nekur.lv

Grāmatu izlasīju jau gada sākumā un zināju, ka gribu to piefiksēt blogā, jo biju izrakstījusi vairākus citātus. Diska pasaule (Discworld) gan man palika pavisam nesaprasta. Pieļauju gan, ka tas ir pilnīgi loģiski - caur vienu tulkojumu nav iespējams saprast veselu fantāzijas pasauli, ko autors radījis un aprakstījis 41 grāmatā, kas sadalītas vairākos ciklos, un nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam.

Ja mēģina stāstu ļoti vienkāršot, tas ir par pūķi, kuru no mistiskas vietas izsauc slepena brālība, lai ar tā palīdzību ietekmētu varu Ankhā-Morporkā. Protams, kā jau pieklājas, plāns noiet greizi. Vēl valstī ir  Sardze. Lai cik cēli skanētu, patiesībā tas ir visai nožēlojams, slikti apmaksāts un visiem mazliet vienaldzīgs institūts, kas ir visai attāls no patiesas sargāšanas. Taču pēkšņi tieši Sardze kļūst par vienīgo cerību, kad pūķis neuzvedas gluži kā iecerēts.

Un te nu ir viens no citātiem, kas man lika pasmieties - pūķu audzētājas, lēdijas Ramtespeltes stāstītais par tiem: 

"Pūķi vispār nebūtu spējuši izdzīvot kā suga, taču to dzimtie purvāji atradās tālā nomalē un tajos nebija plēsoņu. Nevar gan arī sacīt, ka no pūķiem sanāk jēdzīgs ēdiens - kad noņem nost to sīksto ādu un milzīgos lidmuskuļus, pāri palikušais kumoss droši vien garšoja pēc štruntīgi vadītas ķīmiskās rūpnīcas. Kāds tur brīnums, ka pūķi nemitīgi slimoja. Degvielas sagādē viņiem bija jāpaļaujas uz pastāvīgām vēdera kaitēm. Lielāko daļu smadzeņu kapacitātes aizņem kontrole pār sarežģīto gremošanas sistēmu, kas liesmrades degvielu spēj saražot no visneticamākajiem ingredientiem. Lai nostrādātu sarežģītāki procesi, pūķi pat spēj burtiski vienas dienas laikā pārkārtot savu iekšējo cauruļu izkārtojumu. Tie visu laiku dzīvo uz tāda kā ķīmiskā naža asmens. Vienas greizi aizgājušas žagas - un tie kļūst par ģeogrāfiju." /134.lpp./

Ārkārtīgi pievilcīgs tēls ir jaunais Sardzes darbinieks Burkāns. Viņš uzaudzis starp rūķiem, bet, jau viņa raženais augums nodod to, ka rūķiem puisietis nav pat attāla rada. Viņš ir fiziski iespaidīgs un vienlaikus gandrīz izsmējīgi naivs. Burkāna skatījums uz pasauli ir tik tiešs un godīgs, ka tas ne tikai rada komiskas situācijas, bet arī īpaši spilgti izceļ apkārt valdošo absurdu. Un tomēr, šī grāmata nav tikai “par pūķiem un sargiem”.

Pračetam ir lielisks humors un viņš prasmīgi izmanto ironiju, caur ko viņš parāda cilvēka dabas ēnas puses. Autors runā par varu, par sabiedrību. Viņš prāto par to, ka mēs visi esam vienādi, tikai dažiem ir vairāk naudas, labākas drēbes un vairāk varas. Tas arī viss. Tieši šī sajūta man nogulsnējās visvairāk - aiz absurda slēpjas ļoti skaidrs, reizēm pat neērti tiešs skatījums uz realitāti.

Humors ir dzirkstošs, vietām paskarbs, vietām tik absurds, ka jāapstājas un jāpārlasa vēlreiz. Bet tas nekad nav tukšs. Pat tad, kad šķiet, ka autors vienkārši “muļķojas”, patiesībā tur kaut kur apakšā vienmēr ir vēl viens slānis. Un te es nonāku pie tā, kas man šķiet īpaši svarīgi šajā izdevumā. Tulkojums. 

Māra Poļakova ir izdarījusi kaut ko patiešām fenomenālu. Jo šāda tipa humoru pārcelt citā valodā nav vienkārši grūti. Tas, manuprāt, robežojas ar neiespējamo. Vārdu spēles, intonācijas, divdomības, ritms. Tas viss latviski ne vienmēr ir literāri pavisam korekti, bet noteikti ir ļoti dzīvi. Un tas, manuprāt, ir ne vienas vien balvas cienīgs sasniegums. Man šķiet, ka kaut ko par Māras Poļakovas meistarīgumu liecina arī tas, ka šogad balvai nominēti divi viņas tulkojumi reizē (arī Maiks Johansens "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici", izdevniecība "Aminori").

Vai kādu izbrīna, ka man tuvs šķita arī visai neparastā bibliotekāra tēls un aizķērušies citāti tieši par dīvainajām starppasauļu bibliotēkām?

"Bibliotekāram šķita visnotaļ loģiski: ja jau ir ejas ar plauktiem ārpusē, tad arī telpā starp pašām grāmatām jābūt ejām, kuras kvantu ņirboņā izveidojis visu šo vārdu kopīgais smagums. Vienai daļai plauktu no otras puses pavisam noteikti nāca dīvainas skaņas, un Bibliotekārs zināja - ja viņš uzmanīgi pavilktu ārā vienu otru grāmatu, tad varētu redzēt citu bibliotēku zem citām debesīm.  

Grāmatas izliec telpu un laiku. Viens no iemesliem, kādēļ iepriekš minēto juceklīgo, aizkrāmēto vecgrāmatnīcu saimnieki vienmēr izskatās kā ne no šīs pasaules, ir tas, ka daudzi tik tiešām nav: šajā pasaulē viņi iemaldījušies pēc tam, kad nogriezušies gar nepareizo stūri savās grāmatnīcās, kas atrodas atjās pasaulēs, kur slavējama uzņēmējdarbības prakse ir visu laiku staigāt rūtainās čībās un veikalu vērt vaļā tikai tad, kad pašam gribas." /172. - 173.lpp./

Par politiku un valsts pārvaldi šajā grāmatā arī ir. Cilvēki sevi uzskata par ļoti saprātīgiem, bet patiesībā ir baigie muļķi, jo lielākais vairums ir alkatīgi, pārsteidzīgi un neapdomīgi. Taču pār pasauli valda tie pāris, kuri spēj tādi nebūt. Patiesības par pasaules kārtību un cilvēku dabu te ir tik daudz, ka to grūti paslēpt aiz pūķiem, rūķiem un burvestībām. 

"Nebūvē kazemātu, kurā pats ar lielāko prieku nepārlaistu nakti, - Patricietis, izlikdams ēdamo uz drānas, atbildēja. - Ja būtu vairāk cilvēku, kas to patur prātā, pasaulē būtu laimīgāka dzīve.

 - Mēs visi domājām, ka jūs esat izbūvējis slepenas ejas un tamlīdzīgi, - Švunks ieminējās. 

- Kāpēc gan, - Patricietis attrauca. - Tad visu laiku vajadzētu bēgt. Ļoti neracionāli. Turpretī šeit esmu visa notiekošā centrā. Ceru, Švunk, ka jūs to saprotat. Nedrīkst uzticēties varasvīram, kas paļaujas uz tuneļiem, bunkuriem un bēgšanas maršrutiem. Var gadīties, ka viņš nemīl savu darbu." /259.lpp./ 

Man ļoti patika visu galveno tēlu attīstība. Švunks, Burkāns, lēdija Ramtespelte sākumā šķiet gandrīz karikatūriski, bet pamazām viņu personības iegūst dziļumu. Protams, pamani arī pavedienus uz nākamajām grāmatām, kur autors sev atstājis vaļā vārtus tālākam darbam. Tā, šķiet, ir Pračeta spēcīgā prasme, likt lasītājam smieties un tikai pēc tam pamanīt, ka esi sācis arī domāt. Un tas, manuprāt, ir ļoti labi ievērots balanss. 

Ja patīk ironija, absurds, britu humors un literatūra, kas nav gluži tāda, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, šo noteikti vajag lasīt. Un, ja pēc izlasīšanas tev šķiet, ka īsti nesaproti, kā darbojas Diska pasaule, viss kārtībā. Ir vēl vismaz 40 grāmatas, kurās to mēģināt izprast. Latviešu valodā var mēģināt arī caur Tifānijas Smelgas piecu grāmatu ciklu, kas it kā ir bērniem paredzētā sērija, bet esot visnotaļ aizraujoša arī gados vecākiem lasītājiem. Citas, šķiet, latviešu valodā nav izdotas.

Atbraucu vakar. Māsu pavadīt uz Nīderlandi.

Pēc tam, jau ap trijiem dienā, bija sarunas tikties pie Mākslas akadēmijas un apstaigāt tur izstādi. Tad nu pa ceļam atkal drusku pabildēju.

No izstādes apmeklējuma aplauziens sanāca. Jo sestdiena un sestdienās un svētdienās tur ir ciet. Apmeklētājiem nepieejami. Tad nu iemetām līkumu Kronvalda parkā un aizgājām uz Andrejostu.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Burvis Minalans the Spellmonger kopš sērijas debijas ir spēka ziņā tālu gājis uz priekšu un tā sākotnējā versija nu vien ir tāla atblāzma no viņa pašreizējā statusa, bet ar visu to jāpaiet divām lpp apjomā vērā ņemamām grāmatām pēc septītās Enchanter beigām, kad sieva Alja smagi cieš un tikpat kā par ‘’dārzeni’’ kļūst, lai sērijas galvenais varonis ar vairāk vai mazāk paredzamu veiksmes faktoru varētu šī raksta pirmajā #10 Necromancer romānā pieķerties tās izārstēšanai.

Jāatsauc atmiņā pašam, kur lieti noder klausīšanās vai lasīšanās procesā veiktās piezīmes, kad romāni, lai cik gari vai īsi nebūtu, plus citi paša ikdienas darbi neaizņemtu atmiņu, lai varētu atsaukt, ka artefakta lokācija, kas ar ļoti lielu varbūtību varētu Aljai palīdzēt ir paslēpts sērijas naidnieku goblinu iekarotās Alkon Alon rases vienā no lielākajām Anthatijelas pilsētā. Nedaudz gan mulsina momenti, kad dažādas rases to sāk un/vai turpina saukt atšķirīgos nosaukumos, kas tad tekstā tiek miskēts.

Lai cik spēcīgs pēc visiem parametriem Minalans nebūtu, tad bez uzticamiem sabiedrotajiem nekur tālu netiktu. Diemžēl starp sabiedrotajiem spiesti brīvprātīgā kārtā jāpieskaita minētie Alkon Alon rases pārstāvji, kuri jo vēl tālāk sērija rit, jo tuvāka un nenovēršamāka šķiet uzvara pār gobliniem (kaut gan diez vai to sagaidīt pat #13 grāmatas ietvaros), jo izteiktāk uz āru izpaužas daža laba Alkon Alon augstprātība un iedomības pārākuma apziņa pār citām rases, uzskatot tās teju par labi ja otršķirīgiem indivīdiem. Tomēr goblinu līderu Šerula un nesen starp ‘’dzīvajiem’’ atgriezta Alkon Alon nekromancera Kobala draudi, kurš draudu un bīstamības ziņā sāk pārņemt sērijas pirmo superļaundari Šerulu, ir pārāk lieli, to nosacītā palīdzība, kad pašiem izdevīgi, tomēr vēl pārāk pārāk vajadzīga, lai varētu no tās tik viegli atteikties. Tā teikt, lai arī ne ar smaidu, tad tomēr jāpiecieš, kad vajadzība spiež.

Nebūtu jau interesanti ne Minalanam, kaut gan viņš visticamāk neiebilstu uz laiskāku un mierīgāku ikdienas pavadīšanu, un bez goblinimem Minalanam vismaz raizes, ja ne gobliniem līdzvērtīgus draudus sagādā jau agrāk sērijā ne pārāk draudzīgās attiecības ar karaļa Rārda dēlu un šobrīd troņmantinieku Tavardu. Antipātijas vienam pret otru, kas pāraug pilnvērtīgā ienaidā vismaz no Tavarda puses, kad ne Minalana tiešas vainas dēļ, bet tā veikto izvēļu rezultātā, kad vajadzējis izvēlēties, kurp prioritāri steigties palīgā un loģiski izvēlas savu Sevendoras hercogistes galvaspilsētu, mirst Tavarda vēl salīdzinošo nesen dzimušais dēls.

Par laimi Minalanam, eksistē noteikumi, kuri Tavardu ierobežo, un viņš nevar gluži tā uzreiz uzsākt tiešu karu ar vienu no sava tēva un karaļa vasaļiem, pat ja Minalans vispirms ir kā Tavarda vasalis un tikai tad karaļa. Tomēr, ja nevar tieši, tad ar izdomu eksistē citi, sākot ar mēģinājumiem uzbrukt paša Minalana labākajam vasalim Angvinam, vai, piemēram, piespiedu trimda no Sevendoras uz trim gadiem, kas tad ir daļa no #11 Thaumaturge un #12 Arcanist sižeta. No kā visbūtiskāk izceļama Mākslīgā Intelekta atrašana, ieviešana sižetā. Cilvēces kolonistu senču nosaukts par Forseti, atmošānās, un noveicas, ka tā hardware ķermenis atrodas pie Minalana, bet, lai cik pārsteidzoša nebūtu tāda eksistence, tad uz doto brīdi tas tiek novirzīts tālā otrajā plānā.

Bez gobliniem, bez citiem cilvēku aristokrātijas kolēģiem, kuri par spīti goblinu draudiem ir gatavi ķīvēties savā starpā, starp kuriem netrūkst tādu, kuri paši neredzējuši goblinus vaigā uzskata tos par krietni pārspīlētiem draudiem, sākot ar desmito Necromancer noslēgumu, turpinot ļoti minimāli Thaumaturge turpinājumā, kad jau šķiet, ka Minalans par kaut ko tik būtisku piemirsis, bet pātikami vairāk divpadsmitajā sērijas grāmatā, autors Terry Mancour sāk būtiski papildināt cilvēces pagātnes vēsturi uz Kalador planētas, kura izrādās nebūt nav autora radītās fantāzijas pasaules cilvēces dzimšanas šūpulis. Ka tā uz Kaladoras reiz tālā pagātnē ieradusies ar zvaigžņu kuģiem, bet Alkon Alon un citu rasu, no kurām bez visām pārējām vien vandl rase ir planētas iedzimtie, ietekmē ir ne tikai zaudējusi savu tehnoloģisko attīstību, bet par tādu pat aizmirsusi. Vandli, kuri pēc visu grāmatu radītā iespaida, uz savas dzimtās planētas ļāvušies tikt nobīdīti drusku malā, kas varbūt daļēji saistīts, ka tie mīt zem ūdens, bet, kas acīmredzami šo trīs grāmatu laikā sāk mainīties, kuru ietekme tagad jo vairāk izjūtama arīdzan uz sauszemes.

Vēsturiskā attsība, kurā noteikti izšķiroša ietekme ir bijusi maģijas eksistencei uz planētas. Kā jau gandrīz katrā fantāzijas sērijā ar izteiktu maģijas sistēmu, vieglāk ir bijis izmantot to, nekā attīstīt kaut ko izteikti tehnoloģisku, kas uz to nepaļautos. Vien šīs sērijas gadījumā, kad jau tāda eksistējusi, ir bijuši citi faktori, kuri cilvēci noveduši līdz šībrīža stāvoklim. Kas zina varbūt tieši Minalans būs tieši tas, kurš uzvedīs cilvēci atpakaļ uz agrāko zvaigžņu kuģu, mākslīgo intelektu, izskan arī kvantu mehānikas termini, un citu līdzvērtīgu tehnoloģiju ceļa. Lasītājs tiek tuvāk iepazīstināts ar vairākiem terminiem, kā Forsaken (kaut kur Visumā esoši kriomiegā joprojām eksitējoši un neatmodināti inicālie planētas kolonisti, sākotnēji 40 tūkstošu lielā skaitā. Tā arī uz pašas planētas dziļi pazemē eksistē dievu spēku, ja ne vēl jaudīgāki ļaundari, saukti par Formless, bet kā viens, tā otrs aspkets dotajā brīdī ir ar salīdzinoši mazu ietekmi uz sižetu.

Sižetu, kura pamatdraudi labo varoņu dienaskārtībā netrūkst, to ir ntāko, no kuriem priekšplānā #11 un #12 romāna ietvaros izvirzās divi nekromancera Kobala leitnanti un to katra desmitos tūkstošos mērāmās armijas. Atkal var atzīmēt, ka gala iznākums ir salīdzinoši paredzams, ņemot vērā turpinājumu eksistenci, tad reizē autoram nebūtu iegansts turpināt, ja netrūktu sērijas fanu, kurus saistītu Minalana un citu varoņu piedzīvotais ceļš no punkta A uz punktu B un tā uz priekšu galamērķa sasniegšanā.

Mēs zinām, ka Dievs un velns ir iesaistīti cīņā par pasauli, un ka velnam ir vārds sakāms pat nāves brīdī. Nāves priekšā mēs nevaram fatālistiski

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Cesvaines apvienības pārvalde aicina visus interesentus uz aizraujošu pasākumu – florbola vakaru, kas norisināsies 2026. gada 17. aprīlī plkst. 19:30. Šādi sporta pasākumi Cesvainē ir lieliska iespēja vietējiem iedzīvotājiem un viesiem kopīgi pavadīt laiku, veicinot veselīgu dzīvesveidu un sportisko garu.

Spēles notiks Cesvaines vidusskolas sporta zālē. Interesanti, ka komandu sastāvi netiks noteikti iepriekš – tie tiks izlozēti uz vietas, balstoties uz pieteikušos dalībnieku skaitu. Tas nozīmē, ka šis florbola turnīrs būs lieliska vieta jaunām paziņām un saliedētībai, jo dalībnieki nekad nezina, ar ko kopā būs jācīnās par uzvaru.

Atkarībā no dalībnieku skaita, komandas laukumā sacentīsies 3×3 vai 4×4 formātā, spēlējot kopā ar vārtsargiem. Aktīvā atpūta ir labākais veids, kā lietderīgi pavadīt vakaru. Ja vēlaties iegūt papildu informāciju par pieteikšanos vai norisi, lūdzam sazināties ar sporta darba organizatoru Dzintaru Tonni pa tālruni 26563464. Nepalaidiet garām iespēju kārtīgi izkustēties draudzīgā un enerģiskā atmosfērā!

Avots: Madonas novada pašvaldība

Nosaukums: Andris un Kalna Klapētājs.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 148


Par grāmatu–
Andris ir parasts astoņus gadus vecs zēns, kuram patīk tikties ar saviem draugiem Kārli un Dārtu. Un vēl viņam ir bagāta fantāzija, kas reizēm viņu aizved piedzīvojumos, kuros viņš gandrīz vai nejauši vienmēr pamanās ievilkt arī savus draugus.

Viņa bērnības atmiņās fantāzija joprojām uztur dzīvu vienu tēlu- Kalna Klapētāju. Milzīgi resnu vīru pelēkā džemperī ar augstu krāgu. Kādu dienu, kad viņam sakāpa temperatūra, bet vecākiem bija jādodas uz darbu un Andris palika mājās viens, pie viņa dzīvokļa durvīm pieklauvēja Kalna Klapētājs.

Vairs jau neatceros ar kuru darbu – ”Koka nama ļaudis” vai ”Gaiļa kalna ēnā”, es biju ielicis autoru savā literārās iepazīšanas sarakstā. Arī viņam piešķirtās dažādās literārās balvas tikai nostiprināja pārliecību, ka iepazīšanos nevajag atlikt. Aha, kā tad- visa mana lasīšana un grāmatu medīšana ir viena vienīga atlikšana, pārlikšana un pāratlikšana. Grāmatu daudz, vēlmes vēl vairāk… tad nu viss notiek paļaujoties uz nejaušību un varbūtību.
Arī šoreiz savu lomu nospēlēja varbūtība- atnācu uz bibliotēku, ieraudzīju grāmatu un izlasīju. Gandrīz kā Cēzars ar savu veni, vidi, vici.

Ko lai saka- iepazīšanās sanāca burvīga. Esmu caur un cauri starā. Vispār, pamanu, ka man sāk vilkt uz pusaudžu grāmatām (neesmu gan baigais piekritējs grāmatu dalīšanai pa vecumiem). Pat nezinu kāpēc. Laikam tur ir kaut kas tāds, kas pašam liek justies par kripatu jaunākam. Un šajās grāmatās nav sūrā pieaugušo dzīve :)

Labi, atpakaļ pie grāmatas. Mana būšana starā ir teju par visu, kas atrodamas grāmatā- no Klapkalnciema līdz Kalna Klapētājam, no jauniešiem un viņu sirsnības līdz viņu nebēdnībai un dvēseles dziļākajiem stūrīšiem, no tēlu aprakstiem līdz viņu ilustrācijām (paldies grāmatas māksliniecei). Vēl notikumi, valoda, dialogi… te ir viss, lai pēc izlasīšanas būtu sajūta- šī bija viena sasodīti laba grāmata!

Grāmatā ir septiņas nodaļas, varētu pat teikt- septiņi notikumi, kuros Andris, Kārlis, Dārta un Klapētājs ar Džeku izdzīvo un piedzīvo melošanu, kaunu, bailes, draudzību, žēlumu, fantazēšanu, sapņošanu… tie notikumi ir kaut kas vairāk par piedzīvojumiem. Tie ir pilni sirsnības un gudrības (babiņas citāti). Kad izlasīju grāmatu, pašam bija sajūta, ka kļuvu labāks. Un sirsnīgāks.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija