, ka grāmatā ir garlaicīgas sadaļas, piemēram, par to, kā mūsējie sadalījuši ārvalstu auto tirgu. Bet vēstures grāmatās ir labs personu rādītājs, kā arī saturs atraktīvi strukturēts. Tā, ka ir iespējams lasīt tikai atsevišķas nodaļas.

Skaisti, ka autori grāmatu nobeidz ar savu personīgo lepnumu un ieguldījumu. Vienā no šīm atziņām teikts arī par manu radio kolēģi un grāmatas līdzautori Kristīni Jančevsku – viņa ir lepna esot māte. Es savukārt lepojos ar autoriem, par viņu ieguldījumu.

Astoņpadsmit metru gara un septiņarpus metru plata – tāda ir bijusī ēka Dzirciema «Biseniekos», kur bērnību pavadījis rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis. Trīs nedēļu ilgā arheoloģiskā ekspedīcijā ”Pastariņa” muzejā atsegti astoņpadsmitā gadsimta sākumā būvētās ēkas pamati un krāsns vieta. Atrasta arī karote ar iniciāļiem, dzelzs piesis un ...

http://zinas.nra.lv/latvija/26289-vacu-karaspeka-atbalstitajus-aiztur-ar-varu.htm

“Ko jūs te darāt?! Kā jūs varat svinēt to, kas nogalināja manus radus?” nostājusies iepretim Okupācijas muzejam, klaigāja kāda sieviete. “Vai tad vācieši kādu sūtīja uz raktuvēm strādāt? Kā cilvēki mierīgi dzīvoja, tā mierīgi dzīvoja arī pēc vācu ienākšanas, bet, kad ienāca krievi, tad pusi tautas iznīcināja!” atbildēja sirms vīrs.

Asā polemika par to, kuri bija lielāki slepkavas – nacisti un Hitlers vai PSRS un Staļins, nerimās ne minūti.

“Es esmu pret okupāciju! Gan krievu, gan vāciešu, pret visām okupācijām,” pie Rolanda statujas skaļi deklamēja kāds vīrietis. Viņš un vēl saujiņa aktīvistu bija ieradušies, lai protestētu pret tiem, kuri bija ieplānojuši godināt vācu karaspēka ienākšanu. “Mēs visi iesim uz Brīvības pieminekli, svētu vietu. Vienā barā ies gan gnīdas un kropļi, gan arī mēs – normāli cilvēki. Būs vismaz līdzsvars!” stāstīja vīrietis. Spēka pielietošanu vai provokācijas vīrietis nepieļāva. Rātslaukumā sanākušo proporcijas bija nevienlīdzīgas – aptuveni 25 vācu karaspēka atbalstītāji, apmeram 15 viņu pretinieki, vairāk nekā 30 žurnālistu un fotogrāfu, kā arī pāris mikroautobusi ar policistiem. Rīgas mērs Nils Ušakovs, par spīti tiesas spriedumam, kas gājienu atļāva, bija devis rīkojumu, ka gājiens jāpārtrauc, ja tiks manīti kaut niecīgi aizmetņi par nacisma slavināšanu.

Piemiņas gājiens aprāvās tikpat strauji, cik sākās. Atbalstītāju pulciņš paspēra dažus soļus no Okupācijas muzeja kāpnēm un atdūrās pret policijas sienu. No pūļa izskanēja neapmierinātības saucieni, taču policijas pārstāvis mierīgi paskaidroja, ka gājiens nevar notikt, jo klāt nav pasākuma pieteicēja. Proti, pasākuma organizatoru Uldi Freimani Drošības policija aptuveni piecos vakarā bija izsaukusi uz pārrunām, bet pulksten septiņos pie Okupācijas muzeja viņa nebija.

Dažu sekunžu laikā tika nolemts, ka uz Brīvības pieminekli tomēr jāiet, taču neorganizētā grupā. Taču arī šī cilvēku straume atdūrās pret policistu sienu, kas bija novietota iepretim alus dārza kafejnīcai Kaļķu un Kungu ielu krustojumā. Neapmierināti, puktīgi vācu karaspēka atbalstītāji izteica sašutumu, turpretī no protestētāju mutēm lauzās skaļi “Malači, malači, malači!”, kas lēnām pārtapa par “Malaci, malaci, malaci!”. Šķita, ka gājiens ir izgāzies, taču tajā brīdī pērkoņkrustietis Igors Šiškins apcirtās riņķī un aicināja visus nolikt ziedus pie Okupācijas muzeja. Gandrīz ticis līdz tā kāpnēm, viņš saņēma aizrādījumu no policijas un tika miermīlīgi aicināts doties uz kārtībsargu auto. Mierīgi vārdi drīz vien pārtapa fiziskā spēkā, jo I. Šiškins, kliedzot kādam paziņam: noliec ziedus, spārdījās ar kājām un nepakļāvās policijas prasībām. Četri kārtībsargi, turot aiz rokām un kājām, viņu aiznesa uz auto un aizveda uz iecirkni. Tā šis pasākums beidzās.

Vēl par šo pasākumu

Filed under: 2. pasaules karš, piemiņa, Vēsture

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture/?doc=80891

Latvijas armijas liktenis pēc 1940. gada 17. jūnija

Lai Baltijas valstu militārajai okupācijai sekojošā teritorijas padomiskošana ritētu veiksmīgi, viens no svarīgākajiem 1940. gada vasaras uzdevumiem bija likvidēt iznīcināto valstu armijas. Okupanti tomēr nevarēja tikt no tām vaļā vienā rāvienā, lai arī tamlīdzīgi plāni tika piedāvāti. Maskavā izvēlējās pakāpenisku ceļu, iznīcinot baltiešu bruņotos spēkus vispirms morāli, tad fiziski.

Par to, ka okupētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijām jāpazūd, PSRS vadība nešaubījās ne mirkli. Baltkrievijas sevišķā kara apgabala karaspēka pavēlnieks ģenerālpulkvedis Pavlovs 1940. gada 21. jūnija slepenajā ziņojumā PSRS aizsardzības tautas komisāram maršalam Timošenko uzsvēra: ”Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armijas daļu atrašanos vienā vietā uzskatu par neiespējamu.” Viņš piedāvāja visu triju valstu armijas atbruņot un ieročus izvest uz PSRS vai arī pēc personālsastāva ”tīrīšanas” izmantot tās iespējamajos karos ”pret rumāņiem, afgāņiem un japāņiem”.

”Visos gadījumos uzskatu par nepieciešamu latviešus atbruņot pilnīgi,” uzsvēra ģenerālpulkvedis.

Maskavā tomēr nolēma iet viltīgāku ceļu.

Vispirms Latvijas armiju pārdēvēja par ”Tautas armiju” un par komandieri iecēla ģenerāli Robertu Kļaviņu. 1940. gada 25. jūnija apkārtrakstā ģenerālis rakstīja: ”Atstājot ikviena karavīra brīvai uztverei un vērtēšanai dažādo notikumu un izvirzīto jautājumu politisko pusi, kā tie tiek apgaismoti dažāda novirziena presē, visu priekšnieku pienākums tomēr ir norādīt padotiem un objektīvi ar viņiem iztirzāt tādas parādības, kas nesaskan ar disciplīnas un kārtības uzturēšanas prasībām karaspēkā, ja tādas nāktu kur priekšā. Es esmu pārliecināts, ka, strādājot šādā garā un bez kādas politiskas tendences, mūsu armijas disciplīna vienmēr atradīsies pienācīgā augstumā un armijas normālais darbs noritēs vienprātībā un labā saskaņā arī turpmāk.” Cerības ”strādāt bez politiskas tendences”, protams, bija naivas. Jau okupācijas pirmajos mēnešos no armijas padzina 55 virsniekus. Drīz sākās virsnieku aresti.

”Poļitruku” laiks

Ar ”tautas” valdības 1940. gada 4. jūlija likumu visās divīzijās, pulkos un atsevišķās karaspēka daļās, kā arī kara iestādēs, tika iecelti politiskie vadītāji. Maršala Timošenko 1940. gada 17. augusta pavēles ievaddaļā tika norādīts: ”Pastāvošās armijas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR saglabāt uz 1 gada termiņu, attīrīt no neuzticamiem elementiem un pārveidot katru armiju par teritoriālo korpusu, ņemot vērā, ka komandējošais sastāvs pa šo laiku pabeigs krievu valodas apguvi un atkārtotu militāro apmācību, pēc tam teritoriālos korpusus nomainīt ar eksteritoriāliem, kurus formē uz vispārējiem pamatiem.” Baltijas sevišķā kara apgabala štābs sagatavoja LPSR Tautas komisāru padomes lēmuma projektu par Latvijas ”Tautas armijas” pārveidošanu 24. teritoriālo strēlnieku korpusā, kam bija jāzvēr uzticība PSRS. Korpusā, kā arī abās divīzijās (181. un 183.) izveidoja PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķās daļas, kuras pārbaudīja korpusa karavīru personas lietas un sprieda par viņu ”uzticamību” vai ”neuzticamību”. Līdz 1940. gada 10. novembrim no armijas atvaļināja kopumā 5852 personas. Sarkanās armijas karaspēka daļās pārskaitīja 19 035 personas, bet atvaļināšana vēlākajos mēnešos turpinājās.

Ar maršala Timošenko 1940. gada 19. septembra pavēli par korpusa komandiera Kļaviņa vietnieku tika iecelts ģenerālmajors Čistjakovs. Arī citos atbildīgos amatos sāka iecelt krievu virsniekus. Izlemjot kadru jautājumus, Baltijas kara apgabala pavēlniecība ar 24. strēlnieku korpusa pavēlēm vienkārši nerēķinājās. Tā ar korpusa pavēli par 181. divīzijas štāba operatīvās daļas priekšnieku bija iecelts pulkvežleitnants Lejiņš, bet Baltijas kara apgabala štāba kadru daļa šajā amatā ielika majoru Gurjašovu. 1940. gada 13. septembrī par 183. strēlnieku divīzijas kara komisāru iecēla pulka komisāru Rjabcevu un uz šo karaspēka daļu nosūtīja 75 no PSRS ieradušos politiskos darbiniekus. ”Poļitruku” ieplūdināšana 24. strēlnieku korpusā turpinājās nepārtraukti.

1940./1941. gada rudenī un ziemā daudzi karavīri tika arestēti, bet 1941. gada maijā – jūnijā par ”pretpadomju sazvērestības organizēšanu” arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus Vili Spandegu un Rūdolfu Klinsonu, 24. korpusa komandieri ģenerālleitnantu Kļaviņu, 183. divīzijas komandieri ģenerālmajoru Andreju Krustiņu, kā arī vairākus citus augstākos virsniekus. Pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas 1941. gada 29. jūlija sprieduma viņus nošāva.

Latviskuma nīdēšana

Sākumā pastāvēja cerības, ka 24. teritoriālajā korpusā latviešu valoda saglabāsies gan ikdienā, gan lietvedībā. Bet 1940. gada rudenī līdz ar krievu komandieru un ”poļitruku” sarašanos korpusā latviešu valodu sāka izspiest krievu mēle. Visās karaspēka daļās noteica krievu valodas kursus. Lietvedībā sāka dominēt krievu valoda, daudzkārt arī latviešu – krievu valodas sajaukums. Piemēram, 1940. gada 28. decembrī 181. strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietnieks pulkvežleitnants Salnājs ziņojumā korpusa štāba priekšniekam norādīja: ”13. decembrī noturētā seminārā par ”ļičnoje ģelo” (personas lietu. – J. R.) vešanu uz vispārējo darbvedību komandējošā sastāva reģistrācijai tika norādīts, ka divīzijas štāba kadru nodaļai ir jāved kartotēka par visu komandējošo sastāvu divīzijā, sākot ar vada komandieri līdz divīzijas komandiera palīgam ieskaitot. Kartotēkas vešanai nepieciešamas ”služebniji kartočki” (dienesta kartītes. – J. R.), kādas tika sastādītas pie ”ļičnoje ģelo” ievešanas un reizē ar pēdējām nosūtītas uz PRIBOVO (Baltijas sevišķo kara apgabalu. – J. R.) kadru nodaļu, no kurienes atpakaļ netika saņemtas.”

Liela problēma bija dokumentu drukāšana krievu valodā. Krievu šrifta rakstāmmašīnu bija maz, tādēļ rakstāmmašīnām burtus nācās pārlikt no latviešu valodas uz krievu valodas burtiem. Ātri šis jautājums atrisināms nebija. Atsevišķā zenītartilērijas diviziona komandieris 1940. gada 30. novembrī korpusa ierindas daļas priekšniekam rakstīja: ”Virsdienesta virsnieku ”Ļičnije ģela”, ”Autobiogrāfijas”, ”Atestācijas” utt. ir sagatavotas, bet, ievērojot to, ka nav nekur dabūjama rakstāmmašīna ar krievu šriftu, tālāka izpildīšana nav iespējama.

1940. gada 29. augustā izveidotās Latvijas armijas likvidācijas komisijas priekšsēdētājs Tabaks.”

23. septembra sēdē klātesošajiem paziņoja, ka viņam ienākušas ziņas, it kā bijušās ”Tautas armijas” karavīru grupas, ejot vai braucot pa ielām, dziedot agrākā režīma populārās dziesmas. Komisija nolēma lūgt armijas komandieri dot rīkojumu, lai šādas dziesmas netiktu dziedātas. Turklāt ar korpusa komandiera 1940. gada 15. oktobra pavēli noteica: ”Karaspēka vienībām, izejot pastaigāties pēc plkst. 22, nedziedāt. Brīvības pieminekli nesveicināt ne atsevišķiem karavīriem, ne karaspēka vienībām.” Savukārt armijas likvidācijas komisijas 28. oktobra sēdē nolasītais LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča slepens rīkojums vēstīja: ”Latvijas PSR teritoriālā korpusa karavīri joprojām dzied dziesmas, kas neatbilst sociālistiskas valsts ideoloģijai, bet pauž bijušā režīma tendences. Uzdodu šā jautājuma revidēšanai sastādīt nedēļas laikā komisiju, kam jāsastāda jauns karavīru dziesmu krājums. Šai krājumā uzņemamas vienīgi tagadējam laikam atbilstošas dziesmas. Komisijā jāaicina arī LPSR rakstnieku apvienības un LK(b)P pārstāvji. Komisijai darbs jāveic 2 nedēļu laikā. LPSR teritoriālā korpusa karavīriem jānorāda, ka dziesmas, kas nav krājumā uzņemtas, turpmāk dziedāt aizliegts. Līdz krājuma iznākšanai karavīru zināšanai publicējams aizliegto dziesmu saraksts.”

Cits nacionālā gara nīdēšanas piemērs bija 1941. gada janvārī 186. strēlnieku pulka artilērijas apgādes priekšnieka kapteiņa Volgajeva izsūtītais apkārtraksts: ”Pulka komandieris pavēlēja visiem komandieriem, kam ir zobeni, līdz š. g. 20. I izgriezt no zobena roktura bij.[ušās] Latvijas valsts ģerboni un ugunskrustu. Minēto darbu izdarīt ieroču darbnīcās Slokā un Dobelē.”

24. korpusa gals

Par 24. korpusa pēdējām dienām pulkvedis Kārlis Tirzītis jau pēc Otrā pasaules kara žurnālā ”Laiks” rakstīja: ”Ar kara izcelšanās brīdi korpusu līdz ar citām Baltijas kara apgabala rietumu daļā novietotām sarkanarmijas daļām iekļāva 27. armijā, kuras štābs kara pirmās dienas atradās Rīgā. Vācu armijas straujā uzbrukuma un pirmo uzvaru radītais sajukums sarkanarmijas vadībā atsaucās arī uz korpusu. Korpusa vadība saņēma pavēles, bieži pretrunīgas un neskaidras, ko drīz vien atkal atcēla vai grozīja. 23./24. jūnijā korpusa štābu līdz ar sakaru un sapieru bataljonu Litenes stacijā iesēdināja vagonos. Tajā pašā laikā Gulbenes stacijā iekrāvās korpusa artilērijas pulks un citas 181. divīzijas daļas. Ceļa mērķis nebija zināms, bet runāja par korpusa pārvešanu caur Abreni un Daugavpili uz Viļņu. Daži vilcieni ar korpusa daļām aizgāja līdz Rēzeknei un pat līdz Višķiem, bet pēc tam tos atgrieza atpakaļ it kā uz Rīgu. Vēlāk arī šo ceļa mērķi grozīja un pavēlēja atgriezties nometnēs. 183. strēlnieku divīzija jau pirms tam gājiena kārtībā bija pārvietota uz Carnikavas nometni, no kurienes to pārvietoja tālāk uz Cēsīm. 29. jūnijā šai divīzijai pavēlēja uzsākt gājienu uz Madonu, vienu pulku izsūtot uz Krustpili pāreju nodrošināšanai pār Daugavu.

Jau pirmās ziņas par Vācijas – padomijas kara sākšanos un baumas par vācu armijas panākumiem, par spīti draudošiem nāves sodiem, korpusa vienībās radīja dezertieru strauju pieaugumu. Vēlāk, sākoties komunistu vietējo varas vīru bēgšanai un jo sevišķi parādoties atpakaļ plūstošu dezorganizētu sarkanarmiešu pūļiem, korpusā sākās latviešu karavīru masveida dezertēšana.

30. jūnijā korpusa komandieris ģenerālmajors Kačanovs palikušiem korpusa štāba latviešu virsniekiem noprasīja, vai viņi vēlas turpināt dienestu sarkanarmijā vai, ja sarkanarmijai nāktos atkāpties uz Krieviju, tie gribētu palikt Latvijā. Tos, kas izšķīrās par palikšanu Latvijā, atvaļināja, izsniedzot apliecības par atvaļināšanu. Atvaļinātiem pat deva padomu, kā labāk nokļūt uz vietām, kur katrs bija nodomājis doties. Arī dažās korpusa vienībās, bet ne visās, bija notikušas līdzīgas atvaļināšanas, kamdēļ jādomā, ka par to būs bijis kāds rīkojums ”no augšas”. Palikušie korpusa latviešu karavīri iejuka atpakaļ plūstošo sarkanarmiešu masā. Sarkanarmijas latviešu teritoriālais strēlnieku korpuss beidza eksistēt.” Daļa latviešu karavīru piespiesti vai labprātīgi vēlāk iekļāvās sarkanajā ”latviešu divīzijā”. Retam izdevās pārkļūt pāri frontei un nonākt vācu okupētajā Latvijā. Daudzi latviešu karavīri meklēja patvērumu Vidzemes un Latgales mežos, apvienojās partizānu grupās un piedalījās atejošo sarkanarmiešu apkarošanā. Vēl daļa korpusa latviešu karavīru nonāca vācu gūstā, kur viņus atšķīra no krieviem un nosūtīja uz Austrumprūsijas gūstekņu nometnēm un samērā drīz atbrīvoja. ”Vāciešu toreizējā izturēšanās pret baltiešu gūstekņiem pretēji tam, kā viņi izturējās pret krievu gūstekņiem, visumā bija korekta un atbilstoša starptautiskiem noteikumiem,” atzīmēja Tirzītis.

***

Uzziņa

1940. gada novembrī latviešu karavīriem aizliegtās dziesmas

“Dievs, svētī Latviju”

“Lai līgo lepna dziesma”

“Tev mūžam dzīvot, Latvija”

“Tautas vienotāja”

“Lielā junda” (Kalniņa)

“Vakara junda” (Marvi)

“Dziesmu kalnā”

“Daugava abās malās”

“Klusi lauki, rāmas tāles”

“Daugava puto balta”

“Uz ežiņas galvu liku”

“Kam drosme ir un goda prāts”

“Lāčplēša dziesma”

“Mēs esam nu kungi”

“Latviski lai atskan dziesmas”

“Kas īstens latvietis”

“Pie Baltijas (tā tekstā. – J.R.) jūras”

“Ko sirmie zvani junda”

“Titānu cilts”

“Pretim gaišai dzīvei”

“Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt”

“Sargs pie Daugavas”

“Dažu skaistu ziedu”

“Pulkveža atgriešanās”

Filed under: Okupācija, Vēsture

Klimats ir spēlējis nozīmīgu lomu mūsu civilizācijas vēsturē. Neparedzamās Holocēna perioda laika apstākļu izmaiņas lika cilvēkiem pielāgoties vai izmirt. Skaidra lieta, ka nekas jau nav beidzies, klimats joprojām spēj būtiski ietekmēt mūsu dzīvi. Patlaban mēs esam nodrošinājušies pret sīkām likstām kā sausums, neražas gads, tomēr pret nopietnām ķibelēm (Golfa straumes apstāšanās Atlantijas okeānā, Saules spožuma intensitātes maiņa) mēs neesam pasargāti.

Uzreiz jāpiezīmē: autors neko neraksta par globālo sasilšanu. Pēc būtības viņa darbs skar tikai klimata apstākļu izmaiņu ietekmi uz lauksaimniecību. Nedaudz tiek apskatīta varbūtējie cilvēku migrācijas scenāriju uz Ameriku. Nedaudz tiek apskatītas pāris teorijas, kas skar Leduslaikmetu cikliskumu un iespējamie šī cikliskuma cēloņi. Diezgan virspusēji mēs tiekam iepazīstināti ar metodēm, kas palīdz zinātniekiem noteikt laika apstākļus teiksim no 3800. gada pirms mūsu ēras līdz 2400. gadam pirms mūsu ēras.

Ja cilvēks lasa grāmatu par kristietības vēsturi, viņš pēc kāda laika pamanīs, izrādās, ka tieši dēļ kristietības pasaule ir tāda, kāda tā ir. Ja viņš lasīs par sāli, sanāks, ka pasaule ir tāda kāda tā ir tikai pateicoties sālim. Tas pats būs lasot par tabaku, kokaīnu, kokakolu un jebko citu. Tomēr šī būs grāmata, kuras ambiciozais apgalvojums tiešām atbilst patiesībai.

Grāmatas plusi – tā ir bagāta ar faktiem, ir pāris labas diagrammas, kas mums rāda ekoloģisko zonu izmaiņas dinamiku Eiropā pēdējās tūkstošgadēs. Ja ir pietiekami daudz priekšzināšanu, tad lasīšana problēmas nesagādā. Kā papildus plusu var minēt to, ka uz kartēm redzama Latvija, un šur tur Baltijas reģions tiek pieminēts. Piemēram, uzskaitot gadus, kad aizsalusi Baltijas jūra (tas esot bijis raksturīgs Mazajam ledus laikmetam. Mazais ledus laikmets esot beidzies 1860-tajos gados, īsti drošs gan neviens nav.). Autors jau priekšvārdā ir atrunājis savus pieņēmumus un to pamatotību, tas palīdz nenovērsties no lasāmā ar jautājumiem: bet citur bija rakstīts tā!

Grāmatas mīnusi – autors bieži atkārtojas, atkārtoti nākas lasīt veselas rindkopas. Teksts ir visai pasauss, varētu pat teikt, ka lasīt grāmatu nemaz nav interesanti.

Var nedaudz atkārtot pasaules vēsturi, tikai šoreiz visas izmaiņas tiek pakārtotas klimatam. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās, ka apstājoties Golfa straumei, Latvijai būs ziepes.

Līdzīgi raksti

• Climategate: A Veteran Meteorologist Exposes the Global Warming Scam by Brian Sussman
• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner

Eh, paldies lieliskajam cilvēkam, kurš šo ierakstu arhīvos atracis un publicējis. Vēsturiskais Rīgas Rokkluba koncerts 1987. gadā, kuru Latvijas Televīzija atļāvās nofilmēt un pat daļēji parādīt ēterā -- gan ar redzamu mērķi atklāt skatītājam, cik slikta parādība ir sabiedriskais protests mūzikā, kuru klausās nenobriedusi sociālistiskā jaunatne… Kaut kā tā. Taču man šis koncerts patīk, neskatoties [...]

“Pasaule bez nacisma” “virsuzdevums” ir viens – nepieļaut, ka komunisms tiktu pielīdzināts nacismam

“Pasaule bez cionisma” – konferenci ar šādu nosaukumu necik sen Teherānā bija sasaucis Irānas prezidents Ahmadinežāds, kurš apšauba holokaustu un dēvē Izraēlu par ļaundabīgu audzēju, kas esot jāsvītro no pasaules kartes. Šī žultainā antisemīta PR ideju pārtvēris Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresa priekšsēdis, Rjazaņas guberņas pārstāvis Krievijas parlamenta augšpalātā, senators Boriss Špīgels: “Pasaule bez nacisma” – tā nosaukta konference, kas notika Kijevā. Galvenais runātājs bija Boriss Špīgels, bet galvenais organizators un iedvesmotājs – Krievijas ziņu aģentūras “Regnum” galvenais redaktors Modests Koļerovs, kurš pazīstams kā lielkrievu šovinists un t. s. krievu pasaules koncepcijas karognesējs, turklāt arī vēl kā baltiešu nelabvēlis.

Konferences sasaukšanai Kijevā svētību devis Ukrainas jaunais prezidents Janukovičs, kurš atšķirībā no sava priekšteča Juščenko pārsvarā orientējas uz Maskavu, kur galu galā bija izperināts šis plāns – radīt starptautisku kustību “Pasaule bez nacisma”.

Veltīgi būtu sagaidīt no kremliskā “galma jūda” (Hofjude) Špīgela kaut pušplēstu vārdu, nosodot Ahmadinežāda izlēcienus un radikālā islāmisma pārmērības. Nē, spriežot pēc Kijevas konferencē pieņemtās deklarācijas un rezolūcijas teksta, visa šā ļembasta “virsuzdevums” ir viens – nekādā ziņā nepieļaut, ka komunisms tiktu pielīdzināts nacismam.

Ļoti zīmīgs ir viens no Kijevas konferencē pieņemtās rezolūcijas punktiem: nepieļaut, ka tiktu piemērotas mūsdienu morāles normas, vērtējot Otrā pasaules kara notikumus. Vai nav ārprāts? Tādējādi var attaisnot gan Katiņu, gan veselu tautu deportāciju, gan Kononova asinsdarbu, gan izvarotāju trakošanu Austrumprūsijā…

Tas, ka starptautiskās kustības “Pasaule bez nacisma” izveidošana ir Kremļa pasūtījums, kļūst skaidrs, kad uzzinām, ka konferences galvenais apsveicējs bija Krievijas Valsts domes priekšsēdis Boriss Grizlovs – pēc Medvedeva un Putina trešā persona valstī, bet augšminētais Koļerovs ievēlēts šīs kustības prezidijā. Boriss Špīgels, šķiet, ir tikai izkārtne. Smieklīgu akcentu šim jampadracim piešķīra tas, ka konferenci silti apsveicis Krievijas protektorāta – Dienvidosetijas prezidents Eduards Kokoiti – smagatlēts ar kriminālu pagātni.

Kustības prezidijā ievēlēts arī somu “profesionālais antifašists” – anekdotiskais Johans Bekmans, bet kustības padomē uzņemts sirmais itāliešu komunists Džuljeto Kjeza, kurš nesen vēlējās balotēties Eiropas Parlamenta vēlēšanās no “PCTVL” un joprojām ir pārliecināts, ka 2001. gada 11. septembrī Ņujorkas dvīņu torņi tika sagrauti “zināmu ASV aizkulišu aprindu” uzdevumā.

Prezidijā, protams, atvēlēta vieta Efraimam Zurofam, bet padomē – Tatjanai Ždanokai, kā arī Borisam Cilevičam, kurš ir “Saskaņas centra” kandidāts Latvijas ārlietu ministra amatam…

Vēl atzīmējams dīvains paradokss: kustības padomē ievēlēts Zalmans Gilicenskis – Izraēlas pavalstnieks, kurš šai valstī vērīgi seko antisemītisma un neonacisma izpausmēm –, taču šie huligāni un pašpuikas ir nākuši no jauktām ieceļotāju ģimenēm, kur apgrozībā bija ne tikai krievu “mātes vārdi”, bet arī tumsonīga krieviska jūdofobija.

“Pasaule bez nacisma” ir kārtējais Kremļa blefs – paniskās bailēs no Staļina impērijas pielīdzināšanas Trešajam reiham.



Filed under: Vēsture

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis ir neizpratnē un satraukti par Administratīvās rajona tiesas vakar pieņemto lēmumu, ar kuru atcelts Rīgas Domes lēmums neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.

Ministru prezidents un ārlietu ministrs kopīgā paziņojumā masu medijiem pauž neizpratni un satraukumu par Administratīvās rajona tiesas vakar pieņemto lēmumu, ar kuru atcelts Rīgas domes lēmums neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā. uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jādara viss, lai nepieļautu Otrā Pasaules kara upuru piemiņas zaimošanu un mūsu valsts un pilsoņu iznīcināšanas attaisnošanu.

“Nacismam nav attaisnojuma, tā noziegumi pret cilvēci ir sāpīgi vēl šodien. Hitlera un Staļina uzskatu propagandēšana ir pazemojoša mūsu tautai un valstij. Latvijas valdība respektē Satversmē garantētās cilvēktiesības un Tiesas neatkarību, taču vārda brīvība nevar attiekties uz nacisma propagandu. Provokatoriem un kolaboracionistiem vienmēr jāsaņem adekvāts sods. Esam pārliecināti, ka šādu nostāju atbalsta arī visas Latvijas politiskās partijas,” kopīgā paziņojumā norāda Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un ārlietu ministrs Aivis Ronis.

Arī Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs nosodījis Latvijas tiesas lēmumu ļaut Rīgā pieminēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.

“Svinēt nacistu iebrukuma Rīgā gadadienu 1.jūlijā nozīmē svinēt visu nacistu upuru Latvijā masu slepkavību, galvenokārt ebreju, bet arī komunistu, čigānu un garīgi slimo,” teikts Zurofa paziņojumā.

nra.lv jau ziņoja, ka ziņoja, ka Administratīvā rajona tiesa vakar apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.

1.jūlijā no plkst.19 līdz plkst.20 pieteikta gājiena rīkošana no Okupācijas muzeja pa Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim. Freimanis norādījis, ka gājiens tiek rīkots, lai pieminētu Rīgas atbrīvošanas no PSRS 69.gadadienu. Organizatori aplēsuši, ka pasākumā varētu piedalīties aptuveni 30 cilvēki.

Starp kārtības uzturētājiem pasākumā minēts arī pērkoņkrustietis Igors Šiškins, kurš bija notiesāts par tā sauktā Uzvaras pieminekļa spridzināšanu.

1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un padzina Sarkano armiju, kas iepriekš īstenoja Latvijas okupāciju.

Ušakovs norīko pārtraukt pasākumu, ja “slavinās nacismu vai ņirgāsies par kara upuriem”

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/pabriks-nacistu-armijas-iesolosana-riga-nav-jasvin

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) devis rīkojumu pašvaldības policijai pārtraukt rītdienas pasākumu, ja tā laikā notiks nacisma slavināšana – “kaut vismazākās nacisma slavināšanas pazīmes, rasisma un antisemītisma propaganda vai arī ņirgāšanās par kara upuriem”.

“Vārda brīvības ir svarīga, taču tas nenozīmē, ka Rīgā mēs kādam atļausim slavināt nacismu,” uzsvēris mērs.

Iekšlietu ministre Linda Mūrniece BNS norādījusi, ka nav informācija par iespējamām provokācijām un nekārtībām. Ja tādas izcelsies, likumsargi tikšot ar tām galā. Mūrniece sacīja, ka tiesas spriedumus nav pieņemts komentēt. Savas domas ministre paturēšot pie sevis.

Administratīvā rajona tiesa otrdien apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā. Tādējādi 1.jūlijā notiks gājiens no Okupācijas muzeja pa Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim. Gājienā varētu iet 30 cilvēki.

Neizpratni par tiesas lēmumu paudis premjers Valdis Dombrovskis, kurš uzsvēris, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm būtu jādara viss, lai nepieļautu Otrā pasaules kara upuru piemiņas zaimošanu, valsts un pilsoņu iznīcināšanas attaisnošanu. Arī bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks (SCP) uzskata, ka atļauja 1.jūlijā ar gājienu atzīmēt nacistu armijas nākšanu Rīgā, ir politiska kļūda. Viņš aicinājis Rīgas domi to pārsūdzēt augstākā instancē, lai radītu precedentu.

“Tas ir politiski un morāli netaisnīgs un nepareizs lēmums, kas Latvijas valstij un tās starptautiskajam prestižam maksās ļoti dārgi. 1941. gada 1.jūlijā Rīgā vienu okupāciju nomainīja otra okupācija, kurai nebija nekāda vēlme atjaunot Latvijas valstiskumu. Tieši otrādi, nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī mans vectēvs,” pauž bijušais ministrs.

Viņš norāda, ka tālākajā okupācijas periodā tika nogalināti gandrīz visi Latvijā palikušie ebreju tautības Latvijas pilsoņi. “4.jūlijā Latvija pieminēs šos upurus, Latvijā viesosies arī Izraēlas ārlietu ministrs Libermans. Ņemot vērā vēlēšanu tuvošanos, 1.jūlija pasākums ir jāuzskata par politisko provokāciju, kas aizkar ne tikai daudzu Latvijas pilsoņu cieņu un jūtas, bet ir kaitniecisks un provokatīvs attiecībā pret Latvijas nacionālajām interesēm,” uzsver A.Pabriks.

Rīgas domes izpilddirektors J.Radzevičs vērtē, ka A.Pabrika sašutums par gājienu nācis pārāk vēlu. “Reakcija ir novēlota, vajadzēja nākt klajā ar šo viedokli, kad vēl nebija tiesas sprieduma,” uzskata J.Radzevičs. Tā kā pasākums notiek jau rīt, viņš neredz nekādu “pievienoto vērtību’ pārsūdzībai. Vai mums ir vajadzīgs spriedums pēc gada, viņš atsaucas uz pērn pārsūdzēto aizliegumu 16.marta pasākumiem.

Savu sašutumu par tiesas lēmumu paudis arī Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja direktors Efraims Zurofs. “Svinēt nacistu iebrukuma Rīgā gadadienu 1.jūlijā nozīmē svinēt visu nacistu upuru Latvijā masu slepkavību, galvenokārt ebreju, bet arī komunistu, čigānu un garīgi slimo,” teikts Zurofa paziņojumā.

Tiesībsargājošo iestāžu rīcībā ir ziņas par iespējamām provokācijām ceturtdien plānotajā gājienā par godu vācu armijas ienākšanai Rīgā, tādēļ Iekšlietu ministrija uzskata, ka Rīgas domei gājienu nevajadzētu pieļaut, neraugoties uz tiesas lēmumu. Tā sacīja iekšlietu ministre Linda Mūrniece.

Pievienots gājiena organizētāja viedoklis

Mūrniece pastāstīja, ka ministrija pieprasa Rīgas domei izvērtēt tiesībsargājošo iestāžu rīcībā esošo informāciju un jaunatklātos faktus un aizliegt pasākumu.

Likumsargi saņēmuši iedzīvotāju iesniegumus par to, ka gājiena laikā iespējamas provokācijas.

“Mēs pēc būtības uzskatām, ka tas ir naidu kurinošs pasākums, un Drošības policija šo informāciju ir nodevusi Rīgas domei”.

Uzskata, ka fakti ir nopietni, lai aizliegtu gājienu

Lai arī tiesas spriedums bija labvēlīgs gājiena organizatoriem, Mūrniece uzskata, ka jaunatklātie fakti ir pietiekami nopietni un situācija tagad ir citāda. Kas ir jaunatklātie fakti un kādas provokācijas iespējamas, ministre nekomentēja.

Ja pašvaldība neaizliegs gājienu, likumsargiem ir plāns, kā nodrošināt sabiedrisko kārtību.

Tikmēr Rīgas domes (RD) priekšsēdētājs Nils Ušakovs (“Saskaņas centrs”) devis rīkojumu Rīgas pašvaldības policijai nekavējoties pārtraukt 1.jūlijā notiekošo gājienu, ja tā laikā notiks nacisma slavināšana.

Pasākums būs jāpārtrauc, ja tā laikā būs “kaut vismazākās nacisma slavināšanas pazīmes, rasisma un antisemītisma propaganda vai arī ņirgāšanās par kara upuriem”, norādīts paziņojumā presei.

“Vārda brīvība ir svarīga, taču tas nenozīmē, ka Rīgā mēs kādam atļausim slavināt nacismu. Šo pasākumu Rīgas pašvaldība bija aizliegusi jau sākotnēji un mūsu pozīcija nav mainījusies,” uzsvēris Ušakovs.

Neizpratni par tiesas lēmumu atļaut šī gājiena rīkošanu šodien kopīgā pazinojumā pauda arī premjers Valdis Dombrovskis (JL) un ārlietu ministrs Aivis Ronis.

Gājiena rīkotājs izbrīnīts par radušos ažiotāžu

Savukārt Uldis Freimanis, kurš pieteicis gājienu, atzīmējot vācu armijas ienākšanas Rīgā 69.gadadienu, ir pārsteigts par radušos ažiotāžu tā sakarā, taču nacismu slavināt negatavojas.

Freimanis  sacīja, ka gājienu neatcels, neskatoties uz premjera un ārlietu ministra, kā arī tiesībsargājošo institūciju izteikumiem. Gājienā plānojuši doties Gustava Celmiņa centra jeb tā dēvēto pērkoņkrustiešu pārstāvji, kā arī vairāki nacionāli noskaņoti pensionāri.

Gājiena organizators uzsvēra, ka ar nacisma slavināšanu neviens nodarboties negatavojas. Gājiena laikā iecerēts godināt latviešus, kuri Otrā pasaules kara laikā iesaukti un cīnījušies vācu armijas rindās, kā arī nacionālos partizānus.

“Vai šie izteikumi nozīmē, ka mēs nedrīkstam godināt tos latviešus, kas bijuši iesaukti vācu armijā vai nacionālos partizānus? Kur te kāda nacisma slavināšana?” vaicāja Freimanis.

Viņš arī pastāstīja, ka gājienam sagatavotajos plakātos aicināts latviešu skolās mācīt latviešu vēsturi, pārtraukt jebkādas diskusijas par Dudajeva gatves pārdēvēšanu, kā arī pārmetumi Rīgas domes vadībai.

Portāls TVNET jau vēstīja, ka Administratīvā rajona tiesa 29.jūnijā apmierināja Ulda Freimaņa pieteikumu un atcēla Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.

1941.gada 1.jūlijā Rīgā ienāca nacistiskās Vācijas karaspēks un padzina Sarkano armiju, kas iepriekš īstenoja Latvijas okupāciju.

Zatlers par gājienu ceturtdien: tā ir valsts neatkarības zaimošana

«Apollo», redakcija@apollo.lv  30. jūnijs (2010)

Plānoto akciju, kuras mērķis ir atzīmēt nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu Latvijas galvaspilsētā 1941.gada 1.jūlijā, informē Valsts prezidenta Preses dienestā.

Valsts prezidents uzskata, ka šāda provokatīva pasākuma rīkošana pie Latvijas valstiskuma simbola – Brīvības pieminekļa – ir valsts neatkarības zaimošana.

Zatlers aicina visus Latvijas iedzīvotājus būt atbildīgiem un neizmantot sarežģītās un smagās Latvijas 20.gadsimta vēstures atsevišķas epizodes politiskiem mērķiem vai  Latvijas tautu šķeļošām provokācijām. Viņš norāda, ka ar cieņu ir jāizturas pret traģisko valsts un tautas vēsturi un nav pieļaujamas aktivitātes, kas sanaido Latvijas sabiedrību.

«1941.gada 1.jūlijs nav Rīgas  atbrīvošanas diena. Šajā dienā netika atjaunota Latvijas neatkarība, tieši pretēji, sākās laika posms, kas atnesa lielu postu mūsu valstij un bija saistīts ar dažādu Latvijā dzīvojošo tautību cilvēku iznīcināšanu. Latvijas teritorijā tika īstenots viens no briesmīgākajiem noziegumiem pret cilvēci – holokausts –, kā rezultāta iznīcināja gandrīz visu Latvijas ebreju kopienu. Nacistu režīms izveidoja  koncentrācijas nometnes un īstenoja plašas represijas pret civiliedzīvotājiem. Šajā periodā notika Latvijas valstiskuma pazemošana un tās saimnieciskā izlaupīšana,» teikts prezidenta paziņojumā.

Filed under: 2. pasaules karš, Okupācija, piemiņa, Vēsture

http://www.delfi.lv/news/national/politics/zurofs-nosoda-lemumu-atlaut-pieminet-nacistiskas-vacijas-karaspeka-ienaksanu-riga.d?id=32745297

Simona Vīzentāla centrs izplatījis paziņojumu, kurā nosodīts otrdien Administratīvajā rajona tiesā pieņemtais lēmums, ar kuru atcelts Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča (LPP/LC) 19.jūnija lēmumu neatļaut 1.jūlijā pie Brīvības pieminekļa pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā.

Filed under: Vēsture

2. Pasaules kara beigās no Latvijas bēgļu gaitās devās daudzi un nav nekāds noslēpums, ka viņu vidū bija arī spožākie latviešu inteliģences un intelektuālo aprindu pārstāvji – mākslinieki, zinātnieki, valsts, politiskie un sabiedriskie darbinieki, mācībspēki, arī koru diriģenti un komponisti. Šoreiz stāsts par pēdējiem.

Savulaik Amazones džungļu izpētē valdīja divas teorijas kā pareizi jārīko ekspedīcija. Pirmā – ņem līdzi pēc iespējas vairāk cilvēkus, teiksim, ap simts, un ceri, ka pēc ekspedīcijas beigām no džungļiem iznāks desmit cilvēki, kas tad arī spēs pasaulei pavēstīt par piedzīvoto un atklāto. Otra – ekspedīcijai jābūt pēc iespējas kopmpaktākai, tas palīdz izvairīties no lieka trokšņa, apiet naidīgās ciltis, izvairīties no vārguļiem savās rindās. Ši grāmata mums stāsta par otrās teorijas piekritēju P. H. Fosetu.

Fosets, iespējams, ir viens no pazīstamākajiem Amazones džungļu pētniekiem. Tie, kas par viņu dzird pirmo reizi, iesaku iet stūrī nokaunēties. Viņš bija viens no pēdējiem īstajiem pētniekiem, tiem, kas savam mērķim veltīja visu savu dzīvi. Viņa pirmo ceļojumu apraksti tiek izmantoti, piemēram, Doila „Zudušās pasaules” aprakstošajām ilustrācijām. Viņu laikabiedri sauca par Amazones Livingstonu. Foseta dzīves mērķis bija pierādīt faktu, ka Amazones džungļos ir iespējama augsti attīstītas civilizācijas izveidošanās. Ar augsti attīstītu viņš nebūt nedomāja lidojošas mašīnas, mopēdus un elektrību. Vienkārši civilizāciju ar savu kultūru, sarežģītu sociālo struktūru un, jā, akmens pilsētas. Patiesību sakot Z pilsēta, jau tā pati Eldorado vien ir.

Tā nu 1925. gadā Fosets devās savā kārtējā ekspedīcijā ņemot līdzi savu dēlu un viņa draugu. Pēc kāda laika nosūtīja ziņu par ekspedīcijas mērķi doties uz Beigtā zirga nometni un pabrīdināt, ka nu ilgāku laiku viņi ziņu nedos. Kad vairākus gadus no viņiem netika saņemtas ziņas, ļaudis kļuva tramīgi un rīkoja glābšanas ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā dzīvības zaudēja vēl pāri par simts glābējiem. Toties Foseta pazušanas iemesli apauga ar dažnedažādām leģendām. Vienkāršākais izskaidrojums nāve no naidīgas cilts pārstāvju rokas vai miršana no bada džungļos, tika noraidīta uzreiz. Tā vietā dominēja paralēlās pasaules, apslēptas civilizācijas utml.

Grāmatas autors, žurnālists pēc profesijas, nolemj atrisināt Foseta noslēpumu pats. Viņš apceļo dzīvi palikušos Foseta pēcnācējus, parokas pa arhīviem, uzzina, ka Foseta meklējumi turpinās joprojām, un beigās aizceļo arī pats uz džungļiem. Mūsdienās ceļš, ko Fosets veica mēnesī ir pieveicams divās dienās. Autora pētījumu rezultāts ir visai acīmredzams, uzklausot dažu cilšu mutvārdu folkloru, sanāk, ka Fosets galu ņēmis no naidīgas cilts karavīriem.

Grāmatu iegādājos tikai tādēļ, ka arī mani savulaik nodarbināja Foseta problēma. Par Fosetu uzzināju no padomju laikos izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma „Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums”. Stāstu, kas pievērsās Foseta tēmai, izlasīju vairākas reizes, tur gan dominēja fantastiskā versija. Pērn ieraudzīju, ka amazon.com viņa jau labu laiku turas dižpārdokļu topā, palasījos atsauksmes un pirku nost. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies uzzināt, kā iespējams nomirt no bada džungļos, iesaku izlasīt.

Līdzīgi raksti

• Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife
• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner
• Turning Back the Clock by Umberto Eco

Atrasts iekš to explosm.net

Pirms vasaras saulgriežiem (vai pareizāk sakot - pēc, jo astronomiskā vasara iestājās jau 21.jūnijā) esmu atkal vēris vaļā skaņu ierakstu arhīva lādi un no EIPI Radio ierakstiem piedāvāju noklausīties 2008.gada vasaras "chillout" mūzikas raidījumu ar jaukām skaņām no Sigur Ros, Bob Marley, Owen Pallett, Jose Gonzalez un daudziem citiem.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80392

Apstākļos, kad valsts finansiālo grūtību dēļ akadēmiskie vēstures žurnāli sastopas ar pastāvīgām grūtībām, Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) tomēr piešķīris zināmu summu ”Latvijas Vēstures institūta žurnālam” (LVIŽ).

Tikmēr cits akadēmiskais izdevums ”Latvijas Arhīvi” palicis bešā.

”Latvijas Avīze” jau vairākkārt rakstījusi par naudas grūtībām un iznīkšanas draudiem trim akadēmiskajiem Latvijas vēstures žurnāliem – LVIŽ, ”Latvijas Arhīvi” un ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”. Kā liecina 11. jūnijā publicētie šā gada otrā VKKF finansiālā atbalsta konkursa rezultāti, tad no 76 849 latu lielā sadaļas ”Kultūras mantojums” budžeta 1735 latu piešķirti Latvijas Vēstures institūta (LVI) izdotajam LVIŽ. Ar šo naudu iespējams segt lielāko daļu viena žurnāla numura izdošanai nepieciešamā. Parasti gadā izdod četrus žurnāla numurus. ‘Tas ir lielākais finansējums, ko Kultūrkapitāla fonds mums piešķīris. Iepriekšējam numuram mums iedeva 1500 latu,” pavēstīja žurnāla redaktore Ineta Lipša. Nauda tikšot tērēta ar izdevuma iznākšanu saistītām tehniskām lietām. ”Rakstu autoriem mēs jau nekādus honorārus nemaksājam,” atgādināja LVIŽ redaktore. LVI vadība vairākkārt uzsvērusi, ka žurnāla izdošana institūtam ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Vasaras beigās LVIŽ gatavojas trešo reizi piedalīties konkursā uz VKKF finansējumu, lai varētu šogad nodrošināt vēl divu numuru iznākšanu. Kopumā, lai gadā izdotu četrus numurus, nepieciešami 7000 latu.

Iznākšanu turpina arī žurnāls ”Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki”, kas uz VKKF līdzekļiem nemaz nepretendēja, jo tiek finansēts no Latvijas Universitātes (LU) budžeta, tajā skaitā no LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūras programmas līdzekļiem, jo nodrošina jaunajiem doktorantiem publicēšanās iespējas.

Kultūrkapitāla fonds tomēr nav atradis iespēju finansiāli palīdzēt Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Arhīvistu biedrības izdotajam žurnālam ”Latvijas Arhīvi”. Arhīvistu biedrības priekšsēdētāja Ingūna Slaidiņa pavēstīja, ka nauda VKKF gan lūgta ar domu, ka tad varētu izdot tematisku ”Latvijas Arhīvu” numuru, kas būtu veltīts Saeimas vēlēšanu vēsturei. ”Bijām cerējuši, ka vismaz vienu žurnāla numuru izdosies izdot papīrā, taču tagad paliksim pie elektroniskās versijas,” atzina Slaidiņa. Tas nozīmē, ka žurnālu arī turpmāk varēs lasīt tikai internetā.

Filed under: Vēsture

http://www.valmiera24.lv/zinas/48/22980

1919.gada maijā, pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs. Ja sarkanajiem strēlniekiem ienākot Latvijā “vismaz 75 procenti tautas bija par komunistiem”, rakstīja Linards Laicens 1919.g. 8.augustā tapušajā rakstā “Kāpēc krita Padomju Latvija?”, tad maijā “varbūt nebija virs 15-20 procentu”. Padomju Latvijas sabrukuma iemesli bija iekšēji: tautai svešā un nepieņemamā komunistiskā ideoloģija, kļūdainā tautsaimnieciskā politika un nežēlīgais terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. “Mūsu uzdevums”, paziņoja Stučka ceļā uz Latviju 1918.g. decembrī, “ir pēc iespējas daudz iznīcināt, ne tik daudz un vienīgi buržuāzijas šķiras varu, bet viņas personīgo sastāvu”.

Kurš bija vai nebija buržujs, kuru iznīcināt, kuram tikai atņemt mantu, to noteica Revolucionārie tribunāli. Tribunāliem nebija citu likumu, kā vienīgi tā sauktā “revolucionārā sirdsapziņa”. Diemžēl, vairumā gadījumu tribunālu locekļi bija ļauni un sadistiski slepkavas, tribunālos iekļāva arī no Padomju Krievijas ieradušos latviešu čekistus ar “jau piešautu roku” padomju varas ienaidnieku iznīdēšanā. Viena no bēdīgi slavenajām komunistu upuru slepkavošanas vietām bija Valmiera, kurā, kā apriņķa pilsētā, uz sodīšanu tika nogādāti nelaimīgie no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Komunistu tribunālu lēmumi tika publicēti padomju varas oficiālajos izdevumos. Tā, piemēram, 25.aprīlī Valmieras apriņķa strādnieku padomes Biļetens, sadaļā “Vietējā dzīve” ziņoja, ka tribunāls 16.aprīlī līdz ar profesionāliem zagļiem Kristapu Netti, Jāni Lūžu, Jēkabu Belovu un Frici Ilvesu nāves sodu nošaujot piespriedis arī Ansim Krustkalnam, kas “Tukuma pagasta pilsonis, 41.g. vecs, kā uzticīgs baronu kalps okupācijas varas laikā, kalpodams Koku muižā par pārvaldnieku, nodevis vācu varai strādniekus, draudējis izlikt no dzīvokļiem izsūtīto Padomju darbinieku ģimenes, neskatoties uz viņu grūto bezizejas stāvokli.”, un Jūlijam Vankinam, kas “Koku pagasta pilsonis -viens no krasākiem vācu okupācijas kalpiem – sarkano gvardu nodevējs un strādniecības pretinieks, uzturējis sakarus ar izbēgušiem kontrrevolucionāriem un pastāvīgi gājis pret strādniecību”.

Tribunāla sēdes notika vidēji 2-3 dienas nedēļā, piespriesto nāves sodu skaits dažāds. Šķiet, viena no briesmīgākajām Valmieras tribunāla sēdēm notika 20.martā, kad nāves sodu piesprieda 48 cilvēkiem no Burtnieku, Rencēnu, Vecates, Puikules, Mazsalacas, Limbažu, Vidrižu u. c. pagastiem. Laikam tobrīd pilsētā dislocētās strēlnieku vienības uz šāda daudzuma notiesāto nogalināšanu nebija pierunājamas, tāpēc visus aizveda uz Rīgu un 26.martā tagadējo Meža kapu teritorijā nošāva.

Jo tuvāk komunisti sajuta savas varas beigas, jo zvērīgāki palika. Pēc Valmieras atbrīvošanas šausmu ainas atklājās Mācītājmuižā (tagad Rehabilitācijas centrs “Dardedze”). 1931.gadā publicetajā Otto Vīcupa “Melnajā grāmatā” ievietotas vairākas fotogrāfijas ar Valmierā nomocītiem un sakropļotiem komunistu upuriem. Zīmīgs ir attēls, kurā nošautajam uz muguras sasietas rokas un redzamas svārku caurās piedurknes – tipiska “buržuja” pazīme.

Augusta Melnalkšņa redakcijā iznākošais pilsoniskais laikraksts “Vidzemnieks”, 12.jūnija numurā publicēja rakstu par to, kā Ozolu pagasta komunisti izrēķinājušies ar šī pagasta cilvēkiem, kas gaidīja tiesu, ieslodzīti Valmieras koncentrācijas nometnē. “Atsvabināšanas pulkiem Valmierai tuvojoties, Ozolos dzīvojošie Ed. un Teodors Brieži, Jānis Krīgers, Kampuši (Kampusi?), Drillis un citi, kopā 8, redzēdami, ka viņu upuri var no viņu rokām izsprukt, iebrukdami Valmieras mācītāja muižā, necilvēcīgā kārtā izrēķinājās ar saviem iedomātajiem pretiniekiem. Noslepkavoti: 1) Arturs Raudiņš par to, ka vācu okupācijas laikā izpildījis pagasta rakstveža pienākumus, 2) Purleimaņu majas Apsīts par to, ka, redzēdams biedriem smukas plintes uz pleciem, vaicājis, pa kuru galu tad nāk uguns ārā, 3) Vizlas mājas saimnieks Melnalksnis, ka bijis pag. vecākā palīgs, viņam dzīvam būdamam nokapāti locekļi un beigās nošķelta galvas mala, 4) rokpelnis Briedis, pats komitejas loceklis un izvēlētais par priekšsēdētāju pie tribunāla, par to, ka atteicies šo amatu pieņemt, jo pats, grēcīgs cilvēks būdams, nezinot citiem nāvi spriest; viņam pārlauzta mugura un štikiem sadurstīts, 5) zirgu pasta kalējs Ludiņš, pats sirdīgs sociālists, izteicis kādu greizu vārdu, par ko tas sakropļots līdz nepazīšanai, 6) pag. ziņnesis Bukaus par to, ka iedrošinājies dažās sapulcēs pretī runāt, 7) Paegļu mājas saimnieka dēls Mednis par to, ka esot bijis draugs kādam pret-lieliniekam. Agrāk nošauti 2 cilvēki, bez tam pēdējā laikā, kad zaldāti sākuši protestēt pret pārmērīgām nošaušanām, starp apcietinātiem sāka izplatīties “ātra epidēmija” ar nāves gala iznākumiem, caur ko arī vairāki ozolieši bij jāgulda smilšu kalniņā.

“Varoņi” aizbraukdami teikuši, ka Ozolos vēl esot 140 cilvēki (no apm. 500 cilvēkiem) jāaizraida uz viņu sauli” . Tas tikai par Ozolu upuriem. Līdzīgus stāstus varēja stāstīt par katru no Valmieras apriņķa pagastiem.

Pēc tam, kad 22. maijā vācu un latviešu spēki atbrīvoja Rīgu, Padomju Latvijas daļas zaudēja cīņas sparu un, baidoties nokļūt ielenkumā atkāpās visā frontē, neizrādot nopietnu pretestību. Jau 26.maijā Igaunijas nacionālā armija, pulkveža J. Zemitāna vadītajai Ziemeļlatvijas brigādei piedaloties, atbrīvoja Pleskavu, Strenčus, Salacgrīvu un Valmieru. Laikraksts “Vidzemnieks” par Valmieras atbrīvošanu rakstīja: “Tiklīdz bija saņemtas neskaidras ziņas par Rīgas krišanu, mūsu komunisti steidzās pievākt vērtīgāko, lai kurā katrā brīdī varētu pazust no Valmieras skatuves. Kamēr varas vīri apsprieda bēgšanas un atvadīšanās (apšaušanas!) plānus, viņu aģenti uz ielām un laukumiem čukstēja jaunākās ziņas par Jelgavas, Rūjenes un Maz-Salaces ieņemšanu un Rīgas un Valkas aplēģerēšanu un citām sarkanarmiešu uzvarām. Piektdiena, 23.maijs, pagāja vienā uztraukumā. Pilsētā cirkulēja dažādas baumas par vairāk desmit cietumnieku apšaušanu un priekšā stāvošiem arestiem un komunistu izrēķināšanos ar buržujiem un inteliģentiem.

Sestdienas rītā uztraukums bija rimis un visās komunistiskās iestādēs tika paustas un sludinātas sarkano uzvaras visās frontēs; tomēr, kad Valmieras nesaudzīgais “tribulis” (tribunāla priekšsēdētājs – V.G.) Ošlejs pārtrauca tribulēšanu, lai dotos uz Izpildu komiteju un tur izrēķinātos ar Valkas apr. “tribuli” Zaķi, visi baigās gaidīja notikumus.

Samērā mierīgi pagāja sestdienas pēcpusdiena un nakts uz svētdienu. Tikai svētdienas pusdienā, kad aiz pilsētas tika apšauti 8 arestētie, kad tādi netika taupīti arī II. pilsētas slimnīcā, uztraukums pieauga un katrs, kam bija dārga dzīvība, lūkoja nolīst pie malas. Caur pilsētu bez mitēšanās klīda lopu pūļi un vezumu rindas ar salaupītām mantām. Kā apsviluši skraidīja komunistisko iestāžu darbinieki un nodurtām galvām un portfeļiem padusēs laidās pār tiltu, uz kura stāvēja sagatavotas degošas vielas. Visi kustējās lielā steigā, kā likās, ka viņu vajātājs tiem jau mītu uz papēžiem. Tomēr šis stāvoklis vēl vilkās līdz pirmdienas pusdienai, lai gan partizāņi-komunisti jau vairāk reizes bija pacēlušies spārnos un atkal nolaidušies mīkstos krēslos uz ielām, kur tie, aiz namu stūriem aizslēpušies, gaidīja ienaidnieku.

Pirmdien, 26. maijā, ap pulksten 4 pēc pusdienas, visi ceļi uz ziemeļiem un vakariem apklusa un pilsētā iestājās klusums, kuru traucēja tikai bēgošā kara spēka atsevišķi kareivji un jātnieki-izlūki.

Ap pulksten 6 pēc pusdienas strēlnieki, dažu tumšu subjektu pavadīti, uzlauza Balt. Lauks. Biedrības noliktavas un magazinu un citas tirgotavas un iesākās laupīšana, kurā piedalījās grāvēji – mazi un lieli, veci un jauni. Pašā laupīšanas karstumā tika uzspridzināts dzelzceļa tilts, bet šie grāvieni neizbiedēja laupītājus, kas īsā brīdī no Lauks. Biedrības veikala izstiepa mantas un preces par apm. 450.000 rubļiem. 7.45 min. vakarā atskanēja signāla šāviens un pēc apm. 5 minūtēm no abiem koka tiltiem pacēlās ugunsliesmas. Pulksten 8.05 no Valmieras muižas puses pilsētai tuvojās igauņu pirmās nodaļas kājnieku, kurus saņēma uguns no namos uzstādītiem ložmetējiem. Bruņotie automobīļi drīz apklusināja ložmetēju tarkšķi un 8.15 jau igauņu aukstasinīgie izlūki mierīgi pastaigājās pa Valmieras pils. ielām.

Pirmdiena nobeidzās ar dūšīgu apšaudīšanos starp igauņu daļām un komunistiem, kas bija uzstādījuši ložmetējus Pārgaujas namos un smilšu bedrēs. Komunistu pozīcijas apšaudīja arī igauņu artilērija, no kuras šāvieniem aizdedzās Priedīša nams pilsētā un daudzi nami Pārgaujā. Neraugoties uz komunistu pastāvīgiem šāvieniem ar sprāgstošām lodēm, kuras tie vērsa pret ugunsdzēsējiem, vietējiem iedzīvotājiem, ar kara spēka palīdzību izdevās izglābt no uguns tuvējās koka ēkas.

Visbargākos brīžus Valmiera pārdzīvoja otrdienas pievakarē, kad komunisti ar smago artilēriju apšaudīja pilsētu, sagraudami pilsētas domes ēku, baznīcu un Treija un P[?]ieļa namus.

Igauņu batareja tomēr apklusināja komunistus un izjauca komunistu nodomus sagraut pilsētas elektrisko staciju.

Trešdienas rītā izplatījās ziņas par apšaudīšanos ar smagām artilērijām un visi panikā meklēja drošākus pagrabus. Tomēr apšaudīšanās vairs nenotika un ap pusdienu beidzamie komunisti bij atstājuši savas bedres Pārgaujā un pazuduši. Trešdienas pievakarē nodegušo tiltu vietā pa laipām jau nodibināja satiksmi starp pilsētu un Pārgauju.

No privātpersonām pilsētā kritušu nav. Ir daži viegli ievainoti. Pārgaujā un Karlovkā krituši daži, kas apšaudīšanas laikā nodarbojās ar dažādu mantu pievākšanu.

Ceturtdienā dzīve pilsētā sāka ieiet normālās sliedēs”.

Viena no igauņu karaspēka grupām, kas atbrīvoja Valmieru bija Vīlandes skolnieku rota. Brašo igauņu puišu iedvesmoti, savas zemes atbrīvotājiem, atsaucoties Valmieras reālskolas vingrošanas skolotāja Alfreda Lukstiņa aicinājumam, pievienojās arī Valmieras skolnieki. Bruņojušies ar šautenēm, viņi no namu jumtiem uzturēja uguni uz komunistu pozīcijām Pārgaujā, kā arī, dažas dienas veica kārtības uzturēšanu pilsētā. Valmieras puišiem apvienojoties ar cēsniekiem, jūnijā sākumā izveidoja Cēsu pulka Skolnieku rotu, kas piedalījās gan Cēsu kaujās, gan turpmākajās Latvijas Brīvības kara cīņās.

Domāju, tagad, kad Valmieras centrs ir labiekārtots un apzaļumots, būtu laiks padomāt kā par 1919.gada komunistu upuru, tā arī Valmieras skolnieku – Skolnieku rotas cīnītāju – pieminekļa (šobrīd Paegles ielas malā pie bij. reālskolas nama novietotā akmens plāksne nav nosaucama par pieminekli, bet tikai par piemiņas zīmi, pie tam tās atrašanās vieta ir visai necila) izveidošanu un uzstādīšanu labi redzamā un piemērotā vietā. Piemineklis varētu attēlot igauņu un latviešu skolniekus, kas plecu pie pleca cīnās par savas tēvzemes brīvību.

Filed under: boļševiki, piemiņas vietas, Vēsture

No Diena.lv lasītāju blogiem

Tā kā  biedrs Ušakovs, katru reizi,  kad ir runa par Latvijas okupāciju, aiziet no tēmas ar savu standarta frāzi „Lai par to runā vēsturnieki”, nolēmu piemeklēt piemērotu argumentu.

Ņemot vērā ka biedrs Ušakovs ir prokremliski orientēts, tad viens no Krievijas autoritatīvākajiem vēsturniekiem Nikolajs Svanidze, pēc manām domām būtu piemērots.

Te viens citāts no N. Svanidzes diskusijas tiešajā ēterā ar klausītājiem:

А. ВОРОБЬЕВ: Сначала страны Балтии призвали Россию признать факт незаконной оккупации после Второй Мировой войны. Теперь представитель дирекции Еврокомиссии по связям со СМИ Эмма Юдвин заявила, что этот вопрос действительно будет обсуждаться на саммите России и ЕС 10 мая в Москве, на следующий день после празднования Победы. Накануне еврокомиссар Гюнтер Ферхойген сказал, что в Эстонии, Латвии и Литве совершались преступления, и что конец II Мировой войны для стран Балтии означал не освобождение, а начало новой оккупации. Призывы провести историю через чистилище.

Н. СВАНИДЗЕ: Все время звучали слово “покаяние” раньше в нашем отношении стран Балтии. Никто ведь не просит покаяния. И та информация, которую вы зачитали, это не требование покаяния, это требования простого признания всем известного неоспоримого исторического факта.

А. ВОРОБЬЕВ: Чистилища.

Н. СВАНИДЗЕ: Да. Имела место оккупация Прибалтики. Но она имела место еще до войны по пакту Молотова-Риббентропа по его секретным протоколам, отрицать это невозможно, все равно что отрицать, что сейчас весна на дворе. Но это правда. И после войны советские войска туда вернулись. Для Прибалтики освобождение от фашистов перешло в оккупацию со стороны советских войск.

Te būs diskusijas pilns teksts: http://www.echo.msk.ru/programs/personal no/36198/

Laikam jau būtu arī korekti minēt, ka Nikolajs Svanidze ir iekļauts Krievijas prezidenta izveidotajā komisijā cīņai pret vēstures viltošanu, lai gan ar atrunu, ka pēc pieaicinājumu.

http://base.consultant.ru/cons/cgi/online.cgi?req=doc;base=law;n=87873

Izskatās, ka oficiālā kremļa vara, lai gan nevar nerēķināties ar šī vēsturnieka autoritāti, tomēr līdz galam viņam neuzticās (domāju lieki skaidrot kapēc).

Daudzi krievijas diplomāti ir atzinuši Baltijas valstu okupāciju:

http://rus.tvnet.lv/novosti/za_rubjezhom/138720-priznavshiy_okkupaciju_estonii_po sol_budjet_izgnan_iz_mid_rossii

http://rus.tvnet.lv/novosti/politika/136925-rossiyskiy_diplomat_priznal_okkupacij u_pribaltiki

Un te fragmentiņš no iepriekš minētā 2005. gada 10. maija samita:

Все три страны требовали от России признать факт оккупации, но получали отказ. 10 мая 2005 г. В.Путин заявил, что требования прибалтов – “полная чушь, сапоги всмятку”. Он проявил при этом полное незнание истории, провозгласив, что независимость Прибалтики – результат Брестского договора (на самом деле, результат “Октябрьской революции”, независимость стран Прибалтики была признана большевиками ранее Брестского договора). Путин сказал, что прибалтийские страны “вошли в состав Советского Союза” в 1939 году – спутав год подписания договоров о “взаимопомощи” с годом полной оккупации. Путин заметил, что в 1945 г. Россия не могла оккупировать Прибалтику, поскольку та уже была частью России, а в 1939-м году оккупации не было, просто “Германия возвратила назад России эти территории”. Так что прибалтам осталось требовать извинений от Германии. Правда, Путин заметил, что “не очень хорошо … учился в университете (потому что пива много пил в свободное время)”.

Te pilns Jakova Krotova raksts: http://www.krotov.info/yakov/5_his t/r/03_1940_balt.html

Filed under: Vēsture

Šodien aprit 70 gadi kopš Latvijas okupācijas 1940.gada 17.jūnijā, kad traģiski un nežēlīgi tika pārrauts latviešu labklājības laikmets, kas tika sasniegts ar godīgu darbu, taisnīguma izjūtu un gaišiem principiem. Lai arī šie principi un vērtības ( vismaz deklaratīvi) tika atkal iedibināti atjaunojot neatkarīgo Latviju 1990./91.gadā, diemžēl, kā rādījusi 20 gadu pieredze, praktiski tas bieži vien [...]

www.DELFI.lv, 17. jūnijs 2010

Aprit 70.gadi kopš brīža, kad 1940.gadā Latvijas Republika zaudēja valstisko neatkarību un, pārkāpjot starptautiskās tiesības, tika iekļauta PSRS sastāvā.

Latvijas okupācijas dienā piemin 1940.gada 17.jūnija notikumus, kad, balstoties uz 1939.gada 23.augustā PSRS un Vācijas noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, Padomju Savienība sāka īstenot plānu, kura mērķis bija Latvijas neatkarības sagraušana. Protokols sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā, un Baltijas valstis nokļuva PSRS ziņā.

1939.gada 28.septembrī Igaunija, bet 5. un 10.oktobrī Latvija un Lietuva parakstīja PSRS uzspiestos palīdzības līgumus. Saskaņā ar tiem PSRS ieveda Baltijas valstīs karaspēku, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes.

1940.gada 15.jūnijā PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos. Uzbrukums robežsargiem Masļenkos bija iecerēts vai nu kā provokācija, lai radītu ieganstu Latvijas okupācijai, vai arī kā staļinisma garā izteikts brīdinājums Latvijas valdībai nekādā gadījumā nepretoties.

16.jūnijā padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Fricim Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Ultimātā PSRS brīdināja – ja līdz plkst.23 Latvijas valdība nebūs atbildējusi, padomju bruņotie spēki ieies Latvijas teritorijā un apspiedīs jebkādu pretošanos.

Toreizējā Kārļa Ulmaņa valdība 16.jūnija vakarā izlēma ultimātu pieņemt un atkāpties. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja, jo uzskatīja, ka tā izraisīs asinsizliešanu, bet neglābs Latvijas valsti. Ulmanis, kas loloja ilūzijas par iespēju saglabāt Latvijas suverenitāti ierobežotā formā, neizšķīrās arī par simbolisku militāro pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu.

Latvijā ienāca padomju karaspēks un 1940.gada 20.jūnijā Ulmaņa kabineta vietā stājās padomju marionešu valdība ar Aleksandru Kirhenšteinu priekšgalā, kuru oficiāli dēvēja par Latvijas tautas valdību. Valdība pārstāvēja PSRS intereses.

Vēlēšanās, kas notika 1940.gada 14. un 15.jūlijā, startēja tikai viens – Darba tautas bloka – kandidātu saraksts. Citi alternatīvie saraksti tika noraidīti. Padomju ziņu aģentūra TASS Maskavā jau 12 stundas pirms balsu skaitīšanas Latvijā paziņoja, ka par šo sarakstu nodotas 97,5% vēlētāju balsis.

Jaunievēlētā Saeima pasludināja Latviju par sociālistisku republiku un iesniedza lūgumu to uzņemt PSRS. Bez debatēm pieņemtā deklarācija “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā” mainīja valsts iekārtu un likvidēja formālo neatkarību.

Pieminot šos notikumus, ceturtdien visā Latvijā jāpaceļ valsts karogi sēru noformējumā.

Savukārt Rīgā pie Okupācijas muzeja iekārtota izstāde “Latvija pirms 70 gadiem”.

Filed under: Okupācija, piemiņa, Vēsture

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=80072

Diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību ir absurdi

Masu mediji ne vienmēr sadzird akadēmisko vēsturnieku balsi. Lai labotu šo situāciju un uzrunātu žurnālistu auditoriju, vakar Okupācijas muzejā tika rīkota apaļā galda diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes”, uz kuru pulcējās, varētu teikt, Latvijas vēstures pētniecības zieds.

Pie diskusiju galda un arī zālē sēdošo vidū redzēja Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļus, augstskolu pasniedzējus un, protams, mediju, tajā skaitā krievvalodīgo, pārstāvjus. Kā sākumā aizrādīja profesore Ilga Kreituse, diskutēt par okupācijas esamību vai neesamību šodienas Latvijā ir absurdi, jo jau 1996. gadā Saeima pieņēmusi deklarāciju par okupāciju, bet Saeimas pieņemtajiem dokumentiem ir likuma spēks. Tāpat vairākumu atbilžu okupācijas lietas jautājumā var atrast vēl 1995. gadā iznākušajā dokumentu krājumā ”Latvijas okupācija un inkorporācija 1939 – 1940”, kuru politiķi nez kādēļ vairoties ņemt rokās. Kreituses kundze aktualizēja virkni citu, ar mūsdienām saistītu jautājumu, uz kuriem atbildes gan netika sniegtas. Proti, kādai vispār jābūt valdības rīcībai krīzes situācijā, ja tiek apdraudēta valsts suverenitāte un tālākā eksistence. Debatēs vairākkārt izskanēja, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola saturs Latvijas valdībai nepalika noslēpums. Tā par dokumentu uzzināja jau pēc dažām dienām ar žurnālistu starpniecību. Par to liecinājis tā laika aģentūras LETA korespondents Vācijā Ernests Treiguts-Tāle, to zināja vēstnieks Berlīnē Edgars Krieviņš. ”Latvijas valdība saņēma pretrunīgu informāciju par paktu, bet tajā skaitā arī ļoti ticamu,” atzīmēja profesors Inesis Feldmanis. Nevarētu teikt, ka Rīga neko nedarīja – Ulmaņa valdība sāka visiem spēkiem kāpināt Vācijas ekonomisko interesi par Latviju, tā cerot izlīdzināt radušos situāciju. Bet vai ar to pietika? Traģiski, ka līdz sabiedrībai informācija par nacistiskās Vācijas un PSRS Baltijas ”darījumu” nenonāca pat ne maigākā formā. Līdz ar to sabiedrība nebija sagatavota tālākajam. ”Vai valdībai ir tiesības vienpersoniski pieņemt lēmumu par tālāko valsts likteni, neinformējot sabiedrību? Cik dziļai jābūt sabiedrības informācijai par starptautiskajiem līgumiem?” vaicāja Kreituse.

Vēl jautājums, kāpēc Baltijas valstis pat neatkarības apdraudējuma priekšā nebija spējīgas nogludināt savstarpējās politiskās un subjektīvās pretrunas, atrast kompromisu, vienoties, lai aizkavētu Molotova–Ribentropa pakta īstenošanu. Mūsdienās vajadzētu izanalizēt, kādi faktori toreiz traucēja veidot koalīciju, lai varam pateikt, cik lielā mērā baltiešiem iespējams apvienoties, lai risinātu ne vairs okupācijas draudu, bet ekonomiskās problēmas.

Izskanēja arī atgādinājumi, ka 1939./1940. gadā Latvijas masu mediji neko nerakstīja par represijām PSRS un tēloja itin pozitīvu šīs valsts tēlu. Problēma arī tā, kā toreiz izdevās panākt, ka Augusta Kirhenšteina marionešu valdībā ienāca latviešu inteliģences pārstāvji, kas baudīja sabiedrības uzticību, turklāt viens otrs no viņiem bija pazīstams tieši pēc darba masu informācijas līdzekļos.

Diskusija ”Latvijas okupācija. 1940. gads. Vēstures problēmas un mūsdienu aktualitātes” tika ierakstīta video, muzeja ļaudis sola to publicēt Okupācijas muzeja interneta mājas lapā vai atsevišķā izdevumā.

Filed under: Okupācija, Vēsture

History of Weed History of Weed Part II Tweet This Post

Francūzis Taigs Kriss ir uzstādījis jaunu pasaules rekordu, lecot no Eifeļa torņa ar skrituļslidām.

Jā, patiešām, Bils Braisons atkal ir sarakstījis grāmatu, kas nav veltīta viņa ceļojumu iespaidiem. Šoreiz tā ir par vietu, kurā cilvēks pavada lielu daļu no savas dzīves – par mājām. Kā atzīstas viņš pats, tad viņam ir bijusi uzrakstīt vēsturisku apskatu, kā radušās daudzas lietas un jēdzieni, tikumi un paražas, kuras ikdienā sastopami mūsu mājās. Diemžēl informācija ir bijusi tik bagātīga, ka nācies darbu sašaurināt un iekļaut ar mājām un to saistīto lietu vēsturi tikai par pēdējiem 150 gadiem.

Par darba pamatu viņš ir paņēmis vecu māju, kurā viņš pats patlaban dzīvo un, vedot cauri visām mājas istabām un telpām, mēģina pastāstīt, kā halle no galvenās telpas mājā ir kļuvusi par vienkāršu priekšnamu, kādēļ Drawing room nav nekāda sakara ar zīmēšanu un kāpēc Study lielākoties bija liels pieliekamais. Stāstot par bērnistabu mums tiek vēstīts par bērnu dzīvi viduslaikos, stāstot par virtuvi mēs uzzinām par ēšanas paradumiem, guļamistabā mums stāsta par gulēšanas paradumiem, seksu, blaktīm un matraču materiāliem. Grāmata sarakstīta standarta Braisona stilā, interesanti un aizraujoši, sākot lasīt, nav iespējams novērsties.

Te gan ir jāatzīmē, ka ne vienmēr saistība ar apskatāmo telpu un stāstu ir tieša. Reizēm man šķiet – pat nekāda. Piemērām, nodaļā, kas veltīta pagrabam mēs uzzinām vairāk par kanālu būvi ASV nevis par pagrabu izcelšanos. Vai nodaļā, kas veltīta guļamistabai, mēs diezgan daudz laika pavadām lasot par apbedīšanas paradumiem deviņpadsmitā gadsimta Anglijā. Bēniņi vispār bija veltīti Darvina teorijām un K.Marksa idejām. Tomēr visām šīm novirzēm no tēmas ir viens pluss, viņas ir tik interesantas, ka grāmata no tā sliktāka nepaliek.

Interesanti arī, ka daļu no grāmatām, uz kurām balstīta šī grāmata es jau esmu lasījis un pat rakstījis apskatus savā blogā. Tādēļ varu droši apgalvot, ka daļa no iegūtās informācijas man nebija jauna, drīzāk gan informācijas atkārtošana. Tomēr cilvēkam, kuram nav laika lasīt grāmatu par katru tēmu atsevišķi, šī grāmata varētu kalpot kā labs kopsavilkums un ietaupīt laiku, kas būtu nepieciešamas kādu pārdesmit grāmatu izlasīšanai.

Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē jautājumi, kādēļ dakšiņai ir četri zari nevis divi, kāpēc frančus savulaik sauca par „skurstenī mīzējiem”, un kādēļ lielākā daļa no baznīcu pamatiem ir tik dziļi iegrimuši zemē. Cerams, ka šo grāmatu arī iztulkos latviešu valodā.

Līdzīgi raksti

• The Life and Times of the Thunderbolt Kid: A Memoir by Bill Bryson
• Shakespeare: The World as Stage by Bill Bryson
• At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Aizvien mazāk mūsu vidū paliek cilvēku, kuri 1941. gada 14. jūniju ir pieredzējuši paši. Taču savus atmiņu stāstus viņi var nodot vienīgi Okupācijas muzeja arhīvā. Jaunieši, kas viņos klausītos, uz piemiņas pasākumiem nenāk. Arī Ķekavas novadā uz represēto piemiņas sarīkojumu ieradās tikai vidējās un vecākās paaudzes ļaudis. Related posts:Dobelē uz leģionāru ...

14. jūnijā tiks atvērts Ilmāra Knaģa atmiņu grāmatas “Bij tādi laiki” tulkojums krievu valodā. Grāmata, kas veltīta Vjatlagā nošautajam tēvam un izsūtījuma likteņbiedriem, iznāca 2001. gadā, bet, pateicoties kinorežisorei Dzintrai Gekai, darbs pirms kāda laika iznācis arī angliski.

I. Knaģis ir viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājiem. Divas reizes izsūtīts uz Sibīriju – 1941. un 1949. gadā. Sākoties atmodai, vairākkārt devies ekspedīcijās uz kādreizējām izsūtījuma vietām un bojā gājušo piemiņai cēlis milzīgus koka krustus. Tagad ekspedīcijas turpinās, pateicoties fonda “Sibīrijas bērni” entuziastiem un sabiedrības atbalstam.

Grāmata “Bij tādi laiki” krievu valodā, iespējams, mazinās informācijas vakuumu, kas pastāv starp latviešiem un krieviem, cer autors. “Viņi, ja lasīs, uzzinās, kas īsti notika ar vienu mūsu tautas daļu, ar tiem, kuri bija izsūtīti uz Sibīriju, un to, kas notika pēc Sibīrijas. Kad stāstu kādam krievam par saviem piedzīvojumiem, viņš saka – jā, ar mums bija tieši tas pats. Ar krieviem tas bija vēl šausmīgāk nekā ar latviešiem.” Tomēr, dalot vainu abu tautu liktenī, autors teic, ka esot demagoģiski apgalvot, ka pati krievu tauta ne pie kā neesot vainīga. “Krievu tauta ir vainīga mūsu mazās tautiņas liktenī. Tur tā lielā starpība. Arī latvieši savā ziņā vainīgi savā, bet ne krievu liktenī.”

Izdevuma “Bij tādi laiki” krievu versija tiks nosūtīta arī organizācijai “Memoriāls” uz Maskavu. I. Knaģis augstu vērtē šīs organizācijas darbību, vācot un publicējot represiju stāstus. Latvijā ne desmitā daļa no pārciestā nav uzrakstīta. Par to I. Knaģis pārdzīvo visvairāk.

Krievija tik tā, caur sakostiem zobiem, atzinusi staļiniskās represijas, bet nav ne atvainojusies Latvijai, ne atzinusi tās okupāciju. Ne tikai Krievija, arī mūsu pašu politiķi to negrib atzīt, norūpējies I. Knaģis. Kāda būs valsts nākotne? Latvijas galvaspilsētas mēram noteikti jābūt latvietim. Tas ir principa jautājums. Saeimas vēlēšanās, piemēram, balsošu par nacionāliem puikām, kas varbūt ir dumji politikā, bet tik un tā balsošu par viņiem, lai Saeimā iekļūtu kaut desmit, divdesmit nacionāli domājoši cilvēki. Mūsu nelaime, ka Latvija vairs nav nacionāli noskaņota. Nacionālisms jau aizmirsts, bet maza tauta bez tā nevar izdzīvot, uzskata grāmatas autors.

Uzziņa

Fonda “Sibīrijas bērni” pasākumi 14. jūnijā:

plkst. 12 Kara muzejā Rīgā, Smilšu ielā 20, konference “Pieminiet Sibīriju”;

plkst. 15 Okupācijas muzejā Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” izdevuma krievu valodā atvēršana;

plkst. 17 Sv. Jāņa baznīcā koncerts “Aizvestajiem”;

plkst. 21.10 LTV demonstrē jaunu dokumentālu filmu “Piemini Sibīriju”.

Filed under: grāmatas, gulags, represijas, Sibīrija, Vēsture, čeka

Gatis Krūmiņš, NRA

Visiem labi zināma Baltijas valstu 1940. gada jūnija traģēdija. PSRS agresīvās politikas rezultātā Baltijas valstis tika okupētas un zaudēja savu neatkarību. Šobrīd debates par pašu okupācijas faktu gandrīz ir beigušās, tomēr joprojām līdz galam neizdiskutēti ir jautājumi, kas ir saistīti ar okupācijas norisi. Kāpēc Baltijas valstis nepretojās, kāpēc vadošās aprindas, īpaši Latvijā, sadarbojās ar okupantiem pēc paša okupācijas fakta – šie jautājumi joprojām ir atklāti un aktuāli.

Lai arī 1940. gadā Baltijas valstu neatkarības jautājums kā centrālais nevienu brīdi nebija pasaules uzmanības centrā, jo citi notikumi to aizēnoja, piemēram, PSRS – Somijas karš 1940. gada sākumā, kā arī Vācijas ofensīva Francijā 1940. gada jūnijā, tā gluži nebija, ka pasaulē par Baltiju un Latviju nerunāja. Piedāvāju dažus citātus no „speciālā biļetena” – pasaules preses apskata, kurš tika gatavots īpaši Latvijas valdības vajadzībām. Saprotams, ka līdz Latvijas ierindas lasītājiem šāda veida informācija nenonāca, prese šajā virzienā tika stingri cenzēta, bet valdība par to, ko raksta ārzemēs, bija labi informēta. Piedāvāju vairākus citātus, lai raksturotu, ko par Baltijas valstīm rakstīja 1940. gada pirmajā pusē. Tā kā citātu būs daudz, savu komentāru par tiem pievienošu vispirms. Pirmkārt, kopējais noskaņojums Eiropā bija tāds, ka tika paredzēta PSRS spiediena palielināšanās, tiklīdz tāds būs iespējams. Kā zināms, PSRS militārās bāzes Baltijā bija jau no 1939. gada rudens. Raksturīgi, ka nepatika pret PSRS aktivizēšanos Baltijā okupācijas priekšvakarā parādījās pat PSRS sabiedrotās – Hitlera Vācijas presē. Bet tikpat būtiska ir nianse, ka Eiropa uzskatīja, ka Baltijas valstis pretosies, un no šiem preses apskata ziņojumiem izriet, ka par stiprāko posmu Baltijā uzskatīja tieši Latviju. Tika citētas gan K. Ulmaņa patriotiskās runas, gan rakstīts par armijas apņēmīgo noskaņojumu. Visai bieži tika akcentēta Baltijas valstu, īpaši Latvijas un Igaunijas, sadarbības aktivizēšanās, arī militārajā jomā. Bet notika tā, kā notika. Mēs ne tikai nepretojāmies, bet pat neprotestējām. Kārlis Ulmanis iebrūkošo PSRS karaspēku nosauca pat par mums draudzīgu. Katrā ziņā līdz 17. jūnijam gandrīz nekas neliecināja, ka beigsies tieši tā, kā tas beidzās. Viss liecināja, ka mēs pretosimies. Vairāk vai mazāk, bet pretosimies. Tātad, ieskatam, ko par Baltijas valstīm līdz to okupācijai 1940. gada pirmajā pusē rakstīja Eiropā. Vēsturniekiem, kas specializējušies šo jautājumu izpētē, nekādu jaunumu nebūs, bet, kā zināms, ne visi, kas interesējas par vēsturi, ir vēsturnieki.

Helsinki, 2.janvāris. Helsinkos stipri kritizē Igaunijas izturēšanos pret Somiju un dziļi nožēlo, ka padomju lidaparāti, kas bombardēja Somijas pilsētas, nākuši no bāzēm Igaunijā. Somu laikraksti aizrāda, ka igauņi neesot sapratuši, ka rases kopība rada ciešas saites, un ka somi cīnās arī par Igaunijas neatkarību. Abu tautu ienaidnieks esot viens un tas pats.

Londona, 4.janvāris. „Daily Herald” atzīmē pārmaiņas vācu un padomju attiecībās. Abu valstu alianse joprojām paliekot Berlīnes un Maskavas politikas stūrakmens, bet Hitlers sākot apzināties, ka viņam šajā aliansē pieder galvenā loma. Pirms mēneša Staļins esot diktējis savas prasības un Hitlers tās pieņēmis, jo baidījies no PSRS. (…) Vācija no tās tagad gaida iespaidīgu rīcību kā atlīdzību par tam atdoto Austrumpoliju un Baltijas valstīm.

Helsinki, 3.janvāris. Laikraksts „Svenska Pressen” raksta, ka attiecības starp PSRS un Igauniju nav sevišķi labas. (…) Padomju valdība neesot apmierināta ar aviācijas bāzēm, kas tai pieder Igaunijā, un tā labprāt gribētu izmantot visu Igaunijas teritoriju savu gaisa spēku operācijām. Igaunijas stāvoklis neesot apskaužams. PSRS cenšoties iestāstīt, ka tai nav nodomu sovjetizēt Igauniju, bet igauņi apzinoties, ka šāda sovjetizēšana ir gandrīz neizbēgama.

Londona, 3.janvāris. „News Chronicle” korespondents no Amsterdamas ziņo, ka „vācu kara ministrijai esot bijušas lielas pūles pierunāt vīrus, kas priekš 20 gadiem cīnījās kopā ar maršalu Mannerheimu, doties palīgā padomju spēkiem cīņās pret somiem”.

Amsterdama, 20.janvāris. Franču valdībā spriež, ka diplomātisko sakaru pārtraukšana ar PSRS nav vajadzīga, jo PSRS nav oficiāli pieteikusi Somijai karu.

Kopenhāgena. 22.janvāris. Labi informētas latviešu aprindas ziņo, ka vācu sūtnis Rīgā Ulrihs fon Koce esot nonācis lielās nepatikšanās. Vācu valdība viņam pārmetot, ka vāciešu repatriācijas akcija no Latvijas devusi tik sliktus rezultātus, lai gan fon Koce no savas puses izlietojis visus pierunāšanas un iebaidīšanas līdzekļus.

Helsinki.3.februāris. Pēc ziņām no Igaunijas turienes politiskās aprindās radusies pārliecība, ka ar padomju neveiksmi Somijā nokavējusies Kremļa projekta izpildīšana, pēc kura bija paredzēts Igauniju padarīt pilnīgi par PSRS provinci.

Maskava. 12.februāris. „Komsomoļskaja pravda” raksta: „Tagad mazās Baltijas valstis nav neaizsargātas – viņu savstarpējās palīdzības pakti ar lielo PSRS uz visiem laikiem izslēdz imperiālistisko rietumvalstu intervences iespēju viņu iekšējās darīšanās”

Helsinki. 12.februāris. Ģenerāļa Berķa brauciens uz Tallinu Baltijas valstīs izsaucis lielu interesi. Ziņo, ka ģen. Berķim bijušas apspriedes ar ģen. Laidoneru par Baltijas valstu kopēju aizsardzību. Latvijas valsts prezidents savā radiorunā paskaidrojis, ka viņš stāvokli uzskatot par diezgan nopietnu un ka visas pūles būšot pievērstas valsts aizsardzībai. No runas izriet, ka Latvijas un Igaunijas viedoklis ir diezgan skaidrs un ka abas valstis nepiekāpsies jaunu PSRS prasību priekšā.

Londona.12.februāris. „Daily Express” Stokholmas korespondents ziņo, ka pēc baumām, kādas tur saņemtas no Tallinas, PSRS gatavojoties pieprasīt no Igaunijas un Latvijas papildus bāzes karaspēkam un aviācijai, lai sekmīgāki varētu izdarīt uzbrukumus Somijai no dienvidiem. Laikraksts aizrāda arī uz citām ziņām no Tallinas, ka igauņu armijas virspavēlnieks ģen. Laidoners apspriedies ar Latvijas armijas komandieri ģen. Berķi, kā arī uz Valsts prezidenta K. Ulmaņa runu. Viņš izteicies, ka esot jāgatavojas un drīziem un lieliem upuriem. Kad izšķirošā stunda būs situsi, vismaz vienam katras ģimenes loceklim būšot jāuzvelk formastērps.

Londona. 15.februāris. Vairāki laikraksti ziņo, ka sakarā ar baumām par PSRS gatavošanos prasīt no Igaunijas un Latvijas jaunas bāzes padomju aviācijai un flotei abās valstīs radies nemiers, neskatoties uz Latvijas ārlietu ministra atsaukumu. „Daily Herald” diplomātiskais redaktors domā, ka Latvija un Igaunija bez šaubām ietilpst to valstu sarakstā, kuras krievi nodomājuši iekarot, ja viņiem izdosies okupēt Somiju. „Daily Express” Stokholmas korespondents ziņo, ka Staļins esot saniknots par to, ka igauņu un latviešu brīvprātīgie piebiedrojas somu armijai. PSRS sūtņiem Tallinā un Rīgā, kuri izsaukti uz Maskavu, jāatbildot uz jautājumu, kāda ietekme Baltijas valstīs būtu zviedru intervencei Somijas konfliktā. Tālāk Staļins gribot zināt, ko nozīmē Igaunijas un Latvijas sūtņu izsaukšana no Londonas uz Rīgu un Tallinu.

Stokholma. 16.februāris. „Reuters”: Zviedru politiskās aprindas uzmanīgi sekoja ASV vēstnieka Maskavā Šteinharda braucienam uz trim Baltijas valstīm. Šteinhards ir pazīstams kā piedzīvojis diplomāts un prezidenta Ruzvelta tuvs draugs.

Viļņa. 24.februāris. PSRS sūtnis Lietuvā Pozdņakovs atgriezies Viļņā. Pēc laikrakstu ziņām arī padomju sūtnis Tallinā atgriezies savā darba vietā, bet sūtnis Rīgā Zotovs vēl uzturas Maskavā.

Londona, 2.marts. Visās Baltijas valstīs sabiedriskā doma vienmēr vairāk gūst iespaidu, ka Krievija sāks jaunu akciju nolūkā aprīt šīs zemes, tiklīdz karš Somijā būs ievadīts likvidācijas gultnē – raksta „Daily Herald”. Viņš raksta, ka šī sajūta sevišķi intensīva Latvijā, kur valdība visādi cenšas savienot saprašanos ar Krieviju un pretestības gatavošanu gadījumam, ja krievu prasības atzīs par pārmērīgām. Fakts, ka divi vai trīs latviešu kājnieku pulki pārvietoti no Rīgas garnizona uz provinci, radījis iedzīvotāju vidū baumas par krievu nodomiem novietot padomju karaspēku arī Rīgā. Krieviem jau ir Latvijas teritorijā garnizoni Liepājā, Ventspilī un Pitragā. Tālāk klīst baumas, ka krievi prasot no Latvijas valdības , lai likvidē nacionālo aizsargu organizāciju, kurai ir 30 000 dalībnieku. Laikraksts tālāk ziņo, ka krievi ievērojami palielinājuši savus tekstilpreču, metālizstrādājumu un mājlopu iepirkumus Igaunijā un Lietuvā, bet ne Latvijā. Šīs atturības nolūks esot pārliecināt latviešus, ka viņu interesēs būtu ļaut sevi pilnīgi ietilpināt Krievijā, bet esot drošs, ka latvieši – vispirmā kārtā armija – pretosies jaunām krievu prasībām. Latviešu sabiedrība piešķirot sevišķu nozīmi „atvaļinājumam”, kādu kara ministrs ģen. Balodis pavadījis purviem un ezeriem bagātajā valsts austrumu daļā, kur 1920.gadā norisinājās panākumiem vainagotas kara operācijas pret krieviem. Tāpat ziņo, ka Latvijas armijas štāba priekšnieks ģen. Berķis apmeklējis savu kolēģi – Igaunijas kara ministru.

Londona, 1.aprīlis. „Daily Herald”: Staļins gatavo jaunu ofensīvu, lai atgūtu Besarābiju. (…) Molotovs atrod, ka teritorijas, ko Krievija zaudēja Eiropā kopš revolūcijas, tai nolaupītas, izmantojot tās vājuma brīdi.

Parīze, 1.aprīlis. Zem virsraksta „Ceļā uz Baltijas savienību” „Temps” publicē sava franču līdzstrādnieka korespondenci no Igaunijas par pieaugošu tuvināšanos Baltijas valstu starpā, kas piešķirot konkrētu vērtību 1934.gada paktam. Tuvināšanos atspoguļo arī prese: „Šīs tendences vispirms ir pozitīva liecība par spriedumu brīvību ārpolitikas jautājumos, kādu Baltijas valstu presei izdevies saglabāt, neskatoties uz rudens notikumiem. (…) Atdzimstot ideja par Baltijas federāciju”

Berlīne. 10.aprīlis. Par ģen. Baloža atkāpšanos no kara ministra amata „Deutsche Allgemeine Zeitung” raksta no Rīgas, ka oficiālais paziņojums apstiprinājis baumas par gaidāmo kara ministra nomaiņu. (…) Latviešu sabiedrībā ģen. Baloža aiziešanai jāatstājot lielu iespaidu, jo ģenerālis līdz ar prezidentu K. Ulmani piederot pie latviešu populārākajām personībām. Latviešu preses izturēšanos jāapzīmē par uzkrītošu, jo tā nevienu rakstu neesot veltījusi aizejošā kara ministra nopelniem un personībai. (…) Zīmīgu runu Darba kameras pilnsapulcē teicis K. Ulmanis. Kodols bijis satversmes likuma izdošanas pieteikums, kas ar valststiesīgu aktu noapaļošot patreizējo korporatīvo sistēmu, runājis par saimniecisko politiku, kas vērsta uz sadarbību ar Baltijas valstīm. Uzkritis, ka tikai nedaudzos vārdos pieminējis Baloža atkāpšanos, kas Rīgā ir galvenā sarunu tēma.

13.aprīlis. Stokholma. Zviedru liberālais orgāns „Stockholms Tidningen” asi kritizē „Izvestija” ievadrakstu, kurā aizstāvēta tēze, ka mazām valstīm neesot tiesību uz neitralitāti, ja viņas atrodas lielvalstu darbības ceļā.

13.aprīlis. Dānija. Dānijas premjerministrs Staunings izplatījis aicinājumu iedzīvotājiem publiskās vietās neapvainot armijas virsniekus un kareivjus, tautai jāsaprot, ka karaspēks pildījis savu pienākumu līdz brīdim, kad valdība lēma par padošanos.

25.aprīlis. Helsinki. „Usi Somi” ziņo no Tallinas, ka Igaunijas policija izdarījusi komunistu masu arestus sakarā ar viņu gatavošanos pirmā maija svētkiem. Tas izdarīts ar PSRS iestāžu piekrišanu.

29.aprīlis. „Frankfurter Zeitung” garš apcerējums par PSRS un Baltijas valstu attiecībām, norādot, ka Maskava darījusi visu, lai stiprinātu Baltijas piejūras tautu uzticību. (…)Latvijā zināmas aprindas esot bijušas draudzīgi noskaņotas Polijai un veicinājušas tuvināšanos Anglijai, ticot Tautu savienības politikai. Ženēvā Latvijas valstsvīri esot izveidojuši savu starptautisku profilu, tā, piemēram, Latvijas ārlietu ministrs V. Munters vadījis Tautu savienības padomes sesiju Ķīnas – Japānas konflikta lietā un arī to, kurai bija jānodarbojas ar Abesīnijas kara noslēgumu. Tādēļ Latvijas jaunā draudzība nebalstoties uz draudzības un pateicības pamatiem, kā tas esot ar Lietuvu. Neskatoties uz to, Maskava esot atzinusi Latvijas valsts vadības centienus izslēgt katrus pārpratumus radošu ietekmi, ko būtu varējusi izsaukt laika garam neatbilstoša draudzība ar Rietumvalstīm. Somijas un PSRS miera līgums esot noslēdzis Maskavas revizionismu Baltijas jūras telpā. Šķiet, ka PSRS nepastāv vēlēšanās izplatīt Baltijas jūras piekrastē zināmu ideoloģiju.

10.maijs. Stokholma. Igaunijā PSRS karaspēks nocietinās, no Hījumā un Sāremā salām evakuēs visus civiliedzīvotājus, galvenokārt tie ir zviedri.

23.maijs. Ženēva. „Helvitian”: poļu delegācija pie Tautu savienības cēlusi nopietnus iebildumus, kad neitrāla valsts – Lietuva pārņēmusi karojošas valsts – Polijas teritoriju (Viļņu).

1.jūnijs. Kauņa. PSRS Kara komisāra vietnieks Loktinovs, kas savā inspekcijas ceļojumā apmeklē Baltijas valstīs stacionētās padomju karaspēka daļas un kopš pagājušās svētdienas uzturējās Kauņā, piektdien pēcpusdienā speciāllidmašīnā izlidojis uz Rīgu. Loktinovu izvadīt bija ieradušās augstas lietuviešu militārpersonas.

1.jūnijs. Stokholma. Saspīlējumu starp PSRS un Lietuvu sakarā ar pazudušajiem padomju karavīriem Vācijā iztulko kā padomju centienus pastiprināt savas pozīcijas Baltijas valstīs. Pēdējā laikā attiecības starp PSRS un Vāciju vairs neesot draudzīgas.

1.jūnijs. Kauņa. Lietuvā izmeklē incidentus, PSRS un Baltijas valstu attiecības arvien bijušas korektas, taču padomju demaršs Lietuvai sakrīt ar „Pravdas” uzbrukumiem Igaunijai, pārmetot tai draudzību ar angļiem. Latvijas kara ministrs Berķis dosies uz Maskavu oficiālā vizītē, kurai piešķir politisku nozīmi.

1.jūnijs. Berlīne. „Frankfurter Zeitung”, atzīmējot PSRS Kara komisāra vietnieka Liktinova Baltijas apmeklējumu, konstatē, ka Latvijas prese to nepiemin ne ar vienu vārdu.

4.jūnijs. Parīze. Havass ziņo no Stokholmas: „Latvijas armijas komandieris ģenerālis Berķis izbraucis uz Maskavu ievadīt politiskas sarunas. Šis brauciens jāved sakarā ar Krievijas militārās gatavošanās pastiprināšanu pie Latvijas un Igaunijas robežām.”

Filed under: 2. pasaules karš, Vēsture

Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, 14. jūnijā Rīgā notiks vairāki piemiņas brīži, gājieni, koncerti un citi pasākumi, kurus būs iespējams apmeklēt bez maksas.

Jau tradicionāli plkst. 11.00 pie Brīvības pieminekļa notiks ziedu nolikšana un Latvijas valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna. Komunistiskā genocīda upuru atceres pasākumi notiks arī plkst. 11.00 Šķirotavā un pēcpusdienā, plkst. 15.00 piemiņas vietā Torņkalna stacijā.
Kā jau katru gadu komunistiskā terora upuru atbalsta palīdzības fonds „Sibīrijas bērni” rīko konferenci, kas veltīta 1941.gadā aizvestajiem bērniem. Šogad konference „Pieminiet Sibīriju” notiks plkst. 12.00 Latvijas Kara muzejā.
Rīgas kultūras un tautas mākslas centrā „Mazā ģilde” plkst. 14.30 būs iespēja noskatīties dokumentālo filmu “Sods par sapni” par cilvēku likteni pēckara Latvijā, kurus vienoja mīlestība pret Franciju. Bet plkst. 15.30 Jāņa Paukštello un vokālās grupas „Teria” koncerts „Cerība. Izmisums…Un tomēr mīlestība…”.
Koncertā „Aizvestajiem” plkst. 17.00 Rīgas Sv. Jāņa baznīcā Latvijas Radio koris ar solistiem izpildīs latviešu tautas dziesmas, Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un citu komponistu skaņdarbus. Piemiņas koncertā plkst. 16.00 Sv. Pētera baznīcā muzicēs „Rīgas Jauniešu brāsbends”, bet Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā koncertā „Mūzika dziedē un palīdz” uzstāsies soliste Māra Krauja – Reine, saksofonists Artis Gāga un pie ērģelēm Solvita Vanaga.
Plkst. 19:00 Rīgas Domā Profesionālais pūtēju orķestris „Rīga” atskaņos Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītus skaņdarbus. Koncertā piedalīsies solisti Imants Erdmans un čellists Ēriks Kiršfelds. Savukārt plkst. 19.30 Rīgas Sv. Jāņa baznīcā skanēs V.A. Mocarta „Rekviēms” Rīgas Latviešu biedrības kamerkora „Austrums” un solistu izpildījumā.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumus 14. jūnijā Rīgā tiek rīkoti ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu.

Pilnu pasākumu programmu var aplūkot pasākumu sadaļā.
Informāciju sagatavoja: Elīna Dambekalne, Rīgas domes IKSD Kultūras pārvaldes projektu koordinatore, tālr. 67105398, 29392620, e-pasts: elina.dambekalne@riga.lv 

Filed under: Vēsture

Latvijas radio intervija ar Andru Manfeldi

A.Manfeldes atmiņu tēlojuma “Zemnīcas bērni” fragmenti

Filed under: deportācijas, grāmatas, REPRESĒTIE, Sibīrija, Vēsture

…stāsts par nu jau garo HTC vēsturi…

via | youtube

©2007-2010 by Krist2ps [Twitter | Facebook | Flickr | MobyPicture]

Labs iemesls izmēģināt jauno WordPress pārpublicēšanas spēļmantiņu: Ernesta saistošais raksts par acīmredzot arhīvā uzietajiem dokumentiem, kuros redzams, kā dažādas okupācijas ietekmējušas Valsts Mākslas muzeja nosaukumu un darbu.

Itin bieži gadās, meklējot kaut ko vienu, uzdurties kam citam, negaidītam. Sajūta ir tāda, kā tumšā kāpņu telpā taustot pakāpienus – tu aizdedz sērkociņu – un aizmirsti, ko meklēji. Jo acu priekšā iznirst ornaments uz sienas; jocīgs vadu vijums izspraucas no metāla caurules; glīta lauvas galva noraugās uz tevi no griestiem; pelnutrauks uz palodzes,  ierīkots Indijas šķīstosās kafijas bundžā. Viss ir tik interesants, viss liecina, viss novērš uzma … Lasīt tālāk

via Soliloquia

P.S. Raksta autora piebilde:

Īstenībā figurē vairāki muzeji – viens, kas Valdemāra ielā; viens, kas Rīgas pilī; viens, kas Tukumā. Bet ieraksts ir vairāk par cilvēkiem noteiktā telpā, ne muzejiem kā celtnēm vai noliktavām. Iepazīstoties ar dokumentiem, biju pārsteigts par cilvēkiem daudz vairāk kā par institūcijām.

Filed under: Kas cits, Latviski Tagged: māksla, valoda, vēsture

Paldies mūsu lasītājam  Jānim Jerkinam, kas atsūtīja informāciju par šem raidījumiem!

Julija Latiņina radioraidījumā (Kod Dostupa – Eho moskvi) 2010.g. 8. maijā, 9. maija svētku priekšvakarā.  Krievu valodā.

Эхо Москвы

http://echo.msk.ru/programs/code/677955-echo.phtml

Ю. ЛАТЫНИНА: Добрый день. В эфире Юлия Латынина, программа «Код доступа» в канун победы России во Второй мировой.

В 1913 году в Российской империи проживало 170 млн. человек, или 10% населения Земли. На территории России при этом жили 90 млн. человек, или 5,6% населения Земли. Сейчас на территории России живет 140 млн. человек, или 2,4% населения Земли. Т.е. Россия занимала одну шестую часть суши, имела одну десятую населения, теперь она занимает одну девятую часть суши и имеет 2,4% населения. Подобные диспропорции не сохраняются длительное время и обычно приводят к дальнейшему распаду государства.

Куда же делось население? Умерло. «Каждую ночь в Харькове собирают по 250 умерших от голода и тифа. Замечено, что большое число из них не имеют печени, из которой готовят пирожки и торгуют ими на рынке», – это итальянский консул о голоде в Харькове 1931 года. Всего количество этого рукотворного сталинского голода составляет, возможно, до 10 млн. человек. Люди, впрочем, умирали не только от голода, их ссылали, ссылали кулаков, т.е. лучший генофонд нации. «Говорят, что мы сослали 10 млн. человек, – сказал Молотов Феликсу Чуеву. – Это неправда, мы выслали 20 млн.»

Что произошло с высланными? Цитирую отчет инструктора Нарымского обкома партии о ситуации на острове Назино, куда в апреле 1931 года отправили кулаков: «На острове не оказалось никаких инструментов, построек, семян, ни крошки продовольствия. Люди начали умирать. Вскоре началось в угрожающих размерах людоедство. Из 6100 человек, прибывших в Томск, к 10 августа осталось в живых 2200».

Будем считать, что не три четверти из 20 млн. погибли. Будем считать, что погибла только половина и прибавим к 10 млн. умерших от голода 10 млн. погибших в Сибири. Прибавим к этому еще жертв террора. В 1937-38 гг. органами НКВД арестованы 1,5 млн. человек, из них 680 тысяч сразу расстреляны. В 1940-м осудили уже 2,4 млн. человек.

В обмен на что погибли эти люди? Ради чего был уничтожен цвет нации? Ради чего Россию превратили в Гулаг? В обмен на создание военной машины, которая должна была покорить весь мир. Вся территория России была превращена в единую сборочную фабрику, где ценой величайших решений создавалось наступательное оружие. Заводы, которые строились в России, производили не кофемолки, чайники и тазики. Они производили либо танки, либо сталь для танков, либо электричество, которое нужно было, чтобы получить сталь, которая была нужна, чтобы изготовить танки.

Кто проектировал эти заводы? Главным проектировщиком был Альберт Кан, самый известный промышленный архитектор Америки, проектировщик заводов Форда. С 1929 по 1932 год фирма Кана в России, она называлась «Госпроектстрой», чтобы скрыть тот факт, что фирма американская, спроектировала для России 571 промышленное предприятие. В том числе тракторные заводы в Сталинграде, Челябинске, Харькове, Томске, самолетостроительные – в Краматорске, Томске, автомобильные – в Челябинске, Москве, Сталинграде, Нижнем Новгороде, Самаре и так далее.

Проще всего сказать, что Кан спроектировал всю российскую промышленность. За это он получил от Сталина 2 млрд. долларов, т.е. в нынешних ценах около 220 млрд. Эти 2 млрд. долларов были оплачены трупами умерших от голода крестьян. В 1932 году Сталин вывез на экспорт из голодающей страны 17,3 млн. тонн зерна, а в 1933-м – 16,8 млн. тонн зерна.

Может быть, убивая миллионы крестьян, уничтожая генофонд нации, расстреливая людей за колоски, Сталин поощрял ученых? Советская наука 20-х годов переживала необычайный взлет. Ее создавали идеалисты – Мандельштам, Рождественский, Иоффе – всё это были люди, которые отучились на Западе, всё это были люди, которые вернулись в Россию из патриотических побуждений. Всех этих людей стали расстреливать.

В Украинском физико-технологическом институте, в начале 30-х годов бывшем одной из самых могучих научных школ, были расстреляны три руководителя отделов – Шубников, Розенкевич, Горский, арестовали обоих руководителей института – Лейпунского, потом Обреимова. Двух коммунистов – австрийца Александра Вайсберга, возглавлявшего низкотемпературную секцию, и немца Фридриха Хаутерсмана, СССР любезно выдал Германии после заключения пакта Молотова-Риббентропа. Были арестованы Ландау и Фок. Был расстрелян один самых молодых гениев СССР – Бронштейн.

Классический пример – судьба Сергея Королева. Практически все инженеры ракетного НИИ, в котором работал Королев, были расстреляны. Был расстрелян начальник Королева Клейменов, был расстрелян конструктор «Катюш» Георгий Лангемак. Из всех разработчиков «Катюши» в живых остался один инженер Костиков, который дорабатывал «Катюшу» в 1941 году, его наградили и расстреляли.

Сам Королев остался в живых чисто случайно. И следователь, который его допрашивал, требовал от него признаться, что он конструировал ракеты, чтобы пытаться убить товарища Сталина, и поучал Королева, что «ваша пиротехника и фейерверки советской стране не нужны». Сталин вспомнил об ученых, когда пришло известие, что американцы работают над ядерной бомбой. Как мрачно пошутил Ландау, «первым следствием российского ядерного проекта было спасение российских ученых».

От кого защищался Сталин, подписывая контракт с фирмой Кана в 1929 году? От Гитлера? Но Гитлер пришел к власти в 1933-м. От коварных империалистов? Но Сталин покупал заводы, станки и оружие именно у коварных империалистов. Ответ заключается в том, что Сталин планировал наступательную войну, и ради этой войны весь СССР был превращен в фабрику по производству оружия ценой жизни населения.

Для того чтобы вести такую войну, мало иметь оружие. Хорошо еще вести такую войну, которую ты будешь иметь право назвать освободительной, войну, которая, если воспользоваться древними китайскими стратагемами, «позволит убить чужим ножом и грабить во время пожара». Иначе говоря, хорошо бы иметь в центре Европы бесноватый режим, в борьбе с которым Европа изойдет потом и кровью, после чего ее, Европу, будет легко освободить.

Собственно, тактику, которую использовал Сталин, описал Виктор Суворов, один из лучших военных историков России. Я считаю, что в России существует два великих военных историка в 20-21 веке. Это Виктор Суворов и Марк Солонин. И тактику Сталина описал Виктор Суворов в «Последней республике». Начиная с 1933 года вся внешняя политика Сталина направлена на создание «пожара и чужого ножа».

Собственно, своим приходом к власти Гитлер в значительной степени обязан Сталину. На выборах 1933 года Гитлер получает 43% голосов, а социал-демократы и коммунисты вместе 49%. Если бы социал-демократы и коммунисты составили блок, то Гитлер просто не пришел бы к власти. Кто запретил коммунистам вступать в коалицию с социал-демократами? Сталин. Как в той же «Последней республике» пишет Суворов, «мир вполне мог бы обойтись без Гитлера во главе Германии и без Второй мировой войны, но Сталин не мог».

Впрочем, Гитлер у власти сам по себе еще ничего не значил. Ведь по условиям Веймарского договора Германия была разоружена. У нее не было армии, не было стрельбищ, не было полигонов. Всё это предоставил Гитлеру Сталин. Если бы не Сталин, Гитлер вырос бы в диктатора средней руки (вроде Саддама Хусейна), задавленного после первой же попытки захватнической войны и не опасного ни для кого, кроме собственных граждан.

18 июля 1936 года в Испании вспыхнул франкистский мятеж. Генерала Франко поддержали 80% армии. И без поддержки СССР республиканцы были обречены. Но СССР перебросил в Испанию больше 500 самолетов, 347 танков, 60 бронеавтомобилей, 497 тысяч винтовок – всё выкованное огромной военной машиной, топливом для которой служили жизнь и смерть.

Зачем Сталин тратил гигантские деньги на войну в Испании? Ответ – он надеялся разжечь в Испании тот самый пожар, во время которого можно грабить. Он надеялся, что Англия и Франция в Испании вступят в войну против Гитлера, который заступится за Франко. Однако пожар, т.е. Вторая мировая, в Испании не начался.

В 1938 году на карте Европы появляется новая точка напряженности – Чехословакия. Германия требует от Чехословакии вернуть ей населенные немцами Судеты. И в сентябре 1938 года Англия и Франция уговаривают Чехословакию уступить Гитлеру. Это событие получило название мюнхенский сговор. Это самый позорный факт в истории Европы, это не выученный до сих пор западными демократиями урок о том, что если ты уступаешь хулигану, то он воспринимает твои уступки как новый плацдарм для атак.

Однако возникает вопрос – а что в это время делал СССР? Ответ заключается в том, что СССР во время Мюнхена в конфиденциальных переговорах с Германией всячески поддерживал позицию Германии, а в конфиденциальных переговорах с Чехословакией всячески поддерживал Чехословакию. А в решающий момент СССР в ответ на просьбы чехословацкого президента о вмешательстве ответил, что помощи надо искать в Лиге наций.

Представим себе, что Сталин ответил бы на просьбы Чехословакии согласием и заявил, что он, Сталин, будет воевать с Гитлером за Чехословакию. Опять же Мюнхена бы не было. Но Сталин этого не заявил, именно потому что Чехословакия, как и Испания, было то место, где Сталин рассчитывал разжечь пожар. Намерения Сталина были ясно выражены им самим в речи на заседании Политбюро 19 августа 1939 августа: «В интересах СССР, родины и трудящихся – чтобы война разразилась между рейхом и капиталистическим англо-французским блоком. Нужно сделать всё, чтобы эта война длилась как можно дольше, в целях изнурения двух сторон». Лучше бы не сказал сам Сунь Цзы, который писал: «Когда враг повержен в хаос, пришло время восторжествовать над ним».

Речь Сталина произнесена 19 августа, а 23 августа заключен пакт Молотова-Риббентропа. Как замечает Виктор Суворов, этот договор неправильно называть договором Молотова-Риббентропа. Это московский договор 1939 года, приведший к началу Второй мировой войны. Ровно через неделю после подписания этого договора, 1 сентября 1939 года Гитлер атакует Польшу.

Гитлер при этом сразу же требует, чтобы и Сталин напал на Польшу. Но Сталин ждет 17 дней и входит в Польшу только 17 сентября. Одним этим маневром Сталин показывает свое стратегическое превосходство над Гитлером. Во-первых, к этому времени основную тяжесть боев приняла на себя немецкая армия. Во-вторых, поляки не понимают, с кем, собственно, воюет Красная армия – с ними или с немцами. В-третьих, Англия и Франция, объявив в соответствии с долгом союзника войну Гитлеру, не решаются объявить войну Сталину и, наоборот, пытаются не связывать ему руку.

Так Гитлер и Сталин совместно начинают Вторую мировую войну. Гитлер оккупирует часть Польши, Францию, Бельгию, Норвегию, Швецию, Сталин в это же время оккупирует часть Польши, Литву, Латвию, Эстонию, Западную Украину, часть Румынии, часть Финляндии, всего Сталин оккупирует за первые два года Второй мировой войны территории с населением 23 млн. человек.

Сталин и Гитлер оба начинают Вторую мировую войну. Но если рассматривать это как преступление, то роль Сталина и Гитлера различна. Гитлер – это организатор, тупое орудие, киллер, Сталин – это заказчик. Причем всё это время в 1939-40 годах Сталин, с одной стороны, нависает над стратегическими линиями снабжения Гитлера, которые он может перерезать в любой момент. С другой стороны, он снабжает Гитлера сырьем. С третьей, он получает от Гитлера станки и материалы, которые советская промышленность не в силах получить сама.

Уверенность Сталина в том, что чужой нож – Гитлер полностью от него зависит и не нападет, так велика, что одним из характерных примеров этой уверенности становится Катынь. 22 тысячи офицеров польской армии, военная элита Польши, расстреляны в Катыни, в Калинине, в Медном. Офицеров убивают по одному выстрелом в затылок, убивают так много, что советские пистолеты не выдерживают, стреляют из немецких «Вальтеров». Майор Блохин привез с собой целый чемодан «Вальтеров ПП», как сказано в одном из воспоминаний. Помимо необычайной бесчеловечности этой казни, это необычайный ключ к психологии Сталина.

Сталин и помыслить не может, что 22 тысячи опытных офицеров, ненавидящих Вермахт, могут ему приходиться в оборонительной войне против Гитлера. Нет, просто в мае 1940-го они занимают место. Гулаг не безразмерен, количество палачей ограничено. Скоро из Европы хлынут новые толпы пленных, жилплощадь надо срочно освобождать. Уверенность Сталина в том, что произойдет согласно плану, так высока, что он не может подождать и расстрелять поляков хотя бы после начала собственной наступательной операции. Это еще одна характерная черта Сталина, которая 22 июня оказалась роковой. Он никогда не занимался тем, что называется contingency planning, он всегда был уверен, что будет так, как планировал он.

Ведь летом 1941 года Красная армия превосходила германскую во всем – в количестве, в качестве танков, в количестве самолетов, артиллерии, дивизий. Было одно-единственное качество, по которому Вермахт превосходил Красную армию, причем превосходил заведомо, неизбежно, неотменимо именно в силу абсолютного превосходства Красной армии во всем остальном. Вермахт превосходил Красную армию в скорости развертывания. 3 тысячи 600 танков быстрее сосредоточить и снабдить, чем 12 тысяч 300, 2,5 тысячи самолетов быстрее сосредоточить, чем 10 тысяч.

Когда удар наносит гигант, единственным неотъемлемым преимуществом противника гиганта является быстрота. С того момента, как Красная армия начала разворачиваться у границы, война была неизбежна. Уже в силу этого можно было ожидать, что Гитлер воспользуется единственным имеющимся у него преимуществом. Сталин этого не планировал.

Итак, с 1929 года весь СССР превращается в фабрику по производству оружия. Может быть, это делается для обороны? Может быть, Сталин боится, что проклятые капиталисты, поскольку Гитлера еще нет, на него нападут? Тогда посмотрим на характер производимых вооружений. В 30-м году Сталин покупает у проклятых капиталистов, точнее в США, у американского конструктора Кристи танк БТ.

Американский танк БТ производится в Харькове на заводе, сконструированным американским же дизайнером Каном, в количестве 22 штуки в день. Только БТ к 40-му году в войсках было 5 тысяч 300 штук. Всего к началу Второй мировой всех типов БТ в Красной армии было больше, чем всех типов танка во всех армиях мира, вместе взятых. БТ – замечательный танк. БТ сражался в Испании, в октябре 1937 года проделал марш-бросок к реке Эбра, пройдя 630 километров за двое с лишним суток. Блестяще проявил себя под Халкин-Голом. 800-километровый марш-бросок по монгольской степи.

В 1945 году танки БТ ударили по японцам, пройдя марш-броском 820 километров. Из вышеперечисленных операций нетрудно заметить одну основную особенность самого массового танка Красной армии – он был оптимизирован для европейских дорог и для монгольских степей. Как пошутил Виктор Суворов, у БТ был единственный недостаток – эти танки было невозможно использовать на советской территории.

Вот еще одно знаменитое оружие, полностью позаимствованное Сталиным из США. Это стратегический бомбардировщик Ту-4, полная копия американского В-29. Его скопировали полностью, включая отверстие в панели управления под банку с «Кока-колой». Копирование было столь рабским, что в качестве базовой единицы при расчетах использовали дюймы. Ту-4 строили уже фактически после войны, когда стало ясно, что есть ядерная бомба и нужны для нее носители.

Но почему у Сталина, превратившего всю страну в фабрику по производству оружия, не было хороших стратегических бомбардировщиков? Ответ заключается в том, что до изобретения атомной бомбы стратегический бомбардировщик есть оружие оборонительное. Стратегический бомбардировщик – это оружие возмездия: на тебя напали, ты летишь к противнику в тыл и наносишь удар по заводам, которые делают оружие, которым тебя атакуют. Если нападешь ты, стратегический бомбардировщик не очень-то нужен, тебе не надо захватывать военные заводы противника, ты планируешь их захватить целыми и планировать для продолжения атаки.

Вместо стратегических бомбардировщиков Сталин проектировал, например, Ил-2. Ил-2 – самолет-агрессор, предназначенный не для воздушных боев, а для уничтожения противника на земле. Кстати, и советских летчиков в основном не учили ведению воздушных боев, но их учили массово наносить удары по наземным целям.

Цифра разнятся, но в общем по состоянию на 22 июня на западной границе Красная армия имела 12 тысяч 379 танков – здесь я цитирую по Марку Солонину – против 3 тысяч 628 германских танков. Германский самолетов было 2,5 тысячи против более чем 10 тысяч советских. К концу сентября Красная армия потеряла 15,5 тысячи танков, 10 тысяч самолетов, 67 тысяч орудий и минометов и 3,8 млн. единиц стрелкового оружия.

Как произошел такой невиданный разгром? Виктор Суворов дает на этот вопрос простой ответ. Армия была уничтожена, именно потому что готовилась к нападению. Аэродромы, придвинутые к границе на расстояние 8-12 километров, были разбомблены. Снаряды, высыпанные перед войной прямо на грунт, были захвачены. Через снятые для наступления заграждения прошли немецкие солдаты, не встретив на своем пути мин. Гитлер нанес Красной армии удар в тот момент, когда она, как боксер, раскрывалась для удара. И отдавая бессмысленные приказы о контрнаступлении, Сталин насаживал армию, как медведя на рогатину, на стальные клинья наступающего Вермахта.

Как я уже сказала, Виктор Суворов – один из двух гениальных историков Второй мировой войны. Но это тот редкий случай, когда Виктор Суворов ошибается. Точнее, анализируя всё, что происходило до 22 июня, Виктор Суворов совершенно прав. Но вот его описание причин катастрофы 1941 года поверхностное и часто следует советским шаблонам: «Внезапным ударом по мирно спящим аэродромах…» и так далее.

Самое полное описание дал уже упомянутый мной Марк Солонин. В своей первой книге «На мирно спящих аэродромах» Марк Солонин, авиастроитель по профессии, заинтересовался самым простым из утверждений, общих для Суворова и советских историков: «Аэродромы были придвинуты к границе, поэтому самолеты всё разбомбили на земле». Солонин показал, что это не так, что просто в силу характеристик тогдашних самолетов разбомбить их на земле было чрезвычайно трудно, и налет, в ходе которого повреждались 2-3 самолета, считался необыкновенно удачным.

Самолеты противника чаще всего уничтожали в воздухе. Как же Красная армия лишилась к сентябрю 10 тысяч самолетов? А так: сначала следовал приказ отступить, самолеты перелетали на другой аэродром. Потом следовал новый приказ, самолеты перелетали снова. Через 5-6 таких перелетов кончалась горючка, кончались механики, которых не было, обслуживающий персонал оставался где-то далеко. Летчики грузились в автомобили и уезжали, отставляя самолеты врагу.

Как выглядело дело, например, с танками? По идее, как я уже сказала, дело с танками выглядело прекрасно. Всего – если не говорить только о западной границе – Красная армия на момент начала войны имела 24 тысячи танков, в семь раз больше, чем Гитлер. Причем боевые качества этих танков были несравнимы. Вот известный пример. 1 августа 1941 года один танк КВ под командованием старшего лейтенанта Зиновия Колобанова преградил дорогу на Гатчину колонне 40 немецких танков. Цитирую Марка Солонина: «Когда этот беспримерный бой закончился, 22 немецких танка дымились в поле, а наш КВ, получив 156 прямых попаданий вражеских снарядов, вернулся в распоряжение своей дивизии».

А вот как описывает встречу с КВ командир 41-го танкового мехкорпуса Вермахта генерал Рейнгардт: «С трех сторон мы вели огонь по железным монстрам русских, но всё было тщетно. Русские гиганты подходили всё ближе и ближе. Один из них приблизился к нашему танку, безнадежно увязшему в болотистом пруду, без всякого колебания черный монстр проехал по танку и вдавил его гусеницами в грязь». Из этого описания несложно заметить, что танк КВ вел себя с частями Вермахта точно так, как если бы он выкатился на поле боя под Ватерлоо. Генерал Рейнгардт описывает, как немцы прикатили на поле боя 150-миллиметровую гаубицу. Она ударила по танку прямой наводкой, после чего КВ втоптал ее в землю. У немцев не было, что противопоставить такому танку. При этом только в войсках Юго-западного фронта КВ было 265 единиц. Помножим 265 на 22, жертвы лейтенанта Зиновия Колобанова, и окажется, только эти КВ могли уничтожить гитлеровские танки полтора раза, причем без всякого вреда для себя.

И где же были эти танки? А нигде. Вот 37-я танковая дивизия. В дивизии по состоянию на 22 июня 316 танков, боевые потери – 0. Осталось на 26 июня 221 танк. 10-я танковая дивизия. Было 363 танка, боевые потери – 53 танка. Осталось к вечеру 26 июня 39 танков. Остальные, включая 40 КВ, растаяли.

Вот совершенно уникальная дивизия – 3-я танковая. К 28 июня, за шесть дней из 337 танков в дивизии осталось 255, а численность личного состава упала до 67%. В чем же ее уникальность, спросите вы? Это же блестящие результаты – за шесть дней с начала войны количество танков и солдат в дивизии сократилось всего на треть. Уникальность заключается в том, что дивизия стояла в глубоком тылу и передвигалась не от фронта, а к фронту.

А есть что-то, что Красная армия в это время не теряла? Да, отвечает Солонин, это грузовики. Если взять ту же самую 10-ю танковую дивизию, в которой из 363 танков через четыре дня осталось 39, то из 864 ее грузовиков за Днепр пришло 613 машин. Зачем нужны грузовики? Чтобы драпать.

Итак, к 9 июля Красная армия потеряла 11,7 тысячи танков, 19 тысяч орудий и минометов, более миллиона единиц стрелкового оружия. К концу сентября, повторюсь, 15,5 тысячи танков, 67 тысяч орудий и минометов, почти 4 млн. единиц стрелкового оружия. Это были сотни тысяч тонн стали. Это было оружие, созданное ценой миллионов жизней. Это была продукция Харьковского, Челябинского, Сталинградского тракторного заводов, за которую было заплачено голодом и людоедством. Вопрос – что было причиной этого беспримерного бегства? Ответов только два. Перерыв на новости

НОВОСТИ

Ю. ЛАТЫНИНА: Итак, что было причиной этого беспримерного бегства? Ответов только два. Один заключается в том, что 22 июня 1941 года весь русский народ внезапно превратился в трусов. Кого только ни называли трусами в мировой истории – итальянцев, австрийцев… Помните, у Лермонтова – «бежали робкие грузины». Трусами честили японцы китайцев и белые негров. Поправьте меня, но я не припомню ни одного случая в истории похода Суворова или наполеоновских войн, чтобы кто-то назвал русские войска трусами. И вот 22 июня 1941 года все солдаты превратились в трусов. Вместо того, чтобы сидеть в безнаказанной громаде КВ, безнаказанно втаптывать в грязь стреляющие по ним в упор 150-миллиметровые немецкие гаубицы, они драпали.

Другое объяснение заключается в том, что солдаты бросали оружие, потому что ненавидели Сталина, и их бегство было настоящим всенародным референдумом. Референдумом о том, как на самом деле российский народ относится к кровавому палачу, отнявшему у него свободу, собственность и жизнь.

Сталин был великий психолог, который правильно рассчитал, что если превратить людей в рабов, а потом напустить их на противника, то эти рабы будут убивать и грабить, желая выместить собственное рабство на противнике. Это нормальная реакция человека, втоптанного в рабство. Сталин забыл подумать о том, что случится, если рабам придется обороняться. Ответ заключается в том, что рабы восстанут.

Те, кто являются поклонниками Сталина, исповедуют, очевидно, первую точку зрения, они считают, что был великий Сталин, который всё предусмотрел, у которого было 24 тысячи танков, включая неуязвимые монстры КВ. Но тут вся Красная армия отпраздновала труса и разбежалась. Сталин был велик, только народишко ему достался никудышный.

Я исповедую вторую точку зрения о том, что российский народ способен на чудеса храбрости, но после 22 июня он не видел причин сражаться за палача. Это было не бегство, это был бунт. Есть ли еще какие-то объяснения или скорее важные дополнения причинам катастрофы 22 июня? О да. Одно – это полный, тотальный обвал цепочки командования. Опять же процитирую по Солонину воспоминания Болдина. В первый день войны Болдин, первый зам. командующего Западным особым военным округом, прилетает к Белостоку и едет к фронту. По пути он встречает драпающий из Белостока ЗИС-101. “Из его открытых окон торчат широкие листья фикуса”. Представительский ЗИС мог оказаться в распоряжении только трех человек – секретаря обкома и начальников облуправления НКВД и НКГБ.

Иначе говоря, начавшая война не совпадала с представлением командующих палачей о прекрасном, их идеалом была война как в Катыни: вот стреляешь в затылок связанному польскому офицеру, и так 22 тысячи раз. Когда оказалось, что война – это когда в тебя стреляют, сталинским палачам это показалось нечестным, и они драпанули от линии фронта, прихватив с собой фикус. Заметим, что импотенция начальства – это не вторая причина поражения, это та же самая причина. При каких условиях начальство бежит с поля боя еще до начала сражения? Когда оно знает, что ему начнут стрелять в спину.

Есть ли еще обстоятельства, которые необходимо учесть для объяснения разгрома? Да. Война начинается 22 июня, но первые ее выстрелы, которые слышит в Ковеле полковник Федюнинский, командир 15-го стрелкового корпуса, это не выстрелы немцев, это выстрелы украинских повстанцев, которые стреляют по машинам, присланным за полковником.

А во Львове 24 июня комиссар 8-го мехкорпуса Попель описывает городские бои, опять же не с немцами – с мятежниками: «Понять, где наши, где враги – пишет Попель, – никак нельзя, форма на всех одинаковая, красноармейская». Всю эту стрельбу в тылу тогда относили насчет гитлеровских диверсионных групп. Но в том-то и дело, что Вермахт не высадил в те дни в тылу Красной армии ни одного десанта. Более того, форма на всех одинаковая – красноармейская. Очень трудно себе представить, что люди, стрелявшие по комиссару Попелю во Львове, были исключительно украинскими националистами. Скорее всего, комиссару Попелю стреляли в спину те люди, которые ненавидели комиссара Попеля.

В чем же причина этого беспримерного, как в истории России, так и в истории Второй мировой войны, сотрудничества с оккупантами? Я цитирую Солонина Неужели русский народ испортился? С французами не сотрудничал, к англичанам под Севастополем не перебегал, японцам в 1905-м не сдавался, а вот появился величайший гений всех времен и народов генералиссимус Сталин, и народ стал толпами перебегать. И к кому? К людоедам.

12 сентября 1941 года Сталин подписывает директиву о создании заградотрядов. Это что за зверь такой – заградотряды? Это ведь тактика террористов, когда не ты воюешь, а кто-то впереди тебя, кому ты при случае пустишь пулю в затылок. Во всей мировой истории нет ничего подобного. Есть только отдаленные аналоги – например, палестинские террористы. Еще в Китае был такой военный строй – всадники, скованные цепями, чтобы, значит, не разбегались. В России такого не было. Воевали со шведами – не было заградотрядов, воевали с французами – не было заградотрядов. На чужой земле воевали, Плевну брали, Измаил, Париж, в горах Кавказа дрались насмерть с диким чеченом – не было заградотрядов. Но появился самый величайший человек в истории – и возникла нужда заградотрядов.

Из вышесказанного следует важная вещь. Вошло в моду, с подачи Жукова, издеваться над Сталиным, что вот, мол, к войне были не готовы, все танки были устаревшие, а Сталин еще и приказывал контратаковать. Так если вы посмотрите на события с точки зрения Сталина, то его приказы являются совершенно логичными. Что знал Сталин? Что он обладает семикратным преимуществом в танках, абсолютным преимуществом в их боевых характеристиках, что один КВ способен ездить по полю боя под Белостоком также безнаказанно, как по полю боя при Ватерлоо. Да, Гитлер напал, это представляет из себя некое тактическое неудобство и большую идеологическую выгоду. Наш танк думал, как раздавить гитлеровский «Запорожец», а «Запорожец» вдруг сошел с ума и сам шмякнулся о танк. Ну и что? В итоге результат для «Запорожца» всё равно одинаков.

И вдруг вся эта громада, как колосс на глиняных ногах, складывается и бежит, бросая 15 тысяч танков. Представить себе, что его народ настолько его ненавидит, Сталин вряд ли был в состоянии. Так что приказы о контратаках были совершенно логичны, они вытекали из всего, что Сталин знал о своей армии. И не менее логичен был еще один приказ – признать пленников изменниками. Посмотрим опять же на происходящее с точки зрения Сталина. Сталин знал, что эти пленные, обладая полным превосходством, сдались, бросили 15 тысяч танков и 3,8 млн. винтовок, только потому что они были против Сталина, как оно, вероятно, и было на самом деле.

Ну хорошо, скажете вы, почему бежали – понятно. А почему потом остановились? Бежали, бежали, а почему ж потом выиграли войну? Это вопрос так прост и так жуток, что даже самые бесстрашные историки боятся давать на него ответ. Обычный ответ – вот народ понял, что Гитлер еще хуже Сталина, война действительно стала отечественной. Гитлер еще хуже Сталина, я согласна. Но вопрос – как в тоталитарном государстве народ мог это понять? Хронику посмотрел? В июне хронике не верил, в июле не верил, а в октябре поверил.

Народ услышал, что великий и мудрый товарищ Сталин приказал не оставлять противнику ни килограмма хлеба, ни литра горючего, обрекая тем самым на верную смерть 40 миллионов оставшегося за чертой оккупации населения, что великий и мудрый товарищ Жуков повелел разъяснить всему личному составу, все семьи сдавшихся врагу будут расстреляны, что великий и мудрый товарищ Сталин приказал разрушать и сжигать дотла все населенные пункты в тылу немецких войск. И решил народ: «Ну что вы, Гитлер гораздо хуже Сталина» и стал драться насмерть.

Страшный ответ заключается в том, что войну действительно выиграл Сталин. И оружием, которым он его выиграл, стал не танк, не самолет, не гаубица, а заградотряд. “До самого конца русские, не обращая внимание на потери, бросали пехоту в атаку в почти сомкнутых строях”. Это пишет генерал Меллентин, это пишут все немецкие офицеры, отражая основную тактику Красной армии. «Атаки русских проходят по раз и навсегда данной схеме, большими людскими массами», – это немецкая разведка в 42-м году. «Большие, плотные массы людей маршировали по минным полям», – это уже немецкий офицер о боях под Киевом. Это с немецкой точки зрения.

А вот как выглядело описание самих солдат, например Николая Никулина, члена-корреспондента Российской академии художеств, ведущего научного сотрудника Эрмитажа, который в 41-м попал связистом в 13-й артиллерийской полк. Погостье, страшное место под Ленинградом. Цитирую Никулина: «Штабеля трупов у железной дороги выглядели пока как заснеженные холмы. Были видны лишь тела, лежащие сверху. Весной, когда снег растаял, открылось всё, что было внизу. У самой земли лежали убитые, в летнем обмундировании, в гимнастерках и ботинках. Это были жертвы осенних боев 1941 года. На них рядами громоздились морские пехотинцы в бушлатах и широких черных брюках. Выше – сибиряки в полушубках и валенках. Еще выше – политбойцы в ватниках и тряпичных шапках. На них – тела в шинелях и маскхалатах, с масками на головах и без них».

За волнами пехоты, которые катились одна за другой, стояли заградотряды. Рядовые не могли отступить, но это не означало, что не могли отступить командиры. Для того чтобы отступить, им надо было всего лишь израсходовать личный состав. «Давай, мать твою, дорасходуй живую силу, отступаем на формирование», – это воспоминания отца Дмитрия Орешкина. А в воспоминаниях Никулина есть такая деталь. После войны он встречается с немцем, который воевал против русских с той стороны. И немец вспоминает, как к нему на передовую прискакал офицерик и ну поднимать войска в атаку против опять же неприступной линии обороны русских. Первым вскочил на бруствер, первым получил пулю – в атаку никто не пошел.

У руководителей Красной армии таких проблем, как у германского офицерика, не было. Вот 311-я дивизия возле того же Погостья, опять Никулин. Он пишет, как он заглядывает случайно в место, где находится штаб командира дивизии: «На столе стояла бутыль с водкой, лежала всяческая снедь: сало, колбасы, консервы, хлеб, рядом высились кучи пряников, баранок. У стола сидела полуголая и тоже пьяная баба». В довершение следует добавить, что штатная численность стрелковой дивизии в 1941 году была 14 тысяч человек, а 311-я потеряла убитыми 60 тысяч, а пропустила через себя 200 тысяч.

«Чтобы держать в повиновении аморфную массу плохо обученных бойцов, – это опять же Никулин, – расстрелы проводились перед строем. Хватали каких-нибудь хилых доходяг, или тех, кто что-нибудь взболтнул, или случайных дезертиров, которых всегда было достаточно, выстраивали дивизию буквой «П» и без разговоров приканчивали несчастных».

Есть масса других российских воспоминаний. Вот, например, есть воспоминание командира дивизии Гладкова, которого в 44-м (заметьте, не в 41-м или 42-м году) бросают в наступление. И когда он осмеливается сказать вышестоящему командующему Масленникову, что нужны для этого артподготовка и боеприпасы, то Масленников орет: «Ты меня учить будешь? Нет боеприпасов. Сам иди в атаку». Гладкову – а Гладков настоящий русский офицер – еще повезло, он был все-таки комдив. Потому что основной костяк расстреливаемых чекистами перед строем и состоял вот из таких «паникеров» и «трусов», которые считали, видите ли, нужным палить из пушек по высоте, вместо того чтобы израсходовать солдат и дать возможность товарищу чекисту отступить в тыл на переформирование.

Кстати говоря, это сейчас всё это пытаются забыть любители Сталина. Генерал Жуков сам в ответ на вопрос генерала Эйзенхауэра, как вы разминируете минные поля, так и ответил генералу: «Да как? Вот пускаем солдат, они и разминируют своими телами». И это самая страшная правда. Войну, действительно, выиграл Сталин, выиграла его стратегия – гнать и гнать людей вперед, на минные поля и немецкие пулеметы. При этом расходным материалом были не люди, была сама Россия.

Что делал Жуков под Ельней в августе 1941 года? Бросал пехоту на штурм сначала врытых в землю танков, потом пустых минных полей, когда Гудериан пошел под Киев. Что делал Жуков, этот «браконьер народа русского», как назвал его Виктор Астафьев, подо Ржевом три года, точнее в течение 15 месяцев? Бросал полк за полком, дивизию за дивизией на абсолютно бессмысленный штурм укрепленных немецких позиций. Потери превысили 2 млн. человек. Сам город был уничтожен полностью: из 40 тысяч населения в живых остались 248. Ржев – это самая кровопролитная битва за всю историю человечества. Что мы о ней знаем? Официальная историография о ней ничего не сообщает, поскольку там не одержана победа.

Может быть, мы выучились воевать к 1944-му году? Цитирую Бешанова, книга «Год 1944 – «победный»: “Потери в 44-м году составили, по неполным данным, 6,5 млн. солдат и офицеров убитыми и ранеными. Т.е., как и в предыдущие годы, действующая армия была израсходована почти на 100%”. 1945 год. При взятии Берлина ежесуточные потери Красной армии составляют 15 тысяч человек в день. Это самые большие потери за войну. Две танковые армии погибли в Берлине. Почему? Из-за социалистического соревнования между Коневым и Жуковым за то, кто первым возьмет Берлин.

Самый страшный вопрос другой – когда появилась эта стратегия? 30 ноября 39 года начинается Зимняя война с Финляндией. Война грандиозная, как по количеству привлеченных войск, так и по числу потерь. 127 тысяч убитых. До сих пор историки спорят, эта война была удачей или позором. Но исходят при этом почему-то из критериев того, как бы эту войну оценивал Эйзенхауэр, скажем.

Важно же понять, как Сталин оценивал эту войну. Это очень легко. Потому что Сталин после проигранных войн расстреливал маршалов, а после выигранных возвышал. Так вот что сделал Сталин с маршалом Тимошенко, который командовал кампанией? Ответ – 8 мая 1940 года он назначает Тимошенко наркомом обороны, а через 10 дней после своего назначения Тимошенко подписывает мобилизационный план Красной армии на 41-й год. В нем значится – цитирую – «потребность на покрытие предположительных потерь на год войны в младшем начальствующем составе и рядовом составе рассчитана, исходя из 100-процентного обновления армии». Сколько полагалось мобилизовать до начала войны? 7 млн. 850 тысяч человек. Умножим эту цифру на четыре года войны и увидим, что Сталин планировал потерять даже больше, чем потерял.

Вот это самое важное. Потери под Ельней, подо Ржевом, 100-процентное обновление армии в 44-м году – это не вынужденные события, это не тактика, это не следствие бездарности Жукова. Это стратегия. Стратегия, которая заключается в том, что Россия, ее народ совершенно сознательно приговариваются к роли топлива, сгорающего в гигантской военной машине, наползающей на мир.

Сколько во Франции живет в 39-м году? 41 миллион. Сколько в Италии? 43 миллиона. Так почему же не потратить столько же россиян? Это надо понимать тем, кто хвалит Сталина. Либо Сталин, либо Россия. Сталин не просто сжег Россию в этой войне. Это было сделано совершенно сознательно. И в этом смысле согласимся, Сталин, действительно, создал нечто невиданное в мировой истории. Все гениальные полководцы в мире работали с той армией, которая у него была. Александр Македонский – с фалангой, Цезарь – с легионом.

Есть только два правителя в истории человечества, которые реализовали другую стратегию. Они считали, что не нужно гениальных полководцев, а нужно создать такой строй, который породит армию, способную выигрывать сражение при любом полководце. Один – Цинь Шихуанди, основатель империи Цинь, другой – Иосиф Сталин. Если вы посмотрите те книги, на которых основывался Цинь Шихуанди, который считал, что государство нужно превратить либо в солдат, либо в тех, кто снабжает солдат продовольствием, а всех паразитов, т.е. музыку, добродетель, почитание старых порядков, человеколюбие, бескорыстие, красноречие, острый ум, ликвидировать, и тогда государство одержит победу, то вы увидите, что это очень похоже.

Сталин, как и Цинь Шихуанди, избавился от десяти «паразитов». Сталину, как и Цинь Шихуанди, не были нужны гениальные полководцы. Он создал такую систему, которая порождала армию, выигрывающую в конечном итоге любые сражения. И согласимся с почитателями Сталина – именно эта система выиграла войну. Но она истратила русский народ дотла. «Он и товарищ Сталин, – это про Жукова, – сожгли в огне войны русский народ и Россию», – это говорит Виктор Астафьев.

Минимум 28 млн. человек, погибших в войне, еще раз повторяю, это следствие главного стратегического приема, запланированного Сталиным и отраженного в мобилизационном плане еще 1940 года. И каждому, кто хвалит Сталина, надо выбирать: либо он хвалит Сталина, истратившего русский народ дотла, хвалит командира 311-й дивизии, парившегося в тылу с бабами, хвалит палачей, расстреливавших перед строем тех, кто отказывался бросать своих солдат на штурм без артподготовки, либо он за тех, кто умер под Ельней, под Ржевом, под Погостьем.

И самое страшное во всей этой истории заключается в том, что, с точки зрения Сталина, он войну не выиграл, Сталин войну проиграл. Сталин с момента прихода к власти готовился к войне за мировое господство. Чтобы создать базу для этой войны, Сталин уничтожил не миллионы, а десятки миллионов. Чтобы создать международные условия для этой войны, Сталин взрастил Гитлера, он выпестовал его, использовал в качестве ледокола, заставил ведущие мировые демократии стать союзниками Сталина, снабжавшими его бесконечным количеством всего, что надо для войны. И вот эту войну Сталин проиграл.

За три месяца после 22 июня 1941 года, еще раз повторяю, вся огромная военная машина потеряла 15,5 тысячи танков, 67 тысяч орудий и минометов, 3,8 млн. единиц стрелкового оружия. Советской военной машине был нанесен такой смертельный удар, что, наступая в 45-м году, она захватила только половину Европы.

И тогда же выяснилась еще одна страшная для Сталина вещь. Сталин был без преувеличения гениальным военным конструктором. По сути, это главный конструктор СССР. Именно Сталин решал, какие самолеты и какие танки ему нужны. Он досконально разбирался в чертежах. Он лично звонил Ильюшину, например, с требованием снять стрелка с задней полусферы или, наоборот, поставить.

Но Сталин поразительным образом готовился, возможно, как и все генералы мира, к прошлой войне. Та война, к которой готовился Сталин, была Первой мировой, позиционной войной, в которой танки и артиллерия взламывали оборону противника. И все решения Сталина были связаны с созданием более совершенных танков и самолетов, более совершенных способов эту оборону взломать. Парадоксальным образом Сталин проигнорировал все новейшие технические разработки – реактивные двигатели, ракеты, работу над ядерным оружием. Все они были начаты только после того, как НКВД доложил, что такие работы ведутся на Западе. Это было тем более обидно, потому что советские ученые имели пионерные идеи практически во всех этих сферах.

И когда в конце Второй мировой США взорвали над Хиросимой и Нагасаки атомную бомбу, у Сталина атомной бомбы еще не было. В этих условиях продолжать войну было бессмысленно. И Сталин это знал. Именно поэтому он не принял Парад Победы и при его жизни не была написана история войны с Германией. А это означало, что СССР обречен. СССР в начале 40-х годов мог реально рассчитывать на покорение Европы.

Когда демократические лидеры, как и подобает демократическим лидерам, были слишком трусливы и ограничены, чтобы готовиться к войне, когда общественное мнение в Европе во многом определялось агентами Сталина, если бы Сталину удалось захватить сравнительно нетронутой промышленную базу Германии и Франции, он, действительно, стал бы хозяином всей Европы. Дальше великий поход Мао в Китае, дальше освободительное движение. А вот без европейской промышленности СССР, где 90% экономики работало на ВПК, где с каждым днем техническое отставание делалось всё нагляднее, где крупные достижения оказывались уворованными с Запада, где сам механизм принятия решения был такой, что НКВД, а потом КГБ сообщил, что это делается на Западе, и делаем потом и мы, – без этого Сталин был обречен.

Именно поэтому всё, что мы имеем сейчас, было заложено при Сталине. Мы имеем демографическую катастрофу, мы имеем экономическую катастрофу, когда промышленность, создававшаяся только для войны, оказалась неконкурентоспособной, мы имеем экологическую катастрофу в городах, воздух которых отравлен, а вид которых в точности напоминает концлагерь: бараки – в жилой зоне, промзона – заводы.

Нам говорят – Сталин принял Россию с сохой, а оставил ее с атомной бомбой. Так вот у меня был прадед, которого звали Яков. Он был крестьянин из деревни Бородино, той самой. И к тому времени, когда его раскулачили, у него была конная сеялка и конная веялка. И вот когда мы с отцом в конце 80-х приехали в Бородино, мы увидели там три покосившихся избы и старую бабку, которая нам показала эту сеялку и веялку и сказала: «До конца 60-х наш колхоз сеял яковой сеялкой и веял яковой веялкой».

Мне трудно себе представить развитие событий, при котором Россия Столыпина, Россия, в которой за несколько лет в Сибири появилось 3 миллиона процветающих крестьянских хозяйств, Россия, которая обладала бесконечным генофондом работящих крестьян и огромными природными богатствами, не обзавелась бы к середине 20-го века ядерной энергией без Сталина.

Но мне очень легко себе представить, что без Сталина в деревне Бородино не сеяли бы в 60-х годах яковой сеялкой и не веяли бы яковой веялкой. Вот этого не хотят признавать поклонники Сталина, то, что он принес Россию в жертву собственной идее завоевания мира. По счастью для мира, проиграл.

Сталин был как вирус – вирус встраивается в клетку и переключает все ее ресурсы на себя, вычерпывает дотла, заставляет производить вместо других клеток себя. Ему не важно, что хозяин умрет. За это время вирус настолько размножится, что заразит новых хозяев. Такова же была и стратегия Сталина – вычерпать Россию дотла, истребить, но в процессе заразить полмира, получить новые заводы и новые народы для размножения. И вот не сработало. Сталин организовал не победу во Второй мировой войне. Сталин организовал всю Вторую мировую войну. И эту войну, в его понимании, он проиграл. Поэтому, еще раз повторю, он не принимал Парада Победы и поэтому в СССР при жизни Сталина не было создано истории войны.

Часто говорят, что в истории не бывает сослагательного наклонения. А вот вдруг Бронштейн, если бы Сталин его не расстрелял, всё равно бы ничего не открыл? А вдруг Лангемак больше бы не построил ни одной ракеты? А вдруг 20 млн. кулаков, если бы они не были высланы, прекратили бы разом работать? А вдруг из тех 20 миллионов, которые погибли под Ельней, под Берлином, ни один не сделал бы в жизни ничего – не сочинил бы ни одной симфонии, не написал бы ни одной великой книги, не родил бы ни одного сына, который бы сделал гениальное открытие. И вообще, мол, в 1913 году ну да, Россия развивалась. А вдруг бы она сама собой прекратила развиваться? Была в 1913 году с сохой и в 1953-м тоже с сохой бы и осталась. Что, мол, сравнивать Россию с США или с Европой?

Тогда возьмем для сравнения ту часть Российской империи, которую Сталину не удалось завоевать. Я имею в виду Финляндия. Вряд ли кто в начале 20-го века стал бы называть чухонцев самой развитой частью империи. . История Финляндии в 20-м веке не сахар. Она перенесла две войны. В обеих под ружья были поставлены все, кто умел сражаться. В феврале 44 года Хельсинки стал объектом крупнейшей за всё время Второй мировой войны операции советских ВВС – на город было сброшено 2,5 килотонны бомб. В 1945 году от Финляндии отрезаны лучшие куски территории, у нее забрали никелевые месторождения в Печенге, заставили выплатить 300 млн. долларов товарами по довоенным ценам и еще 6,5 млрд. финских марок.

Переедьте финскую границу в Выборге, посмотрите на асфальт, который вдруг перестал трескаться, на аккуратные домики вдоль шоссе, на города, похожие на города, а не бараки, и представьте себе, какой была бы эта страна, если бы в ней жили не 5,5 млн., а 600 млн. человек. Неужели, вы думаете, у этой страны не было бы ядерной энергии? Неужели, вы думаете, она не была бы сверхдержавой?

Полная версия: http://echo.msk.ru/programs/code/677955-echo/

© 2004 – 2008, Радиостанция «Эхо Москвы», http://echo.msk.ru/

Filed under: 2. pasaules karš, Vēsture

Pieķēros pie platēm atkal. Saliku veselas desmit dziesmas:

Kur tu esi? Lēns foxtrots, Alfrēda Vintera trio.
Neskumsti, meitenīt. Alfrēda Vintera trio.
Laša dziesma. Rūdolfs Bērziņš un dubulkvartets "Tēvija".
Polka. Rūdolfs Bērziņš un Bellacord orķestris T. Vēja vadībā.
Jurīts auga tēva mājās. Aleksandrs Kortāns un Bellacord orķestris.
Zvejnieku polka. Aleksandrs Kortans un Bellacord orķestris.
Dzīvīte. Mariss Vētra un Bellacord orķestris.
Dzintarjūras krastā. Mariss Vētra un Bellacord orķestris
Rudens naktī. Tālis Matīss un Arnolda Korneliusa orķestris.
Dziedu lietū. Tālis Matīss un Arnolda Korneliusa orķestris.

Bailes. Piesardzīgas ilūzijas. Situācijas neizpratnē balstīts skumjš optimisms. Sajūta, ka ir noticis nelabojamais un nekas vairs nav atkarīgs no pašiem…

Šīs ir vien dažas asociācijas, kas nāk prātā, domājot par Latviju 1940. gada 17. jūnijā – vienā no melnākajiem brīžiem tās vēsturē, kad zem padomju tanku ķēdēm valsts, kas vēl tikko bija brīva un neatkarīga, vardarbīgi uz veselu pusgadsimtu tika pārvērsta par upuri. “Mājas Viesis” šoreiz vēlējās noskaidrot, kas Latvijā notika šajā traģiskajā dienā un īsi pirms katastrofas – tīri sadzīviski, cik nu iespējams, norobežojoties no lielās politikas.

Trīs dienas pirms okupācijas Latvijas sabiedrība uzzina, ka ir kritusi Parīze. Latvijā notiek vidusskolu izlaidumi. Gatavības apliecību saņem ap 2500 absolventu, kuru pārstāvji no visas valsts ierodas Rīgā, lai uzklausītu Kārļa Ulmaņa vēlējumu: “Lieli, plaši uzdevumi jūs gaida. Lielāka atbildība kā citos laikos jums būs jānes.” Ar dziesmu spēli “Burvju liesma” sezonu slēdz Dailes teātris, bet komponists Jānis Ivanovs pabeidz savu ceturto simfoniju.

Latvijas lauki jūnija vidū cieš no sausuma, bet lopus nomoka indīgo knišļu uzbrukumi. Kara resora vadītājs ģenerālis Krišjānis Berķis Ministru kabinetā sajūsminātos toņos sniedz pārskatu par neseno vizīti Maskavā, un Latvijas ministri vienojas par atvaļinājumu grafiku vasarā. Sestdien, 15. jūnijā, daudzās Rīgas vietās notiek zaļumballes, Vērmaņa parkā spēlē pūtēju orķestris, bet Rīgas skaistākais kinoteātris “Splendid Palace” rīko Bērnu rītu. Rīgas tirgos šajā laikā lielā daudzumā parādījušās svaigās un žāvētās reņģes. Lētāki kļuvuši zuši, un Latvijas upēs sākas vēžu sezona.

Divas dienas pirms okupācijas Kristapa Morberga fonds savā īpašumā iegūst viesnīcu “Metropole” Aspazijas bulvārī. Bet Tallinā sākas Baltijas valstu tautu sadarbības kongress.

Latgales dziesmu svētki okupācijas priekšvakarā – 15. un 16. jūnijā – ar astoņiem tūkstošiem dalībnieku un 50 tūkstošiem klausītāju kļūst par grandiozu tautas vienotības parādi, ko apēno tuvojošās katastrofas ēna.

Dienu pirms okupācijas daudzi rīdzinieki dodas uz Kapu svētkiem Brāļu kapos. Valmierā svin Aviācijas svētkus, Slokas kūdras purvā izceļas postošs ugunsgrēks, un pieci jaunieši noslīkst, laivā vizinoties pa Daugavu.

Pirmdien, 17. jūnijā, Latvijas laikraksti iznāk ar biedējošu vēsti, ka “Latvijas un Padomju Savienības attiecības ievirzītas jaunā gultnē”. Jau ap pieciem no rīta sarkanās armijas vienības vairākās vietās šķērso Latvijas robežu. Kad tās ap pusdienlaiku sasniedz Rīgu, Stacijas laukumā, kur izvietojas padomju tanki, kas šķērsojuši Zemgales tiltu un ienākuši no Pārdaugavas puses, Latvijas varas iestādēm pilnīgi negaidīti sākas brutālas masu nekārtības. Pēcpusdienā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, riskējot ar savu drošību, dodas lēnā braucienā vaļējā mašīnā pa Rīgas centra ielām, bet vakarā Ministru kabineta sēdes starplaikā pa radio teic savu slaveno runu, pabeidzot to ar hrestomātiskajiem vārdiem: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” (Latvijas radiofonu jau kopš pēcpusdienas kontrolē iebrucēji, un pēc viņa runas atskan sveša balss, pavēstot, ka līdzšinējā “korupcijas pārņemtā” valdība ir atkāpusies.) Rīgā stājas spēkā aizliegums pulcēties vienkopus vairāk par četriem cilvēkiem. No desmitiem vakarā līdz četriem rītā nedrīkst atstāt dzīvokļus. Aizliedz tirgot alkoholu, slēdz ieroču veikalus. “Varam pārliecināties, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valstij un tautas nākotnei,” tik maldinoši samierinoši 18. jūnijā vēsta laikraksts “Latvijas Kareivis”.

Ar mērķi nepieļaut banku paniku uzreiz pēc padomju tanku ienākšanas Latvijas valdība nolemj ierobežot kredītiestāžu darbību. Pagarina arī maksājumu termiņus vekseļiem un čekiem. Īstu pirkšanas drudzi toties piedzīvo lielākie Rīgas veikali, lai gan pēc noteikumiem preces atļauts iegādāties tikai ikdienas patēriņam. Aplenkuma stāvokļa dēļ Rīgā pārkārto ielu dzelzceļu un autobusu satiksmi. Situācijai kļūstot aizvien neparedzamākai, “Latvijas pasts” paziņo, ka neuzņemas atbildību par ārzemēs pazudušiem sūtījumiem. Rīgā nebijušos apmēros pieaug miegazāļu un nervu pulverīšu patēriņš. Daudzi sporta un kultūras pasākumi šajās dienās ir atcelti, un pilsētas peldētavas un pirtis slēdz jau deviņos vakarā. Rīgas parkos un dārzos vairs nespēlē tik ierastie pūtēju orķestri. Tomēr filmas galvaspilsētā vēl rāda – gan tikai dienas laikā. Greznajā kinotemplī “Splendid Palace”, gluži kā izdarot reveransu iebrucēju priekšā, “nebijušu panākumu dēļ” pagarina “Mosfiļm” ražojuma “Stepans Razins” demonstrēšanu. Tomēr kinoteātrī “Aina” var baudīt Marlēnes Dītrihas un Garija Kupera saspēli “Paramount” filmā “Pērļu kaklarota”…

Tā vien šķiet, ka Latvijas brīvībai tik traģiskajā 17. jūnijā un tūlīt pēc tam, trūkstot skaidram situācijas skaidrojumam no valdības puses un neziņā par nākotni, daudzi vispirms centās rast kādu mierinājumu – kaut iluzoru. Arī Kārlis Ulmanis sākumā cerēja, ka viņam ar savu klātbūtni varbūt tomēr izdosies saglābt valsts neatkarību; ka ar iebrucējiem varēs par kaut ko vienoties. Tomēr jau kopš 17. jūnija situāciju Latvijā kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā. Iekustināto valsts neatkarības iznīcības ratu vairs nespēja aizkavēt nekas.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=79259



Filed under: Okupācija, Vēsture

Padomju Savienībā patiesību efektīvi slēpa ar “klusēšanas zvērestiem” un “solījumiem”

Valsts noslēpumi pastāvējuši, pastāv un pastāvēs vienmēr. Bet grūti pārspēt tos informācijas izpaušanas ierobežojumus, kādi pastāvēja padomju totalitārā režīma apstākļos. Šie ierobežojumi bija jāievēro kā kompartijas funkcionāriem, tā represīvo orgānu darbiniekiem un pat viņu upuriem.

“Kriminālās statistikas analīze būtu nepilnīga, ja atstātu bez uzmanības padomju laika valsts lietvedības pašu būtiskāko iezīmi – informācijas bāzes mākslīgu divējādošanu. Tā tika radīta visu bez izņēmuma valsts varas un pārvaldes augstāko, centrālo un vietējo varas iestāžu darbības procesā. Mazāk nozīmīgo pārvaldes (varas) funkciju daļa parādījās vispārējās lietvedības dokumentos; otra, vissvarīgākā daļa, kas fiksēja ne tikai iestādes darbības kvalitatīvo raksturojumu, bet deva arī atslēgu lēmumu pieņemšanas mehānisma izpratnei, parādījās dokumentos ar atzīmi “slepeni”. Pastāvēja arī tā saucamās “telefona tiesības”, ar kurām vissvarīgākie valsts lēmumi tika pieņemti mutiski, bez jebkādas dokumentēšanas. Vēl līdz nesenajam laikam daudzi vēsturnieki, kuriem bija tikai vispārējs priekšstats par padomju valsts iestāžu sistēmu, lietvedības un dokumentēšanas dienestu organizāciju, pētīja vēsturi tikai pēc šīs “informācijas aisberga” redzamās daļas,” raksta krievu vēsturnieks V. Popovs.

PSRS Iekšlietu ministrijā, Valsts drošības ministrijā – Valsts drošības komitejā, Tieslietu ministrijā un prokuratūrā slepenības pakāpe bija daudz augstāka nekā citos padomju pārvaldes orgānos. Sevišķi svarīgos dokumentus sastādīja tikai vienā eksemplārā, un nereti tie tika rakstīti ar roku. Attiecīgie rekvizīti norādīja ne tikai dokumenta slepenības pakāpi (“slepeni”, “pilnīgi slepeni”, “īpaši svarīgi” utt.), bet saturēja arī obligātās atzīmes par katras kopijas iznīcināšanu (vai aizliegumu taisīt kopijas) un tā adresātu sarakstu. Slepeno dokumentu glabāšanas kartība izslēdza jebkādu iespēju iepazīties ar tiem jebkuriem citiem šā resora darbiniekiem, izņemot konkrētā dokumenta veidotāju un tā adresātu.

Kompartijas lietvedības sistēmā tāpat pastāvēja tā saucamās “sevišķās mapes”, kurās salika dokumentus par visslepenākajiem jautājumiem un kas netika pievienotas vispārējās lietvedības dokumentiem. Vēl arvien liela daļa represīvo iestāžu, kā arī komunistiskās partijas augstākās vadības tāda veida dokumentu Krievijā atrodas “aiz septiņām atslēgām”.

“Apņemos neizpaust”

“Atklātības briesmas” režīmam draudēja ne tikai no pašas slepeno dokumentu eksistences, bet arī no pašu režīma veidotāju un vadītāju pļāpības. Vajadzēja atrast veidu, kā piespiest viņus klusēt par lēmumu pieņemšanu, izpildes metodēm un paņēmieniem; par viņu pašu likumpārkāpumiem un noziegumiem. Jau 30. gadu beigās tika izdomāts un ieviests īpašs “klusēšanas solījums” jeb “saistības”. Lielā terora noslēguma posmā, kad vajadzēja noslēpt gan politisko represiju upuru skaitu, gan arī viņu mocīšanas un iznīcināšanas metodes, valsts drošības darbinieku personīgajās lietās parādījās šāda satura “solījums”: “Es, zemāk parakstījies (uzvārds, vārds, tēva vārds), atrodoties dienestā vai pēc atvaļināšanas, ar šo apņemos: visstingrākajā slepenībā glabāt visas ziņas un datus par Valsts drošības tautas komisariāta orgānu un karaspēka darbu, nekādā veidā tās neizpaust un nedalīties par tām pat ar saviem vistuvākajiem radiniekiem un draugiem. Ja es nodarbošos ar literāro vai skatuvisko darbību, tad es apņemos nekādā gadījumā neizpaust, tiešā vai netiešā veidā, kā arī presē (periodiskajā un neperiodiskajā), scenārijos, literārajos un citos disputos un atsevišķās uzstāšanās reizēs ziņas par Viskrievijas ārkārtējās komisijas – Apvienotās politiskās pārvaldes – Iekšlietu tautas komisariāta – Valsts drošības tautas komisariāta aģentūras – operatīvo darbu agrāk un tagad, bet tajos gadījumos, kad augstāk minētie materiāli ir jau manuskripta veidā sagatavoti izdošanai, nepārdot tos izdevniecībām bez attiecīgu Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) – Valsts drošības tautas komisariāta orgānu piekrišanas, nododot visu minēto augstāk stāvošo orgānu iepriekšējai izskatīšanai un sankcijai. Augstāk minētā neizpildīšana man draud ar atbildību pēc Kriminālkodeksa attiecīgajiem pantiem.”

Represīvo iestāžu vadītāji, “divnieku” un “trijnieku” priekšnieki, nodaļu vadītāji, izmeklētāji, kas bija piesprieduši nāves sodu simtiem un tūkstošiem absolūti nevainīgu cilvēku vai arestējuši, spīdzinājuši un izsituši “atzīšanās”, šo “solījumu” stingri ievēroja līdz mūža galam. “Solījumu” viņiem nācās lauzt tikai tajos gadījumos, kad par ieslodzīto mocīšanu un izmeklēšanas materiālu falsificēšanu tika ierosināta krimināllieta, kā arī politisko represiju upuru reabilitācijas procesā. Bet arī tad briesmu lietas publiskā atklātībā nenonāca, jo pat šie dokumenti tika aizslepenoti.

Līdzīgus “solījumus” parakstīja arī ieslodzījumu vietu darbinieki. Kādā 1949. gada dokumentā šāds cilvēks apņēmās: “Glabāt visstingrākajā noslēpumā, nekādā veidā un nekādos apstākļos neizpaust jebkādas ziņas, kas ir valsts noslēpums, kā arī ziņas, kas nav izpaužamas par PSRS IeTK, IeTK un milicijas orgānu darbību, par karaspēka nometnēm, cietumiem, celtniecību, uzņēmumiem, mācību iestādēm un citiem IeTK institūtiem, kā arī citas ziņas, kas ir valsts noslēpums, un ziņas, kas nav izpaužamas, kādas ir kļuvušas man zināmas sakarā ar manu darbu IeTK sistēmā. Apņemos arī pēc atvaļināšanas no PSRS IeTK sistēmas nekādā gadījumā neizpaust tiešā vai netiešā veidā, ne mutiski, ne rakstiski augstāk minētās ziņas. Esmu brīdināts, ka par šīs saistības pārkāpšanu man draud kriminālatbildība.”

Kad pirms daudziem gadiem sāku izzināt 1937./1938. gada Lielajā terorā cietušo PSRS latviešu likteņus, neviens no izdzīvojušajiem par pārdzīvotajām šausmām daudz runāt nevēlējās. Tolaik viņu klusēšanas iemesli man palika nezināmi. Tagad varu secināt, ka “klusēšanas zvērests” bijis jādod arī viņiem. Ziemeļkaukāza kara apgabala sakaru karaspēka priekšnieka palīgu pulkvedi Teodoru Erlihu arestēja 1938. gada 28. jūnijā aizdomās par “piedalīšanos latviešu nacionālistiskajā organizācijā” un “spiegošanā”. Izmeklēšana, kura apsūdzībā izmantoja falsificētus faktus, Erliha vainu tomēr pierādīt nespēja. Pa to laiku terors pakāpeniski noplaka. Daudzus dzīvus palikušos arestantus atbrīvoja. 1939. gada 15. augustā arī Erlihu. Tajā pašā dienā viņš bija spiests parakstīt šādas “saistības”: “Dodu šo parakstu Ziemeļkaukāza kara apgabala IeTK sevišķajai daļai par to, ka apņemos saglabāt noslēpumā ziņas par cietumā pastāvošo režīmu, par personām, ar kurām ieslodzījuma laikā man nācās kopā sēdēt vienā kamerā, tāpat es apņemos saglabāt noslēpumā, kādas liecības izmeklēšanas laikā devu es un kādas liecības tika dotas par mani. Man ir paziņots, ka par [šo ziņu] izpaušanu mani sauks pie atbildības.”

1941. gada 7. aprīlī bijušo Ziemeļkaukāza kara apgabala sevišķās daļas priekšnieku Sokolovu arestēja pašu. Par nepamatotiem arestiem, “kontrrevolucionāro organizāciju” mākslīgu radīšanu, ieslodzīto spīdzināšanu un izmeklēšanas materiālu viltošanu kara tribunāls viņam piesprieda 10 ieslodzījuma gadus. Bet Erlihs runāt nedrīkstēja pat tad. IeTK izmeklētāji cietumos bija mocījuši, sakropļojuši, dažkārt pat nosituši. Bet, ja kādam no šīs elles tomēr izdevās izkļūt dzīvam, viņam, tāpat kā Erliham, bija jāparaksta “klusēšanas zvērests”.

Kā teica Staļins…

“Klusēšanas solījumi” tāpat bija jāparaksta kompartijas funkcionāriem, līdz ar citiem “atbildīgajiem biedriem”. Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas (LK(b)P CK) propagandas sektora vadītājs Ivans Veselovs 1950. gada 7. augustā, piemēram, parakstīja šādu papīru: “Sastāvot darbā LK(b)P CK vai arī būdams atvaļināts, ar šo solos glabāt visstingrākā slepenībā valsts noslēpumus, kas man ir zināmi sakarā ar dienesta stāvokli, kā arī visas ziņas, kas attiecas uz darbu LK(b)P

CK aparātā un tās darbu, itin nekādā veidā neizpaust un ne ar vienu nedalīties par tām. Man ir zināms, ka par valsts noslēpumu izpaušanu es nesu atbildību saskaņā ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1947. gada 9. jūnija dekrētu (sods par valsts noslēpumu ziņu izpaušanu – ieslodzījums labošanas darbu nometnē uz laiku no astoņiem līdz divpadsmit gadiem. – Aut.). Tāpat apsolos ziņot par visām manā anketā uzrādīto ziņu izmaiņām un, it īpaši, par radiniekiem un pazīstamiem, kuri saistīti ar ārzemniekiem vai kuri izbraukuši uz ārzemēm.”

Šajā sakarā vērts padomāt par kādu faktu. Staļina apmeklētāju sarakstā norādīts, ka 1949. gada 18. janvārī viņš pieņēmis LK(b)P CK pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu un Lietuvas kompartijas CK pirmo sekretāru Antanu Snečku. Līdz pat šim laikam par šo sarunu nav publicēti nekādi dokumenti. Par to nekādas atmiņas nav atstājuši arī abi pieminētie partijas funkcionāri. Bet šī saruna notika desmit dienas pirms PSRS valdības lēmuma pieņemšanas par 1949. gada marta deportācijām trijās Baltijas republikās, tātad var secināt, ka tā bijusi tieši par to. Igauņu pētnieki noskaidrojuši, ka tās pašas dienas vakarā Staļins Kremlī pieņēmis arī Igaunijas kompartijas vadītāju Nikolaju Karotammu. Saruna bijusi kā par lauksaimniecības kolektivizāciju, tā arī par “kulaku” un “naidīgo elementu” izsūtīšanu. Karotamms bija uzdrošinājies šīs sarunas atstāstu piefiksēt dienasgrāmatā.

1949. gada 20. decembrī sakarā ar “tautu tēva, vadoņa un skolotāja” Staļina 70. dzimšanas dienu Rīgā sarīkoja Baltijas kara apgabala kara tribunālu un prokuratūras darbinieku svinīgu sapulci. Tribīnē kāpa Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšnieks M. Pankratjevs. Pirms desmit gadiem ne ar ko neievērojamais justīcijas darbinieks daudziem par pārsteigumu bija iemanījies kļūt par PSRS prokuroru. Bet kolēģu vidū viņam autoritātes nebija. Jau dažus mēnešus pēc nokļūšanas augstajā amatā PSRS prokuratūras centrālā aparāta vecie darbinieki nosūtīja kompartijas CK ziņojumu, ka Pankratjevs tikpat kā neko nedarot, lai pārskatītu Lielajā terorā ieslodzīto lietas. “Šādu cilvēku”, bija norādīts ziņojumā, “ir desmiti un simti tūkstošu. Viņi sēd nometnēs un gaida taisnīgu lēmumu. Viņi nesaprot, par ko notiesāti un par ko, ar kādām tiesībām nelieši no Ježova (bijušā PSRS iekšlietu tautas komisāra, viena no galvenajiem Lielā terora organizatoriem. – Aut.) bandas ņirgājas par viņiem, pielietojot viduslaiku spīdzināšanas metodes.”

PSRS prokurora amatā Pankratjevs tiešām nenoturējās ilgi. 1940. gada augustā viņu no amata atbrīvoja un nosūtīja darbā uz PSRS Tieslietu tautas komisariāta kara tribunālu pārvaldi. 1945. gada augustā viņš jau bija Baltijas kara apgabala kara tribunāla priekšsēdētājs. Droši vien Pankratjevs turpinātu darbu “justīcijas frontē” līdz pensijai, ja vien 1949. gada 20. decembra saietā Rīgā nepieļautu nepiedodamu kļūdu.

Paslavējis Staļinu, Pankratjevs atcerējās savu PSRS prokurora pagātni un sāka pļāpāt par lietām, par kurām vajadzēja paklusēt. Viņš, atsaucoties uz Staļinu, paziņoja, ka pret apsūdzētajiem kontrrevolucionārajos noziegumos fiziska iedarbība (spīdzināšana) esot pieļaujama. Tālāk, atkal atsaucoties uz Staļinu, viņš skaidroja, ka notiesāto pirmstermiņa atbrīvošana neesot pieļaujama, jo Staļins teicis, ka likums par pirmstermiņa atbrīvošanu ir slikts.

Kara tribunāla priekšsēdētāja pļāpība kļuva zināma Maskavā. 1950. gada 13. martā viņu no ieņemamā amata atbrīvoja. Patiesībā Pankratjevs tika cauri ar vieglu izbīli, jo par mutes palaišanu viņš varēja saņemt arī reālu ieslodzījumu gulagā. Tieši tāda soda draudu dēļ “klusēšanas zvērests” taču tika ievērots tik ilgus gadus.



Filed under: represijas, Vēsture, čeka

Čehijā publiskoti dokumentālie kinomateriāli, kuros iemūžināts, kā 1945. gada 10. maijā Prāgā tiek nošauti vācu bēgļi, vēsta “Spiegel”. Materiālu, kura kopējais garums ir septiņas minūtes, uzņēmis čehu kinoamatieris Irži Šmelničeks (Jiri Chmelnicek), un tajā attēlots, kā Sarkanā Armija ieņem pilsētu.

Dokumentālajos kino kadros redzams, kā vācu bēgļi tiek sadzīti pie Prāgas priekšpilsētas kinoteātra “Borislavka”.  Tālāk kamera iemūžinājusi ceļu. Gar to ar muguru pret objektīvu pie nelielas sienas stāv vairāk nekā četrdesmit vācieši, starp kuriem vismaz viena ir sieviete. Vēlāk sākas viņu nošaušana, un cilvēki cits pēc cita krīt zemē. Daži ievainotie, uz zemes guļot, lūdz žēlastību.

Vēlāk pāri nošautajiem un ievainotajiem brauc Sarkanās Armijas kravas mašīna, kura saspiež gan mirušos, gan tos, kas vēl ir dzīvi. Tālāk materiālā redzams, kā citi vācu bēgļi pļavā rok bedri masu kapiem.

Kurš tieši nošāva vācu bēgļus pie kinoteātra “Borislavka” – sarkanarmieši vai čehu zemessardze -, kā arī to, kas bija nošautie, paliek nezināms. Jebkurā gadījumā šī filmiņa faktiski kļuva par pirmo dokumentālo liecību tam, kā izrēķinās ar vācu civilajiem iedzīvotājiem Čehijā kara beigās. Iepriekš bija zināma  ASV Gaisa karaspēka operatora 1945. gada maija sākumā pie Pilzenes uzņemta filma, kurā iemūžināti zemē guļoši nogalināti un ievainoti vācieši.

Kara beigās, pirms Sarkanās Armijas atnākšanas, vairāk nekā trīs miljoni vāciešu bija spiesti bēgt no Čehoslovākijas (no Sudetas kalniem un citiem reģioniem). Vairāk nekā 30 000 no viņiem kļuva par atriebības upuriem.

Filed under: 2. pasaules karš, kara noziegumi, Vēsture

17. jūnijā apritēs tieši septiņdesmit gadi kopš vismelnākās dienas Latvijas jaunāko laiku vēsturē – pirmās padomju okupācijas sākuma. Latvija sapinās triju okupāciju valgos, kas turpinājās vairāk nekā piecdesmit gadus. Visilgākā bija otrā padomju okupācija (1945 – 1991), kas postoši ietekmēja pat veselu trīs Latvijas paaudžu dzīvi.

Aizritējušajos gados vēsturnieku rīcībā nonākuši daudzi svarīgi dokumenti un liecības, kas ļauj restaurēt 1940. gada notikumus vissīkākajās detaļās. Līdz ar to ir arī lielākas iespējas izsvērt reālo vēsturisko norišu galvenos alternatīvos variantus. Lai atbildētu uz daudzu vēsturnieku iemīļoto jautājumu “kas būtu noticis, ja” un aplūkotu ticamu varbūtību iespējas, noteikti nav jāmēģina izperēt vēl neizdētas olas un jāizdomā kaut kas nebijis. Alternatīvās vēstures pamatprincips nosaka, ka jāoperē ar reālām personībām un reāli iespējamiem faktiem uz vēsturisko norišu šaha galdiņa. Bet – mazliet citādi, nekā to darīja vēstures aizbildne Klio.

Tik tiešām šobrīd ir ļoti grūti, faktiski pat neiespējami, atturēties izvirzīt jautājumu, vai patiesi Latvija un arī citas Baltijas valstis 1940. gadā nevarēja izvairīties no padomju okupācijas? Vai kaut kādā veidā tām tomēr nebija iespējams izlīst caur adatas aci un saglabāt savu neatkarību? Vai starptautisko notikumu attīstībā un ievirzē viss bija tik nelabvēlīgs mazajām Baltijas valstīm? Un, beidzot, vai visu pareizi darīja to vadītāji? Lai atbildētu uz šiem daudzajiem jautājumiem, jāsāk ar ieskatu lielvalstu spēka samēra un ietekmes izmaiņās 1939. gada pavasarī.

Maskavas izvirzīšanās

Galvenais drauds Baltijas valstu neatkarībai starpkaru periodā bija Padomju Savienība. Tā nevēlējās samierināties ar šo teritoriju zaudēšanu pēc Pirmā pasaules kara. Maskavas agresivitāti īpaši kāpināja komunistu ieinteresētība “pasaules revolūcijā”, kuru tā plānoja izraisīt ar kara palīdzību.

1939. gada pavasarī visai negaidīti jūtami pieauga Padomju Savienības loma starptautiskajās attiecībās – bez tās līdzdalības vairs nebija iespējama svarīgu jautājumu risināšana Eiropā. Ļoti izdevīga Maskavai izrādījās vienpusīgā un nepārdomātā britu “garantiju politika”. Londona paziņoja, ka ir gatava agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai, Rumānijai, Grieķijai un Turcijai. Turpretī PSRS nebija uzņēmusies analogas saistības ne pret vienu no minētajām valstīm. Izveidojās situācija, kuru ļoti trāpīgi ir raksturojis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons. Viņš norādīja, ka britu toreizējais premjers Nevils Čemberlens sevi iespēlēja Staļina rokās, jo nodrošināja PSRS drošību pret iedomātu vai iespējamu vācu agresiju, kas varēja norisināties tikai caur garantēto valstu – Polijas un Rumānijas – teritoriju. Kā lai šajā sakarā nepiemin pazīstamā britu ārpolitikas vadītāja Ostina Čemberlena teiktos vārdus savam pusbrālim: “Nevil, tu atceries, ka neko nesaproti no ārpolitikas.”

Padomju Savienības nozīmi un iespējas kāpināja arī Polijas atteikšanās kļūt par Vācijas jaunāko sabiedroto 1939. gada martā, kā arī nedaudz vēlāk pieņemtais vācu diktatora Ādolfa Hitlera lēmums atrisināt “poļu jautājumu”, izmantojot militārus līdzekļus. Maskava nokļuva arbitra lomā. Tā varēja izvēlēties – vai nu kopā ar Lielbritāniju un Franciju uzstāties pret Vāciju, vai provocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. Citu lielvalstu manevrēšanas iespējas bija visai ierobežotas. Abām pusēm – Rietumu lielvalstīm un Vācijai –, lai sasniegtu savus mērķus, bija nepieciešams Padomju Savienības atbalsts.

Vai varēja glābt Londonas piekāpšanās?

1939. gada aprīlī iesākās Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunas par “lielās alianses” izveidošanu pret nacistisko Vāciju. Viens no galvenajiem jautājumiem to gaitā bija garantijas Baltijas valstīm. Sarunas turpinājās līdz 23. augustam un beidzās nesekmīgi. PSRS nolēma neslēgt vienošanos ar Rietumu lielvalstīm, jo Londona (pretēji Parīzei) tobrīd nevēlējās Baltijas valstis pilnīgi pamest likteņa varā un pasniegt tās “uz paplātes” Padomju Savienībai.

Kas būtu noticis, ja briti piekāptos visām Maskavas prasībām un atzītu arī tās ierosināto netiešās agresijas formulu (franču avīzes “Jour” ironiskajā skatījumā tā pieļāva Baltijas valstu okupāciju, pat ja Rīgā vai Tallinā uz ielas ieraudzītu vien nacistu formā tērpu cilvēku)? Vai “lielā alianse” tad kļūtu par realitāti? Visticamāk, ka tomēr nē! Šajā laikā sevi jau arvien noteiktāk pieteica cits šaha partijas spēlētājs – nacistiskā Vācija.

Berlīne, lai atrisinātu “poļu jautājumu”, bija ar mieru Maskavai piedāvāt pat vairāk nekā tikai Baltijas valstis.

Galīgi izslēgt “lielās alianses” iespējamību tomēr nebūtu pareizi. Šādā variantā Latvija un citas Baltijas valstis teorētiski iegūtu triju lielvalstu garantijas. Taču praksē situācija veidotos pavisam atšķirīga. Ja izceltos karš ar Vāciju, tad divas Baltijas valstu garantētājas – Lielbritānija un Francija – diezin vai varētu tām piekļūt un sniegt palīdzību. Paliktu tikai Padomju Savienība, kas būtu pilnvarota izlemt, kurā brīdī okupēt Latviju, Igauniju un Somiju. Pēc kara gan, iespējams, Eiropas sabiedriskās domas iespaidā Maskava būtu spiesta izvākt savu karaspēku un respektēt Baltijas valstu neatkarību.

Vairāk nekā dīvains ir dažu latviešu vēsturnieku (Edgars Andersons, Tālavs Jundzis) viedoklis, ka Latvijai 1939. gada vasarā noteikti vajadzējis pieņemt triju lielvalstu garantijas. Jājautā, vai tad Latvijai tās oficiāli piedāvāja? Protams, ka ne, jo lielvalstis taču nevienojās par garantiju piešķiršanas noteikumiem. Nekādu līgumu taču neparakstīja! Ja Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība būtu panākušas vienošanos, tad Latvijai tai nevēlamās garantijas gluži vienkārši uzspiestu. Latvijas nostājai šajā ziņā varēja būt vienīgi pakārtota nozīme.

Vācija aktīvi iesaistās šaha spēlē

Polijas nepiekāpība piespieda Hitleru mainīt savus plānus: pirmo triecienu dot austrumos, nevis rietumos, un sākt karu četrus piecus gadus ātrāk, nekā plānots. Lai atrisinātu “poļu jautājumu”, viņam 1939. gada vasarā bija atlikusi vien pēdējā iespēja – iegūt Padomju Savienības atbalstu. Tas arī izdevās, jo 19. augustā Staļins izlēma slēgt noziedzīgu vienošanos ar Vāciju, bet 23. augustā tapa Molotova–Ribentropa pakts, kas sadalīja visu Austrumeiropu vācu un padomju interešu sfērās. Latviju, Igauniju, Somiju un Austrumpoliju Berlīne “atdeva” Maskavai. Savā interešu sfērā ietilpstošās valstu teritorijas Maskava varēja okupēt un anektēt.

Latvija nokļuva neapskaužamā situācijā. Sākoties vācu–poļu karam 1939. gada 1. septembrī, Ārlietu ministrija mēģināja vispusīgi izvērtēt valsts neatkarības saglabāšanas iespējas. Latvijas ārpolitikas vadītāji saprata, ka šajā situācijā Lielbritānija kā varbūtēja baltiešu aizstāve ir “pilnīgi norakstāma”. Cerības saistījās galvenokārt ar Vācijas nostāju, tās iespējamo maiņu. Piemēram, Ārlietu ministrijas līguma departamenta direktors Andrejs Kampe bija pārliecināts – ja vispār “ir kaut kas reāls, kas spēj atturēt Krieviju no iebrukuma Baltijas valstīs, tad tas ir Vācijas pretspiediens”. Pastāvēja cerības, ka Vācija varētu būt neieinteresēta spēka līdzsvara izjaukšanā, bet ieinteresēta tirdznieciskajos sakaros ar Baltijas valstīm un vācu mazākumtautību esamībā: “To pamešana krieviem tiktu sajusta kā smaga Vācijas kapitulācija.”

Latvija ārpolitikā izšķīrās par taktiku, kas paredzēja uzturēt spēkā un stiprināt vācu pretspiedienu Padomju Savienībai. Ideja bija laba, bet izvirzītais uzdevums grūti izpildāms. Jo 1939. gada rudenī Berlīne bija ļoti ieinteresēta ekonomiskajos sakaros ar PSRS. “Oficiālajās vācu saimnieciskajās aprindās dzird runājam, ka krievi Baltijas valstis vēl neesot pieprasījuši, bet, ja pieprasītu, jādod vien būtu. Tagadējā stāvoklī trīs vilcieni benzīna atsverot vienu Baltijas valsti,” 26. septembrī uz Rīgu telegrafēja Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš.

1939. gada oktobrī Latvijas valdība piekrita vācbaltiešu izceļošanai. Var vaicāt, vai tā nebija kļūda un vai, šādi rīkojoties, netika palaista garām visai niecīgā iespēja mēģināt kaut kādā veidā mainīt Molotova–Ribentropa paktā ieprogrammēto un Latvijas neatkarībai tik liktenīgo attīstības gaitu? Ja Latvija nepiekristu Berlīnes plānam par vācbaltiešu izceļošanu, varbūt Vācija, ņemot vērā tās aizgādniecību pār vietējiem vāciešiem, tiktu izprovocēta uz padomju un vāciešu noslēgtajiem līgumiem neadekvātu rīcību.

Kārļa Ulmaņa valdība, kas valsts neatkarības saglabāšanas izredzes joprojām saistīja ar Vāciju, izšķīrās par citu taktiku. Tā cerēja saglabāt Berlīnes interesi par Latviju, uzņemoties lielu ārējo parādu saistībā ar vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Pēc Latvijas Bankas datiem, līdz 1940. gada jūnijam Latvija paspēja Vācijai samaksāt 24,9 miljonus latu. Pēc vācu puses aprēķiniem, padomju okupācijas brīdī Latvijas kopējā parāda summa Vācijai bija vēl 75,6 miljoni latu.

Vācija maina nostāju

Lielbritānijas izsludinātās blokādes dēļ 1939. gada rudenī ievērojami pieauga Baltijas valstu eksporta (izejvielas, pārtika) nozīme vācu kara saimniecībā. Vācu saimnieciskajās aprindās pakāpeniski nostiprinājās atziņa, ka Baltijas valstu “atdošana” Padomju Savienībai ir bijusi liela kļūda. Vācija centās ekonomiski arvien ciešāk piesaistīt Latviju, Lietuvu un Igauniju, tās integrēt vācu “lielajā saimniecības telpā”. Vismaz daļēji tas izdevās, jo 1940. gadā aptuveni 70 procenti no Baltijas valstu eksporta bija novirzīti uz Vāciju.

Vācija tad lika saprast Padomju Savienībai, ka būtu lietderīgi nodalīt Baltijas telpā abu valstu intereses. PSRS šajā reģionā dominētu politiski un stratēģiski, bet Vācijai tiktu saimnieciskie ieguvumi. Baltijas valstu valdības atbalstīja Vācijas centienus, jo tās ekonomiskās intereses uzskatīja par nozīmīgu faktoru, kas varētu aizkavēt draudošo padomju okupāciju.

1940. gada pavasarī Vācijas vadītāji jau bija gandrīz pārliecināti, ka Kremlis neriskēs mainīt “status quo” Baltijas reģionā. Katrā ziņā jūnija notikumi – Baltijas valstu okupācija – viņiem bija negaidīts un apstulbinošs pārsteigums. Var pilnībā piekrist vācu vēsturniecei Ingeborgai Fleišhauerei, kura norāda, ka PSRS sasteigtā agresīvā rīcība Baltijā un Rumānijā vairoja īgnumu Berlīnē un radīja pat zināmu šoku.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops 16. jūnijā pat gribēja pārbaudīt pretošanās iespējas padomju pasākumiem. Viņš lūdza saviem līdzstrādniekiem iespējami ātri sagatavot ziņojumu, kurā būtu norādīts, vai Baltijas valstīs ir jūtama tendence tuvināties Vācijai un vai tās ir mēģinājušas veidot pret Maskavu vērstu bloku (kā bija apgalvots Latvijai, Lietuvai un Igaunijai iesniegtajos padomju ultimātos). Nākamajā dienā sagatavotajā ziņojumā uz abiem izvirzītajiem jautājumiem bija atbildēts noliedzoši.

Vācija izšķīrās par diplomātisko atbalstu padomju akcijai. Tomēr Berlīnes vilcināšanās apliecina, ka faktiski nebija izslēgti arī citi risinājumi. Varbūt tas bija pēdējais mirklis, kad vēl varēja vēstures ratu pagriezt citā virzienā? Kā bija jārīkojas Baltijas valstu vadītājiem? Grūti pateikt.

Taču viens ir skaidrs. Vismaz vajadzēja izvērst daudz plašāku diplomātisko aktivitāti un mēģināt pārliecināt krievus, ka ir iespējama arī militāra pretošanās. Diezin vai tas viņus atvēsinātu, bet varbūt ietekmētu Berlīnes rīcību.

Izskaņa

1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju. Sekoja komēdija ar Augusta Kirhenšteina vadīto marionešu valdību, falsificētiem vēlēšanu rezultātiem un valsts “labprātīgu” pievienošanos Padomju Savienībai. Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā līdz 21. jūlijam un sadarbojās ar padomju okupācijas varu. Viņa rīcība bija izdevīga Maskavai, jo atviegloja okupācijas norisi un aneksijas sagatavošanu. Kritiskajā situācijā Ulmanis neveica savu galveno uzdevumu – maksimāli apgrūtināt okupācijas leģitimizāciju, tās juridiski formālu noformēšanu.

***
• 1939. gada vasarā Latvijas valdība uzskatīja, ka vienīgais ceļš, lai saglabātu valsts neatkarību, ir stingra neitralitāte. Par visvēlamāko tā atzina toreiz visai nereālu variantu, ka Latvija varētu apsvērt tās neitralitātes garantiju, ja to sniegtu ne tikai Padomju Savienība, Francija un Lielbritānija, bet arī Vācija.

• Vācija bija ieplānojusi sākt karu ar Rietumu lielvalstīm ne agrāk kā 1943. gadā. Šajā saistībā nacisti arvien lielāku uzmanību pievērsa Polijai, kurai vajadzēja kļūt par Berlīnes jaunāko partneri un Rietumu kampaņas laikā nodrošināt Vācijas aizmuguri austrumos.

• 1939. gada 28. septembrī Vācijas un Padomju Savienības pārstāvji parakstīja protokolu par izceļošanu, kurā bija fiksēts, ka Padomju Savienība neliks šķēršļus, ja tās interešu sfērā esošās teritorijās dzīvojošie Vācijas pilsoņi vai vācu izcelsmes personas izteiks vēlēšanos pārcelties uz Vāciju.

http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=79260

Filed under: Okupācija, Vēsture

Vai latviešu memuāri der kā vēsturiskas laikmeta liecības?

Kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas iznācis vairāk nekā pustūkstotis atmiņu grāmatu un memuāru, neskaitot vēl periodikā un turpinājumizdevumos publicēto. Bet cik kvalitatīva ir šī literatūra, un kas no tā visa nākamajām paaudzēm derēs kā objektīvs avots par atmodas laiku un padomju gadiem?

Grāmatzinātnieks, Latvijas Universitātes (LU) mācībspēks un reizē Baltijas Centrālās bibliotēkas vadītājs Viesturs Zanders saka, ka mēģinājis inventarizēt laika posmu no 1989. gada līdz aptuveni 2009. gadam un pašam par pārsteigumu atklājis, ka atmiņu izdevumu pa šiem gadiem iznācis negaidīti daudz. Arī memuāru pētniecība ir grāmatzinātnieka darbības virziens, un V. Zanders lēš, ka divdesmit gados iznācis gandrīz 460 atsevišķu atmiņu grāmatu un aptuveni 100 atmiņu krājumu. Tur ietilpst arī padomju režīma deportēto un trimdinieku atmiņas. Tiesa, šajā kopā nav Alfrēda Rubika 1997. gada ”Golosovaļi cvetami” (”Balsojām ar puķēm”) un tamlīdzīgu, jo tā vairs nav latviešu grāmatniecība, bet runa ir tieši par to. Grāmatzinātnieks apzināti ārpusē atstāj arī atmiņas, kas publicētas periodikā un turpinājumizdevumos.

Paškritikas maz

Neatkarības atgūšana radīja gluži eksplozīvu dažāda virziena un satura izdevumu pieaugumu. Pēc Viestura Zandera novērojumiem, situācija ar memuāriem tomēr nav tik traka kā daiļliteratūrā, ”kur grafomānija uzplauka gan Rīgā, gan reģionos un sēnalu bija daudz vairāk”. Memuāru rakstītājiem tomēr jābūt uzmanīgākiem, jo lasītājs, kas bieži pārdzīvojis to pašu vēsturisko brīdi, jau var noteikt, cik tur pozas, cik mītu atražošanas vai jaunu radīšanas.

”Ja kāds autors iedomājas, ka, izlasot viņa liecību, visi uzreiz padomās, ka tā arī bijis, tad viņš maldās. Teiksim, LU Juridiskās fakultātes profesorei Līnai Birziņai arī ir neliela atmiņu grāmatiņa, kura atsevišķas pasāžas ir gluži kā āža kāja, kas lien ārā un liecina, ka cilvēks tomēr kaut ko līdz galam nav sapratis,” savā vērtējumā dalījās grāmatzinātnieks. Mūsdienās izdotajās atmiņās bieži iezīmējas, ”kā mēs visi okupācijas laikos pretestības guni kūrām”. Zanders lēš, ka viena otra autora dižošanās patiesībā būtu viegli pārbaudāma, jo Latvijā it labi saglabājies Galvenās literatūras pārvaldes jeb ”glavļita” arhīvs, kurā ”Dieva zīmes” varot atrast. Protams, atmiņu rakstītājus nereti bremzē apstāklis, ka daudzi padomju laikā aktīvie personāži ir tepat līdzās. Pēc Zandera domām, tas izpaužas, piemēram, žurnālista un diktora Riharda Kalvāna ”Atklusējumos”: ”Līdz 60. gadiem vēl tā, bet, kad nāk tālākie laiki, tad jūtama sakautrēšanās.”

LU Sociālu zinātņu fakultātes doktorants Mārtiņš Kaprāns, kura zinātniskās darbības lauks ir sociālā atmiņa, aplēsis, ka kopš 1991. gada izdots ap 200 autobiogrāfiju, kas stāsta konkrēti par padomju laiku. Lielākoties autori ir rakstnieki, aktieri, zinātnieki. Padomju nomenklatūras darbinieki pret atklāsmēm izturas krietni atturīgāk. Pēdējā laikā parādījusies vēl viena grupa – politiķi. Tie savas atmiņas ”gluži nejauši” mēdz publicēt neilgi pirms vēlēšanām. Daža ievērojama persona savas atmiņas pierakstīt uzticējusi žurnālistam. Dažs, šķiet, memuārus sarakstījis tikai tādēļ, lai sevi attaisnotu.

”Ja runājam par kvalitāti, esmu ļoti kritisks, jo autobiogrāfiju rakstītāji, manuprāt, lielākoties nemaz nesaprot, ko grib uzrakstīt. Iznāk absolūts žanru sajaukums – samet tur iekšā savus dzejoļus, atmiņas, dienasgrāmatas fragmentus, dokumentus. It īpaši vecās paaudzes rakstītājiem laikam iepotēts, ka autobiogrāfijas viņiem jāraksta tikai kā vēsturniekiem, apgrūtinot visu vēl ar atsaucēm. Autobiogrāfija pēc definīcijas nav vēsturisks darbs. Tas ir paša skatījums uz savu dzīvi,” spriež M. Kaprāns. Atmiņu grāmatās noteikti ir klāt iztēle, un latviešu autoriem tā esot īpaši spilgta. Bet neviena autobiogrāfija kā viena cilvēka skatījums vispār nav uzskatāma par pilnīgi patiesu, un tāpat var gadīties, ka pēc pusgadsimta sabiedrība mūsdienu autobiogrāfijas neņems par pilnu, ”jo autobiogrāfiju uzdevums ir rosināt pašreizējo atmiņu; tā labi uzrunā tikai laikabiedrus”. Viens labums tomēr ir – autobiogrāfijas lieliski ilustrē attiecīgā mirkļa spēles noteikumus. Piemēram, kā tiek rakstīts par padomju laikiem. Autori parasti apraksta savas ciešanas un pēc tam cenšas parādīt, kādi varoņi bijuši, kā pretojušies režīmam. Kopdarbībā ar to pašu režīmu atzīstas vien retais. Izrādās, ka ”visi teikuši programmatiskas runas, kurām bijusi liela ietekme uz padomju režīma sabrukšanu”. ”Lielākā daļa tās paaudzes, kas nav bijusi izsūtīta, taču piemērojās režīmam. Tad ir jautājums, kāpēc viņi par to nerunā memuāros? Vai tāpēc, ka uzskata to par kauna traipu, vai arī tas ir tabu?” jautā sociologs. Var pieņemt, ka latviešiem kā mazai nācijai vienīgais izdzīvošanas veids toreiz bija piemēroties. Tas pat nav nekas slikts, taču kāpēc par to neviens nestāsta? Viens otrs atļaujas pārspīlētu skeptiskumu pret dokumentiem, apgalvojot, ka tikai viņa atmiņa ir vienīgā un pareizākā, kamēr viss, kas rakstīts padomju laika dokumentos, ir pilnīgs bleķis.

Tāpat visas padomju laikā izdotās atmiņas nav gluži pār vienu kārti metamas. Grāmatzinātnieks Viesturs Zanders aicina gluži nenorakstīt, piemēram, Alfrēda Gobas apkopotās, 1959. gadā izdotās gleznotāja Kārļa Miesnieka atmiņas ”Mana dzīve un darbs mākslā”. ”Tur ideoloģijas ir ļoti maz,” viņš saka. Šķirošanai jābūt arī, skatot trimdas memuārus un biogrāfiskas grāmatas, kuru pēckara laikos iznācis pāri par 300. ”Viss jāskata individuāli. Marisa Vētras un Andreja Johansona kultūrvēsturiskās atmiņas ir viena lieta, bet egocentriskā Fēliksa Cielēna vai Alfrēda Bērziņa atmiņas pavisam kas cits. Tas, ka viņi darbojās brīvajā pasaulē, nenozīmē, ka stāstīja pilnīgi visu. Apslēpti galvenokārt palika jūtīgie temati saistībā ar Otro pasaules karu un sadarbošanos ar okupācijas varām. Bija taču skaidrs – ja uzrakstīs pilnīgi visu, kā bija, tad tas draudēs ar tiesu darbiem pašu trimdinieku aprindās, un to izmantos cilvēki, kas te padomju Latvijā tolaik sacerēja savas brošūriņas, lai pretstatītu un rīdītu.”

Ko grib publika

Viesturam Zanderam atzīstami šķiet AP deputāta un tautfrontieša Arnolda Bērza ”Ārmalnieka šķitumi”, akadēmiķa Jāņa Freimaņa memuāri ”Visu vēju virpulī”, kas saistās ar atmodu un LTF.

Tomēr tādu memuāru, kas sabiedrībā izraisījuši pamanāmu rezonansi, pāris gadu desmitos nemaz nav bijis daudz. Grāmatzinātnieks min Laimoņa Pura ”Aizejot atskaties”. ”Atšķirībā no citiem viņš savu sāpi pauda diezgan tiešā veidā, daudzus nosaucot vārdā.” Laimonis Purs ir arī viens no tiem nedaudzajiem, kurš atmiņās kritizē pats sevi.

Vēl sabiedrībai likušas sakustēties bijušā Latvijas PSR VDK priekšnieka Edmunda Johansona ”Čekas ģenerāļa piezīmes”. Atskaņas gan latviešu, gan krievu presē tomēr nebija glaimojošas. Zanders spriež, ka šajā gadījumā uzdevuma augstumos nav bijuši tie, kas autoram palīdzēja grāmatas tapšanā. No tā bieži atkarīga izdevuma kvalitāte un kļūdu daudzums. ”Arī bijušais Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis izdeva memuārus ”Sava laikmeta vilnī”, bet pie tiem strādāja žurnāliste Maija Kudapa, un tādēļ grāmata iznāca lasāma.” Mārtiņš Kaprāns ģenerāļa Johansona grāmatu raksturo kā ”diezgan patukšu”, lai arī virsraksts sanācis skaists. ”Viņš vispār raksta gluži kā trešajā personā, it kā no malas, it kā pats tur nemaz nebūtu darbojies, tikai gājis garām un kaut ko novērojis.” ”Mākslinieciski ļoti augstu vērtēju gleznotājas Birutas Delles atmiņas ”Mans ceļš”. No politiskajiem memuāriem neko izcelt negribētu, jo tie nav kvalitatīvi,” tā Kaprāns. Viņš labprāt palasītu kādas atmiņas par 70. gadiem, par politiskajām ”virtuves apspriedēm”, somu piršu, vasarnīcu un žiguļu laiku, kad dzīvē bija jūtama tāda kā stabilizācija, taču komunismam vairs neticēja. Mūsdienu divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudzei stagnācijas laiki ir ”neatklātā zeme”, jo pārsvarā tiek rakstīts par 50. – 60. gadiem. Ja atceramies, ka patlaban dominē 20. – 30. gados dzimušās paaudzes memuāri, tas neizbrīna.

Viesturs Zanders atklāj, ka labprāt lasītu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atmiņas: ”Tur vismaz cerības ir, jo vienā otrā intervijā prezidente atzīmē, ka atbildi pataupīs saviem memuāriem.”

Šķiet, daudz mazākas cerības ir sagaidīt atmiņu grāmatu no dzejnieka, tautfrontieša un diplomāta Jāņa Petera. Jā, iepriekšējos gados jau iznākuši divi biezi Astras Milles sakārtoti sējumi, taču tie nekrīt svarā. ”Atvainojiet, bet man nav skaidrs, kāpēc tās grāmatas ir tādas, pastarpinātā veidā, jo Peters taču pats ir literāts. Atzīšos, bija diezgan kaitinoši lasot manīt, ka Mille ”nepazīst drēbi”. Tur ir daudz paviršību līdz pat dzimumu jaukšanai personām. Galu galā Petera piedzīvotais taču ir gana bagātīgs. Protams, cits jautājums, cik viņš par to vēlas atklāti izteikties,” skaišas Zanders. Tā sauktās kopdarbības autobiogrāfijas, kur doti varoņa citāti ar redaktora komentāriem, vispār nav uzskatāmas par biogrāfijām.

Acīmredzot, ”ja nebūs neviena, kas pabiksta”, memuārus nesagaidīsim arī no AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova un LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Vagra – cilvēkiem, kuru rokās vai vismaz tuvumā atmodas gados bija ļoti daudz pavedienu.

”Ja runājam par partijniekiem, tikpat labi varētu minēt ilggadējo LKP CK kultūras nodaļas vadītāju Aivaru Gori. Galu galā tas bija cilvēks, kura uzbrēcieniem sekoja reāli un visai pailgi publicēšanās aizliegumi. Šiem vīriem ir ļoti pateicīga situācija, ka mums šobrīd trūkst jaunāko laiku vēstures nopietnu pētījumu. Kamēr nebūs izpētīti ”glavļita” un partijas vēstures arhīvu fondi, viņi varēs turpināt blefot vai izlikties par beigtiem,” skarbi izsakās grāmatzinātnieks.

Var piekrist, ka atmodas laika aktīvo politiķu paaudze līdz šim, ar nelieliem izņēmumiem, vēl nemaz nav sākusi tā īsti rakstīt un publicēt savas atmiņas. Minot Sandru Kalnieti, Mārtiņš Kaprāns viņas līdz šim uzrakstītās grāmatas sauc par ”politiskās komunikācijas produktu”, bet par Daiņa Īvāna ”Gadījuma karakalpu” saka: ”Nav garantijas, ka pēc divdesmit gadiem viņš to vētraino laiku vērtēs tāpat.” Pasaules pieredze liecina, ka viena un tā paša cilvēka viedoklis memuāros var mainīties, īpaši ja pirmais atmiņu variants uzrakstīts agri, vēl pirms 50 gadu vecuma. ”Tas, protams, ir jautājums, vai viņi rakstīs, bet domāju, ka viņi to darīs, jo tas ir patīkami. Cilvēks tad jūtas kā uzvarētājs. Vēl lielais vilnis nav sācies, bet no notikuma nozīmības viedokļa tam vilnim pēc sociālo procesu loģikas vajadzētu nākt pēc 10 – 15 gadiem. Tad rakstīs gan atmodas ierindnieki, gan elite,” prognozē LU doktorants. Žēl, ka daudzas personības, piemēram, akadēmiķis Pēteris Laķis jau aizgājušas aizsaulē, tā arī neatstājot atmiņu liecības. Kaprāns lēš, ka Laķis, būtu varējis pastāstīt daudz interesanta par to, kā 90. gados taisīta politika. Vai tad ko tamlīdzīgu nevarētu pastāstīt arī vairākkārtējais premjers Ivars Godmanis, no kura līdz šim esam sagaidījuši tikai Ingas Utenas rediģēto ”Cilvēks Godmanis”? ”Domāju, viņš pats nerakstīja aizņemtības dēļ. Pēc kādiem desmit gadiem gan vēl uzrakstīs pats. Un arī par šiem laikiem,” cer Mārtiņš Kaprāns.

Filed under: Vēsture

No 3. jūnija Liepājas muzejā K. Ukstiņa ielā 7/9 skatāma Liepājas muzeja krājuma gleznu izstāde „Lauku sēta”. Izstādes atklāšana notiks 10. jūnijā plkst. 15 pasākumu ietvaros, kas veltīti 1941. gada 14. jūnija deportāciju piemiņai. Latviešu zemniecība, lauku ļaudis ir bijuši tie, kas uzkrāja tautas enerģiju, sargājot to no izdilšanas un izmiršanas fiziskā un garīgā, materiālā un [...]

Pilnmetrāžas dokumentālā filma «Ešafots. Soda izrāde» uzņemta pēc Andra Grūtupa grāmatas «Ešafots» motīviem un rekonstruē vācu ģenerāļu tiesāšanu un publisko sodīšanu Rīgā, 1946. gadā.

Tas bija notikums, kas šķīra un vēl joprojām šķir tautas, valstis un iekārtas. Filmas scenārija autors Ilmārs Latkovskis atzīmē: „Šī eksekūcija bija spilgts atmaksas šausmu teātris – vieniem par gandarījumu, citiem par biedu.”

„Tas ir stāsts par tiem, kuri pazaudējuši Dievu”, tā īsi un precīzi filmu raksturo komponists Mārtiņš Brauns

Filmas skatīšanās un tikšanās ar Andri Grūtupu un Ilmāru Latkovski – ceturtdien, 3. jūnijā, pulksten 19:00,  Blaumaņa ie. 32.  Ieeja: bez maksas

Informācija no http://www.suk.lv/?p=381

Filed under: 2. pasaules karš, Filmas, Vēsture

Muzeju naktī 15. maijā Latvijas Okupācijas muzeju apmeklēja 10 054 cilvēki.

Apmeklētāji izrādīja lielu interesi par šai akcijai sarūpētajām Vides Aizsardzības Kluba video arhīva filmām par 1988. un 1989. gada notikumiem, gan arī muzeja pastāvīgo ekspozīciju.

Atbalstot Muzeju nakts tēmu „Par tīru pasauli", muzeja apmeklētājiem bija iespēja tikties ar Vides Aizsardzības Kluba (VAK) vecbiedriem.

VAK viceprezidente Elita Kalniņa, bijušais viceprezidents Aigars Burģelis un Mārtiņš Jerums pastāstīja kā vides sakopšanas idejas un kopīga darbošanās vides jomā iedvesmoja arī politiskajai darbībai Atmodas laikā.

Ievērojamu vietu vides aizsardzības kustībā ieņēma arī muzicēšana. Gandrīz pēc divdesmit gadu pārtraukuma Okupācijas muzejā atkal kopā spēlēja kādreizējie grupas Akcents dalībnieki Valdis Ābols un Anda Beitāne. Viņu dziesmas aizkustināja gan tos, kas tām bija līdzi dziedājuši pirms divdesmit gadiem, gan arī tos, kas šīs dziesmas dzirdēja pirmo reizi.

OM ziņa un video:
http://www.omf.lv/index.php?option=com_content&task;=view&id;=143&Itemid;=160

Intervija Latvijas Vēstnesī

39 Eiropas Parlamenta (EP) deputāti maija sākumā izveidoja Eiropas vēstures izlīguma grupu, kuras mērķis robežojas ar neiespējamo – pretrunīgo 20. gadsimta vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Grupu izveidojusi un to vadīs no Latvijas ievēlētā eiroparlamentāriete SANDRA KALNIETE.

Kas pamudinājis Eiropas Parlamenta deputātus, izveidojot vēstures izlīguma grupu, pievērsties neizskaidrotiem un lielākoties arī neērtiem vēstures jautājumiem?

Jāprecizē, ka tā nav Eiropas Parlamenta institucionāli ar kādu lēmumu izveidota struktūra. Katram deputātam ir iespēja nodarboties ar domubiedru meklēšanu. Šī grupa ir mana personiskā iniciatīva. Es uzrunāju Tunni Kelamu no Igaunijas, Vītautu Landsberģi no Lietuvas un nolēmām šādu grupu izveidot. Lielāko organizatoriskā darba daļu paveica tieši mans birojs.

Ja šādu grupu veido, ir svarīgi, lai tajā būtu deputāti ne tikai no tās politiskās grupas, kurai piederu es, bet arī no citām. Tas nebija viegli, sevišķi – atrast domubiedrus no sociālistu grupas. Vēstures izlīguma grupai ir jābūt pietiekami reprezentatīvai – ar pārstāvjiem no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Es personīgi uzrunāju šos cilvēkus, un rezultāti ir labi: grupā patlaban ir 39 deputāti, un pirms nākamās sanāksmes izsūtīšu atkārtotu aicinājumu vēl citiem deputātiem, kas, cerams, mums pievienosies.

Kā saistībā ar grupas mērķu sasniegšanu vērtējat tās neformālo statusu, ko varētu arī uzlūkot kā ietekmes trūkumu?

Ietekme nerodas no institucionālā statusa, bet gan no darbības aktivitātes. Es nešaubos, ka, aktīvi darbojoties, mēs spēsim būtiski veicināt Eiropas sadalītās vēstures saliedēšanu.

Grupas nosaukums ir vēstures izlīguma grupa. Vai tas tomēr neliecina par politisku kompromisu meklēšanu uz vēsturiskās patiesības rēķina?

Nē. Lai varētu izlīgt, vispirms ir jāzina fakti. Grupas mērķis ir palīdzēt vēstures patiesības izzināšanā, deideoloģizēt vēsturi. Mēs esam politiķi, nevis vēsturnieki. Mums jāparāda, ka mums ir politiska griba noskaidrot vēsturisko patiesību, saprast un vērtēt, kāda pēc šiem piecdesmit Dzelzs priekškara atšķirtības gadiem ir patiesā Austrumeiropas un Baltijas valstu vēsture.

Krievijas pārmetumi un apvainojumi par vēstures pārrakstīšanu ir nepamatoti. Faktiski tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots. Notikumi aiz tā bija viena lieta, bet to cenzēts un ideoloģizēts pārstāsts – cita lieta. Divdesmit gadi kopš Dzelzs priekškara sabrukšanas it kā ir pietiekams laiks patiesības izzināšanai, taču Baltijas valstis, pirms kļuva NATO un ES dalībvalstis, pragmatisku apsvērumu dēļ augstākajos politiskajos līmeņos vēsturiskā taisnīguma jautājumus tikpat kā neaplūkoja. Galvenais bija – ne ar ko nesarežģīt mūsu iestāšanos šajās organizācijās.

Es kā diplomāte un vēlāk kā ārlietu ministre laikā pirms iestāšanās apzinājos, ka visam ir savs laiks. Ir mērķi un ir taktika, kā tos sasniegt. Tolaik starptautiskā sabiedrība mūs nemaz tik ļoti neatbalstīja ceļā uz NATO un ES, un mēs negribējām sūtīt vēl kādu vēsti, ka pēc iestāšanās varam radīt sarežģījumus.

Grupas mērķis ir dažādu vēstures interpretāciju konsolidācija vienotā Eiropas vēsturē. Vai tas maz ir iespējams? Eiropā pastāv vismaz trīs atmiņu kultūras: Rietumos vēsturiskajās atmiņās dominē nacistu okupācija un holokausts, Krievijā – Staļina atbrīvotāju kults, bet austrumeiropieši šos notikumus uzlūko caur divu ļaunumu – komunisma un nacisma – paradigmu.

Ļoti precīzi raksturota aina. Tā pašlaik mainās. Kad biju nosaukta par Latvijas kandidāti Eiropas Komisijā, mani uzaicināja atklāt ļoti reprezentatīvu grāmatu izstādi Leipcigā. Atklāšanas runā atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā. Jau dažus gadus pirms tam vairāki Rietumu vēsturnieki bija mēģinājuši pateikt ko līdzīgu, bet viņus sabiedrība apklusināja. Šī runa 2004. gadā, bet jo īpaši Latvijas Valsts prezidentes deklarācija 2005. gadā saistībā ar Uzvaras svētku svinībām Maskavā bija pavērsiena punkts.

Valsts prezidente tolaik saņēma daudz atbildes vēstuļu no citu valstu vadītājiem ar komentāriem par okupāciju, par atbildību, par staļinisma noziegumiem. Savukārt Krievija Baltijas valstis apvainoja vēstures pārrakstīšanā.

“Tas, kas notika aiz Dzelzs priekškara, Eiropā nav ne īsti pētīts, ne arī atspoguļots.”

Ja šodien to salīdzinām ar neseno Krievijas prezidenta interviju laikrakstā “Izvestija” – Baltijas valstis arī tur nav saudzētas, pieminēta pat fašisma atdzimšana. Tomēr viņš ir pateicis, ka cena, ko Krievijas tauta samaksājusi par uzvaru karā, ir bijusi pārāk augsta Staļina noziegumu dēļ. Tā ir būtiska lieta. Medvedeva nosodījums staļinisma noziegumiem pret savu tautu un Eiropas tautām paver iespēju tālākām pozitīvām pārmaiņām Krievijas attiecībās ar Austrumeiropas valstīm un, cerams, veicinās pagātnes godīgu pārvērtēšanu pašā Krievijā.

Drīz pēc tam pasauli satricināja Katiņas otrā traģēdija, kam sekoja A.Vajdas filmas “Katiņa” trīsreizēja demonstrēšana Krievijas televīzijā. Agrāk nekas tāds nebija iedomājams. Vēl 2005. gadā prezidents Putins teica, ka PSRS sabrukšana bijusi lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tādu būtisku parādību kā padomju totalitārā komunisma vērtēšanā ir vairākas dimensijas: vēsturiskā, faktoloģiskā, politiskā un tiesiskā. Politiskajā EP spēlē lielu lomu. Kad Austrumeiropas un Baltijas valstu deputāti, pirmoreiz ievēlēti, mēģināja šo jautājumu virzīt, viņiem bija grūti saņemt atbalstu. Tomēr ar laiku viņiem un Austrumeiropas valstu viedokļu līderiem attieksmē izdevās panākt pārmaiņas.

2009. gada 2. aprīlī EP pieņēma ļoti būtisku rezolūciju “Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, par kuru nobalsoja visi, izņemot 43 deputātus, arī tie, kuri agrāk bija noskaņoti citādi. Tas ir politisks dokuments, kam sekoja gan EDSO dokumenti, kas vērtēja staļinisko režīmu, gan līdzīgi Eiropas Padomes dokumenti. Tas ir noticis lēni, bet tomēr noticis.

Par regulāru notikumu ir kļuvušas sabiedriskās noklausīšanās, angliski – public hearing. Šīs lielās publiskās sanākšanas, ko vispirms rīkoja Eiropas Komisija, tad Eiropas Parlaments, ir izraisījušas lielu rezonansi. Runājot par starptautiski tiesisko vērtējumi, jāmin divi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi saistībā ar Latviju. Pirmais – “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, kurā konstatēts Latvijas okupācijas fakts no starptautiskā tiesību viedokļa. Otrs – Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedums lietā “Vasilijs Kononovs pret Latviju”. Tā ir pirmā reize, kad kāds no Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, šajā gadījumā Padomju Savienības karavīrs, atzīts par vainīgu noziegumos pret civiliedzīvotājiem. Tā ir revolūcija!

Ir pazīmes, ka nepatīkami vēstures jautājumi drīz var klauvēt arī pie Otrā pasaules kara Rietumu sabiedroto durvīm. Piemēram, vai Drēzdenes bombardēšana arī nav uzskatāma par noziegumu pret civiliedzīvotājiem? Kā patiesībā vērtēt un novērtēt Minhenes vienošanos u.tml.? Vai esat tam gatavi?

Ja šie jautājumi aktualizēsies, domāsim, ko darīt. Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.

Mūsu tuvākie plāni ir šādi. 2007. gadā Eiropas Tieslietu un iekšlietu padomē pieņēma pamatlēmumu par noteiktu rasisma un ksenofobijas formu un izpausmju apkarošanu, kas aizliedz nacisma izdarīto noziegumu attaisnošanu, noliegšanu vai to rupju banalizēšanu. Baltijas valstis, Polija un Ungārija gribēja iekļaut līdzīgus formulējumus par staļinismu, bet to noraidīja. Taču Padome uzdeva Eiropas Komisijai izstrādāt ziņojumu, vai Eiropas likumdošanā ir nepieciešams ieļaut šādas normas un kādā formā to darīt. Šā gada beigās EK šis ziņojums jāiesniedz Padomei.

“Atļāvos pateikt, ka nacisms un komunisms ir divi krimināli režīmi, kas ir vienlīdz atbildīgi par saviem nodarījumiem. Tas izraisīja sašutuma vētru Vācijā.”

EK bija pasūtījusi kādai Spānijas universitātei pētījumu par to, kāda prakse attiecībā uz totalitāro režīmu nosodīšanu ir visās 27 ES dalībvalstīs. Pamatojoties uz šo pētījumu, EK izstrādās savus ieteikumus. EP būtu jāpauž sava pozīcija šajā jautājumā, un tas ir mūsu grupas pirmais lielais uzdevums. EP deputātiem būtu jāstrādā ar savām valdībām, ar ministriem, kas izskatīs šo ziņojumu.

Nākamgad, kad ES prezidentūra iekrīt divām Austrumeiropas valstīm – Polijai un Ungārijai – un, kas sakrīt ar PSRS sabrukuma divdesmitgadi, vēstures grupai ir jāizmanto šīs prezidentūras, lai pievērstu pastiprinātu uzmanību Dzelzs priekškara patiesajai vēsturei. Paralēli rit darbs pie “Eiropas Vēstures mājas”, kurā būs Eiropas vēstures ekspozīcija. Mūsu grupa vēlas piedalīties “Eiropas Vēstures mājas” veidošanā ar priekšlikumiem. Žēl, ka “mājas” zinātniskajā padomē nav iesaistīts neviens vēsturnieks no Baltijas valstīm, ka Latvijas vēsturnieki ir maz pazīstami starptautiski.

“Jautājumi par Drēzdeni un Minhenes vienošanos ir smagi, pašlaik par tiem pat vēsturnieki strīdas.”

Pašlaik visā Austrumeiropā valstis pētī savu vēsturi vertikāli – kas konkrēti katrā valstī noticis. Tomēr pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei. Ideāli būtu izveidot zinātniski pētniecisku institūtu, kas pētītu to kopīgo, kas raksturīgs totalitārajam komunismam aiz Dzelzs priekškara nošķirtajās valstīs. Piemēram, tādu institūtu varētu izveidot pie “Vēstures mājas”. Šodien eiropiešu apziņā komunisms ir kaut kas neskaidrs, ar naiviem priekšstatiem par brālību un vienlīdzību. Eiropieši tikpat kā neko nezina par lielajiem noziegumiem un represēto miljoniem. Gribētos drīzumā veicināt vienu EP ziņojumu par to, kā un ko ES dalībvalstīs skolēniem māca par totalitāro komunismu, Staļina diktatūru un Dzelzs priekškaru.

EP vēstures jautājumi vēl arvien ir politizēti. Jāņem vērā to, kāds ir politiskais fons – vairākās Eiropas valstīs ir sociālistu valdības. Ir arī labējās valdības, kuru sastāvā ir sociālisti.

Sociālistiem, šķiet, vajadzētu būt ieinteresētiem vēsturisko faktu noskaidrošanā, jo padomju sociālismu var uzlūkot kā idejas diskreditētāju vismaz visā Austrumeiropā…

Sociālistiem ir visai raibs sastāvs – bijušie trockisti, maoisti, sindikālisti, komunisti utt. Bez tam aktualizējas jautājums par šīs kustības pagātni. Sociālisti nav ieinteresēti revidēt savu ideoloģiju.

Eiropas politiskajās aprindās vispār nav sevišķi lielas intereses cilāt politiski neērtus vēstures jautājumus.

Tas pamatā ir saistīts ar Krieviju, kura padomju pagātnes notikumu necilāšanu izvirzījusi kā sadarbības nosacījumu. Tāpēc arī daļa labēji orientēto politiķu šos jautājumus necilā. Ir svarīgi, lai šīs un citas neērtās vēstures tēmas būtu iekļautas izglītības sistēmā visā Eiropā. Piemēram, Zviedrijā moderātu valdīšanas laikā izdevās to panākt, tiesa, ar milzīgu sabiedrības pretestību, kas uzskatīja, ka nedrīkst uztiept, kas ir jāmāca un kas nav. Un interesanti, ka tajā pašā laikā uzskata: par nacismu ir jāmāca, bet par totalitāro komunismu – ne.

Pirms 9. maija svinībām Krievijas prezidents nosodīja padomju totalitārismu un staļinismu. Polijai tika atdoti Katiņas slaktiņa lietas dokumenti. Tai pašā laikā sekoja asa Krievijas reakcija uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā. Kas, jūsuprāt, notiek ar Krievijas nostāju pret vēstures jautājumiem? Vai prezidenta solis pirms svētkiem bija tikai īslaicīgs žests vai varbūt pragmatisks solis ilgākā perspektīvā?

Domāju, ka tie bija īslaicīgi un pragmatiski žesti. Tomēr pateiktu vārdu neatsauksi. Dažas dienas pēc svinībām nāca klajā informācija par jauno Krievijas ārpolitisko stratēģiju, un tā attiecībā uz Baltijas valstīm ir izmantot visas iespējas – ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas – savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Arī labi organizētā histērija par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kononova lietā rāda, ka pārmaiņas nebūs vieglas un ātras.

Kā no Baltijas pozīcijām vērtējat faktu, ka jaunajā NATO stratēģijā, vienlaikus paredzot aizsardzības plānu izstrādi Baltijas valstīm, iecerēta partnerības padziļināšana ar Krieviju?

ASV ir skaidri pateikušas, ka mēs esam viņu stratēģiskie partneri, NATO līguma 5. pants darbojas, un ikvienas dalībvalsts ticama aizsardzības spēja ir visas NATO uzticamības garantijas. Ir svarīgi, lai visos formātos, kuros notiek ASV dialogs ar Krieviju, citu NATO dalībvalstu dialogs ar Krieviju, Baltijas valstīm būtu iespēja piedalīties un arī teikt savu vārdu.

“Pienācis laiks domāt arī par horizontālo vēstures izpēti, kad zināšanas, kas uzkrātas atsevišķās valstīs, veido pamatu kopsakarību izpētei.”

Jo vairāk Krievija tiek integrēta starptautiskajās struktūrās, jo labāk. Krievijas tradicionālā pozīcija līdz šim ir bāzējusies uz pašizolēšanos. Savukārt Eiropā ir izkopta sadarbības kultūra. Ar Krieviju dialogs jāveido, bet ir jāformulē arī principi.

Pašlaik tiek veidots Eiropas ārējās darbības dienests. Kādas tajā varētu būt Baltijas valstu intereses un iespējas?

Esam ieinteresēti, lai mūsu ārlietu dienesta profesionāļi tiktu tur iekļauti. Vajag pašiem aktīvi pretendēt uz to.

Filed under: Vēsture

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=78744

Pavisam nesen, kad Maskava izsludināja cīņu pret “vēstures pārrakstīšanu”, likās, ka Krievijas oficiālajā, tātad nepārrakstāmajā, vēsturē Staļins ir ieņēmis stabilu vietu uz atjaunotā pjedestāla. Vēl pirms tam bija ieguldīti krietni līdzekļi, lai arī Rietumiem iztirgotu atziņu, ka staļiniskajam režīmam piemita savas pozitīvās iezīmes. (Piemēram, propagandas kanāls “Russia Today”, atklājot “tautu tēvu”, tā teikt, no cilvēciskās puses, atgādināja, ka jaunībā viņš sacerējis dzejoļus.) Tomēr tas izrādījās velti. Daļēji tāpēc, ka “Eiropai” tagad jārēķinās ar reālo sociālismu pazinušajiem un reālas masu represijas piedzīvojušajiem – eiropiešu parlamentārās asamblejas, kā zināms, izteica nosodījumu totalitārajiem režīmiem un to pastrādātajiem noziegumiem. (Kaut gan zīmīgi – Latvijā lielā biznesa aktīvs jau bija sācis sūroties, ka vietējie politiķi pārāk daudz runā par pagātni.) Tāpat atklājās, ka vēstures pārrakstīšanai pamatīgāk pievēršas ne jau “bijušās padomju republikas”, bet pazīstami Rietumu pētnieki, un pat Vakareiropas kreiso aprindām vairs nebija iesmērējama ideja par PSRS kā visu darbaļaužu tēviju vai progresa gaismas nesēju.

Pērn Otrā pasaules kara sākuma atceres pasākumos nepalika nepamanīta kāda pretruna – kamēr Putins izrādīja gatavību izlīgt ar Varšavu, viņa vadītās valdības propagandas aparāts, reiz iedarbināts, turpināja agrāko kampaņu. Līdz tika pieklusināts. Iestājās tāda kā pauze, tad toņa maiņa, ko daudzi saistīja ar Krievijas un Polijas attiecības ietekmējušajiem pēdējā laika notikumiem. Bet ar to vien nevarēja izskaidrot, kāpēc šā gada 9. maija svinību priekšvakarā Krievijas prezidents Medvedevs intervijās tik bargi izsakās par padomju iekārtu un staļinismu. Rietumu apskatniekiem liekas, ka atbilde visdrīzāk atrodama “konfidenciālajā”, tomēr žurnāla “Newsweek” krievu izdevumā mīklaini nokļuvušajā Krievijas ārpolitikas jaunās doktrīnas projektā, kuru jau komentējusi teju visa prese un kuru Latvijas ārlietu ministrs Aivis Ronis nodēvēja par “interesantu lasāmvielu”. Īsi rezumējot galveno – Krievijas modernizācijai nepieciešami Rietumu kapitāli un tehnoloģijas, tāpēc vēlams tuvināties Eiropas Savienībai un ASV.

No Rietumu puses raugoties, Krievijas projektā saskatīta arī plašsaziņas līdzekļos jau krietni apcerētā Baltijas “ekonomiskā iekarošana”, ko, pēc dokumenta autoru domām, atvieglo ES uzņēmēju un ieguldītāju intereses zudums par Baltijas valstīm. Latvijas politiskie vienvirziena “investīciju piesaistītāji” šādu pieeju varbūt tikai apsveiktu. Attiecībā uz Igauniju vēlamais, šķiet, ir uzdots par esošo, jo vēl aprīļa sākumā premjers Andruss Ansips apgalvoja: gandrīz katru dienu pienāk ziņas par Vācijas, Somijas vai Zviedrijas ražotņu atvēršanu.

Taču šoreiz stāsts vairāk ir par to, ka Krievijas vara šajā pragmatisku attiecību veidošanas ērā, iespējams, nolēmusi Josifa Visarionoviča varoņtēlu atstumt nostāk. Lai relikts nerēgojas politiskās skatuves priekšplānā, kur vieta svarīgiem darījumiem.

Filed under: Vēsture

Pirms vairāk kā diviem gadiem man bija baigā saķeršanās ar priekšnieku. Viņš ir kaislīgs riteņbraucējs, ritenis pa vairākiem tūkstošiem, pieguļošs krāsains tērps, nu jūs jau ziniet kādi viņi braukā viens aiz otra. Es ilgstoši slimoju, neskaitāmi ārsti, neviens īsti nezināja kas man vainas. Pēdējais no viņiem teica – tev vairāk jāuzturas svaigā gaisā. Ne man suns, ne tie gadi, lai ar spieķi staigātu un es sāku regulāri skriet. Saķeršanās bija par to, ka darīju to ar slimības lapu. Mēs satikāmies Biķernieku trasē.
Lasīt tālāk Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet

25/05/2010 iekš 42,195 kilometri | Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet | 5 komentāri
Raksta sadaļa: vsk noskrien
Raksta tagi: blogs, galvenais ir noskriet, galvenais nav uzvarēt, komanda, nordea rīgas maratons, signis, skriešanas klubs, skriešanas komanda, vēsture, vsk noskrien

Pacelt sarkano karogu virs reihstāga nebija episks varoņdarbs

Arī vēl mūsdienu Krievijā “Uzvaras karoga pacelšana virs Berlīnes reihstāga” 1945. gada 1. maija rītausmā ir un paliek nacistu–padomju kara triumfālā noslēguma absolūtā virsotne, simbolu simbols. Staļinam tā bija sirdslieta, viņš bija gatavs upurēt kaut miljonu savu karavīru, lai šis karogs katrā ziņā tiktu pacelts virs reihstāga un katrā ziņā 1. maija svētku dienā, jo šī masīvā, neoklasicisma stilā XIX gadsimta nogalē uzbūvētā ēka viņa iztēlē bija Lielvācijas varenības iemiesojums. Negaidīt, kamēr ielenktā Berlīne – “fašistiskā zvēra midzenis” – tiks novārdzināts, bet jāsteidzas, lai asinssārtais karogs ar sirpja un āmura emblēmu plandītos virs reihstāga ne vēlāk kā 1. maijā. Par katru cenu!

Par to, kas tad īsti notika Lielvācijas agonijas dienās, vēstī Alekseja Smoļina raksts, kas publicēts Kijevas avīzē “Segodņa” (www.segodnya.ua).

Raksta autors Berlīnē sarunājās ar 82 gadus veco Ernestu Bitheru, kurš kara beigu posmā tika iesaukts vērmahtā kā 16 g. v. “Flakhelfer” (arī latvju zēniem, kā zināms, nācās dienēt “gaisa izpalīgos”).

Reihstāgs drīz pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā tika aizdedzināts (līdz šim turpinās diskusija par to, vai tā bija nacistu provokācija vai neirotiska holandiešu komunista neprāta darbs), un kopš tā laika Hitlers nekad vairs tajā neparādījās un šai Vācijas parlamenta ēkai vairs nebija nekādas politiskas nozīmes. Lielvācijas parlaments, kura loma kļuva tīri dekoratīva, līdzīgi Staļina laiku Augstākajai padomei, sanāca uz sesijām t. s. Krolla operas namā, un kara gados šai apkvēpušajā, bet arvien vēl izmantojamā ēkā ar tās daudzajām iekštelpām izvietojās centrālais kara medicīnas arhīvs, hospitālis, slimnīcas “Charite” dzemdību nodaļa un kāda veselības stāvokļa dēļ karot nespējīgu zaldātu rota. Reihstāga ēkā vēl atradās daži simti civilo iestāžu darbinieku, kā arī milzums bērnu, kurus ik dienas ar autobusiem veda uz šo relatīvi drošo ēku.

“Mūsu zenītlielgabalu bateriju pārveda uz reihstāgu 26. aprīlī,” stāsta Ernests Bithers, “pirms tam mēs vairākus mēnešus atradāmies Berlīnes dienvidos.”

28. aprīlī reihstāgā parādījās esesieši. Viņi sāka apkaimē ķert un šaut dezertierus. Puisis bija liecinieks šādai eksekūcijai, vērodams to no augšstāva loga. Vairāki esesieši jau sagatavojās šaut, kad sākās spēcīga artilērijas apšaude. Esesieši metās uz patvertni, bet kareivis, kurš bija nošaujams, aizbēga.

30. aprīlī pēc kārtējās artilērijas apšaudes Ernests paslēpās pagrabā, bet viņu atrada divi esesieši un, apsaucot par gļēvu cūku, nosūtīja uz virtuvi, kur sievietes smērēja sviestmaizes. Puisis atnesa ēdamo uz iekšlietu ministrijas ēku, kas atradās pretējā pusē – Ķēniņa laukumā (Koenigsplatz).

“Kad es vakarā atgriezos reihstāgā, man pateica, ka tur parādījušies krievu kareivji. Visi bija ļoti satraukti. Lai tumsā atšķirtu savējos no svešajiem, mums paziņoja paroli un pretparoli. Tajā laikā uz jumta tika uzvilkts pirmais sarkanais karogs. Bet mēs nekā par to nezinājām,” stāsta Ernests Bithers. “Kā mums pēc tam teica, uz reihstāgu vairākkārt nāca krievu parlamentārieši, aicinot nolikt ieročus un padoties. Viņi sacīja: “Pēc dienas vai divām karš beigsies. Kam vajadzīgi lieki upuri jūsu vai mūsu pusē?” “Mūsējie to saprata, bet pamēģini padoties, kad tev aiz muguras ir SS.”

Saulainajā 1. maija rītā reihstāga augšstāvus apņēma liesmas. “Kas man tur vairs darāms, nodomāju un attālinājos no ēkas. Šai brīdī iespindzējās lodes. Tuvējā šāviņa bedrē bija nogūlušies trīs krievi. Kā viņi man netrāpīja, nesaprotu. Vai nu tie bija brīdinājuma šāvieni, vai sarkanarmieši bija iereibuši. Pirmais maijs taču ir svētku diena. Paslēpies aiz apgāzta koka, es metu rokas granātu uz viņu pusi, granāta nesprāga, bet viņi metās garšļaukus, un man izdevās aizbēgt,” turpina savu stāstu Bithers. “Tajā pašā dienā es uzzināju, ka Hitlers apprecējies un nošāvies. Vēsts par to, ka Hitlers salaulājies, uzreiz pārvērta viņu no dievekļa par parastu cilvēku.”

Nākamo nakti puisis pavadīja “Bellevue” pils pagrabā. “2. maija rītā ārā atskanēja krievu valoda. Mēs iznācām, un mūs pat neapčamdīja, meklējot ieročus. Krievi tik atkārtoja: “Uri, uri” – pulksteņus tiem vajadzēja!”

Četrus mēnešus Ernests atradās kara gūstekņu nometnē. 1945. gada augustā puisi atlaida, un viņš atgriezās mājās – nu jau Berlīnes amerikāņu sektorā.

Banāls stāsts. Bez īpaša “heroisma”. Kur te ir tūkstošiem sarkanarmiešu, kas metās “sturmēt” par cietoksni pārvērsto reihstāgu, spītējot nāves briesmām?

Izgaist kārtējais “Lielā Tēvijas kara” mīts.



Filed under: 2. pasaules karš, Vēsture

Kā vēsta Lietuvas festivāla organizātori, – "Viens no lielākajiem un vecākajiem metāla mūzikas festivāliem Lietuvā "Kilkim Žaibu XI" satricinās debesis 2010. gada 11. un 12. jūnijā. Pēc 10 gadu smaga darba un cerībām festivāls pārceļas uz citu vietu – Varnai, pie Lukstas ezera.

Festivāla mērķis – mūsdienu ekstrēmās mūzikas (pagan un black metāla) apvienošana ar Baltu etnisko kultūru".

Pāris skati no festivāla jaunas vietas šeit: http://www.kilkimzaibu.com/en/place

Festivāls notiks 2 dienas. Pirmā diena tiks veltīta tikai smagajai mūzikai, black metālam. Otrās dienas programma tiks ieturēta saskaņā ar nostiprinātām tradīcijām – no viduslaiku kauju rekonstrukcijām un tautiskās mūzikas līdz patriotiskam pagan metālam. Šā gada programma ir papildināta ar tradicionālu viduslaiku ciematu, seno militāro nometni, tautisko spēļu konkursiem skatītājiem, kā arī būs redzams seno lietuviešu alus ražošanas process un daudzi citi pārsteigumi un atrakcijas.

Skatītājiem būs iespēja ne tikai vērot notiekošo, bet arī piedalīties visos pasākumos.

"Kilkim Žaibu XI" festivālā uzstāsies:

• PRIMORDIAL (Black/folk/celtic metal, Īrija)
• DESTRöYER 666 (Thrash/Black metal, Australija)
• NOKTURNAL MORTUM (Folk black metal, Ukraina)
• POCCOLUS (Pagan black metal, Lietuva) Reunion!!!
• CHRIST AGONY (black metal, Polija)
• AZAGHAL (black metal, Polija)
• NAHASH (black metal, Lietuva)
• OBTEST (Pagan heavy metal, Lietuva)
• THUNDERTALE (Heavy/Power metal, Lietuva)
• PERCIVAL & PERCIVAL SCHUTTENBACH (Medieval folk music/Pagan folk heavy metal, Polija)
• BESTIA (Black metal, Igaunija)
• UGNIAVIJAS (Archaic folk music, Lietuva)
• INQUISITOR (Sympho-black metal, Lietuva)
• OSSASTORIUM (Melodic Death metal, Lietuva)
• un citi.

Biļetes uz festivālu var iegādāties šeit: http://www.bilesuserviss.lv/

Šogad no Rīgas uz Kilkim Žaibu festivālu organizē braucienu ar autobusu:

Izbraukšana notiks 11. jūnijā (piektdien) pa dienu. Izbraukšanas laiks – 14:00.

No festivāla uz Rīgu autobuss aties 13. jūnijā (svētdien) plk. 13:00.

Vienas vietas cena ir 15 LVL. Pieteikties uz autobusu var pa tel. +371 27 086 038 vai rakstot uz estragons@inbox.lv.

Vairāk informācijas: http://www.kilkimzaibu.com/

Vēstures arhīvam pievienoju publikāciju “Kurzemes vārdā”, pateicoties kurai sadzinu pēdas Kristapa Streiča kādreizējam skolniekam Gatim Anevicam. Es būtu ļoti pateicīgs, ja pieteiktos kāds, kas ir nofotografējis vai nofilmējis rakstā minētos paraugdemonstrējumus

q

Meklējot avotus par šo notikumu, tika uzieta interesanta vietne THE HOLOCAUST IN THJE BALTICS

Filed under: Apmelojumi, Vēsture

Interneta saite History of War piedāvā aplūkot fotogrāfijas, kurās atklātas saviļņojošas militāro konfliktu ainas, piemēram, no I Pasaules kara, pilsoņu kara Afganistānā, Spānijas – Amerikas militārā konflikta un citiem. Apskate sākas ar Getisburgas cīņu 1863. gadā un turpinās ar nākamajiem piecpadsmit uzrunājošiem attēliem, kas liek aizdomāties par traģiskiem notikumiem pasaulē, iesaistot tik daudzu nevainīgu cilvēku dzīves.

“Jā, es dzeru kafiju” , šādu frāzi var dzirdēt diezgan bieži. Bet kafija tiešām ir tik nepieciešama, kā to visi skandina? Un kas notiktu ar eksportētājvalstīm, ja kafiju aizliegtu? Viena cilvēka kopa ir kategoriski par kafiju, bet toties otra kopa – pret kafiju. Kafiju pat pielīdzina narkotikām, un savā ziņā pat ir taisnība. Cilvēks paliek atkarīgs no kafijas, katru dienu uzsāk ar tasi, pat divām (!) tasēm kafijas. Pie saspringtās ikdienas, nav nekāds brīnums, ka viss ir iegrozījies tieši šādi. Ar vien vairāk jauni cilvēki, galvenokārt skolas vecuma bērni un pusaudži sāk lietot kafiju.

Kafija – pozitīva

Kafija neitralizē alkohola kaitīgo ietekmi uz  cilvēka aknu veselību un palīdz novērst aknu cirozi. Cilvēkiem, kuriem ir astma, kafijas dzeršana samazina astmas simptomus par 25% dēļ viena kafijā esošā komponenta-teofilīna. Pētījumi „Veteran’s Affairs” Honolulū 2000.gadā atklāja, ka vīriešiem pēc 30 gadu vecuma, kuri dzēra trīs līdz četras kafijas krūzes dienā, bija piecas reizes mazāks Pārkinsona slimības atklāšanas gadījumu skaits Kafijas regulāra lietošana arīdzan var palīdzēt samazināt ādas vēža saslimšanas risku. Kafija – negatīva Toties, tiem , kuriem ir problēmas ar kuņģi, nav ieteicams lietot kafiju. Kofeīns ir visspēcīgākais kuņģa sulas izdalītājs, kuņģa slimniekiem vajadzētu to zināt un izvairīties no kafijas dzeršanas tukšā dūšā. Šķīstošajai kafijai piemīt vēl kāds trūkums: tas ir dzēriens ar augstu skābju līmeni, tāpēc, lietojot kafiju bez piena, tā bieži vien izraisa dedzinošu sajūtu kuņģī. Liels kafijas daudzuma patēriņš bojā zobus un padara to krāsu dzeltenīgi-brūnu vai pelēku. Kafijas pārmērīga lietošana rada nervozitāti, hipertoniju jeb paaugstinātu asinsspiedienu. Kafijas lietošana vairāk par vienu tasīti dienā paaugstina karidovaskulāro iekaisumu riska iestāšanos. Noteiktai cilvēku grupai kafijas pārmērīga lietošana var palielināt sirds slimību rašanos. Kafija ir neatņemama sastāvdaļa tūkstošiem, miljoniem cilvēku pasaulē. Kafija uzlabo garastāvokli, rada možuma un spēku pieplūduma sajūtas. Kofeīns tāpat paplašina sirds asinsvadus, uzlabojot asinsriti. Tāpat kafija palīdz organismam labāk izturēt lielu fizisko slodzi. Tā sekmē tauku pārvēršanos par muskuļu izejvielu, tas paaugstina to darbaspējas. Vienādos apstākļos dzīvojošiem „kafijas dzērājiem” un „tējas dzērājiem” ir vienāds dzīves ilgums, tie slimo ar līdzīgām slimībām un mirst no visparastākajiem iemesliem. Vēsture stāsta, ka kafija tikusi atklāta 9.-11. gadsimtā, kādā Etiopijas provincē. Tomēr pats vārds „kafija”, kā tas pirmajā brīdī varētu šķist, nav radies no Kaffas provinces nosaukuma. Tas ir cēlies no senarābu vārda „Qahwah”, kas nozīmē uzmundrinošs.

Domāju, domāju un beigās izdomāju, ka jāsaņemās kādam nelielam rakstiņam par “Muzeju nakti 2010″.

Vispirmām kārtām, neliels mīnuss no reklāmdevēju puses – vai nu valstī ir tik liela “krīze”, vai arī kas, bet apkārt informācija vispār par šo pasākumu bija diezgan niecīga vai nebija vispār. Labi, šur tur, pašos muzejos reklāmas bukletiņus manīju, bet kur tad palikuši lielie plakāti Vecrīgā, kas aicina apmeklēt muzejus ar visu apkārt notiekošo pasākumu programmu? Domāju, ka šim pasākumam jābūt diezgan labi izreklamētam, ja jau tomēr tik liela apmeklētība gadu no gada.

Izstaigāts diezgan pamaz, bet redzēts un dzirdēts pietiekami. Tā varētu pāris vārdos sacīt par šī gada “Muzeju nakti”. Kur tika pabūts šogad, par to visu nedaudz pēc kārtas.

Rīgas motormuzejs.

Vakars sākās 18:00, kad no Strēlnieku laukuma uz Rīgas Motormuzeju (ar draudzeni) aizdevāmies ar 1959. gadā ražoto RAF busiņu. Interesanti bija uz brīdi atcerēties tos, laikus pirms apmēram gadiem 25, kad Rīgā šādi spēkrati bija gandrīz teju ik uz stūra.

Galā, pie Motormuzeja, bijām jau apmēram pēc pusstundas. Cilvēku, ka biezs riņķī, pie muzeja ieņemtas labākās vietas rindā, kurš vērsies vaļā tikai 7 vakarā. Izrādās, pirmo reizi šī pasākuma vēsturē, ievēroju, ka te tiek izmantots “rindas regulētājs” un apmeklētāji muzejā tiek laisti līdz konkrētajam ciparam. Piemēram, pirmajā piegājienā iekšā tika tikai pirmie 200, tad tie, kam līdz 450, tad apmēram 600, tad jau līdz 850 numuriņam, kamēr šādi apmēram nepilnu divu stundu laikā muzeja apmeklējums bija apmēram ap 2500 apmeklētājiem. Pēc maniem aprēķiniem, pa visu vakaru, viņiem varētu būt bijis aptuveni 6 vai 7 tūkstoši apmeklētāju.

Kamēr notika rindā stāvēšana, tas jau nenozīmē, ka apkārt valdīja garlaicība. Pie paša muzeja varēja pavērot gan velo triāla paraugdemonstrējumus, gan radio vadāmo automašīnu drifta sacensības, gan arī apskatīt atsevišķus eksponātus, kas bija izlikti pie paša motormuzeja. Interesantākie bija elektromobīļi, kurus jau, kā izrādās, zinātnieciskiem nolūkiem, ražo tepat, Latvijā, Universitātes telpās. Nemaz ij nezināju, ka pie mums ar ko tādu nodarbojas. Bija pat izstādīts prototips, kas darbojas gan uz saules baterijām, gan paša iebūtā akumulatora, gan uz ūdeņraža. Interesantākais fakts par elektromobīļiem kopumā – dārgs auto, bet ar diezgan izdevīgu tā atmaksu – pēc naudas izdevumiem, kas būtu jāmaksā par degvielu, katru mēnesi, uz šāda tipa auto tas iznāk vismaz 7 reizes lētāk, nekā ar parastās degvielas auto. Interesanti, ne?

Pašu muzeju izstaigājām apmēram pusotras stundas laikā. Tikām iekšā pat ātrāk, nekā bijām domājuši. Ap 21:20 jau kustējām tālāk uz centra pusi, kur bija doma paspēt vēl šo un to apskatīt. Domājām sagaidīt atkal to pašu busiņu, beigās nospriedām, ka, kamēr to sagaidīsim, tāpat viņš būs pārāk pilns, tāpēc nolēmām braukt ar sabiedrisko transportu.

Berga bazārs.

Kā jau iepriekšējos gadus esmu pamanījis, tad šīs “Muzeju nakts” ietvaros savu dalību piesaka arī grāmatnīcas un dažādi mākslinieku veikaliņi. Viens no šādiem veikaliņiem, kurā iegriezāmies, bija Zaigas Gailes “Garage”, kurā varēja aplūkot dažādu mākslinieku veidotus darbus, kā arī tos iegādāties. Patiešām smuki un reizē radošas idejas ikdienai.

Nākamais, kurp aizstaigājām, bija Jāņa sētas karšu veikals uz Elizabetes ielas. Interesantākais bija fakts, ko ievēroju, ka šī karšu izdevniecība nodarbojas arī ar veco karšu, kuras atdāvinājuši paši veikala apmeklētāji, restaurāciju. Bija interesanti paturēt rokās atjaunotu vēl pirmskara Latvijas karti un salīdzināt, kā izskatās mūsdienu Latvijas iedalījums. Kā izrādās, tad Latgale apmēram 30 gadu kartēs nebija ieskaitīta Latvijas teritorijā… kaut kur it kā biju to dzirdējis, bet vienalga interesanti.

Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Tā kā manai draudzenei izvēles profesija ir saistīta ar bibliotēkām, tad kā nākamo izvēlējāmies Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmeklējumu. Interesanti bija uzzināt, ka šī ēka pirmsākumos nemaz nav bijusi bibliotēka, bet gan zināma kā “Cafe de Paris” – dārgākais un šikākais, kā arī vienīgais striptīza restorāns visā Rīgā, kurš bijis ne kuram katram pa kabatai. Ēkas otrajā stāvā atradusies banka, bet pārējos – dzīvojamā platība. Interesantākais, ka paši bibliotēkas darbinieki bija iejutušies darbinieku tēlos apmēram pirms 90 gadiem, kas ļāva “Muzeju nakts” dalībniekiem iepazīties ar to ēku, kāda tā ir bijusi pirmsākumā. Protams, interesanti bija pavērot arī grāmatu atjaunošanas un attīrīšanas procesu, kā arī vēl uzzināt daudz jauna.

Interesantākais, ka pirmo reizi turēju rokās grāmatas jauno, digitālo pēcteci, sauktu par eBook. Bija izstādīti vairāki, liekas, visi, kas uz doto momentu Latvijā kā latviskotie pieejami. Viens no tiem arī Kristapa Skuteļa apskatītais. Aizdomājos – varbūt kādreiz arī ko tādu sev iegādāties? Bet, viss ar laiku…

Noslēgumā…

Apmēram ap pusnakti aizstaigājām līdz Vecrīgai, kur cilvēku joprojām, ka biezs. Bija doma apskatīt Saeimu, kura arī piedalījās šajā “Muzeju nakts” akcijā, taču… pirmkārt, rinda natūrā neizstāvama, otrkārt, pārāk liels nogurums jau no visas dienas kājās bija jūtams. Pastāvējām apmēram piecpadsmit minūtes, tad nolēmām, ka tāpat neizstāvēsim, aizdevāmies Doma laukuma virzienā.

Iegriezāmies “Double Coffee”, kur vēders prasīja savu. Ieturējām nelielu maltīti. Apmēram ap 2 naktī vēl neliels līkums cauri centram, tad ar taksometru uz mājām.

Pats galvenais atzinums – sakonspektēt un saplānot var daudz, kurp aizdoties, taču vienmēr šis pasākums interesants ar to, ka nekad neuzminēsi, kā vakars vispār beigsies. Bet zinu vienu, ka vienmēr tas beidzas ar kaut ko krietni pozitīvu. Cerēsim tiešām, ka šis pasākums neizsīks pavisam – tomēr vajag arī padomāt reizēm par tiem nabaga latviešiem, kuriem tā jau naudiņas tik maz, kur nu vēl par tiem muzejiem maksāt.

Un vēl. Visas pie raksta pievienotās bildes atrodamas šeit (Flickr).

©2007-2010 by Krist2ps [Twitter | Facebook | Flickr | MobyPicture]

Ieliku netā brīvai apskatei Tramvaju un trolejbusu pārvaldes 1982. gadā veidoto jubilejas prospektu “Rīgas tramvajam – 100“.

Ceru, ka par autortiesību neievērošanu mani ar zābakiem nenomētās, jo izdevums tik un tā ir bezmaksas. Pats pie tā tiku kādā 5.-6. klasītē, kad vajadzēja rakstīt referātu vēsturē. Teksts varbūt nav sevišķi aizraujošs, bet bildes ar vecajiem tramvajiem, trolejbusiem, moskvičiem un volgām gan šodien izraisa smaidu.

Filed under: 2. pasaules karš, kara noziegumi, Vēsture