nekur.lv

Pēdējā laikā esmu dzirdējis diezgan daudz par to, cik drausmīgi ir cilvēki. Cik slikti tas kādam liek justies. Parasti pēc tam, kad ir izlasīta daļa tās šļuras, kura gāžas no cilvēkiem internetā.

Sniegšu dažus padomus no sevis — cilvēka, kurš internetā ir izcīnījis milzum daudz kauju pret troļļiem, idiotiem, gudriem cilvēkiem un pat pret sevi. Daži padomi būs viens.

Palaid vaļā.

Ja cilvēks, kurš pauž tavuprāt idiotisku viedokli nav pacenties norādīt savu īsto vārdu, tad viņa viedoklis nav svarīgs. Ir liela varbūtība, ka viņa viedoklis un izteiksmes veids ir tā vai citādi apzināti paša vai no malas stimulēts.

Protams, vārds var būt izdomāts. Ja nezini autoru, ignorē. Tas ir kā ja tev uz ielas pienāk kungs, parāda pasi un sāk klārēt mēslus. Tev takš ir vienalga, ne?

Apžēlot nedrīkst, ignorēt. Arī tad, ja uzplijas tieši tev — atbild, komentē, piemin. Visos sociālajos tīklos ir iespēja viņus vienkārši nomutēt — viņš turpinās savā sulā vārīties, bet tu neko no tā vairs neredzēsi. Un tas labi, jo kamēr viņš rej sienā, viņš nerej virsū citiem.

Mans pienākums gan ir pieminēt, ka šāda pieeja rada savu burbuli. Un tas ir ar savām problēmām.

Ja tev nepatīk kāda teiktais — ignorē. Ja tam kādam nav vārda — ignorē. Neiesaisties, ļauj tam katliņam pašam izvārīt visu ūdeni — ignorē. Tā ir tā nedaudz dīvainā tante, kas uz ielas stūra dzied ne pārāk kvalitatīvu dziesmiņu par apokalipsi.

Sāc justies sūdīgi, lasot vai skatoties kaut ko? Apstājies. Izslēdz. Paskaties pa logu. Paņem grāmatu. Izej pastaigāt. Piezvani draugam.

Ja Tev šķiet, ka visi apkārt tikai sūdus runā, tad atceries — tie, kas nerunā sūdus, atnāca uz divām demonstrācijām. Tie, kas runā — sēdēja mājā un turpināja runāt sūdus.

Šie troļļi viens otru pavairo. Ja kādreiz troļļu fermas bija veselas iniciatīvas, tad tagad nereti gadās, ka arī ne pašām spožākajām zvaigznītēm ir aizgājis tas, ka kontus takš var uztaisīt divus. Un trīs.

Tāpat kā skolā. Visskaļāk kliedz tie, kas ir visagresīvākie. Troksnis rada šķietamu pārsvaru. Izskatās traki, bet aizver acis, aiztaisi ausis un piecreiz ieelpo.

Ja tev šķiet, ka nu šitais izklausās pēc normāla cilvēka, davaj pierādīšu savu taisnību, tad atceries vienu vārdu — nē. Polarizējošos jautājumos cilvēks var tikai pats sevi pārliecināt par kaut ko. No malas to neizdarīt.

Zinu, ka ir grūtī nezaudēt ticību labajam un normālajam, jo neizskatās īsti labi.

Grūti ir šajā laikā, kad demokrātija šķietami turās uz puņķiem. Grūti ir zemessargam, stāvot pie pieminekļa 11. novembrī, zināt, ka būs jāaizstāv arī tie, kas to nav pelnījuši. Visādi populisti, ignorējot veselo saprātu vienkārši nomasē ar tik daudz idiotisma, ka tas sāk šķist par normu. Troksnis tviterī un feisbukā un portālos liek domāt, ka nupat jau esam mazākumā. Neesam.

Priekšnosacījums ekstrēmisma atdzimšanai pirms otrā pasaules kara bija krīze un no tās izrietošā nespēja gana ātri atkopties pēc iepriekšējā kara. Šobrīd ir nedaudz labāk. No kovida un 2008. gada krīzes esam tikuši ārā tīri OK un tīri laicīgi. Nacisms mēģina izspiesties, bet tik labi kā toreiz nesanāk. Ukrainas rietumus, atšķirībā no Sudetijas pagājušajā gadsimtā, arī vēl nevienam neviens nav atdevis.

Tas, kas ir jauns un ar ko mums nav pieredze, ir ar spēli ne pēc noteikumiem modernajā komunikācijas platformu laikmetā. Iespēja runāt daudz un ar visiem nozīmē arī iespēju ar dezinformāciju pārliecināt daudz un visus.

Mākslīgais intelekts nepalīdz. Viens cilvēks var darboties ar desmitiem un simtiem puslīdz autonomu kontu, kas ticami izliekas par reāliem cilvēkiem.

Un tomēr es lieku likmes uz to, ka mēs iemācīsimies ar to visu sadzīvot ātrāk, nekā tas mūs apēdīs.

PS Un vaktē savējos. Draugus, radus, labus paziņas, kaimiņu Annātanti. Cilvēkiem ir dažāds tolerances līmenis. Kāds varbūt sašļūk no pieciem komentāriem, cits lasa un lasa un šausminās un turpina lasīt.

vara bungas: Inforgrafika, ko vērts papētīt ar lupu. Jaunāko laiku fronte 40 km platas grey/kill zone izskatā, bez izteiktas “nullītes”. Mazie baltie punktiņi uz shēmas ir abu karojošo pušu alas vai bunkuri, kas nodrošina aizsardzību pret UAS, ierakumi mēdz būt, bet to nozīme nu ir sekundāra. Vieni atsperas no bunkuriem, lai nosargātu teritoriju, otri atsperas, lai ietu tālāk apejot pretinieka alas, pie iesp­ējas tās ieņemot. Apgādāt, norotēt vai evakuēt no šādas pozīcijas ir murgs, jo UAS operatori neguļ. Tālāk gan viss kā agrāk. Ekstrapolējot bildi uz NBS spējām:

• Helikoptera tipa droni. Izskatās, ka vēl varam paspēt.
• Mīnmetēji. Kaut kas ir, bet vajag daudz vairāk.
• Tanki. Nav un nebūs. Sabiedroto spējas šeit neskaitām.
• Velkamā artilērija. nav/maz, kā kuram patīk, bet šī ir aizejošā tēma.
• REC. Kaut kas top augšās, bet jābūt segumam uz katru frontes kilometru.
• Pašgājēju artilērija. Pieņemsim, ka ir Ok. Uz katru stobru vajadzētu sagatavot 2-3 apkalpes, lai vajadzības gadījumā mērogotu.
• Raķešartilērija. Iepirkta, nav piegādāta un vajadzēs pirkt vēl.
• Alas/Bunkuri. Izraksim, bet ko liksim iekšā?
• PK mīnas. Gaidīsim jauno gadu.

Priecīgus svētkus!

UPD1 RU avots:

Dubultstandarti. NATO dalībvalsts iepērk un vēl ilgi pirks Krievijas naftas produktus, kamēr Rosatom mierīgi ceļ Paks 2 atomreaktoru Ungārijā. Sankcijas uz šo uzņēmumu neattiecas – nauda, desmit miljardi eiro, ir aizdota Ungārijai no globālajiem režisoriem, un principiem nav ne vainas, ja aiz tiem slēpjas peļņa un kontrole.

Visam pa vidu tiek grautas morāles vērtības, populāritātes vārdā uzspiesta LGBT tēma kļūst par uzmanības novēršanas instrumentu. Absurda teātris – kamēr globālo režisoru scenāriji diktē politiku un ekonomiku, sabiedrība tiek izklaidēta ar skandāliem un ideoloģiskiem jociņiem.

Duālā morāle ir pilnīgi acīmredzama. Turbo patrioti skaļi brēc par principiem, bet paliek vienaldzīgi, ja pretrunas nav viņu ikdienas realitātē. Sankcijas, principi, patriotisms – viss tiek pārvērsts par instrumentu globālo režisoru teātrim, kamēr morāle tiek pakļauta absurdam.

Rezultāts? Pasaule tiek vadīta ar dubultstandartiem, morāle tiek izsmieta, un mēs, skatītāji, kļūstam par klusējošiem līdzdalībniekiem šajā absurda izrādē.

Izejot no istabas satiekam saimnieci un, pateikušies par naktsmājām, pārvaicājam, vai tiešām mašīna viņu stāvvietā var palikt arī šodien. Jā, lai esam bez raizēm. Noliekam mantas mašīnās bagāžniekā un ar vieglām somām ejam uz staciju. Pa ceļam gan attopamies, ka līdz nākamajam vilcienam jāgaida teju stunda. Tas nozīmē, ka ir laiks ieskriet bodē pēc spirdzinājumiem...

The post Trīs zemju kāpiens un sestdienas vakars Dženovā appeared first on Mugursoma.lv.

Kad atveram istabas durvis, lai dotos prom no palazzo, ieraugām garāmejošu neliela auguma kungu, kurš nekavējoties sāk interesēties par mūsu labsajūtu – kā gulējām, vai viss kārtībā, vai nepieciešams nolikt koferi mantu glabātavā. Apstiprinām, ka viss ir kārtībā, neko nevajag, mēs noliksim mantas auto un dosimies uz centru. Vai mēs zinām, kur ir centrs? Jā....

The post Sajusties kā dženoviešiem appeared first on Mugursoma.lv.

Kā man patīk tās slēptās okultisma zīmes. Aizklātā acs. Iespaidīgi. Un viss tepat Rīgā. Tajā sātanisma perēklī - operā.!

The post Mārtiņdienas svinības mūsu skolā appeared first on Jaunogres pamatskola.

24.07.2025. Sagaidījām Edzi un Maikiju no Madonas un privātām darīšanām, lai dotos nelielā dienas izbraucienā uz Latvijas, mazo vai Vidzemes Šveici – kā nu kur to dēvē – Siguldu. Pa ceļam paēdām Rāmkalnu bistro – ātri un gana garšīgi, lai … Turpiniet lasīt →

The post Vasara Latvijā. #6 jeb mazajā Šveicē Siguldā. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.

vara bungas: Ierakuma transformācija XXI gs igauņu un ukraiņu versijā. Gluži back to basic nesanāks. Izcēlumi VB.

[..]  as dispersal will result in reduced force densities, engineering solutions that allow long fronts to be held with minimal manpower must be found. Solutions that facilitate manoeuvre and proactive defence while prioritising personnel survivability will involve increasing the depth of the entire defensive area to 25 to 40 kilometres, with a spacing of 400 to 600 metres between defensive lines. This will create integrated, layered fields of fire control that can be supported by explosive and non-explosive (e.g., wire entanglements) obstacles (VB: re kā PK mīnas noder) placed on likely enemy avenues of approach to underpin tactical and operational manoeuvre, allow for the establishment of ‘kill pockets’, and optimise the employment of limited forces. The over-reliance on extensive concrete works, which are very visible and difficult to recapture if compromised, must be replaced by the construction of primary defensive lines interspersed with numerous alternative positions connected by protected routes for inter-position manoeuvre. Critically, this connectivity should primarily link main positions with their designated alternates rather than with other main positions, reducing the risk of an enemy exploiting a single breach to roll up an entire strongpoint.

Deception is fundamental: combat commanders recommend that at least 50% of all emplacements should be decoys. Fortifications must also include infrastructure to support unmanned ground systems, such as prepared firing positions for remotely operated weapons sited to cover unit boundaries and gaps. Finally, as troop rotation can be risky under pervasive drone surveillance, defensive positions must include integrated lodging facilities to support prolonged unit autonomy on the front line. [..]

avots

Laikam jau netipiska esmu, kādam likšos nepareiza.

Man svecītes 11.novembrī deg ne tiem, kuri atdeva savas dzīvības Latvijai, man tās deg tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai. Garlību Merķelim, Dainu Tēvam Krišjānim Baronam, jūrskolu tēvam Krišjānim Valdemāram, tiem aktīvistiem, kuru 19.gadsimtā izloloja laikmetiem cauri plūstošos latviešu Dziesmu svētkus, Aleksandram Čakam.... Daudziem tiem, kuru dzīves rosība ir joprojām te un tagad, kaut arī viņi jau sen kā no mākoņa maliņas noraugās mūsos. Atdot dzīvību ir mirkļa uzrāviens. Veltīt dzīvi ir process, kurš turpinās mūsos, ar savām stabilām pēdām un vietu norisēs.

Man svecītes ir piemiņa tiem, kuri darīja un darīja, un darīja to, kas tagad ir ieaudzis mūsos, ir mūsu esamība te un tagad, būs tur un turpat, kurp ies mūsu bērni un mazbērni.

Un arī atgādinājums tam, ka ir jāstrādā te un tagad, lai kādam rīt būtu, ko nest tālāk. Ir jāsakārto vispirms sevi un savu durvju priekšu. Vietā, kur esam un gribam būt. Vispirms sevi, sevī, ap sevi. No citiem lūdzot tik to palīdzēt, ko paši nespējam/nevaram vienatnē izdarīt.

Dzimtenes, Latvijas mīlestība jau sākas ar mīlestību pret sevi; ar savu iederību šajā dzīves telpā. Līdz ar to man nav īsti pieņemami tie, kuriem tā mīlestība ir kā uzrāviens kādos valsts svētkos, publiska karogu vicināšana un saukļu skandēšana, pārējā laikā piegānot visu, ko vien var piegānīt sevī, ap sevi. Man nav pieņemami, saprotami tie, kuri gaida no šīs zemītes piena upes šokolādes krastos piecackājot pat vismazāko varžu dīķīti blakus mājas slieksnim. Patērētāji, kuri gatavi tās piena upes izsmelt, izdzer, šokolādes krastus ļoti ātri nograuzt un meklēt nākamo izsmeļamo upi un nograužamo krastu. Tādiem nekad nebūs gana, neviena zeme nebūs pa īstam mīļa un dārga.

Manas sveces 11.novembrī dega tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai, tiem, kuri joprojām velta savas dzīves Latvijai. Sākot ar sevis un savas durvju priekšas sakārtošanu.

Nosaukums: Jēru klusēšana.
Autors: Tomass Hariss
Izdevējs: Kontinents
Gads: 1999
LPP: 478

Thomas Harris, The silence of the lambs., 1988.
Tulkojums latviešu valodā- Silvija Brice

Par grāmatu–
Klarisa Stārlinga ir FIB praktikante un centīgi mācās, lai kļūtu par FIB aģenti. Viņas priekšnieks Džeks Krofords piedāvā viņai nelielu uzdevumu- doties uz psihiski slimo noziedznieku slimnīcu, lai intervētu Hanibalu Lekteru- ieslodzītu psihiatru, kurš vainots vairāku cilvēku nonāvēšanā un kanibālismā. Cerot, ka viņš varētu palīdzēt notvert sērijveida slepkavu, kurš slepkavo jaunas sievietes.

Bibliotēkā nejauši uzdūros šai grāmatai- paņēmu rokā, apskatīju jau daudzreiz redzēto vāku un jau biju gatavs likt atpakaļ plauktā, kā nāca skaidra doma- ir jāizlasa. Ar iepriekšējiem krimiķiem, kurus paņēmu seriāla iedvesmots, man nesanāca. Nu tā, ka nemaz. Likās, ka arī šo grāmatu nesīšu atpakaļ puslasītu vai pat nelasītu. Bet viss sastājās tā, ka grāmatu izlasīju. Pat nezinu, kas vairāk nostrādāja- grāmatas fons, pēc grāmatas uzņemtā filma (kuru joprojām neesmu noskatījies), vai mana apņēmība izlasīt kaut ko no jaunāko laiku klasikas. Nezinu. Varbūt no katra mazliet.

Grāmatas interesantumu šoreiz nepieminēju, jo tādu te īsti neuztvēru. Sižets likās gaužām vienkāršs un diezgan paredzams. Arī izslavētais doktors Lekters te īsti nespīdēja. Man viņš nolasījās kā vienkāršs onka, kuram ir ļoti garlaicīgi un viņš izklaidējas ar jauniņo praktikanti un čakarē pārējos. Tādu pamatīgu viņa pienesumu lietas atšķetināšanā vai grāmatas uzbūvē es nespēju nolasīt. Toties to visu varēja piedēvēt Stārlingai. Mazliet gan jocīgi, ņemot vērā pēdējā upura nozīmību, ka viss tika uzkrauts praktikantes pleciem.

Visādi citādi grāmata lasījās, kā visnotaļ pieklājīgs trilleris par maniaku, kuram viss sagājis uz īso un viņš dara savu darāmo. Tajā pat laikā FIB vairāk cenšas nevis meklēt viņu, bet izvilkt no cita maniaka Lektera kādu informācijas drusku, kas palīdzētu izmeklēšanā. Bet Lekters spēlē spēlītes un vēl pa vidu maisās egoistisks slimnīcas dakteris, kuram nepatīk ne Stārlinga, ne Lekters. Vēl gaisu jauca augsta ranga politiķe un visādi augsti ierēdņi.

Par Lekteru beigās jau bija skaidrs- viņš spēlējās ne ar domu palīdzēt, bet tikt laukā. Tik nezinu vai varu teikt, ka autoram izdevās parādīt to Lektera spožo un aso prātu, kas par viņu tika minēts FIB sarunās. Vairāk nolasījās, ka viņš visu to jau zināja, bet runādams pusvārdos, viņš tēloja gudru un nedaudz izpalīdzīgu tipu.

Var jau būt, ka neprotu es tos trillerus un krimiķus, bet šoreiz man liekas, ka ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ekranizācija ir labāka par grāmatu. Es gan filmu vēl neesmu noskatījies, bet tiem pieciem Oskariem jātic vien būs. Pie tam Oskari ir par nozīmīgākajām kategorijām (labākā filma, režisors, aktieris, aktrise un scenārijs). Un vēl tas, ka Hanibals Lekters jau ieņēmis savu vietu popkultūrā.

Nobeigumā viens interesants fakts- Jēru klusēšana ir otrā grāmata sērijā par Hanibalu Lekteru. Tas tā- zināšanai, jo lasīšanai es nezinu vai gribu šo sēriju ieteikt.

Balonu dekorācijas pēdējos gados ir kļuvušas par īstu dizaina mākslu. No vienkāršiem krāsainiem baloniem, kas agrāk tika izmantoti tikai bērnu ballītēs, tās pārvērtušās par vizuāli iespaidīgiem, profesionāli veidotiem elementiem, kas rotā kāzas, korporatīvos pasākumus un pat modes skates. Balonu kompozīciju māksla apvieno radošumu, proporcijas izjūtu un tehniskās zināšanas. Lai panāktu patiesi efektīgu rezultātu, svarīgi ir saprast, kā saskaņot formu, krāsu, izmēru un telpas dizainu.

Balonu dekorāciju nozīme mūsdienu pasākumos

Baloni spēj uzreiz mainīt telpas atmosfēru. Tie rada svētku sajūtu, piešķir vieglumu un gaisīgumu. Labi izstrādāta balonu kompozīcija ne tikai izdaiļo pasākumu, bet arī kalpo kā centrālais elements, kas piesaista uzmanību un rada emocijas. Tieši tāpēc profesionāli dekoratori balonus vairs neuztver kā vienkāršas rotaļlietas, bet gan kā dizaina instrumentu, kas ar pareizu izvietojumu un saskaņu var pārvērst jebkuru vidi.

Mūsdienu pasākumu dizainā baloni tiek izmantoti, lai izceltu telpas proporcijas, norādītu virzienu vai izveidotu tematisku centrpunktu. Tie var būt daļa no vizuālās koncepcijas vai kļūt par dominējošo akcentu, kas nosaka visu pasākuma stilu.

Krāsu saskaņošanas pamatprincipi

Krāsa ir viens no spēcīgākajiem elementiem balonu dizainā. Tā rada noskaņu un var izteikt konkrētu emociju. Lai kompozīcija izskatītos harmoniska, jāievēro krāsu līdzsvars.

Visbiežāk izmantotais paņēmiens ir trīs krāsu kombinācija: viena dominējošā krāsa, viena papildkrāsa un viens akcents. Piemēram, kāzās populāra ir baltā, zelta un šampanieša kombinācija, bet bērnu pasākumos – zilā, dzeltenā un sarkanā.

Svarīgi ir arī ņemt vērā telpas apgaismojumu, jo gaisma ietekmē to, kā krāsas izskatās. Siltā gaismā baloni šķiet maigāki, aukstā – kontrastaināki. Ja pasākums notiek vakarā vai vāji apgaismotā vietā, ieteicams izmantot spīdīgus vai metāliskus toņus, kas atstaro gaismu un piešķir kompozīcijai dzīvīgumu.

Formas un proporcijas

Balonu dizains ir līdzsvara meklējums starp formu un telpu. Dažādi izmēri un faktūras palīdz radīt dziļumu un kustību. Mazāki baloni bieži tiek izmantoti, lai aizpildītu tukšumus, savukārt lielie kalpo kā vizuālie akcenti.

Profesionāli dekoratori bieži izmanto trīsdimensiju kompozīcijas – tās, kurās baloni tiek izvietoti vairākos līmeņos un dažādos virzienos. Tas rada ilūziju, ka dekorācija ir dzīva un kustīga.

Apaļi baloni simbolizē pilnību un harmoniju, gareni piešķir virzienu, bet sirds formas rada romantisku noskaņu. Interesants efekts tiek panākts, kombinējot matētus un spīdīgus materiālus, kas rada kontrastu un tekstūras bagātību.

Populārākie balonu kompozīciju veidi

Balonu pasaulē ir vairāki klasiskie stili, kas tiek pielāgoti katram pasākumam individuāli.

1. Balonu arkas – ideālas ieejām, skatuvēm vai foto zonām. Tās var būt simetriskas vai brīvas formas. Mūsdienās populāras ir organiskās arkas, kurās baloni dažādos izmēros tiek izvietoti neregulāri, radot dabisku, plūstošu efektu.
2. Balonu sienas – tiek izmantotas kā fons fotogrāfijām vai skatuvēm. Tās var būt viendabīgas vai krāsu pārejās, kas rada ilūziju par dziļumu. Šādas sienas bieži tiek papildinātas ar LED gaismām vai ziedu elementiem.
3. Kolonnas un torņi – vertikālas konstrukcijas, kas piešķir telpai struktūru. Tās bieži novieto pie durvīm, skatuvēm vai galvenajām ejām, lai radītu svinīgu ieejas efektu.
4. Griestu dekorācijas – baloni, kas peld dažādos augstumos, rada telpisku vieglumu un kustību. Šādas kompozīcijas īpaši labi darbojas augstās zālēs vai banketu telpās.
5. Centrālie akcenti – lieli baloni vai tematiskas figūras, kas kalpo kā uzmanības piesaistītājs. Piemēram, kāzās tas var būt milzīgs balons ar pāra iniciāļiem, bet bērnu ballītēs – varoņa figūra.

Kompozīcijas struktūras plānošana

Pirms sākt veidot balonu dekorāciju, nepieciešams izstrādāt plānu. Tas ietver telpas izmēru, pasākuma tēmu un paredzēto gaismu. Skice vai vizuāls makets palīdz saprast, kurā vietā kompozīcija vislabāk izskatīsies un kādu efektu tā radīs.

Dekoratori bieži izmanto vizuālo centru – punktu, kur koncentrēta uzmanība. Pārējie elementi tiek izvietoti ap to, ievērojot proporcijas. Tas nodrošina līdzsvaru un harmoniju.

Svarīgs ir arī krāsu plūdums. Krāsām jāpāriet vienai otrā dabiski, bez straujiem kontrastiem, ja vien tas nav iecerēts kā dizaina akcents. Pārejas efekts rada eleganci un vizuālu saskaņu.

Materiālu un pildījuma izvēle

Balonu materiāls ietekmē gan izskatu, gan izturību.

• Lateksa baloni ir elastīgi, piemēroti organiskām formām un pieejami plašā krāsu klāstā.
• Folijas baloni ir spīdīgi, ideāli piemēroti akcentiem, cipariem vai simboliem.
• Konfeti vai LED baloni piešķir īpašu efektu, jo tie apvieno gaismu un tekstūru.

Pildījumam var izmantot hēliju, lai baloni celtos gaisā, vai gaisu, ja tie paredzēti stacionārām konstrukcijām. Hēlijs rada viegluma efektu, savukārt ar gaisu pildīti baloni ir ilgnoturīgāki un piemēroti ilgiem pasākumiem.

Dizaina dinamika un kustība

Balonu kompozīcija izskatās iespaidīgi tikai tad, ja tajā ir redzama kustība vai ritms. Tas nenozīmē, ka baloniem fiziski jākustas – pietiek, ja dizains rada sajūtu, ka tas plūst. To var panākt ar formu secību, augstumu maiņu un krāsu gradāciju.

Lai dizains šķistu dzīvīgs, baloni jāizvieto tā, lai skatienam būtu kur virzīties. No zemākām daļām uz augstākām, no lielākiem elementiem uz mazākiem – šis princips rada dabisku kustības virzienu un palīdz skatītājam uztvert kompozīciju vienotā plūsmā.

Kompozīcijas līdzsvars un simetrija

Harmonija ir viens no svarīgākajiem aspektiem jebkurā dekorācijā. Pat ja dizains ir šķietami neregulārs, tam vienmēr jābūt līdzsvarotam. Piemēram, ja vienā pusē ir daudz lieli baloni, otrā pusē var izvietot mazākus, bet vairāk, lai saglabātu vizuālo vienotību.

Simetrija rada klasisku, sakārtotu iespaidu, bet asimetriskas kompozīcijas šķiet radošākas un dinamiskākas. Izvēle starp abām pieejām atkarīga no pasākuma noskaņas – oficiāliem pasākumiem der simetrija, savukārt brīvākiem un mākslinieciskiem notikumiem – asimetrija.

Kombinēšana ar citiem dekoratīviem elementiem

Lai panāktu maksimālu efektu, balonu kompozīcijas bieži tiek kombinētas ar ziediem, audumiem, metāla konstrukcijām vai gaismas elementiem. Ziedi piešķir maigumu, audumi rada plūstošas līnijas, gaisma akcentē formu.

Populāra ir arī tekstūras spēle – apvienot matētus, spīdīgus un caurspīdīgus balonus vienā kompozīcijā. Šāda pieeja rada dziļumu un izceļ detaļas. Dažkārt baloni tiek papildināti ar nelieliem priekšmetiem – spoguļiem, lentēm vai pat dabīgiem materiāliem, piemēram, eikalipta zariem.

Balonu kompozīciju ietekme uz emocijām

Cilvēki bieži nespēj precīzi pateikt, kāpēc viņus piesaista konkrēta dekorācija, bet iemesls ir emocijās, ko rada proporcijas un krāsu līdzsvars. Baloni ar maigu formu un gaišiem toņiem rada mieru un harmoniju, savukārt kontrastaini un dinamiski toņi ienes enerģiju.

Pasākumos, kur mērķis ir radīt prieku un vieglumu, balonu dizains kļūst par psiholoģisku instrumentu. Tāpēc kompozīcijas plānošanā vienmēr jāņem vērā, kādu sajūtu tās rada skatītājā.

Radošuma nozīme

Lai gan pastāv noteikti principi, balonu kompozīciju māksla balstās uz radošumu. Katrs pasākums ir unikāls, un dizainam jāatspoguļo tā būtība. Eksperimentēšana ar formām, krāsām un struktūrām bieži rada negaidītus, bet lieliskus rezultātus.

Dažkārt tieši spontāni pieņemts lēmums — pievienot vēl vienu krāsu vai mainīt formu — padara kompozīciju izcilu. Tas pierāda, ka balonu dekorēšana nav tikai tehnisks process, bet gan mākslas forma, kurā svarīga ir izjūta un līdzsvars.

Telpas plānojuma nozīme kompozīcijas veidošanā

Pirms sākt balonu kompozīciju, ir jāsaprot telpas struktūra. Lielā zālē ar augstiem griestiem nepieciešamas vērienīgas, vertikāli izstieptas dekorācijas, kas aizpilda telpu un rada apjoma sajūtu. Mazākās telpās, savukārt, labāk darbojas horizontālas vai daļēji plūstošas kompozīcijas, kas nerada smagnējuma efektu.

Profesionālie dekoratori parasti sāk ar telpas analīzi – nosaka apgaismojuma virzienu, ieejas punktus un vietas, kur viesu acis dabiski pievēršas. Šajās vietās visbiežāk tiek izvietoti akcenti – lieli baloni, arkas vai sienas. Tādā veidā tiek nodrošināts, ka balonu kompozīcija ne tikai izskatās labi, bet arī vada skatienu.

Balonu apjoms un dziļuma efekts

Balonu kompozīciju spēks slēpjas to spējā radīt telpiskumu. Lai panāktu dziļuma sajūtu, tiek izmantoti dažādu izmēru un faktūru baloni – no ļoti maziem līdz pat milzīgiem. Lielie baloni veido pamatu, vidējie rada struktūru, bet mazie piešķir pabeigtību.

Dziļuma efekts ir īpaši svarīgs fotostūrīšos vai uz skatuves. Ja visi baloni ir vienāda izmēra, kompozīcija šķiet plakana. Bet, ja izmēri mainās, acis uztver kustību, un dekorācija iegūst dzīvīgumu. Šis princips tiek dēvēts par optisko plūdumu – skatienam jājūtas brīvi pārvietojoties pa dekorāciju.

Kompozīcijas līdzsvars starp vienkāršību un greznību

Ne katra balonu dekorācija prasa simtiem balonu. Dažkārt mazāk nozīmē vairāk. Vienkārša, labi izstrādāta kompozīcija ar nelielu krāsu skaitu un precīzām proporcijām var būt daudz efektīvāka nekā pārlieku sarežģīts risinājums.

Greznas kompozīcijas ar dažādām faktūrām, spīdumiem un kontrastiem ir piemērotas lieliem pasākumiem – kāzām vai prezentācijām. Turpretī minimālistiskas dekorācijas lieliski iederas privātos svētkos, kur galvenais ir mājīgums un elegance.

Balonu mākslā līdzsvars tiek panākts tad, kad skatoties uz kompozīciju, nerodas sajūta par trūkumu vai pārsātinājumu. Katram elementam jābūt pamatotam – gan vizuāli, gan emocionāli.

Gaismas nozīme dizainā

Gaisma balonu kompozīcijā spēlē milzīgu lomu. Tā var mainīt ne tikai to, kā izskatās krāsas, bet arī to, kā tiek uztverta forma un telpa. Maiga, silta gaisma rada romantisku noskaņu, savukārt auksta gaisma piešķir modernu un svaigu izskatu.

LED apgaismojums arvien biežāk tiek integrēts tieši balonu struktūrā. Tas ļauj veidot apgaismojumu no iekšpuses, kas piešķir īpašu mirdzumu. Ja gaisma tiek novietota aiz balonu sienas, tā rada izkliedētu spīdumu un vizuālu dziļumu.

Nakts pasākumos īpaši iespaidīgi izskatās balonu arkas ar gaismas joslām vai balonu griesti ar mirgojošiem punktiem, kas imitē zvaigžņotas debesis.

Krāsu pārejas un to nozīme vizuālajā harmonijā

Viens no sarežģītākajiem, bet skaistākajiem paņēmieniem ir krāsu gradācija – kad balonu krāsas mainās no gaišas uz tumšu vai no vienas krāsas uz citu. Šāds pārejas efekts rada harmonisku, plūstošu izskatu.

Populāri ir pāreju toņi kā rozā uz persiku, zils uz tirkīzu vai zelts uz bronzu. Tie rada dabisku krāsu spēli, kas neuzkrītoši vada skatienu. Lai gradācija būtu vienmērīga, jāizmanto vismaz trīs līdz piecas krāsu nianses.

Krāsu pārejas vislabāk darbojas lielās kompozīcijās, piemēram, sienās vai arkās, kur krāsas var attīstīties plašumā. Mazākās dekorācijās labāk pieturēties pie diviem kontrastējošiem toņiem.

Materiālu kombinēšana un tekstūras kontrasts

Balonu dizains kļūst īpaši interesants, ja tiek izmantotas dažādas faktūras. Matēti baloni rada maigumu, spīdīgi – greznumu, bet caurspīdīgie piešķir vieglumu. Kombinējot šos materiālus, iespējams panākt izteiksmīgu efektu.

Dažkārt dizaineri balonus papildina ar metāliskiem elementiem – stieplēm, spoguļvirsmām vai zelta detaļām. Šie akcenti piešķir dimensiju un piesaista gaismu. Arī auduma lentes vai ziedu motīvi rada dabisku pāreju starp balonu struktūru un pārējo dekoru.

Interesants risinājums ir konfeti baloni – tie apvieno caurspīdīgumu ar spīdumu, padarot kompozīciju dzīvīgu. Arī baloni ar spīdumiem vai LED gaismām piešķir īpašu dziļumu un noskaņu.

Tehniskie aspekti un izturība

Lai balonu kompozīcija izskatītos nevainojami, nepieciešama tehniska precizitāte. Balonu diametriem jābūt vienmērīgiem, savienojumiem – drošiem un neredzamiem. Kvalitatīvi materiāli nodrošina, ka baloni nesaplīst un nezaudē formu vairākas dienas.

Lateksa baloni ir piemēroti īstermiņa pasākumiem, bet folijas baloni saglabājas ilgāk un ir ideāli atkārtotai izmantošanai. Balonu aizsarglīdzekļi palīdz paildzināt to kalpošanas laiku, īpaši, ja pasākums notiek ārā.

Svarīgs aspekts ir arī balonu piestiprināšana. Konstrukcijām jābūt pietiekami stabilām, lai tās izturētu svaru un gaisa kustību. Profesionāli dekoratori bieži izmanto alumīnija vai PVC rāmjus, kas ļauj droši veidot lielas struktūras.

Balonu kompozīcijas kā stāsts

Katram dizainam vajadzētu stāstīt kaut ko vairāk nekā tikai izskatīties labi. Baloni var simbolizēt vieglumu, brīvību, prieku vai cerību. Tāpēc svarīgi, lai kompozīcijai būtu jēga – ne tikai estētika.

Kāzās baloni bieži simbolizē kopā būšanu un jaunu sākumu, savukārt bērnu ballītēs tie rada jautrību un prieku. Korporatīvos pasākumos balonu krāsas un formas var atspoguļot uzņēmuma vērtības vai tēlu.

Ja dizains tiek veidots ar emocionālu nozīmi, tas kļūst daudz vairāk par dekoru – tas kļūst par pieredzi, kas paliek atmiņā.

Radošuma nozīme un eksperimenti

Balonu kompozīciju māksla prasa drosmi eksperimentēt. Jaunie materiāli, tehnoloģijas un idejas paver iespēju radīt pilnīgi negaidītus risinājumus. Piemēram, balonu mozaīkas, kur ar dažādu krāsu baloniem tiek veidots attēls vai raksts, ir kļuvušas par modernu trendu.

Arvien biežāk dizaineri apvieno digitālos elementus ar baloniem – projicējot uz tiem gaismas efektus vai video vizualizācijas. Šāds savienojums starp tradicionālo un moderno rada daudzslāņainu pieredzi.

Balonu kompozīcijās nav pareiza vai nepareiza risinājuma – svarīgākais ir rezultāts, kas izraisa emocijas. Katrs pasākums ir unikāls, tāpēc arī dizains jāpielāgo konkrētajai vietai, noskaņai un auditorijai.

Sagatavošanās un organizācija

Liela nozīme ir plānošanai. Lai izvairītos no stresa pasākuma dienā, dekorācijas jāsagatavo laikus. Profesionāli dizaineri bieži veido dizaina maketu, lai vizuāli novērtētu proporcijas. Tas palīdz aprēķināt, cik daudz balonu nepieciešams un kāda būs to izvietojuma secība.

Ja pasākums notiek ārā, jāparedz iespēja, ka daļa balonu var plīst karstuma vai vēja dēļ. Šādos gadījumos tiek izmantoti rezerves baloni, kas palīdz saglabāt kopējo kompozīcijas pilnīgumu.

Noslēgumā

Balonu kompozīciju māksla ir stāsts par gaisīgumu, radošumu un emocijām. Tā prasa pacietību un izjūtu par proporcijām, bet tajā pašā laikā atļauj brīvību un spontanitāti. Labi izstrādāta kompozīcija spēj pārsteigt, aizraut un iepriecināt – tā kļūst par notikuma simbolu.

Kad baloni paceļas gaisā vai veido iespaidīgu struktūru, rodas sajūta, ka tie ieelpo telpu un piešķir tai dzīvību. Tie nav tikai dekorācijas – tie ir sajūtu veidotāji, kas uz brīdi pārvērš parasto par neparasto. Un tieši šajā brīdī balonu māksla atklājas pilnībā – kā spēle starp formu, gaismu un emociju, kas atgādina, cik skaists var būt vienkāršs mirklis, ja to piepilda ar radošumu un iedvesmu.

The post Balonu kompozīciju māksla: padomi iespaidīgu dekorāciju radīšanai first appeared on .

Pirms kāda laika manas mašīnas sānos iebrauca viens paziņa. Nu, cik nu to var saukt par iebraukšanu- nedaudz pieskārās ar savas mašīnas pakaļgalu- atpakaļgaitā brauca ārā no stāvvietas un nepārliecinājās, ka tur atrodas mans auto. Labi, ka tas notika lēnām un blakus bija cilvēki, kuri uzsauca un pievērsa uzmanību, lai šoferis apstātos laicīgi. Skāde praktiski nekāda- tik viena maza buktīte.
Paziņa atvainojās un dievojās, ka neko nemanīja. Vēl piebilda, ka viņa mašīnas parkošanās sensori nestrādā un atpakaļskata kamera bija netīra un neko nevarēja redzēt.

Un par to pēdējo piebildi man radās pārdomas.

Proti, mēs paliekam tizlāki. Jā, paliekam modernāki, tehnoloģiski nopakotāki un dzīves gaitās atvieglotāki, bet tizlāki. Un te es nedomāju kādu fiziski smaga darba veikšanu pa vecam. Piemēram, nav vajadzība iet ziemā uz strautu veļu mazgāt, ja jau ir veļasmašīna. Bet likt sev domāt, piedomāt, atcerēties un, kā teiktu Erkils Puaro- darbināt savas pelēkās šūniņas.

Mums ikdienas gaitās gandrīz nekas nav jāatceras, gandrīz nekur nav jāpiepūlas un gandrīz nekam nav jāiespringst. Lai samaksātu par pirkumu, mums nav jāskaita līdzi ne iedotā summa, ne izdotais atlikums- tagad karti nošvīkstini un lieta darīta. Nav pat jāatceras pin kods. Teju nekādas maņas nav jākustina un jādomā līdzi.

Tas pats ar tālruni. Agrāk bija jāgriež tālruņa ripa un cipari ātri vien iesēdās prātā. Piedomāji, atcerējies un iededzināji savā prātā. Varēji teju visiem saviem draugiem un paziņām uzgriezt numuru no galvas. Gan jau lielais vairums ripu griezēju vēl šobrīd varētu nosaukt visus to paziņu numurus, lai gan tie numuri jau sen vairs neeksistē. Tagad nemaz nezini pats savu numuru, kur nu vēl citu. Atkal nekustini neko un nemaz.

Arī mašīna. Aprīkota ar kamerām, sensoriem, gudrībām un visu pārējo. Mums tā neliek domāt līdzi. Vēl trakāk- atņem vajadzību pārliecināties un sekot līdzi pašam. Tā vietā mēs akli paļaujamies, ka tā visu izdarīs un pabrīdinās, ja kas nebūs kā nākas. Nepīkst? Tātad vēl var padot atpakaļgaitā. Jaunākie automašīnu modeļi vispār izslēdz cilvēku no vairuma darbību. Ērti? Jā, protams! Vai domā un seko līdzi mašīnas manevriem? Nē, protams!

Mazāk līdzdomājošus mūs padara arī dators– gan jau tas tekstā kļūdas parādīs un arī tālrunī korektors nostrādās. Ko tur vēl iespringt par -īt, -īties, -ināt, -ināties! Dators zina un es paļaujos. Kam man atcerēties to, ko dators zina un pratīs novērst. Vai e-pasta paroli atceries? Pareizi- priekš kam? Dators taču atceras.

Agrāk vajadzēja uzvilkt pulksteni- sienas, rokas, plaukta, modinātāju. Atcerēties, piedomāt, izdarīt. Šodien… šodien viss tālrunī notiek pats no sevis.

Notrulināmies. Pamatīgi notrulinām savas maņas, savu spēju atcerēties un savu domātspēju. Un te pat nav iespēja atkal ar pirkstu rādīt uz jaunākām paaudzēm un vecišķi novilkt- nu, kad mēs augām! Nē, notrulināmies mēs visi.

Kāds varbūt iebildīs- bet progress paģēr atvieglot cilvēkam dzīvi. Palīdz nedomāt par sīkumiem, neiespringt par nesvarīgām lietām, dzīvot ērtāk. Tā tas bijis jau no laika gala. Un droši vien viņam būs taisnība. Tikai- kur mēs beigās nonāksim un kam mēs to nedomāšanu un neiespringšanu taupām?

Saeima skatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā nodeva grozījumus Epidemioloģiskās drošības likumā, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības apdraudējuma gadījumā Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC) tiks nodrošināta kontrolēta piekļuve Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informācijas sistēmu datiem.

Cik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks.

Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā.

Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlējuma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorētisko mantojumu. Man kā literātam šeit tūlīt nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvīru, kuri spējuši atstāt līdzīgus literārus darbus? Jo īpaši to nozīmīgumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Atšķiram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarīgiem valsts dzīves notikumiem, redzam Cilvēku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvēciska līdzība par mērķtiecību un vīrišķību, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.

Tikai pirms dažiem mēnešiem es ar interesi vēroju, kā mana kolēģe, jaunā televīzijas režisore Dace Slagūne strādāja pie Leonīda Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasījuma iestudēšanas mūsu studijā. Grāmata ir par grūtiem brīžiem mūsu zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšķus un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan Leonīda Brežņeva optimisma, cilvēkmīlestības un rītdienas ticības balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jūtams arī raidījumā. Un tagad man šķiet: vai nav zīmīgi, ka to iestudēja gados jauna režisore? Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk.

D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors

Pabraukājos šodien (nu jau vakar). Pēc tam apskatījos, ka gandrīz viss bijis pa Stopiņu pagastu, tā ka var to saukt par Stopiņu pagasta apbraucienu. “Jāņa sētas” kartē ar fotoattēlu vietām izskatās tā:

No Teikas taisnākais būtu pa Biķernieku ielu, tak arī pēc remonta posms starp Mežciemu un Brekšiem ir visai bailīgs riteņbraukšanai, tāpēc laidu apkārt caur Ulbroku.

Poldeŗa ielā gar Mazo Juglu tagad erzacasfalts (“dubultā virsmas apstrāde”). Braukt kļuvis vieglāk, un autobraucēji var to izmantot rokādei starp Biķernieku ielu un Lubānas lielceļu, ja kādam no šiem ceļiem izejā uz Rīgas apvedceļu ir sastrēgums.

1. Apraudzīju technisko tiltiņu pāri Mazai Juglai starp Līčiem un Zalkšiem:

Esmu pāris reižu pārgājis. Ar riteni. Ietu vēl, ja vajadzētu. Šoreiz nevajadzēja.

Upesleju ceļš mudināja novērtēt, cik labs tagad, salīdzinot ar pārdesmit gadu senāk, kad bija palikšņu veidā.

Tālākā ceļojuma vieta — Avoti. Maz pazīstams 60. gadu dārziņu ciems pie Cekules, tik apvedceļa iekšienē. Tur biju pirmoreiz.

2. Avotu gājēju tilts pār Mazo Juglu:

Negaidīti nikna straume. Var redzēt, ka uzcelts uz nopietnāka tilta pamatiem — attēlā ticis vecais balsts ar ledlauzi. Jā, savulaik te bija galvenais ceļš uz Cekules municijas noliktavām. Otrā pasaules kaŗā sagrāva, pēc tam nopietnai satiksmei neatjaunoja, kādu laiku bija blakus brasls.

3. Turpat blakus latviešu un igauņu 1919. gada kaŗavīru kapi:

Ja brauc ar autobusu, tad vieglāka piekļūšana un stāvvieta Avotu pusē.

4. Sauriešos iegriezos apskatīt karjerezeru:

No Sauriešiem uz Rīgas pusi Granita iela netīkama riteņbraukšanai — mašīnas drāž gaŗām ļoti tuvu. Labi, ka drīz varēja nogriezties.

5. Oglīšu mājās pie Raugas ielas pārsteidza — gaismaskrusts:

6. Vēl lielāks pārsteigums turpat pusotra simta metru tālāk Raugas ielas dzelzceļa pārbrauktuvē — gadījos tieši brīdī, kad pa Ērgļu dzelzceļu kaut kas brauca:

Stopiņu pagastā notiek vērienīga veloceliņu ierīkošana, un izskatās, ka aiznākamgad braukt daudzkur būs daudz ērtāk. Bet pagaidām starp Ulbroku un Sauriešiem labāk mest līkumu caur Dzidriņām vai Pārpiķurgu nekā kratīties pa Institūta ielu.

7. Ziemeļu gatves galā, kur “Jāņa sētas” kartē viesu nams, tas nodedzis. Žēl skatīties:

8. Tad jau satumsa, un pie Krīvu ozola (jo tas pie Krīvu vecsaimniecības) vietā bija Aleksandra Čaka vārsmas “Mūžības skarto” dziedājumā par Teiku:

Un viņš redz, kur kādreiz bija lauki,
Kur kā zēns viņš skraidājis un kāvies,
tagad mājas, miglains spožums rūtīs.

9. Turpat netālu vēl resnāks Saliņu ozols (jo pie Saliņu vecsaimniecības), kas savukārt atsauca atmiņā “Līvus”:

Es paklanos ozola priekšā un sveicinu viņu no tiem, no ozoliem jaundzimušajiem.
Un veidojas ozolu birzis, to apturēt nespēj neviens, to apturēt nespēs neviens.

Un miljoniem ozola zīļu simt gados šai zemei ir dots, šai zemei, kas izdīdzēt prot.
Mēs atdzimstam ozolu birzīs, ik rudeni dzimstam arvien, ik rudeni dzimsim arvien.

Laižot no Ulbrokas cūku fermas uz Gaŗo ielu, dienvidos zvēro un dūc Rīgas 2. siltumelektrocentrāle.

Un tad jau bija tik satumsis, ka nemaz vairs negribējās laisties no Betona ielas neapgaismotā Viršu ielā, bet labāk pa apgaismotām Rīgas ielām.

Kopā 55 km.