Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 988 avoti)
vara bungas: Skaitļi var atšķirties, bet rupji rēķinot tos var izmantot, lai iztēlotos kādām jābūt mūsu c-UAS spējām.
RU mehanizētā divīzijā (5K-10K) bez visa klasiskā bruņojuma var būt:
Un tad vēl atbalsts no korpusa/armijas līmeņa, kuriem ir savi UAS pulki/brigādes un tad vēl uzbrukumā piedalās piemēram 3 divīzijas, kas nebūtu pārsteigums.
*crew = dronu vadības apkalpe, kuras rīcībā ir vairāk par 1 dronu.
For FPV crew: 3-4 pax
Fixed-wing ISR crew: 4 pax
Zala-Lancet crew: 7 pax
Mērogu nojaušat? Problēmas mērogu un nepieciešamā risinājuma atvēzienu? Tikai pretdronu spējai ZS ir jābūt pārsimts komandu ar adekvātu pārtvērēju skaitu. Kad dzirdu par iepirktajiem pārdesmit/pārsimts pārtvērējiem ar vai bez kaujas galviņām ne asaras ne smiekli prātā nenāk. Prātā nāk vētra ūdens glāzē.
No 2026. gada 13. jūnija līdz 26. augustam Siguldā bez maksas būs skatāma tautas lietišķās mākslas studijas „Urga” un keramikas studijas „Māl-pils” izstāde „MALA”. Tā būs saistoša apmeklētājiem, kurus interesē keramika, lietišķā māksla un tas, kā vietējo studiju dalībnieki vienu tēmu pārvērš atšķirīgos vizuālos un personiskos stāstos.
Izstādes centrā ir vārds „mala” un tā dažādās nozīmes. Mala var šķirt un iezīmēt robežu, taču tā var būt arī vieta, kur sastopas divas pasaules. Darbos šī tēma atklāta gan priekšmetu dekoratīvajās malās, gan dabas motīvos, personiskos stāstos un filozofiskās pārdomās.
Vairāk nekā divus mēnešus ilgais norises periods ļauj izstādi ieplānot gan vasaras sākumā, gan jūlijā vai augustā. Tā nav piesaistīta tikai vienam atklāšanas datumam, tādēļ apmeklētājiem ir plašāka iespēja izvēlēties piemērotu dienu Siguldas apmeklējuma laikā.
Studiju dalībnieki tēmu risina vairākos līmeņos. Vienā darbā mala var būt uzreiz pamanāma priekšmeta detaļa vai dekoratīva apmale, citā — robeža starp pieredzēm, cilvēku un dabu vai atšķirīgiem skatījumiem. Tādējādi nosaukums kalpo ne tikai kā kopīga tēma, bet arī kā atslēga darbu aplūkošanai.
Izstādes iecere mudina malu uztvert arī kā dialoga, satikšanās un jauna sākuma vietu. Ekspozīciju tāpēc vieno nevis viena noteikta tehnika vai vienāds skatījums, bet autoru dažādās interpretācijas. Apmeklētājs var pievērst uzmanību gan darbu ārējām formām un dekoratīvajām detaļām, gan tam, kā tajos risināta robežas ideja personiskākā vai filozofiskākā nozīmē.
Interesi par vietējo meistaru veikumu tajā pašā datumā turpina arī tautas lietišķās mākslas kopizstāde Bauskā, tomēr „MALA” izceļas ar konkrētu vienojošo jēdzienu un divu Siguldas studiju dalībnieku skatījumu.
Siguldas tūrisma pasākumu informācija apstiprina izstādes datumus, iesaistītās studijas un bezmaksas ieeju. Avotā nav norādīta precīza adrese, dienas darba laiks, iepriekšējas pieteikšanās kārtība, transporta iespējas vai piekļūstamības nosacījumi. Tādēļ pirms izvēlētās apmeklējuma dienas šīs praktiskās detaļas jāpārbauda aktuālajā pasākuma informācijā.
Avots: Sigulda Tourism Events
Piektdienas pusdienlaikā ar ukraiņu kolēģēm Ukrainas mājā, autentiskā 1980-o stilā veidotā ēkā, agrākajā Ļeņiņa muzejā, apskatām ukraiņu komponistam Ļjatošinskim veltītu izstādi “Ukrainas mūzikas balss 20. gadsimtā”. Te uzzinām, ka Ljatošinskis, lai gan padomju laika komponists, ir spējis izvairīties no padomju štampiem un mūzikā saglabājis unikālu modernisma rokrakstu. Padalāmies, cik daudz par padomju totalitārisma cenzūru un sabiedrības kontroli kolēģes mācījušās skolā. Ir skaidrs, ka īsta un apzināta sava bagātā kultūras mantojuma apzināšana un strikta nodalīšana no padomju un Krievijas naratīviem Ukrainā aizsākās tikai pēc Maidana vai Pašcieņas revolūcijas 2014. gadā, ukraiņu identitātei, pašapziņai un piederībai īpaši konsolidējoties pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā.
Nākamajā dienā tajā paša Ukrainas namā ir komponistam Ljatošnskim veltīts koncerts. Interesanti vērot kultūras diplomātiju darbībā – apzinoties pašlaik saspringtās attiecības ar Poliju atsevišķu vēstures notikumu interpretācijas dēļ, goda vieta koncertā ierādīta ne tikai poļu komponistam, bet arī tiek uzsvērta poļu mūzikas ietekme Ljatošinska daiļradē. Un mūzika patiesi ir skaista – 1961. gadā rakstītajā darbā ir gan modernisma, gan folkloras, gan drosmīgas eksperimentēšanas elementi. Kopumā esmu pamanījusi, ka gan ukraiņu māksliniekiem, gan mūziķiem, salīdzinot ar mūsējiem, padomju stagnācijas gados, šķiet, tika dota nedaudz plašāka izteiksmes telpa. Varbūt tāpēc, ka tajā laikā par viņu lojalitāti padomju varai jau bija mazāk šaubu kā baltiešu gadījumā – nogalināts un izpostīts holodomoros un deportācijās bija jau tik daudz. Turklāt padomju krievu kultūra ļoti mērķtiecīgi piesavinājās daudzus ukraiņu mākslinieku darbus, tāpēc atpiņķerēšanās, vēlāk sākusies, ir grūtāka, tagad ukraiņi strikti cenšas apzināt un nodalīt, kas tieši ir bagātās ukraiņu kultūras mantojums.
Tā, atainojot Ljatušinska modernismu, izstāžu zālē tiek demonstrēta Dzigas Vertova filma “Cilvēks ar kinokameru”. Kad esam kādu laiku to vērojušas, kolēģēm pabrīnos, ka izstādē rāda padomju režisora, lai gan pēcāk represēta, kino. Kolēģes veikli uzmeklē atsauci, ka Bialastokā (šodienas Polijā, savulaik Kreivijas impērijā) dzimušo, bet Maskavā strādājušo ebreju izcelsmes režisoru Vertovu vismaz ukraiņu vikipēdija uzskata par ukraiņu režisoru, tāpēc filmas demonstrēšana izstādes ietvaros ir pilnībā saprotama. Turklāt, izrādās, ka leģendārā “Cilvēks ar kinokameru” tapusi tieši Ukrainā.
Atpiņķerēšanās process nekad nav viegls, tomēr ir labi, ka nu, piektajā Krievijas agresijas gadā, ukraiņiem ir skaidrība par to, ka tieši kultūras mantojums ir viņu īpašais resurss, kas visiem spēkiem no Krievijas un padomju štampiem ir jāatpiņķerē, ļaujot drosmīgajai ukraiņu tautai izturēt šo šausmīgo karu.
foto: RSU
Eiropas Universitāšu spēlēs (European Universities Games, EUG 2026), kas no 18. jūlija līdz 1. augustam norisinājās Salerno provincē Itālijā, Latvijas studenti izcīnīja četras medaļas — vienu zelta un trīs bronzas godalgas. Latviju spēlēs pārstāvēja 14 studenti no Latvijas Universitātes (LU) un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) divās disciplīnās — pludmales volejbolā un 3×3 basketbolā. Eiropas Universitāšu spēles ik pēc diviem gadiem rīko Eiropas Universitāšu sporta asociācija (EUSA), un tās ir lielākais studentu sporta notikums Eiropā. Salerno spēles bija to astotā izdošanās un pirmā reize, kad tās notika Itālijā; sacensībās piedalījās aptuveni 4000 studentu sportistu, kuri pārstāvēja vairāk nekā 170 augstskolu no 32 Eiropas valstīm, un programmā bija iekļautas 13 sporta disciplīnas.
Augstāko vietu uz goda pjedestāla izcīnīja RSU pludmales volejbola duets Atvars Ozoliņš un Gustavs Auziņš, kas triumfēja vīriešu konkurencē. Ceļā uz zelta medaļām RSU studenti pusfinālā uzvarēja latviešu derbijā pret LU duetu, savukārt sestdien, 1. augustā, guva uzvaru arī finālā.
Bronzas medaļas Latvijai izcīnīja trīs komandas. Sieviešu pludmales volejbola turnīra spēlē par trešo vietu LU duets Anija Ozoliņa un Vanesa Grosberga divos setos pārspēja Tulūzas Universitātes komandu no Francijas — 21:15 un 21:18. Vīriešu konkurencē LU duets Ernests Puškundzis un Olivers Bulgačs cīņā par bronzu tikās ar Klāgenfurtes Universitātes komandu no Austrijas; pēc zaudēta pirmā seta ar 20:22 latvieši pārliecinoši uzvarēja gan otro, gan izšķirošo trešo setu — attiecīgi ar 21:14 un 15:8. Savukārt LU vīriešu 3×3 basketbola komanda, kuras sastāvā spēlēja Dāvis Skreivers, Edvards Lucis, Mārtiņš Evarts Zviedris un Mārtiņš Piternieks, pusfinālā minimāli piekāpās Seviļas Universitātei ar 7:8, bet spēlē par trešo vietu ar 21:9 pārspēja Ostravas Universitāti no Čehijas. Grupu turnīrā LU basketbolisti bija izcīnījuši četras uzvaras piecās spēlēs. Spēlēs startēja arī RSU sieviešu 3×3 basketbola komanda — Paula Cirša, Una Šteinharde, Luīze Šepte un Samanta Gabranova —, kas turnīru noslēdza dalītā devītajā vietā.
Nākamās Eiropas Universitāšu spēles notiks 2028. Gadā Splitā, Horvātijā.
The post Latvijas studentiem Eiropas Universitāšu spēlēs Salerno — zelts un trīs bronzas appeared first on Latvijas Augstskolu sporta savienība.
Patīk man tā viņa balss jau kopš deviņdesmito beigām, sākot ar bet bet – Gold. Lēnu garu pirku un vācu tos ierakstus, līdz vienu brīdi sapratu, ka nu jau ir tik daudz, ka jāiet uz maksimumu. 
Tad nu tagad varu atrādīt.
Sākam ar bet bet.
Kā atsauci lietoju viņu Discogs profilu.
Kārtoju pa rindām Albūmi -> Singli -> Kompilācijas, un pēc hronoloģijas, protams.
Kolekcija nav pilnīga – pietrūkst singls “Million roses”. Tas ir kaut kas interesants, jo ne tikai nav nopērkams nekur, bet arī nav nekur tā dziesma viņu izpildījumā atrodama noklausāma. Kaut kas rets, vienu reizi izdarīts un aizmirsts laikam… Ja nu vienīgi Rača kungam kaut kur MicRec noliktavu dziļumā ir, viens eksemplārs zem skapja kājas, lai nešūpojas. Kad publicēšu šo FB, jāietago viņu, mazums kas, brīnumi notiek…
Bet paga, nav gan vēl viss.
Es vispār ignorēju kaut kādas nejaušās kompilācijas, visādi Mikrofoni un Rokaptaujas un kas vēl nē, jo nu vienmēr tas pats Aizvējā vai Sarkans Mersedess vai kas, vai ne? Bet ne vienmēr.
Mēs jūs redzam – vienīgā vieta, kur ir Tautas Skaitīšana.
100% svaigs – Es Tik Tuvu Tev Esmu.
Dubultā superizlase – Saulainas Dienas Mūsu Bērniem.
Dziesmu krūze – Bruģis Ir Atkal Silts.
Un parādās otrais iksiņš – tur ir vieta priekš Latvijas Hiti 2009 01, kurā ir “Mīlestības Vēstule (Rakstīta Mazliet Par Vēlu)“.
Rača “Diena” es te pieliku kā vēl vienu interesantu eksemplāru – laikam jau samizdats (būtu jābūt tikai kasetes formātā šim), bet arī kaut kāda savādi rūpīga / profesionāla līmeņa. Atradu Valmieras mājā, tā kā sīkāku vēsturi par šo nezinu.
Un bonusam ir Lapinska kunga ierakstīts Mana Mīļā Meitene koncertieraksts. 
Sīkums, bet patīkami.
Jā… Un, protams, Mana Mīļā Meitene vinils ir kolekcijas pērle ar muzikantu autogrāfiem –
Lūk, tā… Sanāk, ka viņiem ir tieši 2 dziesmas, ko es nekad neesmu dzirdējis – tā vēstule & Miljons Rozes / Dāvāja Māriņa. Viss pārējais, vai labāks vai sliktāks, biežāk vai retāk, bet nu jau ir dzirdēts.
Kad gājām pirmoreiz uz Zsv koncertu Ulbrokā, Tinch sieviete iekomentēja pēc pirmā cēliena, ka ir pārsteigta, ka tā grupa ir tādi jautrie, jo viņai bijis iespaids, ka baigi zolīdie un romantiskie un tā. Jā, ja tu nezini Dziesmiņu par Čurāšanu, un Dziesmiņu par Košanu, un Auns, un Caurspīdīgā Kleitiņa, un vēl kaudzi citu, nu tad tā i.
Bet labi, uz galda vēl ir vieta… Liekam klāt Muktupāvela dziedāto.
Tā… Zodiaks ir seno laiku klasika, un es priecājos par Mirušo Gadsimtu – it kā mana jaunība, tikai nebiju gan ļoti pilsoniski atbildīgā vecumā, bet nu tagad klausoties spēju pavilkties uz tām klasikām – Taisnība, Tautas Laiks, Tēvu Zeme. Pats Mirušais Gadsimts vokāli varbūt mazāk.
Tad ir Lāčplēsis. Kāds jauks velns, bet par to es esmu jau rakstījis, salīdzinot 1988 ar 2018, te neko vairāk nelieku klāt.
Kas vēl mums ir…?
Lūsēns. Daudz Lūsēna, un tā arī ir kolosāla sadarbība, es teiktu, ka Pacel Acis ir labākais, jo Violets prasa specifisku garastāvokli. Latvisko depresiju, teiksim to tā. Starp citu, ja izdodas atrast ierakstā Lūsēna un Muktupāvela duo koncertu Liepājas Dzintarā kaut kad kovid gados, iesaku, tas ir kolosāls salikums.
Un tad ir vēl pāris Ziemassvētku albūmi un ar to krājums beidzas.
Te arī trūkst lietas, tikai neliku lapiņas – Krāsu Balāde, Kad Mīlestība Dzimst un gan jau ka vēl kaut kas, ko neesmu pat pamanījis, ka ir tādi bijuši.
Lūk, tā.
Vēl jau varētu to visu paplašināt, teiksim, no Muktupāvela atvasināt Lūsēna kolekciju, no bet bet tālāk Raču, un uztaisīt tādu milzīgu Venna diagrammu ar to, kā visa tā LV mūzika saiet kopā… Bet tam es esmu par slinku, labāk ir uzlikt kaut ko paskanēt, un varbūt “Pagriez skaļāk un dziedi līdzi.”
Kas tālāk?
Digitalizēt. Kasešu deku biju nopircis, bet nepatika kvalitāte, nodevu atpakaļ uz apkopi, un tad uz augusta beigām arī līnija-uz-USB adapteris būs, un tad var ciparot visu pēc kārtas. Realitāte ir tāda, ka kasetes nav mūžīgas, tas viens (vinils, CD un es pats arī nē, bet tas jau sekundāri), otrs – ka tomēr datorā vieglāk paņemt to failu un palaist uz kaut kādu sistēmu paskanēt.
Lai gan, protams, man ir arī (vai drīzāk – būs, kad dabūšu atpakaļ) visiem šiem formātiem lasītāji. Un arī lentiniekam, bet lentēs gan laikam šie būs a)retāki ieraksti un b)tīrākais samizdats. 
Esmu runājis.
Un, ja nu tev ir kaut kas tirgojams no tā, kas man nav, vai kas man varētu nebūt – pērku.
Mēs izaugam, kļūstam pieauguši, veidojam paši savas dzīves un sen vairs neesam bērni. Un tomēr uz mūžu paliekam savu vecāku atvases, dēli un meitas savām mammām un tētiem. Tieši tādu Joahimu sastopam šajā grāmatā. Viņš sen vairs nav bērns, viņam ir pāri 50 gadiem, un viņš piedzīvo krīzi karjerā un ģimenē, šķiet, ka sāk zaudēt prātu, un mierinājumu vīrietis meklē pie mātes.
Protams, kā jau pieaudzis vīrietis, viņš taču neatzīs, ka ir atbraucis pēc mātes gādības. Nē, māte ir gados, viņai nepieciešama palīdzība saimniecībā, tāpēc dēls ieradies palīdzēt. Tiesa, spriežot pēc aprakstītā, šo sievieti nu nemaz nevar nosaukt par bezpalīdzīgu. Meierhofa māte ir tik ņipra kundze, ka dēlam brīžiem pagrūti turēt līdzi viņas peldēm aukstajā Baltijas jūrā, jaudai zāles pļaušanā, sparam izdomāt aizvien jaunus saimnieciskos darbus, kāpelēšanai pa palīgēku jumtiem, spējai izturēt sutu pirtī, un visām pārējām aktivitātēm.
Diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri katrs gadiem pieradis pie sava dzīves ritma, paradumiem un priekšstatiem par to, kā lietas darāmas, kādu brīsniņu nu atkal jādzīvo zem viena jumta. Māte joprojām ir māte, dēls joprojām ir dēls, tikai abi sen vairs nav tajās lomās, kādās reiz dzīvojuši kopā. Brīžiem viens otru kaitina, brīžiem gribas kaut ko otra dzīvē pakoriģēt, un kaut kur pa vidu tam visam ir ļoti daudz mīlestības. Man patīk, ka Meierhofs šīs attiecības necenšas padarīt nevainojamas. Tās tādas nav, un tām arī nav jābūt. Arī ainas, ko viņš atminas un apraksta no bērnības, nebūt nav kā no Hallmark filmas, bet tāda taču ir īstā dzīve. Tā ir vairāk nekā tikai parādām Instagram kopienai. Vai ne?
Vai man bija mīļākā nodaļa? Jā. "Māte pļauj".
Aizbraucu pie savas mammas, bija jau ap septiņiem. Pārmijām dažas frāzes, es sanesu mantas no mašīnas mājā, un tad mamma paziņoja, ka pļāpāšanai īsti nav vaļas, kamēr vēl gaišs, kaut kas jāpaspēj nopļaut. Jau sen gribēju viņai ierunāt šo grāmatu, lai izlasa. Taču tajā brīdī nekļūdīgi sapratu, ka man jānolasa mammai priekšā nodaļa "Māte pļauj". Tikai ar lasīšanu bija jāpagaida.
Kamēr mamma pļāva, devos novērtēt viņas kaujas arsenālu. Divi ar akumulatoru darbināmi trimmeri. Kāpēc divi? Viss ir pārdomāts: kamēr vienam lādējas baterija, var pļaut ar otru, jo motors vienai ierīcei divas baterijas pēc kārtas netur. Tātad divi trimmeri, divas baterijas - darbs taču nevar stāvēt. Vēl tur ir ar benzīnu darbināms trimmeris, motobloks, stumjamā benzīna pļaujmašīna un dažādas lielākas un mazākas uzpariktes ar un bez motoriem zaru un krūmu savaldīšanai. Nesen šai tehnikas saimei pievienojies arī traktors, uz kura var sēdēt un braši braukāt turpu šurpu, taupot kājas citiem darbiem.
Es stāvēju šķūnī un smējos. Meierhofa "Māte pļauj" bija skaidri redzama arī pie manas mammas. Arī mana mamma vienīgā vislabāk zina, kur viņas īpašumā kāds akmens no zemes izlīdis, kur celmiņš vai cits traucēklis var sabojāt pļāvēju asmeņus, kā labāk apiet to vai citu koku un ko pļaut nost nedrīkst nekādā gadījumā.
Vēlāk, kad tumsas tuvošanās apturēja pļaušanas rituālu, tiku pie lasīšanas, smējāmies abas. Kaut kas Meierhofa aprakstītajā ņiprajā, rosīgajā sievietē, kurai vienmēr ir vēl kāds darbs darāms, šķita silti un patīkami pazīstams.
Vai bija vēl kāda nodaļa, kurā smējos skaļi? Jā, un ne viena vien. Īpaši prātā palikusi epizode par izrādi ar Meierhofa piedalīšanos, suņiem, kļūmi skatuves dekorāciju mehānismā un koristu, kurš tajās iesprūst. Meierhofam piemīt brīnišķīga spēja dzīves absurdumu nevis uzkonstruēt, bet pamanīt. Un, šķiet, tieši tāpēc viņa humors ir tik dzirkstošs. Viss ir pietiekami absurds, lai būtu ļoti smieklīgi, un vienlaikus pietiekami īsts, lai nodomātu: jā, protams, ka tieši tā arī varēja gadīties. Taču līdz galam nav skaidrs, kas no tā visa ir noticis patiešām, un kas piedomāts grāmatas vajadzībām. Bet patiesībā tas arī nav svarīgi.
Meierhofs prot pamanīt mazās cilvēka īpatnības, paradumus un aizrautības, kas no malas var šķist dīvainas, bet tuviniekiem ir bezgala amizantas un mīļas. To, kā cilvēks kaut ko dara, ko vienmēr saka, par ko sajūsminās, kam nespēj paiet garām un kas viņam noteikti vēl jāpaspēj izdarīt, kamēr nav satumsis. Autors labdabīgi pavīpsnā par šīm īpatnībām, bet nekad nesmejas par pašu cilvēku. Un arī par sevi viņš iesmej gana daudz un nesaudzīgi.
Laikam tieši tas mani Meierhofa rakstītajā aizkustina visvairāk. Lasot par viņa mammu, man nemitīgi radās asociācijas ar savējo. Ne tāpēc, ka abas būtu vienādas, bet tāpēc, ka arī mana mamma ir no tiem cilvēkiem, kuri rosās, dara, izdomā un atkal dara. Jā, ar savām dīvainībām, kā mēs visi, bet vitāla, enerģiska un spara pilna.
Pat mazliet apskaužu Meierhofu par to, cik dzīvu savas mammas tēlu viņam izdevies saglabāt grāmatā. Es arī gribētu prast tā uzrakstīt par savējo - ar humoru un lielu mīlestību. Tā, lai mani bērni pēc daudziem gadiem varētu lasīt par savu omi un priecāties, cik vitāla viņa bijusi. Pasmaidīt par pļaušanas arsenālu šķūnī, par traktoru un nepieciešamību septiņos vakarā vēl kaut ko pagūt nopļaut, bet caur visiem šiem stāstiem sajust pašu cilvēku. Es ceru, ka vismaz mazliet man tas ir izdevies ar šo atsauksmi.
Meierhofs prot par ģimeni, novecošanu, zaudējumiem un dzīves dīvainībām rakstīt tā, ka smagums nekur nepazūd, bet nekļūst nomācošs. Viņš prot pasmieties par cilvēku dīvainībām, nezaudējot maigumu pret pašiem cilvēkiem. Tāpēc viņa grāmatas ļoti iesaku tiem, kuri grib uz dzīvi un arī novecošanu paraudzīties caur gaiša humora prizmu.
Sanāca tiešām svētku astītes pasākumā piedalīties. Jo - visi ar Rīgas svētkiem saistītie pasākumi sākās jau piektdien, 14.augustā. Un man sanāca kā sanāca, kaut arī Toms teorētiski varēja kaut vakar pabūt (laikam īsti neieskatījās pasākumu programmā), jo atgriezās Rīgā jau piektdienas vakarā; man tā braukšana uz lielpilsētu bija vakar ar pusdienlaika vilcienu. Un nu nesanāca sadomāt tās pilsētvides aktivitātes. Tas pasākums, kurš varētu būt interesants, sākās 23.30 vakarā un ija paredzēts līdz 2.00 nakti. nu, neparakstījāmies. Ne es, ne māsa, ne Toms.
Toties šodien aizbraucām uz Sarkandaugavu. Uz pasākumu "Kāpēc Daugava sarkana?" Rīgas Sarkandaugavas pamatskolas pagalmā.
Aktivitātes jau jaukas, jaunatnei vairāk domātas. Tomēr Toms un māsa sev atrada aktivitāti, kas ieinteresēja. Ar speciālāk krāsām varēja uzbakstīt uz audekla zīmējumu, kurš tur ilgāk paglabāsies. Māsai pietika ar bildi uz audekla maisiņa, Tomam savajadzējās baltu t-krekliņu no abam pusēm apķibināt.
Bērnu ielu teātra Artišoks uzstāšanās kuplināja pasākumu.
Un, ja kas - bija neierasti saņemt atļauju apzīmēt skolu.
Pēc pasākuma apmeklēšanas uzkāpām vēl Dauderu tornī.
Manas bildes, drusku apjukušā kārtībā
Dažas bildes no Toma aparāta. Arī visādā ne kārtībā
Izlasīju:
Mark of Calth (The Horus Heresy #25)
Noklausījos:
Charles Dean – The Heroic Villain #1-3
Version 1.0.0
J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12
Lasu:
Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)
Klausos:
Scott Bartlett – Spacers #1-6
Lasīšu:
War Without End (The Horus Heresy #33)
Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3
Klausīšos:
J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
