Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms.
Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām skolām, tradīcijām, mācībām. Katra no tām apgalvo, ka tā ir tuvāk īstenībai nekā pārējās. Un tā mēs, meklējot vienotību, radām daudzveidību.
Cilvēks ir būtne, kas alkst piederības. Mēs dzimstam grupās, valodās, kultūrās un vēsturēs, kas mūs veido kā māla podu. Katrs pods ir skaists savā veidā, taču māls paliek tas pats. Tomēr podu veidotājs – prāts – sāk ticēt, ka viņa radītā forma ir vienīgā īstā. Tā rodas sadalījums. Viens cilvēks sajūt vienotību caur klusumu un vientulību, cits – caur kopīgu dziedāšanu un deju, trešais – caur loģisku analīzi un ceturtais – caur mākslas ekstāzi. Neviens no šiem ceļiem nav nepareizs, taču cilvēks mēdz padarīt tos par nocietinājumiem. Viņš saka: “Mans pods ir īstais.” Un tā vienotā māla masa tiek sadalīta simtiem trauku, kas stāv blakus un dažkārt pat karo savā starpā.
Šī sadalīšana nav ļaunums. Tā ir cilvēciska. Tā ir mūsu valodas, mūsu laika, mūsu bailju sekas. Mēs baidāmies no bezgalības, tāpēc mēģinām to iesaiņot vārdos. Mēs baidāmies no vientulības, tāpēc veidojam kopienas, kas apstiprina mūsu redzējumu. Taču tieši šajā brīdī, kad mēs apzināmies sadalījumu kā pašu radītu, rodas brīnišķīga iespēja. Mēs varam atcerēties, ka visi podi ir veidoti no viena un tā paša māla. Ka katra krāsa, kas izplūst no prizmas, nāk no viena baltā stara. Ka katrs ceļš, lai cik atšķirīgs tas šķistu, ved atpakaļ uz to pašu kluso centru, kur viss ir viens.
Filozofi senatnē un mūsdienās ir mēģinājuši to pateikt dažādos vārdos. Viens runāja par “visu lietu savienību”, otrs par “bezgalīgo viengabalainību”. Taču vārdi vienmēr paliek nepilnīgi. Patiesība nav vārdos. Tā ir tajā klusajā mirklī, kad tu pārtrauc dalīt un sāc vienkārši būt. Kad tu skaties uz otru cilvēku un saproti, ka viņa ceļš nav konkurence tavam, bet gan cits atspoguļojums tajā pašā spogulī.
Un tomēr mēs turpinām dalīt. Mēs veidojam jaunas sistēmas, jaunas grupas, jaunas “pareizās” atbildes. Varbūt tāpēc, ka dalīšana ir cilvēka radošuma izpausme. Varbūt tāpēc, ka bez šķietamās daudzveidības mēs nespētu novērtēt vienotību. Taču īstā pārdoma sākas tad, kad mēs pajautājam sev: vai es dalu, lai pasargātu sevi, vai arī lai tuvotos tam, kas ir viens?
Viss ir viens.
Cilvēks to ir sadalījis.
Un tieši šajā paradoksā slēpjas viss skaistākais, ko mēs varam piedzīvot – iespēja atkal atgriezties mājās, tur, kur robežas izšķīst un paliek tikai klusā, nepārtrauktā plūsma.
