Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1495 avoti)
I want to design a wireless light switch that works for years without charging and doesn’t require mains connection and provides complete flexibility over the set of devices it controls. The actual switching would happen through relays in the home electricity distribution board.
The MySensors project provides software libraries for sensors and gateways that integrate well with the Home Assistant automation platform which in turn works with the Apple Home. It supports all of the popular wireless radios such as RFM69, NRF24L01+ and ESP8266 attached to most of the popular microcontrollers such as Atmel AVR, STM32 and the BCM in Raspberry Pi.
So I designed a single device that could be used both as a standalone sensor/switch transmitter and as a receiver when attached to the Raspberry Pi. Here is the very first prototype PCB with just the required wiring (and no passives) for connecting the radio module to both the Raspberry Pi and the ATTiny841 microcontroller via the SPI bus:
First prototype of the sensor module with RFM69CW radio connected to both ATTiny841 and Raspberry Pi via SPI
It was a nice surprise when the MySensors gateway on Raspberry Pi could detect the RFM69CW radio module right away.
The next step was to get the ATTiny841 talking to the RFM69CW radio and that took me days because it would just fail uploading the firmware as soon as I soldered the radio to the PCB. Turns out the reset pins of both ATTiny841 and RFM69CW were connected which caused the radio module to toggle the MISO and MOSI lines and interfere with the programming. Cutting the reset line to the radio fixed the issue ?.
Using the ATTinyCore Arduino core from Spence Konde and the RFM69 library from Felix Rusu I was able to successfully communicate with the RFM69CW radio. An important thing to note is that ATTinyCore only supports pin PB1 of ATTiny841 as the Arduino external interrupt pin so D100 on RFM69 must be connected to PB1 for it to initialize the radio and register the incoming data.
There are dozens of ways to configure the RFM69 radio so it is important that both the transmitter and receiver use the same data encoding and encryption. At first the MySensors gateway on Raspberry Pi wouldn’t pick up any radio transmission from the ATTiny841 sensor so I spent hours finding differences in the register setup for MySensors and the RFM69 library.
Here are the changes necessary to the RFM69 library for it to talk to the MySensors on Raspberry Pi. Note that the MySensors radio packets include two additional bytes in the packet header for the packet “version” and the “sequence number”.
Finally, everything works ?
The prototype module is now transmitting the internal RFM69 temperature data to another module attached to the Raspberry Pi and running the MySensors gateway. In the next few weeks I plan to publish the Arduino sketch and work on the updated PCB.
Pirms kāda dažos gados mērāma brīža neviens nekad nenoticēja spriedelējumiem, ka leģendārie Saulrieta bulvāra rokenrola monstri jebkad apvienosies daļējā, tomēr vissvarīgākajā kombinācijā, kāda reiz noteica pasaules rokmūzikas gaisa konsistenci.
Pēkšņa atpazīstamība, šķietami neierobežots naudas daudzums, kam likumsakarīgi seko ietekme un nereti arī vara, pats par sevi ir pamatīgs pārbaudījums jebkuram cilvēkam. Taču ārkārtīgi grūti pārvarams pārbaudījums tas ir visu pasaules lielāko superzvagžņu gadījumos, kad cilvēki no patiltes (no tās vietas, kas atrodas zem tiltu pārvadiem), nelielas vannas istabas izmēra bāra pažobeles vai mazliet labākā gadījumā no gadiem deldētā dīvāna paliekām komunālajā mēģinājumu telpā nonāk uz arēnu, stadionu skatuvēm simtiem tūkstošu pielūdzēju priekšā ar visu no tā izrietošajām sekām. Pazaudēt galvu šādā situācijā ir elementāri ne tikai tāpēc, ka tik ilgi gaidītais ieguvums ir prātam neaptverams. Situāciju vieglāku nepadara alkohola un narkotiku patēriņš brīžiem drausmīgā un tikpat neaptveramā apjomā, kas ilgtermiņā irdina grupu sastāvus un dzēš dalībnieku dzīvības. Taču šis ir stāsts par to, kā viņi paši saka, “we took it one step further” – stāsts par grupu, kuras pasaules slavas pumpura pašā atplaukšanas brīdī 1986.gadā daudzi turēja īkšķus par to, lai grupas dalībnieki vispār sagaida nākamo rītu.
Losandželosas jauniešu mūzika klausītāju automātiski teleportē pasaulē, kur visu drīkst. Sekss, alkohols, kokaīns, bezrūpīga laika pavadīšana, skaisti cilvēki bez jebkādiem aizspriedumiem un dienām, nedēļām, mēnešiem nerimstošs rokenrols šī termina gan muzikālajā, gan bohēmiskajā izpratnē – tās bija vienīgās grupas kodola veidotāju bundzinieka Stīva (Stīvens Adlers: Steven Adler) un ģitārista Sleša (Slash), kā arī pārējo dibinātās, pēc dalībnieku pašu teiktā, bandas (lasīt ar nedaudz kriminālu piegaršu) Guns’n’Roses dalībnieku Dafa (basists Dafs Makkagans: Duff McKagan), Izija (ģitārists Izijs Stradlins: Izzy Stradlin) un dziedātāja Aksela (Axl Rose) intereses praktiski visā grupas slavas, spožuma un tam sekojošā posta laikos. Mūsdienu prātam ir grūti aptvert šādu dzīvesveidu, bet tas arī nav vajadzīgs. Svarīgākais, kas mums šodien ir jādara – jābauda tas, ko šie ļaudis mums ir atstājuši kā liecību par savu bezrobežu jaunības trakumu, kas nodrošināja rokmūzikas himnu rašanos.
Laikā, kad rokmūzikas pasaule ir zaudējusi iespēju jebkad vēl piedzīvot vismaz būtiskāko cilvēku apvienošanos no Pantera, Soundgarden, Dio, Nirvana un daudzām citām grupām, kā arī ar aizturētu elpu jau gadiem vēro katra Led Zeppelin dalībnieka kustību šajā kontekstā, Slešs un Aksels izdarīja, ja tā drīkst teikt, svētīgāko, ko viņi viens otra un mūzikas pasaules labā varēja izdarīt – sāka sarunāties. Un ir pilnīgi vienalga, kāda iemesla pēc tas notika, jo redzēt dzīvus tos cilvēkus, kas radījuši mūsu vecāku un pat vecvecāku ballīšu hitus… Tas pilnīgi noteikti ir a must neatkarīgi no tā, vai konkrētā mūzika patīk ļoti vai gandrīz nemaz. Ir vienkārši vērtīgi savām acīm (pie)redzēt vēsturi, kamēr tā vēl ir dzīva, kustīga un elpu aizraujoša. Izgaršot un maksimāli izbaudīt pirmavotu, nevis taustīties pa nostāstiem, atreferējumiem un atmiņu stāstiem. Piedalīties tur un tad, kad un kur notiek dzīve, un tā pilnīgi noteikti notiek tad, kad spēlē tādi mūziķi kā Guns’n’Roses.
Ierodoties koncerta norises vietā, pārņem ārkārtīgi patīkama nostalģija – šeit es redzēju savu pirmo Metallica koncertu, kas bija ne tikai viens no manas dzīves svarīgākajiem mirkļiem, bet arī pirmā tik milzīga koncerta apmeklējuma pieredze. Pēc vairāk nekā desmit gadiem esmu te atpakaļ, stāvu bezgalīgā rindā pēc alus, klausos Džonija Keša, Elvisa un metālikas mikstūru Volbeat un domāju, ko tas īsti nozīmē: “Not in this lifetime”. Vērojot arvien biezējošo cilvēku jūru, saprotu, ka 2016.gada 1.Arpīlī izplatītais paziņojums tomēr nav bijis nekāds triks, bet tomēr… Vai es zinu, kur es, pie joda, atrodos?! “You’re in a f**king jungle, baby!” galvā noskan simtiem reižu dzirdētā frāze un es sāku apzināties, ka šo frāzi, iespējams, šovakar dzirdēšu no tās autora. Pirmavota. No cilvēka, kura skatuves vārdu zina teju katrs garāmgājējs un kurš ir piedalījies tādu dziesmu komponēšanā, kuras māca jebkurā rokskolā visā pasaulē. Ir skaidrs, ka šis būs īpašs vakars, taču es, šķiet, vēl neapzinos, cik ļoti īpašs.
Lai piedod koncerta iesildītāji The Dead Dasies un Volbeat, kuri tur bija, bet varēja arī nebūt. Un ne tāpēc, ka sliktas vai nesimpātiskas grupas. Vienkārši rokenrola veterānu teju trīs ar pusi stundu garais koncerts ir tik… brīžiem burtiski līdz nelielai nepatikai pašpietiekams priekšnesums, ka viss un jebkas cits paliek pilnīgi lieks. Absolūti kā pa pieri, “neatejot no kases”, dziesma pēc dziesmas. Gandrīz neviena vārda starp skaņdarbiem, nevienas uzrunas, praktiski nekādu komentāru… Vismaz man šis tomēr noteikti bija iztrūkstošais elements, kas vedināja aizdomāties par Aksela spējām komunicēt ar publiku un sakāmā (ne)esamību. Taču tas nekas vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nekad nav bijis pārāk daiļrunīgs. Apbrīnojama ir šobrīd septiņu cilvēku sastāvā (grupā spēlē arī taustiņinstrumentālisti/bekvokālisti Dizijs Rīds (Dizzy Reed) un Melisa Rīsa (Melissa Reese)) muzicējošā kolektīva spēja, pirmkārt, izturēt tik pārdabisku fizisko slodzi, otrkārt, muzikāli noturēt līdz malām pārpildītas Tallinas Dziesmusvētku estrādes uzmanību, brīžiem spēlējot mazpazīstamas vai ne tik ļoti garšīgas dziesmas (visdrīzāk mana GnR kā fanu zonas NEpirmrindnieka viedoklis). Bet… tas viss ir, tā sacīt, pupu mizas, jo tiklīdz atskan tas, kam ir jāatskan…
Nav runa par to, ka viņiem trīs stundas būtu jāspēlē tikai “Welcome to the jungle”, “November rain”, “Sweet child of mine” vai koncerta vispārākajā pakāpē kulminējošā “Paradise city”. Ir runa par šo te nekādā veidā nenodefinējamo sajūtu gammu; par masīvu enerģijas lādiņu, kurš rodas izdzirdot tieši šīs, nevis jebkuru citu dziesmu. Iespējams, tas iepriekš minētā galvu reibinošā efekta dēļ, tikai mazliet citā kontekstā: tu stāvi to tūkstošu vidū un nespēj noticēt tam, ko redzi – tavā priekšā stāv dzīvi Guns’n’Roses. Tie paši cilvēki, kuru izpildītos, burtiski aizgrābjošos skaņdarbus tu līdz šim esi klausījies savās austiņās un dejojis tā, “it kā neviens neskatās” vai, nervozi dīdīdamies, revidējis jūtūbu, mēģinot kaut kā nebūt izgaršot to, kas tad viņi bija. Un te pēkšņi šamie ir kā uz delnas - 150 vai, ja pietiek spēka un gandrīz tikpat nekaunības, 3 metru attālumā. Ir runa par to, kāpēc neviens ieraksts nekad mūžā neaizstās (un visbiežāk pat nelīdzināsies) tam klausītāja iekšējam stāvoklim, kuru rada dzīvās mūzikas koncerts. Kuru rada tās dziesmas, ar kurām esi audzis, sapņojis, kuras klausījies savos skaudrākajos un priecīgākajos dzīves brīžos.
Jā, sevi pieķeru gan plaši un viegli trīsoši smaidām, gan arī ar asarām acīs un jo sevišķi brīdī, kad atskan Kornela (Kriss Kornels, grupas Soundgarden dziedātājs) “Black hole sun”. Ne mirkli nešaubos, kāpēc šī dziesma iekļauta pistoļu repertuārā, aizveru acis, noriju kamolu un likumsakarīgi vēlos visiem dzīves klintsgalā stāvošajiem vienlaicīgi izkliegt: NELECIET! Nevajag! Nav vērts! Man jūs vajag! MUMS jūs vajag!!! Šī dinozauru mākslinieciskā nodeva saviem laikabiedriem atstāj pēcgaršu uz visu nākamo dienu un es pieķeru sevi pie vēl kādas pārliecības: turpmāk daļu savas dzīves vēl vairāk veltīšu sev interesējošo jomu dižgaru ķeršanai, kamēr to vēl fiziski ir iespējams. Un tieši tāpēc Guns’n’Roses ir piedzīvojums, kuru es noteikti centīšos atkārtot pēc iespējas ātrāk un iesaku jebkuram. Kamēr tas vēl ir iespējams.
Elektrība man nenāca viegli 
un pa ceļam līdz tai bija dažādi piedzīvojumi un pārdomas, bet kopumā stāsts ar pozitīvām beigām – strāva (elektrība) IR.
Dažādu apstākļu ietekmē ir sanācis, ka pirts/ vasarnīca gandrīz ir pabeigta un tikai tagad pieslēdzu elektrību. Pirmais nopietnais šķērslis – “labie” kaimiņi
Kaimiņš, kura zemesgabala robežās atrodas transformatora apakštacija (TA) izdomāja to iežogot (tipa privātīpašums) un nesniedza saskaņojumus (atļauju) jaunu pieslēgumu izveidei. Neskatoties uz to, ka TA atrodas uz viņa zemes – likumiski viņa saskaņojums jauniem pieslēgumiem nav nepieciešams, man šķiet , ka iežogot arī viņš nedrīkstēja, jo sarkanās līnijas utt – bet būvvaldē uz manu jautājumu WTF tikai raustīja plecus un tizli smaidīja. Kopumā cīņu ar šo “labo” kaimiņu vēroju no malas. Zemesgabalu tirgotājam prasīja gandrīz gadu laika, lai maģistrālo kabeli no TA pārvilktu manā ceļa pusē.
Tad es iesniedzu pieprasījumu Sadales tīklam jauna pieslēguma izbūvei – biju patīkami pārsteigts, ka zemesgabalu tirgotāja veiktā kabeļa pārvilkšana manā ceļa pusē, manu izmaksu tāmi samazināja vairāk kā par 1000Eur, salīdzinot ar pieprasījumu, ko biju iesniedzis gandrīz pirms gada. Protams, mēģināju sarunāt arī kaimiņu zemesgabalu īpašniekus uz kopīgu elektrības pieslēguma projektu, bet nesekmīgi.
Ziemā sameklēju projektētāju un sākās mani piedzīvojumi Tikšanās laikā ar projektētāju (SIA nosaukumu neminēšu) izrunājām , kas man kaimiņos, no kuriem īpašniekiem var dabūt saskaņojumu, kuri nav sasniedzami utt, iemaksāju rokas naudu un priecīgs gaidīju 3 nedēļas uz projektu. Pēc 3 nedēlām projekts gatavs – parakstījos uz tā un projektētājs projektu iesniedza būvvaldē. Pēc nedēļas+ no būvvaldes saņēmu zvanu , ka projekts netiek saskaņots.
Zvanu projektētājam – viņš neizpratnē un lūdz, lai aizeju uz būvvaldi uzzināt kāpēc projekts netiek saskaņots. Ja projekts būs jāpārtaisa, tad viņš vēlēšoties no manis papildus 400Eur. Tas manī radīja “Deja vu” sajūtu – situācija sāka līdzināties manai dzīvokļa pirkšanas epopejai no Remarks nekustamie īpašumi Podniekos Karoče sāku uzvilkties
Devos uz būvvaldi – izrādījās, ka elektrības kabelis ieprojektēts pa nepareizo pusi piebraucamajam ceļam (nav saskaņā ar detalplānojumu). Argumentēju būvvaldē, ka īpašnieki pretējā piebraucamā ceļa pusē nav sasniedzami – atgādināju par to kā būvvalde mani “dancināja” par piebraucamo ceļu (foto zemāk redzami abi projekta varianti un šķībais piebraucamais ceļš), ka tad detalplānojums bija mazsvarīgs – visu noteica saskaņojumi ar skarto zemesgabalu īpašniekiem utt.
Sarunas ar būvvaldi bija nesekmīgas – projekts jāpārtaisa. Radās sajūta, ka būvvalde par manu naudu un ar manu starpniecību mēģina audzināt vai izglītot projektētāju… jo kā viens no argumentiem tika minēts, ka projektētāji vispār ir izlaidušies – iesniedz jau gatavus projektus iepriekš pat neatsūtot draftus būvvaldei izvērtēšanai. Pēc sarunām ar būvvaldi radās arī filozofiskas domas – ka manis , kā nodokļu maksātāja , algots cilvēks (manis un mana uzņēmuma nomaksātie nodokļi noteikti pārsniedz viņa algas apmēru) būvvaldes inženierkomunikāciju tīklu galvenais speciālists reāli strādā pret mani – nekādas elastības un sakarīgu paskaidrojumu.
Izņēmu nesaskaņoto projektu un uzrakstīju būvvaldei e-pastu, lai sniedz oficiālu skaidrojumu, kāpēc netiek saskaņots projekts, un kā var veikt jauna pieslēguma izbūvi atbilstoši detalplānojumam, ja skarto zemes gabalu īpašnieki nav sasniedzami.
Paralēli zvanīju projektētājam un pateicu, ka projekts jāpārtaisa, savu kā pasūtītāja vainu tajā, ka viņi nepārbaudīja detalplānojumu, neredzu, tāpēc par papildus 400Eur vispār nevar būt runa. Ja projektētājs vēlas nopelnīt atlikušo vienošanās summu, tad , lai pārtaisa projektu, ja nē, tad es izvēlos citu projektētāju un piedzenu iemaksāto rokas naudu.
Projektētājs “padevās” un es vēl pēc 3 nedēļām parakstīju jaunu projekta versiju – tad arī atcerējos, ka būvvalde nav sniegusi man atbildi. Pieklājīgi atgādināju un atbide minūtes laikā bija man e-pastā:
2) Ņemot vērā to ka iesniegtajā Paskaidrojuma rakstā kā būvniecības ierosinātājs bija norādīts AS “Sadales tīkls” tad Ministru kabineta noteikumi Nr.573 “Elektroenerģijas ražošanas, pārvades un sadales būvju būvnoteikumi” nosaka gadījumus kad būvniecības ieceres vai būvprojekta saskaņošanas procedūru attiecībā uz energoapgādes komersantu energoapgādes objektiem var aizstāt ar zemes vienības īpašnieku vai, ja tādu nav, – tiesisko valdītāju informēšanu (Enerģētikas likums, 19.pants. (1’) Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņot ar zemes īpašnieku jaunu energoapgādes objektu ierīkošanas nosacījumus, kā arī tiesības saskaņošanas procedūru aizstāt ar zemes īpašnieka informēšanu gadījumos, ja zeme tiek izmantota jaunu energoapgādes komersanta objektu — iekārtu, ierīču, ietaišu, tīklu, līniju un to piederumu ierīkošanai, ja ir iestājies vismaz viens no šādiem nosacījumiem: 1) energoapgādes komersanta objekta ierīkošana paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā vai detālplānojumā; 2) energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots sarkano līniju, publiski lietojamās ielas, tāda ceļa robežās, kam nav noteiktas sarkanās līnijas, vai esošās aizsargjoslas robežās).
Tātad manā gadījumā sakaņojums ar citiem zemes īpašniekiem nebija vajadzīgs – ja es to būtu zinājis iepriekš….
Bet piedzīvojumi ar to nebeidzās
Elektro pieslēguma izbūves laikā arī sanāca anekdotes cienīgs kāzuss. Būvnieku pārstāvji atbrauca apskatīt objektu pirms kabeļu guldīšanas un sadalnes izbūves – vīriem jautāju, vai haltūras veidā nevar izrakt vēl papildus 10m tranšeju līdz pirtiņai. Šie saka OK, bet vai es nevarot izpļaut zāli 100m līdz ceļam pa kabeļa guldīšanas maršrutu – OK vienojušies. Vakarā atcerējos, ka aizmirsu pajautāt izmaksas – sūtu SMS , lai atsūta tranšejas rakšanas izmaksas pirms darbu uzsākšanas.
Nākošā dienā atbraucot no darba skatos, ka tranšeja jau izrakta – sadalne uzstādīta utt…
Jautāju priekšniekam, kāpēc neatbildēja uz SMS un cik man jāsamaksā par 10m tranšejas izrakšanu. Zināju, ka kaimiņam velkot elektrību šis pakalpojums bija 3Eur/m – tāpēc rēķinājos ar summu 3-5eur/m – bet tika paziņots cipars 10eur/m. Argumentācija – es iepriekš neesot jautājis izmaksas un tā esot zema cena. Es uzrādīju SMS un ka viņi man arī nejautāja cenu par 100m zāles izpļaušanu – šim pakalpojumam arī ir tāme ar zelta cenu
Rezultātā būvnieki aizmuka no objekta nepabeiguši darbus :), par kuriem faktiski viņiem līgums bija ar Sadales tīkliem… sanāca man pagaidīt vēl pāris nedēļas un pamotivēt būvniekus ar paziņu starpniecību, līdz darbus pabeidza, uzstādīja skaitītāju un manā objektā ir elektrība
Ceļojumus, kuros jābrauc ar savu mašīnu, ir arī daudz vieglāk mežonīgi iekavēt – tieši tāpēc, ka it kā jau neko nevar nokavēt. Tomēr šoreiz mēs atbilstoši plānam apmēram vienpadsmitos no mājas arī izkustējām. Rīgu ir piemeklējusi tropiskā vasara ar tropiskām naktīm, lai vai ko tas arī nozīmētu vēl bez vājprāta karstuma, un mēs ar zināmām ilgām cerējām uz Tallinā solīto pāris grādu vēsāko laiku.
– Kur viņi visi brauc – darba dienas vidū?! – es brīnījos, lavierēdama pa nomācoši pilno Via Baltica.
– Mmmm, nu varbūt viņiem darbs tāds?
Dziesmu liste apgāja trīs apļus, mēs uzlikām vēl dažas dziesmu listes, un tad vēl dažas dziesmas un tad beidzot tieši pirms Ainažiem J. nolūkotais krodziņš “Pļavas” bija klāt. Izkāpjot pirmais secinājums bija, ka ārā vēl jo projām ir karsti un briesmīgi un mašīnā bija labāk.
Krodziņš (un viesnīca) iekārtots jaukā, šķiet, nosacīti nesen renovētā vecmājā. Garā ēka ar tradicionālo divslīpu jumtu radīja zināmas aizdomas – ka tik te jau izsenis nav bijusi iebraucamā vieta. Skandināviski pelēcīgais, diezgan askētiskais iekštelpu dizains, kas it kā ārākrītoši, bet patiesībā atdzīvinoši bija papildinats ar pabanālām sirsniņām un šādiem tādiem vēl ķiņķēziniem, momentā izpelnījās manu mīlestību un ievērību. J. pastā bija gandrīz tik pat daudz siera, kā mēs mājās liekam (un mēs liekam visu pasaules sieru), savukārt mana jēra kāja bija liela un mīksti izsutināta. Un biezajās sienās šķita tāds kā mazliet vēsāks. Ēdām un baudījām dzīvi. Un lai nebūtu uzreiz jāiet prom, paņēmām uz abiem vienu lavandas krēmu brulē. Izrādās, lavanda labi piestāv brulē krēmam!
Atgriežoties pie mašīnas, secinājām, ka tām mušām, kas maskējas par lapsenēm, bet nav lapsenes, laikam garšo pirms pāris dienām Rīgā uzklātais auto vasks – auto bija apsēdusi vairāk kā piedienīga deva šādu indivīdu.
Rīgā nebija sanācis nopirkt saules aizsargkrēmu, savukārt Ainaži neko nebija dzirdējuši par to, ka ziemeļos esot vēsāks. Tā nu pa ceļam uz molu iebraucām Topā pameklēt arī to (citējot J., bļ&ģ, Waze, kas tas par s**u līkumu, kur tu mūs ievedi?!). Ainaži, protams, nav aizsargkrēmu galvaspilsēta, dabūju atkal to pašu, kas man smird, bet ko nu daudz.
Mola taciņai no tuvākās parkošanās vietas ved uz molu, ir uzlikta zīme “taka slēgta”, mēs likumpaklausīgi gājām atpakaļ uz otru taku. Kad tiekam līdz mola sākumgalam, kur akmeņi veido smuku, gludu klājumu, entuziasma mums ir daudz pat par spīti saulei. Mola vidū, kur akmeņi pajukuši, sāku apdomāt, kā nu būs atpakaļ tikšana, bet pašā galā mols beidzot kārtīgi iestiepjas jūrā, vējš plivina matus un nav īsti svarīgi, kā mēs tiksim atpakaļ.
J., tūlīt pēc atnākšanas: – Tagad mēs iesim atpakaļ?
Es: – Nē. Tagad es te apsēdīšos un atpūtīšos.
Izrādījās, ka J. atšķirībā no manis šo molu nekad nav redzējis, es kaut kad ļoti sen atpakaļ, maza būdama, biju. Tā nu viņš priecājās par to, kamēr es ar neviltotu interesi nopētīju no sev pazīstamās Saulrastu jūrmalas tik ļoti atšķirīgās piejūras pļavas – nekādu priežu, bet pa pilnam niedru. Randu pļavas. Pēc visa spriežot, jūra paisuma laikā ieplūst tālu iekšzemē, taču pašlaik nepārtraukti mitrajās smiltiņās aug maza, jocīga zālīte un kaut kādas biezlapu puķītes. Un melnais miljons mārīšu. Šķita, ka citreiz gadā neesmu redzējusi tik daudz mārīšu kā te pāris stundās.
Lai tiktu atpakaļ, pagājām pa jūrmalu mazliet uz Rīgas pusi, un tad griezāmies uz pilsētu. Iznācām Ainažos tieši pie Jūrskolas muzeja. Tam priekšā izlikta mazītiņa bāciņa – tā ilgstoši rotājusi mola tālāko galu, taču 1986. gadā iegāzusies jūrā. Pēcāk izvejota un uzstādīta šeit pie muzeja. Blakus, vien daždesmit metrus tālāk redzama liela, bākai līdzīga mūra celtne, kurai tieši blakus zīme “privātīpašums”. Tā arī nesapratu, kas tas tāds. Taču redzējām arī pāris zemē ieaugušus metāla stabus ar dzelceļa apkapes ierīču paliekām – kaut kādas lamapas vai virziena rādītāji. Sireāli, jo dzelceļa ta nav. Bet esot bijis – mazbānītis – pat uz mola.
Vēl es uzzināju, ka izkratīt no vaļējo purngalu kompresijas zeķēm (kāds idiots dažas dienas pirms ceļojuma samocīja potīti) jūrmalas smiltis nav tik traki, kā sākumā likās.
Pēc Ainažu pannas mašīnas kondicionieris šķita dieva svētība, tomēr attālums no Ainažiem līdz Tallinai šķita vājprātīgi garš.
– Nu gan ceļš, es te zāģēju uz simtu, un sajūta, it kā es te stāvētu…
– Pag, ko, nopietni?! man šķita, Tu ap sešdesmit čunčini…
– Nop.
Pēc tam, kad mēs bijām pārliecinājušies, ka J. telefonā nav pieglabāts pietiekami daudz uzmundrinošas Gogol Bordello mūzikas, mēs tomēr nokļuvām Talinā. Gandrīz viss ceļš līdz viesnīcai bija vienkāršs un nepārprotams, bet jau gandrīz klāt esot es vispirms nepamanīju vienu apli, kur man bija jābrauc iekšā, bet es pa malu izbraucu pirmajā izejā ārā. Waze, izpalīdzīgs mākslīgais intelekts būdams, ieveda mani apgriezties sānieliņā… Un es sazinkā attapos rullējot augšā milzīga universālveikala (Vira Kesku) autostāvvietā. Aizbraucu tur – šlagbomis priekšā, šķiet, jāmaksā. Iekritām apjukumā, izkritām no apjukuma, bet nu, citas iespējas nav, spiežam šlagbomja pogu, kas nu būs. Dabūjām biļeti, apmetām loku, atradām izeju, atdevām biļeti otram šlagbomim, tas mums pateica “laimīgu ceļu” un prom bijām. Nezinu, vai viņiem ir pirmā stunda bez maksas, vai arī speciālgadījums tādiem lohiem kā man ļauj par pāris minūtēm nemaksāt, bet tā nu mēs neko nemaksājām.
Pēc tam izrādījās, ka J. nav dabūjis pareizo Waze punktu, un esam drusku blakus. Bet rajons tāds ar milzīgām ielām, apļiem un iepirkšanās centriem. Katrs lieki nobrauktais metrs nozīmē kārtīgu pirueti, lai tiktu atpakaļ. Nočortojos, un braucam. Nepaiet ne pāris krustojumi, kad dienas nogurums uzvar labāko mūsos:
– Tev jābrauc te taisni!
– Šī josla ved pa labi, tad man jābrauc blakus joslā, lai būtu taisni!
– Nē, Te jābruc te taisni!!!
– Nolādēts, TE nevar TAISNI!!!
Apmainamies ar austrumu spēkavārdiem, es nepieklājīgi vēlu pirms krustojuma pārkārtojos citā joslā (šķiet, ne tur, kur J. mani sūtīja), un sazinkā es attopos kaut kādā Eiropark autostāvietā. Nekas nav skaidrs, bet vismaz var karti apskatīties. Izrādās, tepat blakus jābūt. Labi, mums nebūtu jāstāv šajā stāvvietā, bet… Jācer vienkārši, ka neuzliks sodu tuvāko 10 minūšu laikā.
Jep, viesnīca tiešām ir blakus mājā. Bet ar apsolīto parkingu viņi mani ir uzmetuši, viņiem visas vietas ir pilnas, jo te ir sasodīts pilsētas centrs un visur viss ir par maksu, tāpēc es vienkārši aizeju, atrodu Eiropark automātu un iedodu viņam 10 eiro par tuvāko diennakti. Patiesībā nav nemaz tik slikti, viesnīca par to pašu prasītu 8 eiro. Un man vairs nekur nav jābrauc. Āmen.
J. paņem čemodānu, un mēs ieveļamies savā istabiņā. Tā ir maza, ļoti maza un tajā nav koncioniera, jo es pavasarī neiedomājos, ka tas varētu būt svarīgi. Bet J. ir sajūsmā par smieklīgo pusotrajā stāvā novietoto gultu, es iztempju puslitru ūdens un stress ir beidzies. Atvaļinājums.
Turklāt mums ir duša. Kas gan tropiskajos ziemeļos ar 30 grādīgām dienām var būt labāks par dušu numuriņā?!
Kalni var būt dažādi. Vieni ir kaili pelēkā un melnā krāsā, kuru virsotnes rotā kristālbalts sniegs, citi savukārt var būt pilnīgi zaļi ar neskaitāmiem toņiem, ko veidot dažāda lieluma zaļās lapas un garās priežu skujas. Bet ir arī tādi kalni, kuri sākumā nav redzami. Tos ieraugām tikai tad, kad pēc ilgstošas vakara pastaigas atskatamies uz nule noieto ceļu un redzam, ka katrs nākamais solis tika sperts aizvien smagāk un smagāk, virzoties uz kalna virsotni, kura bija paslēpta aiz gaiši pelēkā asfalta, kas veidoja nebeidzamo pilsētas upi, un mājām, kas spēlēja nelielu uzkalnu lomu. Šie kalni ir paslēpti, vietām izlīdzināti, vietām atstāti neskarti kā seno laiku mantojums.
Tas vakars bija neaizmirstams. Pilsēta tik skaista un apburoša stiepās līdz pat horizontam. Apkārt atradās palmas un lielas piecstāvu mājas, kas tika celtas dienvidnieciskā stilā. Katrs solis pa glīti sakoptu parku, kas robežojās ar stāvo nogāzni, piepildija dvēsli ar spēcīgu enerģiju, kas lika sirdij pukstēt strauji un elpai aizrauties. Fonā atradās vecs cietoksnis no masīviem akmeņiem. Patīkami silts vējš apskāva rokas un seju, bija mierīgi un tikai reizēm pagāja garām kāds nesteidzīgs kalna iedzīvotājs, kurš patiesībā bija pilsētnieks, kuram bija tā laime tur dzīvot. Saule, kas mērķtiecīgi virzījās uz norietu, apspīdēja pilsētas sarkanos jumtus un daudzo banzīcu torņus. Pastaigājoties pa kalna virsotni radās jaunas, vēl nebijušas domas, ko virzīja brīvības un laimes sajūta. Skatoties uz gleznaino ainavu saproti, cik šis mirklis ir skaists un, ka neviens gleznotājs nespēs aprakstīt visu emociju un jūtu buķeti, kas virmoja dvēselē.
Neviens mirklis nevar būt tik skaists, ja tik ideālā brīdī iztrūkst pats galvenais, mīlestības. Skatoties uz viņas vēja appūstajiem matiem un sārtiem vaigiem no garās pastaigas. Saproti, ka glezna ir pilnīga, visas satāvdaļas ir savienotas milzīgā virknējumā, kurš bezgalīgi griežās apkārt, veidojot nebeidzamu cilindru. Es jutu, kā viņas skatiens uz pilsētu un pēc tam manās acīs teica visu bez neviena vārda. Mums bija labi un bija vienalga par visu, kaut arī kalns sabruktu vai iespertu zibens. Es turēju viņas roku, kas vieglām centās visu laiku izslīdēt, lai tādējādi sajustu manu ciešo satvērienu ik mirkli, kad centos to atgūt. Smaids, smiekli un reibinošs skatiens saglabājās visu pastaigas ceļu. Katrs pieskāriens bija tik dabīgs un kopējā aina no dienviditālijas pilsētas un spilgtām jūtām saplūda vienā veselumā, kuru gribētos apturēt un nelaist prom.
Digital #Art.
BlackHalt Design Suite Power Pack Pro. 
More in “Available Products”
Art is everywhere!
Redbubble portfolio: https://www.redbubble.com/people/blackhalt/port…
Twitter: https://twitter.com/BlackHalt
Instagram: https://www.instagram.com/blackhalt/
Homepage: https://bh.id.lv/
…
229
from blackhalt: Recent Art, Design & Photography https://www.redbubble.com/people/blackhalt/works/32765330-abstract-sunrise
via IFTTT
Vai atceries no savas bērnības jautros skaitāmpantiņus "Vāru, vāru putriņu", "Cepu, cepu kukulīti"? Šādu pantiņu skaitīšana būs īpaši patīkama mazuļiem.
Turpinām ievārījumu sezonu ar “Dansukker” – šoreiz vasaras pilnbriedā gatavosim ziemas krājumus Provansas noskaņās. Persiki, nektarīni un aprikozes veido harmonisku pāri ar vairākiem garšaugiem. Kauliņaugļu sezonā jau vairākus gadus gatavoju ievārījumus kombinācijā ar lavandu un rozmarīnu. Galvenais – izvēlēties pareizo garšaugu daudzumu, lai to aromāts nenomāktu augļu garšu. Lavanda ir fantastisks papildinājums ievārījumiem! Šajā receptē...
The post Aprikožu un lavandu ievārījums appeared first on Lindas Virtuve.
Dzīvības trauslums un milzīga izdzīvotgriba, mīlestība, necilvēcība, kaisle, sekss un nāve – viss cieši līdzās, vienā telpā un laikā, Lapzemē 1944. gadā, tik blīvi kā uz skudru takas, kur neiespējami spert soli, lai kādu nesamītu. /Dace Sparāne-Freimane, Dienas Grāmata/
Grāmata ar tādu normālu “krampi”. Vārdos grūti to valodu aprakstīt – gribas it kā teikt, ka skaista, bet laikam nebūtu pareizais termins. Droši vien tādēļ, ka izvarošanas ainas, strutojošus ievainojumus, karu, mokpilnu nāvi ir diezgan grūti aprakstīt tā skaisti. Drīzāk gan ļoti skarbi, bet tā, ka nevar novērst acis un ir jāturpina lasīt. Grāmatas valoda vien ir pietiekošs iemesls ieteikumam noteikti to izlasīt.
Pats stāsts – aizraujošs, kārtīgi ievelk sevī, iedur tā, ka sāp, bet tai pat laikā priecājies, ka šis nav tavs stāsts, šis nav tavs laiks, kas aprakstīts. Ļoti bieži nonācu stiprās pretrunās ar galveno varoni – varbūt šis ir kārtējo reizi no sērijas “Unai atkal nav sirds”, bet es nesaprotu tik aklu mīlestību. Vēl jo vairāk – kā visu to, ko darīja Johanness vispār var nosaukt par pretmīlu. Bet laikam tā jau notiek – no tik daudzām mūsu dzīves lielākajām mokām un sāpēm varētu mierīgi izvairīties, ja mēs neļautu sev mīlet tik viegli un akli.
Grāmatas autore tik ļoti pamanījusies ar valodu atdzīvināt Somijas dabu, ka tā pati nejauši (kaut gan – varbūt speciāli) kļuvusi par vienu no grāmatas varoņiem. Daba šeit laikam ir vienīgā, kas dzīvo pāri visai mīlestībai un sāpēm, nedodot nevienam nekādas atlaides – visi viņas priekšā ir vienlīdz mirstīgi un visiem vienlīdz sāpēs.
Kopā dodu grāmatai 4 nobijušos ežus
Šovasar Google Street View automašīna atkal ceļos pa Latviju, lai atjauninātu vietējos datus Google Maps kartē. Šoreiz Street View automašīna īpašu uzmanību pievērsīs informācijas atjaunināšanai par starppilsētu ceļiem. PopulārāGoogle MapsiespējaStreet Viewpašlaik ir pieejama vairāk nekā 85 valstīs visā pasaulē, kā arī Arktikā un Antarktīdā. Tā lietotājiem dod iespēju aplūkot dažādu ielu, kā arī kultūras un […]
Limbažu pilsētas SIA „Limbažu komunālserviss” aicina pieteikties darbā remontatslēdznieku - traktoristu.Darba devējs: VALMIERAS STIKLA ŠĶIEDRA, AS
Darba līguma veids: Pilna slodze / maiņu darbs
Atrašanās vieta: Valmiera, Cempu iela 13
CV sūtīt uz e-pastu darbs@valmiera-glass.com
Svētdien, 22.jūlijā, plkst.11.00 Siguldas Pils kompleksā Muzikālo brokastu koncertu ciklu noslēgs sveiciens no „XIII Starptautiskajiem latviešu jauno mūziķu meistarkursiem „Baltijas Mūzikas ceļš””.
Atskanot gan Baltijas valstu, gan ārzemju autoru komponistu kompozīcijām, koncertā piedalīsies Latvijas un ārvalstu mūzikas mācību iestāžu vidējā un augstākā apguves posma audzēkņi un studenti, jaunie komponisti, atskaņotājmākslinieki un jaunie mūzikas skolotāji.
Koncertā uzstāsies divas Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijas profesores – Rūta Lipinaityne (vijole), Asta Kriksčiunaite (soprāns), divi Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas docenti Jānis Porietis (trompete) un Antra Vīksne (klavieres), kā arī koncertmeistares Ilze Kundziņa un Ieva Šmite. Apmeklētājiem būs iespēja dzirdēt arī meistarkursu audzēkņu flautu ansambli un citu audzēkņu priekšnesumus.
Pasākuma apmeklētāji aicināti līdzi ņemt brokastu uzkodas.
Ieeja – bez maksas.
Jau ziņots, ka no 17. līdz 26.jūlijam Mākslu skolā „Baltais Flīģelis” iespēja apmeklēt dažādus bezmaksas koncertus, kuri notiek meistarkursu laikā.
Plašāka informācija par noslēguma koncertu un meistarkursiem pieejama šeit.
Novada publiskajās aktivitātēs var tikt veikta fotografēšana un filmēšana. Fotoattēli un video var tikt izvietoti Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnē www.sigulda.lv un pašvaldības kontos sociālajā tīklā Facebook, Twitter un Instagram. Pārzinis un personas datu apstrādes nolūki: Siguldas novada pašvaldība, juridiskā adrese Pils ielā 16, Siguldā, Siguldas novadā, LV-2150, veic personas datu apstrādi informācijas atklātības nodrošināšanai un sabiedrības informēšanai.
Papildu informāciju par minēto personas datu apstrādi var iegūt Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnes www.sigulda.lv sadaļā „Pašvaldība” – „Privātuma politika”, iepazīstoties ar Siguldas novada pašvaldības iekšējiem noteikumiem „Par Siguldas novada pašvaldības personas datu apstrādes privātuma politiku” vai klātienē Siguldas novada pašvaldības klientu apkalpošanas vietās.
Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija Cert.lv šodien ir izplatījusi brīdinājumu par jauna veida krāpnieciskām e-pasta vēstulēm, kurās krāpnieks apgalvo, ka zina saņēmēja paroli, viņa datorā ir uzinstalējis vīrusu un ir uzfilmējis video, par kura nepubliskošanu prasa samaksu.
Kā norāda Cert.lv, tas ir krāpšanas mēģinājums, jo nekāda vīrusa un video nav. Norādīto paroli krāpnieks ir ieguvis kādā no internetā publicētajām datu noplūdēm. Tomēr drošības eksperti aicina nomainīt paroli, ja tāda vēl tiek izmantota.
Vietnē Bleeping Computer, kas jau 12. jūlijā brīdināja par šāda veida krāpniecības mēģinājumiem, ir nopublicēts e-pasta vēstules paraugs, kas redzams augstāk. Sekosim notikumiem un jaunumu gadījumā papildināsim informāciju. Pēc Cert.lv teiktā, institūcija jau ir saņēmusi “diezgan daudz ziņojumu” no interneta lietotājiem Latvijā.
Pamatu pēdu centos veidot pēc iespējas vienkāršāku un racionālāku, lai būtu jāpieliek pēc iespējas mazāk pūliņu. Sāku ar to, ka pie rusvi sagādāju 12mm saplākšņa atgriezumus. Kopā ar atvešanu sanāca šķirties no 140eur. Atgriezumus ņēmu pēc iespējas garākus (3.35m), šādā veidā horizontālo līmeni vajag piedzīt tikai ik pa ~3m un vēlāk saplāksni otrreiz izmantot saimniecībā.
Zinot saplākšņa garumu, tika uz pēdas salikti x veselie gabali un viens gabals piezāģēts tā, lai kopējais garums būtu kā plānā vajadzīgs. Šādi pat nemaz nav jāmēra kopējais garums, samet x+1 saplāksni, saskrūvē tos kopā un pieceļam stāvus/atstutējam pret bedres malu.
Un tā visas malas pēc kārtas. Tālāk jau ar 50×50 brusiņām saskrūvējam visus stūrus kopā.
Un tad ar līstītēm sasien abas malas kopā/izlīmeņo un ieklāj kautkādu plēvi.
Nedaudz mainījās plāns un nācās likt pamatu pēdā metinātu armatūras sietu 60cm platumā. Stūros vienkārši pārlaidu sietu vienu otram pāri ar domu, ka metinātam sietam būs ok.
Tālāk armatūra tika pacelta uz 6/7cm sēnītēm. Uz to brīdi vislabākais cenas piedāvājums sēnītēm bija ok būvmateriāli pie cenukluba.
Armatūras stūri tika papildus sasieti, perpendikulārā armatūra salikta 2x biežāk, U armatūra piestiprināta pie līstītēm un tad jau arī c25/30 betons saliets pamatu pēdā.
Kad cilvēks sāk to saprast, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc senatnē sacīja, ka Bībele jālasa zināmā kārtībā, lūgšanā un paklausībā.
kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть
Līdzīgās e-publikācijas:Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Laikmeta zīmes
- 16. jūl., 16:41
liepajniekiem.lv - Visi raksti
- Vakar, 12:12
Mājas būvniecības piezīmes
- Vakar, 14:42
Kursors.lv
- Vakar, 12:45
Mana ligzda
- Vakar, 08:46
AntiVirus.LV
- Vakar, 00:06
vara bungas
- 17. jūl., 10:16
Kursors.lv
- Vakar, 16:53
Zaigara ceļojumu blogs
- Vakar, 16:21
Kursors.lv
- Vakar, 15:35
2+2=5
- Vakar, 08:11
Kursors.lv
- Vakar, 11:30
mammām.lv/tētiem.lv RSS
- Vakar, 15:15
2+2=5
- Vakar, 14:17
LSM
- 16. jūl., 08:22
liepajniekiem.lv - Visi raksti
- 16. jūl., 16:31
Mana ligzda
- 17. jūl., 14:06
good coders code, great coders reuse
- Vakar, 04:40
Put on your tux! You can get my book, Perl One-Liners, together with other great books for just $1 in the Linux Geek Humble Book Bundle by my publisher No Starch Press.
My book will make you the command line god. You'll be able to solve problems in seconds that take mere mortals minutes if not hours.
8000 bundles sold in the first 24 hrs! Make it 8001 and get it in Linux Geek Humble Bundle.
See you next time!
