JumavaAtgriezties pagātnē var. Dzimtas pārstāvji arī var pastāstīt daudz par sevi un sev blakus esošiem cilvēkiem. Tā ir laime, kad var ar kādu radinieku pasēdēt un parunāt par viņa dzīvi, jo sarunas var būt ārpus mūsu ikdienas. Var paņemt albūmu, un tad pasekot līdzi sava radinieka dzīves spilgtākajiem notikumiem, var nedaudz ieskatīties arī viņa tuvumā esošo cilvēku dzīves momentos, un tad var atklāt, kāda tad bija tā laika dzīve, jo skaidrs ir tas, ka arī laiks nestāv uz vietas. Ja tas grib, tad viņš velkas lēni, un tas ir jāpārdzīvo ar pacietību, bet, ja laiks grib, tad viņš var dzīties pa pasauli kā virpuļviesulis, kad viss pa ceļam tiek sagrauts, mainīts un renovēts. Ir laime, kad izdodas visu izjust un izbaudīt ar emociju pārpilnību nevis ieslīgt rutīnā, kad krāsas pazūd un pelēks kļūst.
Kad māte šerpa sieviete, tad nav jābrīnās, ka rodas vēlme no viņas aizmukt, jo rodas nespēja viņai izdabāt un izdzīvot viņas vēlmju dzīvi. Ja tā tomēr notiek, tad personīgā dzīve var sagrūt. Tā Ernests Deģis, pēc mātes rakstura izbaudīšanas, no sievas ar trim bērniem bij gatavs šķirties, lai izbaudītu savu dzīvi, bet var mukt no sievas Veras, cik tālu vien izdodas, bet, ja ar sievu jādzīvo ir, tad nekur no viņas nevar aizmukt.
Diemžēl, kad ietaupījumi gāja uz beigām, Vera ar Talsu policijas palīdzību viņam sadzina pēdas un kādu dienu ieradās Mērsragā uz prom nebraukšanu - palienētos zemnieka ratos uz siena kaudzes, ar četriem milzīgiem koferiem, trijiem dēliem, pūralādi ar gultas veļu un rūsganu takša sugas kucēnu, ko saņēmusi dāvanā no māsas Katjas Mežaparkā. Veras virslūpa ir norasojusi, un matu šķipsnas uz pieres sapinkojušās no grūtā ceļa un nepaklausīgā ērzeļa valdīšanas. Kad viņa "Stūrkalnu" pievadceļā uzlūko bēguli Ernestu, viņas acīs zibsnī klajš naids un izsmiekls.
"Cerēji no manis atbrīvoties uz visiem laikiem, velta alošanās!" izkliedz Vera.
Tā nu tas ir. Plānot var visu, bet pati dzīve sakārtos cilvēka dzīvi tā, kā tas viņam kādu iemeslu dēļ ir nepieciešams. Un sievietēm vīrietis var patikt, tikai būs viņš ar sievu tik ilgi, cik ilgi tas būs viņiem abiem nepieciešams. Un dzīvi būs jāpavada tur, kur paredzēts.
Tā dzīvoja Ernests Mērsragā, un labi iepazina mērsradzniekus, jo griežas viņi pie aptieķnieka pēc palīdzības, tādā veidā pavēstot viņam to, ko citiem noklusē. Nav jābrīnās, ka, būdams atturīgs, viņš cieņu pelnīja no iedzīvotājiem, un sieva Vera bija labs palīgs viņa dzīvē, lai mājās būtu miers. Un tā jau ir ikdienā, - ir jāmāk novērtēt to, kas dots, jo kādam citam var būt vēl mazāk dots. Nav jādzīvo Rīgā vai kādā lielā pilsētā, lai satiktu prezidentu Kārli Ulmani. Ir pietiekami, ja var dzīvot Mērsragā un strādāt par aptiekāru. Un dzīve kūleņo bez apstājas, jo citu dzīves nepaliek noklusētas un apslēptas. Kāds sīkums, kāda smalka nianse, bet atklāj tā, kas notiek blakus, jo jūra blakus ir, tā dzīvi mainīt var.
"Nekas liels neķērās", viņš saka, "tomēr iznāca pieci lati katram vīram, kas nav dižvada līdzīpašnieks. Par tādu naudu jau var zvejot, un jācerē, ka šis pavasaris būs laimīgāks par pērno. Jā, redziet, zveja ir tāda laimes lieta. Pērnajā pavasarī katram vīram par visu lielo brišanu iznāca tikai 15 latu. Bet ir bijuši gadījumi, ka vienā pašā naktī pliks zvejnieks bez laivas un bez tīkla, iedams pie dižvada par vilcēju, var iebāzt kabatā 40 un vēl vairāk latu. Tā, redziet, ir nauda! Un mūsu ciemā ir trīs dižvadi."
Ja jūra dod, tad jūra ņem. Var būt arī tā, ka zvejnieks, dodamies jūrā, tur arī paliek.
Pats Ernests papildina Mērsraga iedzīvotāju dzīvi, jo saglabādams savu seju, viņš smagi izjokot var pašnāvniekus, tā iegrūzdams tiem rīciņeļļu, kas domāta pret aizcietējumu. Domāšana gan viņam bija ātra, tā izdarot.
Lai gan presē bija aprakstīti notikumi neitrāli, tos ar interesi varēja lasīt. Kā ikdienā, kad lasīja avīzes, vai tagad internetā var lasīt rakstus. Jo izrunāt lasīto vienmēr var, un, zinot dalībniekus, visu iedomāties var. Šad tad bez smaida lasīt nevar.
Iet laiks, tas atkal nāk ar izmaiņām, jo dzīve mainījās un uzlabojās, bet tā vienmēr nebija. Pienāca kara laiki ar smagiem pārdzīvojumiem. Tad cilvēki domā par savu dzīvību un izklīst pa pasauli. Ne visiem tas izdodas, ne visi vēlas doties prom, jo ir vēlme sagaidīt savējos. Bez sekām šis laiks nav Deģim.
Kad lasa grāmatu, tad ir iespēja ieskatīties pagājušajos laikos, iepazīties ar cilvēkiem un vienkārši atpūsties un pasmaidīt par pagājušiem notikumiem, jo humora pieskaņa skan tajos.