nekur.lv

Teju vai jāievieš automātiska publicēšana visam, ko veido Neal Agarwal. Šoreiz — paņem savu peles kursoru un dzīvojies ar citu īstu lietotāju peļu kursoriem nelielā, bet interesantā pasaulē — «Cursor Camp».

PS Pirmo reizi, kad ieraudzīju, padomāju ka atkal tas Cursor AI redaktors kaut ko…

2026. gada aprīlī pirmie cilvēki kopš Apollo 17 misijas 1972. gadā devās ārpus zemās Zemes orbītas robežām, pametot Zemi un ar Artemis II misiju aizlidoja garām Mēnesim. 

2026. gada 6. aprīļa Mēness pārlidojuma laikā astronauti sasniedza maksimālo attālumu no Zemes — 406 773 km, pārspējot Apollo 13 astronautu rekordu.

Artemis II pārlidojuma laikā Mēness tālākajai pusei cilvēki tagad ir nolidojuši tālāk no Zemes nekā jebkad agrāk. 

Lūk, kā tas notika.

2026. gada 6. aprīlī cilvēce Artemis II misijas ietvaros uzstādīja visu laiku attāluma rekordu, cik tālu dzīvs cilvēks jebkad ir nolidojis no planētas Zeme. Ceļojot tālāk nekā jebkurš cits cilvēks vēsturē, astronauti Rīds Vaizmens (Reid Wiseman), Viktors Glovers (Victor Glover), Kristīna Koha (Christina Koch) un Džeremijs Hansens (Jeremy Hansen) sasniedza maksimālo attālumu 406 773 km, pārspējot iepriekšējo rekordu, kas tika uzstādīts 1970. gada 15. aprīlī Apollo 13 misijas laikā. 56 gadus saglabājās Apollo 13 rekords, jo šie astronauti sasniedza maksimālo attālumu 400 171 km. Rekords, kas tagad ir papildināts par iespaidīgiem 6 602 km, kas ir lielāks nekā Zemes rādiuss. 

Kas ļāva Artemis II misijai pārspēt Apollo ēras attāluma rekordu? 

Ir 3 galvenie faktori, kas radīja iespēju Artemis II astronautiem pārspēt Apollo distances rekordu.

Pirmkārt, izcili veikts kosmosa kuģa jaudas jeb enerģijas patēriņa aprēķins.

Un tam nav nekāda sakara ar kosmosa kuģa patērētās degvielas daudzumu. Artemis II misijas laikā tika pārvadāti un izlietoti aptuveni 2 770 m³ degvielas — šķidra skābekļa un šķidra ūdeņraža maisījuma, kas tika iztērēti 2 raķetes posmos. Saturn V raķetes, kas uzsāka Apollo ēras misijas, pārvadāja un iztērēja aptuveni 3 580 m³ degvielas 3 raķetes posmos, tostarp ne tikai šķidru skābekli un šķidru ūdeņradi, bet arī 768 m³  RP-1 petrolejas. 

Artemis II raķetei bija lielāks vilces spēks nekā Saturn V raķetei — tā radīja 4 000 tonnu vilces spēka (39 miljonus N) salīdzinājumā ar 3 400 tonnām (33 miljoniem N) Saturn V raķetēm, taču vilcei nav būtiskas ietekmes uz maksimālā attāluma veikšanu no Zemes. Attāluma ziņā svarīgi ir tas, cik ātri jūs pārvietojaties, kad atrodaties virs Zemes atmosfēras jebkurā noteiktā attālumā no Zemes, salīdzinot ar to, ko mēs saucam par bēgšanas ātrumu, vai cik ātri jums būtu jāpārvietojas, lai izkļūtu no Zemes gravitācijas spēka.

Mēs vēl neesam sūtījuši cilvēkus kosmosā vienvirziena misijā un mērķis vienmēr ir bijis atgriezt viņus uz Zemes pēc relatīvi īsa un neliela attāluma ceļojuma. Tas nozīmē, ka mēs nevēlamies pārsniegt bēgšanas ātrumu vai pat to sasniegt. Tā vietā mēs cenšamies — īpaši, ja vēlamies nosūtīt astronautus uz Mēnesi vai Mēness tuvumā — panākt, lai kosmosa kuģis būtu pietiekami tuvu bēgšanas ātrumam, lai tas pamestu zemo Zemes orbītu, vienlaikus paliekot pietiekami tālu no bēgšanas ātruma, lai tas neriskētu pilnībā pamest Zemes orbītu, un joprojām novietotu to atbilstošā trajektorijā, lai tas varētu pabeigt misiju. 

Artemis II  gadījumā tika veikta translunārā injekcija, kas ir kosmosa kuģa dzinējspēka manevrs, ko izmanto, lai atstātu Zemes orbītu un ievadītu aparātu trajektorijā, kas ved uz Mēnesi. Izmantojot gravitāciju un tās sākotnējo elipsoidālo, vidējās Zemes orbītas trajektoriju. 

Artemis II, tāpat kā daudzi kosmosa kuģi, kuru galamērķi atrodas ārpus zemās Zemes orbītas, pielāgoja savas borta raķetes laikam, lai tas sakristu ar laiku, kad tas veica vistuvāko lidojumu masīvam ķermenim — šajā gadījumā Zemei, maksimāli palielinot orbītas izmaiņas ar minimālu degvielas daudzumu un procesā paaugstinot paša kosmosa kuģa orbītu.Šī metode, kurā planētas gravitācija tiek izmantota, lai palielinātu dzinēja radīto “sitienu”, var vai nu izraisīt kosmosa kuģa impulsa zudumu vai arī tā var palielināt kosmosa kuģa impulsu, kā tas bija Artemis II misijas gadījumā.

Kā redzams iepriekš redzamajā animācijā, pamatojoties uz NASA apkopotajiem faktiskajiem datiem, Artemis II misijas trajektoriju ietekmēja ne tikai Zemes gravitācijas ietekme. Turklāt Mēness un Mēness gravitācija spēlēja galveno lomu kosmosa kuģa drošā atgriešanās procesā uz Zemi. Ja kosmosa kuģis būtu palaists nedaudz citā virzienā — virzienā, kurā Mēness ar to nesatiktos, kosmosa kuģis būtu turpinājis attālināties no Zemes, arvien tālāk un tālāk, līdz Zemes gravitācija to galu galā atvilktu atpakaļ, padarot tā orbītu par garu, šauru elipsi: līdzīgu ilga perioda komētas orbītai ap Sauli. Taču aprēķini bija ļoti precīzi un Mēness sastapās ar kosmosa kuģi tieši tā, kā vajadzēja, lai droši nogādātu Artemis IIastronautus atpakaļceļā, kur viņi sastapās ar Zemes atmosfēru paredzētajā ātrumā un leņķī, lai veiksmīgi atgrieztos uz Zemi. 

Otrkārt, Artemis II misijas laikā  Mēness atradās gandrīz vistālākajā punktā no Zemes.

Mēness neriņķo ap Zemi ar nemainīgu attālumu; tā orbīta ir diezgan eliptiska. Mēness, atrodoties vistuvāk Zemei (perigejā), atrodas 356 375 km attālumā no mūsu planētas, savukārt vistālāk (apogejā) tas sniedzas līdz pat 406 707 km no Zemes.

Apollo ērā Mēness nekad nebija pilnībā attālināts, kad astronauti atradās vai nu orbītā ap to, vai uz tā virsmas. Artemis IImisijas laikā, kas pagāja garām Mēnesim 54 gadus pēc Apollo programmas beigām 2026. gada 6. aprīlī, Mēness atradās 405 468 km attālumā no Zemes. Šis ir otrais iemesls, kāpēc Artemis II misija aizveda cilvēkus tālāk nekā Apollo misijas. 

Taču Artemis II astronauti neatradās tādā attālumā no Zemes, kas atbilst Mēness apogeja attālumam – viņi atradās vēl tālāk par to. Patiesībā astronauti atradās pat tālāk par visattālāko apogeju, ko Zemes – Mēness sistēma jebkad ir piedzīvojusi.

Kā tas vispār ir iespējams? 

Tas bija iespējams – trešā faktora dēļ, kas nosaka to cik tālu no Mēness kosmosa kuģis atrodas sava lidojuma trajektorijas laikā. 

Apollo 8 un Apollo 10 bija cilvēces pirmais ceļojums uz Mēnesi, un mērķis nebija tikai veikt pārlidojumu, bet gan ievietot kosmosa kuģi Mēness orbītā un kalpot kā “ģenerālmēģinājumu” iespējamajai nākotnes virzībai uz Mēnesi. Tā vietā, lai tikai vienu reizi lidotu garām Mēness tālākajai pusei, Apollo 8 desmit reizes apriņķoja Mēnesi, un Apollo 10 pat 31 reizi! 

Tikmēr Apollo 11, 12, 14, 15, 16 un 17 ne tikai sasniedza Mēnesi, bet arī nolaidās uz tā. Un, konkrētāk, visi nolaidās Mēness tuvākajā pusē: pusē, kas vienmēr ir pavērsta pret Zemi un atrodas tai vistuvāk. Iemesls, kāpēc Apollo 13 uzstādīja attāluma rekordu no visiem Apollo, nav tikai tāpēc, ka Mēness, kosmosa kuģim ierodoties, atradās tuvāk lielākajam apogejam, bet gan tāpēc, ka Apollo 13 izmantoja tā saukto brīvās atgriešanās trajektoriju — tādu pašu kā Artemis II, palidojot garām vairākus tūkstošus kilometru attālumā un tālāk no Mēness tālākās puses.

Artemis II misija nekad nebija paredzēta kā Apollo misiju klons. Šī misija bija īpaši izstrādāta, lai neieietu Mēness orbītā, nepietuvotos Mēness virsmai un noteikti negatavotos nosēšanās veikšanai uz tās. Tā vietā tā bija paredzēta, lai droši nogādātu astronautus Mēness tuvumā un droši atgrieztos – tāds bija mērķis. 

Tomēr, ja mēs apvienojam visus šos trīs informācijas elementus: faktu, ka, neskatoties uz mazāk enerģisko raķeti, Artemis II misija kopumā saņēma Zemes gravitācijas palīdzību, lai veiktu translunāru injekcijas manevru, faktu, ka Mēness atradās apogejā un tālākā apogejā nekā jebkurā no iepriekšējiem (deviņiem Apollo ēras) ceļojumiem uz Mēnesi, kad Artemis II ieradās, un faktu, ka, tāpat kā tikai Apollo 13 pirms tam, Artemis II sekoja brīvas atgriešanās trajektorijai, kur “Īzaks Ņūtons veic lielāko daļu dzinējspēka”, nevis ievietotai trajektorijai, kas paliek tuvāk Mēness virsmai, tas ir pietiekami, lai izskaidrotu, kāpēc Artemis II misija spēja aizvest cilvēkus tālāk no Zemes nekā jebkad agrāk. 

Ja būtu izvēlējušies startēt citā laika posmā, kad Mēness nebija apogejā, tad nebūtu pārspēts šis attāluma rekords. Ja nebūtu sekojuši brīvas atgriešanās trajektorijai, bet tā vietā izvēlējušies ievietot kosmosa kuģi zemā Mēness orbītā, tad arī nebūtu pārspējuši attāluma rekordu. Un, ja nebūtu veikuši translunāro injekciju, kad Orion kapsula pagāja garām Zemei tādā veidā, kā to izdarīja, tad Artemis II astronauti pat nebūtu spējuši sasniegt Mēnesi, kur nu vēl pārspēt visu laiku attāluma rekordu.

Ir vērts norādīt, ka nav pamata domāt, ka šis rekords norāda uz kaut kādu ierobežojumu tam, ko mēs jebkādā veidā nākotnē varam sasniegt. Varētu sūtīt cilvēkus vēl tālāk, taču viņiem vienkārši būtu nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai atgrieztos, un viņi nebūtu pasargāti no kosmosa radiācijas apdraudējumiem.

Mēs varētu sūtīt cilvēkus uz citām planētām, asteroīdiem vai attālākiem debess ķermeņiem, taču tas prasītu vai nu citu nesējraķeti, vai ļoti ilgu lidojumu, kur viņiem atkal nebūtu aizsardzības pret kosmosa apdraudējumiem. 

Taču šobrīd šo rekordlielo sasniegumu veicināja gan mūsdienu raķešu tehnoloģijas, gan rūpīgi plānota kosmosa kuģa palaišana un lidojums, kurā Zemes gravitācijas palīdzība tika izmantota translunāras injekcijas veikšanai, gan lēmums veikt Mēness pārlidojumu pa brīvas atgriešanās trajektoriju, nevis injekciju Mēness orbītā. 

Šeit, 2026. gadā, ir svarīgi izmantot katru iespēju, lai atgādinātu sev, ka mēs patiesi esam viena pasaule — un joprojām vienīgā apdzīvotā pasaule, ko mēs zinām, kur katrs cilvēku civilizācijas sasniegums ir sasniegums mums visiem.

vara bungas: Mūsu draugi pasēdēja, uzpīpēja un radīja maksimāli neangažētu RU iebrukuma 3B scenāriju (lasiet https://balticdefenseinitiative.com/scenarios/winter-storm/), kādam mēs noteikti neesam gatavi (bīstamākais vs ticamākais scenārijs). Plāna īstenošana izmaksātu RU dažus miljardus USD un nekādus personāla zaudējumus. To var nosaukt par jauno konvencionālo karu, jo kodolieroču vai citu MII faktors te nepastāv.

Scenārijs īsumā: RU stratēgija šajā gadījumā balstās uz attālinātā (remote warfare) kara principu (RW-approaches to combat that do not require the deployment of large numbers of your own ground troops” (Knowles and Watson, 2018, p. 4). Tas ir, sauszemes spēku kājnieki masā robežu nešķērso, SoF utml diversanti ir iespējami.

1)Vispirms notiek iebrukuma spēku un līdzekļu uzkrāšana. Ņemot vērā kā tie ir trieciena droni, spārnotās raķetes, ballistiskās raķetes un planējošās bumbas, kuras ne vienmēr ir jāpārdislocē tuvāk robežai, 3B apdraudējuma periods paliek nepmamanīts.

2)Seko masīvs, ātrs un negaidīts kombinēts raķešu, dronu, bumbu trieciens pa kādas no 3B galvaspilsētas “lēmumu pieņemšanas centriem” un kritisko infrastruktūru. Nekas jauns, skat.šeit.

3) Ja kara mērķi netiek panākti pēc pirmā etapa, seko intensīva un ilgstoša dronu apšaude iztērējot 10 000 dronu dienā 17 dienu garumā (aprēķini rāda, ka tas tehniski ir iespējams) pa enerģētikas infrastruktūru. RU sasuszemes spēki robežu nešķērso.

4) Ja kara mērķis netiek panākti pēc otrā etapa, seko mazāk intensīva, bet ilgstošāka dronu apšaude iztērējot 2 000-5 000 dronu dienā 40 dienu garumā (aprēķini rāda, ka tas tehniski ir iespējams) pa enerģētikas infrastruktūru. RU sasuszemes spēki robežu nešķērso.

5) Pēc totālas 60 dienu bumbošanas, kad upurvalsts ir “nolīdzināta” seko ultimāts, kas ir adresēts nevis vienai, bet visām 3B valstīm. Sabiedrotie iesaka to pieņemt.

Šādam plānam pamatā ir apsvērumi, ka:

• jebkādas PGA un dronu pārtveršanas spējas izbeidzas ātrāk nekā pretiniekam izbeidzas droni.
• ja tomēr gaisa triecienu efektu momentā izdodas samazināt, tad to var atkal palielināt līdz plānotajam ar attiecīgā etapa prolongāciju.
• Rietumu sabiedrības ir jūtīgas pret humānām katastrofām un bailīgas.
• Tas nav “kara noziegums” vai kaut kas nekonvencionāls, tagad visi tā dara.

Pret šādu plānu strādā apsvērumi, ka:

• Droni var izbeigties ātrāk nekā sabiedrības izturība un sauszemes operāciju nāksies veikt. (skat nacisti pret britiem, orki pret ukraiņiem un trampisti pret persiem).
• Pretdronu stratēģijas mērķis būs nevis paši droni, bet to palaišanas pozīcijas, noliktavas un ražošanas objekti RU dziļumā (iznīcināt šāvēju un loku, nevis bultu).
• NATO (-) tomēr pārkāps savu “sarkano līniju”: finansēs un nodrošinās deep strike karu pret RU tās teritorijā (neveicot sauszemes operāciju).
• Simetriskai atbildei UA nodrošinās 3B ar droniem un to ražošanas spējām .

VB ieskatā pētījums par daudz dramatizēts un tehnisks, tomēr šo ievada tēzi iesaku ņemt vērā:

“Russia exploits another information warfare advantage – that it has been working on for decades. By December 2027, every deterrent that protects […] has been neutralized — not by missiles, but by a mix of elections, fatigue, manufactured narratives, and mostly financing the right political participants.”

avots

vēl par RW

Izdomājām mazu, tā teikt, ekskursiju ar bērniem uz Mežaparku, Rīgā, uztaisīt. Nostaļģijas vadīts, atcerējos, ka kādreiz te tak, kā izrādās, bija vesels skolēnu dzelzceļš. Kas īsti ar to notika?

Mazliet vēstures

Bija laikam 1995. gads – Skolēnu dziesmu un deju svētku laiks. Mežaparka lielā pļava, šī meža vidū, bija pārvērtusies par milzīgu autobusu stāvvietu, un starp tiem atradās arī mūsējais. Tad, nu, lūk, vienā no reizēm, kad devāmies vai, nu uz, vai no autobusa, atceros šo garāmbraucošo bānīti. Tobrīd gan nenojautu, ka redzu pēdējos gadus vienam no unikālākajiem Rīgas transporta objektiem.

Vairāk nekā tikai atrakcija

Daudzi to uztvēra kā parastu Mežaparka izklaidi, taču patiesībā tas bija Sarkano latviešu strēlnieku vārdā nosauktais bērnu dzelzceļš. Tas nebija vienkārši karuselis uz sliedēm – tas bija īsts mācību poligons, kurā bērni un jaunieši apguva dzelzceļnieku profesiju. Viņi paši bija mašīnisti, konduktori un dispečeri.

Fakti

• Maršruts: Tas stiepās 2,1 km garumā no stacijas “Jauniešu” (pie Inčukalna ielas) līdz stacijai “Alejas” (dziļāk parkā).
• Vēsture: Dzelzceļu atklāja 1956. gadā, un savos ziedu laikos tas izmantoja gan tvaika lokomotīves, gan vēlāk modernākus dīzeļlokomotīvju sastāvus.
• Beigas: Neilgi pēc tam, kad es to redzēju darbībā, 1995. gadā, dzelzceļa liktenis tika izlemts. 1997. gadā to slēdza, bet 2002. gadā sliedes tika neatgriezeniski demontētas.

Kas ar to ir noticis šobrīd?

Lai gan Mežaparkā šodien par dzelzceļu atgādina vairs, kā jau minēju, vienīgi vairs paša dzelzceļa balsti un paša dzelzceļa stiga, viss ritošais sastāvs neizplēnēja vienkārši gaisā.

Kā izrādās, tad tagad tas, nosacīti, darbojas Gulbenes–Alūksnes līnijā. Tieši tur nonāca abas pēdējās Rīgas lokomotīves un vagoni. Savukārt daži vēsturiskie eksponāti savas mājas atraduši Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.

Man toreiz ar to, tā arī neizdevās izbraukt. Tagad, ejot cauri Mežaparkam, atliek vien tikai iztēloties to mazo lokomotīves svilpīti, kas kādreiz pieskandināja visu mežu.

Vai arī tev ir kāda atmiņa par Mežaparka bānīti? Ja varbūt tev paveicās un izdevās ar to izbraukt, tad droši padalies ar savu stāstu komentāros!

Nedaudz iedvesmas, informācijas, kā arī bildes šim rakstam ņemtas no tejienes, kā arī tejienes.

Oriģinālnosaukums: Secret service
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: Drāma/Spriedzes
Lomās: Gemma Arterton, Alexander Mercury, Rafe Spall, Mark Stanley
Gads: 2026
Par seriālu–
Keita Hendersone strādā slepenajā dienestā un kādā izsekošanas misijā viņa uzzina, ka Lielbritānijas augstākajā politiskajā līmenī ir Krievijas spiegs. Mēģinot tikt tuvāk patiesībai, viņa zaudē cilvēkus no savas komandas. Atkāpties nav iespējams, jo pēc dažām dienām būs premjerministra vēlēšanas un ir risks, ka valsts vadība nonāks Krievijas spiega rokās.
Vienu brīdi uznāca vēlme pēc kāda spiegu seriāla un uzdūros Slepenajam dienestam. Izlasīju aprakstu- likās, ka būs gana labs. Pie reizes uzzināju, ka te filmējies arī Juris Žagars. Kas deva papildu plusiņu skatīšanai.
Jau ar pirmo sēriju bija skaidrs, ka te nekas īpašs nebūs. Pārāk vienkārši un diezgan plakaniski viss uzbūvēts. Vienīgais, kas te bija- vajag uzminēt, kurš ir kurmis. Man neizdevās. Bet tas nepadara seriālu par kaut ko labu un skatīšanās vērtu. Lai gan- skatīties var, bet neko daudz gaidīt nevajag. Tīri, lai pavadītu garu laiku ar kādu fona troksni.
Tas Jura Žagara plusiņš te nenostrādāja- aktieris tēloja krievu oligarhu un darba viņam bija maz (smaidīt, pabučoties un pateikt pāris vārdus pa visu seriālu). Vispār jau jāsaka, ka neviens no aktieriem nepārliecināja- ne varēja ticēt, ka viens ir spiegs, ne otrs kāds ministrs vai preses sekretārs. Jā, mēģināja, bet…
Viss sižets bija ap Lielbritānijas ministriem- kurš tur varētu būt sliktais, kurš te ir kretīns un kādi kuram ir skeleti skapī. Tas palīdzēja uzturēt tikai to intrigu (kurš sliktais), pārējais bija ne pārāk pārliecinoši noslīpēts stāsts, kurā sanāca diezgan daudz ķepļepi un ne pārāk liela interese tos kaut kā nebūt notušēt.

Bet viens gan te bija ļoooti pozitīvs- seriāls palīdzēja atcerēties vienu citu spiegu seriālu, kuru biju atlicis uz vēlāku- ”Slow Horses”. Atcerējos, ieslēdzu un paguvu jau noskatīties pāris sezonas (I.Z.C.I.L.S.!). Neveikšu te salīdzināšanu (tas nav iespējams), tik pateikšu, ka esmu ļoti pateicīgs ”Slepenajam dienestam” par manu nonākšanu līdz ”Slow Horses”. Tas ir labākais (vienīgais?), ko šis seriāls man deva.

Izlasīju:

Jay Kristoff – Lifel1k3 #1-3

Jackie Collins – Lovers & Players

Noklausījos:

Shemer Kuznits – New Era Online #4-6

Terry Mancour – The Spellmonger #13-15

Lasu:

Douglas Preston, Lincoln Child – Pendergast #4-5

Klausos:

Robert J.Power – Spark City Cycle #1-2

Lasīšu:

Arno Jundze – Bergs & Relikviju Mednieki

Steve Martini – The List

Roberto Saviano – La paranza dei bambini #1-2

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #1-3

Robert J.Power – Spark City Cycle #3-4

Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt... 

Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.

Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.

Par spīti Maskavas ideoloģiskajam uzspiedienam kaut ko mūsos neizdevās izskaust.

Ziniet, padomju laikos, kad bija normāli ar visādām ceļazīmēm brīvajā laikā brīvi pa padomiju braukāt - ziniet, mēs nevis braukājām pa to zemi, kuru mums uzspieda par Dzimteni saukāt, bet gan bija iekšēja noskaņa, ka mēs braucam uz eksotiskām vietām, kurām ar mūsu patieso dzimteni pie Baltijas jūras nu nekāda sakara nav. Labi, tikai tik daudz, ka visa tā eksotika atradās ar mums "vienā maisā", kuru sauca par PSRS, Mums Dzimtene bija te - pie Baltijas jūras. Mīļa, sirsnīga, ar Kuldīgu, Siguldu, Rīgu... To mēs mīlējām un mīlam. Un Maskava jau tolaik likās kā liela sādža, kurā bez Tretjakova galerijas nekā vairāk ko redzēt nav. Ļeņingrada (tagad Pēterburga) likās saprotamāka, krāšņāka. Tajā bija un ir joprojām daudz kas ko redzēt. 

Sakiet, kā var mīlēt Kamčatku, Čukotku, Sahalīnu? Kā var mīlēt Urālus? Tās zemes ir svešas, tur dzīvo citas tautas ar citu valodu un kultūru. Tajās vietās dzīvo tautas, kurām tur ir dzimtene, kuru tās mīl. Nevar vienā katlā mest nemetamo.

Teikt - "Jūs piemērojāties, tas nebija labi" - tas ir vienos vārtos un nekā. Reizēm ārēja piemērošanās ir ceļš uz izdzīvošanu un ieguldījums kaut kā svarīgākā nākamībai.

Podkāsta “Kino Kults” 135. raidījums ir klāt!

Starp citu, izrādās, mums bija īpaši daudz labvēlības pilnu vārdu, ko veltīt “Apple TV” straumēšanas servisam!

Šajā podkāstā:

• Māžošanās ar “Infinity Vision” un citi jaunumi (00:01:28);
• Plugs, plugs, plugs (00:36:56);
• “The Drama”, “Lee Cronin’s The Mummy”, Žana Kloda van Dammes filmogrāfija un citas lietas, ko esam noskatījušies (00:49:40)

Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns
Montāža: Toms Cielēns

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā Mārupes novads piedāvā plašu programmu, apvienojot sportiskas aktivitātes ar kultūras notikumiem. Centrālais dienas notikums būs jaunās skrituļošanas trases nodošana ekspluatācijā Tīrainē un aktīvās tūrisma sezonas atklāšana.

Svarīgākie akcenti
* Velobrauciena garums: aptuveni 14 kilometri pa Mārupi un apkārtni.
* Drošība: dalībniekiem līdz 16 gadu vecumam aizsargķivere ir obligāta.
* Dresscode: balts un karmīnsarkans apģērbs, patriotisks velosipēdu noformējums.
* Reģistrācija: pieteikšanās velobraucienam atvērta līdz 28. aprīlim.
* Pieejamība: visi plānotie svētku pasākumi un jaunas trases atklāšana iedzīvotājiem un viesiem ir bez maksas.

Velobrauciens un sporta infrastruktūras atklāšana Tīrainē

Svētku rīts plkst. 11.00 aizsāksies aktīvās atpūtas parkā “JIP Mārupīte”, kur tiks dots starts tradicionālajam velobraucienam. Šī gada maršruts ietver jauna veloceļa posma atklāšanu gar Dzelzceļa ielu un došanos uz Lapiņu dambi 21. Tur plkst. 11.00 svinīgi atklās jauno skrituļošanas trases atklāšanu, piedaloties olimpietim Mikam Zvejniekam.

Pasākumā Tīrainē plānoti skrituļslidošanas un pump track paraugdemonstrējumi. Muzikālo atmosfēru nodrošinās vietējais talants, šova “X faktors” uzvarētājs Jurģis Namejs Zvejnieks. Pēc svinīgās daļas velobrauciena dalībnieki turpinās ceļu, noslēgumā atgriežoties starta punktā, lai baudītu kopīgu svētku zupu.

Muzikālie uzvedumi Babītē un svētku koncerts Mārupē

Vakara programmā plkst. 18.00 laukumā pie Babītes Kultūrizglītības centra notiks muzikāls uzvedums “Teic, kur zeme skaistākā”. Tajā piedalīsies aktieris Artis Robežnieks, dziedātāji Dainis Skutelis, Paula Saija un deju kolektīvs “Dārta”. No plkst. 20.00 turpat sekos tautas balle, gatavojoties Mārupē plānotajiem svētku koncertiem, kas pulcēs dažādu paaudžu interesentus.

Kulminācija gaidāma Mārupes Kultūras nama pagalmā plkst. 20.00, kur izskanēs Guntara Rača un maestro Raimonda Paula kopdarbi koncertprogrammā “Nekur nav tik labi kā mājās”. Uz skatuves kāps Igo, Brigita Reisone, bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīite” un MC orķestris. Pasākumu norise plānota brīvā dabā, tādēļ apmeklētāji aicināti izvēlēties laikapstākļiem atbilstošu apģērbu.

Avots: Mārupes novada pašvaldība