nekur.lv

vara bungas: Svētki nosvinēti. Priekšā skarbā ikdiena gatavojoties ne mazai varbūtībai, ka šis bija pēdējais US militārās palīdzības sūtījums UA, ja ne vispār, tad apjoma ziņā. Trklāt venalga kurš vinnēs US prezidenta vēlēšanās, jo UA tuvāk 2026.gadam radīsies neatrisināma problēma ar perosnālu. Eiropai neizdosies atpirkties, ierasti nomētājot problēmu ar naudu. Var nākties iesiastīties ar dzivo spēku, sākumā tie būs kaujas lidotāji un speciālo operāciju spēku operatori, vēlāk viss štābu speciālistu spektrs un tad PD kājnieki. Šobrīd meinstrīma rakstu retorika pamazām maina kursu:

[..] European leaders cannot afford to let American political dysfunction dictate European security. They must seriously contemplate deploying troops to Ukraine to provide logistical support and training, to protect Ukraine’s borders and critical infrastructure, or even to defend Ukrainian cities. They must make it clear to Russia that Europe is willing to protect Ukraine’s territorial sovereignty. Accepting the dire reality of the situation in Ukraine and addressing it now is better than leaving a door open for Russia to accelerate its imperial advance.[..]

avots

RU gadā tērē karam mazāk nekā ieņem no ogļūdeņražu tirdzniecības (ap 100 mljrd USD), par 5K USD mēnesī rekrūšu – pašnāvnieku netrūkst, rūpniecības jauda 4 mln artilērijas šāviņu gadā ļauj RU turpināt karu līdz UA spēku izsīkumam. Kad tas iestāsies (2-3 gadi), karā UA negribot būs jāiesaistās Eiropas armijām, jo tā ir maksa par Rietumu neizlēmību pirmajā kara gadā, kā arī visos nākamajos. Tas , protams, pie nosacījuma, ka US atstādinās sevi no Brīvās Pasaules līdera lomas un pievērsīsies MAGA vai būs aizņemti ar pilsoņu karu.

2010. gadā Laura Maksvela no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) zaudēja savu septiņas nedēļas veco dēlu Prestonu pēkšņās nāves sindroma dēļ. Zīdainis nomira nosmokot, jo miegā bija ievēlies polsterētā gultiņas apmalītē, no kuras nespēja izkļūt laukā. Pēcāk autopsijas ziņojumā medicīnas eksperts norādīja, ka ir skaidri redzams, kas izraisīja bērniņa nāvi – Prestona seja bija iesprūdusi starp gultas matraci un polsterēto apmali, kā rezultātā bērns nosmaka.

Nesenā digitālajā kņadā bijušais NSA trauksmes cēlējs Edvards Snoudens ir nometis cimdu pret Reddit, mudinot lietotājus masveidā izceļot no platformas.

L’article Vai Reddit ir drošs? Edvards Snoudens aicina lietotājus boikotēt Reddit pēc jaunas ID prasības; “Nekad vairs neizmantojiet Reddit” est apparu en premier sur Tehnologijas.com.

Divos Smoļenskas apgabala rajonos (Krievijas rietumos) pašlaik plosās ugunsgrēki degvielas un enerģētikas objektos. Tos izraisījuši ukraiņu droni. (TT) Pēc Krievijas raķešu uzbrukuma Harkivai, divi cilvēki ievainoti. Uzbrukuma rezultātā bojātas vairākas dzīvojamās ēkas. Krievu uzlidojumi Harkovai, kas vērsti pret dzīvojamiem rajoniem un elektrotīklu, pēdējā laikā ir pastiprinājušies.(TT) Ukrainas valdība ir nolēmusi papildus izmantot astoņus miljardus grivnu […]

Pavasara lielā tīrīšana ir jāveic ne tikai mājoklī, bet arī mūsu telefonos un citās ierīcēs. Digitālie atkritumi nodara kaitējumu ne tikai apkārtējai videi, bet arī pašām ierīcēm un, iespējams, pat rada risku mūsu datu drošībai, Latvijas Radio raidījumā "Kā labāk dzīvot" norādīja "Latvijas Valsts radio un televīzijas centra" (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un "CERT.lv" informācijas sistēmu drošības analītiķe Dana Ludviga.

IPhone 16 dizains joprojām ir noslēpums, lai gan aparatūras un akumulatora ietilpība veidojas, pateicoties pēdējo nedēļu baumām un noplūdēm. Pagājušajā

L’article Atgriežas baumas par kapacitatīvo pogu ienākšanu iPhone 16 est apparu en premier sur Tehnologijas.com.

Jau vairākus gadus vienīgais jājamzirdziņš, kas tiešām atšķir viedtālruņus, ir to kameras. Kāds ražotājs Jums nāk prātā, ja jāiedomājas vislabākais kameru sniegums? Apple, Samsung, varbūt Sony? Gan jau tikai retajam ienāk prātā, ka šogad uz šo troni tēmē arī Xiaomi. Pirms pāris nedēļām jau jūsmoju par Xiaomi un Leica sadarbību Xiaomi 14 apskatā, nu kārta pienākusi zem acīgās Kursors.lv testu lupas likt Xiaomi 14 Ultra, kas saņēmis vēl iespaidīgākas kameru spējas. Viedtālruņu vēstures grāmatās līdzīgs stāsts jau savulaik ir aprakstīts. Atcerieties Huawei laulību ar Leica? Tas bija iemesls novietot Huawei viedtālruņus veikalu augšējos plauktos, iespēja ražotājam pārvarēt made in China sindromu un dot pamatīgu spērienu viedtālruņu kameru attīstībai vispār. Tā vien šķiet, ka Xiaomi vēlas iet tādu pašu taciņu. Tomēr tas nav slikti. Lietotāji vienmēr var būt tikai pateicīgi, ka spēlē parādās aizvien jauni spēlētāji, kas neļauj vecajiem bukiem gulēt uz lauriem. OK, Xiaomi par gluži jaunu ražotāju nenosauksi, bet par salīdzinoši svaigu ultra premium segmentā gan.

Šis ir pirmais gads, kad Xiaomi Ultra modelis oficiāli atceļojis līdz mums un vietu atradis arī visu operatoru veikalu plauktos. Tā protams ir tendence šobrīd, katram nosaukumam galā piekabināt “Ultra”, bet tas arī saka priekšā, ka Xiaomi 14 Ultra tiešākais konkurents ir Samsung Galaxy S24 Ultra. Vismaz Xiaomi tā šķiet. Patiešām, ir sajūta, ka ražotāja priekšnieki ir ņēmuši S24 Ultra speceni un teikuši padotajiem, lai pārspļauj visu. Uz papīra tas pat ir izdevies. Diemžēl, arī cena ir pārspēta. Par Xiaomi 14 Ultra tiek prasīti 1499 eiro. Tas šķiet krietni par sālītu ražotājam, kam flagmaņu augšgala reputācija vēl tikai jāizcīna. Labā ziņa, ka Xiaomi viedtālruņu cena visai ātri mēdz dilt, tādēļ interesentiem ieteiktu paciesties pāris mēnešus līdz prātīgākam ciparam. Citādi, ir ļoti daudz, kam patikt iekš 14 Ultra un arī, kam neiet pie dūšas, tādēļ metamies iespējams šī gada labākā kamerfōna apskatā!

Xiaomi 14 Ultra tehniskā specifikācija

• Operētājsistēma: Android 14, HyperOS
• Ekrāns: 6.73 collu LTPO AMOLED, 1440 x 3200, 20:9 malu attiecība, ~522 ppi, 108.9 cm2, ~89.6% ekrāna un korpusa attiecība, 68B krāsu, 120Hz ātrā atsvaidze, Dolby Vision, HDR10+, 3000 nitu maksimālais spilgtums, Xiaomi Shield Glass aizsargstikls
• Procesors: Qualcomm Snapdragon 8 Gen 3 (4 nm), astoņi kodoli: 1×3.3 GHz Cortex-X4 & 3×3.2 GHz Cortex-A720 & 2×3.0 GHz Cortex-A720 & 2×2.3 GHz Cortex-A520, Adreno 750 video apakšsistēma
• RAM: 12/16* GB
• Atmiņa: 256/512* GB/1TB
• Savienojumi: Wi-Fi 802.11 a/b/g/n/ac/6e/7, tri-band, Wi-Fi Direct, Bluetooth 5.4 (A2DP, LE, aptX HD, aptX Adaptive, LHDC), NFC, USB Type-C 3.2 Gen 2, DisplayPort, OTG, 3G/4G/5G
• Pozicionēšana: GPS (L1+L5), GLONASS (L1), BDS (B1I+B1c+B2a), GALILEO (E1+E5a), QZSS (L1+L5), NavIC (L5)
• Papildu: optiskais pirkstu nospiedumu lasītājs zem ekrāna, žiroskops, barometrs, kompass, krāsu spektra sensors, stereo skaļruņi, 24-bit/192kHz Hi-Res & Hi-Res bezvadu audio, IP68 putekļu un mitruma aizsardzība, satelītu komunikācija
• Kameras: aizmugurē: 50 MP, f/1.6-f/4.0, 23mm, 1.0″, 1.6µm, daudz virzienu PDAF, Laser AF, OIS galvenā kamera; 50 MP, f/1.8, 75mm, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF (10cm – ∞), OIS, 3.2x optiskā palielinājuma kamera; 50 MP, f/2.5, 120mm, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF (30cm – ∞), OIS, 5x optiskā palielinājuma periskopa kamera; 50 MP, f/1.8, 12mm, 122˚, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF ultra platleņķa kamera; TOF 3D dziļuma sensors; Leica lēcas; 2x LED zibspuldzes; 67mm filtru gredzenu turētājs; 8K@24/30fps, 4K@24/30/60/120fps, 1080p@30/60/120/240/480/960/1920fps, gyro-EIS, Dolby Vision HDR 10-bit (4K@60fps, 1080p) video. Priekšā 32 MP, f/2.0, 22mm, 1/3.14″, 0.7µm pašiņu kamera, 4K@30/60fps, 1080p@30/60fps, gyro-EIS video
• Izmēri un svars: 161.4 x 75.3 x 9.2 mm, 224.4 g
• Akumulators: 5000 mAh, 90W wired ātrā vada uzlāde, 80W ātrā bezvadu uzlāde, 10W reversā bezvadu uzlāde
• Cena: 1499 eiro

*testa ierīcei

Premium dizains ar vienu, būtisku trūkumu

Izpakojot Xiaomi 14 Ultra, uzreiz pārņem sajūta, ka šis ir viens pamatīgs verķis. Pamatīgs, gan izmērā, gan uzbūvē. Testa ierīce tikusi pie pamatīga alumīnija rāmja, bet Ķīnā pieejama arī titāna versija, jo tā šogad jādara visiem. Alumīnijs šoreiz izmantots vairāk, kā konkurentos, no sāniem tas ieplūst aizmugurē. Pašu aizmuguri sedz mākslīgā āda. No vienas puses varētu, jau pukstēt, kā šādā cenā neklātos izmantot plastmasas izstrādājumu, bet atliek tikai paņemt 14 Ultra rokā, lai saprastu, cik šis materiāls ir patīkams un praktisks. Tas neslīd, nekrāj pirkstu nospiedumus un ir tik tīkams pirkstiem, kā maza bērna… Bez jokiem, šī ir viena no patīkamākajām aizmugurēm ever! Tomēr šī dizaina patīkamākais punkts, jāņem komplektā ar nepatīkamāko. Proti, izbīdītā kameru sala ir Madagaskaras izmēra, tā neproporcionāli izdala svaru korpusā un atrodas tieši tur, kur būtu ērti likt pirkstus. Tātad, ja ar pirkstiem negribēsi speķot vienlaidu stiklu, var nākties nodarboties ar bīstamu žonglēšanu. Xiaomi piedāvā par 199 eiro iegādāties Xiaomi 14 Ultra Photography Kit, kas saņēmis papildu apjomu apakšai. Ārzemju apskatnieki, kas jau paspēlējušies ar to, atzīst, ka tas uzlabo ergonomiku, kas plikai Ultrai ir samērā nepadevusies.

Toties priekša veidota ļoti patīkami. Pretēji Xiaomi 14 un citiem, kas ābola diktāta vadīti atteikušies no noliektām ekrāna malām, 14 Ultra tādas ir saņēmis. Te gan jānorāda, ka runa ir nevis par reāli noliektu ekrānu, kā agrākos laikos, bet tikai to aizsargstikla daļu, kas klāj šauro rāmīti ap to. Malas apaļotas visos četros virzienos. Tas noder, lietojot žestu vadību. Vēl viens interesants jaunums ir Xiaomi Shield Glass aizsargstikls, kas sola būt izturīgāks par Corning Gorilla Glass. Tā nu ir šī gada tendence, ka Ķīnas ražotāji ķērušies pie savām stikla modifikācijām, lai Apple un Samsung nejustos vientuļi šajā jomā.

Kopumā, dizainā ir izmantoti augstas raudzes materiāli, tas ir elegants un salikums mākslīgā āda + apaļā kameru sala vairāk atgādina kameru, nekā viedtālruni. Tomēr ergonomikas problēmas un ap kameru salas kantītēm neiztīrāmie putekļi konkurentu dizainu novieto augstāk. Jautājums paliek atvērts, ko izvēlētos Tu, smalkāku dizainu, vai kameru komplektu, kas izgriež pogas konkurentiem?

Ekrānu ir bauda lietot

Uz papīra Xiaomi 14 Ultra ekrāns pārspēj tiešākā konkurenta Samsung Galaxy S24 Ultra ekrānu. Xiaomi ekrāns ir spilgtāks un izšķirtspēja lielāka. Tomēr Samsung to pārspēj ar pretatspīdumu pārklājumu, kas ļauj vieglāk to saskatīt spilgtā saulē. Neskatoties uz to, Xiaomi izmantotais ekrāns mierīgi attaisno 14 Ultra uzpūsto cenu. Tas ir spilgts, ass, dinamiski pārvalda atsvaidzi un ir viegli saskatāms saulē. Vienīgais, kas varētu būt labāk, ir skata leņķi, kas no sāniem nedaudz maina krāsas. Tomēr šie ir tikai novērojumi, salīdzinot ar konkurentiem. Lietotājs vulgaris atšķirību nemanīs un būs gana apmierināts ar rezultātu. Galu galā, 3000 nitu maksimālais spilgtums, šo padara par vienu no spilgtākajiem Latvijā nopērkamajiem viedtālruņu ekrāniem, kas pelnījis izcilu vērtējumu.

Arī programmatūra ir pietiekama, lai mainītu gan izšķirtspēju, gan atsvaidzi, gan krāsu kalibrāciju. Protams, nav aizmirsti arī dažādi MI uzlabotāji, tomēr par to lietderīgumu es labāk neizteikšos, vien sarkastirski pasmīnēšu. Ekrāns ir tiešām piemērots satura patērēšanai, jo ir gan Dolby Vision, gan HDR10+ atbalsts. Tas īpaši patiks tiem, kam patīk baudīt Netflix kabatas ierīcē. Un nemaz nesāciet gānīties komentāros, ka Netflix nav domāts mobilajām ierīcēm. Zinu gana daudz cilvēku, kas domā pretēji. Tikmēr par ekrānu, sēdies 10!

Ar atbloķēšanu viss kārtībā

Xiaomi 14 Ultra izmanto optisko pirkstu nospiedumu lasītāju, kas paslēpts zem ekrāna. Nekas jauns. Baumas gan norāda, ka nākamgad ražotājs izmantos ultra skaņas lasītāju, tikmēr šogad jāsamierinās ar tādu, kas var uzvesties klīrīgāk spilgtā gaismā un nepieciešams lielāks spiediens. Tomēr visu beigās izšķir tā darbība, kas šoreiz ir izcila. Pirksts tika atpazīts 9 reizes no 10 un tā pozīcija nešķiet par zemu, kā konkurentiem. Ražotājs pat iemācījis lasītājam izmērīt sirdsdarbības ātrumu. Konkurenti šādu opciju nepiedāvā, bet, godīgi sakot, tā nav nekāds geimčendžers, jo drošības apsvērumu dēļ dati nav eksportējami uz veselības lietotnēm. Ak jā, ir arī zibenīga atbloķēšana ar seju.

Patīkama skaņa

Xiaomi jau pāris gadus papildus apakšas skaļrunim, piešķir vēl vienu izeju alumīnija rāmja augšā. Tas ļauj izmantot lielāku skaļruni augšgalā un ir krietni labāks risinājums par hibrīdajiem skaļruņiem, kur auss pīkstulis atbild vienīgi par augstajām frekvencēm. Patiešām, abi šķiet līdzvērtīgi kalibrēti, tie ir skaļi, basi ir nemainīgi arī pie skaļākā līmeņa, vokāls ir dzidrs un vidējās frekvences patīkami balansētas. Lai bezvadu austiņu fani tiktu pie kvalitāti maz zaudējoša audio, 14 Ultra piedāvā vairāk kodeku, kā konkurentiem – A2DP, LE, aptX HD, aptX Adaptive, LHDC. Jāuzteic arī vibrācijas motors. Saskarne ir pilna ar niansētiem klikšķiem, tomēr stipra vibrācija šķiet rupjāka, par, piemēram, Samsung sniegumu. Tas nekas, jo Xiaomi kabatā būs labāk jūtams par Samija maigo žūžošanu.

Viduvējo akumulatora darbību atsver zibenīga uzlāde

Xiaomi 14 Ultra saņēmis 5000 mAh akumulatoru. Tas ir tik pat, cik Galaxy S24 Ultra. Tomēr tā darbība šķiet nedaudz švakāka. Nepārprotiet mani, ikdienas darbība, mierīgi varēs izvilkt pilnu dienu, vienkārši akumulators tērējas ātrāk par konkurentiem ar tādu pašu ietilpību. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī programmatūra lietotāja paradumus iemācās aptuveni divās nedēļās, uzlabojot sniegumu, bet testa ierīce pie manis sabija mazāk. Xiaomi 14 Ultra tiek pozicionēts, kā kameru monstrs, tādēļ būtu grēks neļauties kameru priekiem, bet jāņem vērā, ka tās ir īpaši ēdelīgas. Ikrīta rutīna, kas konkurentiem prasīja ap 6%, 14 Ultra atņēma ap 8%, bet vēlāk procenti kusa vēl ātrāk. Akumulatora darbība nav pavisam krimināla, tomēr Samsung to pārspēj. Toties Xiaomi uzlādes ātrumi ir gaismas gadus priekšā Samsung.

Laikam ar uzlādi Xiaomi grasās kompensēt viduvējo akumulatora darbību. No 0%, pilnu akumulatoru 90W lādētājs var piedzīt pilnu aptuveni 40 minūšu laikā. Tas nozīmē, pat ja pa nakti neuzliksi lādēt, pietiks ar rīta dušu, lai akumulators būtu pilns. Arī bezvadu uzlādes ātrumi ir iespaidīgi. Kur vēl jūs esat redzējuši 80W bezvadu uzlādi, kas gandrīz saskan ar vada uzlādes ātrumu? Tomēr viss nav nemaz tik rožaini, kā sākumā šķiet. Xiaomi 14 Ultra kameru sala ir tik milzīga, ka viedtālrunis vienkārši nav piemērots daudziem bezvadu lādētājiem. Līdzīgs stāsts, ja krīzes mirklī vēlēsies palādēt kādu enerģijas trūkumcietēju ar reverso bezvadu uzlādi, ķameru salas izauguma dēļ būs diezgan grūti veiksmīgi salikt kopā abu tālruņu lādēšanas spirāles. Toties, ja jāpalēdē tikai austiņas, mākslīgā āda neļaus tām noslīdēt. Īpaši jāuzteic dāsnā komplektācija. Ļoti patīkami, ka Xiaomi piesmej teju visu flagmaņu komplektācijas, iekļaujot 90W vada lādētāju un cietas plastmasas vāciņu. Pēdējais gan nav tik patīkams, kā Xiaomi 14 iekļautais silikona ietvars, bet iesākumam, pirms iztērēt 199 eiro par uzvelkamo kameras aizmuguri, derēs.

Iespaidīga veiktspēja

Qualcomm Snapdragon 8 Gen 3 procesors komentārus neprasa. Tādu atradīsi vairumā šī gada Android flagmaņu. Jauda te tiešām plūst pāri malām, sintētiskās veiktspējas testos Xiaomi14 Ultra gozējas augšgalā. Tas pāspēj jaunāko brāli Xiaomi 14 un nesen apskatīto ASUS Zenfone 11 Ultra, bet nedaudz piekāpjas Samsung Galaxy S24 Ultra, kas izmanto virstaktētu 8 Gen 3 versiju.

Ikdienas darbība ir lieliska. Lietotnes burtiski lido. Vienīgās aiztures, kas manāmas, jāadresē saskarnes virzienā. Pie mums pieejama tikai viena 512/16 GB versija. Tas ir gana dāsni, lai nebūtu jāpukojas, ka 14 Ultra neatbalsta atmiņas kartes, turklāt tas ir dāsnāk par Samsung flagmaņu pamata versiju. Tomēr šoreiz Xiaomi nav ticis gana veiksmīgi galā ar termoregulāciju. Īpaši karšana vērojama, uzņemot video. Tas attiecas arī uz apjomīgām spēlēm. Karšana neļauj ilgstoši, stabili tās baudīt. Tomēr ikdienas lietotājiem un tiem, kas 14 Ultra izvēlas izcilo kameru dēļ, tam nevajadzētu būt traucēklim. Ja gribi spēlēties, kā Pro, izvēlies, kaut ko no ASUS ROG sērijas! Ar savienojumiem viss kārtībā, turklāt tie pārslēdzas plūdenāk par Samsung pieredzi. Un nesatraucieties, ja infrasarkano raidītāju vairs nevar atrast rāmja augšā, šoreiz tas paslēpts kameru salā. Faktiski dzelžu līmenī Xiaomi 14 Ultra atbalsta arī satelītu komunikāciju, tomēr tā pie mums nav pieejama.

No HyperOS gaidīju vairāk

Trešo reizi tiekos ar “jauno” HyperOS. Teikšu godīgi, trešo reizi viļos. Laikam jau tādēļ, ka es neesmu vienīgais apskatnieks, kas ar jaunu nosaukumu gaidīja kardinālas pārmaiņas, kas izlabos visas vecās kaites. Faktiski Xiaomi nolēma uzfrišināt pamatkodu tikai tādēļ, lai saskarne varētu sarunāties ar Xiaomi elektroauto. Labā ziņa, ka pati programmatūra kļuvusi maķenīt vieglāka un no kopējās atmiņas saskarne aizņem krietni mazāk, kā MIUI vai, piemēram, One UI.

Labā ziņa, ka paziņojumi šoreiz pienāk laikā. Tātad vismaz viena no MIUI kaitēm ir izārstēta. Viena no pamanāmākajām atšķirībām ir kontroles un paziņojumu bloki. Tie dalīti atsevišķi pa ābola modei. Nezinu kāpēc, bet šādu copy paste gājienu par goda lietu uzskata gandrīz katra ķīniešu saskarne. Turklāt šoreiz pazudusi iespēja logus apvienot. MIUI laikos tāda iespēja vismaz bija. Šoreiz situāciju pabojā arī meklētājs, kas tiek izsaukts, pavelkot uz leju mājas ekrānā. Proti, par Xiaomi 14 Ultra ergonomiku jau gānījos dizaina sadaļā, tādēļ tikšana līdz augšējiem stūriem notiek vai nu ar bīstamu žonglēšanu, vai ar divām rokām. Pagāja ilgs laiks, kamēr sapratu, kur atslēgt šo neloģisko funkciju.

Par laimi, liekprogrammu skaits ir mazāks, kā Xiaomi lētākajiem brālēniem. Tomēr jau instalētās lietotnes ir krietni vairāk, kā būtu pieklājīgi šādā cenā. Ir pilns ar ražotāja lietotnēm, kas dublē Google arsenālu. Tajās baidījos iet iekšā, jo tad var uzdurties uz reklāmām, kas uzbāzīgi piedrazo paziņojumu bloku. Papildu iestatījumos var atrast dažas noderīgas lietas. Piemēram, iespēju ar dubultu piesitienu aizmugurei aktivizēt, kādu funkciju vai jau pieminēto sirds darbības mērītāju.

Personalizēšanas iespēju netrūkst. Faktiski, ja esi, ko noderīgu redzējis citās saskarnēs, tad to varēsi atrast arī HyperOS. Piemēram, bloķēšanas ekrāna pielāgojumus, kas ir aizdomīgi līdzīgi iOS. Spēj tik meklēt, jo ne viss ir loģiski atrodams.

Pirmais atjauninājums, kas pieejams, jau izpakojot Xiaomi 14 Ultra teorētiski ievieš dažādus MI trikus, jo bez tā jau šobrīd nevar iztikt, tomēr, lai kā es okšķerētu pa iestatījumu labirintiem nekur neatradu iespēju pie šiem brīnumiem tikt. Ļoti iespējams, ka Xiaomi HyperMind ir palaists Ķīnā, bet Eiropai līdz tam vēl jāpaciešas.

Xiaomi sola četrus lielos atjauninājumus un piecu gadu drošības ielāpus. Tas ir mazāk par Samsung un Google solīto, bet krietni labāk par ASUS niecīgo divu gadu atbalstu. Protams, ka pie HyperOS var pierast, tomēr saskarne vēl nav tikusi tik tālu, lai būtu attaisnojama 1499 eiro vērtā viedtālrunī. Ir diezgan daudz kaitinošu sīkumu, ir nenoslīpēti elementi, reklāmu lietotnes, dažas lietotnes nokrešo, kas arī nav flagmaņu cienīga rīcība, un kad uz Xiaomi viedtālruņiem sāks strādāt Rīgas Satiksmes lietotne, mārrutks vien zin.

Atzīšos, esmu iemīlējies šajās kamerās!

Līdz šim esmu bijis kritisks pret Xiaomi 14 Ultra ergonomiku un HyperOS, tomēr mana latviskās dzīvesziņas skepse kapitulē šo kameru priekšā. Varu oficiāli apgalvot, ka šis ir labākais kameru komplekts, kādu esmu testējis. Xiaomi laulība ar Leica ir rezultējusies izcilās kamerās. Leica stāvējusi gan pie dzelžu, gan pēcapstrādes šūpuļiem. Galvenā kamera izmanto jauno Sony LYT-900 sensoru. Sensors ir collu liels, tas izmanto jauno tranzistoru arhitektūru, ar ko iepazināmies Sony Xperia 1 V apskatā, kas ļauj ievākt vairāk gaismas, turklāt diafragma saņēmusi maināmu atvērumu. Pēdējo reizi šādu komplektu galvenajai kamerai redzēju Sony Xperia Pro I apskatā. Faktiski tas nozīmē, ka Xiaomi 14 Ultra piedāvā šobrīd tehniski advancētāko galveno kameru, kāda mūsu platuma grādos nopērkama. Īpaši jāuzteic, ka Xiaomi šogad ir krietni uzlabojis video uzņemšanas spējas.

Xiaomi 14 Ultra piedāvā:

• 50 MP, f/1.6-f/4.0, 23mm, 1.0″, 1.6µm, daudz virzienu PDAF, Laser AF, OIS galveno kameru
• 50 MP, f/1.8, 75mm, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF (10cm – ∞), OIS, 3.2x optiskā palielinājuma kameru
• 50 MP, f/2.5, 120mm, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF (30cm – ∞), OIS, 5x optiskā palielinājuma periskopa kameru
• 50 MP, f/1.8, 12mm, 122˚, 1/2.51″, 0.7µm, dual pixel PDAF ultra platleņķa kameru
• TOF 3D dziļuma sensoru
• 32 MP, f/2.0, 22mm, 1/3.14″, 0.7µm pašiņu kameru

Kameru lietotne ir tik elementāra, ka citu ražotāju lietotāji arī šeit jutīsies ērti. Lietotne ir ātra, atsaucīga un pa režīmiem var slēgāties plūstoši. Tomēr netrūkst arī advancēto funkciju, piemēram, niansēts manuālais režīms.

Pirmo reizi, atverot lietotni, ir jāizvēlas, kuru no Leica krāsu profiliem izmantot. Tas gan ir tikai mārketinga triks, jo arī pēc tam ātri var mainīt šos iestatījumus. Leica Vibrant piedāvā spilgtākus attēlus, kas bez papildu apstrādes būs piemēroti sociālajiem tīkliem, bet Leica Authentic sniedz dabiskāku baltā balansu ar izteiktāku kontrastu un mazāk atgūtām detaļām ēnās. Vibrant noderīgs būs urbāniem attēliem, bet Authentic būs piemērots dabas ainu iemūžināšanai. Pieejami arī citi profesionāli kalibrēti filtri. Mans favorīts ir melnbaltais, augsta kontrasta Leica filtrs. Krāsu pēcapstrāde veidota tā, lai imitētu krietni dārgākas Leica kameras, tas izdevies pārsteidzoši labi, lai mierīgi varētu teikt, ka šiem attēliem ir personības vaibsti.

Kameras piedāvā ļoti plašu kadru klāstu. Pieejami 0.5x, 1x, 3.2x un 5x optiskie lielumi, bet tiem jāpieskaita arī kvalitāti nezaudējošs 2x digitālais palielinājums. Tātad pieci lielumi, kas nepieviļ arī izaicinošos apstākļos. Ja ar to nepietiek, lai pārspētu Galaxy S24 Ultra, pieejams vājprātīgs 120x digitālais palielinājums. Protams, ka šādām bildēm ir visai daudz digitālu kropļojumu, tomēr, ja salīdzina ar Samsung, programmatūra veiksmīgāk spēj uzminēt, kādām detaļām būtu jābūt un attēli sanāk asāki, ja protams šo akvareļu gleznu vispār var nosaukt par asu.

Ar digitālo palielinājumu iesaku spēlēties vien saulainās dienās. Labos laikapstākļos var paveikties ar kaut cik lietojamu attēlu līdz 30x. Digitālais palielinājums atšķirīgi interpretē krāsas no optiskajiem lielumiem. Tomēr jāatceras, ka piedāvātie optiskie lielumi gandrīz nekad nepieviļ, tādēļ uz tiem var paļauties gandrīz vienmēr. Šeit tie pieejami vairāk, kā konkurentiem.

Galvenā kamera veido izcilus attēlus. Tie ir detalizēti, graudainība tiek prasmīgi kontrolēta un arī dabas detaļas izskatās dabiski bez mākslīgiem kropļojumiem. Jau Xiaomi 14 apskatā jūsmoju par 3.2x kameru, kas ir gandrīz tik pat spējīga, kā galvenā. Attēli ir asi un detalizēti. 5x kamerai var just nelielu kvalitātes atšķirību detaļās un graudainības kontrolē, tomēr to var pamanīt vien pietuvinot jau gatavus attēlus, arī šie attēli ir vieni no labākajiem industrijā. Šajā ziņā, nedaudz švakāka ir ultra platleņķa kamera, kam reizēm ir jancīga perspektīva objektiem un nedaudz atšķirīgas krāsas no pārējām kamerām, kas kalibrētas līdzvērtīgi. Un tomēr, tā ir tikai matu skaldīšana, ko prasa mans apskatnieka ego, jo arī šī kamera nepieviļ. Visām kamerām ir iespaidīgas HDR spējas. Xiaomi 14 Ultra tiešām lieliski atgūst detaļas ēnās un sakārto pārgaismotās vietas. Lai to pārbaudīt, izvēlējos sarežģītu scenāriju ar spilgtu fona gaismu (ja vien sauli kamerā tā vispār var nosaukt). Gan dzelži, gan pēcapstrāde ar šo lieliski tika galā.

Galvenā kamera saņēmusi maināmu diafragmas atvērumu. Tas dod papildu iespēju manuālā režīma pārzinātājiem iegūt tieši tādu attēlu, kā vēlas fotogrāfs. Tajā iespējams diafragmas atvērumu pielāgot jebkurā f/1.6-f/4.0 stāvoklī. Auto režīmā gan jāizvēlas starp četriem atvērumiem, tomēr lietotājiem, kas uzticas automātikai, iesaku atstāt automātisko režīmu, kas pats pielāgo atvērumu. Ko tas maina? Tas ļauj kontrolēt, cik gaisma ieplūst sensorā, tā var iegūt asāku kadru, vai objektu ar izpludinātu fonu. Ikdienā tas noder, ja telefonu izmanto, lai radītu instagramīgus attēlus produktiem. Lai šo izmēģinātu, izvēlējos visai sarežģītu objektu, lūk rezultāts.

Vēl viena šī gada tendence, kas raksturīga Ķīnas viedtālruņiem, ko Xiaomi aktualizēja pagājušajā gadā, ir tuva attāluma fokuss palielinājuma kamerām. Tas ļauj iegūt optiski nedeformētus makro attēlus ar dabisku dziļumu. 3.2x kamera veido vislabākos makro kadrus, bet automātiskais režīms pats izlemj objekta attālumu un izdomā, kuru kameru uzdevumam izmantot. Reizēm gan es to atslēdzu, lai labāku rezultātu iegūtu ar 3.2x kameru, kas spēj fokusēt objektu 10 cm attālumā. Jau atkal jāteic, ka makro attēli ir gana labi, lai 14 Ultra kameras būtu noderīgs rīks produktu satura veidotājiem.

Kādas ir Xiaomi 14 Ultra spējas sliktas gaismas apstākļos? Nemainīgi labas. Programmatūra automātiski pielāgo nakts režīmu. Testa nolūkos gan to atslēdzu, lai nodemonstrētu kameru dinamiku. Galvenā kamera protams nodrošina vislabāko sniegumu, īpaši daudz datu ievācot pārgaismotajām vietām. Arī pārējās kameras tiek pieņemami galā, tomēr pilnīga tumsa ir vienīgais scenārijs, kad var sākt manīt atšķirīgus tehniskos parametrus un spēju atjaunot detaļas un cīņu ar graudainību. Bet, pat neskatoties uz to, iznākums ir ļoti labs. Vienīgais, ko pamanīju, ka konkurentiem, kas izmanto pretatspīdumu pārklājumus, mazāk kamerās iezogas atspīdumi no gaismas avotiem. Lai notestētu kameru spējas, izvēlējos visai sarežģītus apstākļus, tomēr urbānās ainas ar mākslīgo apgaismojumu, izdodas tiešām lieliski.

Vēl viena sadaļa, kur 14 Ultra kameras spīd, ir portreta režīms. Patiešām, ne ar vienu citu viedtālruni, man nav tik bieži gribējies paspēlēties ar portretu režīmu. Tas tādēļ, ka Leica jau atkal parūpējusies, lai režīmi tiešām atgādinātu dārgo Leica fotoaparātu sniegumu. Īpaši radoši var izpausties, portreta režīmus papildinot ar Leica krāsu filtriem. Mans favorīts ir Leica melnbaltais, augsta kontrasta filtrs portreta režīmā. Šiem portretiem tiešām ir personības vaibsti. Citiem objektiem noderēs lielie kameru sensori, kas paši par sevi sniedz jaudīgu dziļumu un dabiski izpludina fonu. Tiesa gan, galvenās kameras collas sensors reizēm ir pārāk liels, lai paturētu fokusā visu objektu, nevis tikai tā daļu, tādēļ lieti noder maināmais diafragmas atvērums, kas daļēji šo risina.

Vienīgā, kamera, kas iepaliek pārējām, ir pašiņu kamera. Patīkami, ka beidzot arī Xiaomi pašiņu kamera prot 4K video. Ādas toņi un dinamiskais diapazons ir apmierinoši, tomēr kamera nav saņēmusi auto fokusu, tādēļ iznākums nav konstants. Ir reizes, kad fons tiek pārgaismots. Diemžēl, šī nav ultras cienīga pieredze un neattaisno prasīto cenu.

No papildu režīmiem noderīgākie šķita super mēness un ilgās ekspozīcijas režīms, kas ļauj iegūt interesantas gaismas spēles.

Kopumā, kameru sniegums ir flagmaņcienīgs. Un jā, es atļaušos teikt, ka labāks par Samsung. Proti, kameras ir gatavas, jau izpakojot tālruni, tām nav jāgaida divi mēneši atjauninājumam, kas sakārto graudainību, Leica pēcapstrāde ir lieliska un piešķir attēliem personības vaibstus, šis ir viens no aizraujošākajiem portreta režīmiem, ar kādu esmu spēlējies un dzelži + Pro režīms ļauj iegūt tieši tādus attēlus, kā fotogrāfs ir iedomājies. Šīs protams nav ideālas kameras. Pašiņu kamera iepaliek pārējām un kamerās iezogas dažādi atspīdumi, tomēr es pilnīgi varu iedomāties, cik es būtu priecīgs bildēt kursora testa ierīces ar tik spēcīgām kamerām. Turklāt, ja neapmierinās tikai ar automātisko režīmu, ja manuālie iestatījumi nav sveši, tad fotografēšanas aksesuārs, kas risina dizaina ergonomiku un palielina akumulatoru paceļ fotografēšanu jaunā līmenī. Šis ir iespaidīgākais kameru komplekts, kādu viedtālruņos esmu testējis, tādēļ atzīšos, esmu iemīlējies šajās kamerās.

Konkurence

• Samsung Galaxy S24 Ultra – ir tiešākais konkurents, kam patiesībā, dzelžu līmenī Xiaomi stāv ļoti tuvu un pat pārspēj Samsung atsevišķos departamentos. Xiaomi priekšrocības ir daudz ātrāka uzlāde, dāsnāka komplektācija un kameras, kam tiešām izdevies pārspēt Samsung. Galaxy atspēlējas ar zemāku cenu, irbuli, ergonomiskāku dizainu, ilgāka atbalsta programmatūru un nedaudz labāku akumulatora darbību.
• Sony Xpaeria 1 V – piedāvā arī vienu no pilnīgākajām fotografēšanas pieredzēm viedtālruņos, tikai atšķirība, ka Sony imitē savas Alpha kameras, tādēļ nepieciešamas priekšzināšanas. Xiaomi tādā ziņā piedāvā labumus no abām pasaulēm – pietiekami niansētus manuālos iestatījumus, dzelžus, kas pielāgojas fotogrāfu vēlmēm un automātisko režīmu, kas apmierinās meinstrīma instagramistus.
• ASUS Zenfone 11 Ultra – ne visas ultras ir vienādas. ASUS mēģinājums ietilpt šajā lauciņā nav viennozīmīgs, tomēr tam izdevies tikt pie trim plusiem – cenas, kas ir zemāka par Xiaomi 14 Ultra, ergonomiskāka dizaina un ietilpīgāka akumulatora, kas krietniapsteidz 14 Ultra darbību, tomēr citos departamentos, īpaši, ja runa ir par kamerām, Xiaomi ir priekšā.

Nobeigumā – kameru dēļ vien ir vērts apsvērt Xiaomi 14 Ultra

Jau fakts vien, ka Xiaomi 14 Ultra beidzot ir pieejams pie mums, ir satriecošs. Beidzot arī mēs tiekam pie sērijas, ko ārzemju apskatnieki jau iepriekš pasludinājuši par labākajiem kamerfōniem. Un tiešām, kameras ir tā sadaļa, kas ļauj pievērst acis uz dažām nepilnībām, kādas piemīt Xiaomi 14 Ultra. Pirmkārt, kompromiss, lai tiktu pie izcilām kamerām, ir dizaina ergonomika. Ir jāpiešaujas, kā turēt rokā korpusu, kam gandrīz pusi aizņem kameras. Otrkārt, akumulatora darbība varēja būt krietni labāka viedtālrunim, kas sevi pozicionē, kā satura veidošanas ierīci. Treškārt, saskarne ir tālu no prasītajai cenai pieņemamas. Tomēr, kameras visus šos trūkumus atsver. Xiaomi 14 Ultra domāts satura radītājiem, jo piedāvā vienas no labākajām kamerām industrijā.

Iepriecināja

• Korpusā izmantotie materiāli ir lieliski, īpaši mākslīgā āda, kas tiešām vairāk atgādina foto aparātu, nevis viedtālruni
• Izcils ekrāns papildināts ar lieliskiem skaļruņiem, ļauj lieliski baudīt saturu
• Dāsna komplektācija, ļoti ātra uzlāde
• Jaudīga veiktspēja
• Izcilas kameras!!!

Negāja pie dūšas

• Dizains nav ergonomisks, bieži nākas bīstami žonglēt korpusu, svars balansēts tā, ka visu laiku ir sajūta, ka augša pārvelsies pāri plaukstai
• Termoregulācija varēja būt labāka
• Akumulatora darbība ir zem vidējā
• Saskarnes sakārtošanai nepietiek tikai ar nosaukuma maiņu
• Pašiņu kamera iepaliek pārējām

Vācu autoražotājs Mercedes oficiāli prezentējis jauno, pilnībā elektrisko G-klasi, kompānijai solot, ka izstrādes procesā nav pieļauti kompromisi un elektriskais auto esot pat labāks nekā G-klase ar iekšdedzes dzinēju. Lai arī izstrādes laikā šo modeli zinājām kā EQG, galaversijā tas ir vienkārši G580. Proti, Mercedes mainījuši auto nosaukumu stratēģiju, elektriskajiem modeļiem pamazām atsakoties no EQ apzīmējuma.

Lai arī vismaz dizainā elektriskā versija no parastā modeļa atšķiras minimāli, Mercedes paveicis lielu darbu, lai efektivizētu aerodinamiku. Iespēju robežās, protams. Pārstrādāta A statne, aerodinamiski veidots motora pārsegs un vēl daži sīkumi nozīmē, ka G580 aerodinamiskās pretestības koeficents ir Cd 0,44. Tas, protams, ir tālu no ideāla, jo, ja runājam par tiešām aerodinamiskām mašīnām, tām šis koeficents svārstās ap 0,20, pat zemāk. G-klase nosaukt par aerodinamisku auto, protams, nav iespējams. Tiesa, tas tik un tā ir ir labāk nekā parastajai versijai (0,48), nemaz nerunājot par iepriekšējo paaudzi (0,53).

“G-klase ir un paliek G-klase. Tas nav tikai nosaukums vai skaņa. Mūsu mērķis bija panākt, lai piedziņas sistēma strādā bez kompromisiem un nodrošina bezceļu spējas,” saka Manuels Urstegers, cilvēks, kurš bija atbildīgs par elektrisko piedziņas sistēmu Mercedes G-klasei.

Auto aprīkots ar četriem elektromotoriem, pa vienam katram ritenim, kas attīsta 579 zirgspēkus un piedāvā iespaidīgu 1165Nm lielu griezes momentu. Šie elektromotori speciāli izstrādāti šīs mašīnas vajadzībām un katram no tiem ir atsevišķa divu pārnesumu ātrumkārba. Urstegers norāda, ka sarežģītā jaudas agregātu sistēma izstrādāta tieši šai mašīnai un tā nebūs pieejama citiem Mercedes modeļiem. “Tas bija sarežģīts projekts, bet izpildījām visus mūsu mērķus un šis auto bezceļu apstākļos ir labāks nekā parastā G-klase,” saka Mercedes pārstāvis.

Ieskrējiens līdz 100km/h tiek veikts nepilnās piecās sekundēs, bet tieši spējas bezceļos esot bijis viens no galvenajiem atslēgas uzdevumiem auto attīstības laikā. Auto aprīkots ar “low-range” pārnesumkārbu, kā arī tas spēj šķērsot ūdens šķēršļus līdz pat 85 centimetru dziļumā. To iespējams darīt, jo visi elektriskie agregāti ir pienācīgi izolēti. Šāds ierobežojums pastāv tikai tāpēc, ka to ierobežo uzlādes spraudņa augstums un atrašanās vieta.

Mašīnai ir vēl vairākas tieši bezceļiem domātas papildfunkcijas – priekšā novietotās kameras demonstrē attēlu multimediju ekrānā, kas ļauj ērtāk ieraudzīt un pārvarēt šķēršļus. Tāpat mašīnai ir “G-Turn” – šī funkcija ļauj griezties uz vietas, ap savu asi, kā arī citas stūrēšanas īpatnības, tieši ar domu par braukšanu bezceļu apstākļos.

Automašīna izmanto 116kWh akumulatoru, bet akumulatoru pakas speciāli veidotas šim auto, lai tās integrētu šasijā kā strukturālu elementu. Tehniski akumulators ir identisks tam, kas tiek izmantots EQS, nodrošinot ātrās uzlādes iespējas ar jaudu līdz pat 200kW, savukārt ar pilnībā uzlādētu mašīnu WLTP ciklā var nobraukt ap 470 kilometriem. Lai pasargātu akumulatoru, izveidota speciāla aizsargplāksne auto apakšā. Auto gan ir diezgan gruntīgs un smags – tā pašmasa ir iespaidīgi 3085 kilogrami. Sākumcena Vācijā ir no 140 tūkstošiem eiro.

 

Tehnoloģiju uzņēmums “Tet” atklāj jaunu zīmolu “Backscreen”, kas piedāvā mūsdienīgu pakalpojumu kopumu video satura uzglabāšanai, apstrādei, publicēšanai, straumēšanai un atskaņošanai. Jaunā zīmola nodrošinātie pakalpojumi ir noderīgi video uz pieprasījuma, tiešraides TV kanālu, dažādu pasākumu tiešraižu, sporta pārraižu, digitālo apmācību, uzņēmumu mārketinga un jebkura cita video satura straumēšanai. Sniegtie pakalpojumi ir mērogojami tā, ka tos var izmantot gan lielas raidorganizācijas un telekomunikāciju uzņēmumi ar miljoniem skatītāju, gan arī tādi satura īpašnieki, kuriem ir nepieciešams pārraidīt vienu tiešraidi vai dažus video klipus nelielam skatītāju skaitam.

OTT platformu popularitāte īpaši strauji augusi pēdējo gadu laikā, un tiek prognozēts, ka straumēšanas platformas pavisam drīz pilnībā aizstās tradicionālo televīziju. Kā norāda “Tet” galvenais izpilddirektors Uldis Tatarčuks: “Katram satura veidotājam – gan lielajiem nozares profesionāļiem, gan arī tiem, kas tikai nesen sākuši nodarboties ar satura radīšanu, ir vērts izmantot šo tendenci biznesa attīstībai. Tādā veidā ne tikai sasniedzot un saglabājot savu esošo mērķauditoriju, bet caur straumēšanas kanāliem piesaistot jaunu – jauniešu jeb Z paaudzes auditoriju, kas regulāri patērē video saturu. Mūsu mērķis ir nodrošināt klientiem labāko iespējamo pakalpojumu, bet skatītājiem – nākamās paaudzes skatīšanās pieredzi. Esam pārliecināti, ka mūsu pakalpojums var kļūt konkurētspējīgs un interesants arī globālajā tirgū.”

Pakalpojumu portfelis sastāv no četriem apakšproduktiem, kas izstrādāti, ņemot vērā klientu dažādās vajadzības. Backscreen App nodrošina pilnu OTT video risinājumu, ieskaitot lietotnes interneta pārlūkiem, mobilajām ierīcēm, viedtelevizoriem un citām iekārtām. Backscreen Stream piedāvā video apstrādes pakalpojumus, sākot no video tehniskās apstrādes un šifrēšanas līdz pat globālam satura piegādes tīklam (CDN). Backscreen Webplay ir pašapkalpošanās video platforma, kura nodrošina vienkāršu video uzglabāšanu, apstrādi, pārvaldīšanu, publicēšanu un atskaņošanu klientu interneta vietnēs, savukārt Backscreen Media ir universāla pašapkalpošanās multivides platforma, kas paplašina Webplay funkcionalitāti un ļauj profesionāli pārvaldīt liela apjoma video saturu un publicēt tos vairākās platformās.

“Sabiedrībā ir dažādu paaudžu pārstāvji – katrai paaudzei nepieciešama cita lietotāja pieredze, kas balstās uz iepriekšējiem paradumiem un zināšanām. Tas ir izaicinājums sasniegt un aptvert visas paaudzes no TikTok līdz Netflix paaudzēm un tradicionālo TV platformu lietotājiem,” uzsver Krists Avots, “Tet” korporatīvās attīstības direktors un “Backscreen” prezidents. “Mums ir ambiciozi mērķi – kļūt par mediju programmatūras risinājumu piegādātāju Eiropā vidēja izmēra operatoriem un satura publicētājiem. Esam pārliecināti, ka varam sasniegt ilgtspējīgu pakalpojuma izmantošanu, nepārtraukti to papildinot ar inovācijām.”

Jaunais zīmols aptver 50 profesionāļu komandu ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi nozarē. “Tirgū ir diezgan daudz IT risinājumu piegādātāju, bet ne visi izprot mediju biznesu. Mūsu risinājums nodrošina klientu vajadzības. Izmantotās tehnoloģijas ir veidotas tā, lai pakalpojumi strādātu globāli, tiktu automātiski mērogoti un spētu apkalpot praktiski neierobežotus satura un skatītāju apjomus, ko palīdzējuši izstrādāt mūsu partneri – labākie šādu tehnoloģiju piegādātāji tirgū. Platformu raksturo divi vārdi – kvalitāte un mērogojamība,” saka Norberts Osītis, “Backscreen” izpilddirektors.

Latvijā radītais produkts “Backscreen” jau tagad ir ievērojams pakalpojumu sniedzējs mediju nozarē. Jaunā zīmola mērķis ir atbalstīt visa veida satura veidotājus, sākot ar tiem, kas ir tikai ceļā uz sava video kanāla izveidi internetā, beidzot ar tiem, kas gadiem attīsta liela mēroga, starptautiskus straumēšanas platformu projektus. Jau tagad platformu izmanto ap 50 dažādu telekomunikāciju, TV un mediju organizācijas, kam satura ražošana ir prioritāte. Starp klientiem ir tādas raidorganizācijas kā Fashion TV, Latvijas Televīzija, ReTV, 1188.lv. Straumēšanas risinājumi jau ir pieejami arī Eiropā, Dienvidamerikā un Austrālijā.

Plašāka informācija: www.backscreen.com

Par Tet

Tet ir viens no lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumiem Baltijā, kas rada inovācijas gan mājām, gan darbam, un to veido 1500 darbinieku liela komanda. Uzņēmums piedāvā uzticamus un kvalitatīvus TV, interneta, elektrības un e-komercijas pakalpojumus, kā arī integrētos IT&T risinājumus uzņēmumiem gan Latvijā, gan eksporta tirgos. Tet rada inovatīvākos tehnoloģiskos risinājumus IT drošības jomā, attīsta OTT-servisus un ražo oriģinālu TV saturu. Tet grupā ietilpst arī meitasuzņēmumi Citrus Solutions, Telia Latvija, Helio Media, Backscreen un Baltijas Datoru Akadēmija. Vairāk: https://www.tet.lv/par-mums

No Bergamo devāmies prom ar autobusu, kas veda uz Ponte San Pietro. Apdzīvota vieta, kas nes "Svētā Pētera tilta" nosaukumu, šķiet vismaz mazliet dīvaina, un kaut kādā mērā man pat ir žēl, ka mums nesanāca to apskatīt (pilsētas statusa šai vietai gan nav, tomēr šajā tiltā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku), bet gan pārkāpt nu jau īstā vilcienā, nevis tikai autobusā, kas pilda vilciena funkcijas (mūsu pseido vilciens tikām bija paspējis nobraukt gar vismaz vienu dzelzceļa staciju, kurā neviens no autobusa neizkāpa un neviens tajā arī neiekāpa). Mūsu dienas galamērķis bija pilsēta ar lielisku nosaukumu Tirano, taču ceļā pavadāmais laiks (teju trīsarpus stundas) šķita pārāk liels, lai tādu veiktu bez kārtīgas pieturvietas, tālab biļetes bijām nopirkuši nevis līdz Tirano, bet gan tikai līdz Leko (Lecco). Šī pilsētiņa, kas atrodas Komo ezera dienvidaustrumu galā, varbūt nav super labi zināma, tomēr tieši šobrīd tā ir salīdzinoši aktuāla, jo tās futbola komanda Calcio Lecco 1912 pirmo reizi piecdesmit gadu laikā ir tikusi pēc spēka otrajā Itālijas līgā. Tas gan nav uz ilgu laiku, jo uz šī teksta rakstīšanas brīdi "Lecco" saglabā vien teorētiskas iespējas savu vietu šajā līgā saglabāt arī nākamajai sezonai, tomēr vismaz vienu gadu tā ir pavadījusi vienā kompānijā ar tādām patiešām slavenām komandām kā "Parma", "Palermo", "Sampdoria" un citām. Patiesībā, pat ja mēs būtu gribējuši uzreiz braukt uz Tirano, mums tāpat būtu nācies pārsēsties, jo vilcieni no Bergamo (šobrīd - no Svētā Pētera tilta) nemaz tālāk par Leko nebrauc. Lai vai kā, kāpām ārā no vilciena un devāmies skatīties, ko tad tā Leko mums varēja piedāvāt. Vienu tā nepiedāvāja, bet izrādījās, ka tas nebija kritiski - proti, dzelzceļa stacijā nebija atrodama bagāžas glabātava, līdz ar to nācās vien pa pilsētu staigāt ar mugursomām. Par laimi vienīgā kaut cik smagā no tām bija manējā, līdz ar to - varēja dzīvot. Vēl jo vairāk, kad no somām izņēmām Jurģa skrejriteni un ķiveri. Jā, tas bija bijis sarežģīts lēmums - ņemt Jurģim līdzi personīgo transporta līdzekli vai nē, bet bijām izlēmuši, ka šādā veidā ar viņu kopā varēsim pieveikt vismaz drusku lielākus attālumus. Uzreiz uzslavēšu mūs par šo izvēli - sākot ar Leko, Jurģis gandrīz visu laiku pārvietojās ar skrejriteni, turklāt itin bieži nevis brauca, bet tika stumts kā koferis uz ritentiņiem, kas noteikti ir ērtāks veids, nekā viņu nest, kas apstākļos, kad tev jau ir 15kg mugursoma, nav sevišķi patīkami, un viņa ierosinājums: "Gribu plecos!" vienkārši nav īstenojams. Leko sevi atklāja kā tipisku tūristu pilsētiņu gleznaina ezera krastā - glīta, kopta, ar daudzām vietām, kur kaut ko garšīgu nobaudīt. Mūsu gadījumā izvēle bija vienkārša - ierodoties Itālijā, pirmais, par ko tu iedomājies, ja ir labs laiks, ir saldējums, un tā kā iepriekš mums bija bijusi saskarsme ar lietu un līdz ar to "Gelato" nebija aktuāls, tagad tas tāds kļuva, turklāt bērni nekad jau nelaistu garām iespēju nošmulēt sejas, rokas un, ja iespējams, arī drēbes. Nogājām loku gar ezera krastu, līdz radās sajūta - pietiks, varam doties uz atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Tā mēs arī rīkojāmies, bet stacijā mūs gaidīja pārsteigums. Man šķiet, ka kaut kur es šādu paziņojumu biju manījis, tikai apziņā tas nebija nosēdies - bijām uztrāpījuši uz vispārēju dzelzceļnieku streiku. Tiesa, nesaprotu, kālab tas nebija traucējis mums jau ceļā uz Leko, bet šeit stacijā darbinieks mūs informēja, ka tuvākais vilciens uz Tirano kavējot pusstundu un ka nav garantijas, ka tas vispār atnākšot, līdz ar to viņš mums pagaidām neesot gatavs pārdot biļetes. Diži loģiski tas nešķita, jo, atbilstošī vīra teiktajam, pēc kādas pusotras stundas nākamajam vilcienam būtu jānāk, bet ja jau nevar pirkt biļetes, tad nevar. Tā kā vilcienu nesolīja, devāmies prom no stacijas mazliet vīlušies, tomēr ar cerībām, ka pavisam Leko neiesprūdīsim. Jāpiebilst, ka mums bija vitāli svarīgi šajā dienā nonākt Tirano ne tikai tālab, ka tur gaidīja naktsmītne, bet arī tādēļ, ka nākamajā rītā bija gaidāms brauciens ar Alpu vilcienu (vai vismaz mēs tobrīd domājām, ka bija gaidāms). Protams, gan jau bija kādi varianti ar autobusiem, bet tik tālu netikām. Aizgājām uz skvēriņu veikalu zonā, kur nobāzēju Marinu, bērnus un somas, bet pats aizčāpoju līdz pārtikas veikalam, nopirkt kaut ko graužamu it kā ceļam uz Tirano, it kā laika īsināšanai tepat. Pēc tam Marina ieteica man darīt to, ko arī pats biju domājis - aiziet atkārtoti uz staciju, apskatīties, vai tur ir kāds progress vai regress vilcienu jautājumā. Aizgāju, un izrādījās, ka ir gan - mūsu sākotnējais vilciens joprojām kavēja pusstundu, bet tika ziņots, ka tas patiešām atbraukšot, arī biļetes man tagad atļāva nopirkt. Tā tad arī izdarīju, un devos pēc ģimenes. Līdz ar to visa "mēs streikojam!" drāma mums bija rezultējusies tik vien kā pazaudētā pusstundā, lai arī izziņota tā bija daudz vērienīgāk. <picture data-title="Skats uz ezeru no Leko promenādes"><img src="/images/italy2024/tirano02.jpg" alt="Tirano" /></picture> Posms Leko - Tirano man un Marinai vilcienā bija interesants, bērniem - ne tik ļoti. Proti, baigā viņiem interese, ka visu ceļu tavā redzamības zonā ir sniegoti kalni, ja tāpat tavā redzamības zonā ir mobilais telefons, kurā var redzēt tos pašus vecos bērnu raidījumus, kuri jau neskaitāmas reizes skatīti Latvijā. Šī būtu īstā situācija potenciāli sprādzienbīstamākajai šī apraksta daļai - ne reizi vien šī ceļojuma ietvaros mums radās jautājums, vai nākamajos ārzemju braucienos patiešām ir vērts šos jauniešus ņemt līdzi. Šis, cik nojaušu, nav vienkāršs jautājums, un te var lieliski komentēt par tēmu, ka esam draņķīgi bērnu audzinātāji, bet... nu sarežģīti. Tiesa, vēl pērn šajā ziņā viss šķita diezgan ok, iespējams, pārāk ātri šajā reizē bijām padevušies un atļāvuši viņiem piekļuvi ekrāniem, ja tā nebūtu izdarījuši, var gadīties, ka ceļojums būtu aizritējis mierīgāk. Bet nevaru noliegt, ka pārdomas par mūsu izvēlēm radās (vienlaikus atceros, ka ne tik sen braucienu ar mašīnu no Rīgas līdz Berlīnei Ziņģu ģimenes sabiedrībā Estere izturēja bez ekrānlaika, un viss bija ok). Tālab sanāk, ka šis vairāk ir viela pārdomām nākotnei, bez skaidriem secinājumiem un lēmumiem. Tad pienāca Tirano. Šādas pilsētas nosaukumu iepriekš nebiju dzirdējis, un nav jau brīnums - nepilni 10'000 iedzīvotāju, ievērojamākie cilvēki no šīs pilsētas: kaut kāds 16. gadsimta teologs un ievērojama, bet man pilnīgi nezināma feministe un modes dizainere (Roza Dženoni, 1867-1954), jā, un atrašanās vieta pie pašas Šveices robežas, vietā kartē, kur normāli tu pat nejauši neapskatīsies. Taču līdz ar šaursliežu dzelzceļa klātbūtni - mūs ļoti ieinteresējusi vieta. Vēl pirms ierašanās Tirano biju Marinai teicis, ka mums vajadzētu aiziet šajā vakarā precīzi noskaidrot detaļas par nākamā rīta braucienu uz Šveici, bet, netipiskā viņai kārtā, ieraudzījusi, ka Šveices maršruta dzelzceļa stacija atrodas turpat blakus tai, kurā bijām izkāpuši no lielā vilciena, un ir pavisam neliela, Marina pateica kaut ko iz kategorijas - te viss ir skaidrs, nav vērts neko vairāk pētīt, visu no rīta atradīsim, un šis jautājums bija slēgts. Vai pareizāk - tā mēs domājām. Ilgtermiņā varbūt pat labi, ka tā, bet es pat jūtos mazliet aizvainots, ka gadās situācijas, kad vieglprātīga attieksme nenāk no manis. Dzīvoklis mums atradās atkal aptuveni kilometra attālumā no stacijas. Gājiens bija galvenokārt pret kalnu, bet saprātīgā stāvumā. Interesanti sanāca ar iekļūšanu dzīvoklī. Māja, kurā mums bija paredzēta nakšņošana, atradās aiz žoga, bet tā vārtu priekšā kaut ko darbojās ceļa meistari. Gribējām iet iekšā pa vārtiem, bet meistari mums saka - nē, te nevar iet. Pārliecinājos aplikācijā, ka adrese ir īstā, parādīju šiem telefonā. "Ā, nu, labi, tad ejiet iekšā!" Un tad, savukārt, mēģinājām saprast, kā īsti tiksim dzīvoklī. Izrādījās - mums vajadzēja iet atkal pie tiem strādniekiem, jo piekaramā atslēga ar kodu, kura bija jāatver, lai tiktu pie dzīvokļa atslēgas, atradās tieši viņām blakus. Visu šo izdevās nokārtot, un tikām iekšā dzīvoklī. Kas jāsaka par pašu dzīvokli - tas bija riktīgi labs, milzīgs, ar trim guļamistabām, viesistabu ar milzīgu virtuvi un balkonu. Vienu no istabām vienojāmies neizmantot (jo bērni jau var izvandīt pilnīgi visu). Mīnuss šādam dzīvoklim - tā uzturēšana kārtībā prasīja būtiski vairāk laika, nekā gribētos atvaļinājuma laikā. Bērnus, protams, visvairāk interesēja televizors, taču tajā nestrādāja Internets, līdz ar to Netflix vietā viņiem nācās skatīties "Curious George" itāļu valodā, bet šķita, ka arī šis viņiem derēja tīri labi. Mūs tikām iepriecināja tas, ka dzīvoklī, kurā logi bija uz trim debespusēm, katrā no logiem pretī tev vērās sniegotas virsotnes - ne gluži tāds skats, pie kāda esi pieradis Latvijā (lai gan, kad šo rakstu 22. aprīlī, daudzviet Latvijā snieg). Veicām nelielu vakara pastaigu pa Tirano, tiesa, kā izrādījās, ne uz pilsētas vēsturisko centru, bet gan virzienā uz Tirano baziliku - šajā vietā 1504. gadā vietējam iedzīvotājam te parādījusies Dievmāte (jāatzīst, ka Jaunava Marija itin daudz sava brīvā laika kopš Debesbraukšanas, šķiet, pavada, parādoties dažādiem dīkdieņiem), un tad ar nelielu līkumiņu no paugura puses - atpakaļ uz dzīvokli. <picture data-title="Dievmātes parādīšanās vieta priekšā"><img src="/images/italy2024/tirano03.jpg" alt="Tirano" /></picture> Vēl pirms gulētiešanas palaidām nākamās dienas Golfu, kas izrādījās mums labvēlīgs. Tirano ir pagalam maza pilsētiņa un varbūtība uzrauties, ka abi punkti atrodas nepieejamās vietās kalnos ir diezgan reāla, taču punktu mums iedeva uz gājēju/veloceliņa, kas ved ārā no pilsētas gar upi. Šo upi, ja kas, sauc Ada (Adda), tā ir vairāk kā 300 kilometrus gara, un šī brauciena laikā mēs paviesojāmies uzreiz četrās pilsētās tās krastā (Leko, Tirano, Sondrio un Morbenjo). Agrā rīta stundā devos skrējienā uz golfa punktu un mazliet vēl tālāk, šajos apstākļos atrast citu tik līdzenu maršrutu varētu būt grūti - lai arī skrējiens augšup pa upi, protams, mazliet ved kalnā, tas ir absolūts sīkums salīdzinājumā ar jebkuru citu iespējamo skriešanas virzienu, tāpat priekšrocība ir tajā, ka šādā skriešanas maršrutā nemaz nav jādomā par to, kurp tu skriesi, tikai uz priekšu un viss. <picture data-title="Golfa nullpunkts"><img src="/images/italy2024/tirano04.jpg" alt="Tirano" /></picture> Atgriezos dzīvoklī, uzēdām brokastis un es ieskatījos Internetā, lai vēlreiz precīzi pārliecināties par to, cikos mums bija vilciens uz Sanktmoricu. Un ko es noskaidroju - šis vilciens nebūs necikos! Kā atklājās, pirms nedēļas šajā maršrutā bija kaut kas atgadījies (sniega nogruvums vai kas tamlīdzīgs), kā rezultātā uz nedēļu satiksme šajā dzelzceļa posmā bija slēgta, stulbākais - ka nākamajā dienā līnija jau būs vaļā, bet mums tas neko nelīdzēs, biļetes uz citu dienu mainīt nevar. Būtu jauki, ja Rhaetian Railways mani jebkādā veidā būtu mani informējis par šo situāciju (tai skaitā - nedēļu iepriekš mēs pat būtu vēl varējuši visus iespējamos plānus piekoriģēt), bet nevar jau visu gribēt, kā nekā Šveices standartos vilciena biļetes bija praktiski bezmaksas (ap simts eiro no cilvēka), kālab lai par tādiem niekiem satraukt cilvēkus. Bet nu jā - mūsu plāni šai dienai bija sabrukuši, un vēl jutāmies priecīgi, ka taupības nolūkos bijām izvēlējušies nerezervēt nākamo naktsmītni Sanktmoricā, bet atgriezties atkal Tirano, kur tā bija vismaz trīs reizes mazāk dārga. Tomēr izlēmām, ka man jāaiziet uz dzelzceļa staciju, pārliecināties, ka viss ir slikti un lai nesanāk, ka mēs vienkārši palaižam garām notiekošu braucienu. Aizgāju uz staciju, tur visur informācija, ka vilcieni atcelti, biļešu aparāti slēgti (atgādinu - iepriekšējā dienā biju ierosinājis šo jautājumu noskaidrot), bet iznāca pretī darbinieks, lai noskaidrotu, ko vēlos un vai var kā man palīdzēt. Vaicāju: "Visi vilcieni atcelti?" - "Jā, atcelti." - "Tad nekur nevar aizbraukt?" - "Ir autobuss, kas ved uz Pontresinu, no turienes varēsiet kādu gabaliņu izbraukt ar vilcienu posmā, kur tas kursē, tiesa, ne uz Sanktmoricu." - "Ā, nu, ok - eju pēc ģimenes." Jā, tātad gluži pilnīga izgāšanās šī diena nebija, taču arī ne gluži tas sapņu variants, par kuru biju cerējis - slaveno 360 grādu loku, ko veiktu vilciens, mums nebija lemts izbraukt, bet patiesībā arī brauciens ar autobusu bija riktīgi labs. Kā cilvēks, kuram nav intereses par kalnu slēpošanas kūrortiem un kurš arī vispār tā īsti nekad nav bijis kalnos, es noteikti iepriekš nebiju braucis ar autobusu 2000+ metru augstumā cauri sniegiem. Maršruta sākumā Tirano mēs atradāmies aptuveni 500 metrus virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts, ko sasniedzām, bija ap 2250 metriem - proti, itin solīds kāpums, un nav brīnums, ka sevišķi ātrs šis brauciens nebija. Skaidrojums, kālab mums nesagāja brauciens ar vilcieniņu, ir spēles "Ticket to Ride" terminoloģijā - lai savienotu Šveici un Itāliju, bija jābūvē tunelis, bet izkrita trīs papildu lokomotīves, līdz ar to - nesagāja... <picture data-title="Slēgtā stacija"><img src="/images/italy2024/tirano05.jpg" alt="Tirano" /></picture> Autobusa galapunkts bija Pontresina - miests Šveicē, par kuru neko neuzzinājām un kuru arī neapskatījām, jo tur mēs tik vien izdarījām, kā pārkāpām no autobusa vilcienā un braucām virzienā it kā atpakaļ uz Tirano, bet diemžēl ne tik lielu gabalu. Patiesībā par vilcienu jāsaka - vismaz šajā posmā tas bija tikai superforšs, bet ne grandiozi foršs - proti, kaut kā bijuu iztēlojies to vēl iespaidīgāku (ko gan varētu ierobežot apstāklis, ka lai arī mēs braucām pa kalniem, tādus super stāvos nobraucienus, kas ir tuvāk Tirano, mums neizdevās piedzīvot), bet tāpat bija lieliska pieredze. Tiesa, ne visiem, jo mūsu jauniešiem interese par apkārtējo bija tik neliela, ka apstākļos, kad nebija Interneta un līdz ar to arī Jūtūbes, Estere telefonā spēlējās ar kalkulatoru. Jā, tas bija tas atslēgas punkts, kas radīja fundamentālo jautājumu: kāpēc tieši bērnus ir vērts vest ceļojumos? Bet vismaz ar mums pašiem šādu problēmu nebija, braucienu patiešām izbaudījām. Sekojot Tirano stacijā saņemtam ieteikumam, no vilciena izkāpām ārā pieturvietā ar nosaukumu Alp Grüm, no kuras paveras lielisks skats uz ledāju. Varēja it kā braukt vēl vienu pieturu tālāk (līdz punktam, kur šajos apstākļos vilcienam bija galapunkts), bet vilciena pavadone teica, ka īsti to darīt neesot vērts, jo tur nekā neesot. Un to viņa mums teica tajā Alp Grüm, kas sastāvēja no stacijas ēkas un skata. Savā ziņā bija pat intriģējoši uzzināt - kas tad ir vietā, kur nekā nav, bet nu labi, patusējām pa Alp Grüm, līdz sagaidījām to pašu vilcienu atgriežamies (ar nelielu nosebošanos, kuras minūtes stacijas informators katrā nākamajā reizē mazliet palielināja). Atgriezām Pontresinā, tur atkal iekāpām autobusā un braucām atpakaļ virzienā uz Tirano. Te jāpiebilst, ka šī sanāca itin kārtīga braukšanas ar sabiedrisko transportu diena, bet šī bija tāda reize, kad nebija sajūtas, ka mēs tikai dirnam mašīnā, kā tas var gadīties, piemēram, braucot no Rīgas uz Varšavu. <picture data-title="Pontresinas dzelzceļa stacija"><img src="/images/italy2024/tirano07.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Acis žilbst no baltuma"><img src="/images/italy2024/tirano09.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="SNlEGS un sniegs"><img src="/images/italy2024/tirano06.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Šis bānis pietiekami negrab"><img src="/images/italy2024/tirano10.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Pie Alp Grüm"><img src="/images/italy2024/tirano11.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Estere mēģina saglābt reputāciju"><img src="/images/italy2024/tirano08.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Vilciens Alp Grüm tuvojas no lejas"><img src="/images/italy2024/tirano01.jpg" alt="Tirano" /></picture> Gluži tik triviāla atgriešanās Tirano gan nebija - mēs sasniedzām lielāku ciematu, kas nes Poskjavo (Poschiavo) vārdu, kur autobuss apsājās un šoferis paziņoja, ka būs pietura uz 25 minūtēm, jo esam bijuši pārāk ātri un mums jāgaida, kamēr pienāks vilciens (neesmu drošs, no kurienes, nebija īsti mana darīšana). Jurģis bija nupat iemidzis uz Marinas, līdz ar to pastaigā pa Poskjavo devos divatā ar Esteri. Smuks kalnu ciemats, neko vairāk te nepateikšu. Ar civilizāciju Šveices pusē Poskjavo savieno Bernīnas kalnu pāreja, kurai bijām jau tikuši garām. Vismaz kā ķeksīti vēl vienu apmeklētu apdzīvotu Šveicē varējām iezīmēt (pieņemot, ka Alp Grüm šādai lietai nekvalificējas), un tad gan braucām tālāk uz Tirano. Te vēl viena atkāpe - visā mūsu ceļojuma laikā vilciens Šveicē bija vienīgais, kur mums kāds palūdza uzrādīt biļetes, turklāt šī bija tāda reize, kad biļetes mums īsti nebija uz to, kur mēs braucām, bet mums bija paskaidrots, ka varam braukt ar tām pašām, un tā arī darījām, tikām daudzajos izbraucienos ar dažādiem vilcieniem un autobusiem Itālijā nekādu biļešu kontroli nemanījām. <picture data-title="Poskjavo"><img src="/images/italy2024/tirano12.jpg" alt="Tirano" /></picture> Pārbraukuši Itālijā, uzēdām saldējumu un pēc tam (pabijuši dzīvoklī) devāmies uz Marinas Golfa punktu - to pašu, kur jau biju bijis no rīta, bet tagad visi kopā un ar skrejriteni. Forši, protams, ka Jurģis šādā veidā bija pat ātrāks par mums, brīžiem gan vajadzēja viņu pamatīgi pieskatīt, šādā veidā arī sanāca, ka visi tomēr vismaz kaut cik bija šīs dienas laikā izkustējušies arī pašu spēkiem, ne tikai kā pasažieri sabiedriskajā transportā. Minimāli ieskatījāmies arī Tirano urbānajā daļā un izlēmām, ka varētu tai iedot vēl kādu iespēju nākamajā rītā. Bet tad gan - uzēdām vakariņas, dažs labs no mums iedzēra kādu vīnu, un tad gan - gulēt. <picture data-title="Pelnīta atpūta"><img src="/images/italy2024/tirano13.jpg" alt="Tirano" /></picture> Ar ko es sāku rītu? Ar pastaigu uz Golfa punktu, kas šajā reizē bija izaicinošs, bet tāds tas bija manas izvēles dēļ. No diviem piedāvātajiem punktiem viens bija līdzenumā, otrs kalnā. Marina paņēma līdzeno, es - to otro (pozitīvais - punkts bija uz takas). Šī sanāca diezgan iespaidīga pastaiga (atceļā patiesībā - skrējiens lejup), mazliet virs astoņiem kilometriem ar kopējo kāpumu 580 metri, mūsu miteklim atrodoties 460 metrus virs jūrs līmeņa, bet Golfa punktam - 1040. Pozitīvais - viss veicams pa vietējas nozīmes ceļiem un takām, pat nevienu privātīpašumu nenācās šķērsot, vienīgais sarežģījums - vienu taku dabā neieraudzīju, tāpēc veicu palielu līkumu apkārt pa ceļu. Vienlaikus, protams, ja būtu laiks, vēlmes un iespējas, te varēja ui ku tālu turpināt virzību augšup - OSM kartē iezīmēta taka arī uz 2750 metru virsotni tajā virzienā, kurp biju sācis savu ceļu (nerunāsim par tehniskās sarežģītības pieaugumu tālākos kilometros, man tā tāpat nebija mana darīšana). Lai vai kā, biju vismaz no kaut kāda augstuma Tirano redzējis no augšas, un jutos gatavs doties no šīs pilsētas prom. Taču gluži tik vienkārši tas viss, protams, nebija. <picture data-title="Vīnogas, pilsēta un kalni"><img src="/images/italy2024/tirano14.jpg" alt="Tirano" /></picture> <picture data-title="Kāpju augšup"><img src="/images/italy2024/tirano15.jpg" alt="Tirano" /></picture> Pirmkārt, Marinai vajadzēja paņemt Golfa punktu. Otrkārt, man vajadzēja izlasīt līdz galam <a rel="nofollow" href="https://kazhe.lv/Katherine-Ormerod-Why-Social-Media-Is-Ruining-Your-Life">grāmatu par soctīklu kaitīgumu</a> (jo nevar tak doties prom no naktsmājas vietas, tur atstājot puslasītu grāmatu), treškārt, vajadzēja atstāt dzīvokli tādā stāvokli, kādā to atradām. Ar šo visu gandrīz tikām galām, proti, Marinas Golfa punktu atstājām uz laiku jau pēc izčekošanās ārā no dzīvokļa, mani un bērnus atstājot rotaļu laukumiņā turpat netālu no vietas, kur bijām pavadījuši divas naktis, bet Marinai sparīgā gaitā uzņemot kursu uz viņas punktu. Tur gan viņa neiztika bez satraukuma, atklājot, ka kāds posms jāveic pa aktīva autoceļa bez ietvēm malu, tomēr ar šo uzdevumu viņa sekmīgi tika galā. Es tikām gluži tik sekmīgi netiku galā ar bērnu savaldīšanu, proti, viņi kādā brīdī pavēstīja, ka viņiem apnicis gaidīt mammu un ka mums kaut kur jāiet. Tad nu ņēmu visas somas un devāmies dzelzceļa stacijas virzienā. Par laimi, arī Marina jau tuvojās, līdz ar to šāda pastaiga "pilnā ekipējumā" man sanāca itin īsa. Pēc tam vēl aizstaigājām uz Tirano vecpilsētu, kas atradās otrpus upei un par kuru līdz šim bijām tikai nojautuši, ka tā varētu būt apskates vērta, bet pēc tam gan devāmies uz vilcienu, kuram mūs vajadzēja vest prom no Šveices, dziļāk iekšā Itālijā, virzienā uz pilsētu, kur es neizskrēju (un reizē - arī izskrēju) savu pirmo taku skrējienu ārzemēs. <picture data-title="Pirms atvadām no Tirano"><img src="/images/italy2024/tirano16.jpg" alt="Tirano" /></picture>

Video kopīgošanas lietotnei “TikTok” jau iepriekš bijušas problēmas ar darbību ASV. Bažās par spiegošanu no Ķīnas puses tā pirms dažiem gadiem gandrīz tika aizliegta. Visu šo laiku ASV un “TikTok” mātesuzņēmuma “ByteDance” attiecības nav bijušas saticīgākās, un situācija kļūst tikai saspringtāka. Otrdien Senāts balsoja par likumprojektu, kas paredz, ka “ByteDance” ir jāpārdod “TikTok”, pretējā gadījumā lietotne tiks aizliegta ASV. Ar būtisku balsu pārsvaru – 79 “par” un 18 “pret” – Senāts atbalstījis “TikTok” iespējamo aizliegumu ASV. Lai likumprojekts tiktu oficiāli pieņemts, savs vārds vēl bija jāsaka Džo Baidenam.

Pēc balsojuma Senātā likumprojekts “Protecting Americans from Foreign Adversary Controlled Applications Act” tika nosūtīts prezidentam Džo Baidenam, kurš jau iepriekš bija izteicies, ka atbalsta “TikTok” aizliegumu ASV. To arī viņš trešdien apliecināja, parakstot likumprojektu un tādējādi nostādot “ByteDance” izvēles priekšā – pārdot “TikTok” vai arī šī lietotne ASV tiks aizliegta.

Atjaunotajos noteikumos “ByteDance” tiek dots laiks līdz 12 mēnešiem, lai pieņemtu lēmumu. Uzņēmums šo likumprojektu ir nosaucis par neatbilstošu konstitūcijai un norādījis, ka iesniegs prasību tiesā pret to. Šāds solis varētu diezgan aizkavēt “TikTok” iespējamo pārdošanu vai aizliegumu.

Jāpiezīmē, ka “TikTok” ilgu laiku ir bijis ASV likumdevēju un izlūkdienestu uzmanības centrā. Tiek apgalvots, ka lietotne rada nacionālās drošības draudus, Ķīnai izspiegojot ASV lietotājus un cenšoties iegūt viņu personas datus.

Kādu laiku pēc tam, kad es to izdarīju operētājsistēmā Android, WhatsApp beidzot pievieno iespēju izmantot “Piekļuves atslēgas” vai “Passkeys” savā

L’article WhatsApp pievieno piekļuves atslēgu (passkey) operētājsistēmā iOS est apparu en premier sur Tehnologijas.com.

Jauns pētījums, kas publicēts Advanced Energy Materials žurnālā, parāda, ka vēl neesam izsmēluši visas esošās akumulatoru tehnoloģiju iespējas. Pētnieki atraduši iespēju dubultot akumulatoru dzīvi, atliek vien izmanīt to, kā akumulatori tiek lādēti.

Uzlabotā lādēšanas pieeja slēpjas pulsējošā uzlādes algoritmā, kas pamatīgi atšķiras no šobrīd izmatotās pieejas dažādu ierīču akumulatoru uzlādē. Šobrīd akumulatoru uzlādi nodrošina konstanta strāva un spriegums, šie parametri gan tiek mainīti atkarībā no akumulatora uzlādes līmeņa, bet ne par to ir stāsts.

Pētnieki norāda, ka konstanta strāva un spriegums akumulatoram rada mehānisku un ķīmisku nolietojumu, ko var būtiski samazināt, ja tiek izmatots pulsējošs uzlādes algoritms. Šāda pieeja tiek salīdzināta ar cilvēku pūli, kas mēģina tikt caur šaurām durvīm – ja visi spiežas vienlaikus, nekas labs nav gaidāms. Pa bariņiem cilvēku plūsma ātrāk tiktu cauri.

Labā ziņa ir tā, ka jaunā tipa uzlādes algoritms būtu pielietojams jau esošām akumulatoru tehnoloģijām. Atliktu vien pielāgot uzlādes kontrolierus.

Noziedznieki aizvien nesnauž.

Iepriekšējā rakstā “Kriminālā Latvija” https://neogeo.lv/kriminala-latvija-slepkavibas-un-laupisanas/ NeoGeo lasītāji tika informēti par kriminālo statistiku slepkavību un noziedzīgi nodarījumu pret īpašumu (zādzības, laupīšana, krāpšana, piesavināšanās, izspiešana) jomā Latvijā 2023. gadā.

Šajā rakstā informēsim par 2023. gada kriminālo statistiku Latvijas novados un valstspilsētās dzimumnoziegumu un noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību jomā.

Atgādinām, ka Latvijas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra dati uzrāda, ka Latvijā 2023. gadā kopā ir reģistrēti 33 550 noziedzīgi nodarījumi, kas kvalificējami pēc kāda no Krimināllikuma pantiem. Tas nozīmē, ka Latvijā vidēji katru dienu notiek ap 92 noziedzīgiem nodarījumiem jeb vidēji katrās 17 minūtēs tiek reģistrēts kāds noziegums.

Vai Latvijā ir teritorijas, kuras ir īpaši kriminogēnas?

Vai ir kādas vietas Latvijā, kur var paglābties no laupītājiem un izvarotājiem?

Vai mūsu stereotipi par bīstamajām un mierīgajām vietām Latvijā ir patiesi? 

Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes sniegs NeoGeo, kas, izmantojot jaunāko Latvijas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistiku, ir apkopojis un izvērtējis noziedzības stāvokli Latvijā 2023. gadā.

Dzimumnoziegumi (izvarošana, seksuāla vardarbība, pavešana netiklībā, prostitūciju ierobežojošo noteikumu pārkāpšana, sutenerisms)

2023. gadā Latvijā ir reģistrēti 743 dzimumnoziegumi (Krimināllikuma XVI nodaļa. Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību).

Šāds ir dzimumnoziegumu sadalījums pa Latvijas valstspilsētām un novadiem:

Secinājumi par dzimumnoziegumiem Latvijā 2023. gadā:

• Valkas novads ir dzimumnoziegumu anomālija 2023. gadā – tur dzimumnoziegumu intensitāte bija vairāk nekā 16 reizes lielāka nekā vidēji Latvijā.
• Arī kaimiņos esošais Smiltenes novads ir bijis ļoti nelabvēlīgs dzimumnoziegumu jomā – tur dzimumnoziegumu intensitāte bija vairāk nekā 5 reizes lielāka nekā vidēji Latvijā.
• Ļoti labvēlīgi 2023. gads dzumumnoziegumu jomā ir aizritējis Pierīgas Mārupes un Olaines novadiem, kuri ir īpaši zema noziegumu intensitāte. Saulkrastu novadā vispār nav fiksēti dzimumnoziegumi.
• Kopumā nav lielu atšķirību dzimumnoziegumu intensitātē starp pilsētu un lauku teritorijām.
• Kopumā nav lielu atšķirību dzimumnoziegumu intensitātē starp Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem.

Noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību (miesas bojājumi, spīdzināšana, vajāšana, inficēšana, aborta neatļauta izdarīšana, neatļauta ārstniecība, atstāšana bez palīdzības u.c.)

2023. gadā Latvijā reģistrēti 1183 noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību (Krimināllikuma XIII nodaļa).

Šāds ir noziedzīgu nodarījumu pret personas veselību sadalījums pa Latvijas valstspilsētām un novadiem:

Secinājumi par noziedzīgu nodarījumu pret personu veselību intensitāti Latvijā 2023. gadā:

Šoreiz NeoGeo vēlas, lai secinājumu izdarīšanu veiktu paši NeoGeo lasītāji. To varat veikt komentāru sadaļā. Aplūkojiet datus un karti, padomājiet un dariet to.

Ak jūs, bīskapi, kā gan jūs atbildēsit Kristus priekšā, ka esat ļāvuši tautai dzīvot tik negantu dzīvi un ne mirkli neesat apliecinājuši savu amatu? Ka tikai pār jums nenāktu visa sodība! Jūs aizliedzat vienu Sakramenta veidu un spiežat ļaudis ievērot jūsu izdomātos cilvēku likumus, taču neprasāt, lai viņi zinātu lūgšanu “Mūsu Tēvs”, ticības apliecību, desmit […]

Līdz šim atklātībā nonākusī informācija par "Vienotības" finanšu saimniecību, visticamāk, nav pēdējā. Bijušais partijas biedrs un ilggadējais "Vienotības" biroja vadītājs Normunds Orleāns Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumam "Panorāma" apgalvoja, ka algas aploksnēs saņēmuši ne vien "Vienotības" biroja darbinieki, bet arī partijai pietuvinātas personas citos amatos, tai skaitā – premjera birojā. Viņi jau snieguši liecības Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), kurās to noliedz. 

Starptautiskā sociālās drošības asociācija (ISSA) ir piešķīrusi Labas prakses balvu un sertifikātu Sociālās aizsardzības departamenta administrētajai shēmai, kuras ietvaros tiek piešķirts grants parūkas vai šinjona iegādei cilvēkiem, kuri cieš no matu izkrišanas slimības dēļ, informē www.gov.ie. Nedaudz mazāk kā divu gadu laikā kopš shēmas uzsākšanas 2022. gada maijā ir piešķirti vairāk nekā 6000 grantu, kuru [...]

Pirms 20 gadiem Latvijas futbols atradās savā visu laiku augstākajā lidojumā. Dalība 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē bija grūti aptverams Latvijas sporta sasniegums. Kā izrādījās, tik neierasts, ka savas līdzjušanas tradīcijas vēl lāgā nebija izveidojušās. 

Albāniju Eirovīzijas dziesmu konkursā pārstāvēs dziedātāja Besa ar dziesmu "Titan", kas ir kontrastiem bagāta popdziesma, klausītāju izvedot caur dažādām stilistiski atšķirīgām muzikālām daļām.

Nākotnes kosmosa teleskopi

Kosmosa teleskopu veidošana ir sarežģīts un ilgstošs process, un NASA jau plāno nākamo paaudzi pēc James Webb kosmosa teleskopa. Astronomi vēlas atrast dzīvotspējīgas planētas un iespējams pat meklēt dzīvības pazīmes ārpus Zemes. Viens no nākotnes projektiem ir Dzīvotspējīgo Pasauļu Observatorija, kas pašlaik atrodas plānošanas posmā un kuras mērķis ir atklāt 25 Zemei līdzīgas planētas ap Saules līdzīgām zvaigznēm.

Tiešās attēlveidošanas spēks

Lai gan pašreizējie teleskopi, piemēram, Hubble vai James Webb, bieži izmanto metodes, piemēram, zvaigznes spožuma samazinājuma novērošanu, kad planēta iet garām tai, vai zvaigznes svārstību novērošanu planētas gravitācijas ietekmē, nākamās paaudzes kosmosa teleskopi varēs veikt tiešu eksoplanētu attēlveidošanu.

Pareizā viļņa garuma izvēle

Dzīvotspējīgo Pasauļu Observatorija plāno izmantot optiskos un ultravioletos viļņa garumus, kas ir noderīgi konkrētu atomu, piemēram, ūdeņraža vai skābekļa, parakstu identificēšanai. Tas ļaus mums uzzināt vairāk par planētu atmosfēru sastāvu.

Kā būvēt optisko/UV teleskopu

Ar fokusu uz optiskajiem un ultravioletajiem viļņa garumiem, Dzīvotspējīgo Pasauļu Observatorija būs līdzīgāka Hubble kosmosa teleskopam nekā James Webb kosmosa teleskopam. Tas nesīs priekšrocības teleskopa būvniecībā.

Jaunas tehnoloģijas jaunajai desmitgadei

Nākamajai paaudzei kosmosa teleskopu būs nepieciešami uzlaboti instrumenti, piemēram, kameras un spektrografi, lai pētītu eksoplanētas citu zvaigžņu sistēmās.

Medības uz dzīvotspēju

Pat ar jaunu teleskopu un jaunām tehnoloģijām nebūs viegli atrast dzīvību ārpus mūsu saules sistēmas. Dzīvotspēja ir sarežģīts jēdziens, kas prasa vairāk nekā tikai Zemei līdzīgas planētas identificēšanu ap Saules līdzīgu zvaigzni.

Dažādu paaudžu uzdevums

Pat ja mums izdosies atrast ideālu sistēmu ar iespējami dzīvotspējīgu Zemei līdzīgu pasauli, nākamais solis būs vēl sarežģītāku faktoru izpēte. Dzīvotspējīgo Pasauļu Observatorija ir nākamais solis šajā ceļojumā, bet tas nebūs galapunkts.

Cenšoties palīdzēt grūtībās nonākušajiem amerikāņu patērētājiem, Walmart lielākajai daļai piederošais fintech jaunuzņēmums One ienirst rosīgajā “Pērciet tūlīt, maksājiet vēlāk” (BNPL)

L’article Walmart atbalstītais fintech jaunuzņēmums One izlaiž aizdevumus “Pērciet tūlīt, maksā vēlāk” dārgām precēm est apparu en premier sur Tehnologijas.com.

Maltu Eirovīzijas dziesmu konkursā pārstāvēs dziedātāja Sarah Bonnici ar dziesmu "Loop", kas ieturēta popmūzikas deju ritmos un ir pozitīvs stāsts par mīlestību un tās cilpām, kas atkārtojas un sākas no jauna.

Izraēlas plānotā sauszemes operācija Rafāhā varētu ilgt aptuveni sešas nedēļas. Tā būs vērsta uz apgabaliem, kuros, pēc Izraēlas militārpersonu domām, slēpjas teroristu grupējuma "Hamās" līderi, atsaucoties uz laikraksta "The Wall Street Journal" (WSJ) ziņojumu, vēsta medijs "Sky News".

Aculiecinieki ziņo par ugunsgrēku Smoļenskas naftas pārstrādes rūpnīcā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas. Reģiona gubernators apstiprinājis, ka pēc bezpilota lidaparātu uzbrukumiem ir izcēlies ugunsgrēks degvielas un enerģētikas objektos.

Trešais no četriem Datakom rubrikas raidījumiem radio Star FM. Šoreiz sarunā piedalās IBM un Palo Alto Networks pārstāvjiem, kas iepazīstina ar uzņēmumiem noderīgām tehnoloģijām. Nākamo rubrikas raidījumu klausies 2. maijā plkst. 11:00 vai pēc tam ierakstā Kursors.lv.

25. aprīlī pulksten 19.00 Lielajā ģildē muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un pianists Reinis Zariņš, bet pie diriģenta pults stāsies Andris Poga. Ar pianistu Reini Zariņu Poga kopā uzstājies regulāri, bet Vitolda Lutoslavska Klavierkoncertā abi tiksies vien otro reizi – turklāt pēc 11 gadu pārtraukuma, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāstīja diriģents.

Vivo ir paziņojis par “BlueImage” — jaunu zīmolu savai kameru tehnoloģijai. Šis jaunais zīmols, iespējams, debitēs Vivo X100 Ultra. Vivo to

L’article Vivo paziņo par “BlueImage” — jaunu zīmolu savai kameru tehnoloģijai est apparu en premier sur Tehnologijas.com.