nekur.lv

Guntis Eniņš, la.lv: 19.04.2017

Kā tā var būt, ka runājam un dziedam, raidām un rādām, filmējam un intervējam, un tvītojam par Latvijas simtgades gatavošanās darbiem, bet Latvijas pilskalniem simtgades svētkos nav ierādīta vieta pie lielo svētku lielā galda?

Laika līdz Latvijas simtgadei tik maz, bet vēl mēs varam paspēt – mums ir jāsteidz sakopt, saprast, atbrīvot un godā celt Latvijas pilskalnus un svētkalnus.

Pilskalni mums jāvēro un jāmācās ar centīgu apziņu kā tautas un valsts aizsākumu pamats. Tur jūs sastapsit savus vistālākos senčus. Tālāk dziļajā aizvēsturē ar taustāmiem īstenības pieskārieniem aiziet ir grūti.

Pilskalns ir gan zīmīgs dabas veidojums, gan arī cilvēka rokām īpaši pārveidots un apdarināts kalns. Vesels kalns izveidots par cietoksni. Ar lāpstām, groziem, spaiņiem un nestuvēm lielajam kalnam saveda un sanesa, un uzbēra vēl vienu kalnu virsotnē – aizsardzības valni pret uzbrucējiem. Kalnu pārveidoja stāvu kā klinti. Vecāko pilskalnu mūži ietiecas tūkstoš un pat vēl vairāk gadu pirms Kristus. Tādi pilskalni sasaucas ar ēģiptiešu piramīdu laikmetu un bija laikabiedri jaunāko faraonu dinastijām. Pilskalni ir senāki par latviešu dainām. Tie ir daudz vecāki par senajām, varenajām bruņinieku pilsdrupām, par šeit rakstītajām hronikām. Pilskalni ir seno cilvēku darba spēju un centības lielākie un labākie liecinieki. Pokaiņu akmeņu krāvumu kaudzes ir nieks pret tiem darba apjomiem, kas ieguldīti pilskalnu izveidē. Pilskalni mainīja zemes ainavu, darīja to stiprāku, nozīmīgāku un skaistāku. Pilskalnu tuvumā bija Svētkalni. Šodien tos sauc arī par Baznīckalniem, Dieva kalniem, Lūgšanu kalniem, Elkas kalniem. Šādi kalnu pāri vēl jo vairāk bagātināja kultūrvēsturisko ainavu. Tolaik pilskalni nebija apauguši ar mežu un krūmiem, tie bija pilnīgi kaili un lieliski izcēlās apkārtnē kā savas zemes, sava laika piramīdas, patvēruma, tautas pulcēšanās un lielo svētku vietas. Pilskalni tapa par novadu ekonomiskajiem un politiskajiem centriem un beidzot par valstisko veidojumu centriem.

Bet laika gaitā daudzi no tiem norakti grantij un smiltij, nolīdzināti ceļu būvei, noslīcināti spēkstaciju ezeros, apbūvēti un aizaudzēti ar mežiem un brikšņiem.

Iegrāmato pat no debesīm

Pilskalnu pētniecība ir dārgs, gudrs un darbietilpīgs process. Tāpēc pirmie Latvijas pilskalnu pētnieki visa gadsimta garumā, sākot ar 18. gs. beigām, bija tikai vācbaltiešu zinātnieki, muižkungi, mācītāji, kartogrāfi, grāmatu izdevēji, etnogrāfi, arheologi – J. L. Bergers (1788. g. viņa izdotajā grāmatā nodrukāts Skaņkalnes pilskalna apraksts un zīmējums), Johans Kristofs Broce, Ludvigs Augusts Mellīns, Jūliuss Dērings, Kārlis fon Lēviss of Menārs, Adalberts Becenbergers, Augusts Bīlenšteins.

No vācbaltiešu zinātniekiem un novadpētniekiem latvieši mācījās krāt tautasdziesmas, senos ticējumus, teikas, paražas, etnogrāfiskās senlietas un pētīt pilskalnus. Terminu “tautasdziesma” pirmais ieviesa un tautasdziesmas sāka krāt vācu filozofs apgaismotājs Johans Gotfrīds Herders. Kā pirmais latvietis pilskalnu pētnieks no 19. gs. beigām ir jāgodina skolotājs, vēsturnieks, folkloras un senlietu kolekciju krājējs Voldemārs Dāvids Balodis (1842 – 1918). Viņa dzimtās mājas bija Valmieras novada “Baložos”, kur joprojām aug brīnumainais Rietekļa paeglis (Juniperrus communis), kas ar sava stumbra apkārtmēru – 3,15 m – ir resnākais šīs sugas koks Eiropā.

Brīvās Latvijas laikā pilskalni ar Pieminekļu valdes palīdzību tika ņemti valsts aizsardzībā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas ar visu savu sirds dedzību pie pilskalnu rūpīgas uzmērīšanas, inventarizēšanas un pētniecības ķērās mākslinieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, dievturu kustības virsvadonis Ernests Brastiņš. Viņš izdeva četras grāmatas par Latvijas pilskalniem – “Kuršu zeme”, “Zemgale un Augšzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”. Par šiem nacionālajiem noziegumiem – čekistu izpratnē – viņš jau 1940. gadā tika apcietināts un 1941. gadā nošauts.

Padomju laikos Latvijas pilskalnus pētīja arheologi Ēvalds Mugurēvičs, Jānis Graudonis, Vladislavs Urtāns, Jānis un Zigrīda Apali, Ādolfs Stubavs, Pēteris Stepiņš, Elvīra Šnore, Andrejs Vasks, Antonija Vilcāne u. c.

Pēdējos gadu desmitos Latvijas pilskalnu galvenais pārzinātājs, jaunu pilskalnu visražīgākais atklājējs, ļoti daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors un vairāku grāmatu autors par Latvijas pilskalniem un kulta vietām un kultūrvēsturisko objektu aizsardzības lietām ir Vladislava Urtāna dēls – akadēmiķis, profesors Juris Urtāns. Atšķirībā no Ernesta Brastiņa viņš pilskalnus apskata un inventarizē no debesīm; viņš iegūst nebijušus fotoattēlus, kas skatāmi viņa grāmatās.

Latviešiem pilskalnu vairāk nekā igauņiem

Augusta Bīlenšteina un arī Ernesta Brastiņa uzskaites sarakstos pilskalnu bija krietni mazāk. Kaut gan divdesmit pilskalni intensīvās sociālās celtniecības laikā ir iznīcināti un vairāki pilskalni tagad pēc rūpīgākas izpētes tiek arī izbrāķēti, kopējais pilskalnu skaits tomēr aug un gandrīz ir sasniedzis skaisti apaļu skaitli – pieci simti. Lietuviešiem pilskalnu skaits ir septiņsimt, igauņiem – zem simta.

Pilskalni ir ļoti dažādi – mazi, lieli, pavisam lieli, ar dažādi veidotām nocietinājuma būvēm, kalna pārveidojumiem, lai kalnu pārvērstu par cietoksni pret ienaidniekiem. Apbrīnojama ir Zemgales pilskalnu cīņas vēsture simt gadu garumā pret krustnešiem līdz pat 1290. gadam.

Vai tauta savus pilskalnus nesaprot?

Lielāko daļu pilskalnu, ejot pa zemi, vairs nevar ieraudzīt. No debesīm, no augšas izdodas saprast, kā pilskalnus meklēt, kur atrast. Urtāna gaisa bildēs var redzēt, kā pilskalnus apņem meži. Tomēr arī attēlā ar parakstu “Viesītes Maizīšu pilskalns no putna lidojuma” (Jura Urtāna grāmata “Augšzemes pilskalni”, 96. lpp., 2006. gads) ir grūti izdomāt, tieši kur un kurš no lielā mežu plašuma ir pilskalns. Vēl grūtāk to saprast ir 119. lpp. attēlā ar parakstu “Pilskalnes Lapsu kalns no putna lidojuma”. Un tādu mežainu bilžu Urtāna grāmatās ar parakstiem “.. pilskalns no putna lidojuma” ir daudz. Bet ko tad var saprast un kā tad var atrast, ja kājām iet satikties ar pilskalnu, bet ceļa rādītāju un uzrakstu par trīs tūkstošus gadu vecā pilskalna atrašanās vietu nav. Urtāna bildēs ir skaistas plašu mežu ainavas tā, kā putni tās redz, bet kurš tur ir pilskalns? Jāprasa putniem. Visnesaprotamāk ir tad, ja zem helikoptera propellera spārniem ir bijis tikai viens mežs. Bet arī tajās raibajās bildēs, kur meži, lauki un koku puduri mijas skaistā ainavā, tomēr būtu derējis pievienot paskaidrojuma shēmu vai teikumu, kurš tad no koku puduriem ir tūkstošgadīgais pilskalns.

Es pilskalnus pazīstu diezgan labi, esmu pāris simtus skatījis un dažbrīd arī mērījis, un divus jaunus pats atklājis. Un nu sava mūža garumā redzu, kā tie arvien vairāk ir paslēpušies – meži un krūmi tos arvien vairāk ir paņēmuši. Pilskalni tūristu acīm ir pazuduši. To es apjēdzu arī tad, kad salīdzinu vecās un jaunās pilskalnu bildes un savas atmiņas.

Pēc pilskalnu aizsardzības likumiem no arheoloģiskā viedokļa uz tiem nedrīkst augt koki. Koku saknes izgroza un saposta arheoloģisko kultūrslāni. Viszīmīgāk tas izpaužas, ja pilskalnam ir veidoti kraujas nostiprinājumi ar zemē cieši sadzītu stabu rindām. Stabu gali, kas varētu arheologiem liecināt par pilskalna nostiprinājuma izskatu un paņēmieniem, ir satrūdējuši, bet saglabātos, ja vien tur neaugtu koki, kuri ar savām saknēm gadsimtu gaitā “apēd” šo stabu trūdus.

Pagājušā gada rudenī braucu apsekot Dobeles, Jelgavas, Auces, Tērvetes un Talsu novadu pilskalnus. Ne jau visi ir galīgi vai stipri aizauguši. Zemgales novados ir gana daudz pilskalnu, kurus ainavā var saskatīt kā kalnus, kā dižus vēstures pieminekļus, tomēr visur ir labi redzams mazāks vai lielāks vispārējs aizaugšanas process.

Ir pilskalni, uz kuriem AS “Latvijas valsts meži” ierīko kāpnes un skatu platformas, bet koki no malas un virs pilskalniem aug un plešas platumā. Īpaši vasarā šādi pilskalni ir aizsegti, nav nedz redzami, nedz fotografējami, nedz gleznojami, nedz filmējami, nedz saprotami. Bet ir daži labi piemēri, kā Dobes kalna pilskalns jeb, arheologu valodā, Incēnu pilskalns Auces novadā, kur saimnieks pagājušajā gadā ir nelielu daļu no pamežā augošajiem kokiem izcirtis un pilskalnu no Incēnu puses var atkal labāk saskatīt. Bet daļa ļaužu par šo saprātīgo pilskalna atbrīvošanas iesākumu jau sākuši skaļi brēkuļot. Piesardzīgi un uzmanīgi savus pilskalnus cenšas kopt Viesītes un Tērvetes novadā, un gan jau arī vēl kur citur. Tomēr par plašāku pilskalnu atbrīvošanas kustības sākumu neviens nerunā.

Skumji dīvainais ir tas, ka lielākā daļa sabiedrības dabas aizsardzību saprot kā visu vietu aizaudzēšanu ar kokiem pēc iespējas vairāk un plašāk. Ja es tagad aicināšu uz Latvijas simtgadi novados un pagastos saņemties čaklākos dabas draugus un īstos Latvijas patriotus sākt pilskalnu atbrīvošanu – izciršanu no kokiem, lai tie būtu redzami skaisti un cēli, baidos, ka viena liela sabiedrības daļa mani noturēs par traku.

Es varētu un gribētu stāstīt un rādīt piemērus ar brīnišķīgiem pilskalnu stāstiem, kā jāsāk to pakāpeniska atbrīvošana. Manas domas sakrīt ar vēstures maģistru Normundu Jērumu, Latvijas Universitātes Vēstures institūta arheoloģijas nodaļas zinātnisko asistentu un biedrības “Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētāju, Tērvetes koka pils īpašnieku, ilggadējo zemgaļu svētku organizatoru. Viņa lielākā koka pils Baltijā atrodas pretī Tērvetes dižajam pilskalnam. Normunds katru gadu divreiz izpļauj Tērvetes pilskalnu, lai tas saglabātu savu ainavā uztveramo varenību. Viņš saka: no Tērvetes pilskalna jānocērt visi koki pilskalna rietumu galā un austrumu galā – tie koki, kas piesedz pilskalna valni. Un es viņam piekrītu. Saprātīgam ainavu arhitektam tas ir labi redzams un saprotams. Vēl jānocērt daļa no kokiem pretējā pusē šosejai, kas ir pie Normunda koka pils, lai diždižais Tērvetes pilskalns būtu skatāms arī tālākā ainavā.

Normunds uzskata, ka arī uz Dobeles pilskalna, virs kura atrodas Dobeles bruņinieku ordeņa pilsdrupas, koku ir par daudz.

Tērvetē nepilna kilometra attālumā ir trīs pilskalni: Svētais kalns jeb Zviedru kalns, kur koka pili uzcēla vācu bruņinieki, lai pieveiktu simt gadus nepieveicamos zemgaļus. Pie šosejas ir Klostera kalns un pa vidu mums vislabāk zināmais un redzamais Tērvetes pilskalns. Tie abi divi – katrs savā pusē Tērvetes pilskalnam – ir pilnīgi ieauguši kokos. Tur neapšaubāmi nepieciešams vismaz izcirst skatu līnijas, lai varētu apjaust, ka arī tie ir vareni vēsturiski kalni.

Turaidā ainava ar Kaupo pilskalnu, virs kura majestātiski paceļas sarkano ķieģeļu pils, varētu būt vēl daudzas reizes iespaidīgāka, ja kraujais klinšu stūris būtu nocirsts kails. Pils atjaunošanas laika un pilskalna arheoloģiskajā izpētes periodā, kas turpinājās gadu desmitiem, Gaujas nacionālā parka vadība ar pārspīlētu koku aizsardzības centību kategoriski nepiekrita pilskalna un senās Turaidas pilsainavas rekonstruēšanai.

Es aicinu iesākt pilskalnu atbrīvošanu, tāpat kā pagājušajā gadā iesākām dižkoku atbrīvošanu – izcērtot vismaz kādu daļu no pilskalnus nosedzošiem kokiem – kaut tik daudz, lai arī vasarā varētu saprast, ka tur ir senču tūkstošgadīgais pilskalns. Tas nozīmē, ka pilskalnam visā nogāzes garumā ir jāizcērt vairākas pietiekami platas skatu līnijas un koku apaugums ir jāretina apmēram par 50%, sākot ar pameža kokiem, lai veidotos parkveidīga nogāzes ainava un cauri koku stumbriem būtu saskatāms pilskalns.

Es paceļu šo izaicinājuma karogu par un pār Latvijas pilskalniem kā lāpu, kā uzsaukumu Latvijas inteliģencei, skolotājiem, jauniešiem, bērnu vecākiem, tūristu organizācijām, Latvijas Simtgades birojam Kultūras ministrijā, Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem, kā arī brašajiem mūziķiem, labajiem aktieriem un domājošiem žurnālistiem. Lai glābtu pilskalnus:

1. Lielās talkas darbu plāniem jāpievieno gaismas darbi – dižkoku un pilskalnu atbrīvošana un sakopšana.
2. Šādu gaismas darbu virzienā mudināt skolas, augstskolas, pašvaldības, tūristus, novadpētniekus, zemes īpašniekus, pensionārus un zinātniekus.
3. Lai apturētu un novērstu mantraču noziedzīgos postījumus pilskalnos un senkapos, ir jāpieņem un jāiedzīvina likumi, kas liek obligāti īpašniekiem reģistrēt metāldetektorus tāpat kā šaujamieročus.