Grāmatas, par kurām ir grūti uzrakstīt, parasti ir tās, kas visvairāk paliek galvā. Ne tāpēc, ka būtu nesaprotamas – lai gan arī tas šeit ir mazliet spēkā –, bet tāpēc, ka tās ietekmē prātu kaut kādā citā līmenī. Ne gluži sižetā, ne gluži pasaules uzbūvē, bet tajā dīvainajā sajūtā, ka tu kaut ko ļoti izbaudi, pat ja nespēj to līdz galam izskaidrot. Un tieši tā man bija ar Terija Pračeta (Terry Pratchett) "Sardze! Sardze!" (Guards! Guards!).
Grāmatu izlasīju jau gada sākumā un zināju, ka gribu to piefiksēt blogā, jo biju izrakstījusi vairākus citātus. Diska pasaule (Discworld) gan man palika pavisam nesaprasta. Pieļauju gan, ka tas ir pilnīgi loģiski - caur vienu tulkojumu nav iespējams saprast veselu fantāzijas pasauli, ko autors radījis un aprakstījis 41 grāmatā, kas sadalītas vairākos ciklos, un nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam.
Sagaidot, kad "Sardze! Sardze!" ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kā viens no labākajiem gada tulkojumiem, sapratu, ka nav svarīgi saprast visu. Svarīgi ir ļauties procesam, valodai un sajūtām, ko literārais darbs rada tevī. “Sardze! Sardze!” ir Terija Pračeta pirmais romāns ciklā par Pilsētas Sardzi, taču grāmatas par Diska pasauli varot lasīt jebkādā secībā.
Ja mēģina stāstu ļoti vienkāršot, tas ir par pūķi, kuru no mistiskas vietas izsauc slepena brālība, lai ar tā palīdzību ietekmētu varu Ankhā-Morporkā. Protams, kā jau pieklājas, plāns noiet greizi. Vēl valstī ir Sardze. Lai cik cēli skanētu, patiesībā tas ir visai nožēlojams, slikti apmaksāts un visiem mazliet vienaldzīgs institūts, kas ir visai attāls no patiesas sargāšanas. Taču pēkšņi tieši Sardze kļūst par vienīgo cerību, kad pūķis neuzvedas gluži kā iecerēts.
Un te nu ir viens no citātiem, kas man lika pasmieties - pūķu audzētājas, lēdijas Ramtespeltes stāstītais par tiem:
"Pūķi vispār nebūtu spējuši izdzīvot kā suga, taču to dzimtie purvāji atradās tālā nomalē un tajos nebija plēsoņu. Nevar gan arī sacīt, ka no pūķiem sanāk jēdzīgs ēdiens - kad noņem nost to sīksto ādu un milzīgos lidmuskuļus, pāri palikušais kumoss droši vien garšoja pēc štruntīgi vadītas ķīmiskās rūpnīcas. Kāds tur brīnums, ka pūķi nemitīgi slimoja. Degvielas sagādē viņiem bija jāpaļaujas uz pastāvīgām vēdera kaitēm. Lielāko daļu smadzeņu kapacitātes aizņem kontrole pār sarežģīto gremošanas sistēmu, kas liesmrades degvielu spēj saražot no visneticamākajiem ingredientiem. Lai nostrādātu sarežģītāki procesi, pūķi pat spēj burtiski vienas dienas laikā pārkārtot savu iekšējo cauruļu izkārtojumu. Tie visu laiku dzīvo uz tāda kā ķīmiskā naža asmens. Vienas greizi aizgājušas žagas - un tie kļūst par ģeogrāfiju." /134.lpp./
Ārkārtīgi pievilcīgs tēls ir jaunais Sardzes darbinieks Burkāns. Viņš uzaudzis starp rūķiem, bet, jau viņa raženais augums nodod to, ka rūķiem puisietis nav pat attāla rada. Viņš ir fiziski iespaidīgs un vienlaikus gandrīz izsmējīgi naivs. Burkāna skatījums uz pasauli ir tik tiešs un godīgs, ka tas ne tikai rada komiskas situācijas, bet arī īpaši spilgti izceļ apkārt valdošo absurdu. Un tomēr, šī grāmata nav tikai “par pūķiem un sargiem”.
Pračetam ir lielisks humors un viņš prasmīgi izmanto ironiju, caur ko viņš parāda cilvēka dabas ēnas puses. Autors runā par varu, par sabiedrību. Viņš prāto par to, ka mēs visi esam vienādi, tikai dažiem ir vairāk naudas, labākas drēbes un vairāk varas. Tas arī viss. Tieši šī sajūta man nogulsnējās visvairāk - aiz absurda slēpjas ļoti skaidrs, reizēm pat neērti tiešs skatījums uz realitāti.
Humors ir dzirkstošs, vietām paskarbs, vietām tik absurds, ka jāapstājas un jāpārlasa vēlreiz. Bet tas nekad nav tukšs. Pat tad, kad šķiet, ka autors vienkārši “muļķojas”, patiesībā tur kaut kur apakšā vienmēr ir vēl viens slānis. Un te es nonāku pie tā, kas man šķiet īpaši svarīgi šajā izdevumā. Tulkojums.
Māra Poļakova ir izdarījusi kaut ko patiešām fenomenālu. Jo šāda tipa humoru pārcelt citā valodā nav vienkārši grūti. Tas, manuprāt, robežojas ar neiespējamo. Vārdu spēles, intonācijas, divdomības, ritms. Tas viss latviski ne vienmēr ir literāri pavisam korekti, bet noteikti ir ļoti dzīvi. Un tas, manuprāt, ir ne vienas vien balvas cienīgs sasniegums. Man šķiet, ka kaut ko par Māras Poļakovas meistarīgumu liecina arī tas, ka šogad balvai nominēti divi viņas tulkojumi reizē (arī Maiks Johansens "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici", izdevniecība "Aminori").
Vai kādu izbrīna, ka man tuvs šķita arī visai neparastā bibliotekāra tēls un aizķērušies citāti tieši par dīvainajām starppasauļu bibliotēkām?
"Bibliotekāram šķita visnotaļ loģiski: ja jau ir ejas ar plauktiem ārpusē, tad arī telpā starp pašām grāmatām jābūt ejām, kuras kvantu ņirboņā izveidojis visu šo vārdu kopīgais smagums. Vienai daļai plauktu no otras puses pavisam noteikti nāca dīvainas skaņas, un Bibliotekārs zināja - ja viņš uzmanīgi pavilktu ārā vienu otru grāmatu, tad varētu redzēt citu bibliotēku zem citām debesīm.
Grāmatas izliec telpu un laiku. Viens no iemesliem, kādēļ iepriekš minēto juceklīgo, aizkrāmēto vecgrāmatnīcu saimnieki vienmēr izskatās kā ne no šīs pasaules, ir tas, ka daudzi tik tiešām nav: šajā pasaulē viņi iemaldījušies pēc tam, kad nogriezušies gar nepareizo stūri savās grāmatnīcās, kas atrodas atjās pasaulēs, kur slavējama uzņēmējdarbības prakse ir visu laiku staigāt rūtainās čībās un veikalu vērt vaļā tikai tad, kad pašam gribas." /172. - 173.lpp./
Par politiku un valsts pārvaldi šajā grāmatā arī ir. Cilvēki sevi uzskata par ļoti saprātīgiem, bet patiesībā ir baigie muļķi, jo lielākais vairums ir alkatīgi, pārsteidzīgi un neapdomīgi. Taču pār pasauli valda tie pāris, kuri spēj tādi nebūt. Patiesības par pasaules kārtību un cilvēku dabu te ir tik daudz, ka to grūti paslēpt aiz pūķiem, rūķiem un burvestībām.
"Nebūvē kazemātu, kurā pats ar lielāko prieku nepārlaistu nakti, - Patricietis, izlikdams ēdamo uz drānas, atbildēja. - Ja būtu vairāk cilvēku, kas to patur prātā, pasaulē būtu laimīgāka dzīve.
- Mēs visi domājām, ka jūs esat izbūvējis slepenas ejas un tamlīdzīgi, - Švunks ieminējās.
- Kāpēc gan, - Patricietis attrauca. - Tad visu laiku vajadzētu bēgt. Ļoti neracionāli. Turpretī šeit esmu visa notiekošā centrā. Ceru, Švunk, ka jūs to saprotat. Nedrīkst uzticēties varasvīram, kas paļaujas uz tuneļiem, bunkuriem un bēgšanas maršrutiem. Var gadīties, ka viņš nemīl savu darbu." /259.lpp./
Man ļoti patika visu galveno tēlu attīstība. Švunks, Burkāns, lēdija Ramtespelte sākumā šķiet gandrīz karikatūriski, bet pamazām viņu personības iegūst dziļumu. Protams, pamani arī pavedienus uz nākamajām grāmatām, kur autors sev atstājis vaļā vārtus tālākam darbam. Tā, šķiet, ir Pračeta spēcīgā prasme, likt lasītājam smieties un tikai pēc tam pamanīt, ka esi sācis arī domāt. Un tas, manuprāt, ir ļoti labi ievērots balanss.
Ja patīk ironija, absurds, britu humors un literatūra, kas nav gluži tāda, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, šo noteikti vajag lasīt. Un, ja pēc izlasīšanas tev šķiet, ka īsti nesaproti, kā darbojas Diska pasaule, viss kārtībā. Ir vēl vismaz 40 grāmatas, kurās to mēģināt izprast. Latviešu valodā var mēģināt arī caur Tifānijas Smelgas piecu grāmatu ciklu, kas it kā ir bērniem paredzētā sērija, bet esot visnotaļ aizraujoša arī gados vecākiem lasītājiem. Citas, šķiet, latviešu valodā nav izdotas.
Kā vienmēr, ja par grāmatu bijis stāsts Latvijas radio raidījumā "Radio mazā lasītava", noteikti iesaku to noklausīties. Gundara Āboltiņa un Māras Poļakovas saruna
TE
Skats uz Val-de-Travers ieleju. Avots: 
Botāniskais zīmējums, kurā attēlota vērmele, kas ir viena no galvenajām absinta sastāvdaļām. Avots: 
Absinta spirta rūpnīcas attēls (1904. gads). Attēls: 
Glāze, kas piepildīta ar dabīgas krāsas zaļo absintu (pirms ūdens pievienošanas) ar speciālo absinta karotei. Avots: 
notepad.lv
- Vakar, 09:24