LLU Studentu teātrim – 70

3. jūnijā LLU Studentu teātris aicina savus visu laiku aktierus, režisorus, improvizatorus un radošos draugus uz kopīgu satikšanās nakti savā teātrī Čakstes bulv.5a. Jelgavas Studentu teātris var lepoties, ka ir vienīgais studentu teātris Latvijā, ar savu teātra telpu un mītnes vietu.

Studentu darbība pamatā noris divos virzienos – improvizācijā un darbā pie izrādēm. Abi radošie virzieni ieņem vienlīdz nozīmīgu lomu teātra skatuves dzīvē, tāpēc viesiem būs iespēja noskatīties gan izrādi ”IEGRIEZ ZIEDONI ”, gan vērot un līdzdarboties improvizētā izrādē. Protams, kā jau svētkos viesi tiks aicināti izteikties sveicienā sev tuvā skatuves valodā. Nakts gaitā paredzēta svētku nakts piedzīvojumu zibakcija teātra agrākajā mītnē Valdekas pilī.

Viesus aicinām pieteikties elektroniski https://docs.google.com/forms/d/1atN-UJWmOtiHXpU3KfUDG8W5PD-3uf-PJ9NJB8xAJn0/viewform?edit_requested=true vai arī rakstīt e-pastu: miniatar.jst@gmail.com. Tālrunis uzziņām 26323327. Līdzi vēlams ņemt nelielu groziņu un dalības maksu 10 EUR. 

gatavs gatavs.jpg

vakara progrr redig.jpg

[ne]parastā iebraukšana Jūrmalā.

tornisi

Līdz šim, iebraucot Jūrmalā no Rīgas puses, varēja redzēt trīs ātruma ierobežojošās zīmes- 90, 70 un beigās vēl 50. Tagad ir palikušas vien 90 un 70. Zīmes ”50” vietā tagad ir ”tornīši”.
It kā jau nekas nemainās (ātruma ierobežošanas ziņā). Protams, ja vien autovadītājs šo zīmi pamana un nedomā tālāk braukt ar tādu pašu ātrumu kādu redzēja pēdējā zīmē (t.i.- 70). Nav jau noslēpums, ka pie mums maz ir šoferīšu, kuri piedalās satiksmē un pamana tur kādas izmaiņas. Pārsvarā ir tādi, kuri dodas no punkta A uz B un savus refleksus pielāgojuši attiecīgajam maršrutam.

Būtu interesanti redzēt vai un kā šoferi pielāgojās šai zīmei, šajā vietā. Vai arī kā šo izmaiņu, mīļuprāt, izmantoja ceļmalās gaidošie maksas konsultanti formās. Nez kāpēc pirmā doma bija, ka nu lielais vairums iedomāsies, ka pilsētā tagad varēs iebraukt tikpat ātri kā izbraukt (izbraucot, pirms tilta ir zīme 70) un sāksies mērena rīvēšanas starp zīmi pamanījušiem + sapratušiem un tādiem, kuriem refleksi vēl nenostrādāja.
Bet var jau būt, ka vienkārši esmu pārāk sliktās iedomās par vietējiem autobraucējiem (nez kāpēc?) un dzīvē viss ir daudz rožaināk un pūkaināk.
Nē, es negribu teikt, ka jāliek papildus plakāti un jāatstāj vēl arī zīme ”50”. Gan jau, ka gudrie satiksmes prāti visu ir izskaitļojuši (lētāk, pareizāk, uzskatāmāk, drošāk, …). Te vienkārši tikai tādas pārdomas un galvā ieskrējuši minējumi.

PND, Laika Suns, Inokentijs Mārpls un citi Nemiera festivālā

PND, Laika Suns, Inokentijs Mārpls un citi Nemiera festivālā Sestdien, 28. maijā, bārs "Nemiers" aicina uz pirmo virszemes festivālu Rīgā, kas norisināsies uz bāra otrā stāva terases un iekštelpās

Mākslinieku uzstāšanās starplaikos festivāla apmeklētāji varēs pievērsties dažādiem izklaides pasākumiem – apmeklēt chillout zonu ar dīvāniem, telts pilsētiņu pie K.K.fon Stricka Villas, kā arī izmēģināt spēkus dažādās sportiskās disciplīnās – galda futbolā, šautriņu mešanā.

 

Sākums plkst. 17, ieeja bez maksas.

Vakara programma

18:00 Tehnikums (uz āra skatuves)

19:00 Laika suns (uz āra skatuves)

20:30 PND (uz āra skatuves)

22:00 Inokentijs Mārpls (uz āra skatuves)

23:30 Kashuks (uz bāra balkona skatuves)



G7 līderi plāno pagarināt sankcijas pret Krieviju

G7 līderi apstiprinājuši savu nodomu pieturēties pie anti-Krievijas sankcijām, kas tika noteiktas ņemot vērā Krimas aneksiju.

G7 līderu valstis – Lielbritānija, Itālija, Vācija, Francija, Kanāda, Japāna un ASV tikas samitā, kurā tradicionāli apsprieda pasaules ekonomikas jautājumus, tai skaitā sankciju pagarināšanu pret Krieviju.

Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka G7 nav plānu atteikties no sankciju pagarināšanas pret Krieviju. Lai arī G7 vidū ir valstis, kas iepriekš paudušas, ka sankcijas jāatceļ, it īpaši Francija, izskatās, ka tās spējušas palikt vienotas un sankcijas saglabāsies līdz Minskas vienošanās tiks pildīta.

Pagājušajā nedēļā ES Augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Federika Mogerīni vācu laikrakstam “Die Welt” atklāja, ka sankciju pastiprināšana gaida enerģijas, finanšu un aizsardzības jomu.

“ES valstij bija jāatceļ sankcijas tad, ja pilnībā tiek īstenots Minskas līgums. Līdz šim tas nav noticis,” intervijā sacīja Mogerīni.

Viņa atklāja, ka vienmēr valdījuši atšķirīgi viedokļi par dažiem sankciju politikas elementiem, bet neskatoties uz to, esot svarīgi, lai Eiropa saglabātu vienotību un izlemtu šo jautājumu kopā.

Kā zināms, plašas ekonomiskās sankcijas Krievijas banku, naftas un aizsardzības sektoriem tika noteiktas pēc tam, kad 2014.gada jūlijā virs Maskavas atbalstīto kaujinieku kontrolē esošās Austrumukrainas daļas tika notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna.

Pagarinājums paredz sankcijas līdz 2016. gada 31. jūlijam. Eiropas Savienība vairākkārt ir norādījusi, ka atvieglos sankcijas pret Krieviju, kad tā īstenos Minskas līgumu, bet progress ir apstājies jau vairākus mēnešus. Maskava un Kijeva vaino vienu otru par nespēju turēties pie darījuma, kas ietver pašvaldību vēlēšanas austrumu Ukrainā, Kijevas kontroles atjaunošanu pār visu robežu ar Krieviju, un smago ieroču atsaukšanu no konflikta zonas.

Foto:Number10/https://www.flickr.com/photos/number10gov//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/

FOTO: Kā laika gaitā mainījušies dzelzceļnieku tērpi

Atzīmējot dzelzceļa dibināšanas 155. gadadienu Latvijā, Muzeju nakts laikā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs piedāvāja apskatei plašu dzelzceļnieku formastērpu kolekciju no cara laikiem līdz pat mūsdienām. Parādes laikā ikvienam tika...

Par Baobabiem, jeb – kas ārā, tas iekšā…

FITjwblogamNereti gadās brīži, kad cilvēks jūtās nelaimīgs. Viss nav tā, kā gribētos, nekas neizdodas, ir sajūta, ka rokas aug no nepareizās vietas un, vispār – esi nekam nederīgs sabiedrības loceklis. Pietam, tās pašas rokas, kuras it kā aug no nepareizās vietas, arī neceļas, lai kaut ko darītu. Un, tieši šādos brīžos es Jums iesaku – piecelties un doties darīt to, ko esi atlicis uz citreiz, jo atlikšana uz rītdienu tāpat aiziet uz šo citreiz, neprecizējam taču, kad šī rītdiena pienāks…

Mazais Princis reiz teica – Piecelies, sakārto savu planētu, lai tā neaizaug ar baobabiem.* Tā nu atlikto darbu uz citreiz, sāku darīt no paša rīta. Iztīrīju rakstāmgaldu, noslaucīju no visām virsmām putekļus (ieskaitot skapja augšu), izslaucīju un izmazgāju grīdas un pat nomazgāju logu. Izmetu visu lieko un tiešām sajutos daudz, daudz labāk.

Kā saka, ja Tavā dzīvē valda bardaks, tad arī bardaks valda par Tavu dvēseli. Un tiešām šie vārdi atbilst patiesībai. Sakārtojot savu apkārtni paralēli sāc sakārtot arī savas domas. Sāc saprast, kas ir tie baobabi, kuri Tev traucē dzīvot, sasniegt savus mērķus un virzīties uz priekšu. Un manuprāt būtu lieliski, ja šāda veida apkārtnes un sevis sakārtošanu, pēc Mazā Prinča ieteikuma, ikviens ieviestu savā dzīvē uz daily bases** pamata. Ir nezāles, kuras mums palīdz virzīties uz priekšu, palīdzot sevī attīstīt cīņas sparu, bet, ir baobabi, kas ar savu ātro augšanu liek mums nomaldīties no mūsu ceļa.

Lai kā arī būt, lai Jums veiksmīga cīņa ar baobabiem. Es savu cīņu uzsāku vakar, apnika pārlikt to visu uz citreiz…

*Citāts ir burtiski tulkots no krievu valodas, manā izpildījumā.
**Ikdienas.


Sazīmē kropli: Ripzāģis

Ceha biedri uzticēja man rakstīt par Ripzāģi viena iemesla pēc – viņš nezina, kur es dzīvoju (un es dzīvoju dziļos laukos). Ripzāģis ir īpašs cilvēks. Viņa hobijs ir apmeklēt ātrās ēdināšanas iestādes un meklēt acu kontaktu ar tiem, kur patreiz mēģina iekosties lielā burgerī. Pāris reizes viņam izdevās izraisīt aizrīšanos, par ko Ripzāģis mēdz plātīties katru Ceha kopdzeršanas reizi. Katru. Heimliha paņēmiens Ripzāģa izpildījumā tiek kvalificēts kā dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā. Var šķist paradoksāli, taču Ripzāģis ir aktīvs feminists. Viņš aizstāv sieviešu tiesības uz abortu. Galvenokārt tāpēc, ka viņam patīk doma par bērnu nogalināšanu.

Ripzāģis ir apveltīts ar izcilām oratora dotībām. Daži apgalvo, ka viņš spēj žonglēt trīs pipeles aiz vaiga un vienlaicīgi deklamēt geju-incesta jokus. Nu nezinu. Nekad neesmu dzirdējis geju jokus nākam no viņa mutes. Jāatzīst, ka Ripzāģim tomēr piemīt spēja katru sarunu ievirzīt perversiju apspriešanā. Viņa sniegums iesaistoties dialogā atgādina bomzi beķerejā – ieguldījums tuvu nullei, bet nelāga smaka pa visu ēku. Retie Ceha biedri, kas smejas par viņa jokiem, ir tie, kuri Ripzāģim ir atļāvuši uzzināt par savu adresi un nevēlas nepatikšanas sev un saviem tuviniekiem. Es nezinu, kā viņš gadījies Cehā, bet zinu, ka nevienam nepietiek dūšas palūgt Ripzāģi aiziet.

Vizuāli Ripzāģis atgādina haizivi ar dauna sindromu. Baumo, ka Ripzāģis esot mēģinājis dabūt darbu Holivudā, respektīvi, iemēģināt spēkus seriālā “The Walking Dead” zombija lomā. Diemžēl, producenti izvēlējās glītākus aktierus, par ko mums nākas tikai nopūsties un cerēt, ka Ripzāģis tomēr kādreiz dosies aiz okeāna uz ilgāku laiku.

panda

Apple Īrijas datu centrs varētu tērēt vairāk enerģiju par Dublinu

Apple vēlas Īrijā ievietot vienu no saviem datu centriem, investējot 850 miljonus eiro milzīgās būves izveidē un tehnoloģiju iegādē. Apple pagaidām negrasās savu Īrijas datu centru nodrošināt ar pašu iegūtu enerģiju, kas arī licis “zaļajiem” sākt satraukties par datu centra ietekmi uz vidi un valsti kopumā.

Apple datu centrs tikšot pieslēgt kopējam valsts elektrības tīklam, kas padarītu Apple par lielāko privāto nerģijas patērētāju Īrijā. Tiek lēsts, ka Apple datu centra darbības nodrošināšanai būs nepieciešami aptuveni 8% no valsts kopējiem elektroenerģijas tēriņiem. Datu centrs diennaktī tērētu vairāk, nekā visa Dublinas pilsēta, kur dzīvo aptuveni 530 000 iedzīvotāju.

Skeptiķus nepārliecina Apple izteikumi, ka datu centrs būs videi draudzīgs. Tiek uzskatīts, ka vides ietekmes pētījumā nav ņemti vērā vairāki būtiski faktori, kuru skaitā vajadzēja būt satiksmes intensitātes palielināšanās riskam. Apple datu centrs aizņemtu aptuveni divus kvadrātkilometrus lielu zemes pleķi.

AppleDataCentreSākotnējais Apple Īrijas datu centra plāns

[Virsraksts nav norādīts]

DELFI. Glābēji no kāda Rīgas dzīvokļa izpestī sikspārni; no mēsliem Aizkrauklē izvelk govi. Liepājā atbrīvots dzīvojamās mājas ventilācijas šahtā iesprūdis putns, bet Iecavā atbrīvots logā iesprūdis kaķis.

Aptiekas vadītājs/-a veterinārajā aptiekā

Darba devējs: MAGNUM MEDICAL, SIA

Job Type: Pilna laika

Location: Rīga, Ulbrokas iela 23

Rikotas siera saldais sacepums (Ricotta dolce al forno)

mysicily

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

House of Chains (The Malazan Book of the Fallen #4) by Steven Erikson

Ir pagājis vesels gads, bet no Malazāņu sērijas esmu izlasījis tikai četras grāmatas. Pavisam tādas ir desmit, un papildus oriģinālajai sērijai ir vēl pāris triloģijas. To jau var arī saprast, pasaule ir tik plaša un smalki izstrādāta, ka būtu grēks to neizmantot. Jo ne jau visu var izstāstīt desimttūkstoš lapaspusēs. Šī grāmata ir standarta sērijas ķieģelis, kas stiepjas tūkstoš lapaspušu garumā, un neskatoties uz to, ka man mājās ir papīra versija, es vairāk tomēr lasīju šo darbu elektroniski.

Lai sērijas nebūtu tik viegli lasīt, tad šīs grāmatas notikumi noris tieši pēc sērijas otrās grāmatas Deadhouse Gates notikumiem un rit paralēli ar trešās grāmatas notikumiem. Coltaine ir miris kopā ar visu savu septīto armiju. Viņa vietā Imperatore ir atsūtījusi savu pārstāvi Tavore Paran, kuras uzdevums ir apspiest Svētajā tuksnesī Raraku briestošo sacelšanos. Viņai uzticētā 14. armija lielākoties sastāv no zaļknābjiem, un šķiet, ka viss pasākums lemts neveiksmei. Taču arī sacelšanās organizētāju nometnē ir vērojama šķelšanās, un daudzo interešu sadursme var nobeigt visu pasākumu pirms konflikta ar Malazāņu karaspēku. Tai pat laikā varens karotājs Karsa Orlong nokāpj no savas cilts kalniem, lai meklētu slavu, taču viņš atrod kaut ko daudz vairāk, viņam ir lemts kļūt par leģendu, to, no kura baidīsies pat paši dievi.

Vispirms par pašu grāmatu – interneta plašumos esmu lasījis, ka galvenais esot tikt pāri pirmajām divām, un tad viss būs kārtībā. Nezinu kā citiem, bet man ceturtā sagādāja nopietnas problēmas. Kamēr tiek lasīts Karsas stāsts, nav nekādu problēmu, lapaspuses šķiras raiti, piedzīvojumi, pasaules atklāšana un vienkārši problēmu risinājumi. Taču labo iespaidu nokauj vēl kādas desmit papildus sižeta līnijas, kur katrs tēls mēģina sasniegt savus mērķus. Daļa no tiem ir interesanti, bet daļa ir garlaicīgi līdz ārprātam. Kopumā no grāmatas droši var izmest vismaz 400 lapaspuses, nezaudējot tās kvalitāti un dziļumu. Šo neinteresanto epizožu dēļ man grāmatas lasīšana ievilkās uz mēnesi. Paralēli izlasīju kādas desmit citas grāmatas. Atzīšos, par labu grāmatas saprašanai man tas nenāca, dažas nodaļas lasot man bija jāpiepūlas, lai atminētos, vai šie varoņi ir labie vai ļaunie. Labi, ka labie un ļaunie te ir visai nosacīts jēdziens, lai pārāk uztrauktos. Īstam varonim vienmēr līdzi velkas vesels bars ar viņa nokautajām dvēselēm.

Karsas stāsts ir centrālais šajā grāmatā. Karsa ir parasts cilts dēls, kas uzaudzis nomaļā kalnu ielejā. Viņš sapņo par aizgājušo laiku varenību, kad viņa cilts priekšā ceļus locīja pārējās ciltis. Un lai uzspodrinātu sentēvu slavu, viņš cilts dievu vadīts dodas sirot. Sākotnējais plāns ir vienkāršs – apkaus kaimiņu cilts bērnus, izvaros sievietes un nozags lopus. Trīs vīri dodas ceļā, taču šis ceļš nudien nav nedz īss, nedz slavas pilns. Karsa saduras ar civilizāciju, un civilizācija savukārt saprot, ka milži nemaz nav tik veca leģenda kā agrāk likās. Karsam nākas daudz ko pārdzīvot, līdz viņš saprot, ka dieviem nevar uzticēties, tiem patiesībā nav nekādas daļas par atsevišķu indivīdu, viņiem galvenais ir sasniegt savu mērķi. Taču Karsa ir karotājs, un sākumā lasītājam viņš šķitīs īstens neģēlis, līdz vienubrīd viņš sapratīs Teleboru cilts perspektīvu.

Otra galvenā līnija ir saistīta ar Felisin un Sha’ik revolūciju. Manifistēt dievību nudien nav viegla lieta un vēl grūtāk ir pieņemt to, ka dievībai pēc būtības visa revolūcijas padarīšana ir pie vienas vietas. Dievību interesē vardarbība, tā dos viņai spēku, lai kontrolētu Rarak tuksnesi, kurš būtībā nav tikai tuksnesis vien. Arī maziem tuksneša vēju dieviem mēdz būt lielas ambīcijas. Vēl trakāk ir, ja revolucionāru nometnē ir vismaz piecas frakcijas, kas variē no dezertieriem līdz jukušiem priesteriem. Katrs no viņiem grib iegūt maksimumu no sacelšanās, un šis maksimums katram ir savs. Felisin lielākoties pietiktu ar atriebību savai māsai, bet citus tādi nieki nemaz neinteresē.

Papildus sižeta līnijās notiek konspirācijas, intrigas un tūkstošiem gadu vecu konfliktu risinājumi. Daži dievi pazūd, vietām uzrodas pavisam jauni, taču ir skaidrs, ka viss atrisināsies kaujā par Raraku tuksnesi. Reizēm šīs papildus sižeta līnijas ir tik sapiņķerētas, ka grūti izsekot visam līdzi. Bet tādēļ jau autors uz veselām piecām lapaspusēm ir uzskaitījis darbojošos varoņus, ja nu gadās par kādu no viņiem piemirst.

Pasaule ir episka un tik smalki detalizēta, ka tās dēļ vien ir vērts lasīt šo sēriju. Arī te ir daudzas atkāpes, kas saistītas ar pasaules vēsturi, un pamazām sāk rasties kopaina par notiekošo pāris simts tūkstošu gadu garumā. Kas zina, iespējams, sērijas beigās zināšu pilnīgi visu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nedaudz iestiepta un par daudz paralēlo sižeta līniju. Bet viens ir skaidrs,, ja jau esi reiz ticis līdz ceturtajai grāmatai, būs grūti apstāties pie paveiktā. Mēnesi atpūtīšos un tad ķeršos pie nākamās.

G7 valstu līderi saglabā sankcijas Krievijai

g7_afp-small.jpg

Sankcijas var tikt arī pastiprinātas, ja tas būs nepieciešams

Japānā notiekošā G7 valstu līderu samitā pieņemtajā gala deklarācijā atbalstīta sankciju saglabāšana pret Krieviju, kamēr pilnībā netiks izpildītas Minskas vienošanās, vēsta "Ukrainskaja pravda". G7 valstu līderi arī solījuši tās pastiprināt, ja būs tāda nepieciešamība.

"Sankciju pret Krieviju darbības termiņš ir saistīts ar pilnīgu Minskas vienošanos izpildi. Sankcijas var atcelt, kad Krievija izpildīs saistības, kuras tā ir uzņēmusies. Turklāt mēs esam gatavi ieviest arī turpmākus ierobežojumus, lai palielinātu spiedienu uz Krieviju, ja tās darbības to prasīs," teikts deklarācijā.

G7 valstu līderi arī uzsvēruši, ka Austrumukrainas krīzi var atrisināt tikai diplomātiskā ceļā un apstiprinājuši dialoga ar Krieviju saglabāšanas svarīgumu.

Samitā līderi nosodīja Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un izteica bažas par to, ka Donbasā joprojām turpinās kaujas darbības.

 

Ugunsgrēkos Rīgā cietuši divi cilvēki

Aizvadītajā diennaktī, laika posmā no šī gada 26.maija plkst. 6.30 līdz 27.maija plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un...

The Bell Jar

Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences. Grāmatas galvenā varone Estere ir tikai nedaudz pārveidota pati Plāta, ko viņa nebūt neslēpj - pat vēl vairāk, kādā brīdī Estere sāk rakstīt savu daļēji autobiogrāfisku darbu, sekojot tam pašam principam, kam īstā autore - literārajam pseidonīmam izvēloties sešu burtu vārdu, līdzīgi, kā "Sylvia" un "Esther" gadījumā. Pirmā grāmatas daļa patiesībā tā īsti nesagatavo tam, kas sekos (ja vien tu iepriekš neiepazīsties ar autores biogrāfiju) - 19 gadu vecā Estere, saņēmusi kāda žurnāla stipendiju, pavada mēnesi Ņujorkā, kur kopā ar citām šādām "veiksminiecēm" apmeklē prezentācijas, pasākumus, ballītes un saņem visādus "freebies". Tiesa, nav tā, ka Estere šo visu izbaudītu ar sevišķu sajūsmu, bet kopumā tev nerodas sajūta, ka turpinājumā viss būs tik slikti. Un tad Estere atgriežas savā dzimtajā pilsētā - ir laiks līdz nākamā augstskolas semestra sākumam, bet Esteri sāk pārņemt depresija, kura visai ātri noved pie suicidālām domām un pašnāvības mēģinājumiem. Šī it nemaz nav jautra grāmata, un domājams, ka tajā aprakstītās problēmas nav tikai pagājušā gadsimta piecdesmito gadu problēma, lai gan vienlaikus tieši tā, kā Silvijas/Esteres gadījumā tās vislabāk varēja manifestēties tieši tajā laikā. Ērā, kad TV ekrānos gāja "I Love Lucy", kad vēl nebija ne rokenrola, ne seksa revolūcijas, kad sievietes un vīrieša lomu sadalījums sabiedrībā perfekti atbilda Jāņa Iesalnieka vīzijai par perfektu tradicionālās vērtībās sakņotu ģimeni - proti, sievietes vieta ir virtuvē, viņai ir jābūt šķīstai un jāaudzina bērnus, kamēr vīrietim galvenais ir pelnīt naudu. Ok, varbūt daļa par naudas pelnīšanu Iesalnieka izpratnē nav tik svarīga, vīrietim galvenais ir (aseksuālā veidā) dievināt Kārli Ulmani. Tiesa, "Stikla kupolā" nedz Iesalnieks, nedz Ulmanis prognozējamā veidā neparādās, un vispār Esteri politiskās un globālās norises neskar - viņa dzīvo savās personīgajās problēmās, un tikai ļoti pastarpināti tu nojaut to, ka pirms dažiem gadiem ir beidzies 2.Pasaules karš, kamēr Korejas karš te vispār nevienā brīdī netiek pieminēts, lai arī grāmatas darbība risinās tā laikā. Grāmatas struktūrā ir īpatnības, kuras es tā īsti nevaru saprast - tās stāstītāja no vienas puses ir Estere aptuveni desmit gadus pēc tajā aprakstītajiem notikumiem, bet vienlaikus daudz spēcīgāks ir iespaids, ka notikumi tomēr risinās tagad, nevis kaut kad pagātnē. Un vēl ir mulsinošais elements par to, ir vai nav Esterei šajā laikā piedzimis bērns - no vienas puses ir tieša atsauce uz to, ka bērns ir, no otras viņa apgalvo, ka desmit gadu laikā viņas svars ir mainījies tikai vienu reizi - un tas acīmredzami notika psihiatriskajā klīnikā, nevis grūtniecības laikā. Līdz ar to vai nu tā ir paviršība no autores puses (kas šķiet diezgan ticami) vai arī es kaut ko nesaprotu. Protams, ja tā padomā, elektrošoka terapiju piedzīvojusī Estere varētu nebūt pati objektīvākā stāstniece, līdz ar to kaut kāds izskaidrojums grāmatas iekšējām pretrunām man ir atrodams. Es noteikti varu saprast, kā tas nākas, ka Plāta (noteikti - arī pateicoties savai nāvei) kļuva par kulta autori, par kuru joprojām jūsmo jaunas meitenes daudzviet pasaulē - droši vien tā sajūta, ka "es neesmu vienīgā ar šādām identifikācijas problēmām" ir zināmā mērā nomierinoša, lai arī šo sešdesmit gadu laikā, kas šķir Esteri no mūsdienām sabiedrībā daudz kas ir mainījies (jo īpaši - attiecībā uz seksualitāti, diez vai jautājums par to, vai tavs mīļotais cilvēks ir "šķīsts", mūsdienās ir saglabājis tādu pat aktualitāti, ja neskaita ticīgas aprindas). Cik ļoti šī grāmata uzrunāja mani? Par laimi sevišķi identificēties ar tās galveno varoni es nevarēju, bet varu atzīt, ka uzrakstīta tā ir ļoti "ievelkošā" veidā un atraktīvi - ne jau velti primāri Plāta bija dzejniece, viņas teikumu struktūras un izteiksmes līdzekļi ir poētiski skaisti un biedējoši vienlaikus. Nav tā, ka es varētu iedomāties kādu cilvēku, kam es varētu iedot "The Bell Jar" ar tekstu: "Šo tev noteikti jāizlasa!", jo es neesmu no tiem cilvēkiem, kas kādam rekomendē grāmatas, kuru varoņi jūtas kā nedzīvi embriji zem stikla kupola, bet tas jau nemaina apstākli, ka šī grāmata ir laba, ja arī ne patīkama.

1988. gada zemestrīce Spitakā: kādu ieroci izmēģināja PSRS?

CILVĒKIEM TAS IR JĀZINA!

1988. gada 7. decembrī notika tas, kas satrieca visu pasauli: briesmīga, 350 tūkstošu cilvēku – Armēnijas ziemeļu mierīgo iedzīvotāju pārstāvju – slepkavība, kad tika izmēģināti četri ģeofizisko bumbu tipi, lai izsauktu mākslīgo zemestrīci, ko padomju augšas centās turēt slepenībā, uzdodot par dabisku zemestrīci.

1988. gada vasarā Armēnijā uzradās aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, kuru pavadīja ģenerāļu, oficieru, militāri-tehnisko ierēdņu grupa. Pa Sevana ceļu uz Erevānu lēnā gaitā brauca vairākas, cieši slēgtas kravas mašīnas, kas bez apstāšanās devās uz Armēnijas ziemeļiem (vietējie iedzīvotāji atcerējās, ka militārpersonām, kas pavadīja noslēpumaino kravu uz priekšpleciem bija uzšuves „Bomba”).

1988. gada augustā steidzamā kārtā no poligoniem Spitakas, Kirovakanas tika izvestas raķešu iekārtas, tanki, pašgājējas iekārtas. Lielākā daļa no komandējošā sastāva militārpersonām saņēma atvaļinājumu un izbrauca no Armēnijas kopā ar ģimenēm.

Arhīva video: Kāda bija Latvijas militārā aviācija 1938. gadā – Latvijā – DELFI

http://m.delfi.lv/latvija/article.php?id=47492747

labs, arī ugunskrusts pirms vēl kļuva par aizliegto simbolu.

žēl, ka 38. gadā šīs lidmašīnas jau bija tehniski novecojušas.

Šausmu filmas režisors iemūžinājis īstu velna izdzīšanu

Šausmu filmas “Velna izdzinējs” (“The Exorcist”) režisors paziņojis, ka nesen esot bijis klātesošs un nofilmējis reālu eksorcisma rituālu.

šausmu filmas režisors iemūžinājis īstu velna izdzīšanu

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

[Virsraksts nav norādīts]

viņi atgrieza stemkosu! viņi ir nojūgušies, tas ir milzīgs risks ar spēlētāja veselību!

Visi aicināti uz Skyforger šī gada pirmo koncertu Latvijā!

Šogad pirmais SKYFORGER koncerts Latvijā notiks mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāla “Zobens un Lemess” ietvaros. Pasākums norisināsies no 8. līdz 10. jūlijam Viesītes novada Lonē. SKYFORGER uz skatuves kāps 8. jūlija vakarā.

“Zobens un Lemess” apmeklētājiem piedāvās ne tikai bagātīgu muzikālo programmu, bet arī dažādus izglītojošus un izklaidējošus pasākumus trīs dienu garumā.

Biļetes uz festivālu iespējams iegādāties interneta vietnē ticketshop.lv .

Pilna pasākuma informācija: www.zobensunlemess.lv

Ieskatam video no pagājušā gada notikumiem.

hqdefault.jpg

Džesija Bērtone “Miniatūriste”

300x0_miniaturiste__978-9934-0-5887-5Katrs nams, pils vai būda sevī nes noslēpumus – notikumus, lietas, ko tur dzīvojošie vēlas noslēpt no apkārtējo skatieniem. Cilvēki no ārpuses vienmēr redz nama fasādi, tomēr tikai retajam izdodas pamanīt, kas slēpjas tā iekšienē. Paši nama iemītnieki lielākoties ir pārliecināti, ka neviens nezina viņu noslēpumus, jo rūpīgi tos slēpj. Nepatīkams ir mirklis, kad uzzini, ka neesi savus noslēpumus nosargājis, jo ir kāds kas par tevi zina pilnīgi visu un liek to pavisam skaidri saprast.

Angļu rakstnieces Džesijas Bērtones romāns “Minitūriste” ir stāsts par šādiem noslēpumiem. 17. gs. Amsterdama. Astoņpadsmit gadus vecā Nella ir tikko apprecējusies un ieradusies sava vīra bagāta tirgotāja namā. Viņa sapņo par skaistu dzīvi greznā namā kopā ar vīru un bariņu bērnu, kuri viņai noteikti būs, jo tāds ir katras sievas liktenis. Tomēr Nellas dzīve greznajā namā ļoti atšķiras no tās, ko pirms kāzām zīmējusi viņas māte un iztēlojusies viņa pati. Meitene, kas pieradusi, ka ģimenē pār lietām tiek runāts ar lauciniecisku atklātību un tiešumu, ir nonākusi namā, kurā viens noslēpums savijas ar citu, kurā viņai nekas netiek paskaidrots, bet viņa pati tiek uzskatīta par naivu bērnu, kuru labāk atstāt neziņā. Tajā pašā laikā Nellai nākas sajust viņai uzlikto atbildības slogu, jo visi viņu sauc par glābēju. Tikai meitenei pašai nav ne mazākas jausmas kas un kādēļ ir jāglābj. Pirmās kāzu nakts vietā jaunā sieva dāvanā saņem savu jauno māju miniatūru kopiju. Neko ļaunu nedomādama jaunā sieva, lai iekārtotu šo leļļu namu, pasūta dažas lietas pie miniatūrista. Liels ir viņas pārsteigums, kad bez lūgtajām lietām saņem vēl citas, kas liecina, ka šo mazo mākslas darbu autors labi pārzina Nellas namu un zina to iemītnieku noslēpumus. Visu vēl interesantāku padara fakts, ka miniatūru autore ir sieviete, kas ir kaut kas neiedomājams 17. gs. Nīderlandei. Jaunā sieva turpina saņemt lietas, ko nav lūgusi un saprot, ka saņemtās lietas it kā pareģo nākotni, kas sagaida Nellu un viņas jauno ģimeni. Nellu moka ziņkāre, kas ir miniatūriste un ko vēlas panākt. Viņa saprot, ka viņas ģimenei draud briesmas.

“Miniatūriste” ir skaists, satraucošs stāsts ar nelielu adrenalīna piedevu. Tas ir stāsts par mīlestību, draudzību, par aizliegtā augļa baudīšanu, apsēstību un nodevību. Stāsts par varas spēlēm, par maskām kuras krīt un liekulību, kura 17. gs. Amsterdamā sit aukstu vilni. Kā arī stāsts par bailēm no atšķirīgā, par nosodījumu un aukstasinīgu izrēķināšanos, slēpjoties aiz svētulības maskas.

Autore veiksmīgi uzbur viduslaiku Amsterdamas ainiņas, cilvēkus un to attiecības, tā laika sabiedrību, tradīcijas un likumus, pēc kuriem tā dzīvoja. Ļoti noslēpumains tēls ir miniatūriste. Es viņu tā arī visas grāmatas garumā neiemīļoju. Kāpēc? Priekš manis miniatūriste tā arī palika noslēpums, nevaru apgalvot, ka pēc grāmatas izlasīšanas saņēmu atbildi uz jautājumu: Kas ir miniatūriste un kādi īsti ir viņas rīcības vadmotīvi? Visticamāk tāds bija autores mērķis, jo intriga saglabājas arī pēc grāmatas izlasīšanas un miniatūriste lasītāja galvā “apmetas uz dzīvi”.

Diagnoze

 

vara bungas: paldies “prastam kokam” par norādi.

Atgādināšu, ka UA atteicās no OMD tikai 2013.gadā, tādēļ viņiem bija ko mobilizet.   UA volontieri ir labakie pasaulē, UA armijas bez tiem nebūtu, UA birokrāti tādi paši kā mūsējie. “Tie,  kuri tiešām  vēlas vinnēt, panāk pārmaiņas”

palīdzēt UA karavīriem var šeit


Tagged: gatavība, labi teikts, ORBAT, ukraina

Kā uzvedās dažādas horoskopa zīmes, kad to mīlestība izgaist

Kā uzvedās dažādas horoskopa zīmes, kad to mīlestība izgaist

Mums tas var patikt un var nepatikt, bet ir skaidrs, ka mīlestība ne vienmēr ir mūžīga. Uzzini, kā uzvedīsies tavs mīļotais vai mīļotā  tad, kad tā mīlestība sāks izgaist! Auni Šajā zīmē dzimušie neprot pārliecinoši melot, un viss, ko šis cilvēks jūt, ir redzams kā uz delnas. Ja Auns ir iemīlējies to ir grūti nepamanīt, […]

The post Kā uzvedās dažādas horoskopa zīmes, kad to mīlestība izgaist appeared first on Hitnet.lv.

Umurgas pamatskolas skolēni devās mācību ekskursijā

IMG 20160520 1442261Umurgas pamatskolas 6., 7., un 8.klašu skolēni, kā arī pedagogi vēlas pateikties Monreālas Latviešu Sabiedriskajam centram par piešķirto finansējumu ekskursiju projektam „Pētīsim un izzināsim Latvijas vēsturi”, kura rezultātā 20.maijā bija iespēja doties mācību ekskursijā.

No startup uzņēmuma līdz labākā darba devēja statusam Igaunijā - Pipedrive stāsts

Par labāko darba devēju privātajā sektorā Igaunijā 2016. gada sākumā tika pasludināts startup uzņēmums Pipedrive. Par startup gan to sen vairs nenosauksi, jo uzņēmums 6 gadu laikā ir izaudzis līdz 170 darbiniekiem (visu šo gadu laikā no darba šajā uzņēmumā aizgājuši tikai 8 cikvēki!). Kāpēc par to ir svarīgi runāt mārketinga kontekstā? Tāpēc, ka darbinieki ir ļoti nozīmīgi zīmola vēstneši. Un šim faktam savā prezentācijā Rīgā, viesojoties koprades telpā The Mill, stāstīja viens no startup dibinātājiem Ragnar Sass.  

Lai būtu skaidrs, par kādu uzņēmumu būs stāsts, šeit video:


Ragnar šis nav pirmais startup uzņēmums, taču varētu teikt, ka pirmais veiksmīgais gan. Viņš pastrādājis daudzviet pasaulē, taču atzīst, ka Baltijas valstis ir unikālas ar to, ka šeit darbinieki ir ļoti lojāli: "Mums Igaunijā vasara ir tikai nedēļu, tāpēc cilvēkiem nekas cits neatliek kā strādāt," joko Ragnar. Viņš daudz pūles veltījis tam, lai izveidotu uzņēmumu, kur visiem justies labi. Un labas darba vietas stāsts vienmēr sākas ar uzņēmuma radītāju: "If founders don't give a f***, noone does." Un šeit runa nav tikai par startup uzņēmumu.

Kad uzņēmums attīstās, nākamais solis ir darbā pieņemšanas process. Ragnar uzskata, ka lielākā kļūda ir pieņemt darbā biroja administratori/-u, kas amatu apvienošanas kārtībā dara visu, tostarp arī atlasa jaunos darbiniekus. Viņš uzsver, ka tā cilvēka izvēle, kurš būs atbildīgs par personāla atlasi, ir jāveic ļoti rūpīgi. Tieši personāla cilvēks vienmēr būs pirmā saskarsme ar uzņēmumu. Ja par personālu atbildīgajam cilvēkam nav īsti saprašanas, kas un kāpēc, tas rada nekompetences iespaidu. Un kā gan tādējādi var atlasīt labākos darbiniekus vai motivēt mainīt darba vietu? "... because great people always have choice and only A players attract A players." saka Ragnar. Piebilde no manas puses - jebkurš uzņēmuma darbinieks rada iespaidu par uzņēmumu. Arī grāmatvedis, kas komunicē par neapmaksātiem rēķiniem. Arī viņš parāda, kāda kultūra ir uzņēmuma iekšienē.

Ragnar stāsta, ka vienu no personāla speciālistēm uzņēmums atradis Ukrainā: "Palīdzējām viņai pārcelties uz Igauniju ar visu ģimeni, un viņa mums palīdzēja atvērt durvis uz Ukrainas tirgu." Šeit jāpiebilst, ka Pipedrive ir uzņēmums, kas ir izstrādājis CRM (customer relationship management) rīku. Tā uzturēšanai un attīstībai ir nepieciešami programmētāji un citi IT speciālisti, kas Igaunijā un ne tikai ir kļuvuši par deficītu. Gudrs solis! Turklāt citiem uzņēmumiem jau arī trūkst darbinieku, un viņi arī kāru aci noskatās uz tavu uzņēmumu... 

Gan maziem, gan lieliem uzņēmumiem ir jāņem vērā arī vispārīgās mūsu laikmetam raksturīgās tendences. Piemēram, komunikācija - jo lielāks uzņēmums, jo tai ir jābūt aktīvākai uzņēmuma iekšienē. Ragnar uzsvēra, ka nekad un nekas neaizstās personīgo aci-pret-aci komunikāciju. Vadītājiem šajā sakarā ieteikums pavisam īss un kodolīgs - "you should shut up and listen". Vēl viena tendence, kas biznesa pasaulē kļūst ļoti aktuāla - atklātība visur un visā. Ne tikai tajā, ko vadība stāsta visiem citiem darbiniekiem, bet arī fakts, ka informācija par atalgojumu ir publiski pieejama. Ragnar atbalsta šo ideju, ko ir pieņēmuši daudz uzņēmumi visā pasaulē. Viņš to pamato šādi - ja atalgojums ir liels, bet tas ir pamatots, kādi gan citiem varētu būt iebildumi? 

Šis viss augstāk minētais un vēl pozitīva darba vide, laba atmosfēra un kolēģi rada kopējo priekšstatu par uzņēmumu. Pat, ja darbinieks ir pastrādājis uzņēmumā tikai pāris mēnešus: "Sociālajos tīklos, piemēram, LinkedIn paliek informācija par darba pieredzi. Un kāds paziņa redzēs, ka esi strādājis konkrētajā uzņēmumā. Un viņš pajautās iespaidus," par katra darbinieka uzskatu svarīgumu stāsta Ragnar. 

Pipedrive stāstu tikšanās reizē papildināja Kadri Tuisk - jauna dāma, kas kopā ar Ragnar šobrīd strādā pie cita projekta. Viņa pēta, kā ikdienas novērtējums spēj palīdzēt darbinieku personīgajā izaugsmē. Kadri un Ragnar ir radījuši rīku Clanbeat, kas palīdz motivēt personālu 1-pret-1 sarunās. Pētot dažāda līmeņa uzņēmumus un darbiniekus (smart creatives in service companies), Kadri ir secinājusi, ka galvenais darba maiņas iemesls ir nepietiekamas pašizaugsmes iespējas. Tikai pēc tam nāk tādi faktori kā atalgojums un atmosfēra kolektīvā. Tāpēc ārkārtīgi svarīga ir darbinieku apmierinātība, jo uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus, darbinieki ir būtiskākā vērtība, ar kuras palīdzību sasniegt savus biznesa mērķus. Un arī viens no būtiskākajiem kanāliem, kas informāciju par uzņēmumu aiznes plašajā pasaulē.

Sergejs Goļicins – 40 meklētāji

23267158

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Zolotoboras pionieru piedzīvojumi.

Izdevniecība/Publisher: Latvijas valsts izdevniecība

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Tāpat kā Šāviens, pēc ilga laika tika nocelts no dīkstāves plauktā.

Vērtējums/Rating: 3.75/5

 

 

Mana recenzija (pārdomas)/My (thoughts) review

Soņas tēvam un reizē bērnu ārstam (iztiek bez vārda) tiek uzticēti trīs ļoti svarīgi un nopietni uzdevumi. No mammas puses tā ir ogu un sēņu salasīšana pietiekamā daudzumā, lai sanāktu kārtīgs burciņu skaits. Dēls Miša palūdzis salasīt pilnu mugursomu ar dažādiem akmeņiem un minerāliem, jo ir liels ģeoloģijas entuziasts, bet pats to šobrīd nespēj, jo cītīgi mācās eksāmeniem. Un kā beidzamais uzdevums, iespējams noslēpumainākais kāds vispār var būt, tiek no dots no kaimiņa puses. Atrast kādu reiz atrastu portretu, kas reiz tika atrasts, bet dažādu sakritību rezultātā vēlreiz pazuda, un kuram vajadzētu būt kaut kur Ļubecā.

Gan Soņa, gan tēvs saprot, ka pirmo divu uzdevumu izpildei pārāk lielas grūtības nevajadzētu sagādāt, bet pēdējais būs tas piņķerīgākais. Par laimi, abiem uzrodas vesels bars Soņas vecuma palīgu audzinātāju/skolotāju Magdalinas Haritonovnas un Ļusjas uzraudzībā. Magdalina un Ļusja savos raksturos ir pretstati. Ja Magdalina centīsies darīt lietas pēc norādēm un par visu uztrauksies, tad Ļusja ir vairāk atbrīvota un mazāka burta kalpone.

Bez mazajiem meklētājiem (tie, kas nemeklē ir mīkstmieši) sava loma dota meklētājiem veterāniem, kas sevi sanumurējuši un sauc viens otru attiecīgi, piemēram, Pirmais numurs. Tādējādi bērniem rodas ideja sevi sanumurēt tālāk un attiecīgi arī grāmatas nosaukums.

Ja atņem padomju laika piedevas, par kurām vairāk uzzināju no šī viedokļa, nekā pašam lasot, un tik un tā sanāk labs lasāmgabals. Netrūkst amizantu piedzīvojumu, var pasmiet, un konkrēti manā gadījumā uzzināt šo to, kā bijis tad.

***************************************

Sonja’s father and at the same a doctor (a name is not mentioned) is trusted with three very important tasks. From mother it is to gather enough berries and mushrooms so later they could fill a good amount of jars. His son Misha being a huge enthusiast of geology asked to gather a backpack full of all sorts of rocks and minerals. And as the last challenge and possibly the most mysterious one that there could be coming from his neighbor is find an old young ladies portrait that was once found but under some coincidences is missing again somewhere around the city of Ļubeca.

Both Sonja and her father understand that completion of the third task will much more harder than berries, mushrooms, rocks and minerals. Luckily for them one day they kinda bump into bunch of little helpers around Sonja’s age under the supervision of teachers Magdalina Haritonovna and Ļusja. Their personalities are complete opposites; if one will try to strictly follow the rules and will worry about almost anything, then the second will be more relaxed and not such a big servant to the letter.

Besides the little searchers/seekers (those that don’t search are ~mollusks) an important part has to be credited to the veteran searchers that call each other by a number. Inspired by this kids also give each other and their supervisors following numbers after those already in use -> so there’s the motive behind the book’s title.

If you take away all the garnish of soviet time, about which I more learned from this opinion than when reading myself, it still is a good book to read. There are plenty of amusing and funny moments and adventures, and also few episodes from which to learn how it was back then.


Filed under: Sergejs Goļicins Tagged: 3.75 zvaigznes, 40 meklētāji, Latvijas valsts izdevniecība, Sergejs Goļicins

[Virsraksts nav norādīts]

Visu laiku gribas kaut ko uzrakstīt, bet visu laiku nekas nerakstās.

Visi aicināti uz Skyforger šī gada pirmo koncertu Latvijā!

Šogad pirmais SKYFORGER koncerts Latvijā notiks mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāla “Zobens un Lemess” ietvaros. Pasākums norisināsies no 8. līdz 10. jūlijam Viesītes novada Lonē. SKYFORGER uz skatuves kāps 8. jūlija vakarā.

“Zobens un Lemess” apmeklētājiem piedāvās ne tikai bagātīgu muzikālo programmu, bet arī dažādus izglītojošus un izklaidējošus pasākumus trīs dienu garumā.

Biļetes uz festivālu iespējams iegādāties interneta vietnē ticketshop.lv .

Pilna pasākuma informācija: www.zobensunlemess.lv

Ieskatam video no pagājušā gada notikumiem.

hqdefault.jpg

Kimberlija Frīmena. Evergrīnas ūdenskritumi.

evergrinas-udenskritumi.jpg
"Evergrīnas ūdenskritumi" ir jau trešais Kimberlijas Frīmenas darbs, kurš nonācis manā redzeslokā. Lai gan iepriekšējie divi - "Vinterbornu dārgumi" un "Kaisle zem Tasmānijas debesīm", lasīti jau vairāk kā gadu atpakaļ, man saglabājušās pozitīvas atmiņas par šīs autores daiļradi. Tā teikt - nekas pārlieku sarežģīts, bet patīkams. Tādēļ arī "Evergrīnas ūdenskritumi" nonāca manā lasāmo grāmatu sarakstā, tiklīdz tas bija manā redzeslokā.

Stāsts, kā jau pēdējā laikā ierasts, norisinās divos laikos. Senākais stāsts un šīs grāmatas pamatu pamats, norisinās 1926.gadā Evergrīnas viesnīcā, kad viesmīlē Violetā iemīlas turīgas ģimenes atvase - Sems. Lai arī Sema mīlestība pret Violetu ir patiesa un dziļa, šīs attiecības ir lemtas neveiksmei, turklāt ne tikai kārtu atšķirības dēļ, bet arī paša Sema dēļ.

Otrs stāsts risinās mūsdienās, 2014.gadā, kad Lorīna nejauši pamestajā Evergrīnas viesnīcā atrod norādes par kādu slepenu mīlestību. Ziņkārība uzveic Lorīnu un viņa cenšas atrast pavedienus, lai atšķetinātu noslēpumaino, romantisko stāstu. Kur pavedieni Lorīnu aizved un kā tagadne savijas ar pagātni, gan būs jāizlasa katram pašam, jo tā ir šī stāsta aizraujošākā sadaļa.

Romāna "Evergrīnas ūdenskritumi" pamatā ir divi mīlestības stāsti, kurus šķir nepilni simts gadi, jo arī Lorīna sastop savu liktenīgo vīrieti, neraugoties uz to, ka ir nepieredzējusi un tikko pametusi pārlieku aizbildniecisku māti.

Kopumā jāsaka, ka stāstam nav ne vainas, taču, tajā pašā laikā, jāatzīst, ka tas noteikti nav spēcīgākais, ko šajā žanrā esmu lasījusi. Laikam pat grūti paskaidrot kādēļ jutos nedaudz vīlusies. Iespējams tādēļ, ka šī toreiz un tagad mīlestība ir apspēlēta daudzos romānos, tādēļ grūti lasītāju pārsteigt, un šoreiz autorei līdz galam to neizdodas paveikt.

Ja man jāieskicē tās lietas, kurām es nenoticēju, tad galvenokārt tās ir Lorīnas un Tomasa attiecības. Autore šīs attiecības ļāva noprast, taču tā arī neļāva lasītājam tās līdz galam iepazīt un izprast. Tāpēc līdz galam nejutos šai stāsta daļai piederīga. Jutos kā nedaudz apjucis viesis. Violeta un Sems gan mani pielaida daudz tuvāk, tāpēc es ar manāmu interesi sekoju līdzi šīm postošām attiecībām.

Kopumā stāsts ir interesants, taču šķiet, man gribētos teikt, ka vājākais no visiem trijiem Kimberlijas Frīmenas darbiem, jo daudz kas palika netverams un tikai nojaušams. Tomēr nevaru teikt, ka grāmata man nepatika, noteikti patika un aizrāva, tikai gribējās saņemt iespēju vairāk iejusties galveno varoņu dzīvē un sajūtās. 7/10 un liekam iekšā pludmales somā, lai atpūšoties, nesteidzīgi varētu izjust Evergrīnas viesnīcas šarmu un varoņu savstarpējās attiecības.

[Virsraksts nav norādīts]