nekur.lv

vara bungas: Es ceru VB auditorija ir pietiekami psiholoģiski noturīga, lai uzklausot UA ne-drauga un ģeopolitiskā (ofensīvā) reālisma skolas korifeja Mearšeimera argumentāciju izdaritu no tās savus, pareizus secinājumus. Viņš, piemēram, uzskata, ka Trampa komanda nav pietiekami kvalificēta, lai efektīvi aizstāvētu Rietumu intereses pret RU. Tas ir, ne visu vajag skaidrot ar ļaunu nodomu, ja to var izskaidrot ar cilvēku muļķību vai nekompetenci. Nav iebildumu. Katrā gadījumā vērts ieklausīties un pieņemt zināšanai.

26. jūlijs

Rītu sāku ar F1 kvalifikācijas atkārtojuma skatīšanos. Brokastīs ēdam vakar bodē sarūpēto un dzeram kapsulu kafiju. Šodienas plāns sevī ietver Botānisko dārzu un Mākslas muzeju. Botānisko vaļā taisa vēlu, tādēļ būs jāsāk ar Mākslas muzeju. Esam kļuvuši tik slinki, ka uz Muzeju ejam nevis pāris kilometrus ar kājām, bet dodamies ar metro!

Mākslas muzejs līdz mana mūža pēdējām dienām paliks atmiņā ar Degā darbiem. Tas vīrs ir bijis ar klikšķi uz balerīnām, vismaz man radās tāds priekšstats. Kad šķiet, ka esi ticis no viņām vaļā, atrodas vēl kāda izstāžu telpa ar Degā balerīnām! Sāku ar tā saucamo Rietumu spārna apmeklējuma. Speros uzreiz uz otro stāvu, jo nezin vai pēc pirmā apmeklējuma būs spēka uzvilkties augšā.

Augšā es vienkārši ignorēju agrīno mākslu, kuras vienmēr ir svētbildes ar zeltītiem halo un Jēzus bērniņu, kurš bieži vien pēc sejas pantiem piezīmēts atbilstoši gleznotāja patrona vaibstiem un arī viņa fiziskā attīstība reizēm izskatās pēc jaundzimuša, kurš nodarbojas ar kultūrismu.

No zināmākajiem te ir forši Goijas darbi, ir pat Vistlers, protams, ka bez mātes, jo to sen atpakaļ redzēju Orsē muzejā Parīzē. Ar laiku portreti apnīk un sāku meklēt ainavu darbos pazīstamas vietas. Tad nonāku zālē, kur gleznās dominē mēnesnīca, kuģi un vītolu ceļi, vispār jau pa smuko. Es skatos dažādus gleznu restauratoru klipus un spēju novērtēt, ka lielai gleznu daļai ir vecā laka nomainīta uz tādu, kas atkal padara darbus košus un dzīvus.

Tad manu uzmanību piesaista Edwin Landseer darbs ar nosaukumu “Alpine Mastiffs Reanimating a Distressed Traveler”,  tai pārejā esmu bijis. Tādēļ nolemju tagad meklēt gleznas ar vietām, kurās es pats arī esmu bijis. Atrodu Atēnu drupas, Kapri salu un Lucernu. Tad iekuļos Monē zālē, jāatzīst ka dabā viņa gleznas izskatās labāk nekā grāmatās. Tad aizeju uz El Greko zāli. Un pēc kāda laika atrodu arī vienas grāmatas vāka oriģinālgleznu Quentin Massys Ill-Matched Lovers! No Boša te ir tika Deth and the Miser.

Nokāpju pirmajā stāvā, tur protams Degā balerīnas un dažādi tēlnieku veidojumi. Interesanta bija putniem veltīta izstāde, ilustrācijas grāmatās un daži izbāzeņi. Ir vēl vesela mēbeļu sekcija, kuru sargā vairāk nekā gleznas, skaidra lieta, jo cilvēkiem jau patīk bakstīt galdus un sēdēt vecos krēslos.

Pēc divarpus stundām saprotu, ka mani vairs nekas neinteresē un mums vēl priekšā botāniskā dārza apmeklējums. Ejam uz to. Botāniskā dārza āra dārzs ir remontā, laikam šuj klāt kokiem lapas, vai nu ko tur tādā dārzā parasti dara, bet lielā siltumnīca ir vaļā. Ārā ir tik karsts, ka pat tropu māja liksies patīkami vēsa. Speramies iekšā un ceram pāris stundu laikā visu apskatīt.

Nav jau īsti daudz ko teikt, smuki un gaumīgi izveidota izstāde. Jā, kaktusu kolekcija nav diez ko liela, taču kukaiņēdāju augu kolekcija bija izcila. Te ir arī modīgā indīgo augu siltumnīca, vari palasīties, kā noindēt ar rīcina augu, paskatīties beladonnu un kafijkoku, kas ar tepat iedēstīts. Visvairāk personīgajai izglītībai dod izstāde ar augiem, ar kuru lapām nekādā gadījumā nedrīkst slaucīt dibenu. Izrādās, bez nātrēm ir vesela čupa ar dzēlējiem, kas tavu dzīvi var padarīt nelaimīgu.

Tropu mājā var uzrāptie augšā un pastaigāt gar koku galotnēm, taciņa nav gara, taču priekš slēgtas telpas ir gana laba. Tad vēl ir dažādas ekspozīcijas, par koku lapu un sēklu daudzveidību. Kopumā foršs iestādījums, var gan pablandīties, gan pasēdēt uz soliņa. Apskatījuši siltumnīcu, apskatām arī ārpusē neremontējamo dārza daļu; nekā daudz tur nav, pāris vietas, kur instagrammam nofotografēties, tur ir rinda.

Dodamies paēst, tas ir vakardienas maķītis. Šoreiz jau mēs esam profesionāļi, uzreiz ieņemam galdiņu, pasūtām, es tikai esmu pielaidis kļūdu un paņēmis līdzņemšanai un nākas pašam iet pie letes un censties saprast, kā tavs pasūtījuma numurs skan spāņu mēlē. Paēduši dodamies atpakaļ uz mākslas muzeju, jo es pētot bukletu esmu atklājis šokējošu faktu, mēs neesam bijuši Austrumu spārnā.

Austrumu spārnā ir daudz stāvu, var iziet uz jumta un tur uz visiem skatās zils kovidlaika gailis. Puisim no Daugavpils te ir veltītas pāris zāles, Polloks un Pikaso te ir izstādīti blakus. Visinteresantākais darbs visā ēkā viennozīmīgi bija Joan Miró Katalāņu zemnieka galva. Tāpat, kā no Luvras var atnākt uz mājām līdzi Monas Lizas smaids, tā man no Vašingtonas līdzi ir atnākusi Katalāņu zemnieka galva.

Tā kā rīt mums gaidāma garā diena, kur būs daudz lidojumu un laika zonu maiņu, vakaru paņemam ātri somu sapakošanai.

25. jūlijs

Rīts sākas ar pašu sarūpētajām brokastīm, es esmu tām atstājis kaut kādu vistas wrapu, kas, liekas, ir tīri okei. Uzbrūvējam kafiju ar istabiņā esošo aparātu un varētu teikt, ka viss kārtībā. Tikai nez kādēļ nedaudz ilgojos pēc tās pašas pārceptās olu pulvera omletes. Mūsu šīrīta pirmais apmeklējuma objekts ir Vašingtonas zoodārzs. Pie tam laiks ir visnotaļ ierobežots, jo rezervēta ekskursija Kapitolijā. Vispār viņa bija rezervēta jau no rīta, bet Viesturs bija nedaudz sajaucis un rezervāciju bija veicis nevis uz jūliju, bet jūniju.

Metro stacija netālu no zoodārza ir visdziļākā, ko es esmu Amerikā līdz šim redzējis. Eskalators šķiet bezgalīgs, gan jau šī stacija kalpo arī kā bunkurs kodolkara gadījumā. Jau no paša rīta diena ir normāli iesilusi. Es jau saprotu, ka var kaitināt, ka es te katru dienu sūrojos par karstumu un lielākoties apmeklēju iekštelpu atrakcijas, bet te temperatūra ēnā ir ap trīsdesmit pieci grādi un betona džungļos sajūta ir tāda pati, it kā tu stāvētu saulē uz kailas klints. Asfalts atstaro siltumu un sajūta nav diez ko komfortabla. Ūdens ir jādzer litriem, bet pa šīm dienām organisms jau ir nedaudz atsāļojies. Tāpēc papildus jādzer visādi elektrolītu dzērieni.

Zoodārzā arī ir jāveic rezervācija un tikai tad tiekam laisti iekšā. Vispirms sekojam norādēm “Pandas”, mani gan ķīniešu maigās pandu politikas instrumenti nav pārāk interesējuši. Visas pandas lielākoties ir Ķīnas īpašums, kas nodoti lietojumā zoodārziem. Ja diplomātiskās atiecības pasliktinās, pandas brauc mājās. Šī šilte ir viltus, pandas te nevar atrast un vispār ir tukši būri. Āzijas treilā redzam kaut kādu lāci, pāris Āzijas kaķus un ūdrus. Dzīvniekiem jau nepatīk, ja uz viņiem lūr, tāpēc viņi guļ vai šeptējas vietās, kurās viņu redzamība ir minimāla.

Paiet veselas divdesmit minūtes līdz tiekam pie pandām, jo esam nolēmuši apskatīt visus dzīvniekus. Es esmu paspējis izlakt visu līdzi paņemto ūdeni un šturmēju gatorade pārdošanas automātu. Pandas, kā jau pandas, slapstās gar stūriem, tā lai viņas redz minimāli. Tuvāk pieiet nevar, jo kāds rīko ballīti pie pandu aploka un tur vajag ielūguma. Mums tāda nav.

Ziloņu kūtī ir plašums, puse ziloņiem un puse skatītājiem, mums par godu kūtī rodami veseli divi ziloņi, kuri nodarbojas ar smilšu mīdīšanu un dabisko vajadzību kārtošanu. Atrakcijas, kuras domātas tūristiem ir salauztas, nosvērties un salīdzināt sevi ar ziloni pēc svara nav iespējams. Man tas arī neko nedotu, jo mārciņas es neprotu.

Valbijiem šodien ir skumjas acis. Nav jau nekāds joks dzīvniekam, kurš pieradis stāvēt ar galvu uz leju tālajā Austrālijā, attapties Amerikā ar galvu uz augšu un dienā. Viņi tur sēž un lēkā gadījuma virzienos. Somas tukšas tāpat kā acu skatiens. Arī dzīvnieku mājā, kur mīt tuksneša lapas un kaķi, ir diezgan bēdīgi, es varu derēt, ka lapsai jumts ir aizbraucis jau sen, viņa visu laiku staigā gar stiklu turp un atpakaļ. Sliņķis gan, izrādās, ir visnotaļ jestrs radījums un nemaz nepateiksi, ka viņš nosaukts slinkuma vārdā. Pa kokiem kāpalē ne sliktāk kā pērtiķis un ātrums arī ir visnotaļ iespaidīgs.

Šajā sekcijā visiespaidīgākais ir bruņrupucis, kura mēle izskatās pēc tārpa. Tā kā mums abiem nav īsti lāgā ko darīt, tad viņš man nodemonstrē, kā principā strādā viņa medību metode. Zivis te nav, bet konceptu var saprast. Arī indīgās vardes izskatās interesantas, tādas kantainas, klāt gan pierakstīts, ka, tā kā te trūkst noteiktu augu barībā, vardes nemaz nav indīgas un viņu uzvedību ar par toksisku nenosauksi. Tīģeriem un lauvām arī nervi ir čupā, tie staigā pa saviem sprostiem, meklējot vietu, kur noslēpties, izskatās jau vareni un nudien negribētu tādu uz ceļa sastapt.

Laiks tuvojas pusdienām un saprotam, ka mums nemaz vairs nav tik daudz līdz Kapitolija apmeklējumam. Tāpēc amerikāņu fermai un elektrisko zušu dzīvotnei izskrienam cauri īpaši neapstājoties. Bet tik un tā kavējam, tas zoodārzs ir visnotaļ liels un mums nākas pārcelt savu kongresa apmeklējumu, jo jābrauc vēl ar metro, un līdz pašam kongresam ar’ ir labs gabals ar kājām.

Pie objekta esmu pusdienas laikā, tur nav neviena koka, tikai hektāriem nobruģēts laukums. Karstums, šķiet, ir uz piecdesmit grādiem, cilvēku, izņemot mūs, uz šī laukuma nav vispār. Mēs varonīgi dodamies pāri, domāju, ka kaut kur pavēnī sēdētāji slēdz derības, cik no mums tiks viņam pāri. Tomēr ne velti esmu vasarās kartupeļu vagās sēdējis, spēku pietiek un laukuma  pāri tiekam. Atrodam rindu, kura ļaus mums doties ekskursijā uz Kongresu.

Ja godīgi, es nesaprotu, kādēļ mēs vispār te velkamies, bet tā kā esmu piekritis apmeklējumam, tad stāvu rindā un svīstu. Cilvēkus laiž iekšā pa grupām un mums saulītē jāpastāv vismaz divdesmit minūtes. Kā par brīnumu, rindā neviens nenoģībst.

Par laimi Kapitolijā strādā kondicionieris un nu rindā varam stāvēt komfortablāk. Visiem uz krekliem jāsalīmē uzlīmes, kurai ekskursijai esi piederīgs un, nodirnot vēl piecpadsmit minūtes, ekspedīcija var sākties. Sāk mūs ar indoktrināciju, visus apsēdina kinozālē un liek skatīties filmu. Kā īstā ķinītī – telefonus nevar lietot, lai neizvazātu pa visu pasauli demokrātijas pamatus. Filma noteikti bija pamācoša, un lielākoties par to, kā Kapitoliju uzbūvēja. Budžets tika pārtērēts, kanādieši nodedzināja, bet beigās visi saņēmās un Kapitoliju pabeidza. Prieks dzirdēt, ka jumts jau uzlikts un tādi iedrošināts dodos ārā no kinozāles.

Tur mūs sagaida gids, kurš visiem izdala austiņas, un pats ņemas stāstīt mikrofonā, kas un kā, kur var fotografēt (pa lielam visur), kurās trepēs labāk nenoklīst (pie Maika Džonsona kabineta, ja pieiesi, tad tevi izmetīs ārā). Un dodamies ceļā, rinda ir gara un lielākoties amerikāņi, jo kad gids jautā, no kura štata kurš ir, visiem ir atbildes. Man par laimi nejautāja, laikam neizskatos pēc amerikāņa. Šeit ekskursijās katru gadu izlaiž cauri 3 miljonus apmeklētājus, izrādās, ka visu šo apmeklētāju centru ir uzbliezuši par nieka 600 miljoniem dolāru. Bet tā jau ir tikai uzgaidāmā telpa ar kafejnīcu un pāris statujām.

Mēs ejam uz Capitol Crypt, šī vieta bija plānota kā Vašingtona apglabāšanas vieta, bet nu tas uzrakstīja testamentu, ka grib apglabāties citur un nekas nav sanācis. Kapa centrā atrodas kompasa roze, no kuras Vašingtonā tiek skaitītas debespuses un adreses. Ja rodas šaubas, vienmēr var atnākt šeit un noskaidrot pareizo pasaules kvadrantu. Bez kolonām Crypt ir vesela skulptūru plejāde ar dažnedažādiem ASV svarīgiem politiķiem. Man šķita, ka vēsturē labi orientējos, bet lielākā daļa no viņu vārdiem man neko atmiņā neaizķēra. Vienīgais, ko vēl atceros, 1998. gadā te notikusi apšaude, finālā trīs beigti un pāris statujās redzamas ložu pēdas.

Kad visi vietējie ir apskāvuši savus štata slavenos, dodamies tālāk. Visas tā statujas nākot no National Statuary Hall Collection. 1857. gadā Pārstāvju palāta tikusi pie jaunām telpām un vecā palikusi tukša. Bet tā kā tas ir pret dabas likumiem, izštukojuši, lai katrs štats uztaisa un atsūta divas savu slavenību statujas. Projekts beidzās 2005. gadā, kad Ņūmeksikas štats beidzot bija atradis otro slavenību. Bet mēs tikmēr dodamies uz Rotundu, sakari ar gidu laiku pa laikam pārtrūkst, jo caur stāviem raidītājs nevelk.

Rotunda ir telpa, kuras kupols sniedzas 55 metru augstumā, gar malām saliktas megabildes ar ASV svarīgiem notikumiem. Neatkarības deklarācijas parakstīšana, Kornvallisa padošanos, Kolumba izkāpšanu Amerikā, Pokahontas kristības, Misisipi atklāšana (jā es zinu, ka būtu brīnums, ja to milzu upi kāds neatklātu). Pašā kupola galā ir Vašingtona apoteoze, vīrs nonāk debesīs un viņu godā dažādu ideju personifikācijas. Skaidra lieta, ka mūsu gids stāsta mums par šo visu, kas ko gleznojis un ko nozīmē katrs tēls Vašingtona apoteozē. Par to kā Rotundas apkārtgleznojums veidots speciālā tehnikā, lai izskatītos pēc bareljefa. Bet nu par laimi ne par katru sīkumu.

Beidzot tiekam ielaisti vecajā Pārstāvju palātā, kas pilna ar statujām un ekskursantiem.  Te ir pat atzīmētas vietas, kur reiz sēdējuši svarīgi valsts vīri. Viens pat esot darbā nomiris un vēl joprojām klusā naktī dzirdams viņa “Noooo!”

Ar to ekskursija beidzas un esam brīvi. Uz Kongresa bibliotēku neejam, jo neesam veikuši rezervācijas. Pēc šādas ekskursijas nolemjam aiziet iekost, un kas gan varētu būt piemērotāks kā vecais labais restorāns Makdonalds? Uz šejieni ejam vairāku iemeslu dēļ. Pirmais, ja, esot ASV, neesi bijis maķītī, brauciens neskaitīsies. Otrais, es gribu rast atbildi uz jautājumu, vai maķītī ir jāmaksā dzeramnaudas? Trešais, vai leģenda par bezgalīgajiem refilliem ir patiesa?

Maķītis kā jau maķītis, saņemu arī atbildes. Brauciens tagad ir ieskaitīts, dzeramnaudas nav jāmaksā, jo viņiem nav kabatu, no more than one refill. Bet nu glāzi cilvēki uzpilda, cik lien. Īsti profesionāļi vienkārši atnāk no ielas ar savu dzeramtrauku un uzpilda, nepieejot pie kases. Paēduši dodamies uz National Museum of American Indians.

Muzejs ir liels, bet ar tādu gaisīgu arhitektūru. Vidū dobs, bet gar malām izstāžu halles. Sāku ar pašu galveno muzeja veikala apmeklēšanu. Te ir visādi nieciņi, kurus citos muzejos nedabūsi. Lielākā daļa esot vietējo indiāņu arteļu roku darbs. Šo to iepērku.

Izstāde apskata dažādus indiāņu kultūras un dzīves aspektus, to ietekmi ASV popkultūrā un diezgan smalki indiāņu asimilācijas un izspiešanas vēsturi. Nākas konstatēt, ka jaku izšūšanā viņi ir bijuši lieli meistari. Daži pat savus dzīves svarīgākos notikumu piefiksējuši izšuvumu veidā. Trail of Tears ir veltīta vesela zāle. Manuprāt, visa vaina tika novelta uz dažiem pārāk entuziastiskiem pavēļu izpildītājiem, bet nu tā ir viņu pašu iekšēja darīšana. Pusotrā stundā viss ir apskatīts.

Es nolemju iziet nelielā pastaigā, jo no šī muzeja līdz grāmatu bodei, kurā vakar netiku iekšā, ir nieka pusstundas gājiens. Pie reizes pastaigāšos pa pilsētu. Pastaiga izdodas un arī grāmatu veikala apmeklējums ir rezultatīvs, nopērku grāmatu “Your Guide to not getting murdered in a quaint english village”, nekad nevar zināt, kur ceļojumi aizvedīs un labāk ir sagatavoties laikus. Vakariņās nopērku piemājas bodē Cēzara salātus.

Latvija, latvieši Latvijā un pasaulē.

1. Žani Lipki 125 gadskārtā pieminot.
2. Rīgas paralēle.
3. Arheoloģiskās izpētes laikā Skaņkalnes pilskalnā atrod senas apdzīvotības liecības.
4. Kur jūras krasts tiek izskalots?
5. Vēsturisks romāns "Dizainere".
6. Par ko Latvija, Lietuva un Igaunija tik ļoti ienīst "krievu pasauli". Paldies klipa autoram, klips krievu valodā.
7. Pētījums: klimata pārmaiņas apdraud lauksaimniecību un zivsaimniecību. 
8. Miera līgumam starp Latviju un Krieviju 105.gadskārta.

Pasaulē.

1. Otrā pasaules kara noslēgums: Hirosimas un Nagasaki atombombardēšama.
2. 1975.gadā notikušās Helsinku konferences nozīmība.
3. Ķīna Otrajā pasaules karā. Es to nemaz nezināju.
4. Kāpēc pandas ir melnbaltas un zebrām ir melnas svītras.
5. Ka sadusmot hakerus.

Krievija, arī PSRS laiki.

1. Grāmata par Krievijas - Ukrainas kara priekšvēsturi.
2. Atkal viens tulkojums LFFB lapai. Lietas, par kurām nezināju. Kā Krievijas impērija mēģināja pārkrievot Somiju.
3. Fakti par Krievijas nepārtraukto melošanu.

 Redzēs, cik vēl varēšu katru rītu līst ūdenī un peldēt. Dzestri. 

Pretrunīgie argumenti

Viens no argumentiem, ko, lai attaisnotu mežizstrādes ierobežojumu vājināšanu, piesavinājies arī zemkopības ministrs Armands Krauze ir, ka pašreizējie vecuma ierobežojumi meža ciršanai esot "okupācijas laika normas", kas būtu grozāmas. Tas ļauj izvairīties no diskusijām par faktiem un būtību, tā vietā sabiedrības acīs iekrāsojot pašreiz spēkā esošos noteikumus un to aizstāvjus emocionāli negatīvā krāsā.

Tajā pašā laikā meža nozares publicitātes materiālos atradīsiet apgalvojumus, ka tieši mežu apsaimniekošana veidojusi Latvijas mežu dabas daudzveidību, un, protams, šie apgalvojumi tiek izmantoti pret dabas aizsardzību. Nereti tas izskan kā: "Ja reiz tik daudz dabas vērtību atrodams ārpus aizsargājamām teritorijām, tad tieši meža apsaimniekošana ir šīs vērtības radījusi un to saglabāšanai aizsargājamas teritorijas nav vajadzīgas."

Tātad meža nozares lobisti vienlaikus apgalvo, ka līdzšinējās meža apsaimniekošanas normas ir sliktas un maināmas un ka mežu apsaimniekošana atbilstoši šīm normām ir nodrošinājusi dabas daudzveidību mežos. Tad nu šoreiz iztirzāšu šos argumentus mazliet sīkāk, fokusējoties tieši uz meža ciršanas vecumu un tā nozīmi mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Vēsturisks atskats uz mežu ciršanas vecumu

Galvenās cirtes vecums (saukts arī par cirtmetu) ir vecums, kādu kokiem jāsasniedz, lai mežu būtu atļauts nocirst galvenajā cirtē, kas visbiežāk izpaužas kā kailcirte. Šīs tātad ir tās "okupācijas laika normas", no kurām meža nozares vadoņi gribētu tikt vaļā un iebarojuši šo ideju arī zemkopības ministram.

Pirmkārt vērts atzīmēt, ka mežu ciršanas vecums Latvijā bija noteikts jau pirms tās okupācijas. Dažādos mežos tas bija atšķirīgs, bet skujkoku mežos tas lielākoties bija 100 gadu (kopumā robežās no 80 līdz 140 gadiem), lapu koku mežos - 60 gadi (15-150 gadi), tātad lielos vilcienos tas bija apmēram tāds pats kā mūsdienās.

Šobrīd Meža likumā noteiktie galvenās cirtes vecumi pa valdošajām sugām gan pamatā tiešām noteikti padomju laikos (ir atšķirības niansēs). Tomēr izrādās, ka konkrētie cirtmeti Latvijā noteikti nevis okupācijas varas ietekmē, bet par spīti tai. Kā raksta Jānis Vanags, 20. gs. 50. gadu beigās "Maskavas funkcionāri bija iecerējuši revidēt cirtmetus" [1]. Maskava kategoriski pieprasīja priežu cirtmeta samazināšanu uz 81 gadu (101 gada vietā). Priežu cirtmetu izdevās noturēt, taču tika pazemināts ciršanas vecums lapu koku mežiem. Atkal citējot Jāni Vanagu: "Latvijas Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija tomēr nesamierinājās ar šo uzspiesto lēmumu un meklēja iespējas, lai arī bērzam, melnalksnim un apsei atgūtu pareizo cirtmetu." Tas galu galā izdevās, bet: "Izcīnītās pozīcijas par cirtmetiem un tāmi nebija stabilas. Tās bija jāaizstāv un no jauna jāpamato ik piecgadi. Republikas atbildīgajiem meža darbiniekiem tas paņēma daudz spēka un prasīja no viņiem īpašu diplomātiju, atjautību un pat viltību, lai panāktu Latvijai pieņemamus rezultātus."

Iepazīstoties ar šo vēsturisko atskatu, top skaidrs, ka ciršanas vecuma pazemināšana līdzīgi kā Daugavpils HES būve ir viena no tām okupācijas varas idejām, kuras latviešiem tolaik izdevās apturēt, bet tagad pēc neatkarības atgūšanas, kad Maskava vairs nespiež, paši sākam domāt, ka "varbūt tomēr varētu..."

Vēsturiskais ienesīgums un pašreizējā saimniekošana

Bet kāpēc mums, kam rūp mežu dabas daudzveidības saglabāšana, vispār vajadzētu uztraukties par meža ciršanas vecumu? Kā mums nereti tiek atgādināts, ciršanas vecums jau netiek noteikts ar mērķi saglabāt dabu, bet tīri saimniecisku apsvērumu dēļ, t.i., tas ir vecums, kad koki sasnieguši izmēru, kurā tos visizdevīgāk nocirst. Laika gaitā saimnieciskie apsvērumi var būt mainījušies, kāpēc tad nemainīt mežu ciršanas vecumu (vienalga - okupantu vai pašu latviešu noteikto)?

Te nonāku pie meža nozares argumentācijas otrās daļas - Latvijas mežu bioloģiskā daudzveidība radusies mežu apsaimniekošanas rezultātā. Šis man atgādina atrunu, kas tiek iekļauta dažādu ieguldījumu plānu reklāmās: "Vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākotnē." Tas, ka dabas vērtības pārdzīvojušas līdzšinējo mežu apsaimniekošanu, nebūt nenozīmē, ka tās spēs izturēt arī turpmāko. 

Par mūsdienu mežu apsaimniekošanas sistēmas sākumu varētu uzskatīt laiku ap 2000. gadu. 1998. gadā tika pieņemta Latvijas meža politika, 1999. gadā dibināta AS "Latvijas valsts meži", kam uzticēta valsts mežu apsaimniekošana, un 2000. gadā pieņemts pašreizējais Meža likums. Laiks kopš 2000. gada iezīmējas ar simtgades rekordiem mežu izciršanas intensitātē, bet pat vecākie skujkoku meži, ko stādījuši LVM darbinieki, vēl pieskaitāmi jaunaudzēm. Meži, kas šobrīd tiek cirsti un nes peļņu meža nozarei, un arī tie meži, kuros sastopamas lielākās dabas vērtības, lielākoties audzēti vai saudzēti iepriekšējās desmitgadēs, tostarp, jā, arī laikā, kad Latvija bija okupēta.

Kāpēc ciršanas vecums svarīgs dabai

Mežizstrādes intensitātes kāpums, protams, jau atstājis negatīvas sekas uz mežu ekosistēmām. Meža likumā noteiktais ciršanas vecums kopš 2000. gada nav mainījies, bet, ja tas tiktu pazemināts, tas būtu vēl viens pamatīgs trieciens Latvijas mežiem ar ilgstošām vai pat neatgriezeniskām sekām. Kāpēc?

Nav šaubu, ka Latvijas mežus lielā mērā ietekmējis cilvēks, tomēr galveno lomu spēlē daba. Jā, cilvēks var izvēlēties, kādus kokus sēt vai stādīt (tomēr vairāk nekā 80% Latvijas mežu izcelsme ir dabiska[2]). Turklāt arī dabiski atjaunojušus mežus cilvēks "ravē" un retina (mežsaimnieki šīs darbības sauc par meža kopšanu), izvāc kalstošos un nokaltušos kokus, nosusina slapjos mežus, tā kopumā mežu stipri attālinot no tā, kāds tas būtu veidojies dabiskos apstākļos. Tomēr noteicošie tajā, kāds augs mežs un kas tajā varēs dzīvot, ir dabiskie apstākļi - augsne, ūdens, gaisma, klimats un dažādu sugu - no augsnes mikroorganismiem līdz aļņiem - klātbūtne.

Dabiskos apstākļos meži Latvijā ir pamata ekosistēma, t.i., citas ekosistēmas dabiskos apstākļos lielākoties pārveidotos par mežu. Un, protams, bez cilvēka iejaukšanās tie būtu veci un dabiski meži - etalons mežu dabas daudzveidībai mūsu apstākļos. Mežs, ko atstāsiet savā vaļā, ar laiku kļūs arvien dabiskāks un vērtīgāks. Arī cilvēka kļūdas - neatbilstošos apstākļos iestādītus kokus - daba "dzēsīs", t.i., šie koki iznīks, dodot vietu dabiskam mežam. Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kā cilvēks veido mežu bioloģisko daudzveidību, bet gan par to, cik lielā mērā viņš ļauj tai veidoties. Un, lai tā veidotos, ir vajadzīgs laiks. 

Latvijā koksnes ieguvē dominē kailcirtes. Kailciršu saimniecībā, kokiem sasniedzot noteiktu vecumu (vai izmēru), mežs tiek nocirsts un meža ekosistēmai jāsāk atjaunoties "no nulles". Tas, cik daudz ekosistēma paspēs atjaunoties, atkarīgs no šī noteiktā ciršanas vecuma. Lai gan pieļauju, ka visiem, izņemot meža nozares lobistus un zemkopības ministru, tas tāpat jau ir skaidrs, tomēr uzsvēršu, ka tad, ja vecā mežā ir sastopamas aizsargājamas sugas, tad tas ir tāpēc, ka šis mežs nav nocirsts, nevis tāpēc, ka pašreizējā meža apsaimniekošanas prakse būtu dabai labvēlīga. Tātad, lai gan patiesi ciršanas vecums savulaik ir noteikts tīri saimniecisku, nevis vides apsvērumu dēļ, no tā lielā mērā atkarīgs tas, kāda būs Latvijas mežu dabas daudzveidība.

Ko tad lai cērt?

Kāds jautās - bet, pag, tad jaunus mežus cirst ir slikti, vecus mežus cirst arī ir slikti, tad ko lai cērt? Te jāsaka, ka pamatproblēma ir nevis ciršanas vecums, bet kailciršu saimniecība. Šādā saimniekošanā tiešām īsti labi nebūs nevienā no variantiem - zems galvenās cirtes vecums nozīmē, ka ārpus aizsargājamām teritorijām mežu ekosistēmas nekad nespēs atjaunoties, bet augsts ciršanas vecums nozīmē to, ka tiek iznīcināti augstvērtīgi meži. Otrais variants tomēr ir mazliet labāks, jo nozīmē, ka Latvijā tomēr visu laiku būs arī veci meži, kuros varēs mitināties šiem mežiem raksturīgās sugas. Taču vēlreiz jāpasvītro - ciršanas vecums ir problēma kailciršu saimniecībā. Ja Latvijas meža nozare spētu atteikties no kailcirtēm kā dominējošā koksnes ieguves veida un raudzītos, lai pēc koksnes ieguves attiecīgajā vietā joprojām būtu meža ekosistēma (ar lieliem un veciem kokiem, kritalām, atbilstošu mikroklimatu utt.), tad nebūtu īpaši būtiski, kādā vecumā koki tiek cirsti.

Šeit gribu citēt LLU Meža fakultātes profesora Zigurda Saliņa savulaik rakstīto: "Meža apsaimniekošanas procesā, t.sk. arī mežizstrādē, jālieto dabai tuvas metodes, kas vienlaicīgi ir arī lētākas, saglabājot pie tam dzīvnieku un augu daudzveidību. Šajā sakarā jāizmaina mežsaimniecības speciālistu viedoklis, pēc iespējas pārejot uz dabisko atjaunošanu, izlases cirtēm..."[3].

Vai es drīkstu cerēt?

Par to, ka meža nozares runasvīri, ministru ieskaitot, apsaukā dabas aizsardzības organizācijas un to atbalstītājus par komunistiem vai fašistiem un citādi cenšas tos nomelnot, lai uzsvērtu, ka šīs sabiedrības grupas viedoklis vispār nav leģitīms un uzklausīšanas vērts, sen vairs neesmu pārsteigts. Taču īpatnēji, ka tieši tāpat tiek izsmieti un nozākāti vecākās paaudzes mežkopji, ja tie atļaujas paust "nepareizu" viedokli. Piemēram, leģendārā mežkopja Gunāra Skribas raksts, kurā kritizēta pašreizējā mežu apsaimniekošana[4], izpelnījās Latvijas Meža īpašnieku biedrības tā brīža izpilddirektores apzīmējumu "Latvijas PSR fanu vaimanoloģija par to, ka labie laiki beigušies".  Savukārt, komentējot vairāku pensionētu mežkopju atklāto vēstuli, tika apgalvots, ka to viņu vietā sacerējis kāds cits[5].

Protams, man patiktu, ja diskusijas par Latvijas mežu apsaimniekošanu balstītos uz faktiem. Šobrīd, ja LOB vai citas dabas aizsardzības organizācijas norāda uz problēmām Latvijas mežu dabas daudzveidības saglabāšanā, AS "Latvijas valsts meži", AS "Latvijas Finieris", Zemkopības ministrijai u.c. nepietiek drosmes atzīt, ka viņiem tas vienkārši nešķiet svarīgi. Tā vietā tiek ieguldīti līdzekļi ne tikai savās sabiedriskajās attiecībās ("Latvijas meži tiek apsaimniekoti lieliski!"), bet arī kritizētāju nomelnošanā ("Neklausieties tos komunistus!"). Es neloloju ilūzijas, ka šajā ziņā kaut kas pārskatāmā nākotnē mainīsies, bet atļaujiet man turpināt cerēt, ka tomēr ir sabiedrības daļa, tostarp arī starp lēmumu pieņēmējiem, kas redz faktus un saprot, ka dabu ar sabiedriskajām attiecībām apmānīt nevar.

---

1 - Vanags, J. 2018. Meža uzraudzība Latvijā 100 gados, ALGENTA.

2 - https://foresteurope.org/wp-content/uploads/2016/08/SoEF_2020.pdf

3 - Saliņš, Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas, Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.

4 - https://www.la.lv/jauna-meza-politika-un-tas-enas-puses

5 - https://www.ventasbalss.lv/zinas/vide/40839-izdoma-redaktoru-un-neciena-vecos-mezkopjus

Nosaukums: Ļaudis, kas sēj sniegā.
Autors: Tīna Hārneska
Izdevējs: Jānis Roze
Gads: 2025
LPP: 320

Tina Harnesk, Folk som sår i snö., 2022.
Tulkojums latviešu valodā- Dace Deniņa

Par grāmatu–
Maridja ar savu vīru Bieru daudzus gadus dzīvo kopā nelielā ciematā Zviedrijas ziemeļos. Lai arī abiem ir jau ļoti cienījams vecums, abi spēj gan priecāties par dzīvi, gan sarīkot dažas nekārtības. Dažreiz arī ar skumjām atminēties pagātni. Viņu dzīve izmainās, kad Maridja slimnīcā uzzina, ka viņai atlicis dzīvot vien īsu brīdi. Tagad viņas uzdevums ir visu nokārtot tā, lai tiktu sakārtoti gan pagātnes notikumi, gan arī būtu kāds, kurš pēc viņas varētu parūpēties par Bieru.

Var jau būt, ka tas apraksts man sanāca ar tādu skumju piegaršu, bet īstenībā…., jā, bija arī skumjas, bet grāmata ir apbrīnojama pozitīvisma un dzīvesprieka pārpilna- kamoli kaklā mijas ar smiekliem, pārdomu brīži pāriet jautros notikumos. Lasi un apbrīno cik gan daudz slāņu vienam vai otram notikumam ir apakšā. Un cik vēl daudz pamanīsi vien tad, kad grāmata tuvosies beigām. Cik teikumu un domu sapratīsi vien beigās. Un, droši vien, kāda paliks nesaprasta…. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šī grāmata ir labākais, kas šogad lasīts. Stabili liekama labāko izlasīto grāmatu augšgalā.

Tēlu un vides raksturojums bija tik dzīvs, ka burtiski spēju visu redzēt un likās, ka visus jau pazīstu sen un pamatīgi. Protams, tas pagātnes noslēpums un skumjais notikums ātri vien kļuva skaidrs, bet tas jau arī nebija tas svarīgākais akcents. Grāmatā uzsvars bija uz to ceļi, kas katram bija un vēl būs jānoiet. Toties beigas…tās pamatīgi iekustināja visas dvēseles stīgas. Laikam jau tā mana milzīgā pieķeršanās tēliem un notikumiem lika emocionālāk reaģēt arī uz grāmatas beigu cēlienu.

Maridja un Biera ir vecs sāmu pāris, kurus pirms daudziem gadiem pārvietoja no viņu dzimtajiem ziemeļiem uz valsts dienvidiem. Kā nu prazdami, viņi iedzīvojās jaunajā zemē. Sanāca gan jautri brīži, gan piezagās arī skumjas par zaudēto sajūtu ar viņu senču pasauli. Bet liels notikums bija maza bērna ienākšana viņu mājā. Vēlāk gan tas arī salauza viņu dzīvi. Var jau būt, ka to vairāk izdarīja neatbildētais jautājums- ”kāpēc?”. Un izrādījās, ka atbilde visu laiku atradās netālu.

Lai arī grāmatā netrūkst ne jautrības, ne asaru, tur pamatu veido pārdomas- par mīlestību, par dzimtenes pazaudēšanu, piederību, par bērniem (un dzīvi bez tiem), par netaisnībām un laikā neizrunāto…

Ehh, jau kuro reizi sevi pieķeru pie tā kreņķa, ka grāmatplaukts reāli ir par mazu- nevaru atļauties iegādāties visas tās grāmatas, kuras gribētu turēt sev blakus. ”Ļaudis, kas sēj sniegā” ir tā grāmata, kuru gribētu turēt sev blakus. Tā ir grāmata, kuru jātur sev blakām. Jūtu, ka šī ir tā grāmata, kura būtu jāizlasa otrreiz, lai vēlreiz izbaudītu to emocionālo pārdzīvojumu un literāro baudījumu.

27. jūlijs

Brokastis man šorīt ir pavisam askētiskas – ēdu veidojumu, kuru sauc Ham&Swiss Pretzel. Klāt piedzeru kafiju un kolu. Šodien mums nav kur skriet, jo vakarpusē būs lidmašīna uz Frankfurti, tāpēc esam nolēmuši izčekoties no viesnīcas ap vienpadsmitiem, atstāt te mantas un tikai tad doties pēdējās ekskursijās. Laiku līdz vienpadsmitiem vadu, skatoties pirmo formulu, kuras startu atliek lietus dēļ. Pēdējo reizi pārbaudām, vai kaut ko neesam aizmirsuši viesnīcas numuriņā. Kā par brīnumu esam savākuši pilnīgi visu. Izčekošanās mums nekādas raizes nesagādā, tāpat kā bagāžas atstāšana līdz vakaram.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Vašingtonas arborētums. Sākumā aizkuļamies līdz Stadium Armory metro stacijai un tad dodamies tālāk ar autobusu. Šodien sola lietu un pērkona negaisu. Vakar mums pat atnāca ziņas no United, kas piedāvāja pārlikt savu reisu bez maksas uz citu dienu. Laiks ir sutīgs, tādēļ gaidot autobusu stāvu nevis pieturā, bet koku ēnā. Autobusā rodas problēmas, nestrādā karšu aparāts un nākas maksāt skaidrā naudā. Laikam šoferi te dikti zaglīgi, jo ir speciāls skaidras naudas aparāts, kad esam piebarojuši to ar dolāra zīmēm, varam turpināt ceļu.

Izkāpjam autoplaču rajonā, mašīnu mums nevajag, mums vajag arborētumu. Līdz tam ir kāds kilometriņš jāpaiet ar kājām dzīvojamo māju rajonā. Arborētums nav nekāds nieka, bet vesels National Arboretum. Lielākā daļa debesu vēl ir zilas un gan jau ka varēsim visu izstaigāt. Sāku ar nacionālo zāļu dārzu (National Herb garden). Sākumā uzreiz ir gājiens ar zirdziņu, pirmie augi dobēs ir stiprie pipari ar nosaukumiem Armagedon, Wicked Ghost utt. Dažiem ir aizmetušies augļi, dažiem ne. Tālāk seko visvisādas zāles un krūmi, neteikšu, ka esmu baigais koku speciālists un arī to ka man daudz kas būtu palicis atmiņā. Kopumā dārziņš bija foršs.

Tad speros uz Bonsai kociņu muzeju. Laikam tie koki ir tik veci, ka viņu apkopojumu jau var saukt par muzeju. Sākumā nelielā mājelē var uzzināt par pašu galveno Bonsai mākslā, tas ir akmens, uz kura kociņš uzriktēts. Tam ir jābūt kompozīcijas pamatam un tā tālāk un tā joprojām. Ir izlikti pāris paraugi.

Teikšu, kā ir, ja izstādē ir pāris kociņi, tad tu ej klāt un katru no viņiem appēti. Taču, ja viņi ir simtiem, tad beigās vairs nav spēka petīt katru, lielākajai daļai sāc vispār iet garām un nemaz nepaiet ilgs laiks, kad sāc jau cerēt, ka tūdaļ, tūdaļ tas japāņu dārzs beigsies. Bet viņš nebeidzas un nebeidzas. Lai nešķistu, ka es visam esmu izskrējis vienkārši cauri, pat piesēžu uz soliņa, paskatos koku, nočekoju telefonu. Vienam no kociņiem šogad ir svētki apaļa jubileja. Mazajam makanam jau pienākuši 400 gadi! Pirmās lapas diedzējis Hirošimā 1625. gadā, 1945. gadā veiksmīgi pārlaidis atombumbas sprādzienu, 1976. gadā kopā ar vēl 52 citiem kociņiem uzdāvināts muzejam. Izskatās, ka labi iedzīvojies.

Apskatījis mazos kociņus nospriežu, ka esmu gatavs kaut kam lielākam, speros uz skujkoku audzi. Sākot ceļu, man pielec, ka šajā arborētumā cilvēki brauc ar mašīnām nevis iet ar kājām. Skujkoki ir pusotru kilometru attālumā pa ceļu, kas ved cauri mežam, pāri upītei un nedaudz kalnā. Nopietnie apmeklētāji brauc ar mašīnām, es slāju ar kājām. Saprotu arī, ka pie šiem attālumiem es ar kājām visu dārzu neizstaigāšu. Bonuss visi koki ir smuki un kopti, pat tie, kuri neiederas nevienā ekspozīcijā.

Beidot esmu ticis līdz lēni augošo un mazo skujkoku sekcijai. Nu nekas elpu aizgrābjošs te nav, kaut kādi kadiķi, atškaidīti ar citiem sīkiem pameža adataiņiem. Vietām ir egle, īsti nevar saprast, vai uz zāliena maz var kāpt virsū un iet kokam tuvāk klāt, jo neesmu stiprs arborētuma etiķetē. Vietējie it kā rāda, ka pareizais stils ir lēni ar mašīnu nobraukt visam garām.

Ja jau esmu tik tālu atnācis, domāju pie reizes apskatīt vietējo Kizilu kolekciju. Kizils tomēr ir katra kokmīļa cienīts augs, un normāls dārzs bez kiziliem ir tāds nekāds. Aizeju uz kizilu audzi, tur viens tantuks mēģina savaldīt savus trīs pastaigā izvestos suņus. Apeju tiem ar līkumu un aplūkoju krūmus ar dziļdomīgu skatu. Saprotu, ka te nav ko ķert, un par laimi man uzkrīt liela lietus lāse. Jā, būtu labi uzkavēties vēl un paskatīties visu kolekciju, bet diemžēl lietussarga man nav līdz un jāiet vien atpakaļ uz parka ieejas daļu, jo tur ir mājiņas, kurās varēs patverties no lietus.

Raitā solī dodos atpakaļ, klāt esmu līdz ar pērkona negaisa sākumu, to pārlaižam bonsai kociņu pamatņu ekspozīcijā, lietus, šķiet, gāž kā traks, taču pēc kāda laika saprotam, ka trakumu rada bleķa jumts. Un patiesībā lietus ir pārgājis sīkā smidzināšanā peramies atpakaļ uz autobusu pieturu, brauksim uz centru.

Problēmas sagādā pareizās pieturas izvēle, tās ir redzamas divas, ejam katrs uz savu, manējā izrādās ir tukša pietura, tehniski ap Jāņiem likvidēta, Viesturam ir pareizā, nākas iet pie viņiem. Autobuss pienāk laikā, bet šim nestrādā ne karšu aparāts, ne skaidras naudas aparāts, ar smagu sirdi nākas braukt par velti. Brauciena laikā redzu oriģinālāko lietussargu, viens afroamerikānis, lai nesalītu, tur virs galvas LCD televizoru. Vispār rajons ir laikam no nelabvēlīgajiem, jo ielās var redzēt salīdzinoši daudz cilvēkus vielu ietekmē.

Tagad atlicis apmeklēt muzeju, kuru esam taupījuši uz pašām beigām. Pasta muzeju. Viss par markām, pastkastēm un pastniekiem. Sākums ir somu pārbaude, jo nevar jau zināt, ko kurš glabā somā. Tad seko pirmā pastmarka pasaulē, tā arī nesapratu, vai viņa ir īsta vai fočene aiz stikla. Mani gan marku kolekcionēšana nekad nav saistījusi. Bet nu šeit muzejs dara visu, lai šādu vēlmi apmeklētājos iekvēlinātu. Tāda kā piramīdshēma. Sak,  neesi filatēlists, nekas mēs tevi par tādu uztaisīsim, redzi galds ar markām nobērts, paņem aploksnīti, izvēlies trīs (vispār ņem, cik gribi, neviens jau neskatās), tad aizej pie ekrāniem un katalogā nočeko, ko tad esi dabūjis, kam par godu, kurā gadā šī marka izdota. Cilvēki pavelkas, un kas zina pasta marku pārdošanas apjomi ar’ palielinās.

Vesela sekcija ir veltīta superdārgajām markām, tajās, kur tipenē kaut kādu iemeslu dēļ ir apgriezta riņķī plate un bilde sanākusi ar kājām gaisā. Te tā ir 24 centu Curtiss Jenny, pavisam tādas ir ap 100 un, ja vēlies savā kolekcijā, tad jārēķinās vismaz ar pusotra miljona tēriņiem. Vispār jau retās markas ir tik daudz, ka kopumā viņas nemaz tik retas neliekas, tikai kategorijas ir dažnedažādas.

Lielie filatēlisti ir aizlienējuši savas kolekcijas muzejam, tā, lai tauta arī redz, kas viņi par labiem krājējiem un šī sekcija ir visnotaļ interesanta, nekad nevar zināt kādas tēmas kolekciju izvilksi no sienas. Beigās esmu diezgan apguvis, ko un kā jākolekcionē, un kādēļ zīmogs uz markas ir svarīgs un pirmās dienas zīmogs megasvarīgs.

Pēc markām seko paša ASV pasta vēsture, no Pony Express līdz mūsdienu USPS. Senos laikos nebija labāka pastnieka par bāreni, tos neviens nemeklēja, bet nu tagad viss civilizēti pastkastes, pasta vilcieni, mašīnas un lidmašīnas. Visinteresantākā ir ekspozīcija par pasta blēžiem un no tiem visepiskākais ir William DeLucia. 1980. gados no aviopasta lidmašīnām sāka pazust sūtījumi. Izrādījās, ka šis puisis nosūtīja sevi pa aviopastu, viņa čoms tai pašā reisā iečekoja tukšu bagāžu. Kad lidmašīna bija gaisā, Viljams izlīda no sava sūtījuma, un pārlika pasta sūtījumus sava līdzdalībnieka bagāžā. Reisā nosperot lietas aptuveni 350000 USD vērtībā. Es esmu pazaudējis savus ceļabiedrus un dodos viņus meklēt, neesmu redzējis tos kopš ieiešanas muzejā. Atrodu viņu foajē, jo tikko esot visu apskatījuši. Aizejam uz tepat blakus esošo Union Square paēst. Šoreiz atsakāmies no burgeriem un paņemam cāli apelsīnu mērcē ar rīsiem un nūdelēm. Jāpaēd kārtīgi, jo kas zina, kad vēl dabūs ēst.

Braucam atpakaļ uz viesnīcu, savācam mantas, pārģērbjamies un dodamies uz metro, lai brauktu uz lidostu. Brauciens ir ap četrdesmit minūtēm, toties mūs aizved līdz pašai lidostai. Es jau zinu, ka Amerikā bagāžās taloni jāprintē un jālīmē pašam, bet nu manu QR kodu aparāts neņem pretī, dodos uz iečekotāju, tas saka, ka viņš neko izdrukāt nevar, lai ejot vien atpakaļ, kolēģi palīdzēšot. Kolēģe tiešām palīdz, te aparāts ir vēl cimperlīgāks kā Vivi biļešu skaneris, telefons randomā jāgroza, līdz tiec pie savas reģistrācijas, pārējais jau tehnikas jautājums. Savā stulbumā bagāžas talona pasaknīti noplēšu pilnībā un uzlīmēju uz savas pases, tā ir noķepusi vēl tagad.

Iečekojuši bagāžu, izdzeram līdzpaņemtos šķidrumus un dodamies uz savu geitu. Drošības kontrolei tiekam cauri bez problēmām, es pat neatceros, vai mums maz pases pārbaudīja. Tikai norāde uz geitu beidzas pie vienām durvīm, kur cilvēki kaut ko gaida. Izrādās, ka lai tiktu uz D terminālu mums ir jāizmanto uzparikte, kas saucas Mobile Lounge. Tāds dīvains autobuss uz riteņiem. Lidostas projektētājs tādu izdomājis un nu visiem tas jālieto.

Mums līdz izlidošanai jāgaida trīs stundas, tādēļ izstaigājam visu termināli un blakus termināli, tas paņem pusotru stundu, pārējo laiku sēžam un gaidām, mūsu lidmašīna gaida mūs, mēs gaidām viņu. Es skatos Formulu 1.

Lai arī desmitos mums jau bija jābūt gaisā, savā vietā esmu tikai desmitos piecpadsmit, jo nu kavēšanās. Man par laimi ir brīva blakus vieta, tā kā varēšu justies visai brīvi. Blakussēdētājam gan šķita, viņam ir veselas trīs vietas, bet pāris nejaušas iesperšanas ar kāju vīnām lika saprast kuras vietas, katram no mums pienākas. Vakariņās paņemu makaronus ar gaļu, noskaloju to visu ar alu un mēģinu aizmigt. Visā septiņarpus lidojuma laikā, man miegs bija varbūt stundu. Kaut kā noveģetēju līdz brokastlaikam. Kājas nav kur likt, kakls galvu netur un aizmigt nevar. Kas viņiem liedz uztaisīt normālus guļamkrēslus?

Shuffle Casino Hungary: Milyen kifizetési lehetőségek állnak rendelkezésre?

A Shuffle Casino Hungary egyre népszerűbb választás a hazai játékosok körében, köszönhetően vonzó kifizetési lehetőségeinek és a felhasználóbarát felületének. Ebben a cikkben részletesen megvizsgáljuk, hogy milyen kifizetési módok állnak rendelkezésre a Shuffle Casinóban, és megosztunk néhány játékos véleményt is, hogy segítsünk a döntésben. Az információk a shuffle hivatalos weboldaláról és játékosok tapasztalataiból származnak.

• A Shuffle Casino kifizetési módjai részletesen
• Hogyan működik a kifizetési folyamat a Shuffle Casinóban?
• A legnépszerűbb kifizetési lehetőségek a játékosok körében
• A Shuffle Casino kifizetési ideje és a játékosok tapasztalatai
• A Shuffle Casino no deposit bonus előnyei és hátrányai
• A játékosok véleménye a Shuffle crypto casino kifizetéseiről
• Összegzés: Érdemes-e játszani a Shuffle Casinóban?

A Shuffle Casino kifizetési módjai részletesen

A Shuffle Casino Hungary többféle kifizetési lehetőséget kínál, beleértve a banki átutalásokat, a hitelkártyás kifizetéseket, valamint a népszerű e-pénztárcákat. Ezek a lehetőségek lehetővé teszik, hogy a játékosok a számukra legmegfelelőbb módon jussanak hozzá nyereményeikhez. Az online kaszinók világában fontos, hogy a kifizetések gyorsak és biztonságosak legyenek, és a Shuffle Casino ezt jól teljesíti.

Az egyik legnépszerűbb kifizetési mód az e-pénztárca, mint például a Skrill vagy a Neteller, mivel ezek gyors és kényelmes megoldást nyújtanak. Az e-pénztárcákkal történő kifizetések általában azonnaliak, ami különösen vonzó lehet a játékosok számára. “Én mindig Skrill-t használok, mert gyorsan megkapom a pénzemet, és egyáltalán nem kell aggódnom a folyamat miatt” – mondta Anna, egy tapasztalt játékos.

Fontos megemlíteni, hogy a Shuffle Casino kifizetési lehetőségei eltérhetnek a regisztrációs hely országa szerint, és érdemes alaposan átnézni a feltételeket, mielőtt kiválasztanánk a számunkra legjobb megoldást. “Amikor regisztráltam, meglepődtem, hogy milyen sok opció közül választhatok” – tette hozzá Péter, aki nemrég kezdett el játszani a Shuffle Casinóban.

Hogyan működik a kifizetési folyamat a Shuffle Casinóban?

A kifizetési folyamat a Shuffle Casinóban egyszerű és felhasználóbarát. Először is, a játékosoknak be kell lépniük fiókjukba, majd navigálniuk kell a “Kifizetés” szekcióhoz. Itt kiválaszthatják a kívánt kifizetési módot, és megadhatják a szükséges információkat. A folyamat során a játékosoknak meg kell adniuk a kifizetni kívánt összeget, valamint a választott módszerhez tartozó adatokat.

Miután a kifizetés jóváhagyásra került, a játékosok általában kapnak egy megerősítő e-mailt, amely tartalmazza a tranzakció részleteit. A legtöbb esetben a kifizetések feldolgozása 1-3 munkanapot vesz igénybe, de e-pénztárcák esetén ez az idő jelentősen lerövidülhet. “Az első kifizetésem gyorsabb volt, mint vártam, csak 24 órát kellett várnom” – mondta László, aki a Shuffle Kaszinó egyik hűséges játékosa.

Érdemes megjegyezni, hogy a kifizetéshez szükséges idő a választott módtól függ, és a játékosoknak figyelembe kell venniük a különböző banki szabályozásokat is. “Néhány barátom panaszkodott a banki átutalásokról, de én inkább az e-pénztárcákat részesítem előnyben” – tette hozzá Júlia, aki gyakran játszik online. A különböző módszerek megismerése segíthet a játékosoknak abban, hogy a legjobban válasszák ki a számukra legmegfelelőbb kifizetési megoldást.

A legnépszerűbb kifizetési lehetőségek a játékosok körében

A Shuffle Casino játékosai körében a legnépszerűbb kifizetési lehetőségek közé tartoznak az e-pénztárcák, a banki átutalások és a hitelkártyás kifizetések. Az e-pénztárcák, mint a Skrill és a Neteller, különösen kedveltek a gyors kifizetési idő miatt. “Az e-pénztárcákkal való kifizetés számomra mindig a leggyorsabb, és sosem volt problémám velük” – mondta Gábor, aki gyakran használja ezeket a módszereket.

A banki átutalások népszerűsége is nőtt, különösen azok körében, akik nem bíznak az online tranzakciókban. Azonban érdemes megemlíteni, hogy a banki kifizetések hosszabb feldolgozási idővel járhatnak. “Én inkább várok egy kicsit, mint hogy kockáztassak, így a banki átutalás a számomra a legjobb megoldás” – nyilatkozta Zoltán, aki hagyományos módszereket preferál.

Ezen kívül a játékosok körében egyre népszerűbbek a kriptovaluták, mint például a Bitcoin. A Shuffle Crypto Casino megjelenésével ez a lehetőség még inkább elérhetővé vált. “A kriptovaluták használata izgalmas és modern, és a kifizetések gyorsak” – mondta Eszter, aki mostanában kezdett el kriptóval játszani. A különböző kifizetési lehetőségek közötti választás a játékosok preferenciáitól és igényeitől függ.

A Shuffle Casino kifizetési ideje és a játékosok tapasztalatai

A kifizetési idő a Shuffle Casinóban nagyban függ a választott módtól, és a játékosok tapasztalatai vegyesek. Az e-pénztárcák általában azonnali vagy maximum 24 órás kifizetéseket kínálnak, míg a banki átutalások akár 3-5 munkanapot is igénybe vehetnek. “Az e-pénztárcás kifizetéseim mindig gyorsak voltak, ami miatt gyakran ezt a módszert választom” – mondta Mária, aki különösen elégedett a folyamat sebességével.

Ugyanakkor a banki módszerek esetén a játékosok gyakran tapasztalnak hosszabb várakozási időt. “Többször is várnom kellett a banki átutalásaimra, de végül megérkeztek” – tette hozzá Balázs, aki a banki kifizetéseket választotta a biztonság miatt. A Shuffle Casino igyekszik javítani a kifizetési folyamatot, hogy a lehető legjobb élményt nyújtsa a játékosoknak.

A kifizetési idő mellett a játékosok tapasztalatai a kifizetések biztonságáról és megbízhatóságáról is vegyesek. “Mindig figyelek arra, hogy milyen módszert választok, és eddig sosem csalódtam a Shuffle Casinóban” – mondta Tímea, aki rendszeresen játszik. A játékosok véleménye alapján a Shuffle Casino igyekszik fenntartani a magas szintű szolgáltatásokat és a biztonságot a kifizetési folyamat során.

A Shuffle Casino no deposit bonus előnyei és hátrányai

A Shuffle Casino no deposit bonus egy remek lehetőség a játékosok számára, hogy kockázat nélkül próbálják ki a platformot. Ez a promóció lehetővé teszi, hogy a játékosok ingyenes krediteket kapjanak anélkül, hogy saját pénzükből kellene befizetniük. “Ez volt az első alkalom, hogy no deposit bónuszt használtam, és nagyon örültem, hogy kipróbálhattam a játékokat” – mesélte András, aki az új játékosok közé tartozik.

Azonban fontos, hogy a játékosok tisztában legyenek a no deposit bónusz feltételeivel, mivel ezek gyakran különböző fogadási követelményeket tartalmaznak. “Először nem néztem át a feltételeket, és csak később jöttem rá, hogy mennyit kell játszanom a bónuszért” – mondta Klaudia, aki figyelmeztetett, hogy érdemes alaposan átnézni a bónusz részleteit.

Összességében a no deposit bonus nagyszerű lehetőséget kínál a játékosoknak, hogy felfedezzék a Shuffle Casinót, de a megfelelő tájékozódás elengedhetetlen. “A bónusz segítségével sok új játékot kipróbálhattam, és ez segített abban, hogy jobban megismerjem a platformot” – tette hozzá Gyula, aki pozitív tapasztalatokat szerzett az ingyenes kreditekkel.

A játékosok véleménye a Shuffle crypto casino kifizetéseiről

A Shuffle Crypto Casino, amely lehetővé teszi a játékosok számára, hogy kriptovalutákkal játsszanak és kifizessenek, egyre népszerűbbé válik. A kriptovaluták használata számos előnnyel jár, beleértve a gyors kifizetéseket és az alacsony tranzakciós díjakat. “Mióta kriptovalutákkal játszom, sokkal elégedettebb vagyok a kifizetéseimmel” – mondta Viktória, aki már régóta használja a Bitcoint a játékaihoz.

Azonban a kriptovaluták használatának is vannak kihívásai, például a volatilitás, ami befolyásolhatja a kifizetések összegét. “Néha aggódom, hogy a bitcoin árfolyama zuhan, amikor éppen kifizetést kérek” – tette hozzá Zoltán, aki az árfolyam ingadozásaival küzd. A Shuffle Crypto Casino biztosítja, hogy a játékosok tisztában legyenek a kockázatokkal, és hogy a lehető legjobb támogatást nyújtsa számukra.

Az egyre bővülő kripto-kínálat lehetőséget ad arra, hogy a játékosok különböző kriptovalutákkal játsszanak, így ez a lehetőség folyamatosan vonzó marad. “A kriptovaluták gyorsasága és biztonsága miatt választottam ezt a módszert, és eddig nem csalódtam” – mondta Marcsi, aki szívesen ajánlja a kripto lehetőségeket más játékosoknak is.

Összegzés: Érdemes-e játszani a Shuffle Casinóban?

A Shuffle Casino Hungary vonzó kifizetési lehetőségei és a felhasználóbarát felülete miatt sok játékos számára ideális választás lehet. A különböző kifizetési módok, mint az e-pénztárcák, banki átutalások és kriptovaluták, lehetőséget adnak a játékosoknak, hogy a számukra legmegfelelőbb megoldást válasszák. Az online kaszinók világában a gyors és biztonságos kifizetések kulcsfontosságúak, és a Shuffle Casino igyekszik maximálisan megfelelni ezeknek az elvárásoknak.

Bár a kifizetési idő és a módszerek eltérőek lehetnek, a játékosok tapasztalatai általában pozitívak. A no deposit bónusz és a kripto-kifizetési lehetőségek szintén vonzó alternatívákat kínálnak, amelyek segíthetnek a játékosoknak abban, hogy kockázat nélkül próbálják ki a platformot. “Én biztosan ajánlom a Shuffle Casinót, mert eddig csak jó tapasztalataim voltak” – mondta Nóra, aki már hosszú ideje játszik a platformon.

Összességében a Shuffle Casino egy izgalmas hely a szerencsejáték kedvelői számára, és a kifizetési lehetőségek széles választéka miatt érdemes regisztrálni és kipróbálni a játékokat. “Ha még nem próbáltad, mindenképpen érdemes egy esélyt adni neki” – tette hozzá István, aki már több mint egy éve aktív játékos.

The post Shuffle Casino Hungary: Milyen kifizetési lehetőségek állnak rendelkezésre? first appeared on 15min.lv.

 Tīri nosaukuma dēļ bibliotēkā plauktā ieraudzīju un paņēmu šo grāmatu: Džeimss Greidijs - Trakie suņi (James Grady - Mad dogs)

Īstenībā grāmata nemaz nav līdzīga tiem trakajiem suņiem, ko uzņēma Tarantīno. Un tas nav arī tas, kas ir attālots seriālā 2015/16.gadā. Kopumā grāmatu var lasīt, bet man nedaudz par fantastisku šķita. Ja viņi būtu tiešām tādi trakie, tad diez vai būtu izdevies tik daudz ko paveikt. Vēl interesanti, ka vainīgo bija grūti noteikt, jo beigās izrādās, ka viņš pats ir traks :)
 

Erasmus+ projekta VALUEU komanda jūs ielūdz piedalīties projekta noslēguma simpozijā.

vara bungas: Sācies jauns militārpersonu izdienas pensiju (MIP) “šūpošanas” cikls. Lai gan attiecīgais likumprojekts ir atsaukts no MK, darbs pie tā turpinās. Šādi mēģinājumi jau bija (2013.-2015.), beidzās ne ar ko. Ja šoreiz iznākums būs cits, esošos MIP saņēmējus reforma diez vai skars (tiesiskā paļāvība), topošos MIP saņēmējus reforma var skart, bet tad būs liels skandāls (+parādīsies papildu judikatūra), savukārt potenciālie MIP saņēmēji (nākotnes PD līgumslēdzēji) ar reformu noteikti saskarsies, jo problēma tiešām pastāv. Tā samilzusi “pateicoties” civilajam valsts pārvaldes sektoram, kas laika gaitā nekritiski aplaimoja sevi ar izdienas pensiju privilēģijām līdz robežai, kad valsts šo slogu vairs nevar panest. Diskusija ap un par MIP var negatīvi ietekmēt profesionālā dienesta rekrutēšanas plānus, ja jaunie spēles noteikumi netiks nosprausti, paziņoti un izskaidroti ātri un viennozīmīgi.

[..] Viņš [E.Rinkēvičs] norādīja, ka ne mazāk būtisks ir personāla jautājums, jo nepārdomāta izdienas pensiju reforma var radīt cilvēku trūkumu par nacionālo drošību atbildīgajās struktūrās. Valsts prezidenta ieskatā ir rūpīgi jāseko līdzi, lai, koriģējot sistēmu, neradītu situāciju, ka pieredzējuši karavīri, robežsargi, policisti un citu atbildīgo iestāžu darbinieki atvaļinās.[..]

avots

Lai palīdzētu vidusskolēniem sagatavoties optimālā līmeņa eksāmenam ķīmijā («Ķīmija I»), Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultāte piedāvā sagatavošanas kursu, kas sāksies no 27. septembra. Pieteikties kursam iespējams līdz 5. septembrim.

vara bungas: snaiperis+MI+UAS+UA ražojuma 14,5 kalibrs = trāpījums no 4000m (World Record).

avots

PS cik netipiska snaipera poza.

Labi, šodien vēl eksperimentālie rezultāti, bet rīt šāda kombinācija būs katrā normālā armijā.

Vēl