nekur.lv

Flamingo ir vieni no pasaules neparastākajiem un atpazīstamākajiem putniem. To garās kājas, elegantā stāja, un spilgti rozā krās piesaista cilvēku...

The post Kāpēc flamingo ir rozā appeared first on Hitnet.lv.

Bija rīta cēlienā jāaizbrauc ar dokumentiem uz VDEĀK iesniegšanai Ventspils ielā Rīgā. Pabildēju mazliet pieturā stāvot un gaidot autobusu atpakaļceļam.

Necenties! Tāpat Tu nevienam neesi un nebūsi vajadzīgs!

Šo teikumu laikam vajadzētu uzrakstīt uz sienas.

Lieliem burtiem.

Kādā vietā, kur katru rītu tam paiet garām visi tie cilvēki, kuri steidzas kļūt svarīgi.

Jo mēs taču cenšamies.

Ak, kā mēs cenšamies!

Cenšamies būt labi. Noderīgi. Neaizvietojami. Mēs darām vairāk, nekā no mums prasa. Atbildam uz vēstulēm vakaros. Uzņemamies pienākumus, kurus neviens mums nav lūdzis. Palīdzam cilvēkiem, kuri pēc tam pat īsti neatceras, kāpēc mēs viņiem palīdzējām.

Un tad, klusībā, dziļi sevī, mēs gaidām.

Pateicību.

Atzinību.

Vismaz kādu zīmi, ka tas viss ir bijis vajadzīgs.

Bet te sākas problēma.

Tu neesi vajadzīgs.

Ne tik ļoti, kā tev gribētos domāt.

Ja tu rīt pazudīsi no sava darba, pēc neilga laika kāds cits darīs tavus pienākumus. Varbūt sliktāk. Varbūt labāk. Varbūt pat pārsteidzoši labi.

Tavs krēsls nepaliks tukšs kā piemineklis tavai neaizvietojamībai.

Kāds tajā apsēdīsies.

Un tas ir gandrīz apvainojoši.

Mēs gribam domāt, ka bez mums kaut kas sabruks. Ka mūsu klātbūtne ir kāds īpašs balsts pasaules konstrukcijā. Bet pasaule ir veca un ciniska mašīna. Tā ir pieredzējusi imperatoru, ģēniju, svēto un muļķu aiziešanu.

Un tā joprojām griežas.

Makjavelli droši vien pasmaidītu

Makjavelli nebija īpaši ieinteresēts mūsu jūtās.

Viņš pietiekami labi pazina cilvēkus, lai neticētu viņu skaistajiem vārdiem. Cilvēks var būt tavs draugs, kamēr tas viņam ir izdevīgi. Viņš var slavēt tavu uzticību, kamēr tu viņam esi vajadzīgs. Viņš var solīt mūžīgu pateicību un pēc tam ļoti veiksmīgi aizmirst, ka vispār kaut ko ir solījis.

Un mēs par to joprojām apvainojamies.

It kā nebūtu zinājuši.

Makjavelli droši vien teiktu: tā ir tava problēma, ja tu esi sajaucis cilvēku dabu ar savām cerībām par cilvēku dabu.

Tas ir skarbi.

Bet cik reižu mēs esam devuši kaut ko citiem nevis tāpēc, ka gribējām dot, bet tāpēc, ka slepeni gaidījām pretī?

Mēs palīdzam un pēc tam skaitām.

Es tev palīdzēju.

Es biju blakus.

Es atdevu savu laiku.

Un tagad — kur esi tu?

Varbūt otrs cilvēks vispār nebija parakstījis līgumu.

Varbūt mēs paši bijām izgudrojuši šo līgumu savā galvā.

Makjavelli nav cinisks tāpēc, ka ienīst cilvēkus. Viņš ir cinisks tāpēc, ka, šķiet, pietiekami ilgi ir skatījies uz viņiem.

Un es arī.

Ar gadiem cilvēks sāk pamanīt kādu neērtu likumsakarību: jo vairāk tu centies būt vajadzīgs visiem, jo vairāk cilvēku atrodas, kuri ir gatavi šo vajadzību izmantot.

Līdz vienai dienai tu pamosties noguris.

Nevis no darba.

No centieniem būt nepieciešamam.

Stoiķi teiktu: pats vainīgs

Arī stoiķi mani īpaši nežēlotu.

Es varu jau dzirdēt Marku Aurēliju ar viņa mierīgo, nedaudz kaitinošo saprātu.

Kas tevi tik ļoti satrauc?

Tas, ka cilvēki tevi nenovērtē?

Vai tu vari to kontrolēt?

Nē.

Tas, ka viņi ir nepateicīgi?

Vai tu vari to kontrolēt?

Nē.

Tas, ka pēc dažiem gadu desmitiem tevi, iespējams, vairs neviens neatcerēsies?

Nu, arī nē.

Tad kāpēc tu visu laiku dauzi galvu pret durvīm, kuras nemaz nevar atvērt?

Stoiķu filozofija reizēm tiek pasniegta pārāk glīti. Kā miers. Līdzsvars. Elpošana. Rīta meditācija ar skaistu citātu pie kafijas.

Blēņas.

Stoiķis patiesībā pieprasa kaut ko daudz neērtāku.

Beidz gaidīt, ka pasaule uzvedīsies tā, kā tu esi pelnījis.

Pasaulei nav šāda pienākuma.

Tu vari būt godīgs un zaudēt.

Vari būt uzticīgs un tikt nodots.

Vari darīt labu darbu un palikt nepamanīts.

Vari visu dzīvi censties un beigās saprast, ka neviens tev par to nepasniegs medaļu.

Un?

Dzīvo tālāk.

Tas nav mierinoši.

Bet, iespējams, tā ir brīvība.

Montēņs droši vien pajautātu kaut ko vēl nepatīkamāku

Makjavelli liek neticēt citiem.

Stoiķi liek samierināties ar to, ko nevar kontrolēt.

Bet Montēņs, manuprāt, pagrieztos pret mani pašu.

Un pajautātu:

Bet ko tu vispār gribi?

Tas ir neērts jautājums.

Jo var izrādīties, ka visu mūžu esmu bijis ļoti aizņemts ar centieniem būt vajadzīgs, lai tikai nebūtu jāatbild uz šo jautājumu.

Ir taču tik ērti būt nepieciešamam.

Cilvēks, kurš visu laiku kādam palīdz, var izvairīties no sevis.

Cilvēks, kuram vienmēr ir darbs, var izvairīties no klusuma.

Cilvēks, kurš ir vajadzīgs visiem, var gadiem ilgi neatbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu:

Vai es pats sev vispār patīku?

Montēņs prata par sevi šaubīties. Un varbūt tas ir viens no viņa lielākajiem tikumiem.

Nevis nemitīgi sevi apbrīnot.

Nevis tēlot gudro.

Bet skatīties uz sevi ar aizdomām.

Varbūt es nemaz neesmu tik cēls, kā pats sev stāstu.

Varbūt mana nesavtība dažreiz ir tikai vēlme, lai mani mīlētu.

Varbūt mana palīdzība ir veids, kā nopirkt sev vietu citu cilvēku dzīvē.

Un varbūt mana vēlme būt vajadzīgam ir tikai bailes no tā, ka patiesībā esmu viens.

Šeit sākas nepatīkamā daļa.

Jo, ja tā ir taisnība, tad problēma nav tajā, ka citi mani nenovērtē.

Problēma ir tajā, ka esmu pārāk daudz prasījis no viņu novērtējuma.

Pasaule bez tevis iztiks

Šis, iespējams, ir pats atbrīvojošākais teikums, ko sev var pateikt.

Pasaule bez tevis iztiks.

Tavs darbs turpināsies.

Tava iestāde turpinās pastāvēt.

Tavi draugi turpinās smieties.

Tava ģimene kaut kā dzīvos tālāk.

Un pēc pietiekami ilga laika kāds cits dzīvos mājā, kurā tu dzīvoji, staigās pa vietām, kurās tu staigāji, un pat nenojautīs, ka tu kādreiz esi bijis.

Tas nav traģiski.

Traģiski ir tas, ka mēs visu šo zinām un tomēr dzīvojam tā, it kā būtu jāizcīna tiesības uz savu eksistenci.

It kā dzīve būtu komisija, kurai jāpierāda sava lietderība.

Kādam vajag, lai tu būtu vajadzīgs.

Kādam vajag, lai tu būtu veiksmīgs.

Kādam vajag, lai tavs dzīvesstāsts izskatītos pietiekami labi.

Bet kas notiek, ja tu pārstāj censties?

Nē, nevis pārstāj dzīvot.

Pārstāj censties izpatikt.

Pārstāj skriet pakaļ cilvēkiem, kuri bez tevis iztiek lieliski.

Pārstāj pierādīt savu vērtību tiem, kuri jau sen ir nolēmuši to neredzēt.

Pārstāj katru savu darbu pārvērst par jautājumu:

Vai tagad esmu pietiekami labs?

Varbūt nekad nebūsi.

Vismaz ne viņiem.

Un tā ir viņu problēma.

Necenties. Bet ne tā, kā tu domā

Es nesaku, ka nevajag strādāt.

Es nesaku, ka nevajag mīlēt.

Es nesaku, ka nevajag palīdzēt.

Tieši otrādi.

Dari.

Strādā labi.

Palīdzi.

Mīli.

Bet, pie velna, beidz prasīt no pasaules kvīti par katru labo darbu.

Tu neesi akcija, kurā ieguldi un pēc tam gaidi dividendes.

Tu esi cilvēks.

Un cilvēks dažreiz dod.

Dažreiz zaudē.

Dažreiz kļūdās.

Dažreiz tiek izmantots.

Un dažreiz vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir paskatīties uz visu šo diezgan absurdi nopietno dzīvi un pateikt:

Labi. Tā nu tas ir. Ko es darīšu tālāk?

Varbūt tā arī ir mana stoicisma versija.

Ne īpaši tīra.

Ne īpaši pareiza.

Droši vien Seneka par dažām rindkopām sarauktu pieri, Makjavelli pasmietos, bet Montēņs sāktu šaubīties, vai mēs visi neesam pārāk daudz ko sapratuši.

Bet viena doma man tomēr paliek.

Kādu dienu es vairs nebūšu vajadzīgs.

Patiesībā daudzās vietās es jau tagad neesmu vajadzīgs.

Un tas ir labi.

Jo varbūt dzīves lielākā greznība ir beidzot pārstāt būt nepieciešamam un atļaut sev vienkārši būt.

Nevis kādam par kaut ko.

Nevis tāpēc, lai kāds atcerētos.

Nevis tāpēc, lai kāds pateiktu paldies.

Vienkārši būt.

Un, ja kādam tas nepatīk — arī tas, par laimi, nav manā kontrolē.

Tāpēc necenties.

Tu tāpat neizglābsi pasauli.

Tu nebūsi neaizvietojams.

Un, iespējams, pēc pāris paaudzēm neviens pat nezinās, ka tu reiz šeit biji.

Bet tev vēl ir šodiena.

Un ar to, sasodīts, pilnīgi pietiek.

Tāda ir mūsu īstā politika – tā ir uz letes. Pērkama un pārdodama. Nevis saeimas zālē, bet uz veikala plaukta. #turbopatriotisms #lentīšuneiroze

Lāčplēša diena visvairāk šķita redzama bērnudārzos. Kuršu ielā:

Āraišu ielā:

Ūnijas ielā:

Pīkola—Ķeguma stūrī rotājumi bija redzami vairākos virzienos:

Zināmais Piebalgas ielas nams (visu cieņu!) bija greznots ne tikai gaismām, bet arī lentēm:

Arī citi nami rotāti. Vairoga ielā:

Pīkola ielā (atrodiet attēlā kāju):

Bajāru ielā (ar basketbola grozu fonā):

Laimdotas ielā:

Paldies, kaimiņi! Ticu, nākamnedēļ būs vēl krāšņāk.

Kafejnīcas ēdienkartē bieži ir desmit un vairāk kafijas dzērienu, un daudzi no tiem atšķiras tikai ar piena daudzumu un putu biezumu. Šis ceļvedis palīdzēs saprast, ko pasūtīt, ja gribas stipru kafiju, maigu piena dzērienu vai kaut ko pa vidu.

Viss sākas ar espresso

Gandrīz visi kafejnīcas kafijas dzērieni balstās uz espresso – nelielu, koncentrētu kafijas porciju, ko pagatavo, zem spiediena izspiežot karstu ūdeni caur smalki maltu kafiju. Itālijas Nacionālā espresso institūta sertifikācija „Espresso Italiano Certificato” klasisku espresso apraksta šādi: 7 g kafijas, ap 9 bāru spiediens, ap 25 sekundes ilga ekstrakcija un ap 25 ml dzēriena krūzē kopā ar krēmu.

• Doppio – dubults espresso.
• Ristretto – īsāks, koncentrētāks espresso ar mazāk ūdens.
• Lungo – garāks espresso ar vairāk ūdens; maigāks, bet bieži rūgtāks.
• Amerikāno – espresso, kas atšķaidīts ar karstu ūdeni.

Kafija ar pienu

Kapučīno

Itāļu sertifikācija klasisko kapučīno apraksta kā 25 ml espresso un aptuveni 100 ml auksta piena, ko sakarsē līdz ap 55 °C un saputo, – krūzē sanāk aptuveni 125 ml. Tas ir mazāks dzēriens, nekā bieži pasniedz ārpus Itālijas.

Late

Late (itāliski caffè latte – „kafija ar pienu”) ir dzēriens ar vairāk piena un plānāku putu kārtu nekā kapučīno. Tas ir labs izvēles variants, ja patīk maiga kafija.

Flat white

Flat white izcelsme joprojām ir strīdīga – uz to pretendē gan Austrālija, gan Jaunzēlande, un abās valstīs šis nosaukums kafejnīcās parādījās 20. gadsimta 80. gados. Neatkarīgi no tā, kuram ir taisnība, šo dzērienu atšķir mazāks tilpums un plāna, samtaina putu kārta, tāpēc kafijas garša ir izteiktāka nekā latē.

Kortado

Kortado nāk no Spānijas – nosaukums cēlies no spāņu vārda cortar, „griezt”, jo espresso tiek „pārgriezts” ar pienu. Tas ir mazs dzēriens, kas der tiem, kam espresso šķiet par stipru, bet kapučīno – par maigu.

Ko pasūtīt?

• Gribas stipru kafiju: espresso, doppio vai ristretto.
• Stipru, bet ar pienu: makjato, kortado vai flat white.
• Maigu un lielu: late vai kapučīno.
• Kaut ko saldu: moka.
• Bez piena, bet ne pārāk stipru: amerikāno vai filtra kafiju.

Kur šos dzērienus nogaršot Rīgā, lasiet mūsu kafejnīcu ceļvedī pa apkaimēm. Ja gribas tos atkārtot mājās, sāciet ar mūsu kafijas proporciju kalkulatoru.

Iztēlojos, kā tie, kuri abonējuši šī bloga ierakstus, pēkšņi ķer pie sirds, jo ir noticis acīm redzamais neticamais – tapis ieraksts, kuru stabili neviens nav gaidījis. Iekārtojieties ērtāk, šis būs pagari. Luga vairākos cēlienos par to, kā Fielmann aptina manu mammu ap pirkstu.

Mamma palūdza viņai asistēt ar jaunu briļļu iegādi, un tad nu devos līdzi uz ierasto Fielmann. Te ir izgatavotas visas mūsu pēdējos gados valkātās brilles un līdz šim taču viss ir bijis lieliski! Un vispār, mamma ir tas cilvēks, kurš man iemācīja ēst ar karoti, nekakāt biksēs un visiem sadot pizduļei, kad to vajadzēs. Labi, te es mazliet samelojos, jo to pēdējo daļu man iemācīja dzīve Rīgā. Lūk, laiks atdot parādu, tā teikt.

Kamēr mamma gāja pie optometrista pārbaudīt redzi un aprunāties par iespējām, es izklaidējos un meklēju sev jaunus briļļu rāmjus, jo laiks jāizmanto lietderīgi. Kad pievienojos, mamma jau runāja ar konsultanti un viņas bija tikušas līdz tam, ka vēlamo 2 briļļu vietā (starp citu, mēs pirms tam jau bijām atradušas rāmjus šīm divām brillēm) Fielmann izspēlēja savu ierasto kārti, proti, JUMS VAJAG PROGRESĪVĀS BRILLES, JO TAS TAČU IR TIK ĒRTI.

Ok, ok. Vecam cilvēkam jau ne tik to vien iestāstīsi, arī to, ka viņam vajag tos dolbanos hameleonus. Man tiešām liekas, ka Fielmann ir kaut kāds slepens iekšējais konkurss, kur tās babenes sacenšas, kura apvārdos visvairāk penšu un tad balvā brauks uz kūrortu Turcijā, jo citādi nespēju izskaidrot tos centienus IETIRGOT pilno paku. Tās progresīvās brilles nederot vien 2% cilvēku, jums būs 2 nedēļas ietrenēties. Brilles tiek solītas pēc divām nedēļām, bet pa vidam es vēl paspēju pasūtīt savējās un abas divas ir gatavas reizē, kas ir krietni ātrāk pirms noliktā termiņa. Es kā reiz braucu uz Alūksni, attiecīgi varu tās mammai aizgādāt.

Brilles mamma saņem un tad tik sākas. Viņai no tām brillēm nāk vēmiens (burtiski) un vispār nav iespējams atrast vidējo zonu, lai tās varētu lietot pie datora (tieši tas smalkais iemesls, kāpēc tās tika iegādātas). Neiespējamā misija! Māte groza galvu trakāk kā vējrādītājs, bet nu nav. Saku, lai vēl patrenējas, mums taču ir 2 nedēļas, ja kas, lai nesatraucas, iesim uz razborkām.

Paiet divas nedēļas, vēms no tām brillēm nepāriet un mamma zvana uz Fielmanu, lai noskaidrotu, kas te būtu darāms. Tur kaut kāda biroja kundzīte atbild: GARANTIJA VISPĀR IR DIVAS NEDĒĻAS, jums tā tūlīt beidzas. Zin ko, tieciet ar sevi galā – citējot manu draudzeni Anci: dirst vai baltmaizi! Jūs likāt cilvēkam 2 nedēļu laikā pie tām brillēm pierast, kas šie vispār ir par tekstiem?

Mammai tiek nolikts datums, traucieties ka nu uz Rīgu un tad skatīsim. Es atkal pošos asistēt, lai mammai drošāk, jo situācija nav patīkama un par tādu nesapņo neviens, kurš par brillēm nolicis 6 simtus!

Ierodamies Fielmann un mūs sagaida dāma, kura gan jau savu vizuālo nelaipnību dzīvē raksturotu ar “man vienkārši tāda seja”, un var jau arī tā būt. Noliktajā laikā pieslēdzas optometriste (tiesa gan cita, nekā tā, kura bija pirmajā reizē), un mammas virzienā lido pirmais pārmetums, no sērijas, ko tad neesot pierakstījusies pie tās pašas, kura bija toreiz. Paklau, kundzīt, jūs visas izskatāties vienādas savos baltajos ķiteļos, vienīgā, kura atšķiras, ir tā dāma, kura stāvoklī.

Palieku aiz durvīm, jo mēs visi esam pieauguši cilvēki un klausos, kā mamma tiek strostēta kā mazs bērns. Vai tad nezinot, ka ar šīm brillēm vairāk jāgroza galva, vai tad jums neteica, ka dators jāpaliek tā, vai tad, vai tad.. Paklau, kundzīt, vēlreiz, brillēm ir jākalpo cilvēkam, nevis cilvēkam jākalpo brillēm. Tad, kad tu pērc brilles par sešiem simtiem, tu nedomā par to, kā mājās taisīsi remontu, lai šiem smalkajiem okulāriem izpatiktu un atrastu maģisko vidējo zonu!! Un tad es dzirdu no kabineta to, ko neviens bērns negrib dzirdēt. Mamma sakās, ka tūlīt tiks novesta līdz asarām, jo nu cik var. Visdižākā pērle no optometristes puses esot bijusi, ka tajos brīžos, kad tās brilles nederot, vajagot tās vienkārši ņemt nost. Kundzīt, atkārtošos jau trešo reizi, ja vēl līdz šim netapa skaidrs: brillēm ir jākalpo cilvēkam, nevis cilvēkam brillēm.

Drīz vien tā saruna beidzas un mamma iznāk no kabineta ar paskābu seju, kā arī ar piebildi, ka izskatās, ka te nekā nebūs. Ar brillēm viss esot kārtībā, viņa vienkārši pietiekami necenšas.

Pēc šīs lugas otrās daļas 1. cēliena dodamies augšā pie konsultantes, kura tad šo lietu risinās tālāk. Kaut kādi papīri tiek pētīti, kaut kas skatīts, jo katram no mums tomēr ir jau sava vēsture šajā optikā. Vesela dokumentācija! Tiek runāts par iesniegumu, un ir sajūta, ka dāma šo visu grib nogludināt, atšķirībā no optometristes, ir pat ļoti laipna (laikam negrib to braucienu uz Turciju, kuru es izdomāju). Kaut kādā brīdī, kad nevar saprast, uz kuru pusi šis viss velk, es tā kā mazliet aizsvilstos un īsākā tekstā pasaku esanci no tā, ko šeit jau esmu paspējusi uzrakstīt. Tā kā mana balss aizlūst, tad no mammas puses saņemu: kuš kuš kuš.

Zin kā būs? Nebūs nekāda kuš! Iesniegums tiek uzrakstīts, vēlmes izklāstītas, un šī procesa gaitā atklājas kāda ārkārtīgi interesanta detaļa. Atcerieties, kur tika secināts, ka ar brillēm viss ir kārtībā, mamma vienkārši pietiekami necenšas? Lūk, ar brillēm nav nekas kārtībā, jo pirmajā reizē optometriste receptē veica atzīmi, ka iesaka progresīvās brilles ar ĪSO pārēju, proti, ar tādu, kur šo briļļu lietotājam būtu krietni vieglāk un ātrāk jāspēj atrast vidējo zonu, bet šeku reku mammai ir uztaisītas brilles ar garo. Kā tad tā? Seši simti, viena nevāja kļūda un mēs te sēžam, tērējam laiku un nervus, bet es vēl neesmu dzirdējusi kārtīgu atvainošanos!

Tik un tā tiek nolemts, ka nekādas progresīvās brilles neviens te vairs nevēlas un iesniegumā tiek norādīts, ka šo vietā tiek izpildītā sākotnējā iecere, proti, 2 brilles un nekādus hameloeonus, jo dzīvoklī, kurā teju visi logi ir uz saules pusi, kā arī netiek lietoti aizkari, cilvēkam ar šīm brillēm visu laiku jādzīvo pustumsā. Bet varbūt jūs tomēr gribat pamēģināt ar to īso pāreju? Cienītā, jūs cilvēkam, kuru tikko sakodis suns, piedāvājat to pašu suni paņemt klēpī un samīļot. Jums visi mājās?

Mammai 2 nedēļu laikā tiks paziņota atbilde un viņai būs jāierodas vēlreiz, jo ko gan citu labāku pensionāram no Alūksnes darīt, kā vizināties 3 stundas uz Rīgu, vai ne? Jo nu kas ir viena sīka kļūda par sešiem simtiem! Ja visa šī klaunāde norisinās piektdienā, tad sestdienā mamma saņem zvanu ar jautājumu vai viņa var ierasties PIRMDIEN! Svētā dievmāte, atpestī! Kuru daļu no “cilvēks nedzīvo Rīgā, bet gan 200 km attālumā no Rīgas” tobrīd bija grūti uztvert? Par laimi mamma vēl ir Rīgā un tiek norunāts, ka viņa līdz vakarpusei līdz viņai aizbrauks, lai veiktu kaut kādus tur papildu mērījumus, jo šo NEKĀDI nebija iespējams izdarīt jau piektdien, vai ne? Kurš tad tā dara.. visu pie reizes. Neviens taču!

Noslēdzošajā ⁠lugas cēlienā es vairs nepiedalos, jo esmu savās darīšanās, bet nu tagad atskatoties – vajadzēja. Vēl tikai piebildīšu, kad piektdienā tika runāts par to, ka mamma Rīgā nedzīvo, konsultante kā bonusu piemin faktu, ka jaunās brilles var nosūtīt arī ar pakomāta starpniecību, lai viņai nebūtu atkal jābrauc. Sestdienā šī saruna pēkšņi ir pazudusi (uz brīdi), bet drīz vien atgriežas. Pēc principa “nē, nē, mēs nesūtām” līdz “ok, ok, nosūtīsim”.

Tagad interesantā daļa. Manā prātā, ja cilvēks ir pasūtījis brilles, kuras turklāt izpildītājs ir kļūdaini uztaisījis, un par tām samaksājis sešus simtus, tad izpildītājam, labojot savu kļūdu, būtu jāizklāsta pilnīgi katrs solis un cik šis solis maksas, proti, (Fielmann, es jums palīdzēšu) tik maksā abu izvēlēto briļļu rāmji, šīm brillēm liekam tādas lēcas (gan jau labākas, jo ar tām jūs iesiet ārā no mājas) un tad tām otrām, kuras jūs vēlējāties mājām, var likt vienkāršākas lēcas. Sarēķinām kopā, tas sanāk šitik! Skatāmies, ka jūsu samaksātā summa ir augstāka, starpsummu (nu vai kā to sauc) mēs jums atgriezīsim kontā. Ļoti atvainojamies par šo DRAUSMĪGO pieredzi, piedodiet un atvainojiet, šķiramies kā draugi.

Ko izdarīja Fielmann? Nerādīja pilnīgi nevienu ciparu, pierakstīja datus un teica, ka brilles uztaisīs par to jau samaksāto summu. Ziniet, pēc kā šeit smaržo, draugi? Pēc iesnieguma PTACā. (Ja kāds no Fielmann šo lasa, draugi, man jau ir iesnieguma uzmetums ar visiem pantiem.)

Rezumē: Fielmann no manas mīļākās optikas ir pārvērties par “es pat nezinu, vai tur kādreiz iešu” un jums arī neiesaku. Kad kolēģim ieteicu šo optiku, nekas no šī vēl nebija noticis, uzminiet, kurš uz darbu atnāca ar progresīvajām brillēm un hameleoniem? Es jums, saku, ceļojums uz Turciju un nebeidzamais cirks.

The post Luga vairākos cēlienos jeb kā Fielmann piečakarēja manu mammu first appeared on Knipinska virtuvē.

vara bungas: VBundziniekiem ir unikāla iespēja ik pa (svinīgam) brīdim turpinājumos (sākums šeit, turpinājums šeit) iepazīties ar gandrīz nerediģētiem izvilkumiem no atv.vlt Aigara Dadža monogrāfijas “18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona vēsture”, kas saīsinātā veidā ir iekļauta Jāņa Aivara Bramaņa apkopotajā un ar Daugavas Vanagu atbalstu izdotajā grāmatā “Zemessardzes vēsture”, kas ir diezgan liels bibliogrāfisks retums. Tagad pateicoties Aigara labvēlībai jums ir iespēja ielūkoties viena ZS batiņa 35 gadus senā vēsturē.

Sveiciens lasītājiem Lāčplēša dienā!

***

[..] Sabiedriskā kārtība.

Novārtā netika pamesta arī dzimtā pilsēta Jūrmala. Ar lielu entuziasmu vīri patrulēja pilsētā un veica nozīmīgu sabiedriskās kārtības sargāšanas darbu. Liels pārbaudījums bija PSRS desantnieku dienas “svinēšana”, kad Jūrmalā ieradās vairāki simti piedzērušos bijušo desantnieku no Rīgas. Viņus pienācīgi sagaidīja un izdzenāja. Nākošajā gadā “svinēšana” jau bija mazākos apmēros, līdz turpmākajos gados beidzās pavisam.

Lai novērstu dažādas provokācijas Krievijas Uzvaras dienā pie Bulduru Brāļu kapiem Padomju karavīru piemiņas manifestācijas laikā bataljona komandieris ar 08.05.92. pavēli #135 pavēlēja 1.rotas komandiera v.i. Kārlim Šēferam nodrošināt kārtību un drošību.

Vēl joprojām bija liela nepieciešamība darboties sabiedriskās kārtības uzturēšanā pilsētā, tāpēc bataljona komandieris 02.06.92. izdeva pavēli #150, kurā pavēlēja rotās izveidot grupas no brīvprātīgajiem, kuras palīdzēs darboties dzelzceļu policijai un zvejas inspekcijai. Rotu komandieriem vajadzēja iesniegt apstiprināšanai grupu vecāko sarakstus un tiem darbības laikā vajadzēja pakļauties bataljona dežurantam.

Lai nodrošinātu LR ZS priekšnieka pavēles #10, 18.Jūrmalas ZS bataljonam pavēlēja izveidot no katras rotas 1 (vienu) patruļgrupu 5 cilvēku sastāvā, un tām vajadzēja ierasties bataljona štābā 09.06.92. plkst. 9.00 bataljona dežuranta rīcībā.

Ar 13.07.92. pavēli #178 sākot ar 13.jūliju rotu komandieriem vajadzēja nodrošināt no katras rotas pēc bataljona dežuranta pieprasījuma 7 zemessargu ierašanos 30 minūšu laikā bataljona štābā.

Tā kā mūsu bataljons dislocēts Jūrmalas pilsētā, kurā ir bieza apbūve, kā arī atpūšas daudzi cilvēki, un kas nav mazsvarīgi, arvien vairāk uz patstāvīgu dzīvi apmetās daudzi jaunbagātnieki un valsts vadošie darbinieki, tad lai nenotiktu nelaimes gadījumi, celtu profesionālo līmeni un velti neuztrauktu augstākminētos cilvēkus, bataljona komandieris 20.07.92. bija spiests izdot pavēli #183, kurā noteica:

“Pavēlu no š.g. 20.07. štāba operatīvajai grupai un grupām, kuras ir iesaistītas kārtības uzturēšanā pilsētā izmantot tikai šādu apbruņojumu un speclīdzekļus:

1. 9 mm pistoles PM vai 5,6 mm pistoles MЦM un МЦМК.
2. Stekus.
3. Asaru un paralizējošās gāzes balonus.

Par pavēles izpildīšanu atbildīgs bataljona dežurants.”

Pavēlu visiem zemessargiem, kuriem izsniegti ieroči un kuri izmanto dežūrieročus, 1992.gada 24.jūlijā plkst. 9.30 ierasties bataljona štābā pārlikt ieskaiti ieroču pielietošanas, drošības tehnikā un glabāšanas noteikumu zināšanā. Zemessargiem, kuri nenokārtos ieskaiti, pavēlu nodot ieročus bataljona štābā.

Pamatojoties uz ieskaites rezultātiem štāba priekšniekam sastādīt sarakstu bataljona dežurantam, kuriem zemessargiem drīkst izsniegt dežūrieročus.”

Šajā pavēlē interesants ir punkts par paralizējošās gāzes baloniņu lietošanu. Toreiz, zināšanu trūkuma dēļ, mēs ticējām, ka tiešām tā ir cilvēku paralizējošā gāze. Tikai vēlāk, jau mācoties NAA, es uzzināju, ka nervu paralītiskās īpašības šis asaru gāzes sastāvs iegūst tikai lielos tilpumos, un tas ir tikai reklāmas triks un spēcīgas iedarbības sastāva (CS 1 000 000) gāzes baloniņi Rietumos ir aizliegti, jo to pielietojot, var būt letāls iznākums.

Decembra vidū izdeva pavēli, ar kuru vajadzēja nodot mazkalibra sporta pistoles bataljona štābā 4 zemessargiem.

Tā kā zemessargiem nebija tādu pilnvaru kā policistiem, tad lai pilnīgāk varētu pildīt kārtības sargāšanas funkcijas, nolēma atļaut zemessargiem paralēli strādāt municipālajā policijā. To darīja gan štāba darbinieki, gan ārrindas zemessargi. Tomēr drīz šis pasākums pārvērtās vieglas naudas pelnīšanā, un lai velti neaptraipītu zemessarga mundieri un nelietīgi nelietotu zemessarga vārdu, bataljona komandieris 07.07.92. bija spiests izdot pavēli #185, ar kuru pavēlēja rotu komandierim sekot, lai zemessargi, kuri ir municipālās policijas ārštata darbinieki, pārstāvot municipālo policiju, neizmantotu zemessargu formas un apliecības, kā arī zemessargiem bataljona štābu neizmantot municipālās policijas darbībai. Tomēr tas nedeva vajadzīgo efektu un 20.12.92. bat. kom. izdeva pavēli #294, kurā pavēlēja:

“ 1. 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona zemessargiem, kuri ir vienlaicīgi Jūrmalas municipālās policijas ārštata darbinieki, apturēt savu darbību municipālajā policijā.

2. Municipālās policijas štata darbiniekiem, kuri ir 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona zemessargi, apturēt savu darbību Zemessardzē un līdz turpmākam rīkojumam nodot savas rotas komandierim formas tērpu un bruņojumu.”

Tomēr šī pavēle netika ņemta nopietni, tāpēc citiem par brīdinājumu bataljona komandieris 21.12.92. izdeva pavēli #295, kurā izteica stingro rājienu 1.rotas zemessargam Osvaldam Iljisko par zemessarga formas tērpa nēsāšanu pildot dienesta pienākumus Municipālajā policijā un tādējādi bija pārkāpis 27.07.92. pavēli #185.

Lai labāk un profesionālāk varētu iesaistīt zemessargus sabiedriskās kārtības sargāšanā, kā arī veicinātu sadarbību ar policiju, instruktoru Mārtiņu Vērdiņu 31.08.92. nosūtīja uz piecu dienu kursiem Kauguru policijas mācību centrā. Jāsaka, ka policijas darbs viņam patika daudz labāk nekā militārais, uz to viņš turpmāk gāja ļoti mērķtiecīgi, līdz pēc dažiem gadiem iestājās Policijas Akadēmijā.

1993. gads.

1993. gadā sadarbība ar policiju kļuva ciešāka. Kopš dežūrgrupu izveidošanas, mēs visu laiku sacentāmies ar policiju: kurš ātrāk reaģēs un būs taisnīgāks. Mūsu sapnis bija diennakts dežūru nodrošināšana un mūsu tālruņa numura publicēšana Jūrmalas avīzē, lai cilvēki to zinātu un nepieciešamības gadījumā mums zvanītu. No tālruņa numura, kā diennakts dienesta, publicēšanas vajadzēja atteikties, jo nespējām to nodrošināt ar brīvprātīgo spēkiem, bet ierindas dienestam vajadzēja pildīt arī savus tiešos pienākumus un viņu bija maz. Bet regulāras dežūras uzsākām 19.02.93. ar pavēli #49 A, kurā teikts:

“ Pavēlu: sākot ar š.g. 19. februāri uzsākt patrulēšanu Jūrmalas pilsētā. Patrulēšanas laikā veikt kārtības uzturēšanu atbilstoši LR likumam par Latvijas Republikas Zemessardzi un Zemessardzes dienesta reglamentiem.

Uzsākot patrulēšanu, rotu komandieriem:

1. Nodot instrukcijas patruļgrupām, atkārtoti pārbaudīt zināšanas “Ieroču un speciālo līdzekļu reglamentā”.
2. Saskaņot patrulēšanu ar vietējo policijas iecirkni.
3. Sekot, lai patruļgrupas par notikumiem patrulēšanas laikā nekavējoši ziņotu bataljona dežurantam.
4. Bataljona sakaru dienesta priekšniekam nodrošināt nepieciešamos sakaru līdzekļus.
5. Nodrošināšanas daļas priekšniekam apgādāt rotu ar 20 l degvielas katrai automašīnai.
6. Operāciju plānošanas daļai koordinēt patruļgrupu darbību.
7. Komandieriem sekot zemessargu disciplīnai un formas tērpa nēsāšanas reglamentu ievērošanai.”

Lai uzlabotu patruļu efektivitāti un nenotiktu nevajadzīgi konflikti ar policiju, 16.03.93. izdeva pavēli #63 A, kurā pavēlēja:

“…1. Bataljona dežurantam paziņot policijas dežurantam par zemessargu patruļgrupām: kādā rajonā?, cik cilvēku?, ar vai bez transporta patrulē un līdz cikiem notiks patrulēšana.

2. Rotu komandieriem un patruļgrupu komandieriem ierodoties sprādzienu vietās, veikt objektu apsardzi līdz policijas ierašanās laikam, pasargājot iespējamās nozieguma pēdas no iznīcināšanas. Apkārtnē esošās personām pārbaudīt dokumentus un fiksēt visu pārbaudāmo vārdus, uzvārdus un dzīves vietas. Personas bez dokumentiem aizturēt un nodot policijai personības noskaidrošanai. Pārbaudei pakļaut arī notikuma vietā esošās a/m ar braucējiem. Rast iespēju nobloķēt ceļus un veikt dokumentu pārbaudi un a/m pārbaudi. Pret pārbaudāmiem lietot korektas metodes.”

Lai mūsu darbu padarītu efektīvāku un profesionālāku, Rīgā, brigādes telpās no 25. līdz 30. oktobrim notika nedēļu ilgas rotu komandieru apmācības policejiskā darbībā. Tur lasīja lekcijas augsti un profesionāli policijas virsnieki par šādām tēmām: administratīvie likumpārkāpumi; krimināltiesības, kriminālprocess; ieroču un speciālo līdzekļu pielietošana; policijas patruļdienests; autotransporta pārbaude; noziedznieku aizturēšana; uzvedības ētika un kultūra. Šī apmācību cikla vadītājs bija Zemessardzes štāba G –3 dienesta Apmācību daļas priekšnieks Zemessardzes pulkvedis J.Hartmanis. Pēc šī kursa izsniedza apliecību par kursa beigšanu.

1994. gads.

1994. gada 20. aprīlī ar pavēli #47 p/s par labi paveiktu darbu ceļu blokos un dežūrās pilsētā un labu zemessarga pienākumu pildīšanu izteica pateicību šādiem zemessargiem:

1. rota:

Henrijam Bārbalam; Valērijam Budrēvičam;

Mārim Anžem ;Jānim Ozolam;

Francim Trubiņam; Mārim Rožlapam;

Andrejam Grišānam; Edvīnam Volbergam;

Ervīnam Lapsam; Ralfam Cīrulim;

Jānim Cielavam ; Agrim Anžānam;

Ernestam Ščepastam; Uldim Siliņam;

1. rota:

Guntim Gobam; Henrijam Celmiņam;

Artim Sēlim; Rolandam Purēnam;

1. rota:

Jānim Treibaham; Jānim Skutelim;

Aleksandram Bērzkalnam; Arnim Ābelītim;

Modrim Spilvam; Andrim Kazakēvičam;

Jānim Sproģim; Dzintaram Kārkliņam;

Andrim Kārkliņam; Aivaram Vācietim;

Guntaram Latišenkovam; Harijam Freimanim;

Borisam Grigorjevam; Jānim Kravalim;

Edgaram Kravalim; Raimondam Gulbim;

Gintam Osītim; Gintam Melleram;

Jānim Bergam; Elmāram Grīslītim;

Vilnim Līkopam; Gunāram Vaivadam;

Harijam Putniņam; Jānim Kurzemniekam;

Pēterim Ilsjānim;

Atbalsta nodaļa:

Mārim Spalvim; Silardam Kamergrauzim;

Edgaram Imakam; Artūram Švalbem;

Ivaram Probokam;

SUV nodaļai:

Ivo Kravalim; Aivaram Treimanim;

Artūram Canderam; Lenijam Krūmiņam;

Bataljona štāba darbinieki:

Jānim Jansonam (tēvam); Mārtiņam – Raitim Zilbertam;

Mārtiņam Vērdiņam; Andrim Mūrniekam;

Andrim Rozenfeldam; Ivaram Raškovskim;

Laimonim Omanbriedim; Aigaram Dadzim;

Mārim Šustam;

Bataljona štāba darbiniekam Uldim Lēvicam noņēma uzliktos disciplinārsodus.

1994. gada maija sākumā notika pārdrošs un nežēlīgs bruņots uzbrukums laupīšanas nolūkā degvielas uzpildes stacijai “Neste”, kurā tika nogalināts viens apsardzes zemessargs. Kājās pacēla ne tikai policiju, bet arī visu Zemessardzi. Par apzinīgu un pašaizliedzīgu dienestu, veicot operatīvos un profilaktoriskos pasākumus noziedznieku aizturēšanā, kas saistīti ar bruņoto uzbrukumu, pamatojoties uz Rīgas novada 1. brigādes komandiera pavēli #68 p/s no 09.05.94., ar 17.05.94. mūsu bataljona kom pavēli #63 p/s izteica pateicību šādiem zemessargiem:

1. rota:

F.Trubiņam; A.Gablikam ;G.Liekniņam;

J.Puriņam; H.Zilbertam; E.Klibiķim;

I.Zeihmanim; K.Prančam; E.Dubovičam;

E.Voilbergam; A.Lapsam; I.Osim;

K.Bušam; J.Ozolam ;V.Klincānam;

P.Šķēlem; U.Siliņam; G.Feizakam;

J.Cielavam; A.Māliņam; A.Grišānam;

H.Bārbalam; V.Budrevičam; E.Lapsam;

G.Rumpēterim; J.Muravjovam; K.Šēferam;

Z.Ozolam; V.Mekšam; I.Plienam;

A.Andžānam; E.Vendem; E.Šķepastam;

1. rota:

T.Vilemsonam; I.Treimanim; V.Martinsonam;

V.Sēlim; H.Celmiņam ;J.Jēkabsonam;

A.Sēlim; I.Rudzītim; H.Ozoliņam;

I.Ieviņam; R.Rudzītim; D.Zēboldam;

I.Arājam; E.Rudevičam; A.Plintam;

A.Dzenim; V.Feizakam; Z.Klīvim;

E.Klīvim; P.Andersonam; G.Gobam;

L.Savlēvičam; A.Knislim; E.Oļhovko;

J.Šnepstam;

1. rota:

K.Grundem; E.Kravalim; G.Osītim;

A.Smiltānam; D.Rēpiņam; R.Tolmanim;

A.Kārkliņam; G.Aldermanim; V.Līkopam;

G.Vaivadam; B.Sēklītim; M.Prodniekam;

E.Zēnam; J.Bergam; V.Vendem;

H.Putniņam; F.Lāmam; J.Armalovičai;

A.Vācietim; A.Cīrulim; G.Latišenokam;

H.Freimanim; R.Purenam; P.Ilsjānim;

J.Kurzemniekam; V.Kadiķim; A.Taukačam;

A.Avenam; J.Zoldneram; G.Rudzītim;

S.Mekšam; J.Aizpurietim; B.Grigorjevam;

A.Vilnim;

Atbalsta nodaļa:

O.Galanderam; A.Švalbem ; S.Kamergrauzim

M.Spalvim; E.Imakam; A.Trautmanim;

I.Probokam; J.Canderam;

Bataljona štāba darbiniekiem:

A.Lēvicam; G.Kārkliņam; Ed.Juškovskim (tēvam)

I.Raškovskim; M.Sēlim; Ei.Juškovskim (dēlam)

A.Mūrniekam; M.Vērdiņam;G.Grīnbergam;

J.Jansonam; L.Omanbriedim; J.Armalovičam;

J.Savickim; U.Lēvicam;

4.rota.

Kopš bataljona izveidošanas dienas, visu laiku bija nepieciešamība pēc kādas ātrās reaģēšanas vienības, kura būtu labāk ekipēta un apmācīta, salīdzinot ar ierindas zemessargiem. Par to liecināja operatīvo grupu izveidošana, bet to vecuma un skaitliskais sastāvs bija neapmierinoši. Šo vēlmi nodibināt labāk apmācītu vienību ļoti atbalstīja Māris Lūsis. Viņš bija dienējis PSRS Iekšlietu karaspēka specvienībā un apņēmās apmācīt zemessargus. Tāpēc 1992.gada 29.jūnijā ar pavēli #165 uzdeva “E.Juškovskim veikt zemessargu atlasi no visiem bataljona zemessargiem un veidot IV rotu. IV rotā ieskaitīt kaujasspējīgākos zemessargus, bet ne mazāk kā 30 cilvēkus. Līdz turpmākam rīkojumam paralēli saviem tiešajiem pienākumiem E.Juškovskim veikt rotas komandiera pienākumus.” Tā ar šo pavēli izveidoja vienību, kura vairākus gadus uzturēja mūsu bataljonu labāko vidū.

Ar 03.08.92. pavēli #196 bataljona dežurantu Edvīnu Juškovski no 03.08. pārcēla darbā par 4.rotas komandiera v.i.

Tomēr, nesasniedzot šo 30 cilvēku skaitu, 14.08.92. bat. kom. izdeva pavēli 202, kurā noteica: “… sakarā ar IV rotas izveidošanu apstiprināt par IV rotas kom. v.i. E.Juškovski. Ieskaitīt IV rotā sekojošus zemessargus:

1. Agri Saulīti; 15. Mārtiņu Bātsu;
2. Aivaru Dzērvi; 16. Valēriju Mekšu;
3. Aivaru Treimani; 17. Igoru Plieni;
4. Aivaru Geduli; 18. Māri Ozoliņu;
5. Aldi Krīgeru; 19. Arnoldu Vītiņu;
6. Eināru Rekšņu; 20. Armandu Skunsti;
7. Edgaru Pļavnieku; 21. Gintu Kalniņu;
8. Eduardu Gerliņu; 22. Eduardu Aņikejevu;
9. Arvīdu Maslovu; 23. Aivaru Strelču;
10. Daini Toļu; 24. Artūru Canderu;
11. Gintu Melleru; 25. Imantu Mahalovu;
12. Normundu Valdmani; 26. Māri Lūsi;
13. Viktoru Kuncēviču; 27. Aigaru Dadzi.”
14. Juri Grozu;

Par grupu komandieriem ar 01.09.92. pavēli #213 apstiprināja Artūru Maslovu, Gintu Kalniņu, Eduardu Gerliņu, Juri Grozu.

Lai sniegtu iespēju robežās nepieciešamo materiālo atbalstu jaunajai rotai, ar 02.07.92. pavēli #168 4.rotai piešķīra a/m GAZ 66.

Nokomplektējot pilnīgāk rotas sastāvu, ar 21.10.92. pavēli #225 bataljona operatīvo grupu līdz turpmākam rīkojumam nodeva 4.rotas pakļautībā, bet operatīvās nodaļas grupu no brīvprātīgajiem zemessargiem pārcēla uz 3.rotu rotas komandiera pakļautībā. Operatīvās nodaļas darba nodrošināšanai rotu komandieriem vajadzēja nodrošināt nepieciešamo zemessargu skaitu pēc operatīvās nodaļas priekšnieka pieprasījuma.

Tika pieņemtas neoficiālas atšķirības zīmes – brūna berete un trīsstūrveida rokas uzšuve (ērglis). Šis vads, kuru sauca par 4.rotu, piedalījās visās nozīmīgās operācijās. Mūsu mācības bieži uzņēma video Raitis Valters. Vienas šādas 4.rotas mācības 1992.gada rudenī parādīja Krievijas centrālā televīzija ar komentāru, ka Latvijā ir vīri, kas nepieciešamības gadījumā atkal dosies mežos. Šis vads piedalījās Augstākās Padomes apsardzē 1993.gada pavasarī. Šo rotu izformēja 1994.gadā. [..]

sākums šeit, turpinājums šeit

VB: No savas puses piebildīšu, ka ZS “aizraušanās” ar sabiedrisko kārtību notika brīdī, kad VP dalījās un transformējās no milicijas par to, kas tā ir tagad. ZS atbalsts bija pieprasīts pašvaldības un pilsētas prokuratūras līmenī, kas brīžiem bija spiesta cītīgi skatīties citā virzienā, lai neredzētu ZS labticīgas, bet neprofesionālas darbības rezultātus. Mūsdienās jau ir citi standarti.Tomēr tajos juku laikos ZS drōšības piedāvājums bija adekvāts sabiedrības pieprasījumam. Taktiskajā līmenī, tur kur mēs lēmām aizstāvēt taisnīgumu krimināls atkāpās. Pamazām ZS kļuva par kaut ko līdzīgu žandarmērijai, tādēļ tuvāk gadsimtu mijai bija jāpieliek lielas pūles, lai atgrieztu ZS militārajā gultnē. Arī es biju spiests pārkārtoties, nomainot “opera” ādas jaku pret lauka formu. Un labi, ka tā.