Vismaz kādus piecpadsmit gadus es ikdienā valkāju brilles (tā ir pagātnes forma). Neko super jaudīgu, bet bez brillēm bija diezgan čābīgi gan strādāt, gan arī tīri funkcionēt ārpus darba (braukt ar mašīnu, lasīt, pat sakopt māju bija grūti, nemaz nerunājot par tēmēšanu ar ieroci). Traģiskākais tajā visā pasākumā ir tas, ka brilles regulāri jātīra, tās slīd no deguna, to kātiņi spiež un spiež stipri, ja ir noteiktas galvas segas (piemēram, ķivere).
Manā gadījumā pēdējais piliens bija šī gada aukstā ziema - vienmēr, kad ienāc telpās, brilles tā aizsvīst, ka pirmās piecas minūtes neko nevar redzēt, bet bez brillēm arī īsti neredzās.
Tā nu es nobriedu uz acu lāzerkorekciju. Pakonsultējos un izvēlējos ASA Streamlight, kura tiek pozicionēta kā viena no saudzīgākajām.
Manas problēmas
- abām acīm bija problēmas redzēt gan tālumā, gan tuvumā (tāpēc brilles jānēsā visu laiku);
- astigmatisms abām acīm (katrai acij savādāks);
- besis tīrīt un valkāt brilles;
- aimpointā rādās 2 punkti nevis viens.
Piedāvātie operāciju risinājumi
Maija sākumā pieteicos aiziet uz Dr. Lūkina acu klīniku pārbaudīt redzi un pakonsultēties. Kādas pusstundas laikā izgāju visāda veida procedūras - sākot ar standarta acu pārbaudi, beidzot ar radzenes biezuma mērījumiem un acs spiedienu. Pirmo reizi arī vizuāli ieraudzīju savu astigmatismu, kas ļoti līdzinās Hipno Vardes acīm, kad parāda to reljefu ekrānā.
Visi rādītāji bija normas robežās un es varēju izvēlēties operācijas veidu, jo visi mērījumi pieļāva abus operācijas veidus. Tur ir diezgan daudz plusu un mīnusu abiem, bet mani laikam pārliecināja tas, ka manis izvēlētā ASA Streamligh ir saudzīgāka acīm. (Es esmu nenopietns cilvēks - ātri pieņemu lēmumus un tikai vēlāk skatos, kas no tā visa ir iznācis).
Te nu ir tas salīdzinājums (ņemts no https://acuklinika.lv/asa-streamlight/):
Pati operācija
Konkrētajā klīnikā operācijas tiek nozīmētas tikai trešdienās un ceturtdienās, jo uzreiz nākamās nedēļas sākumā ir jāatrādās ārstam ar progresu un, lai izņemtu lēcu. Tā nu es ierados norunātajā laikā ar saulenēm kabatā, čībiņām somā, brāli pie sāniem (pavadonis obligāts), atdevu parakstīto līgumu un sāku gaidīt (minūtes 5 :D).
Vispirms man vēlreiz pārbaudīja acu pamatparametrus, lai nebūtu radusies nekāda kļūda. Tad mani ieveda palātā, kurā bija jau vairāki cilvēki - kāds no viņiem jau pēc operācijas, kāds vēl tikai gaida savu kārtu.
Sagatavošanās process itin vienkāršs: māsiņa nomazgā acis, iepilina dažādus pilienus, kur viens no tiem nedaudz grauž, jo ir anestētiķis. Nekas briesmīgs tas nav. Viņa vēlreiz izstāsta operācijas norisi un galvenās lietas, ko operācijas laikā man darīt un, galvenais, nedarīt.
Dakteris sāk ar to, ka nofiksē plakstiņus atvērtā pozīcijā (mirkšķināt nebūtu labi, kad lāzerītis dedzina). Tad viena acs tiek aizsegta, lai netraucē otrai. Nu sākas pats interesantākais: uz acs pārmaiņus tiek liets auksts ūdens un tad ar lāzerīti tiek dedzināts vai arī otrādi. Ārsts piekoriģē aparātus un manu galvu. Izjūtas ir diezgan interesantas, jo nav pierasts, ka acs turpina palikt vaļā, kad tajā tiek veiktas invazīvas darbības.
Ir jāceņšas tomēr acis nemirkšķināt un skatīties uz gaismas puinktiņu augšā, ko rāda mašīna, bet tas nav nemaz tik viegli. Pašaizsardzības reflekss tā vien mēģina kaut ko aizspiest un tas rada nelielu diskomfortu, bet ārsts ir laipns - atgādina, ko darīt un pamāca kā to vieglāk paciest.
Visnepatīkamākais pārsteigums, jāatzīst, bija ūdens liešana uz acīm. Tā kā virskārta tiek svilināta nost ar lāzeri, parādās ne tikai svilinātai cūkai raksturīgā smaciņa, bet acis arī sakarst, tāpēc tām virsū tiek liets ūdens. Neviens nebija man pateicis, ka tas ūdens būs auksts un tas man bija pats lielākais pārbaudījums. Es vispār neesmu baigais krasu temperatūras maiņu piekritējs (ja nu vienīgi reizi pa reizei auksta pelde vai pelde pēc pirts). Šoreiz tā sajūta bija tāda, kā strauji sadzerties to ledus dzērienu, ko vasarā tirgo brīvdabas tirdziņos un bērni šausmīgi ciena. Man iestājās totāla smadzeņu sasalšana (brain freeze) un tā ir lieta, ko es ļoti nemīlu.
Uzreiz pēc operācijas
Mani atveda uz to pašu palātu, lai 30 minūtes atpūšos un paguļu. Jutos ļoti labi - kaut ko pat redzēju un varēju (bez brillēm) uzrakstīt vacapā, ka operācija ir beigusies. Uzreiz sapratu, ka acis ir nenormāli jutīgas pret gaismu, kas arī bija sagaidāms. Nebiju tikai sagaidījis to, ka tās būs tik jutīgas, ka grūti atvērt vaļā.
Pēc aptuveni 30 minūšu atpūšanās, mani ar visiem maniem četru veidu dažādajiem pilieniem un pamācību, kā tos jālieto, palaida uz mājām. Braucu ar vilcienu. Brālis bija pieteicies pavadīt un labi, ka tā - uzreiz sapratu, ka nepalīdz pat saulesbrilles un miglojas tā, ka biļeti pašam ļoti grūti nopirkt. Ja nebūtu pavadoņa, tad pieļauju, ka būtu tāda kā šoka un baiļu sajūta, jo miglojās arvien vairāk.
Arī vilcienā manis paņemtā grāmata bija lieka, taču jau pēc vēl kādām 30 minūtēm (kopumā kādu pusotru stundu pēc operācijas) es sāku redzēt lietas, fokuss parādījās un bija sajūta, ka viss ir labi un nākamajā dienā varēšu jau baudīt atpūtu, lasot, skatoties filmas un priecājoties par savu slimības atvaļinājumu.
Atlabšanas process
Pirmajās dienās redze ļoti lēkāja no daudz maz redzu uz ir ļoti grūti pat kaut ko saskatīt. Traģiskākais tajā visā procesā bija tas, ka pirmās četras dienas plaksti bija tik ļoti piepampuši, ka tos praktiski nebija iespējams atvērt. Līdz ar to augstāk par kādiem 600 nespēju nemaz paskatīties. Nedaudz palīdzēja dakteres ieteiktais vēsais dvielītis uz acīm, bet arī ne ļoti.
Tajās pašās pirmajās četrās dienās ķermenis iegāja hibernācijas režīmā - man nenormāli nāca miegs. Lai arī neviens medikaments nebija ar miega efektu, es gulēju vismaz kādas 14-16 stundas diennaktī, bet visu laiku bija par maz. Laikam jau acu sadzīšanai bija vajadzīga visa mana enerģija.
Sestajā dienā pēc operācijas man bija vizīte pie ārsta, kur man noņēma ortopēdiskās (tā tās sauc?) lēcas un veica pamatmērījumus redzei (acu spiedienu, fokusu, cik labi redzu un kā atjaunojas epitēlija slānis), lai var sekot atlabšanas progresam. Izgājis no ārsta kabineta, sapratu, ka redzu sliktāk nekā tad, kad iegāju, taču tas bija maldīgs efekts. Kad atbloķēju telefonu, lai nopirktu vilciena biļeti, sapratu, ka tuvumā redzu diezgan labi, taču tālumā (ar to es saprotu 3 un vairāk metrus) viss ir ļoti miglains - tātad problēma bija fokusēšanās nevis "viss slikti".
Ja LASIK sola normāli redzēt jau nākamajā dienā, tad ASA (kā jau solīts) tik ātri neuzlabojas. Nedēļu pēc operācijas es jau spēju dažas stundas pastrādāt pie datora, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja palielināt fontu izmērus vismaz divas reizes. Smagākais ir tas, ka katra acs atkopjas savā tempā, tāpēc vienu brīdi viena acs var rādīt nedaudz miglaini, bet citā brīdī jau otra ir skata bojātāja. Tas nepatīk arī vestibulārajai sistēmai un nogurums arī ir daudz lielāks, jo ir stipri jākoncentrējas.
Šī raksta tapšanas brīdī ir pagājis pustors mēnesis kopš operācijas. Nu jau es skaidri saskatu gan tuvumā, gan tālumā un ir sajūta, ka redzamība ikdienas vēl uzlabojas, taču acis joprojām pagurst nedaudz ātrāk kā tas bija "briļļu laikos", bet tas (es sevi tā mierinu) saistīts ar manu astigmatismu.
Nedaudz par manu astigmatismu
Definīcija no Tezaura:
-
Optiskās sistēmas (arī lēcas, acs u.c.) refrakcijas spējas defekts (aberācija), kura dēļ gaismas stari, kas iziet no viena punkta, pēc iziešanas cauri sistēmai (lēcai, acij) vairs nesaiet vienā punktā (piemēram, lēcas vai fotoaparāta fokusā, acs tīklenē), bet attēlā veido divus savstarpēji perpendikulārus taisnes nogriežņus, kuri neatrodas vienā plaknē; tā rezultātā rodas neskaidrs un izplūdis šā punkta attēls.
-
joma: medicīna Acs refleksijas anomālija.
Es esmu viens no tiem dīvaiņiem, kuram katrai acij tas astigmatisms ir citā leņķī un smadzenēm jāpierod vienmēr, kad kaut kas mainās. Pirmo reizi man bija tas prieks adaptēties, kad sāku valkāt brilles. Tagad notiek tieši tas pats, tikai bilde ir šķība uz otru pusi. Kā tas izpaužās? Nu tā, ka četrstūris man nav vis četrstūris, bet kaut kas līdzīgs apgāztai trapecei.
Kā man paskaidroja ārsts - tagad fokusēšanās process nāks atpakaļ stipri lēnāk, jo acs muskuļi, kuriem nav vairs aktīvi jāstrādā, ir reāli uzkačāti, bet tie, kuriem tagad jārukā - atrofējušies. Es tagad to joprojām jūtu, jo fokusēšanās starp tuvu un tālu nenotiek zibenīgi, bet gan nedaudz jāiespriengst.
Nobeigumā
Es nenožēloju veikto operāciju. Es esmu nenormāli laimīgs, ka man ir tikai reflekss sakārtot brilles nevis reālas brilles, ko jākārto un regulāri jātīra. Ir patīkami atkal redzēt bez palīglīdzekļiem.
P.S. Šis raksts nav reklāma. Klīniku izvēlējos pats un pats par operāciju sedzu visus izdevumus.
Jaunogres pamatskola
- Vakar, 15:50