nekur.lv

Es neesmu instamamma, un mana dzīve nav perfekta.
Brīžam liekas, ka mana dzīve ir nepanesams un nepavelkams vezums ar tik daudziem saskaitāmajiem, ka nezini, pie kura gala ķerties, jo, lai pie kura gala to darītu, nepabeigsi, jo atskanēs: “Mamma!” un tad uzstājīgāks: “Mamma!” Bet tad jau lavīna no kalna lejā. Staigā, pacel kaut ko, noliec, sakārto, nomazgā, bet no tā nekas nemainās, jo otrā galā jau atkal kaut kas gāžas, atskan brēciens, jāglābj.
Vienā brīdī visa par daudz, paķer kasti vai maisu un samet visu. Prom, no acīm prom, lai atkal var elpot. Bet maisi krājas. Izmest žēl, paturēt nevar.
Tāpat kā tos 20 gan jau par blatu dabūtos padomju ziepju gabalus no opja mājām.

Nez, kaut kad pienāks tāds laiks, kad es būšu nolietojusi visus vecāku savāktos krājumus. Dvieļus ar visām birkām, palagus ar iedzeltējušām locījuma vietām, ziepes, traukus.
Izmest žēl, paturēt nevar. Labdarībai ir atdoti maisu maisi, kalni. Bet dzīve tikai viena. Pat padaloties ar citiem, tā ir tikai viena dzīve.

Kad es biju maza, mani besīja mammas pacienti, jo viņai priekš viņiem vienmēr bija laiks. Atceros, ka sēdēju ātrās palīdzības mašīnā pa vidu. Uz tā karstā bleķa paaugstinājuma, kur apakšā bija laikam motors.
Ar šoferi bijām sagaidījuši mammu no izsaukuma, bet viņa atnāca ar svešu bērnu, ko turēja klēpī. Tam bērnam bija sarkanas drēbes, zem zoda sasieta flaneļa cepurīte, viņš elpoja krākdams, katra ieelpa un izelpa skanēja, mašīna rūca, es sēdēju blakus, bet ne klēpī.
Sapratu, ka tam bērnam ir bail, ka viņš ir mazs, slims, bez savas mammas. Bet nespēju aizmirst šo mirkli.

Vēlāk es sapratu, ka mamma ir laba ārste. Ne par velti sveši cilvēki pie viņas skrien no citiem rajoniem un arī ārpus darba laika.
Atviegloti sapratu – kad man būs bērni, ne par ko nebūs jāsatraucas, jo viņa visu zina un palīdzēs. Citus ārstus nevajadzēs. Bet, ja arī vajadzēs, viņa tikai pateiks, ka ir ārsts, un viss atrisināsies, visas durvis atvērsies.
Neko nejēdzu no medicīnas, neko nesapratu no sistēmas, jo pati tak neslimoju un slimnīcā biju gulējusi tikai ārsta kabinetā, mammas dežūras naktī klausoties, kā pagalmā iebrauc ātrie un skan balsis, gaismas uz griestiem, telefona zvans, mamma aiziet, es aizmiegu.

Ziniet, tas bija tāds trieciens, kad, gaidot meitu, mammai pēkšņi bija insults. Mana pasaule apgāzās, un uz kājām tā nostājusies nav joprojām.
Viņa ir, bet viņas vairs nav. Brīžam liekas, ka tas ir svešs cilvēks, ar ko vairs īsti nav par ko runāt. Viņa staigā, ravē dārzu, dzer kafiju, ignorē ārstu norādījumus, ir piedzīvojusi jau trīs insultus, bet pat smarža ir cita. Viņa vairs nekomandē. Laikam neko nezina par bērnu slimībām.
Tagad ar visu šā kā tā galā jātiek man pašai, cenšoties saprast, kā funkcionē medicīnas sistēma Latvijā, kā tikt pie ārsta, kā saglabāt veselību, lai nevajadzētu ārstus. Galu beigās – samaksāt, lai tikai miers un nav jāgaida mūžība.
Laiku pa laikam dzirdu par vienaudžu kaitēm un atviegloti nopūšos, ka līdz šim lielākā vajadzība meklēt kādu ir bijusi vāja redze, sastrutojis pirksts vai grūtniecība.

Gandrīz pirms nedēļas atbraucu no laukiem. Atviegloti atpakaļ savā dzīvē. Neko nekārtot, neko nemēzt, tikai savas lietas, sava kārtība. Gribēju ielikt burkā tomātus, vīrs ar bērniem beidzot izgāja ārā.
Paspēju noblanšēt, pilna izlietne peld ar karstiem un sasprēgājušiem tomātiem, krāsnī sterilizējas burkas. Vīrs ir atpakaļ, meitiņa raud. Neveiksmīgs kritiens, sāp roka, raudas nepāriet. Trīs gadus vecs bērns apstiprina, ka jābrauc uz slimnīcu. Pa ceļam nokomentē: “Kauli kaput, rokas nav.”
Mierinu, ka gan jau roka būs, ārsti darīs visu, lai būtu labi. Pat tad, ja sāpēs tai brīdī, pēc tam būs labāk. Viņi darīs visu, lai nākotnē būtu labāk. Kaut kas jau ir jārunā, un es tiešām tam ticu, jo kā citādi.

Vienības gatves Bērnu slimnīcā ir svētdienas vakars. Kāds ir vēmis, kādam sasists deguns, kādam uzpampusi piere.
Samērā ātri tiekam cauri ar formalitātēm, gaidām ārstu. Liekas, varbūt tiešām pupu mizas. Tikai roku meita nekustina, ta jau nebūs par velti brauciens.
Rentgens. Meita raud, tikko rentgenologe  kustina roku un cenšas nolikt fotografēšanai vajadzīgā stāvoklī.
Ārsts pēc brīža apliecina, ka ir problēma. Tā nav viltus trauksme. Izmežģījums.
Kas jādara, jādara. Ārste cenšas ielocīt elkoni vietā, mans pacietīgais bērns raud un komandē: “Beidz!” Ir skaļi. Liekas, ka man klēpis karsts. Tomēr slapjš nav.
Beidzot tiek atzīts, ka laikam vietā ir. Bet roka tāpat karājas.
Aizejam prom no visiem, meita it kā nomierinās, bet roku nekustina vispār un kategoriski aizliedz pieskarties, izvairās no tēmas. Neko neēd, izdzer tikai suliņu. Iet laiks, apskatāmies mašīnu modelīšu kolekciju, prasās mājās.
Izsauc ārsts, prasa, vai ir labāk. Atbildu, ka principā ir sliktāk. Ārste pavelkas uz bērna čīkstoņu un raudulīgumu, sāk komentēt, ka mājās netiks, kamēr nebūs skaidrs, vai var pakustināt roku. Bērns nav ēdis, nāk miegs, nesadarbojas, nekustina arī veselo roku. Māsiņa aiziet.
Sarunājam, ka braucam mājās. Jēgas nekādas, jo nav pat skaidrs, vai tā roka kustas. Ja rīt nekustas, brauciet pie tiešas pieejamības ķirurga. Ir pusnakts. Meita mašīnā aizmieg, ienesu iekšā un nolieku gulēt.

No rīta bērns kā bērns, tikai roka kā nopļauta. Nekustas.
Braukt atpakaļ? Bet kur likt otru? Rinda gan jau gara. Viens pa klēpi, otrs pa klēpi, nonesīs visu, nenoķeršu. Atkal divgadnieks ļims. Gaidīt tiešas pieejamības ķirurgu? Tas ir vakarā. Skriet kaut kur? Bet kur?
Ieminos meitai, sāk raudāt, sit ar kāju pie zemes. Tā parasti nemēdz būt, sarunāt neko nevar. Tēmu slēdzu. Lai nomierinās.
Sagaidu vīru no darba, un aizbraucam uz Gaiļezera novietni. Vairākkārt tiek pārprasīts, vai braucam pie CITA ārsta uz CITU slimnīcu.
Ķirurgs uzmet aci bērnam, atrod rentgenu (lai slava datorlaikmetam un vienotajām sistēmām) un paziņo, ka plīsis spieķkauls, plīsums augšējā daļā. Tas sakrīt ar bērna teikto par sāpju lokalizāciju.
Izmežģījuma tur nav, jo tad berns roku turētu citādi. Roku viņa tur tieši tapat kā visu laiku – ļengana lupatiņa.
Ģipsis. Divas nedēļas. Apvaicājos, vai tas nekas, ka plīsuma vietā tūska. Nekas. Uzliks tikai no vienas puses, no augšas saites.
Asaras gaužas, jo esot bail. Sarunājam, ka raudāt var, tikai lai rociņu tur mierīgi. Esot dikti bail.
Izejam no kabineta. Sāp? Jā, sāp, bet “man bija ļoti bail”. Baltie halāti atmiņā iegravēti labi.
Atpakaļceļā meita mašīnā dzied. Paldies Dievam. Miers.

Nākamajā dienā tūska ir sasniegusi plaukstu. Mēģinu sarunāt pakustināt pirkstus, ar grūtībām tiekam pie rezultāta – tas ir bērns un spītīgs bērns. Jā, kustas.
Pa ceļam no bibliotēkas ieejam pie ģimenes ārsta, māsiņa apliecina, ka viss kartībā, tikai pagriež vaļīgāk saiti pie plaukstas. Bērns kliedz kā kauts. Laižamies.

Pēc divam dienām man liekas, ka nu gan nav riktīgi. Plauksta ka pankūka, krāsa ar liekas cita. Kustināt it kā kustina, bet pēc garas pierunāšanas.
Aiztriecamies vēlreiz uz Gaiļezera novietni, šoreiz ar abiem. Gan jau nenonesīs slimnīcu.
Principa pēc nelieku auto maksas stāvvietā. Lai iesālās, bet tas nav normāli. Šauras vietas, bērnus izņemt nevar (nez, pie lielveikaliem ģimenes stāvvietas ir platākas, bet te, kur brauc tikai ar bērniem, šaurs kā pastala), mistiskie aparāti, negribu dot naudu “pisnesmenim”, kam ka tik peļņa.
Skaidrs, ka slimnīca apzināti tiek nolaista, lai to slēgtu. Rīgas dome nejēdz sakārtot auto stāvvietas. Nu kas traucē Juglas ielā pretī slimnīcai stihisko parkingu sakārtot – paralēli brauktuvei stāvvietas vecāku auto. Ja jau esošajās stāvvietas ir uz privātās zemes, kur pēkšņi kāds sadomājis grābt piķi. Nemaksāšu un viss.
Nu jau trešais ķirurgs uzmet aci tam pašam svētdienas rentgenam un konstatē, jā, ir plīsums. Aleluja. Diviem domas sakrīt.
Atgriež vaļā saites pie plaukstas, pie augšdelma, pārsien vēlreiz. Nu gan vajadzētu noiet tūskai. Tik nēsājiet kaklā.

Vakara meitas krusttēvs, Bērnu slimnīcas ārsts, brīnās, kāpēc roka karājas lakatiņā. Tak ta ir ierasta prakse, ka pakar marlē, kam kakla daļā sagatavots polsteris. Atnes parādīt dēla saiti. Pirmo reizi ko tādu redzu.

Ejiet jūs visi. Skaidrs, ka es esmu atbildīga par savu bērnu. Skaidrs, ka atkal Kļava varēs gudri …irst, ka tikai lohi vecāki nespēj nosargāt savus bērnus, ka tikai vecāku kļūdas vairo bērnu sāpes, ka tādiem atņemt bērnus. Vai varbūt pēdējo vairs ne Kļava, bet interneta komentētāji.

Bet man ir tik ļoti žēl, it kā kaut ko svarīgu būtu palaidusi garām.
Pirms braukšanas prom no laukiem uz Viļānu atkritumu šķirošanas punktu aizvedām makulatūru. Tur bija arī pediatrijas grāmatas.
Es neesmu ārsts. Ja mani bērni gribēs studēt, kam viņiem 60-80 gadus vecas smirdīgas grāmatas.
Bet likās, ka tā aiziet arī daļa manas bērnības. It kā pieeaugot, it kā atdaloties, it kā izloboties no sargājošās čaulas.

Šovakar plkst. 17:15 Eiropas čempionātu B divīzijā turpinās Latvijas U-18 handbolisti (2000.g.dz. un jaunāki), kas spēlē par 5. – 8. vietu mērosies spēkiem ar Ukrainas vienaudžiem. Tiešraide EHF TV.

MoDo rakstīja par dienu, kad atnāca zombiji, un trāpīja. Turklāt tā kā neesmu to dzirdējusi autora lasījumā, tad es šo tekstu dzirdu N.Geimena balsī.

Darba devējs: Veselības centrs “Možums-1”

Darba līguma veids: Pusslodze

Atrašanās vieta: Rīga, Bruņinieku ielā 8

Izcilā amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija zinātniskās fantastikas īsprozas darbs “Elektriskā vecmāmiņa” uz Latvijas skatuves tiek iestudēts pirmo reizi. Tā pirmiestudējumu uz Valmieras teātra Lielās zāles skatuves ar nosaukumu “Fantočini noslēpums” veido viesrežisore Jekaterina Polovceva no Maskavas ar aktrisi Elīnu Vāni galvenajā lomā.

Jauniestudējuma pirmizrāde paredzēta 27.septembrī. Izrādes radošajā komandā starptautiski atpazīstami mākslinieki – scenogrāfs Emīls Kapeļušs (Sanktpēterburga), kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, kā arī iluzionisti Dace un Enriko Pecoli. Pārējās lomās: Dace Everss, Rihards Jakovels, Ingus Kniploks, Tālivaldis Lasmanis un Rihards Rudāks.

Par topošo jauniestudējumu režisore Jekaterina Polovceva saka: “Šis stāsts ir par mīlestību, uzticēšanos, zaudējuma sāpēm un to pārvarēšanu. Par to, kā otrs tevi saprot un pieņem līdz galam. Izrāde padara iespējamu to, kas reālajā dzīvē ir utopisks sapnis – absolūtas mīlestības un nemirstības sasniegšana.”

Izrādē pirmo reizi skanēs arī amerikāņu dzejnieka Volta Vitmena līdz šim latviski netulkotie dzejoļi.

Režisore Jekaterina Polovceva (1983)ir beigusi S.Ženovača režijas meistardarbnīcu Maskavā (GITIS), Teātra un Kino aktieru institūtu Jekaterinburgā, Tomskas drāmas režisoru skolu. Šobrīd strādā Maskavas teātrī “Sovremeņņik”, Puškina teātrī, kā pedagoģe darbojas S.Ženovača meistardarbnīcā režijas katedrā, kā arī Maskavas Kinoskolā. Ir 2010.gada “Zelta Maskas” prēmijas laureāte par teātra projektu “Jaunie režisori bērniem”, kā arī prēmijas “Zelta saraksts” laureāte par izrādi “Ļevs Tolstojs. Ainas” un Otrā studentu darbu konkursa laureāte par labāko aktieru ansambli.

Foto: Publicitātes

Grupa “AGE OF STONES” ir atgriezusies un klausītājiem nodod savu otro singlu ar nosaukumu “Tiek pielādēts un šauts” no gaidāmā albuma, kas tiks izdots š.g. septembrī.

Pateicoties operatoram Uģim Brālēnam, aktierim Paulam Iklāvam, Valmieras Drāmas teātrim un “Cafe Tērbata”, tapis arī dziesmas video klips, stāsta grupas dalībnieki: “Šī dziesma tika sarakstīta pie Burtnieku ezera, mazā lauku namiņā, kur sienas bija noklātas ar dzīvnieku ādām un ragu trofejām. Uzturoties tur vairākas dienas, tie mūs neatstāja vienaldzīgus un par godu šiem dzīvniekiem, radās šī dziesma un video klips. Neteiktu, ka esam radikāli dzīvnieku aizstāvji, bet tur piedzīvotais radīja mūsos divējādas pārdomas par tēmu – medīt, lai izdzīvotu, vai dzīvot, lai medītu.”

Paldies par skaņu Reinim Kārkliņam (grupa “Franko Franko”)  un Ģirtam Laumanim (Hodila Records). Aicinām noklausīties mūsu jauno dziesmu un tiekamies jaunā albuma prezentācijas koncertā 19. oktobrī, koncertzālē “Valmiera”. Tava biļete atrodas šeit.

Grupa “Age of Stones” ir garāžas rock’n’roll  grupa no Valmieras, kuras darbības pirmsākumi meklējami jau deviņdesmito gadu beigās, taču oficiāli grupa ir dibināta 2001. gadā. Grupas dalībnieki ir seni draugi jau kopš agras bērnības. Grupas dalībnieki: Niks Jaunzems (balss, ģitāra), Artis Ābele (bungas), Valts Jakubovičs (ģitāra), Jurģis Priedītis (bass). Grupas diskogrāfija:  “Sapņojiet”, Raibā Tauriņa ieraksti/ MicRec (2006); “Goin’out” AOS (2007), “Slaido Blondīņu Cirks” AOS (2010). Vairāk info te.

17.augustā ar Siguldas novada iedzīvotājiem tikās miera vēstnesis un vides aktīvists Judži Mijata (Yuji Miyata) no Japānas, kurš šovasar kājām devies 600 kilometru garā ceļā no Tallinas līdz Viļņai, svinot Baltijas valstu simtgadi. Vizītes laikā miera vēstnesis tikās ar Siguldas novada jauniešiem un novadniekiem, kuri 1989.gadā piedalījušies „Baltijas ceļā”. Viesojoties Siguldā, Judži Mijata kopā ar jauniešu iniciatīva centra „Mērķis” vadītāju Katrīnu Leitāni un citiem novadniekiem iestādīja valrieksta koku Siguldas pils kompleksā.

Judži Mijata kopš 2007.gada dodas ceļojumos, kājām apstaigājot dažādas pasaules valstis, katrā no pieturas punktiem tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem un runājot par būtiskām problēmām pasaulē – militāriem konfliktiem, sociālo nevienlīdzību, dabas piesārņojumu, kā arī katra cilvēka ietekmi uz pasauli. Judži Mijata šajā laikā nostaigājis 13 100 kilometru un iestādījis 5008 kokus.

No 17.08. līdz 30.08. apskatāma Krimuldas Mūzikas un mākslas skolas vizuāli plastiskās mākslas nodaļas audzēkņu darbu izstāde "Latviešu māksla bērna acīm"
Izstādes atklāšana 17. augustā, plkst. 16:00. Laipni aicināti visi interesenti, audzēkņi un audzēkņu vecāki.

read more

Dažāda veida garšvielas un garšaugi maltīti padara ne vien baudāmāku, bet arī veselīgāku. Piemērotu un veselībai labvēlīgu garšvielu buķete ēdienam sniedz piesātinātāku garšu, kā arī uzlabo cilvēka veselību, tādēļ garšaugu dažādība maltītē ir ieteicama. 

Ja Tev patīk lasīt grāmatas angļu valodā un izmanto ceļojuma plānošanai Lonely Planet un citus ceļvežus, atlantus un kartes, tad iespējams Tev noderēs aplikācija “Bookstores.app“, kura ļauj atrast Tavu nākamo grāmatu par izdevīgāku cenu. Grāmatu kategorijā “Travel” un tās apakšsadaļās atradīsi tūkstošiem grāmatu par izdevīgām cenām – katrs ceļotājs atradīs ceļvedi vai citu noderīgu grāmatu, kas var iedvesmot doties atkal ceļā.

Salīdzini grāmatu cenas populāros un uzticamos Lielbritānijas grāmatu veikalos Book Depository un Wordery, bezmaksas piegāde uz Latviju un citām valstīm daudzviet pasaulē, bezmaksas piegāde ir visām grāmatām – cena, kuru redzi pie grāmatas arī būs gala cena! Bez papildu nodokļiem un piegādes izmaksām, lētāk kā citos grāmatu veikalos. Piedāvājumā ir vairāk kā 18 miljoni grāmatu gan angļu, gan citās valodās.

Aplikācija ir pieejama gan Android, gan iOS lietotājiem:

Android: Books Free Delivery

iOS: Bookstores.app

Aplikācijas iespējas

✓ Salīdzini grāmatu cenas;
✓ Bezmaksas piegāde visiem pirkumiem;
✓ Vairāk kā 18 miljoni grāmatu;
✓ Izvērsta meklēšana;
✓ Nesen skatītās grāmatas;
✓ Vēlmju saraksts: seko līdzi cenu izmaiņām.

Vairāk par aplikāciju uzzini mājaslapā: https://bookstores.app Ja vēlies izmantot web versiju, grāmatas vari aplūkot un salīdzināt cenas Gramatuveikals.lv.

Uzzini vairāk par aplikāciju, noskatoties video zemāk

The post Grāmatas ceļotājiem ar bezmaksas piegādi: noderīga aplikācija appeared first on TravelPlan.

Dubultzods ir šķietami nekaitīga, bet tomēr tik ļoti traucējoša un nepatīkama problēma, kas satrauc neskaitāmus cilvēkus visā pasaulē. Rakstā piedāvājam dažus padomus kā atbrīvoties no dubultzoda un padarīt savu ārieni pievilcīgāku. Kāpēc parādās dubultzods...

The post Kā atbrīvoties no dubultzoda appeared first on Hitnet.lv.

Kārtējos nepatīkamos brīžus piedzīvojuši Latvijas luterāņi, jo tikusi apturēta interneta mājas lapa, kuras darbību uzturējuši tā dēvētie “konfesionāļi”.

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

• luteranis.lv atdzīvojas
• Reinkarnējies Latvijas luterānis
• Augsburgieši okupē LELB dievnamu
• kristiesiem.lv īstajās rokās
• Konfesionāli Luteriskās Biedrības desmitgade
• Latvijas Luterānim 20 gadi
• Sniedz palīdzīgu roku Latvijas Luterānim

Veselīgo ieradumu veicināšanas platforma Efectio ir uzsākusi dalībnieku reģistrāciju 30 dienu izaicinājumam: www.efectio.lv. Zinot, ka ieviest jaunus veselīgus paradumus nav viegli, organizatori ir sarūpējuši pamatīgi daudz vērtīgu balvu, lai motivētu iedzīvotājus iesaistīties aktivitātē. Dalība pārbaudījumos ir bezmaksas, toties balvu būs vairāk kā pašu

Lasīt tālāk Aizraujošs 30 dienu izaicinājums mainīs Latvijas iedzīvotāju paradumus

Izziņot koncertu var arī tajā pašā dienā, kad tas notiks! Aptiekā koncertē Gené Kruppa, Reiner un viesis no ASV – Brendons Kreivs.

Vakars iesākās kā jau jebkura pierasta #otrdiena krogā Aptieka – ar kausu alus un grilētu siermaizi, jeb, kā lepni un rietumnieciski to pieņemts dēvēt – grilčīzu. Zināmas paralēles var vilkt ar trijstūrveidīgajām maizītēm no tiem saspiežamajiem tosteriem, ko var atrast teju katrā virtuvē, bet, vai ir pamats domāt, ka šī amerikāniskā uzkoda ar staipīgo, oranžo Čedaras sieru tās spēs izkonkurēt? Protams, ka nē!   

Vēl pēc pāris dzērieniem vakars arī beigtos, bet šī nav pilnīgi parasta otrdiena. Dienu pirms turpat blakus, Republikā, notika minifestivāls “Lūdzu, neraudi”, pēc kura pēckoncerta eiforijā tika nolemts, ka varētu “paraudāt” vēl vienu vakaru, un kur nu vēl labāk, ja ne Aptiekā. Katrs, kuram nācies miega vai bēdu dēļ atspiest vaigu pret bāra letes tumši zilajām flīzēm, varēs apliecināt, ka to radītais aukstums ir mānīgs, un jebkurš šeit jutīsies mīlēts un gaidīts

Uzreiz pēc deviņiem koncertu sāka Brendons Kreivs (Brendon Crave), kurš Latvijā viesojas ne pirmo reizi un izveidojis tuvu draudzību ar šī vakara grupām. Brendons ir vairāku pankroka/alternatīvā roka apvienību dalībnieks (Dear Boys, Brain Flakes, Pop Warner), kurš šad tad mēdz uzspēlēt arī akustiski. Pankrokeru tendence uzstāties vieniem pašiem ar ģitāru rokās ir pietiekami populāra parādība, un arī Kreivu var salīdzināt ar tādiem māksliniekiem kā Timu Beriju, Metu Skiba vai pie mums iemīļoto Frenku Tērneru. Patiesi un vienkārši, bet ar jūtamu un apzinātu sarkasmu pateiktais “Some of us are trying to make it, alright?” liecina, ka šis netiek uztverts pārāk nopietni.

Like A Letter by Dear Boys

Spontānā koncerta iniciatori Gené Kruppa uz skatuves gandrīz bez pauzes kāpa nākamie. Pēc ilgāka aktīvas koncertēšanas pārtraukuma smiltēnieši atgriezušies ar jau zināmajām pirmā albuma “Vēl šeit” dziesmām (apskatu lasi šeit), pavisam jauniem skaņdarbiem, mēģinājumu telpā izlietiem sviedru spaiņiem un ārpusgrupas muzikālajās aktivitātēs gūto pieredzi. Gené Kruppa spēlē pārliecinoši un, pats galvenais, ar visiem klātesošajiem jūtamu superpozitīvu attieksmi ne tikai pret uzstāšanos un mūziku, bet arī pret dzīvi. Īpaši vēlos virtuāli uzsist uz pleca (dzīvē to jau izdarīju) grupas bundziniekam un dziedātājam Daniēlam, kurš, no visas sirds un jaudas spēlējot ne tās vienkāršākās ritmiskās partijas, reizē spēj arī ar pilnu atdevi kliegt mikrofonā. Ja hārdkors nav dzimis Smiltenē (diez vai vienā pilsētā var dzimt divi žanri), tad pavisam noteikti šobrīd tur dzīvo!

Grupu uzstāšanās šajā vakarā ir īsas, un tas pat ir labi, jo pēc tām gribas vēl. Pēc pārkārtošanās pauzes nu jau piepildītā kroga pagrabā vietu ieņem Reiner.  Apvienības dalībnieki Rūdis, Raitis, Miks un Mārtiņš, kuri šāda sastāvā kopā spēlē tikai trešo reizi, alternatīvās skatuves entuziastiem būs pazīstami no tādām grupām kā Indygo, Ghettozloba un NEKAD, un, pārsteigums, pārsteigums, Reiner skanējumā visu šo grupu labākās iezīmes var arī saklausīt. Dalībnieki spējuši atrast kopsaucējus, zelta vidusceļus un vienojošos faktorus visos mūzikas aspektos, tai pat laikā nedaudz izkāpjot no savas komforta zonas. Tumšos un naidīgos toņus praktizējošie NEKADieši kļuvuši (vai piespiesti kļūt?) melodiskāki, Mārtiņš reizēm iekliedzas tā, kā, šķiet, nav to darījis kopš Indygo pirmā albuma laikiem (dziesma “Santa Clauss$), bet Miks? Miks dara to, ko prot vislabāk - kārtīgi, strukturēti un pārliecinoši satur kopā visus pārējos. Reiner ierakstu šobrīd nav, gaidām un ejam uz koncertiem!



Zinu, ka tas izklausīsies kā teksts no kādas amerikāņu ģimenes komēdijas beigām, kur tiek skaidrota visa stāsta morāle, bet svarīgākais, kas ļāva šim vakaram realizēties, ir...draudzība. Nepilnas diennakts laikā tika atrasta koncertvieta, sarunātas grupas, uztaisīts plakāts un savākts pilns pagrabs ar cilvēkiem, kuri, ja ne bija pazīstami, tad vismaz šad tad redzēti līdzīgos pasākumos gan, kas bez stipras komūnas saiknes nebūtu iespējams. Paldies Gené Kruppa, Reiner un visiem, kas palīdzēja šim pasākumam notikt!