Kopš gada sākuma uzkrājies gana pieredzes, lai kopā ar iepriekš zināmiem apstākļiem varētu atzīt, ka potēšana Latvijā, visticamāk, nespēs uzveikt Ķīnas vīrusu. Tam ir divēji cēloņi: epidēmioloģiski un kultūretniski.
Epidēmioloģiski ir skaidrs, ka potēšana, kaut palīdz, tomēr nav ne vienīgais, ne efektīvākais solis pretī iespējai atgriezties dzīves ritmā, kāds bija pirms pandēmijas. Oficiālā covid19.gov.lv mājaslapa gan joprojām melo, dezinformē un apmiglo prātu:
Sīkāk nekavēšos pie “drošas iespējas” un tam, vai meli un dezinformācija vienā mājaslapas vietā vairo uzticību rakstītam citās sadaļās. Ķeršos vērsim pie lietas — kādi ir valstu panākumi, izmantojot dažādus cīņas līdzekļus.
Potēšanas ziņā visvairāk daudzināta Izraēla. Bet! Vēl šobrīd, četrus mēnešus pēc potēšanas sākuma, Izraēlā pilnībā potēti mazāk nekā 60% iedzīvotāju, un tas ir zem kollektīvās immūnitātes sliekšņa. Jā, saslimstība rūk, taču pusceļš līdz uzvarai sasniegts tikai aprīļa beigās un — pieņemot, ka Izraēla turpinās kā līdz šim — līdz pilnīgai uzvarai vēl pāris mēnešu. Vēl var salīdzināt, piemēram, Latvijas panākumus sērgas izskaušanā pērn pavasaŗa cēlienā bez potēšanas un šogad ar potēšanu.
Varbūt par vārdiem uzskatāmāk ir grafiks. Konkrēti, cik strauji pēc virsotnes rūk saslimstība — Latvijā šogad kopš 10. janvāŗa virsotnes, Latvijā pērn pēc 1. aprīļa virsotnes, Izraēlā šogad pēc 17. janvāŗa virsotnes, Austrālijā pērn pēc 4. augusta virsotnes, Jaunzēlandē pērn pēc 5. aprīļa virsotnes un Melnkalnē pērn pēc 6. aprīļa virsotnes:
Salīdzinot dažādu cīņas veidu efektīvitāti, nav svarīgi, cik augsta saslimstība, bet tas, cik strauji rūk, tātad līniju stāvums. Redzams, ka izbazūnētai Izraēlas potēšanai patiesībā ir aptuveni tikpat viduvēji panākumi, cik bez potēšanas Austrālijai vai Latvijai pērn ar visu muļļāšanos pavasaŗa cēlienā.
Sānsolis ārpus raksta temata: Austrālijas un Latvijas panākumi bija līdzīgi līdz brīdim, kad tika nonākts uz sērgas izskaušanas sliekšņa. Tai brīdī veselības polītikas noteicēju lēmums atšķīrās: Austrālijā izlēma, ka labāk dzīvot bez sērgas; Latvijā izlēma, ka epidēmija jāatjauno. Iznākumā Latvijā šogad bojā gājis pusotrs tūkstotis cilvēku, kuŗi būtu varējuši dzīvot gadiem un gadu desmitiem, savukārt Austrālijā ar daudzkārt lielāku iedzīvotāju skaitu — viens vienīgs nelaimīgais.
Atgriežoties pie dažādu valstu dažādos veidos gūtiem panākumiem: Jaunzēlande un Melnkalne bez potēšanas rīkojušās daudz efektīvāk nekā Izraēla. Un tas nav viss: ir valsts, ko neieliku, jo tā grafikā tikai īsi pazibētu. Taivana. Valsts, kas uzreiz saprata, ka labāk dzīvot bez Ķīnas vīrusa. Kas tāpēc ne brīdi nav centusies sadzīvot ar sērgu, un kam tāpēc augstākā saslimstības virsotne ir zemāk par 1 no miljona.
Un cik sekmīgi rīkojušies Latvijas oficiālie veselības sargi šogad (tātad bez Ilzes)? Skatieties grafikā un domājiet paši, kā pieklājīgiem vārdiem to nosaukt.
Turklāt Latvijas veselības polītikas noteicēji vismaz divējādi papildus parūpējušies, lai potēšana nespētu uzveikt Ķīnas vīrusu. Pirmkārt, izlēmuši, ka jāļauj ievazāt un pēc ievazāšanas jāļauj izvazāt pa visu valsti lipīgākus Ķīnas vīrusa celmus. Lēmums sekmīgi izpildīts, iznākumā kollektīvās immūnitātes slieksnis līdz 4. maijam pacelts vēl grūtāk sasniedzamos augstumos, nekā bija 18. novembrī.
Otrkārt, muļļāšanās ar potēšanu un pienācīga necīnīšanās pret sērgu ir tāda, ka pošu iedarbība varētu beigties drīzāk nekā epidēmija (Izraēlā otrādi). Protams, neviens neliedz maziem meža dīvainīšiem maksāt divreiz vai trīsreiz par to, ko var iegūt, maksājot vienreiz. Turklāt — vai epidēmijas uzturēšana līdz laikam, kad pošu iedarbība vājinās, zināmā mērā nelīdzinās nepietiekamai antibiotiku došanai pret baktēriju infekciju? Un vai tam nevarētu būt sekas, kas zināmā mērā līdzinātos antibiotiku rezistencei?
Tagad par kultūretniskiem cēloņiem. Vienkāršības pēc citēšu, ko gada sākumā rakstīju kādam cilvēkam, kas šobrīd iesaistīts potēšanas lietās (par kultūretniskiem faktoriem pēdējais punkts):
Diemžēl slimības īpašību un Latvijas iedzīvotāju sastāva dēļ visai apšaubāms, vai potēšana kļūs dievs no mašīnas, kas izdarīs to, ko nespēj līdzšinējā kļūdainā Latvijas stratēģija:
Tā arī ir. Uzskatei par to, kā iebraucēji svešā zemā ir agresīvāki pret savu veselību pat bez Kremļa propagandas, var ielikt neeiropiešu deputātu īpatsvaru Briseles rajonos un potēšanas panākumus:
Vēl viens piemērs pavisam tuvu Latvijai — potēto īpatsvars Igaunijā, konkrētāk, Tallinas rajonos, Harju apriņķī ap Tallinu un Austrumviru apriņķī pie Krievijas robežas:
Tagad apskatāmies vietas, kur potējušies <20% iedzīvotāju. Lasnamē 25,8% igauņu (mātes valoda 2011. gada beigās, tautskaites dati), Mārdu 21,6%, Narva-Jēsū 13,4%, Kohtla-Jervē 12,1%, Narvā 2,3%, Sillamē 2,2%. Jā, starp citu, kāpēc nav pieejams potēto skaits pa Latvijas pašvaldībām?
Visai iespējams, ka drīz pošu krājumu kļūs vairāk nekā gribētāju potēties. Visai iespējams, ka veselības polītikas noteicēji attiecībā uz šo neatbilstību rīkosies, piešķiŗot potētiem priekšrocības. Visai iespējams, ka priekšrocības ietvers ļaušanu potētiem cilvēkiem epidēmijas laikā čupoties. Un tas vairs ne visai iespējams, bet pliki bioloģiski iedarbinās turboselekciju tādiem sērgas paveidiem, kas būs visizturīgākie pret potēm. Ar neparedzamām sekām.
Kaut gan varētu apvienot Jaunzēlandes parauga ierobežojumus ar potēšanu, lai kāda tā ir, un tādējādi panākt vēl straujāku saslimstības kritumu nekā grafikā Jaunzēlandei. Ja Daugavas tilti slēgti, sabiedriskais nekursē un uz ceļiem kontrolpunkti, tad vienalga, kādi Kremļa kuranti tev galvā skan — necik tālu un necik daudziem tu savu klepu un šķavas neaiznesīsi. Sākot pienācīgi rīkoties šobrīd, vēl var pagūt jāņus svinēt ar nulli saslimušiem dienā.
