nekur.lv

Maigurs pamodās no nepatīkama smārda. Hektors bija izlijis pelnutraukā un piesūkušies benčiki smirdēja pēc pērnā gada kaķu čurām. Kaklā neizturami kaltēja, bet galvā bija iemeties betonmaisītāja un atomreaktora kombināts. Maigurs lēnām uzslējās un mēģināja to pašu izdarīt ar pudeli, taču nenovēršamais bija noticis – Hektors bija apgāzies un tā saturs pārvērties lipīgā peļķē uz paklāja.

Maigurs lēnām virzījās uz ledusskapi. Tur vajadzēja būt aliņam. Ja Saša nebija to paņēmis līdzi. No tā lopa visu ko varējā sagaidīt. Tomēr nē. Baltā tempļa sānu kastē gozējās brūnulīša maigi apaļais gurns. Maigurs alkaini pieplaka dzīvības straumei.

Ietinkšķējās telefons. Maigurs jau gatavojās to aizmest pret sienu, bet tad atcerējās par kredītu. Signāls nebija modinātājs, – tādu Maigurs nelietoja, jo bija brīvmākslinieks, kurš neatzina režīmu, – bet atgādinājuma zvans, un to papildināja teikums “Femme Fatale. 12:00”

Maigurs nolamājās. Pēc izglītības viņš bija latviešu valodas skolotājs, taču kopš pāris gadiem bija atradis daudz ienesīgāku un vieglāku iztikas avotu – rakstīja stāstus. Proti, pornostāstus žurnālam “Kaķenīte”, kurš bija gana populārs un arī neskopojās ar honorāriem. Maigurs jau no bērnības bija rakstījis šo to – dzeju un esejas. Bet šis izrādījās daudz vienkāršāks žanrs – pietika noskatīties kādu attiecīgā stila klipu internetā un pierakstīt notiekošo. Maigurs pēc dabas bija estēts un sākumā mēģināja krāšņot savu daiļradi ar radošiem pavērsieniem un epitetiem, taču “Kaķenītes” redakcija ātri vien ieviesa skarbas korekcijas viņa centienos – nekāds jaunrades. Nekādus izsmalcinātus jaunvārdiņus dzimumorgāniem (te aizgāja bojā “saulrieta sēne” un “smilga tavā pavasara vagā”, un tamlīdzīgi ): jo rupjāk, jo labāk – skanēja redakcijas uzstādījums. Uz pēdējo Maigurs nereaģēja, “pežas” un “pimpji” bija zem viņa goda, tāpēc viņš aprobežojās ar neitrālajiem “loceklis”, “ kājstarpe”, “vāverīte” un tamlīdzīgi. Par pēdējām gan viņš varēja spriest tikai teorētiski, jo sieviešu dzimumorgānus redzējis tikai filmās – Maigurs bija pārliecināts gejs.

Taču šodien “Kaķenītei” vajadzēja pagaidīt. Bija pienācis termiņš, kad jānodod raksts prestižajam “Femme Fatale” – jaunajam žurnālam, kurš solījās būt visa gada labākais žurnāls sievietēm. Iznāks reizi ceturksnī, maksās brangu naudu, teju desmit eiro un attiecīgi arī būs honorāri. Maigurs gulēja ar Vadimu, žurnāla dizaineru, kurš viņam bija pagādājis šo haltūru. “Femme Fatale” piederēja lielam žurnālu koncernam, tā vis nebija kaut kāda “Kaķenīte”. Ja viņš tagad sāks stabili sadarboties ar šo monstru, tad – viss, radošais konveijers, laimīgā nākotne, bagātība un XO konjaks.

Maigurs apsēdās pie datora. Pulkstens rādīja desmit, raksts jānodod līdz divpadsmitiem. Kā gan viņš vakar tik neapdomīgi aizdzērās ar Sašu (ar Sašu viņš negulēja, tas bija vienkārši pudeles brālis no blakus paģika) un pavisam aizmirsa par Femme Fatale? Taču jebkurā gadījumā par vēlu sevi šaustīt. Kaut kas bija jādara. Vadims sacīja, ka jāuzraksta kaut kas par attiecībām. Vienalga kas, bet lai sievietēm patiktu. Lai būtu jutekliski un skaisti.

Maigurs uzklikšķināja uz worda ikonas. Tad izveidoja virsrakstu… “Tu esi…” Tālāk galvā ietriecās paralizējoša dūre un viņš steidzami metās pie ledusskapja dziedējošā plaukta. Diemžēl arī tā saturs nepalīdzēja. Arī vēderā bija iemeties glums kumšķis, kurš lauzās ārā. Maigurs ar mokām to apspieda un vienā rāvienā iztukšoja auksto alu. Tomēr labāk nepalika.

Viņš atvēra pēdējo “Kaķenītes” gabalu. Tas saucās “Vēstule tev.” Vēstule sastāvēja no četrdesmitgadīgas slaucējas spazmām par iedomātu seksu ar savu klasesbiedru pirtiņā. Ideju Maigurs šoreiz bija aizguvis nevis no pornofilmām, bet realitātes šovā par lauku dzīvi. Maigurs pārkopēja tekstu jaunajā failā un nosauca to par “Vēstule tev vienīgajam.” Tagad atlika tikai nedaudz padarboties pie stila. Par laimi, dūrējs krūtīs un galvā mazinājās, un prāts kļuva skaidrāks. Turklāt izrādījās, ka ledusskapī vēl ir trīs pudeļvienības brūnā maiguma. Maigurs tekstu “kad tavs loceklis ietriecās manī kā deviņvīru spēks” nomainīja ar “kad tu sagaidīji mani ar ķiršu ziediem”, kā arī “es iesūcu sevī tavu spermu kā profesionāla slaucēja” uz “es noglāstīju tavus matus kā māte”. Pie trešā alus viņš juta, ka prāts bija nedaudz apmiglojies un ar meklētāju rūpīgi izskatīja, vai tekstā nebija palicis neviens “loceklis”, “sūcu” vai tamlīdzīgi. Nē, viss rādījās korekti. Viņa sapņo par viņu tikšanos pirtiņā, romantiski un maigi. Ziedi, glāsti, bērzu slotiņas, sapņi. Uz brīdi Maigurs gandrīz apraudājās.

Viņš palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit divpadsmit. Tagad tikai viss jāaizsūta redakcijām – “Kaķenītei” un prestižajai “Femme Fatale”. Galvenais nesajaukt.

***

Laikam gaidījāt tādu plot twistu, ka Maigurs sajauca materiālus un nosūtīja “Femme Fatale” porņuku un “Kaķenītei” romantisko stāstu? Nekā nebija, cehs nekad nenolaidīsies līdz tādam lētas vodeviļas līmenim. Maigurs visu aizsūtīja pareizi un no “Femme Fatale” (starp citu tur viņš parakstījās kā Marī Briāna) dabūja uzslavu par juteklisko vēstules formu. Maiguram izveidojās lieliska sadarbība ar prestižo žurnālu koncernu, un šobrīd viņš strādā pie romāna, kurā plāno ieviest gan “saulrieta sēni”, gan “smilgu tavā pavasara vagā”.

Vakaros, kad pilsētā mazāk auto, kā kājāmgājējs saskaros ar sarkanu gaismu luksoforos. Nekas, tāda, redz, ir dzīve, jagaida reizēm. Bet, ja nav to auto, ko tad. Tad es velku pāri arī pie sarkanā, ja nav mazu bērnu apkārt. Zini kā, lai nenoskatās no pieaugušiem cilvēkiem un nekļūst par noziedzniekiem, lai normāli gaida zaļo un pakļaujas sabiedrības normām. Es jau, redzi, vairs neesmu glābjams. Mani izlabot no šitā ieraduma varēs tikai katorga. Bet agrāk arī man par bērniem bija vienalga (nez cik mazo dvēseļu jau esmu samaitājis ar savu paraugu). Bija vienalga līdz brīdim, kad izlasīju kādā grāmatā, kur autors bija darījis līdzīgi kā es. Saruna norisinājusies starp māti un viņas mazo bērnu.

Mammu, kāpēc onkulis iet pie sarkanā?
Tādēļ, ka onkulis ir idiots.

Māte, šķiet, nenodarbojās ar īpaši lielu reasoningu, bet šis literārais darbs ir stipri ietekmējis manu rīcību regulētu krustojumu tacklingā. Tas pat ir kļuvis par manu dzīves motto attiecība pret citām situācijām.

Pilsētā, kurā esmu dzimis, tiek pārbūvets stadions. Agrākajā veidolā tas nebija īpaši apsaimniekots. Koka tribīnes, kuras pašas par sevi bija diezgan skaista būve un bija pārsegtas ar jumtu, daļēji dega, jo tur gāja ļaudis alu dzert un plosīties, arī es, jāatzīst, kādreiz tur biju. Apakšā bija kādas palīgtelpas, no kurām izlika tur darbojošos ļaudis. Vieglatlētikas inventārs tika pārvietots uz parastu un aizslēdzamu kravas konteineru. Tribīnes nojauca. Principā, stadionā bija futbola laukums ar ok zālienu, kas tika arī pļauts, pāris futbola vārti ar lāča saplosītu tīklu. Sēta vienā brīdī arī pazuda. Stadions, ar visu savu sētas trūkumu, cik atceros, vienmēr tika izmantots par shortcut 80% pilsētas kājāmgājējiem, mūžīgi iestaigāts celiņš. Arī šobrīd, kad stadiona teritorijā notiek darbi un visa apkārtne ir izbraukta dubļos un 3 metrus dziļās bedrēs, kājāmgājēji kā visurgājēji turpina lauzties cauri būvlaukumam, jo old habits die hard. Vecas tantes dubļainām kājām, paaugstinātu asinsspiedienu un riskēdamas ar infarktu, apņēmīgi laužas cauri kā Amazones džungļu pētnieki, velosipēdists labāk riskēs nokrauties zampā , nekā apbrauks satdionu pa pieguļošām ielām. Izskatās, ka tad, kad atjaunotam stadionam apkārt būs sēta, kāds noteikti kādu posmu ķiharā izņems, jo – you can not fuck with my habits. Trotuāri, tomēr, ir mīkstajiem.

Dzīvesvietas iekšpagalmā pie sienam tika pieskrūvetas margas, kur velosipēdus pieslēgt. Vieta kādiem 8-9 gabaliem. Bet es ar skumjām secināju, ka 80% velosipēdistu savu feļļus nemaz nekustina. Jo bija tas vilnis, laikam, kad visi baigi identificējās ar velobraucējiem un gribēja būt ļoti moderni urbānās vides pārstāvji, dzīve gan izmācīja. Ričuks stāv tagad kā nevajadzīga rotaslieta.  Pieslēguši, stāv tur viņu ķenkas nedēļām ar tukšām riepām. Regulāri atbrīvojas tikai viena vai 2 vietas. Tad nu es kožos ar vienu savu kaimiņieni, maza bērna māti, par to brīvo vietu. Reāli – kurš pirmais atbrauc un pieslēdz, tam nav savs velosipēds jāstiepj uz 6. stāvu. Pagaidām viņa man ieliek. Apsveru domu pie tiem pamestajiem pielikt zīmīti – zagļi, lūdzu, ņemiet. Un – nesaistīti, ja jau runājam par dzīvesvietu. Pēc lielā lietus griestos parādījās kāds Roršaka testa  zīmējums no, acīmredzot, tekošā ūdens. Nezinu, neko tur neatpazīstu. Varbūt vēlāk.

Gribu piedalīties joku konkursā! Te mana dēla Emīla joks. 

Kā jau rakstīju, bijām aizbraukuši uz Šauļiem. Lietderīgais bija izmēģināt Šauļu saspiestas dabasgāzes uzpildes staciju (secinājums: neatmaksājas), patīkamais — apskatīt pilsētu. Mājasdarbā tika apskatīts, ko par pilsētu internetos ielicis vietējais tūriķu informācijas centrs. Bija vērts iepazīties. Šķita savādi, ka Šauļos lērums visādu nozaŗu mūzeju, ugunsdzēsības pat divi. Bet ar maziem bērniem grūti mūzejus nopietni apskatīt, tāpēc tos izlaidām. Pareizāk sakot, bijām gatavi doties uz dzelzceļa mūzeju, bet TIC mums pateica, ka tas vaļā tik darbdienās. Es un sieva bijām gatavi doties uz “Rūtas” šokolādes fabriku, bet bērni negaidīti ietiepās. Mūzeju vietā apskatījām dižākos tūrisma objektus.

Pirmkārt, izgājām gājēju ielu. Esot izveidota 1976. gadā un tobrīd bijusi kas vienreizīgs ne tikai Lietuvā, bet arī SPRS. Tādu iespaidu arī atstāj: 70. gadu padomju gājēju iela. Ar Staļina un Chruščova namu piedevām. Trūkst vēsturiskas apbūves, veikaliņu, āra kafejnīcu un burzmas.

Pēc gājēju ielas apskates devāmies uz galveno dabas atpūtnīcu — Talkšas ezera krastu. Ceļā uzgājām 1911. gadā celtu Šauļu cietumu. Tālāk iegriezāmies kādā grantētā ieliņā, kas kas veda lejā pa nogāzi uz ezeru. Bērni apvaicājās, ko nozīmē ielas nosaukums. Atbildēju, ka Šķērsiela. Vispār jauka ieliņa ar viegli čigānisku noskaņu. Pieļauju, ka varētu kļūt iecienīta latviešu fotografēšanās vieta — gluži kā mūsu Pērses iela igauņiem.

Ezera krastā ir jauki. Zāļains ezera krasts, ērti piebraukt ar automobili, vingrotava, rotaļlaukums, akmeņiem izliktu eju labirints, milzīga bleķa lapsa (kuŗā patīk rāpties bērniem, tak pietiek vienas paslīdēšanas, lai viss būtu asinīs), pārtikas un nepārtikas kioski, stends ar labu apkārtnes karti. Nopietnākai dabas atpūtai ir dabas taka gar ezeru un uz vietējo pilskalnu, bet to mēs šoreiz izlaidām, jo bijām atbraukuši mierīgā atpūtā, ne pārgājienā.

Treškārt, mūsdienās Šauļiem ir priekšpilsētas, bet arī tagad pirmais, ko, braucot uz Šauļiem, ierauga, ir galvenās pilsētas baznīcas tornis tieši lielceļa asī. Jā, Pēteŗa un Pāvila baznīca ir kalnā un vēl pati 70 metru augsta, un galvenās ielas tā ģeoorientētas. Tuvumā baznīca nav tik iespaidīga, to pazemina padomju okupantu 50. gados veidotais centrālais pilsētas laukums un komūnistu rajona komitejas klucis blakus baznīcai. Piever acis, un nemaz nav grūti ieraudzīt ļeņinekli.

Ceturtkārt, iepirkšanās. Latviešu ērtībām viens no lielākajiem tirdzniecības centriem “Tilžė” (“Tilzīte”) ir tieši lielielas malā, pa ko brauc iekšā Šauļos. Redzot, ka cenas lētākas nekā pie mums, pārņem viegla aizkaitinājuma izjūta par Latvijas nodokļu un saimniecības polītiku. Bērniem gan bija ko dzīŗot ar leišu saldējumu un kvasu (īpaši puslitra un pintes skārdenēm).

Bet ar saldējumu un kvasu grūti iztikt visā dienas braucienā. Tāpēc bija arī kaut kur jāpusdieno. Vēl priekš braukšanas internetos apraudzījos, kur piedāvā leišu ēdienus, un izraudzījos “Juonė pastuogė” (“Jāņa pajumte”). TIC varēja dabūt viņu reklāmas lapiņu, un tā patika arī sievai. Vienīgās bažas bija, ka ēstuve apvienota ar mūzikas klubu. Bet nekas, aizgājām. Ēstuve ir 50. gadu padomju kultūras nama sētā. Bet uztaisīta pati par savu sētu. Lieliska vieta. Gan ēdienu un dzērienu ziņā — manuprāt, labākais ir pašdarināts kvass: tāda smarža, tā mēlē cērt, tāds dzeltenīgs duļķis, ka visa pārējā ģimene pēc pagaršošanas malka atteicās un es varēju gardu muti viens pats baudīt. Jauka ir koka sētas gaisotne, bet vēl jaukāk, ka padomāts par bērniem: kuŗā vēl ēstuvē ir batuts, bet te pat divi; kur vēl ir basketbola grozs; kur vēl kājminami kartingi, ar ko pa ēstuvi braukāt? Cenas samērīgas: četri ēdieni maksāja 13,14 Ls.

Bija teicami, tomēr, ja vēl kādreiz ēdīsim Šauļu pusē, tad izpētes nolūkā apmeklēsim ēstuvi, kuŗas nosaukums bērniem patika vislabāk. Kad vēlāk pieminēju to kolēģiem, izrādījās, ka tā ir zināma un tiešām esot laba.

Atceļā iegriezāmies Krustukalnā. Vēsture tāda, ka leiši kopā ar poļiem 1831. gadā sacēlās pret krievu kundzību. Tika sakauti, daudzu cīnītāju kapavieta palika nezināma, un cilvēki sāka nest krustus viņu piemiņai uz pilskalnu, kas iemantoja Krustukalna vārdu. Krievu okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kaŗa krustu likšana kļuva pretestības veids režīmam. Varas iestādes krustus rāva ārā un iznīcināja, bet leiši nopostīto ātri atjaunoja. Mūsdienās krustu kalnā un ap to ir jau vairāk nekā simt tūkstošu.

Pats Krustukalnā jau biju bijis, bērni to uztvēra vairāk kā trīsdimensiju labirintu (trīsdimensiju, jo ejas starp krustiem iet arī kalnā augšā un lejā), un stiprākais iespaids bija sievai, ka var tik daudz krustu būt. Es, bezdievis būdams, varu vien piebiedroties pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem:

Pateicos, leiši, par šo Krustukalnu, kas liecina Eiropas tautām un visai pasaulei šīs zemes cilvēku ticību.

Un pavisam pēdējā pietura Lietuvā bija Jānišķu apvedceļā piestāt pie briežudārza. Neesam Latvijā redzējuši tik daudz briežu tik tuvu tik lielam ceļam.

Kopiespaids par Šauļiem: pārāk tukši ar apskates vērtām vietām tādai Liepājas—Daugavpils lieluma pilsētai.

No 1.septembra visā Eiropā Savienībā vairs nebūs iespējams iegādāties putekļusūcējus, kuru jauda pārsniedz 900 vatus (W).

Tas jau bija zināms pie projekta izstrādes vēl tālajā 2015 gadā kad fokuss bija uz būvatļauju kā prioritāti, lai pamatus var likt un nedabūt patvaļīgas būvniecības aktu. Toreiz nemēģināju garās diskusijās arhitektei pierādīt savu domu gājienu un projektu uztaisijām ātri un bez sāpēm, īstenībā par dažiem risinājumiem pat nenojautu un tos saņēmu no lasītājiem/radiniekiem. Tagad kad daudz kas ir uztaisīts “pa savam” tas viss bija jālegalizē, piemēram, māja sanāca par 1m augstāka:) Jau laicīgi pagājušajā gadā iestājos rindā pie arhitektes un uz maiju jau izmaiņu projekts bija gatavs, kopumā labotas 6 lapas un sējums izskatās ne mazāks kā pamata projekts. Vakar 24 Jūlijā aizbraucu pakaļ pēc apstiprinātā izmaiņu projekta un paņēmu nodošanas papīrus. Tā kā inventerizācija jau man ir uztaisīta tad domāju baigie blokeri vairs nav un nodoties varēs šogad. Topogrāfiju un būvasis iesaku pie Terra Modus Kaspara (baltajā sarakstā.)

Pievilcīga, melna un mirdzoša … Charmea kolekcija! Tā mūs jau ir savaldzinājusi mūs! Un tevi? Paskaties!

Mēs vēlamies Tev parādīt… smalku nakts kleitiņu, vilinošu korseti, seksīgu komplektu ar zeķturiem, seksīgus stringus un vilinošas zeķes, kas perfekti piestāvēs korsetei un komplektam. Izcel savu skaisto augumu tieši tā kā Tu vēlies!

Eleganta nakts kleitiņa Charmea + stringi

Eleganti melns un pārsteidzoši sievišķīgs dizains. Šī kleitiņa ir vairāk nekā tikai seksīga apakšveļa. Tas ir vilinošs uzaicinājums uz neticami burvīgu nakti!

• Gaisīgs, gluds audums;
• Mežģīņu dekoltē daļa un kleitiņas priekšpuse;
• Regulējamas lencītes ar cirkonija rotājumiem (NickelFree);
• Satīna pušķītis starp bļodiņām;
• Pieskaņoti stringi iekļauti komplektā;
• Smalks, elastīgs audums (85% poliamīds, 15% elastāns).

Oriģināls Obsessive produkts – iepakots oriģinālā Obsessive kārbiņā!

Jutekliska korsete Charmea ar zeķturiem + stringi

Uzvelc korseti Charmea un… neizslēdz gaismu! Ļauj Viņam apbrīnot Tavu jauno izskatu! Priekšpuse izskatās patiešām burvīgi. Izceltas auguma līnijas, vilinošas mežģīnes un perfekti rotājumi papildina sievišķo skaistumu! Tagad pagriezies un parādi kārdinošo mugurpusi! Pikantā aizdare un izceltā sēžamvieta rosinās Viņa fantāziju!

• Vilinoša korsete, izgatavota no gluda auduma un ziedu mežģīnēm;
• Kārdinoša, caurspīdiga priekšpuse – optiski slaidina augumu!
• Regulējamas lencītes ar cirkonija rotājumiem (NickelFree);
• Satīna pušķītis starp bļodiņām;
• Regulējami zeķturi;
• Pieskaņoti mežģīņu stringi iekļauti komplektā;
• Smalks, elastīgs audums (85% poliamīds, 15% elastāns).

Oriģināls Obsessive produkts – iepakots oriģinālā Obsessive kārbiņā!

Smalks apakšveļas komplekts Charmea: krūšturis, zeķturis un stringi

Iededzini mīlas liesmu ar šo burvīgo apakšveļas komplektu! Tas ir neticami smalks, bet dod neticami lielu baudu! Izcel krūtis ar krāšņu krūšturi, piešķir gurniem vilinošu izskatu ar zeķturi un uzvelc mežģīņu stringus, lai atklātu kārdinošo dupsīti! Tu būsi tik seksīga!

• Pārsteidzošs komplekts ar zeķturi;
• Gluda auduma un caurspīdīgu mežģīņu kombinācija;
• Seksīgs krūšturis ar regulējamu aizdari;
• Cirkonija kristāli starp bļodiņām un zeķtura priekšpusē;
• Regulējami zeķturi;
• Pieskaņoti mežģīņu stringi iekļauti komplektā;
• Smalks, elastīgs audums (85% poliamīds, 15% elastāns).

Oriģināls Obsessive produkts – iepakots oriģinālā Obsessive kārbiņā!

Seksīgi stringi Charmea

Vēlies pavadīt aizraujošu laiku? Uzvelc kaut ko, kas sniedz daudz baudas! Uzmini, kas tas ir? Charmea stringu elastīgās mežģīnes liks Tev justies fantastiski un izskatīties skaisti!

• Jutekliski stringi melnā krāsā;
• Smalks, gluds audums;
• Mežģīnes ar sīku ziedu motīvu;
• Patīkams, elastīgs, perfekti pieguļošs  audums (85% poliamīds, 15% elastāns).

Oriģināls Obsessive produkts – iepakots oriģinālā Obsessive kārbiņā!

Elegantas zeķes Charmea

Kā būtu gūt patiešām pārsteidzošu pieredzi? Burvīga mežģīņu un sietiņa kombinācija liks Tev izskatīties fantastiski! Vēlies izmēģināt? Dari to tagad!

• Caurspīdīga auduma un mežģīņu zeķes;
• Zeķu augšdaļa bez silikona joslām, tāpēc būs nepieciešams zeķturis, lai tās turētos tām paredzētajā vietā.
• Patīkams, perfekti pieguļošs  audums (90% neilons, 10% elastāns).

Oriģināls Obsessive produkts – iepakots oriģinālā Obsessive kārbiņā!

Vai Tu jau zini, kurš modelis (varbūt vairāki?) būs Tava jaunā, neticami vilinošā apakšveļa?

Apskati visu kolekciju <<< TE>>>

Zemāk aplūkosim dažus praktiskus padomus, kā veidot uzkrājumu ceļojumam, izmantojot mūsdienu sniegtās iespējas. Vislabākos rezultātus izdosies sasniegt, ja izmantosiet vairākas pieejas vienlaicīgi....

The post Ceļojuma budžets: kā veidot uzkrājumu ceļošanai appeared first on TravelPlan.

Konkursa raksta autore Olga Fediniča

Pagājušajā gadā, kādā ļoti drēgnā un lietainā ZIEMAS vakarā, jā, uzsveru, ZIEMA un lietains, šķiet, ka tie laikapstākļi galīgi sagājuši sviestā,
braucot no darba un skrolojot cauri fesibukam, uzdūros kādai domu biedru grupai, kas nupat bija ielikusi jaunu postu par ļoti lētiem lidojumiem no Kauņas uz Neapoli ( Eur 52.00 no personas- TURP un ATPAKAĻ), vēlreiz paskatījos ārā pa logu un sapratu, ir jāpērk- tagad un tūliņ!  Lai arī līdz ceļojumam vēl bija jāpagaida, tas bija tikai maijā, plānošana, “Must see” un “Must do” objektu meklēšana, ļāva pārziemot Latvijā un nepārdzīvo ar mūsu laikapstākļiem, bet ar sirdi būt jau tur!

Ļoti drīz jau pienāca arī ilgi gaidītā diena, sēdāmies busiņā ( starp citu, Flybus.lv piedāva superīgus transfērus uz konkrētiem reisiem uz
Kauņas, Viļņas un šķiet, arī citām lidostām) un piedzīvojums varēja sākties! Vakarā jau bijām Neapolē un acumirklī tikām ierauti pilsētas
burzmā un neprātā. To, ka Neapole būs milzīgs piedzīvojums,sapratām jau izkāpjot no lidmašinas, izrādās sabiedriskais transports nestājas pieturās tāpat, tev ir jāizlec tam priekšā, jāstopē un tad, iespējams, ka piestās! Tāpat arī biļetes viņi autobusā netirgo, visi brauc bez biļetēm! Nu ko, mēs arī! Ar nelielām grūtībām, tomēr pirmo Airbnb.com rezervēto naktsmītni izdevās atrast, ar kādas, pārsteidzoši labā angļu valodā, runājošas itālietes palīdzību. Ar stereotipisko, Itāļu nerunāšanu angļu valodā, īsti nesaskārāmies, visi mums satikties cilvēki bija runātīgi, izpalīdzīgi, laipni un, ja kādreiz arī valodas barjera nostājās pretim, lieliski izlīdzējāmies ar žestiem, filmās iemācītajām frāzēm un galvenais, labi, ka PICA, visās valodās ir PICA!

Īsi pirms lidojuma noskatījāmies Sirmā Kulta Ēdienus “Misija-PICA” un pavisam noteikti zinājām, ka Neapolē ēdīsim tikai Picu! Atraduši ielu “Via dei Tribunali”, kur atrodoties labākās un autentiskākās picērijas, starp daudzajām picērijām apstājāmies pie picērijas “Di Matteo”, kas uzrunāja ar savu vienkāršību un lielajiem pūļiem pie tās. Man šī vieta iespiedusies atmiņā visspilgtāk, un pica šķita visgaršīgākā, kāda jebkad mūžā ēsta, laikam jau tāpēc, ka pirmā īstā Itāļu! Ēdienkarte tur, protams, tikai itāļu valodā, pica, jāpasūta pie paša pavāra, kurš, nezinu kā, taču atceras visu rindā esošo apmeklētāju vēlmes, un tādu bija daudz, rinda sniedzās vēl tālu ārpus restorāna ieejas, un branga izmēra klasiskā Margaritas pica maksāja tikai EUR 3.00, jā, tieši tā, EUR 3.00!!!!

Kas ir interesanti un latviešiem diezgan neierasti, visi vietēji ēdienu ņem līdzņemšanā un tad turpat ārā pie picērijas uz ietves sēž, ar rokam plēš picu un ēd. Iemesls tam esot tas, ka, lai paēstu restorānā pie galda, no personas tiek pieskaitīts EUR 1.50 apkalpošanas maksa, neatkarīgi no iztērētās summas ēstuvē- vari iedzer
tikai espresso un papildus maksāsi EUR 1.50, vai arī paēst kārtīgas 3 ēdienu vakariņas, tam nav nozīmes! Mēs taču neesam nekādi šikie tūristi, mēs arī varam kā vietējie- pasūtījām 2 picas, kuras no visas ēdienkartes atpazinām, pie, uz ielas stāvoša vīrieša, kas tirgo vīnu un Prosecco plastmasas glāzēs pa EUR 1.00, paņēmām pa Processo glāzei un, atraduši soliņu, sajutāmies kā īsti Neapolieši! Atmosfēra neaprakstāma- lai arī visa Neapole ir viena liela burzma un nekārtība, daudzi brīdināja, lai uzmanāmies, pa nakti nestaigājam un mantas sargam- šis bija mirklis, kad beidzot varēju uzelpot, sajusties brīva, nepiespiesta un tik droši kā nekur, te viss ir pa īstam- bez šika, bez glamūra- pavisam vienkārši, un tā ir jāmāk dzīvot!

Ja jau esam šeit, sapratām, kā jāapskata ari kāda no blakus esošajām salām, nu jāpieņem izvēle- Capri, Ischia vai Pročida! Tā kā Neapolē
ieplānots uzturēties bija tikai 2 naktis un pa šo laiku jāpaspēj paņemt tik daudz, cik iespējams, nosliecamies par labu Pročidai, tā ir mazākā (~4km2) , līdz ar to perfekti piemērota dienas apskatei un galvenais, neesot tik tūristiska un dārga, jāpiekrīt, tā tiešām ir! Agri no rīta dodamies uz ostu, atrodam īsto prāmi un esam jau ceļā. Pieejami 2 veidu prāmji- ātrgaitas, kas nogādā tevi līdz salai 40 minūšu laikā un lēngaitas, kurš brauc nedaudz ilgāk. Vidēji ceļš turp un atpakaļ izmaksā ~EUR 30.00 no personas! Nooooteikti ir tā vērts! Prāmim jau pietuvojoties salai aizraujas elpa- te tiešām izskatās kā tajās google bildēs, nē, pat labāk kā bildēs!

Skats kā no pastkartes… un tās krāsas! Pročidas “must see” objekts ir Pročidas cietoksnis, kas atrodas Terra Murata kalnā. Godīgi, cietoksnis kā cietoksnis, bet tas skats, kas paveras ejot augšup! Atkal jau aizraujas elpa! “Nobildē mani te, un tagad te, un tagad ar skatu uz šejieni”, paiet laiks kamēr tiekam augšā, bet wow! Esam atraduši savu mazo paradīzi!

Diena ir svelmaina, daudz spēki iztērēti staigājot un laiks peldei! Diezgan ātri atrodam pludmali, un ne jau kaut kādu, bet maziem oļiem klātu un praktiski tukšu! Pludmale tikai mums!  Pirmo reizi ūdenī šogad, pietam vēl pavisam dzidrā un tirkīzzilā! Realitāte pilnīgi noteikti pārspēj ekspektācijas!

Atgriežamies Neapolē, rīt no rīta jau dodamies tālāk uz Pompeju un Amalfi krastu, tāpēc jāpaspēj jau apskatīt arī pati Neapole, lai atmiņā paliek kas vairāk par sajūtām un labāko picu mūžā. Iepazīstot vairāk Neapoli saprotam, ka labi vien ir, ka tikai 1 pilnu dienu te pavadām, jo iespaidu nepaspējam sabojāt, bet ielas tirgoņu ļoti daudz, netīrība milzīga, viņiem esot lielas problēmas ar atkritumu izvešanu un Latvieši, ar ko iepazīstamies lidojumā mājup, atzīst, ka 7 dienas pavadīt tikai Neapolē esot bijis neprāts! Mūsu prātā un sirdī gan tā vienmēr paliks lieliska.

Itin nemaz nebijām tie izdevīgākie tūristi, skatoties uz to no vietējās tūrisma ekonomikas puses- nakšņojām taču tikai Airbnb, ne viesnīcās,
pārvietojāmies tikai ar kājām, tālākos gabalus ar sabiedrisko transportu, ekskursijas neņēmām, paši visu plānojām un ļoti skrupulozi izvēlējāmies, kuros apskates objektos ieejas maksu esam gatavi maksāt un kuros ne. Pompejā bijām gatavi! Tā mūsu nākamā pieturvieta! No Neopoles uz Pompeju braucām ar vietējo vilcienu “Circumvesuviana”, kurš paspēj saplīst jau otrajā pieturā no galapunkta, taču ļoti operatīvi atsūta mums jaunu vilcienu un pēc 40 minūsu brauciena esam klāt.

Pompeja ir patiesi iespaidīga, pilnīgi neticami šķiet, ka pilsēta Vezuva izvirduma laikā tikai pilnībā aprakta pelnos, un kā izrādās, vēl joprojām, ne visa senā pilsēta ir atguvusies no postījumiem. Staigājot pa šaurajām Pompejas drupu ieliņām sajūties tāds mazs un niecīgs starp milzīgajām kolonnām un celtnēm, sirreālas sajūtas.

Esam nolēmuši 2 dienas pavadīt Metā, mazā Amalfi krasta pilsētiņā. Pēc Neapoles burzmas, pirms došanās iekšā nākamajā burzmā- Romā- gribam arī tomēr atpūsties un izbaudīt dabu. Pilsētiņa tiešām maza, kopā tur atrodas kādas 3 ēstuves, 2 viesnīcas un pāris veikaliņi.

Visapkārt aug apelsīnu, citronu un laimu koki, nu tā ļoti ļoti tipiski, ļoti itāliski, nu tieši tā kā biju iedomājusies! Ģimenei, no kuras īrējam dzīvoklīti, pašiem pieder pārtikas veikaliņš, kur vēl stereotipiskāk, un restorāns, kurā ieturējām katru maltīti, arī ir ģimenes restorāns- pie kases vecmāmiņa, pārvalda finanses, mamma no malas novēro un rūpējas ar viesu labsajūtu, bērni un mazbērni-apkalpo- tieši šo Itāliju vēlējos izbaudīt- to ģimenisko! Metā lielākoties tikai ēdām, staigājam, sauļojāmies, peldējāmies, atkal ēdām, atkal peldējāmies.. un kas par saulrietu!!!

Ceļojums mums lielu robu ģimenes budžetā neiegrieza, ta kā lidojuma biļetes pirkām decembrī, mājvietas rezervējām janvārī, ātrvilcienu uz Romu pirkām feburārī, un kabatas naudu atlikām martā un aprīlī.. tā lēnām soli, pa solim.

Ātrvilciens uz Romu- kurš to būtu domājis, tikai nedaudz vairāk par stundu ir iespējams mērot 250 kilometrus.  Nepaspējam ne iekārtoties kā no Neopoles esam jau nokļuvuši Romā! Tā kā mums abiem tā bija pirmā reize Italijā un līdz šim brīdim bijām saskārušies tikai ar to labo, nedaudz bijāmies no Romas, kā nu būs, vai nesabojās visu mūsu lielisko iespaidu? Pirmie soļi ārā no vilciena stacijas un WOW! Kas par arhitektūru, kas par kultūru! Uzreiz sapratām, ka Roma tikai un vienīgi uzlabots to iespaidu! Raiti atrodam autobusu un esam jau ceļā uz mūsu nākamajām mājam, tur mūsu sagaida Giovanni, garš un jautrs itāļu puisis. Viņš ierāda mūsu istabu, izrāda dzīvokli un aizved mūs uz jumta terasi! Jā, mūsu izvēlētajai mājvietai ir jumta terase, pietam vēl no kuras paveras skats uz Vatikānu un visu Romas centru, kas par patīkamu pārsteigumu!

Nākamajā rītā mostamies ļoti agri, jo jāpaspēj taču ir tik daudz! Pēc pirmā noietā kilometra saprotu, mani plāni jāmet pie malas un vienkārši
jāļaujas, jāiet kur acis rāda. Biju izplānojusi maršrutu pa kuru iesim un ko skatīsimies, bet staigājot gar acīm raibs, gribas aiziet tur un redzēt
to, un “ paskaties, tur ir tik skaisti”, “Aizejam tur”, “Pēc tam uz to vietu”, tā līkločiem un zigzagiem izstaigājam Panteonu, Spāņu kāpnes, Trevi strūklaku, kur iemetam monētu (tas taču uz atgriešanos un atgriezties gribas loti, ļoti), Romas Parlamenta ēku, nonākam pie Kolizeja, kur samaksājam ieejas maksu, izstāvam 30 minūtes garajā rindā un saprotam, ka no ārpuses skaistāk!

Ja nebūtu pabijuši Pompejā, noteikti šķistu iespaidīgi, taču Pompeja ir vesela pilsēta senlaiku drupās, pēc tās Kolizejs nešķita nekas īpašs- izejam vienu aplīti pa pirmo stāvu, otru aplīti pa otro un varam doties tālāk uz Romas Forumu un Platine kalnu.

Pusdienās Lazanja un Ravioli pie paša Panteona, ceļojuma laikā secināju, ka varētu pārtikt no Itāļu virtuves vien. Atgriežamies mājās, paņemam vīnu un gellato un izbaudām saulrietu uz mūsu jumta terases! Tur tālumā Vatikāns, uz to dodamies rīt!

Pavisam neapdomīgi, tuvojoties Vatikānam, saprotam, ka šodien trešdiena, atvaļinājuma laikā neviens jau dienas neskaita. Trešdienās apmeklētajiem ir iespēja redzēt pašu Pāvestu, tad viņš auditorijas priekšā saka runu! Protams, ka pūļi milzīgi un apsardze stingra. Izejam cauri metāla detektoriem un esam Svēta Pētera Laukumā. Viss tik grezns un krāšņs, novēlu ik vienam tur reizi dzīvē pabūt.

Nākamā pietura ir Vatikāna Muzejs. Atkal jau rinda gara, bet, esot iekšā saprotam, noteikti bija tā vērts! Muzejā varētu pavadīt visu dienu, kaut arī itin nemaz neesmu muzeju cilvēks, taču šis aizrauj ar savu daudzveidība- sākot ar seno Ēģiptiešu kolekcijām, laikmetīgajai mākslai, Da Vinči un Rembranta gleznām, līdz pat slavenajai Siksta kapellai.

Muzejs mūs galīgi izsmēlis, vēlreiz izejam cauri Svētā Pētera laukumam, nu jau bez metāla detektoriem un saprotam, ka Svētā Pētera Bazilikā iekšā netiksim, rinda iet caur visam laukumam un vēl.. vēl… vēl tālāk, šoreiz to izlaidīsim, lai būtu ko apskatīt nākamajā reizē! Vatikāna bija mūsu pēdējā pieturvieta šajā 6 dienu un 7 nakšu Itālijas ceļojumā, ar šo arī mūsu ceļojums ir noslēdzies, Itālijai sakām “Ciao” un uz tikšanos!

Pāris ieteikumi plānojot ko līdzīgu mūsu maršrutam:

• nepaļaujies, ka visur varēs maksā ar karti, iesaku lielākoties ņemt skaidru naudu, jo, jā, lielveikalos kartes pieņem, taču mēs priekšroku
  devām maziem, vietējo veikaliņiem, kur gan derēs tikai skaidra nauda.
• Bijām saklausījušies, ka Itālijā un īpaši jau Romā, lai paēstu, jāatvadās no krietnas summiņas. Es pirms brauciena veicu nelielu izpēti par ēstuvēm un sagatavoju sarakstiņu, kas lieliski noderēja un uz 2 personām ceļojuma laikā neiztērējām vairāk par EUR 25.00 par ēdienreizi. Un aij, cik garšīgi ēdām!
• Pastaiga, pastaiga un vēlreiz pastaiga! Tas ir pats labākais veids kā iepazīt pilsētu un apskatīt vietas, kas galvenajos tūrisma gidos nav
  pieminētas! Tas ir pārsteidzoši, ko pats vari atklāt sev nezināmā pilsētā! Rezervē/ pērc laicīgi! Satikām 2 latviešu meitenes, kas lidmašīnas biļetes un mājvietas rezervēja tikai pāris nedēļas pirms brauciena! Viņām ceļojums izmaksāja aptuveni uz pusi dārgāk kā mums! Ātrvilciens, lai pārvietotos valsts teritorijā tieši tāpat, iepriekšpārdošanā būs krietni lētāks, kā pērkot uz vietas! Protams, citreiz gribas spontānu ceļojumu un neplānot, bet ļauties, taču, ja tomēr sāc jau domāt par braucienu un tas nav pēdējā brīža- paskaties un salīdzini visu jau iepriekš!

Paldies Olgai par iespēju izjust Itāliju vēlreiz – šoreiz caur viņas ceļojumu aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!