Uzmanies no "bulgāriem"

Eju pa ielu pilsētā Rīga dienas laikā. Kur gadījies, kur ne viens neliela auguma tumšas ādas krāsas vīriņš, nenosakāmas tautības, uzsāk sarunu labā krievu valodā ar nelielu akcentu: "Kak dojehaķ do airoporta". Nu, pirmā doma, ka ...

Fasādes stiprinājumi

Kad Ķirši saskaitīti var atgriezties atpakaļ pie fasādes. Šobrīd esmu piestiprinājis gandrīz visu nesošo apakšsistēmu pie gāzbetona un iztērējis 400 lenķus un 1000 gāzbetona skrūves bez dībeļiem.

IMG_5693

No sākuma bija doma ka dēlis pieskarsies sienai un būs jāliek kaut kas starpā, tipa ruberoids. Tad lasot Laimoni ienāca prātā ka es arī varu dēli likt ar atstarpi no sienas, paekspermentēju un sanāca. 6m kalibrēts 100×50 turās uz 5 leņķiem no apakšas un 4 no augšas – rezultātā mierīgi var pastaigāt un pat palēkāt.

Līnijas/striķi nav vajadzīgas, var iet pa bloku līniju.

IMG_5694IMG_5695IMG_5696IMG_5697

Neliels čakars ar leņķiem. Ir 3 veidu diametri no kuriem tā normāli var izmantot 2 skrūvju vietas. Pārējās vai nu ar šaibām jāpiesedz vai arī nedaudz jāpaplatina. Ņemot vērā šo faktu vairums leņķi stāv uz 2 skrūvēm.

IMG_5698IMG_5699

Vertikālos stiprināju ar 180 skrūvēm ar parasto krustiņu. Tā bija kļūda, biju jau notrulinājis iemaņas skrūvējot visu ar torx. Toties pa lēto varēja izbraukt:)

IMG_5858

Priekšnieks atveda no vācijas:) Kāreiz noderēja!

IMG_5864

Ar šo manevru ir sanācis izlīzt logu līmenī

IMG_5888

Sienas kurās nav logu paliks ar iznesumu 10cm lai liekot pa virsu dēli tas pāriet pāri cokolam/siltinājumam

IMG_5889IMG_5890

Tas sen bija gaidīts, filmu vakars uz terases:) Pienāca apskaidrība ko darīt ar āra mēbelēm. Tās nevajag:) Doma ir iepirkt vēlvienu tādu dīvānu, uzskrūvēt abus uz riteņiem un pie vajadzības lietot iekšā vai arī stumt āra, laba iespēja tiem kuriem ir bīdāmā sistēama un terase vienā līmenī ar dzivojamās telpas gridu.

IMG_5902IMG_5904IMG_5906IMG_5908

Aizlāpijos ar šādu risinājumu

IMG_5909

Līkrocības dēļ apravu kopā kādas 10 skrūves, šis bija smagākais variants. Vēlreiz pārliecinos, ka bija jāizvēlās torx:)

IMG_5910IMG_5912

IMG_5913IMG_5914

 


WikiLeaks nopublicē informāciju par CIP spiegu programmu Windows versijām no XP līdz Windows 10

WikiLeaks ir nopublicējusi informāciju par CIP programmatūru, kas dokumentācijā tiek dēvēta par implantu, bet faktiski tā ir ļaunprogrammatūra, kas ļauj inficēt un slepeni kontrolēt Windows datorsistēmas. Ja Windows dators ir inficēts ar šo ļaunprogrammu, kas tiek saukta par Athena, tad tā var saņemt instrukcijas izpildei vai arī ielādēt datorā papildus ļaunprogrammas, jo kas zina kādi uzdevumi var būt veicami inficētā datora slepenajiem saimniekiem.

Screen-Shot-2017-05-21-at-03.03.37.png

Athena paredzēta visiem daudz maz apritē esošajiem Windows – no Windows XP līdz jaunajam Windows 10. Turklāt no dokumentiem var secināt, ka CIP varēja ielausties Windows 10 datoros jau 10 mēnešus pēc šīs operētājsistēmas izlaišanas, neskatoties uz Microsoft apgalvojumiem par tās drošumu. Ja atceramies, ka internetā cirkulē virkne ļaunprogrammatūras ar skaļo WannaCry priekšgalā, kas izmanto ASV Nacionālās drošības aģentūras rīkus plašam Windows versiju klāstam, tad atliek vien pabrīnīties, cik ilgi Microsoft nespēj pamanīt grandiozas ievainojamības savā programmatūrā. Windows XP tika izlaista 2001. gada rudenī un ievainojamības ir pārceļojušas no Windows versijas uz versiju 15 gadus …

Google nogalinās vēl vienu savu servisu

Tek ziņots, ka šodien Hangouts saziņas serviss uzsāk saņemt atjauninājumu, kas uzskatāms par nāves injekciju, jo līdz ar jauninājuma saņemšanu pārstās darboties SMS saņemšana un nosūtīšana Hangouts lietotnē. Hangouts dzīves sākums nebija viegls, Google pat šo saziņas servisu integrēja Google+ un uzspieda Android lietotājiem, bet Hangouts iedzīvojās tikai tad, kad lietotnei tika pievienota iespēja sūtīt […]

Velo lietas

Atvainojiet par “beztēmu” laivošanas lapā, bet lasot soctīklus un neesot Feisbukā, radās vēlme izteikties vairāk kā vienā Twitter’teikumā.

Velo, laivas vai kājas – aktīvā atpūta laba lieta!

Pavasarī aktivizējas ne tikai laivu, bet arī velo publika. Sociālie tīkli “vārās” par un ap velobraukšanu.

Velo Twitter’ī notiek kaut kā tā (pie zemāk rakstītā vēl atgriezīšos):

Sākot no tā, kādi nelieši ir auto vadītāji, beidzot ar hipsteriem, kuri lozungu līmenī aicina aizliegt Rīgas centrā automašīnas vai apgalvo, ka “Rīgas centrā līdz pat XX% kravu varētu pārvadāt ar kravas velosipēdiem”. Reizi pa reizei parādās bēdīgi fakti par auto notriektiem velosipēdistiem, bet atkal – ar atsevišķiem izņēmumiem – dominē viedokļi par sliktajiem autovadītājiem un infrastruktūras trūkumu, kas risinātu drošības problēmu.

Utopiskas vīzijas par velo infrastruktūru ir atsevišķa Twitter~telpas sadaļa (ieskatam https://twitter.com/silenieks)

Vēl reizēm uzpeld huligāniskais virziens – pasākums Kritiskā masa (https://www.facebook.com/kritiskamasa/), jeb saruna ar autovadītājiem no spēka pozīcijām. Nesen velo strīpu uzkrāsošana uz auto brauktuves (tas laikam sakarā ar vēlēšanām) utml.

Reizēm šķiet, ka tur ir tikai veloentuziastu intereses, reizēm šķiet, ka neiztiek bez manipulācijas ar velo draugiem viedokļu līderu interesēs.

Savulaik dzīvojot Rīgā braukāju uz darbu ar velo 365/5. Kopā ar bērnu ikdienā mināmies uz 1. klasi. Pa auto brauktuvi nebraucām. Ar gājējiem konfliktu nebija, izņemot dažas “tirgus sievas”, kuras speciāli ar somām bloķēja nobrauktuves no trotuāra. No automašīnu bīstamajām lietām – nepārskatāmas izbrauktuves no pagalmiem, bet citādi viss OK.

Pirms 4 gadiem radās iespēja nedzīvot Ušakova & Mistera 20% aglomerācijā. Pārcēlāmies uz laukiem.

Jau pēc tam iestājās, manuprāt, tieši velo aktīvistu spiediena provocēta situācija, kad tematika nokļuva birokrātijas gaiteņos un pieņēma likumu (vai nepieņēma beigās?, bet gluži nevainīgi tas neizklausās), ka nedrīkstēs mīties pa gājēju ietvi, būs jāmin pa brauktuvi.

Nodomāju “pasarg Dievs”, labi, ka vairs nedzīvojam Rīgā. Braukāju pa +/- Rīgas centru kā ziemā tā vasarā, viss bija OK, tagad vairs nav OK. Dēļ kaut kāda stulba likuma mirt nebūtu gatavs. Dzīvotu Rīgā, turpinātu braukt pa gājēju ietvi, lai soda.

Pēdējos gadus vairāk sanāk būt “frontes otrajā pusē” – pārvieties ar auto. Te rodas jautājums – kāpēc pirmais, kas ienāk prātā rakstot, ir šāds pretnostatījums – auto vadītāji pret velosipēdistiem, lai gan esmu “abās pusēs”. Iemesls aizdomāties.

Secinājumi sekojoši –
1) personīgā pieredze,
2) jau minētais soctīklu spiediens. Lai kāds būtu “draugu” loks soctīklos, velo provokācijas ir norma.

1. Personīgā pieredze

Velo sezonā ir arī laivu sezona. Brīvdienās, kad uz ceļiem un ielām visvairāk velo, kursējam kā tramvajs – vadājam laivas ar busu + piekabi.
Gadās tā (piemēri no dzīves):

  • Braukšanas virzienā tukša šoseja. Pa šoseju aizņemot visu joslu minās velo atpūtnieku pārītis. Savukārt pretējā virzienā ir satiksme. Ar busu un piekabi manevrēšana un bemzēšana ir krietni ierobežotāka kā ar vieglo auto. Līdzīgi kā fūrei… Nākas bremzēt. Braucam uz 20 km/h aiz atpūtnieku pārīša. Pīpinam, lai pabrauc malā. Kliedzam, “kas jūs stulbi esat?” nepalīdz. Viņi tikai paskatās un smaida. Pēc kāda laika radās iespēja apdzīt.
  • Braucam ar busu un piekabi. Pa šoseju minās velo sportists. Nodūris galvu, ar logo aplīmētā tērpā un ķiverē. Satiksmei līdzi neseko. Galvenais ir ritms un ātrums. Tā kā ātrums velo mēriem ir liels, brauc ne gluži pēc iespējas tuvāk ceļa malai. Tajā pat laikā, neapmierināti ar lēno kustību sāk ālēties un apdzīt visādi džigiti BMW u.tml. mašīnās. Uz brauktuves izveidojas haoss, kur ne visi visu redz. Sacīsiet infrastruktūras vaina? Labi, nākamie piemēri (no iepriekšējā WE):
  • Braucam ar busu un piekabi pa šaurajām Kuldīgas ielām. Pretējā joslā gribēdams “neiebāzīsies” Blakus ir ar zīmi apzīmets velo (pat nevis gājēju un velo) celiņš. Ideāls, bez asām nobrauktuvēm un tā.. Nē taču – kāds celiņš. Braucam pa brauktuvi un kavējam satiksmi. Tas pats Kauguros. Labs velo celiņš. Gājēju uz šajā posmā uz Talsu šosejas maz. Toties mašīnu daudz. Vienalga braucam pa mašīnām paredzēto brauktuvi. Tas pats Ķemeros. Tas pats visur citur.

Nenoliegšu, rodas agresija. Rādu ar pirkstiem uz velo celiņu, bet pedalētāju acīs gaismu neredz. Patiesībā šī agresija rodas no bailēm nobraukt velosipēdistu. Viena lieta, ka velosipēdistam trūkst fantāzijas, otra lieta ir smagās juridiskās un psiholoģiskās sekas autovadītājam, kas nokļuvis “ne tajā vietā, ne tajā laikā”.

Sanāk, ka velosipēdists:

  • a) nav apveltīts ar fantāziju attiecībā uz savu vietu satiksmē. Viņš IR neaizsargātākais satiksmes dalībnieks, līdz ar to, NAV pilnvērtīgs satiksmes dalībnieks. Varbūt pēc likuma ir, bet pēc autovadītāju un arī velobraucēju braukšanas kultūras Latvijā, jeb dzīvē NAV.
  • b) speciāli šantažē autovadītājus. Sak “es te galvenais” – ja tu mani nobrauksi, iesi cietumā. Ka pats būs beigts provokatoram neienāk prātā.

Minētajos piemēros infrastruktūra neko nerisina. Tāpat nebrauc pa velo celiņiem. Un nevajag stāstīt, ka celiņi ir tādi un šitādi. Daudzi ir OK, starp citu. Ideālais veloceliņš eksistē šādu braucēju iedomās, bet dabā nekad netiks uzbūvēts, jo vienmēr atradīsies pie kā piesieties. lai pa to nebrauktu. Nav novērots, ka ģimenes, kas minās kopā ar bērniem izraisītu bīstamas situācijas velo celiņu tuvumā. Tātad ar velo var pārvietoties, ja grib.

Ārpus pilsētas patīkami ir vācu pensionāri-velotūristi. Brauc disciplinēti, max tuvu ceļa malai, velo aprīkoti ar karodziņiem, lai labāk pamanāmi. Pēc personīgajiem vērojumiem, arī lauku onka, kurš ierasti vieglā ķinķelī (protams, “komā” ir cits stāsts) minās no veikala mājās statistiski nav tas agresīvākais ceļu satiksmes dalībnieks. Brauc gar malu, nobrauks no asflata, pat apstāsies, ja nāks fūre. Bīstamākais ir “ceļu karaļa” sindroms, līdzīgi kā auto pasaulē.

2. Soctīkli

Par velo Twitter’a viedokļu līderiem jau ieskicēju pārdomu sākumā. Esmu atrakstījies no vairākiem, jo šito “smadzeņu skalošanu”, varētu pat sacīt “teroru” vairs nevar izturēt. Manuprāt dominējošā info slodze ir nevis līdzāspastāvēšana, bet uzbrukums. Auto un velo pretnostatījums. Atņemt kaut ko auto, lai būtu kaut kas velo. Demonstrēt velo spēku ar masu. Paralizēt pilsētu. Zīmēt infrastruktūras skices, kas jebkuram cilvēkam, kurš aptuveni apzinās, ka no kapitālismā valdošā ekonomiskā pamatojuma neizbēgt, liek pagrozīt pirkstu pie deniņiem.

Varbūt kļūdos, bet īpaši nemeklējot, soctīklos nevienam nelec virsū fanātiķi-autovadītāji, kas aicina aizliegt velo Rīgas centrā vai nojaukt esošos veloceliņus, lai paplatinātu brauktuvi. Tādi droši vien ir, bet info noteikti nav tik masveidīgi uzbāzīga kā velo gadījumā.

Secinājumi, ieteikumi

Ir ļauzu grupa gan auto, gan velo satiksmē, tautā saukti “urlas” kurus “labos tikai kaps”.

Attiecībā uz auto vadītājiem, nezinu nevienu, kurš apzināti uzbrauc velosipēdistiem uz gājēju pārejām vai notriec šoseju malās.
Tad kāpēc man kā “zolīdam autovadītājam” jāpieņem, ka kaut kā nesadalīšanas gadījumā ar velosipēdistu, sliktais būšu es? Tāpēc, ka velo nesargā dzelži laikam. Manuprāt, tas nav pietiekams iemesls autovadītāju stigmatizēšanai.

Un otrādi – daži provokatori uz velo nav iemesls teikt, ka velobraucēji ir pašnāvnieki. Tādējādi, diez vai atsevišķi elementi abās pusēs ir pamats lielajai “velo un auto” cīņai.

Par soctīkliem esmu kritiskāks.

Velo ir riska grupā, jo ar velo brauc plašas tautas masas, ar kurām var rasties kārdinājums manipulēt.

Pirms mesties uz ambrazūras velo aizstāvībai, kas kā jau noskaidrojām, nez kāpēc nozīmē uzbrukumu auto, padomājiet vai tam ir un kāds sakars ar realitāti.

Nedaudz kritiskāk. Skaidrs, ka projektējot un pārbūvējot ceļus neparedzēt vietu velo un gājējiem nav gudri. Bet daudzās skices, kuras ar apskaužamu realitāti tiek producētas un publicētas ar nākotnes Rīgas vīzijām ir a) hipstertīga utopija b) info “masēšana” ar ne tik kristāldzidriem mērķiem.

Tāpat auto un velobraucēju naidošana visdrīzāk nav ne velobraucēja parastā, ne autobraucēja parastā interesēs. Iespējams politiska ne velo politika.

Piemēram būtu OK, ja “velo rupori” nevis 100% enerģijas veltītu kritikai par infrastruktūru (kas arī ir nepieciešama) un “autovadītāji nelieši”, bet daļēji pievērstos arī citiem velo drošības aspektiem, piem. velobraucēju izglītošanai par drošību. Infrastruktūra ir tāda, kāda ir, bet ar velo braucam šodien.

Tad padomā vai auto Tevi redz uz gājēju pārejas. Braucot pa šoseju rēķinies, ka 2 viena otrai pretīmbraucošas fūres var uztaisīt no tevis “kraukšķīti”, ja nepabrauksi tuvāk ceļa malai. Braucot blakus velo celiņam Tu esi agresīvs pret pārējiem satiksmes dalībniekiem utt. Novērojumi rāda, ka vajadzētu. Tomēr interesanti, ka šo maz redz velo Twitter’ī.

Raivo Šulcs, www.seakayak.lv

Iesaki arī citiem

The post Velo lietas appeared first on Seakayak.lv.

Intel sper plašus soļus, atvieglos Thunderbolt 3 nonākšanu datoros

Vai tavā datorā ir Thunderbolt 3? Nav? Tas nav nekāds pārsteigums, jo Thunderbolt 3 darbināšanu nodrošina salīdzinoši dārga mikroshēma, turklāt tā pilnībā ir Intel pārraudzībā, neviens cits ražotājs nav no Intel saņēmis Thunderbolt 3 specifikāciju. Intel tikko apsolījis divus lielus jaunumus – Thunderbolt 3 atbalstošā tehnoloģija tiks iebūvēta jaunajos Intel procesoros, un arī citiem ražotājiem tiks atvērta Thunderbolt 3 […]

Kursors izmēģina jauno Opel Insignia

Es neesmu ticīgs, bet varu piekrist vairākiem Mārtina Lutera Kinga domu graudiem. Proti, viena no lielākajām problēmām vēsturiski ir tajā, ka pārāk daudz cilvēku nevar pamosties nozīmīgajos dzīves sociālajos periodos. Šodien mūsu pašu izdzīvošana ir atkarīga no spējas būt nomodā, pielāgoties jaunām idejām, palikt piesardzīgiem un spēt stāties pretī izmaiņu izaicinājumam. Lai nu ko par […]

Uzmanies no "bulgāriem" (turpinājums)

Šodien satiku uzņēmīgos darboņus jau otrreiz. Šoreiz - dzelzceļa stacijā. Jautājums tas pats idiotiskais - "Kak dojehaķ do airoporta?"Atbildē noņurdēju kaut ko no sērijas "Ņet", bet pie sevis nodomāju, "tātad, tā ir kāda shēma"...

Auto. Ligier X-TOO

Kad pirms četriem gadiem rakstīju par Aixam, tad man bija tāds jautājums- vai CSDD šādus braucamrīkus Latvijā atzīst par mopēdiem kā to ir paredzējis ražotājs. Par Aixam tā arī neesmu neko vairāk uzzinājis, toties savām acīm pārliecinājos, ka Aixam konkurentu (arī franču) ražotais Ligier X-TOO braukā ar mopēda numuru (skatīt bildēs zemāk) un parkojas kā [...]

Kārtējais tārps

Vai vai vai
Un tad mēs visi mirsim.

Brīvdienās dodamies uz Ādažiem

Par saturu nebrīnieties. Nekas nav uzlauzts vai pārdots par reklāmas vietu. Vienkārši aicinu ciemos uz novada svētkiem ?

Kā katru gadu, svinam Gaujas Svētkus Ādažos. Kā parasti plaša programma lieliem un maziem.

Pa dienu dažādes aktivitātes, tirgus paraugdemonstrējumi, NATO tehnika.

Vakarā koncerts. Mazajiem – Brīnumskapis, Tīņiem – Triānas parks, Pieaugušākiem – daudz citu mākslinieku ?

Programma un karte šeit: www.gaujassvetki.lv

 


Filed under: viskautkas

Vai “Saskaņas” priekšvēlēšanu aģitācija sabiedriskā transporta monitoros ir likumīga?

DSC_8949

Ceriņu vīna blūzs

“Anete! EU! ANETE, bļadj!” auroja vīrietis 12 stāveņu ieskautā pagalmā. Bija silta piektdienas pievakare, un Māris bija atlaists. Vēl Māris bija pālī. “ANETE, es tevi MĪLU, dzirdi, kuce? ANETE, bļadj!”

“Заткнись, урод!” pretī atbļāva uz trešā stāva dzīvokļa balkona iznācis pusmūža gorilla baltā apakškreklā, bokseršortos un gumijas iešļūcenēs: “А то буду не только Анетку ебать, но твою мать тоже, гондон!”

Anete tikmēr par ainu tīksminājās no devītā stāva augstumiem, cielējot pa aizkaru spraugu. No šejienes skatoties, Māris bija perfekta vizuālā reprezentācija tam, kā viņu uztvēra Anete. Kā niecību.

Vēl pāris reizes noaurojoties pēc Anetes, Māris pamanīja, ka gorilla ir pazudis no balkona. Neriskējot minēt, vai muskuļotais primāts veļas lejā, lai pagalmā viņu padarītu par izsmieklu visu to ziņķārīgo acu pāru priekšā, kuru īpašnieces, scēnas trokšņa sauktas, bija salīdušas pie logiem kā tādā postpadomju blokmāju versijā par Kolizeju, vai tomēr svempjas augšā, lai spēji ieņemtu Aneti kā varonis Berlīni gorillas nupat skatītā kinofilmā, Māris devās prom.

Bija vienalga, uz kurieni iet, jo uz kurieni iet Mārim nebija.

Kātojot pāri tiltam, virs likteņupes Daugavas labi ieskrējies vējš sajauca gan matus uz galvas, gan domas iekš galvas. Brīdi tīksmi paviļājis pakauša krokās scenāriju ar elegantu lēcienu no tilta, mērķētu vācu tūristiem pārbāztā kuģītī, Māris ierāva labu šļuku uguntiņas. Izdarīt pašnāvību, kamēr pudelē vēl klunkšķ, būtu klaja zaimošana.

Kopš šķiršanās no sievas bija pagājis nepilns pusgads, un nu Māris bija nomainījis trīs draudzenes, trīs tādas anetes. Proti, anetes nomainīja Māri, līdz saprata, ka viņu interesē dzīvoklis, nevis saimniece.

Sāka satumst, bet ārā aizvien bija patīkami silts. Ticis pārdaugavā un apsēdies nomaļas ielas autobusa pieturā, Māris turpināja tukšot pudeli. Pāri ielai elsoja rūpnīcas ventilācija, sūtot šurp sausu siltumu, bet pārsimts metrus aiz muguras nesen uzplaukušo lapu smaržu un maija vakara miklumu Mārim mugurā dvesa Daugava. Garām neapstājoties pabrauca divi autobusi. It kā šoferi nepamanītu pieturā sēdošo. Tuvojoties otram autobusam, Māris jau laicīgi izstiepa fakuci. Ne šoferim, ne pasažieriem tas nepisa, bet Mārim nepisa, ka citiem nepiš. Šobrīd svarīgāk bija izstrādāt rīcības plānu formulas “darbs + sieviete = dzīvoklis” realizēšanai.

No tāluma nākošie, pieklusinātie pilsētas trokšņi veidoja monotonu fonu, teju vai pielīdzināmu klusumam, ko periodiski  izjauca vien pudeles un Māra savienības sazvērnieciskais “klunkš-buļ-gulp”, līdz mieru pārtrauca telefona zvans.

“Ahā, kuce būs atjēgusies,” Māris, ķeksējot telefonu no kabatas, jau gatavoja pirmās lišķīgas frāzes, ko liet Anetei ausīs. Zvanīja sieva.

“Baiba??”
“Čau-kāiet-klausies, es tikai gribēju pateikt, ka tavs suns ir miris. Man likās, ka būtu labi tev pateikt.”
“KO?”
“Jā, nu, viņu sabrauca.”
“Kā, kurš?”
“Es. Ar zāles pļāvēju. Bija patumšs.”
“Ak, tu, kuc…”

Baiba klausuli jau bija nolikusi. Jā, viņa sieva bija ragana, bet saraut pēdējās saites ar šādu akordu – tas ir kucisma olimpiādes triatlona uzvarētājas cienīgs žests.

Dirsā, cūcība, pizģec! Par ko? Kāpēc? – Māris spārdīja autobusa pieturas miskasti, tad ar vienu kampienu piebeidza pudeles saturu un izlēmīgi devās pie turpat augošā ceriņu krūma, sāka raut čemurus un stumt tos mutē. Kaut kur taču jābūt laimei, manai laimītei, pieclapu ziediņam… Māris nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, ka šādā veidā viņš masīvā daudzumā konsumē arī neskaitāmas nelaimītes, savu veiksmes bilanci aizsūtot vienvirzienā uz Bezcerību.

Pēdējie autobusu reisi bija aizgājuši, tāpēc neviens nebija liecinieks ainai ar zemē sakņupušu vīrieti, kurš ar izplestiem pirkstiem vago ceriņšņabja vēmekļu žļāceni, meklējot laimīgo ziediņu, pie sevis atkal un atkal  atkārtojot: “Kāpēces, parkomantā, nukāpēces?”

Te, pašķīris ceriņkrūma zarus, no tā izkāpa vīrs mēļā uzvalkā un hūtē, uzsmaidīja: “Redzi, Māri, tas tāpēc, ka tu esi Kurbadstāsta varonis, bet Kurbads ir depresīvs kretīns.”

“Kurbads? Stāsts…?… Pag. Vai tu visu šo laiku sēdēji ceriņos?”

“Vai tevi tas mulsina?” dzidri iesmējās vīrs, atmuguriski atkāpjoties atpakaļ ceriņkrūmā.

Uz kurieni lidoja mūsu tvaika lokomotīve.

Antona Muhina raksts no žurnāla "Diletant" 2017. gada maija numura.

Desmitiem gadu Ļeva Trocka loma sarkano uzvarā Pilsoņu karā tika noklusēta vai izkropļota.

[Leibs (Ļevs) Bronšteins ir dzimis 26. 10. 1879. bagāta ebreju zemesīpašnieka ģimenē, Hersonas Janovkas ciemā. Kļūst par revolucionāru. 1902. gadā ar viltotiem dokumentiem bēg no izsūtījuma Irkutskā, pasē uz labu laimi tiek ierakstīts uzvārds "Trockis", kas vēlāk kļūst par viņa pseidonīmu. Vislielākie nopelni Sarkanās Armijas radīšanā, ko veic ar terora metodēm. 1925. zaudē partijas cīņu ar Staļinu. 1929. gadā tiek izsūtīts no PSRS. Dzīvi beidz citā trimdā, Meksikā, kad 20.08. 1940. NKVD aģents Ramons Merkaders viņu piebeidz ar ledus cirtni. Viņa kapa vieta pie Mehiko joprojām ir visu pasaules trockistu svētvieta - no cita raksta tajā pašā žurnālā.]

3 aplamības par uzturu, kas jābeidz tiražēt

Labdien, mani sauc K., un man ir liels prieks pievienoties Anonīmo Mizantropu Sadraudzībai. Šeit esmu nonākusi, jo katru mīļu dienu dusmojos par to, ka mani uzskata par muļķi, kurai galvas vietā ir miskaste. Un, kā jau pienākas, miskastē tiek samesti vienreizēji atkritumi. Tā arī gribas mest atpakaļ autoram sejā ar skaļu "Nē, tā nav". Lūk, par ko runa. 1. Palmu eļļa ir kaitīga Šis, izskatās, ir viens no noturīgākajiem uztura mītiem. Redzu apgrozībā vismaz reizi dienā, un cilvēki, lasot…

Kā latviešus sadzina kolhozā

Kā latviešus sadzina kolhozā

Mājas Viesis 20. maijs, 2017

Viss raksts:  http://www.la.lv/ka-latviesus-sadzina-kolhoza/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=top

1. Uz gadu desmitiem mainījās Latvijas lauku ainava

 

Tieši pirms 70 gadiem, 1947. gada maijā, Latvijā tika uzsākta lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņa, kas tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo “kulaku” sarakstos. Mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu.Sākumā, uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, kolhozu veidošana vēl nebija paredzēta steidzamāko “sociālistisko pārveidojumu” vidū. Lai gan Padomju Savienībā visi zemnieki jau pirms kādiem 10 gadiem bija sadzīti kolhozos, savas valdīšanas sākumā okupācijas režīma varasvīri nemitīgi apgalvoja, ka nekāda lauksaimniecības kolektivizācija Latvijā nav gaidāma. Jaunās valdības zemkopības ministrs Jānis Vanags 1940. gada 6. jūlija radiorunā paziņoja: “Komunistiskā partija ir deklarējusi, ka netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs. Nebūs arī nekāda zemnieku piespiedu kolektivizācija.” Savukārt Latvijas kompartijas (LKP) Centrālkomitejas (CK) otrais sekretārs Žanis Spure izteicās šādi: “Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un arī nedomās. Kolhozi mums neder. Vispirms valdībai jāpalīdz tikt pie zemes tiem, kuriem tās vēl nav, bet kuri vēlas to paši arī apstrādāt. Nekādas citas pārmaiņas laukos nav paredzētas, un, ja tādas vajadzēs, tad par tām lems pašas tautas ievēlētie pārstāvji Saeimā. Par kolhozu ierīkošanu varēs domāt tad, kad tauta būs pāraugusi jaunā garā un pati to vēlēsies.” 1940. – 1941. gadā šāda politika arī tika ievērota. 1941. gada jūnijā Latvijā bija nodibināti tikai trīs nelieli kolhozi un dažas kolhozu dibināšanas iniciatoru grupas.
Kolhozs3-263x210.jpg
Kolhozs2-263x188.jpg
Kolhozs1-ak-263x175.jpg
Kolhozs1a-263x175.jpg
Kolhozs4-263x175.jpg
kaleti-003-263x203.jpg

2. Kolhozs kā bubulis

Arī pirmajos pēckara gados jautājums par kolhozu dibināšanu Latvijā oficiāli izvirzīts netika. Tomēr atsevišķi kompartijas funkcionāri un padomju darbinieki runāja par kolhozu dibināšanas nepieciešamību. 1946. gada novembrī notikušajā LKP CK plēnumā žurnāla “Padomju Latvijas Boļševiks” redaktors Jānis Bumbiers pavēstīja: “Kolhozus vajag “uztiept”, pašplūsmā tie nenoorganizēsies. Kolhozus vajag “uztiept” no augšas. Tas, protams, nenozīmē, ka kolhozus vajag “uztiept” ar varu. Vajag savienot ļeņinisko brīvprātības principu ar kolhozu “uztiepšanas” principu.” Bumbiers uzstāja: “Es lūdzu lēmumā ierakstīt par kolhozu organizēšanu, par šā darba izvēršanu. Mums nav neviena dokumenta, kurš mobilizētu masas ap šo lietu.”

Pirmo pēckara kolektīvo saimniecību “Nākotne” 1946. gada novembrī nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagasta zemnieki. 1947. gada sākumā Daugavpils apriņķa Višķu pagastā tika izveidots kolhozs “Dzirkstele”, Valkas apriņķa Smiltenes pagastā kolhozs “Uzvara” un Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagastā kolhozs “Sēlija”. Tomēr kolhozu iekārta latviešu zemnieku vidū bija pilnīgi sveša un nesaprotama. Daudzi no viņiem bija dzirdējuši par to postu, ko vecāko PSRS republiku zemniekiem agrākajos gados bija atnesusi piespiedu kolektivizācija. Kara laikā un pēc tam Latvijā iebrauca kolhoznieki no Krievijas, un viņu izteikumi par kolhoziem bija ļoti kritiski un neglaimojoši. To gadu laikraksta “Padomju Jaunatne” korespondents, vēlāk pazīstamais rakstnieks Ēvalds Vilks par kolhoziem rakstīja: “Beidzoties Tēvijas karam, lielais zemnieku vairums patiesībā itin nekā nezināja par kolhoziem, lai gan par tiem bija dzirdējuši katru dienu. Viena iztēlē kolhozs bija kaut kāda komūnija, kur visi guļ zem vienas segas un ēd no viena liela katla, otra iztēlē kolhozs bija kaut kas līdzīgs muižai, kur vagari dzen cilvēkus verga darbā.”


3. Zemnieki pretojas

Jau 1947. gada 16. maijā LKP CK birojs pieņēma lēmumu par paraugkolhozu nodibināšanu, bija paredzēts 1947. gadā izveidot 25 – 30 lauksaimniecības arteļus. Par tām individuālo zemnieku saimniecībām, kuras vēl nebija izteikušas vēlēšanos apvienoties kolhozā, lēmumā bija norādīts: “Palikušās trūcīgo un vidējo zemnieku viensētas, kuras nav iestājušās kolhozos un kuras iespiežas kolhozu masīvos, neaiztikt, bet izvērst darbu tā, lai arī tās vēlāk iestātos kolhozos un viņu zemi varētu iekļaut kolhozu zemes kopējā masīvā.” 1947. gada 25. maijā CK pieņēma lēmumu “Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, kurā bija ieteikts balstīties uz šādiem norādījumiem:
a) jāvadās pēc tā, ka kolhozu celtniecībā nav jāizrāda nekāda steiga, nav jāaizraujas ar plašiem plāniem, kolhozi jādibina uz pilnīgas brīvprātības pamatiem;b) kolhozos jāiesaista pirmām kārtām trūcīgie zemnieki;c) kolhozi jādibina uz modernas lauksaimniecības mašīnu tehnikas bāzes, organizējot tos pie labi apgādātām mašīnu un traktoru stacijām;d) organizējamiem kolhoziem jābūt priekšzīmīgām paraugsaimniecībām, kas spēj praksē parādīt kolektīvās saimniecības priekšrocības un izdevīgumu, un tā propagandēt kolektivizācijas ideju zemnieku masās.

Zemnieku vēlēšanās stāties kolhozos tomēr bija visai niecīga. 1948. gada pavasarī 189 kolhozos bija iestājušās 4035 zemnieku saimniecības – tikai nepilni 2% no kopējā saimniecību skaita. Līdz 1949. gada janvārim bija kolektivizētas 23 000 zemnieku saimniecības jeb 12% no kopējā skaita.

Kolektivizācijas paātrināšanai arvien plašāk tika izmantoti draudi un dažādas vardarbīgas metodes. Piemēram, Aizputes apriņķa Dunalkas pagasta zemnieks E. Filistovičs sūdzībā Lauksaimniecības ministrijai rakstīja: “Pagasta izpildu komitejas loceklis man uzdeva iestāties kolhozā, piedraudot, ka pretējā gadījumā man tikšot atņemta zeme.” Madonas apriņķa Kraukļu pagasta partorgs uz zemnieku jautājumu par stāšanos kolhozā atbildēja: “Ja jūs paši tagad labprātīgi neiestāsieties kolhozā, nākamajā gadā mēs jūs piespiedīsim ar varu.”

Par to, ar kādām vardarbīgām metodēm vietējie varas vīri centās sadzīt zemniekus kolhozos, liecina kāda Sičova 1948. gada sākumā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam Georgijam Maļenkovam nosūtītais ziņojums: “Pa visu Latviju tagad pilnā sparā iet kolektivizācija, pie tam ar visām tām pašām kļūdām, kādas tika pieļautas, veicot kolektivizāciju vecajās republikās. Tā ir steiga, lai tikai ātrāk izpildītu kolektivizācijas plānu. Baltijas republikas ļoti mazā laikā ir kļuvušas par padomju republikām. Un, lūk, tiklīdz zemnieki padzirdēja, ka notiek kolektivizācija, tā sāka izkaut un pārdot lopus. Vietējā vara acīmredzot grib izpildīt kolektivizācijas plānu un spiež uz visu, gribi vai negribi, iet kolhozā. Baltijas republikās līdz ar to pieaug neapmierinātība ar padomju varu. Latvieši bariem iet uz mežu bandās. Un tagad vispār ir bīstami parādīties laukos. Lai organizētu kolhozus, sūta cilvēkus bez pieredzes, kuri neprot latviešu valodu, bet latvieši ar krieviem vienkārši negrib runāt un sit šos pilnvarotos.”

4. Melnais saraksts

Kolektivizācijas procesa paātrināšanai plaši izmantoja gan nodokļu un nodevu politiku, gan arī “kulaku” slāņa sagraušanu. 1947. gada augustā Latvijas valdība saņēma PSRS Ministru padomes prasību noteikt īpašas “kulaku” saimniecību pazīmes un sastādīt šo saimniecību sarakstus. Piemēram, par “kulakiem” tika pasludināti zemnieki, kas savās saimniecībās izmantoja algotu vai sezonas darbaspēku. Iekļaušana sarakstos notika ne tikai pēc ekonomiskām, bet arī pēc politiskām pazīmēm, piemēram, par režīma ienaidniekiem pasludināja “vācu okupantu aktīvos palīgus”. 1947. gada rudenī pagastu izpildu komitejas melnajos sarakstos bija ierakstījušas 10 432 kādreiz turīgākās zemnieku saimniecības.

“Kulaku” sarakstu veidošana bija viena no drūmākajām staļinisma izpausmēm, ar ko okupācijas režīms vērsās pret centīgāko un prasmīgāko latviešu zemniecības daļu. 1947. gadā lauksaimniecības nodokli “kulaku” saimniecībām noteica divas reizes augstāku nekā pārējām zemnieku saimniecībām. 1948. gadā nodokli paaugstināja visām saimniecībām, bet pieaugums “kulakiem” bija īpaši liels. Ņemot vērā 1947. gada naudas reformu un cenu pazeminājumu lauksaimniecības produktiem, lauksaimniecības nodoklis “kulakiem” bija piecas reizes lielāks nekā iepriekšējā gadā. Par nodokļu parādiem “kulaku” saimniecībām tika atņemti 4444 zirgi, 6280 govis, 10 581 sīklops, kā arī lauksaimniecības inventārs. Līdz 1949. gada sākumam vairāk nekā 5000 “kulaku” saimniecību tika atņemti visi ražošanas līdzekļi, kas bija nepieciešami lauksaimnieciskajai ražošanai.

Šajā laikā kolhozos visaktīvāk stājās tā sauktie vidējie zemnieki, bet visilgāk vilcinājās tās saimniecības, kuras bija apliktas ar mazākiem nodokļiem un sagādes normām vai no tām bija pilnībā atbrīvotas. Cenšoties izvairīties no pārmērīgajiem nodokļiem, daudzi turīgākie zemnieki uzskatīja par labāku iestāties kolhozā, cerot, ka tas viņus paglābs no ieskaitīšanas “kulaku” kategorijā un vēlāk – no izsūtīšanas. Tā kā “kulaku” saimniecību saraksti vēl ne visur bija sastādīti, kolhozos bija iestājušās arī daudzas turīgo zemnieku saimniecības. Vēlāk LKP CK pieprasīja, lai viņi no kolhoziem tiktu padzīti. 1948. gadā no kolhoziem izslēdza 200 “kulakus” un politisku iemeslu dēļ pārvēlēja 50 kolhozu priekšsēdētājus. Daudzviet pagastu vadītāji un vietējie kolhoznieki neatbalstīja šādu kolhozu tīrīšanu. Piemēram, Ventspils apriņķa kolhoza “Progress” kolhoznieki neatbalstīja ieteikto lēmumu par atsevišķu ģimeņu izslēgšanu no kolhoza, motivējot savu rīcību ar to, ka “viņi ir labi cilvēki, kuri nekā slikta tautai un padomju varai nav izdarījuši”. Līdzīgi rīkojās Viļānu apriņķa Atašienes pagasta kolhoza “Uzvara” kolhoznieki un vairāku citu kolektīvo saimniecību biedri.

5. Kulaki un nacionālisti

 

Tikmēr visaptverošās kolektivizācijas brīdis arvien tuvojās. 1949. gada janvārī sanākušais LKP kongress secināja, ka esot radītas visas iespējas republikas lauksaimniecības sociālistiskās pārveidošanas procesa paātrināšanai. Tas deva stimulu kolektivizācijas gaitu paātrināt vēl vairāk. Divu mēnešu laikā, t.i., no LKP kongresa līdz 25. martam, tika noorganizēti 570 kolhozi. Gan skaitliski, gan procentuāli tas bija visai maz. Latviešu zemnieku pamatmasa nevēlējās pamest savu tradicionālo saimniekošanu un saiet kolhozos. Un nebija nekādu cerību, ka zemnieki savu nostāju tuvākajā laikā mainīs. Varasvīri uzskatīja, ka lielākais šķērslis sekmīgai kolektivizācijas īstenošanai esot “kulaku” pretdarbība kolhozu organizēšanai.1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, kurā PSRS Valsts drošības ministrijai uzdeva 1949. gada marta otrajā pusē no Baltijas republikām uz Sibīrijas apgabaliem “mūža nometinājumā” izsūtīt vairāk nekā 29 000 ģimeņu. Šai deportācijai tika pakļautas divas lielas iedzīvotāju grupas: zemnieki, kurus varas iestādes bija nodēvējušas par “kulakiem”, un “nacionālisti”, kuriem kāds ģimenes loceklis bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupācijas varu, par piederību pie nacionālās pretestības grupas vai arī tās atbalstīšanu pēckara periodā.Izsūtāmo ģimeņu sarakstus LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki sastādīja 1949. gada februārī un marta sākumā. Izsūtāmo “kulaku” ģimeņu sarakstus pēc tam apstiprināja apriņķu izpildu komitejas. 1949. gada 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”, ko parakstīja Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Ministru padomes lietu pārvaldnieks Ivans Bastins. 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Kā “kulaki” tika izsūtītas 9115 ģimenes jeb 29 030 cilvēki, bet kā “nacionālisti” – 4133 ģimenes jeb 13 095 cilvēki.

6. Baidījās no represijām

Daļa no “kulaku” saimniecībā palikušā īpašuma tika izpārdota, lai segtu nodokļu parādus, bet lopi un lauksaimniecības inventārs atdots kolhoziem. Var droši apgalvot, ka “kulaku” ģimeņu deportācija tika iecerēta un veikta tieši kolektivizācijas pasteidzināšanas dēļ. Baiļu un neziņas gaisotnē, baidoties no jaunām represijām, zemnieki burtiski sabēga kolhozos. Jau līdz 1949. gada 5. aprīlim 284 Latvijas pagastos visi zemnieki bija iestājušies kolhozos. Pavisam laikā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā bija noorganizēti 1740 jauni kolhozi, t.i., vidēji 145 kolhozi dienā!

Kolektivizācijas forsēšana turpinājās arī nākamajos mēnešos. 1949. gada maija beigās Latvijā bija nodibināti 3879 kolhozi, kuri apvienoja 170 334 zemnieku saimniecības, t.i., vairāk nekā 80% no kopskaita. 1949. gada 1. novembrī Latvijā vēl bija 34 807 individuālās zemnieku saimniecības, bet 1950. gada beigās ārpus kolhoziem palika tikai 9300 (3,5%) individuālo saimniecību. 1951. gada nogalē kolhozos bija apvienoti 229 000 jeb 98,4% zemnieku saimniecību. Līdz ar to Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija faktiski bija pabeigta.

Liela daļa no tiem kolhoziem, kurus šajā laikā nodibināja, ilgu laiku palika tikai mehāniskas, administratīvas apvienības. Tieši ar šo kolektivizāciju aizsākās zemnieku atsvešināšanās no zemes. Zemnieks-kolhoznieks bija atsvešināts no zemes, no saražotā sadales, tādēļ no zemes saimnieka pārvērtās par darba un komandu izpildītāju. Kolektivizācijas forsēšana, pastāvot drūmai alternatīvai – vai nu iestāšanās kolhozā, vai arī izputināšana un izsūtīšana uz Sibīriju – radīja zemniekos dziļu pesimismu un vienaldzību, kas īpaši izpaudās pirmajos kolhozu pastāvēšanas gados.

7. Kolhoznieku atmiņas

 Atbrauca bobiks, aizveda vienīgo teliņu

Rudīte Kļaviņa: “Kolhozā “Lībagi” (toreiz Talsu raj. Lībagu ciems) mans tēvs Ernests Grīntāls strādāja par brigadieri, pēcāk par tehnisko apkopju meistaru. Ģimenē no bērniem biju vecākā, tāpēc jau vienpadsmit gados vasarās gāju vai visos kolhoza lauku darbos – ravēju bietes, ganīju un slaucu govis. Par savu pirmo trīs mēnešu algu nopirku drēbju skapi par 90 rubļiem, toreiz tā bija liela nauda (kolhoza pastnieks mēnesī pelnīja 12 rbļ.). Ģimenei atļāva turēt tikai vienu govi, 1964. gadā gotiņai atskrēja teliņš, tūlīt atbrauca priekšsēdētāja bobiks un teliņu aizveda… Neņēma vērā, ka mammai bija septiņi bērni! Lai arī netrūka citu pārestību, nenokārām degunu – pratām sevi stiprināt dzīvespriekā, piemēram, rīkojām ar vietējiem puišiem kumeļu skriešanu pa ceļa vidu tā, ka braucēji ar auto mums netika garām, izdejojāmies zaļumballēs, Līgo vakaros. Neatceros, ka mums kāds būtu aizliedzis svinēt Jāņus. 1970. gadā kolhoznieces gaitas beidzu un iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā studēt agronomiju.”

Kosigins gumijniekos piktojasLīdz ar kolektivizāciju Rojā izveidojās zvejnieku artelis, uz tā bāzes dibināja zvejnieku kolhozu ”Banga”, par kura priekšsēdētāju kļuva Miķelis Lisments – pārliecināts komunists, taču attiecībās ar saviem zvejas vīriem – draudzīgs, pat čomisks. Nereti pēc veiksmīgiem lomiem un uzvarām sportā atrāva šņabja pudelei metāla vāciņa ļipiņu un kopā ar viņiem ierāva simts gramus, atceras bijušais kolhoza ”Banga’” arodbiedrības priekšsēdētājs Andris Klēvers. Paraugkolhozā visam vajadzēja būt priekšzīmīgam, tāpēc arī zvejniekiem, vadošajiem darbiniekiem svarīgās pieņemšanās, svētkos bija jāvalkā jūrnieku formas tērps. Manai formai bija tālbraucēja kapteiņa uzpleči ar trīs strīpām. Atceros, kā ”Bangu” apmeklēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Izkāpis no melnās volgas un ieraudzījis elegantās jūrnieku formās tērptos sagaidītājus, viņš samulsa… Pārlaidis skatienu savai pufaikas tipa jakai, kas bija uzvilkta virs žaketes, un gumijniekiem, Kosigins saviem pavadoņiem paskaļi norūca: ”Kāda vella pēc jūs man likāt uzvilkt šos zābakus!”

Gribēju saimniekot saprātīgi

“Kolhoza darbam bija raksturīgs kolektīvisms, visiem bija jāstrādā, citādi varēja sodīt ar diviem gadiem cietumā par parazītisku dzīvesveidu. Nereti darbu imitēja, jo nebija ieinteresētības. Ja sociālistiskajā sacensībā guva kādu peļņu, nauda bija, bet nebija ko nopirkt. Blats un rindas! Piemēram, rindā uz auto bija jāgaida kādi desmit gadi, ja nogrēkojies, tevi no tās izmeta un atjaunoja pēc laika…” stāsta bijušais kolhoza ”Dundaga”’priekšsēdētājs Aldons Zumbergs.

“Gribēju saimniekot saprātīgi, kā dzīve liek, taču pieredzēju pretējo. Piepeši kampaņa – apsēsim laukus līdz 1. maijam! Taču klimatiskie apstākļi neatbilst šim darbam – līst kā pa Jāņiem, lauki peld ūdenī… Dodu darbiniekiem brīvdienas. Sākās tracis ne pa jokam, jo nebiju brīdinājis rajona vadību. Pēkšņi no agrorūpniecības apvienības zvans, ka tūlīt visiem traktoriem jābūt uz lauka, ieradīšoties rajona komitejas sekretārs ar priekšsēdētāju. Savu lēmumu nemainīju, sagaidīju pārbaudītājus, lai izrādītu applūdušos laukus 40 km vienā un 30 km otrā virzienā. Viņu secinājums absurds: ”Jā, strādāt nevarēja, bet traktoriem bija jābūt darbā!”


Filed under: Vēsture

Biedēklis

[..] Exclusive: Russia refusing to send some rail freight to Latvia – sources [..] Internal Russian Railways data, provided to Reuters by logistics firms, point to a 90 percent drop in the volume of metals, coal and oil products transported by rail from Russia to the Latvian ports of Riga and Ventspils. [..]

avots

[..] ” Latvijas dzelzceļš”  noliedz informāciju, ka Krievija atteikusies sūtīt kravas uz Latviju ” [..]

avots

[..] Krīze valsts otrajā lielākajā tautsaimniecības nozarē nozīmēs nopietnu triecienu Latvijas ekonomikai kopumā, uzskata “Baltijas asociācija – Transports un Loģistika” (BATL) prezidente Inga Antāne. [..]

avots

14.maijs. [..]Latvijas ostās šogad pirmajos četros mēnešos pārkrāva 24,528 miljonus tonnu kravu, kas ir par 10,5% vairāk nekā 2016.gada attiecīgajā periodā, liecina Satiksmes ministrijas apkopotā informācija.[..]

avots

vara bungas:  Labs hibrīdkara kaujas piemērs un mācība neatkarīgi no tā vai milzīgs kritums dz/c pārvadājumos apstiprināsies vai nē. Informatīvo iemetienu  pastiprina sakaitēta pirmsvēlēšanu atmosfēra un surstošie politiķi. Manuprāt spec-info-uzbrukuma operācijas shēma ir vienkārša: RU  ietekmes aģenti saskaņoti  pasvieda vairākiem cienījamiem žurnālistiem no zolīda kantora (tam pašam Ģelzim)  tukšu spīdīgu papīrīti , kas izskatījās pēc  sensacionālas “konfektes” (dzīvs piemērs).  Ziņa aizgāja tautās, tās saturu īsumā var izteikt šādi: “Krievija tulīt piebeigs visu LV tranzīta biznesu, zaudējumus cietīs visi”.  Pirmsvēlēšanu gaisotnē  momentā atradīsies “glābēji”  SC, Eiroskeptiķu, pseido-opozīcijas “arbūzu” vai Ventspils grupējuma izskatā, kuri teiks: ” Balsojiet par mums, dodiet mums varu, mēs ar RU visu nokārtosim, iegūvēji būs visi”.  Vēlētāji, politiķi krītīs panikā, būs haoss, apjukums,  tā rezultātā vēlēšanu iznākums nepatīkams, bet likumsakarīgs, jo kravu tranzīts veido ap 4% IKP un pakalpojumu sniegšanā šajā nozarē tieši nodarbināti  ap 80 000 cilvēku, bet netieši n-reizes vairāk.  Granāta pīļu dīķī. Pretinieka resursu ieguldījums šādai 4GW operācijai ir niecīgs, bet sekas var būt LV graujošas, īpaši , ja tas  notiktu pirms Saeimas vēlēšanām. Domājams, ka viss vēl priekšā, šis bija tikai mēģinājums.

Latvijas Dzelzceļa reakcija bija  savlaicīga un izsmeļoša, tā turpināt. Bet žurnālistiem derētu ikreiz pārbaudīt potenciālu sensāciju  vismaz pie trim neatkarīgiem  avotiem. Citādi var viegli pazaudēt ne tikai reputāciju, bet arī mīlēto valsti.

Ja tomēr Reuters ziņa  izrādītos taisnība, valdībai seifā ir jābūt gatavam tekstam ar ko šādos  gadījumos  uzstāties tautas priekšā, jo biznesa darīšanās ar RU nekad neko nevar zināt, ventīļu griešana un slēdžu raustīšana ir viņu  nacionālais sporta veids un ārpolitikas instruments. Skaidri un gaiši jāpasaka, turklāt tā, lai dzird arī aiz Zilupes, ka LV ārējās, ekonomiskās un drošības politikas kurss nemainīsies, neatkarīgi no tā kādi RU iekšējā tirgus labumi mums tiks liegti  vai cik kārdinošas mirāžas tiks uzburtas par paklausību. Protams, šādu kategorisku nostāju ir pacietīgi  jāskaidro vēlētājiem:  “nekas, izķēpurosimies”, “viss kas mūs nenogalina padara mūs stiprākus”, “izdzīvojām pie brūkoša  socialisma, pārdzīvosim arī “suverēnās demokrātijas” norietu” u.t.t. Lai būtu respekts to ir jāpasaka ar pārliecību, kurai tāpat kā skaistumam “jānāk no iekšām”(c).  Tomēr, ja “iekšās” nav šādas pārliecības  labāk klusēt.

 


Tagged: 4GW, drošība, krievija, psyop

Krītošās vecenes (Šis, savukārt, jau ir cits stāsts)

Bīstamās "KinderSurprise" olas aizliedz tirgot ASV

Ik gadu visā pasaulē tiek pārdots pusotrs miljards "Kinder Surpise" olu – šokolādes kārumu ar rotaļlietu iekšā. Arī Latvijā tas ir iecienīts pirkums gan bērniem, gan vecākiem. Turpretim ASV šo saldumu nopirkt nevar jau vairākus gadus, vēsta Independent.co.uk. Iemesls ir mazās rotaļlietu daļiņas, kas ir noslēptas plastmasas kapsulā olā. Bērniem ir liels aizrīšanās risks ar sīkajām plastmasas detaļām. 

Kas ir slodzes tests un kāpēc man tas ir vajadzīgs?

IMG_7300

Kompleksais slodzes tests ir tāds tests, kuru veic ar veloergometru vai slīdceliņu, kura laikā ir iespējams vienlaikus novērtēt sirds – asinsvadu, elpošanas un muskuļu sistēmas darbību gan miera stāvoklī, gan slodzes, gan atjaunošanās periodā. Kā arī – kuru veic sporta ārsta vai

Lasīt tālāk Kas ir slodzes tests un kāpēc man tas ir vajadzīgs?

1Password pievieno iespēju īslaicīgi noņemt paroles, lidostu dienesti neglūnēs tavā Twitter

Ļaudis, kuri daudz ceļo ar lidmašīnām, ļoti novērtēs jauno 1Password iespēju, kas ļauj īslaicīgi liegt pieeju viedtālrunī esošajiem lietotāju kontiem, lai lidostu drošības dienesti tajos nevarētu glūnēt. Jau iepriekš bija zināms, ka ASV Pilsonības un imigrācijas dienests var pieprasīt ielūkoties ieceļotāja viedierīcēs un pat sociālo tīmekļu kontos. 1Password Travel Mode īslaicīgi liedz pieeju dažādām parolēm un lietotāja […]

Cilvēki palīdzēja uzlikt krucifiksu un apstulba no redzētā

Atsaucoties uz kādas katoļu mūķenes lūgumu, cilvēki palīdzēja uzlikt krucifiksu dievnamā aiz altāra un apstulba no redzētā skata.

Cilvēki palīdzēja uzlikt krucifiksu un apstulba no redzētā

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

Latvijas blogāres apskats #74 (15.05.-21.05.).

Iknedēļas divpadsmit rakstu izvilkums no Latvijas blogāres- kas iekrita acīs, ko nedrīkst palaist garām, kas šķita interesants, vai kurš vienkārši uzrunāja.

Aizvadītā nedēļa blogārē atkal bija ar jautājuma zīmi- veseli trīs raksti ar jautājošiem virsrakstiem:
Sandra Veinberga jautā- Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?
Iveta Buiķe jautā- Vai “Delfi TV ar Jāni Domburu” tiek cenzēts?
Agneses Margēvičas jautājums- Kā uzlabot reputāciju un iebiedēt žurnālistu?

Protams, nedrīkst aizmirst lielo muzikālo notikumu šajā nedēļā- Eirovīziju, par to raksta Doronike- “Eirovīzija-2017”: atskaņas.
Tā kā tuvojas vēlēšanas, tad lietderīgi apskatīties Ritvara sagatavoto rakstu- Rīgas reitingi, un kas tajos redzams.
Tā kā aizvadītā nedēļā virmoja stāsts par divām māmām un fotogrāfi, tad neliels atskaņu raksts no Janas- Piespiedu tolerance.

Vēl ieteiktu izlasīt Ata Lejiņa rakstu- Eiropas pāreja uz tīru enerģiju – potenciāls straujai izaugsmei!

Blogāres lasošo daļu iesākšu ar Tējtasītes rakstu- Grāmatu lasītājas nedienas – stafete. Turpināsim ar Janas izlasīto grāmatu “Laulību līgums” un Inta izlasīto ”Fantastikas pasaulē” sērijas kārtējo grāmatu ”Signāls no kosmosa”.

Liksim punktu ar recepti no Lindas bloga (Lasis medus un sinepju marinādē ar pavasara dārzeņiem) un Valtera jaunizskata profilu (Vot šitais ir tas, ar ko tu dīlosi visu turpmāko dzīvi).

8. MILEX (papildināts)

vara bungas: vakar un šodien BY notiek militārās tehnikas izstāde MILEX-2017. Interesantākās pozīcijas, manuprāt, ir robotizētais apsardzes un novērošanas komplekss , autožira pilotēšana kā SOF karavīra apmācības elements un modernizētais tanks T-72 БМЭ  (ņemot vērā, ka konservācijā RU atrodas  ap 7000 T-72). Par pārējo var jūsmot vai šausmināties, bet galvenais mūsu karavīriem skatīties tehniku kustībā un censties  iegaumēt vismaz nosaukumu un siluetu. Pie mūsu MI tehniskās attīstības līmeņa potenciālā pretinieka kaujas tehnikas vizuālā identifikācija joprojām ir aktuāla.

konteksts

UPD1  2.diena


Tagged: Baltkrievija, bruņojums, iepirkums, krievija

Neslēpti slēptā reklāma

Kāds no man tuviem draugiem – Ansis Dobelis nu jau labu laiciņu ir oficiālais pārstāvis Latvijā šitentādu piepūšamo brīnumu ražotājam, kurus latvju mēlē dēvē par “airdēļiem” (angliski SUP, kas nozīmē “stand-up paddle”). Un kopā ar Kasparu Zlidni organizē uz tiem pat fitnesa treniņus. Pats gan tā arī neesmu īsti uzdrošinājies (…)

Logu apdare koka fasādei

Viens no radošākajiem elementiem objektā protams man ir fasādē iznestie logi + koka vertikāla apdare. Kārtējais eksperiments pirms gala varianta izstrādes. Līdz ar konstrukciju elementiem pasūtīju klāt arī dažus fasādei paredzētos neēvelētos dēļus, tos domāju arī uzskrūvēt. Pirms:

IMG_5958

Vēl no krasošanas darbiem palikusī līmlenta noder, lai atzīmētu kur logam ir noslēpti stiprinājumi

IMG_5959IMG_5960

Vispirms pavisam mazs prototips, noslīpēju vienu apdares dēļa kanti pie kuras līmēšu izplešanas lentu

IMG_5961

Papildus siltinājumam 3cm cietā vate logam pa perimetru

IMG_5962

Rolands no AVU Logiem sagādāja izplešanās lentu, kopā sarēķināju 60m

IMG_5963IMG_5964

IMG_5965

Saliku kopā un tad sapratu kaut kas trūkst

IMG_5966

Vate..

IMG_5968

Sanāca 11cm aile

IMG_5969

Attiecīgi tada arī vate

IMG_5970

Neēvelētam dēlim esot svarīgi glaudīt pa spalvai un tā arī likt virzienā no augšas uz leju

IMG_5971IMG_5972IMG_5973

3cm vate un 2.5cm dēlis

IMG_5974IMG_5975

Skats no augšas, savienojot

IMG_5976IMG_5978IMG_5979

Tagad arī var likt galējo šķērslatojumu no kalibrēta un žāvēta 50×50 un pievilkt arī vidu ailei

IMG_5980

Finālā 3.5m fasādes dēlis turēsies 4 punktos

IMG_5982

Pamēģināju parāpelēt un nekur nekas nekustas, viss stabili un stingri

IMG_5983

Ar to skrūvēšanu gan būs jāizdomā kāds templeits no metāla, lai ir vienā līnijā

IMG_5984IMG_5985

Nomestais zemē gabas izpletās līdz 3 cm

IMG_5986

Un arī paši fasādes dēļi no Egles

IMG_5989IMG_5990

IMG_5991

Izvēlējos 5mm spraugas

IMG_5992

Mezgls pilnā krāšņumā. Cilvēks radīts, lai radītu problēmas, iespītētos un tās atrisinātu:)

IMG_5993

Šeit nav iekļauts siets priekš dabas biedriem grauzējiem un sirseņiem, slīpi nogriezti dēļu gali tipa lāsenes un protams pašu dēļu krāsošana, karkasa krāsošana.


Joprojām turpina dzēst ugunsgrēku tankkuģa mašīntelpā Rīgas līcī

Rīgas līcī uz tankkuģa "Zircon" ceturtdien rīta pusē izcēlies ugunsgrēks mašīntelpā, un to līdz vakaram nav izdevies nodzēst, tāpēc saglabājas bīstama situācija.

Lētas aviobiļetes no Ryanair 16.99 eiro

Lētas aviobiļetes septiņpadsmit eiro vienā virzienā, Ryanair 23. maija aviobiļešu piedāvājums. LĒTĀS AVIOBIĻETES DERĪGAS Ryanair lidojumiem jūnijā, jūlijā, un augustā. Lētās aviobiļetes var meklēt arī ārpus šiem datumiem, bieži par šādu cenu tās pieejamas arī mēnešus trīs vai četrus uz priekšu. AVIOBIĻEŠU CENA Lētas aviobiļetes par cenu sākot no EUR 16.99 vienā virzienā. Pērkot biļetes […]

Es atzīstu, aizdevumus no 2000 līdz 10000000 €

Es atzīstu, aizdevumus no 2000 līdz 10000000 € Seniori ar augstām procentu likmēm, kas laika posmā no 1. līdz 30. atgriezties. Ja jūs piekrītat, lūdzu, sūtiet man savu atbildi pa e-pastu: danielborssert@gmail.com
Tavsdarbslv?d=yIl2AUoC8zA Tavsdarbslv?d=qj6IDK7rITs

Pieneņu laiks un Fiskars nezāļu izvilcējs

Tiem kam mairiņš nav pļava, bet pļauts zāliem, zina ka sākas pieneņu laiks un ar to saistītā nezāļu rakšana. Papildus tā kā pienenei ir mietsakne, kas ir naska uz noplīšanu pie raušana un pēc tam ātru ataugšanu ravēšana pārvēršas par mazpatīkamu nodarbi un bieži vien ar sāpošu muguru.

Lai no tā izvairītos, nopirku Fiskars nezāļu izvilcēju. Nu mana “pilsētas dārznieka” dzīve ir atvieglota un visi ģimenē šo tagad uzskata par spēli nevis apgrūtinošo nezāļu ravēšanu.

IMG_20170514_203641IMG_20170514_203829

Darbības princips maksimāli vienkāršs – uzliek virs nezāles, uzkāpj ar kāju uz “pedāļa” un sagāž kātu uz sevis – nezāle tiek izvilkta bez jebkādas piepūles.

IMG_20170514_203839

Šis pasākums principā der jebkuram augam kas aug kušķveidīgi, piemēram arī šo zāles kušķi izdevās izraut bez problēmām.

IMG_20170514_204001

Secinājumi – instruments nederēs, tiem kam malkas skaldīšana vajadzīga kā alternatīva spota zālei, bet zāles pļaušana lai neaizsēdētos pie TV ? Bērniem nu var iedot jaunu spēli – kurš vairāk nezāles 10min laikā izraus, savukārt siltā laikā var ravēt vienā rokā turot alus pudeli ?

Bet ja nopietni – pavecāks cilvēks ar sāpošu muguru šo novērtēja par super instrumentu un aizlienēja lai savā dārzā nolikvidētu pienenes. Ar to arī viss pateikts.


Filed under: Dārzs Tagged: fiskars, nezāles

Interneta laikmetā ceļu satiksmes pārkāpēji vairs nevar noslēpties citās valstīs

Ceļu Satiksmes Drošības Direkcijas (CSDD) piedāvātā mobilā lietotne kļuvusi par vienu no pieprasītākajiem e-pakalpojumiem Latvijā. Šobrīd mobilo lietotni izmanto teju pusmiljons lietotāju un to skaits turpina pieaugt, savukārt ik minūti šo e-pakalpojumu lieto vairāk nekā 150 cilvēku. Interneta laikmetā vairs nevar noslēpties citās valstīs. Ikdienas procesos notiek aktīva sadarbība starp citu valstu reģistriem, piemēram, informācijas […]

Hārtlijs dodas uz ASV bez atbildes par nākotni Latvijas hokeja izlasē

Latvijas hokeja valstsvienības galvenais treneris Bobs Hārtlijs šonedēļ Rīgā aizvadīja kupli apmeklētu treneru semināru, pēc kura devās uz ASV, nesniedzot atbildi, vai turpinās strādāt izlasē.

Festivāls Laba Daba papildina mūzikas programmu

Festivāls Laba Daba papildina mūzikas programmu Zināma lielākā daļa no starptautiskā festivāla "Laba Daba" muzikālās programmas.

Šogad festivālam apritēs devītā gadadiena un kā katru reizi, festivāla programma tiek sabalansēta, piedāvājot klausītājiem gan Latvijas populārākas mūzikas, gan dažādu interesantu žanru spilgtāko pārstāvju uzstāšanos, tradicionāli pievēršot uzmanību folk un pasaules mūzikai. Programmu ar īpašo festivāla programmu papildina grupa “Pērkons”, dūdu un bungu grupa “Auļi”, apmeklētājus apdziedās atraktīvās “Suitu sievas” no Alsungas,  jaunās kompozīcijas prezentēs „Satellites LV”, grupa “StandArt” atskaņos drīzumā iznākošo albumu “Jūras putnu mistērijas” un vienu no retajiem šī vasara  koncertiem sniegs „Rīgas modes”. Koru dziedāšanas tradīciju festivālā godam izdziedās koris “Mūza”,  festivālu pieskandinās arī starptautisko atzinību guvušie, daudzu konkursu uzvarētāji - koklētāju ansamblis “Balti”. Tāpat jaunākos skaņu materiālus prezentēs „Das Sonntags Legion”, „Ryga & Kaspar Bindeman”, „Rebel Riot”, „Pacific K”, „Future Folk Orchestra”, „Pastakaste”, „Sudden Lights”, „Zari” un Francijas – Latvijas mūziķu apvienība „The Grand Bay”.




Kā īpašu viesi „Laba Daba” piesaka leģendāro Jamaikas mūziķi U-Roy, kurš tiek uzskatīts par reggae dziedāšanas tehnikas toasting pamatlicēju. Festivālā piedalīsies jau pieteiktie „Soviet Soviet” no Itālijas, „TAU” no Vācijas, progresīvā roka kvintets „Tiny Fingers” no Izraēlas, japāņu mūziķis Kenta Hajaši (Kenta Hayashi) un par pirmo „Laba Daba” festivālu tradīciju kļuvusī enerģiskā folkgrupa „Otava E” no Krievijas. Īpaša uzmanība šogad tiek pievērsta Baltijas valstu mūziķiem – Igauniju pārstāvēs kaimiņzemes pankroka veterāni „Vennaskond” un indie grupa „Sibyl Vane”, savukārt no Lietuvas ieradīsies viena no šobrīd aktuālākajām alternatīvās mūzikas grupām „Solo ansamblis”.

Iepriekš jau tika izziņotas arī tādas grupas kā Pienvedēja piedzīvojumi”, „Dzelzs vilks”, „Ezeri”, „Inokentijs Mārpls”, „Pirmais kurss”, „All Day Long”, „Rāva”, „Daba san”, Elizabete Balčus, Artura Skuteļis un grupa „Tvērumi”, „Bezgalībieši”, „Baložu pilni pagalmi”, „Hipstokrātija”, „Riga Reggae”, „Oranžās brīvdienas”, „Vientuļš, bet neglīts”, Nils Īle un „Kanisaifa”.

Vairāki festivāla mūziķi pagaidām tiek turēti noslēpumā, kā arī vairāki pārsteigumi gaidāmi arī elektroniskās mūzikas un Ej Apskrieties prieka mājas skatuvēm. Par radošajām aktivitātēm, atrakcijām, teātra un kino programmu informācija sekos.

Festivāls „Laba Daba” notiks Latvijas Universitātes atpūtas kompleksā „Ratnieki” no 4. līdz 6. augustam. Biļetes pieejamas visās „Biļešu serviss” tirdzniecības vietās un interneta vietnē www.bilesuserviss.lv.

Foto: Ernests Dinka

Pētījums: Apple Watch piedāvā visprecīzāko optisko sirdsdarbības sensoru

Veikts zinātnisks pētījums, kurā atklājies, ka Apple Watch piedāvā visprecīzāko (pētījuma tekstā tas nodēvēts par “viszemākais kļūdu skaits”) optisko sirdsdarbības sensoru. Pētījumā tika iekļauti septiņi dažādi sporta pulksteņi un fitnesa aproces – Apple Watch, Basis Peak, Fitbit Surge, Microsoft Band, Mio Alpha 2, PulseOn un Samsung Gear S2. Pētījumā piedalījās arī 60 brīvprātīgie, kuri valkāja sporta pulksteņus un fitnesa […]

Metāloperā “Kurbads. Ķēves dēls” gaidāmi krāšņi šova elementi

Kurbads3.jūnijā gaidāmā metālopera“Kurbads. Ķēves dēls” ar grupas Skyforger dalību pārsteigs skatītājus ar krāšņu skatuvi vairākos līmeņos, kuras galvenais elements simboliski būs koks. Grandiozie specefekti un īpaši kvalitatīva skaņas aprīkojuma sistēma palīdzēs izcelt spēcīgo muzikālo Skyforger vēstījumu un ļaus baudīt metāloperu, radot telpiskas skaņas vīzijas.

Terases augstums

Tā kā kokmateriālu pirkumu biju sadalījis 2 posmos, tad ir īstais brīdis sākt domāt arī par terases konstrukciju, lai var sūtīt nākošo partiju un piesūtīt klāt ja kaut kas konstrukcijām pietrūkst.

IMG_5921

Nomā paņēmu lāzera nivelieri un pa vakaru nomēriju cik no kura staba man jānogriež, lai būtu vajadzīgajā līmenī ar logiem. Princips vienkāršs, vienā galā uzstāda iekārtu kura redzama no visām vietām kur jāmēra un nomēra 0 punktu (kuram vajag pielīdzināt pārējos). Manā gadījumā 0 punkts ir 32.5cm augstumā salīdzinājumā ar lāzeri. Lai noteiktu cik būs zemu zem 0 punkta stabi attiecīgi 32.5cm – 15cm (terases rāmis nesošais) – 10cm (terases rāmis šķērslatojums) – 3.5cm terases dēlis. Uztvērēju nobīdu uz 4cm atzīmes un noķeru līmeni visiem stabiem gar mājas sienu zem nojumes, nobīdu vēl par 1.5 cm uz leju, lai veidotos kritums noķeru augstumus stabiem pa ārējo malu.IMG_5923

Tur kur pietrūkst augstums kā piemēram šeit tur noslīpēšu virsmu un pacelšu ar kaut ko augšā, teiksim ar ķieģeļiem vai bruģi – tobiš kaut ko vienkaršu.

IMG_5924

IMG_5925IMG_5926

Kopumā ir 18 stabi kuri bija jānonivelē, izdevās mazāk kā 2 stundās.

IMG_5933IMG_5934

Sen nebiju neko tik putekļainu darījis, bija jau aizmirsies.

IMG_5935IMG_5936

Shēma sekojoša. Kokmateriāls tiks balstīts pa tiešo uz betona stabiem, protams izmantojot ruberoīdu gan hidroizolācijai, gan arī ja nepieciešams būs kaut kur pieregulēt nedaudz augstumu. Nesošā konstrukcija no 150×50 kalibrēta žāvēta, šķērslatojums no 100×50 un pa virsu visvienkāršākā Egle 35mm pašrocīgi slīpēta. Gribēju pārbaudīt cik daudz šūpojās staigājot pa virsu ja laidums starp nesošajām 150×50 ir 3m. Gandrīz ciešami, bet labāk tomēr iemontēšu vēlvienu nesošo pa vidu. Šobrīd nekas nav skrūvēts vai zāģēts – tikai idejisks prototips.

IMG_5937IMG_5938

No iepriekšējiem komentārim saprotu, ka tur vajadzēs līdz rāmim atstāt kādus 10mm vietu kura staigāšanai

IMG_5939IMG_5940IMG_5941

Prototipā atstarpes starp šķērslatojumu 50 cm.

IMG_5942

Tā arī paredzēts izmantot 3 dažādus platuma izmērus gan fasādē, gan terasei

IMG_5943IMG_5944

Itkā prasās par kādu cm augstāk, jāpagaida, kamēr tikšu līdz lielā loga pieslēguma prototipam, jo tas man ir noteicošais

IMG_5945


Kaujas rati (papildināts)

[..] Estonian Defence Forces unveiled a multi-mission, unmanned ground vehicle is also equipped with a 12.7mm remotely operated weapon station (RWS) during NATO-led military exercise. The THeMIS (Tracked Hybrid Modular Infantry System) unmanned ground vehicle (UGV) developed by Estonia-based defence and security services provider Milrem was displayed with 12.7mm FNS remotely operated weapon station (RWS) for the first time. [..]

avots

vara bungas: Salīdzinājumam amerikānis MUTT. Izturīgāks par igauni THeMISu,  jo 72h vs 10h, bet celtspēja sanāk igaunim lielāka: 800 kg vs 300 kg .

Tomēr MILREM strauji attīsta projektu, jo vēl pirms 1,5 gada demonstrēja plikus ratus bez torņa, ar ko, kā jāsaprot no puikas teiktā, piepalīdzēja turki no ASELSAN.

 

UPD1 RU analogs:


Tagged: ASV, bruņojums, iepirkums, Igaunija, NATO, zinātne

NKVD slepkavas. Izraksts no kāda protokola

NKVD slepkavas. Izraksts no kāda protokola

Kā šāva poļu virsniekus

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

УБИЙЦЫ ИЗ НКВД: ВЫПИСКА ИЗ ОДНОГО ПРОТОКОЛА

Примерно в мае 1940 года во внутреннюю тюрьму НКВД начали прибывать большие группы польских военнослужащих. Как правило это были офицеры польской армии и жандармы. Как нам тогда объяснили, эти поляки попали в плен Красной Армии при освобождении в 1939 году западных областей Украины и Белоруссии.

«- Там выгружали и складывали их или просто скидывали, или штабелями?

— Ну, у нас не так как у немцев, повели в Бабий Яр да постановили их всех с детьми и постреляли, это у нас положено, как говорится, по уставу… Какой он не был ответственный, а получал свое наказание. А положат как положено. Как опускают, скажем, гроб в яму.

— Но ведь их без гробов?

— Без гробов.»

ВЫПИСКА

из протокола допроса Сыромятникова М.В.

(Свидетельские показания даны им 20 июня 1990 года полковнику юстиции Ершику В.Я.)

С 1939 по 1941 год Сыромятников М.В. занимал должность старшего по корпусу внутренней тюрьмы управления НКВД по Харьковской области.

“…Я вспоминаю, что когда я доставлял арестованных в подвал, мне пришлось видеть, что в комнату куда заводили арестованных, заходил комендант Зеленый, у которого в руках находился револьвер. Из этой же комнаты мы через некоторое время убирали трупы. Я сейчас не могу вспомнить когда именно происходили расстрелы и захоронения на еврейском кладбище. Однако они происходили не каждый день, а очевидно по мере накопления подследственных, приговоренных к высшей мере наказания. Захоронения на еврейском кладбище происходили примерно до середины марта 1938 года.

Затем было организовано новое место захоронения, которое располагалось в Лесопарке, по Белгородскому шоссе в сторону гор. Белгорода в лесу, примерно в 1,5 километра от поселка Пятихатки, примерно в 200 метрах справа от дороги. Из сотрудников УНКВД которые были непосредственно причастными к массовым расстрелам я вспоминал Кашина Василия, Руденко, Руся, других данных их не помню. Вспоминаю, что примерно в 1939 году они еще были осуждены за нарушение социалистической законности. Я их неоднократно видел в подвале, знаю что конкретно делали, какие действия совершили, мне об этом неизвестно.

В рассказанных акциях я участвовал не часто, а периодически по указанию коменданта Зеленого.

Как я уже показал, захоронения на еврейском кладбище прекратились примерно в середине 1938 года. С этого времени захоронения происходили в указанном мною месте в Лесопарке по Белгородскому шоссе. Мне, примерно два раза ночью пришлось вывозить туда трупы расстрелянных советских граждан. Однако более подробно об этом показать в настоящее время не могу, так как за давностью времени уже не помню.

Примерно в мае 1940 года во внутреннюю тюрьму НКВД начали прибывать большие группы польских военнослужащих. Как правило это были офицеры польской армии и жандармы. Как нам тогда объяснили, эти поляки попали в плен Красной Армии при освобождении в 1939 году западных областей Украины и Белоруссии.

Откуда они прибывали в Харьков, мне об этом не известно. В Харьков их доставляли по железной дороге в специальных вагонах. С УНКВД выезжали машины, на которых поляков доставляли в здание УНКВД. Я в то время был старшем по корпусу внутренней тюрьмы и мне пришлось принимать поляков и водворять их в камеры. Как правило в тюрьме они находились недолгое время: день-два, а иногда и несколько часов, после чего их отправляли в подвал НКВД и расстреливали.

Расстреливали их по приговорам или указам судебным решениям, мне об этом не известно. Мне приходилось несколько раз сопровождать их в подвал и я видел, что в подвальные помещения их заводили группами. В подвале находился прокурор, кто именно я уже не помню и комендант Куприй, других данных о нем также не помню, <в то время он был комендантом УНКВД>, и несколько человек из комендатуры. Кто именно расстреливал поляков, мне об этом не известно.

После расстрелов трупы поляков грузились в грузовой автомобиль и отправлялись в лесопарк, в указанное мною место захоронений. Расстрелы поляков производились по мере их поступления в УНКВД. Сколько их было доставлено в УНКВД по Харьковской области я не знаю, и примерно сказать не могу, так как я заболел и попал в госпиталь, где находился 2 месяца на момент моего заболевания поляки в УНКВД еще поступали. Несколько раз мне приходилось грузить трупы поляков и отвозить на место их захоронения. Как я уже показал, место захоронения находилось примерно в 200 метрах от Белгородского шоссе. Его территория была обнесена забором и охранялась.

Дальше начинался яр. Трупы поляков складывали в большие ямы, которых было две или три. Трупы посыпали порошком белого цвета. Для чего был нужен этот белый порошок, я не зною, в то время среди нас ходили разные разговоры, якобы этот порошок способствовал разложению трупов. Надо сказать что все действия по расстрелу поляков и их захоронению контролировались представителями НКВД из Москвы. После расстрелы поляков в этом месте производились и захоронения расстрелянных советских граждан, которые были приговорены к высшей мере наказания. Однако каких-либо конкретных сведений, я об этом не знаю.

Мне известно, что после освобождения города Харькова, на этом месте захоронились приговоренные к расстрелу изменники Родины, каратели, полицейские и другие преступники, однако более детально об этом я показать не могу у так как я не был свидетелем этих акций. После окончания войны стало известно, что на указанном месте захоронения в Лесопарке немцы хоронили своих тифозных больных, однако я об этом помню из рассказов других сотрудников. В послевоенное время это место захоронений было закрыто и мне более о нем ничего не известно.

Я хочу добавить свои показания тем, что ни я, ни другие сотрудники комендатуры не знали кто и за что был арестован и содержался в тюрьме НКВД, нам говорили, что арестованные являются врагами нашего общества, нашего народа. В настоящее время я узнал из средств массовой информации, что в феврале имели место необусловленные репрессии, и хочу, чтобы мои показания помогли восстановить справедливость и увековечить места захоронения жертв репрессий…«

ВЫПИСКА ИЗ ПРОТОКОЛА

дополнительного опроса свидетеля

6 марта 1992 года

гор. Чугуев

Харьковской области

Ст. военный прокурор начальник отдела управления надзора Главной военной прокуратуры полковник юстиции Третецкий, с соблюдением требований ст. ст. 85, 167 и 170 УПК Украины дополнительно допросил свидетеля Сыромятникова Митрофана Васильевича с применением видеозаписывающей аппаратуры. <остальные анкетные данные на Сыромятникова М.В. в деле имеются>

в соответствии с ч. 4 ст. 167 УПК Украины Сыромятникову М.В. разъяснены обязанности свидетеля, предусмотренные ст. 70 УПК Украины, и он предупрежден об ответственности по ст. 179 УК Украины за отказ или уклонение от дачи показаний и по ст. 178 УК Украины за дачу заведомо ложных показаний. Одновременно ему разъяснено, что в ходе допроса будут применена видеосъемка.

В соответствии с действующим уголовно-процессуальным законодательством Украины специалисту Маринченко А. И. разъяснены его права и обязанности.

Допрос Сыромятникова М.В. начат в 11 часов 15 минут.

На вопрос прокурора подтверждает ли свидетель Сыромятников М.В. данные им ранее показания, в том числе и 30 июля 1991 года, последний заявил, что подтверждает все свои показания, данные им ранее и при необходимости может их дополнить.

Допрос Сыромятникова М.В. производился прямо на квартире его.

Вопрос: Вам предъявляется приказ Народного комиссара внутренних дел СССР от 26 октября 1940 г. о награждении работников НКВД за успешное выполнение специальных заданий <в том числе центрального аппарата НКВД СССР, УНКВД Калининской, Смоленской и Харьковской областей> и перечисляются все фамилии, указанные в этом приказе, кого Вы можете назвать? Вот например ст. л-т госбезопасности Куприй?

Сыромятников М.В. Куприй — это комендант. После Зеленого прислали Куприя. Был он комендантом при Управлении в Харькове. Это он выполнял все работы, которые назвали «указания» начальника Управления Сафонова. Он тогда был.

Вопрос : на прошлом опросе 30 июля 1991 г. Вы показывали, что Куприй занимался расстрелом польских военнопленных. Это тот ли Т.Ф.?

Сыромятников М.В. Правильно, это он. Во время войны его судили и еще двоих, забыл кого. Послали их в штрафной батальон. Но они дались. А потом, когда он приехал, война, кажется, закончилась послали в Полтаву на жиркомбинат работать директором. И он мне говорил, поедем со мной, я ответил, что я работаю и меня никто не схватит. Он сказал, что постарается, чтоб отпустили, но я не захотел.

Вопрос : Уточните, когда поляков привезли?

Сыромятников М.В. Да в начале 1940 г. весной. Привезли их из Ворошиловградской области, там лагерь есть. Привезли их в Харьков. Я не знаю сколько их было. Это мне Смыкалов рассказал, что он ездил за ними. Их привезли в комендатур, во внутреннюю тюрьму Управления. Сколько их привезли? Машин 2-3. На ул. Чернышевского, здесь же Совнаркомовская, а с другой стороны Дзержинская, вокруг всего Управления были улицы. Я же был старшина по званию. В должности я тогда был прикреплен к комендатуре. Я был старшим по корпусу.

Вопрос : Вы сами не расстреливали польских офицеров ?

Сыромятников М.В. Это же было поручено коменданту Куприю и с ним был надзиратель Голицын, он работал при Куприе.

Вопрос : Какое участие он принимал в этом, вывозил или чем занимался?

Сыромятников М.В. Он там занимался не знаю. Он был в той группе, которая поляков привозила и расстреливала. Он их в порядок приводил, привозил туда. До прокурора и Куприя приводили Девятилов, понятно. Голицын, его шофер, он привозил только. Он же возил на грузовой машине.

Вопрос : Следующий Шопка. Он какое участие принимал?

Сыромятников М.В. Не знаю. Он в милиции кажется был. Я Вам откровенно скажу, что 800 рублей я никогда не получал. Я получал, в управление вызывали, ну как вроде «оперативные» назывались деньги. Это всегда к праздникам, по 100 рублей давали, я расписывался. А чтоб 800 рублей, то боже збав.

Вопрос: А почему в этом приказе значитесь как поощрённый в сумме 800 рублей?

Сыромятников М.В. Ну значит пускай Куприй отвечает, он деньги получал, в карман забрал, а нас всех поставил туда под ведомость.

Вопрос: А вот эти Голицын, Девятилов, Мельник и другие, — они Вам говорили о том, что получали ли они деньги?

Сыромятников М.В. Не говорили. И не скажут. Потому что это такое дело, может он им приказал, чтобы никому не говорили, что получают, может так. Может они даже не получали.

Вопрос: А вот за то, что отвозили, привозили поляков, копали ямы, когда готовили место для поляков в лесопарке, Вас поощрили?

Сыромятников М.В. Кто поощрял? Их везли туда, где погранучилище. Дальше. В лесопарковую зону, потом ее загородили. Копали. Объясняли, что значит это курсанты учатся как оборону делать, какие окопы копать. Мы копали, копали. Нам даже жрать не давали. Вам, говорили, привезет Капглапов. Он был кладовщиком у Куприй. В его распоряжении были продукты а он их прикарманил. Нас кормить — то не кормили, а копать заставляли, давай, давай.

Вопрос: А яма-то глубокая была?

Сыромятников М.В. Ну как обычно окопы делали противотанковые.

Вопрос: Но Вы вот говорили, что яма одна такая была большая, что туда машина заезжала?

Сыромятников М.В. Машина заезжала. Это такая яма, что танк туда становится.

Вопрос: Сколько, примерно, в машину грузили трупов?

Сыромятников М.В. Сколько положено — двадцать пять, Накрывали их тем, что у них было. Покидали да пошел.

Вопрос: Там выгружали и складывали их или просто скидывали, или штабелями?

Сыромятников М.В. Ну, что знаете. У нас не так как у немцев, повели в Бабий Яр да постановили их всех с детьми и постреляли это у нас положено, как говорится, по уставу. Решение такое. Какой он не был ответственный, а получал свое наказание. А положат как положено. Как опускают, скажем, гроб в яму.

Вопрос: Но ведь их без гробов?

Сыромятников М.В. Без гробов. Ну их же все равно не будут же.

Вопрос: Сколько Вы там дней работали, напомните пожалуйста?

Сыромятников М.В. 6 дней по-моему был, а затем заболел. Шесть поездок сделали. Машине по одной было, а потом по две. Это мне говорили.

Вопрос: А вот внутреннюю тюрьму, где Куприй расстреливал, куда их носили?

Сыромятников М.В. Я уже показывал. Ясно рассказано. Той комнаты уже нет, первый этаж Куприй взорвал, когда немцы уже на Холодной Горе были…«

С.Заворотнов «Харьковская Катынь»

Источник: allin777.livejournal.com 


Filed under: Vēsture

Pētnieki sola 3D hologrammu attēlus viedtālruņos

Hologrammu tehnoloģijas vienmēr bijušas milzīgas, bet tas mainīsies, jo ir izveidoti vairāki jauni, gaismu lauzoši un atstarojoši materiāli, kas varētu ļaut pavisam drīz hologrammu tehnoloģijas ievietot viedtālruņos un arī brillēs. Melburnas Universitātes pētnieki ir atraduši iespēju, kā iegūt no ekrāna izstarotās gaismas 3D hologrammas attēlus. 3D hologrāfisko attēlu veidojošā tehnoloģija ir tikai 60 nm bieza, kas […]

Par laulībām

The post Par laulībām appeared first on SunsFuns.lv.

Par pozitīvo un realitāti

Jau vairākas reizes mēģinu piesēsties, lai šajā blogā kaut ko uzrakstītu. Tomēr katru reizi atduros pret to, ka tam ir jābūt pozitīvam. Tas disciplinē un tajā pašā laikā ierobežo, un tas nav slikti, jo vienmēr kaut ko ironiskāku (vai sarkastisku) var uzrakstīt arī NZA.LV.

Paskatījos uz saviem pēdējiem mēnešiem un būtu tik daudz ko publicēt – tās dažas ballītes, mini-ceļojumi Dānijā, izklaides pasākumi… un tas viss atduras pret realitāti – darbu. Tas arī ir labi, līdz brīdim, kad apkārtējie sāk gaidīt tos video un foto no pasākumiem.

Paceļoju

Pagājušā gadā pēc atgriešanās Latvijā, izdomāju, ka pietiek sēdēt tik daudz pie datora un vairāk jādodas nelielos izbraucienos. Nav svarīgi vai uz vietējo pludmali vai kādu blakus valsti (vai kur tālāk, ja labi piedāvājumi). Ņemot vērā, ka dzīvoju Dānijā, tad “ceļošana” jau bija ierasta lieta. Tik bieži, cik lidoju 2016. gadā, nebiju, laikam, cerējis iepriekš. Paskatoties uz statistiku – 13 lidojumi 2016. gadā (ne darba, bet atpūtas), kurus varēju atcerēties. Tas viss neskaitot mašīnu un autobusu izbraucienus. Līdz ar to plāns, doties uz “visiem” 2016. gada Eiropas festivāliem, izpalika, bet tā vietā bija daudz jautrāki pasākumi kopā ar paziņām un jauniegūtiem kontaktiem. Tāds bija arī plāns 2017. gadam…

Realitāte bija tāda, ka atgriežoties Dānijā, lai iegūtu pilnu profesionālo bakalauru, atkal ikdienu pavadu pie datora. Kaimiņš saka, ka man būtu grēks sūdzēties par “grūto studentu dzīvi”, ja reiz varu nodrošināt sevi ar tikai freelance projektiem. Tā jau laikam ir, zāle zaļāka otrā sētas pusē… Es gribētu atkal pastrādāt, vismaz, pusslodzi, daži gribētu pilna laika pašnodarbinātību. Toties, pateicoties tādā sēdēšanai mājās, esmu no kaimiņa daudz iemācījies par dizainu, lietojamību un tā visa pielietošanu produktu izstrādē.

Kas tālāk?

Jau pēc mēneša atkal esmu atpakaļ Latvijā.

Daži, smejoties jautā, uz cik ilgu laiku palikšu Latvijā? Un kad braukšu prom? :D

Plāns palikt Latvijā… Ja nē, tad Atēnas Grieķijā vai …?

rolandinsh?d=yIl2AUoC8zA rolandinsh?d=xD1eprFKJ5M

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

bredberijs.jpgEs nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

filma%2Bbredberis.jpg1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Fahrenheit-451.jpg
Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.



Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"

Latviešu radītā personālvadības programma CakeHR paplašina savu darbību Ziemeļvalstu reģionā

Latviešu komandas kopīgi veidoto personālvadības programmu CakeHR ir pamats uzskatīt par vienu no Latvijas startap vides veiksmes stāstiem. 2011. gadā dibinātais personālvadības tehnoloģiju uzņēmums pašreiz apkalpo klientus vairāk kā 1000 dažādās pasaules pilsētās. Pie lielākajiem uzņēmuma klientiem pieskaitāmi nacionālā aviosabiedrība airBaltic un ASV televīzijas kompānija CBS. Atverot savu otro biroju ārpus Latvijas, CakeHR ienāk Igaunijas […]

Fantastiski

Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kalvis Bormanis un kompānija spēlē tipisku popmūziku - pietiek kaut vai drusku iepazīties ar grupas tekstiem, lai tu saprastu, ka viņu tematika nav gluži līdzīga Laura Reinika vai pat Dona repertuāram. Viena no tipiskākajām iezīmēm ir tāda, ka Rīgas Modes manā skatījumā drīzāk raksta prozas nevis dzejas tipa tekstus. Pat tajās reizēs, kad dziesmas šķiet esam gandrīz par mīlestību (vai pat pilnībā par mīlestību), tas var atdurties pret salīdzinājumu ar "Skonto" rezervistiem. Kādā no dziesmām līdzās mīlestībai pret futbolu grupa atklāj arī tādas pat jūtas pret jauno vilni - un tas patiešām nav grūti saskatāms, ka Rīgas modi (kas, protams, nāk no Ogres) ietekmē gan jaunais vilnis, gan disko mūzika. Varbūt ne gluži viss albums, bet vismaz atsevišķas tā kompozīcijas atsauc prātā "Scissor Sisters" daiļradi - un šajā situācijā es to drīzāk izsaku kā komplimentu. Kaut kādā mērā tā gan varētu būt tiesa, ka šis ieraksts mani vairāk uzrunā savu tekstu un mazāk - mūzikas dēļ, bet patiesībā tas man tiešām itin labi iet pie sirds (lai arī jāatzīst, ka tas galīgi neskan no laptopa skaļruņiem - tam nepieciešama adekvātāka audio sistēma). Tieši šī iemesla dēļ jāatzīst - būšu itin priecīgs, ja man gadīsies to iegūt savā krājumā vinilā (jo vinilu nav iespējams klausīties caur laptopu, bet tikai adekvātā veidā). Riktīgi sajūsminos par dziesmu "Bojfrendi", tāpat "90-tie". Ko gan nesaprotu - "Viņa ir ballītēs", kurā atrodas vieta arī repošanai (un ļoti reti gadās, ka man repošana šķiet adekvāta un vajadzīga, un šī nav tī reize). Nezinu, vai Rīgas Modes ir popmūzika un vai tā ir gada popmūzika Latvijā - bet mani priecē, ka to par tādu atzīst, jo negribētos tomēr dzīvot zemē, kur par gada popmūzikas mākslinieku atzīst, teiksim, Nikolaju Puzikovu (ar kuru RM konkurēja šai kategorijā). Plus vēl viņi ir futbola cienītāji, kas Latvijā ir relatīvs retums.

Kā atbrīvoties no plastmasas tējkannas smakas

Ko darīt, ja tavā īpašumā ir nonākusi tējkanna, kurā vārītais ūdens neizturami smird pēc plastmasas? Kā atbrīvoties no tējkannas plastmasas smakas? Īpaši bieži šāds defekts piemīt lētākām plastmasas tējkannām. Zinātāji gan apgalvo, ka pie...

The post Kā atbrīvoties no plastmasas tējkannas smakas appeared first on Hitnet.lv.

[Virsraksts nav norādīts]

bļin, palaidu garām
a jā, nebūtu slikti precizēt domas

Kāpēc bērnam nepieciešama disciplīna

chillypepperhothothot: 10/365 Don’t Mess With Lucy by... - kero.i.am: 
(attēls no Pinterest)
"Visatļautība nerada bērnā drošības izjūtu un pārliecību, bet gluži pretēji - haosa izjūtu, bailes un pārgalvību, nespēju sevi kontrolēt un regulēt savas emocijas.
Nespēja sadarboties un paklausīt pieaugušo prasībām bērnā rada nedrošību, neiederēšanās izjūtu, nespēju dzīvot sabiedrībā, kur valda noteikti likumi un kārtība. Paklausīgs bērns nenozīmē pakļāvīgs bērns."

http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vecaki-un-berni/psihologe-bernam-nepieciesama-disciplina.-visatlautiba-rada-bailes-un-haosu.a230960/