nekur.lv

Gulbenes novada iedzīvotājiem, kuri vēl vēlas iesniegt savu priekšlikumu publiskās telpas uzlabošanai, tas jāpaspēj izdarīt šodien, 30. jūnijā, līdz plkst. 23.59. Pieteikumu iesniegšana notiek 2026. gada Līdzdalības budžeta projektu konkursam, un idejas jāiesniedz platformā GeoLatvija.lv.

Runa ir par priekšlikumiem Gulbenes novada publiskās telpas attīstībai. Tas var būt iedzīvotāju rosinājums par vietu, kuru ikdienā izmanto kopiena un kurā nepieciešami uzlabojumi.

Termiņš beidzas šovakar

Gulbenes novada pašvaldība atgādina, ka ideju iesniegšana sākās 23. aprīlī. Pašvaldība norāda, ka līdz šim jau saņemtas vairākas ierosmes, taču pieteikumu pieņemšana turpinās tikai līdz šīs dienas beigām.

Kā iesniegt savu priekšlikumu

Iedzīvotājiem pieteikums jāiesniedz digitāli GeoLatvija.lv platformā. Praktiski tas nozīmē, ka šodien vēl iespējams pārbaudīt savu ideju, sagatavot nepieciešamo informāciju un nosūtīt pieteikumu pirms termiņa beigām.

Ja ideja jau ir noformulēta, šis ir pēdējais brīdis to nepaturēt tikai sarunās ar kaimiņiem vai domubiedriem. Līdzdalības budžeta konkursā priekšlikums kļūst par oficiālu pieteikumu, kuru pēc tam var vērtēt noteiktajā pašvaldības kārtībā.

Plašāks konteksts par to, kā iedzīvotāji tika aicināti gatavot pieteikumus, iepriekš publicēts arī rakstā par Gulbenes līdzdalības budžeta ideju iesniegšanu.

Kāpēc šis termiņš skar vietējos iedzīvotājus

Līdzdalības budžets pašvaldībās ir veids, kā iedzīvotāji var rosināt konkrētus uzlabojumus savā apkaimē, negaidot tikai iestāžu iniciatīvu. Šādi priekšlikumi parasti ir saistīti ar ikdienā redzamām vajadzībām publiskajā ārtelpā, piemēram, koplietošanas teritorijām, atpūtas vietām vai citām sabiedrībai pieejamām vietām.

Gulbenes novadā pirms pieteikumu noslēguma notika informatīvais seminārs Gulbenē, kā arī tikšanās pagastos un tiešsaistē. Tas nozīmē, ka pašvaldība pirms termiņa beigām bija skaidrojusi pieteikšanās kārtību dažādās novada vietās.

Pēc pēdējā klikšķa

Pēc pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām jaunus priekšlikumus šajā konkursā vairs nevarēs pievienot. Tāpēc iedzīvotājiem, kuri vēl nav nosūtījuši savu ideju, jārēķinās ar šodienas vakara robežu – plkst. 23.59.

Pašvaldības paziņojumā uzsvērts, ka šis ir laiks pēdējam klikšķim tiem, kuri vēlas kļūt par pārmaiņu ieviesējiem savā novadā.

Avots: Gulbenes novada pašvaldība

IBM pierāda, ka griesti ir debesis, nevis fizikas likumi, un nāk klajā ar mikroshēmu, kas ir mazāka par vienu nanometru. Pusvadītāju industrija desmitgadēm ir spēkojusies ar vienu un to problēmu, kur tranzistori kļūst arvien mazāki, taču fizikas likumi to neļauj samazināt līdz pašam minimumam. Nu tas ir mainījies. IBM šonedēļ ir nākuši klajā ar pasaulē […]

LSM. Nelegālā noliktavā Rīgā netīrās telpās fasēti ķirši

No 14.06.2026. līdz 20.06.2026. notika Madlienas vidusskolas skolēnu grupas mobilitāte Nikolaja Kopernika pamatskolā nr.2 Kartuzi, Polijā Erasmus+ projekta ietvaros. Projekta līguma NR. 2025-1-LV01-KA121-SCH-000342761. Mobilitātē piedalījās 20 skolēni (7.–9. klase) un trīs skolotāji.

Kartuzy pamatskola ir tikai viena no pilsētiņas pamatskolām, tajā mācās ap 600 skolēniem. Tā vizuāli ir ļoti moderna. Dienas pirmo pusi aizvadījām iepazīšanās aktivitātēs ar skolu, ekskursiju  pa telpām vadīja paši vietējie skolēni. Pirmais pārsteigums bija tas, ka skola ir savienota ar bērnudārzu, kurā bija interaktīvais paklājs, uz kura caur projektoru rādīja interaktīvas spēles.

Pēc iepazīšanās ar mācību iestādi un tās aktivitātēm notika angļu valodas un pirmās palīdzības nodarbība. No mācību stundām visnoderīgākā un visunikālākā, manuprāt, bija pirmā palīdzība, jo mūsu skolā neko tādu nepasniedz. Tas ir ļoti vērtīgs priekšmets, kas var noderēt kritiskās situācijās, lai glābtu kāda dzīvību, izmantojot elpināšanas vai CPR metodi. Salīdzinot ar Poliju, Latvijā kaut ko tamlīdzīgu māca tikai valsts aizsardzības mācībā jeb VAM vidusskolā vai arī šoferu kursos. Polijā tas notiek jau trīspadsmit gadu vecumā. No šīs stundas visvairāk atmiņā paliks dziesma “Stayin’ Alive”, ko rādīja skolotājs. Tās ritmu var dungot, izmantojot CPR metodi, lai atvieglotu skaitīšanas procesu.

Skolā ir daudzveidīgi pulciņi (burāšana, šahs, dažādu veidu dejas, sports) un tiem piemērota infrastruktūra – plaša sporta zāle, jauna šautuve, jauns inventārs, tehnoloģiski attīstītas klases/aktivitātes bērnudārzam.

Mājasdarbi nav obligāti, un eksāmenos var brīvi izvēlēties, kādu otro svešvalodu katrs vēlas kārtot. Arī eksāmenos nav izkrišanas sliekšņa – skolu pabeidz visi, vienīgi rezultāts izšķir nākotnes iespējas.

Skolā apmeklējām arī citas mācību stundas – angļu valodu, mūziku, ķīmiju, matemātiku, IT un sportu. Angļu valodā skolēni izmēģināja jaunus interaktīvus rīkus, kā arī kopīgi turpinājām savstarpējo komunikāciju. IT stundā mēs spriedām par mākslīgā intelekta jeb MI plusiem un mīnusiem. Tā bija vērtīga lieta par to, ka internetā ne viss ir patiess un ka ir jāpievērš uzmanība vissīkākajām detaļām, jo MI ir ļoti augsti attīstīts. Ķīmijas stundā ieguvu vairāk noderīgas zināšanas par CO2 piesārņojumu, man tas bija aktuāli, jo vēl nesen latviešu valodas eksāmena runas daļā uzstājos ar tēmu par klimata pārmaiņām. Es varēju viegli atbildēt uz skolotājas jautājumiem. Mums stāstīja par dabai draudzīgākiem enerģijas avotiem, transportu un ikdienas paradumiem. Matemātika bija apvienota ar fiziskām aktivitātēm un sāncensības garu.

Skolā mums uzstājās arī bērnu tautas deju grupa “Slunoszka”, kas bija saģērbušies kašubu tautas tērpos un iepazīstināja ar kašubu kultūru – dziesmām un dejām. Man patika viņu tautastērpi, kur ir redzami kašubu raksti un simboli. Bija arī ļoti noderīga stunda – šaušana. Šaušanas zāle ir liela, tā atrodas zem skolas futbola laukuma. Pie šaušanas mēs netikām, taču varējām aptaustīt un rokās paturēt ieročus, kā, piemēram, slaveno AK47 jeb kalašņikovu, sporta pistoli un mazkalibra ieroci. Tā kā man interesē vēsture, medības un dažādi ieroči, tas viss šķita noderīgi.

Mobilitātes laikā mums bija noorganizēta arī vizīte pie pilsētas mēra. Tā bija ļoti saturīga. Tikām uzņemti ar lielu viesmīlību, dāvanām. Mērs bija gatavs ar mums pavadīt laiku, atbildēt uz jautājumiem. Viņš pastāstīja par vietējo reģionu, tā vēsturi un vērtībām. Padalījās ar prioritātēm un nākotnes plāniem. Bija iedvesmojoši dzirdēt, ka liela vērtība un finanses tiek piešķirtas izglītībai, tūrismam, kā arī mazajiem, vietējiem uzņēmējiem un (kā jau bijām pamanījuši) arī infrastruktūras attīstībai un atjaunošanai. Arī domes ēkā darbi runāja skaļāk par vārdiem – skola bija izremontēta pirms domes ēkas, parādot, ka prioritāte ir vietējos iedzīvotājos un bērnos, nevis pašos deputātos. Pats mērs ļoti pozitīvi izteicās par skolas sasniegumiem, Erasmus+ projektiem un direktora ieguldījumu.

Brauciena laikā apmeklējām arī vairākus vēsturiskus objektus, dabas objektus un tuvāko pilsētu Gdaņsku. To iepazinām gan laivu izbraucienā pa pilsētas upi un kanāliem, gan arī pilsētas vēstures un kultūras pastaigā ar gidu. Man ļoti patika pētīt Gdaņskas arhitektūru, visām ēkām ir kopīgs stils – Nīderlandes renesanse, kas pilsētā parādījās ap 16. un 17. gadsimtu. Mani izbrīnīja tas, ka II pasaules kara laikā 95% pilsētas tika iznīcināts, taču viņi ir uzbūvējuši to no jauna pašu spēkiem. Gdaņsku sauc arī par “Dzintara pilsētu”. Man patika Sv. Bridžitas bazilika, kurā redzams 11m augsts dzintara altāris. Tas bija kas neredzēts un paliks atmiņā kā iespaidīga daļa kultūras un mākslas mantojuma.

Skolotājas Lidijas vadībā mēs iepazinām arī vietējo pilsētiņu Kartuzy. Tajā dzīvo ap 16 000 cilvēku, un, kamēr citur Polijā arī ir dzimstības un demogrāfijas problēmas, šī pilsēta tikai aug. Pilsēta ir patīkama, sakopta, zaļa, ar parkiem un gariem pastaigu/riteņbraukšanas maršrutiem. Vēsturiskās ēkas (pilsētas centrs, baznīcas, klostera ēkas) tiek atjaunotas un labi uzturētas. Lieliski iekārtota pilsētas peldētava. Ezeri esot zivīm bagāti.

Apmeklējām arī Malborkas pili – vislielākā pils pasaulē (pēc platības). Iespaidīgākie fakti: pils tapšanā izmantoja ap 4,5 miljonus ķieģeļu, un katru no tiem veidoja un dedzināja ar rokām. Tajā bija ap 500 istabām. Arī tas, ka pilij tolaik bija ļoti moderna apsildes sistēma, ko sauc par hypocaustum, pagrabos atradās krāsnis, kurās karsēja akmeņus, tāpēc pilī varēja uzturēties omulīgi pat bargās ziemās.

 Pamanījām vēl vienu interesantu skatu – Vizlas upes malās izveidotus akmens uzbērumus. Uzzinājām, ka tie ir cilvēku veidoti, lai noturētu straumi, ātru un dziļu transportam, kā arī pasargātu krastus no izskalošanās. Šis fenomens kartē ir vērojams vairāku kilometru garumā.

Mobilitātes papildprogrammā tika iekļauts arī ievērojams dabas objekts – Lackas klejojošā kāpa Slovinski nacionālajā parkā netālu no pilsētas Leba. Tā bija iespēja vērst skolēnu uzmanību gan uz dabas procesiem, kas veido šo kāpu (šaurā zemes strēle, spēcīgie vēji, veģetācijas trūkums), gan nacionālā parka aizsardzības un ilgtspējīgas ceļošanas praksēm (neatstāt aiz sevis pēdas dabā). Skolēni bija pārsteigti gan par kāpas izmēru un skaistumu, gan dabas spēku, aprijot apkārtējos dzīvos kokus laika gaitā. Skaista atpūta iznāca arī pie Baltijas jūras.

Projekta noslēdzošā diena bija Kašubu brīvdabas muzejā, kur varējām padziļināt zināšanas par kašubu kultūru. Izmantojām iespēju un apmeklējām dažus interesantus pieturas punktus Kašubu reģionā, lai baudītu un izprastu, kāpēc šo apkārtni sauc par “Polijas Šveici” – izstaigājām kalnainos pie-ezeru ciematus, apskatījām arhitektūru, koka figūras, kā arī dzirnavas, kur vēl viens viesmīlīgs vietējais mums pastāstīja stāstu par to, kā vējdzirnavas tika veidotas, jo ūdens dzirnavām bija ūdens resursa nodoklis, bet vējam nodokli nevarēja uzlikt.

Brīvdabas muzejā lielisks un zinošs gids mūs veda cauri gan vietējo cilvēku vēsturei – gan izsūtījuma un trimdas laikiem, gan kara bunkuriem, gan vietējo lauksaimnieku un galdnieku vēsturei.

Muzejā apskatījām arī pasaulē garāko viena koka gabala galds, kā arī garāko dēli (Ginesa rekords). Tikām vēlreiz iepazīstināti ar kašubu notīm, kā arī tradicionālo izšūšanu un krāsu simboliku. Kopīgi arī cepām paši savu vietējo maizes klaipu un, lai gan pilnu slepeno recepti mums neviens nepačukstēja, zinām, ka tai pievienoti kartupeļi, lai maize ilgāk glabātos mīksta.

Šī projekta mobilitāte bija ļoti vērtīgs ceļojums, pilns ar jauniem draugiem, notikumiem, jautriem brīžiem, zināšanām. Esmu guvis patiesi daudz neaizmirstamu atmiņu, kas glabāsies manā sirdī visu atlikušo mūžu. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka biju daļa no šī lieliskā brauciena ar visjaukākajiem cilvēkiem. Paldies!

Ģirts Irbītis – 9. klases skolnieks, kā arī skolotājas Maira Asare un Ligita Ridūze

<p>Iepriekšējā dienā plāns apskatīties uz kādiem dzīvnieciņiem mums nebija izdevies Viljamsona parkā notiekošo remontdarbu dēļ, bet šoreiz riska nebija - bijām pārliecinājušies, ka "The Lakeland Wildlife Oasis" šajā dienā strādāja. Atbraucām gan dažas minūtes pirms tā sākuma laika, bet tas nebija izšķiroši.</p> <p>Ar mazajiem zoodārziem mums attiecības ir sarežģītas - dažkārt tie izskatās pēc pamatīgām dzīvnieku mocītavām, saspiežot iespējami vairāk dažādu sugu iespējami šaurākā teritorijā, līdzinoties labākajiem cietumu paraugiem. Šī konkrētā vieta gan galīgi nebija tāda, dzīvnieku ne pārāk daudz, viņu kondīcija - laba. Izņemot varbūt jenotsuņus, par kuriem bija arī uz infoplāksnītes skaidrojums, ka šie dzīvnieki ir veci un slimi, līdz ar to nevajag satraukties par viņu klibošanu. Ja kas - tieši pie jenotsuņiem bija arī nedaudz informācijas par Latviju - stāstījums par to, kā šo dzīvnieku ieviešana nelielā skaitā padomju laikos rezultējās pamatīgās problēmās un nepieciešamībā izšaut vairākus tūkstošus šo zvēru, kas bija savairojušies no sākotnēji vidē ieviestajiem 35 īpatņiem.</p> <p>Mūsu favorīti "Wildlife Oasis" iemītnieku vidū: darbīgās lapu griezējas skudras, kurām izbūvēts ļoti garš ceļš pa virvi, lai tās nogrieztos lapu gabalus varētu nogādāt savā pūznī (taisnā līnijā tur būtu labi ja pusmetrs, bet apkārt jāiet savi metri desmit), ļoti prātīgais rāpējs hameleons, kurš gan kādā brīdī ar ķepu zara vietā pieķērās pats savai astei, zemes racējas polārlapsas. Un, protams, surikati. Kas gan var būt labāks par surikatiem? <picture data-title="Surikats vēro"><img src="/images/anglija2026/lak02.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Skudras strādā"><img src="/images/anglija2026/lak21.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Hameleons pārdomās"><img src="/images/anglija2026/lak22.jpg" alt="" /></picture> <br/><picture data-title="Mazie pērtiķīši"><img src="/images/anglija2026/lak03.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Nākamais plāna punkts - ezerzemes motoru muzejs. Tur atkal jāpilda quiz, Estere itin daudz no tā spēja izpildīt pati, Jurģim savukārt nācās trenēt roku, rakstot atbildes uz ne tik triviāliem jautājumiem. Šeit jāatzīst - mēs primāri esam tā tipa cilvēki, kas novērtē dabas radīto, līdz ar to es teiktu - sajūsmas līmenis par motoru muzeju nebija nekāds augstais, īpaši jau Esterei, bet arī par Jurģi es neteiktu, ka viņš spiedza no priekiem. Turklāt - nevienā mašīnā iesēsties tur nav iespējams, aizraujošākā pieredzes daļa bija antīkas "videospēles" (absolūti analogas), no kurām gan ne visas strādāja. Saturiski šis tas bija interesanti, piemēram, ekspozīcijas daļa, kas veltīta Malkolmam un Deividam Kembeliem, tēvam un dēlam, kas vairākkārt pārspēja cilvēka attīstīts ātrumus rekordus gan uz sauszemes, gan uz ūdens, taču kopumā šis bija tāds emocionāli sauss muzejs. Mazliet saldāku tā apmeklējumu padarījām ar kafejnīcas apmeklējumu. <picture data-title="Jurģis pēta uzdevumus"><img src="/images/anglija2026/lak23.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Bērni brauc"><img src="/images/anglija2026/lak24.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Atpakaļ nākotnē"><img src="/images/anglija2026/lak25.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Turpinājumā devāmies īstenot kādu īpaši svarīgu uzdevumu. Šī bija svētdiena, un es šajā nedēļā vēl nebiju peldējies, bet tas man ir šobrīd svēts pienākums - vismaz reizi nedēļā kaut kur ir jāizmērcējas. Nopeldēties jūrā droši vien nebūtu tas grūtākais uzdevums, taču ja jau mēs atradāmies līdzās Lake District, šķita loģiskāk par peldes vietu izvēlēties ezeru. Un, ja nu tas būs ezers, tad pareizākais variants būtu nopeldēties Anglijas lielākajā ezerā Vindermīrā. Anglijā gan tas nemaz nav no vienkāršākajiem uzdevumiem - publiskas peldvietas ezeros un upēs nav pašsaprotama lieta, privātīpašumu tradīcijas tur ir lielas, un viss kādam pieder. Ar pamatīgāku interneta ķemmēšanu atradām vienu vietiņu Vindermīras piekrastē, kur it kā vajadzētu būt publiskai peldvietai, turklāt - ne pārmērīgi tālu no mūsu atrašanās vietas. Tā nu izlēmām doties uz Millerground, lai gan nebija pārliecības, vai šī vieta tiešām ir publiski pieejama. <picture data-title="Pie peldes vietas"><img src="/images/anglija2026/lak26.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Idille uz ūdens"><img src="/images/anglija2026/lak27.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Peldē ar pīlēm"><img src="/images/anglija2026/lak04.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Izrādījās - ir. Šajā vietā bija pat kāda neliela pastaigu taka, kuru gan neizgājām. Ezera krastā bija ja ne gluži labiekārtota peldvieta, tad vismaz acīmredzami bija skaidrs, ka tur peldēties ir atļauts. Neviens cits šajā laikā tur, protams, nepeldējās, bet tas jau nu gan nav šķērslis, turklāt pēc šī gada manu pelžu standartiem laikapstākļi bija gana labi, ja ne gluži ideāli. Mazliet pastaigājām tur apkārt, neveiksmīgi mēģinājām atrast kādu slēpni, un bērni paviesojās rotaļu laukumā.</p> <p>Kad svarīgais peldēšanās uzdevums bija paveikts, devāmies uz vēl vienu tuvākās apkārtnes mazpilsētu. Šajā reizē kārta bija pienākusi Kendalai (Kendal). Tā pēc mūsu brauciena standartiem ir relatīvi liela - teju 30'000 iedzīvotāju, visvairāk slavena ar "kendal mint cake" - galvenokārt no cukura sastāvoša salduma, ko kā enerģijas avotu izmantojuši dažādās vēsturiskās ekstremālās ekspedīcijās kā Šekltona Transantartiskā ekspedīcija, pirmais sekmīgais mēģinājums sasniegt Everesta virsotni un pat Jūens Makgregors ar Čārliju Būrmenu to ņēma līdz savā braucienā ar motocikliem apkārt pasaulei. Mēs gan ne reizes savām acīm šo cukura izstādājumu ar piparmētru garšu nesastapām, lai arī es pat kādā brīdī apskatījos karti ar veikaliem, kur tādu var dabūt (supermārketu ķēdēs to, protams, velti meklēt).</p> <p>Kendalā ir ne tikai cukurs, bet arī pilsdrupas, kuras mēs apmeklējām. Patiesībā mēs īsti nebijām izpētījuši, kādā tieši stāvoklī ir Kendalas pils, līdz ar to es vismaz biju pieņēmis, ka tā būs tūrisma objekts ar ieejas maksu, suvenīriem un tā tālāk. Praksē izrādījās, ka kāpiena paugurā galā mēs nonācām pie objekta, kas ir saglabājies tikai drusku labāk nekā Livonijas ordeņa pils Rēzeknē - proti, tās ir drupas. Taču arī pilsdrupām nav ne vainas, ja tās atrodas gleznainā apvidū. <picture data-title="Drupas"><img src="/images/anglija2026/lak06.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Pilskalnā"><img src="/images/anglija2026/lak30.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Vēl Kendalā ir milzīga baznīca, un... tas laikam arī viss, ko mēs tur vērā ņemamu redzējām. Ar to arī beidzās mūsu izbrauciens šajā dienā, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, mierīgi pavakarējām, un gatavojāmies pirmdienai, kad atkal varētu salīdzinoši droši doties iekšā Lake District, neraizējoties par tūristu pūļiem. <picture data-title="Božņeica"><img src="/images/anglija2026/lak05.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Mazpilsēta"><img src="/images/anglija2026/lak28.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Kendalā"><img src="/images/anglija2026/lak29.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Rīts sākās ar Marinas skrējienu, atkal jau gar kanālu, bet ar vismaz kaut kādu odziņu - pretējā virzienā, nevis uz Lankasteras pusi. Kā izrādījās, uz to pusi taciņa bija mežonīgāka, vairāk aizaugusi, bet - tāpat skrienama. Marina gan pamanījās izspēlēt vienu no tiem trikiem, kas šķiet neiespējami šāda skriešanas maršruta gadījumā - apmaldīties. Tas gan varbūt ir par skaļu teikts, tomēr viņa no kanāla atceļā nogriezās nepareizajā vietā un izmeta loku pa kādu no Karnfortas ielām. Kam ir talants - tas māk.</p> <p>Šīs dienas pirmais, un droši vien - pats svarīgākais plāna punkts mums bija izbrauciens ar bānīti. Savulaik ar vilcienu no Vindermīras Dienvidu gala varēja aizbraukt tālu, bet mūsdienās pieejams vairs tikai 5 kilometrus garš posms, kas saglabāts tūristu vajadzībām. Kā jau cilvēki, kam izbraucieni ar vēsturiskiem vilcieniem īpaši tīk, negribējām laist garām iespēju ar šo vilcienu izbraukt. Gandrīz gan sanāca to ne gluži palaist garām, bet vismaz mazliet aizkavēt - it kā mēs braucām tā, lai varētu paspēt uz konkrētu vilcienu, taču sanāca negaidīts pārsteigums - pagrieziens no šosejas uz dzelzceļa staciju izrādījās slēgts ceļa remontdarbu dēļ, nācās braukt apkārt un ar līkumu. Noparkojām auto principā reizē ar vilciena atiešanas laiku un skaidrs, ka objektīvi uz to paspēt nevarējām, taču stacijas darbiniece bija izcili laipna - ļāva mums nečakarēties ar stāvvietas aparātu, pārdeva biļetes gan uz vilcienu (kombinētas ar kuģīti - par to turpmāk tekstā), gan auto stāvvietai, mašīnists pāris minūtes uzgaidīja, un, lūk - bijām vilcienā! <picture data-title="Priecīgi bērni vilcienā"><img src="/images/anglija2026/lak07.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Braukšanas ātruma ziņā tas bija vienkārši izcils bānītis - lai veiktu 5 kilometrus garu distanci, tam nepieciešamas 17 minūtes, pirmo posmu tas vispār brauc tādā ātrumā, ka tam mierīgi blakus varētu skriet. Pamazām gan kaut cik tas ieskrienas. Taču būtiskākais - tas taisa kārtīgas čuk-čuk skaņas, pamatīgi dūmo un rada piedzīvojuma atmosfēru. Tā kā braucām ar vienu no agrajiem rīta vilcieniem, pasažieru tajā bija ļoti maz, teju vai viss vagons bija mūsu rīcībā. <picture data-title="Bānis"><img src="/images/anglija2026/lak08.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Sasniedzām gala staciju Lake Side, kas patiešām atrodas ezera krastā. Un tur ir nākamais šī izklaides pasākuma elements - kuģītis, kas brauc pa ezeru. Ar to var aizbraukt no viena Vindermīras gala līdz otram, taču gluži tik daudz mums braukt negribējās, šķita pilnīgi pietiekami, ja aizbrauksim līdz Bowness-on-Windermere (Bounesai), kas atrodas aptuveni pusceļā. Kā nekā ezera Ziemeļu galā esošo Emblsaidu bijām apmeklējuši jau iepriekšējā vizītē Ezerzemē.</p> <p>Uz kuģīša bija pavēss, vismaz, kamēr neapsēdāmies saulē, klausījāmies stāstījumā par ezeru un tā apkārtni un baudījām dienu. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu dzīvoklī, kurā gaisa temperatūra ir ap trīsdesmit grādiem, ar tādu nostaļģiju atceros, cik patīkami dzestrs bija uz tā kuģīša. Eh... Un mēs vēl domājām, ka varētu būt siltāks, kāda aplamība! Protams, ka Windermere krasti nav gluži kā gleznainākajiem Šveices ezeriem, bet izbrauciens tāpat bija patīkams un noteikti tā vērts. <picture data-title="Braucam ar kuģīti"><img src="/images/anglija2026/lak09.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Būve uz ezera"><img src="/images/anglija2026/lak10.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Tā mēs sasniedzām Bounesas pilsētiņu, papildinot apmeklēto mazpilsētu sarakstu. Šajā konkrētajā gan diemžēl nav dzīvojis Vodsvorts, bet gan tikai Beatrise Potere - grāmatu par Trusīti Pēterīti autore. Par laimi šī konkrētā bērnu literatūra nav mūsu bērniem sevišķi tuva, līdz ar to "The World of Beatrix Potter" varējām neapmeklēt un pat no attiecīgā suvenīru veikala izgājām tukšām rokām. Izmetām nelielu aplīti pa Bounesu, Marina iegāja tur atrodamajā "All Year Christmas Store" (man par šādu konceptu nav nedz sajūsmas, nedz sašutuma), un pēc ne pārāk ilgas uzkavēšanās devāmies atkal uz kuģīti, lai brauktu atpakaļ uz Lake Side. Jāatzīst - Bounesa jau ar nav tā pilsētiņa, kur būtu pārmērīgi daudz apskatāmā un izdarāmā. <picture data-title="Laivu noma"><img src="/images/anglija2026/lak11.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Atceļā sēdējām kuģīša iekšpusē, nevis uz klāja (beigās gan tomēr izgājām atkal ārā). Ja kas - braucām ar to pašu 19. gadsimta beigās būvēto kuģīti, kas mūs bija nogādājis Bounesā (kopā tur ir trīs kuģi, kas nodrošina satiksmi pa 11 jūdzes garo ezeru).</p> <p>Tad devāmies uz Akvāriju. Vispār mums jau bija bijusi doma tajā paviesoties iepriekšējā dienā, taču šādi sanāca praktiskāk, nekur nebija jādodas. Izmēros tas bija pieņemams - ne par mazu, ne par lielu, atkal jau ar "quiz" pildīšanu, šis turklāt bija grūtākais no tiem, ko šajā braucienā dabūjām. Pēc katra zvēru apmeklējuma, protams, jāizceļ, kas ir šīs atrakcijas MVP jeb tie dzīvnieki, kuru dēļ šo vietu vērts apmeklēt. Šeit pārliecinoši uzvarētāji bija ūdri, kuri sākumā gan gulēja, taču pēc mūsu atnākšanas nokaunējās par tik vārgu priekšnesumu, un sāka gan staigāt apkārt, gan arī peldēties. Lieliskākais bija tas, ka viens no diviem eksemplāriem bija drusku uz slinkumu tendēts un izmantoja katru izdevību uzlikt galvu uz sava biedra sāna vai muguras, reizēm pat brīžos, kad tas otrs pārvietojās. Tiesa, tieši šis guļava bija arī labākais peldēšanas paraugdemonstrējumu sniedzējs, līdz ar to jāatzīst - viņš prot ne tikai gulēt. Marina ar bērniem jau vairākas reizes bija aizgājusi kaut kur tālāk, kamēr es atkal un atkal atgriezos pie ūdriem. Bija tur arī visādas zivis, gan lielas, gan mazas. <picture data-title="Ūdri atpūšas"><img src="/images/anglija2026/lak12.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Skaistulis"><img src="/images/anglija2026/lak14.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Zivtiņa"><img src="/images/anglija2026/lak15.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Diezgan labi salikās laiki, lai uz vilcienu atpakaļ uz Haverthwaite staciju, kur bija palicis mūsu auto, mēs tiktu bez ilgas gaidīšanas. Vēl septiņpadsmit minūtes dūmojošajā vilcienā, un bānīša izbrauciens bija galā. Vai pareizāk - gandrīz galā, jo man bija vēl viena iecere, kuru Marina piekrita īstenot. Pāri dzelzceļa sliedēm gandrīz pie stacijas ir tiltiņš, un no šī tiltiņa var ļoti labi novērot vilciena atiešanu. Tad nu mēs to gaidījām. Nebija tas, protams, gluži tik iespaidīgi kā pirms septiņiem gadiem Skotijā novērotais "Harija Potera vilciens", bet tāpat - gana labi. Vēl tur ir iespēja izstaigāt angāru, kurā var apskatīt dažas citas lokomotīves, līdzās tai, kura bija vedusi mūs, tai skaitā vienu, kura ir restaurācijas procesā, bet tad jau gājām atkal uz auto, un braucām prom. <picture data-title="Bānis tūlīt brauks"><img src="/images/anglija2026/lak16.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Vēl bija pārāk agrs, lai dotos atpakaļ uz Karnfortu, tad nu ieskatījos kartē, kādas vēl neapmeklētas mazpilsētas mums tuvumā bija atlikušas. Sakarīgākā šķita Barrow-in-Furness jeb Berova Fērnesā. Patiesībā tā pat ir diezgan liela mazpilsēta - ap 55'000 iedzīvotāju. Tā skaitās esam viena godīga strādnieku pilsēta, ne velti galvenais muzejs tajā ir Doku muzejs, un pilsētas centrā ir piemineklis dažādiem strādniekiem. Vēl tur ir parks, kurā mēs paviesojāmies, un piemineklis Emlinam Hjūzam. Kas ir (bija) Emlins Hjūzs, tu vaicāsi? Diezgan leģendārs futbolists Liverpūles sastāvā, izcīnījis teju viesas iespējamās trofejas, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Eiropas klubu futbolā varēja iegūt. Ar izlasi gan, protams, neko sevišķu nesasniedza, jo viņš bija anglis. Jā, uz dzimis Berovā. <picture data-title="Bāka pa auto logu"><img src="/images/anglija2026/lak17.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Tirgus vai kas tamlīdzīgs"><img src="/images/anglija2026/lak18.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Proletariāts"><img src="/images/anglija2026/lak19.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Līdz bumbai neaizsniegsies"><img src="/images/anglija2026/lak20.jpg" alt="" /></picture><br/> <picture data-title="Gaumīgs veids, kā pieminēt 2. P.k."><img src="/images/anglija2026/lak01.jpg" alt="" /></picture> </p> <p>Tas arī būtu viss šai dienai, pastaigājuši pa Berovu, devāmies atpakaļ uz Karnfortu, tur - mierīgs vakars bez jebkādiem piedzīvojumiem. Nekāda atgadījuma ar saskrāpētu mašīnas disku nebija, vari par to nejautāt.</p> <p>No rīta izlēmu sekot iepriekšējās reizes Marinas pieejai, un skriet gar kanālu pa kreisi. Rīts gan bija diezgan slapjš (šī diena arī visa tāda solījās būt), tāpēc vietām aizaugusī taka nebija izcilā kvalitātē, bet tas jau nekas. Vismaz ieraudzīju kaut ko jaunu - izrādījās, ka vienā no netālajiem miestiem beidzas viena līmeņa kanāls, un turpmāk tas virzās ar pakāpeniskām kaskādēm uz augšu, kas nozīmē - peldošās mājas šajā posmā tu vairs nesastapsi, toties kanāla krastā novēroju eksotisko dzīvnieku fermu ar lamām un strausiem (vai varbūt emu). Atkal jau noskrieti padsmit kilometri, un kaut kāds nogurums sakrāts, lai pa dienu ar bērniem nebūtu pārāk garlaicīgi.</p> <p>Kādi bija mūsu šīs dienas (un vispār - atlikušās ceļojuma daļas) plāni, par to - nākamajā reizē, kas arī noslēgs Ezerzemes brauciena aprakstu.</p>

Pēc atkārtotiem Ukrainas uzbrukumiem Maskavai, Krievija ir pastiprinājusi savu pretgaisa aizsardzību. Svarīgākie ļaudis tur tagad tiek īpaši aizsargāti. Pat prezidenta Putina meitas vadītajā pētniecības institūtā Maskavā tagad nodrošināta īpaša drošība – labāka nekā pārējiem maskaviešiem. Savējie ir drošībā,  bet pārējie – var pagaidīt vai meklēt pagrabu paši.  Pavasarī ukraiņu drons ietriecās kādā debesskrāpī Maskavā, kas bija […]

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Manu viedokli un iespaidus var izlasīt šeit

Kā smejies, sen nebija nobiris datu disks (iepriekšējā reize bija pirms 6 gadiem).Šoreiz tas ir 2017. gadā ražots Seagate Barracuda ST4000DM004.Power-on-count: 1030, Power-on hours: 2883.HDD29.Bija pieslēgts caur Alxum dual hdd/ssd dokstac...

Ceļojot katra diena ir kā sestdiena, bet šorīt tomēr gaisotne mājās ir citāda. Eduards piecēlies jau pirms krietna brīža un cenšas attālināti palīdzēt klientiem, kuriem pēc garajām brīvdienām ir sakrājušās datorķibeles. Guna skatās pulkstenī ienākušajās ziņās daudz biežāk nekā iepriekšējās dienas. Vienīgi es tikpat dīkdienīgi kā iepriekš slaistos gar brokastu pannu un kafijas krūziņām. Arī...

The post Fēru salas: vēja spēkā appeared first on Mugursoma.lv.

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===