Raimonds K. iz
Kazhes blogs
(kazhe.lv) - Šodien, 01:42,
14 klikšķi
Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.
Dienas pirmās daļas galvenais notikums un galvenais plāna punkts bija vizīte Prāgas zoodārzā. Biļetes uz to bijām saņēmuši dāvanā no Anitas un Raita un, pirms ieradāmies pie zoodārza, nenojautām, cik ļoti vērtīga bija šī dāvana ne tikai materiālā ziņā. Bija dzirdēts, ka šis ir ļoti liels, iespaidīgs un populārs zoodārzs, tāpēc mērķtiecīgi uz to devāmies darba dienā, kad vajadzētu būt mazākam cilvēku skaitam.
Būtisks mūsu uzturēšanās Prāgā elements bija mašīnas atstāšana kempingā komplektā ar aktīvu sabiedriskā transporta izmantošanu. Lai ar šo jautājumu nebūtu lieka čakara, izmantoju iespēju kempinga recepcijā apgādāties ar dažām 24 stundu biļetēm, kas ļāva pēc sirds patikas izmantot visdažādākos transporta līdzekļus. Patiesībā gan itin labi Prāgā var iztikt arī ar parastām laika biļetēm, jo 40 kronas (aptuveni 1.6 EUR) vērtā 90 minūšu biļete normālos apstākļos būs pietiekama, lai tu aizbrauktu no viena Prāgas gala līdz otram, pa ceļam pāris reizes pārsēžoties citā transporta līdzeklī. Arī līdz zoodārzam, kurš galīgi nebija tuvu kempingam, mēs nokļuvām gana operatīvi, lielākais iešanas gabals (mazliet virs kilometra) bija no kempinga līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, tālāk jau viss bija ļoti vienkārši.
Zoodārzs mūs pārsteidza ar cilvēku masām. It kā viss bija mums par labu - darba diena, relatīvi agrs rīts, bet tāpat pie kasēm jau bija milzīgas rindas. Labi, ka mums bija iepriekš sagādātas biļetes, un varējām šīm rindām iet garām tā, it kā tā vispār nebūtu mūsu problēma. Un patiesībā - nebija jau arī. Jāatzīst, ka līdz galam nesapratām, vai nebijām uztrāpījušies uz kādu ekskursiju dienu Čehijas skolās, vai arī tādi pūļi ir šī zoodārza ikdiena, līdz ar to arī radās jautājums: kas dienas laikā apēd vairāk - zoodārza iemītnieki vai apmeklētāji? Un atbilde - gan jau ka apmeklētāji, lai arī zoodārzā ir sastopam arī visai pamatīga izmēra dzīvnieki, kuriem ar šniceli un kartupeļiem frī būtu daudz par īsu.
<img src="/images/praha/praha1.jpg" title="Ķengurs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Runājot par zoodārziem, tā ir viena no vidēm, kurās itin nopietnas pārmaiņas notikušas mūsu dzīves laikā, mainoties izpratnei par to, kādi ir labi apstākļi dzīvnieku turēšanai, un kādi - ne visai. Arī Rīgas zoodārzā situācija šajā ziņā ir gājusi uz labo pusi, bet līdz Prāgas līmenim mums vēl ir daudz kur augt. Turklāt Prāgas zoodārza gadījumā jāatzīst, ka arī tā teritorija ir milzīga. Tīri salīdzinājumam: Prāgas zoodārza platība ir 58 hektāri, kamēr Rīgas - 16.4. Kas attiecas uz dzīvnieku skaitu, salīdzinājums, protams, ir relatīvs, jo desmit vardes neatsver vienu ziloni, bet te atšķirība ir mazāka: pret 5000 pret 3270 (dati gan nav gluži no viena gada, bet kopēo tendenci tas droši vien atspoguļo), kas man vismaz rada sajūtu, ka kvadrātmetru uz vienu dzīvnieku Prāgā ir vairāk.
<img src="/images/praha/praha2.jpg" title="Ēdam" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha3.jpg" title="Žirafe" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Prāgas zoodārzā dzīvnieku piedāvājums ir plašs, daudzveidīgs un brīžiem - arī visai ekskluzīvs. Man laikam lielākais prieks par no pakaļpuses redzētu Tasmānijas velnu (kurš gan gulēja un nebija šajā ziņā sevišķi aizraujošs, bet pats šī zvēra redzēšanas fakts man šķita foršs). Vēl tur, protams, ir ziloņi, žirafes, orangutāni, bišķi pingvīni, lauvas un citi lielie kaķveidīgie, un tā tālāk. Cilvēkiem, kam patīk apmeklēt kvalitatīvus zoodārzus, šo noteikti varu rekomendēt. Karstā dienā (un šī bija ļoti karsta diena) gan tā apmeklējums var būt izaicinošs, jo zoodārza daļa atrodas kalnā, kurā nākas vien kāpt augšā (ir pieejams arī pacēlājs pēc kalnu slēpošanas parauga, bet, protams, ne jau ar mūsu bērniem tas būtu lietojams). Visu zoodārzu mēs neapskatījām, lai gan pavadījām tur, manuprāt, savas piecas stundas.
<img src="/images/praha/praha4.jpg" title="Zilonis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha5.jpg" title="Ronis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha6.jpg" title="AMPPN" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Tā, dzīvojoties pa zoodārzu, bija aizritējusi gana liela dienas daļa, lai muma būtu laiks apskatīties, kas labs notiek Metronome festivālā. Festivāls, kā izrādījās, risinājās relatīvi netālu no zoodārza, tāpēc pārbauciens tā virzienā nebija ilgs. Tiesa, nekas tur vēl sācies nebija, tik vien kā dabūjām aproces un tad devāmies uzmeklēt kādu vietu ēnā, kur palaiskoties pirms sāksies koncerti. Par vakaru bija zināms, ka uz galveno tā mākslinieku - Niku Keivu - paliks Marina, taču dienas cēlienā arī es ar bērniem (kā bija domāts) varētu piedalīties. Īsti gan pēc plāniem viss neizdevās, jo, kamēr mēs koku paēnī malkojām turpat netālu nopirktos dzērienus, Estere ņēma un aizmiga, turklāt - pavisam neilgi pirms pirmā koncerta sākuma. Tad nu izlēmām, ka uz šo pirmo koncertu aiziešu es viens, bet pēc tam ar bērniem braukšu uz kempingu, bet Marina ies uz koncertiem. Tā arī izdarījām.
<img src="/images/praha/praha7.jpg" title="Guļ" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Šī gada festivāla programmu simboliski ievadīja grupa no Ukrainas - Go_A. Šī būtu īstā situācija piebilst, ka gan Čehijā, gan Polijā ukraiņu šobrīd ir ļoti daudz un ka ikdienas līmenī tu ļoti labi jūti, ka attiecībā uz bēgļu atbalstu šajās valstīs viss cilvēku galvās ir kārtībā. Ukrainas karogus šajās valstīs tu redzēsi ne retāk kā Rīgā, taču komplektā ar to nenāks vates uz sienām savilkti Z burti. Tomēr atgriezīšos pie koncerta. Kas tas tāds - Go_A, es sevišķi labi iepriekš nezināju, un arī pēc koncerta man nav bijis sevišķas vēlmes vairāk iepazīt šo grupu. Vienlaikus koncertā - bija visnotaļ labi. Grupas spēlētais mūzikas stils - electrofolk - nav gluži mans iecienītākais, bet šajā vietā un šajā laikā tas bija vietā. Arī grupas solistes ne pārāk veiklā komunikācija ar skatītājiem šajos apstākļos iederējās. Beigās biju gana izlēkājies. Balsi izkliedzis gan nebiju, jo atšķirībā no daudzajiem ukraiņiem man apkārt, ar dziesmu tekstiem pazīstams nebiju. Kvalitatīvākā koncerta daļa bija beigās, kad notika skatītāju skrējiens pa pļavu, sadodoties rokās. Nepavisam ne moshpit, bet tāpat gana atraktīvi. Starp citu, grupas dalībnieks Ihor Didenchuk šogad “Kalush Orchestra” sastāvā kļuva par Eirovīzijas uzvarētāju. Kad koncerts beidzās, devos no festivāla teritorijas laukā, Estere bija jau pamodusies, un tad nu ņēmu bērnus un ar viņiem kopā devos atpakaļ uz kempingu.
Par Marinas vakaru varu pastāstīt vien to, ka tas bija labs, kamēr manējais - mazliet sarežģītāks. Kempingā mēs nokļuvām bez sevišķām grūtībām, bet ne izcili labi izgāja ar vakariņām. Proti, devāmies uz jau piesaukto ēstuvi kempinga teritorijā. Kad man atnestā ēdienkarte izrādījās esam čehu valodā, tas mani sākotnēji sevišķi nesatrauca, bet bažas radīja, ka manas ne izcilās vietējās valodas zināšanas liecināja, ka neviena ēdiena bez gaļas tur nebija. Par šo noziņoju viesmīlei, kura uzskatīja, ka problēmu varēs atrisināt, pasniedzot man anglisku ēdienkarti. Bet tā gluži nebija - skaidrāka teksta saprašana bezgaļas piedāvājumu nemainīja. Gribēju jau doties ar abiem jauniešiem prom, taču viesmīle mani mierināja - dienas zupa esot zirņu biezzupa, tajā gaļas nav. Nu, labi, kaut kur iet tālāk (un nezinot, kādi ir citi varianti mūsu miestā) negribējās, paņēmu šo zupu, bet bērniem - Cēzara salātus ar vistu. Kad ēdiens ieradās, atklājās, ka biezzupa varbūt patiešām bija bez gaļas, tikai pa virsu tai bija uzlikta bekona šķēle. Ģeniāli, ne? Tā kā neesmu principiāls un man vairāk par visu derdzas pagalam nelietderīga ēdiena izniekošana, izzvejoju bekonu ārā un zupu apēdu, bet sajūsmā nebiju. Plus vēl bērni ēda slikti, no Cēzara arī sanāca, ka šie apēda tikai vistu, pārējais atlika man. It kā jau sīkums, bet ne gluži manā gaumē risinājums.
Vakara turpinājumā devāmies uz baseinu, kur Estere dzīvojās patstāvīgi, kamēr Jurģi pastāvīgi turēju pie rokām, jo viņš jau nelaistu garām iespēju ar seju iemērkties ūdenī. Tad vakars teltī ar pasaciņām un salīdzinoši viegli gulēt noliktiem bērniem. Gan jau, ka biju cerējis pēc viņu nolikšanas gulēt vēl mazliet palasīt grāmatu, bet no tā prognozējami nekas nesanāca. Tad jau ieradās arī Marina, un tā “Metronome” pirmā diena mums bija noslēgusies.
Nākamā diena izvērtās par vienu no jautrākajām, ja ne pašu jautrāko visā ceļojumā. Sākās gan viss pavisam nevainīgi - ar tradicionālo rīta skrējienu. Tā ietvaros apskrēju apkārt ūdenstilpei ar nosaukumu Kyjsky rybnik, kā arī apmeklēju vienu no netālajām dzelzceļa stacijām Praha-Kyje. Standarta laiks ap stundu, veikti 11 kilometri, tad standarta programma - duša, kaut kā ieēšana un pošanās prom no kempinga.
Šīs dienas plāns bija paviesoties Prāgas centrā, ko paveicām ar standarta kombināciju vilciens + tramvajs. Iegājām Vecpilsētā, un tur aizsākās viens stāsts, kas vēl nav beidzies joprojām. Proti, Marina ar Esteri iegāja kādā suvenīru bodē, kur viņa iegādājās dažus slavenos kurmīšus (jeb Krtek), tobrīd vēl neapzinoties, kāds tieši ir valūtas kurss. Ko lai saka par kurmju cenu? Lielais kurmis (kurš nebūt nebija sevišķi liels) maksāja tik, ka turpmākajās dienās mūsu standarta vērtējums par dažādām precēm vai pakalpojumiem bija “pusdienas četriem ir lētākas par kurmi” vai “ģimenes biļete zoodārzā - lētāka par kurmi”, “kempings - lētāks par kurmi”. Vienvārdsakot, pat negribu zināt, kāda ir šo kurmju cena kilogramā.
<img src="/images/praha/praha8.jpg" title="Centrs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Kamēr meitenes pirka zelta kurmjus, es turpat simts metrus tālāk ieraudzīju atrakciju, kuru biju vēlējies iekļaut šī ceļojuma plānos. Proti, Tērauda figūru galerijai. Muzeja doma ir gaužām vienkārša - tajā apskatāmas dažādas skulptūras, kas darinātas no metāllūžņiem. Ideja pati par sevi nav nekas unikāls - pat Rīgā atrodami daži šāda tipa vides objekti, taču izpildījums te ir gluži citāds. Viss šis koncepts, šķiet, sācies ar domu - kā būtu no šrotā atrodamiem zobratiem un citām plakanām vecām mašīnu detaļām uztaisīt dekoratīvu automašīnu, maksimāli līdzīgu īstai? Aizsākās šis viss Polijā, turpinājās ar ne vien mašīnām, bet arī citām dažādu veidu skulptūrām, un tā nu ir tapušas Tērauda figūru galerijas, kas atrodamas šobrīd trīs Polijas pilsētās, kā arī Prāgā. Foršākā daļa no apmeklētāju (jo īpaši - bērnu) skatu punkta šeit ir tajā, ka visas skulptūras var aptaustīt, visās mašīnās var kāpt iekšā, viss ir robusts un masīvs un pat Jurģis tur neko īsti nevar salauzt.
Patiesībā Jurģis gan lielāko daļu muzeja apmeklējuma nogulēja, bet pēc pamošanās bija samulsis par svešo vietu un uzvedās pārsteidzoši pieklājīgi. Toties Estere muzeju izbaudīja pēc pilnas programmas. Turklāt vēl izrādījās, ka muzejā bija atrodama vēl kāda izklaide bērniem, kas mazliet raisīja nostaļģiju arī mums. Proti, bija tāda lieta kā čehu konstruktori Merkur, ar kuriem (vai to kloniem, neesmu pētījis šo jautājumu rūpīgāk) bija pazīstami arī visi bērni padomijā. Tādas metāla plāksnītes dažādos lielumos un izmēros, komplektā ar skrūvēm un uzgriežņiem, no kurām teorētiski varēja uzbūvēt visdažādākos brīnumus, teju kā no Lego, bet praksē bērnam parastajam (tādam kā man) nekas prātīgs no tā neizdevās. Par labu noteikti nenāca kvalitatīvu instrukciju trūkums, kurās Lego ir izcilnieki. Muzejā bija pieejams arī itin liels daudzums dažādu konstruktora detaļu, no kurām varēja kaut ko izveidot un prognozējami - neko vērtīgu mums uztaisīt nesanāca. Vēl mazliet iepazināmies ar Merkur vēsturi, kā izrādās, deviņdesmitajos gados ražotne izbeidzās, bet tagad jau kādu laiku tiek ražoti “retro konstruktori”, kurus man par pārsteigumu iespējams iegādāties pat Latvijas Interneta veikalos.
<img src="/images/praha/praha9.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha10.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha11.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha12.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Pēc muzeja devāmies turpinājumā pastaigai pa vecpilsētu, paviesojāmies Rātslaukumā un citās obligātās programmas vietās līdz izlēmām, ka vajadzētu apmeklēt arī pili un tai pieguļošās teritorijas, šķērsojām vienu no tiltiem pāri Vltavai, taču tveice nemotivēja kāpt kalnā, tāpēc izmantojām Prāgas tramvaja burvīgās kalnā braukšanas spējas un Hrad sasniedzām bez iesvīšanas.
<img src="/images/praha/praha13.jpg" title="Rātslaukums" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha14.jpg" title="Vltava" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Viena būtiska pārmaiņa kopš manas pēdējās vizītes Prāgā - zonā ap pili mūsdienās iespējams iekļūt tikai pēc iziešanas caur metāla detektoru. Nekādas lielās raizes mums tas neradīja, vienkārši - jauna un mazliet negaidīta pieredze. Mazliet pabāzām degunu Svētā Vita katedrālē, izgājām laukumā pie pils un tad radās doma - varbūt man un Esterei vajadzētu uzkāpt katedrāles tornī? Sacīts, darīts - devāmies augšā pa šaurajām vītņveida kāpnēm. Šajā reizē Esteri noteikti uzslavēšu - 280 pakāpienus garo kāpienu viņa veica ļoti labi, uzkāpuši augšā, bijām daudz svaigāki par vairumu citu torņa apmeklētāju, tai skaitā grupiņu itin labi nosvīdušu latviešu. Novērtējām kvalitatīvo skatu uz Prāgu, un tad devāmies lejā.
<img src="/images/praha/praha15.jpg" title="Katedrāle" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha16.jpg" title="No augšas" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Dzirdējusi, cik ļoti mums tur paticis, arī Marina izlēma uzkāpt tornī. Kamēr viņa tā darīja, Estere un es skraidījām pakaļ Jurģim, kurš bija izdomājis sākt patstāvīgu dzīvi, taču šādu atļauju no mums viņš nesaņēma. Marina arī augšā un lejā tika gana sparīgi, viņa gan nākamajā dienā mazliet par sāpēm kājās sūdzējās.
Tālāk ceļš mūs veda atpakaļ uz vecpilsētu, ko varēja darīt divos veidos - ar tramvaju vai kājām. Tā kā lejā iet (šādā situācijā) ir vieglāk nekā kalnā, šoreiz gājām paši. Šī gājiena laikā pirmo reizi ceļojuma laikā sastapāmies ar lietu, gāzienu nogaidījām zem jumtiņa pie kāda nama durvīm, tad ceļu turpinājām, lai arī pilnībā lietus nebija mitējies. Labā ziņa šajos apstākļos bija, ka Kārļa tilts bija ja ne pilnīgi brīvs no tūristiem, tad vismaz nebūt ne pārbāzts. Bez lietus uz ko šādu cerēt, protams, nevarētu. Kā jau parasti vairākas statujas tika restaurētas un/vai tīrītas, bet Kārļa tiltu jau galvenokārt apmeklē ķeksīša un nevis kā cita pēc.
<img src="/images/praha/praha17.jpg" title="Tilts" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Ar visu lietu (kurš gan ne tuvu nebija dramatisks) savus plānus nemainījām un devāmies uz kādu no tām vietām Prāgā, ko atcerējos vēl kopš savas pirmās vizītes šajā pilsētā 2002. gada Ziemassvētkos. Runa ir par vienu no lielākajām Prāgas grāmatnīcām - četrstāvīgu grāmatu namu Vāclava laukumā, par kuru no pirmās vizītes atcerējos, ka tur bija bagātīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Ko gan es biju piemirsis - ka šis četrstāvu veikals ir tāds, kurā divi no četriem stāviem atrodas pazemē. Veikala iekārtojums arī apliecināja, ka tas nebūt nav jauns - pieejamība dažādām tā daļām ar ratiem galīgi nav laba, un arī orientēties šajā veikalā ir grūti. Tomēr pāris vietējās literatūras pērles angliskā tulkojumā atrast man izdevās, tāpat arī atradām dažas grāmatas par Kurmīti (kuras, atšķirībā no rotaļlietām, bija adekvātā cenā). Pēc kārtīgas šīs grāmatnīcas iepazīšanas sākās dienas jautrākā daļa.
Tieši šīs dienas rītā biju Marinai stāstījis, ka senāku dienu ceļojumi ne pārāk sakarīgas plānošanas dēļ man bieži saistās ar apzīmējumu “papists laiks”. Tad nu var teikt, ka šīs dienas vakarpuse bija papista laika etalons. Sākās viss gan gluži nevainīgi. Proti, mums vajadzēja tik vien, kā no Prāgas centra tikt uz kempingu. Kā jau tas mūsdienās pieņemts, apvaicājāmies Google Maps, kāds būs ātrākais veids tur nokļūt. Kaut kā bijām cerējuši tepat Vāclava laukumā iekāpt metro, bet nē - jāiet uz centrālo dzelzceļa staciju, turklāt ne to, no kuras braucām iepriekš, bet otru (Prāgas centrā netālu viena no otras ir divas stacijas, kuras mēdz būt mūsu virziena galapunkti - Praha-hlavna un Masarika laukums). Aizgājām, tur diezgan daudz dažādu līniju, tai skaitā tālāk braucoši vilcieni, plus vēl sarežģījumi tikt ar ratiem uz perona. Beidzot tur tikām, gribējām jau kāpt vilcienā, bet izrādījās - tas ir pretējais virziens, nebiju ievērojis, ka vienā un tajā pašā minūtē S1 vilcieni dodas abos virzienos. Nu, labi, devāmies atkal pie saraksta, izrādījās, ka nākamais vilciens nebūs sevišķi drīz, plus vēl 15 minūtes kavējas. Nu, labi, vai ir citi varianti? Protams, ka ir - cita vilciena līnija, tad autobuss. Un te nu mācība - nevajag paļauties uz kaut kādiem jauniem, iepriekš nedzirdētiem variantiem, var iebraukt auzās, kā tas gadījās mums.
Sākās viss ar to, ka vilciens mūs aizveda uz pamatīgu nekurieni. Ja tavs maršruts, kurš it kā iet pilsētas ietvaros, ved gar staciju “Zahradní Město” (vieta brīvā dabā, prom no pilsētas), bet tev jābrauc vēl tālāk, tā jau nav laba zīme. Tā nu mēs izkāpām no vilciena vietā, kuras Rīgas ekvivalents būtu, teiksim, Rumbula, un turpat netālu devāmies gaidīt autobusu. Pietura nebija sevišķi iedvesmojoša - tilta malā, bez nojumes un soliņa, tomēr bija arī citi cilvēki, kuri gaidīja autobusu, līdz ar to pavisam bezcerīga situācija nešķita. Mazāk iedvesmojoši bija tas, ka atkal bija sācis līt, tāpēc gaidījām autobusu krūmos. Kad tas beidzot ieradās, kāpām iekšā un jau šķita, ka viss būs labi. Taču visai drīz ievēroju, ka autobusam kā gala pietura norādīts kaut kas ne gluži ar mūsu plāniem sakrītošs. Padomāju - ok, varbūt šis autobuss atceļā brauks pa citu maršrutu un tādējādi aizvedīs mūs “mājās”. Tālab katram gadījumam ievadīju atkal Googlē jaunu maršruta pieprasījumu - no šī maršruta galapunkta uz mūsu kempingu, ar atiešanas laiku tagad. Un bac - nekādas miņas par šī numura autobusu, paredzama ilga gaidīšana un sarežģīta loģistika. Atrast vairs liecības, ka būtu pastāvējis sākotnējais piedāvājums, ar nebija iespējams.
Rezultātā izkāpām no autobusa mēs kaut kādā it kā lielākā vietā, bet tāpat - stipri šaubīgā, ātrus variantus transportam nekas nepiedāvāja, mums abiem telefoni teju beigti, līdz ar to navigācija arī tūlīt pazudīs, Esterei šausmīgi vajag čurāt, joprojām līst. Ļoti iedvesmojoši. Man jau sākās panika, rezultātā telefonu pārņēma Marina un atrada kaut kādu variantu - desmit minūtes iešanas, tad vēl viens stipri dīvains autobuss, kurš gan brauks līdz kempingam. Iesviedām ratos Esteri, kura šajā brīdī galīgi nebija skrējēja, es paņēmu rokās Jurģi, un maucām uz kārtējo pieturu. Tur tiešām pēc kāda laika ieradās autobuss un ar šaušalīgu līkumu mūs aizgādāja uz kempingu. Precīzu patērēto laika daudzumu nepiefiksēju, bet šķiet, ka ceļš no Vāclava laukuma līdz kempingam mums bija prasījis aptuveni trīs stundas. Ja tas nav papists laiks, tad es nezinu, kas ir papists laiks!
Ar to gan visa vakara jautrība vēl nebija beigusies. Atstāju ģimeni kempingā, bet pats devos atkal uz centru - priekšā bija vakars festivālā un Beck uzstāšanās. Jau ceļā uz staciju sākās pamatīgs lietus, bet tobrīd tas mani vēl neuztrauca. Šajā reizē vismaz man paveicās ar vilcienu - nācās mazliet uzskriet, toties nemaz nenācās gaidīt. Tad ātra iekāpšana tramvajā un jau ap 21:30 biju festivāla teritorijā (nekas, ka sākotnēji biju domājis tur būt jau pusseptiņos!). Līdz Beck vēl laiks, aizgāju apskatīties uz vietējo grupu “Tata bojs”, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet koncerts bija riktīgi foršs. Nu jau gan bija simtprocentīgs negaiss un zibeņošana, festivāla teritorija pludoja, bet kas par to. Kad beidzās “Tata”, laiks iet uz “Beck”. Kādu laiku pamīņājos, jau būdams sasniedzis simtprocentīgu slapjuma līmeni, taču noteiktajā laikā (22:30) uz skatuves iznāca nevis Beck, bet gan festivāla organizētāju pārstāvji, lai paziņotu, ka dabas stihijas dēļ koncerta sākums kavēsies. Šķiet, ka solīja precīzāku informāciju pēc 20 minūtēm. Precīzi gan nesapratu, jo paziņojums bija ļoti garš un čehu valodā. Vēl kādu brīdi tur pastāvēju, tad devos meklēt, vai neatradīsies kāda nojume. Protams, ne es viens tāds, līdz ar to nojume neatradās. Un tad kaut kādā brīdī man uznāca sajūta - nav vērts. Esmu totāli slapjš, pēdējais vilciens uz mūsu pāķiem no centra ir pusvienos, pat ja koncerts sāksies vienpadsmitos (un diez vai tik ātri tas notiks), tad jau pēc 45 minūtēm man būs jādodas prom (jo vēl jau jātiek līdz centrālajai stacijai), un tad - vai tas viss ir tā vērts? Būtu man Beck mīļāks mūziķis, gan jau es viņu sagaidītu jebkādā lietū, uz kempingu brauktu ar taksi (vai no rīta, un tad samierinātos, ka nākamo dienu būšu zombijs ar bērniem, kuri labi izgulējušies), bet nekāds dižais fans neesmu, un tā visa rezultātā izlēmu doties vien uz kempingu jau tagad. Ja kas - beigās Beck koncertu bija nospēlējis (kā lasīju internetos - ļoti labu), sācies tas bija ar stundas aizkavēšanos.
Tas neatbilstu šīs dienas garam, ja turpmākais viss būtu vienkārši. Aizdevos uz Masarika staciju, no turienes tiešām diezgan drīz gaidāms vilciens, tikai tāds mazliet šaubīgs - ar citu galapunktu nekā iepriekšējie, virziens gan pareizais. Bet bažas - vai tas piestāj visās pieturās? Gan jau, ka būtu piestājis, bet noraustījos, un izkāpu no vilciena stacijā, par kuru bija zināms, ka tur tas gan pieturēs. Biju domājis - gan jau līdz kempingam aiziešu. Tad apskatījos kartē (stacijā, jo telefons izlādējies). Nu jā - kaut kas tuvu desmit kilometriem. Un bez kartes. Nebūs. Bet nekas - pēc stundas vēl viens vilciens, nu jau gan pēdējais. Ārā, protams, joprojām gāza lietus. Notusēju vienatnē stundu stacijā (ļoti aizraujoši pavadīts laiks), tad beidzot atnāca vilciens, kas mani nogādāja līdz kempingam.
Teltī mani sagaidīja patīkams pārsteigums - pamatīgā negaisa apstākļos tajā mazliet pilēja. Labi vismaz, ka mana guļvieta neatradās zem pilēšanas epicentra, līdz ar to izgulēties bija iespējams. Kā uzzinājām jau no rīta, vakara negaiss bija bijis tik kvalitatīvs, ka upēs bija pamatīgi pacēlies ūdens līmenis un jau bija izziņota plūdu trauksme. Par laimi paši plūdi tomēr nepienāca, tomēr droši varu teikt, ka aizvadītais vakars varbūt nebija pati izcilākā festivāla pieredze manā dzīvē, bet atmiņā paliekošs tas bija gan.
Nevar teikt, ka no rīta nelija lietus, taču salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru laiks bija labs, proti, lija ar pārtraukumiem. Šajā dienā mūsu plāns bija izbraukt ar auto kaut kur ārpus Prāgas, izskatījām, kura no tuvējām pilsētām būtu piemērotāka, bez ļoti nopietnas domāšanas izvēles krita par labu Pilzenei (jeb Plzeņai, kā to sauc čehu valodā). Atbilstoši meteoroloģiskajiem minējumiem, tur šajā dienā bija gaidāms labāks laiks nekā Prāgā (vispār bez lietus), tomēr katram gadījumam paturējām prātā iespēju apmeklēt kādu no pilsētas muzejiem.
Iebraucot Pilzenē, šķita gandrīz neticami, ka vēl nesen bija lijis - silts, saulains, pat mazliet muļķīgi jutāmies, ņemot bērniem līdzi lietus jakas (sev es tādu neņēmu, es jau nu galīgi neesmu no cukura). Aizgājām līdz pilsētas centrālajam laukumam (simpātisks, bet nekā izcila) un turpat blakus bija leļļu muzejs. Jāatzīst, ka šī vieta bija ieinteresējusi mani pašu, nevis tikai to apmeklējām bērnu dēļ, jo šajā reizē runa ir par “puppets” nevis “dolls”. Proti, tās ir vadāmā tipa lelles (laikam jau pareizāks vārds ir marionetes, bet es galīgi neesmu eksperts), ko izmanto teātrī, nevis bārbijas, ar kurām spēlējas mazās bārbijas. Čehijā vispār leļļu teātris ir ļoti izplatīts un attīstīts, un šajā muzejā itin daudz ko var uzzināt gan par leļļu teātra vēsturi, gan arī apskatīt, kā tās lietas darbojas un arī pašam šo to padarbināt.
<img src="/images/praha/praha18.jpg" title="Pilzene" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha19.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Nevar gan teikt, ka šis muzeja apmeklējums bija viegls, jo Jurģis bija ieslēdzis teju maksimālo “es te visu salauzīšu” režīmu. Lielāko smaguma devu gan uzņēmās Marina, kurai viņš biežāk bija rokās, bet arī es tiku pie viņa pieskatīšanas darbiem. Ar visu Jurģa līdzdalību varējām novērtēt, ka muzejs ir interesants, bet bez viņa iesaistīšanās noteikti būtu daudz kvalitatīvāka pieredze. Labākais ir muzeja trešais stāvs, kurā viena puse ir veltīta raustāmām un citādi kustināmām leļļu instalācijām, bet otra - īstam leļļu teātrim, kur tu pats vari iestudēt savas mini ludziņas, izmantojot visdažādāko veidu lelles - sākot ar mazām rokas lellēm un beidzot ar lielām un sarežģītām marionetēm, kuru vadīšanai nepieciešami divi cilvēki. Jurģis gan, protams, ārdījās, bet vismaz ar krteku un viņa draugu zaķīti paspēlējāmies.
<img src="/images/praha/praha20.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha21.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Kad iznācām ārā no muzeja, atklājās kaut kas prognozējams - bija sācies lietus. Vēl kādu līkumu izmetām, bet ilgstoši mērcēties neprasījās, līdz ar to aizgājām uz vēl vienu muzeju, tajā gan iekšā iegāju tikai es ar Esteri, Marina ar Jurģi palika ejā pie muzeja, lai patvertos no lietus. Neesmu drošs, ka šis bija pats perfektākais muzejs, kur iet ar bērnu - alus darītavas muzejs. Vienlaikus, kā gan tu vari pilsētā, kuras vārdā nosaukts viens no populārākajiem alus veidiem, neaiziet uz alus muzeju? Šis gan ir tāds klasisks vecā tipa muzejs - ar ne pārāk radošā veidā izvietotiem vēsturiskiem eksponātiem. Nav tā, ka te nebūtu nekā ievērības cienīga, bet nekas vairāk kā ķeksītis “esmu bijis alus muzejā Pilzenē” te nesanāk.
<img src="/images/praha/praha22.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
<img src="/images/praha/praha23.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/>
Paviesojušies divos muzejos, devāmies uz auto. Ne uzreiz pa taisnāko ceļu, bet salīdzoši operatīvi. Arī lietus pa šo laiku bija pārstājis līt, tā ka gandrīz vai varētu pastaigāt vēl, bet - vajadzēja braukt uz Prāgu, kur vēl bija gaidāma “Metronome” pēdējā diena (pareizāk - vakars).
Atkal jau uz koncertiem devos es, šoreiz ieradies biju būtiski savlaicīgāk, līdz ar to sanāca redzēt vairāk nekā tikai vienu izpildītāju. Uz galvenās skatuves tobrīd darbojās beļģi “Balthazar”, kuri mani galīgi nepārliecināja par to, ka gribu viņus iepazīt labāk, izklausījās pēc “kārtējās rokgrupas ar sievišķīgā balsī dziedošu vīrieti”, tādas ir sastopamas teju visos festivālos, parasti pat vairākas. Cerēju, ka varbūt kaut kas šobrīd notiek uz otrās skatuves, bet nekā - tur tikai notika gatavošanās koncertam, kura sākums bija gaidāms pēc stundas. Tad nu aizgāju uz ēdināšanas zonu, paņēmu alu un veģetāru vrapu. Pēc kāda laiciņa uz tai vietai tuvākās skatuves iznāca reperis vārdā Maniak un viņu pavadošais DJ Wich. Kādu brīdi ar viņiem pavadīju, taču klausīties repu man nepietiekami labi zināmā valodā nav super interesanti, tālab paēdis un padzēries gāju atkal uz citu koncertu, šoreiz gan jau zināmā mērā mērķtiecīgi - lai redzētu “Mig 21 & Orchestr Národního divadla” uzstāšanos. Ja nu būtu kādi jautājumi - tad Mig 21 ir grupa, bet Orchestr Národního divadla - Nacionālā teātra simforniskais orķestris. Interesanti, ka šīs grupas solists Jirži Mahāčeks man pat ir zināms, lai arī mazliet citā ampluā - viņš bija vienā no galvenajām lomām filmā “Samotáři”, par kuru biju safanojies tūkstošgades sākumā (nez, kāda tā man šķistu tagad?). Koncerts bija foršs (par to gan jau arī atsevišķi), bet tad pienāca laiks vakara galvenajiem māksliniekiem - “Underworld”.
Es labprāt būtu teicis, ka par šo kolektīvu fanoju jau kopš deviņdesmitajiem, bet patiesībā - knapi zināju, kas tie tādi ir. Pamata mācība no koncerta - tas bija no tiem, kur ir jādejo. Ja tu stāvi kā stabs, rodas jautājumi - ko es te daru. Ja dejo tā, it kā neviens neskatītos (un neviens uz tevi patiešām neskatās) - labi pavadi laiku. Manā gadījumā gan - tikai tik ilgi labi pavadi laiku, līdz tev jāsteidz uz pēdējo vilcienu.
Biju izlēmis šajā reizē nepaļauties uz sabiedriskā transporta iespējām posmā līdz centram, tā vietā savus trīsarpus kilometrus noskrēju (vajag jau kaut kā to distanci summā vākt, turklāt Prāgas centrā līdz šim skriets nebija), līdz ar to stacijā pat ierados ar zināmu laika rezervi, lai arī drusku iesvīdis. Tad - līdz Dolne Počernice stacijai, atkal skrējiens uz kempingu, duša un gulēt. Nē, vienu piemirsu - pirms gulēt vēl nācās kārtīgi noberzt savas kurpes, jo prognozējami pēc iepriekšējā vakara negaisa festivāla teritorijā bija bijusi viena milzīga dubļu peļķe. Bet tad gan patiešām gulēt. Nezinu, vai bija pagājis gana laika kopš koncerta beigām vai arī skriešana palīdzēja, bet pat ausīs nedžinkstēja, varēja normāli uzreiz aizmigt.
Ar šo arī beidzās mūsu uzturēšanās Prāgā, no rīta sakravājām telti (ērti, protams, bija četras naktis to nepārvietot, bet kaut kā Rīgas virzienā vajadzēja jau doties) un uzņēmām kursu virzienā uz Čehijas Austrumiem. Par to, kur tad mēs tālāk devāmies - nākamajā reizē.
Zigmārs iz
Mani hobiji
(zzzhobi.blogspot.com) - Vakar, 11:43,
8 klikšķi
Tagad vēl ir jāpabeidz vēl viens Zvezda šērmanītis, bet pēc tam taisīšu šo Tamiya ražoto KV-2 tanku.
Modelis tika izdots 2021.gada beigās, bet reāli pie mums (es domāju Eiropā) tas bija pieejams 2022.gadā. Sākumā iznāca KV-1 tanks un uz šī bāzes Tamiya vēlāk izdeva KV-2 tanku. Šis tanks ļoti patīk manam dēlam, laikam torņa dēļ, tāpēc dābūju nopirkt un būs jātaisa :)
Nedaudz par pašu tanku. Kad 1939.gadā krievi sastapās ar labi nocietinātām somu armijas pozīcijām, viņi meklēja variantus, kā uz esošiem KV-1 tankiem uzlikt jaudīgāku lielgabalu. Cik es saprotu, visa apakša palika iepriekšējā, bet tikai tornis tika pārtaisīts, lai tajā varētu ielikt lielo 152mm lielgabalu. Un tā izmēra dēļ arī radās šis pazīstamais tanka torņa izskats.
Tanks tika ražots no 1940 līdz 1941.gadam un uzražoja tikai aptuveni 203-210 vienības (dažādos avotos dažādi dati). Tā kā tanks nebija perfekts, tad ātri tā ražošana tika pārtraukta. Tornis bija ļoti labs mērķis pretiniekam, bruņas bija 75mm un augšpusē tikai 30mm. Tāpat, ja var ticēt rakstītajam, tad tanku lādēt un šaut varēja tikai tad, kad tas stāvēja uz vietas. Citādi bija iespējams, ka detonē lādiņi, notiek eksplozijas. Tādēļ kaujas laukā tas it nemaz nederēja. Tomēr uzražotie tanki nelielā skaitā frontē bija līdz pat 1945.gadam.
Sākumā lielāk daļa tanku bija Baltijas militārajā apgabalā, pēc tam daļa tika nosūtīta uz Kijevas apgabalu. Ir nostāsts, ka pēc Vācijas iebrukuma viens KV-2 Lietuvā esot spējis noturēt pozīcijas 48 stundu garumā, pret vācu pārspēku. Tomēr daudzi tanki tika iznīcināti un daļu vācieši ieguva kā trofejas un izmantoja savā pusē.
Tanks bija 6.95m garš, 3.32m plats un 3.24m augsts. Svars 52 tonnas un komanda sastāvēja no 6 tankistiem. Dzinējs bija 12 cilindru dīzelis ar 600 zirgiem, kas tankam ļāva sasniegt līdz 34km/h. Ar vienu uzpildi darbības radiuss bija līdz 140km (citur minēts, ka līdz 200km, iespējams, tas domāts, ja brauc pa ceļu?). Tankam bruņojumā bija spēcīgais 152mm lielgabals un 2 ložmetējiem.
Instrukcija:
Kā parasti līdzi nāk arī neliels tanka apraksts un krāsojumu paraugs:
Dekāļi jeb uzlīmes:
Mazs skaits caurspīdīgu detaļu, gumijas un tā saucamā trose (es nesaprotu, kādēļ Tamiya spītīgi turas pie šīs troses... kāpēc nevar to plastmasā atliet vai metāla iedot?):
Apakšējā vanna būs jāsaliek no vairākām detaļām. Bet, tā kā tā ir Tamiya, tad domāju, ka problēmu nebūs un saliksies labi:
Ķēdes izskatās identiskas KV-1 modelim:
Riteņi un citas detaļas arī izskatās identiskas:
Tornis gan ir pilnīgi citāds, salīdzinot ar KV-1.
Kā jau Tamiya modeļiem ir pierasts, tad detaļas izskatās ļoti kvalitatīvi atlietas. Kā citi saka, tad pat 80tajos ražots Tamiya modelis būs kvalitatīvāks (domāts detaļu kvalitāte un salikšanas kvalitatē), nekā kāds lētais mūsdienu ražotājs. Bet protams, 80to gadu modelim detalizācija nebūs tāda, kā mūsdienu modeļiem. Vēl nesen skatījos viena vecāka kunga (modeļu fanāts no Austrālijas) video, kurā viņš stāstīja, kāpēc viņš nekad vairs nepirks Tamiya. Viņš atzīst, modeļi ir ļoti kvalitatīvi, viņam patīk. Bet tas neesot priekš viņa, jo pārāk viegli un ātri sanāk salikt. Viņam vajag izaicinājumu - viņš bija ielicis dažus ražotāju modeļus kā piemēru (tur bija Revell un Airfix) ar drausmīgas kvalitātes detaļām, kas visas ir jāslīpē, pēc tam saliekot kopā 10reiz jāmēra un tikai tad var līmēt kopā. Plus vēl tālāk špaktelēšana utt. Tas šim kungam patīk modelēšanas procesā :) Man savukārt patīk, ka var iztikt bez špaktelēšanas, tādēļ Tamiya man patīk.
Kad salikšu, tad būs interesanti salīdzināt ar esošo KV1 tanku. Un šobrīd doma ir, ka mēģināšu uztaisīt kā vācu tanku. Varbūt pat ar ziemas kamuflāžu. Redzēs, vai tas izdosies, jo nebūs viegli to realizēt.
Artis Ābols iz
Kursors.lv
(kursors.lv) - Pirms 43min,
3 klikšķi
Ir redzēti dažādi robotizētie putekļu sūcēji ar un bez speciālām iztīrīšanas dokstacijām, bet Roborock S7 MaxV Ultra šajā jomā ir īpašs – tas spēj sevi pilnībā apkalpot, uzlādēt un iztīrīt bez cilvēka piedalīšanās šajā ne tik patīkamajā procesā. Vienīgais uzdevums, kas gulsies uz lietotāja pleciem, būs ik pa laikam pieliet svaigu ūdeni doka tvertnē un izliet netīro ūdeni no citas tvertnes. Un dažreiz ir jāiztīra lielo birsti no matiem, bet tas ir arī viss.
Sliktā ziņa – par savu slinkošanu nāksies piemaksāt. Roborock S7 MaxV Ultra cena ir ap 1400 eiro, kas ir aptuveni divas reizes vairāk par citiem robotiem, kuri māk no sevis dabūt ārā putekļus ar speciālas dokstacijas palīdzību. Neesam gan iepriekš apskatījuši nevienu robotu, kas arī mazgātu savu lupatiņu un papildinātu ūdens tvertni mitrajai uzkopšanai.
Roborock S7 MaxV Ultra ir arī pāris papildu stiķi, ko šis robots pieprot. Tam ir kamera un iespēja sazināties ar mājiniekiem ar balss zvana palīdzību.
Izskats un uzbūve
Roborock S7 MaxV Ultra piedāvā šādam robotam milzīgu 5100 Pa sūkšanas jaudu, kas ir gandrīz divkārt lielāka par ierastajiem 2500 līdz 3000 Pa, kas redzēti citos robotizētajos putekļu sūcējos. Man gan uzreiz jāsaka, ka visu jaudu neizmantoju, jo tā nav īsti nepieciešama, kā arī tad Roborock S7 MaxV Ultra kļūst neciešami skaļš. Jau otrajā sūkšanas spēka režīmā no četriem tas šķiet skaļāks par citiem robotiem.
Milzīgs Roborock S7 MaxV Ultra trumpis ir gudrā dokstacija, kas piedāvā ne tikai par 30% ātrāku uzlādi, bet arī dokstacija prot pilnībā iztīrīt robotu. Pēc grīdas uzkopšanas robots piebrauc ar nosacīto dibengalu pie doka, tiek ar ūdeni nomazgāta grīdas uzkopšanas lupatiņa un pēc tam tiek arī iztukšota robota putekļu tvertne. Dokstacijā ir trīs nodalījumi – tīrajam ūdenim (lupatiņas mazgāšanai un robota ūdens tvertnītes papildināšanai), netīrajam ūdenim (no lupatiņas izmazgātās šmuces savākšanai) un putekļu konteiners, kurā jāievieto putekļu maisiņu.
Attiecīgi Roborock S7 MaxV Ultra dokstacija ir pamatīga izmēra, bet tā paceļ robotu no zemes, lai tas ar mitro lupatiņu nebojātu grīdas segumu. Dokstacijas aizmugurē ir glīti paslēpts elektrības vads.
Pats Roborock S7 MaxV Ultra robots ir negaidīti smags, bet šis smagums nodrošina tā piespiešanu pie grīdas un attiecīgi labāku putekļu savākšanu un arī mitro uzkopšanu. Robotam ir LiDAR sensors un arī kamera, kas nodrošina uzlabotu šķēršļu atpazīšanu un izvairīšanos no tiem. Roborock S7 MaxV Ultra spēj savā ceļā atpazīt nomestas čības, elektrības vadus, suņu un kaķu kakas, galdu kājas un citus šķēršļus, kas tiek atzīmēti digitālajā kartē viedierīču lietotnē.
Roborock S7 MaxV Ultra apakšā ir mitrās uzkopšanas lupatiņa un tikai no silikona lāpstiņām veidota lielā, rotējošā birste. Neiztrūkstoši te ir arī sānu ūsu birste, kas arī veidota no silikona. Robota komplektā neatradīsi ne jaunu lupatiņu, nedz arī kādu no birstēm. Komplektā ir tikai vēl viens putekļu maisiņš dokstacijai.
Silikona birstes ir ērtas, tajās neieķeras mati, kādu matu jau tās uztin ap savām asītēm, bet neko dikti daudz. Mati ap asītēm būs jātīra biežāk, nekā ūdens maiņa dokstacijā vai putekļu maisiņa maiņa.
Lietotne
Roborock S7 MaxV Ultra iestatāms neticami vienkārši, turklāt nevienā solī nebija vispār nekādu aizķeršanos. Uz paša robota nāk uzlīmēts QR kods, kas aizved uz Roborock lietotnes ielādi Play veikalā, nākas izveidot savu lietotāja kontu, bet šī prasība ir loģiska, jo Roborock S7 MaxV Ultra paredzēts izmantošanai kopā ar lietotni. Robotu pat varēsi aktivizēt, atrodoties ārpus mājas. Atliek vien Roborock S7 MaxV Ultra savienot ar mājas Wi-Fi, uzgaidīt, līdz tiek nosinhronizēti dati un palaist to pirmajā skrējienā pa māju.
Roborock S7 MaxV Ultra uzreiz veic programmatūras atjaunināšanu, lietotne vēsta, ka tas aizņems 5 līdz 10 minūtes, bet robots atjaunināja sevi aptuveni divu minūšu laikā. Uzreiz arī vari uzsākt Roborock S7 MaxV Ultra lietošanu, jo tas jau rūpnīcā ir uzlādēts līdz 50%.
Lietotne ļauj jau uzreiz iestatīt četrus dažādus sūkšanas jaudas režīmus, attiecīgi mainās arī Roborock S7 MaxV Ultra darbības ilgums un nedaudz arī skaļums. Tur pat iespējams norādīt mitrās uzkopšanas laikā izmantoto ūdens daudzumu, kas tiek padots uz lupatiņu.
Pēc pirmā brauciena pa mājokli Roborock S7 MaxV Ultra izveido karti, kurā robots pats atzīmē istabas, sadalot mājokli zonās. Vari pats izvērtēt robota samērīto, apvienot zona vai sadalīt mājokli vēl sīkākā zonējumā. Jau nākamajā reizē varēsi Roborock S7 MaxV Ultra sūtīt tikai uz bērnistabu vai virtuvi, bet retāk izmantotās platības šajā reizē netīrīt.
Neliels Roborock S7 MaxV Ultra triks ir spēja ar kameru atšķirt traucējošos objektus telpā. Cik redzēju Roborock S7 MaxV Ultra izmēģināšana laikā, tad robots atpazīst izmētātus apavus, vadus un rotaļlietas (katram objektam ir sava ikoniņa), tas viss tik atzīmēts izveidotajā kartē, bet robots šos šķēršļus apbrauc bez pūlēm. Tā kā Roborock S7 MaxV Ultra ir visai pārliecināts par savu spēju neiepīties vados, tad tas pie vadiem brauc klāt visai tuvu, kas, protams, ir labi tīrībai.
Roborock S7 MaxV Ultra ļauj manuāli vadīt sevi no lietotnes (aiztures gandrīz nav), vari pat iespējot filmēšanu ar video attēlošanu lietotnē reālā laikā, lai redzētu, kas mājoklī notiek. Tāpat pastāv iespēja ar Roborock S7 MaxV Ultra starpniecību pasveicināt mājiniekus ar balss zvanu. Mājinieki varēs atbildēt, jo robotam ir arī mikrofons.
Kopumā Roborock S7 MaxV Ultra pavadošā lietotne darbojās perfekti, viss ir saprotams, nekas nav vairākkārt jāapstiprina, nav nekādi tizlu vai sarežģītu iespēju, lietotne neuzmācas ar niekiem, kas varētu traucēt ātru robota izmantošanu. Pastāv iespēja iestatīt dažādus tīrīšanas laikus un laikus, kad robots nedarīs neko, lai nepamodinātu mājiniekus.
Uzkopšana
Manuprāt, Roborock S7 MaxV Ultra beidzot ir robotu putekļu sūcējs, kas mājokli spēj uzturēt lieliskā tīrības pakāpē, bet tāpat bez īstena putekļu sūcēja neiztikt, jo robots neuzkops plauktus, tas var netikt zem zemākiem skapjiem, zem radiatoriem. Pēc oficiālajiem datiem Roborock S7 MaxV Ultra ir 9.6 cm augsts, bet man mājoklī atradās tikai viena vieta, kur tas netika klāt – zem visai zema radiatora, kam pie viena sāna piestumts klāt biezs paklājs.
Robots savos braucienos pa māju ir tik precīzs, ka kartē tiek atzīmētas pat krēslu kājas – tu vari izskaitīt, ka mājas biroja krēslam ir piecas, nevis sešas kājas. Roborock S7 MaxV Ultra ļoti labi pārvar biezu paklāju veidotos pakāpienus, bet ar plāniem paklājiem tas var nedraudzēties. Manā dzīvesvietā tas atrada vienu paklāju, zem kura robotam izdevās regulāri nedaudz pabraukt apakšā, bet tas ir lēts un plāns paklājs. Kad Roborock S7 MaxV Ultra uzbrauc uz paklāja, tiek aktivizēta agresīvāka sūkšana, kas arī ir patīkams nieks.
Sūkšanas jauda ir pilnīgi pietiekama arī otrajā sūkšanas režīmā, nav pat jāpāriet uz diviem jaudīgākajiem režīmiem. Pieļauju, ka te lielu lomu spēlē birstes. Roborock S7 MaxV Ultra spēj iztīrīt gandrīz visus stūrus, tas prot apbraukt ap krēslu kājām, palīst zem skapjiem un tam problēmas nesagādā arī pat tik sīki priekšmeti kā durvju atdures.
Mitrā uzkopšana ir patīkams nieciņš, turklāt Roborock S7 MaxV Ultra nav pēc uzkopšanas nekas jāņem nost vai jāmazgā lupatiņu ar rokām, to visu paveic dokstacija. Atliek reizi nedēļā izliet ārā netīro ūdeni un papildināt tīrā ūdens tvertni dokstacijai.
Nobeigumā
Roborock S7 MaxV Ultra ir perfekts partneris grīdu uzkopšanā. Tas izsūc un uzmazgā, kā arī robotu nenākas katru reizi pieskatīt un tīrīt pēc uzkopšanas. Protams, trepes, plauktus un mašīnas salonu Roborock S7 MaxV Ultra netīrīs.
Paliels mīnuss ir Roborock S7 MaxV Ultra cena, bet visādi citādi šis ir jau nākamās pakāpes uzkopšanas robots, kas tiek galā ar šķēršļiem un sevis sakopšanu. Robots darbojas tikai 2.4 GHz Wi-Fi tīklā, kā arī varētu iztikt bez video straumēšanas uz lietotni, kas tikai sadārdzina robotu.
Robots māju uztur lieliskā tīrībā, Roborock S7 MaxV Ultra nekādi nav jāapkalpo pēc katras uzkopšanas reizes. Atliek vien ik pa laikam nomainīt ūdeņus tvertnēs. Šis robots arī nemaitās koka vai mīkstā seguma grīdas, jo tas neatstāj mitrās uzkopšanas lupatiņu grīdas tuvumā.
Raimonds K. iz
Kazhes blogs
(kazhe.lv) - Vakar, 02:23,
23 klikšķi
No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?
Te nu teikšu, ka kopumā Rīgā Dabas muzejs ir iespaidīgāks un modernāks nekā Lodzā (pilsētu izmēri ir visai līdzīgi), ar plašāku eksponātu daudzumu. Koncepts gan, protams, līdzīgs - daudz dažādu izbāzeņu, reizēm ar mazliet jūtamu “crap taxidermy” piesitienu. Lielākā atšķirība ir tajā, ka Lodzā ir uzsvars uz kopbildēm, ja tā varētu teikt - proti, inscenētām peizāžām ar daudziem un dažādiem zvēriem vienā kopskatā. Jurģis, kā jau viņa pierasts, muzejā ārdījās, tai skaitā vienu reizi nokrita un pārsita lūpu, kamēr Esterei bija gana interesanti. Vienlaikus spilgtākā atmiņā no muzeja viņai tāpat palika vizīte tualetē. Kas attiecas uz Jurģi un viņa uzvedību, pēc šī ceļojuma bija doma, ka varētu uztaisīt apkopojumu “pieci grūtākie mirkļi ceļojumā ar bērnu” (jo būtu daudz uz šo pretendējošu epizožu). Atceros, ka ceļojumos ar mazāka izmēra Esteri bija tā, ka katrā nākamajā braucienā bija sajūta - ir kļuvis vieglāk, bērns vairāk kaut ko saprot, kaut ko vairāk var izdarīt. Tad nu jāsaka - ar Jurģi pagaidām nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē kļūs vieglāk, pilnīgi cits temperaments un palaidnības līmenis. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot, ka šajā aprakstā atkal un atkal būs atkāpes par to, ka Jurģis nav uzvedies gluži ideāli. Taču es neesmu Instablogeris, kura dzīve ir perfekta kā Doktora Suleimana Prandeša ēteriskās eļļas (tikai šonedēļ ar kodu #2KSHA_DIRSHANA 20% atlaide!), tāpēc varu arī sūdzēties un gausties.
Lodzas Dabas muzejs arī bija tā vieta, kur mēs sastapām Esteres iepriekšējā vakarā piesaukto vilku, patiesībā pat vairākus, tiesa, izbāztā veidā. Toties pēc tam nākamajā dienā, kad Esterei jautājām, kur mēs bijām redzējuši vilku, ilgu pārdomu rezultātā viņas atbilde bija: tualetē.
Pēc muzeja bērni nonāca turpat netālu esošā rotaļu laukumā, bet es aizgāju līdz mašīnai, lai pagarinātu stāvvietas termiņu - gribējās vēl kaut ko pilsētā redzēt, nevis uzreiz doties tālāk. Droši varu teikt, ka šis bija pareizs lēmums - Lodza izrādījās patīkama un interesanta pilsēta, īpaši atmiņā paliekoši ir daudzās vietās novēroti lieli gleznojumi uz brandmūriem, kas būtu tā viena lieta, ko es atcerētos no šīs pilsētas, ja man būtu tieši viens atmiņas slots. Vēl bija diezgan jauka pusgājēju iela (proti, autosatiksme tajā ir ierobežota, bet ne pilnīgi slēgta) ar poļu kino klasiķu zvaigžņu aleju. Patiesībā gan par Lodzu ir jāzina vēl viens ļoti būtisks fakts - tieši šajā pilsētā savas spožās gaitas leģionāra statusā aizvadīja kādreizējais Latvijas izlases futbolists un tagadējais manas mīļākās futbola komandas treneris Jurijs Žigajevs. Jā, tieši Lodzas Widzew sastāvā Žigajevs divu gadu laikā piedalījās piecās spēlēs Polijas ekstraklasē. Diemžēl mēs Lodzā nepārbaudījām, vai, izdzirdot vārdu “Lotišsko”, jebkurš vietējais uzreiz pretī atbildēs: “Žigajev - gol!”
Turpat Lodzā ieēdām pusdienas kādā Taizemes ieskrietuvē, kur laikam mazliet sanāca pārpratums ar pasūtījumu, kā rezultātā bijām ne tikai pārēdušies, bet vēl vienu ēdiena porciju nācās paņemt līdzi kastītē, kā rezultātā Marinai bija jau gatavas arī vakariņas.
Kārtīgi izdzīvojušies pa Lodzu, kāpām auto, lai brauktu tālāk. Ceļa mērķis mums bija vairāk vai mazāk Vroclava (reāli gan sanāca, ka pašā Vroclavā mēs tā arī nemaz nenokļuvām), reālāk - kempings. Kempinga novietojums patiesībā arī noteica to, kālab mēs neaizbraucām uz Vroclavu, proti, tas atradās aiz pilsētas. Te nu jāatzīst, ka manā līdzšinējā pieredzē šis ir uzskatāms par vienu no dīvainākajiem kempingiem. Tas gan ne tuvu nevar cerēt uz vietu sarakstā “10 dīvainākās nakšņošanas pieredzes” (eh, vajadzētu saņemties tādu uzrakstīt), bet pēc kempingu standartiem tā nudien nebija norma. Pirmais aizdomīgais faktors bija tāds, ka ilgstoši mūsu maršruts sakrita ar norādēm uz Vroclavas lidostu, un beigās izrādījās, ka kempings patiešām atrodas tai ļoti tuvu. Tomēr īpaši savdabīga bija pati iebraukšana kempingā - proti, sajūtu līmenī drīzāk šķita, ka mēs braucam iekšā kaut kādas būvniecības firmas teritorijā, kura, iespējams, atrodas pamestā bijušā lidostas daļā. Ja tā saucamā kempinga teritorijā mēs nebūtu ieraudzījuši vienu lielu (visticamākais - butaforisku) telti, būtu liels risks, ka mēs šeit nemaz nebūtu palikuši, atzīstot kempingu par pazudušu.
Arī tad, kad viss liecināja, ka vieta ir pareizā, atrast kempinga personālu nebija triviāls uzdevums, jo nekādas administrācijas ēkas tur nebija. Patiesībā arī citu atpūtnieku tur nebija, ja neskaita hosteļa tipa namiņu, kurā šobrīd, šķiet, mitinās bēgļi no Ukrainas. Viena šāda ukraiņu sieviete beigās tad manā rīcībā deva savu dēlu, kurš mani aizgādāja līdz “kempinga” teritorijā esošai privātmājai, kuras saimniece tad arī izrādījās īstā atbildīgā persona. Patiesībā gan kempings bija itin foršs - ar daudz labāku dušas/tualetes telpu nekā šādā vietā to varētu sagaidīt, un ļoti minimālu cilvēku daudzumu.
Nē, kaut kāda dzīvība tur uzradās - ne pārāk tālu no mums bariņš vīriešu, kuri, domājams, strādāja celtniecībā, rīkoja tusiņu pie grila ar mūziku un alu. Mazliet satraucāmies, vai viņu ballīte neievilksies līdz vēlai naktij un netraucēs mums gulēt, tomēr beigās izrādījās, ka tieši mēs bijām tie, kas ilgāk turpināja dzīvoties pa āru, kamēr tā sauktie ballētāji jau sen bija nozuduši.
No rīta aizgāju paskriet turpa pa lidostas apkārtni, kā jau tas pieņemts ceļojumos, noskrēju vienu stundiņu, un uz manu atgriešanās laiku arī pārējie bija pamodušies. Te vērts piebilst, ka šajā braucienā izteikti darbojās princips, ka visi modās uz to laiku, kad es atgriezos no skrējiena, neatkarīgi no tā, cikos es biju sācis un beidzis skrējienu. Turpat kaut kur netālu no mūsu nakšņošanas vietas sameklējām kaut ko brokastīm līdzīgu (tā man vismaz šķiet, kaut kā nekas specifisks atmiņā palicis nav), un turpinājām ceļu. It kā bija doma, ka varētu tomēr izmest līkumu līdz Vroclavai, bet beigās izdomājām - ai, nevajag.
Tuvojoties Čehijas robežai, es atcerējos par vietu, kurā bija būts pirmajā eirotripā ar auto pirms teju piecpadsmit gadiem, un šķita, ka tur būtu vērts atgriezties arī tagad. Runa ir par Ardšpahas - Teplices klintīm, ļoti savdabīgu smilšakmens klinšu veidojumu. Lai nokļūtu šajā vietā, nācās griezties nost no lielajiem ceļiem un Čehijā iebraukt pa kaut ko tādu, ko vispār tikai ar piespiešanos varētu nosaukt par robežpunktu. Stilīgākā vieta bija pati robeža, kur faktiski ieslīdējām pa šauru reni, tik šauru, ka Marina pat kāpa ārā no auto, lai pārliecināties, vai mēs tur vispār varam tikt cauri. Šķiet, ka kravas auto šis robežpārejas punkts nav pieejams.
Arī vispār ceļš līdz klinšu masīvam bija baudāms acīm un aizraujošs ar bagātīgu līkumu un augšā - lejā piedāvājumu. Vienlaikus, Esterei par to bija dziļi nospļauties un viņa izvēlējās šajā laikā nosnausties.
Atmiņās no iepriekšējās vizītes man bija palicis, ka šīs klintis ir diezgan attīstīts un populārs tūrisma objekts, un aizvadītie piecpadsmit gadi šo jautājumu ir tikai virzījuši uz priekšu. Plaša stāvvieta, pilna ar automašīnām, itin droši vēstīja, ka vieni mēs šajā dabas objektā nebūsim. Vienlaikus, ar visu tūristiskumu, parka personāls izrādījās angļu valodā nerunājošs, tāpēc instrukcijas par to, kur tieši šeit ir iespējams aiziet ar bērnu ratiņiem, saņēmām vācu valodā. Vienlaikus, kas attiecas uz pieejamību ar ratiem, šī vieta mani patīkami pārsteidza, tik detalizētu atmiņu man nebija, bet izrādījās, ka ir itin liels loks, ko var veikt bez trepju izmantošanas.
Galvenā šī dabas parka iezīme ir tāda, ka pirmajās minūtēs tev ir mute vaļā par iespaidīgajiem stabu veida objektiem, kuri sastopami tavā ceļā, taču tad tu ieej aizā starp šādām klintīm un saproti, ka visas iepriekš uzņemtās fotogrāfijas bijušas bezjēdzīgas, jo īstā iespaidīgā zona ir sākusies tagad. Un tad tevi vairs sevišķi nesatrauc tas, cik apkārt ir cilvēku, jo - sasodīts, šī ir viena no stilīgākajām vietām Eiropā, kur man ir nācies pabūt, un pārsteidzoši, ka ārpus Čehijas par tādas eksistenci nojauš vien retais. Protams, ka mēs tomēr izmantojām iespēju vismaz mazliet atkāpties no bērniem draudzīgā maršruta, devāmies vienā punktā augšā pa kāpnēm līdz ūdenskritumam. Te nu jāsaka - pats ūdenskritums nekas tik ļoti grandiozs nebija, interesantāk bija līdz tam aiziet (augšā, šķiet, Jurģis uzkāpa pats) un apziņa, ka neesam pavisam padevušies slinkumam.
Maršruta turpinājums zināmā mērā atkārtoja jau iepriekš piesaukto 2007. gada eirotripu, jo par nākamos pieturvietu izvēlējāmies pilsētu Hradec Kralove. Vienlaikus tas arī ir loģiskākais veids, kādā doties uz Prāgu, līdz ar to nekādu sevišķu pārsteigumu šajā izvēlē nav. Atšķirība vienīgi bija tajā, ka iepriekšējā reizē pilsētu faktiski nemaz neredzēju, jo tajā piestājām priekšpilsētā, meklējot brīvpieejas WiFi. Par laimi šādi laiki ir tālā pagātnē, tālab tagad varu pilnīgi oficiāli atzīmēt Hradec Kralove apskatīto Čehijas pilsētu sarakstā, nevis tikai izlikties, ka tajā esmu bijis.
Vienlaikus jāatzīst, ka nekā tik ļoti fenomenāla šajā pilsētā nav. Atmiņā paliekošākā detaļa droši vien būs pilsētas centrālais laukums, kuru dramatiski izkropļo atļauja tajā novietot automašīnas. Šis ir viens no tiem aspektiem, kurā Čehijai vēl ir nopietna vieta izaugsmei - izbojāt patiešām skaistas vietas, pārbāžot tās ar mašīnām. Kas vēl? Arhitektūras ziņā pilsēta ir ok, bet nekā šokējoši izcila te nav, tad jau drīzāk vērts atzīmēt, ka pilsētai cauri kļūst viena no ievērojamākajām Eiropas upēm - Elba, kura zināma arī ar simetrisko frāzi “able i was ere i saw elba”. Tiesa, esot pilsētā, es pat nepiefiksēju, kas tā tāda par upi, kuru šķērsojām ceļā uz pilsētas centru.
Turpat pilsētas centrā ieturējām maltīti visai simpātiskā pastas iestādē ar milzīgu bērnu rotaļu istabu, no kuras pēc tam bija diezgan grūti izķeksēt ārā mūsu jauniešus. Šeit izmantoju iespēju ar viesmīli sarunāties savā visai ierobežotajā čehu valodā, bet galveno mērķi sasniegt izdevās - mani saprata un nevienā brīdī saruna netika pārvirzīta uz angļu valodu. Vienlaikus ir apņēmība uz nākamo vizīti šajā valstī mazliet uzlabot valodas zināšanas, lai es būtu kaut ko spējīgs pateikt arī sarežģītākās situācijās nekā: “Man, lūdzu šī veida makaronus un apelsīnu sulu”.
Tad nu atlika vairs tikai pēdējais aptuveni stundu ilgs brauciens līdz mūsu ceļojuma pamata mērķim - Prāgai. Bija laiki, kad Čehijas galvaspilsēta bija mana visbiežāk apmeklētā pilsēta Centrāleiropā, taču tagad tajā nebija būts visai sen, līdz ar to bija arī sava interese apskatīties - kas mainījies, kas saskan ar manām atmiņām, un cik vispār ir to atmiņu. Patiesībā gan šajā konkrētajā vakarā īsto Prāgu mums vēl nebija lemts redzēt - tik vien kā aizbraukt uz kempingu, kurš juridiski gan atrodas Prāgas teritoriālajās robežās, bet līdz 1974. gadam šis apvidus bija patstāvīgs ciemats ar nosaukumu Dolni Počernice (jeb Kalnu Kazene). Arī sajūtu līmenī, tur iebraucot, šķita, ka tas ir ciemats un nevis daļa no lielpilsētas.
Atšķirībā no visiem citiem šī ceļojuma kempingiem, Prāgas naktsmājas (ja kempingu var saukt par naktsmājām) biju noskatījis un pat rezervējis jau savlaicīgi. Citādi, kas to lai zina, vēl izrādīsies, ka viss pilns. Un šis patiešām bija foršs kempings - tajā pat bija atsevišķas dušas ģimenēm ar bērniem, kā arī divi baseini - viens lielāks un viens, kas piemērots tādiem jauniešiem kā mūsējie, kuri vēl nemāk peldēt.
Mazliet jautrības gan mums kempingā bija - tā recepcijas darba laiks bija īpaši tizls, šķiet, ka līdz trijiem dienā, bet mēs, protams, ka ieradāmies kaut kad vakarpusē. Pozitīvi, ka kempinga teritorijā bija restorāns, kurš, protams, vēl strādāja. Aizgāju tur apvaicāties, kā mums būt, saņēmu atbildi - uzslejiet telti kaut kur, no rīta recepcijā visu sarunāsiet. Labi, lai tā būtu, izvēlējāmies vietu un uzslējām telti. Zeme gan tur bija stipri cieta, nevarēja iedzīt mietiņus, bet kāds vācietis no kempera atnāca un aizdeva savu āmuru. Principā jau loģiski - ja tev tuvumā kempingā gadīsies kāds vācietis, viņam būs līdz viss iespējamais ekipējums. Ne vienmēr gan viņš ar tevi tā brīvprātīgi dalīsies, bet šaubu nav, ka kemperos braucošie vācieši ņem līdzi visu iespējamo un neiespējamo. Jautājums: kur te jautrība? Jau vakara gaitā, kad devos garām kempinga recepcijas ēkai, pie tās durvīm ieraudzīju vairākas pielīmētas aploksnes. Kā izrādījās, tur bija informācija cilvēkiem ar rezervāciju, tai skaitā - norādīts, kurā vietā katram jāpaliek. Protams, gluži pareizajā vietā mēs nebijām apmetušies. Taču veselais saprāts teica priekšā, ka čehi nav vācieši un šādu “noziegumu” mums piedos, tāpēc neko nepārkrāmējām. Un šis bija pareizs lēmums.
Vēl vakarā abi bērni paviesojās baseinā. Estere, protams, mierīgāk, Jurģis, protams, dauzonīgāk, bet laimīgi bija abi, un tāpat laimīgi bijām mēs, kad varējām likties gulēt. Un tad jau nākamajā dienā varējām domāt par Prāgas iepazīšanu, bet tas - nākamreiz. Labā ziņa: šī nākamā reize nebūs pēc mēneša, jo šobrīd man ir intensīvais aprakstu saraušanas grafiks, kad iepriekšējā ceļojuma apraksts jāfinišē pirms nākamā sākuma.
P.S. Ceru, ka kaut kad saņemšos pievienot arī bildes. Pagaidām - sausais teksta bļāķis.
