Sevastova revanšējas Garsijai un otro reizi sasniedz finālu Maljorkā

Anastasija Sevastova (WTA 19.) sestdien Maljorkas WTA "International" sērijas sacensību pusfinālā ar 6:4, 6:2 apspēlēja Francijas tenisisti Karolīnu Garsiju (WTA 23.), kurai pērn piekāpās šī turnīra finālā. Šoreiz Sevastovas pretiniece...

FITNESA INSTRUKTORS / -E

Darba devējs: SIDC Group, SIA

Darba līguma veids: Pilna laika

Atrašanās vieta: Rīga (Radisson Hotel Daugava vestibilā kreisajā pusē)

Darba vieta:  Kruīzu Kuģis Darba pienākumi: Apmācības trenažieru zālē Privātnodarbības Aerobikas nodarbības Prasības kandidātiem: Diploms no Sporta Universitātes/Akadēmijas un sertifikāts par privātām nodarbībām. Darba pieredzei jābūt no 1 gada trenažiera zālē un no 6 mēnešiem kā privātais treneris. Jebkuri citi kursi, piemēram, Thai Bo, Joga, Pilates, Aerobika u.t.t. tiks uzskatīti kā prioritāte. Labas zināšanas Angļu […]

Jāņu laikā jāvāc zāļu tējas

Ticējumi vēsta, ka Līgo vakarā jāņuzālēm piemīt dziednieciskas un pat maģiskas spējas. Tāpēc ar tām ne vien jāizpušķo sēta un jārotājas pašam, bet jāvāc arī zāļu tējas.

[Virsraksts nav norādīts]

где водка граф жену пытает
в графине говорит жена
и граф всмотревшись понимает
пьяна

Bildes no pasākuma Daugavmalā

Lai Šadurskis pats brauc prom

Aprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.

Blaumaņa iela 16/18



    Originally built in 1914, recently renovated, Blaumana street 16/18 is a nice example of vertical Art Nouveau.
Celta 1914. gadā (arhitekts Jānis Gailis, bijušais Jakobsona, vēlāk Himmelhoha nams), nesen renovēta, ēka Blaumaņa ielā 16/18 ir izteiksmīgs stateniskā jūgendstila paraugs. Ēka jauktas lietošanas - gan veikali, gan biroji, gan dzīvokļi.

BUY THIS PHOTO (FROM 1 EUR) | IEGĀDĀTIES ŠO FOTO (NO 1 EUR) 
MORE PHOTOS OF RIGA PRE-WAR APARTMENT BUILDINGS | VAIRĀK RĪGAS PIRMSKARA MŪRA DZĪVOKĻU ĒKU FOTOGRĀFIJAS

Seko mūsu Facebook lapai un esi lietas kursā par jaunākajām Rīgas un Latvijas fotogrāfijām, arhitektūras, pilsētvides un tūrisma rakstiem Photoriga.com! 

Prestige, apavu veikals, ceļojumu aģentūra Gulliver Travel, Juvelieru salons [full_width]

KILKIM ŽAIBU: Metalhead Trying to Save Alcohol from Politicans with a Funny Video

KILKIM ŽAIBU: Metalhead Trying to Save Alcohol from Politicans with a Funny Video

(By Dethecrator) Metal festivals and other outdoor events in Lithuania this year have come under attack from the country's parliament, whose members proposed a total ban of all alcohol, ranging from beer to wine to strong spirits, over all the public cultural events. The idea was received with unanimous animosity from metal bands, concertgoers and festival promoters alike, especially by KILKIM ŽAIBU, which starts this Thursday with an authentic folk evening, then moving on to diverse metal programme for Friday and Saturday. "KILKIM ŽAIBU is on its 18th edition this year, headlined by ABBATH, ARCHGOAT, SKYFORGER, and VULTURE INDUSTRIES, among others. Around 30% of the festival's income every year gets generated by sales of drinks and sponsorship from breweries. We cannot afford lose that income, otherwise we would not be able to pay artists the amount they deserve," promoter of KILKIM ŽAIBU, Daividas Kurlis, told Lithuania's DELFI. "If that ban will be enacted, I will move my festival over the border to Latvia next year!" The idea was picked up by Imants Liepiņš, a Latvian metalhead and recent candidate to the Latvian municipal election, which took place this on June 3. He was running for a seat on Riga City Council from NACIONĀLĀ APVIENĪBA ("National Unity") ticket and had released a sarcastic video where he appeals to Lithuanian members of Parliament (starting from 00:50 seconds):
VIDEO!
"Lithuanian members of Parliament — we support you! Make up that historical piece of legislation! Do it, do it faster, do it right now! We want all the Lithuanian festivals, including KILKIM ŽAIBU, DEVILSTONE, MENUO JUODARAGIS, ROKO NAKTYS and GALAPAGAI, to move into Latvia! We want them to come here and pay taxes in Latvia!" Then he offers several locations in Latvia for those festivals, including Lucavsala island and an ancient fortress hill near Riga, where KLANĢU HILL OPEN AIR METALSHOW already took place on June 16—17, headlined by Finland's SWALLOW THE SUN, Russia's ARKONA, and Ukraine's STONED JESUS. Although the metalhead was not elected to Riga city council, his party had all-time best results all over Latvian municipalities. When asked by Vaidas Neverauskas of 15MIN.LT, "if the video is a joke or a serious part of the election programme", Imants, who have been playing black metal with the local band DARK DOMINATION, responded: "Actually both. Yes, I want KILKIM ŽAIBU and other festivals to continue! If not possible in Lithuania, then in Latvia. But I made the video intentionally sarcastic, because it is always better to talk serious issues in a lighthearted way. In Latvia, there have been no such strange proposals on alcohol bans. If people are over 18 years old, they can be responsible themselves, and they do not need government oversight in beer issues."
 
After fragments of the video were broadcast on TV news, some Lithuanian parliament members have taken steps back and have reopened the discussion on alcohol ban, coming up with an amendment which would allow sales of beer and ale containing less than 6% ethanol — which is OK with the metal community. However, the amended bill has not yet been passed into a law, and future perspectives of metal festivals in Lithuania remain unclear. Therefore all the metalheads must go to KILKIM ŽAIBU this weekend — perhaps it is the last time the festival takes place in Varniai, at the Lūkstis lake, and this is the last chance to enjoy (in Lithuania) its unique blend of folk, metal, ancient battle club performances, and beer! Links: http://www.delfi.lt/verslas/verslas/festivalio-organizatorius-ruosia-atsaka-vyriausybei-sumaniusiai-riboti-alkoholi.d?id=74372292
https://www.15min.lt/kultura/naujiena/renginiai/latvis-lietuvos-seimui-drauskite-alkoholi-greiciau-dabar-29-793130 Kilkim Žaibu https://www.kilkimzaibu.com/en Dark Domination https://darkdomination.bandcamp.com/

---

Lasiet vairāk iekš karametals.lv

Līgo!

Alus kausi – Jāņu sieri,
Dziesmas dzied pat latvju krievi.
Jampadrači – jautras dejas,
Ieplūst līksme visu sejās!

LĪGO!

Priecīgu Jums Jāņu dienu!

Attiecības starp Dievu un Viņa tautu

Mēs redzam, kā Vecajā Derībā, piemēram, stāstā par pravieti Hozeju, saderināšanās un laulības piemērā (Hoz.1-3), tiek uzskatāmi parādītas derības attiecības starp Dievu un Viņa tautu, un, proti, tieši tur, kur šī Dieva uzticības derība cilvēku neuzticībā tiek lauzta.

Attiecības starp Dievu un Viņa tautu

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

Vasaras saulgrieži Jelgavā

Vasaras saulgrieži Jelgavā
2017. gada 21. jūnijā Jelgavas Pils parkā tika nosvinēti vasaras saulgrieži. Tika vīti vainagi, izpušķots ozols, dedzināti ugunskuri un viss notika Zemgales folklora kopu dziedāšanas un dejošanas pavadībā. Skaisti svētki industriālā pilsētas vidē.
Lasīt tālāk...
zyTET?d=yIl2AUoC8zA zyTET?d=63t7Ie-LG7Y zyTET?d=YwkR-u9nhCs zyTET?d=qj6IDK7rITs

Vēstule, rakstīta lidmašīnā, atgriežoties Eiropā no Ņujorkas

Konkursa raksta autore: Arta Snipe

Ņujorku sauc par pilsētu, kas nekad neguļ. Tā ir pilsēta, kur savādais ir ikdienišķs. Kur atšķirība ir norma. Kur dzīve ir tik intensīva, ka, ierodoties uz nedēļu, vari tikai iesūkt, absorbēt, uzņemt, bet ne spēt pārstrādāt. Šaubos, vai es spētu dzīvot Ņujorkā. Bet es pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos te atgriezties. Tā ir īpaša vieta. Kāpēc? Atbilde nav vienkārša un varbūt tieši tik vienkārša, kā visi iepriekš uzrakstītie teikumi. Man tā ļāva būt pašai, jo te nebija kam izlikties vai iztaisīties, man tas ļāva piedzīvot un ieraudzīt. Man tā atstāja vēl tik daudz iespēju un iespaidu, ko gūt. Bezgalīgi. Bet tā ir bezgalība, kas nerada stresu (pretēji bezgalīgiem darba daudzumiem). Ja zini, ka kaut kur tevi gaida izklaides/piedzīvojumu iespējas, par to taču nav nepieciešams satraukties.

Uz NYC lidojām cauri Helsinkiem. Finnair reiss, ar īsu gaidīšanas laiku. Par lidojumu nebūtu nekas īpašs pieminams, vienīgais tā lidmašīna no Rīgas uz Helsinkiem – tāds motorizēts maziņš dranduļets, kas lido kā slapja lupata un nerada pārliecību par savu spēju noturēties gaisā (man bija bail un ne man vienai). Emu lidojusi arī mazākās lidmašīnās, pār tām pašām Naskas līnijām, piemēram, vai reisā no Ziemeļkarolīnas uz Ņujorku. Bet toreiz mazās lidmašīnas vismaz pārliecinoši turējās gaisā, ko nevarētu teikt par šo.

NYC ielidojam pēcpusdienā. Imigrācijas rindas (mēs stāvam garajās, jo Kate pirmo reizi ielido ASV). Tiem, kas atgriežas, sistēma ir datorizēta un rinda iet krietni ātrāk. Kad esam izgājušas kontroli, arī mūsu čemodāni ir ieradušies un atrodam tos kādā telpas stūrī.Uz centru dodamies ar Airtrain un metro, no Jamaica Station. Te automātiski nopērkam metro kartes, ko turpmāk lietojam – tādas, uzpildāmās, kur katrs brauciens maksā apmēram 2$. Pēdējā vakarā metro satikām kādu latviešu pārīti, kas izstāstīja, ka izdevīgāk ir nopirkt nedēļas karti neierobežotam braucienu skaitam par 32$. Ja braucienu skaits ir virs 16, ekonomija ir acīmredzama.

​Dzīvosim mēs AirBnB īrētā dzīvoklī, Manhetenas rajonā Nolita. Tāds mazs rajoniņš Lower Manhattan, pie Little Italy, China Town un Soho. Te dzīvība ielās bija pat aukstajā maija nesezonā – uzēst vai iedzert iespējams bija katrā diennakts stundā, ielas bija drošas, lai mājās nāktu gan dienā, gan naktī. Ņujorkā atgriezos jau piekto reizi. Pirms trim gadiem dzīvoju East Village, tur bija līdzīgi – dzīvīgi, bet šādu rajonu Manhetenā nemaz nav tik daudz. Nezinu, kā ir pie Times Square, bet, piem., Empire State Building rajons nav tas, kur meitene viena droši tumsā varētu nākt mājās. Arī divas meitenes ne. Tātad – rajons bija izcils. Dzīvoklītis – tā pa pusei. Maziņš (kā jau dārgajā NYC), un tumšs, jo pirmajā stāvā, drēgns. Saimnieks sagādāja segas, sildītāju, bet, kā nospriedām, dzīvoklis bija tieši tāds, lai mūs nemudinātu sēdēt mājās, bet gan iet, staigāt, skatīties… Dace drēgnumu no dzīvokļa izdzen pa vecai modei – iekurot gāzes plīti. Un tad vēl tāds īpatnējs dušas krāns, kuru pagriežot vispirms ūdens tek ledains un tad, jo tālāk griez, jo siltāks tas kļūst. Bet pie visām šīm dīvainībām varēja pierast. Aiz loga dzirdami auto, sirēnas, skaņas… Pilsēta, kas neguļ, sagaidīja mūs ar sauli, pavasara vēju un…zāles smaržu.

Jau pirmajā vakarā, īsi pēc ierašanās, mēs nometām čemodānus un devāmies aplūkot apkārtni. Tā sakot, stroll-through-neighborhood. Atradām gan izcilu deli, kur sapirkāmies brokastīm, gan arī vietu, kur pavakariņot – dzīvīgu austeru bāru, kura jūras velšu plate un “izlejamais” (tap) prosecco mums garantēja izcilu vakaru. Iedzeram dzirkstošo kalifornieti (Katei ID netiek prasīta) un saēdamies jūras veltes.

​Protams, ka miegs nenāca arī pusnaktī, un, protams, mēs modāmies četros, tad piecos, bet kādu miegu jau noķērām.​Pirmās dienas plāns (un lielisks plāns!) bija pastaiga pa Manhetenas vidus daļu. Mēs to izpildījām un ar uzviju. High Line parks – izveidots uz savulaik pamestas dzelzceļa līnijas, vairākus desmitus metru virs zemes. Oāze ar skatu uz pilsētas ielām no augšas un Hudzonu. Es te atgriezos jau otro reizi un atnākšu atkal. Šogad apbrīnai pavērās ne vien būvniecība procesā esošā Hudson Yards celtnes (tās būs gatavas nākamgad), bet arī Zahas Hadid pēdējais projekts, kas tiek pabeigts jau pēc viņas nāves. Manuprāt, skaista ēka. Jautrībai fakts, ka vairāku dzīvokļu telpas ir vienā līmenī ar High Line, proti, pa parku staigājošie var ieskatīties telpās… Parku gan ar krēslu slēdz, tā ka zināma privātā dzīve, protams, dzīvokļu iemītniekiem paliek.

NYC šarmu veido dažādība. Cilvēki te atļaujas būt un ir dīvaini, ka pat sajuzdamies kā lielākais pasaules dīvainītis un nesaprastais, te esi kā viduvējība. Nevienu ne ar ko nešokēsi – izskatā, apģērbā, komunikācijā. Vari uzvilkt kaut maisu, un joprojām neizcelsies. Atzīšos, tas lāgiem ir patīkami – būt šāda krāsu pūļa sastāvdaļai. Arī komunikācija ir mums neierasti brīva.Vairākas reizes, kad metro stacijās izskatījāmies nedaudz apjukušas, uzreiz bija klāt kāds ar konstruktīvu padomu vai palīdzību. Tā mazliet mulsinoši sākotnēji. ATM pilsētā ir ļoti daudz, bet liela daļa izskatās tādi, kuros karti iekšā likt es negribētu. Daudz kur vīd uzraksti “cash-only” vai tiek piedāvātas nelielas atlaides, norēķinoties skaidrā naudā.

​Pēc parka pa 34. ielu gar Penn Station devāmies uz Rokfellera centru. Empire State Building esmu bijusi, bija doma apskatīt pilsētu no augšās no citas vietas (t.s. Top-of-the-Rock). Pa ceļam ieklīdām Madison Square Garden, kura suvenīru veikals pilns ar Porziņģa krekliņiem. Ar Rokfelleru ir tā, ka biļetes var nopirkt uz konkrētiem laikiem. To varot izdarīt arī internetā, un tas ir labs variants, jo mums ierodoties, tuvākais uzbraukšanas laiks bija pēc stundas.

Paņēmām laiku pēc 2,5 stundām, starplaiku izmantojot, lai apskatītu netālu esošo Grand Central Terminal (viena no vecākajām dzelzceļa stacijām NYC), kurā ir ne vien viss vilcienu satiksmi nodrošinošais, bet arī delikatešu market, kā arī food court. Lai arī food court piedāvājums bija visai labs, mēs devāmies uz slaveno austeru bāru turpat blakus, termināla pagrabā. Sieviete, kas mūs apkalpoja bija lieliska, piedāvājot austeres gan no Masačusetsas, gan Virdžīnijas, jo no piedāvājuma, kurā bija padsmit dažādu šķirņu šo apēdamo gardumu, mēs manāmi samulsām. Restorāns bija pilns, mēs sēdējām pie U veida letes, kopā ar daudziem citiem austeru mīļotājiem, un visi kopā baudījām, runājām, smējām. Man pašai diez no nepatīk uzsākt sarunu, bet te sarunu uzsāk vai ikviens. Restorānā, bārā, metro, uz ielas, varbūt tas var sākt kaitināt, bet nedēļas ietvaros tas bija ļoti atsvaidzinoši.

Kad austeres bija atradušas vietu mūsu vēderos, bija klāt arī Rokfellera centra apmeklēšanas laiks. ​Tur augšā – nu kā jau, skatoties uz pilsētu no putna lidojuma! Kaut kas pacilājošs tajā ir. Un es kādreiz to gribētu izbaudīt arī saulrietā. Pēc pastaigas mākoņos mēs ar Dačuku paņemam pa milzu kafijai Starbuckos un dodamies pasēdēt Centrālparka saulītē. Ar meitenēm satiekamies jau pie vakariņām, pēc kurām dodamies apskatīt Taimskvēru visā tā burvībā un krāšņumā.

​Un tā bija tikai pirmā diena. Tagad rakstot liekas – ārprāts, tik daudz noticis, tik daudz vēl jāapraksta. bet vēlāk laikam nebija tik intensīvi faktu ziņā, cik sajūtās. Lai gan – kā to ņem. Jo, lūk, nākamajā rītā mēs ar meitenēm sadalījāmies, t.i., nevis kā amēbas, bet aizgājām mazliet dažādus ceļus. Kamēr Solvita un Kate klīda pa Lower Manhattan ielām, mēs ar Daci gribējām (beidzot!) izbraukt Ellis Island, apskatīt Brīvības statuju tuvumā, un pa Bruklinas tiltu pastaigāt. Sākotnēji biļetes uz ekskursiju mēģinu nopirkt internetā, bet tas neizdodas – iespēja tikt uz Lady Liberty kroņa jau ir izpirkta (tas jāplāno un jāpērk dažas dienas iepriekš). Izkāpjot no metro mums uzbrūk melni vīreļi, kas mēģina notirgot ekskursijas par $30, apgalvojot, ka viņi ir aģenti, ka nekur pie lodziņiem mēs biļetes nedabūsim utt. Bet mēs nepadodamies, kaut kā noorientējamies un atrodam ticket office ekskursijām pa Ellis un Liberty Islands. Biļešu cena ir tie paši interneta $18,5. Rindas liekas garas, bet virzās ļoti ātri, tiekam pie biļetēm 10 minūšu laikā. Prāmji iziet ir pa 20 minūtēm, tāds hop-on-hop-off variants.

Vispirms piestāj pie Brīvības statujas – tur iespēja paņemt audio gidu, kas izstāsta daudz un gatavs stāstīt vēl vairāk par statuju, tās radīšanu, simbolismu utt. Pie sadaļas, kur Lady Liberty tiek aprakstīta ne vien kā antifašisma, bet arī preterorisma simbols, es sagurstu (Dace paņem krievu tekstu, tur par antifašismu nebija). Bet ir arī interesantas lietas – ka statuja veidota no 2mm biezām kapara plāksnēm, kas kļuvušas zaļas tikai pēc 20 gadiem, ka iekšējo karkasu, kas to visu satur (un ļauj vējā kustēties) ir projektējis Eifelis, par to, ka Bartoldi iespaidojies no Kolosa, bet pjedestālu projektējis cits arhitekts – Hants. Sēžam saulītē, klausāmies, ir forši (tikai saules krēms nav uzlikts, bet to mēs sapratīsim tikai vakarā).

​Nākamā pietura ir Ellis Island un tajā esošais Imigrācijas muzejs. Te varētu pavadīt visu dienu! Es noklausos labi ja 1/10 visas ekspozīcijas – visvairāk interesējošo – par to, kā notika imigrantu ielaišanas process ASV. Viņi stāvēja rindās, kur viņus vērtēja un iezīmēja (6 sekunžu laikā) un noskaidroja, vai nav ziņas par sodāmību. Atpakaļ aizsūtīti esot nepilni 2%. Mums gan vienā brīdī iestājas informācijas pārbagātība (vienlaikus ar kurkstošiem vēderiem), tāpēc salu pametam.

Kad ASV mītošajam draugam izstāstīju, ka plānojam ceļojumu uz NYC, viņš laiku pa laikam man atsūtīja pa saitei ar kādu interesantu vietu vai ēstuvi. Viena tāda bija Mighty Quinn. Šī vieta gan izrādījās nevis krodziņš (kā uz 2.av un 6.ielas stūra), bet lete Brookfield Place iepirkšanās centrā. Tomēr mēs ar Daci bijām pārāk izsalkušas, lai būtu izvēlīgas un paķērām uz divām “brontozaura ribu”  – milzonīgu sautētu ribas gabalu, no kura paēdušas tikām abas. Pamanījām arī, ka ārā, ar skatu uz upi un Ņudžersiju, ir izvietojušies virkne krodziņu un restorānu. Tur tad mēs arī palikām, mīkstos dīvāniņos sēžot 4. maiju nosvinējām – sildījāmies, baudījām un… degunus apsvilinājām.

Tā kā diena vēl bija jauna, kad siltuma ķermeņos un sejās kļuva pārāk daudz, devāmies Bruklinas virzinā. No metro izkāpām Brooklyn Heights vidū – dārgākajā un smalkākajā Bruklinas rajonā, no kura paveras izcils skats uz Manhetenas skyline. Lejā, pie Hudzonas ir parciņš, augšā, trešajā līmenī – promenāde. Skaistāk te varētu būt vienīgi saulrietā, ko nesagaidījām, lai gan skats uz Manhetenu no Bruklinas puses, vai arī nākot kājām uz Manhetenu pa Bruklinbridžu ir pilnīgs “must” Ņujorkā. Šajā brīdī jau mums sejās bija tādi konstanti laimes pilni smaidi, ko pārtrauc tikai sajūsmināti komentāri – ak, kāda ēka! Paskaties! Kāda izdoma! Cik skaisti! No tilta mājās atgriežamies kājām caur China Town. Miljons iespaidu – visām maņām. Īpaši – ožai. Vēl skrējiens pa rajonu un gultās atkrītam ap pusnakti. Te var saprast, ka dzīvokļa izmēram vai ērtībām lielas nozīmes nebija.

Piektdienas rīts pienāk ar solītajiem grēku plūdiem. Bet mums ir plāns arī tiem. To make long story short – in door activities paredzēja Dabas muzeja apmeklējumu Solvitai un Katei un šopingu mums ar Daci. Kad ap 14, kā pēc gandrīz 5h smaga darba, iznācām no veikala, mūs interesēja tikai iespēja apsēsties un papusdienot. Fantastiskākais bija, ka sāka skaidroties un pat uzspīdēja saule, tomēr laikapstākļi nebija tik noturīgi, lai es riskētu īstenot plānu vēl pirms 20:00 paredzētās Brodvejas izrādes (Operas spoks) apmeklēt MoMA (tur piektdienu pēcpusdienās ir bezmaksas ieeja). Esmu tur vairākkārt bijusi un neatteiktos atgriezties. Bet šoreiz nesanāca. Pa ceļam nopirkušas operai cienīgas kurpes, dodamies uz izrādi. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, teikšu, ka “Čikāga” man patika labāk. Šī it kā bija nopietnāka izrāde, bet galvenā problēma, kāpēc E.L.Vēberu izbaudīju tikai daļēji, bija tas, ka nežēlīgi nāca miegs.

Pēc šīs izklaides vakarā vairs nekur negājām. Bija jau arī krietni vēls. Meitenes lēnām gatavoja plānus velo nomai, lai izbrauku Bruklinu, kamēr es lejuplādēju aplikācijas North Metro Line sarakstiem – bija radies plāns aizbraukt līdz Bridžportai Konkektikutā, lai satiktu ASV dzīvojošu draugu. Meitenes pēc tam izstāstīja, kā izbraukājušas Bruklinu, gan skaistos rajonus, gan žīdu rajonu (netīrs esot bijis), gan tādu rajonu, kur uz ielas bijis vien pa retam, draudīga izskata melnajam, un kuram viņas cauri braukušas ļoti ātri. Uzbrauciens Bruklinas tiltā arī esot prasījis savu. Kājas mīkstas, pašas – pārlaimīgas. Es tikmēr godīgi virtuāli nopērku biļeti, atrodu pareizo peronu un pirmo reizi mūžā braucu ASV vilcienā. Saklausījies stāstus par manu gaļaskāri, draugs aizved mani uz brazīļu steiku vietu (labi viņi taisa gaļu!) un tad aizvizina līdz Ņūportai Rodailendā – vietai, kur savulaik vasarnīcas sabūvējuši bagātnieki no Manhetenas. Apskatei pieejamas ir vairākas vasarnīcas, arī Vanderbildu rezidence “Breakers” (te roku pielicis tas pats Hants). Ak, mans dievs, es domāju, pa to staigājot – tiem cilvēkiem nav bijis apjēgas, kā vēl demonstrēt savu bagātību. Apzeltītas, marmorā izliktas, ar platīnu apstrādātas sienas… Pārspīlējumi katrā izpausmē, ieskaitot dzīvesveidu (nepārtrauktas ballītes, tērpu maiņa 9 reizes dienā). Vannas ar 4 krāniem. Auksto, karsto, sāļu augsto, sāļu karsto. Nav īpašs pārsteigums, ka pēc dažiem desmitiem gadu to ārprātīgi grezno pili gribēja nojaukt, bet neizdevās. Uzradās NVO, kas par savu mērķi izvirzīja apkaimes saglabāšanu, atpirka villu par nieka trešdaļu miljona un tagad to var aplūkot katrs gribētājs. Kamēr braucam atpakaļ no Rodailendas uz vilcienu, satumst nakts. Man lēnām kļūst neomulīgi, domājot, kā naktī braukšu ar vilcienu un metro, un kā nākšu mājup, tad nu nolemjam, ka man jāpaliek viesnīcā.

​No rīta Ņujorkas vilciens mani lēnā garā aizvizina atpakaļ uz lielpilsētu. Paņemu kafiju un pastaigājoties klīstu pa Manhetenas ielām virzienā uz mājām. Ar meitenēm satiekamies jau pēcpusdienā China Town, kur apēdam milzīgu Pekinas pīli. Pie pusdienu galda apspriežam vakara izklaides iespējas. Kad braucām uz Operas spoku, blakus sēdētāja metro Katei izstāstīja, kur var nopirkt biļetes uz konkrētas dienas izrādēm par zemākām cenām. Tad nu Solvita un Dace dodas ekspedīcijā nomedīt biļetes uz kādu izrādi šovakar un drīz jau zvana – dabūjušas biļetes uz Čikāgu (mūziklu, ne pilsētu). Izrāde ir 19, tāpēc mēs ar Kati skrienam dušā un lecam metro, lai satiktu mūsu dāmas jau pie ieejas teātrī. Šī izrāde man riktīgi patīk. Gan tāpēc, ka redzēta ir filma un mūzika ir pazīstama, gan tāpēc, ka uzvedums ir interaktīvs, jautrs, profesionāls. Man blakus sēž puisis, kas ir boyfriend Velmas Kellijas lomas tēlotājai. Viņš lec kājās un skaļi gavilē pēc draudzenes uzstāšanās. Kad atgriežamies mājās, Solvita ar Kati vēl iziet loku pa pilsētu, bet Dace sāk kravāties. Jo, sasodīts, neiedomājami ātri ir pienācis brīdis, kad mums jādodas mājup.

​Lidmašīna ir tikai 17:40, kas nozīmē, ka mums vēl ir rīta cēliens pilsētā. Kad ir izdevies aiztaisīt uzblīdušos čemodānus, izejam vēl pastaigā pa Soho, Hudson Park, Greenwich Village un vispār Lower Manhattan. Kad esam apsēdušās itāļu krodziņā, Kate ziņo, ka viņas savus čemodānus jau ir paņēmušas un tepat blakus pusdieno. Dace piebiedrojas meitenēm, bet es kājām dodos uz nepilnus 2km attālumā esošo Argentīniešu steakhouse. Tā lēni ejot un čemodānu aiz sevis velkot, izbaudu pilsētu, sauli, apkaimi. Vienubrīd apstājos, lai ielas vidū, spogulīti skatīdamās, uzkrāsotu lūpas. Kaut kā liekas, ka pilsēta, ar kuru šobrīd eju uz randiņu, to ir pelnījusi. Steakhouse vīreļi ir lieliski. Kad paziņoju, ka man nepieciešamas pusdienas pirms lidojuma uz Eiropu, man uz šķīvja priekšā tiek nolikts 16oz steiks (nu tāds puskilograms). Dievīgs. Salātiem gan nepieskaros, tik daudz vietas man vēderā nebija. Pastaiga līdz metro ir pēdējie soļi lielpilsētā. Eju un ieelpoju to dziļi. Un to var darīt – šī ir zaļākā pilsēta (nu vismaz Lower Manhattan rajons), ko zinu. Silda saule. Eju, smaidu, un man smaida pretī. Pamāj vīrs, kas iekrauj kravu savā auto, uzsmaida ceļa strādnieki.

​Diemžēl neviens nepalīdz nostiept un uzstiept pa metro kāpnēm manu čemodānu, bet līdz platformai tieku, un tieku arī vilcienā, un pat izkāpju pareizajā stacijā. Un tad jau pārējais ir tīrā tehnika un klasika, ko izskaistina vien sarunas ar kādu kungu, kas atgriežas “mājās” Latvijā, pārdevis savu Ņujorkas dzīvokli.

Ar lielu pārliecību varu teikt – es atgriezīšos. Un atkal iziešu High Line, izbraukšu Bruklinu, saulrietu sagaidīšu skatoties uz Manhetenu – no augšas vai sāniem, nu kā sanāks, aiziešu beidzot uz Gugenheimu, biļetes uz pasākumiem pirkšu par puscenu tajā pašā dienā, ēdīšu dažādos ēdienus, ko dažādu tautu virtuves piedāvā dažādos krodziņos, vērošu cilvēkus uz ielām, runāšos ar tiem, un atkal vienkārši būšu.

Paldies Artai par iedvesmojošo ceļojumu aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Pētījums: katrs trešais Latvijas iedzīvotājs vēlētos izmēģināt bezkontakta maksājumus

Bezkontakta maksājumi Latvijā sāka aktīvi izplatīties tikai pagājušā gada nogalē, taču iedzīvotāji jauno maksāšanas veidu jau ir atzinīgi novērtējuši. Katrs trešais (35%) vēlētos izmēģināt bezkontakta norēķinus, bet 70% ir dzirdējuši un zina, kā tie darbojas – noskaidrots maksājumu tehnoloģiju uzņēmuma Visa un pētījumu kompānijas TNS veidotajā aptaujā. Izaugsme bijusi strauja, taču bezkontakta maksājumu apjoms Latvijā […]

200 Degrees (2017)

tt4762592.jpg Trilleris

Ryan Hinds awakes inside a sealed industrial kiln. He is sent challenges by a voice with no face, pushed to the limits of human endurance as the temperature within the kiln begins to rise.

filmas ONLINE
Filmas latviešu valodā
Filmas KINO

Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxton Stories #8)

21045103

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Patīkami pārsteidza grāmatu ievadošais prologs ar skatpunkta maiņu. Tik ‘’dziļi’’ sērijā un pēc tik ilga laika, ar to domājot, ka The Empty Throne jau ir astotā The Saxon Stories sērijas grāmata, un visas iepriekšējās grāmatas ir bijušas no Bebanburgas Uhtreda skatpunkta, bet tagad prologs no viņa dēla Uhtreda Uhtredsona. Starp pirmajām domām bija, ka mana prognoze par Uhtreda neiziešanu vairs uz kaujas lauka būs izrādījusies pareiza un ka nu Uhtreds savas vecumdienas sagaidīs drošībā aiz nocietinājumiem, bet par to, kas notiek uz salas varēsim vērot ar Uhtredsona starpniecību.

Bet še tev! Neesmu paspējis nedz īsti sajust Uhtredsona no tēva atšķirīgo balsi, nedz to, vai to Kornvelam izdotos tādu izveidot un noturēt, kad jau seko nākamā nodaļa un esam atpakaļ pie Uhtreda. Nebūt nesūdzos, bet būtu bijis interesanti pārmaiņas pēc kas atšķirīgs.

Kaut arī pēc divcīņas ar dāņu karavadoni Knutu noslēdzoties The Pagan Lord Uhtreda ievainojums vēl joprojām nav sadzijis un izdala stipri smakojošas strutas, kā arī pat pie visniecīgākajām un mazākajām kustībām var izsaukt sāpju agoniju, tas neattur Uhtredu no atrašanās notikumu pašā epicentrā. Un labi, ka tā, jo mirst Mērsijas (Mercia) karalistes valdnieks Æthelred. Viņa nāve daudziem karalistē dod cerību, ka pēc paaudzes pārtraukuma viņiem varētu būt valdnieks, kurš neatrodas zem Veseksas karaļa (šobrīd Edvards) tupeles. Pamatu ambīcijām, neskaidrībām un intrigām dod fakts, ka Æthelred un Edvarda māsas Aethelflad laulībā ir bijusi tikai viena meita.

Kaut arī Edvards kā valdnieks nav slikts vai nekompetents, bet viņam laikam laiks šķiet labāk pavadīts medībās vai esot gultā, nekā būt pie karalistes stūres, kā arī apkārtējiem nav paslīdējis garām viņa vēlme pēc atzinības, kad daudziem atmiņā ir viņa tēva Alfrēda sasniegtais. Savukārt to ir pamanījis un nebaidās izmantot viens no bagātākajiem Veseksas vīriem un Edvarda sievas vīratēvs Æthelhelm, kurš ir apņēmības pilns, lai realizētu savas ieceres un sapni redzēt savu mazdēlu par nākamo karali pēc Edvarda. Pat Uhtreds atrod sevi spekulējām, kurš ir, tā teikt, patiesais valdnieks.

Par nelaimi, vīratēvam, Edvards pirms laulībām paspēja radīt dvīņus – puiku un meiteni, šobrīd 9 gadus veci. Bet vēl trakāk, ka abi un vēl arī priesteris, kurš par spīti pašreizējam aklumam var apliecināt to laulību un līdz ar to bērnu leģitimitāti, ir Uhtreda aizgādībā.

Neviens, izņemot vien reto, apsver domu, ka Mērsijas pārvaldīšanu varētu uzticēt Aethelflad, kura par spīti atbalsta trūkumam no vīra visu šo laiku ir bijusi spožāka līdere par savu nu jau mirušo vīru. Neskatoties uz vairākkārtējiem panākumiem, doma, ka šo nopelnu dēļ viņa būtu cienīga kāpt tukšajā tronī, daudziem ir pilnīgi neiedomājama (loģiski!) viņas dzimuma dēļ. Kā arī nevar noliegt, ka diezin vai Edvardam varētu patikt doma, vienalga māsa vai nē, ka sievietei ir ievērojamāki panākumi nekā viņam kā karalim.

The Empty Throne visā krāšņumā parāda varbūtības situācijā, kad mirst valdnieks, kurš nav atstājis aiz sevis vīriešu kārtas mantinieku sabiedrībā, kurā līdz šim ierasts, bijis, ka sieva atlikušo dzīvi klusi pavada kādā attālā klosterī.


Filed under: Jim Butcher Tagged: 3.25 zvaigznes, HarperCollins Publishers, Historical Fiction, Jim Butcher, The Empty Throne, The Saxon Stories

Now there are 225+ programmer tools!

Last month Browserling's programmer tools collection reached 200 tools. Just now I added 25 more tools and now there are 225+ tools total. Each tool does just one thing and one thing only. There are no ads, no config options, and no nonsense. All tools are free. All tools work the same way. Press button, get result.

Here are some of the latest additions:

And a dozen tinier tools, such as convert hex to gray code, convert hex to binary coded decimal, etc.

Coming up: New design for individual tools, widgets that let you embed tools in your websites, file upload support, and more tools.

Until next time.

catonmat?d=yIl2AUoC8zA catonmat?i=alcxmTGVT10:6S6QFezFYto:F7zBn catonmat?i=alcxmTGVT10:6S6QFezFYto:gIN9v catonmat?d=XiUCZPyL81w catonmat?d=DhrJZwOgkxs