Latviešu ģimene lūdz palīdzību

Palīdzība vajadzīga jaunai latviešu ģimenei, kura dzīvo Ratoath, Co. Meath, vēstī www.breakingnews.ie. Kreicbergu ģimene vēršas pie pilsētiņas iedzīvotājiem ar diezgan neparastu lūgumu – ja kāds svētdien, 17.februāra vakarā uz ielas ir atradis palielu naudas summu, nodot to vietējā Gardas iecirknī vai atdot ģimenei. Emīla un Lauras Kreicbergu divus gadus vecajam dēlēnam Rodrigo ir nepieciešama steidzama [...]

Price action

You can't predict price on a 1 or 5 minute timeframe. You start with monthly - weekly- daily and 4h. Then you look for longs or shorts on the 1h or 15 min timeframes depends on what the higher time frames are showing. That's it.

* * *

What have you done?
You are insane!
… Can you bring God down?

/Shot Down in Flames, Silent Hill Origins OST/

Visu pats jeb Kāpēc jaunatne vairs negrib mīlēties

Vairums valstu cieši neseko līdzi savu pilsoņu seksuālajai dzīvei, taču tās, kas mēģina (visas ir bagātas), ziņo par seksa kritumu, žurnāla "Rīgas Laiks" janvāra numurā raksta Vents Vīnbergs. Pasaulslaveno seksa guru Esteres Perelas un Dana Savidža publiskās uzstāšanās reizēs gandrīz vienmēr tiek uzdots viens un tas pats jautājums: kā justies, rīkoties vai cīnīties, ja mīļotā vai dzīvesbiedrs arvien biežāk un ilgāk pazūd savā telefonā, nevis bauda kapitālistiskajā pasaulē arvien sarūkošo kopābūšanas laiku ar partneri?

Sīpoliņš iebaksta bumbu grozā un pēdējā sekundē izrauj uzvaru "Liepājai"

"Olybet" Latvijas - Igaunijas basketbola līgā uzvaru pateicoties Gunta Sīpoliņa pēdējās sekundes metienam izcīnīja BK "Liepāja", savā laukumā ar rezultātu 73:71 pārspējot "Valmiera Glass/ViA" basketbolistus. Spēli ar precīzu tālmetienu...

"Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

thumb_38317_1430x530_0_0_auto.jpg

Tie, kuri lasa, interesējas un domā par vēsturi, visticamāk ik pa laikam pieķer sevi domājam, kā es rīkotos tādā vai citādā vēstures situācijā. Ļoti bieži mēs nosodam citu par viņa rīcību vai tās trūkumu un sevi saistām ar potenciāli varonīgu rīcību, tomēr viens ir spriedelēt šobrīd, dzīvojot relatīva miera periodā, nodrošinoties ar dažnedažādām ērtībām, bet otrs ir lēmumu pieņemt brīdī, kad apzinies, ka neizdošanās gadījumā riskē ar visu, turklāt risks saistās ne tikai ar paša, bet arī pašu tuvāko dzīvībām. Vai savas pārliecības dēļ, esi gatavs likt uz taisnīguma kārts pilnīgi visu?!

Izrādās ir cilvēki, kuri šādos apstākļos pieņem morāli pareizus un atbildīgus lēmumus, un starp tādiem noteikti ir minams arī šīs grāmatas galvenais varonis - Žanis Lipke, taisnīgais starp tautām. Žanis Lipke izdarīja visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu cilvēkus no Holokausta šausmām Otrā pasaules kara laikā. Viņa izglābto ebreju skaits ir mērāms vairākos desmitos, viņu atbalstīja gan ģimene, gan paziņas. Lasot šo Žaņa Lipkes varonības stāstu var apbrīnot šo vienkāršo vīru par viņa stingro un nelokāmo pārliecību.

"Cilvēkglābējs Žanis Lipke" ir grāmata, kas sastāv no maziem fragmentiņiem, kuri veidoja šo laiku Žaņa un Johannas Lipkes dzīvē. Laiku, kurā viņi bija gatavi ziedot visu svešu cilvēku labā, bet tajā pašā laikā esot pārliecināti, ka rīkojas pareizi. Grāmatas pamatā ir Dāvida Zilbermana un Harija Levi pierakstītās intervijas ar Žaņa izglābtajiem cilvēkiem. Kopumā ar savu stāstu dalījušies desmit no nāves izglābtie un faktiski katrs no viņiem pauž milzīgu cieņu Žanim ne tikai par to, ka viņam rūpēja, bet arī par to, ka viņš riskēja neprasot neko pretī. Šī patiesība virmo cauri visiem stāstiem un robežojas ar neizpratni, kā cilvēks var vienkārši darīt visu un neprasīt atlīdzību.

Pārējā grāmatas daļa sastāv no dažādām biogrāfijām, Žaņa Lipkes liecības Viktora Arāja tiesas prāvā un citām liecībām. Kopumā grāmatas beigās lasītājs ir ieguvis pilnīgu priekšstatu par to kāds ir bijis šis vienkāršais vīrs, kurš iegājis vēsturē kā viens no godājamākajiem šīs valsts iedzīvotājiem. 

Savā ziņā Žanis ir atbilde uz visiem mūsu "bet, ja nu", brīžos, kad meklējam argumentus kāpēc to vai šo nedarīt, ko varam zaudēt, kas traucē vai biedē. Šis ir stāsts par vīru ar staltu stāju un pārliecību, kurš pierādīja, ka, ja pietiek drosmes, tad visu var izdarīt. No manas puses 10/10, jo lai arī grāmatas beigās parādījās sajūta, ka daļa informācija atkārtojas un nedaudz nogurdina, mana cieņa pret šo cilvēku pieauga ar katru lappusi līdz pat grāmatas beigām.

 

<<<<<<<<<<<<<<<<<<

Nosaukums: "Cilvēkglābējs Žanis Lipke"

Izdevniecība: "Zinātne"

Izdošanas gads: 2018.

Lappušu skaits: 272 lpp.

Mākslinieki, dzīves ceļā satiktie. Uldis Zemzaris

latviešu mākslinieki, atmiņas par māksliniekiemVESTA-LK 2017. gads, 296 lpp.

Var tikai apbrīnot, kā gadās trāpīt uz īsto grāmatu īstajā brīdī. Tā es bibliotēkā “satiku” Ulda Zemzara atmiņas par savām un citu mākslinieku, ar kuriem viņš kopā mācījies, strādājis vai kā citādi bijis pazīstams, gaitām. Ja interesē māksla un mākslinieki, tad šī grāmata būs interesanta lasāmviela, jo autors raksta raiti, bet taktiski.

Uldis Zemzaris zināms kā produktīvs gleznotājs, kurš kopš 1957. gada arī šo to rakstījis – pārsvarā presei par māksliniekiem jubilāriem. Grāmatā viņš atceras savus mācību gadus J. Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā, to mācībspēkus un dažus kursabiedrus, vēlāk vairāk pievēršas citiem māksliniekiem. Grāmatas beigās ir daži jubileju raksti: par Ģedertu Eliasu, Jūliju Viļumaini un citiem.

Mācības J. Rozentāla mākslas skolā Zemzaris sāk pēc 2. pasaules kara. Tā ir steigā pārtaisīta daiļkrāsotāju skola, kur vēl pretīgi ož pēc līmes. Mācībspēki pārsvarā tādi, kas kaut kāda iemesla dēļ netiek mācīt Mākslas akadēmijā, vai kur citur. Arī Mākslas akadēmijā iet diezgan raibi, jo kādā brīdī nomaina gandrīz visus profesorus kā pastāvošās varas domāšanai neatbilstošus, piemēram, atbalstošus formālismu mākslā. Tas nekur nederēja, jo vienīgā īstā māksla bija sociālais reālisms, figurālisms. Jaunajiem māksliniekiem bija jāpakļaujas diktātam, ja gribēja pabeigt akadēmiju un vēlāk dabūt valsts pasūtījumus. Avangards, abstraktā māksla tika klusi čubināta pa pažobelēm, ne izstādīta. Interesanti, kā vieni diplomdarbos gleznoja cīņas, padomju varas uzvaras ainas, kamēr citi izvēlējās izlavierēt, gleznojot parastas darba ainas, piemēram, zvejniekus pie tīklu vilkšanas. Pielika gleznai “pareizo” nosaukumu un aiziet.

No atmiņām radās iespaids, – ja biji “pareizs”, kārtīgs mākslinieks, tad varēji labi dzīvot: Mākslinieku savienība piešķīra darbnīcu, varēja pildīt valsts pasūtījumus (labi maksāja) vai strādāt kombinātā “Māksla” (šito man grūti iedomāties – štancēja svarīgu personu portretus kā konservus?). Daudzi strādāja skolās, bet virsotne, protams, bija amats Mākslas akadēmijā, vai Mākslas savienības vadīšana. Ne visi spēja iekļauties. Bruno Celmiņš tika atstumts, Jānim Pauļukam arī negāja viegli. Ne visi gribēja palikt šaurajos padomju mākslas rāmjos.

Tajos gados dūšīgākie gleznotāji brīvdomātāji bija atklājuši, ka māksliniecisku atraisīšanos vislabāk var panākt akvarelējot, jo ūdenskrāsu tehnikai krāsu izplūšanas dēļ būtu visai neprātīgi izvirzīt tās pašas smagās tematiskās prasības, ko eļļas bildēm. Tādēļ akvarelistiem nepārmeta lielo tēmu trūkumu un figurālās nepilnības. Ūdenskrāsu iztecēšana izrādījās drošs alibi, lai iegūtu ideoloģiskās atlaides. Akvarelisti sasparojušies organizēja kopīgās republikāniskās izstādes un guva ar tām plašu popularitāti tautā.

Pats Zemzaris vairāk izvēlējās gleznot portretus, jo tad nebija tik daudz jādomā par sižeta atbilstību ideoloģijai. Tomēr ik pa laikam uztaisīja arī kādu valsts pasūtījumu. Māksliniekam ir jāēd. Gleznas pirka vai pasūtīja tie, kas varēja atļauties. Tās bieži vien tika dāvinātas, jo ko citu dāvināsi, kad veikalos plaukti tukši.

Gan jau autors šo un to noklusējis, bet es guvu labu ieskatu latviešu mākslā un nozīmīgos māksliniekos. Kā pazibēja jauns vārds, uzreiz internetā meklēju šī mākslinieka darbus. Tā ieguvu tekstam papildus informatīvo slāni.  Viss labi, tikai beigās pietrūka nobeiguma rindkopas, un daži pievienotie raksti par māksliniekiem ar nepatīkamu padomju patosa piegaršu, jo rakstīti tajā laikā. Tas tik tāds sīks darvas piliens un priecājos, ka šo grāmatu pamanīju.

Vērtējums: 4/5

 

Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu

Kāpēc mums pašiem ir jārunā par vēstures neērtajiem jautājumiem, kāpēc Otrais pasaules karš joprojām ir sabiedrības uzmanības centrā, un kāpēc ir svarīgi par vēsturi runāt populārzinātniski? Par šiem un citiem jautājumiem radio NABA raidījumā “Vēstures ķīlis” Kārlis Sils sarunājas ar vēsturnieku un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo viespētnieku Uldi Neiburgu, kuram nule nākusi klajā grāmata ”Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti”.

Kārlis Sils: Kāpēc izvēlējies rakstīt šādu grāmatu un kā nonāci pie idejas par to?

Uldis Neiburgs: Kā vēsturnieks pamatā nodarbojos ar Otrā pasaules kara izpēti, un šis temats mani sāka interesēt, kad iestājos Vēstures un filozofijas fakultātē. Otrais pasaules karš brīnumainā veidā nav zaudējis savu aktualitāti – ne zinātnisko, ne sabiedrisko, jo ar to saistītie temati ir svarīgi, pretrunīgi un aizvien tiek pārrunāti sabiedrībā. Šī grāmata nav klasisks zinātnisks pētījums. Tāpat kā mana iepriekšējā grāmata “Dievs, Tava zeme deg!”, kas iznāca 2014. gadā.

Grāmatās iekļautie nosacītie raksti, ko saucu par stāstiem, ir balstīti akadēmiskos pētījumos

– gan paša, gan citu kolēģu – Latvijas un ārzemju vēsturnieku darbos, atmiņu liecībās, cilvēku dzīvesstāstos. Tas viss grāmatā veido vēstījumu kopumu. Kāpēc tas radās? Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir ne tikai akadēmiskā, bet arī vieglā valodā vēstīt par vēsturi, un to es šajās grāmatās esmu centies darīt.

aqn1.jpg

Foto: Latvijas Radio “Naba”

Kāda ir tava iecere ar šiem stāstiem? Ko tu vēlies lasītājiem nodot vai par ko radīt interesi?

Jau agrāk par šiem tematiem tiku rakstījis “Mājas Viesī”, un pamatā tie rodas paši no sevis. Ja ar pētniecību nodarbojies gadiem, tad kā vēsturnieks redzi, kuri temati ir mazāk pētīti, kuri ir pretrunīgi, ar padomju vai mūsdienās ar Krievijas, propagandas auru apdvesti, šeit ir interesanti dzīves stāsti, traģiski pārdzīvojumi, dažādi notikumi. Piemēram, šajā grāmatā aprakstīta Rēzeknes bombardēšana 1944. gada Lieldienās, kaujas par Jelgavu 1944. gada jūlijā un augustā – notikumi, kas gadu desmitus pēckara okupācijas laikā ir noklusēti. Pēc neatkarības atjaunošanas kaut kādas informācijas drumslas parādījās, un man bija svarīgi to visu apkopot vienkopus.

Pats šīs grāmatas saucu par Otrā pasaules kara rokasgrāmatām, jo cilvēks tajās var atrast ļoti daudz.

Un šie vēstījumi apzināti veidoti, lai parādītu to traģiku – tur ir stāsti gan par karavīriem, gan par civiliedzīvotājiem, gan par latviešiem, gan ebrejiem, krieviem, poļiem un lietuviešiem, par notikumiem gan Rīgā, gan mazpilsētās. Raksti ir pakārtoti katram gadam laikā no 1941. līdz 1945. gadam un konkrētiem datumiem. Kas tik te nenotiek 1944. gada jūlijā – augustā, kad fronte ienāk Latvijas teritorijā! Divu mēnešu laikā risinās tik daudz notikumu, kas saistās ar vienu vai otru okupācijas varu, ar upuriem, ar militārām cīņām, ar civiliedzīvotāju pārdzīvojumiem. Kaut kas tamlīdzīgs citā laika posmā vai citos reģionos notiek daudz ilgākā laika periodā vai tādi satricinājumi vispār vēsturē nav piedzīvoti.

Vai Latvijas sabiedrībā vispār ir izpratne pa Otro pasaules karu ārpus kaut kādiem specifiskiem datumiem un notikumiem?

Ir svarīgi, lai mēs par vēsturi reflektētu ikdienā. Otrā pasaules kara tēma šobrīd gan nav tik pieprasīta kā, piemēram, nupat bija “čekas maisu” atvēršana, valsts simtgade un Neatkarības karu atcere, bet Otrā pasaules kara tematu aktuālu uztur 16. marts, 8. un 9. maijs, holokausta upuru piemiņas pasākums un atceres diena 30. novembrī un 4. jūlijā. To, ka vēsture nav tikai latvieši Padomju armijā, latvieši vācu armijā, holokausts un Herberts Cukurs, var jau redzēt arī grāmatā. Lai gan es par Cukuru rakstīju, un viņa vārds vispār publiskajā telpā noturīgumu ir saglabājis vēl līdz mūsdienām. Bija svarīgi, ka iepriekšējā grāmata, kas guva lielu atzinību un piedzīvoja trīs tirāžas, iznāca tieši 2014. gadā, jo tad vēl dzīvi bija vairāk aktīvu aculiecinieku, taču viņu paliek arvien mazāk. Par šiem notikumiem svarīgi ir runāt arī jaunās paaudzes dēļ, jo temati, kas 90. gados bija sabiedrības un mediju intereses centrā, – piemēram, Konrāda Kalēja lieta, latviešu iesaiste holokaustā, policijas bataljoni, 21. un 18. bataljona prāvas, konkurss par Konstantīna Čakstes pieminekli -, ir sveši jauniešiem.

90. gados sabiedrība pārzināja kontekstu, saprata diskusiju, problēmas, bet tagad paaudzes mainās, un jaunajai paaudzei šo zināšanu nav un viņai jāgūst tās no jauna.

Vai šī nezināšana noved pie aizmiršanas vai pie mitoloģizācijas?

Ir iespējami abi gadījumi, tāpēc ir svarīgi šie vēsturnieku pētījumi un tas, lai tie nonāktu plašākā apritē. Kolēģi teikuši, ka Latvijā 20 profesionāļi raksta 20 vai 30 citiem profesionāļiem. Piemēram, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – tie jau ir iznākuši 28 sējumos, bet daudzi ir teikuši, ka šie izdevumi vai nu nav pieejami, vai arī uzrakstīti specifiskā zinātniskā valodā un varbūt tik lielu mērķauditoriju nesasniedz. Mums, vēsturniekiem, ir svarīgi strādāt, lai zināšanas par vēsturi izplatās, lai nav šīs aizmiršanas.

Vēstures vienkāršošana jau ir neizbēgama, publika jau arī pieprasa kaut kādus vienkāršos stāstus.

Varu minēt vienu piemēru – Latvijas Televīzijā Mārtiņš Ķibilds raidījumā “Atslēgas” un Jānis Kerēvics raidījumā “Latvijas lielākie noslēpumi” stāstīja par Latvijas Centrālo padomi un Latvijas nacionālajiem pēckara partizāniem, un abi autori šos tematus pasniedza pilnīgi atšķirīgi. Tur mitoloģizācija gāja abos virzienos, tikai vienam ar plusa, otram ar mīnusa zīmi. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu profesionāli pētījumi.

Man dažkārt rodas iespaids, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši karu, to uztver kā traģēdiju un raugās uz to kā uz savu traģisko pieredzi un mazāk skatās uz kaut kādiem varoņmītiem. Vai nav tā, ka mūsu sabiedrībā – gan krievu, gan latviešu pusē – sāk veidoties divu veidu varoņmīti, kuros abos ir sava bīstamība par Otro pasaules karu, kas ļauj aizmirst problēmas?

Tā būtu tā vienkāršotā izpratne. Negribētu sabiedrību sadalīt divās daļās, jo, ja runājam par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, tad mūsdienu Latvijā redzam vienu sabiedrības daļu, kurai īstenībā nav nekādas Latvijas Otrā pasaules kara vēstures pieredzes, jo viņi Latvijā ieradušies kara beigās vai pēc kara, vai arī ir to cilvēku pēcnācēji, kuri te bija iepludināti. Ja raugāmies uz to, kas te notika tieši kara laikā, to ainu redzam daudzšķautņaināku, tajā iesaistīti daudzu tautu pārstāvji.

Ir neizbēgami, ka cilvēki grib pieķerties kaut kādiem varoņmītiem, bet uz lietām jāskatās līdzsvaroti.

Runājot par, piemēram, Herbertu Cukuru, ir jāatzīst gan viņa izcilie sasniegumi Latvijas aviācijā, gan tas, ka viņš dienēja un ieņēma augstu amatu bēdīgi slavenajā Arāja komandā. Nebūtu pareizi arī likt galvu smiltīs un kaunēties, ka mēs esam bijuši vienā vai otrā armijā. Protams, tā bija traģēdija, tā bija nelikumīga mobilizācija gan leģionā, gan Sarkanajā armijā, bet mums bija savi varoņi militārā jomā, un arī par viņiem es rakstu. Piemēram, kapteinis Miervaldis Ādamsons vai majors Ernests Laumanis, kuri varonīgi cīnījās, un tā nav viņu vaina, ka viņi karoja leģionā, nevis Latvijas armijā. Tāpat arī Ssarkanajā armijā bija karavīri, kas saņēma augstākos PSRS apbalvojumus. Protams, viņu nacionālais noskaņojums vai pārliecība bija atšķirīga, bet tā ir mūsu vēsture, mēs esam tiesīgi to zināt, par to ir jārunā un zināšanas jāizplata.

Gan nacisti, gan padomju vara centās vēlāk daudz ko uzvelt vietējām Austrumeiropas tautām. Vai Otrais pasaules karš no Krievijas puses nekļūst par rīku, lai attaisnotu kaut kādas realitātes Latvijā, kas varbūt nav vēlamas?

Kolēģi jau ir pētījuši dažādas dezinformācijas kampaņas. Domāju, ka pamatproblēma ir tā, ka Krievija cenšas novērst uzmanību no iekšpolitiskām problēmām, veidojot ārējos ienaidniekus. Pēc 50 gadus ilga okupācijas perioda mēs cenšamies objektīvi izprast mūsu sarežģīto vēsturi un saduramies ar dažādām problēmām un pretrunām, kuras nav viegli izskaidrojamas vai saprotamas gan pašiem, gan sabiedrībai Rietumos, gan Austrumos. Un Krievija, protams, to izmanto. Kopā ar Kārli Kangeru un Rudīti Vīksnu mums ir monogrāfija par Salaspils nometni, par šo tematu man ir stāsts arī jaunajā grāmatā. Tas laiks bija drausmīgs, un ir ļoti grūti uzrakstīt par Baltkrievijas bērnu ciešanām un bojāeju Salaspilī. Taču, ja mēs gribam par šo nometni rakstīt, mums ir jāraksta gan par tiem padomju pārspīlējumiem, mītiem, jāizskaidro, cik ticama ir bērnu indēšana ar arsēnu un kādi motīvi bija asins ņemšanai – tas ir mūsu darbs.

Cik liela ir Latvijas iedzīvotāju vēlme runāt par neērtiem jautājumiem, sevišķi par latviešu dalību kara noziegumos?

Esmu saskāries ar ļoti dažādām Latvijas sabiedrības grupām un tendence vienmēr ir sevī vai savā ģimenē, savu piederīgo lokā saskatīt upurus. Kolēģi to ir saukuši par cīņu par pirmo vietu uz upuru pjedestāla. Nākamā lieta ir izvairīšanās runāt par neērtiem jautājumiem, taču problēma ir tāda, ka, ja mēs paši par tiem nerunājam, tad runā citi. Katram būtu jāsāk pašam ar sevi, jānoskaidro šie jautājumi, lai cik nepatīkami tie kādam būtu, un tikai tad var pārmest citiem. Ja mēs runājam par Krieviju, tur ir problēma, ka tur absolūti gandrīz vai vispār nekas tāds nenotiek. Mums tagad arī veidojas jauni mīti. Kaut vai tā pati čekas aģentu kartotēka – tagad ir cilvēki, kas televīzijas raidījumos saka, ka viņi neko nav zinājuši un noliedz sadarbību, bet tas neizklausās pārāk ticami. Ir arī tādi, kas intervijās nāk ar atklāsmēm, saviem atklājumiem. Katrs jau cenšas savu darbību attēlot pēc iespējas labāk, jo īpaši ar tādu laika distanci.

Viena no tēmām, kas iezīmējas grāmatā, ir kara nodarītie postījumi un arī nevēlēšanās abām pusēm uzņemties atbildību pārrakstīt vēsturi, lai izvairītos izskaidrot, kāpēc šie postījumi bijuši. Cik ļoti Latviju izpostīja Otrais pasaules karš un vai mēs vispār atceramies skaidrojumu, kur pazudusi daļa Latvijas vēstures – ja aizbraucam uz Liepāju, uz Jelgavu vai Rēzekni, mēs redzam pilsētas, kuru daļas ir vispār bez vēstures.

Grāmatā skaru arī cīņu epizodes Latvijas teritorijā, piemēram, kauju par Liepāju 1941. gadā vasarā, 1944. gadā, kad Latvijā atgriezās Sarkanā armija, daļa Rīgas tika pilnībā izpostīta, karā 80% Jelgavas tika nopostīta. Padomju laikā mēs lasījām vai mums stāstīja, ka vācieši visu ir uzspridzinājuši, bet par tādu Rēzeknes bombardēšanu neviens neko nerunāja. Trimdas literatūrā mēs varam lasīt kaut ko pilnīgi pretēju, ka visur ir vainojams padomju karaspēks un varbūt kaut kādas vācu veiktās spridzināšanas nemaz nav pieminētas. Jelgavā un Vidzemes cīņu gaitā ir gadījumi, kad vietējie iedzīvotāji centās novērst kaut kādas aizdedzināšanas, kas daļēji izdevās. Kā to vērtēt? Situācijas ir dažādas.

Piemēram, cīņā par Liepāju 1941. gada jūnija beigās vietējie komjaunieši un strādnieku vienības ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas pie Liepājas tirdzniecības kanāla. Viņiem aizmugurē bija Liepājas vecpilsēta, un vācu uzbrukuma rezultātā tas viss tika iznīcināts. Protams, var spekulēt un arī paši vietējie Liepājas arhitektūras pētnieki ir teikuši – ja tāda nemākulīga pozīciju izvēle nebūtu bijusi, tad vecpilsēta būtu cietusi daudz mazāk. Jautājums ir, vai tā saucamie padomju varas aktīvisti, kuri uzskatīja, ka aizstāv savu dzimteni, savu pilsētu, to darīja adekvāti vai ne. Ja runājam par Jelgavas nopostīšanu – tur kopā ar vācu armiju cīnījās arī latviešu karavīri – 15. divīzijas apmācību brigāde, kas bija dislocēta Jelgavā. Gandrīz visa pilsēta tika iznīcināta. Kam bija vairāk tiesību vai pamata iesaistīties vienā vai otrā situācijā kara darbībā? Mēs nevaram to tagad izvērtēt. Un ir arī jāsaprot, ka

tagad jau ir viegli to pateikt, jo mēs zinām tās sekas, taču cilvēkus pieņemt vienu vai otru lēmumu motivēja tā brīža situācija, ne jau tie apsvērumi, kurus mēs šodien varētu lietot.

Visvairāk vēsturnieki pētījuši kara noziegumu tēmu. Ko tieši no šīs tēmas tu vēlējies uzsvērt, kādas pārdomas skatītājos raisīt?

Rakstu gan par holokaustu, kur iesaistījās vietējā latviešu palīgpolicija un iedzīvotāji, gan par bēdīgi slaveno Vasīlija Kononova lietu – Mazo Batu sādžas iedzīvotāju nogalināšanu, kuru vidū bija sievietes un arī viena grūtniece, gan par padomju kaujinieku vienību “Sarkanā bulta” Kurzemē, kuru veidoja arī vietēji iedzīvotāji, kuri arī veica šos noziegumus. Pirmkārt, ir jāsaprot un skaidri jānodala – viena lieta ir karavīri frontē, kas karo, un cita lieta ir tie, kuri dara pavisam ko citu, arī nogalina civilistus. Un Kononova gadījums spilgti parāda, ka neatkarīgi no tā, ka viņš bija nosacīti sabiedroto puses pārstāvis, lai gan es nodalu Rietumu sabiedrotos un Padomju Savienības sabiedrotos, tad arī šo sabiedroto noziegumi ir jāuzskata par noziegumiem pēc izdarītā rakstura būtības, nevis jāvadās pēc principa, ka uzvarētāju netiesā. Arī starptautiskā tiesu prakse to ir apstiprinājusi.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai turpināsi strādāt pie Otrā pasaules kara, un ko lasītāji var sagaidīt no tevis gan zinātnes laukā, gan ārpus tā?

Esmu uzsācis darbu pētniecības projektā – kā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais viespētnieks piedalos valsts pētījumu programmā, kas skar arī sabiedrības izturēšanos, pretestību Otrā pasaules kara laikā. Plānoju arī uzrakstīt jaunu grāmatu par kureliešiem, jo, lai gan trimdā pētījumi ir bijuši un ir publicēti atsevišķi raksti vai grāmatas, pēdējo 25 gadu laikā daudz kas ir nācis klāt – gan trimdā savāktas rakstiskas liecības, kas līdz šim pētniecībā nav izmantotas, gan arī čekas krimināllietas, gan Rubeņa fonda, kas Kurzemē aktīvi darbojas, savāktie daudzie aculiecinieku stāstījumi. Tāpēc mums ir iespēja restaurēt notikumus un parādīt arī to, ka ģenerāļa Kureļa grupas vēsture nav tikai 1944. gada 14. novembris – paša štāba apcietināšana un grupas izklīdināšana – , bet tās darbība ir bijusi izvērsta daudz plašāk – ir bijušas atbalsta militāras vienības plašākā Kurzemes teritorijā, ir leitnanta Rubeņa bataljona pretestība vāciešiem no 1944. gada 18. novembra līdz 9. decembrim pie Zlēkām un Rendas, un to arī var dokumentēt gandrīz vai pa dienām. Tur ir arī dažādas pretrunas un neskaidri jautājumi, kas ir jāskaidro. Plānots, ka pēc nepilna gada vai gada jauna grāmata par šo tēmu sasniegs lasītājus.

Zviedrijā radīta aplikācija mūziķiem maksās avansā

Ierastā mūzikas industrijas kārtība, kad jaunie izpildītāji interesi un sadarbības piedāvājumus no pasaules līmeņa ietekmīgām ierakstu kompānijām pārsvarā saņem tikai pēc veiksmīga radio hita, drīzumā varētu krasi mainīties – Stokholmā radītā, mūzikas izplatīšanai paredzētā aplikācija ‘’Amuse’’ plāno mūziķiem maksāt avansā.

Kompānija ar programmu ‘’Fast Forward’’ nāca klajā šī gada februāra sākumā un tās pamatā ir ierīce, kas ņem vērā vispārējus mūzikas patēriņa datus un precīzi izskaitļo to, cik izpildītājs vai grupa varētu tikt klausīts jeb strīmots nākamo sešu mēnešu laikā. Pēc šī ‘’potenciāla aprēķina’’ izpildītājs saņem arī attiecīgu samaksu, vēsta The Rolling Stone.

Izpildītāji, kas izmantos programmu, spēs apskatīt savu aprēķināto honorāru tieši no aplikācijas un turpat arī to saņemt.

 ‘’Ierakstu kompānijas maksā saviem klientiem avansā, bet neviens nedoma par mazākiem izpildītājiem. Situācija, kad neatkarīgs izpildītājs pēc tikšanās ar izdevēju saņem avansu ir fantāzija,’’ stāsta ‘’Amuse’’ priekšsēdētājs Djego Farja (Diego Farias).

Zviedru kompānijas paziņojumā teikts, ka viņu radītā sistēma spēj vienlaikus automātiski analizēt vairāk kā 27 miljardus individuālu klausījumu.

‘’Amuse’’ aplikācija radīta 2015. gadā un ātri piesaistīja mūzikas industrijas uzmanību, pateicoties izpildītājiem draudzīgajai perspektīvai – mūzikas izdevējs ļauj izpildītājiem bezmaksas izplatīt skaņdarbus lielākajos straumēšanas un lejupielādes servisos, kā arī dod tiem iespēju paturēt visus ienākumus un autortiesības.

 

Parīzes karstais saraksts/ Paris Hot List

(For English version please scroll down the page)

Parīze ir magnēts, lai cik reižu turp dotos, tā vilina atkal. Ar savu neatkārtojamo enerģiju, kultūras un gastronomisko mantojumu, mainīgo atmosfēru, no sajūsmas līdz kārtējiem protestiem  – tā ir savdabīga kontrastu meka. Sešas vietas, kur smelties radošu enerģiju, lai nepazustu lielpilsētā un iedvesmotos no jauna.

Merci (111 Boulevard Beaumarchais)

Jūs varat izlaist Eifeļa torni, bet Merci apmeklējums vēsturiskā Marais rajona sirdī ir teju obligāts. Joprojām veins no labākajiem konceptveikaliem pilsētā. Ar stilīgu lietoto grāmatu tirgotavu tā kafejnīcā, līdz kārdionošākajiem mājas lietu atribūtiem, modei un aksesuāriem. Vieta, kur ik reizi iespējams atrast autentiskumu un svaigumu dizainā, jo te kuplā skaitā pārstāvēti daudzi jaunie dizaineri no visas pasaules. Ribu raibākā publika starp apmeklētājiem veido pati savu modes mēli, iedvesmojot dzīves krāsainībai un mudinot uzdrīkstēties domāt “ārpus kastes”. Nosaukums veltīts kā pateicība dzīvei, talantam un radošajiem prātiem, kas ļauj Merci nemainīgi saglabāt autentiskuma elpu.

Maison Plisson (93 Boulevard Beaumarchais)

Pāris soļu attālumā no Merci nav iespējams palaist garām delikatešu paradīzi. Filipa un Delfīnes Plisonu radītais veikals simbolizē viņu vēlmi iepazīstināt gardēžus ar labāko, un svaigāko, produkciju, kas nonāk veikalu plauktos tikai pēc rūpīgas pašu saimnieku atlases. Viņi dodas pie ražotājiem, degustē, izzina un tikai tad piedāvā pircējiem. Lokālās produkcijas daudzveidība žilbina acis un mute ātri vien piepildās siekalām. Ņemiet svaigu bageti, kādu no neskaitāmajiem dažādu vecumu nogatavinātajiem sieriem, sezonālus dārzeņus un voila! – viss vajadzīgais piknikam, kuru var ieturēt netālu esošajā Vogēzu laukumā, gatavs!

Librairie du Globe (67 Boulevard Beaumarchais)

Kāpjat pāri slieksnim un gandrīz iekrītat grāmatu pazemē! Viena no interesantākajām grāmatveikalu ieejām – tradicionālā sliekšņa vietā grīdu sedz stikls, dodot iespēju ielūkoties grāmatnīcas pagrabstāvā. Reibinoši un vilinoši, pazust te var uz ilgu laiku. Librairie du Globe veikals specializējas krievu literatūrā, te ir daudz gan uz franču valodu tulkoto darbu, gan oriģinālvalodā esošie. No klasikas līdz mūsdienu aktuālajiem autoriem, plaukti pilni grāmatu pērļu, bauda acīm un garam. Veikals kalpo kā grāmatmīļu tikšanās vieta, kur pārrunāt lasāmvielu aktualitātes un satikt mūsdienu atzītākos krievu rakstniekus, kas te ir regulāri viesi. Klusinātais apgaismojums un hipnotizējošās videoprojekcijas nojauc realitātes sajūtu un te viegli aizķerties uz vairākām stundām.

The Hoxton (30-32 Rue du Sentier)

Nesen atvērtā naktsmītne, kas apvieno modernu urbānu vidi ar Francijas šarmu vilina gan ar ērto atrašanos vietu (2. rajons, desmit minūšu kājām gājiena attālumā no Tirelī un Marē), gan jauneklīgi stilīgo atmosfēru. 18. gadsimtā celtā arhitekta Nicolas d’Orbay iespaidīgā ēka nu ieguvusi otru elpu, atklājot autentiskas detaļas – rūpīgi restaurētās kāpnes, oriģinālās grīdas un citus interjera elementus, radot saskaņu ar mūsdienīgu dizainu. Brokastis tiek servētas papīra maisiņos un atstātas pie numuriņa durvīm – tā, lai petit déjeuner neaizņemtu ilgu laiku un ātrāk varētu ienirt pilsētas ielās. Plašajā un stiklotajā foajē zonā valda nemitīgs burziņš – brīvdienās te pulcējas laisko pusdienu cienītāji, kuras piedāvā turpat esošais restorāns, bet darba dienu vakaros tiek malkots aperitīvs plašajā dārzā (jā, pat ziemā!). The Hoxton vilina tos ceļotājus, kas sevi labprātāk uzskata par pasaules izzinātājiem, ne tūristiem.

Clamato (80, rue de Charonne)

Karstākā jūras velšu vieta pilsētā – svaigie gardumi tiek piegādāti no St Jean de Luz, Concarneau, l’Ile d’Yeu. Tiek servētas savvaļas austeres, tāpēc obligāti jānogaršo bagātīgā jūras velšu plate. Rezervācijas netiek pieņemtas, tāpēc te zum un mudž gluži kā bišu stropā. Ieteikums – doties uz ēstuvi laicīgi, pierakstīties rindā un gaidot galdiņu, doties uz pāri ielai esošo bāru Septieme Cave, kur aperatīvā izvēlēties kādu no dabīgo vīnu bagatīgā klāsta. Gan bārs, gan restorāns ir pavisam nelieli, buržiņš labākajās francūžu tradīcijās ar plecu pie pleca pat svētdienas vakarā! Abas vietas kūrē trendīgākā Parīzes restorāna Septieme īpašnieks un šefpavārs Bertrand Grebaut, kam piemīt spēja piešķirt savām vietām absolūtas gastronomijas mekas oreolu. Tā kā rezervēt galdiņu Septieme ir vēl sarežģītāk nekā skatīt Monas Lizas oriģinālu bez simts cilvēku klātbūtnes, tad demokrātiskais Calmato ir lieliska iespēja uzķert Bertrand Grebaut rokrakstu un baudīt lielisku kulināriju Parīzes labākajās šībrīža tradīcijās.

Vantre (19, Rue de la Fontaine au Roi)

Mūsdienīgs bistro, kur tikt pie galdiņa ir must have uzdevums. Pusdienas vai vakariņas, ēdiens ir svētki garšas kārpiņām, savukārt vīnmīļi novērtēs vairāk nekā 1000 vīnu karti.  Pēc maltītes vērts izlocīt kājas pastaigā pa Canal Saint-Martin, kas pamazām kļūst par vienu no trendīgajiem pilsētas rajoniem, taču nezaudējot laika nobružājumu. Vērts ļauties nejaušībai, nenospraužot mērķi – tā var uziet īstenas pērles, turklāt kanāls kalpo kā orientieris, kas neļauj nomaldīties. Apmēram reizi desmit gados kanāls tiek nosusināts, lai veiktu ģenerātīrīšanu – tā ir vesela izrāde, kas piesaista simtiem ziņkārīgo, gultne atklāj vispārsteidzošakās lietas, no noslīcinātiem motorolleriem līdz zelta monētām. St Martin savdabīgais nobružājums piesaista bohēmisku publiku un Vantre kalpo kā pierādījums, ka šībrīža karstākās adreses nereti paslēpjas rajonos, kuros mutuļo radoša izaugsme, ne noslīpēta perfekcija.

 Paris Hot List

No matter how many times you go there, Paris is a magnet that attracts you again and again. With its unique energy, cultural and gastronomic heritage, varying atmosphere, from elation to yet another protest – it is a peculiar mecca of contrast. Six places to gather creative energy in order to not get lost in the big city and get inspired again.

Merci (111 Boulevard Beaumarchais)

You can skip the Eiffel Tower but visiting Merci in the heart of the historic Haut-Marais district is essentially a must. It is still one of the top concept stores in town. With a stylish used book store in its cafe, to the most intriguing homeware attributes, fashion, and accessories. A place where you can always find authenticity and freshness in design as many young designers from all over the world are represented here. The most colourful of visitor crowds creates its own fashion runaway, inspiration for the colour of life and encouraging others to dare to think outside the box. The name is like a devotion to gratitude for life, talent, and creative minds that allow Merci to continuesly keep the breath of authenticity.

Maison Plisson (93 Boulevard Beaumarchais)

A few steps away from Merci, it’s impossible to miss this delicacy paradise. The shop created by Philippe and Delphine Plisson symbolizes their desire to introduce gourmands to the best and freshest produce that comes to the store shelves, only after careful selection by the owners themselves. They go to the producers, taste test the products, explore, and only then offer them to their customers. The variety of local produce dazzles eyes, and mouths quickly fills with saliva. Take a fresh baguette, one of the countless matured cheeses of different ages, seasonal vegetables and voila! – you have all you need for a picnic which can be held in the nearby Place des Vosges!

Librairie du Globe (67 Boulevard Beaumarchais)

Step over the threshold and almost fall into an underworld of books! One of the most intriguing entrances to a bookstore – instead of the traditional entrance, the floor is covered in glass, allowing you to look into the bookstore’s basement.  Dizzying and tempting, it’s possible to be lost here for a long time. The Librairie du Globe bookstore specializes in Russian literature, with many French-translations as well as original language works. From classics to contemporary authors, shelves full of book pearls, delight the eyes and spirit. The shop serves as a meeting point for book lovers to discuss topical contemporary literature and meet the most renowned Russian writers who are regular guests here. Silent lighting and hypnotic video projections tear down the feeling of reality and it’s easy to get stuck here for hours.

The Hoxton (30-32 Rue du Sentier)

A recently opened accommodation combining a modern urban environment with the charm of France attracts both with its convenient location (2nd District, ten-minute walk from Tuileries and Le Marais) and a youthfully stylish atmosphere. Built in the 18th century, this impressive building by the architect Nicolas d’Orbay has now gained a second breath, revealing authentic details – carefully renovated stairs, original floors, and other interior elements, while being in harmony with contemporary design. Breakfast is served in paper bags and left at the door of the room, thus petit déjeuner does not take a long time and it’s possible to dive into the streets faster. The spacious and glassed lobby area prevail an unbroken party – over the weekend lovers of the lazy lunch offered by an on-site restaurant gather here, but in weekday evenings, an aperitif is enjoyed in the spacious garden (yes, even in winter!). The Hoxton attracts those travelers who consider themselves world explorers rather than tourists.

Clamato (80, rue de Charonne)

The hottest seafood spot in town – fresh delicacies are delivered from St Jean de Luz, Concarneau, l’Ile d’Yeu. As wild oysters are served, it is mandatory to taste the rich seafood plate. Reservations are not accepted; thus, the buzz and swarm are just like in a beehive. Recommendation – go to the restaurant early, sign up in the queue and while waiting for a table, cross the street to the bar Septieme Cave where you can choose from a rich selection of organic wines. Both the bar and the restaurant are very small, and the soirée is in the best French tradition, shoulder to shoulder, even on Sunday evening! Both places are curated by Bertrand Grebaut, the owner and chef of the trendy Paris restaurant Septieme, who has the ability to give his places an absolute gastronomic mecca aura. As it is even more difficult to book a table in Septieme than to see the original Mona Lisa without the presence of one hundred other people, the democratic Clamato is a great opportunity to capture Bertrand Grebaut’s signature and enjoy a great food experience in the best contemporary Parisian traditions.

Vantre (19, Rue de la Fontaine au Roi)

A modern bistro where getting a table is a must. Lunch or dinner, the meal is a feast for the taste buds, and wine lovers will appreciate a menu with more than 1,000 wines. After the meal, it is worth wandering around Canal Saint-Martin which is gradually becoming one of the trendiest city areas while simultaneously not losing its natural shabbiness. It is worth being open to chance without setting a goal – it is possible to discover real pearls here, besides the canal serves as a landmark that does not let you get lost. Approximately every ten years the canal is drained for a cleaning – it is a whole show that attracts hundreds of curious people as the canal bed reveals striking things, from drowned scooters to gold coins. St Martin’s quaint shabbiness attracts a bohemian audience and Vantre serves as proof that the hottest addresses are often hidden in the districts where, instead of designed perfection, bubbles creative growth.

I’m grateful to AirBaltic for the collaboration in making this material.

Seminārs Kuldīgā. 02.03.2019.

Sadarbībā ar METRO Coworking Kuldīga aicinu visus interesentus (mammas, tētus, vecvecākus, auklītes, bērnudārza audzinātājus, skolotājus, .. ) uz semināru cikla “Montessori metodes iedvesmota darbošanās ar bērniem” otro nodarbību “No skaņu spēlem līdz rakstīt un lasītpriekam”.

Nodarbībā varēs iepazīties ar Montessori materiāliem, kas veicina valodas attīstību, un uzzināt, kā darboties ar bērnu no dzimšanas līdz skolas vecumam, lai veicinātu viņa rakstīt un lasītprasmi. Būs iespēja uzzināt, kā interesantā veidā gan mazus, gan sākumskolas vecuma bērnus iepazīstināt ar gramatiku.
Iegūsi daudz praktisku ideju, kuras izmantot, esot kopā ar bērnu! ??

Seminārs notiks 2. martā no plkst. 11.00 līdz 15.00, Kuldīgā, METRO Coworking Kuldīga, Liepājas ielā 8.

Dalības maksa, kurā iekļauta kafijas pauze un izdales materiāli: 15 EUR
Pieteikšanās pa tālr. +371 2 9445728
Vietu skaits ierobežots.

Uz tikšanos,
Evelīna ??

Kristietim jāmācās rūpīgi atšķirt Bauslību no Evaņģēlija

“Es sacīju Pēterim visu priekšā: ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” [Gal.2:14]

Kristietim jāmācās rūpīgi atšķirt Bauslību no Evaņģēlija

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

Ģimnāzijas skolēni teicami startē novadu matemātikas olimpiādē

1492776865_928.jpg

Siguldas Valsts ģimnāzijā 15.februārī norisinājās novadu matemātikas olimpiāde, kurā godalgotas vietas ieguva Siguldas Valsts ģimnāzijas skolēni. Olimpiādē pulcējās teju simts 5.–8. klašu izglītojamie no Siguldas, Garkalnes un Carnikavas novadiem, lai vienlaicīgi ar daudziem citiem skolēniem visā Latvijā atrisinātu piecus uzdevumus piecu stundu laikā. 

1.vietu izcīnīja 7.b klases skolniece Annija Paula Meņģele un 8.b.klases skolniece Annija Patrīcija Paugule (skolotāja Inra Upīte-Dambīte). 2.vietu ieguva 7.d klases skolnieks Kārlis Edvards Veide (skolotāja Ārija Viļuma) un 8.b klases skolniece Annija Rulle-Titava (skolotāja Indra Upīte-Dambīte). Savukārt 3.vieta 7.b klases skolniekam Viesturam Zemlītim, 8.b klases skolniekiem Krišjānim Gercānam un Rinaldam Siņicinam (skolotāja Indra Upīte-Dambīte).

Paldies skolotājiem un skolēniem par ieguldīto darbu!

Informāciju sagatavoja:
Siguldas Valsts ģimnāzijas
Matemātikas un informātikas metodiskā centra vadītāja
Laila Zinberga

Meli vai patiesība: „hyphen” sabojājot iPhone

„Pamēģiniet, izmantojot balss ievadi, pateikt savam iPhone piecreiz no vietas „hyphen” (defise), un tad redzēsiet, kas notiks” — iespējams, ka tādu īsziņu esat saņēmis vai saņemsiet no kāda sava paziņas.

No vienas puses — mēle niez pamēģināt, kas un vai vispār kaut kas notiks. Ja tā nav taisnība, kāpēc gan kāds dod tik jocīgus padomus?

 

 

No otras puses tā kā mazliet bail — ja nu tiešām ar iPhone notiks kas slikts? Tādas bažas var šķist smieklīgas, bet nedrīkstam aizmirst, ka reiz ziņas paralizēja Sony PlayStation un ka šī nebūtu pirmā reize arī Apple viedtālruņiem: jau piedzīvots, ka 1970. gada 1. janvāra datuma iestatīšana izraisīja nepārtrauktu iPhone pārstartēšanos. To problēmu Apple novērsa, bet varbūt tagad līdzīgs efekts ir defisei?

Kā tad ir — vai tiešām piecreiz no vietas pateikts vārds „hyphen” var nodarīt ko ļaunu jūsu viedierīcei iPhone? Kaspersky Lab to pārbaudīja un var pamatoti teikt:

 

 

Jā, kaut kas tiešām notiek. Šķiet, ka piecreiz no vietas pateikts vārds „hyphen” izraisa iOS palaidēja avāriju, un parādās sākuma ekrāns. Taču tālrunis turpina darboties, jūs nezaudējat informāciju, tādēļ varat uzskatīt, ka piecreiz pateikts vārds „hyphen” nekaitēs jūsu iPhone — varat pats to izmēģināt, ja vēlaties.

Kaspersky Lab speciālisti pat izveidoja teksta datni un tad piecreiz pateica „hyphen”, lai redzētu, vai šīs datnes atvēršana izraisīs informācijas zudumu. Pēc vārda „hyphen” atkārtošanas un palaidēja avārijas teksts datnē saglabājās, tātad nekāda datu zuduma nebija.

Pārbaudīts, ka minētā parādība ir novērojama modeļiem iPhone 6, 6s, 6s Max, 8, X un XS Max ar iOS 12.1. Vēl konstatēts, ka modelim iPhone SE ar iOS 10.3.1 tās nav — iespējams, ka kļūme parādījusies kādā no jaunākajām iOS versijām.

Verdikts: taisnība. Ja, izmantojot balss ievadi, piecreiz pasaka viedtālrunim „hyphen”, notiek iPhone avārija, bet tādēļ nav jāuztraucas, jo nekādu citu seku tam nav.

Noliktavas darbinieks (veikalā t/c Spice Home)

Darba devējs: cenuklubs.lv SIA

Darba līguma veids: Pilna laika

Atrašanās vieta: Jaunmoku iela 13, Rīga

Darbam cenuklubs.lv veikala noliktavā, t/c Spice Home (Jaunmoku iela 13, Rīgā) Pienākumi: Pieņemt un izkraut preces pēc to piegādes noliktavā un noliktavas teritorijā Rūpēties par kārtību noliktavas teritorijā Uzskaitīt noliktavā esošās preces, piedalīties noliktavas inventarizācijās Prasības: Atbildības sajūta, spēja strādāt komandā Precizitāte un godīgums Piedāvājam: Stabilu darbu augošā uzņēmumā Sociālās garantijas un algu vienmēr laikā Īpaši izdevīgu […]

Karjeras attīstības atbalsta pasākums „Ražots Latvijā”

19. februārī Madlienas vidusskolā projekta nr. 8.3.5.0/16/I/001 “Karjeras atbalsts vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs” ietvaros notika karjeras attīstības atbalsta pasākums „Ražots Latvijā” ar meistarklasi „Stikla brīnumi.”

Pie Madlienas vidusskolas skolēniem bija ieradušies stikla pūtēji no Ventspils. Stikla pūtējs – meistars Andrejs Virbulis publiku atraktīvi iepazīstināja ar stikla pūtēja profesijas amata noslēpumiem. Jautājumiem un atbildēm mijoties, tika uzzināta interesanta informācija par stikla apstrādi un stikla pūtēja profesiju, pareizo atbilžu autoriem tika balviņas. Dažiem drosmīgajiem tika dota iespēja izmēģināt savus spēkus stikla burbuļu pūšanā. Drosminieki bija vairāki, kas izmēģināja šo seno profesiju.
Uzzinājām, ka Latvijā nemaz nav tādas stikla pūtēju skolas. Lai iegūtu atbilstošas zināšanas un prasmes, Andrejs Virbulis devies 3 gadus garās mācībās uz Krieviju, bet atzīst, ka stikla pūšana ir profesija, kura jāmācās visu mūžu. Galvenā īpašība šajā profesijā ir pacietība, un Latvijā ir tikai 3 vietas, kur nodarbojas ar stikla izstrādājumu radīšanu – Ventspilī, Jūrmalā un Līvanos. Meistars ļoti lepojas ar savu mācekli Artūru Rožinski, kas 3 gada laikā jau ir kļuvis par īstu stikla pūtēju. Par Artūra meistarību mēs varējām pārliecināties klātienē, jo 10 minūšu laikā visu acu priekšā tapa mākslas darbs – mīļš sunītis, kas tika uzdāvināts skolas karjeras konsultantei Ilzei.

Pasākuma noslēgumā bija iespēja apskatīties nelielu suvenīru izstādi un arī iegādāties stikla brīnumiņus.

Pedagogs karjeras konsultants Ilze Smilškalne

Kā izveidot materiālu komplektu presei

Veidojot saturu gamedev.lv, ļoti bieži saskāros ar pašmāju izstrādātāju nepietiekami sagatavotu informāciju, lai to varētu ērti izmantot tālāk, satura radīšanas vajadzībām.

Lai arī neuzskatu sevi par žurnālisti, kura zina visas nianses, tomēr laika gaitā ir sakrājies viedoklis par to, kam noteikti vajadzētu pievērst uzmanību, ja esi spēļu izstrādātājs un gribi, lai par Tevi raksta un vēl nevari atļauties noalgot mārketinga profesionāli. To visu ir iespējams izdarīt pašiem, tikai jāatrod tam laiks un jāsaņemās to izdarīt, ja vien pašam nav dziļa pārliecība, ka tas ir izniekots laiks. Mana pārliecība – labāk noziedo vienu dienu no spēles izstrādes šo materiālu sagatavošanai. Spēle tik ļoti no tā necietīs, bet pieejamība Tev un Tavai spēlei gan. Tā nav informācija, kuru gatavo tikai un vienīgi lieli uzņēmumi, pat tad, ja esi pavisam mazs neatkarīgais spēļu izstrādātājs, kuram tas ir tikai hobijs līdzās pamata darbam, ir vērts tādu sagatavot.

Centīšos uzkaitīt gan nepieciešamās lietas, kuras iekļaut, gan veidus kādos tos izveidot kopā ar gataviem pašmāju piemēriem. Sākšu ar lietām, kuras, manuprāt, noteikti vajadzētu iekļaut preses materiālu komplektā.

Īsumā preses materiālu komplekts ir vienkopus pieejama informācija par tavu produktu, šajā gadījumā spēli un uzņēmumu, lai žurnālistiem (un ne tikai) nebūtu jāmeklē nepieciešamā informācija dažādās vietās, ja vien to vispār ir iespējams atrast. Arī spēļu apskatītājiem tas var krietni atvieglot darbu, tādējādi tas palielinās iespējas, lai Tava spēle tiktu apskatīta, vai arī apskatīta pilnvērtīgāk.

Ko iekļaut preses materiālu komplektā?

Faktus. Visu pamata informāciju par spēli un izstrādātāju. Spēles relīzes datums, cena, pieejamās platformas, izplatītājs, mājas lapa, sociālie tīkli, kontaktinformācija, saņemtie apbalvojumi un nominācijas. Īsumā pastāsti arī par savu uzņēmumu, spēles raksturīgākajām iezīmēm. Pietiks ar vienu līdz diviem paragrāfiem.

Vizuālos materiālus. Spēles treileri, ekrānšāviņus (bez uzrakstiem un logo, pietiks ar 5-10 ekrānšāviņiem, daži no tiem var būt arī GIF formātā), starp ekrānšāviņiem var būt arī tā saucamās dzīves stila fotogrāfijas (foto, kurā redzams, kā, piemēram, tiek spēlēta jūsu spēle. Ja neproti fotografēt, vari izmantot jau gatavu servisu, piemēram, Frame, vai Placeit) spēles varoni, uzņēmuma logo (vēlams gan krāsainu versiju, gan vienkrāsainu, ja logo to paredz), spēles ikonu, fontu, ja to to atļauj fonta licence.

Komanda. Varat pievienot arī papildus aprakstu par katru spēles izstrādātāju atsevišķi, ar izstrādātāju portretu foto un lomu uzņēmumā.

Publikācijas. Spilgtākie citāti no dažādām publikācijām par spēli un saites uz šīm publikācijām.

Jautājumus un atbildes. Tie var ietvert jautājumus gan par pašu spēli, spēles varoni, gan to, vai spēles mūzika ir pieejama atsevišķi u.tml.

Ātrā spēles kopijas pieprasīšana. Vieta, poga, vai saite uz e-pastu, lai ātri un ērti varētu pieprasīt Jūsu spēles kopiju, lai veiktu tās apskatu.

Spēles demo. Ja Tavai spēlei ir izveidota demo versija, noteikti iekļaujiet arī piekļuvi tai.

Preses relīzes. Iekļaujiet savas pēdējās preses relīzes, kuras esat sūtījuši par saviem jaunumiem.

Dažāda papildus informācija. Varat arī pievienot atsauci, ka sniedzat atļauju jūsu preses materiāla tekstu izmantot komerciāliem nolūkiem un, ka viņi to izmantojot, paši uzņemas par to atbildību. Dažādas papildus saites, piemēram, saite uz jūsu mūzikas autora personīgo mājas lapu, vai saite uz to, kā citi cilvēki spēlē spēli Twitch.

strazdina.lv

Kur sagatavot un ievietot preses materiālu komplektu?

Presskit(), manupārt, ir viens no ērtākajiem un ātrākajiem veidiem, kur bez maksas ievietot visu nepieciešamo informāciju, jo īpaši, ja esi spēļu izstrādātājs.

Mākoņos. Ar to domāju jebkuru mākoņpakalpojuma servisu (Dropbox, Google Drive, Microsoft Onedrive). Galvenais, lai viss ir pārskatāmi un ērti atrodams.Ja negribi, lai šī informācija ir pieejama publiski, izveido to tā, lai var piekļūt ar Tevis iepriekš iedotu atslēgu.

Vari arī sagatavot lejupielādējamu .pdf, bet šajā gadījumā parūpējies atsevišķi par ekrānšāviņiem un video.

Zinu, ka raksta sākumā solīju piemērus no pašmāju izstrādātājiem, bet, kad sāku apmeklēt top (un ne tikai) izstrādātāju mājas lapas, sapratu, ka ir pārāk maz uzņēmumi, kurus varu minēt kā pozitīvus piemērus. Ļoti daudziem pie šīs informācijas sagatavošanas vēl vajadzētu piestrādāt. Vienu gan kā pozitīvu piemēru vēlos minēt Coldwild Games, kur viss ir ļoti pārskatāmi un labi atrodams.

Papildus padoms! Es noteikti pati esmu cilvēks, kurš ļoti bieži pārrakstās un raksta ar kļūdām, bet šādas kļūdas presei paredzēto materiālu sagatavošanā gan nebūs tik piedodamas, tāpēc, noteikti, pirms tā publicēšanas, palūdziet kādam to pārlasīt. Ja šaubāties par savu valodas prasmi to sagatavojot savā ne dzimtajā valodā, varbūt, pat apsveriet noalgot korektoru. Un noteikti atjauno aktuālo informāciju!

Ja Tev ir vēl kāds padoms, ko iekļaut presei paredzētajā materiālu komplektā, vai kā ērtāk to sagatavot, priecāšos par komentāriem.

 

 

 

 

Lielākais mītiņš Jelgavas vēsturē pēc neatkarības atjaunošanas

Pikets%2B2%2Bpamatskola%2Brus%2B20190218

2019.gada 18. februārī Hercoga Jēkaba laukumā notika lielākais protesta mītiņš Jelgavas vēsturē pēc neatkarības atjaunošanas. Jelgavas 2. pamatskolas vecāki, bērni un atbalstītāji protestēja pret skolas slēgšanu skolu tīkla optimizācijas ietvaros.

Lasīt tālāk...
zyTET?d=yIl2AUoC8zA zyTET?d=63t7Ie-LG7Y zyTET?d=YwkR-u9nhCs zyTET?d=qj6IDK7rITs

Valentīna Odnovjuna izstāde "Tumsā"

Valentīna Odnovjuna izstādeNo 28. februāra Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma lietuviešu fotogrāfa Valentīna Odnovjuna izstāde "Tumsā".
Izstādē "Tumsā" tiek parādīti projekti "Novērošana" un "Horizonti", kuros redzams, kā tēli var kļūt par notikuma liecībām un radīt paradoksālu uztveri, izmantojot fotogrāfiju kā lauku, kas ir vairāk atvērts interpretācijai, nevis reprezentācijai. Šīs fotogrāfijas liek apšaubīt saistību starp to, ko mēs redzam, un to, ko mēs uztveram.

Dienas grauds

vara bungas: Konkistadori un pigmeji, kā bija teikts ?

[..] While NATO relies on individual allies to incorporate such technologies in their national defense capabilities, now is the time to assess how these will impact NATO’s ability to fight together in the future. Even if some NATO allies master these technologies, not all allies will do so at the same pace, eroding decades of work to build interoperability. The Alliance may soon face an even greater separation between its most capable allies and the others, a divide between the haves and the have-nots.[,,]

avots

Kingdom Hearts III apskats

Kingdom Hearts III (KH3) stāsta par draudzības un gaismas spēku cīņu pret tumsu. Galvenais varonis ir Sora, kas kopā ar saviem draugiem dodas riskantā piedzīvojumā. Spēles sižets risinās dažādās Disney un Pixar pasaulēs. Soram līdzās ir Donalds Daks un Spruksts, kas palīdz apstādināt tumšos spēkus zināmus kā Bezsiržus jeb Heartless – viņi ielaužas pasaulēs un […]

Uzmini un jērs būs tavs!

Vai zini, cik garš ir Latvijas tumšgalves aitas grūsnības periods? Vai zini, cik jēru dzimst Latvijas tumšgalves šķirnes aitām? Vai zini, cik procentuāli ir auniņi, cik aitiņas? Jā? Lieliski! Nē? Tev ir iespēja to noskaidrot, lai piedalītos intriģējošā prognožu spēlē. Ja tavi minējumi izrādīsies visprecīzākie, viens no jēriem būs tavs!

Miso glazēti baklažāni

Baklažāni man šķiet vieni no nenovērtētajiem dārzeņiem – tie ir lieliski! Blogā atrodamas dažādas receptes, šoreiz variācija ar japāņu piesitienu (arī šos garenos spilgti violetos baklažānus dēvē par japāņu baklažāniem) – ar miso glazūru. Miso glazūras pamatā ir miso pasta, kas ir tradicionāla Uzlecošās saules zemes izejviela. Tās pamatsastāvdaļa ir sojas pupiņas, kuras parasti tiek...

lasīt talāk »

The post Miso glazēti baklažāni appeared first on Lindas Virtuve.

Gada ģeovieta - Vidzemes stāvkrasti

Šogad par gada ģeovietu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā tika izvēlēti Vidzemes jūrmalas stāvkrasti, kas atrodas Rīgas jūras līča austrumu krastos. Par Vidzemes stāvkrastiem stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes eksperts, Ziemeļvidzemes ģeoparka pārstāvis Dainis Ozols.

Maksātnespējas pētījumā piesaukta tiesnese iesūdz žurnālu “Ir”

Zemgales rajona tiesa ceturtdien Jelgavā skatīs Antras Zutes prasību par goda un cieņas aizskaršanu, kas celta pret žurnālu “Ir” saistībā ar Indras Sprances pētījumu par maksātnespējas procesiem.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Antra Zute pieprasa publisku atvainošanos un 5000 eiro kompensāciju, jo uzskata, ka viņas gods un cieņa aizskarti 2017. gada nogalē žurnālā “Ir” publicētajā rakstu sērijā par problēmām maksātnespējas lietu izskatīšanā Latvijas tiesās.

Zute ir starp tiem tiesnešiem, kas “Ir” pētījumā atklājās kā rekordisti, pie kuriem pēckrīzes periodā visbiežāk nonāca tā sauktās “ceļojošās firmas” — uzņēmumi, kas neilgi pirms maksātnespējas pieteikuma pēkšņi maina savu juridisko adresi. Šādu uzņēmumu rīcību var tulkot kā vēlmi nonākt konkrētās tiesās.

Zutes vārds “Ir” pētījumu sērijā parādās divu iemeslu dēļ. Viņa iekļauta apkopojumā par tiesnešiem, kas statistiski biežāk skatījuši “ceļojošo firmu” lietas, taču “Ir” neveica analīzi par Zutes lietām, jo par tām nebija protestu Augstākajā tiesā. Otrs iemesls saistīts ar maksātnespējas politisko fonu — pētījumā norādīts, ka tiesneses Zutes vīrs ir biznesa partneris ar Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju un bijušo ministru Gaidi Bērziņu un kopš 2008. gada ir bijis ārštata padomnieks Nacionālās apvienības kontrolētajā Tieslietu ministrijā. Jāpiebilst, ka tagad Nacionālā apvienība ir zaudējusi tajā vadības grožus, jo līdzšinējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs oktobrī cieta sakāvi Saeimas vēlēšanās. Līdz ar ministra maiņu arī Zutis zaudējis ārštata padomnieka statusu.

Lai gan “Ir” pētījums tika publicēts jau 2017. gada nogalē un vēlāk 2018. gadā izpelnījās plašu apspriešanu tiesnešu vidū un Tieslietu padomē, Zute savu prasības pieteikumu pret žurnālu iesniegusi tikai pērnā gada 23. oktobrī. Pirms vēršanās tiesā Zute nav sazinājusies ar redakciju.

Zute savā prasībā nepiemin un neprasa atsaukt nevienu pētījuma teikumu, kurā ir runa konkrēti par viņu. Tā vietā tiesnese pieprasa atzīt par viņas godu un cieņu aizskarošām ziņām vairākus vispārīgus secinājumus, ko žurnāls “Ir” izdarījis, piesakot pētāmo problēmu rakstu ievados. “Ir” uzskata šo prasību par pilnīgi nepamatotu un lūdz tiesu to noraidīt.

“Manuprāt, prasība ir tik neloģiska, ka izskatās kā īpaši sataupīts pēcvēlēšanu “sveiciens” žurnāla komandai. Šī nav pirmā prasība, kas pret “Ir” vērsta maksātnespējas pētījumu dēļ — esam iepriekš uzvarējuši gan Māri Sprūdu, gan Aigaru Lūsi, tāpēc man nav šaubu par Latvijas tiesu sistēmas spēju aizsargāt preses brīvību pret nepamatotiem uzbrukumiem,” komentē žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele.

Tiesnese Zute neatbildēja uz Ir uzdotajiem jautājumiem, kāpēc viņa prasību pret žurnālu iesniedza tikai gadu pēc pētījuma publicēšanas un vai tam ir kāds sakars ar vēlēšanām, pēc kurām vadību Tieslietu ministrijā zaudēja Nacionālā apvienība. Zute otrdien īsā e-pasta atbildē Ir informēja, ka “atbilstoši Civilprocesa likuma 1. panta pirmajā daļā noteiktajam, izmantoju savas tiesības vērsties ar prasību tiesā par goda un cieņas aizskārumu”.

“Ir” pētījums 2017. gada decembrī atklāja — septiņu gadu laikā kopš krīzes vairāk nekā 800 uzņēmumu neilgi pirms maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības pieteikšanas ir mainījuši juridisko adresi, tā nonākot konkrētās tiesās. Tie ir aptuveni 10% no visiem procesiem. Bieži vien šīm firmām ir vērtīgi aktīvi un miljonos mērāmas parādsaistības, tāpēc notiek arī negodīgas shēmas kreditoru apkrāpšanai. Turklāt daudzas “ceļojošās” firmas nonāk pie šaura tiesnešu loka: “Ir” saskaitīja 19 tiesnešus, kas katrs izskatījuši 10 vai vairāk šādu procesu. Turklāt par atsevišķu tiesnešu darbu bieži iesniegti atkārtoti protesti un viņu lēmumus AT atcēlusi kā prettiesiskus.

Pētījumam bija nopietnas atskaņas — virkne Augstākās tiesas tiesnešu pieprasīja Tieslietu padomei rīkoties un tā 2018. gada februārī uzdeva veikt neatkarīgu ekspertu izvērtējumu par problemātiskajiem spriedumiem. 2018. gada augustā eksperti pabeidza darbu un ziņojumā norādīja uz konkrētu tiesnešu pieļautiem smagiem pārkāpumiem, taču visos gadījumos jau bija iestājies noilgums diciplinārlietu ierosināšanai. Pēc pētījuma Tieslietu padome arī norādīja virzienus, kādos jāuzlabo tiesnešu atlase, novērtēšana un apmācības, lai sekmētu spriedumu kvalitāti un tiesus sistēmas uzticamību.

Visu ziņojumu Tieslietu padomei lasiet šeit – Zinojums TP-27082018

The post Maksātnespējas pētījumā piesaukta tiesnese iesūdz žurnālu “Ir” appeared first on IR.lv.

Folkreiss/Autokross: Ko viņi teica Pilskalnos?

Dienas gaitā Pilskalnu posma laikā sportisti komentēja savas veiksmes un neveiksmes. Ko viņi teica? Viesturs Plētiens (3. vieta krosā): “Šodien, liekas, piekāpos pārējiem abiem braucējiem uz riepu rēķina – mašīna likās stāvam uz vietas, lai gan jaudas pietika.” Andrejs Freimanis (7. vieta krosā pēc diviem pjedestāliem iepriekšējos posmos): “Ļoti gribējās pacīnīties ar līderiem un redzēju...

Cēsīs notiks otrais festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”

Koncertzālē “Cēsis” notiks jau otrais festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”. Komponista dzimšanas dienas mēnesī izskanēs festivāla koncerti, kas veltīti Vaska un viņa domubiedru mūzikai – 13. aprīlī dzirdēsim instrumentālo kamermūziku un piedzīvosim baleta izrādi, 14. aprīlī skanēs koncertprogramma kamerorķestrim ar igauņu komponista Erki Svena Tīra vijoļkoncerta pirmatskaņojumu, bet 20. aprīlī festivālu noslēgs multimediāls projekts ar Vaska klavierciklu “Gadalaiki” un Vilhelma Purvīša ainavu reprodukcijām.

Pagājušajā gadā koncertzāle “Cēsis” aizsāka jaunu, izcilajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam veltītu festivālu. Vairākos koncertos baudījām tikai un vienīgi Vaska mūziku, kas rakstīta solo instrumentiem, klavieru trio, korim un orķestrim. Pirmā festivāla noslēguma koncerts “Tālā gaisma” nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā “Gada koncerts”.

“Festivāla mērķis ir atklāt latviešu komponista Pētera Vaska mūzikas bagātību piesaistot šim notikumam un mūsu nacionālās kultūras sasniegumiem ne tikai Vaska mūzikas cienītājus Latvijā, bet arī Eiropas auditoriju, kā arī pievēršot mūzikas profesionāļu uzmanību. Augstais novērtējums pirmajam festivālam un Lielās mūzikas balvas nominācija mums ir ļoti nozīmīga un iedvesmojoša, tāpēc šogad esam gatavi festivāla mūzikas durvis pavērt vēl plašāk. Programmā būs ietverti ne tikai Pētera Vaska skaņdarbi, bet arī komponista radošo domubiedru partitūras, spilgti iekrāsojot baltiešu un skandināvu mūzikas paleti. Gaidāms komponista mūzikas lasījums dažādos mākslas žanros, instrumentālajā mūzikā, dejas valodā, vizuāli poētiskā multimediālā projektā,” atklāj Koncertzāles “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska.

Festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” top ciešā sadarbībā ar pašu komponistu. Viņš ir mākslinieciskā satura veidotājs un ideju ģenerators, klātesošs visos festivāla koncertos.

Veidojot šī gada konceptuālo skanējumu, kamermūzikas programmā Pēteris Vasks iezīmējis latviešu un skandināvu komponistu garīgo saiti un pasaules izjūtu mūzikā. Līdz ar to 13. aprīlī gaidāmajā festivāla atklāšanas koncertā “Brāļi” skanēs komponista lielākās autoritātes Arvo Pērta mūzika – opuss “Fratres”, zviedru mūsdienu komponista Alberta Šnelcera “Apollonian Dances” un somu komponista Oli Mustonena “Klavieru kvintets”. No paša Pētera Vaska dzirdēsim “Mazo vasaras mūziku” un “Ceturto stīgu kvartetu”. Šī koncerta programma skanēs zviedru kamerorķestra O’Modernt solistu izpildījumā, kuriem raksturīgi jaunu izteiksmes veidu meklējumi mūzikā.

Sestdienas, 13. aprīļa vakara koncertā “Vasks mūzikā un dejā” ieraudzīsim Pētera Vaska daiļradi neierastākā šķautnē – laikmetīgā baleta iestudējumā. Pasaulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera dibinātais Vācijas Bundes Jugend Ballett (Nacionālais Jaunatnes balets) iestudējis viencēlienu “Muted”, kas balstīts Vaska skaņdarbā klavieru kvartetam. Mūzika skanēs latviešu mākslinieku izpildījumā, kuri atradīsies līdzās dejotājiem – uz skatuves. Iestudējumā dabiski veidojas mūzikas un kustības saspēle: melodija un deja iedvesmo, iedrošina un papildina viena otru. Pētera Vaska mūzikā paustās skumjas un cerība atspoguļojas arī Saša Rivas horeogrāfijā. Otrajā daļā baleta trupa festivāla apmeklētājiem izdejos klasiskās mūzikas šedevrus.

2011. gadā Hamburgā dibinātajā Bundes Jugend Ballett trupā ir astoņi profesionāli dejotāji. Ar savu repertuāru, kas radoši atspoguļo jaunās paaudzes sajūtas, apziņu un idejas, trupa ir lielisks mediators starp mūsdienu kultūru un augsto mākslu.

Svētdien, 14. aprīlī, koncertā “Vientuļais eņģelis” zviedru kamerorķestris O’Modernt festivālam Latvijā dāvinās Baltijas valstu komponistu mūzikas programmu, kurā latviešiem Pēterim Vaskam un Arturam Maskatam blakus stāsies igauņu komponists Erki Svens Tīrs. Dzirdēsim Vaska “Vientuļo eņģeli”, Maskata “Concerto Grosso No 1”, bet festivāla īpašais notikums būs vijolniekam Hugo Tičati veltītā Erki Svena Tīra opusa “Angel’s Share” vijolei un orķestrim pirmatskaņojums Latvijā!

O’Modernt kamerorķestrī spēlē vadošie jaunie mūziķi no visas Eiropas. Lai arī dibināts vien pirms pāris gadiem, orķestris guvis plašu starptautisku atzinību un uzstājies prestižajā Londonas Vigmora zālē, Konzerthaus Berlīnē, Vīnes Musikverein un Amsterdamas Muziekgebouw. O’Modernt sadarbojas ar tādiem pasaulslaveniem solistiem kā Evelyn Glennie, Steven Isserlis, Anne Sofie von Otter un Nils Landgren, kā arī ar reperiem, horeogrāfiem un rokmūziķiem.

O’Modernt izveidotājs un koncerta solists Hugo Tičati ir laikmetīgās mūzikas aizrautīgs interprets – viņš sadarbojas ar Svenu Dāvidu Sandstremu, Albertu Šnelceru, Andersu Hillborgu, Tomasu Jennefeltu, Sergeju Jevtušenko un vairākiem citiem. Sev veltītos vijoļkoncertus Tičati spēlē vai visos pasaules kontinentos. Viņam patīk mūziku savienot ar deju, literatūru un arī tādām marginālijām, kā kinētiskā gleznošana vai akmeņu līdzsvarošana. Tičati virtuozo vijoļspēli varējām baudīt arī Pirmajā “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” festivālā – noslēguma koncertā “Tālā gaisma”.

Otro Pētera Vaska mūzikai veltīto festivālu 20. aprīlī noslēgsim ar atkalredzēšanos – pēc vairāku gadu pārtraukuma izskanēs 2016. gadā Koncertzāles “Cēsis” radītais multimediālais klaviermūzikas koncerts “Vasks. Šimkus. Purvītis”. Tajā skan Pētera Vaska cikls Gadalaiki, lieliskā pianista Vestarda Šimkus izpildījumā, ko papildina Roberta Rubīna veidotās projekcijas ar latviešu glezniecības klasiķa Vilhelma Purvīša skaistākajām ainavām.

1980. gadā Pēteris Vasks komponēja “Balto ainavu”. Gadu vēlāk – “Rudens klaviermūziku”. 1995. gadā tapa “Pavasara klaviermūzika”. 2009. gada ziemā meistars lika punktu partitūrai, kurā zīmēts līdz tam trūkstošais gadalaiks – vasara. Rudens te ir vēla saule un dzidri tīmeklīšu pavedieni. Ziema ir balta kā janvāra rīts, kad visu netīro sedz sniegs. Pavasaris ir pirmās lāsteku palāses un pirmās putnu dziesmas. Vasara ir bezgalīgs prieks, kas pārvēršas mierpilnā skatā – kad saulgriežu svinētāji aizgājuši gulēt, agrā Jāņu rītā pa upi uz jūru peld ziedu vainagi.

Festivālu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Cēsu novada pašvaldība.

Biļetes nopērkamas koncertzāles “Cēsis” kasē, “Biļešu paradīze” tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.

RTU studenti aicina uz vafeļu torņu būvēšanas sacensībām

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības inženierzinātņu fakultātes (BIF) Studentu pašpārvalde rīko tradicionālās vafeļu torņu konstruēšanas sacensības «Vafeļu inženieris 10», kas notiks ceturtdien, 7. martā, plkst. 16.00 Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā, Ķīpsalas ielā 8. 

Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 1. diena

Uz Zanzibāru dodos otro reizi, bet, nolaižoties lidostā un ieelpojot silto nakts gaisu, mani pārņem sajūta, ka atgriežos jau sen zināmā vietā. Esmu te bijusi vienu reizi, pavadot uz salas tikai septiņas dienas, un kopš tās reizes ir pagājis gads, tomēr sajūta, ka es te tik ļoti iederos, man liek ieklausīties sevī. Kas ir tas, kas mani tik ļoti vilina Zanzibārā, un kas dod šo otro māju sajūtu, atraisot manī brīvības prieku un vieglumu? Vai tas ir kāds īpašs hakuna matata (“nav problēmu” svahili val.) attieksmes piepildīts gaiss, ko ieelpojot, jau ar pirmo elpas vilcienu nokļūstu viegli eiforiskā laimes apdullumā? Kas ir tas, kā dēļ es uz vienpadsmit dienām aizmirstu, ka mums joprojām nav valdības, ka man būtu laiku pa laikam jāieskatās darba e-pastos, ka manam dēlam ir vārda diena…

Vienīgi Lāčplēša dienas datums mani atsauc pie realitātes, lepni nesu rokā Latvijas karodziņu un mēģinu to visas dienas garumā turēt acu priekšā – lieku tam lepni plīvot laivas priekšgalā okeāna salu izbraucienā, visiem stāstot, ka tas ir Latvijas karogs un mums šodien ir nozīmīga atceres diena un svētki. Latvietības gēns manī joprojām ir spēcīgs, tas priecē. Tikai jāsaprot, kas tieši šajā salā liek latvietei justies tik ļoti afrikāniski laimīgai.  

Šoreiz ceļojumā devos ar pavisam mazu grupu – kopā ar mani esam astoņi. Un mana laime un veiksme, ka grupa ir ļoti saliedēta, draudzīga un vienota. Katrs smaids, atklājums, prieks un novērojums visa ceļojuma garumā tiek dalīts ar pārējiem grupas ceļotājiem gluži kā ar ģimeni.

Lidojums šoreiz paņem ilgāku laiku, jo čarterreisa šogad nav un tā vietā izmantojam Turkish Airlines lidojumus Rīga – Stambula un Stambula – Zanzibāra, kopumā ceļā pavadot nepilnu diennakti. Taču Turkish Airlines lidmašīnas ir ērtas, arī apkalpošana ir ļoti augstā līmenī, tāpēc ceļš ir viegli izturams. Nepaspējam ne attapties, kad jau esam nolaidušies Zanzibāras lidostā. Ir mazliet pāri pl. 4 naktī, ātri tiekam pie vīzām, un jau pēc nepilnas stundas esam viesnīcā pašā Stountaunas sirdī, kur ļaujamies dažu stundu atpūtai. Drīz jāceļas, jo ieplānota tikšanās ar velobrauciena instruktoru Suleimanu un Zanzibāras latviešu dvēseli Kristīni. 

Esam izmitināti skaistā dizaina viesnīcā Stountaunas vecpilsētas krastmalā netālu no ostas. Viesnīcai ir āra baseins, ko labprāt iemēģinām gan no rīta pirms došanās karstajās pilsētas ielās, gan vakarā, atgriežoties no tveicīgās un notikumiem piepildītās dienas.

Brokastis ieturam uz jumta terases – gan silto brokastu ēdienu, gan augļu izvēle ir laba. Steigas sajūtas nav vispār, zanzibāriešu hakuna matata stāvoklis ir tik lipīgs, ka šķiet – to šeit iegūst kopā ar katru karstā gaisa ieelpu. Lai gan miegam atvēlētas bija vien pāris stundas, visi esam pamodušies agri un priecīgā noskaņojumā baudām pirmās ceļojuma brokastis. 

Suleimans, kurš jau iepriekšējā reizē mani apbūra ar savu uzmanīgo attieksmi un rūpēm, ierodas mūs satikt precīzi norunātajā laikā. Ļoti priecājos, ka arī šoreiz viņš būs mūsu riteņu instruktors un kopā pavadīsim trīs dienas. Ar prieku uzzinu, ka šī gada laikā Suleimans ir paguvis apprecēties un darbā viņam tiek uzticēti aizvien atbildīgāki pienākumi. Vēroju šīs pārvērtības ar patiesu gandarījumu, jo, kā saka viņa priekšniece, Bike Zanzibar īpašniece, zviedriete Helēna – šeit nav daudz tādu cilvēku kā Suleimans. Citiem viss jāierāda un jāiebaksta ar pirkstu vairākkārtīgi, tāpēc Sulei ir īsts atradums – atbildīgs, izdarīgs, ar pozitīvu attieksmi, ar labu humora izjūtu un cieņu pret klientiem.

Turpat satiekam arī Kristīni – saulaino, enerģisko un dzirkstošo Zanzibāras latvieti. Atzīšos, viņas uzņēmība – atļaušos pat to definēt kā trakumu – ir mans iedvesmas avots. Apbrīnoju Kristīnes un viņas vīra Marka vēlmi radīt prieku. Abi kopā organizē mūzikas festivālus, palīdz vietējiem Zanzibāras un Tanzānijas talantiem un atklāj vietējiem mūziķus no ārpasaules. Arī mēs šoreiz plānojam apmeklēt viņu rīkoto iknedēļas Jam Session: Crazy Monday pasākumu, kur baudīsim dažādu mūziķu uzstāšanos. 

Šodien plānā ir katram izvēlēties savu divriteni. Lai tiktu pie riteņiem, jāpaiet kāds gabaliņš pa līkumainajām Akmens pilsētas ieliņām – karstums, saule un mums smaidi līdz ausīm. Līkumojam starp bezgalīgajiem ieliņu labirintiem, līdz nonākam pie divriteņiem. Suleimans katram palīdz piemeklēt atbilstošāko riteni, jo trīs dienas pavadīsim kopā ar saviem jaunajiem, mazliet aprūsējušajiem, bet tehniski ļoti labajiem ceļabiedriem. 

Sviedru tērcītes jau kutina muguru – jāsāk pierast, vēsāk turpmākās desmit dienas noteikti nebūs. Mazliet glābj Kristīnes izvēlēta kafejnīca ar spirdzinošu svaigi spiestu marakujas sulu. Suleimans izdala mums Ungudžas jeb Zanzibāras salas kartes un izstāsta katras dienas aptuveno plānojumu. Uz riteņiem sēdīsimies rīt, bet šodien vēl jāizbauda Stountaunas vecpilsētas harizmātiskā atmosfēra. Ar Kristīni tiksimies pēc četrām dienām, kad riteņbraukšanu beigsim viņas viesnīcā Red Monkey Lodge Jambiani ciematā. Tagad mūs savā paspārnē ņem gids, kas iepazīstinās ar pilsētu. 

Akmens pilsēta jau kopš 2000. gada ir UNSECO Pasaules mantojuma sarakstā. Tajā atrodas vismaz 1700 vēsturisku ēku, kas saglabājušās no portugāļu kolonizācijas un Omānas sultanāta laikiem. Diemžēl lielākā daļa ēku ir bēdīgā stāvoklī, tikai aptuveni  20% ir atjaunotas un rada patiešām greznu iespaidu – iedomājos, cik skaista būtu šī pilsēta, ja visas ēkas mirdzētu uzpostas! Visskaistākā pasaulē! Diemžēl mitrais gaiss un tropiskais klimats dara savu – arī svaigi krāsotas fasādes drīz vien pārklājas ar tumši pelēcīgām mitruma pēdām. Bet vienalga – esam savaldzināti. 

Dodamies pastaigā, maksimāli cenšoties turēties ēnā. Tiekam aizvesti uz tirgu, kur zivju paviljons pārsteidz mūs ar bagātīgo jūras iemītnieku klāstu un absolūti laiskiem pārdevējiem, kas, izlaidušies pusguļus starp zivju letēm, rāmi noraugās uz tūristiem.

Augļu, dārzeņu, garšvielu un mantu tirgus gan ierauj mūs skaļākos pārdevēju aicinājumos iegādāties visu, ko redzam. Daži no maniem ceļotājiem labprāt iesaistās tirgošanās aktivitātēs, kaulējoties par cenu. Izskatās, ka process iepriecina gan pārdevējus, gan pircējus. 

Apskatām vēsturiski nozīmīgas ēkas – vispirms Brīnumu namu, kas, manuprāt, ir lielākā ēka vecajā pilsētas daļā. Būvēta 1883. gadā, sultāna Bargaša valdīšanas laikā. Māja nosaukta par Brīnumu namu, jo tā bija valstī pirmā ēka, kurā bija elektrība un lifts. Šobrīd tā tiek rekonstruēta, lai nākotnē pildītu Nacionālā muzeja funkciju. Remonta dēļ ēkā netiekam, bet no ārpuses gan apjūsmojam. Apskatām arī Arābu fortus, uzklausām daudzus vēstures faktus un stāstus par svarīgiem notikumiem, kas nu savijušies ar skaistām, romantiskām leģendām. 

Protams, tiekam aizvesti arī līdz slavenā grupas Queen solista Fredija Merkūrija dzimtajai mājai, kur dziedātājs, īstajā vārdā Farohs Bulsara, dzīvoja līdz 17 gadu vecumam. Šoreiz iekšā netiekam, jo māja ir pārtapusi par viesnīcu. Tik vien varu saviem ceļotājiem izstāstīt, ka Fredija dzīvoklis bija otrajā stāvā pa labi. Iepriekšējā reizē mums izdevās mājā ieiet un sajust slavenā mūziķa bērnības laika gaisotni – šeit dzīvojot, veidojās viņa unikālās personības aizmetņi. 

Ar nosaukumiem te ir neliels kalambūrs – oficiāli salas nosaukums ir Ungudža, bet visi to dēvē par Zanzibāru, savukārt vienīgās salas pilsētas oficiālais nosaukums ir Zanzibāra, bet visi to sauc par Akmens pilsētu jeb Sountaunu, lai gan šis nosaukums vairāk attiecināms uz veco, vēsturisko pilsētas daļu. Vienīgajā salas pilsētā dzīvo apmēram 200 tūkstoši iedzīvotāju, bet uz salas kopumā – nedaudz vairāk par miljonu.

Divas stundas lielajā karstumā paiet nemanot, tomēr jūtam, ka sāk pārņemt gurdenums, tāpēc noslēgumā lūdzam gidu pavadīt mūs līdz slavenajam Zanzibar Coffee House. Vieta izceļas ar ļoti labu kafijas piedāvājumu – šeit glītos iepakojumos safasēta Tanzānijā audzētā kafija gan maltā, gan pupiņu veidā. Ļoti garšīga, novērtējam to uz vietas un nopērkam arī mājup vešanai. Ēdiena izvēle šeit ir pietiekami internacionāla – no mums pazīstamajiem grieķu salātiem, pankūkām un smalkmaizītēm līdz mums eksotiskiem afrikāņu ēdieniem. 

Visu ekskursijas laiku mums uzticīgi sekojis arī Suleimans, kuru nu aicinām kopā ar mums iebaudīt maltīti, taču viņš atsakās, solot būt klāt vakarā, lai aizvestu mūs uz vakariņām, jo citādi apmaldīšanās vecpilsētas daudzajos labirintos mums esot garantēta. Mēs gan drosmīgi apsolām, ka ceļu no kafijas nama līdz viesnīcai atradīsim paši. Izejot no pusdienu vietas, esam jau pamatīgi izpētījuši pilsētas karti un ar pirkstu novilkuši īsāko un vienkāršāko ceļu. Ar lielu pārliecību sākam virzīties uz viesnīcas pusi, bet pie trešā ielas līkuma jau vairs nespējam saprast, kur iet tālāk. Sekojam intuīcijai, jo skaidrs ir viens – galvenais tikt līdz krastmalai, tad viesnīcu atradīsim. Tā arī, lai arī ne pa ieplānoto ceļu, atrodam viesnīcu – līdz vakariņām mazliet vairāk nekā divas stundas, tāpēc ar steigu izmantojam iespēju atveldzēties baseinā. 

Vakariņas rezervētas greznajā Emerson on Hurumzi – senā sultāna padomnieka mājā, kas savulaik bijusi otra augstākā ēka pilsētā. Māja ir prasmīgi atjaunota, šobrīd tajā atrodas viesnīca un restorāns. Pirms vakariņām mums tiek izrādītas vairākas istabas, īsumā izstāstot par katras telpas pielietojumu pirms vairākiem gadsimtiem. Visas istabas ir ļoti greznas un rada sajūtu, ka sultāna finanšu padomnieks ar sievām pametis tās vien uz mirkli, lai drīz atkal atgrieztos. Mājas konstrukcijai pa vidu kvadrātveida griezumā izvietojušās kāpnes četru stāvu augstumā, tās greznojas ar telpaugiem, padarot ēku mājīgu, mūsdienīgu un elegantu. Dažās telpās ir izstāde – pie sienām apskatām košas gleznas.

Restorāns atrodas pašā augšā uz jumta terases. Iekārtojamies uz zemiem grīdas sēdekļiem, un sajūsmināmies par dienā piedzīvoto. Restorāna apkalpojošais personāls ir draudzīgs un labestīgi noskaņots. Viesmīlis ar entuziasmu izklāsta vakara norises gaitu un iepazīstina ar vakariņu maltītes ēdieniem. Turpat maliņā iekārtojas neliels mūziķu ansamblis un ražena dziedātāja, kas ik pa laikam izpilda afrikāņu dziesmas – ne par daudz, ne par skaļu, ne par uzmācīgu – tieši tik, lai mums visiem šīs pirmās vakariņas Zanzibārā liktu mazliet aizturēt elpu no skaistajām emocijām. Vērojam saulrietu pār Stountaunas jumtiem un okeāna piekrasti, baudām muzikālos priekšnesumus un izcili gardos ēdienus. Ar šādu dienas noslēgumu esam nepārprotami iekļāvuši Akmens pilsētu „Ļoti patīk” sarakstā. 

Pēc vakariņām mūs atkal sagaida Suleimans un pavada līdz krastmalai, kur pilnā sparā notiek nakts tirgus. Taču mēs esam tik ļoti labi paēduši, ka mūs nekas vairs nevilina, un arī karstā diena ar lielo iespaidu devu rosina domas par atlaišanos gultā vēsā istabā. Nesteidzīgi izejam cauri krastmalas tirgum un lēnā gaitā sasniedzam savu viesnīcu, kur atvadāmies no uzticamā Suleimana līdz rītam, kad sāksim savu velopiedzīvojumu.

The post Atkal Zanzibārā jeb afrikāniskā laime: 1. diena appeared first on Jēkaba Ceļojumu Blogs.

Slepkavības mēģinājums, metalcore un kontroversija – As I Lay Dying koncerta apskats

Slepkavības mēģinājums, metalcore un kontroversija – As I Lay Dying koncerta apskats "Grammy" nominācija, pasaules turnejas, slepkavības mēģinājums, cietums un skandaloza atkalapvienošanās. Grupa “As I Lay Dying” ir kļuvusi par skaļāko notikumu metalcore mūzikas lauciņā, iespējams, visa žanra vēsturē, atstājot plašu vietu ētikas spekulācijām. Tieši tāpēc, runājot par grupas koncertu, nedrīkst nerunāt par to kontekstā ar priekšvēsturi.

Grupa “As I Lay Dying” par atpazīstamību sūdzēties īsti nav varējusi nekad. Pirmos astoņus pastāvēšanas gadus tā plūca uzvaras laurus – vieni pēc otriem nāca komerciāli sasniegumi, kuru skaitā arī Grammy nominācija par dziesmu “Nothing Left”, kā arī augstā astotā vieta “Billboard 200” topā ar albumu “An Ocean Between Us”. Taču īstā publicitātē sākās, kad grupas solists Tims Lambesis izdomāja, ka laba ideja varētu būt pasūtīt savas sievas slepkavību.

Kas notika 5 gadu laikā?

2013. gada maijā pasaules medijus pāršalca ziņa, ka rokmūziķis centies nolīgt slepkavu. Latvijā atsevišķi mediji vēl virsrakstiem klabina klāt “kristiešu rokmūziķis”, ko var skaidrot ar nekompetenci vai vēlmi uzkurināt lasītājus, neskatoties, ka “As I Lay Dying” izsenis aicinājuši nesaistīt viņu mūziku ar reliģiju, bet viņu pašu mēģinājums to darīt 2000’o gadu sākumā bijusi kļūda.

Sašutums par notikušo bija gan fanu, gan pašas grupas vidū, kura tieši tobrīd bija atvēzējusies pamatīgai turnejai kopā ar "Killswitch Engage", kas, protams, tā arī nenotika. Tālākais scenārijs, kas rezultējās ar sprieduma pieņemšanu 2014. gada maijā, norisinājās bez būtiskiem pārsteigumiem: vainas noliegšana, vainas atzīšana, atvainošanās no visas sirds un došanās izciest sev piespriesto sodu, proti, sešus gadus aiz restēm, kas realitātē bija īsāks, jo pusotrs mēnesis bija izciests jau avansā, bet daļu Lambesim atļāva pavadīt probācijas uzraudzībā, sākot no 2016. gada decembra.  

Ziņas par jaunu mūziku no "As I Lay Dying" sāka uzkurināt sabiedrību 2017. gada septembrī pēc "Metal Injection" publikācijas. Tiesa, tajā tika minēts, ka neviens no bijušajiem grupas dalībniekiem, atskaitot pašu Lambesi, atjaunošanā nepiedalīsies. Galu galā pārējie dalībnieki, nākot gaismā informācijai par slepkavības pasūtīšanu, asi nosodīja Tima rīcību, publiski apgalvojot, ka ar šo cilvēku vairs nevēlas nekādas darīšanas savā dzīvē.

2018. gada vasarā ieradās lielais apstiprinājums baumām un runām –  dziesmas "My Own Grave" videoklips, kurā redzami visi vecie dalībnieki un Tims Lambesis, kurš dzied par to, ka pats vien bijis vainīgs pie nonākšanas kapā. Šeit, manuprāt, sākas interesantā daļa, jo ļaudis sāka izteikt viedokļus.

Viedokļu cīņa

Visskaļāk sākotnēji kliedza "As I Lay Dying" nosodītāji, ko, virspusēji domājot, var saprast – ne jau Lambesis tagad atgriezīsies mūzikā un tēlos, ka nekas nav bijis. Tāpat arī populārais portāls "Metalsucks" izdeva publikāciju "Šī ir pēdējā reize, kad tu pie mums lasīsi par "As I Lay Dying"", paužot nostāju, ka Lambesim būtu jāatvadās no skatuves uz mūžiem, un turpmāk "Metalsucks" vietnē grupas aktualitātes tiks boikotētas. Līdzīgi kā "Metalsucks", piemēram, norobežojās no rakstīšanas par bēdīgi slavenā Varga Vikernesa mūziku un grupām… ā, nē. Viņi regulāri apraksta katru mazāko niansi, kas saistās ar Vikernesu. Bet tas, protams, ir citādi (?), jo Vargs, atšķirībā no Tima, patiesībā izpildīja slepkavību, un acīmredzami tas ir kaut kas tāds, ko "Metalsucks" var tolerēt.

Lai nu kā, šī nemitīgā paukošanās ar viedokļiem uzkurināja sabiedrību vēl vairāk. Arguments aizstāvju pusē bija "As I Lay Dying" publicētais video "YouTube", kurā grupa pie viena galda spriež par notikušo. Sākotnējo naidu pret Timu, grūto piedošanu un iespēju laboties. Saruna ir ļoti emocionāla un nevienā brīdī netiek skarts jautājums par apvienošanos kā biznesu. Laikam jau no viņu puses to pacelt būtu netaktiski, tāpēc šajā kontekstā to ietūcīt atļaušos es pats. Galu galā par to parunāt ir nepieciešams, lai es varētu loģiski turpināt šo aprakstu un galu galā nonākt līdz pašam koncertam.

Bizness

Jau raksta sākuma daļā varēja noprast – "As I Lay Dying" ir komerciāli veiksmīgs produkts. Gan minētās nominācijas, iespaidīgās turnejas, gan arī aprēķins, ka uz arestēšanas brīdī Tima bagātība bija mērāma aptuveni 14 miljonos ASV dolāru.

Pirmais koncerts pēc grupas atkalapvienošanās lieki jāreklamē nebija. To izpārdeva 4 minūšu laikā. Stratēģisku iemeslu dēļ "As I Lay Dying" atteicās pārcelt uzstāšanos uz lielāku vietu, paliekot pie kluba ar dažu simtu kapacitāti. Viņi teica, ka vēloties atjaunot savstarpējo ķīmiju, bet es dzirdēju "ģenerālmēģinājums pirms briestošās turnejas". Nevēlos lieki slavēt savas dedukcijas spējas, bet tā tika izziņota 2018. gada augustā.

Ar reklāmas materiāliem grupa īpaši neaizrāvās – intervijas sniegtas netika, bet sociālajos tīklos ik pa mirklim parādījās kāds neizteiksmīgs turnejas plakāts. Taču ar to bija pilnīgi pieteikami. No 31 izziņotā koncerta ASV un Eiropā ļoti īsā laika posmā tika izpārdoti gandrīz visi. Daļa pārcelta uz lielākām norises vietām, kas arī rezultātā tika iztirgotas. Arī turnejas gaitā komunicēšana sociālajos tīklos un ar medijiem bija ļoti nosacīta, jo visu nepieciešamo reklāmu jau bija sarūpējis Tims ar savu esību. Daļa rāvās uz koncertiem, lai redzētu sejā tik daudz apspriesto solistu, bet gaļa bija noilgojusies pēc apvienības daiļrades.

Pie akreditācijas intervijai tikt man neizdevās, taču pie biļetēm uz koncertu Berlīnē decembrī gan.

Koncerta apskats

Biļetes uz decembra koncertu Berlīnē sagādājām jau augustā īsi pirms tās tika izpirktas, ieplānojot vairāku dienu braucienu. Ja jau, tad jau. Turklāt nekas tā nesader kopā kā seši džeki, romantiskie Berlīnes Ziemassvētku tirdziņi un metālkors. Ironiskā kārtā arī koncerta norises vieta atradās viena no svētku epicentriem, kur starp visām dekorācijām atradās arī "As I Lay Dying" tūres buss. Iespējams, pirmā reize kopš 2016. gada, kad Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē atradās smagā mašīna? Rinda uz "As I Lay Dying" koncertu bija pamatīga un tā vijās starp mazajiem svētku kioskiem. "Karstvīnu?" mani uzrunāja kāds vācietis. "Nē, es stāvu citā rindā – šī ir uz metālu," es viņam precizēju. "Šis ir stiprināts, turklāt glāzei ir cukurota maliņa," viņš mēreni uzstājīgi turpināja. Mani ir ļoti viegli pierunāt uz lietām, tāpēc tālāk gaidīju savu iekšā laikšanu ar karstvīnu rokās. Drošībai nopirku divus.

Rinda nekustējās pārāk ātri drošības pārbaužu dēļ. Tā tika dalīta trīs daļās – pirmā apsardze pārbaudīja biļeti, otrā pārbaudīja ziemas jaku. Pēc tam, kad biji atstājis jaku garderobē, ieejot zālē, aptaustītas tika arī bikses. Kolēģim lūdza atstāt jakā savu GoPro, kas neviļus bija paķērusies līdzi, jo filmēšana koncertā esot aizliegta. Nedaudz jocīgi, pieņemot, ka ar telefonu var ne mazāk kvalitatīvu video sazīmēt.

Koncertu atklāja grupas "ERRA" un "Bleed From Within", kuras pašas par sevi būtu kvalitatīva pasākuma hedlaineru cienīgas. Attiecīgi jau arī pirmajās dziesmām pūlis iesildījās ar mošpitu, circle-pit, wall of death un crowd-surfing. Ja vēl uz "ERRA" zālē varēja pastāvēt puslīdz komfortabli, tad uz "Bleed From Within" jau sākās stumdīšanās, jo visi cerēja ieņemt labāku lokāciju uz vakara galveno notikumu.

"Eu, tie nav Enhet’i?" dzirdējām aiz muguras balsi. Lielākā daļa mūsu bariņa sastāvēja no Cēsu grupas "Enhet" sastāva un kā gan metalcore grupai nesatikt Berlīnē metalcore zinātājus no Latvijas. Atbildējām apstiprinoši un dažās minūtēs apspriedām aktualitātes – izrādās, satiktie latvieši ir regulāri viesi lielākos Vācijas pasākumos un šādus izbraucienus taisa regulāri. Viņi mūs iepazīstināja ar vietējām mošpita paražām un to, ka, atšķirībā no Latvijas, apsargi skatuves priekšā esot domāti tam, lai tev palīdzētu, droši noceļot nost no pūļa gadījumā, ja esi sataisījies sērfot pa publiku.

Skatuves gaismas nodzisa, dūmi izpūtās, pūlis sāka gavilēt un sāka skanēt 2005. gada albuma dziesma "Meaning in Tragedy". Dažu metru attālumā stāvēja viņi – cietumā laiku pavadījušais Tims Lambesis. Džordans Mančino, Fils Sgrosso, Niks Hapa un Džošs Gilberts. Tas pats piecinieks, kurš "YouTube" video ar asarainām acīm spriedelēja par to, vai ir laba doma kāpt uz skatuves.

Katram no mums ir nācies būt kāda popmūziķa koncertā, kurā tu sākotnēji saki "aj, es viņiem zinu tikai dažas dziesmas", bet koncerta gaitā viena pēc otras sevi piesaka sen aizmirsti, bet labi zināmi singli. Arī šajā vakarā no 15 izpildītajām dziesmām lielākā daļa bija grāvēji – "An Ocean Between Us", "Forsaken", "Anodyne Sea", "The Darkest Nights", "94hours", "Nothing Left" un galu galā viena no žanra klasikām – 2003. gada grāvējs "Forever", kurai uz skatuves pievienojās "Bleed From Within" solists, un daudzas citas.

 Tik daudz harizmas un pārliecības uz vienas skatuves nebija redzēts sen, galu galā ikviens no viņiem ir sava instrumenta lielmeistars. Kaut vai bundzinieks Džordans, kurš paviesojies arī "Unearth" un "Killswitch Engage" sastāvos. Vai Fils, kurš uzspēlējis arī ar "Slipknot".

"As I Lay Dying" priekšnesums bija labāko muzikālo īpašību apkopojums, kas iznests caur kontraversiālo stāstu, kam sekojuši mediji visā pasaulē. Un no tā visa tika izspiests maksimums – pārpildīta zāle izpārdotā turnejā dziedāja līdzi Timam Lambesim "My Own Grave" tekstu. Ir grūti šo koncertu salīdzināt ar jebko, kas pieredzēts smagajā skatuvē. Tas aizrāva no pirmajām notīm un nelaida vaļā līdz kamēr nebiji aizlauzies līdz mošpita pirmajām rindām, notestējis no pūļa noceļošās apsardzes veiklību un beigu beigās noķēris bundzinieka vālīti. Jāpiebilst, ka mošpitā bijis nebiju kopš Cēsu Benča laikiem, kad grupas "Callisto" laikā atrāvos pa degunu.

Ja ir jāpiebilst kaut kas negatīvs, tad varēja just, ka Lambesis saudzē balsi – virkne koncertu bija aiz muguras, bet vēl plejāde priekšā, tāpēc biežāk nekā, iespējams, citas reizes, palīdzēt nācās gan grupas biedriem, gan publikai. Pieņemu, arī daži gadi dīkstāvē viņam ir darījuši savu.

Savien faniem "As I Lay Dying" bija parādā ļoti daudzos līmeņos, tāpēc šie koncerti bija kompensēšana un atvainošanās reizē. Lambesis uzstāšanās gaitā vairākkārt nožēloja notikušo, kā arī ģitāras solo laikā skatuves pustumsā nometoties uz viena ceļgala, šķietami pasakoties augstākiem spēkiem par otro iespēju.

Es būtu bijis ļoti vīlies, ja Lambesis būtu atvainojies, bet sniedzis sliktu koncertu. Es būtu vīlies arī, ja "As I Lay Dying" būtu snieguši izcilu koncertu, bet tēlojuši, ka nekas nav bijis. Taču šajā gadījumā uzstāšanās bija grandioza, vēstījums tika nodots un man sanāca noticēt, ka būšana uz skatuves ir tas, kas viņiem ir jādara, jo tā būs labāk visiem. Timam, grupai un klausītājiem.

p.s.

Dienu pēc koncerta pamanījām, ka netālu norisinās vēl viens ievērības cienīgs pasākums, kas pulcēja "Caliban", "Lionheart" un "Bad Omen". Arī šīs nomināli ir iespaidīgas grupas, no kurām gaidīt daudz. Realitātē emocijas bija nedaudz citādas. Jā, koncerts bija labs. Kvalitatīvs. Gaismu šovs, piemēram, "Caliban" bija lielāks, ja salīdzinām ar "As I Lay Dying", kuriem tāds nebija vispār. Tomēr pat ar to šis koncerts bija tāds kā neliels un necils afterparty pēc īstās ballītes. Kā pasēdēšana uz lieveņa čomu lokā pēc atgriešanās no kārtīga festivāla. Arī pēc koncerta satiktais "Caliban" solists apvaicājās, kas jauns Latvijā, kā patika koncerts un neslēpa – viņš zina, ka mēs šeit bijām "As I Lay Dying" dēļ. Gluži kā daudzi citi.