nekur.lv

Kolāža: Didzis Kukainis (blogeris Didzis)

Pavadīt trīs nedēļas komā, pamosties un nespēt neko atcerēties... Mēs, kas nekad neko tādu neesam ne piedzīvojuši, ne pat spējam pa īstam aptvert iespējamību šādam scenārijam mūsu dzīvēs, ar lielu pietāti lasīsim šo grāmatu, jo stāsts patiesi aizkustinošs. Zinu, ka vārds "aizkustinošs" varbūt nav īsti pats piemērotākais šādām situācijām, tomēr rezultāts, kādu sasniedza autors pēc 25 gadus ilgas rehabilitācijas, ir patiesi satriecošs - viņš bija atguvis īslaicīgo atmiņu un spēja atcerēties tikko notikušo, sacīto, darīto. Atgūt apziņas spozmi, pieskarties debesīm - tāds, lūk, rezultāts šim darbam, ar kuru iesaku iepazīties ikvienam.

Ieraugot grāmatnīcā grāmatu ar tik uzrunājošu nosaukumu "Atgriezties no nāves", nevarēju tai paiet garām, to nepaņēmis rokās, nepašķirstījis, nepalasījis uz aizmugurējā vāka rakstīto... Tā stāvot pie jauno grāmatu galda, lūkojoties vēl citus grāmatu jaunumus, šī grāmata iegūlās manā vēlmju un vajadzību listē, jāpērk vien bija. Līdz ar divām citām grāmatām. Bet tas tā ir teju vienmēr, kad ieeju grāmatnīcās, iznākt tukšām rokām nespēju. 

Lai gan grāmatu izlasīju jau teju divas nedēļas iepriekš, nevarēju un nevarēju saņemties tās vēstījumu saviem vārdiem ietērpt aprakstā šeit. Tad nu ir Otro Lieldienu vakars un ķeros klāt. Beidzot.

Vieni no pirmajiem vārdiem, kuri šajā grāmatā mani uzrunāja dziļāk nekā līdz šim lāsietie, bija šie vārdi: 

"Dzīve bez atmiņām patiesībā nav nekāda dzīve. Tā līdzinās atspulgam melnā spogulī." 

Un šiem vārdiem ir caurviju nozīme visas šīs grāmatas, šī pacienta stāsta garumā - jo neesot atmiņām, neesot spējīgam atpazīt un atcerēties vietas, notikumus, cilvēkus un situācijas, mēs patiesībā tā pa īstam nedzīvojam, vai ne? Jā, arī autors, pacients būdams, sākdams pēc atmošanās no komas visu dzīvi teju no jauna, pēc 26 gadiem to atzīst. Tādējādi, mums cilvēkiem ir piešķirts kāds tāds potenciāls, kuru mums būtu jānovērtē - atmiņa, spēja atcerēties un pieminēt notikumus. 

Principā grāmatas stāsts vēsta par kādu traģisma pilnu atgadījumu autora dzīvē 1982. gada maijā - viņu piemeklēja smags asinsizplūdums galvā, viņš iekrita trīs nedēļu ilgā komā un ārsti neko labu neprognozēja... Taču sevis paša iekšējas apņēmības dzīts un vadīts un tuvāko aprūpēts un motivēts autors nu ir uzrakstījis darbu par savu ellišķīgo pieredzi, kuru nevienam nenovēl, jo pēc apraksta 140 lappušu garumā nākas secināt, ka lai izķepurotos, ir nepieciešams TĀĀĀĀĀDS gribasspēks un visu augstāko spēku klātbūtne, kuras mūsos daudzos noteikti pietrūkst... 

Parastākam lasītājam, kuram neiroloģisko slimību un stāvokļu apraksti ir visai sveši, varbūt šī grāmata neliksies kaut kas īpašs un dažbrīd pat man lasot, likās - ko nu tur tik detalizēti var rakstīt par nemitīgo vadāšanu uz rehabilitācijas nodarbībām vai pacienta apcerīgo domu, ka viņš neatceras, kas tikko noticis, taču grāmatas beigās lasītājs reāli aptver, ka tā ir tik ārkārtēja pieredze, kuru vienkārši nav iespējams izturēt, vēloties izrauties no tās, bet tu kā pacients to nespēj... Gribi saprast, iepazīt, izzināt, bet nespēj... Tavas atmiņas ir izgaisušas un īslaicīgā atmiņa nestrādā - tu neatceries neko, ko darīji, domāji, redzēji pirms pāris sekundēm... Skarbi!

"Viņam pietrūka atmiņu spozmes, kas padara dzīvi pilnvērtīgu. Spozmes, kas kopā ar domām saglabājas atmiņā un ļauj saprast, kas tikko notika. Spozmes, bez kuras dzīvi pārklāj skumju šķidrauts. Tostarp teikumu, ka viņš atkal noteikti būs vesels, viņš ielāgoja uzreiz."

Viens no, manuprāt, interesantākajiem notikumiem domu, apziņas un atmiņu attīstības kontekstā ir ideja, ka pacients it kā apzinās, ka ir nodzīvojis jau garu dzīvi, taču varbūt piedzimis no jauna... Saskares punkti ar reinkarnācijas teoriju... Bet es pieļauju, ka šādā atmiņu neesamības vakuumā un smadzenēs esošajā tukšumā apkārtējo iespaidu dēļ visādas domas var sākt raisīties par to, kas, kāpēc un kā ar mani notiek - šeit, tagad, šajā brīdī! Smadzeņu un domāšanas procesi vispār neirobioloģijas un neirofizioloģijas jaunāko pētījumu gaismā ir ārkārtīgi izaicinoši un domāšanas kanonus izmainoši, tādējādi arī šajā grāmatā aprakstītais man šķita ārkārtīgi saistošs, jo šo pieredzi reti kurš spēj aprakstīt, kas notiek pēc atmošanās no komas. 

"Reizē ar sajūtu, it kā būtu tikko piedzimis, viņā radās aizdomas, ka viņš jau nodzīvojis garu dzīvi. Vienīgi - ko viņš šajā dzīvē ir darījis? Vai viņam tas nebūtu jāatceras, ja reiz viņš jau ir dzīvojis? Bet viņā nebija nekādu atmiņu! Varbūt viņš pēkšņi piedzimis vēlreiz?"

Ko grāmatas aizmugurējais vāks vēsta par šo darbu:

 View from Akmens bridge. By standing on Akmens bridge Riga observer can see probably the best perspective on right and left banks together - modern buildings on left side and old Riga in the right side.

INTERACTIVE MAP OF PHOTORIGA.COM PLACES

Šķietami tālajā (bet patiesībā ne visai) 2008. gadā ar filmas “Iron Man” pirmizrādi tika atvērtas durvis kino sāgai – “Marvel Cinematic Universe” (MCU) jeb “Marvel” vienotajai kinopasaulei. Notikumiem tajā esam kārtīgi sekojuši līdzi vairāk nekā desmitgadi, bet megafranšīzes augstākais punkts mums vēl tikai ir priekšā – atrisinājums baisajai cīņai ar līdz šim trakāko ļaundari Tānosu filmā “Avengers: Endgame” (“Kino Kulta” pirmizrādes – jau 24. aprīlī)!

Tāpēc, lai svinīgo notikumu padarītu vēl svinīgāku, lai gaidīšanas laiku vēl paīsinātu un vienkārši lai pagremdētos patīkamās atmiņās, palūkosimies uz visām “Marvel” kinopasaules iepriekšējām filmām – šodien iepazīstam vēl vienu izmēros mazu, bet spējās un garā stipru supervaroni filmā “Ant-Man and the Wasp”!

Gads: 2018.
Režisori: Peitons Rīds
Lomās: Pols Rads, Evandželīna Lilija, Maikls Penja, Maikls Duglass, Mišela Faifere
Kases ieņēmumi visā pasaulē: 623 miljoni dolāru

Lielākā veiksme: būt pirmajiem, kam jāseko pēc tik grandioziem notikumiem, kādus pieredzējām iepriekšējā filmā “Avengers: Infinity War”, nekad nav viegli. Bet režisors Peitons Rīds un viņa komanda ar “Ant-Man and the Wasp” no izaicinājuma nenobijās un droši iet pa savu ceļu, stāstot savu brīžiem miniatūru izmēru, brīžiem gigantisku stāstu. Kā zinām, Skudrcilvēks “Bezgalības karu” izlaida – tika pieminēts, ka viņš nepiedalījās notikumos tāpēc, ka bija noslēdzis vienošanos ar varasiestādēm par soda izciešanu mājas aresta formā. Kā nu viņam ar to gāja, to mēs uzzinām šīs filmas laikā. Un neaizmirsīsim arī ļoti svarīgu faktu, ka šī ir pirmā “Marvel” kino pasaules filma, kuras nosaukumā ir atvēlēta vieta arī konkrētai supervaronei – šo godu izpelnījās Evandželīnas Lilijas apņēmīgā Houpa van Daina jeb Lapsene (diezgan jau drūmi, protams, ka šādam pussasniegumam vajadzēja veselas 20 filmas un 10 gadus, bet jāpriecājas arī par mazumiņu).

Klupšanas akmens: “Skudrcilvēkam un Lapsenei” ir veseli pieci scenārija autori, ko diemžēl filmas laikā var just, jo tieši pats stāsts ir filmas vājākā vieta. Sižets ir pārlieku samudžināts, filmas pirmajām divām trešdaļām maisoties un putrojoties no vienas vietas uz nākamo, iepazīstinot ar arvien jauniem tēliem, kuru motivācijas un stāsti mainās, šķiet, ik pēc 10 minūtēm. Filma tādu īstu enerģiju iegūst tikai pēdējā trešdaļā, kad sākas kārtīga pakaļdzīšanās un spēlēm ar Skudrcilvēka un Lapsenes mainīgajiem izmēriem tiek dota pilna vaļa. Mīnusu ailē arī šīs filmas gadījumā diemžēl ir jāieraksta ļaundari – “uz papīra” “Ghost” stāsts ir aizkustinošs un interesants, bet filmā tas tomēr līdz galam nenostrādā. Bet otrā plāna ļaundari nav gana spilgti, lai kompensētu kārtīga antagonista trūkumu. Daļēji, protams, tas ir izskaidrojams ar to, ka filmas galvenā problēma šoreiz nav kādu ļaunu plānu radīta – šeit centrā ir Henka Pima centieni atrast un glābt sievu no kvantu pasaules, kas neatstāj tik daudz vietas, kur izpausties, vēl kādiem riebekļiem.

MVP (visvērtīgākais spēlētājs): šī, protams, ir jau otrā reize, kad uzkavējamies Maikla Duglasa atveidotā Henka Pima sabiedrībā, bet “Skudrcilvēkā un Lapsenē” viņš ir kļuvis par krietni aktīvāku līdzdalībnieku stāsta darbībā, esot kas vairāk par dzīves sarūgtinātu un sapīkušu opi. Fakts, ka Skots iepriekšējos “Skudrcilvēka” piedzīvojumos pierādīja, ka no kvantu pasaules ir iespējams tikt laukā sveikam un veselam, liek Henkam saņemties un atjaunot centienus atgūt savu sievu (kuru atveido vienmēr brīnišķīgā Mišela Faifere). Maikls Duglass, līdzīgi kā vēl viens vecmeistars Roberts Redfords to darīja pirms viņa filmā “Captain America: Winter Soldier”, lieliski izbauda komiksfilmu brīžiem absurdās realitātes. Turklāt kad mēs pēdējoreiz redzējām septiņdesmitgadīgu kungu supervaroņa lomā?

Labāko joku top 3:

1. Rutīna ir svarīga – filmas sākumā Skots Lengs ir jau gandrīz izcietis sev piespriesto sodu – divus gadus ilgu mājas arestu –, un nu vairs viņam ir atlicis pārdzīvot tikai trīs dienas, lai tiktu brīvībā. Pēdējais solis, protams, ir tas grūtākais, tāpēc svarīgi ir atrast izklaidējošas nodarbes, ar kuru palīdzību nosist laiku.
2. Skolas gadu nostalģija – lai atgūtu oriģinālo Skudrcilvēka kostīmu, Skots un Houpa dodas uz skolu pie Skota meitas, kura tērpu ir nejauši paņēmusi līdzi. Par nelaimi Skotam, bet par lielu uzjautrinājumu mums, Skota jaunais tērps ir vēl līdz galam neizstrādāts prototips, kura izmēra regulators īsti nestrādā, kā rezultātā Skots uz brīdi iestrēgst aptuveni otrās klases skolēna izmēros, kas brīžiem izskatās diezgan… baisi.
3. Patiesības serums – Skudrcilvēka filmu gadījumā būtu grēks neiekļaut kādu no Skota labākā čoma Luisa nu jau leģendārajiem atstāstiem. “Ant-Man and the Wasp” šo joku paceļ nākamajā līmenī, šoreiz iesaistot visus stāsta galvenos dalībniekus, tostarp Polu Radu un Evandželīnu Liliju.

Tora faktors*: 1 diezgan klasisks punkts!

• 1 punkts par Skotu Lengu, kurš ir nolēmis relaksēties, pamirkstot vannā

* Ainas, kurās kāds no galvenajiem varoņiem redzams bez krekla.

Pēctitru aina(s): šoreiz atgriežamies pie vecajām labajām divām:

• to, ka “Ant-Man and the Wasp” notikumi risinās aptuveni paralēli vai pirms “Avengers: Infinity War” varam noprast jau diezgan ātri, bet tieši filmas pirmā pēctitru aina notikumu hronoloģiju liek saprast precīzi – Pimu ģimene (atkal pilnā sastāvā) kopā ar Skotu turpina kvantu pasaules un tās sniegto iespēju zinātnisku izpēti. Taču pēkšņi, Skotam eksperimenta laikā atrodoties kvantu pasaulē, šķietami pārtrūkst sakari ar “virszemi”. Izrādās gan, ka vaina nav sakaros – vaina ir tajā, ka visi trīs sarunas biedri otrā galā ir izkūpējuši zilā gaisā…
• otrā “Ant-Man and the Wasp” pēctitru aina ir viena no negaidīti absurdi smieklīgākajām un baisākajām visā MCU – kamēr Visums, zaudējot pusi tā iedzīvotāju, ir sabrucis un haoss, šķiet, pārņem visus un ikvienu, Skota izmēru skudra tikai turpina vālēt bungas nonstopā…

Ietekme uz MCU: filmas beigās Skots Lengs pagaidām paliek iestrēdzis kvantu valstībā, taču, kā jau zinām no “Endgame” treileriem, viņš no turienes izkļūs ārā un pievienosies saviem biedriem turpmākajās cīņās, kur viņam, visticamāk, būs ļoti svarīga loma (neaizmirsīsim, ka pie Atriebējiem viņš ierodas tajā pašā busiņā, ar kuru tika veikti kvantu pasaules eksperimenti). Kā nekā viena no populārākajām teorijām par “Endgame” atrisinājumu un Tānosa sakaušanu ir ideja, ka tieši kvantu pasaule un tās noslēpumi var kļūt izšķiroši zudušās puspasaules atgūšanā. Bet to, kā tad tur viss būs, uzzināsim jau pavisam drīz!

Spilgtākais citāts: “What does the FBI even stand for? Forever Bothering Individuals?”

Rīt pirmoreiz satiksim MCU, iespējams, visspēcīgāko varoni pirmajā sievietes supervarones solofilmā – “Captain Marvel”!

Iepriekšējie apskati – “Iron Man”, “The Incredible Hulk”, “Iron Man 2”, “Thor”, “Captain America: The First Avenger”, “The Avengers”, “Iron Man 3”, “Thor: The Dark World”, “Captain America: The Winter Soldier”, “Guardians of the Galaxy”, “Avengers: Age of Ultron”, “Ant-Man”, “Captain America: Civil War”, “Doctor Strange”, “Guardians of the Galaxy Vol. 2”, “Spider-Man: Homecoming”, “Thor: Ragnarok”, “Black Panther”, “Avengers: Infinity War”. 

Iknedēļas izvilkums no Latvijas blogāres- ducis rakstu, kas iekrita acīs, ko nedrīkst palaist garām, kas šķita interesants, vai kurš vienkārši uzrunāja.

Blogārē kaut kā kūtri piemin pavasara saulgriežus- paldies Dravniekam par pieminēšanu, rakstu un bildēm.

Jana raksta par sajūtām, kuras raisīja ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē.

Raimonds raksta par Elmāra Seņkova izrādi ”Par tēviem”. Vēl par redzētiem iespaidiem raksta Aina- viņa noskatījās filmu ”Kursk”.

Aizvadītājā nedēļā tika aplūkotas šādas grāmatas- Trīs Nāves Mārtiņdienā, Pobeda 1946, Memoranda mednieki un Likteņa zobens.

Linda iepriecina ar jaunu recepti- zviedru marcipāna maizītēm.

No ceļotājiem divi raksti- kā ceļot četratā un ceļojums uz Ibera mitrājiem.

Nobeigumā Evitas raksts par depresiju.

Kā ziņo Threatpost, Microsoft 9. aprīļa drošības atjauninājums rada problēmas ar vairākiem McAfee, Avast, ArcaBit, Avira un Sophos drošības risinājumiem. Saskaņā ar Microsoft sniegto informāciju, uzņēmuma aprīļa drošības atjauninājums kaut kādās sistēmās būtiski paildzina starta laiku, samazina veikstpēju vai pat padara tās pilnīgi nelietojamas (unresponsive).

Zināmie risinājumu nosaukumi, kuriem ir problēmas ar Microsoft atjauninājumu, ir sekojoši: Sophos Endpoint un Sophos Enterprise Console, Avira antivīrusu programmatūra, ArcaBit antivīrusu programmatūra, Avast antivīrusu programmatūra un McAfee Security Threat Prevention 10.x un McAfee Host Intrusion Prevention 8.0.

McAfee ceturtdien izlaida ziņojumu “Slow boot times and performance after installing Microsoft Windows April 2019 updates on a system with Endpoint Security”, kurā šobrīd ir teikts, ka notiek problēmas izpēte un problēma tiks risināta ar programmatūras atjauninājumu. Uz doto brīdi testēšanai ir pieejams konceptuālais kods.

Savukārt Sophos cēla trauksmi jau pirmdien ar ziņojumu “Sophos Central Endpoint and SEC: Computers fail/hang on boot after the Microsoft Windows April 9, 2019 update”, kurā šobrīd arī teikts, ka notiek situācijas izpēte un ziņojums tiks papildināts, kad būs pieejama jauna informācija.

Avast tāpat ir nopublicējis ziņojumu “Windows Machines Running Avast for Business, Avast CloudCare, and AVG Business Edition Freezing on Start-up”, kas ir atjaunināts šodien (22. aprīlī) un sola risināt problēmas ar “mikro-atjauninājumiem”.

Šobrīd nav īstas skaidrības par problēmu iemesliem. McAfee un Avast uzskata, ka tās ir saistītas ar izmaiņām, ko Microsoft ir ieviesusi apakšsistēmā Windows Client-Server Runtime Subsystem (csrss.exe).

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Soundbooth Theater

Manas pārdomas

Edvards nav nekāds dižais video spēļu guru, bet gan viens no daudzajiem algota darba veicējiem, kuri brīvo laiku nereti izvēlas pavadīt pie kādas iemīļotas spēles, kā Edvarda gadījumā – Ivalis Online, un, ja vēl daži darba kolēģi ir līdzīgās domās, tad vēl jo labāk. Diemžēl jau kādu laiciņu šos priekus bojā par sevi augstās domās esošs tiešais priekšnieks, kas, viendien padzirdējis Edvarda sarunu, ne tikai pats sevi ‘’ielūdz’’ pievienoties grupiņai, bet vēl uzkundzējas tai kā līderis.

Kā varētu paredzēt, tad ilgi laime un prieks šādā situācijā nesaglabājas, tādēļ varbūt negaidīti nepatīkamie pavērsieni dienā pēc spēles vakara, kad priekšnieciņš ir iedomājies izmantot savu stāvokli, lai atriebtos,  Edvardam tas kļūst par pēdējo pilienu, lai tā kārtīgi sadotu gan par šo, gan citiem pāridarījumiem gan pret pašu, gan pret kolēģime. Tas pie viena arī dod vajadzīgo grūdienu, lai pretestība viņa nokļūšanai fantāzijas pasaulē Ivalis Online, būtu pēc iespējas minimālāka, pat ja Edvardam būtu bijušas izvēles iespējas.

Ne vienā vien žanrā un īpaši grāmatu sērijās esmu sapratis, ka par galvenā varoņa drošību uztraukties nav nepieciešams, jo citādāk jau nebūtu nākošās grāmatas, un jo izteiktāk tam vajadzētu būt LitRPG subžanrā, kur lielākoties galvenajam varonim ir neierobežots spēles dzīvību skaits. Bet Ivalis Online gadījums ir maķenīt citādāks, un ja vien var spriest pēc tā, ka Edvarda nogalinātais Dungeon Lord nekur neatdzima, tad šajā pasaulē jāiztiek ar vienu dzīvību, kas neļauj bezrūpīgi mesties briesmās bez jebkādām bažām par paša drošību.

Edvarda jaunie apstākļi jau tā ir pietiekoši dīvaini un neparasti, ko domājams vēl tik vairāk pastiprina fakts, ka jaunā Pazemes Labirintu  lorda vakance atbrīvojās pateicoties tieši viņa rokai un zobenam, tomēr dziļi sirdi (pat jaunajā un svešajā) Edvards centīsies pieturēties pie savām vērtībām, lai kādus izaicinājumus Ivalis Online tumšie/ļaunie spēki mestu viņa ceļā un pretoties to ietekmei un norādēm. Diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams un jau pirmās grāmatas laikā Edvards ir spiests pārkāpt savu morāles kodu.

Vēl kādu laiciņu nevarēšu lepoties ar lielu pieredzi LitRPG subžanrā, bet laikam būšu nonācis pie zināmām prasībām vismaz audio apstrādes ziņā, kad vienkārši nepietiek tikai labi nolasīt, bet ir piestrādāts arī no citu darbinieku puses, ne tikai ierunātāja, kuru duetam var dot pozitīvu atsauksmi kaut vai balsu dažādības dēļ.

Vai ir gadījies tā, ka naktī svaidāties un grozāties gultā, un nevarat aizmigt, jo cīnāties ar nemieru un uztraukumu? Bībeles skaidrojums redzamajam attēlam sniegs jums mierinājumu un iedrošinājumu naktīs, kad prāts nespēj apstāties un neļauj jums aizmigt.

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

• Jau rādās rīts [545]
• Imants Ziedonis: Upē naktī pīles kliedz
• Aigars Grāvers & Jēkabpils koris: Nāc
• Pētera baznīca
• e-BAZNICA: Aizlūgums
• Ar žēlsirdības pilnvarām uzticīgi un klusi aptverts
• Dieva misijas stratēģija

Jaundzimušo un bērnu vidū visai izplatītas ir asinsvadu dzimumzīmes. Tās iedalāmas divās pamatgrupās: audzējos un malformācijās. Vairāk par šo ādas defektu stāsta plastikas ķirurgs Valdis Ģīlis.

Regulāri lasot dažādu aizrobežu literatūru, esmu aizdomājusies par to, ka kaunpilnā kārtā ļoti maz ko zinu par mūsu pašu tuvāko kaimiņu aktuālo literatūru – kas jauns notiek lietuviešu un igauņu grāmatu plauktos? Ja pie mums regulāri lasītājus iepriecina labi un kvalitatīvi garadarbi, būtu muļķīgi iedomāties, ka kaimiņi dzīvo citā plaknē un nespēj radīt labu un kvalitatīvu literatūru mūsdienās.

Tāpēc gaidpilni ķēros pie Pašas Mastinova darba “Gogoļa Disko” lasīšanas, pirms tam bieži jo bieži grāmatnīcā nostaigājot garām šim koši sarkani-graciozi-zeltainajam vākam, domājot par to, ko no šīs grāmatas varētu sagaidīt. Jāteic, ka sagaidīju visu ko citu, tikai ne tuvu tam, ko varēju būt iedomājusies sagaidīt. Tieši tik kolorīti-groteski-piesātināta ir šī grāmata. Absolūtā leiputrija, nē – absolūtais disko, kurā ir viss – spilgti tērpi, pieticīgie stūrītī sēdētāji, bravūrīgie iešāvēji, adrenalīnu un zilu aci meklējošie, klusējošie, domājošie, dejojošie, fantazējošie, mīlošie un iemīlējušies, garlaicīgāki skaņdarbi, kuru laikā deju zāle paliek tukša, aizraujošaki, kur kādos ātru deju ritmos un kustībās trauc visa zāle. Tur ir viss un tieši tādā raibumā aprakstīts.

Tas, ka romāns ir tikai 150 lapuses biezs, ir tikai maldinoši, jo lasās tas gluži kā trīssimtlapīgs romāns – tik biezs un piesātināts tas ir, ir izmantota tik bagāta un kolorīta valoda, ka brīžiem tā iesūc sevi tik dziļi iekšienē, ka ir jāpārlasa lapa vēlreiz, lai spētu adekvāti uztvert lasīto. Un tā vairākkārtīgi.

Romāna darbība norisinās Igaunijas pilsētā Vīlandē un tajā ir sajukuši kopā pilnīgi visi vēstures un dzīves laiki – mūsdienas ar Džona Lenona pielūgsmes laiku, neatkarīgā Igaunija un cara laika valsts iekārta, nabadzība ar bagātību, šodiena ar vakardienu, dzīvie un mirušie. Un pa vidu Gogolis. Ko viņš tur dara? Sēž atejā.

Diez vai šī grāmata ataino aktuālo, kas notiek igauņu literatūrā, nebūt ne, bet vai šī grāmata liek gribēt ieskatīties igauņu literatūras aktualitātēs padziļinātāk? Jā. Kaut vai, lai saprastu, vai it kā mums tik bremzētie jebšu piezemētie igauņi literatūrā tiešām izpaužas tik eklektiski koši un ekspresīvi.

Nākamos 10 gadus veselības aprūpei jāparedz vienkārša formula – valsts budžetā ik gadu jābūt 100 miljoniem eiro papildus klāt – šai atziņai, īstenotai praktiskā rīcībā, jākļūst par aksiomu. Tāpat kā aizsardzībai 2% no IKP. Par to neviens vairs nediskutē un aizsardzības ministru nenomoka ar viņam vienam neizpildāmu uzdevumu “atrodiet finansējumu savai nozarei”. To atrod (ja naudu budžetā vispār var “atrast”) visa valdība kopā.

#Veselībai10X100. Ja kādu gadu var 150 milj., lai būtu. Vairāk par 150 veselības sistēma nemaz nespēj efektīvi gada laikā absorbēt. Jau dzirdu skeptiķus sakām, ka veselībai tik dod papildus naudu un nekas jau nemainās. Vispirms sakārtojiet sistēmu, caurā mucā nav ko naudu bērt, tad prasiet papildus. Daļēji varu piekrist. Sistēma ir jākārto un caurā muca ir jāsalabo. Bet lai izdarītu abas šīs rīcības, arī vajag naudu. Tad vēl bieži lietots aicinājums ir atrast naudu sistēmas iekšienē. Arī šīm varu daļēji piekrist, jo efektīvāka esošā finansējuma tēriņu iespējas veselības aprūpē ir gana lielas. Efektīvāka tērēšana dod vairāk un labāk izārstētu pacientu, tomēr tā nekavējoši nerada vairāk naudas veselības aprūpes budžetā.

Parunāsim par skaitļiem. Ir jāzina trīs būtiski rādītāji, kas raksturo Latvijas veselības aprūpes veselību.

• Veselības aprūpes budžets 2018.gadā bija 3,64% no IKP, ES dalībvalstīs vidēji 7,1% . Tas veido apt. 10% no vispārējiem valdības izdevumiem veselībai iepretim 15,3% ES vidēji
• Medicīnas māsu skaits Latvijā ir trešais zemākais ES un uz 1000 iedzīvotājiem ir 4,7 (vidēji ES 8,4)
• Personiskie maksājumi (out of pocket) par veselību Latvijā bija 44,6% iepretim 18,2% vidēji ES

*avots: https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/state/docs/chp_lv_latvian.pdf, Eurostat

Šoreiz neaprakstīšu epidemioloģiskos rādītājus, ar tiem var iepazīties iepriekš ievietotajā saitē uz EK ziņojumu par Latvijas veselības aprūpes sistēmu.

Veselības aprūpe ir viena no nozarēm, kas piedzīvojusi lielākās strukturālās izmaiņas kopš 2000.gada. Ir būtiski samazinājies slimnīcu un gultas vietu skaits. Tā, piemēram, gultu skaits 1000 iedzīvotājiem 2000.gadā bija 8,8, bet 2015.gadā 5,7. Slimnīcu skaits 2006.gadā bija 106, tagad 39.

Tomēr hroniski nepietiekamā finansējuma apstākļos, veselības aprūpē strukturālās izmaiņas nevar glābt situāciju. Proti, sauklis, esiet efektīvāki, novērsiet sistēmas ačgārnības, nevar atrisināt tādu problēmu kā pašizmaksai absolūti neatbilstošie tarifi, ko valsts samaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Ķirurgu, onkologu, neiroķirurgu asociācijas ķērušās pie pakalpojumu tarifu pārrēķina un aina atklājas gauži bēdīga. Lielai daļai pakalpojumu no valsts saņemtais finansējums nesedz pat izlietoto materiālu izmaksās, nerunājot par pienācīgu atalgojumu. Teiksiet, bet ir specialitātes, kas pratušas sev izkārtot visnotaļ konkurētspējīgu tarifu. Jā, bet diemžēl šī ir bijusi ne gluži koleģiālā un sistēmiskā viedā iegūta labvēlība, kas tikai vairojusi nevienlīdzību nozarē un kas nebūtu jāpraktizē turpmāk.

Gadiem pienācīgi nefinansētā veselības aprūpe vairo divkosību un arī veicina korupciju. Divkosība ir apstāklī, ka gan politiķi, gan sabiedrība kopumā tā kā klusējot pieņem, ka ārsti jau kaut kā izgrozīsies, paši sev nopelnīs, bet pacienti jau kaut kā to veselības aprūpi sev sarunās. Tāda telefona grāmatiņas medicīna. Daļēji tā arī notiek. Veselības aprūpes grandi Latvijā, neraugoties uz bēdīgo valsts finansējumu, ir profesionāli un dzīvo labi. Ir sajūta, ka pielāgojušies nenormālajai situācijai un samierinājušies. Tomēr jaunajiem ārstiem un māsām iespēja tik sekmīgi adaptēties nav. Un viņi arī nevēlas to pieņemt.

Kā jau minēju, sistēma ir jāturpina kārtot un tās kvalitātes, pieejamības un efektivitātes uzraudzībai jābūt nepārtrauktai. No savas puses varu apsolīt, ka veselības aprūpi Latvijā virzīšu uz pacientam draudzīgāku, labāk pārvaldītu un caurskatāmāku. Strādājam pie universitāšu slimnīcas pārvaldības uzlabošanas, veidosim tām profesionālas uzraudzības padomes, liksim ieviest pašizmaksa uzskaites sistēmas, izskaudīsim neskaidrus tehnoloģiju iepirkumus. Cita starpā, mana personiskā pārliecība ir, ka cilvēkiem, kas veselībā ‘shēmo’ publiskas naudas, ellē ir jāparedz īpašs nodalījums. Tomēr labāka naudas pārraudzība nemazinās vajadzību pēc masīva papildus finansējuma no budžeta. Pēdējo 3 gadu laikā piešķirtais finansējums veselībai dod pirmos piesardzīgi pozitīvos rezultātus. Veselības aprūpes darbinieki sāk atgriezties slimnīcās, jo tiek palielināts atalgojums. Ja tas netiks turpināts, rezultāti var būt graujoši. Jo lai piedod man skolotāji un policisti, kuru skaits Latvijā uz skolēnu un iedzīvotāju skaitu ir augstāks nekā ES vidēji, mediķi patiešām var aizbraukt strādāt uz ārzemēm. Un tā lielā atšķirība ir, ka strādāt savā profesijā.

Svarīgais jautājums – kur tad ņemt naudu? Te jāskatās kontekstā. Politiķi un sabiedrība kopumā pie katra budžeta izdara noteiktas izvēles. Tā piemēram, vispārējie valdības izdevumi izglītībai Latvijā ir 15,2%, ES vidēji 10,2%. Sabiedrības kārtībai un drošībai Latvijā 6,2%, ES vidēji 3,7%. Policistu skaits uz 100 tūkst. Latvijā ir 461, vidēji ES 318.  Regulārajos īpašuma nodokļos mēs 2018.gadā iekasējām 0,8% no IKP, kamēr ES vidēji 1,6%. Pēc OECD aplēsēm Latvijā 2020.gadā kapitāla nodokļu īpatsvars būs 3% no IKP, sarūkot no 3,6% 2017.gadā. Tās visas ir noteikta veida izvēles, ko mēs izdarām, un kurām ir ļoti konkrētas sekas. Savukārt, ja nav politiskas gribas izdarīt šādas izvēles, tad veselībai nauda ir jāturpina aizņemties. Jo izdevumi veselībai patiesībā ir investīcija. Ar slimu sabiedrību augsti attīstītu tautsaimniecību neuzbūvēs.

Latvijas Radio nupat pieteiktā raidījumu sērija par paliatīvo aprūpi Latvijā ir skaidrs šādu izdarīto izvēļu apliecinājums. Saistīto trauku princips – ja tiek izdarīta izvēle par labu maz efektīvam skolām, pašvaldību skaitam un lielumam, kas nespēj sevi uzturēt, garākajam ceļu tīklam pret iedzīvotāju blīvumu, lielākam policistu skaitam, acīmredzot viss, ieskaitot veselības aprūpi, stagnēs un vārguļos un paliatīvās aprūpes nebūs. Ar 5 eiro nekādi nevar samaksāt 100 eiro rēķinu.

Paradoksālā kārtā pēdējos gados veselībai papildus piešķirta nauda problēmu dziļumu nozarē ir aktualizējusi un izgaismojusi ar vēl lielāku skaudrumu. R.Kiplinga “Džungļu grāmatā” lielā sausuma laikā visi zvēri meta ienaidu pie malas un apvienoja spēkus kopējam mērķim. Lietojot analoģiju un aicinot lūkoties uz bezkaislīgiem skaitļiem, veselības izvilkšana no purva ir politiķu un sabiedrības kopējais lielais mērķis. Jo sekas, ja to nedara, būs graujošas. Uz tā fona skolotāju streiks šķitīs kā viegla pastaiga.

Bez #Veselībai100 nebūs Latvijai150.

Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā aizvadīts Baltijas handbola līgas "Final 4" jeb labākā četrinieka sacensības. Ceturto gadu pēc kārtas par čempionu kļuvusi Somijas komanda "Cocks Riihimaki", kuru šosezon pārstāv arī Latvijas izlases handbolists Nils Kreicbergs.

“Bagātākais vīrs Babilonā” ir finanšu pratības klasika, kas reizi pa reizei uzpeld – nu tad beidzot mana kārta, gan iepazīties, gan reklamēt viņu. Grāmata radās kā atsevišķi īsi stāstiņi 1926. gadā, par to, kā sakārtot finanses un kļūt bagātam.

Principi, manuprāt, ir lieliski saglabājušies arī pēc teju vai 100 gadiem.

Īsumā…

!!! Linki uz maniem avotiem finanšu pratībā būs visi vienkopus, pašā apakšā !!!

Sākotnēji Džordžs rakstīja atsevišķus rakstus, nevis grāmatu – tādēļ ir zināma atkārtošanās. Patiesībā jau es pat varu pārstāstīt visu sāli (un to arī tūlīt izdarīšu), jājautā – kāpēc vēl tur grāmatu? Izlasi blogu, piefiksē dažus punktus un viss, kļūsti bagāts. Patiesībā nevajag pat blogu – Youtube ir kanāli, kur runā par ekonomiku, paskaties video un gatavs.

Te ir āķis tajā, ka katra self-improvement / self-help grāmata ir tikai tik laba, cik tālu tu viņu ņem vērā un izpildi. Ja es tikai izlasu grāmatu, sajūtos labi, ka esmu to izdarījis un nolieku plauktā – nu, ņemot vērā, ka es tērēju laiku lasot, jēdzīgāk būtu bijis krāsni iekurt. Tikai tad, kad es ar marķieri atzīmēju galvenos punktus, veicu pierakstus, varbūt nostiprinu visu ar kādu privāto vai publisko blogu, un pēc tam mēnesi vai gadu testēju ieteikumus, eksperimentēju un darbojos, tikai tad es varu novērtēt, cik laba kura grāmata bija.
Šajā gadījumā vieglāk – es varēšu uzreiz katram punktam pielikt pretī savu pieredzi.

Un, tātad, kā kļūt bagātam:

1. No katras algas 10% noliec uzkrājumā.
   Protams. Nav nekas jauns un nav nekas kosmisks, ne?
   Kā man ar šo iet – reizēm labāk, reizēm sliktāk. Kad mainu darbu, teiksim, iebremzē viss process uz ilgāku laiku. Gadās. Pa lielām šaibām, ja nemainu darbus un nenotiek kaut kas tiešām neparedzēts (un es labi zinu, ka, teiksim, reizi gadā OCTA nav neparedzēts izdevums… a ir cilvēki, kam tas ir gadu no gada pārsteigums), šo es ievēroju kādus gadus dažus.
2. Plāno izdevumus.
   Uhh, šis man arī nāk līdzi jau sen, dažādos pierakstos un dažādās izpausmēs. Katru mēnesi algas dienā es sadalu visu algu – tik komunālie, tik iemaksas visur, tik degviela un ēst, tik garie projekti, un tad beigās paliek tik un tik, un no tā es skatos visu, kas ir optional – grāmatas, galda spēles, laivu braucieni, reisi uz Bauskām un Aizputēm alu dzert, jauni objektīvi un zibspuldzes, utt.
   Teiksim, minēju to pašu OCTA – manam Volvo maksā 90EUR gadā. Izdalām uz 12, sanāk mazāk par 10 mēnesī. Ceļa nodoklis man bija 140, pagājušo gadu, un vēl tur par apskati pašu kādi pārdesmit… pieņemsim, ka 10EUR – tā, lai kopā sanāk 240 uz gadu un 20 mēnesī. Lūk, vienkārši! Nopērku parastāko pasta aploksni un katru mēnesi ielieku 20EUR. Kad pienāk laiks braukt uz CSDD – tad arī izņemu. Un tāpat var noamortizēt nu jebko. Remontā gadā aiziet daudzi simti – bet, ja tos izdala pa, teiksim, 50EUR mēnesī, ir vieglāk.
3. Investē prātīgi un gūsti peļņu.
   Te es nedaudz apvienoju divus punktus, viens viņam bija par to, ka pirms investēšanas konsultējies ar pareizajiem cilvēkiem. Tavs čoms varbūt lieliski stāsta anekdotes un kolosāli zvejo, bet cik tieši viņš zina par akciju tirgu un kriptovalūtām, un vai tiešām viņa padoms ir tas, kam sekot?
   Viens piemērs no dzīves – nopirku vienu gadu janvārī par kādiem pāris simtiem kriptovalūtas, šķiet, 300EUR. Finanses tobrīd bija ar astīti, bija darba bonuss, un tādēļ nebija žēl riskēt. Pārdevu tās pašas valūtas kaut kad vasarā, par aptuveni 90EUR. Kāpēc pirku? Visi teica, ka tā ir tagad štelle, un teica jau gadu, un it īpaši viens kolēģis darbā, kura ekonomiskās kvalifikācijas ir “sakarīgs čalis” un “lasījis šito štelli.”
   Otrais ir tas, kur es bremzēju – investēt. Ja tava nauda sēž kaut kur krājkontā vai aploksnē (hm) vai zem matrača, nu, viņa neko nedara. Teorija tāda, ka nav jēgas turēt lielus uzkrājumus kešā, ir jēga investēt. Bremzēju. Kaut kad pat biju uz konsultāciju – parunājām Swedbank, ka indeksu fondus tā jēdzīgāk ir pirkt sākt ar 1k, teiksim, mazāk nav tolka, tur komisijās aiziet vairāk, nekā ir cerības nopelnīt. Lūk. Vēl bremzēju. Tad sīkumiņi, tad gribās māju nopirkt, krč, daudz attaisnojumu es sev atrodu.
4. Esi savas mājas īpašnieks.
   Lūk, paturēju šo punktu kā ilustrāciju, ka cits laiks un cits laikmets. Mūsdienās tā tēma un matemātika pirkt / īrēt ir bišķi mainījusies, un to tā viennozīmīgi pateikt nevar, kas būtu kurā brīdī prātīgāk. ASV, 1926. gadā bija svarīgi kā vienu no punktiem atgādināt, ka tev ir jāpieder savai mājai.
5. Nodrošini ienākumus nākotnē.
   Teiksim, trešais pensiju līmenis (gan man, gan Ilzei) un meitai pilngadības krājkonts. Abi divi neskaitās kā investīcija tiešākajā nozīmē, jo nauda nav pieejama, nav izmantojama un nenes man te, uz sitienu, nekādu peļņu. Tieši tā arī ir, tā ir apdrošināšana. Un, meitai, ceru, ka arī investīcija – vai studējot, kur gribās, vai gadu klejojot pa pasauli, utt.
6. Palielini savu spēju pelnīt.
   Šis ir tas, ko es daru, teiksim, lasot šādas grāmatas – investē sevī, mācies, pēti, gūsti prasmes. Man tā ir lasīšanas doktrīna – vismaz trīs grāmatas mēnesī, 1x profesionālā, 1x neiropsiholoģija, 1x brīvā. Pēdējie kursi kur biju – janvārī gāju uz ivrita privātstundām. Sarakstā nākotnei, ko es gribu – foto (studijas gaismas, apstrāde un darbs ar modeli); rakstīšana; publiskā runa; KravMag; zviedru valoda. Ā, un vēl šobrīd lasu grāmatu par Reflective writing, par to arī drīz pastāstīšu sīkāk citā blogā.
   Lūk. Šajā ziņā es domāju izteikti amerikāniski*, t.i., es ticu, ka es varu sasniegt jebko; ka, ja reiz pasaulē ir miljardieri, kāpēc lai es tāds nebūtu. Protams… Jā, man ir sava kapacitāte, un gan jau ka mazāka par to čali, kurš jau mantojumā saņēma miljardu un studēja MIT, teiksim, nevis RTK, bet tas nekas. Es esmu pieticīgs, man pietiks arī ar miljoniem, ja citādi nesanāks.

Lūk. Tātad viss ir vienkārši, viss ir dzīvē ieviešams un lietojams. Un, lai arī es te uzskaitu, kā es visu zināju un jau darīju, redzi, pat es vēl uzzināju vienu punktu – ka, jā, man ir viena patiešām vāja vieta, kurā ir jāpadomā un jāsāk darboties. Teorijas, starp citu, man ir – Indeksu fondi, tikai vēl neesmu kkā līdz tam ticis praksē.
Nekas.
Un te nāk prātā amerikāņu teiciens – “If you are so smart, why aren’t you rich?”
Hm.
Well. I’m working on it.
Salīdzinot ar jaunākiem gadiem, kad es jau pelnīju neslikti, bet plānošana un budžetēšana izpalika, es jau ļoti sen neesmu dabūjis aizņemties no kāda, lai iztiktu līdz algai; kredītkarti lietoju tik maz, ka apsveru pat domu atteikties – tikai tas, ka šamā laikam uzlabo manu kredītreitingu, t.i., es esmu pievilcīgāku klientu kategorijā, jo uz papīra izskatās, ka es lietoju vēl vienu pakalpojumu; utt., utjp.

“… the reason why we have never found any measure of wealth. We never sought it.” Tu centies būt labākais kariešu meistars Babilonā, un es labākais mūziķis – un mēs to arī sasniedzām…

Tātad pirmais solis ir mērķis.

Mani avoti (secība nejauša):

• YNAB. Nedaudz skatījos, laikam kad MoDo šārēja viņus. Tāds vienkāršs finanšu pratības kanāls cilvēkam parastajam.
• MMM. Laiku pa laikam nočekoju arī tagad – no šejienes man ir tā ideja par indeksu fondiem ar 4% mūžīgo atdevi. Čalis sakarīgi stāsta, kā viņš nepirka mašīnas 2x dārgākas kā varētu atļauties, un tā rezultātā 30 gados pārstāja būt darba ņēmējs. Ko es arī gribu vienu dienu izdarīt.
• Valuetainment. Man patīk, kā tas čalis runā. Šis ir vairāk tēmēts uz biznesmeņiem, bet, patiesībā, principi, kas ir apakšā, strādā visur.
• Dan Lok. Arī uz biznesmeņiem orientēts kanāls. Daži video man patīk un saskan ar to, kas ir minēts citur (t.i., iedod kkādu ticamību), daži – ne pārāk. Tā kā internetā klīst runas par to, vai viņš ir scam, kas tirgo “get rich quick” kursus par 2500$, no kuriem viņš pats kļūst rich, vai arī real deal, tad nelieku linku. Patiesībā arī abonējis viņu neesmu, ja nu kaut kas uzpeld, tad paskatos.
• Un pati grāmata. Tas, ja kas, ir Amazon affiliate links – t.i., ja kāds uzklikšķinās uz šī linka, aizies uz Amazoni un kaut ko nopirks (pat ja ne šo grāmatu, bet tur, teiksim, fēnu un burku gurķīšu), pēc teorijas es kaut ko dabūšu. Kas arī ir kaut kāds sīkums, ne jausmas man nav, cik potenciāli reāls, bet, nepamēģināsi – 100% nekā nebūs.

* Neciešu latviešu literatūru. Nu salīdzini to American Dream ar šo depresīvo kurvu. Par tādām teiciens Andim bija, “lodi pierē un atpakaļ ellē.”

vara bungas:  Var piekrist, šādi noskaņojumi rūgst  arī LV sabiedrībā. KPV.LV  spožums un posts kā piemērs.

“[..] Какие бы изощренные мотивы не приписывали бы избирателям Зеленского, большинство из них голосовало за слоган, озвученный самим Зеленским, а именно: «Ідіть в сраку»[..] ”

Un šis vispār ir  labākais un īsākais postpadomju elišu raksturojums:

“[..] Общество смертельно устало от партактивно-комсомольских рож, которые не покидают политическую сцену годами и теперь переодевшись в вышиванки и рассуждая о НАТО и ЕС продолжают пованивать Советским Союзом.[..]

avots

“You meet the nicest people on a Honda” – Super Cub reklāmas kampaņas sauklis.

Šis jaunais Super Cub modelis, vairs nav īsti jaunums, jo kā jau auto/moto industrijā ierasts gadaskaitlis, kuru piekabina pie modeļa nosaukuma ir tā brīža gads +1. (Tātad šis ir 2018. gada jaunums)

Īsumā Honda ir sagatavojusi “mūsdienīgu” Super Cub versiju. Ieteicamā cena ASV 3600 USD + nodokļi.

Japānā var nopirkt arī iepriekšējo modeli Super Cub C110, kas ir lētāks un manuprāt krietni glītāks kā arī daudz tuvāks klasiskajam Super Cub, bet par to kādā citā reizē. Japānā kopumā ir krietni lielāka Super Cub izvēle, ir iespējams nopirkt kārtīgus piegādēm paredzētus “darba zirgus,” kā arī pavisam “sīkus” un klasiskus C50.

Te īss video, lai redzētu, kā jaunais Super Cub izskatās dabā:

Papildus iesaku noskatīties video par Honda Super Cub vēsturi, kuru sagatavojusi Japānas nacionālā televīzija: https://www3.nhk.or.jp/nhkworld/en/ondemand/video/2072014/

Jaunais Super Cub dizains

Klasiskais Super Cub dizains

Jaunais Super Cub C125

Klasiskais Super Cub dizains

Klasiskais Super Cub dizains

Disku bremzes ar ABS.

Honda ir dikti lielīgi par savām jaunajām LED gaismām.

Modernā atslēga ar klasisko Hondas logo. Pēc video spriežot ir krietni neērtāka un lēnāka ķimerēšanās nekā tradicionāla un parasta atslēga.

Jaunais spidometrs, manuprāt, ir sanācis neglītāks.

Arī sēdeklis ir modernizēts un atveras elektroniski.

The post 2019 Honda Super Cub C125 appeared first on Miks Latvis.