nekur.lv

Šī Zeltiņiem ir pirmā kopīgā intervija. Tikai pēc četru mēnešu pazīšanās Renārs metās Ievas priekšā uz ceļa... Kopš tā laika noticis daudz – mīlestības vizualizācija, principu pārkāpšana, meitiņas piedzimšana, bailes un nogurums. Viņi sēž pretī smaidīgi un priecīgi satraukti – rudzu krāsas matiem un vienādi baltos džemperos. Tā esot iznācis nejauši.

Bibliotekāro apkalpošanu bez komunikācijas starp bibliotekāru un apmeklētāju nevar iedomāties, tā ir viena no bibliotēku darbības stūrakmeņiem. Bibliotēkas mainās savos uzdevumos un funkcijās, bet saskarsme pati par sevi paliek kāda bijusi, tā vai nu ir, vai nav. Ir sperts solis uz priekšu, jo bibliotēkas nomainījušas kartīšu katalogus pret elektronisku informācijas sistēmu, lasītāja formulārus pret plastikāta lasītāja karti, no “kuššš” uz “lasi, spēlē, mācies, pavadi brīvo laiku, rīko domubiedru tikšanās bibliotēkas telpās”. Pieredzes apmaiņas notiek starptautiskā līmenī, Latvijas bibliotēkas arvien grib celt savu latiņu augstāk un augstāk. Mēs arvien pasaulei rādām, kādi mēs esam krāsaini un klusi, radoši un nopietni, aktīvi un savas pilsētas vai pagasta patrioti, draudzīgi un mums garšo šokolāde un kafija. Arī šis projekts “Viena diena bibliotēkas dzīvē” ir viens no tiem, kur parādām savus smieklus un bēdas, atpūtu un darbu, svētkus un ikdienu. Sak’ mēs jau esam tādi paši kā jūs, arī jūs te varat atrast kaut ko sev. Nāciet! Brīnišķīga reklāma.

Kad mēs iepazīstamies ar citu bibliotēku pieredzi, mēs to darbam kā darbinieki, kā nozares speciālisti. Izejot no speciālista pozīcijas, mēs veidojam bibliotēkas iekārtojumu, grāmatu izvietojumu plauktos utt. Reti aizdomājamies, ka bibliotēku var izvērtēt arī no klienta skatupunkta. Darbinieka un klienta skatupunkti ļoti atšķiras, tādēļ komunikācijā var rasties plaisas jeb nesaprašanās. Ir divi darbinieku tipi, kas sēž aiz apkalpošanas letes. Sauksim šos divus darbinieku tipus par bibliotekāru-bibliotekāru un bibliotekāru-klientu.

Viena daļa no bibliotekāriem visticamāk nav bijuši situācijā, kad jādodas uz pavisam svešu bibliotēku kā apmeklētājam. Mums ir tā brīnišķīgā iespēja visu vēlamo lasāmvielu izsniegt sev no savas darbavietas. Ja nu gadījumā, tur vajadzīgais nosaukums nav iegādāts, tad to var saņemt no pilsētas bibliotēkas, bet arī tur visi kolēģi cits citu pazīst. Kas notiek bibliotēkā, kad jāapkalpo kolēģis, kurš bibliotēkā ieradies inkognito? Nu, kas par muļķīgu jautājumu, viņu, saprotams, apkalpo kā jebkuru citu bibliotēkas apmeklētāju. Tieši šādos brīžos vislabāk var redzēt, kā notiek saskarsme starp bibliotekāru un klientu. Reizēm tā ir pilna ar kategorismu, un bez vēlmes iedziļināties un spējas iekāpt klienta kurpēs.

Nesaprašanās starp bibliotekāru un klientu var iedalīt šādās izplatītākajās tēmās/problēmās:

1. Kavēts termiņš un/vai kavējuma nauda jeb soda nauda. (Maza atkāpe: vārdu salikums “soda nauda” vispār būtu jāatmet, jo bibliotēkās strādā pretimnākoši un saprotoši darbinieki nevis soģi.) Darbinieks-darbinieks redz laikā neatnestu grāmatu nosaukumus un kavējuma naudas summu un draud ar elles mocībām, ja tas tūliņ netiks izdarīts, jo “atgriešanas termiņš taču ir zināms, vai tad tiešām nevar laicīgi atnest uz bibliotēku. Tur mēnesi mājās to grāmatu, man tak rindā jau pieci cilvēki gaida uz lasīšanu.” Paveicas, ja atgādinājuma telefonsarunas laikā kopā ar atgādinājumu saņem tikai neapmierinātu intonāciju. Darbinieks-klients saprot, ka reizēm gadās situācijas, ka nevar laicīgi nogādāt izdevumus bibliotēkā, jo “ir darbs un mājas, un reizēm vispār skrien kā vāvere ritenī. Bērns vispār vakar vakarā atcerējās, ka viņam uz rītdienu vajag lācēna kostīmu. Ātrāk neatcerējies pateikt? Kur lai tādu tagad ņem?” Un atgādina sausus faktus: nosaukums un summa. Mēs visi, tai skaitā arī mūsu klienti būs priecīgi par atgādinājumu nevis pārmetumu.

Šo improvizēto sarakstu var turpināt ar reālām situācijām, kurās katrs pats ir ņēmis dalību, un pārdomāt, vai konkrētajā situācijā darbojās bibliotekārs-bibliotekārs vai bibliotekārs-klients. Mums pašiem gribas vairāk sastapt darbinieku ar bibliotekāra-klienta taktiku aiz apkalpošanas letes un ir tiešām muļķīgi iedomāties, ka mūsu lasītāji domā pretēji. Apmeklētājiem nav jāiziet mini kurss bibliotēku darbā vai jānēsā līdzi bibliotekāro terminu skaidrojumu saraksts, lai saprastu, kas, ko, kā un kāpēc. Lasītāji ir iemesls, kāpēc mums vēl ir darbavietas, jo apmeklētājam ir nepieciešams cilvēcisks, nepastarpināts kontakts. Mēs viņiem esam vajadzīgi, un arī viņi mums ir vajadzīgi, jo nauda seko lasītājam. Sniegtie pakalpojumi visās bibliotēkās ir apmēram vienādi, jo grāmatas, žurnāli, internets un datori, vairāk vai mazāk, bet ir visās Latvijas bibliotēkās. Ar ko tad atšķirties bibliotēkai vienai no otras? Ar uz klientu vērstu apkalpošanu.

Katram nozares speciālistam ir savs saraksts ar prasmēm, kādas ir nepieciešamās, lai strādātu bibliotēkā un apkalpotu lasītājus. Izsludinātajās vakancēs kā obligāta prasība ir spēt kvalitatīvi veikt visus bibliotekāra pienākumus. Kvalitāte, saprotams, ir darba rādītājs, un visi kā viens par sevi var pateikt, jā, es kvalitatīvi veicu sev uzticētos pienākumus. Saskarsmes spējas šķiet kvalitātē neietilpst, jo vakanču aprakstos kvalitatīva pienākumu veikšana un labas saskarsmes spējas ir divi dažādi punkti. Frāzi “labas saskarsmes spējas” katrs saprot savādāk. Viens ar to saprot kā pieklājīgas dežūrfrāzes un klienta prasību izpildi, citam labas saskarsmes prasmēs ietilpst arī tādas kvalitātes kā sirsnība un cilvēkmīlestība, un papildus arī patiess smaids.

Lasītājiem, vienalga vai tas ir skolas vecuma puika, seniors vai vientuļā māte ar diviem bērniem, ir svarīgs kontakts, tā vienkāršā pāris vārdu saruna, ar bibliotekāru. Galu galā par attiecīgu samaksu var mājās saņemt bibliotēkas piedāvājumu: grāmatas, iemīļoto laikrakstu, izmantot internetu u.t.t. Jā, daļa apmeklētāju to nevar vai negrib atļauties un tāpēc labprāt izmanto iespēju, ko sniedz bibliotēka.

Runā, ka tehnoloģiju attīstība iznīcina aci pret aci kontaktus. Mēs ļoti lepojamies, ka mums ir pilnas bibliotēkas ar tehnoloģiskiem jauninājumiem, gadžetiem un citādām unikālām iespējām. To visu mēs pamatojam ar bibliotekāra darba atvieglošanu, kā arī tā esot ērti pašiem apmeklētājiem. Tā tas neapšaubāmi arī ir. Lai arī ikdienas darbu skrējiens bibliotēkā ir vieglāks, saskarsmes apjomi arī samazinās. Tā kā bibliotekāra un klienta nepastarpinātā saskarsme tiek samazināta līdz minimumam, drīz vien komunikācija ar bibliotekāru būs jāievieš kā īpašs pakalpojums. Līdzīgi kā tas darbojas vairumā Somijas pilsētu. Piemēram, Somijas pilsētā Lahti var aizpildīt elektronisku veidlapu un rezervēt individuālu sesiju ar bibliotekāru, kas var ilgt no 30 līdz 60 minūtēm (LNB, 2015).

Kā ar tiem, kas tagad sēž skolas solos, un nākotnē studēs un gribēs strādāt bibliotēkā? Cik lielu cilvēkmīlestību var sagaidīt no tā saucamās Z paaudzes, kuras vispierastākais un izmantotākais komunikācijas veids ir bakstīt ar pirkstu ekrānā? Jau noskaidrojies, ka Z paaudzei ir izcilas spējas darboties sociālajos tīklos un viņi ir izteikti vizuāļi,, kas dod savu artavu, ja viņi strādā bibliotēkās, taču ar klātienes komunikāciju ir lielas problēmas. Nākotne nerādās cerīga.

Jaunajiem speciālistiem jāņem vērā, ka cilvēkmīlestība ir viens no obligātajiem nosacījumiem, lai vispār apsvērtu domu sēsties aiz apkalpošanas letes. Ja šādas īpašības nav, tad labā ziņa ir tāda, ka bibliotēkā var strādāt arī no “virtuves puses”: kataloģizācijā, aprakstīšanā u.c. līdz ar to lasītājus var nesatikt dienām ilgi. Pacietība ir otra kvalitāte, kas sevī jāizkopj. Jautājumi un lūgumi ir visdažādākie, reizēm pat viens un tas pats apmeklētājs katru reizi var lūgt bibliotekāra palīdzību vienā un tai pašā situācijā. Un tad tu skaidro un skaidro, un viņš katru reizi jautā un jautā. Nevajag iedomāties, ka jautājumi par to, kas reizi vai divas jau ir izskaidrots, mazināsies. Tā nebūs, to jebkurš bibliotekārs var apstiprināt. Ar pacietību vajag apbruņoties dubultā. Jāatceras arī par intonāciju un žestiem, tie var palīdzēt novērst konfliktsituāciju ar klientu.

Mēs tik daudz laika un resursu patērējam, lai izrādītu savu ārpusi, kad par iekšpusi jeb saskarsmi mēdzam piemirst. Košs papīriņš negarantē, ka konfekte būs garšīga. Lasītājs ir mūsu vērtība. Novērtēsim to, ka viņi turpina apmeklēt bibliotēku par spīti tehnoloģiju kārdinājumiem un citiem vilinājumiem, un mēs varam darīt savu sirdsdarbu, jo ir kāds, kas to patiesi novērtē. Patiess smaids un cilvēcisks, nepastarpināts kontakts apmeklētāju vēlmi uzturēties bibliotēkā tikai pavairo.

Atsauces:

1. LNB (2015). Uzziņu klasifikācija un uzskaite bibliotēkā : teorija, ieteikumi, pieredze. Skatīts http://dom.lndb.lv/data/obj/file/263444.pdf?fbclid=IwAR3JL-pavYja7I3rR8CK5pMgll8oZ2l0PWMk2X8wjkapH3hA5AwllXoA9nY12.2018.

Siguldas novada Jaunrades centra Motodarbnīcas pulciņa komanda kopā ar skolotāju Dzintaru Vilciņu „Pro-Kart” kartinga sešu sacensību seriālā izcīnījusi pirmo vietu „LMT Autosporta Akadēmijas” Skolu kartinga kausa kopvērtējumā, pieveicot 15 pretinieku komandas.

Augstākos rezultātus, iegūstot 2.vietu sezonas kopvērtējumā TK-Senior klasē skolu kartinga kausa ieskaitē, uzrādīja pilots Roberts Klinsons, kurš Motodarbnīcā darbojas septiņus gadus un šobrīd studē Rīgas Tehniskajā universitātē.

Tk-Junior klasi ar ļoti labiem rezultātiem pārstāvēja Miķelis Būks, iegūstot 2.vietu, Markusam Mārtiņam Sostem – 3.vieta, savukārt Martai Evelinai Klinsonei – 4.vieta un iegūta Labākās debijas balva. Jēkabs Šverns, startējot pirmo gadu ar paša uzbūvētu kartingu, TK-Junior klasē ieguva 10.vietu.

Gints Britiks pārstāvēja dalību elektrokartinga ieskaitē, iegūstot 8.vietu pirmajā Latvijas nacionālajā elektrokartingu čempionātā, kas ir arī pirmās elektrokartingu sacensības pasaulē.

Informāciju sagatavoja:
Siguldas novada Jaunrades centra direktore
Ilze Šulte

Interesantākie ir tie romāni, kuriem ir aizraujošs sižets un intriga. Pat ja tur nav nekādu superdziļo atklāsmju un domu, un visi beigās ir laimīgi. Bieži vien tie ir romāni par ģimenes noslēpumiem, par cilvēkiem, kurus liktenis saved kopā un atkal izšķir, lai pēc tam liktu satikties viņu pēcnācējiem. Šādos romānos ir viss. Mīlestība. Nodevība. Naids. Bez vainas vainīgie un noslēpumi, kuriem jātop atklātiem.

Latviešu rakstnieces Dainas Šadres grāmatu”Sens attēls” var uzskatīt par šādu darbu. Viss sākas ar kādu nekaunīgu lauku lūriķi, kurš no no Rīgas atbraukušai atpūtniecei uzglūn pēc pirts, brīdī kad viņa kaila peldas dīķī. Tobrīd ne Rīgas skaistule, ne nekauņa vēl nezina, ka nākotnē viņu ceļi krustosies. Viņiem pat nav ne mazākās nojausmas, kā viņus abus saista slepkavība nomaļā lauku mājā. Likteņu līkloči, traģiskais mijiedarbībā ar komisko, pagātne krustdūrienā ar tagadni un nākotni…

Jau ar pirmajām lappusēm grāmata paņem un nelaiž vaļā. Ļoti labs sižets, aizraujoši notikumi, intriga, kas tiek noturēta līdz grāmatas beigām. Man tiešām patika. Tikai uzskatu, ka varēja būt daudz, daudz labāk, ja autore tik ļoti nebūtu dzinusi uz priekšu notikumus. Šīs grāmatas lasīšana līdzinājās sprintam. Izlasīju to tieši stundā un piecdesmit minūtēs. Beigās viss it kā sakrita lielā čupā. Es būtu gribējusi, lai grāmatā tomēr būtu vairāk emociju, vairāk lirisku atkāpju. Es būtu vēlējusies šo grāmatu baudīt ilgāk. Patlaban tā man vairāk atgādina aizraujošu filmas scenāriju. Tā apliecina, ka rakstniece ir ļoti talantīga, ka spēj aizraut un apburt. Jo tieši tā tas notika ar mani, bet… Tas vairāk līdzinājās steidzīgai gardas, bet karstas zupas strēbšanai. Man būtu labāk paticis, ja to varētu baudīt lēnām un izbaudot katru karoti. Mīļā, mīļā, Daina Šadre, vai Jūs lūdzu, lūdzu varētu savas nākamās grāmatas rakstīt tik pat aizraujošas, bet vismaz trīs reizes biezākas!

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 128 lpp.

Par “Rabarberu sarkano” savulaik bija daudzas labas atsauksmes un droši vien tāpēc gaidīju no šī romāna pārāk daudz. Bija radies iespaids, ka grāmata būs tikpat burvīga kā  Tūves Jānsones “Vasaras grāmata“, tomēr tā nav. Augustīnes stāsts ir vientulīgs un skumjš.

Augustīnes māte kaut kur dienvidos pēta putnus, kamēr Augustīni pieskata radiniece vai kaimiņiene (atvainojiet, vairs neatceros). Kur ir tēvs, vispār nevienam nav zināms. Lai būtu vēl skumjāk, Augustīnei ir kroplas kājas, kas, protams, padara viņu par skolasbiedru apsmiekla objektu un visādi apgrūtina viņas dzīvi. Tomēr Augustīne ir cīnītāja, nevis ņuņņa, un viņai ir mērķis uzkāpt Kalnā, tāpēc stāsta noskaņa nav puņķaina un žēlabaina.

Šis ir pirmais, un pieļauju, ka pēdējais, manis izlasītais daiļliteratūras darbs, kurā tik daudz pieminēti rabarberi. Rabarberu lauks – ciema vienīgais mežs, rabarberu ievārījums – katrai saimniecei savādāks, rabarberi, rabarberi, rabarberi. Vēl ir asinsdesu dienas. Tas man ārkārtīgi patika, pilna mute siekalām.

Uz grāmatas vāka pieminēts romāna poētisms. Es to saskatīju tikai salas dabas aprakstos un grāmatas nosaukumā. Viss pārējais ir strups ziemeļu skarbums, kas izpaužas gan sižetā, gan aprautajās domās. No vienas puses, autore it kā “glezno lieliem triepieniem” un daudz atstāj lasītāja iztēlei. Viņai izdevies radīt ikdienišķus, bet interesantus tēlus, reālistisku vidi, uzburt Islandes ainavu un pastāstīt aizkustinošu stāstu par meitenes ilgām pēc mātes mīlestības un “pacelšanos spārnos”, nelietojot izcakinātu valodu un nespiežot uz jūtām. No otras puses, teksts vietām atstāja saraustītu un haotisku iespaidu. Beigas vispār kaut kur aizpeldēja nekonkrētībā un, manuprāt, nepatīkami kontrastēja ar pārējā stāsta lakonismu.

“Rabarberu sarkanais” noteikti ir lasāms un visticamāk jums patiks. Arī man kopumā patika, tikai beigas sabojāja prieku. Godīgi sakot, man ļoti patīk grāmatas vāks, par to vien varētu dot zvaigzni.

Vērtējums: 3/5

Mūsu nākamā gada puķu kalendārs. Nr. 14.

• Janvāris
• Februāris
• Marts
• Aprīlis
• Maijs
• Jūnijs
• Jūlijs
• Augusts
• Septembris
• Oktobris
• Novembris
• Decembris

Latvijas handbolisti aizvadītajā nedēļas nogalē aizvadījuši kārtējās spēles dažādās Eiropas handbola līgās, vairākiem mūsu spēlētājiem izceļoties ar ļoti produktīvu sniegumu.

Darba devējs: Euroskor Latvijā, SIA

Darba līguma veids: Pilna slodze / maiņu darbs

Atrašanās vieta: Rīga,t/c Galleria Rīga

Sestdien, 8.decembrī norisinājās Latvijas XXIX Universiādes sacensības galda tenisā. Visus 29 gadus sacensības vadīja galvenais tiesnesis Genādijs Kartuzovs. Šīs sacensības kļuva īpašas ar to, ka pirmo reizi par uzvarētājiem vīriešu konkurencē kļuva LSPA studenti, savukārt sieviešu konkurencē uzvaru izcīnīja arī iepriekšējā gada čempiones - RTU studentes.

Iknedēļas izvilkums no Latvijas blogāres- ducis rakstu, kas iekrita acīs, ko nedrīkst palaist garām, kas šķita interesants, vai kurš vienkārši uzrunāja.

Ja meklē kaut ko Ziemassvētkos zem eglītes liekamu, tad vērts ieskatīties Valkīras dienasgrāmatā, kur apkopotas idejas Ziemassvētku dāvanām.
Vēl var aplūkot Latvijas Bankas iepriekš gatavotās monētas ar Ziemassvētku tematiku.

Endijs raksta par ģimenes ceļojumu uz Harija Potera filmēšanas studiju un ne tikai.
Alīna apraksta ceļojumu ar auto pa Teksasu.
Zaigara blogā jauns ieraksts- par Belizu, slimnīcu un sāapošu ausi.

Raimonds raksta par redzēto izrādi ”Cīrulīši”.

Par grāmatām aizvadītajā nedēļā- Doronike raksta par divām Janas Egles grāmatām, Mairita raksta par divām dzejas grāmatām, Andris dalās iespaidos par Anšlava Eglīša Teoduls Supersakso un Līva par Mikolaja Ložiņska “Grāmatu”.

No Zitinjas virtuves recepte- Sātīgais kartupeļu siera sacepums.

Nobeigumā Janas raksts par ANO koppaktu- Izvēle dzīvot bez citiem.

18. decembrī, dažas dienas pirms ziemas saulgriežiem, aicinām Eiropas Savienības mājā, 1. stāvā, Aspazijas bulvārī 28, Rīgā no plkst. 18.00 līdz 19.30 piedalīties latviešu seno tradīciju stāstu un danču vakarā.

read more

Kad Dieva tauta dzīvo ticībā, tā ilgojas pēc “paliekamas pilsētas”, “nesatricināmas valstības” (Ebr.13:14; 12:28).

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

• Ilgi gaidītā atgriešanās
• Adventa laikā
• Pastāvīgā cīņa par cilvēka sirdi
• Lūgšana “Mūsu Tēvs”: Lai nāk Tava valstība
• Dieva vadīta laicīgā valdība… Ja?
• Nesatricināmas ticības noslēpums
• Izredzētie

Ar brīnumiem parasti saprotam dažādas Dieva varenības izpausmes cilvēku dzīvē - uzmodināšanu no nāves, smagu slimību dziedināšanu, radikālu dzīves izmaiņu un tamlīdzīgi. Taču Dievs ir klātesošs arī mūsu ikdienā, tostarp sīkajās, mazajās sadzīves problēmiņās, kas mums pašiem tomēr ir pietiekami nozīmīgas, lai arī parasti skar dzīves materiālo nevis garīgo pusi. Pie tādiem dzīves “sīkumiem” var pieskaitīt arī auto zādzību. Tomēr mūsu Dievs ir taisnīgs Dievs, kas rūpējas, lai ļaunums būtu spiests atdot atpakaļ Viņa bērniem nozagto. Par diviem šādiem gadījumiem pastāstīsim tuvāk. Viens no tiem noticis jau krietni pasen, otrs - pavisam nesen. Par to, kā savus nozagtos automobiļus atguva mūziķis Valdis Indrišonoks (par viņu vairāk lasiet ŠEIT) un kristīgā kalpotāja Dace “Sunny” Sauša (par viņu vairāk ŠEIT), viņi jums pastāstīs paši.

Valda stāsts

- Tas notika 1999.gada 4.decembra vakarā ap 17:00, kad kopā ar saksofonistu Denisu Paškevicu un vēl kādiem mūziķiem devāmies uz labdarības koncertu, lai vāktu ziedojumus mazas meitenītes Megijas Vaices plastiskajai operācijai. Pirms koncerta nolēmām ieskriet bistro “Lido” paēst. Kad iznācām ārā, konstatējām, ka manas mašīnas vairs nav. Auto salonā nekā vērtīga nebija, taču bagāžnieks bija pilns ar mūzikas instrumentiem - četras ģitāras, divi saksofoni, flauta un divas lielas somas ar ģitāras ekipējumu. Var teikt, ka vienā acumirklī mums tika atņemti visi mūsu darba rīki.

Man kādreiz prātā bija nākušas domas - kā būtu, ja mums nozagtu mašīnu? Tas būtu slikti, bet gan jau kaut kā to pārdzīvotu. Sliktāk būtu, ja nozagtu mašīnu un tur atrastos ģitāra un vēl kādi instrumenti. Taču es nekad pat domās netiku pieļāvis, ka man patiešām kāds varētu nozagt mašīnu ar visām ģitārām.

Kad konstatējām, ka mašīnas nav, pirmais, ko nodomājām - aizvilkta. Piezvanīju policijai, bet man atbildēja, ka Rīgā mašīnas prom nevelk. Teicu puišiem: “Viss! Mašīnas nav, instrumentu arī nav! Mūs gaida koncertā, ko darām? Vīri, iesim lūgt Dievu!” Iegājām turpat vārtrūmē un sākām lūgt Dievu. Skaļi slavējām un pateicāmies, ka Dievs jau darbojas šajā lietā, un, ka Viņš darbojas arī pie zagļa. Mēs nevis vienkārši lūdzām, bet slavējām un pateicāmies par Dieva brīnišķīgo mīlestību un Viņa spēku.

Pēc tam devāmies uz policiju. Policists bija ļoti izbrīnīts, ka mēs, stāstot par notikušo, jokojam. Viņam radās aizdomas - vai tie džeki patiešām ir apzagti? Bet mūsos bija dziļš miers. Es sapratu, ka tas ir tas miers, par kuru Jēzus teica: “Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod.” Mēs nekritām panikā vai izmisumā. Zinājām, ka Dievs visu atrisinās. Ir brīnišķīgi apzināties, ka mums ir tāds Mierinātājs.

Pēc policijas braucām uz koncertu, jo nolēmām, ka tomēr spēlēsim. Deniss, protams, bija bez saviem pūšamajiem, viņš paņēma rokā tamburīnu. Es aizņēmos ģitāru, un mēs spēlējām. Deniss uzrunāja cilvēkus ar ļoti spēcīgu vārdu. Garīgajā ziņā tas bija manifests - apzagti, tomēr slavējam Dievu! Koncerts izdevās brīnišķīgs. Un tad sākās lielais gaidīšanas laiks…

Šajā laikā dzirdēju daudzus sakām: “Jūs taču esat kristieši, kur tad ir Dieva apsardzība?” Arī presē parādījās sarkastiskas piezīmes - Dievs ir svarīgs, bet arī piesardzība nav peļama. Intervijā radio SWH Jānis Šipkevics uzdeva Denisam zobgalīgu jautājumu līdzīgā kontekstā, uz kuru Deniss atbildēja, ka viss tiks atdots. Arī man daudziem nācās sacīt, ka Dievs visu atdos, bet ja neatdos, tad dos vietā ko labāku. Nolēmu nekādu izpirkuma naudu nemaksāt. Teicu, ka Dievs ir manā pusē, taisnība ir manā pusē. Jo Dievs ir taisnības Dievs. Pēc tam daudzi man jautāja: “Cik tad tu samaksāji?” - “Es nemaksāju neko.” - “Kā tā - neko? Tas nevar būt!” - “Bet, redzi, tas ir noticis!”

Nedaudz atkāpjoties - brīdī, kad vēl sēdējām “Lido” un nezinājām, ka mašīna nozagta, no Olaines ar mikroautobusu uz koncertu Rīgā devās mana sieva Lilita ar mūsu dēliem. Vietā, kur Jelgavas šoseja ienāk Rīgā, mans vecākais dēls pēkšņi ierauga mūsu automašīnu, kas nogriežas Olaines virzienā. Viņš redz, ka pie stūres neesmu es, un saka: “Mammu, tētis iedevis kādam mašīnu!” Lilita atbild: “Beidz, dēliņ, tētim tagad ir jābūt koncertā!” Taču puika saka: “Bet tai ir mūsu diski un mūsu numurzīmes - burti DV!” Pie Tehniskās Universitātes, kur vajadzēja notikt koncertam, Kārlis noskrēja gar visu automašīnu rindu, lai pārliecinātos - ir mašīna vai nav.

Vēlāk es sapratu, kāpēc Kārlis ievēroja mašīnu. Tā Dievs parādīja, ka Viņš visu kontrolē. Bija grūti gaidīt, taču es ticēju un paļāvos. Mēs ar sievu gavējām. Teicu Dievam: “Es visu ielieku Tavās rokās! Tu redzi visu, es neredzu neko!” Svētdienas rītā kāds pazīstams cilvēks sacīja, ka mana mašīna esot atrasta pie Lietuvas robežas. Es noticēju, nopriecājos, aizbraucu uz savu draudzi un liecināju par to, bet vakarā šis cilvēks piezvana un pasaka, ka tā nav bijusi mana mašīna. Prātā nāca Bībeles pants, ka nolādēts tas, kurš paļaujas uz cilvēkiem. Vairs neuzticējos nekādai informācijai.

Man piedāvāja arī tā saukto bandītu pakalpojumu mašīnas atgūšanai. Teicu: “Nē!” Bet viņi saka: “Padomā labi! Tur taču ir mantas, instrumenti. Tas viss maksā.” - “Es zinu.” - “Kā tad tu domā to visu atgūt?” - “Ļoti vienkārši. Es ticu Dievam. Dievs to izdarīs!” Viņi uz mani skatījās kā uz pilnīgi nojūgušos cilvēciņu, bet man bija vienalga. Man bija svarīgi, ko Dievs par mani domā.

Dienu pirms mašīnas atgūšanas man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš sacīja: “Viņi grib 1000 dolārus!” Es teicu: “Klausies uzmanīgi! Esmu ticīgs cilvēks, ticu savam Dievam, un mans Dievs saka, ka man nekas nav jāmaksā. Nodod tiem cilvēkiem, kas mašīnu paņēmuši, ka šajā brīdī es atraisu Dievam rokas, atraisu Dieva spēku un visu nododu Viņa rokās. Ja šie cilvēki grib izbaudīt Dieva dusmas, tā ir viņu izvēle. Bet es neiesaku to darīt, jo es nezinu, kā tas viņiem beigsies. Labāk atdodiet!” Šo informāciju viņš nodeva tālāk cilvēkiem, kuru rokās atradās nozagtās mantas. Bet pār mani nolaidās Dieva miers, un es sapratu - tā ir Dieva atbilde, ka esmu runājis pareizi.

Nākamās dienas pēcpusdienā man piezvanīja un pateica, kur atrodas automašīna. Es aizbraucu. Jā, tā tiešām bija mana mašīna ar visiem instrumentiem. To sajūtu, kad iekāpu automašīnā un redzēju, ka visi instrumenti ir neskarti, nevar izstāstīt, to var tikai piedzīvot. Ārkārtējs Dieva tuvums. Sapratu, ka man mašīnā blakus ir Dievs. Tā bija visa to cilvēku uzvara, kas lūdza kopā ar mani. Tas bija manifests Dieva uzticamībai un Viņa uzvarai. Kad braucu mājās, zvanīja mobilais, un tā pat balss, kura paziņoja mašīnas atrašanās vietu, jautāja: “Vai tu dabūji mašīnu?” - “Jā.” - “Vai instrumenti visi ir?” - “Jā.”

Tā beidzās stāsts par to, kā Dievs man atdeva nozagto. Desmit dienu laikā viss tika atrisināts. Vēlos citēt Rakstu vietu no Jeremijas grāmatas 20.nodaļas 11. un 12.panta: “Bet Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams! Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem Savu atriebību, jo es Tev pavēlu savu lietu.”

Šo Rakstu vietu man iedeva kāda ticības māsa. Ļoti pravietiskas rindas, jo tajās aprindās, kur cilvēki zog un ņem ar varu, ir ārpus viņu likumiem kaut ko atdot, nesaņemot pretī kaut vai principiālu samaksu. Šie cilvēki patiešām tika apkaunoti. Spēks, ko viņi pārstāvēja, cieta fiasko.

Šis notikums krietni stiprināja manu ticību. Es ieraudzīju, ka Dieva mīlestība ir reāla. Tagad mani pavada apziņa - ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?! Dievam nav svarīgi, kā jūs Viņu lūdzat, kādiem vārdiem, vai jūs raudat vai dziedat. Dievam ir svarīga ticība. Jo stiprāka ticība, jo lielāka paļāvība uz Dievu, jo lielākas lietas kļūst iespējamas. Jebkurš pārbaudījums mums nāk par svētību. Pārbaudījums ir kā kausēšana, kurā tiek sadedzināti visi sārņi. Nebīsimies no pārbaudījumiem!

Daces stāsts

- Arī man nozaga automašīnu, un ne jau kādu kruto BMW, bet parastu mazu baltu “Škoda Fabia”. Teiksiet - nu kas tad tā par mašīnu! Tomēr tā mani drosmīgi ved pa Rīgas ielām un palīdz uzkrāt tik svarīgo autovadītāja pieredzi. Daudzi man rakstīja izbrīna pilnas īsziņas ar jautājumu: “Vai tiešām tavu mašīnu kāds nozadzis?” Tieši uz tādas nots sākās arī mana saruna ar policijas inspektoru. Te nu es atbildu - laikam jau ir kāds, kuram tā “palaimējās”! Taču pievērsīsimies būtiskajam.

Tas sākās 2018.gada 29.novembrī 23:45 vakarā ar telefona zvanu. Mans labs draugs, kuram biju aizdevusi savu kumeliņu, telefona klausulē dikti drebošā balsī pateica, ka man jādodas uz Valsts Policijas iecirkni rakstīt iesniegumu, jo mans mazais kumeliņš, kurš noteikti nav zagto mašīnu TOP sarakstā, tomēr ir nozagts! Nozagts no apmaksātas (!) Europark stāvvietas Vecrīgā, kur iespējams auto atslēgas izkritušas no mašīnas vai kabatas. Kāds atslēgu atradis un izdomājis savākt ne tikai telefonu un somu no salona, kas tur bija atstāti, bet arī pašu mašīnu.

Man tā bija pietiekama motivācija, lai izlīstu no siltas gultas, izsauktu taksi un brauktu cauri visai Rīgai pati uz savas ādas izbaudīt pieredzi, kad kriminālprocesa ietvaros tevi atzīst par cietušo. Jāsaka, ka cerības mašīnu atgūt bija nelielas, jo zinot VP darba noslogojumu un šo nebūtisko mašīnu, kuras vērtība nav mērāma desmitos tūkstošos eiro, man pat bija kauns uzstājīgi kaut ko pieprasīt policijas darbiniekiem. Pēc negaidītās ziņas saņemšanas sirdī valdīja miers, lai gan domas tomēr vandījās pa labi un kreisi. Skrobīgi jau ir - iedevi draugam pabraukāt un šitā. Arī “Škoda” taču ir mašīna…

Prāts grib dusmoties! Apzinos, ka kāda jau histērijā būtu šādu draugu domās uz cietumu aizsūtījusi, bet tā nav mana situācija… Tas ir brālis Kristū, kuram uzticos un esmu droša, ka tā varēja gadīties ar ikvienu no mums. Saprotu, ka nav pareizi kādu vainot, taču aktuāls ir jautājums - kā tagad rīkoties? Kā ar kompensāciju par mašīnu? Kas maksās? Domu maratons noslēdzās ar vienu - lai Dievs to mašīnu apstādina uz ceļa un neļauj tai braukt tālāk, jo labāk ir atrast mašīnu sveiku un veselu, nekā sadauzītu kaut kur vai neatrast vispār. Brīnumiem es ticu un Dievam arī, tāpēc zinu, ka ar Viņu viss ir iespējams.

Tajā brīdī sākas mana pirmā praktiskā pieredze ar Valsts policijas darbiniekiem. Policijas iecirknī ierodos pēc pusnakts. Mani sagaida nakts dežurants - jauks, laipns puisis, kurš uzdod policistam raksturīgus jautājumus. Atbildot, mana seja gan noteikti nav smaidīga, drīzāk skāba un saraukta. Uz iecirkni atnācu stereotipu pilna, pie sevis domādama, ka VP tikai tēlo laipnos, bet, ņemot vērā man zināmo aptuveno krimināllietu izmeklēšanas statistiku, tāpat neko nedarīs lietas labā.

Mazliet tomēr centos asti pavicināt un noskaidrot, vai visi videoieraksti jau savākti un kāds tos tagad pārskata. Šķiet, uz brīdi jutos kā mazs Tramps vai Putins, kura dēļ visiem jāstaigā uz pirkstgaliem. Policijas darbinieki likās saprotoši un kompetenti strādāt ar cilvēkiem krīzes situācijās, kaut arī jutu mēģinājumu mani nomierināt, lai es atslābtu un savu “Kas izdarīts?” pataupītu citai vietai un reizei.

Gaidīju rindā, lai sniegtu savu liecību, kad pēc kādām 30 minūtēm iecirkņa klusumu pārtrauca dežurants, kas nopietnu sejas izteiksmi nāca pie manis un teica: “Jūsu mašīna ir atrasta. Ceļu policija to aizturējusi, jo zaglēns laikam kaut ko sadarījis.” Sapratu, ka ar mašīnu viss ir ok, un tās “vadītājs-zaglis” uz 48 stundām paņemts uz policijas “viesnīcu” (izolatoru). Policisti paši bija pārsteigti, man skābais ģīmis nost un sajēga - brīnumi patiešām notiek! No mutes izlauzās prieka sauciens “Aleluja!”

Lai mani atbalstītu, uz iecirkni bija atbraucis cits labs draugs, arī brālis Kristū un īsts Kriminālprocesa guru. Viņš mani instruēja par cietušā tiesībām. Tai pat laikā otrs draugs, kuram nelaimīgā kārtā mašīnas atslēgas bija pazudušas, turpināja sniegt liecību inspektores kabinetā. Beidzot viņš iznāca laukā. Tomēr šoks bija lielāks par labo ziņu, ka mašīna atrasta - viņš jutās dikti vainīgs manā priekšā. Kamēr gaidījām, kad kāds runās ar mani, es ar abiem brāļiem kristiešiem piekliedzām visu iecirkņa uzgaidāmo telpu ar saucieniem: “To var tikai Dievs! Paldies Viņam!”

Sekoja brauciens uz notikuma vietu. Tirdīja jautājums - kādā stāvoklī mašīna atrasta un kurš bija zaglis? Piecu minūšu brauciens no iecirkņa uz notikuma vietu notika policijas busiņā kopā ar četriem VP ātrās reaģēšanas vienības džekiem - staltiem un sportiskiem. Viņu uniforma ļoti atgādināju spāņu policistus. Tādu ekipējumu iepriekš nebiju redzējusi, tāpēc jutos izbrīnīta un pārsteigta par to, ka mums policijā tomēr strādā tik daudz vīriešu. Ikdienā visur tikai meitenes, meitenes, meitenes…

Diemžēl man jāapbēdina visi, kas domā, ka policija bauda īpašas ekstras. Sēžot busiņā, ausis jābāž ciet, jo graboņa iekšā kā traktorā, piedevām nav sildītāja. Par ekstrām aizmirstiet! Brīnos, ka, lai samazinātu valsts iepirkumu izmaksas, nav pasūtīti busiņi, kur vispār nav sēdvietu, bet jāsēž uz grīdas! Džeki nesās, lai varētu paspēt uz notikumu vietu, kamēr mana mašīna vēl nav aizvesta prom. Viņiem tas izdevās un es pat veiksmīgi izturēju visus straujos manevrus, neizkrītot no krēsla.

Piebraucot notikuma vietai pamanīju, ka tā sižets atgādina amerikāņu kino grāvēju. Vienā vietā četras policijas automašīnas! Un tas viss manis dēļ! Jutos kā zvaigzne. Diemžēl nācās konstatēt, ka zagļi nav pratuši braukt un ietaisījuši gana lielas buktes mašīnas sānos. Pēc brauciena aukstā, grabošā busiņā, tiku uzaicināta uz “Opel Mokka”, lai parakstītu kārtējo protokolu. Pēc busiņa tas atgādināja luksusa klases automašīnu, kur bija silti un smaidīgs policists man izskaidroja turpmākās darbības.

Beidzot sasveicinājos ar ceļu policijas brigādi, kura aizturēja zagli trīs (!) promiļu smagā alkohola reibumā. Laimīgās brigādes inspektors, kurš bija tā apaudzis, ka atgādināju vikingu, likās saguris no zagļa muldēšanas un neielaidās ar mani dziļākās sarunās. Vien smaidīja un teica man: “Pasmaidi!”

Pēdējo ieraudzīju zagli, kura seja šķita dikti pazīstama - noteikti uz ielas esmu redzējusi, prasot naudu pie kādas baznīcas. Šis cilvēks bija kāds vietējais bezpajumtnieks, kurš nepārtraukti kaut ko varkšķēja un centās sevi padarīt par baltu jēriņu. Man pat vārdu pietrūka, lai kaut ko viņam teiktu, jo cilvēks bija tā piedzēries, ka neko sakarīgu pateikt nevarēja.

Trīs stundu laikā biju piedzīvojusi tādu kino iz dzīves, mazo Latvijas grāvēju, īstu Ziemassvētku parodiju, par kuru var uzrakstīt filmas cienīgu sižetu, piedevām ar labām beigām. Viss pārējais ir sīkumi. Ko tur vairs raudāt par sabuhņītu metāla gabalu, kurš ir atradies, piedevām vēl braucams.

Izrādās, ka divi zagļi atrada izkritušās mašīnas atslēgas un vēlāk izskaitļoja, kura ir atslēgām piederīgā mašīna, tad mistiski tika laukā no pārkinga, piedzērās… Un te jau domas dalās, kāds bija tālākais sižeta pavērsiens. Kāds varbūt teiks, ka vienu no zagļiem sāka mocīt sirdsapziņa, iespējams, ieraugot krustiņu pie atslēgas piekariņa, tāpēc viņš nolēma mašīnu atvest atpakaļ. Taču, kā bija patiesībā…

Tagad mašīna ir atkal mājās. Ievedu automazgātuvē, lai izberž visas smakas. Aizvien domāju, kāpēc man šis piedzīvojums. Iepazīts tuvāk policijas darbs un satikti gana kompetenti, bet diemžēl pārguruši inspektori, kuri spiesti uzturēties vecās, neremontētās darba telpās. Izmeklētājs, kas izskata mašīnas zādzības lietu, ir sava darba patriots, kuram grāmatu plauktā biezas Krimināllikuma komentāru grāmatas, kabatā LU maģistra grāds, un kurš zina, kas ir kriminālprocess. Diemžēl darba un lietu apjoms ir tik liels, ka policistiem nav brīva laika, taču pamanīju, ka visiem ir laba humora izjūta. Jo kā lai uz negatīvo, ko nākas pieredzēt, reaģē, ja ne ar humoru?

Paldies par atbalstu visiem, kas lūdza par manu situāciju, jo tikai kaut ko tādu piedzīvojot, var ieraudzīt, cik apkārt forši draugi, kas tevi atbalsta un gatavi iet kopā ar tevi soli uz priekšu. Jo draugus jau iepazīst nevis priekos, bet problēmās. Visbeidzot - vai tad tas nebija īsts Dieva brīnums? Policisti teica, ka reti gadās, kad mašīnas atrod dzīvas un tik ātri! Es ticu, ka Dievs dara brīnumus! Es ticu!

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Nekas nav atrasts

Šis ir ļoti vienkāršs un dažādiem virtuves scenārijiem pielāgojams ēdiens. Ja vēlies, pasniedz to kopā ar gaļu vai zivtiņu, veģetārajā versijā – pārkaisi ar sieru, ieliec krāsnī, lai siers izkūst, un iegūsi pilnvērtīgu otro ēdienu. Tomātu mērcē vari likt, kādus dārzeņus vien vēlies, tādējādi “iztīrot ledusskapi” – es izmantoju papriku un seleriju, bet derēs arī...

lasīt talāk »

The post Kartupeļi ar tomātu un ceptu ķiploku mērci appeared first on Lindas Virtuve.

Director: Michael Caton-Jones With: Ron Perlman, Famke Janssen, Jacqueline Bisset,Guy Burnet, Ned Eisenberg, Peter Facinelli, Richard Dreyfuss

The post Asher appeared first on liene dobraja costume design.

Pēc divu gadu pārtraukuma klajā nāk jaunākā Latvijas neatkarīgo grupu izlase "Odekolons".

Šī ir sešpadsmitā izlase “Odekolona” sērijā, kurā apkopti spilgtākie pašmāju neatkarīgās mūzikas notikumi un tendences un ierasti demonstrē mūziķu iespējas, prasmes, izaugsmi.

Izlasē iekļautas tādu grupu un solistu kā “Dzeltenie pastnieki”, Evija Vēbere, “MMMM”, “Satellites LV”, “Baložu pilni pagalmi”, “Mācītājs On Acid”, “Spāre”, “Plenērs” u.c. dziesmas, kopskaitā – 24 skaņdarbi, kas galvenokārt ierakstīti pēdējo divu laikā, taču klausītājus priecēs arī senākas dziesmas.

Vāciņa zīmējuma autore ir Kerija Arne. Ierakstu papildina grāmatiņa, kur pārskatāmā formā apkopota īsa informācija par izlasē iekļautajām grupām, tādējādi buklets nākotnē varētu kļūt par uzskatāmu Latvijas neatkarīgās mūzikas kustības liecību.

“Odekolona” raudzību koncerts notiks piektdien, 14. decembrī, Vecrīgas krogā “Aptieka”, Mazajā Miesnieku ielā 1. Koncertā spēlēs dziesminieks Imants Daksis un rokgrupa “Krāsa”. Ieeja pasākumā – bez maksas.