Vēlreiz par celtniekiem

Tā kā šosezon netiešā veidā piedalos pāris māju tapšanā, tad atkal sanāk kontaktēt ar dažādiem celtniekiem.

Kārtējo reizi radās secinājums – nav tomēr pazuduši visi pīī… no būvniecības tirgus. Stāsts kā jau parasti – sāk ar vienu darbu, tad piedāvā nākamo un vēl un vēl, bet kvalitatīvi izdara tikai vienu, pārējos nu nesanāk cilvēkiem. Beigās vēl paņem un nozūd no objekta līdzi paķerot saimnieka instrumentus.

Tad nu 5 simptomi, lai celtniekiem pateiktu nē:

  1. dzīvo tālu prom no objekta (pierīgas gadījumā otrpus daugavai aiz pilsētas). Piemēram Tukumnieki, kas brauc strādāt uz Ādažiem. Itkā jau celtnieka problēma, bet ja celtnieks 3 stundas katru dienu pavada ceļā diez vai tas neatspoguļosies uz izmaksām, īpaši kad sākas lietus sezona un puse dienas izkrīt, vai kad palikuši sīkumi un sanāk vairāk braukt nekā strādāt.
  2. 20 gadu pieredze un švaks instrumens – tikko redz ka celtniekam nav pat akumulatora urbmašīnas – paldies un uz redzēšanos. Un lai nestāsta ka iepriekšējā objektā aptīrīja. Pat vienkārši kautko darbojoties hobija līmenī savācas kaudze darbarīku, bet ja to dara profesionāli ikdienā, tad drīzāk štrumu ir pa daudz nekā nav ar ko strādāt.
  3. varam uzmūrēt, uzlikt jumtu, ievilkt elektrību utt- 4 no 5 gadījumiem beigsies ar problēmām, komlektā ar iepriekšējo punktu ar sabojātiem materiāliem kā minimums.
  4. bardaks būvobjektā – ja aiz sevis paliek izgāztuve un viss samests kaudzē, tad ir skaidrs ka nespīd gludas sienas un taisni stūri, jo attieksme vienkārši tāda pret darbu un apkārtni.

Jā un vēl par pasūtītājiem – objektā ir viens pasūtītājs, kas nolīgst, vienojas par darbu un veic samaksu par darbiem. Ja šo kārtību neievēro sākas pārsteigumi jau no pasūtītāja puses kad viens grib vienu, bet otrs otru un malējais paliek celtnieks.


Filed under: Būvniecība, Pārdomas Tagged: celtnieki, Pārdomas

Glābiņš no drošības jostas

Filmās daudz reižu un dažādos veidos ir demonstrēts, kā drošības jostas avāriju gadījumā ir šķērslis, lai droši un ātri izkļūtu no auto. Grūti spriest, kā ir patiesībā, bet Kim Insu radītais drošības jostas naža koncepts lika aizdomāties par šo problēmu.

5a16b070cee19drosibas-jostas-nazis-1.jpg

Finiša nobeiguma špaktelēšana Q4 kvalitāte

Daudzlīmeņu griesti arvien biežāk paliek pagātnei un “eiroremontiem” un jaunbūvēs arvien biežāk izvēle ir par labu plašām telpām ar taisniem griestiem. Bet tas nes līdzi vienu problēmu – īpaši izteiktām kvalitātes prasībām pret virsmu gludumu, lai caur lielajiem logiem uz plaknes nav redzamas regipša šuvju salaiduma vietas.

Tāpēc ir jau ieprikš minētais Q4 kvalitātes līmenis, kad nobeiguma špakteli uzklāj uz virmas ar speciālu rulli un izlīdzina ar īpaši platu 90cm špakteļlāpstiņu.

https://gimenesmaja.files.wordpress.com/2017/11/vid_20171120_101738.mp4
https://gimenesmaja.files.wordpress.com/2017/11/vid_20171120_101751.mp4

Filed under: Būvniecība, Iekšdarbi Tagged: griesti

HuĻuganskas anekdote (papildināts 24.11.)

vara bungas: Hodakovskis nav nekāds visgudrais politologs, tomēr vērā ņemams kā  viena no informētākām un kvalificētākām separu amatperosnām, kura turklāt spēlē savu spēli a’ la “3.ceļš”  . Pareizi viņš norāda, ka atklāts konflikts starp LNR fīreri Plotņicki un LNR galveno milici Kornetu sācies nevis vakar, bet jau 10.novembrī, kad pirmais ar vērienīgu publicitāti centās izmest otro no “nacionalizētas” villas (to ir jāredz). Tālākais zināms – Plotņiskis ar savām spēka struktūrām  centās atbrīvot no amata Kornetu, tas savukārt pretojās ar vērienu – ieņēma startēģiskās infrastruktūras objektus un administratīvās ēkas. Maskavai nekas neatlika kā steidzami komandēt uz LNR “miera uzturētājus” (vismaz 2 bataljonus) no DNR… Sākās sarunas, eskalācija šķiet apturēta. Kijeva neizpratnē vēl joprojām, ko ar visu to darīt.  Manuprāt viss notiekošais nav LNR okupācijas administrācijas problēmas, bet gan atbalss no “buldogu cīņas zem tepiķa” Maskavā. Proti, sen zināms ka DNR/LNR vara sadalīta starp dažādu RU spēka struktūru ielikteņiem no GRU, no FSB un RU oligarhu  (Mordaševs, Usmanovs, nosacīti Surkovs) kreatūrām, kas pieskata Donbasas metalurģijas ražotnes un ogļu raktuves. Normālos apstākļos nevar iedomāties, ka divi separu bauri izdomātu uzpucēt viens otram purnu bez  lielkrievijas kuratora atļaujas. Tātad problēmas sakne atrodas nevis Donbasā, bet Maskavā, kur vismaz divi kuratori izrādījās vienādi vareni. Rezultātā nācies operatīvi iejaukties kādam par viņīem vēl varenākam spēkam, lai situācija nekļūtu pagalam bēdīga. DNR karaspēks “okupēja” LNR. Anekdote !Kijevai no tās jezgas  ne silts ne auksts, droši, ka tuvākajā laikā LNR iestāsies miers, jo viens no kuratoriem pārspēs    ( marionete kritīs, vai arī abas paliks savās vietās). Kijeva izmantot situāciju un pāriet uzbrukumā nav gatava un nav arī brīva savas  rīcības izvēlē, jo ir saistības Minskas procesa ietvaros un citas,  ne tik acīmredzamas.  To saprot arī separi, tādēļ vieglu roku pārvieto ievērojamus spēkus no DNR uz LNR aizsardzības dziļumā. Neliela atkāpe no plāna realizācijas, nekas nopietns.

UPD1 Par Surkovu un DNR izplēšanos šeit

UPD2 cassads norūpējies, iespārda komentāri


Tagged: face palm, krievija, labi teikts, ukraina, uzmetiens

Nošaušana sevišķā kārtībā

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieks, advokāts, M. iur. Linards Muciņš, juridiskās zinātnes doktorants 2016. gada starptautiskajā zinātniskajā konferencē LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieks, advokāts, M. iur. Linards Muciņš, juridiskās zinātnes doktorants 2016. gada starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Lielais Brālis Tevi Vēro: VDK un tās piesegstruktūras”. Kristīnes Lindbergas foto.

Linards Muciņš: Nošaušana sevišķā kārtībā – PSRS noziegums pret ius cogens normām. Liepājas «Zilā brīnuma» piemērs.

Publicējam bijušā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, Augstākās padomes deputāta, advokāta, doktoranta Mg. iur. Linarda Muciņa pētījuma apskatu par asiņainu PSRS okupācijas režīma čekistu noziegumu Liepājā. Gan Zilajā brīnumā, gan ielas pretējā pusē pa diagonāli esošajā namā 1940. gadā iemitinājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas represīvā iestāde – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK). Linards Muciņš arī skaidrojis atbildīgos par šo noziegumu pret starptautisko tiesību imperatīvajām normām bez noilguma. Apskata zinātniskā redaktore Dr. iur. Kristīne Jarinovska.

Ar pētījuma apskatu *.pdf datnes veidā var iepazīties šeit. Plašāka informācija Mg. iur. Linards Muciņš, +37129206620, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, kristine.jarinovska@lu.lv, +37129777788.

Zilā brīnuma lietas raksturojums

Arhitektūras vēsturnieks Dr. habil. arch. Jānis Krastiņš (1943) savā grāmatā Liepāja. Jūgendstila arhitektūra raksta, ka Liepājas kara ostai bija piešķirts cietokšņa statuss, tādēļ Liepājā līdz tā atcelšanai 1908. gadā bija noliegta tādu namu celtniecība, kas ir augstāki par diviem stāviem. Zūdot minētajam ierobežojumam, pilsētā sāka celt daudzstāvu namus.[1] Šo namu vidū izcēlās divi augsti jūgendstila nami, ko liepājnieki iesauca par brīnumiem. Zili krāsoto piecstāvu namu Republikas ielā 19, kurš atrodas uz Republikas un Toma ielas stūra un kurš celts pēc arhitekta Paula Kampes (1885–1960) ieceres, nodēvēja par Zilo brīnumu,[2]bet Semjona Kļepeņina (1855–1929) celto sešstāvu namu Baznīcas ielā 18[3] – par Pelēko brīnumu.[4]

Atmodai sākoties, Liepājā kļuva par tradīciju zīmīgos datumos sākt gājienu ar piemiņas brīdi pie namiem Republikas un Miķeļa Būkas (tagad Toma) ielu krustojumā.[5] Tam par iemeslu kalpoja tas, ka gan Zilajā brīnumā, gan ielas pretējā pusē pa diagonāli esošajā namā 1940. gadā iemitinājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas represīvā iestāde – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu tautas komisariāts (IeTK). 1941. gada 3. aprīlī IeTK sadaloties, Zilajā brīnumā, bijušajā Savstarpējās apdrošināšanas biedrības Zeme telpās palika LPSR IeTK, bet pretī, Toma ielā 36 – LPSR Valsts drošības tautas komisariāts (VDTK). Zilā brīnuma pagrabā iekšlietu tautas komisāra Alfona Novika (1908–1996) vadītā okupācijas varas represīvā iestāde iekārtoja kameras. Notikumi, kas risinājās šajās kamerās un Zilajā brīnumā kopumā PSRS okupācijas laikā, atklājās 1941. gada 29. jūnijā, kad nacionālsociālistiskās Vācijas armija pilnībā ieņēma Liepāju.

Zilā brīnuma kameras atstāja pieci dzīvi palikušie “asinsdzīru” liecinieki. Kamerās bija atrastas astoņpadsmit nošauto cilvēku mirstīgās atliekas, kuru personību noskaidrošanā piedalījās liels skaits liepājnieku. Skats, kas pavērās viņu acīm, redzams fotogrāfijās. Reprodukcijas apskatāmas grāmatā Baigais gads[6], bet oriģināli šobrīd redzami Liepājas muzeja nodaļas Liepāja okupāciju režīmos (Klāva Ukstiņa ielā 7/9) ekspozīcijā.[7] Saglabājušās arī fiksētas mutvārdos dotās liecības. Lai gan ir noskaidrota lielākā daļa kamerās atrasto mirstīgo atlieku personības, 1941. gada 27. jūnijā notikušo nonāvēšanu apstākļi, kā arī par to tieši atbildīgās personas, tomēr daudzi jautājumi joprojām ir neatbildēti.

Viens no pieciem dzīvi palikušiem upuriem, kurš vēl divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija dzīvs un dzīvoja Liepājā, Ādolfs Dzintarnieks (dzimis 1921. gadā)[8] atcerējās:

“[..] līdz pienāca piektdienas [27. jūnija] rīts. Pulkstens bija apm. 3, kad mūs no lielās kameras izsauca citā mazākā kamerā, kur bija ievietotas sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameras durvīs parādījās miliču niknās sejas. Izsauca manu vārdu. Izejot no kameras, man pavēlēja iet atpakaļ lielajā kamerā, kur ieraudzīju pie sienas divus miličus ar pistolēm rokās. Kad atskanēja uz mani mērķēti dvi revolvera šāvieni, pakritu un paliku guļot. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kuŗiem bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēg gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur atskanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.”[9]

Ā. Dzintarnieks norādīja, ka šāvuši ar naganiem[10]; savu izglābšanos autoram skaidroja ar to, ka, lai gan šāvēji bijuši Liepājas pilsētas miliči, tomēr, acīmredzot, nebūdami profesionāli bendes, viņam veltītās pirmās divas lodes skarušas tikai apģērbu vēdera daļā, kādēļ viņš palicis dzīvs.[11] Ā. Dzintarnieka atmiņas fiksētas arī Rīgas kinostudijas kinodokumentālistu nofilmētā lentā.[12]

Izdzīvojušais Latvijas Republikas armijas atvaļinātais kapteinis Žanis Kāns (1903–1943) liecināja sekojošo:

“Apcietinātos kamerās bieži mainīja. Dažus veda ārā, citus iekšā, pārmainīja no vienas kameras otrā u. t. t. Tā pienāca piektdienas rīts. Pulkstens varēja būt apm. 3, ko vērojām pēc vājās rīta gaismas. Pēkšņi izdzirdām pagrabā smagus soļus. Mūsu kameras durvīs parādījās miliču niknās sejas. Kāds no mūsu bendēm skatījās papīra lapā un izsauca apcietināto vārdus. Pirmo izsauca Vilbrantu, meklēja arī Dzintarnieku. Kuŗu no kameras izsauca, to turpat koridorī nošāva. Šķiet, šis «sports» miličiem likās par garlaicīgu. Pēkšņi mūsu kameras durvis atvērās pilnīgi un tanīs redzējām pret mūsu galvām vērstus pistoļu stobrus. Miliči šāva kā ārprātīgi. Pagrabā atskanēja mirēju vaimanas. Uz grīdas nāves agonijā asins peļķēs raustījās nobendēto miesas. Pēc pirmiem šāvieniem tūliņ metos pie zemes un izlikos miris. Man sakrita virsū vairāki līķi, bet pats paliku neievainots. Uz līķu kaudzes vēl iegrūda dažus no blakus kamerām un nošāva.”[13]

Liepājnieki atpazina gandrīz visus nošautos, kas ļāva tos apbedīt, tomēr palika arī nezināmie, par ko liecina tas, ka laikrakstā Kurzemes Vārds minēti tikai 13 no pavisam 18 nošauto vārdiem. Lai precizētu nošauto personības un sniegtu objektīvu priekšstatu par katru, bija jāveic pētījums. Rezultātā autors noskaidroja, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā saglabājusies virkne dokumentu, kas ļauj ieskicēt upuru vaibstus un personības izpausmes, noskaidrot viņu ģimenes, kā arī izvirzīt versijas par aresta iemesliem, par to, kas deva pavēli viņus nonāvēt, kas un kāpēc izpildīja pavēli un, visbeidzot, sniegt novērtējumu šādai rīcībai. Piemēram, arhīvā pieejamās Latvijas Republikas pilsoņu pases un dažādu organizāciju, institūciju un uzņēmumu veidotās personu lietas sniedz vērtīgu materiālu. Piemēram, noskaidrojās, ka rūpnīcā Sarkanais metalurgs[14] bija strādājuši Alfrēds Holcmanis un Ernests Briķis, kur viņiem PSRS okupācijas vara bija izveidojusi apjomīgas personas lietas, kas sniedz informāciju par ārzemju braucieniem, satur atbildes, kas ietvertas aptaujas lapā ar 32 jautājumiem un kas attiecīgi raksturo dažādos veidos konkrēto personību, turpat pieejama attiecīgās personas autobiogrāfija un foto.[15] Par Albertu Kalvi sniedz informāciju viņa personas lieta Latvijas Universitātes dokumentu klāstā, bet par Jāzepu Ķeiseli – policista dienesta lieta. Pat ārzemju pases kā Franciska Jacīno gadījumā sniedz vērtīgu informāciju par personības noskaidrošanā.[16]

Šobrīd konstatēti sekojoši 18 upuri.

Alfrēds Holcmanis, Roberta dēls, dzimis 1914. gada 16. janvārī Kamsētā, Sibīrijā, kur par sodu 1908. gadā izsūtīti viņa vecāki, latvietis, Sarkanā metalurgakantorists (noliktavas pārzinis), sportists, futbolists,[17] dzīvoja Brīvzemnieka ielā 10, dzīvoklī 3, beidzis divas klases Jelgavas ģimnāzijā, dienējis Jātnieku pulkā (1936–1937), dižkareivis. Tēvs 1919. gadā dienējis Imantas pulkā, bet tēva māsa Matilde Zbeling, Viļa meita, precējusies un tobrīd dzīvoja Berlīnē, Vācijā.[18]

Ernests Briķis, Ādama dēls, dzimis 1910. gada 29. augustā Kuldīgas apriņķa Kuldīgas pagastā, latvietis, Sarkanā metalurga kalpotājs, tehniķis, dzīvoja Loču ielā 5, dzīvoklī 1, arī Tosmares ielā 6, dzīvoklī 5, beidzis Liepājas Valsts tehnikumu, precējies, sieva Briķis (dzimusi Svilpe) Vera, Pāvila meita – krieviete, mājsaimniece. Dienējis Bruņoto vilcienu pulkā, kaprālis, pirms tam strādājis par atslēdznieku Liepājas cukurfabrikā, Liepājas Valsts dzelzceļa darbnīcās par atslēdznieku un brigadieri, pratis vācu valodu, bijis aizsargs Bruņoto vilcienu aizsargu pulkā. Sarkanā metalurga personas lietā esošajā Iesniegumā rakstījis:

“1940. gada jūlijā mani kā bijušo aizsargu atlaida no darba Dzelzceļa darbnīcās.”

Rezolūcijā uz attiecīgā iesnieguma lasām:

“1940. gada 12. decembrī. Kā bijušais aizsargs nevēlams. SM [Sarkanā metalurga] str[ādnieku] komit[eja]. I. Skulte.”

Atbrīvošanas no darba zīmē 1941. gada augustā ierakstīts, ka atlaišanas iemesls – pazudis.[19]

Alberts Kalve (dzimis Vinčels), Jāņa dēls, dzimis 1907. gada 29. decembrī Maskavā, tur apmeklējis Pētera un Pāvila ģimnāzijas reālnodaļas pirmās klases, 1920. gadā ieradies Latvijā, Rīgā, 1927. gadā absolvējis Rīgas pilsētas vācu vidusskolas latīņu nodaļu, bijušais Liepājas apgabaltiesas virsprokurors, augstāko izglītību ieguvis, absolvējot Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļu, bija studentu korporācijas Beveronija biedrs, dzīvoja Kr. Barona ielā 19. 1940. gada maijā mainījis uzvārdu no Vinčels uz Kalve, par ko Liepājas policijas prefekts J. Eberts un sekretārs E. Sproģis 1940. gada 11. maijā paziņojuši Rīgas prefektūrai, jo Rīgā izdotās pases vietā Liepājā izdota jauna pase.[20]

Francisks Jacīno, Franciska dēls, dzimis 1905. gadā Ventspilī, vācietis, PSRS Jūras kara flotes tautas komisariāta rūpnīcas Tosmare (agrāko Kara ostas darbnīcu) inženieris, dzīvoja Liepājā, Kr. Valdemāra ielā 18 kopā ar māti, iegūta augstākā izglītība. Arhīvā saglabājušās trīs ārzemju pases, pilnas ar dažādu valstu spiedogiem sakarā ar biežu ceļošanu pa Eiropu, lielākoties Poliju, Vāciju un Franciju. Pase Nr. 003075 izdota 1934. gada 16. jūlijā, derīga (pagarināta) līdz 1935. gada 15. septembrim; pase Nr. 002559L izdota 1935. gada 4. septembrī, derīga (pagarināta) līdz 1937. gada 7. martam; pase Nr. 004480K izdota 1936. gada 11. decembrī, derīga (pagarināta) līdz 1939. gada 11. decembrim, nav derīga ceļošanai uz Spāniju. Dzīves vietas adreses: 1937. gadā – Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 71, dzīvoklī 18; 1938. gadā – Liepājā, Zāļu ielā 42, Rīgā, Salamandra ielā 1, dzīvoklī 21; 1939. gadā – Rīgā, Skolas ielā 22, dzīvoklī 1s.[21]

Melānija Jacīno, tēva vārds nezināms, dzimusi 1884. gada 15. novembrī, atraitne, mājsaimniece, dzīvoja Liepājā, Kr. Valdemāra ielā 18, vāciete.[22] Franciska Jacīno māte.

Francis (arī Frans-Einar, Francis-Fricis-Einars) Rozenholms, Konrāda dēls, dzimis 1894. gadā, kalējs Pluto fabrikā, dzīvoja Liepājā, Raiņa ielā 52, Somijas pilsonis, soms.[23]

Krišis Hintenbergs, Viļa dēls, dzimis 1914. gada 11. augustā, apavu fabrikas Kopsolis strādnieks, dzīvoja Liepājā, Dārza ielā 49, latvietis.[24]

Jāzeps Keiselis, Ādama dēls, dzimis Rēzeknē 1886. gada 19. martā, strādnieks, kādreiz bijis policists, dzīvoja Liepājā, Ukstiņa ielā 19, latvietis. No 1919. gada 1. jūlija strādāja Liepājā par kārtībnieku III iecirknī, 1923. gadā beidza policijas skolu Rīgā, no 1939. gada I šķiras kārtībnieks, dzīvoja Liepājā, Dārza ielā 53, salaulāts 1907. gada 5. martā ar Domecellu Vornecki. Pārvaldījis latviešu, poļu, krievu, vācu un lietuviešu valodas. Apbalvots ar Viestura ordeņa III pakāpes goda zīmi 1939. gadā. Kopš 1940. gada 27. jūnija slimoja, 9. jūlijā iesniedza atlūgumu, atbrīvots no dienesta 11. jūlijā.[25]

Zallijs Gešaja Biļeckis, Šloma dēls, dzimis 1879. gadā, tirgotājs, dzīvoja Liepājā, Graudu ielā 50, ebrejs.

Eižens Vilamovskis, Kārļa dēls, dzīvoja Liepājā, Dzintra ielā 52, latvietis.

Augusts Tauriņš, Otto dēls, dzimis 1910. gadā, pilsētas bibliotekārs, dzīvoja Liepājā, Zivju ielā 7 (Peldu ielā 38), latvietis.

Fricis Strazdiņš, Miķeļa dēls, dzimis 1880. gadā, pārdevējs, dzīvoja Liepājā, Siena ielā 11, latvietis.

Kate Strazdiņš (dzimusi Grīnvalde), Miķeļa meita, dzimusi 1883. gada 21. maijā, pārdevēja, dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5, latviete, māte – Grieta. Miršanas apliecībā kā nāves cēlonis norādīts – noslepkavota no komunistiem Liepājā, milicijā, Republikas ielā 19 1941. gada 27. jūnijā.[26]

Līza Rošteina (dzimusi Strazdiņa), Miķeļa meita, dzimusi 1885. gadā, veikalvede, dzīvoja Liepājā, Bāriņu ielā 21, latviete.

Rūdolfs Strazdiņš, Kristapa dēls, dzimis 1912. gadā, lauksaimnieks, dzīvoja Liepājas apriņķa Durbes pagasta Kugrās, latvietis.

Jānis Vilbrants, Viļa dēls, dzimis 1876. gadā, pensionārs, dzīvoja Liepājā, Fr. Brīvzemnieka ielā 47, latvietis.

Andrejs Brekters, Anša dēls, dzimis 1872. gada 29. janvārī, mehāniķis, dzīvoja Liepājā, Lāču ielā 31 (T. Breikša ielā 32), latvietis, 2. Lutera draudzes priekšnieks, kopā ar brāli Kārli piederējusi atklāta sabiedrība Brāļi Brekteri – atslēdznieku darbnīca.[27]

Neatpazīts palika viens krievu tautības ieceļotājs.[28]

Paglābušies no nonāvēšanas Zilā brīnuma pagrabos bija pieci liepājnieki Ādolfs Dzintarnieks, Žanis Kāns, Hermanis Štegers (dzimšanas dati nav zināmi)[29], ievainotais Oldenburgs (dzimšanas dati nav zināmi) un tirgotājs Ošis (dzimšanas dati nav zināmi).[30] Izdzīvojušo būtu vairāk, ja vien mēģinājumi atstāt Zilo brīnumu notiktu vēlāk. Tā Jāzeps Keiselis un Andrejs Brekters bija nošauti mēģinājuma bēgt laikā.

Vērtējot notikušo Zilajā brīnumā, jāņem vērā, ka PSRS okupācijas vara Liepājā gan pirms, gan arī pēc notikušā nonāvēja ievērojami lielāku skaitu cilvēku. Piemēram, pēc notikušā Zilajā brīnumā atklāšanas pie Pērkones fortiem atrasts nonāvēts arī Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ārsts, ķirurgs un māsu skolas vadītājs Teodors Volframs, dzimis 1908. gada 24. maijā.[31] Līdzās viņam bija atrasts arī slimnīcas kurinātājs Sergejs Hercenbergs, dzimis 1885. gada 29. februārī, dzīvoja Mēmeles ielā 4.[32] Minēto divu personu nonāvēšanas laiks un apstākļi saistījuši tos ar Zilajā brīnumā notikušo, tāpēc tie minami konkrētā darba ietvaros.

Īsi pirms nacionālsociālistiskās Vācijas armijas ienākšanas Liepājā Liepājas slimnīcas direktoru kopā ar kurinātāju esot apvainojuši spiegošanā.[33] Konkrētāk, T. Volframs esot licis likvidēt slimnīcas sarkano stūrīti, lai izvietotu tur slimniekus un ievainotos, kā arī esot iebildis pret zenītieroču izvietošanu slimnīcas teritorijā. Savukārt kurinātājs esot raidījis nacionālsociālistiskās Vācijas armijai signālus no katlu mājas, uz ko esot norādījusi mainīgā dūmu krāsa.[34]

Zilajā brīnumā nonāvētos apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās un viņus pēdējā gaitā pavadīja radinieki un paziņas. Minētās bēres ziņās plašāku atspoguļojumu neguva, izņemot īsas ziņas par bērēm Ziemeļu kapos laikrakstā Kurzemes Vārds. Toties Liepājas slimnīcas darbinieki jūrmalā atrastajiem nošautajiem kolēģiem organizēja ievērojamu izvadīšanu no slimnīcas ar milzīgu skaitu pavadītājiem. Šādu rīcību var vērtēt kā publisku protesta demonstrāciju. Pateicoties slimnīcas medicīnas personālam kā galvenajai māsai Marijai Gruzei, šuvējai Annai Proknerei (dzimusi 1914. gadā)[35] un māsai Ausmai Blikertei ir saglabājušās foto liecības, kas nodotas Liepājas muzejam. Uz abu nonāvēto kapu plāksnēm Liepājas Centrālkapos bija iegravēti vārdi TERORA UPURIS, kas saglabājušies neskarti līdz pat šim brīdim; arī kapu kopiņas vienmēr rūpīgi sakoptas.

Ievērojot to, ka nav saglabājušies dokumenti, kas liecinātu par formālo pamatu, lai nonāvētu ieslodzītos Zilajā brīnumā, to nākas secināt no citiem avotiem par salīdzinoši līdzīgiem gadījumiem, arī par apsūdzībām, kas celtas Rīgas Centrālcietumā attiecīgajā laika posmā ieslodzītajiem un nonāvētajiem. Analizējot formālos apsūdzību celšanas pamatus, jāsecina, ka nonāvēto starpā bija gan tādi, kuriem apsūdzība celta sakarā ar darbu citu valstu izlūkdienestu labā, informācijas vākšanu nacionālsociālistiskās Vācijas varas iestāžu vajadzībām, atbalsta un sajūsmas paušana par nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju un tās varas īstenotājiem, gan tādi, ko uzskatīja par draudu PSRS okupācijai šo personu iepriekšējās rīcības, nodarbes, piederības organizācijām dēļ, gan, visbeidzot, tādi, kas atteicās sadarboties ar PSRS varas īstenotājiem, rīkojās pretēji to interesēm vai izpratnei par atbilstošu rīcību.[36] Šajās apsūdzībās atkārtojās Lielā terora laika čekas izstrādātās un standartizētās, iespējams, nedaudz vietējiem un Otrā pasaules kara apstākļiem pielāgotās apsūdzības.

Atbildīgie par Zilā brīnuma notikumiem

Nacionālsociālistiskās Vācijas propagandas izdevumi nesniedz objektīvu informāciju par to, kas ir atbildīgs par Zilajā brīnumā notikušo. Presē publicētais jāskata caur kritikas prizmu, nošķirot faktus no izdomājumiem un pārspīlējumiem, ko noteica antisemītisma kurināšana un neiecietība pret PSRS”, piemēram:

“Tagad noskaidrojies, ka komunisti un žīdi nogalinājuši nevainīgus cilvēkus netikai «Zilā brīnuma» pagrabā, bet arī prefektūras telpās, kur bija novietojusies krievu komandantūra.[..]

Abus aizveda bij. prefektūras aresta telpās, kur mūs ilgi pratināja. Kamerā ieradās arī «sarkanais prokurors» Sprūde. Mani paturēja apcietinājumā trīs dienas un naktis. Nāvei nolemtos ievietoja īpašā kamerā. Komandanta palīgs, kāds grūzins, notiesātos naktī apšāva. [..]

Prefektūrā slepkavas darbu strādājusi krievu «čeka», bet «Zilā brīnumā» – miliči un žīdi. Visas lietas caurskatījis «sarkanais prokurors» Sprūde, bet galīgo spriedumu taisījuši krievu čekisti.”[37]

Nosakot atbildību, jāskata Zilā brīnuma notikumi plašākā notikumu kontekstā.

PSRS organizētās vēlēšanu imitācijas rezultātā izveidotā parlamenta butaforija – Tautas Saeima – PSRS vadībā veica simboliskus pārkārtojumus[38] kā rezultātā PSRS Latvijas teritorijā ieviesa savu totalitāro režīmu un izveidoja analogu PSRS un ar to vienotu represīvo struktūru sistēmu.[39] 1940. gada 26. augustā LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs, deputāts Vilis Lācis stāda priekšā LPSR Augstākajai Padome un tā vienbalsīgi pieņem viņa priekšlikumu “par jaunās valdības sastāvu”[40], kurā par iekšlietu tautas komisāru izraugās Alfonu Noviku.[41] Tomēr tā ir tikai redzamā LPSR IeTK organizēšanas daļa.[42] Nepilnu mēnesi vēlāk, 1940. gada 11. septembrī par Alfona Novika pirmo vietnieku iecēla Semjonu Šustinu (1908–1978)[43].[44] Aptuveni pusgadu pēc pirmās LPSR valdības apstiprināšanas, sekojot 1941. gada februārī veiktajām PSRS represīvo struktūru sistēmas izmaiņām,[45] 1941. gada 3. aprīlī LPSR IeTK sadala divos atsevišķos komisariātos – iekšlietu, kura vadīšanu uztic Alfonam Novikam, un valsts drošības, kura vadīšanu uztic Semjonam Šustinam.[46]

PSRS vadošajos norādījumos balstīta LPSR represīvo struktūru darba organizēšana vērojama ne tikai attiecībā uz struktūru un personāla izvēli, bet arī uz konkrētu rīcību. PSRS iesaistoties Otrā pasaules kara darbībā, PSRS represīvo struktūru pavēles par ieslodzīto izvešanu uz Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku (KPFSR), nāves sodu izpildi un neizvesto ieslodzīto nošaušanu dublēja LPSR iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks kā atbildīgais par ieslodzījumu vietām un LPSR valsts drošības tautas komisārs Semjons Šustins kā atbildīgais par kontrrevolucionāru un valsts noziegumu apkarošanu. Tieši tāpēc Rīgas apgabaltiesa, 1995. gada 13. decembrī taisot spriedumu Alfona Novika lietā par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci,[47] ņēma vērā arī rīcību, kuras rezultātā nonāvēti ieslodzītie, PSRS iesaistoties Otrā pasaules kara darbībā, Zilajā brīnumā un citviet Latvijas teritorijā. Līdzīgi atbildību bija iecerēts pieprasīt arī Semjonam Šustinam,[48] tomēr atklājās, ka viņš bija miris 1978. gada 3. augustā.

Tomēr atbildība par Zilā brīnuma notikumiem gulstas arī uz tiem, kas sekoja dotajām pavēlēm un kas nodrošināja to izpildi Liepājā, proti, LPSR IeTK Liepājas pilsētas nodaļas priekšnieks Antons Stabrovskis[49] un viņa vietnieks D. Šibanovs[50]. Tāpat par atbildīgo uzskata LPSR IeTK Strādnieku zemnieku milicijas pārvaldes Liepājas daļas priekšnieku Matīsu Botanikeru.[51]

Matīss Botanikers, Jēkaba dēls,[52] dzimis 1900. gada 27. janvārī Liepājas apriņķa Vērgales pagastā, esot bijis amatnieks[53].[54] Vairākkārt tiesāts, piemēram, par zādzību un neatļautu ieroču glabāšanu.[55] Ievērojams, ka 1936. gada 23. aprīlī viņš notiesāts atbilstoši Sodu likuma 71. pantam[56], skatot to kopsakarā ar 12. pantu,[57] kopā ar 21 personu un rezultātā sodīts ar spaidu darbiem uz četriem gadiem. Minēto lietu izskatīja Liepājas apgabaltiesa saistībā ar Latvijas komunistiskās partijas šūniņas dibināšanu Vērgales pagastā. Tiesa, cita starpā, konstatēja, ka šāda rīcība bija pielīdzināma dumpim, jo šūniņa bijusi Latvijas komunistiskās partijas daļa, bet pēdējās, kas ir Komunistiskās Internacionāles daļa, mērķis ir ar visiem līdzekļiem, arī ieročiem rokās, grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu. Botanikers atbildību par apsūdzībā minēto noziedzīgo nodarījumu neatzina, norādot, ka darbojies tikai Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partijā un biedrībā Darba jaunatne. No soda izciešanas atbrīvots pirms termiņa sakarā amnestiju.[58] Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta Matīsa Botanikera, Kārļa Skujas-Skujiņa, Friča Tauriņa, Jaņa Jātnieka, Anša Kūna un Alberta Paegles iebildumus noraidīja un sodus apstiprināja. Matīss Botanikers ilgstoši pirms un pēc soda izciešanas atradies Politiskās pārvaldes uzraudzībā.[59]

Spriežot pēc plašsaziņas līdzekļos pieejamās informācijas, darbu milicijā Matīss Botanikers sācis 1940. gada augustā[60], kad Tautas milicijas departamenta direktors Fricis Dukāts[61] atbrīvoja no amata pēc paša lūguma Liepājas 2. iecirkņa priekšnieka palīgu Žani Asari[62] un viņa vietā iecēlis Botanikeru.[63]

Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika presē atrodama informācija, ka PSRS okupācijas rezultātā kārtības sargāšanas organizēšanā priekšroku deva vispārīgai kadru nomaiņai, nevis jauno kadru piemērotību. Rezultātā policistus nomainīja miliči, kas bija gan iepriekš sodīti, gan piekopa izlaidīgu dzīvesveidu. Šādu lietu stāvokli esot nācies atzīt par nenormālu arī LPSR IeTK Liepājas pilsētas nodaļai un Strādnieku zemnieku milicijas pārvaldes Liepājas daļai, par ko liecinājuši pēc nacionālsociālistiskās Vācijas armijas ienākšanas Liepājā atrastie dokumenti. Par neuzticamiem esot atzīti aptuveni 30 procenti miliču, to skaitā arī Botanikers, un sākta kadru “tīrīšana”.[64]

Atbilstoši presē pieejamajai informācijai Zilajā brīnumā ieslodzītos šāvuši miliči, kuru vārdi atklāti ar liecībām, kas pieejamas presē, publikācijās un dažāda veida dokumentos, arī Latvijas Prokuratūras krimināllietas materiālos. Nacionālsociālistiskās Vācijas laika presē minēts, ka šāvēji bijuši miliči Kārlis Fersters, Kristaps Cēbers, Dmitrijs Lūkins un Vrobļevskis, bet Augusts Bertovskis, esot piedalījies tik daudz kā atvēris kameru durvis.[65] Tajā pašā laikā publicētas arī ziņas, ka Kārli Fersteru, Kristapu Cēberu un Dmitriju Lūkins esot nošāvuši.[66] Latvijas Prokuratūra savukārt fiksējusi, ka neidentificēts milicis Feldmani stāstījis lieciniekam, ka bijis saistīts ar šaušanu līdz ar inspektoru Knipši un vēl četriem miličiem Cēberu, Festeru, Vrubļevski[67] un Volkovski; vēl cits Liecinieks liecināja, ka Volkonskis esot viņam stāstījis, ka piedalījies šaušanā.[68]

Īsumā raksturojot šāvējus, par kuriem pieejama informācija, jāmin, ka Kārlis Fersters, dzimis 1911. gada 9. jūnijā, bija kurpnieks, dzīvoja Liepājā, Pļavu ielā 29, bija Politiskās pārvaldes uzskaitē un uzraudzībā kā Latvijai bīstama persona.[69] Jāzeps Knipšis, dzimis 1907. gada 31. decembrī Alšvangā (tagad Alsunga), dzīvoja Liepājā, Vītolu ielā 27, dzīvoklī 6, atklāts slēpjoties 1941. gada septembrī.[70] Ludvigs Bertovskis, dzimis 1913. gada 11. septembrī Liepājā, dzīvoja Liepājā, Kaktu ielā 8. Jānis Lūkins, dzimis 1921. gada 24. janvārī, dzīvoja Liepājā, Karlīnes ielā 8, dzīvoklī 6. Ernests Vrubļevskis, dzimis 1911. gada 30. oktobrī Ulmalē, dzīvoja Liepājā, Kaktu ielā 12.[71]

PSRS vadības priekšrakstu loma Zilā brīnuma lietā

Ieslodzīto nošaušanu Zilā brīnuma pagrabos nevar aplūkot atrauti no notikumiem, kas risinājās sakarā ar PSRS Otrajā pasaules karā. Konstatējams, ka PSRS represīvo struktūru rīcība norit saskaņoti un vienveidīgi, piesaucot kara stāvokli regulējošās normas, tai skaitā PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1941. gada 22. jūnija dekrētu par kara stāvokli[72], piemēram, 1941. gada 26. jūnija Semjona Šustina pirmajā rīkojumā par Rīgas Centrālcietuma ieslodzīto nošaušanu minētais dekrēts piesaukts kā iecerētās rīcības tiesiskais pamats.[73] Ievērojot minēto, lietderīgi citēt dažus dekrēta punktus:

“2. Apvidos, kuros izsludināts kara stāvoklis, visas valsts varas orgānu funkcijas aizsardzības, sabiedriskās kārtības un valsts drošības nodrošināšanas nozarēs piekrīt frontu, armiju, kara apgabalu kara padomēm, bet tur, kur kara padomju nav, — karaspēka vienību augstākai virspavēlniecībai.

3. Apvidos, kuros izsludināts kara stāvoklis, kara iestādēm (2. p.) piešķirtas tiesības: [..]

h) izraidīt administrātīvā kārtā no apvidus robežām, kurā izsludināts kara stāvoklis vai no tā atsevišķiem punktiem personas, kas atzītas par sociāli bīstamām kā savas noziedzīgas darbības, tā arī sakaru dēļ. ar noziedzīgām aprindām. [..]

6. Par nepakļaušanos kara iestāžu rīkojumiem un pavēlēm, kā arī par noziegumiem, kas izdarīti apvidos, kur izsludināts kara stāvoklis, vainīgos sauc pie kriminālatbildības pēc kara laika likumiem.

7. Izņemot no pastāvošiem noteikumiem par krimināllietu iztiesāšanu tiesās apvidos, kuros izsludināts kara stāvoklis, visas lietas par noziegumiem, kas vērsti pret aizsardzību, sabiedrisko kārtību un valsts drošību, nododamas iztiesāšanai kara tribunāliem [..].

[..] Bez tam, kara iestādēm dotas tiesības nodot kara tribunāliem iztiesāšanai lietas par spekulāciju, ļaunprātīgu huligānismu un citiem noziegumiem, [..] ja virspavēlniecība atrod to par nepieciešamu kara stāvokļa apstākļos. [..]

9. Kara tribunālu spriedumi nav pārsūdzami kasācijas kārtībā, un tos var atcelt vai grozīt tikai uzraudzības kārtībā.”[74]

Lai nodrošinātu saskaņotu un vienveidīgu rīcību, PSRS represīvās struktūras deva detalizētākus rīkojumus. Piemēram, PSRS valsts drošības tautas komisārs Vsevolods Merkulovs (1895–1953) 1941. gada 22. jūnijā plkst. 9-10 izsūtīja direktīvu Nr. 127/5809, kas, cita starpā, tās 1. punktā paredzēja nodrošināt mobilizācijas gatavību visā operatīvi čekistiskajā sastāvā, bet atbilstoši 2. punktam bija jāizslēdz izstrādājamos kontrrevolucionāros un spiegu elementus.[75] PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes 1941. gada 22. jūnija direktīva Nr. 34794 bija vērsta ne tikai uz pretizlūkošanai nepieciešamo rezidentūras tīklu, aktivizēt aģentūras darbību, lai atklātu un saknē novērstu jebkādu pretpadomju rīcību vai karaspēka personības degradējošo rīcību, vai arī jebkuru neatbilstību. 6. punkts paredzēja visu lietu izskatīšanu vienas līdz trīs dienu laikā.[76] 1941. gada 22. jūnija PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas un PSRS prokurora Viktora Bočkova (1900–1981) kopīgā direktīva Nr. 221 noteica rīcību nometnēs, cietumos un kolonijās atbilstoši noteiktajam kara stāvoklim. Direktīvas pamatdoma bija pārtraukt kontrrevolucionāru, bandītu, recidīvistu un citu bīstamu elementu atbrīvošanu, noteikt šo personu, kā arī poļu kontingenta, vāciešu un ārvalstu pilsoņu nošķiršanu un pastiprinātu apsardzi, pārtraukt ieslodzīto saziņu ar ārpasauli.[77] Valsts drošības tautas komisariāta un Iekšlietu tautas komisariāta Maskavas un Maskavas apriņķa pārvaldes 1941. gada 22. jūnija kopīgais plāns par operatīviem aģentūras darbiem ļauj spriest par to, kas saprotams ar nevēlamu elementu izslēgšanu. Spriežot pēc minētā plāna, tas nozīmēja, piemēram, ka bija nekavējoties jāarestē, ne tikai tos, kas spiego, bet arī pacifistiski noskaņotus sektantus, trockistus, dažādus pretpadomju elementus, tāpat tas nozīmēja to, ka aizdomīgas un politiski neuzticamas personas, kas nodarbinātas apsardzē un ugunsdzēšanā, ir jāatstata no attiecīgajiem darbiem.[78] Salīdzinot Latvijas teritorijā un konkrēti Liepājā notikušo ar šo plānu, var konstatēt ievērojamu līdzību.

Tieša norāde par to, ka ieslodzīto nošaušana sekojusi PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova norādījumiem izriet no viņa 1941. gada 23. jūnija rezolūcijas Nr. 2445/М, kas adresēta arī Semjonam Šustinam. Rezolūcijas mērķis organizēt arestēto, kuru lietas ved IeTK, VDTK, tiesa un prokuratūra, un svarīgāko arhīva lietu evakuēšanu: arestēto – uz PSRS centrālajiem un austrumu rajoniem, bet svarīgāko arhīva lietu – uz Maskavu. Rezolūcijas 3. punktā norādīts:

“Izskatiet visas Jūsu rīcībā esošās lietas, ko arestējis VDTK, un sagatavojiet sarakstu par tiem, ko Jūs uzskatiet par mērķtiecīgu nošaut. Sarakstos norādiet vārdu, tēva vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu, pirms aresta pēdējo ieņemamo amatu vai darba vietu, kā arī īsu apsūdzības saturu ar norādīt, vai arestētais ir atzinies. Norādītos sarakstus izsūtiet ne vēlāk kā 23 jūlijā.”[79]

Lai iztēlotos ar rezolūcijas izpildi saistītos resursus, jāmin, ka Latvijas teritorijā 1941. gada 10. jūnijā darbojās 12 cietumi, kas bija paredzēti 4105 personām, bet attiecīgajā laika brīdī saturēja 3592 personas.[80] Salīdzinājumam atbilstoši Cietumu pārvaldes priekšnieka Nikoļska 1941. gada 15. jūnija ziņojumam Nr. 17/14727 PSRS iekšlietu tautas komisāram un valsts drošības komisāram par ieslodzīto daudzumu IeTK un IeTK pārvalžu cietumos norādīts, ka visu cietumu noteiktais 1941. gada 20. jūnijam piepildījuma limits ir 210 000, tomēr kopumā visās ieslodzījumu vietās 1941. gada 10. jūnijā bija 350 629 ieslodzīto, bet 20. jūnijā plānots, ka būs 317 183.[81] Likumsakarīgi, ka nepilnas divas nedēļas pēc minētajiem Merkulova norādījumiem par evakuāciju, nācās secināt, ka frontes aizmugure nav sagatavota uzņemt visus ieslodzītos no evakuācijai pakļautajām teritorijām. 1941. gada 4. jūlija PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieka Vasilija Černišova (1896–1952) un Cietumu pārvaldes priekšnieka Mihaila Nikoļska kopīgs ziņojums PSRS iekšlietu tautas komisāram Lavrentijam Berijam dod priekšstatu par risinājumiem, kādi sekoja atskārsmei par grūtībām, kas saistītas ar evakuāciju. Abi norādīja, ka turpmākā evakuācija ir nelietderīga, tāpēc rosināja evakuācijai pakļaut tikai tos ieslodzītos, kas varētu palīdzēt atklāt “diversiju, spiegu un teroristiskas organizācijas un ienaidnieku aģentūru”[82]. Sievietes ar bērniem, grūtnieces un nepilngadīgos, ja vien viņi nav diversanti, spiegi, bandīti vai citādi sevišķi bīstami, rosināja atbrīvot. Tos, kas nav sociāli bīstami, ieteica iesaistīt organizētos aizsardzības rakstura darbos un cietuma apsardzes evakuācijas brīdī atbrīvot pirms termiņa. Visiem citiem rosināja piemērot augstāko soda mēru – nošaušanu.[83] Priekšlikums attiecās arī Latvijas teritorijā esošajām ieslodzījumu vietām. PSRS valsts drošības tautas komisāra Vsevoloda Merkulova 1941. gada 24. jūnija direktīva Nr. 136 ar tajā lietotajiem eifēmismiem un uzsaukumiem ir viena no daudzām liecībām tam, ka minētie evakuācijas priekšlikumi ne tikai bija akceptēti, bet reizē izraisīja iebildumus. Merkulovs uzstāja, ka “jāforsē evakuācija”, “apņēmīgi jāapspiež mazāko paniku un apmulsumu VDTK operatīvajā sastāvā, jāarestē panikas cēlāji un gļēvuļi”[84]. Direktīvas noslēgumā ir sekojošos uzsaukums:

“Katram VTK darbiniekam ir pienākums izjusti saprast milzīgu atbildību par lietu, ko viņam uzticējusi Partija un Padomju Savienības Valdība. Esmu pārliecināts, ka VDTK struktūras ar godu izpildīs savu pienākumu Dzimtenes labā.”[85]

PSRS priekšrakstu īstenošana Latvijas teritorijā

Atbilstoši PSRS IeTK 1941. gada 24. februāra pavēli Nr. 237 par LPSR IeTK Cietumu daļas priekšnieku apstiprināja Kārli Grīnbergu.[86] Lai pildītu iepriekš minētos rīkojumus par evakuāciju, arī LPSR IeTK Cietumu daļas priekšniekam bija jāziņo par evakuācijas plāniem un atbilstošu rīcību, kas arī tika darīts.[87]Grīnberga ziņojumi liecina, ka ir gan piemērots augstākais soda mērs – nošaušana, saskaņojot to ar LPSR iekšlietu tautas komisāru,[88] gan veikta savlaicīga ieslodzīto un svarīgāko dokumentu – aģentūras dokumentu daļas – evakuācija, bet mazāko svarīgo – Cietuma daļas un cietumu dokumentu – iznīcināšana, tādējādi savlaicīgi un precīzi izpildot PSRS vadības priekšrakstus.[89] Saglabājušās arī liecības par to, ka Merkulova norādījumi par evakuācijas forsēšanu un VDTK operatīvajā sastāva rīcību panikas un apmulsuma gadījumā VDTK operatīvajā sastāvā izriet no aktuālas situācijas apzināšanās. Tas redzams arī LPSR IeTK Cietumu daļas priekšnieks Grīnberga ziņojumā par spriedzi cietumos un panikas gadījumiem.[90]

Spriežot pēc Cietumu daļas priekšnieka Kārļa Grīnberga ziņotā, pildīti arī priekšraksti par bīstamu elementu izslēgšanu, kādēļ Grīnbergs saņēma LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieka Nikolaja Tuļķes (1896–1956) norādījumu un izdots atbilstošs rīkojums pieņemt cietumā ieslodzītos pēc LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieka Aleksandra Brezgina (1910–1946) un LPSR VDTK izmeklēšanas daļas priekšnieka Jāņa Vēvera (1899–1978) norīkojumiem. Augstākā soda mēra – nošaušanas sevišķā kārtībā izpildīšana arī notika saskaņoti, kā to liecina Grīnberga ziņotais. Tas notika ar Alfona Novika saskaņojumu.[91] Tāpat no Grīnberga ziņotā uzzinām, ka 1941. gada 29. jūnijā, kad evakuēti daļa cietumu, viņš uzraudzījis, bet viņa vietnieks kadru lietās Nikolajs Šnitkovs organizējis darbinieku evakuāciju, tikmēr atbilstoši iekšlietu tautas komisāra vietnieka kadru lietās Alberta Sieka (1899–1980) rīkojumam nodevis viņa rīcībā savus darbiniekus.[92]

Nākotnes rīcība Zilā brīnuma un līdzīgu lietu atklāšanā

Uzskatu, ka visas Zilā brīnuma lietā un līdzīgi nonāvētās personas atzīstamas par represētām un reabilitējamām. Turklāt tas jāveic neatkarīgi no tā, vai saņemts ieinteresētās personas lūgums. Tāpat uzskatu, ka jānosaka prezumpcija par represijas faktu tikmēr, kamēr nav pierādīts pretējais. Turklāt, ievērojot organizētu dokumentu iznīcināšanu un valstisks noteiktu pieejamības ierobežošanu, dokumentu nozīmi represiju fakta konstatēšanā būtu jādod pakārtota nozīme, atsakoties no dokumentālas pierādīšanas kā obligāta priekšnosacījuma. Jārada arī normatīva iespēja, atklājoties Zilajam brīnumam līdzīgiem gadījumiem arī citā okupācijas laika posmā, atzīt represiju esību. Visbeidzot, jārada sistēma, kas apvienotu datus ne tikai par okupācijas varas administratīvi un krimināltiesiskā kārtā represētām personām, ko apliecina attiecīgi dokumenti, bet arī par tām personām, par kuru represijām liecina ticami avoti.

Minētie priekšlikumi nākotnes soļiem saistīti ar pētījuma gaitā konstatētu, ka okupāciju represiju upuri netiek pilnīgi apzināti. Rezultātā paliek apslēpti gan upuru, gan arī atbildīgo vārdi. Atbildīgie valsts varas īstenotāji kā prokuratūra un Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ir kūtri, bet pētnieku centienus būtiski apgrūtina formālisms un praktiski šķēršļi, jo, piemēram, okupācijas laika dokumentu pieejamību un publiskošanu liedz vai būtiski apgrūtina šo dokumentu glabātāji kā Satversmes aizsardzības birojs un Latvijas Nacionālais arhīvs. Turklāt joprojām nav izveidots pastāvīgi darbojošās, nevis uz laiku izveidota zinātniskā institūcija, kas veiktu galveno pētniecību veltītu divdesmitā gadsimta okupāciju izpētei, nevis to darītu kā pakārtotu vai mazsvarīgu darbu.

[1] Krastiņš, Jānis. Liepāja. Jūgendstila arhitektūra. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2015, 24. lpp.

[2] Turpat, 192.–196. lpp.

[3] Turpat, 222.–226. lpp.

[4] Skat. vairāk Krastiņš, Jānis. Liepāja. Jūgendstila arhitektūra. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2015, 24. lpp.

[5] Muciņš, Linards. “Zilais brīnums 1941. gadā”, Komunists, 1989, 27. oktobris.

[6] Baigais gads, red. P. Kovaļevskis, O. Norītis, M. Goppers. Rīga: Zelta ābele, 1942, 106. – 108. lpp. Atkārtoti izdota 1943. gadā vācu valodā, 1998. un 2003. gadā latviešu, krievu un angļu valodā.

[7] Autors izsaka pateicību par pētījumam nepieciešamo dokumentētās informācijas atlasi un citu atbalstu Liepājas muzeja nodaļas Liepāja okupāciju režīmos vadītājai Sandrai Šēniņai, par atsaucību, fotogrāfiju saglabāšanu un nodošanu Liepājas muzejam, kā arī Zilā brīnuma upuru kapu sakopšanu Marijai Gruzei, Annai Proknerei, Ausmai Blikertei un viņu palīgiem.

[8] Atbilstoši Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1821. fondā PSRS Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas pieejamajai informācijai, proti, Aizsardzības tautas komisariāta Galvenās pretizlūkošanas pārvaldes SMERŠ 1945. gada 11. jūnija aptaujas lapā minētajam Ādolfs Dzintars-Dzintarnieks, Ādolfa dēls ir dzimis 1921. gadā Liepājā, Ūliha ielā 4. Norādīts, ka Dzintars-Dzintarnieks ir šoferis, ka mācījies ekonomikas tehnikumā, pirms iesaukšanas armijā dzīvojis savā dzimšanas vietā. Atbilstoši aptaujas lapā esošajai informācijai Dzintars-Dzintarnieks – neprecēts, viņa tēvs – Zintars Andrejs, Andreja dēls, 49. gadus vecs, māte Emīlija – 48 gadus veca, abi vecāki dzīvo Liepājā. Dzintars-Dzintarnieks norādījis, ka cēlies no kalpotājiem; uz jautājumiem par savu nodarbošanos “pirms revolūcijas” un “pēc revolūcijas” teicis, ka bijis muitnieks un ka nav bijis tiesāts, arestēts vai kā citādi pakļauts represijām. Norādījis, ka “Padomju vara” nav represējusi nevienu no viņa radiniekiem un ka neviens no radiem nedzīvo ārzemēs. Atbildot uz jautājumu par nacionālsociālistiskās Vācijas dienestu – stāstījis, ka bijis ierindnieks darba bataljonā no 1944. gada 5. septembra; par dienestu Sarkanajā Armijā norādījis, ka iesaukts 1945. gada maijā, bijis ierindnieks, strēlnieks. Pēdējā dienesta vieta, kur Dzintars-Dzintarnieks esot dienējis, bija 539. strēlnieku pulka 1. bataljona 1. rota. Atbildot uz jautājumu par dzīvi okupētajā teritorijā, norādījis, ka līdz 1940. gadam mācījies un dzīvojis Liepājā pie sava tēva; pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1940. gadā dienējis milicijā, pēc nacionālsociālistiskās Vācijas varas ierašanos devies uz laukiem, kur viņu esot noķēruši, arestējuši, ieslodzījuši cietumā un pēc pieciem mēnešiem viņš bija nosūtīt uz koncentrācijas nometni Vācijā. Konkretizējot ieslodzījuma vietu, norādījis, ka bijis koncentrācijas nometnē Brocēnos no 1942. gada janvāra līdz 1943. gada jūnijam. Kopā ar viņu šajā nometnē esot bijis arī Rudovics. 1945. gada 1. maijā Dzintaru-Dzintarnieku no nometnes esot atbrīvojusi Sarkanā Armija. Uz jautājumu par to, vai un cik reizes bija pratināts okupētajā teritorijā, norādījis, ka viņu esot pratinājuši “gestapo”, divreiz, pratināšanu fiksējot, par to, ka viņš PSRS varas laikā bijis milicis. LVA, 1821. f., 1. apr., 20090. l., 2 – 3. lp. otra puse (Aizsardzības tautas komisariāta Galvenās pretizlūkošanas pārvaldes SMERŠ 1945. gada 11. jūnija aptaujas lapa Ādolfa Dzintara-Dzintarnieka filtrācijas lietā). Spriežot pēc 1946. gada 7. novembra pavadvēstules Nr. 2/5111, ar kuru nosūtīta iepriekš minētā aptaujas lapa operatīvajai izmantošanai, Ādolfs Dzintars-Dzintarnieks tās nosūtīšanas brīdī bija demobilizējies un devies uz savu dzīvesvietu. LVA, 1821. f., 1. apr., 20090. l., 1. lp. (LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM) Liepājas aizsardzības pārvaldes priekšniekam, pulkvedim Kārlim Jaunpetrovičam (1902-?) adresētā 1946. gada 7. novembra vēstule Nr. 2/511, ko parakstījis pilsētas 2. daļas priekšnieka vietnieks, apakšpulkvedis Karpeļs un pilsētas 5. daļas 3. nodaļas priekšnieks, majors Pankratovs.) Ievērojot minēto, Ādolfa Dzintara-Dzintarnieka stāstījums ir kritiski vērtējams. Red. piez.

[9] “Slēpdamies no miličiem, 12 stundas nosēdējis kastē””, Kurzemes Vārds, Nr. 3, 1941. gada 4. jūlijs, 4. lpp.

[10] Padomju represīvās iestādes Nagan sistēmas revolverus esot izmantojusi līdz divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu vidum. To priekšrocībā bija saistīta ar ieroča vienkāršību, ievērojamu cauršaušanas spēku un iespēju lietot slāpētāju. Red. piez.

[11] Daudz ticamāks skaidrojums saistīts ar Nagan sistēmas revolveru lietošanu apstākļos, kas ievērojami samazina šaušanas precizitāti un cauršaušanu. Red. piez.

[12] Ādolfa Dzintarnieka atmiņas, fiksētas 1989. gada 15. jūnijā, pieejamas Linarda Muciņa personīgajā arhīvā.

[13] “Izglābušies upuŗi stāsta par komūnistu briesmu darbiem “Zilā brīnumā””, Kurzemes Vārds, Nr. 2, 1941. gada 3. jūlijs, 2. lpp.

[14] Agrākā Liepājas drāšu fabrika.

[15] Ievērojams, ka nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā drāšu fabrikas strādniekiem bija jāatbild uz anketas jautājumiem par savu rīcību PSRS okupācijas laikā. Vienas lappuses anketa saturēja 15 jautājumus kā, piemēram, vai aptaujājamais bijis komunistiskās partijas biedrs, komjaunietis, pionieris vai politaktīvists, strādājis IeTK, VDTK vai tiesā, darbojies Starptautiskajā organizācijā palīdzības sniegšanai revolūcijas cīnītājiem, aģitkolektīvā, strādnieku gvardē, parakstījies par nāves sodu 1940. gada 17. jūnija notikumos iesaistītiem policistiem. Sk., piemēram, Liepājas rūpnīcas Sarkanais metalurgs (Liepājas drāšu fabrikas) galvenā velmētāja Friča Muciņa, Jāņa dēla, dzimuša 1889. gadā, personas lietu. LVVA, 2331. f., 1. apr., 415. l., 1.–15. lp.

[16] Autors izsaka pateicību par pētījumam nepieciešamās dokumentētās informācijas atlasi un cita veida atbalstu Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavas vadītājai Guntai Mindei un darbiniecei Īrai Zvaneribai.

[17] LVA, 2595. f., 3. apr., 32. l., krimināllietas 27. sējums, 152.–153. lp. (Liepājas muzeja izziņa. Novika krimināllieta).

[18] LVVA, 2331. f., 1. apr., 207. l., 1.–8. lp. (Liepājas rūpnīcas Sarkanais metalurgs (Liepājas drāšu fabrikas) darbinieka A. Holcmaņa personas lieta).

[19] LVVA, 2331. f., 2. apr., 270. l., 1.–11. lp. (Liepājas rūpnīcas Sarkanais metalurgs (Liepājas drāšu fabrikas) darbinieka E. Briķa personas lieta).

[20] Uzvārda maiņas sakarā izsniegta jauna pase. LVVA, 2996. f., 11. apr., 8421. l. (Liepājas prefekta vēstule); LVVA, 7427. f., 1. apr., 11341. l, 1.–26. lp. (Latvijas Universitātes studenta A. Vinčeļa personas lieta).

[21] LVVA, 3234. f., 33. apr., 51663., 59078., 63583. l. (Latvijas pilsoņu ārzemju pasu kolekcija).

[22] LVA, 2595. f., 3. apr., 32. l, krimināllietas 27. sējums, 155. lp. (iepājas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 1941. gada 14. jūlija ieraksts Nr. 734 par miršanu. Ieraksts par miršanu izdarīts, pamatojoties uz Liepājas Romas katoļu baznīcas prāvesta paziņojuma Nr. 45 pamata. Fotokopija. Novika krimināllieta).

[23] LVVA, 2072. f., 2. apr., 516., 517., 518., 525., 526., 527. l. (Liepājas rūpnīcas Pluto darbinieka F. Rozenholma darba un algas grāmatiņas).

[24] LVA, 2595. f., 3. apr., 32. l., krimināllietas 27. sējums, 152.–153. lp. (Liepājas muzeja izziņa. Novika krimināllieta).

[25] LVVA, 5604. f., 1. apr., 3159. l., 3.–40. lp. (Liepājas pilsētas prefektūras policista J. Keiseļa personas lieta).

[26] LVA, 2595. f., 3. apr., 32. l., krimināllietas 27. sējums, 154. lp. (Liepājas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 1941. gada 27. augusta ieraksts Nr. 934 par miršanu. Ieraksts par miršanu izdarīts uz brāļa Kriša Strazdiņa pieteikuma pamata. Fotokopija. Novika krimināllieta).

[27] Valdības Vēstnesis, Nr. 231, 1935, 10. oktobris, 5. lpp.

[28] Kopskaits minēts “Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā”, Kurzemes Vārds, Nr. 1, 1941, 2. jūlijs, 2. lpp.

[29] Saukts arī Hermanis Stegers. 1943. gadā Hermans Stegers – Arodu savienības Kurzemes novada pārstāvis – ar savu dzīves biedri Karry svinējis sudraba kāzas. Abu laulībā 1921. gadā dzimusi meita Ērika Anna Rūķīte (dzimusi Stegere). Stegers piedalījies IX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, kas norisinājās Rīgā no 1938. gada 16. līdz 19. jūnijam, kā II tenors no I Latviešu vīru koru biedrības Dziedonis Liepājas nodaļas kora Bieranta Ķuņķa vadībā. “Liepājas dzīve”, Kurzemes Vārds, Nr. 263, 1943, 10. novembris, 4. lpp.; Cīņa, 1949, 11. novembris; Balodis, Eduards. IX Latviešu Dziesmusvētki. Rīga: IX Dziesmusvētku rīcības komiteja, 1938, 203. lpp. Red. piez.

[30] “Izglābušies upuŗi stāsta par komūnistu briesmu darbiem “Zilā brīnumā””, Kurzemes Vārds, Nr. 2, 1941. gada 3. jūlijs, 2. lpp.

[31] “Lielinieku terora upuris Dr. T. Volframs atrasts nogalināts jūrmalā”, Kurzemes Vārds, 1941, 8. jūlijs, 4. lpp.

[32] Turpat.

[33] “Lielinieku terora upuris Dr. T. Volframs atrasts nogalināts jūrmalā”, Kurzemes Vārds, 1941, 8. jūlijs, 4. lpp.

[34] “Kā boļševiki gribēja nodedzināt Liepājas pilsētas slimnīcu”, Kurzemes Vārds, Nr. 11, 1941, 13. jūlijs, 4. lpp;” Komūnistu upuŗu skaits nav aptveŗams”, Kurzemes Vārds, Nr. 3, 1941, 4. jūlijs, 3. lpp.

[35] Atbilstoši LVA 1821. fondā PSRS Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas pieejamajai informācijai, proti, 1945. gada 19. oktobra anketai, ko aizpildīja PSRS IeTK Liepājas pilsētas pārbaudes filtrācijas punktā (Toma ielā 22, Liepājā) IeTK operatīvi pilnvarotais jaunākais milicijas leitnants Seglenieks un ko aizpilda par PSRS pilsoni, kas atgriežas PSRS caur Poliju, Anna Prokners (dzimusi Valtermans), Jāņa meita ir dzimusi 1914. gada 20. janvārī Liepājā. Pirms Latvijas teritorijas pamešanas dzīvojusi Liepājā, Dārtas ielā 21. Anketā norādīts, ka Proknere ieguvusi sešu klašu izglītību, bijusi šuvēja, netiesāta, strādājusi Liepājas pilsētas slimnīcā par šuvēju no 1932. līdz 1944. gada 15. oktobrim, kad brīvprātīgi devusies uz Vāciju, kur no 1944. gada 22. decembra līdz 1945. gada 5. maijam strādājusi Vismāras pilsētas kara hospitālī. 1944. gada 9. oktobrī atgriezusies PSRS teritorijā “organizētā kārtībā”. Māte – Maiga Dārziņš, Jēkaba meita, 55 gadus veca, dzīvo Liepājā, Dārtas 21. LVA, 1821. f., 1. apr., 37053. l., 1.–2. lp. otra puse (1945. gada 19. oktobra anketa, ko aizpilda par PSRS pilsoni, kas atgriežas PSRS caur Poliju). 1945. gada 19. decembrī bija secināts, ka kompromitējošas ziņas nav konstatētas. LVA, 1821. f., 1. apr., 37053. l., 9. lp. (1945. gada 19. decembra slēdziens filtrācijas lietā). 1956. gada 29. februārī Prokneres lietu nodeva operatīvajā uzskaitē kā kalpotāju nacionālsociālistiskās Vācijas armijas hospitālī. LVA, 1821. f., 1. apr., 37053. l., 7. lp. otra puse (1956. gada 29. februāra izziņa). Pirms tam veikta operatīvā pārbaude atbilstoši 1956. gada 24. februāra pieprasījumam (LVA, 1821. f., 1. apr., 37053. l., 10. lp. (1956. gada 24. februāra pieprasījumu veikt pārbaudi operatīvās uzskaites sakarā). Red. piez.

[36] Sk. Baigais gads, red. P. Kovaļevskis, O. Norītis, M. Goppers. Rīga: Zelta ābele, 1942, 98. lpp., Neiburgs, Uldis. Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīgā: Lauku Avīze, 2014, 51. lpp., Roze, Elita. “Balto krustu atgādinājums”, Laiks, Nr. 29, 2005, 23. jūlijs, 22. lpp.

[37] “Cilvēku slepkavošana notikusi arī krievu komandantūrā”, Kurzemes Vārds, Nr. 9, 941, 11. jūlijs, 4. lpp.

[38] Sk. Latvijas Nacionālā arhīva virtuālo izstādi Vēlēšanas bez izvēles. Pieejams: www.archiv.org.lv/velesanas1940/index.php

[39] Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944–1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 282. lpp.

[40] “Latvijas PSRS Augstākās padomes 1. sesijas 2. sēde 1940. g. 26. augustā”, Valdības Vēstnesis, Nr. 194, 1940, 27. augusts, 4. lpp.

[41] Turpat.

[42] Sk. vairāk Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944–1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 97.–98. lpp.

[43] PSRS iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas 1940. gada 11. septembra pavēle Nr. 1268. Sk. НКВД-МВД СССР в борьбе с бандитизмом и вооруженным националистическим подпольем на Западной Украине, в Западной Украине, в Западной Белоруссии и Прибалтике (1939–1956)Сборник документов. Сост. Н. Владимирцев, A. Кокурин. Москва: Объединённая редакция МВД Росcии, 2008, c. 417.

[44] Šeit un citviet presē Semjonu Šustinu dēvē par Sīmani Šustinu. Tautas Komisāru padomes sēde 10. septembrī, Jaunais Komunārs, Nr. 23, 1940, 11. septembris, 2. lpp.

[45] НКВД-МВД СССР в борьбе с бандитизмом и вооруженным националистическим подпольем на Западной Украине, в Западной Украине, в Западной Белоруссии и Прибалтике (1939–1956)Сборник документов, cост. Н. Владимирцев, A. Кокурин. Москва: Объединённая редакция МВД Росcии, 2008, c. 419.

[46] “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrets par Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta sadalīšanu”, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 1941, 31.marts, Nr. 75, 1. lpp., “Likums par pārgrozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) 45. un 48. pantos”, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, 1941, 8. aprīlis, Nr.82, 3.–4.lpp., “Latvijas PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par b. Šustina, Sīmaņa, iecelšanu par Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāru”, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 77, 1941, 2. aprīlis, 1. lpp., Latvijas PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par b. Novika, Alfona, iecelšanu par Latvijas PSR iekšlietu tautas komisāru, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 77, 1941, 2. aprīlis, 2. lpp.

[47] “Novikam piespriež mūža ieslodzījumu”, Laiks, 1995, 20. decembris, 9. lpp.

[48] Liecības par Semjona Šustina atbildību par spīdzināšanu un nonāvēšanu bija plaši atspoguļotas presē vēl pirms apsūdzības celšanas. Piemēram, LNNK paziņojums, Brīvība, Nr. 5, 1989, 6. lpp., “20 gadu gara deportaciju nakts”, Austrālijas Latvietis, Nr. 589, 1961, 3. jūnijs, 7. lpp.

[49] Antons Stabrovskis, Franča dēls, dzimis 1908. gada 4. maijā Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagastā, mācījies Ludzas arodskolā, 1932. gadā pabeidzi Rīgas Pilsētas tehnikuma mehānikas nodaļu, seko dienests no 1933. līdz 1934. gadam Latvijas Republikas armijā, kur kļūst par dižkareivi telefonistu, tad sāktas studijas Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē 1936. gadā. Tikmēr, kamēr studē, strādā par atslēdznieku uzņēmumā Autosatiksme I. Lācums un Izmailovičs Rīgā, Raudas ielā 8, ir kopā ar savu brāli Jāzepu Latvijas Universitātes biedrības Montania biedrs. Studiju gados draudzējas ar Vikentiju Latkovski (1899–1983), kam ir vēlāk izšķiroša nozīme Stabrovska čekistiskajā karjerā. 1940. gadā apprecas ar Latvijas Konservatorijas studenti, pianisti Veroniku Stepulāni, Bērtuļa meitu (1909). Studijas Latvijas Universitātē Stabrovskis tomēr nepabeidza sakarā ar to, ka 1940. gadā kandidēja no Latvijas darba tautas bloka Tautas Saeimas vēlēšanās Latgales apgabalā, bija ievēlēts un tad nosūtīts darbā uz LPSR IeTK Liepājas nodaļu par priekšnieku. Presē to raksturo: “Pildot tautas uzdevumu, Antons Stabrovskis spiests uz laiku atlikt studijas (“Nebija nezināmu varoņu”, Padomju Students, 1960, 7. aprīlis). Nosūtot darbā uz Liepāju, Stabrovskis jau ir PSKP biedrs. Stabrovskis esot bijis viens no Liepājas aizstāvēšanas kauju aktīvākajiem organizatoriem un cīnītājiem, kopā ar “Būnu, Pelnēnu, Sudmali organizē Liepājas aizstāvēšanu” (“Nebija nezināmu varoņu”, Padomju Students, 1960, 7. aprīlis). Stabrovskis krīt kaujās, tomēr nekas konkrētāks par viņa bojāeju neesot zināms. Sieva, uzzinot par vīra nāvi, esot devusies uz fronti un pat nopelnījusi medaļu par dalību cīņā pie Staļingradas. “Latvijas darba tautas bloka kandidati”, Daugavas Vēstnesis, Nr. 154, 1940, 8. jūlijs, 5. lpp., “Jaunie Saeimas deputāti”, Darba Zemnieks, Nr. 1, 1940, 26. jūlijs, 13. lpp., LVVA, 7427. f., 1. apr., 20467. l. (Latvijas Universitātes studenta Antona Stabrovska personas lieta, matrikulas numurs 21129), Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, 1991, 13. aprīlis, (“Nebija nezināmu varoņu”, Padomju Students, 1960, 7. aprīlis, Briedis, J. “Dzintars palika krastā”, Padomju Jaunatne, 1965, 2. jūlijs. Red. piez.

[50] Iepriekš esot bijis Valsts drošības pārvaldes Rjazaņas apgabala IeTK pārvaldes 3. daļas (pretizlūkošanas) 2. nodaļas priekšnieks (Kokurin, Alexander. “The Basic Activity Directions of the People’s Commissariat on Internal Affairs of the Latvian Soviet Socialist Republic in 1940–1941”, Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā, 1941–1945Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 149. lpp.). 1940. gada 11. oktobrī iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks apstiprināja Liepājas Dinamo padomi, kur par priekšsēdētāju bija iecelts Antons Stabrovskis, par viņa pirmo palīgu – Šibanovs, par otro palīgu – Buks, par trešo palīgu – Jakuševs, par locekļiem – Moišejevs, Edžiņš, Gružēvics, Ābols, Januška, Bušs un Kostromins (“B. J. Staško šodien ierodas Rīgā”, Sarkanais Sports, Nr. 26, 1940, 12. oktobris, 1. lpp). Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas IX plēnumā Šibanovs – partija Rīgas apriņķa komitejas sekretārs – piedalījās debatēs par LK(b)P CK sekretāra kadru jautājumos Fjodora Titova (dzimis 1910. gadā) ziņojumu Par līdzekļiem uzlabot darbu kadru izvēlē, izvietošanā un audzināšanā, kuras uzsāka Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis (1904–1966) un kuras turpināja, piemēram, LPSR tautas padomes LPSR Tieslietu tautas komisāra vietnieks Jānis Rīdziņš (1894–1961) un Longins Avdjukevičs (1916–1988) – partijas Daugavpils apriņķa komitejas sekretārs – (“Latvijas K(b)P CK IX plēnums”, Cīņa, Nr. 270, 1945, 17. novembris, 2.–3. lpp.). Red. piez.

[51] Informācija par Matīsu Botanikeru kā Liepājas daļas priekšnieku pieejama nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika publikācijās, kur publicēto informāciju daļēji apstiprina Latvijas Nacionālajā arhīvā pieejamā dokumentētā informācija. “Kas bija boļševiku varasvīri?” Tēvija, Nr. 138, 1941, 9. decembris, 3. lpp. Red. piez.

[52] “Kas bija boļševiku varasvīri?” Tēvija, Nr. 138, 1941, 9. decembris, 3. lpp. Red. piez.

[53] “Kas bija boļševiku varasvīri?” Tēvija, Nr. 138, 1941, 9. decembris, 3. lpp. Red. piez.

[54] Spriežot pēc presē pieejamām ziņā, esot bijis precējies ar Līzu Biruti, ar kuru laulība šķirta 1925. gadā. “Weetejās ziņas”, Tautas Druva, Nr. 97, 1925, 30. septembris, 3. lpp. Red. piez.

[55] “Kas bija boļševiku varasvīri?” Tēvija, Nr. 138, 1941, 9. decembris, 3. lpp.

[56] Sodu likuma 71. pants noteica atbildību par dalību organizācijā, kas veidota ar mērķi īstenot dumpi, kā to definē Sodu likuma 69. pants, proti: “Kas lietojis varas darbus ar nolūku: 1) grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu; gāzt Valsts Prezidentu, Saeima vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas; atraut no Latvijas viņas territorijas daļu [..].” Red. piez.

[57] Sodu likuma 12. pants ietvēra tiesību normas, kas paredzēja likumam atpakaļ ejošu spēku gadījumos, kad tas ir labvēlīgāks personai, salīdzinot ar likumu, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Red. piez.

[58] LVVA, 1595. f., 1. apr., 238. l., 4., 9., 19., 22., 25. lp (Liepājas apgabaltiesas kriminālnodaļas 1936. gada akts Nr. 35).

[59] LVVA, 3235. f., 598.–603. kartiņas (Politiskās pārvaldes kartotēka).

[60] Īsi pēc darba uzsākšanas milicijā Matīsu Botanikeru ar IeTK Alfons Novika rīkojumu ieceļ par biedrības Liepājas rotāriešu kluba (Rotaru club Liepāja)likvidatoru. “Slēgtas biedrības”, Padomju Latvija, Nr. 31, 1940, 14. septembris, 24. lpp. Red. piez.

[61] Fricis Dukāts, dzimis 1903. gadā Snēpeles pagastā Kuldīgas apriņķī, līdz kara dienestam bijis laukstrādnieks, pēc tam iestājies policijas dienestā un bijis jaunākais kārtībnieks, 1928. gadā atbrīvots no amata kā nepiemērots dienestam, tad strādājis par pārmijnieku. 1934. gadā tiesāts, atbrīvots pirms laika, pamatojoties uz amnestiju. 1940. gada 25. jūnijā iecelts par Kārtības policijas departamenta direktoru. “Fr. Dukats – kārtības policijas departamenta direktors”, Daugavas Vēstnesis, Nr. 144, 1940, 26. jūnijs, 2. lpp., “Policijas darbinieki – drošības un kārtības sargātāji”, Brīvā Zeme, Nr. 142, 1940, 27. jūnijs, 3. lpp., “Ministru kabineta sēde 1940. g. 25. jūnijā”, Valdības Vēstnesis, Nr. 141, 1940, 26. jūnijs, 1. lpp. Red. piez.

[62] Žani Asaru pārcēla no Bauskas apriņķa policijas 1. iecirkņa priekšnieka palīga amatu uz Liepāju vēl 1940. gada martā. Sk. “Rīkojumi un pavēles”,. Policija, Nr. 3, 1940, 141. lpp. Red. piez.

[63] “Pārmaiņas pagastu pašvaldībās”, Brīvā Zeme, Nr. 173 1940, 2. augustā, 11. lpp.

[64] “Krāšņā Liepājas miliču buķete”, Kurzemes Vārds, Nr. 28, 1941, 2. augusts, 6. lpp.

[65] “Notverti «Zilā brīnuma» slepkavas”, Kurzemes Vārds, Nr. 12., 1941, 15. jūlijs, 2. lpp.

[66] “Alga pēc nopelna”, Kurzemes Vārds, Nr. 19, 1941, 23. jūlijs, 6. lpp.

[67] Jāievēro, ka nacionālsociālistiskās Vācijas laika presē LK(b)P Liepājas apriņķa sekretārs Leonīds Vrubļevskis un LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas sekretārs Miķelis Buka attēloti kā personas, kas “neaprobežoti rīkojās Liepājā un apriņķī. Viņiem bija padota visa vietējā dzīve un tie varēja lemt par ikviena cilvēka likteni,” Kā dzīvojuši komūnistu varasvīri Liepājā, Kurzemes Vārds, Nr. 5, 1941, 6. jūlijs, 2. lpp. Red. piez.

[68] LVA, 2595. f., 3. apr., 31. l., 141.–143. lp. (Lēmuma apliecināts noraksts no Latvijas Prokuratūras krimināllietas Nr. 81201288, pievienots Alfona Novika krimināllietai).

[69] LVVA, 3235. f., 416. kartiņa (Politiskās pārvaldes kartotēka).

[70] “Pelnīts sods latviešu slepkavas slēpējam”, Kurzemes Vārds, Nr. 71, 1941, 21. septembris, 2. lpp.; “Nāve tautas nodevējam – slepkavotāju slēpējam”, Tukuma ziņas, Nr. 17, 1941, 23. septembris, 4. lpp.

[71] LVVA, 1597. f., 9. apr., 1. l., 14., 24., 29., 36., 39., 43., 66. lp. (Liepājas apgabaltiesas prokurora aktis. Liepājas izmeklēšanas cietumā ievietoto saraksti. Iesākti 1941. gada 4. jūlijā, pabeigti 1944. gada 20. jūlijā).

[72] “PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par kaŗa stāvokli”, LPSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 146, 1941, 23. jūnijs, 2.–3. lpp.

[73] Neiburgs, Uldis. Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīgā: Lauku Avīze, 2014, 51. lpp.

[74] “PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par kaŗa stāvokli”, LPSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 146, 1941, 23. jūnijs, 2.–3. lpp.

[75] “№ 284: Директива НКГБ СССР № 127/5809 о мероприятиях органов госбезопасности в связи с начавшимися военными действиями с Германией 22 июня 1941 г., 9 час. 10 мин.”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 35.

[76] “№ 286: Директива 3-го Управления НКО СССР № 34794 о задачах органов 3-го Управления в связи с началом военных действий по отражению агрессивного нападения фашистской Германии на СССР 22 июня 1941 г.”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 37.

[77] “№ 285: Директива Народного комиссара внутренних дел СССР и Прокурора СССР № 221 о переводе лагерей, тюрем и колоний на военное положение и проведении других мероприятий в связи с началом войны 22 июня 1941 г.”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 36.

[78] “№ 289: План агентурно-оперативных мероприятий УНКГБ и УНКВД по г. Москве и Московской области по обеспечению государственной безопасности в г. Москве и Московской области в связи с начавшимися военными действиями между СССР и Германией 22 июня 1941 г.”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 44–47.

[79] “Розстріляні на початку війни”, З архівів ВУЧК-ГПУ-НКВД-КГБ, Nr. 1, 1994, c. 192–228. Pieejams: memorial.kiev.ua/zhurnal/pdf/01_1994/191.pdf [red. tulkojums no krievu val.]

[80] Kokurins, Aleksandrs. “Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā”, Latvija Otrajā pasaules karā, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 1. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 297. lpp.

[81] Sk. “Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах”, сост. А. Кокурин, Военно-исторический архив, №. 2, 1998, с. 235–236. Pieejams: militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf

[82] Sk. “Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах”, сост. А. Кокурин, Военно-исторический архив, №. 2, 1998, с. 238–239. Pieejams: militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf

[83] Sk. “Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах”, сост. А. Кокурин, Военно-исторический архив, №. 2, 1998, с. 238–239. Pieejams: militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf. Vairāk par šo latviešu valodā sk. Kokurins, Aleksandrs. “Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā”, Latvija Otrajā pasaules karā, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 1. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 295.–299. lpp.

[84] “№309: Директива НКГБ СССР № 136 о задачах органов госбезопасности в условиях военного времени”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 67–68.

[85] “№309: Директива НКГБ СССР № 136 о задачах органов госбезопасности в условиях военного времени”, Органы государственной безопасности СССР в Великой Отечественной войне. Сборник документов, том 2: Начало, книга первая (22 июня–31 августа 1941 года). Москва: Издательство “Русь”, 2000, c. 67–68.

[86] Kokurins, Aleksandrs. “Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā”, Latvija Otrajā pasaules karā, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 1. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 297. lpp.

[87] Turpat, 298. lpp.

[88] Turpat.

[89] Turpat, 299. lpp.

[90] Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 239.,241. lpp.

[91] Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 239.–240. lpp.

[92] Turpat, 240., 241., 243. lpp.

Ar pētījuma apskatu *.pdf datnes veidā var iepazīties šeit. Plašāka informācija Mg. iur. Linards Muciņš, +37129206620, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, kristine.jarinovska@lu.lv, +37129777788.

Saistītās ziņas:

Publicēts zinātnieku aicinājums Valsts Prezidentam21.11.2017
Linards Muciņš: Nošaušana sevišķā kārtībā – PSRS noziegums pret ius cogens normām. Liepājas «Zilā brīnuma» piemērs.21.11.2017
Tiesiskais skatpunkts: Latvijas Republikas informācijas atklātības kodols un VDK dokumenti.20.11.2017
Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija.16.11.2017
Jānis Taurēns: Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību?25.10.2017
Ieskats LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietā17.10.2017
Ieskats LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietā13.09.2017
Ieskats LPSR iekšlietu un valsts drošības ministra Nikolaja Kovaļčuka Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietā20.08.2017
Ieskats LPSR iekšlietu ministra Mihaila Drozda Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietā15.08.2017
Ieskats čekista, LPSR iekšlietu ministra Jāņa Broliša Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietā22.07.2017
Lielā terora čekista, LPSR iekšlietu ministra Alberta Sieka Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietas apskats28.04.2017
Čekista, LPSR iekšlietu ministra Jura Augusta Eglīša Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietas apskats19.04.2017
Ieskats čekista, LPSR iekšlietu ministra Ivana Zujāna Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru lietā11.04.2017
Ieskats LPSR VDK priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietā30.03.2017
Ieskats LPSR iekšlietu ministra un VDK darbinieka Bruno Šteinbrika LKP CK personas kadru lietā22.03.2017
Čekista, LPSR iekšlietu ministra Vladimira Sējas LKP CK nomenklatūras lietas apskats16.03.2017
Ieskats LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Trubiņa LKP CK nomenklatūras kadru lietā04.03.2017
VDK izpētes konference «1984» notiks Rēzeknē 24., 25. martā02.03.2017
Ieskats LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Borisa Pugo LKP CK personas lietā28.02.2017
LPSR VDK priekšsēdētāja Edmunda Johansona biogrāfiskās ziņas 12.02.2017
Mārcis Raudis: ieslodzīto dienasgrāmatas kā čekistu izpētes avots – Alfona Novika piemērs11.02.2017
Ilmārs Poikāns: īsi par LPSR VDK dokumentu digitalizāciju07.02.2017
Elektroniski publicēts VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 3. sējums 19.12.2016
Arturs Žvinklis: čekisti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas nomenklatūras lietās02.12.2016
Mārtiņš Dātavs: skrejlapu izplatītāju politiskā kriminālvajāšana LPSR par pretpadomju propagandu04.11.2016
Uldis Krēsliņš: VDK un okupācijas laika represīvā psihiatrija30.10.2016
Solveiga Krūmiņa-Koņkova: Kontrole pār baznīcu LPSR un PSRS valsts drošības institūcijas23.10.2016
Inguna Daukste-Silasproģe (SAPC): Latvijas Miera aizstāvēšanas komiteja (1951 – 1990)06.10.2016
Starptautiskās konferences «LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras» programma no 11. līdz 13. augustam03.08.2016
Čekas Bauskas nodaļas darbību un nevardarbīgo pretošanos (1954 – 1985) apskatījusi VDK pētniece Ruhocka19.03.2016
VDK pētniece Raudive analizē: No rakstnieku kluba līdz Literatūras propagandas birojam: «Jaunais autors» versus «Jaunais padomju autors». Rakstnieku savienības Jauno autoru darba organizēšanas komisijas un jauno literātu apvienību darbība (1945-1968)18.03.2016
Propaganda un piesegstruktūras: «Intūrists», Kultkoms, VDK un trimdas tūristu apstrāde okupētajā Latvijā – Starostinas pētījums11.03.2016
Čekistu saraksts. Žvinkļa PSKP Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūras kadru lietu analīze09.03.2016
Privātās dzīves uzraudzīšana un kontrole LPSR, izmantojot represīvos mehānismus: Inetas Lipšas apskats08.03.2016
Iebraukušo cittautiešu pretošanās padomju režīmam: Anastasijas Smirnovas VDK krimināllietu analīze06.03.2016
«Kungi, Staļins ir nosprādzis»: čekas krimināllietas par izteikumiem 1953. gada martā. Mārtiņa Dātava analīze.20.02.2016
Reliģiju kontrole LPSR un čekas darbība pret mazajām konfesijām (1956-1959) – Madaras Brūnavas apskats14.02.2016
Vai sadarbības ar VDK fakta konstatēšanas process vispār ir derīgs? Publicēta eksperta Stukāna analīze.07.02.2016
Astoņdesmito gadu politiskās prāvas: Ginta Zelmeņa VDK krimināllietu izpētes iespēju analīze03.02.2016
Baznīca un čeka: publisko pirmo apskatu pētījumam par reliģijas lietu pilnvarotā kopdarbu ar okupācijas drošības iestādēm24.01.2016

https://platform.twitter.com/widgets/tweet_button.5069e7f3e4e64c1f4fb5d33d0b653ff6.en.html#dnt=false&id=twitter-widget-0&lang=en&original_referer=https%3A%2F%2Fwww.lu.lv%2Fvdkkomisija%2Fzinas%2Ft%2F49607%2F&size=m&text=Linards%20Muci%C5%86%C5%A1%3A%20No%C5%A1au%C5%A1ana%20sevi%C5%A1%C4%B7%C4%81%20k%C4%81rt%C4%ABb%C4%81%20-%20PSRS%20noziegums%20pret%20ius%20cogens%20norm%C4%81m.%20Liep%C4%81jas%20%C2%ABZil%C4%81%20br%C4%ABnuma%C2%BB%20piem%C4%93rs.&time=1511340750376&type=share&url=https%3A%2F%2Fwww.lu.lv%2Fvdkkomisija%2Fzinas%2Ft%2F49607%2F

https://www.draugiem.lv/say/ext/like.php?title=Linards%20Muci%C5%86%C5%A1%3A%20No%C5%A1au%C5%A1ana%20sevi%C5%A1%C4%B7%C4%81%20k%C4%81rt%C4%ABb%C4%81%20-%20PSRS%20noziegums%20pret%20ius%20cogens%20norm%C4%81m.%20Liep%C4%81jas%20%C2%ABZil%C4%81%20br%C4%ABnuma%C2%BB%20piem%C4%93rs.&url=%2F%2Fwww.lu.lv%2Fvdkkomisija%2Fzinas%2Ft%2F49607%2F&titlePrefix=www.lu.lv

https://accounts.google.com/o/oauth2/postmessageRelay?parent=https%3A%2F%2Fwww.lu.lv&jsh=m%3B%2F_%2Fscs%2Fapps-static%2F_%2Fjs%2Fk%3Doz.gapi.en_GB.R4vvmD-bxFg.O%2Fm%3D__features__%2Fam%3DAQ%2Frt%3Dj%2Fd%3D1%2Frs%3DAGLTcCNqw3woMCdGPJ1k0Sr5vKTnVpzXbw#rpctoken=880420896&forcesecure=1


Filed under: Vēsture

Latvijas interneta mediju diagramma

Google vāc Android atrašanās vietas datus pat ar viedtālrunī izslēgtu GPS

Nevienam nav noslēpums, ka Google vēlas no tevis izvilināt pilnīgi visus datus, bet tikai retais iedomājās, ka Google no Android viedierīcēm vāc atrašanās vietas datus pat tad, kad izslēgts GPS un viedtālrunī nav ievietota SIM karte, kas varētu nodrošināt mobilo sakaru operatoru torņu triangulāciju. Quartz veiktā pētījumā atklāts, ka Google kopš 2017. gada sākuma vāc […]

Evelatus kļūst par oficiālo Nokia tālruņu izplatītāju, tirgos jauno un pieejamo Nokia 2

Pašmāju mobilo telefonu un aksesuāru tirgotājs Evelatus kļūst par oficiālo Nokia tālruņu izplatītāju Latvijā un paziņo par jauna produkta – Nokia 2 ienākšanu Latvijas tirgū. Nokia tālruņi cilvēkiem jau iepriekš cilvēkiem ir asociējušies ar labu baterijas izturību. Nu tas ir jaunā līmenī ar jaunradīto Nokia 2, kas nodrošinās tālruņa izmantošanu vēl ilgu laiku, kad citi […]

Vardarbība dzemdībās jeb emocijas ir jānosauc īstajā vārdā

Par vardarbību dzemdībās īpaši nerunā. Tas nav ērts temats, ko varētu brīvi iztirzāt. Tomēr dzemdībās piedzīvotās izjūtas var būt visdažādākās, nereti mēģinām tās attaisnot, bet, iespējams, ir vajadzīgs tās reizi par visām reizēm nosaukt vārdā. Tas ir svarīgi, jo, nosaucot emocijas vārdā, mēs sākam tās pieņemt. Jā, tā bija vardarbība!

Dabas skaitītāji: Latvija 50 – 60 gados ir pazaudējusi ļoti skaistas ainavas

Noslēgusies biotopu kartēšanas jeb dabas skaitīšanas pirmais posms. Rezultāti liecina gan par piesārņojumu iežu atsegumos, gan par zālāju stāvokli un invazīvo sugu izplatību. Atrastas arī jaunas sēņu sugas. Saruna par rezultātiem un dabas skaitītāju piedzīvojumiem.

Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.

Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.

“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.

Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.

Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.

Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.

Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.

Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.

Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.

Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.

Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.

Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.

Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.

“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.

Intel pēdējo trīs sēriju Core procesoros atrasta nopietna ievainojamība

Procesoru ražotājs Intel apstiprinājis, ka pēdējo gadu galddatoru, serveru un citos procesoros ir ievainojamība, kas ļauj attālināti pārņemt datora darbību. Ievainojamība ir Intel sestās Skylake, septītās Kaby Lake un astotās Kaby Lake R paaudzes Core procesoriem. Tāpat ievainojamība ir Pentium, Celeron, Atom un vairākiem Xeon procesoriem, kas ražoti sākot no 2015. gada. Sliktākais iespējamais scenārijs ir […]

Irma Grebze “Tikai meitene”

Irma Grebze “Tikai meitene”, “Grāmatu draugs”, 1969

Vēl joprojām ir novembris un turpinu lasīt latviešu literatūru. Irmas Grebzdes grāmatu “Tikai meitene” saņēmu Ziemassvētku dāvanā no MS Marii, tāpēc varēju apvienot novembra lasīšanas akciju ar blogeru dāvanu apgūšanu. Vispār jau latviešu literatūra grāmatu blogeru aprindās nav starp iecienītākajām dāvanām, vismaz man šī ir bijusi vienīgā latviešu daiļliteratūra, kas līdz šim ir uzdāvināta. Varbūt arī labi, ka tā.

Tikai meiteneVispirms biju cieši pārliecināta, ka “Tikai meiteni” esmu jau lasījusi, bet bibliotēkā, klimstot gar latviešu plauktiem, pār mani nāca pēkšņa apskaidrība, ka jaunībā lasītais ir bijis pavisam cits Irmas Grebzdes romāns. Bet nebrīnos, ka grāmatas sajaucu. Tās sižetiski un saturiski ir neticami līdzīgas. Acīmredzot autore savus romānus ir štancējusi pēc vienas piegrieztnes lielā vairumā un diez vai ir vērts izlasīt vairāk par vienu. Un iespējams, ka arī tas būtu par daudz. Irmu Grebzdi laikam regulāri ir piemeklējušas spalvas caurejas lēkmes, kad teksts nāk laukā kā mīkstas, gludas, bet bezveidīgas spiriņas. Nedaudz dzīvīguma grāmatai piedod vienīgi mīkstinātais r, farmas, bēzbols, fans, spoilētie boni, garumzīmju ekonomēšana un arhaiskās vārdu locījumu formas. Lasīt romānu ir viegli, bet nekas daudz no tā atmiņā neaizķeras.

Grāmatas galvenajai varonei Aijai Grīviņai ir divpadsmit gadi. Viņa ir bārene, kurai kara laikā ir pazudusi visa ģimene, un pēc vecmāmiņas nāves Vācijā viņu ir uz mieru pie sevis paņemt vientuļa radiniece Kanādā. Grāmatā stāstīt kā Aija pamazām iedzīvojas jaunajos apstākļos, iegūst draugus un iepazīst savu mītnes zemi. No šī aspekta “Tikai meitene” ir tipisks bēgļu romāns. Galvenā varone, protams, ir pareiza bēgle – kārtīga, čakla, labsirdīga un ar baltu ādas krāsu, Kanādai nudien īsts ieguvums. Skaidrs arī, ka Eiropa nav nekas labs, tur ir posts, sabrukums un pagrimums. Savukārt Kanāda gan ir brīnišķīga zeme (ja kādreiz sanāks emigrēt, tad tikai uz turieni, tas bez jokiem). Lielākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Aijai, ir pāris slikti audzināti zēni, piespiedu nolaišanās ar lidmašīnu mežā, kurā dzīvo lāči, un, kam tiks nejauši atrasts kaķēns (izrādās, ka Kanādā klaiņojoši kaķēni ir milzīgs deficīts). Ko nu par kaķēniem. Pat lāči Kanādā ir mīlīgi un pūkaini. Satiekot tādu mūžamežā, tas tikai pamāj ar ķepiņu un aizlāčo savās lāču gaitās. Kanādā no lāčiem baidās tikai histēriķi un gļēvuļi.

Iztikšana Aija sākumā ir ļoti trūcīga, bet mēs visi zinām, ja tev ir paveicies būt par sirdsšķīstu bāreni, tad pat pragmatiskie kanādieši tevi drīz vien apmētās ar naudu no visām pusēm. Tādā ziņā “Tikai meitene” ir tipisks veco laiku bāreņu romāns. Aija, protams, ir pareiza bārene, kurai nepiemīt nekādas mūsdienu literatūrā apcerētas bāreņu traumas vai problēmas. Viņa par tādiem niekiem kā zaudēto māmiņu, tēvu, mazo brālīti un vecmāmiņu daudz nepārdzīvo. Interesanti, ka grāmatā vispār neviens karu un bēgļu gaitas nepiemin. Iespējams, ka tā ir bijusi trimdas literatūras tabu tēma, jo daudzi trimdinieki bija sašutuši par Nesaules “Sievieti dzintarā”, jo rakstīt par pieredzētajām izvarošanām, vardarbību un badu kara laikā Vācijā, neesot piedienīgi un smuki.

Galu galā“Tikai meitene” ir jaunatnes romāns – piemīlīgs, vecmodīgs, tikumīgs un didaktisks. Bet es noteikti neesmu tā mērķauditorija, jo mana jaunība tomēr ir beigusies, un jau sen garlaiko divpadsmitgadnieču romantiskās jūsmas. Turklāt Aija ir līdz riebumam pozitīvs tēls, kādi laikam ir sastopami tikai audzinošos jaunatnes romānos. Viņas vienīgais trūkums, kuru skumji nopūšoties šad un tad piemin citi romāna personāži, ir būt par meiteni. Acīmredzot Kanādā tas ir kaut kas līdzvērtīgs kādai smagai iedzimtai anomālijai (iespējams, ka tā nav nejaušība, ka kanādiete sarakstīja “Kalpones stāstu”). Meitenes tur nez kāpēc nevar ne avīzes iznēsāt, ne darīt ko citu jēdzīgu. Tomēr Aijai ir cerības Ja vien viņa būs pietiekami tikla, tekla un izdarīga, varbūt ar laiku arī pat meiteni var atzīt par normālu cilvēku.

“Tikai meitene” ir pavājš romāna izstrādājums, kurš galīgi nebija manā gaumē. Nepārliecināja ne sižets, ne grāmatas tēli. Bet varbūt to patiešām vajag lasīt jauniešiem un kādam tas palīdz kļūt labākam un apzinīgākām (man nudien tam jau ir stipri par vēlu). Jāpiebilst, ka man līdz šim ir ļoti maza pieredze ar trimdas literatūru un Grebzdes romāni noteikti nav tie, pēc kuriem spriest par tās līmeni. Varbūt kāds no bloga lasītājiem var ieteikt, ko no trimdas autoriem būtu vērts izlasīt.

Grāmatas vērtējums – 2 no 5 zvaigznēm.


Filed under: Grāmatas

Pļavas "ieliek" krūmiem vienā setā

Ogleklis ir viens no svarīgākajiem elementiem uz Zemes. Bez tā mēs nekādi nespējam eksistēt. Viens no dzīvības esamības un darbības blakusproduktiem uz Zemes ir ogļskābā gāze jeb CO2. Tā ir nedegoša, skāba gāze bez garšas un smaržas. CO2 ir dabiska gaisa sastāvdaļa, kas piedalās dažādos dabas ciklos, tai skaitā arī palīdz nodrošināt patīkamu un dzīvībai labvēlīgu klimatu uz šīs planētas. Tomēr mūsdienās ogļskābās gāzes daudzums atmosfērā ir pārāk liels un sāk izpausties dažādi nevēlami blakusefekti. Kopš 2015.gada CO2 koncentrācija atmosfērā pārsniedz 400 ppm. Pasaulē apsver dažādus mehānismus, kā CO2 dabūt ārā no atmosfēras mākslīgi. Te var noderēt pļavas.

Atklājas būtiska iezīme “Ogres Namsaimnieks” rīkoto iepirkumu konkursu procedūrās

Atklājas būtiska iezīme

Skandālos ievītā Ogres novada pašvaldības aģentūra “Ogres namsaimnieks” gluži tāpat kā ikviena cita valsts un pašvaldība iestāde ik gadu rīko virkni publiskos iepirkumu konkursus ar mērķi atlasīt pēc iespējas vairāk pretendentus, lai jebkuru būvdarbu, pakalpojumu un preci iegādātos saimnieciski un finansiāli visizdevīgāk. 

Lai gan ierasts, ka iepirkumu procedūras tiek rīkotas un par uzvarētāju atzīst pretendentu ar viszemākās cenas piedāvājumu, kas atbilst nolikumā noteiktajām prasībām, tomēr vairākos “Ogres namsaimnieks” iepirkumu konkursos atklājas kāda cita būtiska iezīme – aģentūra ne vienmēr izvēlas zemākās cenas piedāvājumu.

Proti, stāsts ir par it kā ikdienišķu un konkrētu celtniecības materiālu iegādi – sausais maisījums (cements, armēšanas java utt.), jumta segums, dažādas krāsas, ģipškartons, hidrolizējošo materiālu, grīdas segumu un tamlīdzīgiem materiāliem. Tātad, piegādātāji var būt dažādi, bet precēm un materiāliem jābūt atbilstoši pasūtītāja prasībām.

… un iepirkumu var izsludināt

Tā nu šī gada sākumā “Ogres namsaimnieks” izsludina iepirkumu par celtniecības materiālu iegādi turpmākajiem 12 mēnešiem jeb līdz 41 195 eiro (bez PVN) sliekšņa sasniegšanai. Līdztekus šim un citiem noteikumiem aģentūras iepirkumu daļas speciālisti tehniskajā specifikācijā uzskaitīja 98 dažādus celtniecības materiālus, kuri būtu nepieciešami veicot dažādus remontdarbus apsaimniekošanā esošajos īpašumos. Jau vēlāk, kad iepirkuma nolikumu un tehnisko specifikāciju apstiprinājis Namsaimnieka iepirkumu daļas vadītājs Juris Bļass, tas tiek izsludināts un var sākties pretendentu pieteikšanās.

Sīvākie konkurenti – SIA “DEPO DIY” un SIA “Māris & Co”

Kad iepirkumu procedūra sākusies, komersanti, kuri vēlas tikt valsts un pašvaldību pasūtījumiem, sāk pētīt iepirkumu nolikumā rakstīto un tehniskās specifikācijas prasības. Kad tas izdarīts, pie katras preces, materiāla, pakalpojuma vai būvdarba tiek pievienota cena par kādu uzņēmējs spēj piedāvāt savu preci vai pakalpojumu.

Būtība gan paliek viena – piedāvāt pēc iespējas zemāku un pievilcīgāku cenu, jo tieši uzvara valsts un pašvaldības iestāžu iepirkumos ir gards kumoss ikvienam uzņēmējam. 

Pētot pēdējo gadu “Ogres namsaimnieks” iepirkumus tieši celtniecības materiālu piegādē par sīvākajiem konkurentiem jāatzīst celtniecības materiālu lieltirgotājs SIA “DEPO DIY” un Lielvārdes puses uzņēmēja Māra Mālmeistera firmas SIA “Māris & Co” piederošais būvmateriālu veikals “MājaiDārzam”.

Abi uzņēmumi šogad PA “Ogres namsaimnieks” iepirkumos konkurējuši nevien celtniecības materiālu piegādē, bet arī iepirkumā par krāsu piegādi aģentūras vajadzībām.

Iepirkuma rezultātu šoreiz nevērtē pēc zemākās cenas principa

Un te nu sākas pats interesantākais… Lai gan pilnīgi visos Namsaimnieka rīkotajos iepirkumos noteicošais faktors ir bijis zemākās cenas piedāvājums atbilstoši konkursa nolikumam, tomēr tieši diviem iepirkumiem – par celtniecības materiālu un par krāsu piegādi – kā vērtējošais faktors atzīts saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Patiesi jācer, ka šo divu iepirkumu konkursu nolikumi nav sastādīti tā, lai tajos uzvarētu konkrēts uzņēmējs.

Jāpiemin, ka līdz pat šai dienai “Ogres namsaimnieks” šajā gadā nav izsludinājis iepirkumu par santehnikas remontdarbiem nepieciešamo materiālu iegādi – tie pagaidām tiek pirkti dažādos būvmateriālu veikalos par tā dēvētajām “veikala” cenām!

Turpinājums sekos! 

Secinājumi:  
  • Spriežot pēc “Ogres namsaimnieks” iepirkumiem, būvmateriālu lieltirgotājs DEPO zaudē pasūtījumus muļķīgu kļūdu dēļ, lai gan spēj piedāvāt viszemāko cenu. Rezultātā zaudētāji ir “Ogres namsaimnieka” klienti.
  • “Ogres namsaimnieks” saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma prasību pielieto tikai un vienīgi šiem diviem iepirkumiem. Citiem iepirkumiem galvenais un noteicošais kritērijs ir zemākā piedāvātā cena.

Kas ir Revolut, kādēļ tas noder un vai ir kādi riski?

Ņemot vērā to, ka man aizvien biežāk sanāk stāstīt par virsrakstā uzskaitītajiem jautājumiem, nolēmu, ka visu informāciju jāapkopo vienā vietā. Tādēļ arī šis raksts. Vispirms gan jāsaka, ka esmu nedaudz saistīts ar Revolut. Esmu Revolut vēstnieks Latvijā. Tas nozīmē, ka esmu brīvprātīgais, kurš palīdz Revolut izprast vietējo tirgu, kā arī palīdzu lietotājiem saprast, kas ir […]

Nedaudz pikanti par modi – sievietes palīgs un bieds

Dāmas, jūs šobrīd noteikti esat aizdomājušās par to, kas tas ir – sievietes bieds un palīgs vienlaikus? Protams, tas ir krūšturis. Kur nu bez tā, vai ne? Tomēr vakarā, kad pārnākam mājās, lielākā svētlaime ir to noņemt. Pirmie krūšturi parādījās…
Read more

The post Nedaudz pikanti par modi – sievietes palīgs un bieds appeared first on Liepajasblogs.lv.

Tikšanās ar lasītājiem

Plānoju piektdien, 1. decembra vakarā pakavēties pie alus glāzes. Ja kāds no šo rindu lasītājiem vēlas piebiedroties, droši to var darīt. No 18iem būšu Alus muižā Ģertrūdes ielā 45. Var pieteikties komentāros vai personīgi, var arī atnākt tāpat. Otrajā gadījumā es nevarēšu painformēt, ja kas neplānoti mainīsies.

Spēlmaņu naktī triumfē Liepājas teātra «Precības»

23. novembrī – leģendārā režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā "Spēlmaņu nakts 2017" ceremonijā par Gada lielo izrādi un "Grand Prix" kļuva Liepājas teātra izrāde “Precības”.

Par tiem, kuri nepakļāvās

Žurnāls IR publicējis rakstu par Rubeņa bataljona muzeju.

Par tiem, kuri nepakļāvās

Latvijas armijas leitnanta, Kureļa grupas bataljona komandiera Roberta Rubeņa bunkura istabas rekonstrukcija. Foto — Gunita Nagle

Gunita Nagle 

Pretošanās kustības vēstures apzināšanās ir cieši saistīta ar nācijas pašapziņu. Tā uzskata Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, kurš izveidojis muzeju Rubeņa bataljonam. Latvijai tās simtgadē viņš kopā ar citiem kurzemniekiem gatavojas dāvināt pilnveidotu Nacionālās pretošanās muzeju

Zemnīca, paslēpta Usmas mežos netālu no Ilziķu ezera, ir tumša un auksta. Tajā ir tik vien kā koka galds, divstāvu gulta un karogs pie sienas. 1944. gada rudenī no šīs barakas 27 gadus vecais leitnants Roberts Rubenis komandēja paša izveidoto bataljonu. 650 vīru, kuriem bija jākļūst par daļu no atjaunotās Latvijas valsts armijas. Kad 1944. gada 14. novembrī ģenerāli Jāni Kureli, kurš mēģināja veidot šo armiju, un viņam pakļautos karavīrus Puzē arestēja, rubenieši nolēma nepadoties un turpināja kaujas līdz pat 9. decembrim. Rubenis gūto ievainojumu dēļ mira, bet viņa karavīri Kurzemē vēl mēnešiem un daudzi pat gadiem ilgi pretojās okupācijas varām, cerot uz Latvijas Republikas atjaunošanu.

Tālāk: https://irir.lv/2017/11/22/par-tiem-kuri-nepaklavas


Filed under: Vēsture

Florbolā kauss

Pēcsvētku otrdienā Vidrižos sacentās 3 novadu pamatskolu 6.-7. klašu florbola komandas.

Viļķenes meitenes, uzvarot visās spēlēs, ieguva pirmo vietu un zelta medaļas. Komandā spēlēja Katrīna Šņore, Dace Taimiņa, Laura Čakste, Agija Zeiļuka, Laura Melisa Kraujiņa, Sāra Ozoliņa, Dita Taimiņa, Evija Mieze, Anna Annija Grinšpe un Kristīne Burkēviča.

Zēnu komandai 4. vieta: Matīss Cinis, Ilvars Kalniņš, Reinis Melderis, Markuss MareksMiķelsons, Markuss Sutkēvičs, Markuss Zvīnis, Roberts Kauliņš un Daniels Sola.

ASV Jūras spēku korpusu uzrunājot

Šī gada 4. novembrī Rīgā norisinājās ASV Jūras spēku korpusa svinīgā ceremonija, kur tiku aicināts teikt runu – kā parlamentārietis un kā bijušais korpusa dalībnieks. Zemāk piedāvāju iepazīties ar manas uzrunas tulkojumu latviešu valodā. “Savu 21. dzimšanas dienu es sagaidīju ASV Jūras spēku korpusa treniņnometnē Sandjego – 1963. gadā. Nolēmu „svinēt”. Lai cik noguris, pamanījos

Rinkēvičs: Diaspora ir jāskata kā iespēja, nevis problēma

Diaspora ir jāskata kā iespēja, nevis problēma, Saeimas Eiropas lietu komisijas un Ārlietu komisijas kopsēdē sacīja Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V). Ministrs komisijas locekļiem sniedza īsu ieskatu par ikgadējo ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības (ES) jautājumos. Viņš vērsa uzmanību, ka Ārlietu ministrijas pārstāvji aktīvi tikušies ar diasporas organizāciju pārstāvjiem [...]

Irish Water uzsāk naudas atgriešanu iedzīvotājiem

Pagājušajā nedēļā Īrijas prezidents Michael D Higgins parakstīja Ūdens pakalpojumu likumu (Water Services Bill 2017), kas nosaka, kā iedzīvotājiem tiks atgriezta par ūdens rēķiniem iztērētā nauda, ziņo The Journal. Uzņēmums Irish Water apstiprināja, ka atmaksa ir uzsākta 20. novembrī, un līdz gada beigām čekus saņems apmēram 90% klientu. Dienesta pārstāvis piebilda, ka daļai cilvēku, kuri nav [...]

[Virsraksts nav norādīts]

DELFI. 'Lattelecom' TV pamatpakete neatbilst Satversmē noteiktajai Latvijas identitātei.

Fake it till you make it

Rakstura treniņš: aizejot uz interviju / pie friziera / ciemos / pirkt brilles, uz jautājumu "Varbūt kafiju, tēju?" atbildēt nevis ar kautru galvas purināšanu, ka nenene, paldies, neko negribu, viss ir labi, ko tad es, bet klusiņām saņemt sevi rokās un ar pārliecību sludināt, ka nesiet tik, lūdzu, karstu kafiju, jā, kāpēc gan ne, esmu to pelnījusi.

WIN-T must die

[..] WIN-T “does not meet the operational need” in an environment where an enemy has electronic jamming or hacking capabilities. “The network we have today isn’t the network we need for that fight,”[..]

avots

WIN-T-soldiers-network-diagram-e14400154

 

vara bungas: NBS daudziem tā ļoti  labi pazīstama sakaru operacionālā vide, kas vēl pirms gadiem pieciem skaitījās diezgan advancēta. Tomēr nedaudz  pārsteidz  tas cik novēlota un šaušalīga ir atskārsme par WIN-T neatbilstību mūsdienu prasībām, drudžaina patčošana un zero līmenī esošas iestrādes tās aizvietošanai. Nedaudz dramatizējot var teikt, ka US armija nav  un vēl n-tos gadus nebūs gatava konvencionāli saķerties ne ar CN ne ar RU, jo, ja izņem no bildes augšā savienojošās līnijas, pāri paliks bruņotu indivīdu bars un metāla kaudzes.  Vienlaikus jāatzīst, ka RU (par CN neteikšu) REC/EW spējas ir pārspīlētas tieši tik lielā mērā, cik pārspīlēta ir viņu jaunākās bruņutehnikas neievainojamība. Nevar valsts, kas nav jaunāko tehnoloģiju celmlauzis būt līderis to pielietošanā. Bet ko var ar slikti aizsargātu komandvadības tīklu izdarīt ķīnieši atliek vien šausmināties, to arī krieviem nāktos.


Tagged: agrais brīdinājums, ASV, bruņojums, cyberwarfare, gatavība, svarīgi

Rīgas «Dinamo» nolīgst Rihardu Bukartu, ar Žerdevu paraksta pārbaudes laika līgumu

Rīgas "Dinamo" sastāva papildinājumam piesaistīts uzbrucējs Rihards Bukarts, ceturtdien informēja Kontinentālās hokeja līgas (KHL) klubs, kas arī parakstīja pārbaudes laika līgumu ar Krievijas uzbrucēju Nikolaju Žerdevu.

TIRDZNIECĪBAS NODAĻAS VADĪTĀJS/-A

Darba devējs: Ferrus AS

Darba līguma veids: Pilna laika

Atrašanās vieta: Rīga, Gramzdas iela 90

Jaunā metāla apvienība Velns Viņu Zin izdod pirmo dziesmu

Jaunā metāla apvienība Velns Viņu Zin izdod pirmo dziesmu Postmetāla trio "Velns Viņu Zin" publicē pirmo singlu no topošā albuma “Posts”, ko plānots izdot 2018. gada sākumā.

Grupa savu darbību sākusi 2016. gada nogalē, apvienojoties 3 mūziķiem, kuri joprojām vai kādreiz spēlējuši un guvuši pieredzi tādās apvienībās kā "OGHRE", "Lie Lie Sister," "Marta Migla", "Pyro Trees" u.c. Līdz šim "Velns Viņu Zin" uzstājušies festivālā "Pagalms", kā arī iesildījuši grupu "OGHRE" albuma prezentācijas koncertu.

Gaidāmā Albuma ieraksts veikts 2017. gada vasarā Rīgā, "Dirty Deal Teatro" telpās, Jāņa Kalvāna vadībā. Tajā ietvertas 5 instrumentālas kompozīcijas. Ieraksts veikts “dzīvajā” tādā veidā saglabājot skanējumu, kas maksimāli pietuvināts grupas skanējumam koncertos. Albuma miksēšana veikta "KS Records" studijā.

Ejot uz gaismu / Paliekot sausumā by Velns Viņu Zin

Dziesma "Ejot uz gaismu / Paliekot sausumā" pieejama bezmaksas lejupielādei grupas bandcamp profilā un tuvākajā laikā arī visos populārākajos straumēšanas servisos.

Tāpat arī grupa aicina uz koncertu 25. novembrī Krogā Aptieka, sākums 22:00, ieeja bezmaksas.