nekur.lv

VB: RU gatavojas mieram, “mieram”, mieram?

Skat! Kas tad te? Nolēmu atsvaidzināt izskatu. Četri gadi nodzīvoti ar iepriekšējo.

Šis tas var neizskatīties labi, šis tas var arī nedarboties. Lai gan testi it kā visi zaļi. Tumšā tēma pagaidām nebūs. Atvainojos tiem, kam izdegs acis. Gribēju ātrāk izstumt pasaulē, jo citādi tā arī nostāvēs neizsumts. Esmu negatīvs dizaineris; lai kā man sanāktu sākumā, beigās nemaz tik labi nesanāk.

Kam par godu tāda ballīte?

Nesen veicu izpēti un ir skaidrs, ka bloga pirmssākumi patiesībā ir meklējami neba nu 2002. gada februārī, kā līdz šim šķita. Izskatījās, ka gadu ātrāk.

Turpinot nelielo arheoloģisko izrakumu sēriju, atradās vēl senāks datums — 2000. gada 6. aprīlis.

Labi, nosacīti. Bet reversi hronoloģiska secība ir, ieraksti ir. Apkārt tik bija vesela kaudze ar citu saturu. Godīgi sakot — man vnk ir slinkums gaidīt 2027. gadu. 25 tortes un vienu svecīti darīšu sestajā aprīlī. Un iepūtiet ;)

PS Ja Tevi interesē, kā es tērēju naudu 2000. gada 6. aprīlī, tad lūdzu skatīt te.

PPS. Vēsturei. Šādi izskatījās nomainītais izskats, bet šādi izskatās tas, uz kuru nomainīts..

vara bungas: Karš sāksies jau pēc pāris dienām. Bet ne tas karš par kuru mēs te putojam. Pārsteidzoši, bet ne negaidīti sākot ar 2.aprīli sabiedroto valdības kausies pret US ar tarifiem un kontr-tarifiem, dažas valdības varbūt padosies, citas cīnīsies, to visu pavadīs karam atbilstošs informatīvais fons. Neatkarīgi no tā, kurš vinnēs un kurš zaudēs ekonomiski, NATO saliedētību, vienotību un militāro kooperāciju tas graus viennozīmīgi. Jautājums ir tikai par to cik lielā mērā. Kremlī var atkal uzgavilēt, Tramps piegādā kā traks, pārsniedzot visas RU ekspektācijas.

Tomēr nepareizi būtu domāt, ka tarifu karš ir Trampa niķis, kas var pāriet jebkurā bŗīdī. Viss ir daudz ļaunāk, Tramps pilda guru-ekonomista izstrādātu plānu, kura nianses diez vai pats saprot (Tramps kā zināms neiedziļinās sīkumos).

Būsim pazīstami – Trampa treneris ekonomikā Dr. Stefans Mirans

2024.gada novembrī Dr. Mirans publicēja rakstu “A User’s Guide to Restructuring the Global Trading System“, kura tēzes pamatā atbilst tam, ko šobrīd dara Tramps un atklāj šīs šķietami haotiskās rīcības mērķus. Viens no tiem ir panākt t.s. “Mar-a-Lago vienošanos” (nosaukums var būt cits), kas izjauks status quo globālās tirdzniecības jomā un saliks to atpakaļ, bet par labu US, līdzīgi kā tas notika ar 1985.gadā pēc t.s. Plaza Hotel vienošanās, kad US interesēs tika mākslīgi devalvēts USD.

Lūk, galvenā ideja īsumā:

• Mērķis: Novērst US ārējās tirdzniecības disbalansu un atdzīvināt US vietējo ražošanu, mākslīgi padarot US eksportu konkurētspējīgāku.
• Mehānisms: Izmantot diplomātiskus un ekonomiskus instrumentus – piemēram, tarifus un valūtas politiku, lai piespiestu tirdzniecības partnerus (īpaši Āzijā un Eiropā) piekrist vienošanās nosacījumiem, kas samazinātu USD vērtību pret attiecīgām valūtām padarot US eksporta preces lētākas, bet importu dārgāku.
• Izpilde: panākumu atslēga ir darbību secība – vispirms piemērot tarifus, lai radītu spiedienu uz sarunu partneriem, un tikai pēc tam virzīties uz valūtas vienošanos.
• Ietekme uz pasaules tirgiem: Šāda stratēģija būtiski skars valūtas tirgus, inflāciju, procentu likmes un globālās kapitāla plūsmas.

Būtībā “Mar-a-Lago vienošanās” ir ekonomiska avantūra, lai Trampa pilnvaru laikā (tas ir ļoti ātri) pārsrtrukturētu globālo tirdzniecību par labu US, izmantojot dolāra devalvāciju un agresīvu sarunu taktiku . Neesmu ekonomists, lai par šo afēru runā lietpratēji (ideja, no US perspektīvas, var būt laba), bet viens man ir skaidrs – ņemot vērā Trampa personības īpatnības un POTUS administrācijas vidējo IQ, viss, ko Tramps panāks būs sa*irstas attiecības ar to pasaules daļu, ko US līdz šim uzskatīja par saviem sabiedrotajiem.

UPD1 Bez jebkāda sakara ar tēmu, bet tomēr…

UPD2 Šis gan labi raksturo situāciju. Analītiķi izklāja bildi, bet Trumps jau neiedziļinās

www.youtube.com/@i.l.2778

PAŠLAIK:
100 video;
99,167 skatījumi;
838 abonenti

Oriģinālnosaukums: 3 Body Problem
Valsts: ASV
Žanrs: Zinātniskā fantastika
Lomās: Jovan Adepo, Benedict Wong, Eiza González, Liam Cunningham, Jonathan Pryce, John Bradley
Gads: 2024

Par seriālu–
Neizskaidrojamos apstākļos iet bojā vairāki vadošie zinātnieki. Kamēr policija meklē pavedienus, tikmēr kāda īpaša organizācija veic savu izmeklēšanu. Pamazām pēdas viņus aizved uz 1977.gadu un īpaši radītu virtuālo spēli, kas ievērojami pārsniedz mūsdienu tehnoloģiskās iespējas. Tik tā spēle nemaz nav spēle. Un tehnoloģiskās iespējas nemaz nav no mūsdienām.

Nejauši ievēroju dažus kadrus no šī seriāla- labi nostrādāti, interesanti un ieintriģējoši. Tad nu devos meklēt pašu seriālu. Izrādās, ka tā ir ķīniešu fantastikas rakstnieka Liu Činsina godalgotas triloģijas (tāda paša nosaukuma darbs, kas sarakstīts 2006.gadā) ekranizācija. Pirmā sezona ir triloģijas pirmā daļa.

Seriāls paņem ar pirmajām minūtēm. Nu tā, ka pamatīgi. Sākumā tu it kā gaidi detektīvu un kādu nebūt mistēriju, kur pagātnes rīcība ietekmē šodienas gaitu, bet… bet saņem pavisam citu stāstu, kurā depresīvi pīpējošs detektīvs nevis izmeklē neizskaidrojamas zinātnieku nāves, bet rok dziļi tur, kur viņa slepenais un visvarenais boss liek. Tajā pašā laikā citas sižeta līnijas stāsta par jauniem un daudzsološiem fiziķiem, kuri saskaras ar neizskaidrojamām fizikas likumu izmaiņām. Un ne tikai ar to- vēl ir kolēģu nāves, personīgās dzīves problēmas un vēl tās īpatnējās virtuālās realitātes brilles…

Bet cits stāsts sākās vēl agrāk- kad sešdesmito gadu beigās Ķīna veic represijas pret partijai naidīgiem zinātniekiem un vienu no viņiem ievieto darba nometnē, kurai blakus atrodas liela radiolokācijas stacija ar mērķi raidīt Kosmosā signālus.

Lai arī pāris epizodes (nejaukt ar sērijām) man radīja neizpratni, seriāls bija burvīgi burvīgs- ievilka tēli, notikumu gaita, neparedzamība un mazliet šaušalīgā, bet ļoti intriģējošā seriāla gaisotne. Milzīgs plus ir stāsta oriģinalitāte, kas izspēlē pavisam jaunu stāstu, pavisam jaunā veidā. Ar nepacietību gaidīšu nākamās sezonas. Bet līdz tām ir plāns iepazīties ar ķīniešu ekranizācijas versiju, kas tapusi gadu iepriekš un ir 30 sēriju gara. 

Seriālu iesaku ikvienam zinātniskās fantastikas un laba kino cienītājam.

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit

Padomi, lai saglabātu ziedus bagātīgus un veselīgus

Hortenzijas ir viens no populārākajiem un mīlētākajiem augiem dārzos un terasēs. To krāsainie, bagātīgie ziedi piešķir dārzam eleganci un dzīvotspēju. Lai hortenzijas ziedētu pilnībā un ilgi, nepieciešama īpaša rūpēšanās. Šajā rakstā sniegsim padomus, kā pareizi kopt hortenzijas, lai tās kļūtu par dārza lepnumu.

1. Izvēlies pareizo vietu hortenzijai

Hortenzijas ir gaismu mīloši augi, bet tie nevēlas pilnīgu sauli visas dienas garumā. Labākā vieta šiem augiem būs daļēja ēna vai saules iedarbība no rīta līdz pusdienai. Pārāk daudz saules var izraisīt lapu apdegumus un samazināt ziedēšanas kvalitāti. Ja audzē hortenzijas podos, izvēlies vietu, kur tās ir pasargātas no tiešas karstās saules un stipra vēja.

2. Auglīga un mitra augsne

Hortenzijas mīl mitrumu, bet necieš ūdens stagnāciju. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties augsni, kas labi caurlaidīga ūdenim, bet tomēr saglabā mitrumu. Skāba augsne ir ideāla hortenzijām, un tās var labi augt arī augsnē ar pH 5,5 līdz 6,5. Lai uzlabotu augsnes struktūru, vari pievienot kompostu vai kūdru.

Ja tavā dārzā ir kaļķaina augsne, vari izmantot sēru, lai pazeminātu pH līmeni un padarītu augsni piemērotāku hortenzijām.

3. Laistīšana – atslēga uz veselīgu augšanu

Hortenzijas ir ļoti jutīgas pret sausumu. Tām nepieciešama regulāra laistīšana, īpaši karstos vasaras mēnešos. Augam nepieciešams vismaz 2,5–5 cm ūdens nedēļā. Izvairies no pārāk stipras laistīšanas vienā reizē, jo tas var izraisīt sakņu puvi. Ja hortenzija aug podā, noteikti pārbaudi, vai apakšējā daļā ir ūdens noteces caurumi.

Padoms: Laista hortenzijas ar mīkstu ūdeni (piemēram, lietus ūdeni), lai novērstu ūdens kalciju vai citu minerālu uzkrāšanos, kas var negatīvi ietekmēt augu.

4. Mēslošana, lai nodrošinātu bagātīgu ziedēšanu

Lai hortenzijas ziedētu bagātīgi, ir nepieciešama regulāra mēslošana. Rudenī un pavasarī pievieno organiskos mēslojums, kas bagātinās augsni ar nepieciešamajām barības vielām. Var izmantot arī īpašus hidroponiskos mēslojumus, kas paredzēti hortenzijām. Ja vēlies iegūt zilus ziedus, mēslot hortenzijas ar skābiem mēslojumiem, kas satur alumīniju. Savukārt, ja vēlies rozā ziedus, izmanto mēslojumu ar zemāku alumīnija daudzumu.

Padoms: Mēslošana tiek veikta pavasarī, kad sāk parādīties jauni dzinumi, un vēlreiz ziedēšanas laikā, lai uzturētu veselīgu augu un bagātīgus ziedus.

5. Pārziemošana un sagatavošanās ziemai

Lai hortenzijas veiksmīgi pārziemotu, ir nepieciešams tās sagatavot aukstākam laikam. Lielākā daļa hortenziju šķirņu ir pietiekami izturīgas, lai izturētu Latvijas ziemas, bet labāk ir tās pasargāt no smagiem salam, īpaši jaunajiem un augošajiem augiem.

Padomi ziemai:

- Apsedziet augu ar egļu zariem vai mulču, lai pasargātu saknes no aukstuma.

- Atzarošana jāveic pēc tam, kad augi ir izbalējuši, noņemot bojātās vai vecās ziedēšanas daļas.

- Pārklājiet podus, ja hortenzijas aug podos, lai ziemā nesasaltu saknes.

6. Atzarošana

Hortenzijas labāk zied nākamajā gadā no iepriekšējā gada dzinumiem, tāpēc atzarošanu jāveic uzmanīgi. Atzarošana tiek veikta pēc ziedēšanas, un tā ir atkarīga no šķirnes:

- Hortenzijas, kas zied uz vecajiem dzinumiem (piemēram, „Hydrangea macrophylla“), pēc ziedēšanas tiek atzarotas viegli, lai izņemtu vecos un bojātos dzinumus.

- Hortenzijas, kas zied uz jauniem dzinumiem (piemēram, „Hydrangea paniculata“), var atzīmēt mazāk striktu atzarošanu, parasti pirms pavasara.

Padoms: Izmanto asa instrumenta (piemēram, atzarošanas šķēru) piegriešanu, lai izvairītos no bojājumiem un samazinātu slimību risku.

7. Slimības un kaitēkļi

Kaut arī hortenzijas parasti ir izturīgas pret daudzām slimībām, tās var kļūt par mērķi dažādiem kaitēkļiem (piemēram, laputīm vai pelēkajām puvēm). Lai novērstu problēmas:

- Regulāri pārbaudiet lapas un dzinumus, meklējot kaitēkļus un bojājumus.

- Ja nepieciešams, izmantojiet bioloģiskus insekticīdus vai fungicīdus, lai aizsargātu augus.

Secinājums

Pareiza hortenziju kopšana ietver atbilstošas vietas izvēli, regulāru laistīšanu un mēslošanu, kā arī rūpīgu atzarošanu un pasargāšanu ziemā. Ja ievērosiet šos padomus, jūsu hortenzijas katru gadu priecēs ar bagātīgiem un krāsainiem ziediem. Šie augi ne tikai piešķir skaistumu dārzam, bet arī rada patīkamu atmosfēru jebkurā vietā, kur tie aug.

Tūkstošiem gadu cilvēks izmantoja vēja spēku, lai kuģotu. Kādreiz vēja spēks bija vienīgā enerģija, lai šķērsotu jūras un okeānus. Tūkstošiem lielu burinieku veica tirdzniecību un bija kara kuģi.

Kad cilvēce pārstāja izmantot lielos buru kuģus tirdzniecībai pasaules jūrās un okeānos? Tas bija salīdzinoši nesen.

Pēdējais lielais tirdzniecības buru kuģis bija barka “Pamir”.

UZZIŅAI:

Barka ir buru kuģis, kuram ir vismaz trīs masti (fokmasts, grotmasts, bezānmasts), pie kam priekšējiem mastiem taisnas buras, pēdējam — slīpas.

Barka “Pamir” 1949. gadā. Avots: https://en.wikipedia.org

“Pamir” bija vācu četrmastu barka, kas būvēta 1905. gadā. Savu pēdējo reisu “Pamir” veica 1957. gada 21. septembrī,sastopoties ar viesuļvētru Karija un nogrimstot netālu no Azoru salām.

Barka “Pamir” tika uzbūvēta Blohm & Voss kuģu būvētavā Hamburgā Vācijā un tika nolaista ūdenī 1905. gada 29. jūlijā. 

Kuģa tehniskie parametri:
- tērauda korpuss, 
- kravnesība 3020 tonnas,
- kuģa garums 114,5 m,
- kuģa platums 14,1 m,
- iegrime 7,25 m,
- četri masti no kuriem 3 masti 51,2 m augstumā virs klāja,
- kuģa buru kopējais laukums 3600 m²,
- maksimālais ātrums 16 mezgli (30 km/h), 
- parastais kreisēšanas ātrums apmēram 8-9 mezgli (16 km/h),
- apkalpe 28 – 33 jūrnieki,
- kuģa palīgdzinējs Krupp dīzeļdzinējs ar jaudu 900 ZS (no 1951. gada).

“Pamir” bija piektais no desmit tāda paša tipa kuģiem. Barku nodeva ekspluatācijā 1905. gada 18. oktobrī, un uzņēmums Laeisz to izmantoja nitrātu tirdzniecībai uz Dienvidameriku. Līdz Pirmajam pasaules karam 1914. gadā “Pamir” bija veicis astoņus reisus uz Čīli, kas ilga no 64 līdz 70 dienām, lai veiktu vienvirziena braucienu no Hamburgas uz Čīles ostām. 

Pirmā pasaules kara laikā  no 1914. gada oktobra kuģis palika Kanāriju salās. Pēc kara kuģis atgriezās Hamburgā tikai 1920. gada 17. martā. Tajā pašā gadā tas tika atdots Itālijai kā kara reparācija. Itālijas valdība nespēja atrast burukuģa apkalpi, tāpēc kuģis tika noenkurots Neapoles līcī, kur nostāvēja vairākus gadus.

1924. gadā uzņēmums Laeisz  nopirka barku no itāļiem par 7000 sterliņu mārciņām un nodeva to atpakaļ nitrātu tirdzniecībai. 1931. gadā uzņēmums Laeisz  nolēma pārdot “Pamir” Somijas kuģniecības kompānijai “Gustaf Erikson”, kas viņu izmantoja kviešu tirdzniecībā uz Austrāliju un Jaunzēlandi.

“Pamir” kuģis un tā apkalpe Jaunzēlandē Velingtonas ostā 1940. gadā. Avots: https://en.wikipedia.org

Otrā pasaules kara laikā Jaunzēlandes valdība sagrāba “Pamir” kā kara trofeju 1941. gada 3. augustā, kamēr tas atradās Velingtonas ostā. Zem Jaunzēlandes karoga kuģis  veica 10 komerciālus reisus: 5 uz Sanfrancisko, 3 uz Vankūveru un 2 uz Sidneju, pārvadājot dažādas tirdzniecības preces. “Pamir” Otro pasaules karu pārdzīvoja diezgan mierīgi, lai gan 1943. gadā kuģis atradās bīstamā tuvumā no japāņu zemūdenes, kuru pamanīja barkas jūrnieki. Acīmredzot zemūdenes komandieri neinteresēja strauji braucošais kuģis stiprā un labvēlīgā vējā. 

Pēc Otrā pasaules kara “Pamir” veica dažus reisus uz Eiropu un 1948. gadā kuģi atdeva atpakaļ somu uzņēmumam Erikson Line. Gustavs Eriksons nomira 1947. gadā un viņa dēls Edgars atklāja, ka viņš vairs nevar rentabli pārvaldīt “Pamir”, galvenokārt tāpēc, ka mainījās noteikumi un arodbiedrību līgumi, kas regulē nodarbinātību uz kuģiem. 

1951. gada martā Beļģijas utilizācijas uzņēmums iegādājās “Pamir” tā turpmākajai demontāžai. Taču nedaudz vēlāk to pārpirka vācu kuģu īpašnieks Heincs Šlēvens, kurš ar šo kuģi bija braucis 20. gadu beigās. Kuģis tika modernizēts, ierīkojot tirdzniecības flotes kadetu izmitināšanas vietas, palīgdzinējus, kambīzes saldēšanas sistēmu, modernu sakaru aprīkojumu un ūdens balasta tankus.

Pirmais “Pamir” reiss pēc modernizācijas bija uz Brazīliju 1952. gadā ar cementa kravu un ar dzelzsrūdas kravu tas atgriezās Vācijā. Vācu uzņēmums uz īsu brīdi bankrotēja, bet to nopirka jauns 40 vācu kuģu īpašnieku konsorcijs. Nākamos piecus gadus kuģis turpināja kuģot starp Eiropu un Dienvidamerikas austrumu krastu. Lai gan vācu sabiedrība šo koncepciju uztvēra kā jūrniecības tradīciju simbolu un nacionālā lepnuma avotu, pēckara gadu ekonomiskā realitāte ierobežoja “Pamir” pilnvērtīgu izmantošanu kā tirdzniecības kuģi. Kravas buru kuģi vairs nebija rentabli, un “Pamir” radās tehniskas problēmas, piemēram, korozija. Vācu kuģu īpašnieku konsorcijs nespēja iegūt palielinātu finansējumu no Vācijas valdības, kuģniecības kompāniju iemaksām vai valsts ziedojumiem, un tādējādi “Pamir” tehniskais stāvoklis laika gaitā pasliktinājās.1957. gada 10. augustā kuģis ar 86 cilvēku apkalpi, tostarp 52 kursantiem vecumā no 16 līdz 18 gadiem, devās no Buenosairesas uz Hamburgu. Kuģis pilnībā tika piekrauts ar miežiem, kas brīvā veidā tika iebērti kuģa tilpnēs, bet vēl 255 tonnas miežu bija maisos, kas tika iekrauti balasta cisternās, kas bija rupjš drošības noteikumu pārkāpums. Ieraksti liecina, ka šī bija viena no lielākajām kļūdām, kas noveda pie kuģa nogrimšanas, jo dokeru streika dēļ kuģa kapteinis, pakļauts intensīvam uzņēmuma spiedienam doties jūrā, nolēma iekraut miežu kravu ar neapmācītu apkalpi. Nekompetentas kravas izvietošanas rezultātā izveidojās pastāvīgs “Pamir” kreisais sānsveres slīpums, kas līdz 21. septembrim sasniedza 15–30°.

Iespējams pēdējais skats uz barku “Pamir”. Avots: https://en.wikipedia.org

1957. gada 21. septembra rītā kuģis sastapās ar viesuļvētru Karija un tas notika pirms tas paguva nolaist buras. Vēlāk noskaidrojās, ka kuģa radists tajā laikā veica inventarizāciju un ziņu par viesuļvētras tuvošanos viņš nesaņēma. Šī iemesla dēļ barka nereaģēja arī uz radio izsaukumiem no citiem kuģiem, kuri to bija pamanījuši agrāk brauciena laikā. Pēkšņa brāzma dēļ barka pēkšņi strauji sagāzās uz kreiso pusi. Pamira slīpums sasniedza 45°. Tā kā lūkas un citas kuģa atveres netika uzreiz aizvērtas, tad pa tām kuģī iekļuva ievērojams ūdens daudzums, ko konstatēja iespējamo nogrimšanas cēloņu izmeklēšanas komisija. Pēc komisijas domām, jūras ūdens iekļūšanas dēļ barka sasvērās un graudi nobīdījās, kas vēl vairāk palielināja sasvēršanos. 

Aptuvenais “Pamir” un viesuļvētrā Karija maršruts 1957. gada septembrī. Avots: https://en.wikipedia.org

10:36 kuģis sāka raidīt SOS signālu. Kapteinis nespēja appludināt balasta tvertnes labajā borta pusē, kas būtu palīdzējis kuģim samazināt sasvēršanos, bet būtu sabojājis tur iekrautos graudus. Kuģa glābšanas laivas nevarēja nolaist ūdenī, jo tā kreisais borts bija zem ūdens un labais borts bija pacelts tādā leņķī, kas neļāva izmantot laivas. Barka nosūtīja pēdējo SOS signālu plkst. 12:03 pēc vietējā laika. Īsi pēc tam “Pamir” apgāzās un peldēja ar ķīli uz augšu apmēram 20 līdz 30 minūtes, pirms nogrima aptuveni 1100 km uz rietumiem dienvidrietumiem no Azoru salām. Vienīgā glābšanas laiva, ko veiksmīgi izdevās nolaist no kuģa dreifēja netālu no grimstošā kuģa. Vēl trīs glābšanas laivas bija bojātas un arī dreifēja katastrofas vietā. Nevienam no glābšanas laivām nebija provīzijas uzkrājumu vai avārijas signāluguņu. Vēlāk katastrofas vietas tuvumā tika pamanītas daudzas haizivis. 

13 valstis nosūtīja 78 kuģus un 11 lidmašīnas, lai meklētu izdzīvojušos, bet tikai četri apkalpes locekļi un divi kadeti tika izglābti dzīvi divās glābšanas laivās. Tika ziņots, ka vismaz 30 no 86 apkalpes locekļiem izdevās sasniegt laivas, taču lielākā daļa jūrnieku nomira nākamo trīs dienu laikā, kamēr ieradās glābēji. Bojā gāja arī kuģa kapteinis un visi kuģa virsnieki.

Saskaņā ar izmeklēšanas secinājumu viesuļvētra Kerija labākajā gadījumā bija netiešs “Pamir” nogrimšanas cēlonis. Bez “cilvēciskās kļūdas” kuģis būtu varējis izturēt vētru. Izmeklētāji uzskata, ka “Pamir” varēja izturēt vēja ātrumu līdz 185 km/h, kādu vēja ātrumu viesuļvētra tajā vietā nesasniedza. Izmeklēšanā minēti šādi avāriju veicinošie faktori:
- nepareiza miežu iekraušana bez taras, 
- kuģis izvēlējies nepareizu kursu, nepielāgojoties vēja un viļņu kustības izmaiņām; 
- problēmas ar apkalpi, kura bija ar mazu pieredzi,
- lielais bojāgājušo skaits tika skaidrots ar novēloto un slikti organizēto kuģa evakuāciju,
- neapmierinošais dzīvības glābšanas aprīkojuma stāvoklis uz kuģa.

“Pamir” katastrofa iezīmēja kravas buru kuģu ēras beigas. 

Jēkaba ​​baznīcā Lībekā Vācijā ir izveidota barkas “Pamir” kapela. Tajā atrodas “Pamir” glābšanas laiva Nr.2, kurā tika izglābts viens no izdzīvojušajiem, kā arī informācija par kuģa nogrimšanu, tostarp viena jūrnieka piezīmes. Kapliča piemin arī citu Lībekas kuģu un to apkalpes bojāeju. Uz kapličas sienām karājas vainagi un lentes no vācu un ārvalstu jūrniekiem un delegācijām, kas apmeklēja kapliču. 2007. gada 21. septembrī kapela tika atzīta par Nacionālo civilās kuģniecības memoriālu. 

Jēkaba ​​baznīcā Lībekā Vācijā izveidotā barkas “Pamir” kapela. Avots: https://en.wikipedia.org

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts (VASSI) piešķir ilgtspējīgas paraugprakses apliecinājumu – marķējumu «Energovienoti» sešām Kuldīgas novada pašvaldības un trim bankas «Luminor» ēkām. Marķējums apliecina saņēmēju augsto energopratību un novērtē sasniegto siltumenerģijas un energoenerģijas ietaupījumu. Līdz šim to jau saņēmuši vairāk nekā 50 dažādu nozaru uzņēmumu un organizāciju Latvijā.

2025. gada 16. aprīlī plkst. 14 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides inženierijas un enerģētikas zinātnes nozares promocijas padomes «P-19» atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 12/1, 607. telpā.

Sāc ar mazumu

Mēs visi esam bijuši tur – prātā dzimst jauna ideja, un uzreiz rodas vēlme to izstrādāt līdz perfekcijai. Taču šī pieeja bieži noved pie kavēšanās, pārlieku lieliem ieguldījumiem un pat idejas izgāšanās. Tāpēc viens no labākajiem veidiem, kā pārvērst ideju reālā, veiksmīgā produktā, ir sākt ar Minimum Viable Product (MVP) – minimālo dzīvotspējīgo produktu.

Kas ir MVP un kāpēc tas ir svarīgs?

MVP ir produkta versija ar tikai tām funkcijām, kas nepieciešamas, lai tas darbotos un tiktu testēts reālajā pasaulē. Ideja nav uzreiz radīt perfekto produktu, bet gan pēc iespējas ātrāk to palaist tirgū, lai:

1. Pārbaudītu pieprasījumu – Vai cilvēkiem tas vispār ir vajadzīgs?

2. Iegūtu atsauksmes – Kas strādā un kas jāuzlabo?

3. Samazinātu riskus un izdevumus – Ieguldīt tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai pierādītu idejas dzīvotspēju.

Perfekcionisms kā klupšanas akmens

Daudzi uzņēmēji un radošie prāti cenšas izveidot nevainojamu produktu jau no pirmās dienas. Viņi gadiem strādā pie idejas, investē daudz laika un naudas, bet, kad beidzot produkts nonāk pie lietotājiem, izrādās, ka tas nemaz neatbilst viņu vajadzībām. Tas ir klasisks piemērs, kā perfekcionisms var kavēt progresu.

Lai ilustrētu šo problēmu, iedomāsimies, ka kāds vēlas izveidot jaunu mobilās lietotnes ideju. Ja viņš pavadīs divus gadus, attīstot visas iespējamās funkcijas, bet beigās izrādīsies, ka tās neinteresē lietotājus, tas būs milzīgs resursu izšķērdējums. Toties, ja viņš palaidīs MVP jau pēc dažiem mēnešiem, lietotāji varēs sniegt atgriezenisko saiti, kas palīdzēs saprast, kuras funkcijas tiešām ir nepieciešamas.

Mācīšanās procesā rodas izcilība

Tādi veiksmīgi uzņēmumi kā Facebook, Airbnb un Uber nesāka kā perfektas platformas. Facebook sākumā bija vienkāršs rīks studentiem, Airbnb bija platforma, kas savienoja ceļotājus ar vietējiem dzīvokļu īpašniekiem, un Uber – tikai premium automašīnu pakalpojums Sanfrancisko. Viņu panākumu atslēga bija nepārtraukta mācīšanās, uzlabošana un pielāgošanās klientu vajadzībām.

Tas pats princips attiecas uz jebkuru jomu – vai tas būtu jauns bizness, mākslas projekts vai pat personīgās attīstības ceļš. Tikai darot un saņemot atgriezenisko saiti, mēs varam augt un kļūt labāki.

Secinājums

Ja tev ir ideja – negaidi, kamēr tā būs perfekta! Izveido MVP, testē to reālajā vidē un pilnveido, balstoties uz reālām atsauksmēm. Perfekcija nenotiek uzreiz – tā rodas caur iterācijām, eksperimentiem un nepārtrauktu uzlabošanu.

Sāc ar mazu, bet domā jau liels. Tikai tā var sasniegt patiesus panākumus! ?

Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...

Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.

Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?

Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.

Pie tā paša - cik bieži jaunuļi reāli piedalās tajos ikdienas mājas darbos? Bieži savu istabu/kaktu pie kārtības pieved (un arī tad reizēm visai virspusīgi) tik tad, ja mamma/tētis uzstājīgi tu pieprasa izdarīt.

Sakiet, cik ļoti meitenes iemācītas nodarboties ar mājsaimniecību, puikas - uzņemties atbildību, naudu pelnīt ģimenes uzturēšanai? Jo pēc kāzām, aizejot patstāvīgā dzīvē, nav visu laiku blakus mamma, kura ar veļas mazgāšanu visai ģimenei nodarbojas, ikdienā istabas uzkopj, pa veikaliem skraida ēdamo pērkot... Meitenei pašai uzreiz un tagad jāmāk pusdienas pagatavot; puisim jāatdod kāda summa sievai mājsaimniecības vajadzībām, nevis pa visu naudu kaut kāds sev vajadzīgs štrunts jānopērk un pēc ne par savu naudu ēst.

Vispār, visi tie pieaugušas dzīves līkloči it kā pēkšņi sagāžas uz jauniešiem, kuri apprecas un sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem. Un bieži viņiem iestājas tāds kā aplauziens un neziņa par to, ko un kā kas jādara. Jo nav, kas viņu vietā izdarīs. Un tad bieži sākas savstarpēji nevajadzīgi pārmetumi, strīdi. Katrs gaida no otra to, ko tas otrs nemāk.

Kaut kā tā iemīlēšanās, jūtas pusaudžu gados nu ļoti ir rožainas. Randiņi, konfektes, mēnesnīcas, nopūtas skatoties vienam otra acīs... Un tā tālāk no šīs sērijas. Daudz, pat ļoti daudz ilūziju un visa kaut kā tamlīdzīga. Bez domas par to, ko un kā kurš darīs pēc kāzām. Ar ļoti biežu abpusēju brīnumu pēc tās Mendelsona valša dienas par to, ka "Man tas jādara?!".

No vienas puses - it kā nebūtu slikti, ka tas bērns līdz studiju, kaut vai, beigām dzīvo vecāku paspārnē un ne par ko īsti neuztraucas, tik par savam mācībām. Bet - ko un kā viņš mācēs pēc tam?

No pašas pieredzes - līdz pirmajām kāzām dzīvoju kopā ar vecākiem, komunālajā dzīvoklī. Un bija ļoti grūti iemācīties pašai atbildēt par savu dzīvi, bez mammas aiz muguras. Dēlam tas process sanāca vieglāks. Nosacīti, bet tomēr. Vidusskolu pabeidza dzīvojot pie tēva, pēc jau visos studiju gados vispār dzīvoja atsevišķi no vecākiem. Tā viss iekārtojās, bet neviens nav zaudētājs.

Mīļie! Mēs, vecāki, tiecamies tam bērnam nodrošināt labu izglītību, kas viņam palīdzēs turpmākajā dzīvē veidot kādu nebūt karjeru un kādu nebūs dzīvi. Bet vai tie bērni top iemācīti patstāvīgai, no vecākiem neatkarīgai dzīvei? Jo labs darbs ar labu algu vēl nav visa dzīve. Ir arī mājas uzkopšana, veļas mazgāšana, ēst gatavošana, komunālie maksājumi un vispār daudzas tamlīdzīgas būšanas...

Tie jaunuļi ir gatavi tam visam?

Agrāk, kad zāle bij’ zaļāka un blogu bija vairāk, tad arī bieži blogārē parādījās raksti ar kārtējo dzimšanas dienas rakstu. Arī es katru gadu martā centos saņemt kādu daļu no apsveikuma komentāriem. Tagad reti kurš blogs vēl ir dzīvs un reti kurš atgādina par savu virtuālo dzimšanas dienu. Vēl retāk parādās kāds apsveikuma komentārs. Tādi laiki.

Marts jau astoņpadsmit reizes bija mans virtuālais jubilejas mēnesis. Šogad, tāpat kā aizvadītajā gadā bija doma izlaist. Bet beigās nolēmu atstāt to jubilejas pieminēšanu uz mēneša beigām. Kad algas nevienam vēl nav un līdz ar to nav jādomā par galdu, dzeramajiem un tostiem. Tad nu mēneša beigas ir klāt un varu pieminēt.
Tik tā īsti nav ko pieminēt, lai arī pēc skaitīšanas metodes sanāk pilngadība- 18 gadi. Vecums tāds, ka var sākt rakstīt par seksu un smēķiem… pag, smēķēšanas vecumu nesen pacēla uz 20? Lab’, tad par smēķēšanu nerakstīšu. Un tā kā par seksu ar nav vērts rakstīt (ko gan mūsdienās par seksu negarlaicīgu un neatkārtojošos var vēl uzrakstīt?), tad blogā viss paliks tāpat kā līdz šim.

Vienā no pēdējiem jubilejas rakstiem minēju, ka ir doma mest mieru blogam un palikt tik tviterī, kā arī aktīvāk rušināties feisbukā. Tagad jāsaka, ka labi vien bija, ka to mieru nemetu. Jo tviterī vairs neesmu (pārvācos uz bluesky) un feisbuku joprojām neesmu apguvis. Vispār apbrīnoju tos cilvēkus, kuri spējuši iedzīvoties feisbukā un aktīvi to lietot. Man tur vairāk izdodas pamanīt ko traucējošu vai kaitinošu un līdz ar to pazūd arī vēlme tur ko rakstīt un lasīt. Reiz pa reizei iemetu aci, bet domas nemainās.

Tad nu priecājos, ka tas blogs ir palicis un ir man kur likt to vēlmi rakstīt. Pēdējā laikā gan tā ir palikusi reta parādība (neprotu vairs atlicināt laiku blogam), bet joprojām dažreiz mēnesī sanāk iebērt blogā dažas saujas burtu. Ir arī viena ideja, kura varētu izvērsties sērijveida rakstos, bet tā vēl jānostādina. Varbūt, ka nemaz nav laba ideja. Lai gan kāda rakstu sērija noderētu. Seriāli kā nekā tagad ir modē. Un kāpēc gan, tādai naftalīna padarīšanai kā blogam, ar nepaskriet līdzi laikiem. Vēl jau gadi atļauj skriet līdzi. Kā senie latvieši teiktu- kamēr elpoju, tikmēr blogoju.

10. aprīlī no plkst. 10.00 līdz 17.00 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Zinātnes un inovāciju centrā norisināsies jau otrais inovāciju ekosistēmas samits «Innovate360°».