šodien nejauši satiku vienu no skaistākajām sievietēm Latvijā
pseidointelektuālismam un eidžismam varu pievienot arī garismu. pedofīlija ar vēl tālu.
Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1089 avoti)
Šis ir pēdējo 7 dienu tops. Vēlies apskatīt topu par pēdējām 24 stundām?
Labs laiciņš pagājis kopš pēdējā mūsu visu iecienītā seriāla pēdējās sērijas, kurā stāstīju par to, cik manam lietotajam elektroauto izmaksāja “lielā” apkope. Ziema nu ir beigusies un ar auto vairs nav tik drūmi, kā rakstīju iepriekš. Tagad auto patēriņš ir būtiski nokrities, lādētājs mājās darbojas gandrīz bez probēmām un ir samazinājusies arī mana nepieciešamība katru dienu braukāt uz mūsu lielpilsētas centru. Tādējādi auto lādēju reizi 2-3 dienās un bēdu nezinu.
Tā nu sagadījās, ka ar ģimeni sadomājām aizbraukt uz Pērnavu paplunčāties mūsu iecienītajā SPA. Tā kā lietotais elektroauto ģimenē ir atstāts kā vienīgais auto, nebija daudz jādomā ar kuru auto doties ceļā. Es, protams, saprotu, ka Pērnava totāli nav nekāds tālais brauciens, tomēr šajā nedēļas gaitā guvu dažas atziņas, kuras noderēs arī tālākos braucienos. Domāju, ka vasarā ar šo auto aizbraukšu arī kaut kur tālāk.
No mājām līdz galamērķim ir nepilni 180km un pie +10 grādiem auto pilnībā uzlādēts rāda nobraukumu nepilnus 190km. Šādos laikapstākļos arī patēriņš šosejas režīmā kruīzā braucot uz 100km/h uzrādījās ap 12-13kWh/100km. Jā, šis var būt ļoti efektīvs elektroauto!
Tā kā šoreiz braucu ar ģimeni, tad mazliet veicu izpēti, lai apzinātu maršrutā pieejamās uzlādes iespējas. Un kā redzam kartēs zemāk, tādas ir papilnam. Latvijas teritorijā mums no Rīgas līdz robežai ir veselas četras Emobi tīkla ātrās uzlādes stacijas, tāpēc uz ceļa gluži palikt nenāksies.
No robežas līdz galamērķim ir aptuveni 64km un praksē tas nozīmē, ka kaut kur būs jālādējas arī Igaunijā. Es jau iepriekš zināju, ka Pērnavā ir vismaz viens Eleport lādētājs, un, cik saprotu, tad varu tam tikt klāt ar Latvijā izmantoto lietotni/čipu. Bet pirms šī brauciena nezināju, ka Eleport ir uzstādījis jaudīgus lādētājus netālu no Salacgrīvas – Kapteiņu Ostā. Cenas nav zemas, bet nu vismaz uzlāde ātra un spējīgākiem auto varētu būt noderīga lokācija, lai pēc tam tiktu kaut līdz Tallinai.
Tikai pēc šī brauciena sapratu, ka varēju vēl paskatīties Mobilly un Elektrum Drive lietotnēs – gan jau arī tajās būtu kādas uzlādes iespējas Pērnavā.
Starp citu, pie Ainažu Hesburgera šobrīd būvējas kaut kāda pamatīga uzlādes stacija. No ceļa izskatījās, ka tā vēl nav palaista un elektroauto čata biedri minēja, ka tas varētu būt Ignitis. Forši, jo pirms pašas izbraukšanas no valsts varēs paēst (šajā Hesburgerā ir arī mājas virtuves daļa) un uzlādēties.
Šajā vietā top kaut kāda elektroauto uzlādes stacijaBet, nu, labi. Kur tad es pats lādējos? Principā sestdien bija tik labs laiks, ka auto patēriņš rādījās ap 12kWh/100km un auto varētu ar vienu uzlādi aizbraukt līdz pašai Pērnavai. Tomēr tā kā posmā no robežas līdz Pērnavai īsti nav lādētāju, negribēju riskēt. No sākuma man bija doma mazliet palādēties Salacgrīvā un pie reizes kaut ko apēst blakus esošajā kafejnīcā, taču Emobi kartē redzēju, ka lādētājs aizņemts. Par dārgo Eleport šoreiz maksāt negribēju (Emobi tīklā 1min uzlādes šobrīd maksā 18 centus) un izvēlējos piebraukt pie ceļa malā esošā Vitrupes lādētāja. Priekšā gan bija nostājies kaut kāds Porsche plug-in hibrīds, bet tam nesanāca uzsākt uzlādes procesu un saimnieks palaida mani. Palādējos 10 minūtes un par to samaksāju 1.80 EUR.
Šis ir tas Vitrupes Emobi lādētājs. Atstāj auto lādēties un ej gar jūru pastaigāties.Tagad pavisam noteikti bez piedzīvojumiem tieku līdz Pērnavai. Salacgrīvā gan piestājām paēst tajā kafejnīcā, kas atrodas pie lādētāja (laivas formas mājā), taču tā nebija laba doma, jo pavisam nebija garšīgi. Kaut kā pavisam slinki tur viss notiek. Un, čau sarkanajam Enyaq, kas tur veselu mūžību lādējās.
Pērnavā pabeidzu braucienu ar ļooooti smuku patēriņu pat neskatoties uz to, ka Igaunijā temperatūra nokritās līdz +4 grādiem. Es gan no robežas līdz pat Pērnavai karājos astē smagajam auto un tas noteikti arī palīdzēja samazināt patēriņu.
Galamērķī auto rādīja, ka var nobraukt 77km un tas nozīmē, ka man nākamajā rītā prom braucot vajadzētu palādēties pie kāda no Pērnavas Eleport lādētājiem. Cenas tur ir mazliet lētākas (33 vai 40 centi par kWh) nekā iepriekš pieminētajā Kapteiņu Ostas lādētāja gadījumā līdz kuram tagad es vairs tāpat neaizvilktu.
Bet tad pie viesnīcas stāvvietas es pamanīju uzlādes stabiņu. Piegāju klāt, noskenēju QR kodu un uzzināju, ka to var aktivizēt ar Easy2Charge mobilo lietotni. Jēj, tā jau ir devītā uzlādes lietotne manā telefonā! No sākuma nesapratu, kā šajā servisā pievienot maksājumu karti, bet tad nospiedu “Start charging” pogu konkrētajam lādētājam un varēju norādīt vēlamo kWh daudzumu un pirms uzlādes veikt priekšapmaksu no internetbankas vai maksājumu kartes. Kad nauda bija uzskaitīta servisam, bez problēmām pievienoju auto un uzsāku uzlādi. 29 centi par kWh ir ļoti normāla cena šādam AC lādētājam. Kamēr paēdu vakariņas, auto ielādēju 14kWh. Par to samaksāju 4.06 EUR un 1.74 EUR palika karājoties servisā, jo man apnika gaidīt līdz auto būs pilns un uz nakti negribēju aizņemt lādētāju. Tur tomēr ir tikai divas pieslēgvietas un otra jau bija aizņemta. Rezultātā mājupceļā dodoties auto bija par kādiem ~80% uzlādēts. Paredzamais nobraukums panelī rādījās 163km ar ko nepietiek, lai tiktu līdz Rīgai. Tātad, būs jāpalādējas kaut kur pa ceļam.
Starp citu, šo Easy2Charge lietotni es no telefona dzēst laukā netaisos, jo viņiem ir vēl daži lādētāji pa Igauniju un pāris sadarbības partneri Latvijā (Virši un kaut kāds man nezināms SET), kā arī Lietuvā. Principā, darbojas kā Mobilly vai Elektrum Drive, kas apvieno vairākus tīklus.
Šodien atpakaļceļā bija tikai daži grādi plusā un aptuveni pusi ceļa spēcīgi lija. Lai arī atkal līdz robežai sanāca iesēsties fūrei astē, patēriņš bija ap 15kWh/100km un arī auto salona apsildei tika tērēta enerģija. Visas šīs nianses diezgan jūtami ietekmē elektroauto nobraukumu un īpaši jūtami tas ir tādiem auto ar maziem akumulatoriem, kāds ir man.
Tā kā Salacgrīvas lādētājs bija brīvs, izlēmu tur piestāt mazliet palādēties, lai izlocītu kājas un Topiņā nopirktu pāris bulciņas bērniem. Izrādījās, ka veikals ir foršs un cenas ļoti patīkamas. Kafejnīcā gan vairs negājām. Veikala apmeklējums aizņēma aptuveni 20 minūtes un pa šo laiku auto uzlādēju gandrīz pilnu – 14kWh. Par to samaksāju 3.96 EUR.
Bez apstājas tikām līdz Rīgai un redzam, ka pie zemākas temperatūras un lietus vidējais patēriņš pieauga līdz 14.6kWh/100km. Arī tas, protams, ir zems patēriņš. Pieņemu, ka vasarā ar šo auto būs braukt ļooooti efektīvi un lēti. Būs jāmēģina aizceļot kaut kur tālāk!
Brauciena laikā veicu trīs uzlādes un tās man izmaksāja 9.82 EUR. Ja vēl pierēķinām pusotru akumulatoru, lai saprastu pilnās brauciena enerģijas izmaksas, tad kopējā cena pieaug līdz 16.57 EUR (mājās garāžā no marta mums samazināta cena elektrībai uz aptuveni 15 centiem par kWh). Neslikti!
Galvenais secinājums ir tāds, ka gada siltajā laikā arī ar tik švakiņu elektroauto var braukt un baigi nečakarēties. Pa Latviju pavisam viss skaidrs ar lādētājiem – to ir daudz un pārsvarā darbojas. Un tagad ir mazliet skaidrāka bilde arī par Igauniju. Būs kādreiz vairāk jāpabrauc pa Igauniju un tad varēšu pažonglēt ar dažādiem lādētājiem. Noteikti būs jāpaskatās, kas ir pieejams Mobilly un Elektrum Drive lietotnēs, lai nav jāskaita nauda kaut kādiem svešzemju servisiem.
Joprojām esmu pārsteigts par to, cik ļoti dažāda var būt viena un tā paša elektroauto ekspluatācijas pieredze. Cik ziemā mīnusos viss bija slikti, tik tagad ir normāli. Sēdies un brauc!
Tā kā pirms dažām dienām kaut kāds ambālis ir apskādējis manu skaisto auto, esmu pieteicis If KASKO gadījumu un jau nākamajā nedēļā centīšos šo jautājumu pavirzīt uz priekšu. Lai arī negaidīts un negribēts šis gadījums, tomēr izmantošu iespēju pastāstīt par savu pieredzi ar tā risināšanu.
Tā kā šis eksperiments norisināsies ilgāku laiku un plānoju regulāri informēt par manu pieredzi ar šo auto, tad aicinu piesekot manam Twitter kontam @krizdabz, kā arī izlasīt pārējos šīs eksperimenta sērijas rakstus:
Tāpat vēlos pateikt lielu paldies šī eksperimenta atbalstītājiem. Lietoto auto tirgotājs BRC palīdzēja izvēlēties un uz Latviju atvest eksperimenta auto un apdrošinātājs If mums palīdzēja tikt pie elektroauto KASKO, bet Enefit ierīkoja elektroauto uzlādes iekārtu.
Kad pašā gada sākumā Samsung prezentēja Galaxy S24 sērijas viedtālruņus, mums bija skaidrs, ka primāri no visiem trīs jaunajiem telefoniem vēlamies notestēt pašu jaudīgāko modeli un vienkāršāko. Pusi darba esam paveikuši un Jurģis ir pamatīgi notestējis un aprakstījis savu pieredzi ar Galaxy S24 Ultra viedtālruni. Palicis tikt galā ar mazo un lēto Galaxy S24. Un šoreiz rīkosimies mazliet citādāk.
Šobrīd jau ir pilns internets ar klasiskiem šī telefona apskatiem, tāpēc atkārtoties neredzu lielu jēgu. Tāpēc šoreiz šajā rakstā aprakstīšu atziņas, kas man radušās lietojot šo telefonu ikdienā pāris nedēļu ilgumā. Kāpēc “aifonists”? Tāpēc, ka, lai arī manā dzīvē ir bijuši arī ilgstoši periodi, kad lietoju Android telefonus (nesenākais bija pagājušajā gadā, kad pusgadu testēju Pixel 7 Pro), tomēr kaut kā vienmēr atgriežos pie iPhone, jo tas man šķiet pierastāks un ērtāks telefons. Tāpēc arī šajā rakstā būs šādas manas pieredzes iespaidots spriedums.
Samsung Galaxy S24 krāsiņasMan joprojām liekas dīvaina Samsung izvēle vienas Galaxy S24 sērijas ierīcēm veidot dažādus dizainus, bet, lai nu paliek. Abi mazākie sērijas telefoni – Galaxy S24 un Galaxy S24+ gan ir ieturēti vienā dizainā un… atgādina kantainus iPhone. Bet ar vienu mazu niansi. Ja šie manis piesauktie vecie aifoni rokā bija patīkami ne tikai izmantoto materiālu, bet arī sava pamatīgā svara dēļ, tad ar Samsung telefoniem tā nav. Izmantotie materiāli ir kvalitatīvi un uz tausti patīkami, taču abi mazie Galaxy S24 modeļi, manuprāt, sver tuč tuč par maz un tas rada ne līdz galam pamatīgas ierīces sajūtu. Jā, es saprotu, ka tas izklausās savādi, bet no šīs sajūtas es netieku vaļā visas šīs testa nedēļas.
Ja noliekam malā šīs subjektīvās sajūtas, tad vizuāli un uzbūves kvalitātē te viss ir vislabākajā kvalitātē. Bet, hei, ko gan citu mēs sagaidītu no >900 eiro vērtas mobilās ierīces? Visvairāk man laikam šim telefonam patīk tas, ka tas ir cilvēcīgā izmērā – ierīci ir ērti noturēt un operēt ar vienu roku. Par lielajām mūsdienu lāpstām es tā nevaru teikt.
Tā kā Samsung jau gadiem ražo displejus, tad arī savās ierīcēs viņi spēj iestrādāt lieliskus AMOLED displejus. Te ir gan pienācīgs 6.2 collu izmērs, gan pietiekami liels (416 ppi) pikseļu blīvums, gan 120Hz atsvaidze. Bilde izskatās sulīga, precīza un apgaismojuma spilgtuma pietiek pat tad, ja ierīci lietojam laukā spilgtā Saulē.
Līdzko publiskajā vidē sāka parādīties jauno Samsung telefonu reklāmas, es pie sevis noteicu “Ak, jel!”. Samsung ir tik ļoti līdz perfektumam novedis savu telefonu tehnisko/dzelžu pusi, ka nu mārketings pieprasa kaut ko jaunu un modīgu. Un tas modīgais šogad ir mākslīgais intelekts. Tad nu Samsung atspēries reklamē visādus mākslīgā intelekta labumus. Un man bija liela baža, ka tas traucēs lietot šo telefonu.
Bet, nē! Viss ir vislabākajā kārtībā. Tas ir pavisam “parasts” un pierasts Samsung Galaxy sērijas viedtālrunis. Tur teju viss darbojas tā, kā esam pieraduši to redzēt jau daudzus gadus. Jā, šādi tādi mākslīgā intelekta pekstiņi tur ir ieslēpti, taču tie bez īpašas meklēšanas mums neuzbrūk un netraucē. Aleluja!
Vienīgā “mākslīgā intelekta” funkcija, kas man patika, ir ekrāntapešu ģenerēšana. Un es šoreiz šos nodrāztos vārdus lieku pēdiņās, jo neesmu drošs, ka te vispār ir pielietots kaut kas mākslīgs un kur nu vēl intelektuāls. Bet bildes sanāk foršas :)
Šis, protams, ir ļoti subjektīvi, bet man patiešām patīk tas, kā izskatās Samsung lietotāja saskarne. Ir daudz smalku un precīzu elementu (uh, tas kalendāra logrīks vispār ir bomba!) un man pat īsti negribas piesieties šķībajam un greizajam Android. Tik ļoti labi Samsung visus nesmukumus piepucē. Malači!
Starptautiskā Galaxy S24 versija darbojas ar Samsung izstrādāto Exynos 2400 procesoru, un, lai arī kopumā apskatnieki ir skeptiksi noskaņoti par Exynos procesoriem (salīdzinot tos ar Qualcomm veidotajiem Snapdragon procesoriem), tomēr šo dažu nedēļu laikā es nenovēroju nekādas aizķeršanās – telefons darbojas stabili un super naski. Starp citu, nevajag uzskatīt, ka Exynos 2400 ir kaut kāds vidējās klases procesors. Nebūt, nē. Tas ir gandrīz tik pat spējīgs, kā pašā dārgākajā Galaxy S24 Ultra modelī iebūvētais Qualcomm Snapdragon 8 Gen 3. Jurģa testos Galaxy S24 Ultra šajā pašā Geekbench 6 testā uzrādīja ļoti līdzīgus rezultātus – GPU: 15103 un CPU (Single core): 2252, bet CPU (Multi core): 6571. Tātad, te viss ir labi gan sintētiskajos veiktspējas testos, gan reālajā pasaulē. Jes!
Tādai ikdienas telefona lietošanai ar šo Exynos procesoru pilnībā pietiek. Un tas nerada ar pārāk lielu slodzi uz akumulatoru. Tas mums šoreiz nav pārāk liels (4000 mAh), taču pietiekams, lai varētu pilnu dienu bez problēmām lietot telefonu. Un arī uzlādēt to varam salīdzinoši ātri – telefons nodrošina 25W vada un līdz 15W bezvadu uzlādi. Tas, protams, ir nieks salīdzinot ar ķīniešu telefonu spējām, bet nu vismaz lielu daļu aifonu šajā aspektā pārspēj. To man nav grūti atzīt pat kā aifonistam.
Lietojot iPhone ikdienā, mēs pierodam pie tā, ka FaceID sejas atpazīšana darbojas teju nevainojami. Seja tiek nolasīta dienā, naktī un neatkarīgi no tā, cik samocīta tā izskatās. Ar displejos iebūvētajiem pirkstu nospiedumu sensoriem nav tik vienkārši. Tie darbojas līdz nedarbojas. Ja pirksts ir slapjš, sensors darbojas slikti. Ja pirksts ir sauss vai ar saplaisājušu ādu, sensors darbojas slikti. Tā kā mūsdienās mēs esam pieraduši ar biometriju piekļūt bankas u.c. lietotnēm, tad sensora nekorekta darbība visai ātri kļūst kaitinoša. Samsung, ja nesanāk sensori, tad varbūt jāizmanto pogas, kas darbojas?
Jau vairākus gadus mājās izmantoju LIFX viedās spuldzes, un, lai arī tām ir ražotāja izveidota lietotne, parasti tās kontrolēju no Apple Home lietotnes (lasi, spuldzēm ir Apple HomeKit atbalsts). Kad uzsāku testēt šo Samsung telefonu, bija škrobe, ka jātur pie rokas mans iPhone, lai varu vakarā izslēgt spuldzes, kad eju gulēt. Taču testa noslēgumā pavisam negaidītā kārtā atklāju, ka spuldzes bija atpazītas un pilnībā kontrolējamas Samsung SmartThings lietotnē. Wow!
Kad es lasu Jurģa veidotos apskatus, mani pārņem balta skaudība par to, cik detalizēti viņš analizē viedtālruņu kameras. Es tā neprotu. Jo es uzskatu, ka tipisks telefona lietotājs izmanto telefonu, lai fiksi noknipsētu to, kas tam konkrētajā brīdī ir aktuāls. Savu bērnu bildi, smuku dabas skatu, kādu čeku vai dokumentu. Un vairums kameru iespēju ir dziļi sekundāras. Un ar Samsung Galaxy S24 mēs varam uzņemt labas kvalitātes attēlus/video bez lielas pānošanas un žonglēšanas ar iestatījumiem. Vienkārši izvelc telefonu no kabatas un bliez pa pogām!
Kaut kā ir iegājies, ka visus savus telefonus esmu pieradis nēsāt kvalitatīvos vāciņos. Ja ir iespējams, es priekšroku dodu tieši ādas vāciņiem, jo ar tiem telefonu gluži vienkārši ir patīkami turēt rokās un ierīcei, kas faktiski ir galvenais manas dzīves gadžets, tam ir nozīme. Konkrētā testa Samung Galaxy S24 gadījumā ražotājs kopā ar telefonu bija atsūtījis pāris vāciņus no kuriem tuvākais manām vēlmēm bija šāds Standing Grip Case. Vāciņš maksā ap 55 eiro, nodrošina iespēju to gumijas josliņu izvilkt uz āru, lai telefonu varētu uz kādas līdzenas virsmas novietot leņķī, lai, piemēram, skatītos video. Tomēr praksē šis silikona vāciņš man šķita par mīkstu, lai ērti un ātri telefonu izvilktu no kabatas un šaurā maliņa pie uzlādes pieslēgvietas visu laiku maisījās pa pirkstiem. Samsung šim telefonam piedāvā arī (vegānās) ādas vāciņu, taču to man neviens testa laikā piegādāt neuzspēja un veikalos pats arī neatradu.
Kaut kas šim telefonam nav līdz galam ar sakaru stabilitāti. Ik pa laikam telefons vāja mobilo sakaru signāla vietās pārslēdzas uz zemākiem sakaru standartiem un pats vairs nespēj tikt atpakaļ pie 4G vai 5G. Vizuāli to varam redzēt kā H+ zīmīti. Rezultātā mums beidzas mobilais internets un ātrākais risinājums ir telefonam izslēgt un ieslēgt mobilo datu savienojumu. Šāda problēma bieži bija novērojama, kad braucu no Rīgas uz Rēzekni un pāris reizes to novēroju arī nomaļākās Rīgas vietās. Piezīmēšu, ka ar citiem telefoniem esmu braukājis tajos pašos maršrutos, taču nekad neesmu pilnībā palicis bez datu savienojuma. Ļoti jācer, ka Samsung šo spēs izlabot ar programmatūras atjauninājumu.
Bet visādi citādi telefons nodrošina lieliskus balss sakarus – ja aktivizēsim VoLTE labumus, tad sarunu biedru dzirdēsi ļoti skaidri un saprotami. Tāpat telefonam viss ir labi ar skaņu – gan iebūvētajiem skaļruņiem, gan izmantojot Bluetooth bezvadu savienojumu. Var sporta zālē nolikt telefonu nost un bez pārrāvumiem mūzikā pārvietoties starp trenažieriem.
Interesantā kārtā šis telefons un Android Auto izteikti stabilāk un ātrāk savienojas ar manu auto izmantojot nesen testēto CarlinKit 5.0 bezvadu savienojuma adapteri. Ar iPhone 11 bilde ir krietni drūmāka!
Jā! Absolūti, jā! Būs jātiek pāri kādu nedēļu ilgam pierašanas periodam un pēc tam viss būs labi. Dzelžu ziņā Samsung ir malači jau gadiem un beidzot smuks un lieliski nostrādāts ir arī programmatūras jautājums. Plus, pa šiem gadiem Samsung ir ļoti aktīvi strādājis pie ekosistēmas paplašināšanas un šobrīd mums ir milzum daudz saderīgu aksesuāru (viedpulksteņi, austiņas u.c.) no paša Samsung un citiem ražotājiem, kā arī vāciņus varēsim atrast krietni vieglāk un kvalitatīvākus, nekā lētākiem ķīniešu telefoniem. Atmetam stereotipus un pamēģinam ko jaunu!
Foto – ilustratīvs
2024. gada februārī kļuva zināms par vienas no pasaulē ietekmīgākajām sievietēm – miljardieres Angelas Čao nāvi. Mēnesi ģimene neatklāja nekādu informāciju, atsaucoties uz notiekošo izmeklēšanu. Tomēr martā tika noskaidrots iemesls, un izrādījās, ka sieviete noslīka savā dīķī, atrodoties aizslēgtā Tesla Model X automašīnā. Viņu ar glābēju palīdzību izdevās nogādāt sauszemē, taču bija jau par vēlu – viņa pārāk ilgi atradās zem ūdens, un nebija iespējams reanimēt. Tiek uzskatīts, ka Angela Čao nepareizi izmantoja skārienekrānu, un automašīna uzsāka braukt atpakaļgaitā, nevis uz priekšu.
Foremost Group izpilddirektore Angela Čao bija viena no ietekmīgākajām sievietēm ASV, viņa bija arī bijušās ASV darba lietu ministres Eleinas Čao māsa.
Nelaimes gadījums, kas prasīja Angelas Čao dzīvību, notika 2024. gada 10. februārī. Saskaņā ar datiem, ko izdevuma The Wall Street Journal žurnālistiem izdevās iegūt, šīs dienas priekšvakarā 50 gadus vecā miljardiere uz savu rančo Teksasas štatā bija uzaicinājusi draudzenes. Viņas svinēja ķīniešu Jauno gadu, un sieviete draudzenes atstāja viesu namā, pati steidzās uz savu māju, jo tur viņu gaidīja trīs gadus vecais dēliņš. Lai ietaupītu laiku, viņa nolēma braukt ar Tesla Model X.
Nešķita, ka kaut kas varētu noiet greizi, taču dažas minūtes pēc izbraukšanas viņa panikā zvanīja saviem draugiem. Viņa kliedza, ka automašīna ir apgāzusies braucot atpakaļgaitā un sākusi grimt dīķī.
Sievietes draugi nekavējoties izsauca glābējus. Tomēr, ņemot vērā reljefu, glābējiem nācās doties līdz ūdenstilpnei kājām. Pēc tam viņi saskārās ar vēl vienu problēmu – ne lūku, ne durvis nebija iespējams atvērt. Kad izdevās piekļūt Angelai, viņa jau bija mirusi.
Speciālisti jau ir pētījuši Angelas Čao nāves apstākļus. Viņai esot bijusi tikai aptuveni minūte laika, lai izkļūtu no grimstošās automašīnas. Angelu varēja glābt, nospiežot pogu, lai nolaistu logu, taču šis īsais brīdis tika palaists garām. Pēc tam vēl bija cerība, ka sieviete varētu izsist logu. Tomēr Model X ir rūdīti stikli. Avārijas durvju atvēršanas sistēma nenostrādāja, jo bija elektronikas kļūme.
Tiek uzskatīts, ka Angela Čao nejauši uz automobiļa skārienjutīgā ekrāna veica darbības, kā rezultātā auto sāka kustību atpakaļgaitā. Daži cilvēki sociālajos tīklos negadījumā vaino Tesla Model X skārienekrāna lietošanas specifiku. Lietotāji kritizē arī automobiļa sarežģīto avārijas durvju atvēršanas sistēmu. Angelas Čao vīrs nevaino kompāniju Tesla un Ilonu Masku jau sen uzskata par savu draugu. Pēc viņa teiktā, viņa sieva mīlēja šī zīmola automašīnas par to, ka tās nekaitē dabai.
Kurš tad ir vainojams notikušajā? Iespējams, ražotājam tiešām vajadzētu vēlreiz padomāt par savu automobiļu drošību. Visdrīzāk šķiet, ka šajā situācijā nav vainojams neviens un tas bija tikai nelaimes gadījums, jo arī ar iekšdedzes automašīnām ir bijuši līdzīgi negadījumi. Tesla nav sniegusi nekādus komentārus par šo negadījumu – vismaz man nav izdevies atrast. Iespējams, šis negadījums liks inženieriem piestrādāt pie avārijas durvju atvēršanas.
vara bungas: hrestomātisks stāsts par to kā buržuji pārdeva striķi uz kura viņus grasās pakārt un principa gatavi piegādāt arī ziepes. Raksts nav garš, tāpēc ir vērts izburties cauri, kaut ar mašīntulkošanu.
Fabula: padomju MRK metālapstrāde (tsk lielā mērā visu veidu raķešu hardware) balstījās uz veciem darbgaldiem, trūkums, ko kompensēja ar ļoti kvalificētiem strādniekiem -> 90-s padomju finansējums aizgāja pa pieskari, kvalificētie un burtiski neaizstājamie zemākā līmeņa speciālisti izklīda -> kopš 2000-m RU nolēma atjaunot MRK metālapstrādi pilnībā uz citiem pamatiem izmantojot augsti automatizētus darbgaldus (CNC+CAD/CAM utml softs) -> šim nolūkam tika piešķirts bezprecedenta finansējums, kas ļāva (neskatoties uz korupciju) uzcelt MRK metālapstrādi pilnībā no jauna iepērkot 90% nepieciešamā aprīkojuma ārzemēs-> 90% RU importēto darbagldu nonāca MRK, tos piegādāja pamatā US, Rietumvalstis, mazākā mērā CN, Dienvidkoreja uc -> RU šobrīd ir atkarīga no importēto moderno darbgaldu rezerves daļām, programatūras un remonta pakalpojumiem, bet ar šo atkarību RU pagaidām tiek galā ar CN palīdzību, importa aizstāšanu un “pelēko” importu -> šo borģeli kara laikā var izbeigt ar reālām, kropļojošām sankcijām -> bet… kaut kas traucē.
Mani reāli strauc tas, ka metālapstrādes eksporta struktūra uz RU vienmēr bija zināma attiecīgajiem Rietumu specdienestiem (LV uc tūrsma vastis drīkstēja to nezināt) , tāpat specdienesti nevarēja nezināt, ka 90% importēto darbgaldu nonāk RU MRK rīcībā. Nav jabūt gaišreģim, lai pateiktu politiķiem, ka RU MRK ražošanas jaudu modernizācijas galā ir karš. Domāju, tas arī tika teikts, bet attiecīgo lobiju intereses pārtrumpoja izlūkošanas analītiku. Tagad tie paši lobiji attīstīs Rietumu MRK… win-win
[..] Russian capacity for the nuclear blackmail relies upon the uninterrupted supply of metal-cutting
machinery from and the software support by the U.S. allies. As a result of the post-Soviet collapse
Russia lost the workforce capable of doing precision machining, and thus executing the Soviet designs
of weaponry manually. Starting from 2003, Putin brought the missile production back from the dead
with the mass import of CNC equipment from Western Europe, developed economies of East Asia
and North America. This put the missile production on a permanent needle of spares, tooling and
software services from the U.S. allies. Most importantly, it made Russia highly dependent upon the
integrated solutions provided only by a handful of companies in the world. [..]
UPD1 No mūsu Egles birst čiekuri
Līdz ar mākslīgā intelekta (AI) tehnoloģiju plašo izmantojumu mobilajās viedierīcēs, tas ir kļuvis vienmēr līdzi esošs un noderīgs. Tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš dalās ar ieteikumiem, kā AI sniegtās iespējas ikvienam ļauj ikdienas darbus paveikt vieglāk, ātrāk un drošāk.
Lielākā daļa no mūsu ikdienas darbībām ar viedierīcēm ir saistītas ar rakstītiem tekstiem – to lasīšanu, rakstīšanu, rediģēšanu, sūtīšanu, saņemšanu un tulkošanu. Tagad viedtālruņos iebūvētās AI funkcijas atbalsta lietotājus visās šajās darbībās. Piemēram, rakstot tiek piedāvāti ieteikumi iesāktajiem un sekojošajiem vārdiem, kā arī koriģētas pareizrakstības kļūdas, bet garus tekstus iespējams automātiski konspektēt un izlasīt to kopsavilkumu. Novitāte ir tas, cik plaši attīstības soļi ir sperti automātiskās tulkošanas attīstībā. Tā, piemēram, jaunākajos Samsung S24 sērijas viedtālruņos tiek piedāvāta abpusēja tiešsaistes tulkošana runātajā un rakstītajā saziņā.
“Šī funkcija daudziem pavērs pilnīgi jaunas iespējas komunikācijā. Ar nepacietību gaidu, kā vēl šī tehnoloģija attīstīsies un ko tā spēs nākotnē! Domāju, ka tiešsaistes tulkošana varētu radīt jaunas iespējas saziņā starp dažādās valodās runājošiem cilvēkiem, par kurām agrāk nevarējām pat iedomāties. Es pats pilnīgi noteikti būtu laimīgs, ja man būtu bijusi iespēja tādu izmantot pirms tiem dažiem gadiem, kad man bija milzīga vajadzība pēc kaut kā tāda,” paskaidro Elviss Strazdiņš.
Šķiet, ka emociju nianses neviena tehnoloģija nespēj atpazīt tikpat labi kā cilvēki, un tieši humors vismaz pagaidām liekas mākslīgajam intelektam nepārvarams šķērslis. Tomēr arī šajās niansēs AI kļūst arvien funkcionālāks. Ja nepieciešams izmantot jau tīmeklī atrodamus jokus, tekstu pielāgot emocionālam tonim vai konkrētai situācijai, tad viedtālruņos atrodamās AI funkcijas var lieti noderēt. Piemēram, lai uzrakstīto tekstu padarītu darba videi piemērotāku – precīzāku, formālāku vai lakoniskāku. “Mākslīgā intelekta funkcijām emociju atpazīšanas lauciņā vēl ir potenciāls attīstīties, bet tas nav tik svarīgi kā pats fakts, ka šī funkcija jau eksistē un tā ir ērti lietojama. Man pašam tā būtu ļoti noderējusi un pavērusi pavisam citas karjeras iespējas pirms vairākiem gadiem, kad man bija aktīvi jākomunicē ar kolēģiem un biznesa partneriem no Ķīnas un reizēm humors palika nesaprasts,” konkrētu gadījumu, kad šādas funkcijas būtu lieti noderējušas, atceras programmatūru izstrādātājs E. Strazdiņš.
Pārsteidzoši labus rezultātus attēlu apstrādē var panākt ar automātisko uzlabošanas funkciju. Šajā procesā iesaistītā AI tehnoloģija atpazīst attēla veidu – portretu, ainavu, nakts fotogrāfiju vai ko citu – un atbilstoši izvēlas, kā to labāk pielāgot, piemēram, noteiktām attēla daļām samazinot asumu, mainot krāsu balansu, palielinot kontrastu utt.
AI tagad piedāvā vizuālos materiālus apstrādāt tādos veidos, kādi pirms pāris gadiem bija iespējami tikai ar speciālām prasmēm un rediģēšanas programmām, un bieži vien ir pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu – attēlā redzamais ir realitāte vai tikai fantāzija.
Attēlu un video apstrādei AI funkcijas var izmantot gan, lai uzlabotu uzņemtos kadrus, gan radītu kaut ko pilnīgi jaunu, kā arī praktiskāku iemeslu dēļ – lai publicējamos attēlos noslēptu informāciju, kurai publiskai nevajadzētu būt. Piemēram, lai sociālajos tīklos droši palepotos ar saņemtajām autovadītāja tiesībām, ar AI attēlu apstrādes funkcijām var noslēpt dokumentā redzamos personas datus.
“Pat ja šobrīd AI radītos attēlus vēl var atšķirt no īstām bildēm, tad, ņemot vērā, ka šī tehnoloģija pastāvīgi tiek pilnveidota, varu droši prognozēt, ka nākotnē atšķirības pamanīt nebūs iespējams nemaz. Es pats šo funkciju galvenokārt izmantoju, lai uzņemtajos attēlos dzēstu lietas, kuras citiem nevajadzētu redzēt,” paskaidro drošības eksperts E. Strazdiņš, kurš AI iespējas testēja Galaxy S24 Ultra viedtālrunī.
vara bungas: Kurš pabija JIK vai līdzīgā kursā var salīdzināt. Man patika skolmeistara doma, ka ne ameriķāņu/britu/vācu, ne padomju taktiskie reglamenti austrumeiropiešu kājniekiem neder. Vienā gadījuma ne tā apgāde, otrā gadījumā ne tā mentalitāte un cilvēkresursi. Jabūt savai skolai. Acīmredzot ukraiņi šobrīd liek tai pamatus.
vara bungas: US izlūkošanas iestāžu apvienība dalās ikgadējās pārdomās par tuvāko nākotni
“Draudu nav. Izklīstam!”
[..] Russia almost certainly does not want a direct military conflict with U.S. and NATO forces
and will continue asymmetric activity below what it calculates to be the threshold of military
conflict globally. [..]
[..] Gandrīz ar pārliecību var teikt, ka Krievija nevēlas tiešu militāru konfliktu ar ASV un NATO spēkiem un turpinās asimetriskas darbības zemāk par to slieksni, kura pārkāpšana, kā tā uzskata, varētu novest pie pasaules mēroga konflikta. [..]
“Draudi ir. Pulcēties!”
[..] Moscow’s announced plans to massively expand its ground forces almost certainly will fall
short, but nonetheless will over time result in a larger even if not qualitatively better military.
Russia has been successfully recruiting record numbers of contract enlisted personnel by
offering significant benefits and manipulating propaganda about the war in Ukraine. Ongoing
increases in defense spending probably will provide sufficient funding to gradually increase
manpower without Moscow having to resort to mobilizing reservists. [..]
[..] Maskavas izziņotie plāni būtiski paplašināt sauszemes spēkus gandrīz noteikti netiks pilnībā īstenoti, taču laika gaitā tas tomēr nodrošinās Krievijai lielāku, lai arī ne obligāti kvalitatīvāku militāro spēku. Krievija ir sekmīgi rekrutējusi rekordlielu skaitu profesionālā dienesta karavīru, piedāvājot tiem ievērojamus materiālos labumus un indoktrinējot ar propagandu par karu Ukrainā. Paredzamais aizsardzības budžeta palielinājums, visticamāk, nodrošinās pietiekamu finansējumu, lai pakāpeniski palielinātu karaspēku, neliekot Maskavai ķerties pie rezervistu mobilizācijas.[..]
[..] Russia’s defense industry is significantly ramping up production of a panoply of long-range strike weapons, artillery munitions, and other capabilities that will allow it to sustain a long high-intensity war if necessary.[..]
[..] Krievijas MRK ievērojami palielina ražošanu plašā diapazonā tālās darbības ieročiem, artilērijas munīcijai un citām spējām, kas ļaus tai izturēt ilgu augstas intensitātes karu, ja rastos šāda nepieciešamība.[..]
VB: Tātad, kremlim ir nauda, karavīri un apņēmība likt tos lietā, bet nav vēlmes tieši konfliktēt ar US un NATO. Ko lai dara? Ko lai dara? Re, ko…
[..] Moscow views U.S. elections as opportunities and has conducted influence operations for
decades and as recently as the U.S. midterm elections in 2022. Russia is contemplating how
U.S. electoral outcomes in 2024 could impact Western support to Ukraine and probably will
attempt to affect the elections in ways that best support its interests and goals. [..]
[..]Maskava uzskata ASV vēlēšanas par savu iespēju un ir veikusi ietekmes operācijas gadu desmitiem, pēdējo reizi ASV starpposma vēlēšanās 2022. gadā. Krievija apsver, kā ASV vēlēšanu rezultāti 2024. gadā varētu ietekmēt Rietumu atbalstu Ukrainai un, visticamāk, mēģinās ietekmēt ASV vēlēšanas veidos, kas vislabāk kalpo tās interesēm un mērķiem.[..]
Hmmm, kāds tad POTUS vēlēšanu iznākums varētu vairāk kalpot RU plāniem? AI chatbots (neteikšu kurš) atbild šādi:
“Pamatojoties uz vēsturisko pieredzi un ekspertu viedokļiem, daži uzskata, ka Krievijai varētu būt vieglāk strādāt ar Trampu, jo viņš ir bijis atvērtāks pret Krieviju un bieži vien ir izteicies pozitīvi par Krievijas prezidentu Vladimira Putinu. Trampa administrācija ir bijusi mazāk kritiska pret Krievijas ārpolitiku un ir veidojusi dažādus sakarus ar Krievijas valdību.
Tomēr arī Baidena varētu uzskatīt par riskantāku no Krievijas perspektīvas, jo viņš ir izteicis stingrāku nostāju pret Krievijas iejaukšanos un agresiju, un ir atbalstījis sankcijas pret Krieviju saistībā ar tās darbībām Ukrainā un citviet. Bidenam ir bijusi vēsture arī kā viceprezidentam, kas veicināja sankciju piemērošanu pret Krieviju saistībā ar Krievijas iejaukšanos Ukrainā.”
Savukārt cits čatbots (neteikšu kurš) rezumē šādi:
“Krievijas interesēm varētu vairāk kalpot Tramps, ja viņš tiktu ievēlēts par prezidentu otro reizi. Tomēr pastāv liels risks, ka Tramps varētu rīkoties neprognozējami un pretēji Krievijas interesēm. Baidena ievēlēšana varētu būt izdevīgāka Krievijai ilgtermiņā, ja viņš būtu gatavs sadarboties ar Krieviju jautājumos, kas skar abpusējas intereses. Tomēr Baidena administrācija varētu būt arī stingrāka pret Krieviju jautājumos, kas saistīti ar cilvēktiesībām un iejaukšanos citu valstu vēlēšanās.”
PS nav jābūt čatbotam, lai saprastu – viss, ko RU vajag ir daži gadi atelpas un Tramps-prezidents, tieši tāpēc, ka viņš ir neprognozējams. Prognozējamie nekalpo haosa vairošanai un izmantošanai RU interesēs. Tā kā tuvākajā perspektīvā mūs visvairāk apdraud nevis 2022.gada februāra, bet 2014.gada marta scenārijs, sliktākajā gadījumā 2008.gada augusta scenārijs.
Biķernieku iela ir otra dižākā Teikas iela (pēc Brīvības gatves, protams). Sākotnēji — ceļš uz Biķeru draudzi un baznīcu un Juglasmuižu Brekšos, iezīmēts jau zviedru laika kartēs. Par ielu kļuvusi, Rīgai augot, jo iela ir pilsētas ceļš. Bet kur ir tās gals?
Formāli jūridiski varētu atbildēt, ka gals ir tur, kur ir pilsētas robeža. Bet uztveres ģeografija mēdz atšķirties no iedomātām, dabā neredzamām līnijām, jo pilsētas iela var pāriet lauku ceļā ne tikai pie oficiālās robežas. Biķernieku ielai bijis tā, ka ceļa sākumposms līdz “Sīrija” fabrikai (metallrūpnīca Biķernieku ielā 18) kļuva par ielu 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, lielā mērā pateicoties māju kooperātīva “Struktors” apbūves darbībai (tāpēc Struktora iela). Pēc tam Latvijas laikā apbūvi līdz Biķernieku mežam turpināja cits kooperātīvs “Savs stūrītis” (tāpēc Stūrīša iela). Nu iela beidzās krustojumā ar Ķeguma ielu pie vēlākā 7. trolejbusa galapunkta, un Aleksandrs Čaks dzejoja:
Un kad galā Biķernieku ielai
Stāv viņš viens ar pusnakti uz pleca,
Savāds maigums sitas viņam pretī.
..
Un viņš redz, kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidājis un kāvies,
Tagad mājas, miglains spožums rūtīs.
Bet pa labi, jūt ar visu stāvu,
Tālāk Mazā Biķernieku ielā
Timmu mājas, vecā tēva celtas..
Otrā fragmentā aprakstīta Teikas lauku aizbūvēšana Latvijas laikā, attiecīgi Biķernieku ceļa pārtapšana ielā, Mazā Biķernieku iela ir Ķeguma ielas posms aiz Biķernieku ielas Purvciema virzienā, un Timmu mājas bija Ķeguma ielā 45. Dabā 2. pasaules kaŗa vācu aerofotouzņēmumā tālaika Biķernieku ielas gals izskatījās tā:
Vēl Latvijas laikā izcirta jaunu, taisnu ielas trasi caur Biķernieku mežu, tādējādi radot priekšnoteikumu ielai turpināties tālāk. 30. gadu beigu zemesgabalu plānā redzams gan jaunā iela, gan vecais, līkumotais ceļš:
Mūsdienu “Jāņa sētas” kartē vecā ceļa trase izskatās tā:
50. gadu otrā pusē uz Juglas papīrfabriku palaiž 17. (tagad 16.) autobusu, un nu viss vēsturiskais Biķernieku ceļš kļuvis iela, kaut Brekšu Gaismas ielu oficiāli pievieno Biķernieku ielai tikai 1975. gadā pēc Brekšu iekļaušanas Rīgā.
Tak tas vēl nav viss. Būvējot Rīgas apvedceļu, pie reizes līdz tam pagarina Biķernieku ielu. Par robežšķirtni var uzskatīt 1966. gadu, kad uzceļ tiltu pār Mazo Juglu, bez kā šis Biķernieku ielas pagarinājums (oficiāli P2 autoceļš) nebūtu iespējams. Un tā arī palika līdz pēdējām laikam. Piemēram, 2016. gadā es, izbraucis ceļu, kas turpinās aiz apvedceļa, pašsaprotami pieminu (26. attēls) Biķernieku ielas galu pie apvedceļa.
Bet pērn noasfaltēja ielas turpinājumu aiz apvedceļa. Izbraucu to, meklēdams, kur nu ir Biķernieku ielas gals. Jaunākā posma (oficiāli Mārtiņrožu iela) sākums pie krustojuma ar apvedceļu:
Pēc tam iela ilgāku laiku ved pa vienmuļu Lielās Juglas palieni ar pamestiem dīķiem un ēkām. Tad apbūve atsākas. Kad iela (labā malā) iet kalnā, tā ir zīme, ka beidzot sākas Sunīši un gals nav tālu:
Visbeidzot jaunākais Biķernieku ielas gals — apļa krustojums:
Bet vai tad neturpinās aiz gala? It kā ir turpinājuma ceļš pa vidu aiz apļa, tak bez asfalta un ne galvenais. Galvenais ceļš ir pa kreisi — asfaltēts un ar to pašu Mārtiņrožu ielas vārdu. Bet trases lauzums tāds, ka nevar atzīt par turpinājumu uztveres ģeografijas ziņā. Tā ka nē, Biķernieku iela beidzas te, apļa krustojumā.
Tomēr Mārtiņrožu ielu tālāk izbraukt vērts, īpaši vasaras siltumā, lai priecātos, cik cilvēki labi dzīvo Lielās Juglas kraujmalā. Un pie reizes izbraukāt Sunīšus vispār, no Māŗsiliem neatpaliek. Īpatnība ir ar žogu norobežots ciems ciemā, tak gājējiem un riteņbraucējiem ejas vaļā. Vienīgais trūkums: ielu betona bruģis, kas varbūt gausina satiksmi un ļauj ūdenim sasūkties, tak nepatīkami krata tālāku ceļu mērojuša riteņbraucēja pēcpusi.
Kopš 24.februāra cūku komiksa jau pagājis krietns laiciņš, pirmās lielās šūmes noplakušas un varu savas pārdomas izlikt bloga rakstienā. Patiesībā, ko teikt, man jau bija tajā pašā 24.februārī, bet dzīve iemācījusi vispirms izskaitīt līdz desmit, tad izteikties.
Tad nu kamēr skaitīju, tikmēr saskaitīju:
1. Redakcionālais aizgalds.
Cūku komiksam sabiedriskajā medijā nebija jāparādās. Vispār! Ja lsm.lv redakcija savulaik bija nolēmusi, ka viņiem (un sabiedrībai) šāda cūku komiksu sērija ir vajadzīga, tad tai pašai redakcijai bija jātur kāds ļoti stingrs rāmis, jo sākumā jau bija skaidri saprotams, ka agri vai vēlu cūkas, kas ne tuvu nav neitrāls tēls, nonāks pretrunā. Nenonāktu 24.februārī, nonāktu kādā no nākamajām reizēm. Varbūt pat ar vēl skaļāku blīkšķi.
Un, lai kā arī vēlāk mēģināja to visu pasniegt- tā nav māksla un tā nav karikatūra.
2. Prezidenta neizmantotā iespēja.
Man patīk mūsu Prezidents. Cienu viņu un cienu viņa vēlmi spēlēt uz publiku. Jā, viņam tā spēlēšana uz publiku arī labi sanāk. Bet šoreiz viņam vajadzēja paklusēt. Viņa nepārprotamais mājiens tika un tiks pieminēts ilgi un daudz- redz, kā prezidents pateica, tā sabiedriskais medijs aizvāca! Un kā gan to nosaukt, ja ne par cenzūru? Tagad ļaužu prātos ir sekmīgi iestādīta doma, ka prezidents drīkst, prezidentam paklausīs, ja vienreiz prezidents uzbrēca, tad uzbrēks (nāksies uzbrēkt) arī nākošreiz. Ka tā ir norma- politiķim kritizēt medijus un likt piekārtot to, kas nepatīk. Ja drīkst prezidents, tad drīkst arī premjers. Ja drīkst premjers, tad drīkst arī deputāts, Jupiters, vērsis un šofera dēls. Šoreiz drīkst komiksu, nākamreiz rakstu, viedokli…. Nav grūti iedomāties, kas sekos tālāk.
Prezidents ar šo savu tvitera ierakstu iešāva kājā gan sev, gan medijam, gan vārda brīvībai.
Otrā kājā viņš sev iešāva, kad atkal tviterī mēģināja nospēlēt uz publiku ar vārdiem- ’’izmantošu iespēju neklusēt’’, tā norādot uz neseno žurnālistes Annas Platpīres aizrādījumu turpat tviterī. Manuprāt, tā bija nicinoša attieksme pret žurnālisti un viņas pārstāvēto mediju. Tas bija prezidenta necienīgi. Pie tam labi zinot, kāda pūlim ir attieksme pret sabiedrisko mediju. Tā viņš netieši deva zaļo gaismu žurnālistu tālākai nicināšanai. Un necienīgi vēl arī tāpēc, ka politiķi gan ilgstoši turējuši plānā maizē un īsā pavadā sabiedrisko mediju ar nepietiekamu budžetu, gan muļļājuši televīzijas un radio apvienošanu.
3. Mākslinieces daļa.
Sabiedrība vienmēr māksliniekus (jebkuras jomas) uztvērusi kā mazliet īpatnējus. Bet tā vairāk vai mazāk pozitīvi īpatnējus. Protams, ir arī daži skaļi bļāvēji, kuri cenšas savu neizglītotību un aprobežotību paust ļoti skaļi un aizvainojoši, bet tas vienmēr ir mazākums. Skaļš, bet mazākums.
Šoreiz gan šis skaļais mazākums sapulcēja ap sevi lielāku baru piekritēju, kuri, no visas sirds un pārējiem iekšējiem orgāniem, lamāja komiksu mākslinieci. Tā arī nesapratu- kāpēc? Māksliniece taču te vispār ir bez vainas! Viņa var un drīkst zīmēt, ko vēlas. Viņa var un drīkst zīmēt, ko jūt. Viņa var un drīkst zīmēt kā grib. Tas ir viņas izteiksmes līdzeklis un mums nav tiesību viņai ko pārmest un vēl mazāk ko uzspiest.
Tas, ka viņas zīmētajam komiksam nebija jāparādās sabiedriskajā medijā, ir citu stāsts un citu atbildība.
4. Citu mediju daļa.
Tā arī nesapratu- kāpēc neviens mūszemes medijs nemetas aizstāvēt sabiedriskā medija kolēģus? Labi, varbūt šoreiz viņi visi juta, ka nav īstais brīdis aizstāvībai. Bet šis komiksa skandāls kaut kā izgaismoja, ka mediju vide Latvijā izskatās pēc tāda – visi par sevi un sevi pār visiem! Proti, ja kādu mūsējo sit, tad mēs pārējie pastāvēsim maliņā un pavērosim. Nu, varbūt kādu rakstu ieliksim savā portālā, bet ar domu, tā- vairāk liesmai, ne liesmas slāpēšanai.
Sajūta, ka katram medijam preses brīvība ir svarīgai tikai tad, kad klapē viņa paša mediju.
5. Sabiedriskā medija daļa.
Šoreiz es gaidīju kādu prātīgāku kopsavilkumu. Jā, bija redaktoru atrakstīšanās, bija Mediju anatomijas raidījums Latvijas Radio, bet tas viss bija pārāk sausi un ar tādu durvju dusmīgu aizciršanu fonā. Un pārāk visi koncentrējās uz mākslinieci un viņas brīvības ierobežošanu un mākslas cenzēšanu.
Manuprāt, stāstam bija jābūt par ko citu. Sabiedrība nesaprata un sabiedrībai bija jāizskaidro. Vai tad mēs (sabiedrība) neesam pelnījuši cieņpilnu un līdzvērtīgu sarunu, kurā izskaidro- kā tas notika, kāpēc tas notika un, kas notiks vēlāk?
6.Atvainošanās un apvainošanās.
Medijs atvainojās un savu kļūdu atzina. It kā ar to vajadzētu pietikt. Bet… kāpēc pie savas atvainošanās, sīkā drukā ir jāieraksta mājieni, ka sabiedrība nesaprata, ka citā laikā tas būtu iederīgi, ka tas tikai aizvaino kādu mītisku viegli ievainojamu sabiedrības grupu? Kāpēc savas kļūdas atzīšana ir tik smagnēja un negribīga? Kāpēc jānoveļ kāds strēķītis uz sabiedrības pusi? Sabiedrība nav prezidents- tai ir tiesības un pienākums neklusēt.
Ja esi vainīgs, tad atvainojies. Ja atzīsti, ka esi kļūdījies- tā arī pasaki. Sabiedrība pieņemtu un piedotu, jo nekļūdās tikai tas, kurš nedara.
Bet tiklīdz tur sākas visādi ‘’jā, bet…’’, tas vairāk izskatās pēc lūpas uzmešanas.
7. Hibrīds, haks un haoss.
Es nezinu kā tiek organizēts darbs sabiedriskajos medijos un kā viņi saskaņo publiskos tekstus, rakstus un tvītus, bet šoreiz bija vērojams mērens haoss. Kamēr rīta cēliens paiet formālos tvīta pārkopējumos kā atbildes un spītīgā turēšanās pie savas pareizības, tikmēr nākamajā mirklī jau raksts dzēsts, tvīti pazūd un parādās atvainošanās. Kas notika!? Ieradās atbildīgie? Sabiedrība pārliecināja? Prezidents pārliecināja?
Var jau būt, ka pie vainas bija tikai sestdiena. Un sestdiena kā jau sestdiena ir brīvdiena. Tā kā nauda ir tik cik ir (lasi- pārāk maz), tad nu taupa un sestdienās strādā dežūrrežīmā ar dežūrsastāvu. Un te nu cūku komikss paceļ jautājumu- vai šāds dežūrrežīms ar dežūrsastāvu spētu nodrošināt medija darbu jau ar pirmajām minūtēm, ja notiek kāds hibrīduzbrukums vai [ierakstām kādu ārkārtas situāciju]? Vai atjaunot mediju darbu hakeru uzbrukuma gadījumā? Vai degoša matrača gadījumā? Sajūta, ka te ar nepieciešams kāds pils ugunsgrēks, kas savulaik ļāva nakts ziņām no ieraksta nonākt dzīvajā.
Ja tas nebija dežūrrežīms, tad man ir vesels bariņš ļoti bažīgu jautājumu…
8. Trešais tēvadēls.
Vienmēr esmu centies un arī turpmāk centīšos aizstāvēt Latvijas sabiedriskos medijus. Viņi ir un paliks galvenie ziņu un informācijas veidotāji Latvijā. Viņus veido kolosāli cilvēki, kurus redzu ekrānos, dzirdu radio un lasu tviterī. Un tāpēc man sāp sirds, ka sabiedrisko mediju jaunākais brālis (lsm.lv) nespēj pieaugt. Joprojām. Ļoti bieži tam ir problēmas ar virsrakstiem. Ļoti bieži ir nesaprotamas darbības ar radio vai televīzijas cilvēku sagatavoto sižetu korektu attēlošanu tekstā. Un, protams, arī šis komikss…
9. Sabiedrības daļa.
Ehhh… mums vēl ir kur augt.
10. Jautājumu važās.
Šis gadījums ar komiksu, starmešu gaismā izcēla ļoti daudz jautājumus. Un līdz šim tā arī neviens no tiem netika pienācīgi atbildēts. SEPLP locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes skaļā pašatstādināšanās šo jautājumu skaitu tikai palielināja.
Neatbildēti jautājumi nevar radīt drošību sabiedrībā. Neatbildēti jautājumi neveicina sabiedrības uzticēšanos. Neatbildēti jautājumi rada augsni ievainojamībai. Ķēdes izturību nosaka tās vājākais posms. Visi neatbildētie jautājumi šobrīd ir šīs ķēdes vājais posms.
The post Cūku komiksa ķēdes posmi. first appeared on BALTAIS RUNCIS.eSIM pastāv jau labu laiku, un tā pirmo reizi tika izlaista 2016. gadā. Taču mūsdienās tas kļūst arvien populārāks. Tagad, kad
L’article Kas ir eSIM? Viss, kas jums jāzina — 2024. gada marts est apparu en premier sur Tehnologijas.com.
Best Buy ir sācis jaunu 3 dienu izpārdošanu, kas sākas piektdien (15. martā) un beidzas svētdien (17. martā). Šajā izpārdošanā
L’article Brīdinājums par izpārdošanu: MacBook Air M2 samazināts līdz 899 USD est apparu en premier sur Tehnologijas.com.
Pagājušā gadā biju nopircis šādu tjipa Lego analogu micro bloku modeli. Lego šāds modelis vispār nav, ķīnieši paši izstrādājuši. Ražotājs norādīts kaut kāds Lezi, bloki ir gandrīz 3400gab. Es pirku pa 18EUR caur aliexpress. Atnāca viss sapakots maisā:
Instrukcija diezgan ok, krāsaina, visu var saprast:
Pats sākums :)
Tad nu tālāk bildes no procesa:
Tālāk interesants risinājums kā attēlot stikloto ēku:
Turpinām:
Šis palika pāri. Bet viena detaļa pietrūka - gan jau acīgākie pamanīs mazu plastmasa štruntiņu uz fasādes... Vēl pietrūka divi caurspīdīgi stikla štruntiņi, bet tos aizstāju ar nedaudz tumšākas krāsas stikliņiem, vietā, kur to nevar redzēt.
Tāds izskatās gatavs:
Kopumā kaut kādi 7 vakari bija vajadzīgi, lai saliktu. Konstrukcija likās kopā labi, bet ir grūti to taisīt pēc instrukcijas. It kā jau loģiski, ka uztaisa vienu ēku un tad taisa nākamo, bet pie blakus ēkas sienas ir grūti apakšā dažus mm lielus objektus piespraust. Tāpēc, ja labi visu pārdomā, varbūt vieglāk ir likt pa posmiem - uztaisa 1-2 kārtas vienai ēkai un pāršķir instrukcij uuz priekšu, lai uztaisītu nākamajām ēkām 1-2 slāņus. Galvenais nekļūdīties :) Un vēl pamatne nav diez cik stingra, viegli var salūzt zem ēku svara, tādēļ jāceļ prātīgi.
Par to, cik ir līdzīgs oriģinālai ēkai, es neņemos spriest - neesmu bijis Luvrā. Pēc bildēm spriežot attālu līdzība ir, bet proporcijas protams, ka neatbilst.
Ja var nopirkt pa tik lētu naudu, tad rekomendēju!
The Strong National Museum ir paziņojis 2024. gada pasaules videospēļu slavas zāles (Hall of Fame) nominantus. Šī gada nominantu sarakstā ir: Asteroids, Elite, Guitar Hero, Metroid, Myst, Neopets, Resident Evil, Tokimeki Memorial, Tony Hawk’s Pro Skater, Ultima un You Don’t Know Jack.
“Šī gada finālistiem ir tas gods tikt uzņemtiem pasaules videospēļu slavas zāles 10. “uzņemšanā”, paziņojumā minēja The Strong’s International Center for the History of Electronic Games vadītājs Džons Pols K. Daisons.
“Pat pēc 10 gadiem netrūkst spēļu, kas ir ārkārtīgi ietekmējušas videospēļu popkultūru vai arī pašu spēļu industriju. Par šīm spēlēm tiek runāts arī desmit gadus vēlāk. Asteroids ir 70. gadu beigu arkādes žanra ikona. Myst parādīja CD-ROM tehnoloģijas potenciālu 90. gados. Neopets kļuva par pārlūkprogrammās bāzētu, bezmaksas spēļu pamatu un Guitar Hero komentārus neprasa – šī spēle ir uz palikšanu.
Tagad, kad visi nominanti it paziņoti, balsošana ir atklāta un tajā var piedalīties jebkurš. Balsošana norisināsies no 14. līdz 21. martam, un 9. maijā svinīgā ceremonijā tiks paziņoti uzvarētāji.
Šobrīd slavas zālē ir iekļautas tādas spēles kā Pong, Wii Sports, StarCraft, Animal Crossing un citas. Ar visām iekļautajām spēlēm var iepazīties oficiālajā vietnē.
Pasaules videospēļu slavas zāle atrodas The Strong National Museum of Play Ročesterā, Ņujorkas štatā.
Japāņu autoražotāja Nissan sportiskais GT-R modelis iemantojis autoentuziastu cieņu un mīlestību visā pasaulē, pateicoties savam sniegumam, turklāt to veicinājusi arī popkultūra. Aktuālās paaudzes R35 GT-R ir ražošanā kopš 2007. gada beigām, proti, gandrīz 17 gadus – šajā laikā citiem modeļiem var nomainīties trīs četras paaudzes. Tomēr izskatās, ka arī šī auto laiks tuvojas beigām.
Nākamgad plānots saražot tikai 1500 GT-R vienības, turklāt 300 no tām būšot jaudīgākajā Nismo komplektācijā, ziņo japāņu auto medijs Mag X, norādot, ka tas plānots kā pēdējais ražošanas gads. Kā šie modeļi tiks izdalīti pa pasauli, tas nav zināms, taču skaidrs, ka tie būs reti, grūti nopērkami un arī dārgi.
Visu šo gadu laikā Nissan regulāri veica nelielus mašīnas uzlabojumus un papildinājumus, to uzturot arvien aktuālu. Šā gada modelim nedaudz palielināta Nismo versijas jauda – parastajam modelim ir 565 zirgspēki, bet Nismo attīsta 600 zirgspēkus. Pagaidām gan nav nekādu oficiālu ziņu no paša autoražotāja un viņu plāniem.
Par to, ka tiek attīstīts nākamās paaudzes R36 modelis, tiek baumots regulāri un ažiotāža ir pietiekami liela, lai gan nekas konkrēts no paša Nissan puses nav izskanējis. Kompānijas pārstāvji pauduši, ka jaunie emisiju noteikumi ierobežo sporta mašīnu attīstību, bet Nissan svarīgi nodrošināt GT-R raksturīgo, izslavēto braukšanas pieredzi. Jauns modelis tiek gaidīts, bet pagaidām nezinām, kad un kādā formā to sagaidīsim.
Iedomājieties, ja jūs būtu vien "neliels rūķis" 30 cm augstumā virs zemes. Pienāk tas dīvainais starpsezonu laiks, kad kaut kur Latvijā sniegi jau izkusuši un ļaudis steidz ziņot par pirmajiem sniegpulkstenīšiem, bet citviet vēl i plaši sniega lauki, i pārplūdušas upes, kas jau par jaunjūrām nodēvētas. Un jūs, tāds 30 cm virszemes radījums, cenšaties kaut kur doties pie dabas, taču ar cerību saglabāt kaut nelielu pašcieņu, lai netiktu dēvēts par "dubļu piku". Hmmm, neiespējamā misija? Ja jums šķiet, ka Latvijā pilnīgi visas pastaigu takas ir izstaigātas, padomājiet vēlreiz. Un aizdodieties uz Kaltenes kalvu taku pat tad, ja jums nav sīkbūtnes izmēra pūkdupsis, kura enerģija kūsā neatkarīgi no gadalaika.
Lai dotos uz Kaltenes kalvu taku, vislabāk ir ieplānot kādu plašāku Ziemeļkurzemes piejūras objektu ekspotīciju. Mūsu marta sestdienas izbrauciena maršrutā bija jūras apskate pie Lāčupītes dendrārija, Mērsrags, Kaltene, Roja un Ēvažu stāvkrasts kā tālākā pieturvieta. Iespējams, ka Kaltenes akmeņainajā jūrmalā bijis ne viens vien ceļotājs, taču kalvas var palikt kā neapskatīta vieta gan tāpēc, ka no ceļa vēl 1,5 km ir jābrauc pa šauru meža ceļu, gan arī tāpēc, ka silti saulainajā sezonā ceļa pretējā pusē ir jūras vilinājums, ne vēlēšanās būt par bezmaksas ēdnīcu odiem, knišļiem un ērcēm, par kuru esamību te liecina lielas norādes. Lai nu būtu kā būdams, nākamajā reizē, dodoties pa Ziemeļkurzemi Kolkas virzienā, ierēķiniet stundu arī Kaltenes kalvu takas izstaigāšanai.
Tāpēc ar savu pūkdupsi divreiz izejiet Kaltenes kalvu taku un dodieties uz gleznaino Ēvažu stāvkrastu, kur, iespējams, martā būsiet vienīgie jūrkrasta baudītāji.
Google Pixel 9 sērijas tālruņus varēs izsekot pat tad, kad tie būs izslēgti. Kā? Pateicoties jaunajam “Powered Off Finder” API, kas būs
L’article Google Pixel 9 būs izsekojams pat tad, kad tas būs izslēgts est apparu en premier sur Tehnologijas.com.
Lavandas ir ne tikai skaisti un aromātiski augi, bet arī praktiski un tās var audzēt gan dārzā, gan iekštelpās. Lavanda...
The post Kā izaudzēt lavandas podiņā appeared first on Hitnet.lv.
2024. gada balvu sezonai nu ir pielikts spilgts punkts – “Oskari” ir sadalīti, nu uz kādu brīdi no šīs sāncensības varam atpūsties. Šī gada ceremonija iepriecināja ar savu raito norisi, lieliskām runām un, protams, vienu no amizantākajiem nominētās dziesmas priekšnesumiem, kāds “Oskaros” jebkad ir redzēts.
Uzvarētājus noteikti jau zināt (ja gribat noskatīties uzvarētājfilmas, ieskatieties mūsu “Oskaru” gidā), tā ka ķeramies klāt interesantākajiem, negaidītākajiem, sirsnīgākajiem un smieklīgākajiem mirkļiem no šī gada ceremonijas.
Tie, kas ir redzējuši “Anatomy of a Fall”, ļoti labi zinās, ka viena no filmas zvaigznēm ir suņa Snūpa atveidotājs Messi, kurš ir kļuvis par šīs balvu sezonas mīluli. Viņš pirms vairākām nedēļām apmeklēja “Oskaru” nominantu pusdienas, kur bija absolūtā uzmanības centrā, un pirms dažām dienām izskanēja ziņas, ka vairāku studiju pārstāvji esot bijuši dusmīgi uz šo “good boy”, jo, viņuprāt, tādējādi tika negodīgā veidā pievērsta uzmanība “Kritiena anatomijai” (tobrīd vēl balsošana par uzvarētājiem notika pilnā sparā). Sākotnēji izskanēja ziņas, ka Messi “Oskarus” tomēr neapmeklēšot, taču uz pasaules tomēr ir taisnība, un Messi uz ceremoniju ieradās, tērpies elegantā tauriņā (viņa ainas, ko redzam pasākuma gaitā, gan tika nofilmētas atsevišķi – tiešraidē viņš zalē tomēr neesot atradies, taču montāža bija teicama).
“Oskaru” un citu balvu ceremonijās nereti piedzīvojam second-hand apkaunojumu, redzot Holivudas zvaigžņu sāpīgi neveiklos centienus jokot uz skatuves. “Sāpīgie” dueti ir gadu gaitā bijuši tik daudzi, ka joprojām pārņem teju bērnišķīgs prieks, redzot, kad kāds no šiem skečiem izdodas veiksmīgi. Šogad īpaši daudz smieklu sagādāja Emīlijas Blantas un Raiena Goslinga duets, kuri pieteica klipu, kas godināja kaskadieru darbu, taču vispirms reizi par visām reizēm mēģināja noskaidrot, kurš tad ir īstais Bārbenhaimera uzvarētājs (Goslingam šis vakars bija izdevies – pie viņa vēl atgriezīsimies). Arī Keitas Makinonas un Amerikas Fereras ievads labākās dokumentālās īsfilmas kategorijai izdevās lieliski – šeit gan vairāk nopelnu Makinonas kontā, kura kaut kā pamanījās pāriet no dinozauriem pie “tasteful nudes” (bonuspunkti arī Stīvenam Spīlbergam par gatavību piedalīties ēverģēlībās).
Šogad labākā adaptētā scenārija kategorijā triumfēja Kords Džefersons, kurš ne tikai sarakstīja, bet arī režisēja un producēja savu debijas pilnmetrāžas filmu “American Fiction”. Savā pateicības runā viņš aizrautīgi aicināja Holivudas lēmumu pieņēmējus uzdrošināties uzņemties vairāk risku – kā Džefersons trāpīgi atzīmē, arī 200 miljonu vērtie blokbāsteri ir riskanti. Un kāpēc gan vienas megafilmas vietā varbūt nenoriskēt ar 10 filmām, kas katra ir vērta 20 miljonus? Vai varbūt pat 50 filmām ar 4 miljonu lieliem budžetiem? Tas, cik grūti Holivudai pēdējo pāris gadu laikā ir gājis ar supervaroņu filmām, liecina, ka Džefersona vārdos derētu ieklausīties un pamēģināt ko jaunu.
Bija diezgan pamatotas cerības, ka labākā oriģinālscenārija kategorijā varētu uzvarēt Žistīnes Triē režisētā un viņas kopā ar vīru sarakstītā “Anatomy of a Fall”. Cerības, ka filmas triumfa gadījumā uzvarētājus līdz skatuvei pavadošā mūzika varētu būt filmā skanošā un sižetā iepītā 50 Cent dziesmas “P.I.M.P.” instrumentālā versija, bija krietni mazākas – diez vai parasti konservatīvā ASV Kinoakadēmija sev ļautu tādas vaļības, vai ne? Bet reizēm sapņi tomēr piepildās, un tieši šī dziesma pavadīja Triē un Artūru Harari līdz skatuvei. Ja vēlaties ieslēgt šo skaņdarbu sev fonā šodienas darbiem (vai izkrišanai pa logu), lūgtum, te būs 2 stundu un 33 minūšu garš loop (tieši “Anatomy of a Fall” garumā!).
Daži no ceremonijas vadītāja Džimija Kimela jokiem izdevās vairāk, daži – mazāk, bet vienu no skaļākajām smieklu vētrām izraisīja viņa saspēle ar uz visādām ākstībām gatavo Džonu Sīnu. Abi it kā centās atsaukties uz vienu no slavenākajiem “Oskaru” ceremoniju brīžiem, kad 1974. gada ceremonijā pāri skatuvei pārskrēja kails vīrieitis. Šeit gan viss izvērtās nedaudz citādi, Džonam Sīnam kārtējo reizi pierādot savu komiķa talantu (tas, kā viņš pasaka vārdu “costumes”, vien ir ko vērts).
“Deadline” neatļauj video embeds, tāpēc noskatieties to “YouTube”.
Šogad labāko vizuālo efektu kategorijā mazs Godzillas izmēru cinītis gāza lielos Holivudas vezumus. Kategorijā, kur bieži vien triumfē megabudžetu filmas, kas ir varējušas izvērsties pēc pilnas patikas vizuālo efektu jomā, šoreiz uzvarēja par salīdzinoši ārkārtīgi mazajām naudiņām Japānā veidotā “Godzilla Minus One”. Filmas vizuālo efektu meistari visu balvu sezonu, piedaloties dažādos saviesīgos pasākumos, allaž bija uz tiem ieradušies ar īpaši mīlīgām Godzillas figūriņām, un arī “Oskari” nebija nekāds izņēmums – zeltītajām statuetēm uzvarētāju rokās vieta bija jādala ar mazajām milzu ķirzakām.
Noskatieties, kā Kilians Mērfijs saņēma labāka aktiera balvu, “YouTube”.
Vēl pirms ceremonijas par lielu prieku skatītājiem tika izziņots, ka šogad “Oskari” atgriezīsies pie ilgāku laiku neizmantotas, bet iemīļotas metodes, kā pasniegt balvas aktieru kategorijās. Katrai kategorija tika pieaicināts aktieru vai aktrišu piecinieks, kur katrs veltītu kādus skaistus un sirsnīgus vārdus nominētajiem aktieriem. Šie veltījumi bija gan vienkārši izjusti (Lupita Njong’o saraudināja labākās otrā plāna aktrises balvas ieguvēju Da’vainu Džoju Rendolfu līdz asarām – tieši pirms Rendolfai bija jākāpj uz skatuves, lai teiktu pateicības runu), gan ar humora piesitienu (īpašs shoutout Nikolasam Keidžam labākā aktiera kategorijā, slavinot Polu Džiamati – video atradīsiet iepriekšējā rindkopā). Vienīgā sūdzība, ko par šo formātu šogad varam teikt, ir, ka uzrunu dēļ netikām pie tradicionālajiem aktieru klipiem no filmām. Booooo!
Džimijs Kimels nav slikts “Oskaru” vadītājs, bet, domājams, ka mēs visi labprāt redzētu kādas jaunas vēsmas šajā ziņā, vai ne? Šogad sevi kā kandidātu šim amatam ir fantastiski pieteicis komiķis Džons Muleinijs (diez vai viņš to darīja ar šādu apzinātu mērķi, bet, Džon, tev tagad nav izvēles, visas pasaules tauta būs runājusi). Viņš jau lieliski izpaudās savā monologā kā “Oskaru” “Governors Awards” ceremonijas vadītājs (tajā tiek pasniegti “Oskari” par īpašiem nopelniem), turpinot veiksmīgo joku jūru arī šajā ceremonijā, pasniedzot “Oskaru” par labāko skaņu. Jau pirmajos pāris teikumos viņš liek auditorijai smieties skaļā balsī, perfekti trāpot ar “Madame Web” joku, pēc tam veikli pārejot uz minūti garu tangent, kurā pārstāstīja visu filmas “Field of Dreams” sižetu. Cilvēki, kas mēdz aizrauties ar stāstiem par savām mīļākajām filmām, ļoti labi saprata, kā tas var gadīties.
Noskatieties “20 Days in Mariupol” režisora Mstislava Černova pateicības runu “YouTube”.
Kā jau tas bija paredzams, labākās dokumentālās filmas kategorijā balvu ieguva “20 Days in Mariupol”, kas stāsta par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Filmas režisors Mstislavs Černovs, saņemot “Oskaru”, teica vienu no spēcīgākajām pateicības runām šī gada ceremonijā – lai gan, protams, ir prieks, ka Ukraina ir saņēmusi pirmo “Oskaru” valsts vēsturē, viņš un pārējie filmas veidotāji būtu bijuši krietni priecīgāki, ja šādai filmai nebūtu bijis jāeksistē, kā arī Černovs mīļuprāt visu šo atzinību, ne mirkli neminstinoties, iemainītu pret mieru savā zemē. Politisko runu kategorijā spēcīgus vārdus teica arī “The Zone of Interest” režisors Džonatans Gleizers, saņemot “Oskaru” labākās starptautiskās filmas kategorijā, aicinot panākt mieru Gazā – “Right now we stand here as men who refute their Jewishness and the Holocaust being hijacked by an occupation which has led to conflict for so many innocent people, whether the victims of October 7 in Israel or the ongoing attack in Gaza.”
Šī gada ceremonijā visvairāk zeltīto statuešu, kā jau tas bija gaidāms, saņēma “Oppenheimer” – domājams, reti kurš būs gatavs apstrīdēt šīs filmas panākumus, tie ir absolūti pelnīti. Šis tātad bija gads, kad “Oskars” beidzot nonāca arī Kristofera Nolana rokās, cildinot viņa veikumu kā režisoram. Īpaši gribas izcelt tieši viņa pateicības runu, kuras beigās pēc tradicionālajiem “paldiesiem” aktieriem, filmēšanas komandai, ģimenei un pārējiem, viņš skaisti un eleganti mums atgādināja, ka kino kā mākslas forma, vēsturiskos mērogos rēķinot, patiesībā vēl ir tikai savos pirmsākumos: “To the Academy — movies are just a little bit over 100 years old. We don’t know where this incredible journey is going from here. But to know that you think I’m a meaningful part of it means the world to me.”
Pirms šī gada ceremonijas nebija daudz nezināmo lielumu gaidāmo uzvarētāju sarakstos – lielākajā daļā kategoriju bija diezgan skaidrs, kurš būs uzvarētājs, vēl pirms lielā pasākuma. Viens no izņēmumiem, kur vēl bija saglabājusies pamatīga intriga, bija labākās aktrises kategorija, kurā karstā sāncensībā līdz pat pēdējam brīdim viena otrai blakus skrēja Emma Stouna (“Poor Things”) un Lilija Gledstouna (“Killers of the Flower Moon”). Likās gan, ka pēdējo nedēļu laikā svaru kauss ir sācis sliekties Gledstounas virzienā – tieši viņa ieguva Aktieru ģildes balvu (aktieri ir absolūti lielākais balsotāju bloks “Oskaros”), viņa būtu pirmā Amerikas pirmiedzīvotāju izcelsmes aktrise, kas uzvarētu šajā kategorijā, savukārt Emmai Stounai jau ir viens “Oskars”. Beigu beigās tomēr aploksnē bija ierakstīts Emmas Stounas vārds – turklāt aktrise acīmredzami pati to nebija gaidījusi, ko apliecināja viņas mīligi haotiskā runa un trīcošās rokas (salīdziniet šo runu ar viņas pirmā “Oskara” runu un redzēsiet pamatīgu atšķirību, jo toreiz viņas uzvara bija teju garantēta). Jebkurā gadījumā – abas aktrises bija balvas cienīgas, tāpēc prieki būtu bijuši tik un tā. Nedaudz traka gan liekas ASV Kinoakadēmijas šķietamā alerģija pret Mārtina Skorsēzes filmu atalgošanu ar zeltītajām statuetēm – Skorsēzes pēdējās četras spēlfilmas ir tikušas pie 26 nominācijām, bet nav ieguvušas nevienu (!) “Oskaru”.
Pilno uzstāšanos noskatieties “Deadline” “YouTube” kanālā.
Vakara gaidītākais brīdis ne vienam vien skatītājam (labi, nemelosim – VISIEM skatītājiem) bija apsolītais “Barbie” dziesmas “I’m Just Ken” priekšnesums paša Raiena Goslinga izpildījumā. Vēl pirms ceremonijas tika ziņots, ka viņam uz skatuves pievienošoties 65 dejotāji, kas arī nebija melots, bet kā īpaši pārsteigumi bija arī citu filmas Kenu (Kingslija Ben-Adira, Simu Liu un citu) pievienošanās Goslingam, SLASH????, atsauces uz “Gentlemen Prefer Blondes”, kā arī visas auditorijas aizrautīgā vienošanās šajā tik lipīgajā dziesmā (“La La Land” faniem īpaši sirsniņas ietrīsējās, uz mirkli redzot Emmas Stounas un Goslinga dziesmoto reunion). Raiens Goslings ir fantastisks komiskais aktieris, kuram izdodas būt tik smieklīgam ar absolūto nodošanos jokam – ja viņš ir kaut ko uzņēmies darīt, tad to dara par visiem 100 procentiem, un rezultāti ir burvīgi. Gribam viņu vēl daudzās, daudzās komēdijās! Nu, un dziedāt viņš arī māk, par to sakām paldies viņa “Disney” zvaigznes ērai jaunībā.
Svētdienas vakarā atklātā sarunā Elons Masks sacīja, ka “ļoti garīgi slimi” cilvēki mēģināja viņu nogalināt Ostinā, Teksasā. Musks sniedza šokējošu
L’article Īlons Masks saka, ka divi “ļoti garīgi slimi” cilvēki ar ieročiem mēģināja viņu nogalināt est apparu en premier sur Tehnologijas.com.
Ekonomisko izaicinājumu kontekstā pērn visai bieži varēja lasīt un dzirdēt par tehnoloģiju uzņēmumu īstenotajām darbinieku masveida atlaišanas kampaņām. Kopumā 2023. gadā no darba ASV tehnoloģiju uzņēmumos atbrīvoti vairāk nekā 190 000 darbinieku. Taču arī 2024. gads šajā ziņā nebūs nekāda medus maize.
Lai arī 2024. gada sākumā klimats ekonomikā šķiet nedaudz patīkamāks, februārī uzņēmumi joprojām visai aktīvi veica darbinieku masveida atlaišanas aktivitātes. Līdz ar to šī gada pirmajos divos mēnešos kopumā darbu zaudējuši jau 46 000 tehnoloģiju industrijas speciālistu. Būtiski norādīt, ka darbaspēku samazina gan nozares milži, gan jaunuzņēmumi. Vienlaikus prognozēts, ka šogad darbinieku rindas netiks paretinātas tik intensīvi kā pērn.
Jāpiezīmē, ka 2023. gadā ASV tehnoloģiju uzņēmumos tika atlaisti vairāk nekā 191 000 darbinieku. Iemesls pamatā tam ir pandēmijas laikā piedzīvotā straujā izaugsme, kad dažādi ierobežojumi, darbs no mājām veicināja e-komercijas un mākoņpakalpojumu uzplaukumu. Lielie tehnoloģiju uzņēmumi, kā “Google”, “Meta”, “Microsoft” paplašināja savu darbību un būtiski palielināja darbaspēku. Taču pēc pandēmijas tika novērota ekonomikas lejupslīde, pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem strauji samazinājās, kas daudziem uzņēmumiem lika samazināt darbinieku skaitu un īstenot citus efektivitātes palielināšanas pasākumus.
Šodien esot tā diena, kad beidzot gaisma uzšūpojas augstāk par tumsu, un pavisam drīz tiksim iemesti pavasarī. Ziemas dienas ir skaitītas, apliecina sniega pulksteņi. Tūlīt slēgsimies klāt bērzu sulas sistēmām (arī Vidzemes aukstienē), tūlīt sāks miegt ar aci zilie vizbuļi, tūlīt modīsies odi un cita mošķība. Šķiet, esmu noilgojusies pat pēc tās, jo šī ziema...
The post Atvaļinājums ar lapsu, stirnām, dzērvēm un sevi appeared first on Mugursoma.lv.
Apple savus AirTags laida klajā 2021. gadā. Kopš tā laika tas ir ieguvis milzīgu popularitāti. Ierīce bija paredzēta, lai palīdzētu lietotājiem
L’article Apple nonācis grūtībās saistībā ar tiesas prāvu, kurā tiek apgalvots, ka AirTags tiek ļaunprātīgi izmantots est apparu en premier sur Tehnologijas.com.
Tika ziņots, ka Elijah Wood (The Lord of the Rings), Ashley Johnson (The Last of Us), Randall Park (Wandavision) un Yvette Nicole Brown (Community) ir izturējuši sīvo atlasi un ir tikuši iekļauti Among Us seriāla aktieru sarakstā, kur viņi spēlēs “crewmates” lomas.
Tomēr pagaidām vēl nav zināms, kurš no aktieriem būs “Impostor”.
The Hollywood Reporter publicētajā rakstā atklājas, ka filmas Among Us producentu komanda ir atlasījusi šādas lomas:
Seriāla Among Us filmēšana sākās pirms vairākiem mēnešiem, taču pagaidām nav zināms, kad seriāls iznāks. Pie tā strādā divas CBS studijas, Eye Animation Productions un Titmouse. Abas studijas pirms tam strādāja pie seriāla Big Mouth.
Paredzams, ka Among Us televīzijas seriāls iegūs strauju popularitāti, jo uz brīdi pati spēle bija vairāku videospēļu topu augšgalos.
Pēdējos gados vairākas videospēles ir ekranizētas tieši caur filmām un lielākā daļa ir uzradījušas ievērojamus rezultātus
Piemēram, The Last of Us (kurā nelielā lomā piedalās Ešlijs Džonsons) kopš iznākšanas 2023. gada janvārī ir kļuvusi par superpopulāru un godalgotu seriālu, un Super Mario Bros filma pārspēja rekordus kā vispelnošā animācijas filma vēsturē.
Vai arī jūs gaidat seriāla Among Us iznākšanu?