nekur.lv

Drīz varēsit aicināt Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus par ES politiku. Izveidota jauna tīmekļa, kur atrodama informācija par to, ka sākt pilsoņu iniciatīvu.

Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra aicina skolotājus piedalīties apmācībā par neformālo izglītību, trīs dienu laikā piedāvājot padziļināt zināšanas par neformālās izglītības teorētiskiem, metodiskiem un praktiskiem aspektiem un programmu „Jaunatne darbībā”. Apmācību kurss notiks no š.g. 12. līdz 14.martam. Apmācību mērķis ir veicināt un attīstīt izpratni

Salauztu sirdi gluži kā sagrieztu apelsīnu atpakaļ nesalīmēsi, to sataisa kokteiļos un izdzer svaigu.

Patika "Sirdis un apelsīni…"? Spied virsū un izsaki savas domas!

Droši vien arī Tu, tāpat kā Studentu parlamenta studenti, esi domājis par to, kas tad notiks ar mūsu dienesta viesnīcām nākotnē.  Lai izbeigtu minējumus, uz janvāra RTU Studentu parlamenta kopsapulci ciemos uzaicinājām Studentu dienesta viesnīcu daļas vadītāju Ivetu Sveržicku. Lasi tālāk un uzzini, ko viņa mums pastāstīja.
Pašlaik RTU ir astoņas dienesta viesnīcas – Studentu viesnīcu daļa ir atbildīga par sešām, vēl ir Transporta un mašīnbūves fakultātes pakļautībā esoša, un otra ir neatkarīgs SIA, kuras valde ir augstskolas vadība. Bet pašlaik visu, arī studentu, acis ir pievērstas Āzenes ielas dienesta viesnīcām, kur notiek aktīva daļējā renovācija.

Jau pagājuša gada vasarā būvnieki uzsāka darbu pie Āzenes 22a torņu A (tuvākais tornis t/c Olimpijai) un B daļējai renovācijai  – balkoni ir pievienoti istabiņām, tiek mainīta ventilācijas un apkures sistēma un logi un veikti citi darbi. Tas, kas mūs vairāk interesēja, bija uzzināt, ko varēsim ieraudzīt pēc dienesta viesnīcas durvju atvēršanas.

Tā kā ārzemju studentu skaits mūsu universitātē palielinās katru gadu (pašlaik šeit studē vairāk kā 300 ārzemju studenti), tad A torņa lielākā daļa būs paredzēta ārzemju studentiem. 11. stāvs tiek plānots kā vieslektoru stāvs, kurā atradīsies vienistabu studijas tipa dzīvokļi (tādi atradīsies arī B torņa 11. stāvā ), kā arī konferenču telpas un neliela atpūtas zona. Cena vienistabu dzīvoklīm būs apmēram 180,- Ls mēnesī, ārzemju studentiem paredzētajām istabām cenas būs līdzvērtīgas esošajām.  Tiek domāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām -  viņiem tiks piemērots viss A torņa 2. stāvs.

Viss B tornis tiks pārvērsts par divvietīgu istabiņu kopumu. Katrā istabiņā tiks veikts kosmētiskais remonts, būs iebūvēts skapis, palodze-lete, divas gultas un vēl katram iemītniekam neliels savs stūrītis, kur novietot sev dārgākās mantas. Kā jau solīts, cena saglabāsies pašreizējā līmenī par vietu divvietīgā istabiņā – Ls 55 + Ls 5 par izremontētu istabu + interneta pieslēgums.

Mūsu studenti tika iesaistīti arī dienesta viesnīcu renovācijas darbos – mācību procesa laikā Arhitektu un pilsētplānošanas fakultātes maģistra studenti izveidoja dizainu Āzenes 22a telpām, ar tiem Tu vari iepazīties ŠEIT.

Jāuzsver, ka ar Āzenes 22a dienesta viesnīcu renovāciju nebeidzas kopmītņu attīstība  – jau 15. martā būvnieki ķersies klāt Āzenes 22 C (atrodas tuvāk Āzenes 22a) torņa pārbūvei. Tāpēc jau tagad lūdzam studentus, kas apdzīvo šo torni, laicīgi sākt meklēt jaunu mājvietu (visiem C torņa iemītniekiem pietiek vietas citās RTU dienesta viesnīcās), jo no šī torņa līdz 15.marta 9:00 visam ir jābūt izvāktam, kas svarīgs. Uzsveram, ka mantas un viss cits, kas līdz šim laikam netiks izvākts, tiks uzskatīts par pamestu un bez īpašnieka. D tornis līdz martam būs jāpamet tikai studentiem, kuri jau ievācoties noslēdza līgumu, kura termiņš beidzas 15. martā. Pārējiem D tornis būs jāpamet tikai jūnija sākumā – pašlaik gan tiek veiktas pārrunas ar būvniekiem ar mērķi pagarināt D torņa izvākšanās perioda beigas līdz pavasara sesijas beigām.

Brīdinām arī, ka no februāra ēkā tiks veikti fotoapsekošans darbi!

Āzenes 22 ēkā tiks veikts minimāls kosmētiskais remonts, kā arī citi darbi, kas saistīti ar iekštelpām tiks veikti minimāli nepietiekamo naudas līdzekļu dēļ.

Abas ēkas savas durvis atkal vaļā vērs šī gada oktobrī. Kā pirmie atgriezties varēs ārzemnieki un studenti, kas pirmie no ēkas aizgāja.

Paralēli  atjaunoto Ķīpsalas kopmītņu atklāšanai tiks slēgta Ezermalas ielā esošā dienesta viesnīca. Šāds solis tiek sperts, jo nākotnē TMF pārvāksies uz Ķīpsalu, kā arī tādēļ ka jau pašlaik dienesta viesnīcās 30% studentiem paredzēto vietu stāv neizmantotas un tāpēc pustukšās mājas tikai nes zaudējumus. Līdz TMF pārcelšanai uz Ķīpsalu, šīs fakultātes studenti tiktu izmitināti Laimdotas un Burtnieku ielas kojās.

Tiklīdz tiks pabeigts Āzenes ielas kopmītņu renovācijas projekts, un tas būs atpelnījis savas izmaksas, tiks uzsākti plāni un darbi, lai kārtībā savestu Lilijas un Meža ielas dienesta viesnīcas.

Studentu parlaments saka paldies par I.Sveržickas apciemojumu un aicina ikvienu studentu veicināt civilizētu izvākšanās procesu no Āzenes 22, lai jau oktobrī varam atvērt durvis jaunajai dienesta viesnīcu nākotnei.

Izdomāju, ka neliels rīmju konkurss nenāks par ļaunu, jo abi miniblogi par rīmēm nemaz tik slikti nebija, un pāris cilvēki arī pozitīvi izcēlās. Manuprāt, pirmais rīmju miniblogs bija izdevies labāks, lai gan, otrajā aktivitāte bija lielāka, taču uz beigām jau sākās izteikta cieņas aizskaršana. Šeit un šeit var aplūkot abus miniblogus. Ceru, ka šajā konkursā būs pietiekoši liela atsaucība, jo neviens jau negribēs, lai konkurss izgāžas. Organizēt man palīdz Thunder, kurš man arī palīdzēs izvēlēties 10 labākos darbus, kas pēctam tiks nodoti balsošanai. Protams, ka neizpaliksim bez balvām. Balvas nav lielas, bet tomēr, šādam konkursam atbilstošas.

• 1. vieta - 3 expunkti
• 2. vieta - 2 expunkti
• 3. vieta - 1 expunkts

Noteikumi

1. Rīmēm jābūt saistītām ar exs.lv, drīkst tikt iekļauti paši exieši, notikumi un viss pārējais. Viss, kas saistās ar šo lapu.
2. Rīmēm ir jāsastāv vismaz no 4 rindiņām.
3. Rīmju pantiņam ir jābūt latviešu valodā (drīkst tikt izmantoti anglicismi).
4. Rīmes drīkst būt jebkāda tipa, izņemot kāda cilvēka cieņas aizskarošus vārdus. Protams, rīmes drīkst būt neķītras, bet ievērojot noteikumus.
5. Rīmēm jābūtu pašsacerētām. Rīmju zagļi konkursā piedalīties nevarēs.

Noteikumus sastādīja Thunder, papildināja lemonwave

Izvirzīšana un balsošana

Savas rīmes varat iesniegt līdz 2.janvāra vakaram. Pēc tam es un Thunder izvēlēsimies 10 labākos, par kuru darbiem pēc tam varēs balsot.

Balsis tiks skaitītas tikai no lietotājiem, kam karma ir vismaz 20.

Rīmes iesniegt man (lemonwave) privāti. Privātās ziņas nosaukumam obligāti jābūt "Rīmes kā zīmes".

-- Delivered by Feed43 service

Čikāgā notikušajā apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas (HVAC) izstādē AHR Expo, kas norisinājās no 23.-25.janvārim, LG Electronics (LG) iepazīstināja ar gaisa kondicionēšanas sistēmu Multi V III VRF, kā arī ar pilnīgu gaisa kondicionēšanas risinājumu līniju, kas paredzēta komercplatībām – tirdzniecības ēkām, biroju kompleksiem, kā arī dzīvojamām ēkām.

LG Air Conditioning and Energy Solution Company prezidents Hvans Jongs No (Hwan-yong Nho) saka: „Mēs pastāvīgi izstrādājam un uzlabojam HVAC sistēmas, kuru mērķis ir uzlabot patērētāju dzīves kvalitāti. Tas ir galvenais mūsu uzņēmuma mērķis, lai globālos pārdošanas apjomus palielinātu par 10 procentiem.”

Viena no nozīmīgākajām sistēmas Multi V III priekšrocībām ir tās videi nekaitīgās īpašības. Sistēmas izcilo energoefektivitāti ir oficiāli atzinis gaisa kondicionēšanas, apkures un dzesēšanas iekārtu institūts (Air-Conditioning, Heating and Refrigeration Institute — AHRI), uz kura precīzo un objektīvo HVAC iekārtu vērtējumu lielā mērā paļaujas reglamentējošās iestādes. Sistēma Multi V III spēj samazināt energopatēriņu par 14 procentiem, un tai piešķirtais IEER vērtējums ir vērā ņemams — 21,8. Sistēma Multi V III ir videi nekaitīga arī citos aspektos, turklāt tā ir pirmā iekārta HVAC nozarē, kam ir piešķirts organizācijas Carbonfund.org sertifikāts CarbonFree® (ARUN072DT3).

Sistēmas Multi V III ierīkošanas ērtību nodrošina garākas freonu trases garums, ko var uzstādīt gan horizontāli, gan vertikāli lielos attālumos, tādējādi samazinot to ietekmi uz sistēmas veiktspēju. Papildus sistēmai Multi V III LG stenda pilnīgo risinājumu zonā tika demonstrēts arī LG ēku pārvaldības risinājums (Building Management Solution — BMS). Risinājums BMS nodrošina centralizētu ēkas gaisa kondicionēšanas sistēmas kontroli, vienlaikus gādājot arī par energopatēriņa kontroli. Tika demonstrēti arī dažādi LG gaisa kondicionēšanas risinājumi, tostarp jaunas HVAC sistēmas— Multi V Water, Multi V Mini, Eco V, Hydro Kit, Heat Recovery System un Vertical AHU. Pasākumā tika prezentēti arī LG apgaismojuma risinājumi, tostarp dažādas LED lampas.

Šī gada izstādes AHR Expo ietvaros LG arī paziņoja par partnerību ar Intertek. Šī sapratnes memoranda kontekstā LG izstrādās globāla mēroga produktus, nodrošinot to atbilstību Intertek energoefektivitātes un drošības sertifikācijas prasībām, kādas ir spēkā dažādos tirgos.

Nesenā hakeru grupas Anonymous pārtverto un publicēto e-pastu kopa rāda, ka ASV policija izmeklēšanās aktīvi izmanto Xbox un Playstation spēļu konsoles. Šīs ziņas ir atklājušās plašākai publikai, kad tika publiskots Kalifornijas tieslietu departamenta Gmail pasta saturs.

Izmeklētāju un ekspertu uzmanības centrā ir Xbox, PS3 un iPad. Izplatītas ir divas izmeklēšanas metodes:

kaķis ir tāds dieva joks, it sevišķi ziemā - viss spalvains, visam silti, pat dibens spalvains, bet pēdiņas plikas. Pēc izprasīšanās ārā, kad izdara savas vajadzības un gaid, lai ielaiž atkal iekšā, ņaud pie durvīm ka traks. Būtu šļūkuši uz muguras pa to sniegu i kājas nesaltu.

Zīda lakats ar jaunkundzes iniciāļiem.

Inesis Feldmanis, LU profesors, Dr. habil. hist. , akadēmiķis

Turpinām publikāciju sēriju, kurā rakstām par pasaules vēsturē pēdējā lielākā militārā konflikta noslēpumainākajām un mazāk zināmajām lappusēm.Iepriekš “Mājas Viesī” jau varējāt lasīt Ineša Feldmaņa rakstus par brīvprātīgo pašnāvnieku vienībām, vācu “brīnumieročiem”, Otrā pasaules kara kaislībām starp Vāciju un Padomju Savienību, par to, kā Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju, par ASV finanšu ministra Henrija Morgentava izstrādāto velnišķīgo plānu, par vācu bēgļu kuģa “Wilhelm Gustloff” bojāeju Baltijas jūrā, par operāciju “Mīts” – Staļina karu ar mirušo Hitleru un citām interesantām tēmām. Šoreiz – par notikumu, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, patiesībā iesāka Otro pasaules karu – japāņu 1941. gada 7. decembra uzbrukumu Pērlhārborai.

Pagājušā gada nogalē apritēja tieši septiņdesmit gadi kopš Japānas uzbrukuma ASV galvenajai jūras kara bāzei Klusajā okeānā – Pērlhārborai (Havaju salās), kas izšķirīgi ietekmēja amerikāņu sabiedrisko domu un arī politiku – vienā acumirklī izolacionisms un pacifisms zaudēja jebkādu ietekmi. Tikai vienu dienu vēlāk – 1941. gada 8. decembrī – ASV un Lielbritānija pieteica karu Japānai, bet 11. decembrī Vācija un Itālija paziņoja, ka ir kara stāvoklī ar ASV. Amerikāņu prezidents Franklins Delano Rūzvelts līdz ar to bija sasniedzis savu jau pasen loloto mērķi – Amerika kļuva par karojošu lielvalsti, kas, dabiski, ļoti iepriecināja arī tās faktisko sabiedroto – Lielbritāniju. Premjers Vinstons Čērčils nespēja slēpt sajūsmu un gandarījumu. Savos memuāros “Otrais pasaules karš” viņš atstājis šā
du liecību: “Neviens amerikānis nedomās par mani slikti, ja es atklāti atzīšos, ka man par ASV nostāšanos mūsu pusē bija ārkārtīgi liels prieks.”

Daudzi vēsturnieki ir pārliecināti, ka Otrais pasaules karš īstenībā iesākās nevis 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija uzbruka Polijai, bet gan tikai 1941. gada decembrī Pērlhārborā. Līdz ar ASV iekļaušanos karā militārais konflikts kļuva globāls un aptvēra gandrīz vai visu zemeslodi. Ei-
ropas karš pilnā mērā saplūda ar karu Āzijā un Klusā okeāna baseinā. Par galveno karojošo valsti izvirzījās ASV, kas karoja vairākās frontēs – pret Japānu, kā arī Vāciju un Itāliju.

Būtiski vairs nemainījās arī galveno karojošo valstu koalīcijas. Spēcīgāko nometni veidoja ASV, Lielbritānija un PSRS, kuru interesēs bija sakaut nacistisko Vāciju. Japāna ilgu laiku nebija kopīgs šo lielvalstu ienaidnieks. Padomju Savienība Japānai karu pieteica tikai 1945. gada augustā, kad Vācija jau bija kapitulējusi.

“Negoda diena”

ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā vēsture ir ļoti interesanta un joprojām izvirza pētniekiem vairākas viennozīmīgi grūti risināmas problēmas. Amerikāņu izlūkdienestu rīcībā bija slepena informācija par to, ka japāņu valdošās aprindas ir izšķīrušās par ekspansiju dienvidaustrumu (nevis ziemeļu – pret Padomju Savienību) virzienā. Taču augstprātīgie amerikāņi ļoti zemu vērtēja japāņu militārās iespējas. Gandrīz neviens amerikāņu politiskais vai militārais vadītājs neticēja iespējai, ka Tokija varētu izšķirties par aktīvu rīcību un uzbrukt viņu galvenajai jūras kara bāzei. Viņi bija piemirsuši vēsturi. Japāna jau divas reizes bija iesākusi karu, pēkšņi uzbrūkot pretinieka flotei – 1898. gadā pret Ķīnu un 1904. gadā pret Krieviju.

Pavisam dīvaina, reizēm pat gluži neizprotama bija amerikāņu diplomātu taktika sarunās ar japāņiem par izlīgumu, kas iesākās 1941. gada vasarā, pēc tam kad Japāna bija okupējusi Franču Indoķīnu, un F. Rūzvelts pavēlējis iesaldēt Japānas aktīvus ASV un aizliedzis tai pārdot naftu un citas stratēģiski nozīmīgas izejvielas.

Amerikāņi, kuri bez jebkāda pamata bija pārliecināti, ka japāņi neriskēs pārtraukt dialogu, viņus šajās sarunās tīši izaicināja, izvirzot japāņu cieņu aizskarošas prasības. Tā novembrī ASV valsts sekretārs Kordels Halls iepazīstināja japāņu diplomātus ar tā saukto desmit punktu programmu, kas Vašingtonas skatījumā Japānai bija noteikti jāpieņem, lai nodrošinātu abu valstu saprašanos.

Tokija šo programmu uztvēra kā klaju ultimātu, jo tā saturēja daudzas Japānai galīgi nepieņemamas prasības, piemēram, armijas izvešanu no Ķīnas un Indoķīnas. “Halla nota”, kā vēlāk to abu valstu diplomāti nodēvēja, bija īsta debesu dāvana tām Japānas aprindām, kas iestājās par attiecību saasināšanu un militāru konfliktu ar ASV. Japāņu armijas un jūras spēku ģenerālštāba vadošās personas bija gandrīz vai stāvā sajūsmā: “Tā ir Dieva žēlastība. Tā atvieglo imperatoram šķērsot Rubikonu un izšķirties par karu. Tas ir lieliski, vienkārši lieliski.”

Japānas valdošās aprindas, kuras 1941. gada vasarā F. D. Rūzvelta iesākto tirdzniecības karu uztvēra kā mēģinājumu likvidēt Japānas varenību, novembrī izšķīrās par pārsteiguma uzbrukumu ASV. Novembra beigās spēcīga japāņu karakuģu vienība admirāļa Tjuiti Nagumo vadībā (seši aviācijas bāzes kuģi ar 400 kaujas lidmašīnām uz borta, divi līnijkuģi, trīs kreiseri utt.) devās ceļā no bāzes Kuriļu salās uz Pērlhārboru. 6. decembrī šī vienība sasniedza izejas pozīcijas uzbrukumam – apmēram 200 jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem no Havaju salām.

Japāņu aviācijas uzbrukums Pērlhārborai iesākās 7. decembrī agri no rīta. Eskadriļas komandieris Mitsuo Fuhida bija cieši pārliecināts par pārdrošās operācijas sekmīgu izdošanos. Pirmās izmestās bumbas vēl nebija sasniegušas mērķi, kad viņš jau pārraidīja uz flagkuģi “Akagi” nosacīto signālu un uzvaras saucienu “Tora! Tora! Tora!” (“Tīģeris! Tīģeris! Tīģeris!”). Nepilnu divu stundu laikā japāņu lidmašīnas nodarīja amerikāņu flotei jūtamus zaudējumus. Neviens no bāzes astoņiem līnijkuģiem neizkļuva sveikā, piecus no tiem nogremdēja. Mājvietu dzelmē atrada arī trīs mīnu kuģi, iznīcināja vai sabojāja 347 amerikāņu lidmašīnas, nogalināja 2403 karavīrus. Par laimi Vašingtonai, bāzē neatradās neviens no trim amerikāņu Klusā okeāna flotes aviācijas bāzes kuģiem. Arī zemūdenes palika neskartas. Japāņi neuzbruka arī torpēdu un munīcijas noliktavām, neiznīcināja darbnīcas un degvielas noliktavas, kur atradās 400 tūkstoši tonnu mazuta.

Dienu pēc japāņu uzbrukuma runā kongresā F. D. Rūzvelts 7. decembri nosauca par amerikāņu “negoda dienu”. Šādi to uztvēra arī amerikāņu nācijas vairākums. Daudzi jutās dziļi aizskarti un apkaunoti, pārdzīvoja īstu šoku. Militāri gan ASV ciestie zaudējumi, lietojot boksa terminoloģiju, nelīdzinājās nokautam. Amerikāņi ātri atguvās, saremontēja cietušos kuģus un būvēja arvien jaunus un jaunus. “Snaudošais milzis”, kura rīcībā bija 41,7 procenti no visas pasaules militārā potenciāla, beidzot bija pamodināts.

“Naidīgie ārzemnieki”

Pēc uzbrukuma Pērlhārborai ASV pret Japānu un japāņiem uzplaiksnīja sen nepiedzīvots naids. Valsti pāršalca aklās dusmās izkliegts sauciens: “Ak, šie dzeltenie bastardi!” Prese bieži atkārtoja aviācijas bāzes kuģa “Enterprise” komandiera viceadmirāļa Viljama Halseja vārdus, kurus viņš bezspēcīgā niknumā, ieraugot lielo postažu un daudzos vrakus, izdvesa pēc kuģa atgriešanās 8. decembrī Pērlhārborā: “Tad, kad mēs viņus pievārēsim, japāņu valodā runās vairs tikai ellē.”

ASV uzbangoja kara histērija (daudzi pat pieļāva iespēju, ka Japāna var kuru katru brīdi iebrukt ASV rietumu piekrastē), valdīja aizdomīgums, spiegošanas mānija un šaubas par japāņu izcelsmes amerikāņu lojalitāti. Šādā situācijā 1942. gada 19. februārī prezidents F. D. Rūzvelts parakstīja ārkārtējo dekrētu, kas atļāva amerikāņu varas iestādēm pēc saviem ieskatiem noteiktus valsts rajonus pasludināt par “militāro zonu”, no kuras var piespiedu kārtā izsūtīt iedzīvotājus.

Iesākās ASV vēsturē lielākā deportācijas akcija, kad daudzi japāņu izcelsmes amerikāņi (ap 120 tūkstošiem), kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, kā arī atsevišķos citos rajonos, bija spiesti atstāt savas dzīves vietas. Lielāko vairumu no viņiem internēja, ievietoja speciālās nometnēs. Daudzus japāņus pasludināja ārpus likuma un izsekoja.

Dzīves apstākļi internēto nometnēs, kuras oficiāli sauca par “pārvietošanas militārajiem centriem”, bet daudzos vēsturnieku pētījumos gluži vienkārši par koncentrācijas nometnēm, bija spartiski askētiski, lai neteiktu – ļoti smagi un nehigiēniski. Internētos izvietoja steigā uzceltās barakās, kurās nebija ūdensvada un virtuves. Viena cilvēka uzturēšanai budžets dienā atvēlēja vidēji tikai 45 centus. Nometnes apjoza dzeloņdrātis, tās apsargāja. Zināmi gadījumi, kad sargi šāva uz personām, kas mēģināja pamest nometni.

Japāņi ārēji bija paklausīgi, formāli viņi it kā samierinājās ar savu bezpalīdzību un beztiesiskumu. Viņu bieži lietotā frāze “neko nepadarīsi” kļuva par sava veida samierināšanās simbolu šajā situācijā, cerot, protams, ka tā neturpināsies mūžīgi. Arī amerikāņu valdība ar laiku saprata, ka tās rīcība ne tuvu nav likumīga un demokrātiskas valsts cienīga. Nesagaidot pat kara beigas, 1945. gada janvārī tā atcēla visus iepriekšējos trīs gados pieņemtos likumus par piespiedu izsūtīšanu – internētie, kuri vēlējās, varēja nekavējoties atgriezties mājās vai arī kādu laiku vēl palikt nometnē. Atbrīvotie saņēma 25 dolārus un biļeti vilcienam. Pēdējo nometni ASV slēdza 1946. gadā.

1948. gadā bijušajiem internētajiem izmaksāja daļēju kompensāciju par īpašuma zaudēšanu, ko daudzos gadījumos tomēr bija grūti nosaukt pat par simbolisku. Japāņu jaunajai paaudzei, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja Kustību par pilsoņu tiesībām, izdevās panākt, ka 1976. gadā prezidents Džeralds Fords oficiāli atzina F. D. Rūzvelta administrācijas pieļauto pārrēķināšanos un kļūdaino lēmumu – internēšana “neesot bijusi pareiza”. Un, beidzot, 1988. gadā prezidents Ro-nalds Reigans parakstīja dekrētu, kurā ASV valdības vārdā atvainojās japāņiem par internēšanu, ko esot izraisījuši “rasu aizspriedumi, kara histērija un politiskās vadības kļūdas”. Bijušajiem internētajiem paredzēja materiālu kompensāciju.

Sazvērestības teorijas

Pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai sašutusī amerikāņu sabiedrība pauda neizpratni – kā japāņu karakuģu eskadra, neatklāta un nepamanīta, varēja nobraukt sešus tūkstošus kilometru un kāpēc radara iekārtas nefiksēja uzbrūkošās japāņu lidmašīnas. Sākotnējie skaidrojumi, ka uzbrukums notika svētdienā, kad militārās iestādes strādāja brīvdienu režīmā (samazināts personāls, daudzi atvaļinājumā), nevienu īpaši nepārliecināja.

Skaidrību īsti neieviesa arī pirmā no daudzajām oficiālajām izmeklēšanas komisijām, ko vadīja Augstākās tiesas tiesnesis Ovens Robertss. 1942. gada 28. janvārī tā secināja, ka galvenie sakāves vaininieki, respektīvi, grēkāži – ir ASV Klusā okeāna flotes komandieris admirālis Hazbends Kimmels un Havaju salās dislocēto amerikāņu armijas daļu pavēlnieks ģenerālis Valters Šorts, kuri neesot pienācīgi rūpējušies par sev pakļauto militāro vienību kaujas gatavību, kā arī pieņēmuši vairākus nepareizus un vieglprātīgus lēmumus. Lai gan vēlāk notikušo dažādo izmeklēšanas komisiju (tādu bija apmēram desmit) slēdzieni īsti neapstiprināja šo versiju, to ilgi uzturēja spēkā. Tikai 1999. gada 25. maijā amerikāņu senāts pieņēma rezolūciju (52 pret 47 balsīm), kas pilnībā attaisnoja abus militāros vadītājus. Taču līdz pat šodienai daudzi ASV viņus uztver kā vainīgos par Pērlhārboras notikumiem.

Saskaņā ar sazvērestības teorijām, kuras izvirza un pārstāv vairāki amerikāņu vēsturnieki (piemēram, Džordžs Morgenšterns), Vašingtona nevarēja nezināt par japāņu nodomiem uzbrukt Savienotajām Valstīm, un tāpēc uzbrukums tai nekādā ziņā nevarēja būt pārsteigums. Vēl vairāk, ASV prezidents F. Rūzvelts un citi amerikāņu politiķi un augstu stāvošas militārpersonas esot pat apzināti provocējuši Japānas uzbrukumu Pērlhārborai, lai pārvarētu izolacionistu un pacifistu pretestību un ASV būtu neapstrīdams un nopietns iemesls iestāties Otrajā pasaules karā.

Minētā apgalvojuma pamatā ir fakts, ka Pērlhārborā japāņi iznīcināja vai izsita no ierindas visus tur atrodošos amerikāņu līnijkuģus, bet uzbrukuma brīdī bāzē neesošie aviācijas bāzes kuģi palika neskarti. Taču turpmāk tieši aviācijas bāzes kuģiem, nevis līnijkuģiem bija izšķirošā nozīme kara norisēs un uzvarās Klusajā okeānā. Šīs versijas piekritēji uzskata, ka karaspēkam un flotei Havaju salās apzināti netika dota pavēle būt visaugstākajā gatavības pakāpē, lai japāņu uzbrukums gūtu panākumus un nogremdētie līnijkuģi atstātu uz amerikāņu sabiedrisko domu tik spēcīgu iespaidu, ka tā akceptētu pilnīgu atteikšanos no neitralitātes politikas un atbalstītu ASV iestāšanos Otrajā

Daži vērtējumi

Daudzi vēsturnieki noraida pieminētās sazvērestības teorijas kā nepamatotas un izvirza dažādus vērā ņemamus un visai grūti apstrīdamus pretargumentus. Šoreiz pievērsīsim uzmanību pazīstamajam Krievijas vēsturniekam Borisam Sokolovam un viņa grāmatā “Mītiskais karš. Otrā pasaules kara mirāžas”, kas iznāca 2011. gadā, pārstāvētajām nostādnēm.

Vēršoties pret sazvērestības teorijām, Sokolovs norāda, ka līdz pat brīdim, kad ASV iestājās Otrajā pasaules karā, amerikāņu admirāļi atzina tradicionālo teoriju, ka militārajās operācijās uz jūras galvenā loma ir līnijkuģiem. Pēc viņa domām, tikai japāņu panākumi Pērlhārborā, kā arī amerikāņu fantastiskā veiksme 1942. gada vasarā, izmantojot aviācijas bāzes kuģus jūras kaujā pie Midveju salām, sekmēja uzskatu maiņu – tagad admirāļi bija pārliecināti, ka līnijkuģi vairs nav galvenais izšķirošais spēks uz jūras, tos nomainījuši aviācijas bāzes kuģi.

Līdz ar to grūti ko iebilst pret nākamo autora secinājumu: “Tieši tāpat arī politiķi tajā momentā nevarēja pat iedomāties, ka līnijkuģu laiks ir pagājis, un neriskētu tos pazaudēt.” Turklāt, lai pieteiktu karu Japānai, pietika taču ar pašu uzbrukuma faktu neatkarīgi no tā rezultātiem.

Boriss Sokolovs asi iebilst arī pret sazvērestības teoriju piekritēju tēzi, ka japāņu eskadra, dodoties uz Havaju salām, nebūtu stingri ievērojusi aizliegumu lietot radiosakarus, un līdz ar to amerikāņu slepenajiem dienestiem vajadzēja to nopeilēt. Šādam apgalvojumam faktiski nav nekādu pierādījumu. Nav atrasts neviens dokuments, kas apliecinātu, ka amerikāņi būtu uztvēruši kaut kādus signālus.

Uzziņa

•

Pēc 1939. gada 1. septembra, kad Vācija uzbruka Polijai, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts saprata (un vēlējās to panākt), ka Vašingtonai būs jāiestājas karā. Viņš necentās ievērot pasludināto neitralitāti, piemēram, 1940. gada septembrī atrodot atjautīgu risinājumu, lai iedotu Lielbritānijai it kā novecojušus 50 mīnu kuģus apmaiņā pret tiesībām ierīkot amerikāņu bāzes astoņos britu īpašumos no Ņūfaundlendas līdz Dienvidamerikas cietzemei. Britu premjers Vinstons Čērčils vēlāk to nosauca par “izteikti neneitrālu rīcību”, jo britiem kuģi bija daudz svarīgāki nekā amerikāņiem bāzes.

• Vēl 1941. gada sākumā amerikāņu tauta bija strikti noskaņota pret ASV iesaistīšanos karā. Gelapa institūta 9. janvārī veiktās aptaujas dati liecina, ka izteikts vairākums – 88% amerikāņu – neatbalstīja valsts iestāšanos karā.

• Līdzās japāņiem “naidīgo ārzemnieku” kategorijā ASV Otrā pasaules kara gados iekļāva arī vāciešus un itāliešus. Taču internēšanas pasākumi viņus tikpat kā neskāra.

• Japāņu izcelsmes amerikāņi, kas dzīvoja ASV rietumu piekrastē, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību. Viņu internēšanas sekas bija akūts darbaspēka trūkums. Tas veicināja masveida meksikāņu imigrāciju ASV.

• 1988. gadā ASV valdība nolēma katram Otrā pasaules kara laikā internētajam japānim izmaksāt kompensāciju 20 tūkstošu dolāru apmērā. Šim nolūkam budžetā paredzēja 1,2 miljardus dolāru.

lionskeleton:

Vessels pt.1, Kieron Cropper