Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1054 avoti)
nekur.lv
Leģionāri un viņu piemiņa mūsdienās - tēmas komunikācija publiskajā telpā
Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā.
Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.
Latvijas Koledžu asociācijas konference, 2026
Rīgas Tehniskās koledžas lielajā zālē 2026. gada 19.martā uz konferences atklāšanu un plenārsēdi sapulcējās 120 dalībnieki un klausītāji no visām Latvijas koledžām. Klātesošos sveica Rolands Ozols, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos, Jurģis Miezainis, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs, konferences organizācijas darba grupas pārstāvji.
Plenārsēdes referenti savos ziņojumos pievērsās ļoti mūsdienīgām un aktuālām tēmām, piemēram, vieslektors, izglītības jomas pētnieks Dr. Urss Hauensteins (Visiting distinguished Professor in Management and Education for the Futures, Senior and honorary Fellow in different Colleges / Universities in Eastern & Central Europe, United Kingdom and Switzerland) aplūkoja holistiskas transformācijas labākai nākotnei. Dr. sc. admin. Anita Līce (izglītības pētniece un projektu vadītāja) iepazīstināja ar pētījuma “Mikroapliecinājumi: jaunas iespējas karjeras attīstībai un sadarbībai” rezultātiem. Savukārt CERT.LV kiberdrošības speciālists Gints Mālkalnietis vērsa klātesošo uzmanību uz kiberdrošības aktualitātēm izglītības un pētniecības vidē
Koledžu studentu un mācībspēku zinātniski pētniecisko darbu un inovatīvo risinājumu konference pēcpusdienā darbu turpināja 4 paralēlajās sesijās:
- STEM zinātnes, informācijas tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, biotehnoloģijas un vides zinātne;
- Uzņēmējdarbība, vadība, cilvēkkapitāla sagatavošana;
- Tiesību zinātnes, iekšējā un ārējā drošība;
- Medicīna, veselības aprūpe.
Juridisko koledžu šajā pasākumā pārstāvēja lektors Normunds Pauders, sniedzot ziņojumu “Mākslīgā intelekta ilgtspēja izglītībā: pedagoģiskās iespējas un ierobežojumi profesionālās izglītības kontekstā”. Savukārt Tiesību zinātņu studiju programmas 2. kursa studente Guna Rasa pievērsās tēmai par mākslīgā intelekta ietekmi uz cilvēktiesībām Eiropas Savienībā un Latvijas Republikā. Te jāpiebilst, ka G. Rasas pētījuma zinātniskais vadītājs, Juridiskās koledžas docētājs Oskars Garkājs arī padziļināti pēta mākslīgā intelekta pielietojuma tēmu – viņš ir pievērsies MI izmantošanas Eiropas Savienības fondu projektu jomas tiesisko un praktisko aspektu izpētei.
Trīs dienas Ostinā, Teksasā jeb tikšanās ar Vanessa Van Edwards
Ir laiks piepildīt kādu senu sapni, satikt kādu ilgi apbrīnotu cilvēku, un, šoreiz ceļš tāpēc ved pāri okeānam uz Teksasu – es beidzot tikšos ar Vanesu Van Edvardsu klātienē! Ja vēlies par viņu uzzināt vairāk, meklē informāciju šeit.
Drebinoties eju pa skrejceļu mitrā, pelēkā dienā, lai iesēstos mazmazītiņā lidmašīnā Rīgas lidostā, kas mani aizvedīs uz Helsinkiem. Stiepjot rokas bagāžas čemodānu (vienīgo bagāžas vienību, kas iekļauta manā jau tā superdārgajā biļetē) pa šaurajām kāpnēm, pamanos tā riteņus sirsnīgi novilkt gar baltajām biksēm. Somā vietas maz, braucu uz it kā siltākām zemēm, tāpēc vienīgais brīvā laika apģērbs man ir mugurā, un liekas jakas nestiepju. Kad apsēžos šaurajā sēdeklī, novērtēju pleķi – ir diezgan traki. Kad lidmašīna ir pacēlusies gaisā, dodos uz labierīcībām, cerībā nomazgāt dubļus nost, bet izrādās, izlietnē nedarbojas ūdens padeve, un, kad par to jautāju stjuartei, tieku pie nelielas mitrās salvetes, kas paredzēta traipu tīrīšanai. Skaidrs, Helsinkos būs jāmēģina paspēt iztīrīt!
Kad esmu tualetē Helsinkos, provēju salveti, pārsteidzošā kārtā, traips patiešām pazūd, bet viena skāde – saslapinot gaišo audumu, tas iekrāsojas viegli bēšīgs, un strauji izplešas, un nu jau izskatos tā, kā būtu sirsnīgi apčurājusies. Ar paceltu kāju stāvu pie roku žāvētāja un atceros kādu karikatūru par vīriešiem sporta zālē, kas izmanto fēnu dažādu ķermeņa daļu nosusināšanai. Spriežot pēc labierīcībās ienākušo dāmu skatieniem, es izskatos kaut kā līdzīgi.
Mierīgi, bet ar nolūku dodos uz iekāpšanas vārtiem, jo atmiņā palicis, ka Helsinku lidostā šādiem reisiem tie ir labi tālu, un laiks starp lidojumiem nav bezgalīgs, kad izdzirdu, ka visiem pasažieriem, kas lido uz ASV, ir jāatrādās īpašai dokumentu pārbaudei pie kāda lodziņa. Lai arī mana ESTA ir pārbaudīta jau Rīgā (neskatoties uz to, ka soma man nav jānodod, par šo prasību zinu, tāpēc jau savlaicīgi atrādījos), bet šeit pie lodziņa darbiniece tomēr rūpīgi visu pārbauda vēlreiz. Vēlāk, pie iekāpšanas vārtiem tie, kas šo procedūru nav izgājuši laicīgi, taisa sastrēgumu un beigās tiem pat ir atsevišķa rinda, līdz tiek “aizgaldā”, no kura beidzot drīkstēs iekāpt lidmašīnā. Par laimi, man viss bez aizķeršanās.
Lidmašīna uz Dalasu izrādās pārsteidzoši tukša, man blakus ir divas tukšas vietas un gulēšanai varēšu izmantot tā saukto “nabagu biznesa klasi”, izstiepjot kājas pilnīgi horizontāli un ar muguru atbalstoties pret logu, vai saraujoties čokurā, cik nu augums to ļauj, bet vismaz – pilnīgi guļus! Neskatoties uz to, ka Latvijā ir diena, mēģināšu gulēt, jo pirmoreiz izmēģinu lietotni Timeshifter, kas paredzēta, lai ātrāk pielāgotos jaunajai laika zonai, un tā saka, ka acīm jābūt ciet!
Līdzīgi raksti:
Dziļā Austrumteksasa (jeb pirmoreiz Ostinā un ne tikai!)
Lielais apskates vietu saraksts Ņujorkai
Praktiska informācija
Lidojumu rezervēju vien pāris nedēļas pirms brauciena, lidoju ar Finnair/British Airways un tāpēc biļetes ir ārkārtīgi dārgas – gandrīz 1200 eur (par tādu cenu uz ASV parasti var aizlidot četratā!)
Ostinā pa nakti palieku La Quinta Inn by Wyndham Austin Capitol / Downtown., samaksājot $340 par trijām naktīm pašā pilsētas centrā, ar iekļautām brokastīm. Lai arī viesnīca ir grandiozi sliktā stāvoklī, tomēr šoreiz tas ir lētākais variants, kas der arī no loģistikas viedokļa.
Parvietojos ar Uber.
Ekskursiju piedāvājumu Ostinai meklē šeit.
Pieteikšanās Vanesas Van Edvardsas “People School” nodarbībām pieejama šeit.
Ostinā šoreiz viesojos marta beigās, plānoto 30 grādu vietā ir lietains un vien 19 grādi, bet tāpat ir pavasarīgi zaļš. Iepriekš Ostinā esmu bijusi jūlijā, tad gan tur ir kārtīga vasara!
Ielidojot ASV
Pamostoties galā, redzot uz ekrāna uzrakstu “Dalasa”, ataust atmiņā 90.-tie, kad ar mammu skatījāmies seriālu ar tādu pat nosaukumu. Tā runā, ka šajos gados Latvijā dzimušie Ričardi pie sava vārda ir tikuši, galvenokārt, pateicoties kādam šī seriāla varonim. Tolaik pilnīgi noteikti nelikās, ka es kādu dienu pati varētu nokļūt Dalasā, vai vismaz pilsētas lidostā, kā tas būs šoreiz. Teksasas Dalasas Fortvērtas lidosta man šoreiz ir priekšpēdējais posms, lai nokļūtu Ostinā. No šīs lidostas uz Ostinu lidmašīnas lido biežāk, nekā brauc autobuss no Rīgas uz Liepāju, un uz brīdi pat apmulstu, ieraugot uz tablo alfabētiski sarindotās pilsētas, līdz atrodu savus iekāpšanas vārtus.
Dokumentu pārbaude ir pavisam ātra un nesāpīga, robežsargam stāstu, ka dodos uz mācībām, un mani bez sarežģījumiem ielaiž valstī (pāris nedēļas pirms ceļojuma esmu pieteikusies kārtējai ESTAi, pirms pieteikties, vienmēr pārliecinies, ka esi oficiālajā vietnē, nevis pie kāda starpnieka! Oficiālā vietne ir šī). Nododamās bagāžas man nav, tāpēc no jauna tā nav reģistrē (ASV jāizņem bagāža pat tad, ja lido tranzītā), lidojums no Eiropas nekavēja, tāpēc līdz nākamajam lidojumam vēl trīs stundas jākūko. Intereses pēc, aizstaigāju līdz aviokompānijas info centram un pajautāju darbiniekam, vai varbūt ir iespējams lidot ar ātrāku reisu, bet visas brīvās vietas esot pilnībā izpārdotas.
Kamēr gaidu savu lidojumu, pārcilāju prātā tikko redzētos sīkumus, kas nenoliedzami ziņo, ka atrodos ASV – paklāja segums uz grīdas, jau izejot no lidmašīnas, milzīgās šķirbas tualetē starp kabīnes durvīm un zem tām (ne vienu vien reizi šādi pie manis kabīnē ir ierāpojis kāds bērns), un neiztrūkstošās dzeramā ūdens strūklakas. Tā vien liekas, ka ūdens krūzes ar katru gadu paliek arvien lielākas, nu jau modē ir teju divlitrīgi Stanley milži, kas visur tiek nēsāti līdzi.
Beidzot sākas iekāpšana, kas notiek stingri pa grupām, un pēc mirkļa esmu lidmašīnā. Kad jau laiks izlidot, izdzirdu skaņu, kas liek kasīt pakausi. Kaut kad vienreiz es šo jau esmu dzirdējusi. Pareizi! Pirms daudziem gadiem, kādā ļoti aukstā dienā lidojot no Čikāgas uz Orlando. Toreiz gan lidmašīnai bija tehniskas problēmas un beigās izlidojām ar četru stundu kavēšanos. Turpmāko 45 min laikā troksnis atskan vēl pāris reizes, un tad, kapteiņa balss – lidmašīna ir saplīsusi, visiem jākāpj laukā. Par laimi, šī ir aviokompānijas lielākā bāzes lidosta, un pēc brīža paziņo, ka tieši pie pretējiem vārtiem tikko ir atlidojis cits gaisa kuģis, kurš beidzot nogādās galā.
Beidzot Ostinā!
Ostinā esmu ar nedaudz vairāk kā stundas kavēšanos, jau ir tumšs un nu jau patiesi nāk miegs. Ir krietni vēsāks, gaidīto 30̊ C vietā sagaida vien 19, un pa dienu esot bijusi vētra. Pilsētā palieku vien trīs naktis, un diemžēl siltāks un mazāk lietains būšot vien pēdējā dienā.
Ātrā solī dodos uz Uber zonu, kas lidostā speciāli sagatavota kopbraukšanas platformām. Ja ne dārgā stāvvieta pilsētas centrā pie viesnīcas, noteikti būtu ņēmusi nomas auto. Ostinas centrs ir vēl salīdzinoši draudzīgs kājāmgājējiem, kopumā ASV tāda nav.
Šoreiz dārgas ir ne tikai lidojuma biļetes, bet arī viesnīca. Pa nakti palieku La Quinta Inn by Wyndham Austin Capitol / Downtown. Vēlāk uzzinu, ka šajos datumos pilsētā notiek vairāki lieli pasākumi, kas būtiski ietekmē viesnīcu cenas. Vislētākais, ko atrodu, ir simts eiro par nakti, un rezervētās viesnīcas vērtējums ir knapi 4.2 no 10. Numuriņā vēdī mitruma smaka, un neizskatās, ka pēdējā desmitgadē kaut kas ir remontēts. Doma par staigāšanu pa paklāju zeķēs, vai, pasargdies, ar basām kājām, man liek noskurināties. Bet tam es no mājām esmu atvedusi no kādas citas viesnīcas paņemtās čības. Numuriņā gan citādāk ir viss nepieciešamais – divas gultas, duša, ar diviem maziem ziepju gabaliņiem, fēns un pat gludeklis. Kā kārtīgā ceļmalas motelī (tikai, šoreiz tas ir pilsētas centrā), ir iekļautas arī brokastis, jo dārgākās viesnīcās ASV par tām parasti ir jāmaksā atsevišķi. No rīta dabūjamas Teksasas štata formas vafeles, biezā plēvē iekausētas olas, hotdogu pusmaizītes (tā liecina uzraksts uz tām), tostermaize, bet nav ierastā krēmsiera, vienreizlietojamie piederumi, kas katrs ir savā maisiņā, putuplastīgas glāzes kafijai, tējai vai aplejamajai putrai, arī katra savā maisiņā, un šķīvīši, par brīnumu, bez maisiņa. Bet vismaz ir, kur palikt, un jau laicīgi, iepriekš vienojoties ar viesnīcu, ka par to nebūs jāmaksā, esmu pasūtījusi preces no internetveikala – iecienītās tējas, matu gumijas, pāris grāmatas un citus sīkumus no tirgotājiem, kas preces nesūta uz Latviju. Kad kādā valstī ir būts tik daudzas reizes, ir pierasts pie labumiem, kas pieejami tikai šeit. Labākajās tradīcijās viss pasūtītais, neskatoties uz to, ka pirkts vienā reizē, ir atnācis 6 dažādos iepakojumos, tāpēc pēc atnākšanas uz numuriņu, vēl divreiz atgriežos reģistratūrā, jo pirmajā piegājienā darbinieks plašajā pasta telpā visus sūtījumus nemaz neatrod.
Sapņu tikšanās ar Vanesu Van Edvardsu
Pirms vairāk nekā desmit gadiem man vīrs reiz parādīja kādu tiešsaistes kursu par uzvedības zinātni un neverbālo komunikāciju, kuru vadīja Vanesa Van Edvardsa (Vanessa Van Edwards) un teica: ”Man liekas, ka šis Tev varētu būt interesanti”. Man šis kurss patiešām ļoti patika, vēlāk, kad autorei iznāca grāmata, izlasīju arī to. Liekot lietā viņas dodos padomus, drīz tiku pie paaugstinājuma darbā. Vairākas reizes biju ieteikusi viņu savam darba devējam lekcijām darbiniekiem, diemžēl, jau pirms vairākiem gadiem viņas stundas likme bija krietni lielāka, nekā varējām atļauties. Taču, sarakstoties ar viņas komandu, lai noskaidrotu cenas, iekļuvu viņas potenciālo klientu sarakstā un šādi pat tiku pat pie viņas nākamās grāmatas eksemplāra vēl pirms tā iznāca. Satikt viņu dzīvē gan, kā nesanāca, tā nesanāca.
Ilgus gadus tas bija sapnis, līdz uzzināju, ka viņas pašas organizēto kursu People School dalībniekiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt vienas dienas klātienes tikšanos Ostinā, un nolēmu – tagad tas kļūs par plānu – jāņem lietas savās rokās un beidzot jāsatiek viņa dzīvē! Man šķiet, ka es paspēju ielēkt pēdējā vilcienā, jo pa šo laiku viņas atpazīstamība ir izlidojusi kaut kur stratosfērā – viņas epizodei podkāstā Diary of a CEO ir vairāk nekā 11 miljonu skatījumu (šī saruna īsā laikā kļuva par vienu no skatītākajiem video podkāsta vēsturē, un Stīvens Bārtlets pāris nedēļas pēc tās publicēšanas Vanesu uzaicināja nofilmēt vēl vienu epizodi), Džejs Šetijs sava podkāsta gada noslēguma kopsavilkumā pieminēja viņas vārdu pie vienas no top sarunām. Tāpat viņa ir paguvusi paviesoties pie Melas Robinsas, izveidot savu Masterclass kursu, un viņas Youtube un Instagram kontiem katram seko nu jau vairāk nekā miljons cilvēku. Atskatoties uz tikšanos ar viņu, nespēju noticēt, ka tā bija teju privātstundas formātā – vesela diena kopā, nelielā telpā, kurā mēs bijām 40-50 cilvēki, un katram bija iespēja no viņas mācīties un ar viņu nofotografēties. Aprunājos gan ar pašu, gan viņas vīru Skotu. Izrādās, viņi abi ir bijuši Rīgā, kāda Baltijas jūras kruīza ietvaros, un raksturoja to kā romantisku pilsētu, kurā īpaši palicis atmiņā Melngalvju nams. Viņu meitas ir sajūsmā par “Straumi”, ko uzzinu pasniedzot dāvanā konfektes ar Kaķi! Lai arī mēdz teikt, ka savus varoņus nedrīkst satikt, ceļojums uz Ostinu ir katra iztērēta centa un sekundes vērts. Pēc vēlām vakariņām man, agrām – citiem, ir laiks šo neticamo dienu noslēgt. Tā, ka liekas, ka sev jākniebj, ka šis patiešām nav sapnis!
Bezmaksas ekskursija Kapitolijā
Izdevīgākās biļetes mājup, pat pieskaitot viesnīcas izmaksas, ir aiznākamajā dienā, tā nu visa nākamā dienā man ir brīva pilsētas apskatei. Ostinā esmu viesojusies jau iepriekš pirms sešiem gadiem, galvenās pilsētas vietas arī esmu redzējusi, tomēr šur tur vēlos atgriezties un vēl jau ir arī pa kādai iepriekš neredzētai vietai.
Pa nakti miegs ir nemierīgs ne tikai man, bet arī svīrēm, kas ligzdo zem jumta tiltiņiem, kas savieno vienu kompleksa ēku ar pārējām. Visu nakti dzirdu tās čalojam savā starpā. Tad kādu brīdi liekas, ka aiz loga notiek tusiņš, dzirdamas balsis, brīžiem, pat kliegšana. Durvis vērt neriskēju, bet ar izslēgtu gaismu paveru nedaudz aizkarus, jo kā jau kārtīgā motelī, katrā numuriņā ir ieeja no ielas. Izrādās trokšņa avots ir jauniešu bars, kas vizinās ar elektriskajiem skuteriem pa viesnīcas stāvlaukumu. Savdabīga izvēle un diennakts laiks, bet, izskatās, ka nekas slikts nenotiek. Izdodas atkal aizmigt.
Pēc brokastu paēšanas telpā ar viegli appelējušiem logiem, sāku pārplānot apskates vietu sarakstu, jo ārā līņā un ir vien 17 ̊ C. Nolemju, ka sākšu ar tuvāko – Kapitoliju, kas ir Teksasas štata galvenā valdības mītne. Iepriekšējā reizē to izstaigājām paši, bet šoreiz esmu iepriekš izlasījusi, ka pieejamas bezmaksas ekskursijas. Diemžēl viesnīcā lietussargu nav, savukārt man nav lietus jakas, bet nolemju, ka neesmu jau no cukura, tāpat ir gana silts.
Ap Kapitoliju plešas plašs zālājs ar kokiem, kuros lēkā vāveres, apkārtne smaržo pēc mitra zāliena un pavasara. Vai lietainais laiks, vai agrā rīta stunda pie vainas (jo, protams, laika zonas atšķirības dēļ esmu augšā jau pirms pirmās gaismiņas), ielas ir kā izslaucītas. Vāveru parkā ir noteikti vairāk, nekā cilvēku. Vispirms iegriežos informācijas centrā, kur man saka, ka droši varu doties uz galveno ēku, ekskursija sāksies tur. Tās notiek ik pa 15 minūtēm un ilgst 30 minūtes. Pielieku soli, lai nav jākūko līdz nākamajai un drīz esmu klāt.
Ienākot lielajā ēkā, kur gan manāmi arī citi cilvēki, galvenokārt, valdības vīri un sievas, kas nāk uz darbu, vispirms ir jāiziet cauri drošības kontroles vārtiem. Drīkst ienest gan šķidrumus, gan elektroniku, ņemot vērā šī štata un valsts specifiku, drīzāk apsargi pārbauda, vai kāds neienes ieročus.
Atnāku tieši laikā uz ekskursijas sākumu. Darbiniece daudz stāsta gan par objekta vēsturi, gan dažādiem ar ASV saistītiem vēsturiskiem faktiem, šis tas man paliek ne līdz galam skaidrs, jo ir daudz atsauces uz dažādām kaujām un valsts vēsturi tik labi nepārzinu. Bet ar interesi aplūkoju telpas un mākslas darbus. Teksasa tiek saukta par vientuļās zvaigznes štatu, savulaik, tā bija neatkarīga valsts, un zvaigzne redzama gan štata karogā, gan plaši attēlota Kapitolijā uz gaismekļiem, krēsliem un citām vietām kā dekoratīvs elements. Ekskursijas laikā iegriežamies telpās, kurās tobrīd nenorisinās darba sesijas, un mūs aizved arī uz jauno piebūvi, kas atrodas pazemē. Kā jau pierasts, ekskursija beidzas pie suvenīru veikala. Šoreiz esmu pārsteigta par patiešām labās kvalitātes nieciņiem. Parasti neko nepērku, bet šoreiz iegādājos gan skaistus dvielīšus ar ziediem (Teksasā īpašā cieņā ir savvaļas ziedi), gan pierakstu blociņu un pat pāris dāvanas radiem. Apzinos, ka šī nav pati izdevīgākā vieta, kur iegādāties dāvanas, bet preces ir patiešām kvalitatīvas un skaistas. Labi, ka atceļā lidoju ar aviokompāniju, kurai rokas bagāža arī drīkst svērt 23 kg, jau jūtu, ka somai atvēršu katru sānu izpletējrāvējslēdzēju!
Bibliotēka un pēcpusdienas tēja Ostinā
Iznākot no Kapitolija, atstāju pirkumus viesnīcā un dodos pastaigā pa pilsētu, pa ceļam iegriežoties pasta nodaļā, lai nosūtītu sūtījumu draudzenei Kalifornijā. Somā vismaz mazliet brīvāks!
Vairs nelīst, bet gluži arī neskaidrojas, taču izbaudīt smaržīgo pavasara gaisu tāpat ir patīkami. Vēroju pilsētu un pilsētniekus. Pilsētas moto ir “keep Austin weird” jeb “saglabāsim Ostinu dīvainu!”. Tas redzams diezgan mākslinieciski noformētajos skatlogos un zīmējumos uz sienām. Eju pa galveno ielu, kas ved uz Kapitoliju, un novērtēju, cik gan pilsēta ir zaļa, visās malās ir koki, kuros pilns putnu. Ir arī citi “zaļuma” elementi, zāles produktu veikali. Vismaz atšķirībā no Ņujorkas, tās smaka nav jūtama uz ielas, Lai gan, vēl jau ir agrs.
Ik pa laikam man pabrauc garām kāds no autonomajiem auto, kas pārvietojas bez šofera. Tāds var patrāpīties, arī izsaucot Uber, man gan šoreiz neizdodas to izmēģināt. Pirms neilga laika Sanfrancisko šādi pašbraucoši auto izveidoja milzīgus sastrēgumus, jo lielā daļā pilsētas pazuda elektrība un to sistēmas nebija gatavas braukšanai vidē bez tik daudziem luksoforiem, kur šoferi spiesti samāties, lai izbrauktu cauri krustojumam. Latvijā noteikti vēl ir tāls ceļš ejams, pirms šādi autonomie braucamie varēs braukt droši pa pilsētu, jo pagaidām automašīnā joslu asistents mēdz apjukt, kur ir josla, bet kur ar piķi noliets brauktuves vidus.
Šķērsoju tiltiņu pāri Shoel Creek, kurā ir vairāk nelieli ūdenskritumi. Ja Latvijā tā būtu galvenā apskates vieta pilsētā, bet šeit tie pat nekā nav piemarķēti, toties, ūdenī pilns ar atkritumiem. Laikam te neskaitās nekāda ievērības cienīga vieta. Drīz esmu pie Ostinas sabiedriskās bibliotēkas. Kādu brīdi paklīstu apkārt ēkai, kamēr saprotu, no kuras puses ir ieeja. Izstaigāt to un lasīt grāmatas uz vietas var tāpat vien, nav jāreģistrējas, tāpat izmantot datorus kataloga pārskatīšanai. Ja grib ņemt grāmatas uz mājām, vai izmantot bibliotēkas e-grāmatu sistēmu, tad gan ir jāreģistrējas. Ostinas iedzīvotājiem tas ir bezmaksas (vien jābūt adresi apliecinošam dokumentam, piemēram, rēķinam par komunālajiem pakalpojumiem), citiem, jāmaksā. ASV gan aizvien ir pietiekami daudz bibliotēkas, kas vēl kopš pandēmijas laikiem ļauj izmantot e-grāmatu sistēmu, jebkuram, kurš tajās reģistrējas, nepārbaudot vai norādītā adrese ir īsta.
Ēkas apskati sāku no pēdējā stāva, kur atrodas izeja uz jumta skatu laukumu. Var lasīt arī svaigā gaisā, skatam paveroties uz pilsētas dienvidu pusi. Te ir neliels dārziņš. Apsēžos pie viena no galdiņiem atpūsties. Nedaudz uz priekšu no manis ir vairāki bezpajumtnieki, kas izskatās, ka atnākuši šeit izgulēties. Labierīcībās izlietnē ir siltais ūdens, bet pie info centra norāde – ja nepieciešamas higiēnas preces, tās var saņemt turpat.
Bibliotēkā ir diezgan daudz cilvēku, kas tur mācās, iespējams, arī strādā, izmantojot to kā kopstrādes telpu. Izstaigāju telpas, vērojot, kādas grāmatas šeit ir. Pirmais, kas iekrīt acīs, ka, neskatoties uz lielo grāmatu daudzumu, te vēl ir ļoti, ļoti daudz brīvas vietas, veselas tukšu plauktu rindas. Ieklīstu kādā no ejām un, izrādās, visa šī eja ir grāmatām par seriāliem. Piemēram, ir grāmata par “Lielā sprādziena teorijas” filmēšanas norisi, par “Doctor Who” un par “Draugiem”. Vesela žanra niša, ar kādu man nekad iepriekš nav bijusi saskare.
Pēc tā kā esmu izstaigājusi bibliotēku, gan Kolorādo upi dodos tālāk. Jau atkal pazīstamais skats ar pudeļu un vienreizlietojamo trauku kalniem. Te vismaz ir izvietoti kaut kādi tīkli, kas, izskatās, daļu no mēsliem savāc. Starp pudelēm peld bruņurupuči un krastos pastaigājas pīļveidīgie. Daba cenšas izdzīvot, bet diemžēl vienreizlietojamie trauki, pudeles un citi iepakojumi te acīmredzami ir problēma.
Drīz vien esmu viesnīcā “Four Seasons”, kur pāris dienas iepriekš lietotnē “OpenTable” esmu pierezervējusi pēcpusdienas tējas piedāvājumu. Par laimi, tas ir pieejams arī vienai personai, taču tāpat sanāk sālīti – ap $70, jo pirmajā solī norādītajai cenai nāk klāt vēl pārdošanas nodoklis, ASV pilnā cena parādās tikai maksāšanas brīdī. (Par citām vietām pasaulē, kur esmu baudījusi pēcpusdienas tēju, lasi šajā rakstā.)
Kādu brīdi pasēžu uz dīvāna pie reģistratūras, jo lobija bārs veras vaļā precīzi 13:00, vēroju cilvēkus, kas apgrozās šajā viesnīcā un domāju, cik tūkstošus man izmaksātu palikšana šeit, ņemot vērā viesu pieplūdumu pilsētā. Stūrītī pieejams arī pašapkalpošanās dzērienu automāts, kurā ir tikai šampanieša pudeles. Skaidrs, te vis nav parastā ledus mašīna, kā manā viesnīcā. Gan jau, brokastīs nav arī appelējis logs!
Kamēr gaidu, pamanu, ka daži galdiņi jau ir servēti, un viens ir pa vidu ar skatu uz rozēm dekorēto terasi – vienai personai, ar glītu rozā tējkannu. Kā tikko lobija bārs vaļā, redzu, ka pie tā cenšas apsēsties kāds vīrietis, bet viesmīle norāda, ka galdiņš ir rezervēts. Nosaucot savu vārdu, mani aizved tieši pie rozā tējkannas. Iepazīstos ar piedāvājumu, pārsteidz, ka pēcpusdienas tējai nav sava tēju karte, viesmīle nober tēju piedāvājumu mutiski un izvēlos ūlunu. Izrādās, ka piedāvājumā iekļautie tikai alkoholiskie kokteiļi, tos nevarot pagatavot bezalkoholiskus, bet man piedāvā kādu melleņu dzērienu tā vietā. Pēc brīža atnes arī trīsstāvīgo “tornīti” ar ēdieniem. It kā viss ir, bet ne līdz galam, un kopumā paliek nedaudz mazuma piegarša, kā arī nedaudz pietrūkst atmosfēras. Ziedu dekorācijas visā zālē, bet tikai mazs pušķītis uz galda, iekārtojumus ir glīts un vedina uz nesteidzīgu baudīšanu, bet stūros milzīgajos TV ekrānos rāda kādu sporta pārraidi. Aptuveni 40 minūtēs esmu ne tikai visu pasūtījusi, bet arī paēdusi un dodos prom. Visātrāk apēstā pēcpusdienas tēja no aptuveni 20, kurās esmu bijusi!
Zilker botāniskais dārzs un āra baseins
Pēc pēcpusdienas tējas izsaucu Uber, un iekāpju automašīnā ar stikla jumtu, kas mani drīz vien aizved līdz Zilker botāniskajam dārzam. Atsauksmēs internetā lasu, ka dažiem šis esot mīļākais botāniskais dārzs pasaulē, citiem – licies, ka nav īsti nekā ievērības cienīga. Gan jau atkarīgs arī no sezonas.
Pēc izdzertās tējas daudzuma iegriežos labierīcībās un pamanu arī te izlīmētus plakātus, ka higiēnas preces pieejamas bezmaksas suvenīru veikalā, esot jāpalūdz “dzeltenā mapīte”. Prieks, ka par to ir piedomāts!
Sāku pastaigu pa sukulentu dārzu, redzams, ka tie drīzumā ziedēs. Liekas mazliet dīvaini, ka vairākas nedēļas te jau bija 30 grādus silts, dažviet viss ir salapojis pilnībā, bet daudziem kokiem pilnīgi nav lapu un neizskatās, ka tuvākajā laikā būs. Savulaik viesojoties Sanantonio ziemā, man bija līdzīgi novērojumi. Apskatu bonzai kociņu ekspozīciju, tad, papriecājos par mazas lapiņas izmēra bruņurupuci. Uz brīdi debesis skaidrojas un kārtīgi sāk cepināt saule, jau sabīstos, ka neesmu paņēmusi līdzi saules aizsargkrēmu, bet tas mirklis ir īss.
Šķiet, šī tomēr nav pateicīgākā sezona dārza apskatei – atrodu pārziedējušu sakuru un arī vistērijai jau ziedi pārsvarā zemē. Kādā dobē zied īrisi, un izdodas saskatīt veselu vienu taureni taureņu dārzā, netālu šalcot nē, ne ūdenim, bet šosejai. Vienīgais, kas manu uzmanību patiešām piesaista, ir vēsturiskais elements – parkā izvietota oriģinālā 19.gadsimta koka ēka, kas ir viena no vislabāk saglabājušamās guļbūvēm ASV. Tajā savulaik dzīvojis zviedrs Svens Magnuss Svensons, kopā ar savu onkuli Svanti Palmu, viņi esot iedrošinājuši aptuveni septiņus tūkstošus zviedru pārcelties uz Teksasu un te pat bijusi zviedru avīze “The Texas Posten”, un aizvien daudzās pilsētās tiek atzīmēta gan Lūcijas diena, gan vasaras saulgrieži!
Kad esmu izstaigājusi botānisko dārzu, ar kājām cauri Zilker parkam dodos uz dabīgo avotu Barton Springs āra baseinu. Ceļš ved gar šosejas malu, un plašu parku, kurā zied savvaļas ziedi. Teksasā lielu uzmanību savvaļas puķu saglabāšanai savulaik pievērsa prezidenta Lindona Džonsona kundze Klaudija jeb Lēdija Bērda (“Lady Bird”). Līdz viņas vārdā nosauktajam savvaļas ziedu centram šoreiz es netikšu, jo tas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas (varbūt tomēr vajadzēja ņemt to nomas auto!), bet vismaz par pļavas puķēm parkā varu priecāties. Vēlāk ievēroju, ka šādi ziedi aug pat mazajās kvadrātainajās dobītēs zem kokiem pilsētā, īpaši populāras ir kādas lupīnu dzimtes puķītes Lupinus texensis jeb bluebonnet, kas ir Teksasas štata zieds.
Dažviet parka taciņas ir applūdušas, citur, tās sedz bieza dubļu kārta, tāpēc jāiet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Pēc tam ilgi pastaigājos pa peļķēm, lai izskalotu dubļus no rievotajām zolēm. Kad nonāku vietā, kur ir baseins, atkal jāmaldās, lai atrastu ieeju. Šo vietu man ieteica mākslīgais intelekts kā objektu, kas būs vaļā jau agri no rīta tiem, kas sirgst no džetlaga. Labi, ka es neklausīju un tomēr nebraucu uz šejieni 5:00! Apkārtnē notiek būvdarbi, un lai tiktu līdz baseinam, jāiet pat tikpat dubļainām ietvēm, kā parkā, cauri būvnieku vagoniņu pilsētai, un vienai pašai pa tumsu nudien negribētos to darīt. Tāpat nav tik silti, lai gribētos peldēties, tāpēc nolemju, ka ieejas maksu nemaksāšu. Pienāku vien pie žoga, lai pavērotu baseinu. Diena ir nomākusies, bet ūdens tāpat izskatās viegli zilzaļš. Baseinam apkārt izvietoti glābēju posteņi, kuros patiešām arī ir glābēji. Peldēties gribētāju nav daudz, bet pa kādam peldētājam ar cepurīti un brillēm tomēr ir.
Iepirkšanās Ostinā
Netālu no parka ir arī vairāki tirdzniecības centri. Piemeklēju tādu, kurā ir mani iecienītie, tā sauktie iepriekšējā gada kolekciju veikali, kā Ross, TJ Maxx, Nordstrom Rack un citi, kur jau pēc pieredzes zinu, ka cenas ir saldas, bet drusku ir arī “mednieka” elements, jo mantas mēdz būt izmētātas pa visu veikalu, tām var būt nepareizās cenu vai izmēra etiķetes vai piecu priekšmetu paciņā būt tikai četri (vairāk par to kā izdevīgi iepirkties ASV, lasi šajā rakstā). Vietas somā nav daudz, bet nāksies atrast, jo cenas tādas, ka nevar paiet garām. Desmit sporta zeķu pāris ap pieciem eiro, jauna soma vasarai par kādiem vienpadsmit, bet ziepjaini zīdīga 100% kašmira jaka ap 40, burvīgu virtuves dvieļu komplekts par četriem eiro. Pēc šo veikalu apmeklējuma esmu nopirkusi veselu maisu sīkumu, un, ja nelīdīs soma, esmu gatava to visu vilkt virsū! Katru reizi, kad esmu šajos veikalos, domāju, ka jānopērk jau laicīgi dāvanas Ziemassvētkiem, jo izvēle šeit ir fantastiska!
Pēc tam gribu iegriezties grāmatnīcā, bet tā ir pāri ceļam. Ceļu šķērsot ASV nav viegli, jo šī nav kājāmgājēju valsts, visi brauc ar mašīnu, te arī neviens nenēsā līdzi nekādus iepirkumu maisus, kā nokrāmējusies esmu es. Pēc kārtīgas čāpošanas gar ielas malu beidzot atrodu gājēju pāreju un tieku pretējā ielas pusē, kur tad atrodas pieskatītais veikaliņš. Uzreiz pie ieejas veikalā mani sagaida stends ar aizliegtajām grāmatām – dažādu autoru darbi, kas kādā brīdī ir izsaukuši sašutuma vētru un iekļauti nevēlama sarakstos. Te ir gan “Maus”, gan “Harijs Poters”, gan Reja Bredberija darbi. Dodos dziļāk veikalā, kur pieejamas citas grāmatas un kancelejas preces, te ievēroju lielu stendu ar Muminiem. Cik būtu labi kādreiz ko tādu redzēt ar “Straumi”!
Visbeidzot, dienas pēdējā pietura ir lielais Walmart superveikals, kurā arī varētu klīst stundām ilgi, pētot preču piedāvājumu. Kur Latvijas lielveikalā konkrētajai preču grupai ir divu vai trīs zīmolu ražojumi, te var būt vesela garā eja ar desmitiem ražotāju piedāvājumu. Visām gaumēm, izmēriem, konfigurācijām, superpakas, kur pietiks pāris mēnešiem un mazie iepakojumi pāris reizēm. Pārsvarā gan viss ir XL izmēra, piemēram, piena kannas gandrīz četru litru izmērā un saldējuma kastes, kur pietiktu futbola komandai. Plašas ir arī ejas, kurās mierīgi samainīties arī trīs cilvēki ar ratiem. Novēroju, ka arī šajā veikalā dārgākās preces, kā, piemēram, kosmētika, ir ieslēgtas skapīšos un jāsauc pārdevējs, lai tās atslēdz. Te vairs lielo iepirkšanos neveicu, vien paķeru kastīti ar zemenēm par, kas maksā nedaudz pāri diviem eiro, kas man noderēs gan paņemšanai brokastīs nākamajā dienā, gan vakariņām, kurām esmu nopirkusi vienu jogurtu. Tomēr arī tādu var atrast, nav noteikti jāpērk seši! Laika zonu atšķirība tomēr liek par sevi manīt un ēst nemaz vairs lāga negribas, tikai apziņa, ka kaut kas būtu jāiekož.
Parks un L.B Johnson prezidenta muzejs
Ir pienācis pēdējais rīts Teksasā. Sestdiena, astoņos no rīta ap viesnīcu uz ielas nav cilvēku. Manis pieskatītais muzejs vēl pagaidām ir ciet, tāpēc dodos uz netālu esošo Waterloo parku, kurā zaļums mijas ar dzelteno – zied īrisi. Putnu dziesmas piepilda dvēseli. Pēc brīža sāk līņāt un pamūku zem koka, un varu vērot baložu darbošanos šajā pilsētas oāzē. Pēc brīža arī kāds dziedātājputns uzsēžas uz apgaismes staba un vītero līdz manas sirds dziļumiem. Kā šī skaņa pietrūkst ziemā!
Kad paliek mazliet sausāks, dodos tālāk uz priekšu. Cilvēku paliek aizvien vairāk, izskatās, ka tie dodas uz kādu sporta spēli, līdz paņemti dažādi līdzjutēju atribūti, kā arī plēves lietusmēteļi. Visi dodas vienā virzienā. Garām ejošajai kompānijai pajautāju, kas par pasākumu? Izrādās, jauniešu vieglatlētikas sacensības. Kad ieraugu tos tūkstošus, kas ir pulcējušies stadionā, saprotu, ka šis pasākums noteikti ir viens no iemesliem tik augstajām viesnīcu cenām pilsētā. Visā rajonā ir norobežota satiksme, bet, vietās kur nav, automašīnas patiešām ļoti palaiž gājējus. Brīžiem pat liekas, ka kāds var būt apstājies tāpat vien, jo laiž gājējus jau pa vairākiem desmitiem metru. Kad esi pāri, tad aizbrauc. Šajā pilsētā ir patīkama autobraucēju un kājām gājēju līdzpastāvēšanas kultūra!
Lēnā garā nonāku līdz Lindona Beinsa Džonsona bibliotēkai un muzejam. Teksasā dzimušais politiķis sākotnēji bija Džona F. Kenedija viceprezidents un kļuva par ASV 36.prezidentu pēc Kenedija nāves, kurš kļuva par prezidentu pēc Kenedija nāves. Šī ēka kalpo kā vēstures arhīvs, kurā tiek glabāti 45 miljoni dokumentu no viņa prezidentūras laikiem, tiem gan pielaiž tikai pētniekus. Te vēlākos gados arī atradās viņa kundzes Lēdijas Bērdas kabinets.
Ienākot muzejā pirmā ekspozīcija ir par Vjetnamas karu. Tajā uzzinu, ka tieši šis prezidents pieņēma lēmumu uz turieni nosūtīt amerikāņu karavīrus un tas aizēnoja daudzus citus viņa sasniegumus prezidentūras laikā. Pie vienas no sienām ir milzīga ekspozīcija ar bojā gājušo vārdiem, bet blakus tai – kastīte ar papīra salvetēm.
Turpinu pastaigu pa grandiozajām telpām. Vērojot milzīgās telpas, kas veidotas no gaišas krāsas akmens, man ataust atmiņā ēģiptiešu tempļi. Kaut kas tikpat monumentāls. Lēnā garā dodos tālāk, apskatot Ovālā Kabineta ekspozīciju, kas gan ir par astotdaļu mazāka, nekā īstais Baltajā namā, un uzzinu, ka viņš ir bijis atbildīgs par NASA attīstību. Pašās beigās nokļūstu Lēdijas Bērdas kabinetā, kura iekārtojums nedaudz atgādina seriālu “Mad Men”. Šajā stāvā izvietoti gan viņas tērpi, gan skaistie trauki un pastāstīts vairāk par viņas misiju par Teksasas pļavas puķu saglabāšanu.
Kapsēta un kārtīgas pusdienas Denny’s
Kad esmu izstaigājusi muzeju un apskatījusi tam blakus izstādīto Olmeku skulptūras repliku, dodos ar kājām atpakaļ viesnīcas virzienā, vienīgi, izvēlos iet pa otru pusi šosejai, jo šeit pa ceļam varu iegriezties vēsturiskajā Oakwood kapsētā. Tā ir vaļā jau no 7 rītā (tāpat kā daudzi parki ASV, arī kapsētām ir vārtiņi un tās nav atvērtas visu diennakti), taču priecājos, ka atnācu tagad, jo pa retam brīdim mākoņu segai cauri izlaužas saule. Vairums cilvēku to izmanto kā parku, gluži, kā es. Tikai, ja viņi staidzina suņus, tad es, apskatu mazās lupīnes un pelēkos pieminekļus. Pie kapličas te ir izvietots plāns ar nozīmīgāko cilvēku atdusas vietu, taču neviens no izlasāmajiem vārdiem neliekas atpazīstams. Droši vien prātīgāk šeit ir nākt organizētā ekskursijā.
Brokastu vafeles ar zemenēm sen jau kā aizmirsušās un pēc kapsētas apmeklējuma iegriežos netālu esošajā ceļmalas dainerī – Denny’s, kas man ir iecienīta vieta katrā ASV apmeklējumā (par citām vietām ASV, kur man patīk paēst, lasi šajā rakstā). Šeit gan kūsā dzīvība, cilvēki izmanto sestdienas pusdienlaiku ģimeniskai maltītei. Kā pieņemts ASV, man viesmīle uzreiz atnes glāzi krāna ūdens. Pasūtu steiku ar brokoļiem, man atnes arī salātus, kādi parasti nāk klāt pamatēdiena porcijai (var izvēlēties, zupu vai salātus). Bļodā ir sasmalcināti ledussalāti, viens pārgriezts ķiršu tomāts, viena gurķa šķēle, tējkarote sarīvēta siera un pāris grauzdiņi. Trauciņā blakus tiek atnesta ranch mērce, kuru var iejaukt salātos pēc vēlēšanās. Tā nav nekāda smalkā virtuve, bet jūtos paēdusi, nākamā kārtīgā maltīte man būs jau lidmašīnā.
Parkā ar grāmatu
Man ir laiks pamest viesnīcas numuriņu, tāpēc raitā solī dodos atpakaļ paņemt somas un atstāt tās reģistratūrā glabāšanai. Kad laiks taisīties atpakaļ mājās, beidzot ir patiešām vasarīgs laiks! Līdz lidojumam vēl ir piecas stundas, tāpēc nolemju ar grāmatu doties uz Kapitolija parku. Iekārtojos vispirms uz viena soliņa saulītē, tad sāk likties, ka jau svilina seju, un pārceļos uz ēnas pusi. Pamanu, ka ik pēc pāris minūtēm cauri parkam dodas svinīgos sari ģērbušās sievietes. Izrādās, tieši pie Kapitolija ieejas notiek Marati karaļvalsts valdnieka Chhatrapati Shivaji dzimšanas dienas svinības – ir uzbūvēta skatuve, kur vēlāk būs priekšnesumi. Labprāt redzētu dejas, jo Bolivudas deju tēma man ir tuva, bet pasākums kavējas. Tikmēr aizstaigāju līdz netālu esošajam Capitol Cafe, kur pasūtu sarkanā velveta saldējumu. Saldējums ir pārsteidzoši garšīgs, bet apkalpošana gan ir diezgan vēsa, kas ir netipiski ASV. Kamēr vēroju pārējos kafejnīcas apmeklētājus un uz sienām izvietotās valstsvīru un sievu fotogrāfijas, pēkšņi uz ielas sākas kustība – brauc simtiem BMX! Skaidrs, vēl viens pasākums, kura dēļ viesnīcas dārgākās cenās!
Nu jau patiesi laiks doties uz viesnīcu pēc somas un braukt uz lidostu. Pasākums pie Kapitolija aizvien nav sācies, vienīgā mūzika uz ielas ir no saldējuma furgona, kas vilina garāmgājējus, bet to jau arī esmu nobaudījusi citur.
Mājupceļš
Drīz vien esmu lidostā. Neskatoties uz to, ka man nav jānodod bagāža, man tāpat ir jāparādās pie reģistrācijas loga dokumentu pārbaudei. Saņemu iekāpšanas karti, kurā rakstīts, ka iekāpšana 19.32 un vārti aizveras 19.53. Vēl viena atšķirība starp ASV un Eiropas lidostām – mums tik precīzus laikus nelieto, parasti tomēr noapaļo līdz piecām minūtēm. Tālāk seko drošības kontrole, kurā gan mana rokas soma, gan filigrāni sapakotais čemodāns aiziet uz papildu pārbaudi. un pilnībā jāpārkrāmē, kamēr darbinieks to pārskata.
Pasu kontrolē jaunā Latvijas pase izpelnās sajūsmu no darbinieka, esot tik skaistas lappuses UV gaismā! Saku viņam, lai pašķirsta vēl, jo katrā atvērumā cits attēls! Darbinieks nobrīnās, ka zinu šo faktu, un ar interesi pēta zīmējumus.
Ejot pa lidostu ievēroju mākslas instalāciju, kas atrodas starp 12. un 14.iekāpšanas vārtiem – “Interimaginary Departures” jeb “Starpiztēles izlidošana”, ko apzīmē bezgalības zīme. To veidojusi māksliniece Dženeta Cveiga (Janet Zweig). Uz ekrāna parādās nākamo lidojumu saraksts – Eivonleja no grāmatas Anna no Zaļajiem jumtiem, DystopiaAir lidojums uz Matriksu, Tatūīna, Valhala un citas. Atbildot uz pāris jautājumiem pie interaktīvā biļešu automāta, var saņemt suvenīra iekāpšanas karti (vairs gan tikai kvadrātkoda formātā, kas diemžēl arī nedarbojas). Pavadu te pusstundu, vērojot gaismas šķirbiņu pa it kā pavērtajām durvīm, pa pusei sienā iegrimušos krēslus un pētot galamērķu sarakstu, cenšoties atcerēties, no kuras filmas vai grāmatas tie ir.
Laiks kāpt lidmašīnā. Šoreiz tā arī nav pilna un man atkal nedaudz paveicas – vieta starp mani un pie ejas sēdošo pasažieri ir brīva, tā nu mums katrai tiek pusvieta vairāk, lai nakts lidojumā censtos gulēt. Lietotne atkal saka, ka, lai atgrieztos pareizajā režīmā, atkal ir jāguļ.
No rīta pāris stundas vēl pavadu Londonā, Hītrovas lidostā (kur atkal manu somu pārskata līdz vīlei, kāds no maniem pirkumiem laikam tomēr ir ļoti aizdomīgs!), baudot brokastis Gordona Ramzija restorānā “Plane Food”. Uz tām gan sanāk pagaidīt – 40 minūtes, līdz pasniedz salātus, lidostai ir nedaudz par daudz, taču vismaz šo laiku pavadu mierīgi, ar skatu uz lidmašīnām, bez burzmas un cīņas par sēdvietu, kā tas ir terminālī.
Vēl pēc pāris stundām esmu mājās. Sapnis par tikšanos ir piepildīts, ir gūts vēl labāks iespaids par dīvaino pilsētu un arī sirds nedaudz sasmēlusies zaļuma, pat ja tas bijis pavasarīgi vēss!
Līdzīgi raksti:
Dziļā Austrumteksasa (jeb pirmoreiz Ostinā un ne tikai!)
Izlasīju, lasu, lasīšu #292 (02.03-22.03)
Izlasīju:
Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs
Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi
Noklausījos:
Eiji Yoshikawa – Musashi
Shemer Kuznits – New Era Online #1-3
Lasu:
Klausos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Lasīšu:
Apuleus – Zelta Ēzelis
Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae
Tom Cain – Samuel Carver #1-2
Klausīšos:
Shemer Kuznits – New Era Online #4-6
Terry Mancour – The Spellmonger #13-15
Cēlāji un stūrakmens: līdzība, kas runā arī par mums
“Virspriesteri un farizeji [..] saprata, ka viņš runājis par tiem.” (Mt.21:45) Vispirms viņi to nebija sapratuši. Viņiem bija šķitis, ka Jēzus nāca ar āķīgu, juridisku
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
InstaSpin: Quick‑Fire Slots en Instant Wins voor Avontuurlijke Spelers
Waarom InstaSpin Gebouwd is voor Snelheid Wanneer je die volgende grote winst in een paar minuten wilt behalen, spreekt de lay-out van het platform boekdelen. InstaSpin’s interface is overzichtelijk; de slot showcase staat centraal, klaar om te starten zodra je op “Play” tikt. Het ontwerp elimineert menu-bounces en houdt de payout info te allen tijde […]
Komunisma seksuālā revolūcija Krievijā
Pēdējā laikā daudz dzirdēts par klasisko, konservatīvo jeb “tradicionālo ģimeni”, kurā sieva ar lakatiņu galvā apkalpo “savu veci” mājās un pretī nekad nerunā. Noliek savu ciešanu sveci baznīcā, jo sievietes liktenis ir “mīlēt un ciest”. Izcieš visu. Kā tad bija un ir ar seksu un sievietēm divās lielākajās komunistiskajās valstīs – Ķīnā un Padomju Savienībā? “Kā kūtī” […]
Hans Menasse – The Austrian Boy
Gētes institūta tiešssaites bibliotēkā paņēmu lasīšanā grāmatu par kādu austriešu futbolistu. Viens no grāmatas autoriem - Aleksandrs Juraske - bija uzrakstījis arī grāmatu par Otto Fišeru, kurš bija Liepājas "Olimpijas" komandas treneris, grāmata bija gana saistoša, tālab izlēmu, ka varu iepazīties ar vēl kādu Juraskes kunga veikumu. Šis gan tapis kopā ar vēl diviem citiem kolēģiem (viens no tiem - galvenā varoņa brāļa dēls Peters Menasse), bet es teiktu, ka stilistiski grāmata stipri līdzīga jau iepriekš iepazītajai, protams, tematiski arī tur daudz pārklājas.
Patiesībā gan liela daļa Hansa Menases stāsta man vairāk saistās ar Toma Stoparda lugu "Leopoldštate", kas skatīta Dailes teātra iestudējumā, un patiesībā - vairāk pat ar paša Stoparda biogrāfiju. Zinot kontekstu, var noprast, ka Hanss Menasse bija ebrejs. Precīzāk gan - ebrejs patiesībā bija tikai viņa tēvs, līdz ar to pēc pašu jūdu likumiem viņš nekāds ebrejs nebija, taču nacisti uz šīm lietām raudzījās citādāk. Līdz ar to, izmantojot to, ka šāda iespēja, lai arī ne bez sarežģījumiem, bet tobrīd vēl paspēja, 1938. gadā, pēc Austrijas pievienošanas Trešajam reiham, Hansu un viņa vecāko brāli Kurtu vecāki nosūtīja ar tā saukto "bērnu transportu" uz Angliju. Hansam tobrīd bija astoņi gadi, Kurtam - 15. Pavadījis septiņus gadus audžu ģimenē, pēc Otrā pasaules kara beigām Hanss atgriezās dzimtajā Vīnē, kur, lielā mērā, pateicoties viņa katolietes mātes pūliņiem, viņa vecākiem bija izdevies iedzīvot. Tiesa, šo gadu laikā viņš bija aizmirsis dzimto valodu, toties viņš Anglijā bija ieguvis gana labas prasmes futbolā, un tās viņš lika lietā arī pēc atgriešanās dzimtenē.
Jāpiebilst, ka atbilstoši manai izpratnei, Hanss Menasse nekādi nav uzskatāms par tādu futbola zvaigzni, par kuru man šķistu pašsaprotami, ka kāds rakstītu grāmatas. Sausie fakti par viņa karjeru ir sekojoši: pārstāvot First Vienna komandu, viņš Austrijas augstākajā līgā aizvadīja 109 spēles, guva 55 vārtus. Vienu reizi bija Austrijas čempions. Aizvadīja divas spēles Austrijas izlasē. Tas viss - 20. gadsimta piecdesmitajos gados. Jā, potenciāli tur varēja būt kas vairāk - viņš bija izlases kandidātu sarakstā uz 1954. gada Pasaules kausu - turnīru, kur Austrijas izlase guva savu vēsturē lielāko panākumu, izcīnot trešo vietu, taču pirms turnīra Menasse saslima ar dzelti un bija spiests ilgāku laiku nespēlēt. Un arī First Vienna klubā viņam bija nesaskaņas ar vadību, kas ierobežoja viņa spēles laiku. Pēdējo savu gadu nopietnajā futbolā viņš pavadīja Vīnes "Austria" komandas sastāvā, bet tur viņam sevišķi spoži negāja. Turpinājumā Menasse spēlēja zemākās līgās, kā arī darbojās "Austria" kluba administrācijā. Jā, un strādāja ASV kino importa jomā Austrijā, bet tam ar futbolu nav nekādas saistības.
Lielākās pārdomas šī grāmata manī raisīja tādā ziņā, cik maz Latvijā rakstīts par mūsu futbola lielajām personībām, vismaz tām - kuras par sevi nevar vairs izstāstīt pašas. Hanss Menasse Austrijas futbola vēstures konktekstā ir sīka vienība - ne viņš bija trīsdesmito gadu Wunderteam dalībnieks, ne arī iesaistīts Pasaules kausa sasniegumā. Tas laiks, kad viņš spēlēja, kopumā futbolam bija sarežģīts - ne velti arī būdams "First Vienna" komandas pamatsastāva spēlētājs, Menasse vienlaikus strādāja normālā darbā. Jā, iespējams, ka šīs grāmatas tapšanai palīdzēja tas, ka viņa stāsts par nonākšanu Anglijā, bēgot no nacisma, un atgriešanos dzimtajā Vīnē, ir interesants pats par sevi (plus vēl divi viņa bērni ir rakstnieki), taču nešaubos - gana daudz interesanta varētu uzrakstīt arī par Latvijas futbola varoņiem. Konkrēts piemērs: Iļja Vestermanis, kurš, starp citu, guva Latvijas izlases labā vārtus Pasaules kausa atlases spēlē pret Austriju, bija spēlējis Austrijas līgā trīsdesmitajos gados, kad tā kotējās augstāk, tāpat Francijas čempionātā, un izglābās pateicoties tam, ka viņu trīsdesmito gadu beigās uzaicināja spēlēt futbolu Amerikā. Un, līdzīgi kā Menasse, Vestermanis nodzīvoja ilgu mūžu. Bet par viņu pat izvērstu rakstu latviešu presē nav bijis, kur nu vēl kāds sadomātu viņam veltīt grāmatu...
Kas attiecas uz šo konkrēto grāmatu - biogrāfiskā daļa līdz Menasses futbolista karjeras beigām bija ļoti saistoša, ģimenes stāsts, visa tā sasaukšanās ar Stoparda lugu, līdzīgais un atšķirīgais. Mazāk mani uzrunāja pēcfutbola vēstījums, kur bija šāda tāda pieskaršanās Holivudas aizkulisēm, kas mani personīgi gluži vienkārši neinteresē, līdzīgi kā kādam citam nebūtu intereses par futbola daļu. Un tad nu sanāk - sajūsmas par šo grāmatu man nav, bet man patīk tas, ka Austrijā savu futbola pagātni godā, un to dokumentē. Un, kā jau teikts - pirmā daļa mani aizrāva.
P.S. Pilnais autoru kolektīvs ir: Alexander Juraske, Agnes Meisinger, Peter Menasse.
Vides izglītības diena 1. klasē
Biedrība “Alnīša namiņš” kopā ar 1. klases skolēniem 20. martā aizvadīja izzinošas un radošas nodarbības, kuru laikā bērni iepazinās ar 2026. gada putnu – apodziņu. Skolēni uzzināja interesantus faktus par šo nelielo pūci, tās dzīvesveidu un nozīmi dabā. Nodarbību praktiskajā daļā bērni ar lielu aizrautību piedalījās radošajās darbnīcās, kur, izmantojot dažādus dabas materiālus, izgatavoja savus apodziņus. Pasākums rosināja bērnu interesi par dabu, attīstīja radošumu un sniedza prieku par kopā pavadīto laiku.
Sirsnīgs paldies biedrībai “Alnīša namiņš” par aizraujošo un vērtīgo nodarbību!
1. klases audzinātāja Signe Kušnire
Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
24h lasītākais
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Karte: ārvalstnieku zemes īpašumi Latvijā →
neogeo.lv
- Vakar, 17:51
Vai vēlaties noskaidrot, kur Latvijā atrodas zemes, kas pieder ārvalstniekiem?
Vai vēlaties zināt no kuras valsts ir šis zemes īpašnieks?
Lielisku iespēju atrast atbildi uz šiem jautājumiem sniedz Lursoft IT jaunais slānis Nekustamo īpašumu datu kartē, kas saucas “Īpašnieki ārvalstnieki”.
Kartes lietotājam jebkurā Latvijas vietā ir iespēja uzzināt kādas valsts fiziskai vai juridiskai personai pieder nekustamais īpašums.
Komunisma seksuālā revolūcija Krievijā →
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Pēdējā laikā daudz dzirdēts par klasisko, konservatīvo jeb “tradicionālo ģimeni”, kurā sieva ar lakatiņu galvā apkalpo “savu veci” mājās un pretī nekad nerunā. Noliek savu ciešanu sveci baznīcā, jo sievietes liktenis ir “mīlēt un ciest”. Izcieš visu. Kā tad bija un ir ar seksu un sievietēm divās lielākajās komunistiskajās valstīs – Ķīnā un Padomju Savienībā? “Kā kūtī” […]
Eiropas ofiss ↑
laacz.lv
- 18. mar., 12:48
Nolēmu ziedot savu laiku, lai palīdzētu Kursora komandai sakarā ar rakstu "“Office.eu” piedāvā Eiropā bāzētu dokumentu veidošanas platformu ". Jo tur nav pateiktas svarīgas detaļas. Pat mans LLM var labāk.
Un šis konkrētais aprakstītais piedāvājums nav līdz galam atklāts.
Tas, ka nekur lapā, izņemot attālu FAQ nostūri, netiek norādīts, ka patiesībā tas nav pašu būvēts un radīts. Tā ir atvērtā koda platformas Nextcloud instalācija ar papildu izstrādēm. Manā grāmatā tas nozīmē, ka šis fakts tiek apzināti slēpts. Arī ekrānšāviņos tikai pazinējs atpazīs Nextcloud. Rakstā minēts, bet pašu ofisotāju lapā ne īpaši.
Informācija par 2024. gadā Beļģijā koprades birojā reģistrētu uzņēmumu arī jāmeklē ar uguni. Iespējams, ka īsti nekvalificējās kā mānīšanās un krāpšana (mums izdevīgas puspatiesības mēs aizstāvam paši), bet es neuzticētos novembrī reģistrētam kantorim, kurš mēģina slēpt to, kas ir.
Dīvainības krīt acīs uzreiz, un mani nedaudz izbrīna, ka tās neradīja vēlmi papētīt sīkāk. Papētīt sīkāk šajā gadījumā būtu pāris minūtes interneta meklētājā pēc izvēles — «Is Office.EU a scam?».
Mans minējums ir, ka viss biznesa plāns ir ap un lielākās izmaksas ir par domēnu «office.eu».
Ja ir akūta vēlme tomēr drosmīgi mēģināt tikt vaļā no ASV diktāta, tad Nextcloud ir gūzma ar pārbaudītiem un drošiem partneriem.
Amazon piesaka vēlmi startēt viedtālruņu tirgū ↑
notepad.lv
- Vakar, 15:00
Amazon impērija, šķiet, Džefam Bezosam ir kļuvusi par mazu – uzņēmums atkal centīsies ielauzties (un izlausties) viedtālruņu tirgū. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma ar Amazon Fire Phone pirms vairāk nekā desmit gadiem, Amazon atkal apsver iespēju ienākt viedtālruņu tirgū. Jaunais projekts ar baumoto nosaukumu “Transformer” šobrīd tiek izstrādāts uzņēmuma ierīču un pakalpojumu nodaļā. Kā jau ar visiem […]
Kas nosaka degvielas cenu? ↓
notepad.lv
- Vakar, 20:00
Degvielas cena ir viena no tām ikdienas sastāvdaļām, kas šķiet pašsaprotama un vienlaikus grūti izskaidrojama. Brīdī, kad tā pieaug, rodas jautājums – kas īsti nosaka šo cenu un kāpēc tā mainās tik bieži? Lai gan tam ikdienā lielu uzmanību nepievēršam, degvielas cena nav lielums, kas ir atkarīgs no viena faktora vien, piemēram, ģeopolitiskajiem satricinājumiem, kurus […]
Latvijas Koledžu asociācijas konference, 2026 ↑
Juridiska Koledža
- Pirms 1h 26min
Rīgas Tehniskās koledžas lielajā zālē 2026. gada 19.martā uz konferences atklāšanu un plenārsēdi sapulcējās 120 dalībnieki un klausītāji no visām Latvijas koledžām. Klātesošos sveica Rolands Ozols, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos, Jurģis Miezainis, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs, konferences organizācijas darba grupas pārstāvji.
Plenārsēdes referenti savos ziņojumos pievērsās ļoti mūsdienīgām un aktuālām tēmām, piemēram, vieslektors, izglītības jomas pētnieks Dr. Urss Hauensteins (Visiting distinguished Professor in Management and Education for the Futures, Senior and honorary Fellow in different Colleges / Universities in Eastern & Central Europe, United Kingdom and Switzerland) aplūkoja holistiskas transformācijas labākai nākotnei. Dr. sc. admin. Anita Līce (izglītības pētniece un projektu vadītāja) iepazīstināja ar pētījuma “Mikroapliecinājumi: jaunas iespējas karjeras attīstībai un sadarbībai” rezultātiem. Savukārt CERT.LV kiberdrošības speciālists Gints Mālkalnietis vērsa klātesošo uzmanību uz kiberdrošības aktualitātēm izglītības un pētniecības vidē
Koledžu studentu un mācībspēku zinātniski pētniecisko darbu un inovatīvo risinājumu konference pēcpusdienā darbu turpināja 4 paralēlajās sesijās:
- STEM zinātnes, informācijas tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, biotehnoloģijas un vides zinātne;
- Uzņēmējdarbība, vadība, cilvēkkapitāla sagatavošana;
- Tiesību zinātnes, iekšējā un ārējā drošība;
- Medicīna, veselības aprūpe.
Juridisko koledžu šajā pasākumā pārstāvēja lektors Normunds Pauders, sniedzot ziņojumu “Mākslīgā intelekta ilgtspēja izglītībā: pedagoģiskās iespējas un ierobežojumi profesionālās izglītības kontekstā”. Savukārt Tiesību zinātņu studiju programmas 2. kursa studente Guna Rasa pievērsās tēmai par mākslīgā intelekta ietekmi uz cilvēktiesībām Eiropas Savienībā un Latvijas Republikā. Te jāpiebilst, ka G. Rasas pētījuma zinātniskais vadītājs, Juridiskās koledžas docētājs Oskars Garkājs arī padziļināti pēta mākslīgā intelekta pielietojuma tēmu – viņš ir pievērsies MI izmantošanas Eiropas Savienības fondu projektu jomas tiesisko un praktisko aspektu izpētei.
InstaSpin: Quick‑Fire Slots en Instant Wins voor Avontuurlijke Spelers ↓
notepad.lv
- Šodien, 11:23
Waarom InstaSpin Gebouwd is voor Snelheid Wanneer je die volgende grote winst in een paar minuten wilt behalen, spreekt de lay-out van het platform boekdelen. InstaSpin’s interface is overzichtelijk; de slot showcase staat centraal, klaar om te starten zodra je op “Play” tikt. Het ontwerp elimineert menu-bounces en houdt de payout info te allen tijde […]
Leģionāri un viņu piemiņa mūsdienās - tēmas komunikācija publiskajā telpā jauns
Šīs dienas acīm
- Šodien, 16:07
Nesen atkal bija 16. marts, kad medijos un tīmekļa vietnēs virmoja jautājums par to, kā būtu pareizi uztvert, vērtēt un pieminēt tos, kuri Otrajā pasaules karā bija iesaistīt Nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos un visbiežāk tiek apvienoti zem nosaukuma leģionāri. Latvijas okupācijas muzejs šajā sakarā bija sarīkojis diskusiju, kuras centrā bija tēmas komunikācija publiskajā telpā.
Raidījumā Šīs dienas acīm muzejā ierakstīta saruna ar diviem šīs diskusijas dalībniekiem - Okupācijas muzeja vēsturniekiem Gintu Apalu un Edvīnu Evartu.
Trīs dienas Ostinā, Teksasā jeb tikšanās ar Vanessa Van Edwards ↓
Sapņu Medniece
- Šodien, 16:23
Ir laiks piepildīt kādu senu sapni, satikt kādu ilgi apbrīnotu cilvēku, un, šoreiz ceļš tāpēc ved pāri okeānam uz Teksasu – es beidzot tikšos ar Vanesu Van Edvardsu klātienē! Ja vēlies par viņu uzzināt vairāk, meklē informāciju šeit.
Drebinoties eju pa skrejceļu mitrā, pelēkā dienā, lai iesēstos mazmazītiņā lidmašīnā Rīgas lidostā, kas mani aizvedīs uz Helsinkiem. Stiepjot rokas bagāžas čemodānu (vienīgo bagāžas vienību, kas iekļauta manā jau tā superdārgajā biļetē) pa šaurajām kāpnēm, pamanos tā riteņus sirsnīgi novilkt gar baltajām biksēm. Somā vietas maz, braucu uz it kā siltākām zemēm, tāpēc vienīgais brīvā laika apģērbs man ir mugurā, un liekas jakas nestiepju. Kad apsēžos šaurajā sēdeklī, novērtēju pleķi – ir diezgan traki. Kad lidmašīna ir pacēlusies gaisā, dodos uz labierīcībām, cerībā nomazgāt dubļus nost, bet izrādās, izlietnē nedarbojas ūdens padeve, un, kad par to jautāju stjuartei, tieku pie nelielas mitrās salvetes, kas paredzēta traipu tīrīšanai. Skaidrs, Helsinkos būs jāmēģina paspēt iztīrīt!
Kad esmu tualetē Helsinkos, provēju salveti, pārsteidzošā kārtā, traips patiešām pazūd, bet viena skāde – saslapinot gaišo audumu, tas iekrāsojas viegli bēšīgs, un strauji izplešas, un nu jau izskatos tā, kā būtu sirsnīgi apčurājusies. Ar paceltu kāju stāvu pie roku žāvētāja un atceros kādu karikatūru par vīriešiem sporta zālē, kas izmanto fēnu dažādu ķermeņa daļu nosusināšanai. Spriežot pēc labierīcībās ienākušo dāmu skatieniem, es izskatos kaut kā līdzīgi.
Mierīgi, bet ar nolūku dodos uz iekāpšanas vārtiem, jo atmiņā palicis, ka Helsinku lidostā šādiem reisiem tie ir labi tālu, un laiks starp lidojumiem nav bezgalīgs, kad izdzirdu, ka visiem pasažieriem, kas lido uz ASV, ir jāatrādās īpašai dokumentu pārbaudei pie kāda lodziņa. Lai arī mana ESTA ir pārbaudīta jau Rīgā (neskatoties uz to, ka soma man nav jānodod, par šo prasību zinu, tāpēc jau savlaicīgi atrādījos), bet šeit pie lodziņa darbiniece tomēr rūpīgi visu pārbauda vēlreiz. Vēlāk, pie iekāpšanas vārtiem tie, kas šo procedūru nav izgājuši laicīgi, taisa sastrēgumu un beigās tiem pat ir atsevišķa rinda, līdz tiek “aizgaldā”, no kura beidzot drīkstēs iekāpt lidmašīnā. Par laimi, man viss bez aizķeršanās.
Lidmašīna uz Dalasu izrādās pārsteidzoši tukša, man blakus ir divas tukšas vietas un gulēšanai varēšu izmantot tā saukto “nabagu biznesa klasi”, izstiepjot kājas pilnīgi horizontāli un ar muguru atbalstoties pret logu, vai saraujoties čokurā, cik nu augums to ļauj, bet vismaz – pilnīgi guļus! Neskatoties uz to, ka Latvijā ir diena, mēģināšu gulēt, jo pirmoreiz izmēģinu lietotni Timeshifter, kas paredzēta, lai ātrāk pielāgotos jaunajai laika zonai, un tā saka, ka acīm jābūt ciet!
Līdzīgi raksti:
Dziļā Austrumteksasa (jeb pirmoreiz Ostinā un ne tikai!)
Lielais apskates vietu saraksts Ņujorkai
Praktiska informācija
Lidojumu rezervēju vien pāris nedēļas pirms brauciena, lidoju ar Finnair/British Airways un tāpēc biļetes ir ārkārtīgi dārgas – gandrīz 1200 eur (par tādu cenu uz ASV parasti var aizlidot četratā!)
Ostinā pa nakti palieku La Quinta Inn by Wyndham Austin Capitol / Downtown., samaksājot $340 par trijām naktīm pašā pilsētas centrā, ar iekļautām brokastīm. Lai arī viesnīca ir grandiozi sliktā stāvoklī, tomēr šoreiz tas ir lētākais variants, kas der arī no loģistikas viedokļa.
Parvietojos ar Uber.
Ekskursiju piedāvājumu Ostinai meklē šeit.
Pieteikšanās Vanesas Van Edvardsas “People School” nodarbībām pieejama šeit.
Ostinā šoreiz viesojos marta beigās, plānoto 30 grādu vietā ir lietains un vien 19 grādi, bet tāpat ir pavasarīgi zaļš. Iepriekš Ostinā esmu bijusi jūlijā, tad gan tur ir kārtīga vasara!
Ielidojot ASV
Pamostoties galā, redzot uz ekrāna uzrakstu “Dalasa”, ataust atmiņā 90.-tie, kad ar mammu skatījāmies seriālu ar tādu pat nosaukumu. Tā runā, ka šajos gados Latvijā dzimušie Ričardi pie sava vārda ir tikuši, galvenokārt, pateicoties kādam šī seriāla varonim. Tolaik pilnīgi noteikti nelikās, ka es kādu dienu pati varētu nokļūt Dalasā, vai vismaz pilsētas lidostā, kā tas būs šoreiz. Teksasas Dalasas Fortvērtas lidosta man šoreiz ir priekšpēdējais posms, lai nokļūtu Ostinā. No šīs lidostas uz Ostinu lidmašīnas lido biežāk, nekā brauc autobuss no Rīgas uz Liepāju, un uz brīdi pat apmulstu, ieraugot uz tablo alfabētiski sarindotās pilsētas, līdz atrodu savus iekāpšanas vārtus.
Dokumentu pārbaude ir pavisam ātra un nesāpīga, robežsargam stāstu, ka dodos uz mācībām, un mani bez sarežģījumiem ielaiž valstī (pāris nedēļas pirms ceļojuma esmu pieteikusies kārtējai ESTAi, pirms pieteikties, vienmēr pārliecinies, ka esi oficiālajā vietnē, nevis pie kāda starpnieka! Oficiālā vietne ir šī). Nododamās bagāžas man nav, tāpēc no jauna tā nav reģistrē (ASV jāizņem bagāža pat tad, ja lido tranzītā), lidojums no Eiropas nekavēja, tāpēc līdz nākamajam lidojumam vēl trīs stundas jākūko. Intereses pēc, aizstaigāju līdz aviokompānijas info centram un pajautāju darbiniekam, vai varbūt ir iespējams lidot ar ātrāku reisu, bet visas brīvās vietas esot pilnībā izpārdotas.
Kamēr gaidu savu lidojumu, pārcilāju prātā tikko redzētos sīkumus, kas nenoliedzami ziņo, ka atrodos ASV – paklāja segums uz grīdas, jau izejot no lidmašīnas, milzīgās šķirbas tualetē starp kabīnes durvīm un zem tām (ne vienu vien reizi šādi pie manis kabīnē ir ierāpojis kāds bērns), un neiztrūkstošās dzeramā ūdens strūklakas. Tā vien liekas, ka ūdens krūzes ar katru gadu paliek arvien lielākas, nu jau modē ir teju divlitrīgi Stanley milži, kas visur tiek nēsāti līdzi.
Beidzot sākas iekāpšana, kas notiek stingri pa grupām, un pēc mirkļa esmu lidmašīnā. Kad jau laiks izlidot, izdzirdu skaņu, kas liek kasīt pakausi. Kaut kad vienreiz es šo jau esmu dzirdējusi. Pareizi! Pirms daudziem gadiem, kādā ļoti aukstā dienā lidojot no Čikāgas uz Orlando. Toreiz gan lidmašīnai bija tehniskas problēmas un beigās izlidojām ar četru stundu kavēšanos. Turpmāko 45 min laikā troksnis atskan vēl pāris reizes, un tad, kapteiņa balss – lidmašīna ir saplīsusi, visiem jākāpj laukā. Par laimi, šī ir aviokompānijas lielākā bāzes lidosta, un pēc brīža paziņo, ka tieši pie pretējiem vārtiem tikko ir atlidojis cits gaisa kuģis, kurš beidzot nogādās galā.
Beidzot Ostinā!
Ostinā esmu ar nedaudz vairāk kā stundas kavēšanos, jau ir tumšs un nu jau patiesi nāk miegs. Ir krietni vēsāks, gaidīto 30̊ C vietā sagaida vien 19, un pa dienu esot bijusi vētra. Pilsētā palieku vien trīs naktis, un diemžēl siltāks un mazāk lietains būšot vien pēdējā dienā.
Ātrā solī dodos uz Uber zonu, kas lidostā speciāli sagatavota kopbraukšanas platformām. Ja ne dārgā stāvvieta pilsētas centrā pie viesnīcas, noteikti būtu ņēmusi nomas auto. Ostinas centrs ir vēl salīdzinoši draudzīgs kājāmgājējiem, kopumā ASV tāda nav.
Šoreiz dārgas ir ne tikai lidojuma biļetes, bet arī viesnīca. Pa nakti palieku La Quinta Inn by Wyndham Austin Capitol / Downtown. Vēlāk uzzinu, ka šajos datumos pilsētā notiek vairāki lieli pasākumi, kas būtiski ietekmē viesnīcu cenas. Vislētākais, ko atrodu, ir simts eiro par nakti, un rezervētās viesnīcas vērtējums ir knapi 4.2 no 10. Numuriņā vēdī mitruma smaka, un neizskatās, ka pēdējā desmitgadē kaut kas ir remontēts. Doma par staigāšanu pa paklāju zeķēs, vai, pasargdies, ar basām kājām, man liek noskurināties. Bet tam es no mājām esmu atvedusi no kādas citas viesnīcas paņemtās čības. Numuriņā gan citādāk ir viss nepieciešamais – divas gultas, duša, ar diviem maziem ziepju gabaliņiem, fēns un pat gludeklis. Kā kārtīgā ceļmalas motelī (tikai, šoreiz tas ir pilsētas centrā), ir iekļautas arī brokastis, jo dārgākās viesnīcās ASV par tām parasti ir jāmaksā atsevišķi. No rīta dabūjamas Teksasas štata formas vafeles, biezā plēvē iekausētas olas, hotdogu pusmaizītes (tā liecina uzraksts uz tām), tostermaize, bet nav ierastā krēmsiera, vienreizlietojamie piederumi, kas katrs ir savā maisiņā, putuplastīgas glāzes kafijai, tējai vai aplejamajai putrai, arī katra savā maisiņā, un šķīvīši, par brīnumu, bez maisiņa. Bet vismaz ir, kur palikt, un jau laicīgi, iepriekš vienojoties ar viesnīcu, ka par to nebūs jāmaksā, esmu pasūtījusi preces no internetveikala – iecienītās tējas, matu gumijas, pāris grāmatas un citus sīkumus no tirgotājiem, kas preces nesūta uz Latviju. Kad kādā valstī ir būts tik daudzas reizes, ir pierasts pie labumiem, kas pieejami tikai šeit. Labākajās tradīcijās viss pasūtītais, neskatoties uz to, ka pirkts vienā reizē, ir atnācis 6 dažādos iepakojumos, tāpēc pēc atnākšanas uz numuriņu, vēl divreiz atgriežos reģistratūrā, jo pirmajā piegājienā darbinieks plašajā pasta telpā visus sūtījumus nemaz neatrod.
Sapņu tikšanās ar Vanesu Van Edvardsu
Pirms vairāk nekā desmit gadiem man vīrs reiz parādīja kādu tiešsaistes kursu par uzvedības zinātni un neverbālo komunikāciju, kuru vadīja Vanesa Van Edvardsa (Vanessa Van Edwards) un teica: ”Man liekas, ka šis Tev varētu būt interesanti”. Man šis kurss patiešām ļoti patika, vēlāk, kad autorei iznāca grāmata, izlasīju arī to. Liekot lietā viņas dodos padomus, drīz tiku pie paaugstinājuma darbā. Vairākas reizes biju ieteikusi viņu savam darba devējam lekcijām darbiniekiem, diemžēl, jau pirms vairākiem gadiem viņas stundas likme bija krietni lielāka, nekā varējām atļauties. Taču, sarakstoties ar viņas komandu, lai noskaidrotu cenas, iekļuvu viņas potenciālo klientu sarakstā un šādi pat tiku pat pie viņas nākamās grāmatas eksemplāra vēl pirms tā iznāca. Satikt viņu dzīvē gan, kā nesanāca, tā nesanāca.
Ilgus gadus tas bija sapnis, līdz uzzināju, ka viņas pašas organizēto kursu People School dalībniekiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt vienas dienas klātienes tikšanos Ostinā, un nolēmu – tagad tas kļūs par plānu – jāņem lietas savās rokās un beidzot jāsatiek viņa dzīvē! Man šķiet, ka es paspēju ielēkt pēdējā vilcienā, jo pa šo laiku viņas atpazīstamība ir izlidojusi kaut kur stratosfērā – viņas epizodei podkāstā Diary of a CEO ir vairāk nekā 11 miljonu skatījumu (šī saruna īsā laikā kļuva par vienu no skatītākajiem video podkāsta vēsturē, un Stīvens Bārtlets pāris nedēļas pēc tās publicēšanas Vanesu uzaicināja nofilmēt vēl vienu epizodi), Džejs Šetijs sava podkāsta gada noslēguma kopsavilkumā pieminēja viņas vārdu pie vienas no top sarunām. Tāpat viņa ir paguvusi paviesoties pie Melas Robinsas, izveidot savu Masterclass kursu, un viņas Youtube un Instagram kontiem katram seko nu jau vairāk nekā miljons cilvēku. Atskatoties uz tikšanos ar viņu, nespēju noticēt, ka tā bija teju privātstundas formātā – vesela diena kopā, nelielā telpā, kurā mēs bijām 40-50 cilvēki, un katram bija iespēja no viņas mācīties un ar viņu nofotografēties. Aprunājos gan ar pašu, gan viņas vīru Skotu. Izrādās, viņi abi ir bijuši Rīgā, kāda Baltijas jūras kruīza ietvaros, un raksturoja to kā romantisku pilsētu, kurā īpaši palicis atmiņā Melngalvju nams. Viņu meitas ir sajūsmā par “Straumi”, ko uzzinu pasniedzot dāvanā konfektes ar Kaķi! Lai arī mēdz teikt, ka savus varoņus nedrīkst satikt, ceļojums uz Ostinu ir katra iztērēta centa un sekundes vērts. Pēc vēlām vakariņām man, agrām – citiem, ir laiks šo neticamo dienu noslēgt. Tā, ka liekas, ka sev jākniebj, ka šis patiešām nav sapnis!
Bezmaksas ekskursija Kapitolijā
Izdevīgākās biļetes mājup, pat pieskaitot viesnīcas izmaksas, ir aiznākamajā dienā, tā nu visa nākamā dienā man ir brīva pilsētas apskatei. Ostinā esmu viesojusies jau iepriekš pirms sešiem gadiem, galvenās pilsētas vietas arī esmu redzējusi, tomēr šur tur vēlos atgriezties un vēl jau ir arī pa kādai iepriekš neredzētai vietai.
Pa nakti miegs ir nemierīgs ne tikai man, bet arī svīrēm, kas ligzdo zem jumta tiltiņiem, kas savieno vienu kompleksa ēku ar pārējām. Visu nakti dzirdu tās čalojam savā starpā. Tad kādu brīdi liekas, ka aiz loga notiek tusiņš, dzirdamas balsis, brīžiem, pat kliegšana. Durvis vērt neriskēju, bet ar izslēgtu gaismu paveru nedaudz aizkarus, jo kā jau kārtīgā motelī, katrā numuriņā ir ieeja no ielas. Izrādās trokšņa avots ir jauniešu bars, kas vizinās ar elektriskajiem skuteriem pa viesnīcas stāvlaukumu. Savdabīga izvēle un diennakts laiks, bet, izskatās, ka nekas slikts nenotiek. Izdodas atkal aizmigt.
Pēc brokastu paēšanas telpā ar viegli appelējušiem logiem, sāku pārplānot apskates vietu sarakstu, jo ārā līņā un ir vien 17 ̊ C. Nolemju, ka sākšu ar tuvāko – Kapitoliju, kas ir Teksasas štata galvenā valdības mītne. Iepriekšējā reizē to izstaigājām paši, bet šoreiz esmu iepriekš izlasījusi, ka pieejamas bezmaksas ekskursijas. Diemžēl viesnīcā lietussargu nav, savukārt man nav lietus jakas, bet nolemju, ka neesmu jau no cukura, tāpat ir gana silts.
Ap Kapitoliju plešas plašs zālājs ar kokiem, kuros lēkā vāveres, apkārtne smaržo pēc mitra zāliena un pavasara. Vai lietainais laiks, vai agrā rīta stunda pie vainas (jo, protams, laika zonas atšķirības dēļ esmu augšā jau pirms pirmās gaismiņas), ielas ir kā izslaucītas. Vāveru parkā ir noteikti vairāk, nekā cilvēku. Vispirms iegriežos informācijas centrā, kur man saka, ka droši varu doties uz galveno ēku, ekskursija sāksies tur. Tās notiek ik pa 15 minūtēm un ilgst 30 minūtes. Pielieku soli, lai nav jākūko līdz nākamajai un drīz esmu klāt.
Ienākot lielajā ēkā, kur gan manāmi arī citi cilvēki, galvenokārt, valdības vīri un sievas, kas nāk uz darbu, vispirms ir jāiziet cauri drošības kontroles vārtiem. Drīkst ienest gan šķidrumus, gan elektroniku, ņemot vērā šī štata un valsts specifiku, drīzāk apsargi pārbauda, vai kāds neienes ieročus.
Atnāku tieši laikā uz ekskursijas sākumu. Darbiniece daudz stāsta gan par objekta vēsturi, gan dažādiem ar ASV saistītiem vēsturiskiem faktiem, šis tas man paliek ne līdz galam skaidrs, jo ir daudz atsauces uz dažādām kaujām un valsts vēsturi tik labi nepārzinu. Bet ar interesi aplūkoju telpas un mākslas darbus. Teksasa tiek saukta par vientuļās zvaigznes štatu, savulaik, tā bija neatkarīga valsts, un zvaigzne redzama gan štata karogā, gan plaši attēlota Kapitolijā uz gaismekļiem, krēsliem un citām vietām kā dekoratīvs elements. Ekskursijas laikā iegriežamies telpās, kurās tobrīd nenorisinās darba sesijas, un mūs aizved arī uz jauno piebūvi, kas atrodas pazemē. Kā jau pierasts, ekskursija beidzas pie suvenīru veikala. Šoreiz esmu pārsteigta par patiešām labās kvalitātes nieciņiem. Parasti neko nepērku, bet šoreiz iegādājos gan skaistus dvielīšus ar ziediem (Teksasā īpašā cieņā ir savvaļas ziedi), gan pierakstu blociņu un pat pāris dāvanas radiem. Apzinos, ka šī nav pati izdevīgākā vieta, kur iegādāties dāvanas, bet preces ir patiešām kvalitatīvas un skaistas. Labi, ka atceļā lidoju ar aviokompāniju, kurai rokas bagāža arī drīkst svērt 23 kg, jau jūtu, ka somai atvēršu katru sānu izpletējrāvējslēdzēju!
Bibliotēka un pēcpusdienas tēja Ostinā
Iznākot no Kapitolija, atstāju pirkumus viesnīcā un dodos pastaigā pa pilsētu, pa ceļam iegriežoties pasta nodaļā, lai nosūtītu sūtījumu draudzenei Kalifornijā. Somā vismaz mazliet brīvāks!
Vairs nelīst, bet gluži arī neskaidrojas, taču izbaudīt smaržīgo pavasara gaisu tāpat ir patīkami. Vēroju pilsētu un pilsētniekus. Pilsētas moto ir “keep Austin weird” jeb “saglabāsim Ostinu dīvainu!”. Tas redzams diezgan mākslinieciski noformētajos skatlogos un zīmējumos uz sienām. Eju pa galveno ielu, kas ved uz Kapitoliju, un novērtēju, cik gan pilsēta ir zaļa, visās malās ir koki, kuros pilns putnu. Ir arī citi “zaļuma” elementi, zāles produktu veikali. Vismaz atšķirībā no Ņujorkas, tās smaka nav jūtama uz ielas, Lai gan, vēl jau ir agrs.
Ik pa laikam man pabrauc garām kāds no autonomajiem auto, kas pārvietojas bez šofera. Tāds var patrāpīties, arī izsaucot Uber, man gan šoreiz neizdodas to izmēģināt. Pirms neilga laika Sanfrancisko šādi pašbraucoši auto izveidoja milzīgus sastrēgumus, jo lielā daļā pilsētas pazuda elektrība un to sistēmas nebija gatavas braukšanai vidē bez tik daudziem luksoforiem, kur šoferi spiesti samāties, lai izbrauktu cauri krustojumam. Latvijā noteikti vēl ir tāls ceļš ejams, pirms šādi autonomie braucamie varēs braukt droši pa pilsētu, jo pagaidām automašīnā joslu asistents mēdz apjukt, kur ir josla, bet kur ar piķi noliets brauktuves vidus.
Šķērsoju tiltiņu pāri Shoel Creek, kurā ir vairāk nelieli ūdenskritumi. Ja Latvijā tā būtu galvenā apskates vieta pilsētā, bet šeit tie pat nekā nav piemarķēti, toties, ūdenī pilns ar atkritumiem. Laikam te neskaitās nekāda ievērības cienīga vieta. Drīz esmu pie Ostinas sabiedriskās bibliotēkas. Kādu brīdi paklīstu apkārt ēkai, kamēr saprotu, no kuras puses ir ieeja. Izstaigāt to un lasīt grāmatas uz vietas var tāpat vien, nav jāreģistrējas, tāpat izmantot datorus kataloga pārskatīšanai. Ja grib ņemt grāmatas uz mājām, vai izmantot bibliotēkas e-grāmatu sistēmu, tad gan ir jāreģistrējas. Ostinas iedzīvotājiem tas ir bezmaksas (vien jābūt adresi apliecinošam dokumentam, piemēram, rēķinam par komunālajiem pakalpojumiem), citiem, jāmaksā. ASV gan aizvien ir pietiekami daudz bibliotēkas, kas vēl kopš pandēmijas laikiem ļauj izmantot e-grāmatu sistēmu, jebkuram, kurš tajās reģistrējas, nepārbaudot vai norādītā adrese ir īsta.
Ēkas apskati sāku no pēdējā stāva, kur atrodas izeja uz jumta skatu laukumu. Var lasīt arī svaigā gaisā, skatam paveroties uz pilsētas dienvidu pusi. Te ir neliels dārziņš. Apsēžos pie viena no galdiņiem atpūsties. Nedaudz uz priekšu no manis ir vairāki bezpajumtnieki, kas izskatās, ka atnākuši šeit izgulēties. Labierīcībās izlietnē ir siltais ūdens, bet pie info centra norāde – ja nepieciešamas higiēnas preces, tās var saņemt turpat.
Bibliotēkā ir diezgan daudz cilvēku, kas tur mācās, iespējams, arī strādā, izmantojot to kā kopstrādes telpu. Izstaigāju telpas, vērojot, kādas grāmatas šeit ir. Pirmais, kas iekrīt acīs, ka, neskatoties uz lielo grāmatu daudzumu, te vēl ir ļoti, ļoti daudz brīvas vietas, veselas tukšu plauktu rindas. Ieklīstu kādā no ejām un, izrādās, visa šī eja ir grāmatām par seriāliem. Piemēram, ir grāmata par “Lielā sprādziena teorijas” filmēšanas norisi, par “Doctor Who” un par “Draugiem”. Vesela žanra niša, ar kādu man nekad iepriekš nav bijusi saskare.
Pēc tā kā esmu izstaigājusi bibliotēku, gan Kolorādo upi dodos tālāk. Jau atkal pazīstamais skats ar pudeļu un vienreizlietojamo trauku kalniem. Te vismaz ir izvietoti kaut kādi tīkli, kas, izskatās, daļu no mēsliem savāc. Starp pudelēm peld bruņurupuči un krastos pastaigājas pīļveidīgie. Daba cenšas izdzīvot, bet diemžēl vienreizlietojamie trauki, pudeles un citi iepakojumi te acīmredzami ir problēma.
Drīz vien esmu viesnīcā “Four Seasons”, kur pāris dienas iepriekš lietotnē “OpenTable” esmu pierezervējusi pēcpusdienas tējas piedāvājumu. Par laimi, tas ir pieejams arī vienai personai, taču tāpat sanāk sālīti – ap $70, jo pirmajā solī norādītajai cenai nāk klāt vēl pārdošanas nodoklis, ASV pilnā cena parādās tikai maksāšanas brīdī. (Par citām vietām pasaulē, kur esmu baudījusi pēcpusdienas tēju, lasi šajā rakstā.)
Kādu brīdi pasēžu uz dīvāna pie reģistratūras, jo lobija bārs veras vaļā precīzi 13:00, vēroju cilvēkus, kas apgrozās šajā viesnīcā un domāju, cik tūkstošus man izmaksātu palikšana šeit, ņemot vērā viesu pieplūdumu pilsētā. Stūrītī pieejams arī pašapkalpošanās dzērienu automāts, kurā ir tikai šampanieša pudeles. Skaidrs, te vis nav parastā ledus mašīna, kā manā viesnīcā. Gan jau, brokastīs nav arī appelējis logs!
Kamēr gaidu, pamanu, ka daži galdiņi jau ir servēti, un viens ir pa vidu ar skatu uz rozēm dekorēto terasi – vienai personai, ar glītu rozā tējkannu. Kā tikko lobija bārs vaļā, redzu, ka pie tā cenšas apsēsties kāds vīrietis, bet viesmīle norāda, ka galdiņš ir rezervēts. Nosaucot savu vārdu, mani aizved tieši pie rozā tējkannas. Iepazīstos ar piedāvājumu, pārsteidz, ka pēcpusdienas tējai nav sava tēju karte, viesmīle nober tēju piedāvājumu mutiski un izvēlos ūlunu. Izrādās, ka piedāvājumā iekļautie tikai alkoholiskie kokteiļi, tos nevarot pagatavot bezalkoholiskus, bet man piedāvā kādu melleņu dzērienu tā vietā. Pēc brīža atnes arī trīsstāvīgo “tornīti” ar ēdieniem. It kā viss ir, bet ne līdz galam, un kopumā paliek nedaudz mazuma piegarša, kā arī nedaudz pietrūkst atmosfēras. Ziedu dekorācijas visā zālē, bet tikai mazs pušķītis uz galda, iekārtojumus ir glīts un vedina uz nesteidzīgu baudīšanu, bet stūros milzīgajos TV ekrānos rāda kādu sporta pārraidi. Aptuveni 40 minūtēs esmu ne tikai visu pasūtījusi, bet arī paēdusi un dodos prom. Visātrāk apēstā pēcpusdienas tēja no aptuveni 20, kurās esmu bijusi!
Zilker botāniskais dārzs un āra baseins
Pēc pēcpusdienas tējas izsaucu Uber, un iekāpju automašīnā ar stikla jumtu, kas mani drīz vien aizved līdz Zilker botāniskajam dārzam. Atsauksmēs internetā lasu, ka dažiem šis esot mīļākais botāniskais dārzs pasaulē, citiem – licies, ka nav īsti nekā ievērības cienīga. Gan jau atkarīgs arī no sezonas.
Pēc izdzertās tējas daudzuma iegriežos labierīcībās un pamanu arī te izlīmētus plakātus, ka higiēnas preces pieejamas bezmaksas suvenīru veikalā, esot jāpalūdz “dzeltenā mapīte”. Prieks, ka par to ir piedomāts!
Sāku pastaigu pa sukulentu dārzu, redzams, ka tie drīzumā ziedēs. Liekas mazliet dīvaini, ka vairākas nedēļas te jau bija 30 grādus silts, dažviet viss ir salapojis pilnībā, bet daudziem kokiem pilnīgi nav lapu un neizskatās, ka tuvākajā laikā būs. Savulaik viesojoties Sanantonio ziemā, man bija līdzīgi novērojumi. Apskatu bonzai kociņu ekspozīciju, tad, papriecājos par mazas lapiņas izmēra bruņurupuci. Uz brīdi debesis skaidrojas un kārtīgi sāk cepināt saule, jau sabīstos, ka neesmu paņēmusi līdzi saules aizsargkrēmu, bet tas mirklis ir īss.
Šķiet, šī tomēr nav pateicīgākā sezona dārza apskatei – atrodu pārziedējušu sakuru un arī vistērijai jau ziedi pārsvarā zemē. Kādā dobē zied īrisi, un izdodas saskatīt veselu vienu taureni taureņu dārzā, netālu šalcot nē, ne ūdenim, bet šosejai. Vienīgais, kas manu uzmanību patiešām piesaista, ir vēsturiskais elements – parkā izvietota oriģinālā 19.gadsimta koka ēka, kas ir viena no vislabāk saglabājušamās guļbūvēm ASV. Tajā savulaik dzīvojis zviedrs Svens Magnuss Svensons, kopā ar savu onkuli Svanti Palmu, viņi esot iedrošinājuši aptuveni septiņus tūkstošus zviedru pārcelties uz Teksasu un te pat bijusi zviedru avīze “The Texas Posten”, un aizvien daudzās pilsētās tiek atzīmēta gan Lūcijas diena, gan vasaras saulgrieži!
Kad esmu izstaigājusi botānisko dārzu, ar kājām cauri Zilker parkam dodos uz dabīgo avotu Barton Springs āra baseinu. Ceļš ved gar šosejas malu, un plašu parku, kurā zied savvaļas ziedi. Teksasā lielu uzmanību savvaļas puķu saglabāšanai savulaik pievērsa prezidenta Lindona Džonsona kundze Klaudija jeb Lēdija Bērda (“Lady Bird”). Līdz viņas vārdā nosauktajam savvaļas ziedu centram šoreiz es netikšu, jo tas ir aptuveni 20 kilometrus ārpus pilsētas (varbūt tomēr vajadzēja ņemt to nomas auto!), bet vismaz par pļavas puķēm parkā varu priecāties. Vēlāk ievēroju, ka šādi ziedi aug pat mazajās kvadrātainajās dobītēs zem kokiem pilsētā, īpaši populāras ir kādas lupīnu dzimtes puķītes Lupinus texensis jeb bluebonnet, kas ir Teksasas štata zieds.
Dažviet parka taciņas ir applūdušas, citur, tās sedz bieza dubļu kārta, tāpēc jāiet uzmanīgi, lai nepaslīdētu. Pēc tam ilgi pastaigājos pa peļķēm, lai izskalotu dubļus no rievotajām zolēm. Kad nonāku vietā, kur ir baseins, atkal jāmaldās, lai atrastu ieeju. Šo vietu man ieteica mākslīgais intelekts kā objektu, kas būs vaļā jau agri no rīta tiem, kas sirgst no džetlaga. Labi, ka es neklausīju un tomēr nebraucu uz šejieni 5:00! Apkārtnē notiek būvdarbi, un lai tiktu līdz baseinam, jāiet pat tikpat dubļainām ietvēm, kā parkā, cauri būvnieku vagoniņu pilsētai, un vienai pašai pa tumsu nudien negribētos to darīt. Tāpat nav tik silti, lai gribētos peldēties, tāpēc nolemju, ka ieejas maksu nemaksāšu. Pienāku vien pie žoga, lai pavērotu baseinu. Diena ir nomākusies, bet ūdens tāpat izskatās viegli zilzaļš. Baseinam apkārt izvietoti glābēju posteņi, kuros patiešām arī ir glābēji. Peldēties gribētāju nav daudz, bet pa kādam peldētājam ar cepurīti un brillēm tomēr ir.
Iepirkšanās Ostinā
Netālu no parka ir arī vairāki tirdzniecības centri. Piemeklēju tādu, kurā ir mani iecienītie, tā sauktie iepriekšējā gada kolekciju veikali, kā Ross, TJ Maxx, Nordstrom Rack un citi, kur jau pēc pieredzes zinu, ka cenas ir saldas, bet drusku ir arī “mednieka” elements, jo mantas mēdz būt izmētātas pa visu veikalu, tām var būt nepareizās cenu vai izmēra etiķetes vai piecu priekšmetu paciņā būt tikai četri (vairāk par to kā izdevīgi iepirkties ASV, lasi šajā rakstā). Vietas somā nav daudz, bet nāksies atrast, jo cenas tādas, ka nevar paiet garām. Desmit sporta zeķu pāris ap pieciem eiro, jauna soma vasarai par kādiem vienpadsmit, bet ziepjaini zīdīga 100% kašmira jaka ap 40, burvīgu virtuves dvieļu komplekts par četriem eiro. Pēc šo veikalu apmeklējuma esmu nopirkusi veselu maisu sīkumu, un, ja nelīdīs soma, esmu gatava to visu vilkt virsū! Katru reizi, kad esmu šajos veikalos, domāju, ka jānopērk jau laicīgi dāvanas Ziemassvētkiem, jo izvēle šeit ir fantastiska!
Pēc tam gribu iegriezties grāmatnīcā, bet tā ir pāri ceļam. Ceļu šķērsot ASV nav viegli, jo šī nav kājāmgājēju valsts, visi brauc ar mašīnu, te arī neviens nenēsā līdzi nekādus iepirkumu maisus, kā nokrāmējusies esmu es. Pēc kārtīgas čāpošanas gar ielas malu beidzot atrodu gājēju pāreju un tieku pretējā ielas pusē, kur tad atrodas pieskatītais veikaliņš. Uzreiz pie ieejas veikalā mani sagaida stends ar aizliegtajām grāmatām – dažādu autoru darbi, kas kādā brīdī ir izsaukuši sašutuma vētru un iekļauti nevēlama sarakstos. Te ir gan “Maus”, gan “Harijs Poters”, gan Reja Bredberija darbi. Dodos dziļāk veikalā, kur pieejamas citas grāmatas un kancelejas preces, te ievēroju lielu stendu ar Muminiem. Cik būtu labi kādreiz ko tādu redzēt ar “Straumi”!
Visbeidzot, dienas pēdējā pietura ir lielais Walmart superveikals, kurā arī varētu klīst stundām ilgi, pētot preču piedāvājumu. Kur Latvijas lielveikalā konkrētajai preču grupai ir divu vai trīs zīmolu ražojumi, te var būt vesela garā eja ar desmitiem ražotāju piedāvājumu. Visām gaumēm, izmēriem, konfigurācijām, superpakas, kur pietiks pāris mēnešiem un mazie iepakojumi pāris reizēm. Pārsvarā gan viss ir XL izmēra, piemēram, piena kannas gandrīz četru litru izmērā un saldējuma kastes, kur pietiktu futbola komandai. Plašas ir arī ejas, kurās mierīgi samainīties arī trīs cilvēki ar ratiem. Novēroju, ka arī šajā veikalā dārgākās preces, kā, piemēram, kosmētika, ir ieslēgtas skapīšos un jāsauc pārdevējs, lai tās atslēdz. Te vairs lielo iepirkšanos neveicu, vien paķeru kastīti ar zemenēm par, kas maksā nedaudz pāri diviem eiro, kas man noderēs gan paņemšanai brokastīs nākamajā dienā, gan vakariņām, kurām esmu nopirkusi vienu jogurtu. Tomēr arī tādu var atrast, nav noteikti jāpērk seši! Laika zonu atšķirība tomēr liek par sevi manīt un ēst nemaz vairs lāga negribas, tikai apziņa, ka kaut kas būtu jāiekož.
Parks un L.B Johnson prezidenta muzejs
Ir pienācis pēdējais rīts Teksasā. Sestdiena, astoņos no rīta ap viesnīcu uz ielas nav cilvēku. Manis pieskatītais muzejs vēl pagaidām ir ciet, tāpēc dodos uz netālu esošo Waterloo parku, kurā zaļums mijas ar dzelteno – zied īrisi. Putnu dziesmas piepilda dvēseli. Pēc brīža sāk līņāt un pamūku zem koka, un varu vērot baložu darbošanos šajā pilsētas oāzē. Pēc brīža arī kāds dziedātājputns uzsēžas uz apgaismes staba un vītero līdz manas sirds dziļumiem. Kā šī skaņa pietrūkst ziemā!
Kad paliek mazliet sausāks, dodos tālāk uz priekšu. Cilvēku paliek aizvien vairāk, izskatās, ka tie dodas uz kādu sporta spēli, līdz paņemti dažādi līdzjutēju atribūti, kā arī plēves lietusmēteļi. Visi dodas vienā virzienā. Garām ejošajai kompānijai pajautāju, kas par pasākumu? Izrādās, jauniešu vieglatlētikas sacensības. Kad ieraugu tos tūkstošus, kas ir pulcējušies stadionā, saprotu, ka šis pasākums noteikti ir viens no iemesliem tik augstajām viesnīcu cenām pilsētā. Visā rajonā ir norobežota satiksme, bet, vietās kur nav, automašīnas patiešām ļoti palaiž gājējus. Brīžiem pat liekas, ka kāds var būt apstājies tāpat vien, jo laiž gājējus jau pa vairākiem desmitiem metru. Kad esi pāri, tad aizbrauc. Šajā pilsētā ir patīkama autobraucēju un kājām gājēju līdzpastāvēšanas kultūra!
Lēnā garā nonāku līdz Lindona Beinsa Džonsona bibliotēkai un muzejam. Teksasā dzimušais politiķis sākotnēji bija Džona F. Kenedija viceprezidents un kļuva par ASV 36.prezidentu pēc Kenedija nāves, kurš kļuva par prezidentu pēc Kenedija nāves. Šī ēka kalpo kā vēstures arhīvs, kurā tiek glabāti 45 miljoni dokumentu no viņa prezidentūras laikiem, tiem gan pielaiž tikai pētniekus. Te vēlākos gados arī atradās viņa kundzes Lēdijas Bērdas kabinets.
Ienākot muzejā pirmā ekspozīcija ir par Vjetnamas karu. Tajā uzzinu, ka tieši šis prezidents pieņēma lēmumu uz turieni nosūtīt amerikāņu karavīrus un tas aizēnoja daudzus citus viņa sasniegumus prezidentūras laikā. Pie vienas no sienām ir milzīga ekspozīcija ar bojā gājušo vārdiem, bet blakus tai – kastīte ar papīra salvetēm.
Turpinu pastaigu pa grandiozajām telpām. Vērojot milzīgās telpas, kas veidotas no gaišas krāsas akmens, man ataust atmiņā ēģiptiešu tempļi. Kaut kas tikpat monumentāls. Lēnā garā dodos tālāk, apskatot Ovālā Kabineta ekspozīciju, kas gan ir par astotdaļu mazāka, nekā īstais Baltajā namā, un uzzinu, ka viņš ir bijis atbildīgs par NASA attīstību. Pašās beigās nokļūstu Lēdijas Bērdas kabinetā, kura iekārtojums nedaudz atgādina seriālu “Mad Men”. Šajā stāvā izvietoti gan viņas tērpi, gan skaistie trauki un pastāstīts vairāk par viņas misiju par Teksasas pļavas puķu saglabāšanu.
Kapsēta un kārtīgas pusdienas Denny’s
Kad esmu izstaigājusi muzeju un apskatījusi tam blakus izstādīto Olmeku skulptūras repliku, dodos ar kājām atpakaļ viesnīcas virzienā, vienīgi, izvēlos iet pa otru pusi šosejai, jo šeit pa ceļam varu iegriezties vēsturiskajā Oakwood kapsētā. Tā ir vaļā jau no 7 rītā (tāpat kā daudzi parki ASV, arī kapsētām ir vārtiņi un tās nav atvērtas visu diennakti), taču priecājos, ka atnācu tagad, jo pa retam brīdim mākoņu segai cauri izlaužas saule. Vairums cilvēku to izmanto kā parku, gluži, kā es. Tikai, ja viņi staidzina suņus, tad es, apskatu mazās lupīnes un pelēkos pieminekļus. Pie kapličas te ir izvietots plāns ar nozīmīgāko cilvēku atdusas vietu, taču neviens no izlasāmajiem vārdiem neliekas atpazīstams. Droši vien prātīgāk šeit ir nākt organizētā ekskursijā.
Brokastu vafeles ar zemenēm sen jau kā aizmirsušās un pēc kapsētas apmeklējuma iegriežos netālu esošajā ceļmalas dainerī – Denny’s, kas man ir iecienīta vieta katrā ASV apmeklējumā (par citām vietām ASV, kur man patīk paēst, lasi šajā rakstā). Šeit gan kūsā dzīvība, cilvēki izmanto sestdienas pusdienlaiku ģimeniskai maltītei. Kā pieņemts ASV, man viesmīle uzreiz atnes glāzi krāna ūdens. Pasūtu steiku ar brokoļiem, man atnes arī salātus, kādi parasti nāk klāt pamatēdiena porcijai (var izvēlēties, zupu vai salātus). Bļodā ir sasmalcināti ledussalāti, viens pārgriezts ķiršu tomāts, viena gurķa šķēle, tējkarote sarīvēta siera un pāris grauzdiņi. Trauciņā blakus tiek atnesta ranch mērce, kuru var iejaukt salātos pēc vēlēšanās. Tā nav nekāda smalkā virtuve, bet jūtos paēdusi, nākamā kārtīgā maltīte man būs jau lidmašīnā.
Parkā ar grāmatu
Man ir laiks pamest viesnīcas numuriņu, tāpēc raitā solī dodos atpakaļ paņemt somas un atstāt tās reģistratūrā glabāšanai. Kad laiks taisīties atpakaļ mājās, beidzot ir patiešām vasarīgs laiks! Līdz lidojumam vēl ir piecas stundas, tāpēc nolemju ar grāmatu doties uz Kapitolija parku. Iekārtojos vispirms uz viena soliņa saulītē, tad sāk likties, ka jau svilina seju, un pārceļos uz ēnas pusi. Pamanu, ka ik pēc pāris minūtēm cauri parkam dodas svinīgos sari ģērbušās sievietes. Izrādās, tieši pie Kapitolija ieejas notiek Marati karaļvalsts valdnieka Chhatrapati Shivaji dzimšanas dienas svinības – ir uzbūvēta skatuve, kur vēlāk būs priekšnesumi. Labprāt redzētu dejas, jo Bolivudas deju tēma man ir tuva, bet pasākums kavējas. Tikmēr aizstaigāju līdz netālu esošajam Capitol Cafe, kur pasūtu sarkanā velveta saldējumu. Saldējums ir pārsteidzoši garšīgs, bet apkalpošana gan ir diezgan vēsa, kas ir netipiski ASV. Kamēr vēroju pārējos kafejnīcas apmeklētājus un uz sienām izvietotās valstsvīru un sievu fotogrāfijas, pēkšņi uz ielas sākas kustība – brauc simtiem BMX! Skaidrs, vēl viens pasākums, kura dēļ viesnīcas dārgākās cenās!
Nu jau patiesi laiks doties uz viesnīcu pēc somas un braukt uz lidostu. Pasākums pie Kapitolija aizvien nav sācies, vienīgā mūzika uz ielas ir no saldējuma furgona, kas vilina garāmgājējus, bet to jau arī esmu nobaudījusi citur.
Mājupceļš
Drīz vien esmu lidostā. Neskatoties uz to, ka man nav jānodod bagāža, man tāpat ir jāparādās pie reģistrācijas loga dokumentu pārbaudei. Saņemu iekāpšanas karti, kurā rakstīts, ka iekāpšana 19.32 un vārti aizveras 19.53. Vēl viena atšķirība starp ASV un Eiropas lidostām – mums tik precīzus laikus nelieto, parasti tomēr noapaļo līdz piecām minūtēm. Tālāk seko drošības kontrole, kurā gan mana rokas soma, gan filigrāni sapakotais čemodāns aiziet uz papildu pārbaudi. un pilnībā jāpārkrāmē, kamēr darbinieks to pārskata.
Pasu kontrolē jaunā Latvijas pase izpelnās sajūsmu no darbinieka, esot tik skaistas lappuses UV gaismā! Saku viņam, lai pašķirsta vēl, jo katrā atvērumā cits attēls! Darbinieks nobrīnās, ka zinu šo faktu, un ar interesi pēta zīmējumus.
Ejot pa lidostu ievēroju mākslas instalāciju, kas atrodas starp 12. un 14.iekāpšanas vārtiem – “Interimaginary Departures” jeb “Starpiztēles izlidošana”, ko apzīmē bezgalības zīme. To veidojusi māksliniece Dženeta Cveiga (Janet Zweig). Uz ekrāna parādās nākamo lidojumu saraksts – Eivonleja no grāmatas Anna no Zaļajiem jumtiem, DystopiaAir lidojums uz Matriksu, Tatūīna, Valhala un citas. Atbildot uz pāris jautājumiem pie interaktīvā biļešu automāta, var saņemt suvenīra iekāpšanas karti (vairs gan tikai kvadrātkoda formātā, kas diemžēl arī nedarbojas). Pavadu te pusstundu, vērojot gaismas šķirbiņu pa it kā pavērtajām durvīm, pa pusei sienā iegrimušos krēslus un pētot galamērķu sarakstu, cenšoties atcerēties, no kuras filmas vai grāmatas tie ir.
Laiks kāpt lidmašīnā. Šoreiz tā arī nav pilna un man atkal nedaudz paveicas – vieta starp mani un pie ejas sēdošo pasažieri ir brīva, tā nu mums katrai tiek pusvieta vairāk, lai nakts lidojumā censtos gulēt. Lietotne atkal saka, ka, lai atgrieztos pareizajā režīmā, atkal ir jāguļ.
No rīta pāris stundas vēl pavadu Londonā, Hītrovas lidostā (kur atkal manu somu pārskata līdz vīlei, kāds no maniem pirkumiem laikam tomēr ir ļoti aizdomīgs!), baudot brokastis Gordona Ramzija restorānā “Plane Food”. Uz tām gan sanāk pagaidīt – 40 minūtes, līdz pasniedz salātus, lidostai ir nedaudz par daudz, taču vismaz šo laiku pavadu mierīgi, ar skatu uz lidmašīnām, bez burzmas un cīņas par sēdvietu, kā tas ir terminālī.
Vēl pēc pāris stundām esmu mājās. Sapnis par tikšanos ir piepildīts, ir gūts vēl labāks iespaids par dīvaino pilsētu un arī sirds nedaudz sasmēlusies zaļuma, pat ja tas bijis pavasarīgi vēss!
Līdzīgi raksti:
Dziļā Austrumteksasa (jeb pirmoreiz Ostinā un ne tikai!)
Black Out ↓
Passion Brains
- 19. mar., 13:05
Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari.
Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska avārija. Tas būtu metafizisks eksperiments: cik ilgi cilvēks var izturēt, kad no viņa atņem ilūziju, uz kuras balstās visa viņa identitāte?
Atcerieties Sartru. Brīvība ir briesmīga, jo tā prasa atbildību. Kamēr nauda plūst, mēs esam ērti vergi: “Es pērku, tātad esmu.” Kad plūsma apstājas, pēkšņi parādās īstais “es” – bez kredītkartes, bez Amazon piegādes, bez sociālā statusa cipariem. Tad sākas īstā eksistenciālā krize: kas es esmu, ja nevaru samaksāt par maizi? Vai es joprojām esmu cilvēks, vai tikai pirkšanas potenciāls, kas pēkšņi kļuvis par nulli?
Stoiki teiktu: gatavojies, bet nebaidies. Epiktēts zaudēja visu īpašumu un tomēr palika brīvs. Seneka brīdināja: bagātība ir tikai aizdevums no Fortūnas. Bet mūsdienu cilvēks nav stoiks. Mēs esam atkarīgi no sistēmas, kas mums sola mūžīgu komfortu pretī mūžīgai pakļaušanos. Un tieši šī atkarība padara “testu” tik bīstamu – nevis tāpēc, ka sistēma var sabrukt, bet tāpēc, ka mēs varam sabrukt kopā ar to.
Tomēr ir vēl dziļāka perspektīva. Varbūt šī nepametamā sajūta nav paranoja. Varbūt tā ir intuīcija, kas nāk no kaut kurienes ārpus prāta – no tā paša kolektīvā bezsamaņas, kuru Jung sauca par arhetipu. Cilvēce jau ir piedzīvojusi “melnos caurumus”: 1929. gada krīze, 2008. gada sabrukums, pandēmijas bloķēšana. Katru reizi sistēma atjaunojās stiprāka, bet cilvēks – vājāks. Katru reizi mēs atdevām vēl vairāk suverēnitātes “drošībai”. Varbūt nākamais tests nav nejaušība. Varbūt tas ir loģisks nākamais solis dialektikā: teze – nauda kā brīvība, antiteze – nauda kā kontrole, sintēze – nauda kā... nekas.
Un tad rodas jautājums, kuru filozofi reti uzdod: kas paliek, kad nauda pazūd? Atbilde ir tik vienkārša, ka tā biedē: paliek tikai tas, ko mēs nevaram digitalizēt. Mīlestība. Draudzība. Spēja audzēt tomātus balkonā. Spēja dziedāt, kad nav elektrības. Spēja skatīties otram acīs un teikt “palīdzi man”, nevis “pārskaiti man”. Varbūt globālistu tests ir nejauši radīts instruments, kas mūs atgriezīs pie cilvēcības pašas saknēm – nevis tāpēc, ka viņi to vēlas, bet tāpēc, ka pat visspēcīgākā kontroles sistēma nevar paredzēt, kas notiek, kad cilvēks beidz ticēt cipariem.
Es nezinu, vai black-out notiks rīt, pēc mēneša vai pēc gada. Bet sajūta nepamet. Un tieši šī nepametamība liek man domāt: varbūt tā nav brīdinājums par beigām. Varbūt tā ir aicinājums sākt dzīvot tā, it kā beigas jau būtu sākušās. Jo tikai tad, kad mēs zaudējam visu, mēs beidzot iegūstam sevi.
Un varbūt – tikai varbūt – tieši tajā klusumā, kad visi ekrāni nodzisīs, mēs beidzot dzirdēsim savu īsto balsi. Pirmo reizi pēc tūkstoš gadiem.
Uzliesmojumus ↓
Passion Brains
- 19. mar., 16:12
Kā nosauc šo idiotismu: kad vienu gadījumu sauc par “uzliesmojumu”
Ir brīži, kad valoda pārstāj būt instruments un kļūst par nazi. Nevis tādu, kas griež maizi, bet tādu, kas griež prātus. Kad kāds birokrāts, žurnālists vai “eksperts” paņem vienu vientuļu gadījumu – vienu slimnieku, vienu noziegumu, vienu negadījumu – un ar svinīgu seju to pasludina par **“uzliesmojumu”**, tad mēs ne tikai redzam muļķību. Mēs redzam, kā realitāte tiek izvarota vārdos.
Filozofiski runājot, tas ir klasiskais Platona alus efekts, tikai modernā versijā: ēna uz sienas tiek pasludināta par ugunsgrēku, un mēs visi sākam bēgt no ēnas. Vārds “uzliesmojums” nes sevī eksploziju, drāmu, pandēmiju, apokalipsi. Tas prasa rīcību, naudu, kontroles, bailes. Bet aiz tā – nulle. Nulle statistikas, nulle konteksta, nulle patiesas masveidības. Tikai viens. Viens vienīgs gadījums. Un tomēr mēs to saucam par “uzliesmojumu”, it kā valoda pati būtu aizdedzinājusi benzīnu.
Kā to nosauc?
Nē, tas nav “hiperbola”. Hiperbola ir literāra figūra. Šis ir **semantiskais terorisms**. Tas ir vārds-killers, kas nogalina proporcijas sajūtu. Tas ir **linguistic gaslighting** – kad tev saka, ka tu esi traks, ja neredzi “epidemiju” tur, kur ir tikai viens cilvēks ar iesnu. Un tu sāc šaubīties par savām acīm, nevis par viņu muti.
Vai tas ir neiroprogrammēšana? Jā. Tieši tā. Nevis tāda jauka, pašpalīdzības NLP no 80. gadiem, kur tu maini savas pārliecības. Šī ir **valsts un mediju neiroprogrammēšana** masu mērogā. Viņi ne tikai stāsta, kā domāt. Viņi maina pašu domāšanas aparātu. Viņi iebāž vārdus tavā galvā kā vīrusu, kas pārraksta realitātes karti. “Uzliesmojums” = briesmas. “Viens gadījums” = nekas. Tāpēc vienmēr jāizvēlas pirmais. Jo bailēs cilvēks pakļaujas. Bailēs cilvēks maksā. Bailēs cilvēks klusē.
Orvels to sauca par Newspeak. Sapirs-Vorfs par lingvistisko relativismu. Es to saucu par **vārdu fašismu**. Kad vara sāk kontrolēt ne tikai to, ko tu saki, bet to, kā tu uztver pasauli caur vārdiem. Viens noziegums imigrantu vidū – “sociālās spriedzes uzliesmojums”. Viens vakcinēts cilvēks ar blaknēm – “antivakseru uzliesmojums”. Viens klimata anomālijas gads – “klimata krīzes uzliesmojums”. Un pēkšņi visi skrien kā trakie, prasot vairāk kameru, vairāk naudas, vairāk aizliegumu.
Filozofiski tas ir briesmīgi skaisti. Cilvēks ir radījums, kas dzīvo vārdos. Mēs ne tikai aprakstam realitāti – mēs to radām ar vārdiem. Kad vārds kļūst par melu, realitāte kļūst par melu. Un mēs dzīvojam melā, domājot, ka tas ir patiesība. Tas nav nejauši. Tas ir mērķtiecīgs. Jo cilvēks, kurš vairs neuzticas savām acīm un skaitļiem, uzticas tikai tam, kurš viņam pasaka “uzliesmojums”.
Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsiet šo vārdu, pajautājiet sev nevis “cik briesmīgi”, bet “cik gadījumu īsti ir?” Un ja atbilde ir “viens”, tad ziniet – jums tikko mēģināja ieprogrammēt jaunu realitāti smadzenēs.
Un tas nav “uzliesmojums”.
Tas ir **idiotisma epidēmija**.
Un tā, atšķirībā no citiem, patiešām izplatās.
Izlasīju, lasu, lasīšu #292 (02.03-22.03) ↓
poseidons99.com
- Šodien, 14:38
Izlasīju:
Ādams Mickevičs – Pans Tadeušs
Aleksis Kivi – Septiņi Brāļi
Noklausījos:
Eiji Yoshikawa – Musashi
Shemer Kuznits – New Era Online #1-3
Lasu:
Klausos:
Terry Mancour – The Spellmonger #10-12
Lasīšu:
Apuleus – Zelta Ēzelis
Didzis Sedlenieks – X Ralphi Indrae
Tom Cain – Samuel Carver #1-2
Klausīšos:
Shemer Kuznits – New Era Online #4-6
Terry Mancour – The Spellmonger #13-15
Latvijas Radio 1: raidījums “Mediju anatomija” ↓
Sapņu Medniece
- Šodien, 13:31
Man bija iespēja piedalīties raidījumā “Mediju anatomija”, runājot par jauno mediju ētiku, atbildību un citiem svarīgiem aspektiem, kas saistās ar tiem, kuru auditorija meklējama ārpus tradicionālajiem medijiem.
Manuprāt, tēma ir ļoti interesanta. Tiem, kas ir lasījuši mūsu grāmatas, mans viedoklis nebūs jaunums. Ļoti bieži satura veidotāji tiek ielikti “slikto” kategorijā, kam es negribētu piekrist, jo pilns spektrs redzams abās pusēs, un manuprāt, drīzāk ir atkarīgs no konkrētās personas. Daži piemēri:
- Gan no mana Facebook profila, gan bloga vairākkārt bez atļaujas un saskaņošanas ir ņemti raksti, fotogrāfijas, kas publicēti dažādās vietnēs, medijos. Nemaz nerunājot par tiem gadījumiem, kur Latvijā ļoti zināms politiķis ar žurnālista izglītību izmantoja Jēkaba bildes savos soctīklos plašā mērogā.
- Piemēri, kur braucot mediju/preses braucienos satura veidotāji katrā savā īsajā stāstiņā atzīmē pareizo mirkļbirku, informējot, ka tas ir sadarbības saturs, bet žurnālists ar iespaidīgu auditoriju izvēlas to nedarīt.
- Paplašinot spektru, gribētu pieminēt arī sabiedrībā pazīstamās personas. Parasti ar pirkstu grib rādīt uz sliktajiem influenceriem, ka liek slēptas reklāmas, bet pēdējā laika novērojums ir, ka tie, kas šo dara profesionāli (pieraduši sadarboties ar aģentūrām, zīmoliem), bez jebkādas aizķeršanās norāda, ka saturs ir sponsorēts, ko nevar teikt par aktieriem, mūziķiem, arī atpazīstamiem uzņēmējiem (varam arī parunāt par to, vai viņi ir satura veidotāji/influenceri?) Nevaru gluži piekrist tam, ka no malas ir acīmredzami, ka tā ir reklāma, jo es pati esmu redzējusi bildes no influenceru braucieniem, kur, ja nebūtu redzējusi citu dalībnieku īsos stāstiņus, nekad neuzminētu, ka saturs bija sponsorēts, jo izskatījās pēc draugu kompānijas pasākuma. Bet, kad vienam vai diviem no desmit ir pareizie marķējumi, tad uzreiz ir skaidrs par pārējiem, kas izvēlas to noklusēt. Tāpēc nebrīnos, ka, ja padalos ar pašas pirktām lietām, ieteikumiem, vienmēr atrodas kāds kurš brēc: “Slēptā reklāma!!!” Tas aizvien ir tik izplatīti, ka par to domā arī situācijās, kur nekā tāda nav.
Kā jau minēju, abās pusēs visādi gadījumi ir, bet pietiekami bieži esmu saskārusies ar to, ka tieši blogeri, soctīklu satura veidotāji tiek nolikti zemāk par zemi, jo sliktāko īpašības tiek attiecinātas uz visiem. Katru darbu var darīt profesionāli, un var arī – ne pārāk. Lai arī man ir bijusi slikta pieredze ar atsevišķiem žurnālistiem, tas nenozīmē, ka es tagad esmu sliktās domās par visiem – pazīstu ļoti daudzus profesionālus šī darba darītājus, ļoti cienu šo profesiju, un, ne velti parasti atsaucos aicinājumiem atsūtīt kādu komentāru par tēmu, sagatavot materiālu vai piedalīties intervijā.
Kad noklausīsies raidījumu, uzraksti – kādas ir Tavas domas par šo tēmu? Viss raidījuma ieraksts ir pieejams šeit.
Blog Post – 1450 ↓
notepad.lv
- Šodien, 09:57
Welcome to our website. We are dedicated to providing quality content and services to our visitors. Book of Ra Magic
RTU skumst par studenta zaudējumu un sniedz atbalstu notikušā apstākļu noskaidrošanā ↓
RSS | Rīgas Tehniskā universitāte
- Vakar, 10:49
Bet On Red – Din Rask‑Track til Rask Seiere i Online Casino Verden ↓
notepad.lv
- Šodien, 03:50
I den summende verden av online gambling, Bet On Red skiller seg ut som en lekeplass for spillere som craving umiddelbare spenninger og raske utbetalinger. Enten du kaster en mynt på farten eller spinner en hjul under lunsjpausen, tilbyr dette casinoet en strømlinjeformet opplevelse som holder adrenalinet i gang. Hvorfor Korte, Høy‑Intensitetsøkter Betyr Noe Korte […]
Article – 8445 ↓
notepad.lv
- Šodien, 03:21
Welcome to our website. We are dedicated to providing quality content and services to our visitors. Nitrobet
OnLuck Casino: Rapid Wins and High‑Intensity Slot Action ↓
notepad.lv
- Šodien, 03:08
OnLuck casino is the go‑to spot for players who crave instant thrills and want their betting sessions wrapped up in minutes. The brand’s reputation is built on a clear promise: fast, furious gameplay that delivers quick results without the long‑haul grind. OnLuck Casino Snapshot With a catalog of roughly fifteen thousand games, OnLuck offers a […]
ElonBet: Quick‑Play Slots & Live Casino for Instant Action ↓
notepad.lv
- Šodien, 00:28
1. Why Short, High‑Intensity Sessions Win ElonBet has grown popular among players who crave adrenaline‑filled bursts of play instead of marathon marathons. In a world where attention spans shrink and pockets stay ready, the site’s design supports tight windows of excitement. You log in, pick a game, spin or place a bet, and within minutes […]