Mednieku medības

vara bungas: Praktiķi atzīmē, ka taktisko dronu izmantošana ir kļuvusi teju par galveno spēju miltiplikatoru karā – rekogniscēšana gandrīz pilnībā aizstāta ar droniem, uguns koriģēšana neiedomājama bez droniem, kumulatīvās munīcijas nomešna no droniem konkurē ar augstas precizitātes artilēriju. Paralēli attīstās pret-dronu tehnoloģijas un viena no tām ir apkarot nevis pašu UAV, ko var samērā viegli aizstāt, bet UAS pilotu-operatoru komandu. Operatorus medīs arvien vairāk un izsmalcinātāk. Ņemot vērā, ka “drontologos” parasti nogruntējas IKT speciālisti, jāņem vērā šīs publikas (protams, ne visas) raksturīgākās īpašības – slinkumu, pofigismu, tieksmi visur meklēt īsceļus, optimizēt neoptimizējamo, kopējo tizlumu, Pareto likuma pielūgšanu utt. Attiecīgi, var droši paredzēt, ka jebkuru taktisko SOP viņi centīsies optimizēt īpaši rupjā veidā. Vienīgā izeja katrai drontoristu komandai likt klāt “OPSEC komisāru”, kura vienīgais pienākums būs bakstīt studentus ar asu nūju, lai ievēro procedūras. Jo pārāk vērtīgi viņi ir kā mums tā pretiniekam.

avots no 51.lpp

[..] “It’s the most dangerous profession right now, because drone pilots are hunted very hard, so you need camouflage, camouflage, camouflage,” says the Raccoon.[..]

avots

Mans youtube kanāls beidzot tika monetizēts. Esmu uzņemts Youtube partneru programmā.

Pirms vairākiem mēnešiem iegādājos gopro 10 kameru, lai uzsāktu filmēt video un publicēt tos youtube kanālā. Kameru iegādājos par iepriekš nopelnīto naudu youtubā, kādā citā kanālā. Tā nu beidzot izdevās šim kanālam izpildīt youtube nosacījumus, lai tiktu uzņemts partneru programmā. Kā zināms, lai tiktu uzņemts partneru programmā ir nepieciešams vismaz 4000 skatījumu stundu un 1000 sekotāju. Tas man prasīja vairākus mēnešus. Sekotāji man jau bija, jo youtube kanāls netika veidots no jauna. Vajadzēja tikai skatīšanās stundas. Tas bija kāds mans vecs kanāls, kurš tika transformēts par tādu kanālu, kāds tas ir šobrīd.

Uznemts-youtube-partnerpogramma.jpg

Tā kā kanālam tagad ir monetizācija ir lielāka motivācija filmēt video. Šodien nofilmēju jaunu video un publicēju kanālā.


Video filmēju ar gopro 10 režīmā 4k. 

Skatīsimies kā veiksies tālāk. Ceru video filmēt pēc iespējas biežāk. Katrā ziņā lepni varu paziņot, ka pirmie 0,32 centi jau ir nopelnīti.




Vai karš beigsies rudenī?

Par Putinu šodien izsakās daudzi. Ieskaitot cilvēkus, kas viņu salīdzinoši labi pazīst.  Viens no tādiem ir somu diplomāts Miko Hautala, kurš ilgstoši bijis diplomātiskajā dienestā un vairākas reizes piedalījies garās sarunās ar Krievijas prezidentu. Kādas ir viņa izjūtas? Intervijā Foreign Policy viņš konstatē, ka krievu valstsvīram raksturīgas divas lietas: 1) iedomas, ka ārpasaule (rietumi) ir dekadenti, […]

Vai tiesām covid medicīniskais fašisms ir beidzies ? Ko tagad darīs debīlais Pavļuts un Co?

 

covid.jpg

Ukraiņi ķersies klāt Zaporižjes okupantiem

Šodien sāksies tiesa pieciem ārzemju karavīriem, kuri cīnījās Ukrainā. Ukraiņu pusē. Viņus aizturēja krievu grupējumi Doņeckā un tiesās Doņeckas Tautas republikā. To skaitā – zviedrs, horvāts un trīs Lielbritānijas pilsoņi. Viņiem draud nāves sods par to, ka karojuši svešas valsts teritorijā un „tikuši apmācīti, lai realizētu terorismu“. Tātad – neesoša valsts tiesās „iestādē“, kas izliekas […]

Uz Prāgu pēc Metronoma: Prāga, festivāls, negaiss un Pilzene

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena. Dienas pirmās daļas galvenais notikums un galvenais plāna punkts bija vizīte Prāgas zoodārzā. Biļetes uz to bijām saņēmuši dāvanā no Anitas un Raita un, pirms ieradāmies pie zoodārza, nenojautām, cik ļoti vērtīga bija šī dāvana ne tikai materiālā ziņā. Bija dzirdēts, ka šis ir ļoti liels, iespaidīgs un populārs zoodārzs, tāpēc mērķtiecīgi uz to devāmies darba dienā, kad vajadzētu būt mazākam cilvēku skaitam. Būtisks mūsu uzturēšanās Prāgā elements bija mašīnas atstāšana kempingā komplektā ar aktīvu sabiedriskā transporta izmantošanu. Lai ar šo jautājumu nebūtu lieka čakara, izmantoju iespēju kempinga recepcijā apgādāties ar dažām 24 stundu biļetēm, kas ļāva pēc sirds patikas izmantot visdažādākos transporta līdzekļus. Patiesībā gan itin labi Prāgā var iztikt arī ar parastām laika biļetēm, jo 40 kronas (aptuveni 1.6 EUR) vērtā 90 minūšu biļete normālos apstākļos būs pietiekama, lai tu aizbrauktu no viena Prāgas gala līdz otram, pa ceļam pāris reizes pārsēžoties citā transporta līdzeklī. Arī līdz zoodārzam, kurš galīgi nebija tuvu kempingam, mēs nokļuvām gana operatīvi, lielākais iešanas gabals (mazliet virs kilometra) bija no kempinga līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, tālāk jau viss bija ļoti vienkārši. Zoodārzs mūs pārsteidza ar cilvēku masām. It kā viss bija mums par labu - darba diena, relatīvi agrs rīts, bet tāpat pie kasēm jau bija milzīgas rindas. Labi, ka mums bija iepriekš sagādātas biļetes, un varējām šīm rindām iet garām tā, it kā tā vispār nebūtu mūsu problēma. Un patiesībā - nebija jau arī. Jāatzīst, ka līdz galam nesapratām, vai nebijām uztrāpījušies uz kādu ekskursiju dienu Čehijas skolās, vai arī tādi pūļi ir šī zoodārza ikdiena, līdz ar to arī radās jautājums: kas dienas laikā apēd vairāk - zoodārza iemītnieki vai apmeklētāji? Un atbilde - gan jau ka apmeklētāji, lai arī zoodārzā ir sastopam arī visai pamatīga izmēra dzīvnieki, kuriem ar šniceli un kartupeļiem frī būtu daudz par īsu. <img src="/images/praha/praha1.jpg" title="Ķengurs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Runājot par zoodārziem, tā ir viena no vidēm, kurās itin nopietnas pārmaiņas notikušas mūsu dzīves laikā, mainoties izpratnei par to, kādi ir labi apstākļi dzīvnieku turēšanai, un kādi - ne visai. Arī Rīgas zoodārzā situācija šajā ziņā ir gājusi uz labo pusi, bet līdz Prāgas līmenim mums vēl ir daudz kur augt. Turklāt Prāgas zoodārza gadījumā jāatzīst, ka arī tā teritorija ir milzīga. Tīri salīdzinājumam: Prāgas zoodārza platība ir 58 hektāri, kamēr Rīgas - 16.4. Kas attiecas uz dzīvnieku skaitu, salīdzinājums, protams, ir relatīvs, jo desmit vardes neatsver vienu ziloni, bet te atšķirība ir mazāka: pret 5000 pret 3270 (dati gan nav gluži no viena gada, bet kopēo tendenci tas droši vien atspoguļo), kas man vismaz rada sajūtu, ka kvadrātmetru uz vienu dzīvnieku Prāgā ir vairāk. <img src="/images/praha/praha2.jpg" title="Ēdam" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha3.jpg" title="Žirafe" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Prāgas zoodārzā dzīvnieku piedāvājums ir plašs, daudzveidīgs un brīžiem - arī visai ekskluzīvs. Man laikam lielākais prieks par no pakaļpuses redzētu Tasmānijas velnu (kurš gan gulēja un nebija šajā ziņā sevišķi aizraujošs, bet pats šī zvēra redzēšanas fakts man šķita foršs). Vēl tur, protams, ir ziloņi, žirafes, orangutāni, bišķi pingvīni, lauvas un citi lielie kaķveidīgie, un tā tālāk. Cilvēkiem, kam patīk apmeklēt kvalitatīvus zoodārzus, šo noteikti varu rekomendēt. Karstā dienā (un šī bija ļoti karsta diena) gan tā apmeklējums var būt izaicinošs, jo zoodārza daļa atrodas kalnā, kurā nākas vien kāpt augšā (ir pieejams arī pacēlājs pēc kalnu slēpošanas parauga, bet, protams, ne jau ar mūsu bērniem tas būtu lietojams). Visu zoodārzu mēs neapskatījām, lai gan pavadījām tur, manuprāt, savas piecas stundas. <img src="/images/praha/praha4.jpg" title="Zilonis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha5.jpg" title="Ronis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha6.jpg" title="AMPPN" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Tā, dzīvojoties pa zoodārzu, bija aizritējusi gana liela dienas daļa, lai muma būtu laiks apskatīties, kas labs notiek Metronome festivālā. Festivāls, kā izrādījās, risinājās relatīvi netālu no zoodārza, tāpēc pārbauciens tā virzienā nebija ilgs. Tiesa, nekas tur vēl sācies nebija, tik vien kā dabūjām aproces un tad devāmies uzmeklēt kādu vietu ēnā, kur palaiskoties pirms sāksies koncerti. Par vakaru bija zināms, ka uz galveno tā mākslinieku - Niku Keivu - paliks Marina, taču dienas cēlienā arī es ar bērniem (kā bija domāts) varētu piedalīties. Īsti gan pēc plāniem viss neizdevās, jo, kamēr mēs koku paēnī malkojām turpat netālu nopirktos dzērienus, Estere ņēma un aizmiga, turklāt - pavisam neilgi pirms pirmā koncerta sākuma. Tad nu izlēmām, ka uz šo pirmo koncertu aiziešu es viens, bet pēc tam ar bērniem braukšu uz kempingu, bet Marina ies uz koncertiem. Tā arī izdarījām. <img src="/images/praha/praha7.jpg" title="Guļ" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Šī gada festivāla programmu simboliski ievadīja grupa no Ukrainas - Go_A. Šī būtu īstā situācija piebilst, ka gan Čehijā, gan Polijā ukraiņu šobrīd ir ļoti daudz un ka ikdienas līmenī tu ļoti labi jūti, ka attiecībā uz bēgļu atbalstu šajās valstīs viss cilvēku galvās ir kārtībā. Ukrainas karogus šajās valstīs tu redzēsi ne retāk kā Rīgā, taču komplektā ar to nenāks vates uz sienām savilkti Z burti. Tomēr atgriezīšos pie koncerta. Kas tas tāds - Go_A, es sevišķi labi iepriekš nezināju, un arī pēc koncerta man nav bijis sevišķas vēlmes vairāk iepazīt šo grupu. Vienlaikus koncertā - bija visnotaļ labi. Grupas spēlētais mūzikas stils - electrofolk - nav gluži mans iecienītākais, bet šajā vietā un šajā laikā tas bija vietā. Arī grupas solistes ne pārāk veiklā komunikācija ar skatītājiem šajos apstākļos iederējās. Beigās biju gana izlēkājies. Balsi izkliedzis gan nebiju, jo atšķirībā no daudzajiem ukraiņiem man apkārt, ar dziesmu tekstiem pazīstams nebiju. Kvalitatīvākā koncerta daļa bija beigās, kad notika skatītāju skrējiens pa pļavu, sadodoties rokās. Nepavisam ne moshpit, bet tāpat gana atraktīvi. Starp citu, grupas dalībnieks Ihor Didenchuk šogad “Kalush Orchestra” sastāvā kļuva par Eirovīzijas uzvarētāju. Kad koncerts beidzās, devos no festivāla teritorijas laukā, Estere bija jau pamodusies, un tad nu ņēmu bērnus un ar viņiem kopā devos atpakaļ uz kempingu. Par Marinas vakaru varu pastāstīt vien to, ka tas bija labs, kamēr manējais - mazliet sarežģītāks. Kempingā mēs nokļuvām bez sevišķām grūtībām, bet ne izcili labi izgāja ar vakariņām. Proti, devāmies uz jau piesaukto ēstuvi kempinga teritorijā. Kad man atnestā ēdienkarte izrādījās esam čehu valodā, tas mani sākotnēji sevišķi nesatrauca, bet bažas radīja, ka manas ne izcilās vietējās valodas zināšanas liecināja, ka neviena ēdiena bez gaļas tur nebija. Par šo noziņoju viesmīlei, kura uzskatīja, ka problēmu varēs atrisināt, pasniedzot man anglisku ēdienkarti. Bet tā gluži nebija - skaidrāka teksta saprašana bezgaļas piedāvājumu nemainīja. Gribēju jau doties ar abiem jauniešiem prom, taču viesmīle mani mierināja - dienas zupa esot zirņu biezzupa, tajā gaļas nav. Nu, labi, kaut kur iet tālāk (un nezinot, kādi ir citi varianti mūsu miestā) negribējās, paņēmu šo zupu, bet bērniem - Cēzara salātus ar vistu. Kad ēdiens ieradās, atklājās, ka biezzupa varbūt patiešām bija bez gaļas, tikai pa virsu tai bija uzlikta bekona šķēle. Ģeniāli, ne? Tā kā neesmu principiāls un man vairāk par visu derdzas pagalam nelietderīga ēdiena izniekošana, izzvejoju bekonu ārā un zupu apēdu, bet sajūsmā nebiju. Plus vēl bērni ēda slikti, no Cēzara arī sanāca, ka šie apēda tikai vistu, pārējais atlika man. It kā jau sīkums, bet ne gluži manā gaumē risinājums. Vakara turpinājumā devāmies uz baseinu, kur Estere dzīvojās patstāvīgi, kamēr Jurģi pastāvīgi turēju pie rokām, jo viņš jau nelaistu garām iespēju ar seju iemērkties ūdenī. Tad vakars teltī ar pasaciņām un salīdzinoši viegli gulēt noliktiem bērniem. Gan jau, ka biju cerējis pēc viņu nolikšanas gulēt vēl mazliet palasīt grāmatu, bet no tā prognozējami nekas nesanāca. Tad jau ieradās arī Marina, un tā “Metronome” pirmā diena mums bija noslēgusies. Nākamā diena izvērtās par vienu no jautrākajām, ja ne pašu jautrāko visā ceļojumā. Sākās gan viss pavisam nevainīgi - ar tradicionālo rīta skrējienu. Tā ietvaros apskrēju apkārt ūdenstilpei ar nosaukumu Kyjsky rybnik, kā arī apmeklēju vienu no netālajām dzelzceļa stacijām Praha-Kyje. Standarta laiks ap stundu, veikti 11 kilometri, tad standarta programma - duša, kaut kā ieēšana un pošanās prom no kempinga. Šīs dienas plāns bija paviesoties Prāgas centrā, ko paveicām ar standarta kombināciju vilciens + tramvajs. Iegājām Vecpilsētā, un tur aizsākās viens stāsts, kas vēl nav beidzies joprojām. Proti, Marina ar Esteri iegāja kādā suvenīru bodē, kur viņa iegādājās dažus slavenos kurmīšus (jeb Krtek), tobrīd vēl neapzinoties, kāds tieši ir valūtas kurss. Ko lai saka par kurmju cenu? Lielais kurmis (kurš nebūt nebija sevišķi liels) maksāja tik, ka turpmākajās dienās mūsu standarta vērtējums par dažādām precēm vai pakalpojumiem bija “pusdienas četriem ir lētākas par kurmi” vai “ģimenes biļete zoodārzā - lētāka par kurmi”, “kempings - lētāks par kurmi”. Vienvārdsakot, pat negribu zināt, kāda ir šo kurmju cena kilogramā. <img src="/images/praha/praha8.jpg" title="Centrs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Kamēr meitenes pirka zelta kurmjus, es turpat simts metrus tālāk ieraudzīju atrakciju, kuru biju vēlējies iekļaut šī ceļojuma plānos. Proti, Tērauda figūru galerijai. Muzeja doma ir gaužām vienkārša - tajā apskatāmas dažādas skulptūras, kas darinātas no metāllūžņiem. Ideja pati par sevi nav nekas unikāls - pat Rīgā atrodami daži šāda tipa vides objekti, taču izpildījums te ir gluži citāds. Viss šis koncepts, šķiet, sācies ar domu - kā būtu no šrotā atrodamiem zobratiem un citām plakanām vecām mašīnu detaļām uztaisīt dekoratīvu automašīnu, maksimāli līdzīgu īstai? Aizsākās šis viss Polijā, turpinājās ar ne vien mašīnām, bet arī citām dažādu veidu skulptūrām, un tā nu ir tapušas Tērauda figūru galerijas, kas atrodamas šobrīd trīs Polijas pilsētās, kā arī Prāgā. Foršākā daļa no apmeklētāju (jo īpaši - bērnu) skatu punkta šeit ir tajā, ka visas skulptūras var aptaustīt, visās mašīnās var kāpt iekšā, viss ir robusts un masīvs un pat Jurģis tur neko īsti nevar salauzt. Patiesībā Jurģis gan lielāko daļu muzeja apmeklējuma nogulēja, bet pēc pamošanās bija samulsis par svešo vietu un uzvedās pārsteidzoši pieklājīgi. Toties Estere muzeju izbaudīja pēc pilnas programmas. Turklāt vēl izrādījās, ka muzejā bija atrodama vēl kāda izklaide bērniem, kas mazliet raisīja nostaļģiju arī mums. Proti, bija tāda lieta kā čehu konstruktori Merkur, ar kuriem (vai to kloniem, neesmu pētījis šo jautājumu rūpīgāk) bija pazīstami arī visi bērni padomijā. Tādas metāla plāksnītes dažādos lielumos un izmēros, komplektā ar skrūvēm un uzgriežņiem, no kurām teorētiski varēja uzbūvēt visdažādākos brīnumus, teju kā no Lego, bet praksē bērnam parastajam (tādam kā man) nekas prātīgs no tā neizdevās. Par labu noteikti nenāca kvalitatīvu instrukciju trūkums, kurās Lego ir izcilnieki. Muzejā bija pieejams arī itin liels daudzums dažādu konstruktora detaļu, no kurām varēja kaut ko izveidot un prognozējami - neko vērtīgu mums uztaisīt nesanāca. Vēl mazliet iepazināmies ar Merkur vēsturi, kā izrādās, deviņdesmitajos gados ražotne izbeidzās, bet tagad jau kādu laiku tiek ražoti “retro konstruktori”, kurus man par pārsteigumu iespējams iegādāties pat Latvijas Interneta veikalos. <img src="/images/praha/praha9.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha10.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha11.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha12.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Pēc muzeja devāmies turpinājumā pastaigai pa vecpilsētu, paviesojāmies Rātslaukumā un citās obligātās programmas vietās līdz izlēmām, ka vajadzētu apmeklēt arī pili un tai pieguļošās teritorijas, šķērsojām vienu no tiltiem pāri Vltavai, taču tveice nemotivēja kāpt kalnā, tāpēc izmantojām Prāgas tramvaja burvīgās kalnā braukšanas spējas un Hrad sasniedzām bez iesvīšanas. <img src="/images/praha/praha13.jpg" title="Rātslaukums" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha14.jpg" title="Vltava" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Viena būtiska pārmaiņa kopš manas pēdējās vizītes Prāgā - zonā ap pili mūsdienās iespējams iekļūt tikai pēc iziešanas caur metāla detektoru. Nekādas lielās raizes mums tas neradīja, vienkārši - jauna un mazliet negaidīta pieredze. Mazliet pabāzām degunu Svētā Vita katedrālē, izgājām laukumā pie pils un tad radās doma - varbūt man un Esterei vajadzētu uzkāpt katedrāles tornī? Sacīts, darīts - devāmies augšā pa šaurajām vītņveida kāpnēm. Šajā reizē Esteri noteikti uzslavēšu - 280 pakāpienus garo kāpienu viņa veica ļoti labi, uzkāpuši augšā, bijām daudz svaigāki par vairumu citu torņa apmeklētāju, tai skaitā grupiņu itin labi nosvīdušu latviešu. Novērtējām kvalitatīvo skatu uz Prāgu, un tad devāmies lejā. <img src="/images/praha/praha15.jpg" title="Katedrāle" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha16.jpg" title="No augšas" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Dzirdējusi, cik ļoti mums tur paticis, arī Marina izlēma uzkāpt tornī. Kamēr viņa tā darīja, Estere un es skraidījām pakaļ Jurģim, kurš bija izdomājis sākt patstāvīgu dzīvi, taču šādu atļauju no mums viņš nesaņēma. Marina arī augšā un lejā tika gana sparīgi, viņa gan nākamajā dienā mazliet par sāpēm kājās sūdzējās. Tālāk ceļš mūs veda atpakaļ uz vecpilsētu, ko varēja darīt divos veidos - ar tramvaju vai kājām. Tā kā lejā iet (šādā situācijā) ir vieglāk nekā kalnā, šoreiz gājām paši. Šī gājiena laikā pirmo reizi ceļojuma laikā sastapāmies ar lietu, gāzienu nogaidījām zem jumtiņa pie kāda nama durvīm, tad ceļu turpinājām, lai arī pilnībā lietus nebija mitējies. Labā ziņa šajos apstākļos bija, ka Kārļa tilts bija ja ne pilnīgi brīvs no tūristiem, tad vismaz nebūt ne pārbāzts. Bez lietus uz ko šādu cerēt, protams, nevarētu. Kā jau parasti vairākas statujas tika restaurētas un/vai tīrītas, bet Kārļa tiltu jau galvenokārt apmeklē ķeksīša un nevis kā cita pēc. <img src="/images/praha/praha17.jpg" title="Tilts" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Ar visu lietu (kurš gan ne tuvu nebija dramatisks) savus plānus nemainījām un devāmies uz kādu no tām vietām Prāgā, ko atcerējos vēl kopš savas pirmās vizītes šajā pilsētā 2002. gada Ziemassvētkos. Runa ir par vienu no lielākajām Prāgas grāmatnīcām - četrstāvīgu grāmatu namu Vāclava laukumā, par kuru no pirmās vizītes atcerējos, ka tur bija bagātīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Ko gan es biju piemirsis - ka šis četrstāvu veikals ir tāds, kurā divi no četriem stāviem atrodas pazemē. Veikala iekārtojums arī apliecināja, ka tas nebūt nav jauns - pieejamība dažādām tā daļām ar ratiem galīgi nav laba, un arī orientēties šajā veikalā ir grūti. Tomēr pāris vietējās literatūras pērles angliskā tulkojumā atrast man izdevās, tāpat arī atradām dažas grāmatas par Kurmīti (kuras, atšķirībā no rotaļlietām, bija adekvātā cenā). Pēc kārtīgas šīs grāmatnīcas iepazīšanas sākās dienas jautrākā daļa. Tieši šīs dienas rītā biju Marinai stāstījis, ka senāku dienu ceļojumi ne pārāk sakarīgas plānošanas dēļ man bieži saistās ar apzīmējumu “papists laiks”. Tad nu var teikt, ka šīs dienas vakarpuse bija papista laika etalons. Sākās viss gan gluži nevainīgi. Proti, mums vajadzēja tik vien, kā no Prāgas centra tikt uz kempingu. Kā jau tas mūsdienās pieņemts, apvaicājāmies Google Maps, kāds būs ātrākais veids tur nokļūt. Kaut kā bijām cerējuši tepat Vāclava laukumā iekāpt metro, bet nē - jāiet uz centrālo dzelzceļa staciju, turklāt ne to, no kuras braucām iepriekš, bet otru (Prāgas centrā netālu viena no otras ir divas stacijas, kuras mēdz būt mūsu virziena galapunkti - Praha-hlavna un Masarika laukums). Aizgājām, tur diezgan daudz dažādu līniju, tai skaitā tālāk braucoši vilcieni, plus vēl sarežģījumi tikt ar ratiem uz perona. Beidzot tur tikām, gribējām jau kāpt vilcienā, bet izrādījās - tas ir pretējais virziens, nebiju ievērojis, ka vienā un tajā pašā minūtē S1 vilcieni dodas abos virzienos. Nu, labi, devāmies atkal pie saraksta, izrādījās, ka nākamais vilciens nebūs sevišķi drīz, plus vēl 15 minūtes kavējas. Nu, labi, vai ir citi varianti? Protams, ka ir - cita vilciena līnija, tad autobuss. Un te nu mācība - nevajag paļauties uz kaut kādiem jauniem, iepriekš nedzirdētiem variantiem, var iebraukt auzās, kā tas gadījās mums. Sākās viss ar to, ka vilciens mūs aizveda uz pamatīgu nekurieni. Ja tavs maršruts, kurš it kā iet pilsētas ietvaros, ved gar staciju “Zahradní Město” (vieta brīvā dabā, prom no pilsētas), bet tev jābrauc vēl tālāk, tā jau nav laba zīme. Tā nu mēs izkāpām no vilciena vietā, kuras Rīgas ekvivalents būtu, teiksim, Rumbula, un turpat netālu devāmies gaidīt autobusu. Pietura nebija sevišķi iedvesmojoša - tilta malā, bez nojumes un soliņa, tomēr bija arī citi cilvēki, kuri gaidīja autobusu, līdz ar to pavisam bezcerīga situācija nešķita. Mazāk iedvesmojoši bija tas, ka atkal bija sācis līt, tāpēc gaidījām autobusu krūmos. Kad tas beidzot ieradās, kāpām iekšā un jau šķita, ka viss būs labi. Taču visai drīz ievēroju, ka autobusam kā gala pietura norādīts kaut kas ne gluži ar mūsu plāniem sakrītošs. Padomāju - ok, varbūt šis autobuss atceļā brauks pa citu maršrutu un tādējādi aizvedīs mūs “mājās”. Tālab katram gadījumam ievadīju atkal Googlē jaunu maršruta pieprasījumu - no šī maršruta galapunkta uz mūsu kempingu, ar atiešanas laiku tagad. Un bac - nekādas miņas par šī numura autobusu, paredzama ilga gaidīšana un sarežģīta loģistika. Atrast vairs liecības, ka būtu pastāvējis sākotnējais piedāvājums, ar nebija iespējams. Rezultātā izkāpām no autobusa mēs kaut kādā it kā lielākā vietā, bet tāpat - stipri šaubīgā, ātrus variantus transportam nekas nepiedāvāja, mums abiem telefoni teju beigti, līdz ar to navigācija arī tūlīt pazudīs, Esterei šausmīgi vajag čurāt, joprojām līst. Ļoti iedvesmojoši. Man jau sākās panika, rezultātā telefonu pārņēma Marina un atrada kaut kādu variantu - desmit minūtes iešanas, tad vēl viens stipri dīvains autobuss, kurš gan brauks līdz kempingam. Iesviedām ratos Esteri, kura šajā brīdī galīgi nebija skrējēja, es paņēmu rokās Jurģi, un maucām uz kārtējo pieturu. Tur tiešām pēc kāda laika ieradās autobuss un ar šaušalīgu līkumu mūs aizgādāja uz kempingu. Precīzu patērēto laika daudzumu nepiefiksēju, bet šķiet, ka ceļš no Vāclava laukuma līdz kempingam mums bija prasījis aptuveni trīs stundas. Ja tas nav papists laiks, tad es nezinu, kas ir papists laiks! Ar to gan visa vakara jautrība vēl nebija beigusies. Atstāju ģimeni kempingā, bet pats devos atkal uz centru - priekšā bija vakars festivālā un Beck uzstāšanās. Jau ceļā uz staciju sākās pamatīgs lietus, bet tobrīd tas mani vēl neuztrauca. Šajā reizē vismaz man paveicās ar vilcienu - nācās mazliet uzskriet, toties nemaz nenācās gaidīt. Tad ātra iekāpšana tramvajā un jau ap 21:30 biju festivāla teritorijā (nekas, ka sākotnēji biju domājis tur būt jau pusseptiņos!). Līdz Beck vēl laiks, aizgāju apskatīties uz vietējo grupu “Tata bojs”, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet koncerts bija riktīgi foršs. Nu jau gan bija simtprocentīgs negaiss un zibeņošana, festivāla teritorija pludoja, bet kas par to. Kad beidzās “Tata”, laiks iet uz “Beck”. Kādu laiku pamīņājos, jau būdams sasniedzis simtprocentīgu slapjuma līmeni, taču noteiktajā laikā (22:30) uz skatuves iznāca nevis Beck, bet gan festivāla organizētāju pārstāvji, lai paziņotu, ka dabas stihijas dēļ koncerta sākums kavēsies. Šķiet, ka solīja precīzāku informāciju pēc 20 minūtēm. Precīzi gan nesapratu, jo paziņojums bija ļoti garš un čehu valodā. Vēl kādu brīdi tur pastāvēju, tad devos meklēt, vai neatradīsies kāda nojume. Protams, ne es viens tāds, līdz ar to nojume neatradās. Un tad kaut kādā brīdī man uznāca sajūta - nav vērts. Esmu totāli slapjš, pēdējais vilciens uz mūsu pāķiem no centra ir pusvienos, pat ja koncerts sāksies vienpadsmitos (un diez vai tik ātri tas notiks), tad jau pēc 45 minūtēm man būs jādodas prom (jo vēl jau jātiek līdz centrālajai stacijai), un tad - vai tas viss ir tā vērts? Būtu man Beck mīļāks mūziķis, gan jau es viņu sagaidītu jebkādā lietū, uz kempingu brauktu ar taksi (vai no rīta, un tad samierinātos, ka nākamo dienu būšu zombijs ar bērniem, kuri labi izgulējušies), bet nekāds dižais fans neesmu, un tā visa rezultātā izlēmu doties vien uz kempingu jau tagad. Ja kas - beigās Beck koncertu bija nospēlējis (kā lasīju internetos - ļoti labu), sācies tas bija ar stundas aizkavēšanos. Tas neatbilstu šīs dienas garam, ja turpmākais viss būtu vienkārši. Aizdevos uz Masarika staciju, no turienes tiešām diezgan drīz gaidāms vilciens, tikai tāds mazliet šaubīgs - ar citu galapunktu nekā iepriekšējie, virziens gan pareizais. Bet bažas - vai tas piestāj visās pieturās? Gan jau, ka būtu piestājis, bet noraustījos, un izkāpu no vilciena stacijā, par kuru bija zināms, ka tur tas gan pieturēs. Biju domājis - gan jau līdz kempingam aiziešu. Tad apskatījos kartē (stacijā, jo telefons izlādējies). Nu jā - kaut kas tuvu desmit kilometriem. Un bez kartes. Nebūs. Bet nekas - pēc stundas vēl viens vilciens, nu jau gan pēdējais. Ārā, protams, joprojām gāza lietus. Notusēju vienatnē stundu stacijā (ļoti aizraujoši pavadīts laiks), tad beidzot atnāca vilciens, kas mani nogādāja līdz kempingam. Teltī mani sagaidīja patīkams pārsteigums - pamatīgā negaisa apstākļos tajā mazliet pilēja. Labi vismaz, ka mana guļvieta neatradās zem pilēšanas epicentra, līdz ar to izgulēties bija iespējams. Kā uzzinājām jau no rīta, vakara negaiss bija bijis tik kvalitatīvs, ka upēs bija pamatīgi pacēlies ūdens līmenis un jau bija izziņota plūdu trauksme. Par laimi paši plūdi tomēr nepienāca, tomēr droši varu teikt, ka aizvadītais vakars varbūt nebija pati izcilākā festivāla pieredze manā dzīvē, bet atmiņā paliekošs tas bija gan. Nevar teikt, ka no rīta nelija lietus, taču salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru laiks bija labs, proti, lija ar pārtraukumiem. Šajā dienā mūsu plāns bija izbraukt ar auto kaut kur ārpus Prāgas, izskatījām, kura no tuvējām pilsētām būtu piemērotāka, bez ļoti nopietnas domāšanas izvēles krita par labu Pilzenei (jeb Plzeņai, kā to sauc čehu valodā). Atbilstoši meteoroloģiskajiem minējumiem, tur šajā dienā bija gaidāms labāks laiks nekā Prāgā (vispār bez lietus), tomēr katram gadījumam paturējām prātā iespēju apmeklēt kādu no pilsētas muzejiem. Iebraucot Pilzenē, šķita gandrīz neticami, ka vēl nesen bija lijis - silts, saulains, pat mazliet muļķīgi jutāmies, ņemot bērniem līdzi lietus jakas (sev es tādu neņēmu, es jau nu galīgi neesmu no cukura). Aizgājām līdz pilsētas centrālajam laukumam (simpātisks, bet nekā izcila) un turpat blakus bija leļļu muzejs. Jāatzīst, ka šī vieta bija ieinteresējusi mani pašu, nevis tikai to apmeklējām bērnu dēļ, jo šajā reizē runa ir par “puppets” nevis “dolls”. Proti, tās ir vadāmā tipa lelles (laikam jau pareizāks vārds ir marionetes, bet es galīgi neesmu eksperts), ko izmanto teātrī, nevis bārbijas, ar kurām spēlējas mazās bārbijas. Čehijā vispār leļļu teātris ir ļoti izplatīts un attīstīts, un šajā muzejā itin daudz ko var uzzināt gan par leļļu teātra vēsturi, gan arī apskatīt, kā tās lietas darbojas un arī pašam šo to padarbināt. <img src="/images/praha/praha18.jpg" title="Pilzene" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha19.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Nevar gan teikt, ka šis muzeja apmeklējums bija viegls, jo Jurģis bija ieslēdzis teju maksimālo “es te visu salauzīšu” režīmu. Lielāko smaguma devu gan uzņēmās Marina, kurai viņš biežāk bija rokās, bet arī es tiku pie viņa pieskatīšanas darbiem. Ar visu Jurģa līdzdalību varējām novērtēt, ka muzejs ir interesants, bet bez viņa iesaistīšanās noteikti būtu daudz kvalitatīvāka pieredze. Labākais ir muzeja trešais stāvs, kurā viena puse ir veltīta raustāmām un citādi kustināmām leļļu instalācijām, bet otra - īstam leļļu teātrim, kur tu pats vari iestudēt savas mini ludziņas, izmantojot visdažādāko veidu lelles - sākot ar mazām rokas lellēm un beidzot ar lielām un sarežģītām marionetēm, kuru vadīšanai nepieciešami divi cilvēki. Jurģis gan, protams, ārdījās, bet vismaz ar krteku un viņa draugu zaķīti paspēlējāmies. <img src="/images/praha/praha20.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha21.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Kad iznācām ārā no muzeja, atklājās kaut kas prognozējams - bija sācies lietus. Vēl kādu līkumu izmetām, bet ilgstoši mērcēties neprasījās, līdz ar to aizgājām uz vēl vienu muzeju, tajā gan iekšā iegāju tikai es ar Esteri, Marina ar Jurģi palika ejā pie muzeja, lai patvertos no lietus. Neesmu drošs, ka šis bija pats perfektākais muzejs, kur iet ar bērnu - alus darītavas muzejs. Vienlaikus, kā gan tu vari pilsētā, kuras vārdā nosaukts viens no populārākajiem alus veidiem, neaiziet uz alus muzeju? Šis gan ir tāds klasisks vecā tipa muzejs - ar ne pārāk radošā veidā izvietotiem vēsturiskiem eksponātiem. Nav tā, ka te nebūtu nekā ievērības cienīga, bet nekas vairāk kā ķeksītis “esmu bijis alus muzejā Pilzenē” te nesanāk. <img src="/images/praha/praha22.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha23.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Paviesojušies divos muzejos, devāmies uz auto. Ne uzreiz pa taisnāko ceļu, bet salīdzoši operatīvi. Arī lietus pa šo laiku bija pārstājis līt, tā ka gandrīz vai varētu pastaigāt vēl, bet - vajadzēja braukt uz Prāgu, kur vēl bija gaidāma “Metronome” pēdējā diena (pareizāk - vakars). Atkal jau uz koncertiem devos es, šoreiz ieradies biju būtiski savlaicīgāk, līdz ar to sanāca redzēt vairāk nekā tikai vienu izpildītāju. Uz galvenās skatuves tobrīd darbojās beļģi “Balthazar”, kuri mani galīgi nepārliecināja par to, ka gribu viņus iepazīt labāk, izklausījās pēc “kārtējās rokgrupas ar sievišķīgā balsī dziedošu vīrieti”, tādas ir sastopamas teju visos festivālos, parasti pat vairākas. Cerēju, ka varbūt kaut kas šobrīd notiek uz otrās skatuves, bet nekā - tur tikai notika gatavošanās koncertam, kura sākums bija gaidāms pēc stundas. Tad nu aizgāju uz ēdināšanas zonu, paņēmu alu un veģetāru vrapu. Pēc kāda laiciņa uz tai vietai tuvākās skatuves iznāca reperis vārdā Maniak un viņu pavadošais DJ Wich. Kādu brīdi ar viņiem pavadīju, taču klausīties repu man nepietiekami labi zināmā valodā nav super interesanti, tālab paēdis un padzēries gāju atkal uz citu koncertu, šoreiz gan jau zināmā mērā mērķtiecīgi - lai redzētu “Mig 21 & Orchestr Národního divadla” uzstāšanos. Ja nu būtu kādi jautājumi - tad Mig 21 ir grupa, bet Orchestr Národního divadla - Nacionālā teātra simforniskais orķestris. Interesanti, ka šīs grupas solists Jirži Mahāčeks man pat ir zināms, lai arī mazliet citā ampluā - viņš bija vienā no galvenajām lomām filmā “Samotáři”, par kuru biju safanojies tūkstošgades sākumā (nez, kāda tā man šķistu tagad?). Koncerts bija foršs (par to gan jau arī atsevišķi), bet tad pienāca laiks vakara galvenajiem māksliniekiem - “Underworld”. Es labprāt būtu teicis, ka par šo kolektīvu fanoju jau kopš deviņdesmitajiem, bet patiesībā - knapi zināju, kas tie tādi ir. Pamata mācība no koncerta - tas bija no tiem, kur ir jādejo. Ja tu stāvi kā stabs, rodas jautājumi - ko es te daru. Ja dejo tā, it kā neviens neskatītos (un neviens uz tevi patiešām neskatās) - labi pavadi laiku. Manā gadījumā gan - tikai tik ilgi labi pavadi laiku, līdz tev jāsteidz uz pēdējo vilcienu. Biju izlēmis šajā reizē nepaļauties uz sabiedriskā transporta iespējām posmā līdz centram, tā vietā savus trīsarpus kilometrus noskrēju (vajag jau kaut kā to distanci summā vākt, turklāt Prāgas centrā līdz šim skriets nebija), līdz ar to stacijā pat ierados ar zināmu laika rezervi, lai arī drusku iesvīdis. Tad - līdz Dolne Počernice stacijai, atkal skrējiens uz kempingu, duša un gulēt. Nē, vienu piemirsu - pirms gulēt vēl nācās kārtīgi noberzt savas kurpes, jo prognozējami pēc iepriekšējā vakara negaisa festivāla teritorijā bija bijusi viena milzīga dubļu peļķe. Bet tad gan patiešām gulēt. Nezinu, vai bija pagājis gana laika kopš koncerta beigām vai arī skriešana palīdzēja, bet pat ausīs nedžinkstēja, varēja normāli uzreiz aizmigt. Ar šo arī beidzās mūsu uzturēšanās Prāgā, no rīta sakravājām telti (ērti, protams, bija četras naktis to nepārvietot, bet kaut kā Rīgas virzienā vajadzēja jau doties) un uzņēmām kursu virzienā uz Čehijas Austrumiem. Par to, kur tad mēs tālāk devāmies - nākamajā reizē.

Ukrainas armija notriekusi krievu triecienlidmašīnu

Ukraiņu zenītartilēristi valsts austrumos notriekuši krievu triecienlidmašīnu "Su-25", vietnē "Facebook" sestdien, 13. augustā, ziņo Ukrainas apvienoto spēku grupējums.

Kāds vīrietis Lielbritānijā apcietināts, jo ar “AirTag” izsekojis savu bijušo draudzeni

Izsekošanas piekariņi ir praktiski situācijās, kad jāsameklē kāda nozaudēta lieta, piemēram, naudas maks vai telefons. Tomēr domāju, ka neviens vien tos izmanto arī ne tiem labākajiem nolūkiem. Ziņots, ka kādam vīrietim Lielbritānijā tika piespriests deviņu nedēļu cietumsods par to, ka viņš, izmantojot “Apple AirTag“, izsekojis savu bijušo draudzeni.

Attiecības ar šo vīrieti, kuru sauc Kristofers Pols Trotmens, viņa bijusī draudzene raksturojusi kā kontrolējošas. Vēl toreiz, kad abi nebija šķīrušies, Kristoferam bijusi tieksme kontrolēt savu draudzeni. Neskatoties uz to, ka divus gadus jau šķīrušies, vīrietis vēl nevar likties mierā.

Viņš šo “AirTag” izsekotāju biju ievietojis savas bijušās draudzenes mašīnā. Lai arī saņēmusi telefonā “AirTag” paziņojumu, kas piedāvā savienoties ar viņas “iPhone”, sieviete to sākotnēji ignorējusi, jo izsekošanas piekariņu nebija iegādājusies. Taču tad, kad arī viņas meita saņēma šādu paziņojumu, sākušas meklēt šo “AirTag” un atradušas to turpat mašīnā.

Policija, lai pārliecinātos, ka vainīgais ir sievietes bijušais draugs Kristofers, izmantoja viņa “iPhone” lietotni “Find My”, kas apstiprināja, ka šis “AirTag” piekariņš pieder viņam. Vīrietis gan atrunājies, ka tas esot bijis domāts kā joks un beigu beigās pateica, ka nevar aizmirst savu bijušo draudzeni.

Jātnieciņi – kukaiņi, kuri savus kāpurus audzē citu sugu pēcnācējos

Jātnieciņi (Ichneumonidae) ir plēvspārņu kārtas, iežmauglapseņu apakškārtas kukaiņi, un Latvijā konstatēts apmēram tūkstoš trīs simti jātnieciņu sugu. Siltajā sezonā šīs dzimtas plēvspārņi ieraugāmi bieži un daudzviet, bet relatīvi biežāk tajās vietās, kur netrūkst mitruma, jo raduši samērā bieži remdēt slāpes. Nez – kāpēc tie nodēvēti par jātnieciņiem? Ko gan šie insekti jāj? Un vai racējlapseņu pārstāvēm no Ammophila ģints nebūtu piemērotākas nēsāt šo nosaukumu?

“SpaceX” orbītā nogādājis jau 3000 “Starlink” satelītu, taču saskaras ar problēmām

Īlona Maska vadītais uzņēmums “SpaceX” turpina izvērst savu ātrgaitas satelītu interneta projektu “Starlink“, šīs nedēļas sākumā orbītā nogādājot vēl 52 satelītus. Līdz ar to kopējais “Starlink” satelītu skaits pārsniedzis 3000 atzīmi.

Taču šie panākumi “SpaceX” nenāk viegli gan darba, gan izmaksu ziņā. Līdz šim “Starlink” projekts uzņēmumam nesis lielus zaudējumus. Vienas “Starlink” satelītu kravas palaišana uzņēmumam izmaksā vidēji 15 miljonus dolāru, pieņemot, ka tiek palaisti ap 50 satelītiem. Tas nozīmē, ka vidēji viena “Starlink” satelīta palaišana izmaksā ap 300 000 dolāru. Tā kā šis projekts “SpaceX” vēl neienes tik lielu peļņu, jādomā, kur atrast finansējumu tam visam. Saistībā ar šo uzņēmums saskaras ar sarežģījumiem.

Ziņots, ka “SpaceX” tomēr nesaņems valdības subsīdijas 885,5 miljonu dolāru apmērā “Starlink” projekta paplašināšanai. Federālā Komunikācijas komisija pateikusi nē finansējuma piešķiršanai, uzsverot, ka uzņēmums “nespēj pierādīt”, ka var sniegt pieprasīto pakalpojumu.

Par iespējamu subsīdiju saņemšanu no ASV valdības “SpaceX” uzzināja 2020. gada decembrī. Uzņēmums toreiz paziņoja, ka šo finansējumu izlietos, lai nodrošinātu “Starlink” pieejamību 35 lokācijās. Šis atteikums nav izšķirošs “Starlink” eksistencei, tomēr sarežģī “SpaceX” centienus izvērst ātrgaitas satelītu internetu visā pasaulē, jo uzņēmumam atkal jāpaļaujas tikai uz saviem līdzekļiem.

Īlons Masks dod mājienu, ka varētu izveidot pats savu sociālo mediju platformu

Ievērojamu uzmanību šajā vasarā bija piesaistījis Īlona Maska lēmums iegādāties “Twitter”. Diemžēl nekas dižs no šī darījuma nesanāca, jo Masks aizdomās par viltus profilu lielo īpatsvaru darījumu pārtrauca, kā rezultātā oktobrī stāsies tiesas priekšā. Kā šis tiesas process beigsies, vēl ir uz jautājuma zīmes, taču, ja nekas nesaies kā paredzēts, Maskam, šķiet, ir alternatīva – sava sociālā platforma, kurai jau ir domēns – x.com.

https://t.co/bOUOejO16Y

— Elon Musk (@elonmusk) August 10, 2022

Tas varētu liecināt par to, ka, ja pat “Twitter” darījums neizdotos, Masks joprojām būtu gatavs iesaistīties sociālas platformas izveidē. Šajā gadījumā tā būtu pavisam jauna sociālā platforma, kuras domēns x.com arī neizsaka neko daudz.

Vienlaikus zināms, ka šis domēns jau labu laiku pieder Maskam. x.com sākotnēji bija tiešsaistes banka, kuru Masks līdzradīja 1999. gadā. Pēc tam uzņēmums apvienojās ar citu maksājumu sistēmu un kļuva par “PayPal”, ko “eBay” 2002. gadā iegādājās par 1,5 miljardiem ASV dolāru. 2017. gadā Masks šo domēnu atpirka no “PayPal”, taču aktīvi šajā vietnē nav darbojies. Precīzāk, atverot x.com mājaslapu, viss, ko redzi, ir x burtiņš lapas kreisajā stūrī.

Ja Masks tik tiešām apsver ideju par šo mājaslapu, tad varētu būt dažas versijas, ko tā varētu piedāvāt. Masks ir daudz runājis par vārda brīvību un satura ierobežojumiem. Līdz ar to šī vietne varētu kalpot kā vieta, kur ikviens var brīvi izteikties. Tomēr pagaidām šie vēl ir minējumi, un kaut kas skaidrāks varētu tapt pēc šī tiesas procesa, kas sāksies 17. oktobrī.

Jaunie iPhone 14, iespējams, ka netiks pie lielākas atmiņas

Pagaidām nav precīzi zināms datums, kad Apple šogad izlaidīs savu jauno iPhone sēriju. Tiek sagaidīts, ka tas būs septembra vidū. Nu jau kādu laiku, kā jau ierasts pirms vairuma gaidāmo tehnoloģiju, internetā tiek plaši diskutēts par funkcijām un uzlabojumiem, ko sagaidīt no jaunajām ierīcēm.

Šobrīd tiek diskutēts, ka jaunie iPhone šogad varētu nesaņemt lielākas krātuves. Kā analītiķis Džefs Pu norāda MacRumors, iPhone 14 Pro versijas sekos pašreizējo iPhone līderpozīcijām ar 128 GB, 256 GB, 512 GB un 1TB krātuves iespējām.

Šķistu nedaudz dīvaini, ja ražotājs būtu izlēmis nepalielināt atmiņas apjomus. Laika gaitā, palielinoties krātuves apjomam, kas vidēji lietotājam nepieciešams, ir ievērojami samazinājusies cena par vienu krātuves GB. Piemēram, iPhone X pirms 5 gadiem bija pieejams tikai ar 64 GB vai 256 GB iekšējo krātuvi.

Pēdējos gados ir ievērojami uzlabojušies arī dažādi mākoņu pakalpojumi. Tie ļauj ierīces sinhronizēt ar mākoni un automātiski glabāt dažādus datus mākonī, lai tie lieki neaizņemtu vietu ierīcēs. Laikam ejot, arī šie pakalpojumi par 1GB ir palikuši lētāki un pieejamāki kā agrāk.

Papildus tam pavisam, nesen analītiķis Ming-Chi Kuo sacīja, ka iPhone 14 modeļiem varētu pieaugt cenas. Precīzas cenas, protams nav atklātas un oficiāli paziņotas, taču analītiķis min, ka visa iPhone 14 līnijas vidējā pārdošanas cena, ieskaitot zemākas klases modeļus, kopumā pieaugs par aptuveni 15%.

The post Jaunie iPhone 14, iespējams, ka netiks pie lielākas atmiņas appeared first on notepad.lv.

scary coloring pages to print

d21615f69af2994364170d7ff0f04c78.jpg
Scary Coloring Pages Witch Coloring Pages Scary Coloring Pages Halloween Coloring Book

032b548b8a1c69ce2ac9eb854573e895.jpg

03e89e7c86f14c29f4345f20d81ec498.jpg
Coloring Page Coloring Home Pages

0a8bde2a8ace85b2c0967a9c745c315c.jpg
Pennywise Coloring Pages Ideas With Printable Pdf Coloringfolder Com

b901b5c869c354f76840a4966018c4ba.jpg
Pin On Coloring

9e040c32ff3f765f45fe08abab6243c2.jpg
August 2011 Free Halloween Coloring Pages Pumpkin Coloring Pages Scary Halloween Coloring Pages

86be33b681b17fd6409bf973bbcef5a7.jpg
Scary Coloring Pages Best Coloring Pages For Kids Skull Coloring Pages Scary Coloring Pages Halloween Coloring Pages

0ecd94c86676202237a2fdc140ee472a.jpg
Free Coloring Pages

cce0dbd39066ba5503316b05f31c177e.jpg
Inspiration Image Of Scary Halloween Coloring Pages Entitlementtrap Com Free Halloween Coloring Pages Halloween Coloring Pages Halloween Coloring Pages Printable

b37e615316b4859b86b62a50f1ec2d53.jpg
Pin Page

279a6c0d6093551b00a5a0f579b413df.jpg
Free Printable Skull Coloring Pages For Kids Paginas Para Colorir Desenho Caveira Imagens De Halloween Para Colorir

1ea79310ac486817ae787742ddc1e752--colouring-sheets-coloring-books.jpg
Scary Coloring Pages Best Coloring Pages For Kids

f438e01c8edc0d65abc456f1ee255b15.jpg
Scary Coloring Pages Scary Coloring Pages Scary Drawings Skull Coloring Pages

b65e4364bbdbc2bf82ef17b89ff079ef.jpg
Free Printable Halloween Coloring Pages For Kids

9205757bf1a6d5eeca29e23b1573b0e8.jpg
Scary Coloring Pages 1 Monster Coloring Pages Halloween Coloring Pages Scary Coloring Pages

bd7079e32a0a53671334f4a20d9c86e5--skeleton-pumpkin-halloween-coloring-pages.jpg
Pin On Coloring Pages

1ac8ce82476b9835042c08d832fa39a2.jpg
Pin On Coloring Pages

fcefc48298ea3070091e14612f3ff83b.jpg
Nightmares Scary Coloring Book For Teenagers And Adults

032b548b8a1c69ce2ac9eb854573e895.jpg
Pin On Klasei

9b9afb68540e308fd3c01a93d6c2fb9c.jpg
Scary Horror Coloring Pages Bing Images Scary Coloring Pages Coloring Pages Halloween Coloring Pages

c7ec0da7419df39cd86ec53d6d8ef7ee.jpg
Zombie Pumpkin Zombie Coloring Page Halloween Coloring Pages Cartoon Coloring Pages Halloween Coloring Sheets

Miris ikoniskās Stīva Džobsa bītlenes dizaina autors

Gan Stīva Džobsa karstākie fani, gan cilvēki, kas nedaudz seko līdzi tehnoloģiju pasaule, atceras bijušā Apple izpilddirektora ikonisko stilu, ko izcēla melnā bītlene. Zināms, ka pagājušajā nedēļā mūžīgā mierā devies tās dizaina autors Issey Miyake.

Issey Miyake bija japāņu modes dizainers, kurš savulaik radīnis ne tikai melno bītleni, bet arī uzņēmuma Sony korporatīvās uniformas. Tiesa, tas notika jau tālajā 1981. gadā, un arī Stīvs Džobs bija palūdzis dizainerim izveidot šādas uniformas paraugu Apple darbiniekiem, tomēr ideja tika izsvilpta. Tā vietā Džobs sev pasūtīja melnās bītlenes, ar kurām uzstājās uzņēmuma produktu prezentācijās un valkāja ikdienā.

Kā norāda pieejamā informācija, tad šī apģērba gabalu skaits varētu būt sasniedzis aptuveni simtu. Pats Džobs izteicies, ka bītlenes izgatavotas un piegādātas tik daudz, ka tās pietiktu līdz mūžam galam. Ar vieglu satīru varu teikt, ka tā tas arī piepildījies. Džempera cena tajā laikā bija 175 dolāri, kas noteikti nav fast fashion atbilstoša cena, un norāda uz kvalitāti un zīmola vērtību. Stīvs Džobs, velkot viena veida apģērbu, atviegloja sev izvēli uz to, ko valkāt korporatīvajā vidē.

Avots: Grailed. Uzņēmuma Sony forma 1981. gadā.

Melnās bītlenes pārdošanas apjomi pieauga drīz pēc Džobsa nāves, un tirdzniecībā tās bija pieejamas vēl līdz 2017. gadam. Pagājušajā gadā tirdzniecībā nonāca pārveidota versija, kuras cena ir 270 dolāru. Arī šobrīd dažādu uzņēmumu vadītāju publiskajos tēlos varam novērot šādu vienā stilā ieturētu apģērbu, un kā zināms, par gaumi nestrīdas.

Nedaudz vēstures faktu. Parakājos internetā.

Meklējos internetā, lai atrastu ko tādu no vēstures faktiem, ko var vispirms jau izlasīt. Ar YouTube's klipiņu skatīšanos šoreiz nebiju mierā. Par Latvijas teritorijas vēsturi noteikti. Tad nu tagad tas, ko uzraku. Pieejama informācija, var teikt - oficiāla zināmā mērā. Bet tomēr paplašina zināšanu un pārdomu loku.

1. Laikam jau pirmais oficiāli apstiprinātais emigrācijas vilnis, kurš mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošos aizveda svešumā, bija zemgaļu aiziešana uz mūsdienu Lietuvas teritoriju. Tas pieminēts divus zemgaļiem veltītajos rakstiņos - wikipēdijā un Nacionālajā enciklopēdijā

2. Tēma par lībiešu vadoni Kaupo mani arī ieinteresēja. Galu galā ilgi tika vēsturiskos nostāstos teikts, ka Kaupo - nodevējs, kurš pieslējās Ordenim un kristietībai. Par Kaupo atrasto rakstu vidū izdalīju divus - Wikipēdijas rakstu un LA.lv 2012.gada rakstu. Pārējie apmēram 'apmuļļāja" šajos rakstos teikto. Abos rakstos uzsvērts, ka par šo lībju vadoni saglabājusies maz informācijas. Wikipēdijas rakstā izskan pieņēmums, ka Kaupo pārgāja kristietībā un sāka "čupoties" ar ieklīdušajiem kristiešiem, jo esot tos uztvēris kā neizbēgamu klātbūtni, kura būs nu uz ilgu laiku. Tobiš, sapratis pienākušās realitātes neizbēgamību. Nezinu - piekrist vai nē, bet arī man šāda varbūtība ienāca prātā. Varbūtība, kuru nevar ne apstiprināt ne noliegt dotajā zināšanu esībā.

3. Nu nebija latviešu strēlnieki kopumā visi ļoti balti un pūkaini. Iesaku divus rakstus - Wikipēdijas rakstu un Nacionālās enciklopēdijas rakstu. Nu ļoti liela streļķu daļa stipri palīdzēja boļševikiem tikt pie varas un tur nostiprināties. Ieskaitot pretboļševiku dumpju apspriešanu. 

Diezgan neērts vēstures fakts, vai ne? It kā slēpts netiek, bet izvēle virzās un paklusēšanas virzienu.

Bet, atkāpei, - vēsture ir vēsture. Jāpieņem tāda, kāda nu ir. Izmainīt vienalga sen vairs neko nevar. Varbūt uzņemties par to ko līdzīgu tautas lidzatbildībai? Streļķu rindās taču nebija valstsvīru, vienkārši strādnieku un zemnieku puiši. Un, jau kuro reizi, izsaku tik pieļāvumu, ne galēju spriedumu.

Tamiya-KV-2_part.1_unbox

 Tagad vēl ir jāpabeidz vēl viens Zvezda šērmanītis, bet pēc tam taisīšu šo Tamiya ražoto KV-2 tanku.

Modelis tika izdots 2021.gada beigās, bet reāli pie mums (es domāju Eiropā) tas bija pieejams 2022.gadā. Sākumā iznāca KV-1 tanks un uz šī bāzes Tamiya vēlāk izdeva KV-2 tanku. Šis tanks ļoti patīk manam dēlam, laikam torņa dēļ, tāpēc dābūju nopirkt un būs jātaisa :)

Nedaudz par pašu tanku. Kad 1939.gadā krievi sastapās ar labi nocietinātām somu armijas pozīcijām, viņi meklēja variantus, kā uz esošiem KV-1 tankiem uzlikt jaudīgāku lielgabalu. Cik es saprotu, visa apakša palika iepriekšējā, bet tikai tornis tika pārtaisīts, lai tajā varētu ielikt lielo 152mm lielgabalu. Un tā izmēra dēļ arī radās šis pazīstamais tanka torņa izskats.

Tanks tika ražots no 1940 līdz 1941.gadam un uzražoja tikai aptuveni 203-210 vienības (dažādos avotos dažādi dati). Tā kā tanks nebija perfekts, tad ātri tā ražošana tika pārtraukta. Tornis bija ļoti labs mērķis pretiniekam, bruņas bija 75mm un augšpusē tikai 30mm. Tāpat, ja var ticēt rakstītajam, tad tanku lādēt un šaut varēja tikai tad, kad tas stāvēja uz vietas. Citādi bija iespējams, ka detonē lādiņi, notiek eksplozijas. Tādēļ kaujas laukā tas it nemaz nederēja. Tomēr uzražotie tanki nelielā skaitā frontē bija līdz pat 1945.gadam.

Sākumā lielāk daļa tanku bija Baltijas militārajā apgabalā, pēc tam daļa tika nosūtīta uz Kijevas apgabalu. Ir nostāsts, ka pēc Vācijas iebrukuma viens KV-2 Lietuvā esot spējis noturēt pozīcijas 48 stundu garumā, pret vācu pārspēku. Tomēr daudzi tanki tika iznīcināti un daļu vācieši ieguva kā trofejas un izmantoja savā pusē.

Tanks bija 6.95m garš, 3.32m plats un 3.24m augsts. Svars 52 tonnas un komanda sastāvēja no 6 tankistiem. Dzinējs bija 12 cilindru dīzelis ar 600 zirgiem, kas tankam ļāva sasniegt līdz 34km/h. Ar vienu uzpildi darbības radiuss bija līdz 140km (citur minēts, ka līdz 200km, iespējams, tas domāts, ja brauc pa ceļu?). Tankam bruņojumā bija spēcīgais 152mm lielgabals un 2 ložmetējiem.

20220428_202711.jpg

20220428_202723.jpg

20220428_202734.jpg

20220428_202747.jpg

Instrukcija:

20220428_202817.jpg

20220428_202826.jpg

20220428_202834.jpg

20220428_202841.jpg

20220428_202846.jpg

20220428_202900.jpg

20220428_202908.jpg

Kā parasti līdzi nāk arī neliels tanka apraksts un krāsojumu paraugs:

20220428_202924.jpg

20220428_202933.jpg

20220428_202942.jpg

20220428_202951.jpg

Dekāļi jeb uzlīmes:

20220428_203012.jpg

Mazs skaits caurspīdīgu detaļu, gumijas un tā saucamā trose (es nesaprotu, kādēļ Tamiya spītīgi turas pie šīs troses... kāpēc nevar to plastmasā atliet vai metāla iedot?):

20220428_203213.jpg

Apakšējā vanna būs jāsaliek no vairākām detaļām. Bet, tā kā tā ir Tamiya, tad domāju, ka problēmu nebūs un saliksies labi:

20220428_203224.jpg

Ķēdes izskatās identiskas KV-1 modelim:

20220428_203256.jpg

20220428_203306.jpg

Riteņi un citas detaļas arī izskatās identiskas:

20220428_203332.jpg

20220428_203344.jpg

20220428_203408.jpg

Tornis gan ir pilnīgi citāds, salīdzinot ar KV-1.

20220428_203434.jpg

20220428_203438.jpg

Kā jau Tamiya modeļiem ir pierasts, tad detaļas izskatās ļoti kvalitatīvi atlietas. Kā citi saka, tad pat 80tajos ražots Tamiya modelis būs kvalitatīvāks (domāts detaļu kvalitāte un salikšanas kvalitatē), nekā kāds lētais mūsdienu ražotājs. Bet protams, 80to gadu modelim detalizācija nebūs tāda, kā mūsdienu modeļiem. Vēl nesen skatījos viena vecāka kunga (modeļu fanāts no Austrālijas) video, kurā viņš stāstīja, kāpēc viņš nekad vairs nepirks Tamiya. Viņš atzīst, modeļi ir ļoti kvalitatīvi, viņam patīk. Bet tas neesot priekš viņa, jo pārāk viegli un ātri sanāk salikt. Viņam vajag izaicinājumu - viņš bija ielicis dažus ražotāju modeļus kā piemēru (tur bija Revell un Airfix) ar drausmīgas kvalitātes detaļām, kas visas ir jāslīpē, pēc tam saliekot kopā 10reiz jāmēra un tikai tad var līmēt kopā. Plus vēl tālāk špaktelēšana utt. Tas šim kungam patīk modelēšanas procesā :) Man savukārt patīk, ka var iztikt bez špaktelēšanas, tādēļ Tamiya man patīk.

Kad salikšu, tad būs interesanti salīdzināt ar esošo KV1 tanku. Un šobrīd doma ir, ka mēģināšu uztaisīt kā vācu tanku. Varbūt pat ar ziemas kamuflāžu. Redzēs, vai tas izdosies, jo nebūs viegli to realizēt.










Roborock S7 MaxV Ultra apskats – kad robotu jāpieskata tikai pāris reizes mēnesī

Ir redzēti dažādi robotizētie putekļu sūcēji ar un bez speciālām iztīrīšanas dokstacijām, bet Roborock S7 MaxV Ultra šajā jomā ir īpašs – tas spēj sevi pilnībā apkalpot, uzlādēt un iztīrīt bez cilvēka piedalīšanās šajā ne tik patīkamajā procesā. Vienīgais uzdevums, kas gulsies uz lietotāja pleciem, būs ik pa laikam pieliet svaigu ūdeni doka tvertnē un izliet netīro ūdeni no citas tvertnes. Un dažreiz ir jāiztīra lielo birsti no matiem, bet tas ir arī viss.

Sliktā ziņa – par savu slinkošanu nāksies piemaksāt. Roborock S7 MaxV Ultra cena ir ap 1400 eiro, kas ir aptuveni divas reizes vairāk par citiem robotiem, kuri māk no sevis dabūt ārā putekļus ar speciālas dokstacijas palīdzību. Neesam gan iepriekš apskatījuši nevienu robotu, kas arī mazgātu savu lupatiņu un papildinātu ūdens tvertni mitrajai uzkopšanai.

Roborock S7 MaxV Ultra ir arī pāris papildu stiķi, ko šis robots pieprot. Tam ir kamera un iespēja sazināties ar mājiniekiem ar balss zvana palīdzību.

Izskats un uzbūve

Roborock S7 MaxV Ultra piedāvā šādam robotam milzīgu 5100 Pa sūkšanas jaudu, kas ir gandrīz divkārt lielāka par ierastajiem 2500 līdz 3000 Pa, kas redzēti citos robotizētajos putekļu sūcējos. Man gan uzreiz jāsaka, ka visu jaudu neizmantoju, jo tā nav īsti nepieciešama, kā arī tad Roborock S7 MaxV Ultra kļūst neciešami skaļš. Jau otrajā sūkšanas spēka režīmā no četriem tas šķiet skaļāks par citiem robotiem.

Milzīgs Roborock S7 MaxV Ultra trumpis ir gudrā dokstacija, kas piedāvā ne tikai par 30% ātrāku uzlādi, bet arī dokstacija prot pilnībā iztīrīt robotu. Pēc grīdas uzkopšanas robots piebrauc ar nosacīto dibengalu pie doka, tiek ar ūdeni nomazgāta grīdas uzkopšanas lupatiņa un pēc tam tiek arī iztukšota robota putekļu tvertne. Dokstacijā ir trīs nodalījumi – tīrajam ūdenim (lupatiņas mazgāšanai un robota ūdens tvertnītes papildināšanai), netīrajam ūdenim (no lupatiņas izmazgātās šmuces savākšanai) un putekļu konteiners, kurā jāievieto putekļu maisiņu.

Attiecīgi Roborock S7 MaxV Ultra dokstacija ir pamatīga izmēra, bet tā paceļ robotu no zemes, lai tas ar mitro lupatiņu nebojātu grīdas segumu. Dokstacijas aizmugurē ir glīti paslēpts elektrības vads.

Pats Roborock S7 MaxV Ultra robots ir negaidīti smags, bet šis smagums nodrošina tā piespiešanu pie grīdas un attiecīgi labāku putekļu savākšanu un arī mitro uzkopšanu. Robotam ir LiDAR sensors un arī kamera, kas nodrošina uzlabotu šķēršļu atpazīšanu un izvairīšanos no tiem. Roborock S7 MaxV Ultra spēj savā ceļā atpazīt nomestas čības, elektrības vadus, suņu un kaķu kakas, galdu kājas un citus šķēršļus, kas tiek atzīmēti digitālajā kartē viedierīču lietotnē.

Roborock S7 MaxV Ultra apakšā ir mitrās uzkopšanas lupatiņa un tikai no silikona lāpstiņām veidota lielā, rotējošā birste. Neiztrūkstoši te ir arī sānu ūsu birste, kas arī veidota no silikona. Robota komplektā neatradīsi ne jaunu lupatiņu, nedz arī kādu no birstēm. Komplektā ir tikai vēl viens putekļu maisiņš dokstacijai.

Silikona birstes ir ērtas, tajās neieķeras mati, kādu matu jau tās uztin ap savām asītēm, bet neko dikti daudz. Mati ap asītēm būs jātīra biežāk, nekā ūdens maiņa dokstacijā vai putekļu maisiņa maiņa.

Lietotne

Roborock S7 MaxV Ultra iestatāms neticami vienkārši, turklāt nevienā solī nebija vispār nekādu aizķeršanos. Uz paša robota nāk uzlīmēts QR kods, kas aizved uz Roborock lietotnes ielādi Play veikalā, nākas izveidot savu lietotāja kontu, bet šī prasība ir loģiska, jo Roborock S7 MaxV Ultra paredzēts izmantošanai kopā ar lietotni. Robotu pat varēsi aktivizēt, atrodoties ārpus mājas. Atliek vien Roborock S7 MaxV Ultra savienot ar mājas Wi-Fi, uzgaidīt, līdz tiek nosinhronizēti dati un palaist to pirmajā skrējienā pa māju.

Roborock S7 MaxV Ultra uzreiz veic programmatūras atjaunināšanu, lietotne vēsta, ka tas aizņems 5 līdz 10 minūtes, bet robots atjaunināja sevi aptuveni divu minūšu laikā. Uzreiz arī vari uzsākt Roborock S7 MaxV Ultra lietošanu, jo tas jau rūpnīcā ir uzlādēts līdz 50%.

Lietotne ļauj jau uzreiz iestatīt četrus dažādus sūkšanas jaudas režīmus, attiecīgi mainās arī Roborock S7 MaxV Ultra darbības ilgums un nedaudz arī skaļums. Tur pat iespējams norādīt mitrās uzkopšanas laikā izmantoto ūdens daudzumu, kas tiek padots uz lupatiņu.

Pēc pirmā brauciena pa mājokli Roborock S7 MaxV Ultra izveido karti, kurā robots pats atzīmē istabas, sadalot mājokli zonās. Vari pats izvērtēt robota samērīto, apvienot zona vai sadalīt mājokli vēl sīkākā zonējumā. Jau nākamajā reizē varēsi Roborock S7 MaxV Ultra sūtīt tikai uz bērnistabu vai virtuvi, bet retāk izmantotās platības šajā reizē netīrīt.

Neliels Roborock S7 MaxV Ultra  triks ir spēja ar kameru atšķirt traucējošos objektus telpā. Cik redzēju Roborock S7 MaxV Ultra izmēģināšana laikā, tad robots atpazīst izmētātus apavus, vadus un rotaļlietas (katram objektam ir sava ikoniņa), tas viss tik atzīmēts izveidotajā kartē, bet robots šos šķēršļus apbrauc bez pūlēm. Tā kā Roborock S7 MaxV Ultra ir visai pārliecināts par savu spēju neiepīties vados, tad tas pie vadiem brauc klāt visai tuvu, kas, protams, ir labi tīrībai.

Roborock S7 MaxV Ultra ļauj manuāli vadīt sevi no lietotnes (aiztures gandrīz nav), vari pat iespējot filmēšanu ar video attēlošanu lietotnē reālā laikā, lai redzētu, kas mājoklī notiek. Tāpat pastāv iespēja ar Roborock S7 MaxV Ultra starpniecību pasveicināt mājiniekus ar balss zvanu. Mājinieki varēs atbildēt, jo robotam ir arī mikrofons.

Kopumā Roborock S7 MaxV Ultra pavadošā lietotne darbojās perfekti, viss ir saprotams, nekas nav vairākkārt jāapstiprina, nav nekādi tizlu vai sarežģītu iespēju, lietotne neuzmācas ar niekiem, kas varētu traucēt ātru robota izmantošanu. Pastāv iespēja iestatīt dažādus tīrīšanas laikus un laikus, kad robots nedarīs neko, lai nepamodinātu mājiniekus.

Uzkopšana

Manuprāt, Roborock S7 MaxV Ultra beidzot ir robotu putekļu sūcējs, kas mājokli spēj uzturēt lieliskā tīrības pakāpē, bet tāpat bez īstena putekļu sūcēja neiztikt, jo robots neuzkops plauktus, tas var netikt zem zemākiem skapjiem, zem radiatoriem. Pēc oficiālajiem datiem Roborock S7 MaxV Ultra ir 9.6 cm augsts, bet man mājoklī atradās tikai viena vieta, kur tas netika klāt – zem visai zema radiatora, kam pie viena sāna piestumts klāt biezs paklājs.

Robots savos braucienos pa māju ir tik precīzs, ka kartē tiek atzīmētas pat krēslu kājas – tu vari izskaitīt, ka mājas biroja krēslam ir piecas, nevis sešas kājas. Roborock S7 MaxV Ultra ļoti labi pārvar biezu paklāju veidotos pakāpienus, bet ar plāniem paklājiem tas var nedraudzēties. Manā dzīvesvietā tas atrada vienu paklāju, zem kura robotam izdevās regulāri nedaudz pabraukt apakšā, bet tas ir lēts un plāns paklājs. Kad Roborock S7 MaxV Ultra uzbrauc uz paklāja, tiek aktivizēta agresīvāka sūkšana, kas arī ir patīkams nieks.

Sūkšanas jauda ir pilnīgi pietiekama arī otrajā sūkšanas režīmā, nav pat jāpāriet uz diviem jaudīgākajiem režīmiem. Pieļauju, ka te lielu lomu spēlē birstes. Roborock S7 MaxV Ultra spēj iztīrīt gandrīz visus stūrus, tas prot apbraukt ap krēslu kājām, palīst zem skapjiem un tam problēmas nesagādā arī pat tik sīki priekšmeti kā durvju atdures.

Mitrā uzkopšana ir patīkams nieciņš, turklāt Roborock S7 MaxV Ultra nav pēc uzkopšanas nekas jāņem nost vai jāmazgā lupatiņu ar rokām, to visu paveic dokstacija. Atliek reizi nedēļā izliet ārā netīro ūdeni un papildināt tīrā ūdens tvertni dokstacijai.

Nobeigumā

Roborock S7 MaxV Ultra ir perfekts partneris grīdu uzkopšanā. Tas izsūc un uzmazgā, kā arī robotu nenākas katru reizi pieskatīt un tīrīt pēc uzkopšanas. Protams, trepes, plauktus un mašīnas salonu Roborock S7 MaxV Ultra netīrīs.

Paliels mīnuss ir Roborock S7 MaxV Ultra cena, bet visādi citādi šis ir jau nākamās pakāpes uzkopšanas robots, kas tiek galā ar šķēršļiem un sevis sakopšanu. Robots darbojas tikai 2.4 GHz Wi-Fi tīklā, kā arī varētu iztikt bez video straumēšanas uz lietotni, kas tikai sadārdzina robotu.

Robots māju uztur lieliskā tīrībā, Roborock S7 MaxV Ultra nekādi nav jāapkalpo pēc katras uzkopšanas reizes. Atliek vien ik pa laikam nomainīt ūdeņus tvertnēs. Šis robots arī nemaitās koka vai mīkstā seguma grīdas, jo tas neatstāj mitrās uzkopšanas lupatiņu grīdas tuvumā.

CATL investēs 7,3 miljardus eiro bateriju rūpnīcas celtniecībā Ungārijā

Ķīniešu elektroauto bateriju ražotājs CATL vienojies ar Ungārijas valdību par bateriju rūpnīcas celtniecību šajā Eiropas valstī. Kopējās projekta investīcijas būs 7,3 miljardi eiro, bet ražošanas apjoms milzīgs – plānots, ka šajā rūpnīcā gada laikā saražos baterijas ar kopējo ietilpību 100 GWh.

Rūpnīca plānota netālu no Debrecenas pilsētas, tai kļūstot par CATL otro bateriju rūpnīcu Eiropā – pirmā ir Vācijā. Rūpnīca aizņems 221 hektāru zemes speciālā industriālajā parkā pilsētas pievārtē, apgādājot autoražotājus gan ar atsevišķām bateriju šūnām, gan gataviem moduļiem.

“Nešaubāmies, ka mūsu gaidāmā rūpnīca Ungārijā ļaus palielināt uzņēmuma konkurētspēju vienlaikus labāk apgādājot mūsu klientus Eiropā un veicinot pāreju uz elektroauto šajā pasaules daļā. Šis projekts būs nozīmīgs solis CATL starptautiskajā attīstībā, kā arī liels solis mūsu centienos cilvēci virzīt dabai draudzīgākas pārvietošanās virzienā,” saka CATL vadītājs Robins Zengs.

Ķīniešu ražotājs ļoti intensīvi strādā pie paplašināšanās visā pasaulē – jau vairākus mēnešus tiek runāts par CATL rūpnīcu Ziemeļamerikā. Tur investīcijas plānotas 5 miljardu apmērā, taču pagaidām šie plāni iepauzēti pēc ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Ķīnas valdība bija ļoti neapmierināta ar šādu ASV amatpersonas vizīti, jo Ķīna Taivānu uzskata par savas teritorijas sastāvdaļu.

Cilvēku drošības apdraudējuma dēļ Norvēģijā iemidzina valzirgu

Iemidzināta Norvēģijas galvaspilsētas Oslo apkaimē dzīvojošā valzirgu mātīte Freija. Varas iestādes lēmumu pamato ar bažām par cilvēku drošību, savukārt dabas draugi atgādina, ka visbiežāk paši cilvēki pakļāva sevi riskam, pietuvojoties pārāk tuvu dzīvniekam.

Izlasīju, lasu, lasīšu #220 (01.08-14.08)

Izlasīju:

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Noklausījos:

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet. Beyond the Frontier #3)

Lasu:

Salman Rushdie – Quichotte

Klausos:

Patrick O’Brian – H.M.S. Surprise (Aubrey & Maturin #3)

Patrick O’Brian – The Mauritius Command (Aubrey & Maturin #4)

Lasīšu:

Deon Meyer – Seven Days (Benny Griessel #3)

Klausīšos:

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Zem sliekšņa

vara bungas: Atcerēsimies šo datumu. Telegram kanāls Nezigarj, kas ir gandrīz oficiāls kremļa “bačoks” vango “pilsonisko pretošanos” LV, turklāt bruņotā formā. Šis pats kanāls “paredzēja” notikumus Olenivkā mēnesi pirms notika azoviešu noslepkavošana.

5.panta zemslieksnis, kā to varēja paredzēt un arī tika paredzēts. Btw, ja uzmanīgi lasām Ostina vakar teikto, tad no tā izriet, ka partneri metīsies palīgā, ja ” the sovereign territory of Latvia is questioned or challenged, we’re gonna be here”. Tātad iekšējie nemieri bez separātisma lozungiem un acinājumiem pievienoties RU/BY, ir tas baļķēns, kuru jātur mums pašiem. Būs daudz infras ko sargāt, bez VMD neiztikt, arī mob.rezerve noderētu, ja tā mums būtu.

vēl

«Negribu, lai mani uzlūko kā tūristu.» Ārzemnieki pandēmijas laikā nav zaudējuši interesi par latviešu valodas apguvi

Ārzemnieki pandēmijas laikā nav zaudējuši interesi par latviešu valodas apguvi, secina Latvijas Universitātes vasaras skolas rīkotāji. Ik gadu latviešu valodas un kultūras apguves kursos piedalās audzēkņi no tādām valstīm kā Brazīlija, Kanāda, Austrālija, ASV, Indonēzija, Spānija, Polija. Pēdējos gados īpaši liela interese ir no Japānas studentiem. Vasaras skolas dalībnieki ir gan dažādu augstskolu studenti un pasniedzēji, gan entuziasti un diasporas pārstāvji.

Spilgts citāts: kad būs miers starp tautām

Anna Brigadere “Dzelzs dūrē”:

“Miers starp tautām! Cik jauki tas skan! Bet kad tas būs? Varbūt tikai tad, kad katra tauta paliks savās etnografiskās robežās, iztikdama ar sevi un neiekārodama citas tautas zemi un mantu.”

«Re:Check»: Kuri deputāti šai Saeimā saņēmuši lielākās kompensācijas?

Papildus algai Saeimas deputātiem kompensē dzīvojamo telpu īri un transportu. Saskaitījām, kuri politiķi četros gados saņēmuši visvairāk, – un pajautājām, kā varēja tik daudz iztērēt pandēmijā, kad Saeima strādāja attālināti un pie vēlētājiem braukt nedrīkstēja. No dažu deputātu atbildēm izriet, ka viņi par šiem tēriņiem sabiedrībai atskaitīties neuzskata par vajadzīgu.

Astronomi ir noskaidrojuši, kad saule mirs

Astronomi ir noskaidrojuši, kad saule mirs

Saules spilgtuma palielināšanās notiek reizi miljardā gadu, un nākamais šāds cikls padarīs Zemi neapdzīvojamu.

Eiropas Kosmosa aģentūras astronomi Gaia Milky Way projekta ietvaros ir kartējuši Saules dzīvi.

Gaia galvenā misija ir Piena ceļa kartēšana. Astronomi seko zvaigžņu stāvoklim un kustībai debesīs, vienlaikus veicot detalizētus novērojumus par katras zvaigznes spilgtumu un spektrālo klasifikāciju. Šīs vērtības var izmantot, lai noteiktu tādus faktorus kā zvaigžņu ķīmiskais sastāvs un temperatūra, ko var izmantot, lai novērtētu zvaigznes vecumu. Zvaigznes masa ar gadiem paliek nemainīga, bet temperatūra mainās. Šī vērtība ir atkarīga no kodolsintēzes, kas notiek zvaigžņu kodolā, un palielinās, zvaigznei tuvojoties nāvei.

Saule ir klasificēta kā dzeltenais punduris, apmēram 4,57 miljardus gadu vecs un tās virsmas temperatūra ir 5772 Kelvini. Astronomi ir pētījuši līdzīgas zvaigznes ar zemu temperatūru no 3000 līdz 10 000 kelviniem. Šādas zvaigznes mēdz būt mazākas un dzīvo ilgāk.

Noteikuši Saulei līdzīgākās zvaigznes, astronomi aprēķināja tās nāves laiku. Saules temperatūra maksimumu sasniegs aptuveni 8 miljardu gadu vecumā, pēc tam 10 līdz 11 miljardu gadu vecumā tā pārvērtīsies par sarkano milzu zvaigzni.

Laikam ejot, Saule savus iekšējos ūdeņraža krājumus sintēzes procesā lēnām pārvērš hēlijā, galvenokārt procesā, ko sauc par protonu/protonu ķēdes reakciju. Brīdī, kad būs izmantots viss pieejamais ūdeņradis, tas būs Saules beigu sākums. Tomēr mums par laimi, tas nenotiks vēl ļoti ilgi.

Pēc astronomu domām, Saules spilgtums ik pēc miljarda gadu palielinās par aptuveni 10%. Tas arī paaugstina zvaigznes un līdz ar to arī Zemes temperatūru – šādas izmaiņas padarīs mūsu planētu neapdzīvojamu.

Pirmdien svelme turpināsies, taču iespējams arī lietus

Nākamās nedēļas pirmajā dienā svelme Latvijā turpināsies, taču vietām iespējams lokāls lietus un varbūt pat negaiss, prognozē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.

Samsung uzskata, ka salokāmie viedtālruņi trīs gados apdzīs Galaxy S modeļus

Samsung paši uzskata, ka lokano ekrānu viedtālruņi tikai tagad sāk uzņemt apgriezienus. Sagaidāms, ka lokano ekrānu viedtālruņi tuvāko trīs gadu laikā pārdošanas apjomu ziņā panāks un pat apsteigs Samsung pašu izloloto Galaxy S sēriju.

Vēl 2021. gadā Samsung piegādājis 10 miljonus Fold un Flip sērijas viedtālruņus, bet jau 2025. gadā ražotājs cer, ka vismaz puse no pārdotajiem flagmaņiem būs lokano ekrānu viedtālruņi. Gan jau mājas tirgos Korejā lokano ekrānu viedtālruņi arī iemantos šādu pircēju cieņu, bet pārējā pasaule var būt nedaudz konservatīvāka, ja lokano ekrānu viedtālruņi nekļūs izturīgāki.

Samsung prezentē “Galaxy Flip4” un “Galaxy Fold4” tālruņus, kā arī “Buds2 Pro” austiņas

Counterpoint analītiķi uzskata, ka 2022. gadā tiks piegādāti aptuveni 16 miljoni lokano ekrānu viedtālruņu, bet jau 2023. gadā to skaits sasniegs 26 miljonus. Analītiķi lēš, ka pagājušajā gadā Samsung izdevās pārdot 7.1 miljonu Flip 3 un Fold 3 lokano ekrānu viedtālruņu, kamēr šogad Fold 4 un Flip 4 sasniegs vismaz 9 miljonus piegādātu viedtālruņu.

Samsung, Huawei, Oppo un Xiaomi ir lielākie vārdi lokano ekrānu viedtālruņu tirgū, bet tikai Samsung var uzskatīt par plaši pārstāvētu ārpus Āzijas.

dating a taller woman reddit

Make a Free Online Dating Site Profile. Ad Create an Online Dating Profile for Free.

0971306e2957a57d78118d1ea4b9f234.jpg
Tall Women Are Men Attracted Or Intimidated Tall Women Tall Girl Fashion Outfits Tall Women Fashion

Hes 55 and his ex-wife.

b963ba9f53df96ea4f667b604de7ab59.jpg

. To be honest it can be such a buzzkill to answer that question to women. Another person doesnt think its so different than dating foot shorter than him. Ad Singles on Paid Sites are Also on POF.

Try any site 100 free. Im fun to be with. Dating Taller Women Reddit Beur Fm Rencontre Site De Rencontre Pour Ado 71 Promi Single Frauen 2014 Flirten Wie Wie Flirten Verliebte Frauen Rencontres Montauban.

Hes 55 and she was 62. This guy is married to a woman a couple of inches taller than him. Only Pay When You Want More Features.

Start Matching and Chatting with Like-minded Singles Immediately. When it comes to online dating my least favorite question to answer is about my height. I am a 5 foot 7 male.

Like and subscribe if you want to see more videos like thisFrom rAsk_Men. Dating Taller Women Reddit. Find Quality Singles in Your Area and Start Dating.

Comment down below your thoughts and advice. 100s of Potential Matches Upon Signup. Below are the best gay dating sites and apps on the market as tested and rated by Dating A Taller Woman Reddit our dating experts.

The websites below were selected as the top choices for gay men seeking bi or gay singles for relationships casual hookups and more. On average no at her height and yes. This Reddit user dated a woman almost a foot taller than him.

Dating Taller Women Reddit - If you are looking for someone you can have fun with then our service is the best place for you. Dating Taller Women Reddit. Join the 3 million Active Users Online and Start Browsing Profiles Now.

Apparently the guy photographer cared more than the couple did. Dating Taller Women Reddit Single Frau Und Kinderwunsch Celle Bekanntschaften Mountainbike Singletrail Tirol Dates Francais Wie Flirten Reife Männer Renee Zellweger Dating History. Dating Taller Women Reddit - If you are looking for someone you can have fun with then our service is the best place for you.

Ad Local Like-minded Mature Singles. Why Pay - Join Free Today.

258b41d9fd75055a1a04be0d3680a98f.jpg
Pin On Makenzie Vega

81385da0416cc12c5a6e36593bf94e11.gif
Pin By Beth On Marvel Stan Lee Marvel Heroes Marvel Movies

c13aed3176327719e657259677e5ece6.jpg
She Is Tall But Her Sister Is Even Taller By Zaratustraelsabio On Deviantart Fit Women Tall Women Tall Girl

2439f48b3ed964990b42dc3d8f4f843d.jpg
Tall Alessandra Ambrosio Towering Short Assistant2 By Tallgirlfan On Deviantart

5c72a746294cc6eb93e4d6cfcfea9d5b.jpg
The Hypocrisy Of Women Not Wanting To Date Short Men Aba On Heightism Youtube Funny Pictures For Kids Funny Pictures Can T Stop Laughing Man Vs

1681dd559fccc7101d89c17f2a591c75.jpg
195cm Anastasia And 180cm Lucky Guy By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Girl Short Guy Tall Women Taller Girlfriend

56f1523f33988c0d6494b3782337efbe.jpg
The Height Difference Between Camila Cabello And Shawn Mendes Is Truly Amusing To See

9be555400575d98f5dfb0aabb1f507f7.jpg
Spotted This At A Bar Last Night Tall Girl Proble By Zaratustraelsabio Tall Women Tall Girl Short Guy Tall Girl

9a4d76815e4504f948d801d42c4c1bb2.jpg
Smooch 3 By Jacktheplow Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

02faf469d7a3f5b387ff661200440463.jpg
Skywarrior21 User Profile Deviantart

e9d2430e43063c9ee86a6894e329472e.jpg
42 Fresh Pics Packed To The Brim With Cool Tall Women Fashion Tall Girl Tall Girl Short Guy

e88c5296461ab7533f2a678cd9443e87.jpg
Pin Page

8cad4ba7cffbbc6ba456b12393f0155c.jpg
Women Give Short Shrift To Any Chap Under 6ft Two Thirds Of Women Consider Taller Men Sexier Than Their Smaller Rivals

95f26debc2b8df50bcd0ae64fa99614b.jpg
Why Shorter Men Should Go After Taller Women Tall Women Women Sophie Dahl

b963ba9f53df96ea4f667b604de7ab59.jpg
53 Female Celebrities Who Ve Been With Shorter Men Celebrities Female Cameron Diaz Cameron Diaz Pregnant

31f3d09c645cbc3071553bf74f86e609.jpg
199cm Leah By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Women Women Tall Girl Short Guy

cb7245ed1c6023b1ce3214b83ef080b9.jpg
Tall Girl Tiny Husband Beach By Lowerrider Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

28d487b538b983068f13a02ef4671231.png
Pin By Bznslady On Petite Women Wwe Raw Women Tall Girl Petite Women

2d603819ce08c9104ada8831ec266f73.jpg
Spotted This At A Bar Last Night Tall Girl Proble By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

Uz Prāgu pēc Metronoma: Hļebova - Prāga

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē? Te nu teikšu, ka kopumā Rīgā Dabas muzejs ir iespaidīgāks un modernāks nekā Lodzā (pilsētu izmēri ir visai līdzīgi), ar plašāku eksponātu daudzumu. Koncepts gan, protams, līdzīgs - daudz dažādu izbāzeņu, reizēm ar mazliet jūtamu “crap taxidermy” piesitienu. Lielākā atšķirība ir tajā, ka Lodzā ir uzsvars uz kopbildēm, ja tā varētu teikt - proti, inscenētām peizāžām ar daudziem un dažādiem zvēriem vienā kopskatā. Jurģis, kā jau viņa pierasts, muzejā ārdījās, tai skaitā vienu reizi nokrita un pārsita lūpu, kamēr Esterei bija gana interesanti. Vienlaikus spilgtākā atmiņā no muzeja viņai tāpat palika vizīte tualetē. Kas attiecas uz Jurģi un viņa uzvedību, pēc šī ceļojuma bija doma, ka varētu uztaisīt apkopojumu “pieci grūtākie mirkļi ceļojumā ar bērnu” (jo būtu daudz uz šo pretendējošu epizožu). Atceros, ka ceļojumos ar mazāka izmēra Esteri bija tā, ka katrā nākamajā braucienā bija sajūta - ir kļuvis vieglāk, bērns vairāk kaut ko saprot, kaut ko vairāk var izdarīt. Tad nu jāsaka - ar Jurģi pagaidām nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē kļūs vieglāk, pilnīgi cits temperaments un palaidnības līmenis. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot, ka šajā aprakstā atkal un atkal būs atkāpes par to, ka Jurģis nav uzvedies gluži ideāli. Taču es neesmu Instablogeris, kura dzīve ir perfekta kā Doktora Suleimana Prandeša ēteriskās eļļas (tikai šonedēļ ar kodu #2KSHA_DIRSHANA 20% atlaide!), tāpēc varu arī sūdzēties un gausties. Lodzas Dabas muzejs arī bija tā vieta, kur mēs sastapām Esteres iepriekšējā vakarā piesaukto vilku, patiesībā pat vairākus, tiesa, izbāztā veidā. Toties pēc tam nākamajā dienā, kad Esterei jautājām, kur mēs bijām redzējuši vilku, ilgu pārdomu rezultātā viņas atbilde bija: tualetē. Pēc muzeja bērni nonāca turpat netālu esošā rotaļu laukumā, bet es aizgāju līdz mašīnai, lai pagarinātu stāvvietas termiņu - gribējās vēl kaut ko pilsētā redzēt, nevis uzreiz doties tālāk. Droši varu teikt, ka šis bija pareizs lēmums - Lodza izrādījās patīkama un interesanta pilsēta, īpaši atmiņā paliekoši ir daudzās vietās novēroti lieli gleznojumi uz brandmūriem, kas būtu tā viena lieta, ko es atcerētos no šīs pilsētas, ja man būtu tieši viens atmiņas slots. Vēl bija diezgan jauka pusgājēju iela (proti, autosatiksme tajā ir ierobežota, bet ne pilnīgi slēgta) ar poļu kino klasiķu zvaigžņu aleju. Patiesībā gan par Lodzu ir jāzina vēl viens ļoti būtisks fakts - tieši šajā pilsētā savas spožās gaitas leģionāra statusā aizvadīja kādreizējais Latvijas izlases futbolists un tagadējais manas mīļākās futbola komandas treneris Jurijs Žigajevs. Jā, tieši Lodzas Widzew sastāvā Žigajevs divu gadu laikā piedalījās piecās spēlēs Polijas ekstraklasē. Diemžēl mēs Lodzā nepārbaudījām, vai, izdzirdot vārdu “Lotišsko”, jebkurš vietējais uzreiz pretī atbildēs: “Žigajev - gol!” Turpat Lodzā ieēdām pusdienas kādā Taizemes ieskrietuvē, kur laikam mazliet sanāca pārpratums ar pasūtījumu, kā rezultātā bijām ne tikai pārēdušies, bet vēl vienu ēdiena porciju nācās paņemt līdzi kastītē, kā rezultātā Marinai bija jau gatavas arī vakariņas. Kārtīgi izdzīvojušies pa Lodzu, kāpām auto, lai brauktu tālāk. Ceļa mērķis mums bija vairāk vai mazāk Vroclava (reāli gan sanāca, ka pašā Vroclavā mēs tā arī nemaz nenokļuvām), reālāk - kempings. Kempinga novietojums patiesībā arī noteica to, kālab mēs neaizbraucām uz Vroclavu, proti, tas atradās aiz pilsētas. Te nu jāatzīst, ka manā līdzšinējā pieredzē šis ir uzskatāms par vienu no dīvainākajiem kempingiem. Tas gan ne tuvu nevar cerēt uz vietu sarakstā “10 dīvainākās nakšņošanas pieredzes” (eh, vajadzētu saņemties tādu uzrakstīt), bet pēc kempingu standartiem tā nudien nebija norma. Pirmais aizdomīgais faktors bija tāds, ka ilgstoši mūsu maršruts sakrita ar norādēm uz Vroclavas lidostu, un beigās izrādījās, ka kempings patiešām atrodas tai ļoti tuvu. Tomēr īpaši savdabīga bija pati iebraukšana kempingā - proti, sajūtu līmenī drīzāk šķita, ka mēs braucam iekšā kaut kādas būvniecības firmas teritorijā, kura, iespējams, atrodas pamestā bijušā lidostas daļā. Ja tā saucamā kempinga teritorijā mēs nebūtu ieraudzījuši vienu lielu (visticamākais - butaforisku) telti, būtu liels risks, ka mēs šeit nemaz nebūtu palikuši, atzīstot kempingu par pazudušu. Arī tad, kad viss liecināja, ka vieta ir pareizā, atrast kempinga personālu nebija triviāls uzdevums, jo nekādas administrācijas ēkas tur nebija. Patiesībā arī citu atpūtnieku tur nebija, ja neskaita hosteļa tipa namiņu, kurā šobrīd, šķiet, mitinās bēgļi no Ukrainas. Viena šāda ukraiņu sieviete beigās tad manā rīcībā deva savu dēlu, kurš mani aizgādāja līdz “kempinga” teritorijā esošai privātmājai, kuras saimniece tad arī izrādījās īstā atbildīgā persona. Patiesībā gan kempings bija itin foršs - ar daudz labāku dušas/tualetes telpu nekā šādā vietā to varētu sagaidīt, un ļoti minimālu cilvēku daudzumu. Nē, kaut kāda dzīvība tur uzradās - ne pārāk tālu no mums bariņš vīriešu, kuri, domājams, strādāja celtniecībā, rīkoja tusiņu pie grila ar mūziku un alu. Mazliet satraucāmies, vai viņu ballīte neievilksies līdz vēlai naktij un netraucēs mums gulēt, tomēr beigās izrādījās, ka tieši mēs bijām tie, kas ilgāk turpināja dzīvoties pa āru, kamēr tā sauktie ballētāji jau sen bija nozuduši. No rīta aizgāju paskriet turpa pa lidostas apkārtni, kā jau tas pieņemts ceļojumos, noskrēju vienu stundiņu, un uz manu atgriešanās laiku arī pārējie bija pamodušies. Te vērts piebilst, ka šajā braucienā izteikti darbojās princips, ka visi modās uz to laiku, kad es atgriezos no skrējiena, neatkarīgi no tā, cikos es biju sācis un beidzis skrējienu. Turpat kaut kur netālu no mūsu nakšņošanas vietas sameklējām kaut ko brokastīm līdzīgu (tā man vismaz šķiet, kaut kā nekas specifisks atmiņā palicis nav), un turpinājām ceļu. It kā bija doma, ka varētu tomēr izmest līkumu līdz Vroclavai, bet beigās izdomājām - ai, nevajag. Tuvojoties Čehijas robežai, es atcerējos par vietu, kurā bija būts pirmajā eirotripā ar auto pirms teju piecpadsmit gadiem, un šķita, ka tur būtu vērts atgriezties arī tagad. Runa ir par Ardšpahas - Teplices klintīm, ļoti savdabīgu smilšakmens klinšu veidojumu. Lai nokļūtu šajā vietā, nācās griezties nost no lielajiem ceļiem un Čehijā iebraukt pa kaut ko tādu, ko vispār tikai ar piespiešanos varētu nosaukt par robežpunktu. Stilīgākā vieta bija pati robeža, kur faktiski ieslīdējām pa šauru reni, tik šauru, ka Marina pat kāpa ārā no auto, lai pārliecināties, vai mēs tur vispār varam tikt cauri. Šķiet, ka kravas auto šis robežpārejas punkts nav pieejams. Arī vispār ceļš līdz klinšu masīvam bija baudāms acīm un aizraujošs ar bagātīgu līkumu un augšā - lejā piedāvājumu. Vienlaikus, Esterei par to bija dziļi nospļauties un viņa izvēlējās šajā laikā nosnausties. Atmiņās no iepriekšējās vizītes man bija palicis, ka šīs klintis ir diezgan attīstīts un populārs tūrisma objekts, un aizvadītie piecpadsmit gadi šo jautājumu ir tikai virzījuši uz priekšu. Plaša stāvvieta, pilna ar automašīnām, itin droši vēstīja, ka vieni mēs šajā dabas objektā nebūsim. Vienlaikus, ar visu tūristiskumu, parka personāls izrādījās angļu valodā nerunājošs, tāpēc instrukcijas par to, kur tieši šeit ir iespējams aiziet ar bērnu ratiņiem, saņēmām vācu valodā. Vienlaikus, kas attiecas uz pieejamību ar ratiem, šī vieta mani patīkami pārsteidza, tik detalizētu atmiņu man nebija, bet izrādījās, ka ir itin liels loks, ko var veikt bez trepju izmantošanas. Galvenā šī dabas parka iezīme ir tāda, ka pirmajās minūtēs tev ir mute vaļā par iespaidīgajiem stabu veida objektiem, kuri sastopami tavā ceļā, taču tad tu ieej aizā starp šādām klintīm un saproti, ka visas iepriekš uzņemtās fotogrāfijas bijušas bezjēdzīgas, jo īstā iespaidīgā zona ir sākusies tagad. Un tad tevi vairs sevišķi nesatrauc tas, cik apkārt ir cilvēku, jo - sasodīts, šī ir viena no stilīgākajām vietām Eiropā, kur man ir nācies pabūt, un pārsteidzoši, ka ārpus Čehijas par tādas eksistenci nojauš vien retais. Protams, ka mēs tomēr izmantojām iespēju vismaz mazliet atkāpties no bērniem draudzīgā maršruta, devāmies vienā punktā augšā pa kāpnēm līdz ūdenskritumam. Te nu jāsaka - pats ūdenskritums nekas tik ļoti grandiozs nebija, interesantāk bija līdz tam aiziet (augšā, šķiet, Jurģis uzkāpa pats) un apziņa, ka neesam pavisam padevušies slinkumam. Maršruta turpinājums zināmā mērā atkārtoja jau iepriekš piesaukto 2007. gada eirotripu, jo par nākamos pieturvietu izvēlējāmies pilsētu Hradec Kralove. Vienlaikus tas arī ir loģiskākais veids, kādā doties uz Prāgu, līdz ar to nekādu sevišķu pārsteigumu šajā izvēlē nav. Atšķirība vienīgi bija tajā, ka iepriekšējā reizē pilsētu faktiski nemaz neredzēju, jo tajā piestājām priekšpilsētā, meklējot brīvpieejas WiFi. Par laimi šādi laiki ir tālā pagātnē, tālab tagad varu pilnīgi oficiāli atzīmēt Hradec Kralove apskatīto Čehijas pilsētu sarakstā, nevis tikai izlikties, ka tajā esmu bijis. Vienlaikus jāatzīst, ka nekā tik ļoti fenomenāla šajā pilsētā nav. Atmiņā paliekošākā detaļa droši vien būs pilsētas centrālais laukums, kuru dramatiski izkropļo atļauja tajā novietot automašīnas. Šis ir viens no tiem aspektiem, kurā Čehijai vēl ir nopietna vieta izaugsmei - izbojāt patiešām skaistas vietas, pārbāžot tās ar mašīnām. Kas vēl? Arhitektūras ziņā pilsēta ir ok, bet nekā šokējoši izcila te nav, tad jau drīzāk vērts atzīmēt, ka pilsētai cauri kļūst viena no ievērojamākajām Eiropas upēm - Elba, kura zināma arī ar simetrisko frāzi “able i was ere i saw elba”. Tiesa, esot pilsētā, es pat nepiefiksēju, kas tā tāda par upi, kuru šķērsojām ceļā uz pilsētas centru. Turpat pilsētas centrā ieturējām maltīti visai simpātiskā pastas iestādē ar milzīgu bērnu rotaļu istabu, no kuras pēc tam bija diezgan grūti izķeksēt ārā mūsu jauniešus. Šeit izmantoju iespēju ar viesmīli sarunāties savā visai ierobežotajā čehu valodā, bet galveno mērķi sasniegt izdevās - mani saprata un nevienā brīdī saruna netika pārvirzīta uz angļu valodu. Vienlaikus ir apņēmība uz nākamo vizīti šajā valstī mazliet uzlabot valodas zināšanas, lai es būtu kaut ko spējīgs pateikt arī sarežģītākās situācijās nekā: “Man, lūdzu šī veida makaronus un apelsīnu sulu”. Tad nu atlika vairs tikai pēdējais aptuveni stundu ilgs brauciens līdz mūsu ceļojuma pamata mērķim - Prāgai. Bija laiki, kad Čehijas galvaspilsēta bija mana visbiežāk apmeklētā pilsēta Centrāleiropā, taču tagad tajā nebija būts visai sen, līdz ar to bija arī sava interese apskatīties - kas mainījies, kas saskan ar manām atmiņām, un cik vispār ir to atmiņu. Patiesībā gan šajā konkrētajā vakarā īsto Prāgu mums vēl nebija lemts redzēt - tik vien kā aizbraukt uz kempingu, kurš juridiski gan atrodas Prāgas teritoriālajās robežās, bet līdz 1974. gadam šis apvidus bija patstāvīgs ciemats ar nosaukumu Dolni Počernice (jeb Kalnu Kazene). Arī sajūtu līmenī, tur iebraucot, šķita, ka tas ir ciemats un nevis daļa no lielpilsētas. Atšķirībā no visiem citiem šī ceļojuma kempingiem, Prāgas naktsmājas (ja kempingu var saukt par naktsmājām) biju noskatījis un pat rezervējis jau savlaicīgi. Citādi, kas to lai zina, vēl izrādīsies, ka viss pilns. Un šis patiešām bija foršs kempings - tajā pat bija atsevišķas dušas ģimenēm ar bērniem, kā arī divi baseini - viens lielāks un viens, kas piemērots tādiem jauniešiem kā mūsējie, kuri vēl nemāk peldēt. Mazliet jautrības gan mums kempingā bija - tā recepcijas darba laiks bija īpaši tizls, šķiet, ka līdz trijiem dienā, bet mēs, protams, ka ieradāmies kaut kad vakarpusē. Pozitīvi, ka kempinga teritorijā bija restorāns, kurš, protams, vēl strādāja. Aizgāju tur apvaicāties, kā mums būt, saņēmu atbildi - uzslejiet telti kaut kur, no rīta recepcijā visu sarunāsiet. Labi, lai tā būtu, izvēlējāmies vietu un uzslējām telti. Zeme gan tur bija stipri cieta, nevarēja iedzīt mietiņus, bet kāds vācietis no kempera atnāca un aizdeva savu āmuru. Principā jau loģiski - ja tev tuvumā kempingā gadīsies kāds vācietis, viņam būs līdz viss iespējamais ekipējums. Ne vienmēr gan viņš ar tevi tā brīvprātīgi dalīsies, bet šaubu nav, ka kemperos braucošie vācieši ņem līdzi visu iespējamo un neiespējamo. Jautājums: kur te jautrība? Jau vakara gaitā, kad devos garām kempinga recepcijas ēkai, pie tās durvīm ieraudzīju vairākas pielīmētas aploksnes. Kā izrādījās, tur bija informācija cilvēkiem ar rezervāciju, tai skaitā - norādīts, kurā vietā katram jāpaliek. Protams, gluži pareizajā vietā mēs nebijām apmetušies. Taču veselais saprāts teica priekšā, ka čehi nav vācieši un šādu “noziegumu” mums piedos, tāpēc neko nepārkrāmējām. Un šis bija pareizs lēmums. Vēl vakarā abi bērni paviesojās baseinā. Estere, protams, mierīgāk, Jurģis, protams, dauzonīgāk, bet laimīgi bija abi, un tāpat laimīgi bijām mēs, kad varējām likties gulēt. Un tad jau nākamajā dienā varējām domāt par Prāgas iepazīšanu, bet tas - nākamreiz. Labā ziņa: šī nākamā reize nebūs pēc mēneša, jo šobrīd man ir intensīvais aprakstu saraušanas grafiks, kad iepriekšējā ceļojuma apraksts jāfinišē pirms nākamā sākuma. P.S. Ceru, ka kaut kad saņemšos pievienot arī bildes. Pagaidām - sausais teksta bļāķis.