Esmu nesaprašanā ..

Sveiki meitenes .. Esmu nesaprašanā , tikai izstiksim bez nejaukiem komentāriem .. Esmu ar puisi jau gadu attiecībās , Un dzimumnakts mums notiek bez izsargāšanās, jo puisis uzticos Un beidz viņš atejot no manīm. Tikai viena reize bij tāda galīgi savādāka, mēs nodarbojāmies ar seksu , taču seksa laikā viņa saucamais draudziņš nocēlās .. Es prota...

Uzmanību - antisektanti!

Ziņu portāla “TVNET” krievu versija sākusi publicēt rakstu sēriju “Uzmanību, sektas!”. Šo materiālu tulko un pārpublicē arī “TVNET” latviešu redakcija. Varētu šim projektam lielu uzmanību nepievērst, jo vai gan mazums lasītas dažādas preses pīles par “sektantu briesmu darbiem”. Varētu, ja vien aiz jaunā projekta nestāvētu kāda visnotaļ odioza nevalstiska organizācija “Antisekt”, ko agrāk pazinām kā Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteju. Tā kā viens no “Antisekt” mājas lapā piedāvātajiem “pakalpojumiem” ir “reliģisko organizāciju sociālās drošības ekspertīze” pēc pašiem “antisektantiem” vien zināmiem kritērijiem, tad, cerams, viņi ir gatavi, ka arī viņu organizāciju kāds šādā veidā varētu izķidāt. Pamēģināsim to izdarīt mēs.

Kas tad īsti ir noslēpumainā organizācija “Antisekt”? Tās pirmsākumi meklējami tālajā 1995.gada oktobrī, kad aktīvistu grupa no Krievu jauniešu kluba sadomāja mest izaicinājumu tolaik strauji augošajai, galvenokārt krievvalodīgajai draudzei “Jaunā Paaudze”. No “Antisekt” interneta mājas lapā teiktā izriet, ka viņiem tajos gados it kā izdevies atrunāt pusotru desmitu cilvēku no iesaistīšanās draudzē. Kopš 1996.gada “antisektanti” rīkoja regulārus piketus pie Rīgas Sporta manēžas, kad tur notika “Jaunās Paaudzes” gadskārtējās konferences. “Antisekt” lielās, ka viņu piketi tā saniknojuši “sektantus”, ka tikai žurnālistu klātbūtne liegusi verbālajai konfrontācijai pāraugt fiziskā.

Patiesībā viss notika nedaudz citādāk. Protestā piedalījās labi ja desmit “antisektantu” un konferences dalībnieki piketu pamanīja vien pasākuma pārtraukumā, kad izgāja no manēžas ieelpot svaigu gaisu. Nebija nekādas “verbālas konfrontācijas”, nemaz nerunājot par fiziskiem draudiem. Ar piketētājiem mierīgi aprunājās un ļaudis atgriezās Sporta manēžā. Drīzāk paši protestētāji bija saspringti un nelabprāt ielaidās diskusijās ar kristiešiem. Arī turpmākie organizācijas piketi visbiežāk tika ignorēti un neizraisīja īpašu interesi, ja nu vienīgi sensāciju kārajiem dzeltenās preses žurnālistiem. Tomēr pašiem sektu apkarotājiem šķiet, ka viņu akcijas nopietni kaitējušas “Jaunās Paaudzes” darbībai.

Saujiņas jauniešu klusais “protests” pie Sporta manēžas izraisīja vien krievu preses interesi.

Sapratuši, ka tikai ar vienas “sektas” apkarošanu maizi nenopelnīs, krievu aktīvisti pievērsās plašākam sektu lokam - gan īstam, gan iedomātam. 1997.gadā grupa pārtapa Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejā, kas darbojās kā divu citu sabiedrisku organizāciju struktūrvienība. 2007.gadā tika izveidota juridiski neatkarīga biedrība “Totalitāro sektu apkarošanas komiteja “Antisekt”", kas gan lūgta, gan nelūgta piedāvā “konsultēt” valsts un pašvaldību institūcijas, izglītības un veselības aprūpes iestādes, tiesībsargājošās organizācijas un plašsaziņas līdzekļus “sektu jautājumos”. Tāpat “Antisekt” eksperti piedāvā noteikt, kura “sekta” ir sabiedrībai bīstama, bet kura ne tik ļoti, kā arī juridisku un konsultatīvu atbalstu cilvēkiem, kuru tuvinieki nokļuvuši “sektā”, un pašu sektantu “rehabilitāciju”.

Organizācijas oficiāli deklarētais mērķis apkarot destruktīvas sektas nebūtu nekas peļams, ja vien tā patiešām cīnītos ar bīstamām sektām un kultiem. Taču “Antisekt”, lai arī reklamē sevi kā profesionālu organizāciju, valda totāla nespēja atšķirt destruktīvus kultus no pasaulē akceptētiem, bet Latvijā mazāk pierastiem kristīgiem virzieniem un draudzēm, kuru darbība ir nekaitīga. “Antisektantu” rakstos un intervijās vienā putrā tiek jaukti krišnaīti un scientologi, “Baltā brālība” un “Durgas templis”, jehovieši un mormoņi, un līdzās tiem arī gluži kristīgas draudzes. Tas liek uzdot jautājumu - vai “antisektanti” maz spēj definēt, kas ir sekta? Īsti nespēj vis. Biedrības mājas lapā teikts: “Ar terminu “sekta” mēs domājam organizācijas, kas ir apvienotas, pamatojoties uz kopīgu reliģisku mācību vai ideoloģiju, veic psiholoģisko vardarbību pret saviem sekotājiem un veido viņiem sociāli psiholoģisko atkarību”.

Viss atkarīgs no tā, kādu saturu ieliek jēdzienos “psiholoģiska vardarbība” vai “atkarība”. Pēc “Antisekt” skaidrojuma, šai definīcijai var pakļaut 90% kristīgo konfesiju un draudžu un ne tikai tās. Biedrība par sektām uzskata ne vien reliģiskas organizācijas, bet arī personības izaugsmes centrus, atsevišķas tiešās pārdošanas kompānijas un pat dažas politiskās partijas. Turklāt “Antisekt” mājaslapā uzsvērts, ka ar jēdzienu “sekta” viņi domā šī vārda “lingvistisko izpratni krievu valodas telpā“. Organizācija it kā reģistrēta Latvijā, bet jēdzienu “sekta” lieto tā, kā to saprot Krievijā, proti, izteikti negatīvā nozīmē. Tiesa, arī latviešu sabiedrībā šim jēdzienam ir negatīva pieskaņa, taču Rietumeiropā un citur pasaulē vārds “sekta” ir ar gluži neitrālu nozīmi, apzīmējot no kādas lielākas kopības atdalījušos mazāku grupu.

Tieši nenoteiktība sektu definīcijā rada haosu visā “Antisekt” darbībā, kur Austrumu reliģijas, New Age un pseidokristīgās grupas tiek bāztas vienā maisā ar kristīgām draudzēm. Šādu biedrības nostāju, iespējams, nosaka tas, ka tās darbinieku vidū ir tikai krieviski uzvārdi, bet krievi uzskata sevi par “narod pravoslavnij” (pareizticīgā tauta), pat ja ticību ikdienā nepraktizē, tāpēc visi pārējie viņiem ir sektanti. Latvijā luterāņi un katoļi gluži par sektantiem saukti netiek, tomēr projekta “Uzmanību, sektas!” rakstos minēti arī tādi visai seni kristietības virzieni kā Septītās dienas adventisti un Pestīšanas Armija. Domāju, zemapziņā “Antisekt” aktīvistiem arī baptisti un metodisti, adventisti un reformāti ir tikai sektanti. Iespējams, par “psiholoģiski atkarīgiem” fanātiķiem sektu apkarotāji nosauktu arī tos katoļus un luterāņus, kas ticību Dievam tver nopietni un Kristus piemēram cenšas sekot savā ikdienā.

Tomēr galvenais “Antisekt” netīksmes objekts ir harizmātiskās un vasarsvētku draudzes. Projektā “Uzmanību, sektas!” iesaistītās “TVNET” žurnālistes Viktorijas Puškeles raksti atklāj pilnīgu neizpratni ne vien par vasarsvētku un harizmātisko draudžu mācību un dievkalpojumu formām, bet arī par evaņģēlisko kristietību kā tādu. Draudžu dievkalpojumos, kuros žurnāliste ierodas slepus ar slēpto kameru kabatā, viņu šokē viss - slavēšana, pielūgsme, lūgšana balsī, ziedojumu vākšana, nemaz nerunājot par tik specifiskām lietām kā runāšana mēlēs vai eksorcisma gadījumi. Lasot Puškeles garadarbus nezini - raudāt vai smieties. No nopietna ziņu portāla, par kādu sevi uzskata “TVNET”, gan varēja sagaidīt, ka pirms rakstīt nomelnojošus rakstus, žurnālists profesionāli sagatavosies tēmai - uzzinās vairāk par konkrētā kristietības virziena izcelsmi, vēsturi, mācību un dievkalpojumu formu. Diemžēl Puškeles raksti pauž klaju neprofesionalitāti un neiedziļināšanos tēmā, par ko pati raksta.

Lūk, daži spilgtākie citāti no Puškeles rakstiem. Aprakstot kādas draudzes dievkalpojumu, žurnāliste raksta: “Kalpojums sākas ar nelielu koncertu - vairākas jaunietes uz skatuves dzied dziesmas”. Nosaukt Dieva pielūgsmes laiku kristīgā dievkalpojumā par “koncertu” nozīmē parādīt pilnīgu nezināšanu par to, kas vispār notiek mūsdienu draudzēs. Arī par dažādiem lūgšanu veidiem žurnālistei nav lielas izpratnes: “Klausītāji ceļas kājās un izstiepj sev priekšā rokas. Daži krīt ceļos, vēl citi saķer rokās galvu un atbalsta to pret priekšā esošo krēslu atzveltnēm”. To lasot pieķer sevi pie domas - kurā draudzē tad tā notiek? Tikai pēc tam saproti, ka žurnāliste pārspīlētā formā apraksta visparastākos lūgšanu veidus - ar paceltām rokām, uz ceļiem, ar rokās pret priekšējo solu rindu atbalstītu galvu. Šādas lūgšanas formas šodien var redzēt gandrīz visās, arī tā sauktajās tradicionālajās baznīcās.

Tikpat tumša bilde žurnālistei ir aizlūgšana. Aizlūgšana par cilvēku ar roku uzlikšanu kristietībā ir sena lūgšanu forma, taču Puškele šausminās, ka “gribētājiem [..] uz galvas tiek likta roka un notiek manipulēšana ar vestibulāro aparātu. [..] Ir cilvēki, kas vieglāk padodas hipnozei, viņi pēc šādām manipulācijām var just “apgaismību un attīrīšanu”, tomēr tā ir tikai pašiedvesma”. Tā. lūk! Atkal vecā nodrillētā “plate” par masu hipnozes seansiem, kas it kā notiekot “netradicionālajās” draudzēs. Nelaime vien tā, ka līdz šim nav gadījies sastapt nevienu aizlūdzēju, kurš jelkad būtu mācījies hipnozes paņēmienus. Taču “Uzmanību, sektas!” rakstos apgalvots, ka arī lūdzēji “atrodas transam līdzīgā stāvoklī”. Aprunāties ar pašiem kristiešiem, ko cilvēks patiesībā jūt “transam līdzīgā stāvoklī”, žurnālistei, protams, nav ienācis prātā. Kāpēc gan, ja tāpat ir skaidrs, ka tā ir tikai pašiedvesma?

Lieki piebilst, ka tāda parādība kā glosolālija jeb Bībeles valodā runājot - mēles, Puškelei vispār nav pazīstama. Un ja arī ir, viņas uztverē tās viennozīmīgi ir nohipnotizētu ļautiņu transa sekas. Puškele raksta: “Man precīzi neizdodas atšifrēt dzirdēto, tomēr izskatās, ka sanākušie zina gan šo, gan citus līdzīgus “vārdus”, kas man neko neizsaka”. Šķiet, runāšanu mēlēs viņa uztver kā slepenu saziņas kodu, kas zināms vien pašiem draudzes locekļiem. Sliktākais ir tas, ka Puškele, pati neapzinoties, ko dara, mēģina ar slepeno kameru ierakstīto mēļu skanējumu uzlikt uz papīra. Reizēm viņas uzrakstītais iegūst pat zaimojošas formas. Te nu jāteic: “Dievs, piedod šai sievietei, jo viņa nezina, ko dara!” Un, paldies Dievam, ka nezina, jo Svētā Gara apzinātai zaimošanai var būt ļoti traģiskas sekas.

Tikpat nepieņemami Puškelei šķiet aizlūgt par slimajiem vai izdzīt ļaunos garus. Kaut Kristum un pirmajiem kristiešiem tās bija pašas par sevi saprotamas lietas, taču ne mūsdienu sekulārajiem sektu apkarotājiem, kas draudzes, kur lūdz par cilvēku fizisku dziedināšanu, sauc par “sektām ar pseidomedicīnisku ievirzi”. Kaut arī Bībelē skaidri teikts, ka viena no Dieva dotām garīgām dāvanām draudzei ir dāvana dziedināt, tomēr īstais Dziedinātājs ir Kristus nevis cilvēks. Neskatoties uz to, Bībele arī skaidri pauž, ka ikvienam patiesi garīgi atdzimušam Dieva bērnam ir Dieva piešķirta autoritāte lūgt par slimajiem. Iespējams, antisektantu “eksperti” būtu pārsteigti uzzinot, ka par slimajiem aizlūdz arī katoļu un luterāņu draudzēs un pat pareizticīgo “batjuškas”. Tāpat gandrīz visās konfesijās praktizē eksorcismu - ļauno garu izdzīšana Kristus spēkā. Tāpēc gan “antisektantiem”, gan cienījamajai žurnālistei varētu ieteikt vairāk laika veltīt Bībeles lasīšanai un Dieva Vārda labākai iepazīšanai.

Var tikai apbrīnot jaunās žurnālistes spēju aprakstīt draudžu dievkalpojumus tā, lai pat zinošam cilvēkam šķistu, ka viņš nokļuvis kāda noslēpumaina kulta sapulcē. Pat tad, ja draudze, par kuru žurnāliste raksta, ir tev pazīstama un tu zini, ka nekas tāds tur nenotiek. Iespējams, šāds skatījums žurnālistei radies aiz nezināšanas par evaņģēlisko draudžu dievkalpojumu praksi un iekšējo kārtību, bet, iespējams, “Antisekt” eksperti viņai iestāstījuši, ka visas draudzes, ko tā apmeklē, ir bīstamas totalitāras sektas. Tādēļ Puškele uz dievkalpojumiem dodas kā uz ienaidnieka teritoriju un apzināti meklē kaut ko aizdomīgu. Ja lasītāju nespēj nobiedēt “hipnozes seansi” un eksorcisms, tiek apgalvots, ka “sektu” dievkalpojumos ar viņu manipulēs “psiholoģiskiem paņēmieniem”. Kas ir manipulācija psiholoģiskiem paņēmieniem, skaidri pateikts netiek, jo tad nāktos atzīt, ka ar līdzīgiem “paņēmieniem” strādā gan reklāmas industrija, gan politiķi, gan pati “Antisekt” savā sektu antireklāmā.

Lūk, daži piemēri, kā tiek biedēti cilvēki. Par kādas visnotaļ kristīgas draudzes dievkalpojumu Puškele raksta: “Garīgā centra pārstāvji ir redzami daudzviet zālē. [..] Daļai no viņiem mugurā ir oranži krekli. Viņi vairākas reizes nofotografē sanākušos, reizēm pārvietojas starp klausītāju rindām un piebalso sludinātājam, kas kopīgo lūgšanu laikā [..] pāriet uz runāšanu nesaprotamās valodās”. Diezgan baisi, vai ne? Sektanti uniformās tevi fotografē, kontrolē zālē notiekošo un “buras” nesaprotamās valodās. Patiesībā tie ir draudzes kalpotāji, kuru uzdevums ir sagaidīt apmeklētājus, palīdzēt tam sameklēt vietu, asistēt mācītājiem aizlūgšanu laikā, rūpēties par kārtību un drošību zālē. Nekāda fotografēšana gan parasti nenotiek, tāpēc var pieņemt, ka Puškele trāpījusi kādā dievkalpojumā, kur tiek fotografēts draudzes vai tās interneta lapas vajadzībām. Bet varbūt žurnāliste fotografēšana sajaukusi ar videofilmēšanu, kas tiek veikta, lai cilvēki, kuri uz dievkalpojumu netiek, varētu to noskatīties ierakstā.

Lasītāju biedēšanai tiek izmantoti arī citi paņēmieni. Piemēram, Puškele īpaši akcentē faktu, ka dažiem aprakstīto draudžu aktīvistiem “mēdz būt šaubīga vai pat krimināla pagātne”. Patiešām, kristiešu draudzēs ir arī bijušie noziedznieki, kuru dzīvi Kristus radikāli pārmainījis. Daži no viņiem ir draudžu kalpotāji un pat mācītāji. Taču jau Evaņģēlijos varam lasīt, ka, sastopoties ar Kristu, daudziem noziedzniekiem dzīve mainās un viņi kļūst par aktīviem Kristus lieciniekiem. Tāpat notiek arī šodien.  Tomēr Puškeles rakstītā konteksts liek domāt, ka “bijušie noziedznieki” apzināti veido “noziedzīgas sektas”, lai manipulētu ar cilvēkiem un izspiestu no tiem naudu. Tā, protams, nav tiesa, vismaz Latvijā.

Tomēr galveno uzmanību biedrība “Antisekt” velta ziedojumu tēmai. Reizēm šķiet, ka nauda ir gandrīz vienīgais, kas patiešām rūp sektu apkarotājiem. Nav gandrīz neviena raksta, nevienas intervijas, kurā šis temats netiktu apzelēts. Izrādās, tieši par to un nevis par savu tuvinieku reliģisko pārliecību visvairāk uztraucas arī “sektantu” radinieki. Vismaz tā izriet no “Antisekt” sniegtās informācijas. Dīvaini, ka cilvēki izturas saprotoši, ja kāds ziedo labdarībai vai dzīvnieku patversmēm, nodarbojas ar mākslas un kultūras mecenātismu, maksā biedru naudu kādas partijas, arodbiedrības vai nevalstiskas organizācijas kasē. Taču, tiklīdz runa ir par ziedojumiem baznīcai vai reliģiskai organizācijai, tūdaļ atskan vaimanas par “mantkārīgajiem melnsvārčiem”, kas “izkrāpj cilvēkiem naudu”.

Un nevienam neienāk prātā, ka baznīcu ēkas ir jāuztur pienācīgā kārtībā, ka arī draudzēm jāmaksā komunālos maksājumus par elektrību, apkuri un citiem pakalpojumiem, ka par mācītājiem un citiem algotiem draudzes kalpotājiem tiek maksāti nodokļi. Un, ja vēl ir vēlme savu kalpošanu aktivizēt, rīkojot evaņģelizācijas un izglītojošus pasākumus vai koncertus, arī tas maksā bargu naudu. Tomēr ne jau tikai materiālais aspekts vien liek cilvēkiem ziedot. Daudz vairāk tā ir kristīgu cilvēku labprātīga vēlme piedalīties savas draudzes uzturēšanā un attīstībā. Tas ir tikai normāli, ja cilvēks rūpējas par savām garīgajām mājām un dara to ar prieku, neviena nepiespiests. Bībele teic: “Priecīgu devēju Dievs mīl”.

Diemžēl ne biedrība “Antisekt”, ne žurnāliste Viktorija Puškele tam nespēj noticēt. Viņa raksta: “Cilvēki bez kurnēšanas ver vaļā savas somas, velk no kabatām naudas makus”. Vai pēc cienījamās autores domām cilvēkiem uz aicinājumu ziedot vajadzētu reaģēt ar skaļu kurnēšanu un protestiem? Nebūtu arī brīnums, ka sekulāri ļaudis tā varētu domāt, jo laicīgajā pasaulē nauda un manta ir ieceltas Dieva vietā. Laicīgam cilvēkam grūti saprast, ka kāds labprātīgi varētu atdot savu sūri grūti pelnīto naudiņu baznīcai. Nu, varbūt sīknaudu, bet ne jau desmito tiesu! Ja kāds to dara, tas noteikti ir zombēts un nohipnotizēts: “Latvijas iedzīvotāji, reliģisku kultu līderu ietekmēti, ir gatavi ne tikai ziedot prāvas naudas summas, bet arī piekrīt “baznīcai” atdāvināt savus īpašumus”. Šādi teksti tikai pierāda, ka sektu apkarotājiem nav ne mazākās sajēgas, ko par ziedošanu saka Bībele un kā to uztver paši kristieši.

Protams, pasaulē ir reliģiski orientētas organizācijas un personas, kuru vienīgais mērķis ir nauda. Tādas ir arī Latvijā, taču ne kristiešu vidū. Dažās draudzēs gan uz ziedošanu ticis likts pārlieku liels uzsvars, taču tas nenotiek aiz vēlmes iedzīvoties, bet gan realizēt lielus un naudietilpīgus projektus Dieva vēsts pasludināšanai. “Antisekt” pārstāvju apgalvojums, ka daudzas kristiešu draudzes visu dara tikai “ar vienu galveno mērķi - lai no saviem sekotājiem izvilinātu pēc iespējas vairāk naudas”, ir apzināti meli. Vismaz Latvijas kontekstā tā noteikti nav. Turklāt nekādas finanšu mahinācijas nemaz nav iespējamas, jo draudžu mācītājiem ir draudzes padomes cieti noteikta alga, lielām draudzēm ir savi grāmatveži un revīzijas komisijas, bez tam visas jaunās draudzes skrupulozi uzrauga VID. Taču “antisektantiem” tas viss ir vienaldzīgs - viņu uzdevums ir sēt cilvēkos aizdomas un neuzticību.

Biedrības “Antisekt” pilnais nosaukums satur vārdkopu “totalitāro sektu”. Tas ir ļoti būtiski, jo Latvijā totalitāru sektu nav. Par totalitāru un bīstamu kādu organizāciju var atzīt tikai tiesa. Vairākās valstīs par tādām atzīti Jehovas liecinieki, scientologi, mūnisti. Taču Latvijā neviena reliģiska grupa nav atzīta par totalitāru. Vairākas reliģiskas organizācijas gan nav tikušas reģistrētas savas destruktīvās mācības vai prakses dēļ, bet dažas netiks reģistrētas nekad, piemēram, sātanisti. Taču tās, kas atzītas par sabiedrībai nekaitīgām un reģistrējamām, nedrīkst dēvēt par totalitārām. Tiesa, pret dažām reliģiskām organizācijām, kas sevi definē kā kristīgas, ir nevis tiesiski, bet gan teoloģiski iebildumi pašiem kristiešiem, jo to mācība būtiski atšķiras no patiesas kristīgās mācības. Latvijā tādas ir Jehovas liecinieki, mormoņi un mūnisti. Pēdējie gan darbojas nevalstisku organizāciju formā. Tomēr arī starp šīm organizācijām nav neviena, kura būtu atzīstama par bīstamu no sabiedrības drošības viedokļa.

Tā vietā, lai šķiestu spēkus apkarojot normālas kristīgas draudzes, “Antisekt” līderiem vairāk vajadzētu uztraukties par patiesi bīstamu reliģisku kultu, visādu raganu, burvju, zīlnieku un šamaņu darbības aktivizēšanos Latvijā. Vienīgais, ar ko šajā jomā “antisektanti” var palepoties, ir japāņu sektas “Aum Shinrikyo” nereģistrēšana mūsu valstī. Visa pārējā viņu darbība vērsta pret dažādiem kristīgiem strāvojumiem. Biedrība apgalvo, ka “Latvijā darbojas vairāk nekā 100 sektas, tostarp vairākas radikālas pseidoreliģiskas organizācijas”. Zinot mūsu valstī reģistrēto konfesiju un draudžu skaitu kļūst skaidrs, ka “Antisekt” par sektantiem uzskata teju visas kristīgās draudzes, izņemot pareizticīgos, katoļus, luterāņus un varbūt vecticībniekus. Biedrības pārstāvji lielās, ka tieši viņi izjaukuši draudzes “Jaunā Paaudze” ieceri uzcelt “Pielūgsmes templi” Salaspilī, ka palīdzējuši “sektantu” radiniekiem atgūt “sektai” norakstīto mantu, mēģinot pierādīt, ka novēlēšanas brīdī šie cilvēki atradušie “afekta stāvoklī” vai pat bijuši psihiski nepieskaitāmi, un citiem saviem “varoņdarbiem”. Tas viss liecina, ka “Antisekt” pati ir destruktīva organizācija, kas sēj naidu un nesaprašanos Latvijas sabiedrībā.

Lai arī sektu apkarotāji bieži šauj pār strīpu, varētu domāt, ka tas ir tikai pārliecinātu pareizticīgo fundamentālistu pulciņš, kas visas citas konfesijas uzskata par sektām un attiecīgi reaģē. Tomēr tā nav. Ir pienācis laiks atklāt biedrības “Antisekt” patieso seju un politisko aizmuguri. Kā zināms, Krievijā pareizticība visos laikos tikusi izmantota politiskos nolūkos. Arī Latvijas “antisektanti” nav tikai nevalstiska organizācija, kas rūpējas par sabiedrības “garīgo veselību”, bet gluži politisks projekts, aiz kura stāv krievu radikāļu partija “Latvijas Krievu Savienība”. Viens no “Antisekt” līderiem Viktors Jolkins agrāk aktīvi darbojās partijā “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, bet tagad ir partijas “Latvijas Krievu Savienība” valdes loceklis. Ar partiju saistīti arī pārējie “Antisekt” aktīvisti. Tie ir tie paši cilvēki, kas atbalsta gan par mūsu valsts suverenitātes apdraudēšanu apcietinātā Aleksandra Gapoņenko tūlītēju atbrīvošanu, gan iestājas par krievu valodas kā oficiālas valodas tiesībām Latvijā, gan solījuši “līdz nāvei” aizstāvēt tiesības krievu skolēniem par valsts naudu zinības apgūt krievu valodā.

“Antisekt” darboņi - Oļegs Ņikiforovs, Viktors Jolkins un Svetlana Krilova
ir arī radikālās partijas “Latvijas Krievu Savienība” atbalstītāji.

Varētu jautāt - kāpēc būtībā politiskam projektam ir svarīgi pozicionēt sevi kā cīnītājus pret “sektām”? Tāpēc, ka iesaistoties evaņģēliskās draudzēs krievvalodīgie kļūst rietumnieciskāki, tolerantāki citām konfesijām, galu galā - lojālāki Latvijai. Līdz ar to radikālajiem krievu politiķiem vairs nav iespēja kontrolēt šo cilvēku pasaules uztveri. Vienotas “nacionālās reliģijas” īpašo nozīmi ir sapratusi Krievija, izmantojot Pareizticīgo Baznīcu kā ieroci, lai cīnītos ar “svešzemju ideoloģisko ietekmi”, nosaucot atsevišķas konfesijas par ekstrēmistiskām un pakļaujot tās mantas konfiskācijai, kratīšanām, pazemojumiem un naidam no sabiedrības puses. Arī Latvijas krievvalodīgo apziņā tiek veidots līdzīgs priekšstats, ka pareizticība ir vienīgais krieviem pieņemamais kristietības veids, bet visas pārējās draudzes un arī daudzas nevalstiskās organizācijas - “amerikāņu sektas”. Varbūt ne gluži katoļi un luterāņi, taču arī tās ir “ārzemju ticības”, kuras īstenticīgam krievam nepiedien apmeklēt.

Kāpēc tieši tagad projekts “Uzmanību, sektas!” kļuvis tik aktuāls? Vispirms tā ir Saeimas vēlēšanu tuvošanās. Partijai “Latvijas Krievu Savienība” šīs ir svarīgas vēlēšanas, kuru dēļ no ES Parlamenta atsaukta pat partijas līdere Tatjana Ždanoka. Šobrīd cīņā tiek likti visnetīrākie ieroči, un viens no tiem ir meli par evaņģēlisko draudžu darbību, šķeļot Latvijas kristiešus un kurinot konfesiju naidu. Radikālie krievu politiķi labi saprot, ka cilvēki, kas saistīti ar evaņģēliskajām draudzēm, par viņiem nebalsos. Tomēr biedrība “Antisekt” neafišē savu ciešo saikni ar LKS, lai gadījumā, ja partija vēlēšanās ciestu sakāvi, varētu darboties autonomi un turpināt šķelt Latvijas sabiedrību, izliekoties par nopietnu pētniecisku iestādi. Par to liecina “Antisekt” vēlme valdības līmenī panākt starpnozaru komisijas izveidi, kas kontrolētu visas reliģiskās organizācijas, personības attīstības grupas un tiešās pārdošanas kompānijas. Tā būtu totāla valsts kontrole pār reliģiskajām un citām nevalstiskajām organizācijām.

Šāda kontrole jau pastāv Krievijā. Lieki teikt, ka par kontrolējošās komisijas ekspertiem Latvijā “Antisekt” piedāvā savus cilvēkus. Tieši biedrības “profesionāļiem” būtu tiesības “noteikt stingras pazīmes, pēc kurām atšķirt sektas no cita veida organizācijām, un spēt izvērtēt, kuras no sektas darbībām sektas locekļiem un sabiedrībai ir labvēlīgas, kuras - bīstamas”. Un, kad tas būs izdarīts, “Antisekt” sola panākt “tādas likumdošanas izmaiņas, kas nepieļautu ne mazāko iespēju darboties sabiedrībai kaitīgām sektām, bet par šo noteikumu pārkāpumu atbildīgās personas tiktu sauktas pie stingras atbildības”. Faktiski biedrība un aiz tās stāvošie krievu politiķi Latvijai piedāvā Krievijā un arī Baltkrievijā izmēģināto “svešzemju sektu”, tostarp evaņģēlisko draudžu demonizēšanas un vajāšanas modeli. Tas ļautu Latvijas krievvalodīgos paturēt tā sauktās “krievu pasaules” ideoloģiskajā verdzībā.

Jautājums - kāpēc projektu “Uzmanību, sektas!” atbalsta “TVNET” latviešu redakcija? Arī tam ir izskaidrojums. 2018.gada vasaras beigās un rudenī Rīgā paredzēti divi lieli kristīgi pasākumi. Augusta beigās un septembra sākumā arēnā “Rīga” notiks evaņģelizācijas festivāls “Awakening Europe Baltija”, bet 20.oktobrī “Skonto” hallē paredzēta Latvijas simtgadei veltīta starpkonfesionālā tautas lūgšanu sapulce “Dievs, svētī Latviju!”. Jau šobrīd pilsētu ielās izgājušas evaņģēlistu grupas, kas stāsta cilvēkiem par Kristu un aicina uz “Awakening Baltija” dievkalpojumiem. Pasākuma dienās tādu būs vēl vairāk. Projekta “Uzmanību, sektas!” rakstu uzdevums ir iebiedēt cilvēkus, lai tie neatsauktos aicinājumam sastapties ar Kristu. Gan “Awakening”, gan tautas lūgšanu sapulce vieno Latvijas dažādās tautības un kristīgās konfesijas, tāpēc nekādi nav “Antisekt” un LKS interesēs. Ne velti sektu apkarotāji savulaik nikni pārmeta katoļu un luterāņu arhibīskapiem, ka tie piedalījušies publiskā pasākumā kopā ar “sektantiem”. No kristiešu vienotības Latvijā “Antisekt” baidās kā velns no krusta.

Fakti liecina, ka aiz “cēliem” mērķiem maskētās organizācijas aizsegā darbojas destruktīva struktūra, kuras mērķis ir kontrolēt valstī notiekošus procesus un nepieļaut kādai reliģiskai vai nevalstiskai organizācijai izkļūt ārpus šīs kontroles. “Antisekt” līderu, psiholoģijas profesora Oļega Ņikiforova un psihologa Viktora Jolkina amatu nosaukumi darbojas kā krāšņa izkārtne cilvēku mānīšanai, kaut patiesībā aiz tās slēpjas savu neprofesionalitāti atklāti demonstrējušie sektu “speciālisti”. Kāpēc biedrība “Antisekt” ir bīstama Latvijas valstij? Tāpēc, ka tā sektu zīmogu uzspiež organizācijām un personām, kuru darbībā nav nekādu sektantisma pazīmju. Tāpēc, ka nepamatoti par sektām tiek pasludinātas draudzes, sabiedriskās organizācijas un personas, kas darbojas pretēji šīs biedrības un aiz tās stāvošo krievu radikāļu interesēm. Šo melu mērķis ir nomelnot sabiedrības acīs tos, kas pretojas “vienas tēvzemes, viena cara, vienas ticības” impēriskajai ideoloģijai.

Kā interesēs šādi meli tiek izplatīti? “Antisekt” interneta lapā lasāms, ka kopš 2017.gada biedrība darbojas arī Krievijā, kur viņu “speciālisti” regulāri tiek aicināti piedalīties Kremļa kontrolēto Krievijas televīzijas kanālu raidījumos. Arī biedrības mājas lapa Krievijā ir daudz apjomīgāka un plašāka nekā Latvijā. Tas liek uzdot jautājumu, kas to visu sponsorē? Varbūt Krievija? Un, ja tā, tad no kādiem avotiem? No dažādām tautiešu atbalsta programmām, no “Russkij mir” vai līdzīgām organizācijām? Taču tādā gadījumā biedrība “Antisekt” būtu saucama par Krievijas ietekmes aģentu. Atcerēsimies - Latvija ir mūsu valsts. Mūsu valsts, mūsu tauta, mūsu zeme. Iestāsimies par savu valsti, zemi un tautu, tās valodu, par brīvību ticēt un brīvi domāt! Neiekritīsim tik lēti Kremļa propagandas tīklos un nedziedāsim tiem līdzi! Būsim modri - Kremļa “antisektantu” mērķis ir nevis vienot, bet šķelt!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

  • Nekas nav atrasts

Mans dēls, ASV karogs un vēsture kā tāda

37027521_1792057974175472_12350478033616
Mans dēls uz ASV karoga fona. Karogu un citus attēlā redzamos atribūtus viņam atsūtīja dēla podkāsta klausītājs no ASV. (ja es zinātu, ar ko podkāsts atšķiras no vienkārša bloga,,,,,).
Dēls savu podkāstu veido uz amerikāņu un vispār uz Rietumeiropu vērstu publiku, kaut arī to bieži klausās arī mūsu pašu bāleliņi. Par to jau ieminējos šī gada janvārī
Puisis stāsta Austrumeiropas vēsturi komunisma periodā, kā arī par notikumiem Krievijā pašlaik, par kuriem viņš informāciju iegūst jūtūbē klausoties krievu raidījumus. Par to viņš kļuvis Krievijai nevēlams un ir ierakstīts melnajā sarakstā un tajā valstī neielaižams.

Populārs, iekārojams, paredzams – mans Samsung stāsts

Domājot par dizaina tendencēm un to kā tikām līdz izgrauzumiem ekrānā, esmu nolēmis radīt rakstu sēriju, kurā atskatīties uz populārāko ražotāju flagmaņu dizaina attīstību gadu gaitā. Visticamāk rakstiem būs vairāk sentimentāla un faktus konstatējoša nozīme, tomēr ir vērts atskatīties pagātnē, lai saprastu, ko saņemam šobrīd un varam gaidīt no nākotnes. Pirmo esmu izvēlējies zīmolu, kura […]

Pam param. MasterCard tīkls nobrucis ?

Ārvalstu resursi ziņo par pamatīgām problēmām MasterCard tīklā. Interesanti, vai tas iespaido arī LV banku izdotās kartes Latvijā ?Gaidu, kad ar šo ziņu "pamodīsies" vietējie portāli-šmortāli.p.s. Tvnets pamodās plkst. 21:35. Ap...

Vācija nespēj atrast pusi no izraidāmajiem imigrantiem

Vācija izdod arvien vairāk rīkojumu par nelegālo imigrantu izraidīšanu. Taču, izrādās, izpildīt tos nevar, jo izraidāmos nemaz nevar atrast.

Sapņu mednieki stāsta par Luminor loteriju

Kādā agrā rītā, pirms doties uz Teksasu, Rīgas lidostā mazliet pastāstījām par mūsu ceļojuma plāniem!

Vai zināji, ka arī Tu vari doties savā sapņu ceļojumā? Norēķinies ar Luminor maksājumu karti vismaz 15 reizes mēnesī un izvēlies savu kontinentu! Seko līdzi mūsu piedzīvojumiem Luminor Instagram un Facebook kontos! Reģistrējies loterijai: luminor.lv

Par laimes zemi Ameriku

Pilnīgi nejauši atradu un noskatījos sekojošos video:https://www.youtube.com/watch?v=LvQMkjPcORMhttps://www.youtube.com/watch?v=Mt61BCsKqughttps://www.youtube.com/watch?v=Job8NEenwyshttps://www.youtube.com/watch?v=ymeB8WnnuBYhttps://www.youtub...

Par drošu ventilātoru (papildināts 18.07.)

If you’re being watched, it’s up to you to make sure you are not an easy target.

Nekļūt par “vieglu mērķi”  ir tava izvēle.

avots

vara bungas: It kā  pamata  šie  Operāciju Drošības (OPSEC) ieteikumi  (skat. avotu) domāti žurnālistiem, bet visi mēs esam mazliet žurnālisti ?

  1. Lietot VPN vienmēr un visur.
  2. Jebkādas (!)  USB ierīces (t.sk. lampiņas, ventilātori utt) izmantot tikai paša pirktas vai paša zagtas. Rriska zonā: davīnātas, atrastas, aizdotas utml USB ierīces (ne tikai zibatmiņas).

  3. E2EE īsziņu un epasta sūtījumu šifrēšana. (VB: Nu, tas iespējams par daudz prasīts, ja neesi Asandžs.  Lai neparspīlētiu var pamēģināt vismaz, ko līdzīgu privnote.compašiznīcinošos ziņojumu serviss)

4.  Ierīču fiziskā drošība. Visām ierīcēm jābūt droši pasargātam no zādzības vai neautorizētas fiziskās piekļuves – uzraudzītām, adekvāti glabātām.

  1. Programnodrošinājuma atjaunināšanas palaišana tikai drošā vidē (ārzemēs vai  mājās, atkarībā no tā, kur ir drošāk).

Var turpināt

UPD1 kā es varēju aizmirst, sociālā inženierija taču… Cilvēks ir psiholoģiski vājš, steidzīgs, pakļauts ieradumiem, labticīgs, tendēts uz sadarbību, to visu izmanto

[..] Social engineering broadly refers to the psychological manipulation of human behavior that makes people act in certain ways or divulge confidential information. It’s a technique that exploits our cognitive biases and basic instincts (e.g., trust) for the purpose of information-gathering, fraud, or system access. Sometimes referred to as “human hacking,” social engineering is a favorite tool of hackers worldwide. While this was historically practiced face-to-face, over the phone, or through printed writing, social engineering can now occur on societal scales through social media and other internet platforms.[..]

avots

ATD lauzīs līgumu ar pārvadātāju apvienību, kurā ietilpst "Liepājas autobusu parks"

VSIA "Autotransporta direkcija" (ATD) lauzīs līgumu ar trīs pārvadātāju apvienību, kurā ietilpst AS "Liepājas autobusu parks", AS "Nordeka" un AS "Rīgas taksometru apvienība", par sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu Rīgas...

Bērna dēļ izsauc operatīvos dienestus, bet palīdzību vajag tramvaja vadītājai

Portāls 17.jūlijā aptuveni pusstundu pirms pusnakts saņēma lasītāja vēstuli: “Labvakar! Gribu uzzināt, kas vakar pa dienu notika uz Tramvaja tilta. Pie tilta, pie Rīgas ielas, stāvēja Ātrā palīdzība. Tramvaja vadītāja pateica, ka priekšā...

Prezidenta Vējoņa aizstāvībai.

Būtu vējš jau pašā sākumā špikeri aizpūtis, nebūtu problēmu norunāt līdz galam #DzSv pic.twitter.com/CMv5LKVC95
— Jānis Tereško (@JanisTeresko) July 8, 2018

Prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu Dziesmu svētku noslēguma koncertā es neklausījos. Sadzirdot vien pirmo teikumu, atslēdzu skaņu un attēlu. Nav manos spēkos klausīties ierēdņu valodā rakstītās runas. Sekoju vien komentāriem sociālos tīklos, kuri ātri vien pārvērtās negatīvā atsauksmju kopkorī, kuri lika iedziļināties un uzrakstīt šo Prezidenta aizstāvības rakstu.

Lasīt tālāk...
zyTET?d=yIl2AUoC8zA zyTET?d=63t7Ie-LG7Y zyTET?d=YwkR-u9nhCs zyTET?d=qj6IDK7rITs

Pamatu pēda

Pamatu pēdu centos veidot pēc iespējas vienkāršāku un racionālāku, lai būtu jāpieliek pēc iespējas mazāk pūliņu. Sāku ar to, ka pie rusvi sagādāju 12mm saplākšņa atgriezumus. Kopā ar atvešanu sanāca šķirties no 140eur. Atgriezumus ņēmu pēc iespējas garākus (3.35m), šādā veidā horizontālo līmeni vajag piedzīt tikai ik pa ~3m un vēlāk saplāksni otrreiz izmantot saimniecībā.

Zinot saplākšņa garumu, tika uz pēdas salikti x veselie gabali un viens gabals piezāģēts tā, lai kopējais garums būtu kā plānā vajadzīgs. Šādi pat nemaz nav jāmēra kopējais garums, samet x+1 saplāksni,  saskrūvē tos kopā un pieceļam stāvus/atstutējam pret bedres malu.

Un tā visas malas pēc kārtas. Tālāk jau ar 50×50 brusiņām saskrūvējam visus stūrus kopā.

Un tad ar līstītēm sasien abas malas kopā/izlīmeņo un ieklāj kautkādu plēvi.

Nedaudz mainījās plāns un nācās likt pamatu pēdā metinātu armatūras sietu 60cm platumā. Stūros vienkārši pārlaidu sietu vienu otram pāri ar domu, ka metinātam sietam būs ok.

8.jpg

Tālāk armatūra tika pacelta uz 6/7cm sēnītēm. Uz to brīdi vislabākais cenas piedāvājums sēnītēm bija ok būvmateriāli pie cenukluba.

Armatūras stūri tika papildus sasieti, perpendikulārā armatūra salikta 2x biežāk, U armatūra piestiprināta pie līstītēm un tad jau arī c25/30 betons saliets pamatu pēdā.

img-20180703-wa0004.jpeg

 

Lietuvas nepilsētas: Suvainiškis

Negaidīta atklāsme: ir principiāla atšķirība starp "town" un "town". Pirms doties nelielā izbraucienā uz Dienvidiem no Rīgas, izpētīju, ka apdzīvota vieta Suvainiškis Lietuvas pusē tiek saukta par "town", tātad pilsēta. Aizbraucām uz turieni, izrādījās, ka tur nudien ir ļoti maz ko redzēt un pēc pilsētas galīgi neizskatās. Iesmējām par lietuviešiem, kuri visādus ciematus klasificē kā pilsētas. Atgriezāmies mājās, atveru Lietuvas pilsētu sarakstu un nekādu Suvainiški tur neatrodu. Domāju - kā gan tas iespējams? Un tad atklājas tas, ka Lietuvā ir jēdzieni "miestas" un "miestelis". Kamēr pirmo ir 101, otro - pāri par 200, un miestelis ir drīzāk saucams par pagasta centru. Lai gan - tā precīzi apgalvo, ka miesteļi ir tieši pagastu centri, es arī nevaru, tas šķiet kaut kas pa vidu starp pilsētu un ciematu. Un Latvijā par "town" sauc visas tās pilsētas, kas nav republikas pilsētas (proti, piemēram, Cēsis un Ogri). Īsi sakot - braukt uz Suvainiški Lietuvas pilsētu apceļošanas plāna ietvaros īsti vērts nebija, bet vismaz tagad esmu šo to uzzinājis par Lietuvas administratīvo iedalījumu. DSC04044 Braucām uz Suvainiški caur Jaunjelgavu, kur tajā dienā notika Fridrihštātes pilsētas svētki. Tas ir viens no Jaunjelgavas vēsturiskajiem nosaukumiem, kas droši vien šķiet labāks mārketinga gājiens, nekā atsaukties uz tiem laikiem, kad šo vietu bija pieņemts dēvēt par Lubu Jelgavu. Parkā pie pašvaldības tajā brīdī spēlēja ansamblis, kas ārēji izskatījās pēc barbershop quartet - ar strīpainām vestēm, salmu cepurēm, un spēlētā mūzika arī bija patīkama un neuzmācīga - droši vien kaut kas no regtaima, kaut kas no diksīlenda, proti - ja ne gluži no tiem laikiem, kad vārds Fridrihštāte bija biežā apritē, tad vismaz tuvu tam. Ļoti negaidīti šajos pilsētas svētkos satikām Latvijas - Miku, Zani un Māru, kas arī tur bija garāmbraucot piestājuši. Gribējās viņus satikt, kamēr šie nav vēl atkal aizdevušies uz Japānu un, lūk, izdevās arī! Pašos svētkos ilgi gan neuzkavējāmies, aizgājām mazliet pastaigāt pa pilsētu, bet pastaigas garumu ierobežoja sācies lietus un attālumā ducinošs pērkons. Tomēr kad lietus pārstāja, vēl aizgājām uz tirdziņu, kur iegādājāmies pudeli Kugrēnu vīna darītavas aroniju un upeņu vīna, un tad gan devāmies tālāk. DSC04029 Braucām pa ceļu, kas ved no Sērenes uz Neretu, piestājot pie šādiem tādiem slēpņiem, apskatot šo to Zalvē, Neretā un vēl kaut kur pa ceļam. Un tad mēs nonācām Suvainiškī. Ko es tev varu pastāstīt par šo gandrīz pilsētu? Itin maz. Tur ir 1863. gadā būvēta baznīca, viens piemiņas akmens (piemiņas pašam Suvainiškim droši vien), viens nestrādājošs alus bārs, skola un pārtikas veikals, kuru mums ilgstoši neizdevās atrast. Swarm iedeva adresi, ievadījām to kartē un tikām aizvesti uz totālu privātmāju ieliņu prom no centra. Šķita jau, ka veikala tur vispār nebūs, tomēr tad mēs ieraudzījām vietējo sīni nākam ar pudeli. Iepriekš viņu bijām redzējuši bez pudeles, kas lika domāt - kaut kur tādu var iegādāties. Un patiešām ievērojām zīmi ar bultiņu "Pārduotuve". Tiesa, atkal jau bija uznācis lietus, tālab uz šo pārdotuvi braucām jau ar auto. Ievērojot to, cik ļoti sīka apdzīvota vieta ir šis Suvainiškis, pat mazliet pārsteidzoši, ka pa to nostaigājām trīs kilometrus. DSC04040DSC04035DSC04048DSC04049DSC04051 Ar to arī šis mūsu brauciens (kā mums tobrīd šķita) uz Lietuvas mazpilsētu bija gandrīz galā. Atceļā vēl piestājām Vecumniekos aplūkot daudzas reizes garām braucot redzētās "Jūras", kur nekad nebija sanācis pienākt tuvāk. Tas ir kāda gaužām aktīva kokamatnieka darba rezultāts - komplekss ar dažādām būvēm un skulptūrām ar reliģisku nokrāsu, ko motivējusi šī vīra pievēršanās Dievam. Tur esot iespējams arī aiziet ekskursijā, bet mums pilnīgi pietika arī ar skatu no ārpuses. Vispār jau diezgan interesanti, lai gan mazliet dīvaini. DSC04061 Ja ņem vērā to, ka šajā dienā solīja baisākos negaisus, bet mēs tādus tā īsti pieredzējām vienīgi mašīnā, ar šo izbraucienu esmu apmierināts. Ar to, ka Suvainiškis neiet pilsētu ieskaitē, ne tik ļoti.

Samsung grasās izlaist Galaxy Tab S4, bet vai planšetdators kādam būs vajadzīgs?

Baumas jau kādu laiku norāda, ka Samsung gatavo visai jaudīgu planšetdatoru Galaxy Tab S4. Tiek uzskatīts, ka Samsung Galaxy Tab S4 nesaņems pirkstu nospiedumu nolasītāju, tā vietā būšot acs varavīksnenes nolasīšanas ierīce. Uzreiz jāatzīmē, ka Android pasaulē vēl lietotnes nepaļaujas uz varavīksnenes nolasīšanas ierīci, to nevarēs izmantot kā pieteikšanās rīku bankas lietotnē vai kādā citā šādi aizslēgtā lietotnē. […]

Nesaprotu

1. Gaidīju domu apmaiņu šajā rakstā, kā tas reiz izvērtās rakstā par manu attieksmi pret braukšanu sabiedriskajā transportā (tur, man par pārsteigumu, sakrājušies 16 komenti). Diskusijas izvēršas citos rakstos, kas nav tik ļoti vērti diskusijai un ir vairāk informējoša rakstura. Arī tad vairāk sanāk repliku apmaiņa par drukas kļūdām un dzeršanu/nedzeršanu. Pēdējo es tiešām nesaprotu. Vai tiešām es nerakstu tādas  tēmas, kurās var izteikt saprātīgāku viedokli par manu pēdējā laika reto iedzeršanu un drukas kļūdām, kuras tomēr ir stipri samazinājušās?
2. Joprojām nesaprotu tos, kas lamā mūsu valsti un dodas darbos uz ārzemēm nodokļus maksājot tur. Galarezultātā šie nodokļi aiziet garām mūsu valsts kasei un tad nu valsts budžets ir tāds, kāds nu viņš ir no mājās palicēju nodokļiem un citiem ieņēmumiem. Ja dzīvotu te uz vietas un strādātu te, ienestu kādu daļiņu pašmāju valsts budžetā. Darbu var atrast. ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, ir iespēja caur pazīšanos atrast ko piemērotu. Var pat atrast iespējas strādāt vismaz divās darba vietās.
3. Tāpat nesaprotu, kāpēc Rīgā dzīve ir dārgāka nekā citās valsts pilsētās. Pie viena nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti raujas uz lielpilsētu nemēģinot radīt kādas infrastruktūras uz vietas, lai būtu darbs un nauda.
4. Man piestrādājot alga un pensija kopā reizēm sanāk virs minimālās algas, viss atkarīgs kur iestājos un kā veicas ar darbiem. Un ar to naudiņu pat pie mūsu dārdzības var puslīdz iztikt sabalansējot savus izdevumus. Un, ja dzīvo divatā, trijatā darbspējīgi cilvēki, tad, saskaņojot kurš kādus obligātos komunālos maksā, var diezgan labi iztikt, naudiņa atliekas arī kādai izklaidei.
Es ļoti ceru, ka kāds tomēr ienesīs man nelielu skaidrību šajos manos "nesaprotu". Un, ja nekāda doma pēc mana posta nerodas, vismaz paklišķiniet reklāmu. Cik esmu ievērojusi, tur kas jauns parādījies.

Pētnieki iemācījušies apmānīt automašīnu GPS sistēmas

ASV un Ķīnas zinātnieku grupa ir nodemonstrējusi neparastu uzbrukumu. GPS apmānīšanas aparatūras un programmatūras komplekss ļauj slēptā veidā ietekmēt automašīnas navigācijas sistēmu un piespiest vadītāju doties uz nepareizu gala mērķi. Agrāk ļaunprātīgu iejaukšanos bija viegli atklāt, jo šādos uzbrukumos netika ņemta vērā ceļu vai ielu infrastruktūra.

 

 

Zinātnieki izmēģināja savu izstrādi uz reāliem ceļiem, uzstādot ierīci savā automašīnā. Tomēr ar ierindas vadītājiem drošības labad tika izmantots 3D-simulators. Eksperimentā piedalījās 40 cilvēki no ASV un Ķīnas, no kuriem tikai divi pamanīja kaut ko nelāgu. Pārējie sekoja GPS sistēmas instrukcijām, nesaprotot, ka dodas nepareizā virzienā.

Aparatūras daļa sastāv no nelielas ierīces, kuras cena ir tikai 223 ASV dolāri. Tā var būt slepeni piestiprināta pie upura automašīnas vai atrasties auto, kas pārvietojas blakus mērķim. Darbības rādiuss ierīcei ir aptuveni 50 metri, kas ir pietiekami pilsētas apstākļos.

 

GPS spoofing

 

Iekārta ņem vērā ceļu izvietojumu un nobīda GPS rādījumus tā, ka oriģinālais maršruts uzguļas uz pilsētas ielu kartes, bet jau ar citu reālo gala mērķi. GPS apmānīšanas (spoofing) iespējamība izraisa īpašas bažas saistībā ar bezpilota automobiļu attīstību, jo viņu pasažieri mazāk koncentrēsies uz maršruta kontroli. Savā darbā zinātnieki ir ierosinājuši pamata aizsardzības pasākumus navigācijas sistēmām, kas palīdzēs mazināt apdraudējumu šādiem uzbrukumiem nākotnē.

Pirmkārt, var izmantot signālu šifrēšanu, tomēr paši pētnieki atzīst šādu pasākumu ieviešanas mazo iespējamību tuvākajā perspektīvā. Otrkārt, infrastruktūras objektiem jāpalīdz pārbaudīt maršruta autentiskumu. Tāpat pētnieki iesaka strādāt pie pašu GPS uztvērēju pilnveidošanas — piemēram, ieviest ienākošo datu pārbaudi, izmantojot signāla pienākšanas leņķa mērījumus (Angle of Arrival, AoA).

Mūsdienu transporta līdzekļi kļūst arvien “viedāki” un tiek integrēti globālajā tīmeklī, kas padara tos par kibernoziedznieku uzmanības objektiem. Uzņēmuma Kaspersky Lab speciālisti ir atklājuši pagrīdes forumos desmitiem instrumentu automašīnu uzlaušanai. Izmantojot tos, krāpnieki var ne tikai zagt datus no auto datorsistēmām, bet arī izspiegot upurus.

Fitbit Versa viedpulksteņa apskats

Līdz visam ir jāizaug pamazām – soli pa solim. Kad es sāku ar saviem apcerējumiem par laiku, es nemaz nenojautu, ka tā, pa vienam viedajam pulkstenim pēc otra un jau pēc pāris mēnešiem manu roku nu jau uz ilgu laiku rotās „viedpalīgs”. Ja pirmais piegājiens ar Garmin VivoMove HR mani tikai nedaudz pakacināja, tad jau […]

Viesis no tālienes

Neitrīno (mazie neitrālie) nereti tiek dēvēti par spokainajām daļiņām, jo tie ārkārtīgi vāji mijiedarbojas ar parasto matēriju. Katru sekundi tavam īkšķa nagam cauri izlido miljardiem neitrīno, neiztraucējot nevienu molekulu. Tomēr 2017.gada 22.septembrī Antarktīdas ledū ieraktie IceCube Neitrīno observatorijas uztvērēji reģistrēja vienu neitrīno. Zinātnieki nekavējoties izplatīja brīdinājumu dažādām observatorijām, cerībā uzzināt, no kurienes ieradusies šī mazā daļiņa.

Mazā aizlaišanās. Diena nr.31 jeb kā mēs Bansko un bulgāru tradīcijas iepazinām

11. 07. Sarunājām, ka dzīvokļa saimnieks atnesīs mums pāris trūkstošas lietas, bet, kad 11 viņš vēl nebija atnācis, gājām laukā. To citā laikā.  Necik tālu neaizgājām, kā tika pamanīts bērnu rotaļu laukums. Tā mēs iepazinām Bansko – no viena laukumiņa … Continue reading

Pastāvi rindā. Nopērc lāci. (masu psihoze)

Bišķi tomēr nesaprotu cilvēku psiholoģiju.https://www.bbc.com/news/uk-england-44809213p.s. Latvijas analogs varētu būt "Muzeju nakts"

Lietuvas pilsētas: Žagare

Tas bija laikam pirms aptuveni diviem gadiem (varbūt pat trijiem?), kad uzsākām projektu "Lietuva", proti, radās doma apmeklēt visas Lietuvas pilsētas, bet tā kārtīgi - nevis tikai ķekšīša pēc, bet normāli izstaigāt, novērtēt, kas labs katrā no tām atrodams un varbūt pat sastādīt Lietuvas pilsētu topu. Kaut kā gan sanāca, ka neesmu līdz šim kārtīgi dokumentējis to, ko esam tur pieredzējuši, bet tagad centīšos šajā ziņā laboties. DSC03965 Dažos iepriekšējos braucienos Lietuvas "tuvo galu" šķita, ka esam jau labi izķemmējuši. Bijām Akmenē, Jaunajā Akmenē, Jonišķos, Šauļos, Viekšniai, Mažeiķos un Sedā. Taču kaut kā sanāca, ka Žagarē, kas atrodas pa vidu starp Jonišķiem un Jauno Akmeni, vēl paviesojušies nebijām. Līdzšinējā pieredze liecināja, ka Lietuvas mazpilsētās parasti nekā diži apskates vērta nav, līdz ar to doma braukt uz tādu Žagari ar nakšņošanu šķita pārspīlēta, bet bez nakšņošanas jau mēs braukt nemākam, turklāt gribās jau nedēļas nogalē atpūsties, lai varētu nakšņot teltī, kur var vislabāk izgulēties. Nekāds agrais starts gan neizdevās, jo no Mežaparka bijām atgriezušies vēlu, līdz ar to no mājām izbraucām vien pusdienlaikā. Braucām caur Jelgavu, nejauši atradām 1950. gadu, tad caur Tērveti līdz Augstkalnei. Augstkalne vispār ir diezgan mistiska apdzīvota vieta - līdz 1939. gadam to sauca par Mežmuižu, par godu tajā esošajai muižai, taču ulmaņlaikos līdzās vietvārdu (un uzvārdu) latviskošanai bija otrs populārs gājiens - atbrīvoties no pēdējām muižniecības pazīmēm, no apdzīvotu vietu nosaukumiem izravējot vārdu "muiža". Un tā Mežmuiža pārtapa par Augstkalni. Nekas, ka tā atrodas Zemgales līdzenumā, kas nav izslavēts ar savu bagātīgo reljefu un arī pašā Augstkalnē vienīgais reālais pretendents uz augstā kalna statusu ir paugurs, kurā atrodas pati muiža. Domājams, tas ir teju piecus metrus augsts. Protams, tīri teorētiski Augstkalne laikam gan atrodas relatīvi augstākajā Zemgales līdzenuma galā, bet iedomājoties, ka angļu mēlē šīs vieta sauktos Highlands, bet krievu - Высокогорье, parasti ar šo terminu saprot kaut ko drusku citādu nekā "gandrīz pamanāms paugurs". Pozitīvais Augstkalnē ir tas, ka vismaz Mežmuižas pils ir labi saglabāta un izskatās glīti, arī kādreizējais muižas parks ir gana sakopts un vietējā luterāņu baznīcā mūsu vizītes laikā pat notika dievkalpojums. Protams, kad tur padomju laikos darbojās sovhozs Augstkalne, gan jau dzīvība bija lielāka, bet kopējais iespaids par Augstkalni radās labs. DSC03940 No Augstkalnes vairs galīgi nav tālu līdz Lietuvas robežai, bet no Lietuvas robežas - līdz Žagarei. Faktiski, no Lietuvas robežas līdz Žagarei ir aptuveni nulle kilometru, proti, uzreiz pēc robežas šķērsošanas tu jau nonāc pilsētā. Auto novietojām Žagares centrālajā laukumā - laukumā, kurš ir daudz plašāks, nekā varētu gaidīt šāda izmēra pilsētā. Tiesa, ja apskatās Žagares iedzīvotāju skaita diagrammu, var redzēt, ka vēsturiski pilsēta ir bijusi daudz lielāka nekā tā ir mūsdienās.
Savulaik patiesībā tur bijušas divas pilsētas - Vecā Žagare un Jaunā Žagare, taču mūsdienās nošķirt vienu no otras ir diezgan grūti, jo patiesībā arī Jaunā Žagare tagad ir dažus gadsimtus veca, un dabiskais pilsētu atdalītājs - Svētes upe - nav kaut kas tik liels un varens, lai to vispār varētu uzskatīt par atdalītāju. Līdz Otrajam Pasaules karam Žagari diezgan droši varēja saukt par ebreju pilsētu, aptuveni pusei tās iedzīvotāju esot Mozus ticībai piederīgajiem. Lieki teikt, ka nekas labs tur kara laikā nenotika, un tagad aptuveni 95 procenti pilsētas iedzīvotāju ir lietuvieši, bet ebreji pat statistikā vairs nav pamanāmi. Par to, kāda šī pilsēta izskatījās tolaik, atgādina vien pamesta sinagoga un daudzas vēsturiskas plāksnītes uz namiem, kas vēsta, kas tajos atradies 20. gadsimta sākumā, un lielākoties tur bijušas dažādas bodītes, kas piederējušas cilvēkiem ar ļoti ebrejiskiem uzvārdiem. Latvijā līdzīgs piegājiens ar pilsētas vēsturiskās informācijas publiskošanu ir novērots Tukumā. DSC03942 Žagares apskati sākām ar kāju pastaigu pa centru. Centrālajā laukumā ievērojām vismaz divus objektus, kas veltīti pilsētas galvenajam simbolam (nē, tā nav žīdu šaušana!) - ķiršu kokiem. Kā izrādā, Žagare ir slavena ar saviem ķiršiem. Gada lielākais notikums Žagarē ir tradicionālais ķiršu festivāls, kas gan notika nākamajā nedēļā, nevis mūsu vizītes laikā, un centrālajā laukumā ir uzstādītas divas tematiskas skulptūras - viens neliels ķiršu koks un trīs milzīgi ķirši uz kātiņiem. Tāpat apkārt šim laukumam atrodas teju visi Žagares veikali, divas ēstuves (viena no tām gan pārāk ātri tika slēgta, bet otra bija ļoti apšaubāma paskata kebabnīca, kurā nebija bezgaļas piedāvājuma), liela daļa apbūves šķiet savus 150 gadus veca. Apskatījām Sv. Pētera un Pāvila baznīcu (šobrīd tur stāvošā baznīca ir celta 19. gadsimta sākumā), izstaigājām vairākas vecās ieliņas, tad pār tiltu aizgājām uz Veco Žagari. DSC03967DSC03966 Vecās Žagares vizuāli vislabāk atpazīstamais objekts ir tā sauktā Pannu māja - ēka, kuras sienas un jumts ir noklāti ar vecām pannām un katliem. Kā izlasīju internetos, mājas īpašnieks esot kāds ekscentrisks kungs, kas aizraujas ar koka tēlniecību, iekšā laikam ir arī muzejs, bet iekšā negājām, arī no ārpuses ir gana interesanti. Toties kaut kur citur gan iegāju iekšā, turklāt - itin izteikti pretēji savai pārliecībai. Proti, Vecajā Žagarē ir baznīca, kura ir mazāk ievērojama ar to, ka tā ir ļoti sena (17. gadsimts), bet vairāk ar to, ka tā bija Žagares Barboras pēdējā atdusas vieta. Žagares Barbora ir diezgan tipisks svētās mocekles stāsts - meitene, kas bijusi ļoti dievbijīga, gribējusi kļūt par mūķeni, neticīgais tēvs to nav atļāvis, meitene mīklainos apstākļos gājusi bojā. Pēc tam - vēl viens tipisks svēto stāsts, proti, viņas miesas esot iebalzamējušās un pildījušas brīnumdares funkcijas. Barboras zārks ilgus gadus atradies Žagares vecās baznīcas pagrabā, taču padomju laikā baznīca slēgta, zārks nozūmēts un svētā pazudusi. Mūsdienās baznīcas pagrabā ierīkota svētvieta ar simbolisku tukšu zārku, svecēm un tā tālāk, un tur tad nu es arī paviesojos. Normāli man galīgi nav raksturīgi brīvprātīgi apmeklēt vietas ar zārkiem, bet tā kā tur bija slēpnis (kuru, ja kas, izvietojis mācītājs, kurš ir atbildīgs par Svētās Barboras kanonizācijas procesu), nācās vien iet iekšā. Mulsinoši un spocīgi, bet vismaz atmiņā paliekoši. DSC03953DSC03958DSC03960 Pamazām sāka gribēties ēst. Kad noskaidrojās, ka neviena kafejnīca Žagarē vairs nav vaļā, izlēmām doties vienkārši uz pārtikas veikalu, tur kaut ko iepirkt un tad kādā tuvējā Lietuvas Valsts Mežu atpūtas vietā ieturēt vieglu maltīti (vieglu, jo mūsu rīcībā nebija prīmusa, līdz ar to nekāda gatavošana nebija iespējama). Tā arī izdarījām. Dodies.lv atrastā atpūtas vieta izrādījās diezgan iespaidīga - ar būdiņu, kurā ir kamīns un vairākiem galdiņiem. Tiesa, kad sākām ēst, atklājās arī kāds mīnuss - tā kā šī vieta bija diezgan dziļi mežā, tur bija ļoti daudz odu. Un ērču - Marina no savām drēbēm nolasīja divas, līdz ar to izlēmām, ka gudrāk būtu evakuēties. Secinājums - šī būtu ļoti laba vieta nakšņošanai aukstajā sezonā, kad kukaiņi raizes nesagādā. DSC03968 Paēduši devāmies atkal uz Žagari. Domā - visu jau bijām apskatījuši? Ka tik ne tā. Apciemojām Žagares muižu. Savulaik šī muiža piederēja kņazam Platonam Zubovam, Katrīnas Lielās mīļākajam un kādu laiku - varenākajam vīram visā Krievijas impērijā. Domājams, vīram ar viņa finansu iespējām Žagares muiža bija ne vairāk kā tāda dārza būdiņa, kur uzglabāt vecas riepas un gurķu burkas, taču raugoties ar normāla cilvēka acīm muiža ir visnotaļ iespaidīga, turklāt nesen restaurēta. Muižas īpašumā ietilpa arī zirgu staļļi un līdz pat mūsdienām Žagare ir slavena ar savu zirgaudzētavu un šajā mazpilsētā pat ir savs hipodroms. Un kas vēl ir Žagarē? Vējdzirnavas, kuras gan nav nekādā dižajā stāvoklī un vismaz pagaidām nekas neliecina, ka plāni tās padarīt par tūrisma objektu būtu tuvu realizācijai (dažus gadus vecā blogpostā redzēju šādu informāciju, bet praksē neko nemana). Un - ļoti netipiska pieeja gadskaitļu izvietošanai uz māju fasādēm - līdz šim mums vispār nebija nācies redzēt gadskaitļus uz padomju laikos celtām privātmājām, bet Žagarē tādas ieraudzījām pat divas un abas - uz viena projekta ēkām. DSC03974DSC03970DSC03981 Ar to mēs it kā būtu gatavi no Žagares doties projām, bet beigās - ne pilnībā. Pie Žagares atrodas Lietuvā iespaidīgākais oss - gara vaļņveida grēda, kas veidojusies ledus laikmetā. Žagares gadījumā apkārt osam ir mākslīgi veidota ūdenstilpe, kas domājams ir dzirnavu iekārtošanas sekas. Pa un gar osu iet dabas taka, kuru izstaigājām, pa ceļam atraduši vietu ar ļoti bagātīgu aveņu audzi, kurā kārtīgi uzņēmām bioloģiski nesertificētus vitamīnus. Pa vidu osam ūdeni šķērso diezgan gara laipa (lietuvieši ir izslavēti ar savām ezeru laipām), kura patiesībā arī kļuva par iemeslu tam, ka mums izdevās tikt pie avenēm. DSC03985DSC03996DSC03982 Pēcāk izlēmām, ka turpat pie ūdens mēs varētu palikt arī pa nakti. Iepriekš bijām domājuši nakšņot Ukru gāršā Latvijas pusē, bet šeit lietuvieši bija iekārtojuši tik kvalitatīvu atpūtas vietu, viss glīti izpļauts, nekādu odu, ka izlēmām no laba labu nemeklēt, bet pārdzīt auto uz atpūtas vietu, kas ir mazliet tālāk no lielā ceļa un turpat palikt līdz rītam. Vai šajā vietā bija paredzēts sliet teltis? Uz šo jautājumu nevaru atbildēt ne apstiprinoši, ne noraidoši. Parka informācijas plāksnē (un Oss atrodas dabas parkā) nekā par teltīm teikts nebija un tā kā visādu aizliegumu bija gana daudz, pieņēmām, ka tātad pret teltotājiem nevienam iebildumu nav. Mazliet gan satrauca, vai mums nesanāks pavadīt nakti lietuviešu ballītē, jo šādas vietas parasti ir iecienījuši vietējie jaunieši. Sanāca - daļēji. Vakara pusē kāda kompānija relatīvi netālu no mums kaut ko uz uguns gatavoja, bet bija skaidrs, ka tie čaļi ar BMW kaut kad brauks projām, un tā viņi patiešām izdarīja, turklāt pozitīvais bija tas, ka viņi pat neklausījās mūziku (pa dienu mēs bijām dzirdējuši Žagares centrā no pārnēsājama aparāta milzīgā skaļumā dziesmu Dura Dura - lietuvieši krievu desu diezgan labi ciena). Mēs vēl mazliet nobaudījām Abavas sauso ābolu vīnu un tad jau bija laiks iet gulēt. DSC03999 Kas attiecas uz nakšņošanu teltī puslegālās publiskās vietās - viena tipiska problēma nudien ir vietējie iedzīvotāji, un šī bija reize, kad šķita, ka labāk ir visiem rādīt, ka mēs te nakšņosim un ka mēs esam ar bērnu. Proti, vienkārši kodēju tipa jaunieši parasti šādās situācijās labprātāk izvēlas nekādos kontaktos nestāties. Vienkārši pārītim teorētiski varētu būt sliktāk. Tikām šādi bija tā, ka vairākas mašīnas nobrauca gar mūsu apmetnes vietu un uzreiz strauji devās prom, apmetot 360 grādu loku. Iespējams, ja cilvēki meklē kādu labu "sex place", ģimene ar bērnu nav pirmais variants, ko viņi vēlētos kā kompāniju. Kā novērojām, šo vietu izņemot mūs iekāroja, bet uzreiz pameta trīs mašīnas - viena ar puisi un meiteni, otra - ar diviem puišiem, trešā - ar vienu puisi. Pēdējais variants šķita vismulsinošākais - var jau gadīties, ka cilvēks vēlas izbaudīt seksu vienatnē, bet tur kaut kā ir šaubas, ka viņš meklēs skaistu vietu ar saulrietu. Bet varbūt es gluži vienkārši neko nesaprotu. Nakts, kā jau parasti teltī, aizritēja lieliski. Esteres miegs brīvā dabā ir tik ideāls, cik vien vispār var būt. Desmit stundas pilnīga miera un klusuma. No rīta biju domājis iet skriet, bet bija slinkums, tik vien kā nopeldējos, ar to arī aprobežojās manas sportiskās aktivitātes. Aizbraucām kārtējo reizi uz Žagares centru ar domu iepirkt etiķa esenci, ko bija pasūtinājuši Marinas vecāki. Atrast to gan man neizdevās, nekas vairāk kā deviņgrādīgs etiķis acīs neiekrita. Gan jau kaut kur bija, bet es jau neesmu nekāds dižais veikalu ķemmēšanas eksperts. Jau atkal šķita - varētu tā kā doties no Žagares prom, bet jau kārtējo reizi tas mums neizdevās. Sākām ar pilskalnu turpat pie osa, un tad tik turpinājām. DSC03982 Pārsteidzoši, cik daudz tūrisma objektu var būt vienā mazpilsētā. Dolomīta raktuves? Protams. Dīvaini ērmaini putnubiedēkļi teju pie katras mājas? Kā gan citādi. Milzīgi seni ebreju kapi? Loģiski. Piemiņas vieta vietā, kur ebrejus šāva? Arīdzan. Pilsētas ķiršu dārzs vairāku hektāru platumā? Noteikti. Avots, kura ūdens agrāk izmantots alus darīšanai? Ir (kaut kur laikam ir arī darītavas drupas). Atliekas no akmens tilta pār Svēti, kas izgaisis kaut kur laikā pēc Otrā Pasaules kara un tagad ieaudzis biezoknī? Arī tas. Un tad vēl garām braucot redzējām zirgu ganības. Un tā nu beigās sanāca, ka mēs šajā mazpilsētā un tās apkārtnē pavadījām pilnu diennakti - daudz vairāk, nekā to varētu gaidīt no tādas mazas, nejauši izvēlētas Lietuvas pilsētas. Un labi mēs tur laiku pavadījām, nudien! Ja vēl būtu kāda strādājoša kafejnīca svētdienas vakarpusē, Žagare vispār būtu izcila pilsēta, bet arī bez tās varu teikt, ka pagaidām tā ir man ir kļuvusi par vienu no iecienītākajām Lietuvas pilsētām. Pagaidām gan nesaku, ka mēs tur brauksim drīzumā atkal, jo vēl daudz vietu Lietuvā nav apmeklēts. DSC04010DSC04015DSC04024

Žurnāliste Inga Spriņģe: kādēļ es aizstāvu Vējoni

Ar autores piekrišanu pārpublicējam žurnālistes Ingas Spriņģes personīgo viedokli par skandālu, kas sabiedrībā uzpūsts par un ap Latvijas pirmās personas – Raimonda Vējoņa runu Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā. Mūsuprāt, šajā viedoklī labi pamatots tas, kāpēc šobrīd valsts prezidenta kritika ir skatāma ļoti uzmanīgi, neatkarīgi no tā, vai tai nav vai ir pamats. Turpinājumā […]

Jumta krēsls

DSC_0333

Google Street View automašīna atkal viesosies Latvijā

Šovasar Google Street View automašīna atkal ceļos pa Latviju, lai atjauninātu vietējos datus Google Maps kartē. Šoreiz Street View automašīna īpašu uzmanību pievērsīs informācijas atjaunināšanai par starppilsētu ceļiem. PopulārāGoogle MapsiespējaStreet Viewpašlaik ir pieejama vairāk nekā 85 valstīs visā pasaulē, kā arī Arktikā un Antarktīdā. Tā lietotājiem dod iespēju aplūkot dažādu ielu, kā arī kultūras un […]

Mazā aizlaišanās. Diena nr.37 jeb ceļš, Rilas klosteris un ceļš

17.07. Albert, jāsaliek savas mantiņas somā, brauksim prom no šejienes. Uz jūru? Nē. Baseinu? Arī nē. Iepriekšējā vakarā nepaspējām uz veikalu, tāpēc no rīta brokastīs puse arbūza. Arī kafija beigusies. Lai sevi motivētu ātrāk sakrāmēties, apsolījām sev kafiju un Albertam … Continue reading

Eiropas Komisija Google uzliek 4.34 miljardu EUR sodu par Android pretmonopola noteikumu pārkāpumiem

Eiropas Komisija uzņēmumam Google ir uzlikusi 4.34 miljardu EUR naudas sodu par ES pretmonopola noteikumu pārkāpšanu. Google kopš 2011. gada ir noteicis nelikumīgus ierobežojumus Android ierīču ražotājiem un mobilo tīklu operatoriem nolūkā nostiprināt dominējošo stāvokli attiecībā uz vispārējo meklēšanu internetā. Google tagad šī rīcība 90 dienu laikā ir jāizbeidz. Pretējā gadījumā būs jāmaksā soda maksājumi līdz pat […]

Maksimālais pulss

Kad izej paskriet sešos no rīta un baidies, ka norausi Ušakovu, bet apkārt nav neviena paša cilvēka.

Izziņots Emporio Armani Connected 2018 viedpulkstenis

Modes zīmols Emporio Armani tikko izziņojis jaunu viedpulksteņa modeli Emporio Armani Connected 2018, kas seko gandrīz divus gadus vecajam pirmā paaudzes Emporio Armani Connected pulkstenim. Emporio Armani Connected 2018 piedāvā visu, kas īstam viedpulkstenim pienākas. Emporio Armani Connected 2018 darbina Google WearOS 2.0 operētājsistēma, tas saņēmis GPS un NFC, kā arī pulkstenim ir optiskā sirds sitienu mērierīce. Emporio Armani Connected […]

Grāmata – Pamodināt Lāčplēsi

Paplānajā Viļa Lācīša grāmatiņā ir par neilgu laika posmu latviešu viesstrādnieku dzīvē Anglijā. Nekas daudz tur nenotiek, bet turienes latviešu ikdiena, raksturi, prieki un bēdas atklāti kā uz delnas. Un nav jau tā, ka viss notiek jauki, gludi un bez dažādām likstām un atgadījumiem. Grāmatu lasīt ir viegli, milzu intelektuāla piepūle nav nepieciešama. Tēli ir[...]

#150 – 5 atradumi: būt racionālam nav racionāli, dzīves jautājums un meditēšana ir fitness [no 8.jūlija]

1. RACIONALITĀTE. Būt racionālam nav racionāli. Nejauši parādījās jauns vārds. Vienā no podkāsta sarunām Sam Harris ieminējās par kādu Jēlas universitātes psiholoģijas profesoru, kuru viņš nesen intervējis. Paul Bloom. Parasti šādās situācijas mana nākamā darbība ir – atvērt podkāsta aplikāciju un meklētājā ievadīt jaunizdzirdēto vārdu. Vai gadījumā viņam nav savs podkāsts? Šādā veidā ir parādījušies […]

The post #150 – 5 atradumi: būt racionālam nav racionāli, dzīves jautājums un meditēšana ir fitness [no 8.jūlija] appeared first on .

Draudzība kā slogs, pt. II

– Es esmu ar mieru iet jebkur! – Arī dirst?

iPad planšetdatoru lietotāji tiks pie pilnā Photoshop

Bloomberg vēsta, ka Adobe plāno savu jauno produktu attīstības stratēģiju un izlaidīs pilno attēlu apstrādes programmas Photoshop versiju iPad planšetdatoriem. Jaunums tiks izziņots jau oktobrī, kad Adobe rīkos savu MAX konferenci, bet fināla produkts būs pieejams nākamgad. Adobe jau no 2012. gada savas programmas Creative Cloud ietvaros piedāvā kā abonēšanas pakalpojumu un tas ļāvis uzņēmuma […]

Plāno stiprināt nevainīguma prezumpcijas aspektus

Kaut gan Kriminālprocesa likumā ir noteikti nevainīguma prezumpcijas tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tajā jāveic izmaiņas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, kas stiprina nevainīguma prezumpcijas aspektus. Grozot likumu, plāno aizliegt augstām amatpersonām publiski paziņot par kādas personas vainīgumu, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, nodrošināt aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem tiesības neliecināt pret sevi, kā […]

Ugunsgrēks iznīcina latvieša biznesu Limerikas grāfistē

Pagājušās svētdienas naktī ugunsgrēks praktiski iznīcinājis latviešu uzņēmēja Mareka Beides biznesu – virtuves mēbeļu ražotni, kas atrodas Ballylanders ciematā Limerikas grāfistē, vēstī Limerick Leaders. Bez darba palikuši 25 strādnieki un zaudējumu apmērs tiek lēsts tuvu miljonam eiro. Ugunsnelaimes cēlonis vēl nav noskaidrots, bet tiek uzskatīts, ka tas nav bijis aizdomīgs. 37 gadus vecais AB Wood Products [...]

Trampa apoloģija (papildināts 17.07.)

red_wave_trump_tina.jpg

[..] The Trump Doctrine could be summed up as a policy to defuse situations that might require military actions and instead engage in an offensive economic policy, while disregarding opinions from abroad in the broadest sense.[..] In Trump’s case, that doctrine involves reducing military risks, using economics as a lever, and ignoring the opinions of foreign governments and the global public. The president can only react to the situation he’s presented with, and from there his doctrine is established. [..] The solution is to maintain a presence and avoid combat by engaging in extended negotiations that may lead to something or nothing but that would reduce the military threat.[..]

[..] The only effective response to these crises, therefore, is diplomacy. Consider the North Korea crisis. The U.S. could have responded to Pyongyang’s development of nuclear weapons in three ways: launch a war; passively accept the situation, or negotiate. Trump chose the only option he could, which was to try to reach some sort of understanding with North Korea. When it comes to Russia, Trump had a similar menu of options: aggressiveness; passivity, or diplomacy. But given Russia’s involvement in Syria, an area where the U.S. is engaged, as well as the potential threat to Eastern Europe and the Caucasus, Trump had to take the diplomatic route, which explains why he is meeting with Russian President Vladimir Putin next week. [..]

George Friedman

avots

vara bungas: No tā netieši arī izriet tas, ko  agrāk teicu – izstāšanās  no NATO US interesēs neietilpst un netiek plānota, uzsvars tiek likts  uz  potenciāli sprādzienbīstamu un pat nāvējošu  situāciju “atmīnēšanu” šeit un tagad, jo ir pēdējais brīdis. US ir uzņēmušies par daudz pienākumu (Eiropa, Irāna, Afaganistāna, D-Koreja, Irāka, Sīrija un D-Kaukāza kā minimums) , bet nav gatavi reģionālai konvencionālai sadursmei ar  līdzvērtīgu pretinieku (CN, RU, IR), kas var notikt provokācijas vai incidenta rezultātā. US nepieciešama pauze reorganizācijai. Šādos spiedīgos apstākļos  var arī uz Angelu sabļaut, Vovam pieglaimoties  un Kimam roku paspiest. Ja ar to pietiek, just let it go. Sliktāk būtu, ja par saspīlējuma “atmīnēšanu” būtu jāmaksā ar US militāro mācību un dalības tajās atcelšanu Eiropā, kas jau notika D-Kotejā. Kā  norāda Marks  Galeotti:

[..] none of this means that America is coming under Russian domination, nor even that Trump is going to be brainwashed. If nothing else, a president long on ego and short on attention span cannot be bought, only borrowed. Besides, his promises and his loyalties do not appear to be worth counting on.[..]

avots

tas gan arī uz mums attiecināms.

Uz pozitīvu iznākumu  pēc NATO samita norāda arī bijušais NATO parlamentārās asamblejas priekšsēdētājas Maiks Terners:

[..] What I’m hearing from our NATO allies is that Trump’s actions are helping their domestic debates on funding priorities. Those who are military- and national security-leaning are appreciating the pressure because they know that they need our own military infrastructure. Trump is allowing them to change the political discourse to get 2 percent. [..]

avots

kā nu tam nepiekrist, ja Brisēlē vēl  putekļi nav nosēdušies pēc Air Force One aizlidošanas, bet LV jau skan:

Mēs nevarēsim izbēgt no sarunas par aizsardzības izdevumu palielināšanu”

un tas ir pareizi.

UPD1  Būtiskākā Trampa-Putina satikšanās daļa bija 130 minūšu saruna “aci pret aci”. Tūlītēju rezultātu nav un tos neviens negaidīja (atšķirībā no tikšanās ar Kimu).  Par šo balli Tramps samaksās ar pamatīgām paģirām mājās. Putins no paša sarunu fakta  tikai ieguva, nepiekāpās ne par milimetru un izskatās, ka tiešām tur Trampu aiz pautiem. Mums tas nozīmē nepieciešamību nevis pārorientēties “prom no US” , bet veltīt lielāku uzmanību bilaterālām attiecībām ar PL, Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, kur vēl ir daudzi neapgūti resursi, turklāt ņemot vērā, ka nosauktās valstis ir tādā pašā situācijā kā mēs. Ļoti dīvainā situācijā maigi izsakoties. Jāmācās pretstāvēt RU balstoties tikai uz savām un tuvāko kaimiņu spējām, kas ir nepierasti, bet loģiski.

UPD2    Precīzākais Helsinku samita apzīmējums   – ” dumbass Yalta

#Fudzi161km by Mārtiņš Zvīdriņš

fudzi161

Maija beigās biju pieveicis pārgājienu Kolka – Dubulti un dziedēju savas daudz cietušās kājas. Vienu brīdi man ienāca prātā ideja papētīt šī pasākuma organizētāja internetā atstāto nospiedumu. Lapa pa lapai, un uzdūros šai grāmatai. Par to savā blogā bija uzrakstījusi Līga, un uz viņas vērtējumiem es paļaujos. Nolēmu grāmatu iegādāties, grāmatu veikalos nebija, domāju ok – ibooks jau nepievils – pievīla. Sāku pētīt vairāk, izrādās, ka grāmatu savulaik izdevuši ar pūļa finansējuma palīdzību un tā pieejama ierobežotā skaitā. Rakstīju uz internetā atrasto adresi pašam autoram. Par laimi man grāmata vēl bija pieejama, samaksāju un ko tu domājies – man grāmatu uz mājām piektdienas vakarā piegādāja pats autors! Cepuri nost par tādu servisu!

Pati grāmatas anotācija gan ir visnotaļ pieticīga un nemaz īsti neatklāj grāmata saturu. “Stāsts par kādu Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri, kurš kļuva par mākoņkilometru tirgotāju un devās skrējienā apkārt Fudzi vulkānam Japānā. Stāsts kā pasaka, kas varētu atgadīties ar katru no mums.”

Ja esi cilvēks, kurš uzskata, ka autobiogrāfijas prot un drīkst sarakstīt tikai vīri ar sirmām bārdām, tad droši vari tālāk nelasīt. Grāmatas autoram nudien vēl nav sirma bārda, un ko nu tur slēpt, arī pats teksts nemaz nav literāri pieslīpēts. Taču rakstītajam ir viens bonuss, kas pārsit visus trūkumus – tas nāk no sirds. Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spēj tā atklāti izlikt savu dzīvi uz papīra, neko daudz neslēpjot un rakstot, kā ir. Pat ja ar kaut kas ir piemelots, tad es to nespēju ieraudzīt.

Vispirms gribu pateikties autoram par to, ka nu es beidzot saprotu, kas ir tas RuneScape. nodaļu izrāvu cauri vienā piegājienā. Varbūt tādēļ, ka pašam patīk datorspēles un nekad neesmu smādējis labu stāstu par tām. Taču šī nudien nav tā grāmatas daļa, kas man deva īpašu pievienoto vērtību, īstās nodaļas bija skriešana apkārt Monblānam un #Fudzi161km. Par Fudzi pasākumu es biju tviterī jau lasījis, lai gan, iespējams, autora izklāsta stils man smadzenēs iedēstīja viltus atmiņas (tā ar gadās). Mani ultramaratonistu pasākumi un viņu trases ir interesējušas. Pašam gan skriešana riebjas no bērna kājas, bet noklundurēt pārdesmit kilometrus neliekas nekas traks. Varu uzreiz pateikt, ka ceļojuma apraksti autoram ir līmenī; viņš stāsta ne tik vien par pašu sacensību tehnisko procesu, bet savus pārdzīvojumus, iespaidus, ceļu uz sacensībām. Tad nu vari lasīt un salīdzināt ar sevi, es piemēram nevaru nemaz iedomāties, ka es ejot varētu aizmigt, pat pēc divām diennaktīm. Man arī nekad nav bijusi tāda fiziska slodze, ka sāktos halucinācijas. Tad nu sanāk tāda sava ofisa planktona perspektīvas salīdzinājums ar nopietnu ceļotāju. Tas paplašina skatu uz dzīvi un, iespējams, motivē izdarīt kaut ko tādu, uz ko pats nekad nesaņemtos, kalpot par iedvesmas avotu un likt sasparoties.

Autors ir iedvesmojies Šekltona un Dimā. Ja par Šekltona piedzīvojumiem es pilnībā piekrītu, tad Dimā darbi mani nekad tā pa īstam nav aizrāvuši. Tas gan neliedza man tos pārlasīt daudzas reizes. Grāmatā daļa no lapaspusēm ir veltītas citātiem no šīm un vēl citām grāmatām. Ar citātiem es domāju pāris lapaspuses teksta. Tie acīmredzot raksturo dažādus autora dzīves pagrieziena punktus un veido zināmu paralēlo stāstu. Godīgi sakot, man visa šī alegoriju un alūziju lieta diezgan bieži aizved neceļos un es varu pēc tam piecas minūtes sēdēt un analizēt, ka caur šo skatīties uz iepriekš lasīto. Vai arī naktī pamodies un ne no tā ne no šā sākt domāt, bet kāpēc tur tā bija!? Man nebija nekā pret teksta blāķiem, jo grāmatas ir labas un lieku reizi pārlasīt interesantākās vietas nevienam nekad par sliktu nav nācis. Vienu brīdi pat sākās grāmatblogera ieteicēja sindroms un biju nolēmis autoram uzrakstīt un ieteikt vēl grāmatas par zābaku ēšanu un ziemeļu pētniecību, kas manuprāt ir tikpat labas, bet tad nolēmu neuzbāzties.

Nu un vēl daļa no grāmatas ir par dzīvi, to pašu pelēko ikdienu, kas īstenībā aizpilda laiku starp dzīves pagrieziena punktiem. Kur nākas Operā pārbaudīt biļetes, tirgot tūrisma inventāru un mēģināt izdomāt, ka realizēt savus sapņu. Te ir arī mīlestība un nāve (kā nu bez tā), nav jau nekāds kolbā klonēts radījums. Taču šis fons ir tikpat svarīgs kā viss pārējais, jo tas definē cilvēku.
Ja jārunā par grāmatas mīnusiem, tad vienīgais, kas nāk prātā ir tās fiziskās dimensijas, ja vilcienā vēl var izvadāt līdzi, tad ceļojot bija jāatstāj vien mājās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, reti gadās izlasīt tik sakarīgu cilvēka stāstu par dzīvi. Ja vēlies uzzināt, kas motivē cilvēkus darīt kaut ko līdz spēku izsīkuma robežai, reizēm pat kaitējot savai veselībai, tad šis būs viens no stāstiem, kādēļ tas vajadzīgs.

Segway izziņo elektriskās slidas un Ninebot hoverbordus pārveidos par kartingiem

Dažāda veida hoverbordi un žiroskūteri kļūst arvien populārāki arī Latvijā un vismaz Rīgā jau relatīvi bieži sanāk redzēt, ka garām pabrauc kāds no šiem modīgajiem verķiem. Bet var arī saprast, jo šīs ierīces vairs nemaksā kosmosu, bet ļauj ātri un bez piepūles pārvietoties gan pa ceļiem, gan trotuāriem. Pirms kāda gada sanāca izmēģināt Ninebot hoverbordu […]

Kursors.lv konkurss: Laimē izturīgo Cat S31 viedtālruni

Beidzot ir klāt īsta un patiešām silta vasara un tas nozīmē tikai vienu – beidzot varam daudz laika pavadīt brīvā dabā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka mums varētu noderēt izturīgs sakaru kompanjons. Cat S31 ir vienkāršs, bet reizē arī izturīgs Android viedtālrunis ar paaugstinātu izturību pret triecieniem un mitrumu. Sadarbībā ar Cat Phones Baltics mums […]

Otrā kafijas krūze

Blogs jau sen kā zaudējis savu pamatnozīmi un to, kāpēc tapa radīts. Tas ir kļuvis par placdarmu manām pārdomām un stāstiem par to, ko esmu redzējusi, dzirdējusi. Ceru, ka ne pārāk bieži atkārtojos savās domās. 
Man ir pieci sekotāju un daudz lasītāju, tik žēl, ka šie lasītāji daudzos gadījumos paliek anonīmi. ar konkrētu cilvēku vieglāk diskutēt. Bet šo tēmu jau esmu apmalusi daudz un dikti. Tomēr esmu viņiem pateicīga, jo dažos postos veidojas diskusija, tik žēl, ka šī diskusija reizēm apraujas ātri, rekords laikam bija 13 komentāri vienam postam. Laikam man neizdodas ierakstīt tādas tēmas, kurās varētu diskutēt ilgi un dikti.
Mans blogs ir iekārtots tā, ka pirmajā lapā vienmēr  būs redzami pēdējie septiņi ieraksti. Esmu pamanījusi, ka tiek lasīti labi, ja pirmie četri. Pārējie kaut kā paliek nepamanīti vai piemirsti. Reti kurš vēl palasa  kādu no iepriekšējo gadu rakstiem.
Tiesa, ja nebūtu klikšķu uz reklāmām, vai pa reizei kāds anonīms komentārs, liktos, ka manu blogu apmeklē tikai boti vien.
Pie visa iepriekš rakstītā - esmu rakstījusi daudzas tēmas, kurās varētu pastrīdēties, palasīt arī kādu citu viedokli, bet nekā. Strīdiņi un domu apmaiņa notiek pie rakstiem, par kuriem neesmu domājusi, ka tur būs par ko diskutēt. Paradokss.
Vismaz par drukas kļūdām man vairs nepiesienas. Laikam viņu vai nu nav vispār, vai arī tauta ir nogurusi aizrādīt? Kurš no variantiem, nezinu, nav dzirdētas atsauksmes.

Pēc zvejnieku svētku svinēšanas, jautrs video

JOKI

Cik nu tur jautrs, bet garastavokli uzlabo!

FAKTS!

Joki, no kuriem jūs nevarēsiet аizturēt smieklus, uzlādējiet pozitīvu visu dienu! Ja jums patika video, spiediet uz “like” un vienkārši abonējiet šo kanālu.

Kas kā zinošiem zināms, atrodas uz YouTube plarformas. Nu baigi izteicos…platformas!

SKATIES UN SMEJIES:

 

Pabrikam Eiroparlamentā uzlikti ierobežojumi

Arta Pabrika šķiršanās no “Vienotības” nav palikusi bez sekām Eiroparlamentā, kurā viņš ievēlēts no šī politiskā spēka saraksta – pēc “Vienotības” iesnieguma Eiropas Tautas partijas frakcija viņam līdz vēlēšanām uzlikusi ierobežojumus.

Krāsu uztveres tests. 2.

Tendēts uz sarkano toņu saredzēšanu.
Atruna kā parasti: rezultātu iespaido krāsu uztveres īpatnības, daudzas nianses, skatāmo iekārtu veids un stāvoklis.
Pieejams zem meduza.io
[See image gallery at svilpe.lv]

EK aicina aptaujā paust viedokli par pāreju uz vasaras laiku

Pēdējā gada laikā Eiropā ir aktualizējies jautājums par nepieciešamību pārskatīt pašreizējo pulksteņa pārregulēšanas kārtību Eiropas Savienībā (ES), tāpēc Eiropas Komisija (EK) nolēmusi apzināt ES valstu iedzīvotāju viedokli par spēkā esošo kārtību, kādā ES notiek pāreja uz vasaras laiku un atpakaļ. Lai noskaidrotu ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokli un novērtētu nepieciešamību veikt izmaiņas pastāvošajā kārtībā, EK aicina ikvienu [...]

Zvaigžņu ceļa ģenerālmēģinājums - manu pārdomu rasols

Vai es esmu tiesīgs izteikties par kora mūzikas koncertu Dziesmu svētkos? Protams, ka neesmu. Es nemāku dziedāt, nekad neesmu dziedājis korī, manas zināšanas par kora mūziku kā tādas ir diezgan minimālas. Īsi sakot - esmu prasts desiņrijējs, kuram Dziesmu svētku laikā vajadzētu sēdēt mājās un skatīties futbolu. Labi, ka vismaz uz pašu īsto Zvaigžņu ceļa koncertu netiku, tik vien kā uz ģenerālmēģinājumu, līdz ar to ar savu klātbūtni tikai kādam pusīstam melomānam atņēmu vietu, nevis pilnīgi īstam. Bet tā nu ir tā skarbā realitāte - uz kultūras pasākumiem Latvijā bieži cilvēki iet statusa pēc, nevis tāpēc ka viņiem sirds ir īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tev ir kaut kas maciņā, lai tu pēkšņi kļūtu uz kaut ko tiesīgs. Un tad kļūst vēl ļaunāk - izrādās, ka esmu pagalam draņķīgas pasugas pārstāvis - viens no tiem necilvēkiem, kas uz Dziesmu svētku koncertu sadomā iet ar bērnu. Tu ej uz pasākumu, kas nav domāts tādiem cilvēkiem parastajiem kā tu, bet muzikāli izglītotiem, augsti kulturāliem latviskās dzīvesziņas nesējiem, un līdzās savai jau tāpat nepietiekami šķīstajai klātbūtnei vēl paņem līdzi brēkuli! Ko tu (es) vispār iedomājies! Vari taču droši šoreiz palikt mājās un iet uz koncertu pēc pieciem gadiem - būs tev laiks gan pašam morāli nobriest, gan bērnu izglītot. Nu, ja gadās kas neparedzēts, piemēram, vēl viena bērna veidā - tak pēc vēl pieciem gadiem atkal būs Dziesmu svētki. Un vispār - vai maz ir pasākumu, kur tu jau tāpat vari ar bērnu iet? Ir tak bērnu rīti kinoteātros, zooloģiskais dārzs. Un arī tāds pavisam labs variants - nebāzties cilvēkos, kamēr neesi izaudzinājis prātīgu cilvēku! Protams, katram jau sāp kaut kas cits. Vienu uztrauc, ka Dziesmu svētkos kāds ēd ķiploku grauzdiņus, citu - trokšņaini zīdaiņi, bet mani, piemēram, stulbas sarunas. Ne tikai koncertu laikos, bet vispār. Stāvi tu, piemēram, koncertā Kalnciema kvartālā, bet divi jaunieši tev blakus, alu sūcot, tai vietā, lai klausītos grupas "Sound Poets" uzstāšanos, ņem un runā par ānusa balināšanu (grupa un sarunas temats mainīti). Un tu tai vietā, lai līksmi dziedātu par to, ka kalniem pāri citi kalni būs, vizualizē blakus stāvošā vīrieša anālo atveri. Labu apetīti! Domāju, ka neesmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas sirgst ar kaiti "nespēju neklausīties svešās sarunās", un tad tev bieži nākas kaut ko tādu piedzīvot. Gan jau, ka arī Dziesmu svētkos. Ja tomēr mazliet par pašu koncertu - kā jau cilvēki ar bērnu, visu mēs, protams, nedzirdējām. Pirmās 40 minūtes pavadījām rindā (daļēji pašu vaina, nespējot noskaidrot, ka citur iet ātrāk, daļēji - organizatoriski viduvēji nostrādāts, ka šāda situācija veidojās), no pašām beigām evakuējāmies, lai pabeigtu loģistikas spēli ar auto novietošanu uz koncerta laiku Vecāķos (liels Paldies manai māsai, kas mūs nogādāja turp un atpakaļ!). Un, tā kā mums šai vakarā nebija paraugbērns, visai ātri no savām sēdvietām evakuējāmies uz sānu, kur līdzās citiem bērnu vecākiem koncertu varējām baudīt varbūt ne perfektākajā akustikā, toties netraucējot to baudīt citiem apmeklētājiem (nezinu gan, vai šādā veidā būsim kaut daļēji izpirkuši grēkus īpaši stingri prasīgās publikas daļas acīs). Bet tas ko mēs dzirdējām un redzējām, man noteikti patika. Patika tas, ka bija labs balanss starp klasiskām vērtībām un mūsdienīgiem komponistiem, pārmērīgi neaizraujoties ne vienā, ne otrā virzienā (protams, ja Ēriks Ešenvalds būtu sieviete, tas kādu daļu nikno vērtētāju būtu aizvēris, bet neko darīt - te izsakiet pretenzijas Ešenvalda vecākiem par nepareizu hromosomu izvēli). Vējoņa un Melbārdes uzrunu trūkums neapbēdināja. Jo tuvāk noslēgumam, jo pasākums emocionāli spēcīgāks, kāpinājums strādāja lieliski. Nerunāšu par naudām, bet man patīk, kā šobrīd izskatās Mežaparka estrāde. Un, protams, pirmo reizi pašam klātienē piedzīvot "Sauli, Pērkonu, Daugavu" Dziesmu svētku kopkora izpildījumā - tas ir daudz kā vērts! Un nobeigumā - atkal beztēmā un bezkaunībā. Man šķiet normāli, ka cilvēki uz koncertu brīvdabas estrādē nāk ar maziem bērniem. Man šķiet normāli, ka viņi mēdz starp dziesmām pārvietoties šurp un turp. Man šķiet normāli, ka viņi (ja to tirgo) iedzer kādu alu. Ja pasākums notiktu iekštelpās, tajā būtu prasīts svinīgs apģērbs skatītājiem, oficiālajā mājaslapā būtu informācija, ka nākt ar bērniem ir nevēlami (nevis norādes, kur novietot ratiņus), tad varbūt es domātu citādi. Tikām šobrīd mana sajūta ir tāda, ka vismaz vienai sabiedrības daļai ir viedoklis, ka Dziesmu svētki - tas ir kaut kas tik ļoti svēts, ka tiem pieskarties drīkst tikai baltos cimdos un tos uzrunāt uz Jūs. Vienlaikus ir cilvēki (gan jau - arī itin daudzi dalībnieki), kuri primāri dziesmu svētkus uzskata par tusiņu, labu laika pavadīšanu. Un tas ir arī komercpasākums, uz kuru tiek tirgotas biļetes ar milzīgu pieprasījumu, un jau pieminētais alus. Un tas viss kaut kā dzīvo kopā vienā dziesmā, kuru dzied vai nedzied Dons.

Galvenās glutēna nepanesības (celiakijas) pazīmes

Galvenās glutēna nepanesības (celiakijas) pazīmes

Atkarībā no reģiona ar celiakiju slimo pat vairāk nekā viens procents no visiem iedzīvotājiem. Bieži glutēna nepanesamības jeb celiakijas simptomi tiek saistīti ar citām slimībām un tiek lēsts, ka līdz pat aptuveni 85% no...

The post Galvenās glutēna nepanesības (celiakijas) pazīmes appeared first on Hitnet.lv.