Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1054 avoti)
Šis ir pēdējo 24 stundu tops. Vēlies apskatīt topu par pēdējām 7 dienām?
No rīta dzirdu rosību istabā, ceļabiedrenes sāk celties. Hmm, nez kāpēc tāda sajūta, ka steidzami jāaizdodas uz labierīcībām. Nu kas vakar lika “karkaķ” par šo tēmu, man ir piemeties kārtīgs skrejamais. Velga izsniedz no savas aptieciņas aktīvās oglītes, apriju veselu paciņu. Ar galva sāp ne pa jokam, iedzeru pa virsu ibumetīnu. Saku meitenēm, ka brokastīs...
The post Maroka: atgriešanās mājās un hokejs gaisā appeared first on Mugursoma.lv.
Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.
Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.
Tam visam paralēli var likt dzimtas. Dzimtas, kuru vārdus visādi loca gadsimtiem ilgi. Rokfelleri, Rotšlidi, Vindzori un vēl dažas dzimtas ir stipras un savu ietekmi pasaulē nav zaudējušas tādēļ, ka visu laiku ir kustībā, ir procesā. Tās nav tikai iegūtā tērējošas, tās ir visu laiku ko jaunu darošas. Tajās dzimtās bērniem jau no mazotnes māca naudas un izdarītā vērtību, tiekšanos pēc jauniem apvāršņiem.
Uz šī fona man vienmēr ir laikam neatbildēts jautājums - ko dara Ķirsona, Šlesera, Lemberga un vēl citu Latvijā atpazīstamu cilvēku bērni? Šie cilvēki ar savu rosīšanos (tās rosīšanās vērtējums jau ir nākamais jautājums) ir ko sapelnījuši. Sev, saviem bērniem. Un tālāk? Ko tie bērni dara tādu, lai tēvu sapelnītais kādā mirklī neizbeigtos līdz mīnus nullei? Jo, manuprāt, lielu naudu sapelnīt jēga ir tikai tad, ja bērns to saņem un paceļ nākamajā līmenī.
Kaut ko līdzīgu var teikt arī par valstīm. Kā dzīvu organismu, kurš visu laiku ko dara un izdara.
Valstis, kurās vairs nav vietas kaut kam jaunam, kādai attīstībai, pakāpeniski izzudīs, ieplūdīs citās, blakus esošajās valstīs. Jēga ir no tām valstīm, kurās kāda attīstoša kustība notiek, nevis no tām, kurās ir stagnācija, jo viss it kā ir, neko vairs nevajag.
Un tajā pat laikā - cik daudz un ko mēs zinām par citu, attīstītu valstu iekšējo "virtuvi" un problēmām tajās? Daudz tiek runāts par lielisko, nodrošināto dzīvi Zviedrijā, Katarā, Luksemburgā, Lihtenšteinā, Andorā un vēl dažās citās valstīs. Bet ko mēs zinām par to, ar kādām iekšējām problēmām turienes iedzīvotājiem nākas saskarties, kādas situācijas jārisina?
Tas viss tā, viela pārdomām. Un nav jāvaimanā par to, ka pie mums ir risināmas problēmas. Tās ir jārisina un viss. Manuprāt sliktāk būtu tad, ja vispār nekādu problēmu nebūtu...
vara bungas: Laba lasāmviela ar vērtīgām rekomendācijām to-whom-it-may-concern
VBprāt šis ir ticamākā secnārija izklāsts , bīstamākie arī aprakstīti skat.avotu. Pie bīstamākajiem scenārijiem jāsāk attiecināt nepietiekamu agility likvidējot kritiskus iztrūkumus pašu spējās un nepietiekamas ambīcijas spēju attīstībai nākotnē. Pretinieks negaidīs kamēr mēs nesteidzīgi īstenosim “stiprināšanu”(tm) saskaņā ar iepriekš saskaņotiem 12 gadu plāniem.
[..] In this scenario, Russian paramilitary troops, special operations soldiers, and intelligence officers without markings would enter eastern Estonia to carve out a separatist enclave in support of “oppressed” Russian minorities seeking reincorporation into the Russian Federation.145
Using this cover story, Russian operatives backed with armed force would occupy the area around Narva and Lake Peipus. “Separatists” would then set up a mock government and vote for reincorporation into the Russian Federation, as seen in the Donbas and Crimea. The operational objectives would be to test NATO’s resolve, to intimidate and destabilize a neighbor and former imperial possession, and to set conditions for possible future aggression against the Baltic states. [..]
Tiny Latvia fielded a seventy-thousand-man army during its War of Independence in 1919. The Estonian army at the same time fielded eighty thousand. Today, Israel, with a mobilizable population of some 7 million, fields an active army of 170,000 with another 465,000 upon full mobilization.
These examples show that the Baltic states can do much more to increase their own defense potential. Universal conscription of males aged 18–24 for a period of two years, with fair compensation and incentives for those who choose to become career soldiers and officers, would yield an order of magnitude improvement in size and quality and provide the basis for expanding Baltic ground forces at lower cost than expensive professional soldiers.
Kas lēni nāk, tas labi nāk? Šai aptaujai pēc strauja un laba sākuma 20. un 21. gadā sanāca trekna pauze pēc pēdējā apkopojuma par algu situāciju digitālajā mārketingā 2021. gadā. 
Reiz man viens labs paziņa un bijušais kolēģis sūdzējās, ka pie viņa pienākusi viņa darbiniece un atsaucoties uz manu algu aptauju tikusi pie lielākas algas – ar šo novēlu, lai visiem sanāk saņemt pēc nopelniem.
Vairāk nekā 180 atbildes apkopojot – vidējais digitālā mārketinga speciālists 2026. gadā saņem 1900€ uz rokas.
Kā jau visur – jo lielāka pieredze, jo lielāka alga. Visi respondenti, kuri atbildēja, ka saņem vismaz 4000€ mēnesī, norādījuši, ka nozarē ir pavadījuši vismaz 10 gadus.
Pirmais gads nozarē – 1000€ uz rokas, ar otro gadu un pirmo pieredzi var pie algas pielikt jau 300€ (atgādināšu, ka 1400€ uz rokas jau ir +/- valsts vidējā alga), bet trešajā ceturtajā gadā uz rokas jau var saņemt ap 1700€, kas ir pavisam pieklājīgi.
Kā jau redzams, vidējās algas pieredzējušajiem speciālistiem ir augstākas nekā mediānās – vidējo stipri uz augšu paceļ ļoti labu atalgojumu saņemoša minoritāte, kas uz kopējā fona ir izņēmums.
Ar kārtu mazāk respondentu nekā citās, bija “mazāk par gadu” grupā, tāpēc šis algu līmenis tālākos datu griezumos kļūs nemanāmāks uz kopējā fona. Šie cilvēki acīmredzot vēl nav aktīvi digitālā mārketinga facebook grupu dalībnieki, kurās tika nopublicēti linki uz šo aptauju.
Viena no mērauklām, pēc kuras var vērtēt ikdienas atbildības līmeni, ir pārvaldīto budžetu apjoms, jo loģiski, ka, ja kādam uztic pieņemt lēmumus par 50 000 € izlietojumu ik mēnesi, tad ir saprotama vajadzība maksāt vairāk par zināšanām un pieredzi.
Par darba vietas pilsētām vizualizācijas nebūs, jo 86% respondentu kā darba vietu ir norādījuši Rīgu, bet mums ir arī 6 respondenti no Jelgavas, 4 no Valmieras un pa pārītim no Cēsīm, Tukuma un ap desmit citām vietām. Doma nākamajam gadam – salikšu jau novadus, lai norādītu darba un dzīves vietas, jo hibrīdofisi iet uz urrā.
22% norādījuši, ka viņiem ofisā nav jāierodas, bet 12% norādījuši, ka viņiem ofisā jābūt visas piecas dienas nedēļā. Tie, kuriem ofisā jābūt visas piecas dienas, arī norādījuši zemākās algas, bet kopumā šeit stingras korelācijas starp algām un dienām ofisā nav novērojamas – ofisā ik pa laikam jāierodas gan lielāku, gan mazāku algu saņēmējiem. Populārākais ir hibrīdmodelis ar divām/trim dienām birojā (gandrīz puse – 45% – respondentu).
Bez izmaiņām – lielākas algas ir norādījuši tie, kas strādā klienta pusē.
Ja neskaita relatīvi mazākas algas no tiem, kas norādījuši, ka ar digitālo mārketingu nodarbojas 10-15 gadus, tad pārliecinoši redzams, ka klienta pusē strādāt (vismaz īstermiņā finansiāli) ir izdevīgāk.
Šo jautājumu gan nākamgad stingri jāpārformulē, jo būtu vērts izdalīt valsts iestādes un vēl dažas kategorijas.
Par normu ir kļuvusi reklāmas kanālu diversifikācija un galīgi vairs nav retums ikdienas arsenālā redzēt maksas display banerus, linkedin, tiktok, youtube un citus risinājumus, kas vēl piecus gadus atpakaļ bija stipri margināli vai mūsu tirgū nepieejami.
Atlasot tikai tos kanālus, par kuru izmantošanu pieteikušies vismaz 10 respondenti, izkristalizējas, ka liela daļa kanālu algā īpaši neatspoguļojas, bet ir daži kanāli, kuru pārvaldītāji saņem nedaudz vairāk nekā vidējais speciālists. Iespējams, ka līdz šiem kanāliem tiek arī tikai lielāku budžetu pārvaldītāji.
Facebook reklāma gan kļuvusi par pilnīgāko normu un acīmredzot vairs pilnīgi nevienam nešķiet nekas īpašs. Tās izmantošanu vismaz reizi nedēļā arī atzīmējuši visvairāk respondentu – 85% no visiem).
Droši vien ir vieta vēl vienam bloga rakstam – kas ir jāprot digitālā mārketinga speciālistam. Par to padomāšu un, ja šim rakstam būs daudz komentāru, vēlāk uzrakstīšu.
Lai noder un veiksmi darbos!
P.s. Ziņojiet, ja manāt kādu kļūdu/nesakritību, lūdzu.
Tradīcijas turpinās: aizvadītajā nedēļā skolā norisinājās intelektuālais četrcīņas turnīrs “Prāta spēles”, kurā savā starpā sacentās 8. un 9. klašu skolēni, skolotāji un vecāki. Šogad galvenā intriga bija – vai kādam izdosies gāzt no troņa pagājušā gada uzvarētājus?
Tomēr brīnumi nenotika. Ar apskaužamu precizitāti un zināšanām otro gadu pēc kārtas pirmo vietu un čempionu titulu izcīnīja mūsu aktīvie vecāki! Viņi nodemonstrēja izcilu sniegumu visos sešos posmos – no sarežģītiem erudīcijas jautājumiem līdz pat zibenīgajam “Selfiju bingo”.
Turnīra noslēguma tabula:
Spēles laikā dalībniekiem nācās krietni pasvīst, meklējot atbildes par skolas ikdienu “Kahoot” viktorīnā un tulkojot dažādu paaudžu slenga vārdus. Žūrija atzina, ka šogad cīņa par pirmo un otro vietu bija īpaši sīva, un tikai daži punkti šķīra vecākus no skolotājiem.
Paldies visām komandām par intelektuālo drosmi! Skolēniem ir vesels gads laika, lai trenētos un nākamreiz mēģinātu pārspēt mūsu “Prāta spēļu” līderus – vecākus.
Uz tikšanos nākamajā sezonā!
The post Intelektuāli interaktīvais konkurss “Prāta spēles” appeared first on Jaunogres pamatskola.
Uzzini, kā ātri un droši iztīrīt termosu no tējas un kafijas nosēdumiem un nepatīkamām smakām ar pavisam vienkāršiem mājas līdzekļiem....
The post Kā iztīrīt termosu no iekšpuses un ārpuses appeared first on Hitnet.lv.
Ir rīta cēliens. Aiz loga saulīte spīd. Vai iešu kur laukā pastaigāties? Nezinu, pagaidām nekur negribas iet. Visu iepriekšējo nedēļu ir kur iets. kas darīts. Jaunnedēļ arī būs iziešanas visādas un darīšanas. Varbūt pat divi braucieni uz Rīgu - vienā dienā turp, nākamajā atpakaļ.
Par braukšanu vilcienā uz/no Rīgas virzienā Rīga - Zilupe. Tie jau sen vairs nav braucieni četru stundu ar kaut ko garumā. Šajā maršrutā sen vairs kā visi vilcieni nepietur visās pieturās. Ar relatīviem "citātiem" maršrutu izbrauc gan elektriskie, gan dīzeļa vilcieni. Praktiski katram sastāvam ir savs pieturu skaits. Un "mazo" pieturvietu izmantotājiem ir jāiespringst, lai vilcienu kustības sarakstā saprastu, kuri sastāvi piestāj konkrētajā viņu pieturā, un kuri nē.
Vadoties no šīm "citētajām" pieturvietām laiks ceļā no A uz 174 ir kļuvis īsāks. No Rīgas līdz Ludzai nu jau ceļā jāpavada stundas trīs ar astīti. Zilupiešos tā astīte ir garāka, nekā maršrutā Rīga - Ludza. Protams, stundas trīs ceļā pavadītās ir padaudz, bet tas tomēr vairs nav četras plus.
Kas attiecas uz vilcieniem kā tādiem. Zilupiešus jau sakritizēju savā šī gada 17.februāra ierakstā. Tagad par trešo vilcienu, kurš ir Rīga - Ludza (un atpakaļ) konkrēti. Jā, šis sastāvs no viena punkta līdz otram aizdodas krietni ātrāk, nekā Zilupieši, ir ērtāks, tam ir informējošie monitori vagonos un pasažieru tualete nevis kādā no sastāva "astes" vagoniem, bet izbūvēta otrajā vagonā ar papildbonusu - mazuļu pārtīšanas galdiņu labierīcības telpā. Bet ir atkal viens kukū gļuks. Sastāvā , vienā no vagoniem, ir nodalīta pasažieru zona, kura saucas komforta zona. Tas, ka šajā zonā ir galdiņi uz katriem diviem vai katriem četriem sēdekļiem - labi, lai tā būtu. Bet tas, ka tajā vilcienā tieši komforta zona ir vienīgā vieta, kurā brauciena laikā savu mobilo telefonu var pieslēgt pie elektrotīkla uzlādēšanai... Nu te nu "Aļo, garaž!". Visos elektrovilcienos neatkarīgi no biļetes cenas un brauciena ilguma ir iespējams telefonu uzlādēt, visu maršrutu Rīgas autobusos, kuri arī ar dīzeli brauc, ir telefona uzlādēšanas iespējas... Un par biļetes elementārās cenu... Tajās komforta zonās braucošajiem ir bijusi jāveic piemaksa pie standarta vilciena biļetes cenas apmēram 1,5 eiro apmērā! Hm, piemaksāt par to, ko citos transporta veidos var dabūt cenas parastās ietvaros? VIVI, jūs ko....
Vēl viena jancīga lieta.
Es ar "galiem" uz Ludzu pārvācos 11.februārī, kad beidzās mana atrašanās Rīgā, Vecmīlgrāvja kojās. Tomēr pa šo laiku - precīzāk, pirmdien ar atgriešanos otrdien un ceturtdien ar atgriešanos piektdien - ir bijuši braucieni uz/no Rīgas. Liktos, kas tur īpašs, pabraukājos. Nu, un? Bet pēc pašsajūtām - Rīga un Ludza ir divas pavisam dažādas pasaules. Pirmajā braucienā gluži nē, bet vakar, atgriežoties mājās, bija tāda sajūta, ka Rīgā esmu bijusi krietni ilgāku laiku par tur pavadīto nakti un dažām stundām līdz pusdienlaika vilcienam uz Ludzu. Vakar visu laiku nācās sev atgādināt, ka esmu bijusi prom tikai vienu nakti, ne ilgāk. Jocīgi, vai ne?
Veselības sistēmas nāvējošās mīnas: Kad valsts nespēj glābt, bet spēj nogalināt – ministrs, atkāpjies!
Ir brīži, kad asinis sastingst vēnās un acīs sāk degt dusmas, ko vairs nevar apklusināt. Tāds brīdis ir šodien. Lasot Vijas Kilblokas vārdus par Irēnas Peško nāvi – sievietes, kuras mūžs tika apcirsts ar cinisku, aukstu naža vēzienu nevis slimības, bet pašas veselības sistēmas rokās – man gribas kliegt. Pieci mēneši! Pieci garī, nepanesami mēneši, kad katrs ārsts, katrs ierēdnis redzēja, ka operācija ir vitāli nepieciešama, bet... nekas. Neviens nepakustināja pirkstu. Un kad beidzot operēja – nevis izglāba, bet nosūtīja tālākā "ārstēšanā", kas beidzās ar to, ko Vija godīgi nosauc par apzinātu nomirdināšanu.
Tas nav gadījums. Tas ir sistēmas darbs.
Mēs katru dienu dzirdam: "Budžets ierobežots", "gaidīšanas rindas normālas", "viss atbilst algoritmiem un protokoliem". Un kamēr pacienti mirst gaiteņos vai mājās, gaidot palīdzību, šī pati sistēma ir neticami efektīva citā jomā – tā ražo nāvējošas kājnieku mīnas. Jā, mīnas. Tikai ne metāla, bet birokrātiskas, dokumentu, aizkavēšanas un "viss kārtībā" mīnas. Tās tiek liktas zem katra Latvijas iedzīvotāja kājām – zem mammas, tēta, drauga, kolēģa. Un kad tās eksplodē, mirst cilvēki, kas vēlējās dzīvot. Kas bija pilni spēka. Kā Irēna.
Un viss tiek darīts "tautas labā". Ar nopietnu seju stāsta, ka taupām naudu, ka nevaram visus operēt uzreiz, ka jābūt efektīviem. Bet patiesībā mēs taupām uz dzīvībām. Mēs ražojam nāvi rūpnīcā ar baltām durvīm un zaļām kartītēm. Un pēc tam Veselības inspekcija, kā Vija jau pareizi prognozē, rakstīs atbildi: "Viss dokumentos kārtībā. Algoritmi ievēroti." Kārtība. Kārtība uz kapa.
Bija, IR un būs aktuāli. Šis būs karogos, t-kreklos, posteros. Es turpināšu šo skandēt līdz pukstēs mana sirds. Šis pat varētu būt mana pēdējā vārda teksts...
