Hārtlijs dodas uz ASV bez atbildes par nākotni Latvijas hokeja izlasē

Latvijas hokeja valstsvienības galvenais treneris Bobs Hārtlijs šonedēļ Rīgā aizvadīja kupli apmeklētu treneru semināru, pēc kura devās uz ASV, nesniedzot atbildi, vai turpinās strādāt izlasē.

Kā atbrīvoties no plastmasas tējkannas smakas

Ko darīt, ja tavā īpašumā ir nonākusi tējkanna, kurā vārītais ūdens neizturami smird pēc plastmasas? Kā atbrīvoties no tējkannas plastmasas smakas? Īpaši bieži šāds defekts piemīt lētākām plastmasas tējkannām. Zinātāji gan apgalvo, ka pie...

The post Kā atbrīvoties no plastmasas tējkannas smakas appeared first on Hitnet.lv.

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”

Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki murakami, Fushigi na toshokan, 2005)

Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.

savada biblioteka“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.

Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.

Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.

Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.


Filed under: Grāmatas

147/365 [2017]

Flower power

Izmantotā tehnika:

Samsung Galaxy Note 4

Filma- Melnais tauriņš.


Oriģinālnosaukums: Black butterfly
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes
Režisors: Brian Goodman
Lomās: Jonathan Rhys Meyers, Antonio Banderas, Piper Perabo,
Gads: 2017

Par filmu-
Kādreiz slavens rakstnieks Pols piedzīvo radošo krīzi- viņa darbus vairs neizdod, scenārijus atraida un nav iedvesma jauniem darbiem.
Kādu dienu viņš uz ceļa satiek vientuļu ceļotāju un piedāvā viņām pārlaist nakti savā mājā.
Lai arī svešinieks izrāda vēlmi palīdzēt Polam palīdzēt savest kārtībā māju un iedot ideju jaunam darbam, pamazām rodas aizdomas, ka svešinieks te nav bez nolūka.
Tikmēr televīzijā paziņo par kārtējo šajā apkārtnē noslepkavoto sievieti…

Kaut kas tajās filmās par rakstniekiem un viņu radošajām mokām ir piesaistošs. It kā jau vairumā gadījumu nekas dižs tur nav, tāpat ir interesanti pavērot kā viņiem [ne]iet. Un ja vēl apakšā ir kāda intriga un labi aktieri, tad nepamet arī sajūta, ka te kaut kas būs. Un bija!

Pols ir bedrē. Gan savā rakstniecības nodarbē, gan naudas jautājumos. Kādreizējā slava un nauda izčabējusi kopā ar sievu un gadiem. Tagad viņš cenšas kaut ko radīt, bet vienmēr atduras pret iedvesmas trūkumu.
Kādu dienu viņš ceļā sastop vientuļu ceļotāju Džeku. Tā kā Džeks viņam izlīdzēja kafejnīcā ar uzbāzīgu tipu, tad Pols viņam piedāvā pārnakšņot pie viņa. Pārnakšņošana izvēršas palikšanā uz vairākām dienām. Lai arī Džeks gan saveda kārtībā māju, gan palīdzēja saimniecībā, pamazām atklājas, ka viņam ir kāds noslēpums. Un Džeka pārlieku lielā vēlme palīdzēt Polam viņa radošajā darbā, sāk vairāk izskatīties pēc nokļūšanas ķīlnieka lomā paša mājās.

Jāsaka pat ļoti labs spriedzes kino- abi vadošie aktieri (Meijers un Banderas) savas lomas nospēlēja ļoti pārliecinoši. Īpaši jau Meijers- sākotnējais tips pamazām transformējās…. par to, par ko transformējās (nevar jau atklāt sižeta kārtis) un visos brīžos bija ļoti trāpīgs.
Banderas, kā nodzēries rakstnieks, gan mazliet piekliboja, bet kopumā bija labi. Ja vēl būtu pacentušies dažus neveiklus sīkumus izķert no sižeta, kā arī mazāk šabloniski attēlot tēlus, tad filma būtu pelnījusi augstāku atzīmi.
Jā, beigas, lai arī ne negaidītas, tomēr sanāca ļoti labas.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Fantastiski

Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kalvis Bormanis un kompānija spēlē tipisku popmūziku - pietiek kaut vai drusku iepazīties ar grupas tekstiem, lai tu saprastu, ka viņu tematika nav gluži līdzīga Laura Reinika vai pat Dona repertuāram. Viena no tipiskākajām iezīmēm ir tāda, ka Rīgas Modes manā skatījumā drīzāk raksta prozas nevis dzejas tipa tekstus. Pat tajās reizēs, kad dziesmas šķiet esam gandrīz par mīlestību (vai pat pilnībā par mīlestību), tas var atdurties pret salīdzinājumu ar "Skonto" rezervistiem. Kādā no dziesmām līdzās mīlestībai pret futbolu grupa atklāj arī tādas pat jūtas pret jauno vilni - un tas patiešām nav grūti saskatāms, ka Rīgas modi (kas, protams, nāk no Ogres) ietekmē gan jaunais vilnis, gan disko mūzika. Varbūt ne gluži viss albums, bet vismaz atsevišķas tā kompozīcijas atsauc prātā "Scissor Sisters" daiļradi - un šajā situācijā es to drīzāk izsaku kā komplimentu. Kaut kādā mērā tā gan varētu būt tiesa, ka šis ieraksts mani vairāk uzrunā savu tekstu un mazāk - mūzikas dēļ, bet patiesībā tas man tiešām itin labi iet pie sirds (lai arī jāatzīst, ka tas galīgi neskan no laptopa skaļruņiem - tam nepieciešama adekvātāka audio sistēma). Tieši šī iemesla dēļ jāatzīst - būšu itin priecīgs, ja man gadīsies to iegūt savā krājumā vinilā (jo vinilu nav iespējams klausīties caur laptopu, bet tikai adekvātā veidā). Riktīgi sajūsminos par dziesmu "Bojfrendi", tāpat "90-tie". Ko gan nesaprotu - "Viņa ir ballītēs", kurā atrodas vieta arī repošanai (un ļoti reti gadās, ka man repošana šķiet adekvāta un vajadzīga, un šī nav tī reize). Nezinu, vai Rīgas Modes ir popmūzika un vai tā ir gada popmūzika Latvijā - bet mani priecē, ka to par tādu atzīst, jo negribētos tomēr dzīvot zemē, kur par gada popmūzikas mākslinieku atzīst, teiksim, Nikolaju Puzikovu (ar kuru RM konkurēja šai kategorijā). Plus vēl viņi ir futbola cienītāji, kas Latvijā ir relatīvs retums.

Dienas grauds

zbigniew_brzzezinski-easier_to_kill_a_mi

R.I.P.


Tagged: ASV, labi teikts, psyop

Vai “Saskaņas” priekšvēlēšanu aģitācija sabiedriskā transporta monitoros ir likumīga?

DSC_8949

Mēneša debesis : jūnijs

Vasara un tās gaišās naktis ir klāt. Tie, kas labprāt diennakts tumšajā laikā pievēršas zvaigznēm un citiem kosmiskajiem objektiem, atzīs, ka jūnijā šī nodarbe kļūst ļoti ierobežota, jo naktis ir ne tikai nepiedodami īsas, bet arī pārmēru gaišas. Neskatoties uz šo traucējošo faktoru, neaizmirsīsim arī citus objektus un parādības, ar kurām var iepazīties pat jūnija "baltajās naktīs".

Kursors izmēģina jauno Opel Insignia

Es neesmu ticīgs, bet varu piekrist vairākiem Mārtina Lutera Kinga domu graudiem. Proti, viena no lielākajām problēmām vēsturiski ir tajā, ka pārāk daudz cilvēku nevar pamosties nozīmīgajos dzīves sociālajos periodos. Šodien mūsu pašu izdzīvošana ir atkarīga no spējas būt nomodā, pielāgoties jaunām idejām, palikt piesardzīgiem un spēt stāties pretī izmaiņu izaicinājumam. Lai nu ko par […]