Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 974 avoti)
nekur.lv
Staro Rīga 18.novembrī
Šodien kopā ar māsu to starošanu izgājām apskatīties. Citus stūrus, nekā vakar kopā ar Tomu.
Aizbraucām ar 2.autobusu līdz pieturai Pētersala un savu sarojošā pasākuma apskati sākām ar Dziesmu svētku parku (Viesturdārzu). No tā aizdevāmies uz Kronvalda parku. Te nu pa ceļam sanāca pajandelēt kārtējo telefonkrāpnieku. Zvanīja no Dānijas numura, runāja krievu valodā, lai runātu latviešu valodā - neesot valsts iestāde. Dziesma parastā - esot uzlauzts mans Goggle konts, kurš esot piekabināts pie mana telefona numura (situācijā, kurā es uzsāku jebkuru savu kontu laikos, kad man bija pavisam citi telefona numuri, bet dies' ar to, nav svarīgi). Sanāca ņemtne par to, ka mēģināju noskaidrot, kā tad sauc to kontu, kurš it kā esot uzlauzts un vispār kurš no maniem viena konta it kā esot uzlauzts. Dāma pukstēja, ka tā esot konfidenciāla neizpaužama informācija (Vai ne? Es nedrīkstu zināt kā sauc manu kontu, kurš esot uzlauzts,,,) un vispār, kāpēc neļaujot viņai izteikt savu sakāmo. Viņai neizdevās mani pārliecināt nejautāt it kā uzlauztā konta nosaukumu un viņa dusmīgi pati nometa klausuli. Tā viņai vajag.
Pēc jau no Kronvalda parka devāmies virzienā uz pāreju Valdemāra ielai ar ideju nokļūt Bastejkalnā. Un te nu necerējuma "Ups". Raiņa bulvāra sākums slēgts satiksmei, gūzma ar cilvēkiem ar lāpām rokās. Necerēti izdevies uztrāpīties uz lāpu gājiena sākumu (nu, vainīga - nebiju paskatījusies šodienas pasākumu programmu). Tad nu pabildējām arī to.
T46-2026 - Notification regarding BIOVIA Foundation, Compose, and Capture 2026 HF9
Konsīlijs konstatē. Tikai mieru – 220
vara bungas: Kofmans &Co par visu UA kara periodu, RU taktiku, UA perspektīvām utt. Gandrīz 3 stundas gara video transkripts šeit. Iesaku tomēr skatīties, jo ir laba MI vizualizācija.
Tas, ko VB liktu aiz auss:
- PK mīnas labi kalpo pret RU infiltrantu taktiku.
- Dronu operatorus/navigatorus/tehniķus vajag gatavot tūkstošos.
- Tas ko redzam propagandas klipos ir 1xFPV drons = 1x iznīcināts mērķis, īstenībā, tas ko neredzam ir ~30 x FPV droni uz 1x mērķi.
- Artilērija izklaidē pretinieku, kad droni nelido (laikapstāķļi). Koncentrējoties tikai uz droniem (bez artilērijas) būs robs spējās.
- Kara laikā militāro tehnoloģiju attīstības solis ir 3-4 mēneši. Kurš atpaliek tas mirst.
- Dronu detektors KATRAM pirmo līniju karavīram.
- UA nokavēja ar mobilizāciju.
- RU štābu mikromenedžments zaudē Rietumu mission command filosofijai. Bet vajadzīgs jaudīgs seržantu korpuss.
- UA lēmumiem aizstāvēt par katru cenu dažas apdzīvotās vietas var būt tikai emocionāls skaidrojums.
- RU armijas visaptveroša melu kultūra ir kontrproduktīva. Garbage in, garbage out.
- RU fokusēsanās uz infiltrācijas taktiku liedz vienībām un apakšvienībāmm apgūt kolektīvās iemaņas, kas nepieciešamas lielāka mēroga operācijām rotas, bataljona, brigādes līmenī.
- RU nav stratēģijas, bet joprojām ir spēks (sankcijas pilnā mērā nedarbojas), UA karo saskaņā ar savu stratēģiju, bet tās spēks ir atkarīgs no sabiedrotajiem.
- Sarunas sākas tad, kad karojošā puse secina, ka ar sarunām sasniegs stāvokli, kas ir labāks par to, ko var cerēt sasniegt karojot. Tādēļ UA ir gatava sarunām, bet RU nē.
- RU atrada “mobilizācijas” veidu, kas balstās uz līguma noslēgšanu par PD, ko no personas panāk izmantojot iebiedēšanu, psiholoģisko spiedienu, draudus, fizisko vardarbību. Tomēr šāda “mobilizācija”nav pietiekama, lai sasniegtu RU mērķus UA.
- Trampa administrācijas politika nepārliecināja RU sabiedrību, ka US ir neitrāls tiesnesis konfliktā, bet pārliecināja Eiropu, ka US nav uzticamie sabiedrotie.
- Putins centīsies panākt UA enerģētikas sabrukumu šoziem un gaidīs FR izstāšanos no atbalsta UA (LePenas uzvara). UA panākumi frontē nespēj ietekmēt RU gribu turpināt karu tādā mērā, lai kremlis atteiktos no saviem 2022.gada plāniem.
- Ilgstošs pamiers, ja tāds tiks panākts, liks UA daļēji demobilizēt savu mobilizēto armiju. RU “līguma karavīri” turpinās dienestu, jo “nav mobilizēto-nav demobilizācijas”. Tas radīs priekšrocības RU atsākot agresiju jebkurā laikā pēc izvēles.
- Praktiski RU spēj mobilizēt miljoniem karavīru (1. un 2.PK kā piemērs) un liela sabiedrības daļa joprojām atbalsta agresīvos imperialistiskos karus, neskatoties ne uz ko brīvprātīgo rekrutēšana turpinās (400K šogad). Arī “pēc Putina” trends saglabāsies. Stabila miera Eiropā pārskatāmā nākotnē nebūs.
- Kaujas lauka robotizācija var līdzēt tiem, kuri paspēs.
Krimas tilts grūst kopā
Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
24h lasītākais
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Vate svilst →
Klausījos daļu Saeimas debašu par jauno valdību. Iespaids un secinājums tāds:
Mākslīgā intelekta attēls: valts.dalbins@Facebook
Oskars Kļava atgriežas Liepājas komandā →
Staro Rīga, 17.novembris →
Nezinu, uz ko, bet sadusmojos un ar vakara vilcienu atbraucu uz Rīgu. Jau iekāpjot vilcienā aizrakstīju sms Tomam, ka braucu.
Rīgā nokrāmēju mantas māsas dzīvoklī, sastapu Tomu un braucām. Skatīties starojošo Rīgu. nelielu stūrīti. Vispirms devāmies uz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu aplūkot gaismas pie Nacionālās bibliotēkas. Sanāca jautri - vispirms pieturā pienāca 11.tramvajs, kurš mums nekādi nebija vajadzīga. Nākošais - izrādījās, ka brauc tikai līdz Radiolokam (nu, pietura saucas Aspazijas bulvāris, pēc kuras tramvajs apmet apli au LU Ekonomikas fakultāti un brauc atpakaļ). Nopūtāmies un devāmies uz 13.janvāra ielas pieturu, no kuras uz Nacionālo bibliotēku var tikt gan ar tramvaju, gan autobusu. Prieks, kur tu rodies. Līdz ar mums pieturā pienāca vajadzīgais 1.tramvajs. Un, ups. Pieturā Grēcinieku iela, kas ir Daugavas šajā krastā, tramvajs "iesprūda". Jo no Ostas puse gar Daugavmalu nāca tanki, cita militārā tehnika, militārās un parastās policijas ekipāžas, Neatliekamās palīdzības mašīnas, Ugunsdzēsēju tehnika.... Tas viss kaut kur dzelzceļa tuvumā meta apli un vienu brīdi tramvajs stāvēja militārās tehnikas aplenkumā.... Man tāda dīvaina asociācija uznāca par 1991.gada augustu un tankiem Rīgā. Laikam grūti aizmirst toreizējo situāciju, kurā Rīgā bija tanki, es, māsa, dēla tēvs un daudzi citi radi draugi, paziņas bijām Rīgā, bet mana mamma ar manu divgadīgo dēlu bija mūsu lauku fazendā meža vidū....Uztraukums par viņiem aizēnoja tankus....
Tikām līdz Nacionālajai bibliotēkai, bildējām un jūsmojām. Tikai sadusmojos atkal. Šoreiz skaidri zināju uz ko - uz savu mobilo telefonu, jo tas izlādējās. Tādēļ bildes sanāca ļoti taupīgi maz. Kā rezultātā, mūsu nākamajā starojošās Rīgas lokācijā Spīķeru kvartālā man nebija ar ko iemūžināt tur esošās gaismas.
Un desertam - bilde no Toma mobilā Spīķeru kvartālā. Beidzot es sev patīku
Konsīlijs konstatē. Tikai mieru – 220 →
vara bungas: Kofmans &Co par visu UA kara periodu, RU taktiku, UA perspektīvām utt. Gandrīz 3 stundas gara video transkripts šeit. Iesaku tomēr skatīties, jo ir laba MI vizualizācija.
Tas, ko VB liktu aiz auss:
- PK mīnas labi kalpo pret RU infiltrantu taktiku.
- Dronu operatorus/navigatorus/tehniķus vajag gatavot tūkstošos.
- Tas ko redzam propagandas klipos ir 1xFPV drons = 1x iznīcināts mērķis, īstenībā, tas ko neredzam ir ~30 x FPV droni uz 1x mērķi.
- Artilērija izklaidē pretinieku, kad droni nelido (laikapstāķļi). Koncentrējoties tikai uz droniem (bez artilērijas) būs robs spējās.
- Kara laikā militāro tehnoloģiju attīstības solis ir 3-4 mēneši. Kurš atpaliek tas mirst.
- Dronu detektors KATRAM pirmo līniju karavīram.
- UA nokavēja ar mobilizāciju.
- RU štābu mikromenedžments zaudē Rietumu mission command filosofijai. Bet vajadzīgs jaudīgs seržantu korpuss.
- UA lēmumiem aizstāvēt par katru cenu dažas apdzīvotās vietas var būt tikai emocionāls skaidrojums.
- RU armijas visaptveroša melu kultūra ir kontrproduktīva. Garbage in, garbage out.
- RU fokusēsanās uz infiltrācijas taktiku liedz vienībām un apakšvienībāmm apgūt kolektīvās iemaņas, kas nepieciešamas lielāka mēroga operācijām rotas, bataljona, brigādes līmenī.
- RU nav stratēģijas, bet joprojām ir spēks (sankcijas pilnā mērā nedarbojas), UA karo saskaņā ar savu stratēģiju, bet tās spēks ir atkarīgs no sabiedrotajiem.
- Sarunas sākas tad, kad karojošā puse secina, ka ar sarunām sasniegs stāvokli, kas ir labāks par to, ko var cerēt sasniegt karojot. Tādēļ UA ir gatava sarunām, bet RU nē.
- RU atrada “mobilizācijas” veidu, kas balstās uz līguma noslēgšanu par PD, ko no personas panāk izmantojot iebiedēšanu, psiholoģisko spiedienu, draudus, fizisko vardarbību. Tomēr šāda “mobilizācija”nav pietiekama, lai sasniegtu RU mērķus UA.
- Trampa administrācijas politika nepārliecināja RU sabiedrību, ka US ir neitrāls tiesnesis konfliktā, bet pārliecināja Eiropu, ka US nav uzticamie sabiedrotie.
- Putins centīsies panākt UA enerģētikas sabrukumu šoziem un gaidīs FR izstāšanos no atbalsta UA (LePenas uzvara). UA panākumi frontē nespēj ietekmēt RU gribu turpināt karu tādā mērā, lai kremlis atteiktos no saviem 2022.gada plāniem.
- Ilgstošs pamiers, ja tāds tiks panākts, liks UA daļēji demobilizēt savu mobilizēto armiju. RU “līguma karavīri” turpinās dienestu, jo “nav mobilizēto-nav demobilizācijas”. Tas radīs priekšrocības RU atsākot agresiju jebkurā laikā pēc izvēles.
- Praktiski RU spēj mobilizēt miljoniem karavīru (1. un 2.PK kā piemērs) un liela sabiedrības daļa joprojām atbalsta agresīvos imperialistiskos karus, neskatoties ne uz ko brīvprātīgo rekrutēšana turpinās (400K šogad). Arī “pēc Putina” trends saglabāsies. Stabila miera Eiropā pārskatāmā nākotnē nebūs.
- Kaujas lauka robotizācija var līdzēt tiem, kuri paspēs.
Nvidia ierobežo mākslīgā intelekta čipu pārdošanu Ķīnai →
Krimas tilts grūst kopā →
Krievu terorisma neredzamā seja →
7 iemesli, kāpēc spēļu vakars mājās atkal šķiet laba ideja →
Spēļu vakaram mājās nevajag īpašu datumu vai garu sagatavošanos. Pietiek ar brīvu vakaru, dažiem cilvēkiem un pāris iepriekš izvēlētām aktivitātēm....
The post 7 iemesli, kāpēc spēļu vakars mājās atkal šķiet laba ideja appeared first on Hitnet.lv.
T46-2026 - Notification regarding BIOVIA Foundation, Compose, and Capture 2026 HF9 jauns
Apple vēlas zināt, vai tu uzticētos MI ar savu veselību jauns
Ielūgums ↓
Aicinām Jūs uz 2026. gada “Juridiskās koledžas zinātnisko rakstu” krājuma atvēršanas svētkiem, kas notiks 24. novembrī plkst. 16.30 Juridiskajā koledžā, Kronvalda bulvārī 1A, Rīgā.
Šoreiz mūsu tikšanās iegūst īpašu nozīmi, jo grāmatas atvēršanas svētki ir reģistrēti kopīgajā Eiropas autoru dienas portālā, tādējādi kļūstot par daļu no plašiem Eiropas mēroga pasākumiem, kas notiek no 11. novembra līdz 12.decembrim, vienojot pētniekus, autorus, lasītājus, grāmatu izdevējus vairāk nekā 40 valstīs. Mums ir īpašs gandarījums, ka arī Juridiskā koledža ar savu akadēmisko veikumu un autoru radošo ieguldījumu var pievienoties šai starpvalstu iniciatīvai. Tā būs saviesīga pēcpusdiena, ko klātesošajiem baudīt kopā ar mūsu tikko izdotā krājuma autoriem, pētniekiem, domubiedriem, vadot laiku sarunās pa paveikto, rosinot diskusijas, daloties atziņās, kā arī rodot iedvesmu jauniem pētījumiem.
Mēs gaidīsim Jūs!
Did the EU accidentally make social media a paradise for populists? ↓
Europe’s new political advertising rules were meant to protect democracy. But by driving paid political campaigns off major platforms, Brussels may have created a system where outrage has a built-in advantage — and reasonable voices struggle to be heard.
Imagine two politicians trying to reach voters.
One publishes a thoughtful proposal on how to address Europe’s housing crisis, complete with practical solutions and economic arguments. The other posts a furious 30-second video blaming the political establishment for everything that’s wrong with the country.
A few years ago, both could pay Facebook or Instagram to put their messages in front of voters. Today, in the European Union, neither can.
But there’s a catch: The second politician might not need to.
In an online environment where engagement determines visibility, anger, confrontation and emotional outrage can generate enormous organic reach. A measured policy proposal, however reasonable, may struggle to escape the politician’s existing audience.
And that raises an uncomfortable question for Brussels: Has Europe’s attempt to protect democracy inadvertently tilted the political playing field toward those who shout the loudest?
When Brussels changed the rules, Big Tech walked away
On October 10, 2025, the EU’s Regulation on the Transparency and Targeting of Political Advertising came into full effect.
The legislation was designed to address legitimate concerns about election interference, opaque campaign financing and the misuse of personal data for political microtargeting.
It required greater transparency about who pays for political advertising, how much they spend and how audiences are targeted.
What it did not do was ban political advertising outright.
Instead, Meta and Google decided that complying with the new requirements would introduce too much complexity and legal uncertainty. Both companies withdrew political advertising services from their platforms in the EU.
The result was a fundamental change in how politicians, parties and advocacy organisations could communicate with European voters.
Previously, a political campaign could use a modest advertising budget to introduce its ideas to thousands of people who might otherwise never encounter them.
Today, that option has largely disappeared from some of Europe’s most influential digital platforms.
Political speech itself remains permitted. Politicians can post, debate, criticise and campaign organically.
They just can’t pay to ensure their messages reach people beyond their existing audiences.
And that distinction matters far more than policymakers may have anticipated.
The algorithm doesn’t reward reason. It rewards reactions.
Social media platforms are not neutral public squares where every argument receives an equal opportunity to be heard.
Their recommendation systems are designed around signals such as engagement, attention and user behaviour.
And research suggests that emotionally charged political content can benefit from those systems.
A 2025 study published in PNAS Nexus found that X’s engagement-based ranking algorithm amplified more emotionally charged and politically hostile posts than a chronological feed would have done.
That finding does not establish that every platform works identically. But it illustrates a fundamental problem: What attracts attention is not necessarily what contributes to informed democratic debate.
Consider what this means for political competition.
A politician offering a complicated but potentially effective pension reform has to explain trade-offs, costs and long-term consequences.
A rival can simply publish an angry video accusing the government of abandoning pensioners.
The first message requires attention and consideration. The second invites an immediate emotional response.
Under the old system, both could potentially buy visibility. Under the new reality, their organic distribution depends heavily on how audiences respond — and how algorithms interpret those responses.
This is not to suggest that populist movements have a monopoly on emotional messaging, or that mainstream parties are always more reasonable. Nor does it mean that every viral political message is misleading.
But it does suggest that removing paid distribution without addressing the incentives of organic distribution could produce unintended consequences.
The paradox of political advertising bans
There is another irony.
Political advertising, for all its problems, came with increasingly sophisticated transparency mechanisms.
Meta’s political advertising library, for example, allowed journalists, researchers and citizens to examine campaign messages and advertising expenditure.
Organic political content does not come with equivalent information about why a particular message was amplified, to whom or through which recommendation mechanisms.
And the restrictions have not necessarily eliminated undisclosed paid political influence.
Research published by the Civil Liberties Union for Europe in May 2026 found that political advertising continued to circulate around Hungary’s parliamentary election despite the platform bans, including through proxy pages, misclassified advertisements and other methods.
An October 2026 investigation by Romanian civil society researchers similarly documented hundreds of advertisements containing political messages, many without the corresponding political labels.
These findings do not prove that the new rules have increased support for populist parties. But they raise a troubling possibility: Compliant political campaigns have lost a legitimate communication channel, while less transparent forms of political promotion continue to find their way onto people’s screens.
The supposed solution may have removed some of the most visible and accountable political messaging while leaving other forms of influence harder to scrutinise.
Did Europe solve the wrong problem?
None of this means the old system was perfect.
Political advertising could be exploited by wealthy interests, sophisticated manipulators and foreign influence operations. Unrestricted microtargeting created serious risks for privacy and democratic accountability.
The EU had good reasons to intervene.
But there is an important difference between regulating political advertising and creating conditions in which major platforms decide that offering it is no longer worthwhile.
The former seeks to make political communication more accountable. The latter risks making legitimate paid political communication less accessible.
And the consequences may not be evenly distributed.
Established politicians with large followings can continue communicating with audiences they have spent years building. Political movements with highly engaged supporters can generate significant organic distribution. Influencers and personalities skilled at provoking reactions can turn controversy into visibility.
New political movements, smaller parties and candidates whose appeal rests on detailed policy proposals may face a different challenge: How do you introduce an idea to voters who have never heard of you, when you cannot pay to reach them and your content isn’t designed to go viral?
Paid advertising was never a guarantee of fairness. But it offered one route to public attention that did not depend entirely on algorithmic popularity.
Removing that route changes the competitive dynamics of political communication.
Whether the change disproportionately benefits populist parties remains an empirical question — one that deserves serious investigation rather than assumptions.
The question Brussels should be asking
More than a year after Europe’s political advertising rules took effect, their consequences deserve scrutiny.
Researchers should be examining how political reach has changed, which types of messages gain visibility, how campaign strategies have adapted and whether voters are now being exposed to a narrower or more emotionally charged range of political arguments.
Crucially, those questions should be examined across countries, platforms and political ideologies.
The objective should not be to restore unrestricted political microtargeting or abandon transparency requirements. It should be to understand whether the current system actually supports the pluralistic political debate that European lawmakers intended to protect.
Because democracy depends on more than preventing manipulation.
It also depends on citizens being exposed to competing ideas — including those that do not immediately provoke anger, excitement or outrage.
Europe set out to make political influence more transparent. It may instead have made political visibility more dependent on algorithms that reward emotional engagement.
And if that is the case, the biggest beneficiaries may not be those with the best ideas, but those who are best at capturing attention.
Brussels wanted to stop money from quietly determining which political messages voters see.
It now needs to ask whether it has handed that power to something even less transparent: the algorithm.
*
Footnote – I would love to advertise link to this article to people in Brussels who travel often (in hopes of reaching policymakers), but in this new reality it wouldn’t be possible, because theme of this post falls under the undesired category thus it’s not promotable.
This can be rectified – roll back to previous rules, forbid any kind of advertising until political advertising is allowed again or talk to the tech giants about solving this and find some middle ground.
Otrā līga, otrā daļa — barjeru nepārvarējušo karte ↓
Oktobrī rakstīju par otro līgu — kāda būtu Saeima no tajā netikušām partijām. Nu esmu tematu paturpinājis un uztaisījis šo kandidātu sarakstu vēlēšanu karti. Gradācija atbilst likumiem: 5% ir parlamentā tikšanas barjera, 2% — valsts financējuma dabūšanas barjera. Priekš krāsošanas domāju, karte būs pamatā zaļa (ZZS ir lielākā zem barjeras palikusī partija, turklāt ar lauciniecisku vēlētāju sastāvu, kas kartē aiznem lielākas platības) ar sarkanu plankumu dienvidaustrumos (“Stabilitāte” otrā līgā atkārto LPV un SV/AJ vietu) un citu partiju raibumiem citviet Latvijā. Ēnu Saeimas karte tāda:
Jā, ZZS dominē, turklāt parasti virs 5%. Taču ar bedri Lielrīgā, kuŗas dēļ netika Saeimā — neskaitot Rīgas vēlēšanu apgabalu, ZZS balsu īpatsvars ir 5,8%. Divpakāpju krāsas gradācijā nav redzams, ka zaļzemniekiem ir vairākas pašvaldības, kur gūts 10…15% balsu: līdz pat 14,7% Balvu novadā un 14,3% Madonas novadā.
“Stabilitāte” priekšā pārkrievotos dienvidaustrumos, līdz pat 11,0% Daugavpilī, tak diezgan ierobežoti, jo kopumā valstī 2,0% balsu pret ZZS 4,5%.
Plašāk redzama MMN, kam pilsētnieciskāki atbalstītāji par ZZS, tāpēc, pat paliekot zem 5%, tā apsteigusi ZZS Lielrīgā. Augstākās salas Kuldīgas novadā (7,2%) un Cēsu novadā (6,%).
Aizkraukles un Līvānu novadā redzama “Latvijas attīstībai”, kas šais novados guvusi vairāk nekā 5% balsu.
Gadījies arī viens pagasts, kur neviens ārpussaeimas saraksts nav ij 2% dabūjis — Jānis Vitenbergs Zentenē tik ļoti balsis izsūcis, ka pēc Nācionālās apvienības 63,3% citiem necik daudz pāri nepaliek.
T38-2026 - Notification regarding BIOVIA Foundation, Compose, and Capture 2026 HF2 ↓
Apple pakalpojumus skāruši plaši darbības traucējumi – problēmas arī ar iCloud un App Store ↓
Andris Kalnozols "Zobi" ↓
Lai man neiznāk kā ar "Kalendāru", otrajā Andra Kalnozola romānā steidzu ne vien iekosties (lasīt "nopirkt") iespējami ātri, bet arī izlasīt to atbilstoši veikli. Tik ar rakstīšanu man nevedās tikpat naski. Pēc pirmā romāna "Kalendārs mani sauc", otrais latviešu literatūras sabiedrībā tika gaidīts ar lielu nepacietību un cerībām. Nu, "Zobi" samērā ātri iekarojuši lasītāju simpātijas, un arī manas. Es reti kaut ko pasvītroju un atzīmēju grāmatās, bet šoreiz gan paņēmu rokās zīmuli un pasvītroju ne vienu vien teksta vietu.
Romāna galvenais varonis Roberts ir tāds īpatnējs savdabis. Viņš ir rakstnieks, kurš izvēlas nerakstīt. Bet vispirms viņš ir alkoholiķis.
"Labi rakstnieki uzraksta ļoti maz, slikti - ļoti daudz. Es varētu būt izcils rakstnieks un neuzrakstīt neko." /60. lpp./
Roberts vispār bija sataisījies darīt sev galu, tikai īstais brīdis vēl nebija pienācis. Taču pienāca brīdis kam citam – viņš izvēlējās sākt rakstīt. Un ar to viņa dzīve mainījās. Man ļoti patika, kā romānā pamazām mainās galvenā tēla attiecības ar rakstīšanu. No nespējas un nevēlēšanās rakstīt līdz brīdim, kad rakstīšana kļūst par kaut ko, kam ļauties. Nevis visu iepriekš izdomāt, izrēķināt un kontrolēt, bet vienkārši sākt.
"Visu nevar un nevajag atrisināt, pirms sēžas pie rakstīšanas. Ja zini, kas tevi sagaida katrā līkumā, pazūd ceļojuma avantūra. Vislabāk stāstā mesties kā mīlas dēkā, kad nezini iznākumu. Svaigs gaiss un negaidīta tikšanās ir tikpat nepieciešamas kā stabils krēsls un garlaicība. Teksts ir gudrāks par rakstītāju." /166.lpp./
Šajā grāmatā alkoholiķu plosta ainas aprakstītas tik reālistiski, ka dažubrīd mani gluži fiziski nošķebināja. Nezinu gan, cik raksturīgas tik smagiem alkoholiķiem ir dziļi filozofiskas pārdomas. Varbūt šādas domu plūsmas piemīt tieši alkoholiķiem-rakstniekiem? Grūti spriest. Neesmu ne alkoholiķe, ne rakstniece.
"Dzērājus arestēt ir ļoti vienkārši. Galvenais ir nepaķert līdzi kādu, kas nav vainīgs." /28. lpp./
Bet skaidrs ir viens – šī grāmata ļoti ievelk. Šķir lapu pēc lapas, brīnies, vai iespējams krist vēl zemāk, viebies, rauc degunu, un nekādi nevari atrauties. Kāpēc šīs sarakstītās alkoholiķa šausmas bija tik aizraujošas? Varbūt tāpēc, ka viss pašam svešais šķiet tik interesants? Varbūt tāpēc, ka alkoholisms ir viens no lielākajiem postiem Latvijā un par to nekad nebūs par daudz? Katrā ziņā šis romāns ir nežēlīgi atklāts un tiešs. Bez izskaistinājumiem. Kas interesanti, lasītājs var degunu raukt un viebties, bet Kalnozols, šķiet, nav augstprātīgs pret saviem romāna tēliem.
Alkoholisms ir slimība, kas izkropļo domāšanu. Kā jau ar daudzām slimībām, lai ārstētos, vajadzīga palīdzība. Alkohols mūsu kultūrā bieži tiek glorificēts, pasniegts kā daļa no skaisto un bagāto dzīvesveida, jautrības un bezrūpības. Bet "Zobos" redzama pavisam cita puse - tā, kurā cilvēks pamazām zaudē ne tikai veselību un pašcieņu, bet arī spēju dzīvot jebkādu citu dzīvi. Turklāt Kalnozols ne tikai parāda kā un kas notiek ar šo konkrēto alkoholiķi, bet arī paskaidro, kāpēc. Tieši atbilde uz šo "kāpēc", manuprāt, ir ļoti svarīga, lai atrastu ceļu ārā.
"Agrāk, kad laiku aizpildīja dzeršana, man nevajadzēja uztraukties ne par ko citu kā vien par to, kur dabūt nākamo pudeli. Es biju dzērājs un tas man deva iespēju nebūt daudz kam citam. Man nebija laika kaut ko paveikt, jo bija jādzer. Tādu dzīvesveidu var, protams, uzskatīt par kļūdainu, tomēr šī viena kļūda man ļāva neizdarīt simtiem citu. Man nebija laika. Tagad jāsāk uzmanīties. Atmetis dzeršanu, es reizē esmu atmetis izdevību nekam nebūt." /234.lpp./
Dzeršana ir veids, kā aizbēgt ne tikai no problēmām, bet arī no atbildības par savu dzīvi. Kamēr ir jādzer, nekas cits nav jādara. Nekas nav jāizlemj, nekas nav jāmēģina, un nekas nevar neizdoties. Pat briesmīgākajās epizodēs Kalnozols atrod vietu humoram. Brīžiem tik melnam un absurdam, ka pārstāj šausmināties un sāc smieties. Pats Kalnozols teicis, ka "Zobi" ir romāns par laiku pirms "Kalendāra", kad viņš daudz dzēris un domājis, ka nomirs. Zinot šo, nav brīnums, ka stāsts izdevies tik ticams un emocijas raisošs. Posta aina stāstā būtu vēl pilnīgāka, ja tur ieliktu arī pāris novārtā pamestus bērnus un viņiem piederošu mantu iemainīšana pret ļergas pudeli. Bet pārspīlēt jau arī nevajag.
Vai šī grāmata varētu nonākt rokās alkoholiķim, kurš spēj noturēties skaidrā gana ilgi, lai to izlasītu? Vai tādu cilvēku varētu būt daudz? Vai viņi Robertā atpazītu sevi? Vai vispār gribētu atpazīt? Vai viņi spētu saskatīt gaismu sava personīgā tuneļa galā? Man būtu interesanti uzzināt atbildes uz šiem jautājumiem un kāda zvērīga alkoholiķa viedokli par šo grāmatu, jo soctīklos labās atsauksmes par to izliek dažādu kalibru intelektuāļi un varbūt pa kādam inteliģentam iedzērājam, ne tie, kuru dienas rit starp vārpiņām un odekolonu.
"Nabadzība ir sērga. Tā tik ļoti pielīp cilvēkam, ka grūti tikt vaļā, kā no nejaukas smakas. Arī pierast pie nabadzības nav iespējams. Vismaz man. Nekad neesmu bijis turīgs vai kaut nedaudz bezrūpīgs. Zināmos trūkuma apstākļos esmu uzturējies kopš mazotnes, bet nekad neesmu varējis ar to samierināties. It kā varētu pelnīt tīri aiz stūrgalvības, bet man prāts uz to nenesas. Man nav biznesa domāšanas, bet arī bomža dzīvesveidu grūti pieņemt. Sanāk ne šis, ne tas." /116.lpp./
Plastika (papildināts) ↓
vara bungas: Pēc PL ekspertu domām 2026.gadā tipiska RU mehanizēto/motorizēto strēlnieku bataljona struktūra (ORBAT, order of battle) varētu izskatīties šādi:
Salīdzinājumam, pirms 2022.gada tipiskas RU Mech Inf Bn taktiskās grupas struktūra bija atšķirīga (sk.zemāk). Šīs atšķirības “bija-kļuva” raksturo jauno RU taktisko doktrīnu, kas vēl nav uzrakstīta, bet top.
Ātri pārskatot jauno RU Bn ORBAT, acīs krīt:
- Klāt nākusi ceturtā vieglo kājnieku (trieciena/assault) rota. Mūsu ierakumus šturmēs tieši viņi, ja un kad mehanizēto rotu tehnika uzkārsies uz “pūķa zobiem”. Pret šiem keksiem labi palīdz PK mīnas, kuras mēs… testējam.
- Katrā mehanizētā rotā ir pa vienai trieciena FPV nodaļai.
- Bataljonam iedots organisks UAV vads.
- Pēķšņi. Snaiperu grupa. Acīmredzot nakts medībām laika apstāķļos, kad droni nevar lidot.
- Izlūkvads pazuda. Kam tagad izlūki, ja ir droni.
- Tāpat pazuda inženieri. Tie tagad pieprasīti visur, to trūkst, tādēļ ENG kontrolēs un piedalīs pēc vajadzības brigādes vai pulka HQ. ENG tehniku ir vērts medīt, jo HPT.
- Pašgājeju artilērija pazuda. Toties parādās prettanku vads, jo pretinieks vairs nav joks.
- Uguns atbalsts kopumā paliek šķidrāks un vienkšāks: velkamie mīnmetēji un automātiskie granātmetēji.
- Sagaidāmi palielinās medicīnas atbalsta vieta, loma un svars.
PS Kā mums sokas ar Bn paraugstrukturās pielāgošanu nākotnes kara realitātei? Pieņemsim, ka “testējam”(c).
rosyjski batalion zmotoryzowany w innej grafice https://t.co/k4ClUwJdlL pic.twitter.com/wwHP7BtVS0
— płk rez. dr Ireneusz KULESZA (@IrekKulesza) October 11, 2026
UPD1
Kofman: Russian infiltration works despite heavy losses. Ukraine's forward posts are three-man pickets, about three per kilometer.
— Tymofiy Mylovanov (@Mylovanov) November 15, 2026
Send 10 soldiers: seven die, three find the gap. Others follow, and 3-5 km back they reach Mavic drone units unready for an assault team. 3X pic.twitter.com/QqL2NmgBbq

















































