Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 989 avoti)
Virsrakstā jau tā māja ierakstīta. Bet brauciena pamatideja - tika sarunāta mašīna, kura manus puķupodus no bijušās mītnes vietas savākt manus puķupodus un pārtransportēt uz Ludzas dzīvokli. Tie brīnumi pārāk lieli (kaut arī ne milzonīgi), lai tā, pa druskai tos pārvadātu pa vienam un ar vilcienu. Čakars būtu. Tad nu četru palielu piepildītu podu vietā vedām divus piepildītus podus un divus tukšus, Avokado nepārdzīvoja ziemu, toties divu atlikušo podu saturs bija pārcietis ziemu un pat negaidīti sasparojies.
Bildēs - tas, kas ir tajos Vīnakalna džungļos un bonusam pēdējie - abi sasparojušies istabaugi.
Mālpils Kultūras centra 2. stāva vestibilā no 9. jūlija līdz 28. augustam skatāma mākslinieces Kristīnes Nuķes-Panteļejevas porcelāna zemeņu izstāde “Maiguma anatomija”. Tā veltīta Mālpils Zemeņu svētkiem un pazīstamo vasaras ogu pārvērš stāstā par maigumu, iejūtību un cilvēku savstarpējo attiecību kultūru.
Datumi: 9. jūlijs–28. augusts
Vieta: Mālpils Kultūras centrs, Nākotnes iela 5, Mālpils
Laiks, ieejas maksa un pieteikšanās: avotā nav norādīti
Kam varētu būt saistoša: porcelāna, keramikas un konceptuālās mākslas interesentiem, kā arī Mālpils Zemeņu svētku apmeklētājiem
Trauslās, mežģīnēm līdzīgās porcelāna faktūras veido krāšņu ogu ekspozīciju. Tomēr zem dekoratīvās formas atrodams plašāks jautājums: kādu vietu maigums un patiesa interese par otru cilvēku ieņem mūsdienu attiecībās?
Izstādē zemene nav izmantota tikai kā atsauce uz vasaru, sauli un romantiku. Māksliniece pievēršas arī šā tēla senākajām nozīmēm: kristietības pirmsākumos zemene simbolizēja tikumību, labestību, pazemību un saskaņu, savukārt viduslaiku Eiropā tās atveids rotāja katedrāles kā labu attiecību un miera zīme.
Kristīne Nuķe-Panteļejeva šo daudzslāņaino simbolu izmanto, lai pētītu maiguma vietu mūsdienu attiecībās. Darbi pievēršas spriedzei starp patiesu interesi par otru cilvēku un vidi, kurā draudzību mēdz aizstāt konkurence, bet priekšplānā nonāk sociālais statuss.
Porcelāna trauslums šajā iecerē kļūst par vizuālu metaforu. Smalkās virsmas un mežģīņotās faktūras aicina nesteigties garām detaļām un pamanīt skaistumu tajā, ko viegli sabojāt vai ikdienas steigā nepamanīt. Aplūkojot darbus, uzmanību vērts pievērst ne tikai zemenes atpazīstamajai formai, bet arī tam, kā materiāla trauslums papildina izstādes vēstījumu.
Kristīne Nuķe-Panteļejeva absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Vides mākslas nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādus metāla dizainā un keramikā. Studiju laikā viņa Somijā papildinājusi zināšanas metālmākslā un juveliermākslā.
Radošajā darbā māksliniece apvieno metālmākslas pieredzi ar porcelāna iespējām, izkopjot autortehniku un veidojot smalkus, konceptuālus darbus. Šī profesionālā pieredze palīdz izprast, kāpēc ekspozīcijā būtiska ir gan ideja, gan rūpīgi veidotā priekšmetu forma. Viņas māksla iepriekš eksponēta Mālpilī un citviet Latvijā, kā arī ASV, Grieķijā, Lietuvā un Rumānijā.
Izstāde cieši saistīta ar Mālpils Zemeņu svētkiem; par porcelāna izstādes ieceri Mālpilī bija ziņots pirms tās atklāšanas. Pasākuma pamatinformācijas avots ir “Sigulda Tourism Events”.
“Maiguma anatomija” apskatāma Mālpils Kultūras centra 2. stāva vestibilā, Nākotnes ielā 5. Ekspozīcija būs pieejama līdz 28. augustam, tādēļ apmeklējums jāieplāno līdz šim datumam.
Avotā vienkopus nav norādīts konkrēts centra darba laiks, ieejas maksa, pieteikšanās kārtība, transporta iespējas vai informācija par piekļūstamību. Pirms došanās uz Mālpili šīs praktiskās detaļas ieteicams precizēt pie Mālpils Kultūras centra.
Avots: Sigulda Tourism Events
Foto: EUSA
Latvijas delegācija ir uzsākusi dalību Eiropas Universitāšu spēlēs (European Universities Games, EUG 2026), kas no 18. jūlija līdz 1. augustam norisinās Salerno, Itālijā. Šajās spēlēs piedalās aptuveni 4000 studentu sportistu, kuri pārstāv vairāk nekā 170 augstskolu no 32 Eiropas valstīm.
Sacensības svinīgi atklātas sestdien, 18. jūlijā, iespaidīgā ceremonijā Salerno centrālajā Piazza della Libertà laukumā pie jūras. Atklāšanas ceremonijas vadmotīvs bija Vidusjūra kā tautu un kultūru vienotāja, un tās gaitā notika tradicionālā delegāciju parāde, kā arī sportistu un tiesnešu zvērests.
Latviju šajās spēlēs pārstāv Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Latvijas Universitātes (LU) sportisti divās disciplīnās, proti, 3×3 basketbolā un pludmales volejbolā.
Sacensību programma Latvijas komandām sākas 2026. gada 27. jūlijā. Spēlēm iespējams sekot līdzi tiešraidēs šeit: https://www.youtube.com/@eug2026/streams, savukārt fotogrāfijas skatāmas šeit: https://drive.google.com/drive/folders/11-EY_6M1OEE56QQYOYMWwftyn09rBi-m
Eiropas Universitāšu spēles ik pēc diviem gadiem pulcē Eiropas augstskolu labākos studentu sportistus, apvienojot augsta līmeņa sacensības ar akadēmisko un kultūras apmaiņu. Salerno 2026 programmā iekļautas 13 sporta disciplīnas, un sacensību norises vietas izvietotas Salerno un tās apkārtnes pašvaldībās.
Vēlam veiksmi mūsu atlētiem!
The post Latvijas studenti uzsāk sacensības Eiropas Universitāšu spēlēs Salerno appeared first on Latvijas Augstskolu sporta savienība.
Viss sākās pie televizora.
Šajā Pasaules kausā noskatījos, kā Norvēģija tiek galā ar Irāku, un mani pārsteidza nevis taktika, bet fiziskā nesamērība. Norvēģi izskatījās lielāki, garāki, smagāki. Un galvā parādījās doma. Redz, Latvijas hokejs jau pasen saprata, ka uzvaras būtiska sastāvdaļa ir spēlētāju lielums. Tieši tas pats ar Latvijas basketbolu. Tātad Latvijas futbolam šim arī ir jābūt vienam no risinājumiem. Sākt stūrēt divmetrīgu spēlētāju virzienā, kam uzaudzē arī hokejista muskuļu masu. Tad tos izlaist laukumā — un beidzot kaut ko uzvarēt.
Diemžēl nav tik vienkārši. Turpmāk par to kāpēc.
Augums un masa basketbolā un hokejā tiešām ir nozīmīgs faktors. Trīsdesmit centimetru deficītu pie groza ir neiespējami kaut kā atrisināt. Līdzīgi arī cīņā pie bortiem. Latvija — ar saviem 1,8 miljoniem iedzīvotāju — 2023. gadā izcīnīja Pasaules čempionāta bronzu, un Kristapu Porziņģi NBA draftā ar ceturto numuru izvēlējās Ņujorkas “Knicks” (tas pats ar Albertu Šmitu, kuru šogad Ņujorkas “Rangers” izvēlējās draftā kā piekto — visaugstāk draftēto latvieti NHL vēsturē) arī tāpēc, ka šie sporta veidi atalgo tieši tādus atlētus, kādus šeit izaudzina.
Futbols ir vienīgais lielais komandu sporta veids, kurā šī loģika nestrādā. Futbolists spēles laikā noskrien 12–13 kilometrus bez maiņām un ar vienu 15 minūšu pārtraukumu: 60–75% laika viņš soļo vai skrien vieglu soli, un tikai 1–3% — maksimālā sprintā, kas var būt nepieciešams jebkurā brīdī, gan pirmajā, gan deviņdesmitajā minūtē [16]. Hokejs ir pilnīgi pretējs: 45 sekunžu maiņas ar maksimālu intensitāti un atpūtu uz soliņa. Divmetrīgs ķermenis, kas stiepj hokejista muskuļu masu cauri trīspadsmit kilometriem, ir milzīgs izaicinājums. Tāpēc visu laiku izcilākie ir relatīvi īsi — Mesi ar 1,70, Maradona ar 1,65, Modričs ar 1,72. Skati Zviedriju, kas uz šo Pasaules kausu atbrauca ar diviem no Eiropas lielākajiem uzbrucējiem un zaudēja 5:1 Nīderlandei. Ērlings Hālands ir milzīgs izņēmums, kurš, protams, ir gan nācis no ģimenes, kurā vecāki ir izcili sportisti, un arī Norvēģijas futbola sistēma ir ieguldījusi pūles, lai Ērlings Hālands nonāktu tur, kur viņš pašlaik ir.
Tā esam pie īstās problēmas. Tā nav spēlētāju ķermeņos. Tā ir tajā, kas notiek ar bērnu, kurš ieiet sistēmā, — un ar ģimeni, kas ieiet tajā kopā ar viņu.
Pirms jebkādas analīzes par federācijām un transfēriem — būsim godīgi — bērnu futbols nav hobijs; tā ir loģistikas plānošana, kurā ir iesaistīta ģimene. No aptuveni astoņu deviņu gadu vecuma tas nozīmē treniņus vairākus vakarus nedēļā — trīs, četrus, pusaudža gados piecus — un spēles sestdienās. Kāds ved, kāds gaida, kāds gatavo vakariņas, palīdz ar mājasdarbiem un paralēli rūpējas arī par mazā futbolista brāļiem un/vai māsām. Un šim ir jāatvēl savi desmit gadi. Šī ir apņemšanās, kas ģimenei jāveic jau pirms pirmā treniņa. Tamdēļ ir vērts sev pajautāt: ko Latvijas futbola sistēma piedāvā pretī?
Vairumā sporta veidu godīgā atbilde ietver drošības spilvenu, neizkrišanas gadījumā. Futbolā — gandrīz unikāli — ne. Un vislabāk dokumentētie pierādījumi nāk no valsts, kurā uztur pasaulē attīstītāko akadēmiju sistēmu.
Anglijas akadēmiju sistēma ir lielākā un visvairāk pētītā, tāpēc tās skaitļi rāda sporta veida strukturālo uzbūvi. Puse no visiem akadēmiju audzēkņiem tiek atskaitīta, pirms viņiem paliek 16 [17]. No tiem, kas izdzīvo līdz stipendijai 16 gados — brīdim, kad futbols kļūst par pilnu slodzi un vispārējā izglītība noiet malā, — aptuveni 98% astoņpadsmit gadu vecumā vairs nespēlē Anglijas piecās augstākajās līgās [18]. No nesenajiem elitāro akadēmiju absolventiem vecumā no 21 līdz 26 gadiem 97% nekad nav izgājuši Premjerlīgas laukumā [19]. Gan pētnieki, gan spēlētāju arodbiedrība norāda, ka pēc aptuveni 14 gadu vecuma treniņu slodze praktiski neļauj turpināt iegūt vispārējo izglītību, kas vēlāk ļautu strādāt jebkurā citā nozarē [20]. Atskaitītie spēlētāji līguma izbeigšanas sarunas apraksta kā traumējošas [17]; viņi (kā aprakstīts vienā no akadēmiju sistēmas pētījumiem) ir “audzināti tā, lai viņiem rūpētu tikai futbols”, — kas nozīmē, ka atskaitīšanas brīdī astoņpadsmitgadīgais cilvēks iziet pa durvīm gan bez futbola, gan bez izglītības [20].
Drošības mehānisms uz papīra it kā eksistē. Pašas FIFA noteikumi prasa, lai klubs, kas paraksta 16–18 gadus vecu spēlētāju, garantētu akadēmisko vai profesionālo izglītību, kas ļautu spēlētājam veidot karjeru ārpus futbola [21]. FIFA šo “problēmu” ir atrisinājusi, ierakstot atrunu iespējas savos transfēru noteikumos, — un ar to arī viss beidzas.
Salīdzini ar sporta veidiem, kuros Latvija tiešām ir laba. Latvijas hokeja un basketbola klubi, kā zināms, pieprasa labas atzīmes kā spēlēšanas nosacījumu. Elites ceļi šajos sporta veidos iet caur izglītību — Ziemeļamerikas junioru hokejs un privātskolas, NCAA stipendijas, Eiropas akadēmijas ar iebūvētu izglītības iegūšanu, — tāpēc sīcis, kuram neizdodas, astoņpadsmit gados aiziet ar izglītību, nevis ir pie sasistas siles. Un hokeja un basketbola federācijas zina, ka tas ir vervētība. Tieši tas turpina piesaistīt ģimenes, kuras to novērtē. Savukārt Latvijas futbols, kas tieši konkurē ar citiem sporta veidiem un kuram ir vajadzīgas motivētas ģimenes, kuras ieguldīs savu laiku un spēku mazā sportista audzināšanā, parādot savu ilgtermiņā piedāvāto perspektīvu, tās atgrūž.
Ķīna šo eksperimentu izmēģināja savas ļoti lielās valsts mērogā. Sji Dzjiņpina ģenerālplāns lika miljoniem bērnu sākt spēlēt futbolu; gandrīz visi pusaudža gados pameta, jo gaokao eksāmens sportam neatstāja vietas [15]. Kad sporta veids liek ģimenei izvēlēties starp spēli un bērna nākotni, ģimene izvēlas nākotni. Katru reizi. Gan Pekinā, gan Rīgā.
Pieņemsim, ka zēns ir labāks nekā pārējie 98%. Pieņemsim, ka viņš spēlē līdz četrdesmit — kas pašā virsotnē nu ir kļuvis iespējams: šajā Pasaules kausā laukumā bija astoņi spēlētāji pāri četrdesmit, vairāk nekā visos iepriekšējos turnīros kopā (skati Mesi (39), kurš, lai arī ir izcils, tomēr rēķinās ar savu vecumu un sevi taupa, 63% kustības laika soļojot [22]). Sporta zinātnes revolūcija — individualizētas slodzes, GPS uzraudzīta atjaunošanās — elitei karjeras tiešām ir pagarinājusi.
Ievēro vārdu elitei. Visiem, kas tajā nav, aritmētika ir nemainīga un brutāla. FIFPRO globālajā spēlētāju aptaujā vairāk nekā 45% aptaujāto profesionāļu pelnīja mazāk par 1000 dolāriem mēnesī [23]. Tipiska karjera ilgst 10–15 gadus. Lielbritānijā vien spēlētāju arodbiedrība saskaita ap trīsdesmit gadījumus gadā, kad karjeru futbolā priekšlaicīgi jāpārtrauc traumu dēļ [23]. Tātad reālistiskākais futbolista ceļš — profesionāls līgums, pieklājīga līga, bez daudz traumām — bet beigās “pensija” starp 33 un 40, pieticīgi ienākumi, bez kārtīgas izglītības, bez amata, bez darba pieredzes ārpus futbola laukuma. Pat bijušie Premjerlīgas spēlētāji, bijušie izlases dalībnieki dzīvo uz draugu dīvāniem un vāc ziedojumus internetā, lai varētu veikt operācijas [23]. Pat pagarināto karjeru ēra problēmas nemazina, bet padziļina. Katrs papildu gads laukumā ir vēl viens gads tālāk no skolas un izglītības, kuru cilvēks pameta četrpadsmit gados.
Tieši tam ir domāta prasība pēc izglītības iegūšanas paralēli sportam. Tā nav mierinājuma balva tiem, kuriem neizdevās. Tas ir plāns dzīvei pēc futbola tiem, kuriem izdevās kaut ko sasniegt.
Tātad futbols prasa ģimenēm atdot savus bērnus, pretī īsti neko nedodot. Ko tieši piedāvā Latvijas futbola sistēma?
Šis man prasīja nedēļas. Pēc pašas UEFA datiem Latvijas Virslīgā 62% visu spēles minūšu ir spēlētājiem līdz 23 gadu vecumam — augstākais īpatsvars visā Eiropā [1]. Uz papīra neviena līga kontinentā nav draudzīgāka jauniešiem. Kur tad ir jaunie letiņu futbolisti?
Atbilde ir tā paša pārskata otrā kolonnā: aptuveni 45% Virslīgas spēlētāju ir ārzemnieki [2] — pret aptuveni 23% Igaunijas līgā. Virslīgas jauniešu minūtes ir īstas; tās vienkārši ir atdotas pusaudžiem, kurus uz Latviju atved. Vadošie klubi darbina vienkāršu biznesu: atrodi lētu, jaunu talantu ārpus ES — lielākie leģionāru kontingenti pēdējās sezonās nākuši no Senegālas, Brazīlijas un Nigērijas [2], — dod viņam daudz minūšu tieši tāpēc, ka spēles laiks ceļ pārdošanas cenu, un pārdod uz Rietumeiropu. “Valmiera” lēti tika pie nigērieša Tolu Arokodares un pārdeva viņu “Amiens” par aptuveni 2,5 miljoniem eiro; vēlāk viņš pārcēlās uz Premjerlīgu par 26 miljoniem [3]. RFS to pašu gājienu izspēlēja ar serbu uzbrucējiem, bet “Auda” tikko vienojusies par panamiešu talanta pārdošanu Beļģijas “Gent” par, kā ziņots, līdz pat trim miljoniem eiro [3]. Tas ir strādājošs bizness. Tomēr tas vienkārši neko nedod Latvijas futbola attīstībai.
Un ir vērts saprast, kāpēc šis bizness vienmēr uzvar vietējos sīčus, jo iemesls ir cilvēcisks, nevis taktisks. Āfrikas futbolā pastāv parādība, ko spēlētāji sauc par “melno nodokli” (Black Tax): profesionāļa alga nepieder viņam — tā ir ģimenes uzņēmums. Vidējā mājsaimniecība Subsahāras Āfrikā tuvojas septiņiem cilvēkiem, un futbolista alga uztur vecākus, brāļus, māsas, brālēnus, skolas naudas [23]. Šādam atvestam pusaudzim pat pieticīgs Virslīgas līgums ir dzīvi mainoša nauda, no kuras atkarīgi septiņi cilvēki. Viņš piekritīs mazākai algai nekā latviešu puika, trenēsies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa ģimenes izdzīvošana — jo tā arī ir, — un viņš nevar atļauties ne pamest, ne pienācīgi izārstēt traumas, ne likt pirmajā vietā mācības. Manam dēlam šādu slogu neesam uzlikuši. Bet tieši šī viņa brīvība ir iemesls, kāpēc tiešā cīņā par vienu un to pašu sastāva vietu viņš zaudēs kādam, kuram nav ne rezerves plāna, ne izvēles. Problēma nav tajā, no kurienes šie puiši nāk, — viņi dara tieši to, ko viņu vietā darītu jebkurš. Problēma ir biznesa modelī, kuram vietējais bērns pēc noklusējuma nav vajadzīgs.
Pat aizsargmehānisms tika apiets. Līga prasa, lai laukumā vienmēr būtu trīs “federācijas sagatavotie” spēlētāji, — bet definīcija balstās treniņu vietā, nevis pilsonībā: pietiek ar trim sezonām kādā Latvijas klubā vecumā no 12 līdz 21 gadam, un esi kvalificējies [4]. Klubi tagad pašmāju kvotu aizpilda ar importētiem akadēmiju pusaudžiem. Vietu laukumā, kuru šim noteikumam vajadzēja garantēt vietējiem sīčiem, tagad aizņem kāds, kuru klubi šeit atveda pusaudža vecumā, lai pēcāk viņam kvota netraucētu.
Latvijas futbolam netrūkst līdzekļu. Federācijas 2026. gada budžets ir 16,5 miljoni eiro — no tiem aptuveni 11,3 miljoni nāk no UEFA un 1,9 miljoni no FIFA, bet komerciālie ieņēmumi nesasniedz pat miljonu [5]. Futbolam turklāt ir augstākā dalība no visiem sporta veidiem Latvijā. Visvairāk bērnu, lielākais budžets — tomēr beigās ir sistēma, kurai vietējie sīči nav vajadzīgi.
Federācija gan pamēģināja situāciju mainīt: no 2025. gada klubi par katru reģistrēto ārzemnieku maksā 8000 eiro tā sauktajā leģionāru fondā — tomēr ierobežojums, cik ārzemniekus drīkst reģistrēt, tika atcelts pavisam [6]. Un pats fonds? 2024. gada noteikumi prasīja to tērēt jaunatnei proporcionāli katra kluba Latvijas U-21 spēlētāju minūtēm. 2025. gada noteikumi to nomainīja ar “atsevišķu LFF valdes lēmumu”. 2026. gada noteikumi formulu atjaunoja — bet vispirms paņemot 250 000 eiro VAR sistēmai un 200 000 eiro tiesnešu atalgojumam [7]. Nauda, kas savākta kā “importa nodoklis” un iezīmēta bērniem, daļēji novirzīta līgas uzturēšanas izdevumiem.
Līgas vēsturē ir gan bijusi sarunāto spēļu ēra, kuras dēļ līgā no desmit klubiem palika tikai septiņi. Tad ir nacionālais (Skonto) stadions, kas caur Belizas čaulas firmu nonāca FSB ģenerāļa dēla rokās, reformās ieinteresētā Gorkša aizvākšana astoņpadsmit mēnešus pēc darba uzsākšanas federācijas prezidenta amatā, kad viņš sāka prasīt auditus [8]. Būtība ir vienkāršāka: trīsdesmit gadus cilvēkiem, kas vada Latvijas futbolu, konsekventi ir bijušas svarīgākas lietas nekā izcilu futbolistu izaudzināšana un izskološana.
FIFA noteikumi aizliedz nepilngadīgo starptautiskos transfērus ar diviem izņēmumiem, kas šeit ir būtiski: ģimene pārceļas uz citu valsti ar futbolu nesaistītu iemeslu dēļ — jebkurā vecumā — vai spēlētājs pats pārceļas ES robežās vecumā no 16 līdz 18 gadiem [21]. Tātad sešpadsmit ir agrākais brīdis, kad sīcis pats var legāli aizbraukt uz ārzemju akadēmiju.
Tagad paskaties, kas vēl notiek sešpadsmit gados. Tas ir vecums, līdz kuram puse viņa akadēmijas kursa jau ir atskaitīta [17]. Tas ir vecums, kad futbols pieprasa pilnu slodzi un izglītība tiek atmesta [20]. Un tieši Latvijā tas ir vecums, kurā viņš saprot, ka viņam vairs nav vietas futbolā, jo klubos priekšā jau ir atvestie jaunieši, kurus klubi plāno pārdot, nevis ieguldīt laiku, audzinot spēlētājus Latvijas izlasei. Viņu negaida nekāds “Floras” stila iepriekš sarunāts īres darījums ar Nīderlandes rezervju līgu.
Sešpadsmit ir brīdis, kad Latvijas sistēmai sīcis vienkārši vairs nav vajadzīgs, — un tas tajā pašā gadā, kad viņam būtu jāsper nākamais solis savā attīstībā kā futbolistam. Savukārt Igaunijas Roko Robertam Šeinam tika dota iespēja augt un attīstīties, jo “Flora” — klubs, kas nodarbojas ar vietējo jauniešu audzināšanu un ar “eksportu” apzināti nodarbojas kopš deviņdesmitajiem, — viņam nodrošināja pakāpenisku ceļu: pamatsastāvs no 17 gadiem, īre uz “Jong Utrecht” ar izpirkuma opciju, aprēķināts solis uz “Dordrecht” ar garantētām spēļu minūtēm, tad Norvēģija, tad šovasar 2,5 miljonu eiro pāreja uz Anglijas čempionātu [9][10]. Tikpat talantīgs latviešu zēns tajā pašā vecumā nonāk situācijā bez šāda veida sistēmas atbalsta, bez darījuma un, ja paveicas, uz soliņa skatoties, kā spēlē uz Latviju atvestie talanti. Viņa ģimenei atliek vien sūtīt puiku prom, pirms viņam paliek sešpadsmit, un cerēt. Manuprāt, tas nav ceļš, kuru būtu jāiet Latvijas sīčiem, un izlasei šādi labus spēlētājus nesagatavosi.
Hokejā, starp citu, šis tikko nostrādāja — un ir vērts redzēt, no kā tā sastāv. Alberts Šmits sāka slidot četru gadu vecumā un līdz divpadsmit trenējās Valmierā, uz treniņiem braukājot no Rūjienas. Hokejā vēlu sākt nevar — slidošana ir pamatprasme, kas jāieliek bērnībā, un bez Latvijas ledus halles un Valmieras sporta skolas treneriem neviena Somijas hokeja skola divpadsmitgadnieku nebūtu ņēmusi. Kad kovids Latvijā apturēja treniņus, risinājums bija Somija — no trīspadsmit gadiem viņš tur dzīvoja viens, pats mācīdamies gatavot ēst un mazgāt drēbes [25]. Godīgi jāpiebilst — arī šis nav pareizais treniņu modelis: labāk būtu, ja Šmitam būtu iespēja Latvijā pabeigt devīto klasi un uz Somiju pārcelties sešpadsmit gados, nevis trīspadsmit gadu vecumā dzīvot vienam svešā valstī. Somija viņu izaudzināja par pieaugušo līgas spēlētāju, bet Latvijas hokeja federācija paveica savu daļu: drafta sezonā iedeva viņam olimpiskās spēles, pasaules čempionātu un U-20 čempionātu, lai NHL skauti viņu redzētu spēlējam laukumā [25]. Rezultāts: piektais numurs draftā. Ievēro darbu sadalījumu — Latvijas bāze no četriem līdz divpadsmit, ārzemju attīstība no divpadsmit līdz astoņpadsmit, federācijas iesaistīšanās izšķirošajā brīdī. Futbolam Latvijā pirmā daļa ir, trešā nemaksātu gandrīz neko. Trūkst tieši vidus — jo to vietu klubos aizņem pārdošanai atvestie.
Igaunijā ir aptuveni tikpat liels federācijas budžets kā Latvijā [13], tās līga garantē vietējo vairākumu laukumā [11], un tās izlases mugurkauls ir Bundeslīgas vārtsargs, Bundeslīgas aizsargs un “Gent” centra aizsargs — kamēr Latvijas izlases mugurkauls ir pašu līgas divi klubi, kuru pamatbizness ir atvestos spēlētājus pēcāk pārdot tālāk [12].
Atkāpe par Lietuvu. Tur U-23 spēlētājiem ļauj spēlēt tikai 34% no visa kopējā laika, kas ir zemākais rādītājs Baltijā, papildus talantīgos sīčus valstī jau ir savācis basketbols, un tās futbols rangā ir zem abiem kaimiņiem [1]. Savukārt Francija, kas ir planētas lielā talantu fabrika — 99 Francijā dzimuši spēlētāji šajā Pasaules kausā trīspadsmit dažādās izlasēs, 56 no viņiem no Parīzes vien, — to panāk ar valsts finansētu amatieru bāzi un akadēmiju, kas atklāti gatavo spēlētājus eksportam, pašu līgu atstājot relatīvi vāju, ja salīdzina to ar kaimiņvalstīm [14]. Un tad ir Indija un Ķīna, kas ar saviem 2,8 miljardiem cilvēku un 336 miljoniem futbola fanu kopā nespēj futbolā neko, jo ģimenes dažādu sistēmisku un vēsturisku problēmu dēļ futbolā nesaskata nākotnes perspektīvu saviem bērniem [15].
Tātad es galīgi neesmu ieinteresēts turpmākos desmit gadus pavadīt kopā ar dēlu Latvijas futbola sistēmā, lai nonāktu beigās pie nekā. Jo tieši tas ir tas, ko sistēma piedāvā mūsu sīčiem — nekas.
Atgādinu: iešana futbolā no ģimenes prasa četrus piecus vakarus nedēļā, katru nedēļu, desmit gadus, plus sestdienas spēlēm, plus — no četrpadsmit gadiem — ļoti cietīs sekmes skolā, kā to gandrīz garantēti pierāda šī sporta veida vislabāk dokumentētās akadēmijas [20].
Gribu būt precīzs secinājumā, jo tas nav “ej labāk hokejā”. Es neplānoju viņu sūtīt arī hokejā vai basketbolā — tur pret bērniem izturas labāk, kā jau rakstīju. Secinājums ir vispārīgs, un tas adresēts Latvijas vecākiem, jo mēs esam sistēmas īstie finansētāji — ar dalības maksām un laiku, ar savu bērnu pusaudža gadiem:
Neieguldiet savas ģimenes desmitgadi sistēmā, kura savos noteikumos un budžeta prioritātēs jums jau ir parādījusi, ka pārstās rūpēties par jūsu bērnu sešpadsmit gados. Izlasiet noteikumus, pirms apņematies atdot vakarus. Sporta veids, kas nevar pateikt, kas notiks tieši ar jūsu bērnu sešpadsmit gados — ne ar abstraktu cilvēku — jums ir pateicis visu. Latvijas futbols šodien uz šo jautājumu atbild ar ārzemju pusaudžu trenēšanu.
Kamēr federācija nesāks pieprasīt labas sekmes skolā kā noteikumu dalībai klubā un treniņos, neaizvērs pašmāju kvotas robu, netērēs leģionāru fondu bērniem, no kuriem tas ir atņemts, un neizveidos īstu attīstības perspektīvu — racionālais gājiens Latvijas ģimenei ir paturēt vakarus sev.
Viena praktiska piebilde tiem, kuru puikas jau šobrīd ir nākamā soļa vecumā. Šis Pasaules kauss ASV futbolu ir padarījis populāru, un tam līdzi aug arī vieta, kur meklēt izeju. ASV koledžu futbols nav elites ceļš — sezona īsa, starts par vēlu, un izcilajam sešpadsmitgadniekam joprojām jāmeklē Eiropas akadēmija. Bet tam vairākumam, kuram Virslīga pie sešpadsmit vai astoņpadsmit pasaka “paldies, nevajag”, koledžas stipendija ir vienīgais futbola ceļš pasaulē, kas darbojas pēc mūsu hokeja un basketbola principa: apmaksāta izglītība plus organizēts futbols vienā paketē. Amerikāņu koledžu sastāvi jau ir pilni ar skandināviem un britiem — mehānisms eksistē, atliek to izmantot. Iegūta izglītība plus futbols vienmēr uzvar soliņa sildīšanu Skonto stadionā. (Viens godīgs “bet”: stipendiju atlase balstās spēļu videomateriālos, tātad puikam kaut kur šīs minūtes bija jādabū. Ar ko atkal esam atpakaļ pie šī raksta galvenās problēmas.)
P.S. Kamēr šis teksts tapa, Pasaules kauss beidzās. Uzvarēja Spānija — komanda, kuras treneris Luiss de la Fuente pirms tam deviņus gadus vadīja valsts U-19 un U-21 izlases, un liela daļa tagadējā pamatsastāva ir viņa toreizējie audzēkņi: Simons, Rodri un Merino bija viņa 2015. gada U-19 Eiropas čempionu sastāvā [24]. Treneris, kurš savus spēlētājus pazīst no junioru gadiem un izaug kopā ar tiem līdz pieaugušo izlasei, — tas ir tas, kas federācijām būtu jāmācās. The Athletic uzvaru nosauca par “metodes uzvaru pār trakumu” un piebilda: tieši tā izlasēm būtu jāattīstās — praksē tas notiek reti [24]. Latvijā šāds ceļš pagaidām nav iespējams pēc uzbūves: klubi domā par peļņu no transfēriem, nevis par vietējo talantu izaudzināšanu izlasei.
Piezīme par metodi: līgu līmeņa ārzemnieku īpatsvars un U-23 minūtes ir no UEFA/Transfermarkt kopsavilkumiem; kur apgalvojums balstās secinājumā, nevis publicētos datos (piemēram, ka U-23 minūtes pārsvarā pieder atvestajiem spēlētājiem — spēcīgs secinājums no 45% ārzemnieku īpatsvara, bet vecuma un pilsonības krustojuma tabula nekur nav publicēta), tas ir pateikts tieši. Skaitlis, kas to izšķirtu — Latvijas U-19 spēlētāju minūtes Virslīgā, — ir dati, kurus LFF pierādāmi vāc (leģionāru fondu tā sadala pēc Latvijas U-21 minūtēm) un nepublicē. Anglijas akadēmiju statistika apraksta pasaules attīstītāko sistēmu, ne Latvijas; tā izmantota kā vislabāk dokumentētais pierādījums futbola strukturālajam izglītības kompromisam. Sadaļa par ASV koledžu futbolu ir mans vērtējums, balstīts sistēmas publiski zināmajā uzbūvē (NCAA sezonas garums, MLS akadēmiju modelis), ne atsevišķā pētījumā.
Es bieži apstājos un paskatos uz savu dienu – no rīta kafijas līdz vakara klusumam. Un esmu nonācis pie vienkāršas, bet dziļas pārliecības: visam jābūt tā, kā tam īsti pieder būt. Vienkārši, godīgi un ar mīlestību.
Ikdienā tas nozīmē, ka es cenšos darīt pat mazākās lietas ar pilnu klātbūtni. Nomazgāt traukus – ar rūpību. Pastaigāties – ar pateicību par katru soli. Strādāt – ar prieku, ka varu kaut ko radīt un dot. Nav vajadzīgs perfekti, vajag īsti. Kad es tā dzīvoju, pat parastā diena kļūst skaista un pilna jēgas.
Komunikācijā es gribu būt kā skaidrs avots. Runāt patiesību, bet ne kā ieroci – kā tiltu. Klausīties nevis lai atbildētu, bet lai saprastu. Teikt to, ko domāju, un domāt to, ko saku. Godīgums nav grūts, ja to izvēlos katru reizi. Tas atbrīvo. Tas veido īstas attiecības, kurās nav masku un nav bailes būt redzamam.
Patiesība man ir kā gaisma. Es cenšos dzīvot tā, lai man nav jāslēpj nekas – ne kļūdas, ne sapņi, ne sajūtas. Kad esmu godīgs pret sevi, es kļūstu vieglāks. Un kad esmu godīgs pret citiem, pasaule ap mani kļūst siltāka.
Viss, ko es daru – lielais un mazais – ir daļa no viena auduma. Tāpēc es gribu, lai katra rīcība būtu caurstrāvota ar labestību un apzinātību. Pat ja kaut kas neizdodas, es to pieņemu kā mācību un eju tālāk ar smaidu. Dzīve nav sacensība, tā ir ceļojums, kurā svarīgākais ir, kā es eju.
Es ticu, ka kad mēs dzīvojam tā – vienkārši, patiesi, godīgi un ar sirdi – viss sāk sakārtoties. Mēs kļūstam mierīgāki, stiprāki un laimīgāki. Un, pats galvenais, mēs dodam pasaulei kaut ko skaistu tikai ar to, ka esam tādi, kādi esam.
Tāpēc es izvēlos katru dienu no jauna: lai visam būtu tā, kā tam īsti jābūt. Ar mīlestību, ar patiesību un ar prieku.
Un tas pietiek.
Marko Polo aprakstīja savus ceļojumus uz Padebešu valstību pēc gadsimta ceturkšņa. Es — jau pēc četriem gadiem.
Viss sākās ar to, ka ieraudzīju kartē netālu no reizēm braukta maršruta Padebešu ciemu. Līkums nebija pārāk liels, nekad tur nebiju bijis, tāpēc izlēmu aizbraukt un iepazīties. Pētīdams, kā labāk to darīt, uzgāju vēl vienu Padebešu valstības daļu, ko varētu apskatīt pēc tam. Bet attiecībā uz ciemu kartē brauciens bija tāds:
Tiesa, līdz turienei vispirms bija jātiek. Un ceļā pie Berģu un Vējdzirnavu ielas krustojuma uz nez kā pārgriezu kameru. Labi, ka somā bija labošanas piederumi. Pēc pusstundas negribētas pieturas biju gatavs turpināt ceļu. Bet bija zaudēts laiks, un tapa skaidrs, ka pagūšu apmeklēt tikai pirmo Padebešu valstības daļu un otra jāatliek citam braucienam.
Iebraukšana Padebešu ciemā ir no Gaŗās Jūdzes (nejaukt ar Gauso jūdzi no Ragaciema līdz Klapkalnciemam) krustojuma ar Upesciema—Langstiņu ceļu (Elenburgas ielu). Turpat ir arī Ziemeļnieku autobusa pietura. Var teikt, ka Padebešu ciems ir Gaŗās Jūdzes galā. Lūk, iebrauktuve — Gaŗās Jūdzes turpinājums aiz krustojuma, oficiāli saukts par Pērļu ielu:
Tūlīt aiz krustojuma uzmanību piesaistīja māja ar Ukrainas krāsām logos:
Izrādās, “Mazputniņu” bērnudārzs. Tā kā bērnudārzs, varbūt logu rotājumi bija jau priekš 24. februāŗa un krāsu salikums ir tikai sakritība. Bet, jā, domāju, ka uz šejieni ved Padebešu ciema bērnus. No tuvākām ciema mājām var kājām atnākt.
Pats ciems sākas ar žākli:
Kreisais zars (Irbenāju iela) asfaltēts. Pie zaļās zīmes vēl ir meža ceļš pa labi. Ne vienkāršs meža ceļš, bet vēsturiskais Piebalgas ceļš, kas sākas ar Rožu ielu Berģos un turpinās cauri Maksteniekiem uz Bāliņiem.
Pie iebrauktuves vēl ir dambis pāri Langstiņu strautam, uzcelts kopā ar Upesciema dīķiem:
Mazliet dziļāk, bet arī tuvākā galā ir basketbola laukums:
Un ziņu dēlis:
Iepriekš minētās žākles kreisā zarā (Padebešu iela) ir bērnu un pludmales volejbola laukums:
Tuvākā ciema pusē ir dvīņu mājas:
Dziļākā pusē — savrupmājas:
Atpakaļ braucu gar Upesciema dīķiem. No tiem uz Padebešu pusi ir kaut kāda sacīkšu trasīte:
Tikšanai dīķos jāpiesakās un jāmaksā:
Vecsaimniecības kā parasti labākās vietās, proti, kalnā. Piemēram, Reķi:
Upesciemā iespaidīga mū-mā skola:
Nu par otru Padebešu valstības daļu, kas tīši vai netīši ir tai pašā virzienā kā Padebešu ciems — par Padebešu ielu. Tā ir pašā Berģu galā aiz pansionāta, turklāt, kā redzams kartē, vēl neizbūvēta:
Lai tur nonāktu, vispirms jābrauc līdz Berģu autobusa galapunktam. Tur asfalts beidzas, un Berģu iela turpinās necila zemesceļa veidā. Tam blakus ir pansionāta (pieņemu, arī apkārtējo māju) attīrīšanas iekārtas:
Un attīrīšanas iekārtās — vidēja dzīvīguma Kaltiņu dižozols:
Aiz attīrīšanas iekārtām ir vecsaimniecības. Kaltiņu mājas tagad Berģu iela 162 ar 4 ha zemes:
Savukārt Berģu ielā 168 (krievu kartēs priekš iekļaušanas Rīgā — Groti) atceros priekš pāŗdesmit gadiem noplukušu māju ar niknu suni, bet nu vien pamati:
Un dārzs:
Un būda (garāža?) ar skatu uz Juglas ezeru:
Toties zemes gandrīz 20 ha — pilsētā, Rīgā! Tā tagad pieder kādam uzņēmumam. Un tieši te iecerēts izbūvēt Padebešu ielu. Rosība sākās treknajos gadus — un palika daudzstāveņu pamatu līmenī (labā pusē; kreisā pusē dambjceliņš gar Juglas ezeru):
Ir 2018. gada detālplānojums, bet dabā nekā. Toties dabā var aiziet līdz Juglas ietekai Juglas ezerā. Diemžēl tik gaŗas zemesstrēles kā pretējā, kreisā krastā vairs nav, jo 2008.—2009. gadā pārrauta (pārrakta?) ar jaunu ietekas zaru:
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
rolandinsh.lv
- Vakar, 13:16
Dažādas piezīmes
- Vakar, 15:36
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Digitālā Klade
- Vakar, 19:42
You Need a Discomfort, sauktos raidījumu sērija, bet rādītu mēs tur to pašu ZS ikdienu. Padomā, cik labs raidījums – katru sestdienu sakrīt tā, ka tev ir brīvdiena, dīvāns un vēss alus, un kāds sēž mežā slapjā frencī vai skrien pa saulainu pļavu ar 30kg somu.
Patiesībā viss sākās ar sarunu ar draugiem par tehnoloģijām. Es esmu skeptisks pret visām gudrajām lietām, tāpēc šajās diskusijās par OS, ražotājiem, ekosistēmām un ko ne ieņemu tādu neitrālu “Manam lietošanas scenārijam neder, bet nu katram savu” pozīciju.
Viens piemērs, kas tika minēts, bija par to, kāpēc cepeškrāsnij vajag WiFi. Padomā, tu izej ar bērniem pastaigā, un, kad atnāksi mājās, vajag ēst. Un bērns nevar ne pusstundu pagaidīt, viņam vajag tūlīt. Lūk, tad pusstundu pirms mājas tu ieslēdz savu globāli pieejamo cepeni, kurā esi ielicis nagetus pirms tam, un, bams! Kā ienāc pa durvīm, tā nageti.
Es gan iekomentēju, ka viņiem vajadzētu pa ausīm, ja nespēj pusstundu pagaidīt, bet nu Ok. Tehnoloģiju diskusija, tāpēc negājām dziļumā par pedagoģiju.
Bet tad es tā domāju – nē, nē, pa ausīm nē, bet diskomfortu viņiem vajag. Tā kā reāli. Citādi, labi, šodien tu pasaki, ka, “Jā, es jau ta varu pagaidīt pusdienas stundu, bet tas bērns takš nevar!” Ja šitā viņu audzinās, nu ta viš arī nevarēs, kad būs pieaugušais. Viņš būs tāda sniegpārsliņa, kas būs augusi ar apziņu, ka katrs diskomforts ir kaut kas nāvējošs, no kā jāizvairas par katru cenu, un tavai dzīvei jābūt gludai kā pa upi plūstošam augļu kefīram.
Un tieši ir tas, kas man tā patīk Zemessardzē (un par ko citi tā slavē Fight Club) – ka tev iemāca to, ka tu neesi no cukura. Tu vari pasalt un nenomirt. Tu vari sasvīst un salīt un izžūt. Tu vari piecelties 0045, aiziet 0145 atkal gulēt, un piecelties atkal 0545. Ēdienam nav jābūt vienmēr tevis izvēlētam. Klimats nebūs perfekts. Biedri reizēm besīs. Pašam būs nogurums un pārgurums. Utt., utjp. Un tu vari ar to visu tikt galā un maukt tālāk…
Un tad, kad tev ir pie kājas stundas dežūra mežā naktī, tev arī nav baigi bail no piecu minūšu rindas VSAA. Ja tu vari izturēt divas dienas mežā februāra vidū, tad varbūt aiziet līdz auto ziemā nav pasaules gals. Utt., utjp.
Es par šo domāju, kamēr braucu Rīgu – Valmieru. Otra doma galvā bija “pusdienas bija ap 11iem, tagad ir pāri 1600, varētu hotdogu Statoilā.” Un trešā doma – “Lūk, dubultie standarti… Nē, es varu pieciest tukšu punci tos 60km.” Patiesībā jau man vajadzētu kādus piecus – desmit kg mīnusā, ja kas, nevis lepoties, ka vienu hotdogu vienreiz gadā izlaidu.
Un atbraucu mājās bez hotdoga.
Vispār jau man daudzas lietas nepatīk.
Teiksim, pucēt zobus katru rītu – varētu kafiju un aiziet pie darba. Bet arī dzelteni zobi un zobārsta vizītes (un rēķini) nepatīk. ZS arī reizēm negribas, nafig to mežu un smago somu, bet gribas stāstīt, kāds es foršs zemessargs un kā tur šauju ar visiem ieročiem uzreiz no gurniņa. Vai arī vakarā iet to zāli pļaut – bet mauriņš patīk, pāraugusi zāle nepatīk. Lūk.
Tev vajag diskomfortu. Tur rodas daudz vērtīgu apziņu, perspektīvu un citu dzīvē noderīgu lietu. Un arī spalvas labāk aug visur, ja bieži ziemā guli mežā. Visvairāk degunā, jo tas neiet iekš guļammaisa.
* Šo vispār var arī paplašināt uz visu alfabētu, ne?
notepad.lv
- Vakar, 15:00
notepad.lv
- Vakar, 08:00
Passion Brains
- Vakar, 10:24
Ceļš uz pilnīgu privatizāciju maskēts ar “investoru” pasaciņām**
Atkal. Kārtējo reizi Latvijas valdība un valsts uzņēmumu vadība mums stāsta skaistus stāstus par “stratēģisko investoru” meklēšanu, bet patiesībā turpinās sistemātiska valsts mantas izsaimniekošana un nodošana privātās rokās. Šoreiz uzmanības centrā ir nacionālais aviācijas pārstāvis airBaltic – uzņēmums, kas pēc plāndēmijas mega afēras un dažādām krīzēm tika glābts uz nodokļu maksātāju rēķina, bet tagad pakāpeniski tiek iztirgots ārzemju kapitālam.
Pagājušajā vasarā Vācijas nacionālā aviokompānija Lufthansa kļuva par airBaltic akcionāru, iegūstot 10% akciju. Oficiālā retorika – “stiprināt pozīcijas”, “piesaistīt ekspertīzi”, “attīstīt maršrutus”. Patiesībā tas ir klasisks pirmais solis pretī pilnīgai privatizācijai. Pašlaik Latvijas valstij pieder 88,37% akciju, Lufthansa – 10%, Dānijas finanšu investora Larsa Tūsena uzņēmumam “Aircraft Leasing 1” – 1,62%, bet atlikušie 0,01% – “citiem”. Skaitļi izskatās nevainīgi, taču tendence ir skaidra: valsts daļa pakāpeniski dilst, bet ārvalstu spēlētāji iekārtojas arvien ērtāk.
Kāpēc tas ir skarbi? Tāpēc, ka airBaltic nav parasts uzņēmums. Tas ir stratēģisks aktīvs, kas nodrošina Latvijas savienojamību ar pasauli, īpaši reģionā, kur ģeopolitiskie riski nav abstrakcija. Kad valsts zaudē kontroli pār šādu uzņēmumu, lēmumi par maršrutiem, tarifiem, flotes attīstību un pat darba vietām tiks pieņemti nevis Rīgā, bet Frankfurtē vai Kopenhāgenā. “Investors” nekad nenāk ar dāvanām – viņš nāk pēc peļņas un ietekmes. Un nodokļu maksātāji, kas jau reiz glāba kompāniju, paliek malā.
Šī nav pirmā reize. Latvijas vēsturē esam redzējuši līdzīgus stāstus ar bankām, enerģētiku, ostām un citām valsts interesēm. Katru reizi skanēja tie paši vārdi: “efektivitāte”, “modernizācija”, “bez valsts naudas nevaram”. Rezultāts? Valsts zaudē kontroli, stratēģiskie aktīvi nonāk ārvalstu rokās, bet peļņa aizplūst prom. Tautas mantas izsaimniekošana turpinās, bet atbildīgie politiķi un amatpersonas turpina stāstīt, ka “cits ceļš nav bijis”.
Tagad airBaltic virzās uz to pašu taku. 10% Lufthansa rokās ir tikai iesākums. Nākamais solis būs jauni “investīciju raundi”, papildu akciju emisijas, argumenti par “kapitāla piesaisti” un beigās – loģisks fināls: valsts daļa noslīdēs zem 50%, tad zem 30%, līdz kādu dienu atmodīsimies un sapratīsim, ka nacionālais pārvadātājs vairs nav nacionāls. Tas viss notiks ar smaidu sejā un preses relīzēm par “veiksmīgu partnerību”.
Latvijas nodokļu maksātājam jāuzdod vienkāršs jautājums: kāpēc mēs vispirms glābjam uzņēmumu ar publiskiem līdzekļiem, bet pēc tam to lēnām atdodam privātajiem? Kur ir caurspīdīgums? Kur ir skaidra stratēģija, kas aizsargā valsts intereses, nevis tikai īstermiņa “investoru” vēlmes?
Kamēr valdība turpina šo maskēšanās spēli, iedzīvotājiem jābūt modriem. Valsts īpašums nav dāvana, ko var dalīt pa gabaliem svešiem spēlētājiem. airBaltic ir tikai viens piemērs. Ja tendence netiks apturēta, drīz vien varam zaudēt kontroli pār vēl citiem stratēģiskiem uzņēmumiem. Un tad vairs nebūs ko glābt – tikai sūdzēties par “globālo realitāti”.
Laiks beigt pasakas par “investoru meklēšanu” un sākt domāt par reālu valsts interešu aizsardzību. Pretējā gadījumā paliksim bez mantas un bez suverenitātes ekonomiskajā sfērā.
Mans zelts ir mana tauta
- Šodien, 00:04
Marko Polo aprakstīja savus ceļojumus uz Padebešu valstību pēc gadsimta ceturkšņa. Es — jau pēc četriem gadiem.
Viss sākās ar to, ka ieraudzīju kartē netālu no reizēm braukta maršruta Padebešu ciemu. Līkums nebija pārāk liels, nekad tur nebiju bijis, tāpēc izlēmu aizbraukt un iepazīties. Pētīdams, kā labāk to darīt, uzgāju vēl vienu Padebešu valstības daļu, ko varētu apskatīt pēc tam. Bet attiecībā uz ciemu kartē brauciens bija tāds:
Tiesa, līdz turienei vispirms bija jātiek. Un ceļā pie Berģu un Vējdzirnavu ielas krustojuma uz nez kā pārgriezu kameru. Labi, ka somā bija labošanas piederumi. Pēc pusstundas negribētas pieturas biju gatavs turpināt ceļu. Bet bija zaudēts laiks, un tapa skaidrs, ka pagūšu apmeklēt tikai pirmo Padebešu valstības daļu un otra jāatliek citam braucienam.
Iebraukšana Padebešu ciemā ir no Gaŗās Jūdzes (nejaukt ar Gauso jūdzi no Ragaciema līdz Klapkalnciemam) krustojuma ar Upesciema—Langstiņu ceļu (Elenburgas ielu). Turpat ir arī Ziemeļnieku autobusa pietura. Var teikt, ka Padebešu ciems ir Gaŗās Jūdzes galā. Lūk, iebrauktuve — Gaŗās Jūdzes turpinājums aiz krustojuma, oficiāli saukts par Pērļu ielu:
Tūlīt aiz krustojuma uzmanību piesaistīja māja ar Ukrainas krāsām logos:
Izrādās, “Mazputniņu” bērnudārzs. Tā kā bērnudārzs, varbūt logu rotājumi bija jau priekš 24. februāŗa un krāsu salikums ir tikai sakritība. Bet, jā, domāju, ka uz šejieni ved Padebešu ciema bērnus. No tuvākām ciema mājām var kājām atnākt.
Pats ciems sākas ar žākli:
Kreisais zars (Irbenāju iela) asfaltēts. Pie zaļās zīmes vēl ir meža ceļš pa labi. Ne vienkāršs meža ceļš, bet vēsturiskais Piebalgas ceļš, kas sākas ar Rožu ielu Berģos un turpinās cauri Maksteniekiem uz Bāliņiem.
Pie iebrauktuves vēl ir dambis pāri Langstiņu strautam, uzcelts kopā ar Upesciema dīķiem:
Mazliet dziļāk, bet arī tuvākā galā ir basketbola laukums:
Un ziņu dēlis:
Iepriekš minētās žākles kreisā zarā (Padebešu iela) ir bērnu un pludmales volejbola laukums:
Tuvākā ciema pusē ir dvīņu mājas:
Dziļākā pusē — savrupmājas:
Atpakaļ braucu gar Upesciema dīķiem. No tiem uz Padebešu pusi ir kaut kāda sacīkšu trasīte:
Tikšanai dīķos jāpiesakās un jāmaksā:
Vecsaimniecības kā parasti labākās vietās, proti, kalnā. Piemēram, Reķi:
Upesciemā iespaidīga mū-mā skola:
Nu par otru Padebešu valstības daļu, kas tīši vai netīši ir tai pašā virzienā kā Padebešu ciems — par Padebešu ielu. Tā ir pašā Berģu galā aiz pansionāta, turklāt, kā redzams kartē, vēl neizbūvēta:
Lai tur nonāktu, vispirms jābrauc līdz Berģu autobusa galapunktam. Tur asfalts beidzas, un Berģu iela turpinās necila zemesceļa veidā. Tam blakus ir pansionāta (pieņemu, arī apkārtējo māju) attīrīšanas iekārtas:
Un attīrīšanas iekārtās — vidēja dzīvīguma Kaltiņu dižozols:
Aiz attīrīšanas iekārtām ir vecsaimniecības. Kaltiņu mājas tagad Berģu iela 162 ar 4 ha zemes:
Savukārt Berģu ielā 168 (krievu kartēs priekš iekļaušanas Rīgā — Groti) atceros priekš pāŗdesmit gadiem noplukušu māju ar niknu suni, bet nu vien pamati:
Un dārzs:
Un būda (garāža?) ar skatu uz Juglas ezeru:
Toties zemes gandrīz 20 ha — pilsētā, Rīgā! Tā tagad pieder kādam uzņēmumam. Un tieši te iecerēts izbūvēt Padebešu ielu. Rosība sākās treknajos gadus — un palika daudzstāveņu pamatu līmenī (labā pusē; kreisā pusē dambjceliņš gar Juglas ezeru):
Ir 2018. gada detālplānojums, bet dabā nekā. Toties dabā var aiziet līdz Juglas ietekai Juglas ezerā. Diemžēl tik gaŗas zemesstrēles kā pretējā, kreisā krastā vairs nav, jo 2008.—2009. gadā pārrauta (pārrakta?) ar jaunu ietekas zaru:
notepad.lv
- Šodien, 08:00
Mans zelts ir mana tauta
- 19. jūl., 11:06
Carnikavas iela ar pamestu dzelzceļa atzaru.
Itaļu pagalmiņš Tvaika ielā ar skatu uz naftas pārstrādes tvertnēm.
Mans zelts ir mana tauta
- 19. jūl., 17:46
Atceraties riepu kalnu Starta un Starta ielas krustojumā? Jā, Starta un Starta. Braucu gaŗām. Betona žoga vairs nav, var redzēt, kas iekšā. Iekšā būvbedre. Būvbedrē cisternas. Kā izskatās, palikšanai pazemē:
Ne katrā būvbedrē tādas. Ieinteresēja. Apskatījos izkārtni, ko tur ceļ — nolietotu riepu šķirošanas un pārstrādes ražotni. Labi, tātad paliek riepas, zināšu. Bet cisternu jēga nekļuva skaidra. Apskatījos internetos. Atradu smalku aprakstu. Bet arī nekļuva skaidrs, kam riepu smalcināšanā un tērauda ķeršanā ar magnētu vajag pazemes cisternu. Palīdzība no zāles?
Passion Brains
- Šodien, 10:16
Es bieži apstājos un paskatos uz savu dienu – no rīta kafijas līdz vakara klusumam. Un esmu nonācis pie vienkāršas, bet dziļas pārliecības: visam jābūt tā, kā tam īsti pieder būt. Vienkārši, godīgi un ar mīlestību.
Ikdienā tas nozīmē, ka es cenšos darīt pat mazākās lietas ar pilnu klātbūtni. Nomazgāt traukus – ar rūpību. Pastaigāties – ar pateicību par katru soli. Strādāt – ar prieku, ka varu kaut ko radīt un dot. Nav vajadzīgs perfekti, vajag īsti. Kad es tā dzīvoju, pat parastā diena kļūst skaista un pilna jēgas.
Komunikācijā es gribu būt kā skaidrs avots. Runāt patiesību, bet ne kā ieroci – kā tiltu. Klausīties nevis lai atbildētu, bet lai saprastu. Teikt to, ko domāju, un domāt to, ko saku. Godīgums nav grūts, ja to izvēlos katru reizi. Tas atbrīvo. Tas veido īstas attiecības, kurās nav masku un nav bailes būt redzamam.
Patiesība man ir kā gaisma. Es cenšos dzīvot tā, lai man nav jāslēpj nekas – ne kļūdas, ne sapņi, ne sajūtas. Kad esmu godīgs pret sevi, es kļūstu vieglāks. Un kad esmu godīgs pret citiem, pasaule ap mani kļūst siltāka.
Viss, ko es daru – lielais un mazais – ir daļa no viena auduma. Tāpēc es gribu, lai katra rīcība būtu caurstrāvota ar labestību un apzinātību. Pat ja kaut kas neizdodas, es to pieņemu kā mācību un eju tālāk ar smaidu. Dzīve nav sacensība, tā ir ceļojums, kurā svarīgākais ir, kā es eju.
Es ticu, ka kad mēs dzīvojam tā – vienkārši, patiesi, godīgi un ar sirdi – viss sāk sakārtoties. Mēs kļūstam mierīgāki, stiprāki un laimīgāki. Un, pats galvenais, mēs dodam pasaulei kaut ko skaistu tikai ar to, ka esam tādi, kādi esam.
Tāpēc es izvēlos katru dienu no jauna: lai visam būtu tā, kā tam īsti jābūt. Ar mīlestību, ar patiesību un ar prieku.
Un tas pietiek.
Ojārs Kapteinis
- Šodien, 10:15
Viss sākās pie televizora.
Šajā Pasaules kausā noskatījos, kā Norvēģija tiek galā ar Irāku, un mani pārsteidza nevis taktika, bet fiziskā nesamērība. Norvēģi izskatījās lielāki, garāki, smagāki. Un galvā parādījās doma. Redz, Latvijas hokejs jau pasen saprata, ka uzvaras būtiska sastāvdaļa ir spēlētāju lielums. Tieši tas pats ar Latvijas basketbolu. Tātad Latvijas futbolam šim arī ir jābūt vienam no risinājumiem. Sākt stūrēt divmetrīgu spēlētāju virzienā, kam uzaudzē arī hokejista muskuļu masu. Tad tos izlaist laukumā — un beidzot kaut ko uzvarēt.
Diemžēl nav tik vienkārši. Turpmāk par to kāpēc.
Augums un masa basketbolā un hokejā tiešām ir nozīmīgs faktors. Trīsdesmit centimetru deficītu pie groza ir neiespējami kaut kā atrisināt. Līdzīgi arī cīņā pie bortiem. Latvija — ar saviem 1,8 miljoniem iedzīvotāju — 2023. gadā izcīnīja Pasaules čempionāta bronzu, un Kristapu Porziņģi NBA draftā ar ceturto numuru izvēlējās Ņujorkas “Knicks” (tas pats ar Albertu Šmitu, kuru šogad Ņujorkas “Rangers” izvēlējās draftā kā piekto — visaugstāk draftēto latvieti NHL vēsturē) arī tāpēc, ka šie sporta veidi atalgo tieši tādus atlētus, kādus šeit izaudzina.
Futbols ir vienīgais lielais komandu sporta veids, kurā šī loģika nestrādā. Futbolists spēles laikā noskrien 12–13 kilometrus bez maiņām un ar vienu 15 minūšu pārtraukumu: 60–75% laika viņš soļo vai skrien vieglu soli, un tikai 1–3% — maksimālā sprintā, kas var būt nepieciešams jebkurā brīdī, gan pirmajā, gan deviņdesmitajā minūtē [16]. Hokejs ir pilnīgi pretējs: 45 sekunžu maiņas ar maksimālu intensitāti un atpūtu uz soliņa. Divmetrīgs ķermenis, kas stiepj hokejista muskuļu masu cauri trīspadsmit kilometriem, ir milzīgs izaicinājums. Tāpēc visu laiku izcilākie ir relatīvi īsi — Mesi ar 1,70, Maradona ar 1,65, Modričs ar 1,72. Skati Zviedriju, kas uz šo Pasaules kausu atbrauca ar diviem no Eiropas lielākajiem uzbrucējiem un zaudēja 5:1 Nīderlandei. Ērlings Hālands ir milzīgs izņēmums, kurš, protams, ir gan nācis no ģimenes, kurā vecāki ir izcili sportisti, un arī Norvēģijas futbola sistēma ir ieguldījusi pūles, lai Ērlings Hālands nonāktu tur, kur viņš pašlaik ir.
Tā esam pie īstās problēmas. Tā nav spēlētāju ķermeņos. Tā ir tajā, kas notiek ar bērnu, kurš ieiet sistēmā, — un ar ģimeni, kas ieiet tajā kopā ar viņu.
Pirms jebkādas analīzes par federācijām un transfēriem — būsim godīgi — bērnu futbols nav hobijs; tā ir loģistikas plānošana, kurā ir iesaistīta ģimene. No aptuveni astoņu deviņu gadu vecuma tas nozīmē treniņus vairākus vakarus nedēļā — trīs, četrus, pusaudža gados piecus — un spēles sestdienās. Kāds ved, kāds gaida, kāds gatavo vakariņas, palīdz ar mājasdarbiem un paralēli rūpējas arī par mazā futbolista brāļiem un/vai māsām. Un šim ir jāatvēl savi desmit gadi. Šī ir apņemšanās, kas ģimenei jāveic jau pirms pirmā treniņa. Tamdēļ ir vērts sev pajautāt: ko Latvijas futbola sistēma piedāvā pretī?
Vairumā sporta veidu godīgā atbilde ietver drošības spilvenu, neizkrišanas gadījumā. Futbolā — gandrīz unikāli — ne. Un vislabāk dokumentētie pierādījumi nāk no valsts, kurā uztur pasaulē attīstītāko akadēmiju sistēmu.
Anglijas akadēmiju sistēma ir lielākā un visvairāk pētītā, tāpēc tās skaitļi rāda sporta veida strukturālo uzbūvi. Puse no visiem akadēmiju audzēkņiem tiek atskaitīta, pirms viņiem paliek 16 [17]. No tiem, kas izdzīvo līdz stipendijai 16 gados — brīdim, kad futbols kļūst par pilnu slodzi un vispārējā izglītība noiet malā, — aptuveni 98% astoņpadsmit gadu vecumā vairs nespēlē Anglijas piecās augstākajās līgās [18]. No nesenajiem elitāro akadēmiju absolventiem vecumā no 21 līdz 26 gadiem 97% nekad nav izgājuši Premjerlīgas laukumā [19]. Gan pētnieki, gan spēlētāju arodbiedrība norāda, ka pēc aptuveni 14 gadu vecuma treniņu slodze praktiski neļauj turpināt iegūt vispārējo izglītību, kas vēlāk ļautu strādāt jebkurā citā nozarē [20]. Atskaitītie spēlētāji līguma izbeigšanas sarunas apraksta kā traumējošas [17]; viņi (kā aprakstīts vienā no akadēmiju sistēmas pētījumiem) ir “audzināti tā, lai viņiem rūpētu tikai futbols”, — kas nozīmē, ka atskaitīšanas brīdī astoņpadsmitgadīgais cilvēks iziet pa durvīm gan bez futbola, gan bez izglītības [20].
Drošības mehānisms uz papīra it kā eksistē. Pašas FIFA noteikumi prasa, lai klubs, kas paraksta 16–18 gadus vecu spēlētāju, garantētu akadēmisko vai profesionālo izglītību, kas ļautu spēlētājam veidot karjeru ārpus futbola [21]. FIFA šo “problēmu” ir atrisinājusi, ierakstot atrunu iespējas savos transfēru noteikumos, — un ar to arī viss beidzas.
Salīdzini ar sporta veidiem, kuros Latvija tiešām ir laba. Latvijas hokeja un basketbola klubi, kā zināms, pieprasa labas atzīmes kā spēlēšanas nosacījumu. Elites ceļi šajos sporta veidos iet caur izglītību — Ziemeļamerikas junioru hokejs un privātskolas, NCAA stipendijas, Eiropas akadēmijas ar iebūvētu izglītības iegūšanu, — tāpēc sīcis, kuram neizdodas, astoņpadsmit gados aiziet ar izglītību, nevis ir pie sasistas siles. Un hokeja un basketbola federācijas zina, ka tas ir vervētība. Tieši tas turpina piesaistīt ģimenes, kuras to novērtē. Savukārt Latvijas futbols, kas tieši konkurē ar citiem sporta veidiem un kuram ir vajadzīgas motivētas ģimenes, kuras ieguldīs savu laiku un spēku mazā sportista audzināšanā, parādot savu ilgtermiņā piedāvāto perspektīvu, tās atgrūž.
Ķīna šo eksperimentu izmēģināja savas ļoti lielās valsts mērogā. Sji Dzjiņpina ģenerālplāns lika miljoniem bērnu sākt spēlēt futbolu; gandrīz visi pusaudža gados pameta, jo gaokao eksāmens sportam neatstāja vietas [15]. Kad sporta veids liek ģimenei izvēlēties starp spēli un bērna nākotni, ģimene izvēlas nākotni. Katru reizi. Gan Pekinā, gan Rīgā.
Pieņemsim, ka zēns ir labāks nekā pārējie 98%. Pieņemsim, ka viņš spēlē līdz četrdesmit — kas pašā virsotnē nu ir kļuvis iespējams: šajā Pasaules kausā laukumā bija astoņi spēlētāji pāri četrdesmit, vairāk nekā visos iepriekšējos turnīros kopā (skati Mesi (39), kurš, lai arī ir izcils, tomēr rēķinās ar savu vecumu un sevi taupa, 63% kustības laika soļojot [22]). Sporta zinātnes revolūcija — individualizētas slodzes, GPS uzraudzīta atjaunošanās — elitei karjeras tiešām ir pagarinājusi.
Ievēro vārdu elitei. Visiem, kas tajā nav, aritmētika ir nemainīga un brutāla. FIFPRO globālajā spēlētāju aptaujā vairāk nekā 45% aptaujāto profesionāļu pelnīja mazāk par 1000 dolāriem mēnesī [23]. Tipiska karjera ilgst 10–15 gadus. Lielbritānijā vien spēlētāju arodbiedrība saskaita ap trīsdesmit gadījumus gadā, kad karjeru futbolā priekšlaicīgi jāpārtrauc traumu dēļ [23]. Tātad reālistiskākais futbolista ceļš — profesionāls līgums, pieklājīga līga, bez daudz traumām — bet beigās “pensija” starp 33 un 40, pieticīgi ienākumi, bez kārtīgas izglītības, bez amata, bez darba pieredzes ārpus futbola laukuma. Pat bijušie Premjerlīgas spēlētāji, bijušie izlases dalībnieki dzīvo uz draugu dīvāniem un vāc ziedojumus internetā, lai varētu veikt operācijas [23]. Pat pagarināto karjeru ēra problēmas nemazina, bet padziļina. Katrs papildu gads laukumā ir vēl viens gads tālāk no skolas un izglītības, kuru cilvēks pameta četrpadsmit gados.
Tieši tam ir domāta prasība pēc izglītības iegūšanas paralēli sportam. Tā nav mierinājuma balva tiem, kuriem neizdevās. Tas ir plāns dzīvei pēc futbola tiem, kuriem izdevās kaut ko sasniegt.
Tātad futbols prasa ģimenēm atdot savus bērnus, pretī īsti neko nedodot. Ko tieši piedāvā Latvijas futbola sistēma?
Šis man prasīja nedēļas. Pēc pašas UEFA datiem Latvijas Virslīgā 62% visu spēles minūšu ir spēlētājiem līdz 23 gadu vecumam — augstākais īpatsvars visā Eiropā [1]. Uz papīra neviena līga kontinentā nav draudzīgāka jauniešiem. Kur tad ir jaunie letiņu futbolisti?
Atbilde ir tā paša pārskata otrā kolonnā: aptuveni 45% Virslīgas spēlētāju ir ārzemnieki [2] — pret aptuveni 23% Igaunijas līgā. Virslīgas jauniešu minūtes ir īstas; tās vienkārši ir atdotas pusaudžiem, kurus uz Latviju atved. Vadošie klubi darbina vienkāršu biznesu: atrodi lētu, jaunu talantu ārpus ES — lielākie leģionāru kontingenti pēdējās sezonās nākuši no Senegālas, Brazīlijas un Nigērijas [2], — dod viņam daudz minūšu tieši tāpēc, ka spēles laiks ceļ pārdošanas cenu, un pārdod uz Rietumeiropu. “Valmiera” lēti tika pie nigērieša Tolu Arokodares un pārdeva viņu “Amiens” par aptuveni 2,5 miljoniem eiro; vēlāk viņš pārcēlās uz Premjerlīgu par 26 miljoniem [3]. RFS to pašu gājienu izspēlēja ar serbu uzbrucējiem, bet “Auda” tikko vienojusies par panamiešu talanta pārdošanu Beļģijas “Gent” par, kā ziņots, līdz pat trim miljoniem eiro [3]. Tas ir strādājošs bizness. Tomēr tas vienkārši neko nedod Latvijas futbola attīstībai.
Un ir vērts saprast, kāpēc šis bizness vienmēr uzvar vietējos sīčus, jo iemesls ir cilvēcisks, nevis taktisks. Āfrikas futbolā pastāv parādība, ko spēlētāji sauc par “melno nodokli” (Black Tax): profesionāļa alga nepieder viņam — tā ir ģimenes uzņēmums. Vidējā mājsaimniecība Subsahāras Āfrikā tuvojas septiņiem cilvēkiem, un futbolista alga uztur vecākus, brāļus, māsas, brālēnus, skolas naudas [23]. Šādam atvestam pusaudzim pat pieticīgs Virslīgas līgums ir dzīvi mainoša nauda, no kuras atkarīgi septiņi cilvēki. Viņš piekritīs mazākai algai nekā latviešu puika, trenēsies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa ģimenes izdzīvošana — jo tā arī ir, — un viņš nevar atļauties ne pamest, ne pienācīgi izārstēt traumas, ne likt pirmajā vietā mācības. Manam dēlam šādu slogu neesam uzlikuši. Bet tieši šī viņa brīvība ir iemesls, kāpēc tiešā cīņā par vienu un to pašu sastāva vietu viņš zaudēs kādam, kuram nav ne rezerves plāna, ne izvēles. Problēma nav tajā, no kurienes šie puiši nāk, — viņi dara tieši to, ko viņu vietā darītu jebkurš. Problēma ir biznesa modelī, kuram vietējais bērns pēc noklusējuma nav vajadzīgs.
Pat aizsargmehānisms tika apiets. Līga prasa, lai laukumā vienmēr būtu trīs “federācijas sagatavotie” spēlētāji, — bet definīcija balstās treniņu vietā, nevis pilsonībā: pietiek ar trim sezonām kādā Latvijas klubā vecumā no 12 līdz 21 gadam, un esi kvalificējies [4]. Klubi tagad pašmāju kvotu aizpilda ar importētiem akadēmiju pusaudžiem. Vietu laukumā, kuru šim noteikumam vajadzēja garantēt vietējiem sīčiem, tagad aizņem kāds, kuru klubi šeit atveda pusaudža vecumā, lai pēcāk viņam kvota netraucētu.
Latvijas futbolam netrūkst līdzekļu. Federācijas 2026. gada budžets ir 16,5 miljoni eiro — no tiem aptuveni 11,3 miljoni nāk no UEFA un 1,9 miljoni no FIFA, bet komerciālie ieņēmumi nesasniedz pat miljonu [5]. Futbolam turklāt ir augstākā dalība no visiem sporta veidiem Latvijā. Visvairāk bērnu, lielākais budžets — tomēr beigās ir sistēma, kurai vietējie sīči nav vajadzīgi.
Federācija gan pamēģināja situāciju mainīt: no 2025. gada klubi par katru reģistrēto ārzemnieku maksā 8000 eiro tā sauktajā leģionāru fondā — tomēr ierobežojums, cik ārzemniekus drīkst reģistrēt, tika atcelts pavisam [6]. Un pats fonds? 2024. gada noteikumi prasīja to tērēt jaunatnei proporcionāli katra kluba Latvijas U-21 spēlētāju minūtēm. 2025. gada noteikumi to nomainīja ar “atsevišķu LFF valdes lēmumu”. 2026. gada noteikumi formulu atjaunoja — bet vispirms paņemot 250 000 eiro VAR sistēmai un 200 000 eiro tiesnešu atalgojumam [7]. Nauda, kas savākta kā “importa nodoklis” un iezīmēta bērniem, daļēji novirzīta līgas uzturēšanas izdevumiem.
Līgas vēsturē ir gan bijusi sarunāto spēļu ēra, kuras dēļ līgā no desmit klubiem palika tikai septiņi. Tad ir nacionālais (Skonto) stadions, kas caur Belizas čaulas firmu nonāca FSB ģenerāļa dēla rokās, reformās ieinteresētā Gorkša aizvākšana astoņpadsmit mēnešus pēc darba uzsākšanas federācijas prezidenta amatā, kad viņš sāka prasīt auditus [8]. Būtība ir vienkāršāka: trīsdesmit gadus cilvēkiem, kas vada Latvijas futbolu, konsekventi ir bijušas svarīgākas lietas nekā izcilu futbolistu izaudzināšana un izskološana.
FIFA noteikumi aizliedz nepilngadīgo starptautiskos transfērus ar diviem izņēmumiem, kas šeit ir būtiski: ģimene pārceļas uz citu valsti ar futbolu nesaistītu iemeslu dēļ — jebkurā vecumā — vai spēlētājs pats pārceļas ES robežās vecumā no 16 līdz 18 gadiem [21]. Tātad sešpadsmit ir agrākais brīdis, kad sīcis pats var legāli aizbraukt uz ārzemju akadēmiju.
Tagad paskaties, kas vēl notiek sešpadsmit gados. Tas ir vecums, līdz kuram puse viņa akadēmijas kursa jau ir atskaitīta [17]. Tas ir vecums, kad futbols pieprasa pilnu slodzi un izglītība tiek atmesta [20]. Un tieši Latvijā tas ir vecums, kurā viņš saprot, ka viņam vairs nav vietas futbolā, jo klubos priekšā jau ir atvestie jaunieši, kurus klubi plāno pārdot, nevis ieguldīt laiku, audzinot spēlētājus Latvijas izlasei. Viņu negaida nekāds “Floras” stila iepriekš sarunāts īres darījums ar Nīderlandes rezervju līgu.
Sešpadsmit ir brīdis, kad Latvijas sistēmai sīcis vienkārši vairs nav vajadzīgs, — un tas tajā pašā gadā, kad viņam būtu jāsper nākamais solis savā attīstībā kā futbolistam. Savukārt Igaunijas Roko Robertam Šeinam tika dota iespēja augt un attīstīties, jo “Flora” — klubs, kas nodarbojas ar vietējo jauniešu audzināšanu un ar “eksportu” apzināti nodarbojas kopš deviņdesmitajiem, — viņam nodrošināja pakāpenisku ceļu: pamatsastāvs no 17 gadiem, īre uz “Jong Utrecht” ar izpirkuma opciju, aprēķināts solis uz “Dordrecht” ar garantētām spēļu minūtēm, tad Norvēģija, tad šovasar 2,5 miljonu eiro pāreja uz Anglijas čempionātu [9][10]. Tikpat talantīgs latviešu zēns tajā pašā vecumā nonāk situācijā bez šāda veida sistēmas atbalsta, bez darījuma un, ja paveicas, uz soliņa skatoties, kā spēlē uz Latviju atvestie talanti. Viņa ģimenei atliek vien sūtīt puiku prom, pirms viņam paliek sešpadsmit, un cerēt. Manuprāt, tas nav ceļš, kuru būtu jāiet Latvijas sīčiem, un izlasei šādi labus spēlētājus nesagatavosi.
Hokejā, starp citu, šis tikko nostrādāja — un ir vērts redzēt, no kā tā sastāv. Alberts Šmits sāka slidot četru gadu vecumā un līdz divpadsmit trenējās Valmierā, uz treniņiem braukājot no Rūjienas. Hokejā vēlu sākt nevar — slidošana ir pamatprasme, kas jāieliek bērnībā, un bez Latvijas ledus halles un Valmieras sporta skolas treneriem neviena Somijas hokeja skola divpadsmitgadnieku nebūtu ņēmusi. Kad kovids Latvijā apturēja treniņus, risinājums bija Somija — no trīspadsmit gadiem viņš tur dzīvoja viens, pats mācīdamies gatavot ēst un mazgāt drēbes [25]. Godīgi jāpiebilst — arī šis nav pareizais treniņu modelis: labāk būtu, ja Šmitam būtu iespēja Latvijā pabeigt devīto klasi un uz Somiju pārcelties sešpadsmit gados, nevis trīspadsmit gadu vecumā dzīvot vienam svešā valstī. Somija viņu izaudzināja par pieaugušo līgas spēlētāju, bet Latvijas hokeja federācija paveica savu daļu: drafta sezonā iedeva viņam olimpiskās spēles, pasaules čempionātu un U-20 čempionātu, lai NHL skauti viņu redzētu spēlējam laukumā [25]. Rezultāts: piektais numurs draftā. Ievēro darbu sadalījumu — Latvijas bāze no četriem līdz divpadsmit, ārzemju attīstība no divpadsmit līdz astoņpadsmit, federācijas iesaistīšanās izšķirošajā brīdī. Futbolam Latvijā pirmā daļa ir, trešā nemaksātu gandrīz neko. Trūkst tieši vidus — jo to vietu klubos aizņem pārdošanai atvestie.
Igaunijā ir aptuveni tikpat liels federācijas budžets kā Latvijā [13], tās līga garantē vietējo vairākumu laukumā [11], un tās izlases mugurkauls ir Bundeslīgas vārtsargs, Bundeslīgas aizsargs un “Gent” centra aizsargs — kamēr Latvijas izlases mugurkauls ir pašu līgas divi klubi, kuru pamatbizness ir atvestos spēlētājus pēcāk pārdot tālāk [12].
Atkāpe par Lietuvu. Tur U-23 spēlētājiem ļauj spēlēt tikai 34% no visa kopējā laika, kas ir zemākais rādītājs Baltijā, papildus talantīgos sīčus valstī jau ir savācis basketbols, un tās futbols rangā ir zem abiem kaimiņiem [1]. Savukārt Francija, kas ir planētas lielā talantu fabrika — 99 Francijā dzimuši spēlētāji šajā Pasaules kausā trīspadsmit dažādās izlasēs, 56 no viņiem no Parīzes vien, — to panāk ar valsts finansētu amatieru bāzi un akadēmiju, kas atklāti gatavo spēlētājus eksportam, pašu līgu atstājot relatīvi vāju, ja salīdzina to ar kaimiņvalstīm [14]. Un tad ir Indija un Ķīna, kas ar saviem 2,8 miljardiem cilvēku un 336 miljoniem futbola fanu kopā nespēj futbolā neko, jo ģimenes dažādu sistēmisku un vēsturisku problēmu dēļ futbolā nesaskata nākotnes perspektīvu saviem bērniem [15].
Tātad es galīgi neesmu ieinteresēts turpmākos desmit gadus pavadīt kopā ar dēlu Latvijas futbola sistēmā, lai nonāktu beigās pie nekā. Jo tieši tas ir tas, ko sistēma piedāvā mūsu sīčiem — nekas.
Atgādinu: iešana futbolā no ģimenes prasa četrus piecus vakarus nedēļā, katru nedēļu, desmit gadus, plus sestdienas spēlēm, plus — no četrpadsmit gadiem — ļoti cietīs sekmes skolā, kā to gandrīz garantēti pierāda šī sporta veida vislabāk dokumentētās akadēmijas [20].
Gribu būt precīzs secinājumā, jo tas nav “ej labāk hokejā”. Es neplānoju viņu sūtīt arī hokejā vai basketbolā — tur pret bērniem izturas labāk, kā jau rakstīju. Secinājums ir vispārīgs, un tas adresēts Latvijas vecākiem, jo mēs esam sistēmas īstie finansētāji — ar dalības maksām un laiku, ar savu bērnu pusaudža gadiem:
Neieguldiet savas ģimenes desmitgadi sistēmā, kura savos noteikumos un budžeta prioritātēs jums jau ir parādījusi, ka pārstās rūpēties par jūsu bērnu sešpadsmit gados. Izlasiet noteikumus, pirms apņematies atdot vakarus. Sporta veids, kas nevar pateikt, kas notiks tieši ar jūsu bērnu sešpadsmit gados — ne ar abstraktu cilvēku — jums ir pateicis visu. Latvijas futbols šodien uz šo jautājumu atbild ar ārzemju pusaudžu trenēšanu.
Kamēr federācija nesāks pieprasīt labas sekmes skolā kā noteikumu dalībai klubā un treniņos, neaizvērs pašmāju kvotas robu, netērēs leģionāru fondu bērniem, no kuriem tas ir atņemts, un neizveidos īstu attīstības perspektīvu — racionālais gājiens Latvijas ģimenei ir paturēt vakarus sev.
Viena praktiska piebilde tiem, kuru puikas jau šobrīd ir nākamā soļa vecumā. Šis Pasaules kauss ASV futbolu ir padarījis populāru, un tam līdzi aug arī vieta, kur meklēt izeju. ASV koledžu futbols nav elites ceļš — sezona īsa, starts par vēlu, un izcilajam sešpadsmitgadniekam joprojām jāmeklē Eiropas akadēmija. Bet tam vairākumam, kuram Virslīga pie sešpadsmit vai astoņpadsmit pasaka “paldies, nevajag”, koledžas stipendija ir vienīgais futbola ceļš pasaulē, kas darbojas pēc mūsu hokeja un basketbola principa: apmaksāta izglītība plus organizēts futbols vienā paketē. Amerikāņu koledžu sastāvi jau ir pilni ar skandināviem un britiem — mehānisms eksistē, atliek to izmantot. Iegūta izglītība plus futbols vienmēr uzvar soliņa sildīšanu Skonto stadionā. (Viens godīgs “bet”: stipendiju atlase balstās spēļu videomateriālos, tātad puikam kaut kur šīs minūtes bija jādabū. Ar ko atkal esam atpakaļ pie šī raksta galvenās problēmas.)
P.S. Kamēr šis teksts tapa, Pasaules kauss beidzās. Uzvarēja Spānija — komanda, kuras treneris Luiss de la Fuente pirms tam deviņus gadus vadīja valsts U-19 un U-21 izlases, un liela daļa tagadējā pamatsastāva ir viņa toreizējie audzēkņi: Simons, Rodri un Merino bija viņa 2015. gada U-19 Eiropas čempionu sastāvā [24]. Treneris, kurš savus spēlētājus pazīst no junioru gadiem un izaug kopā ar tiem līdz pieaugušo izlasei, — tas ir tas, kas federācijām būtu jāmācās. The Athletic uzvaru nosauca par “metodes uzvaru pār trakumu” un piebilda: tieši tā izlasēm būtu jāattīstās — praksē tas notiek reti [24]. Latvijā šāds ceļš pagaidām nav iespējams pēc uzbūves: klubi domā par peļņu no transfēriem, nevis par vietējo talantu izaudzināšanu izlasei.
Piezīme par metodi: līgu līmeņa ārzemnieku īpatsvars un U-23 minūtes ir no UEFA/Transfermarkt kopsavilkumiem; kur apgalvojums balstās secinājumā, nevis publicētos datos (piemēram, ka U-23 minūtes pārsvarā pieder atvestajiem spēlētājiem — spēcīgs secinājums no 45% ārzemnieku īpatsvara, bet vecuma un pilsonības krustojuma tabula nekur nav publicēta), tas ir pateikts tieši. Skaitlis, kas to izšķirtu — Latvijas U-19 spēlētāju minūtes Virslīgā, — ir dati, kurus LFF pierādāmi vāc (leģionāru fondu tā sadala pēc Latvijas U-21 minūtēm) un nepublicē. Anglijas akadēmiju statistika apraksta pasaules attīstītāko sistēmu, ne Latvijas; tā izmantota kā vislabāk dokumentētais pierādījums futbola strukturālajam izglītības kompromisam. Sadaļa par ASV koledžu futbolu ir mans vērtējums, balstīts sistēmas publiski zināmajā uzbūvē (NCAA sezonas garums, MLS akadēmiju modelis), ne atsevišķā pētījumā.
Sapņu Medniece
- Vakar, 17:44
Pirms laika mani uzrunāja TVNET žurnāliste ar lūgumu ievietot daļu mana komentāra no bloga Facebook lapas materiālā, kas top par atsauksmju rakstīšanu viesnīcām, kur viesnīcas izmanto iespēju neatgriezt depozītu vai pieteikt it kā notikušus bojājumus, ja viesis atstāj sliktu atsauksmi. Publikācija pieejama šeit.
Te arī pilns teksts no mana Facebook ieraksta par atsauksmju rakstīšanu:
Ne pirmo reizi jau dzirdu, ka cilvēki uzraksta sliktu atsauksmi par viesnīcu, vai, tipiskāk, apartamentiem pie individuālā izīrētāja, un pretī saņem atriebību – pieteikumu par bojājumiem – it kā sabojātas flīzes, neatgriezeniski sasmērēta gultasveļa utt.
Lai arī parasti tādas platformas kā Booking.com nostājas viesu pusē (no pieredzes zinu, ka par reāliem bojājumiem ir teju neiespējami piestādīt rēķinu, ja vien tiešām pirms un pēc katra klienta netaisa rūpīgu video), taču lieku stresu un skaidrošanos tas var radīt gan. Vēl jo vairāk, ir valstis, kurās ir cilvēki sēdināti cietumā par sliktām atsauksmēm, atsaucoties uz nomelnošanu internetā.
Mans pirmais ieteikums: noteikti nerakstīt atsauksmes uzreiz! Pagaidīt līdz esat mājās. Ir platformas, kurās iespējams atstāt atsauksmi tikai pirmo 2 nedēļu laikā pēc palikšanas. Iespējams, šādā situācijā, ja vien tur nebija kaut kas patiešām katastrofāls, es neiespringtu. Boooking auj rakstīt atsauksmes pat trīs mēnešu laikā pēc palikšanas viesnīcā.
Otrais ieteikums: ir labi, ja atsauksmēm ir bildes, pamatojums. Pirms pāris gadiem, paliekot kādā Portugāles viesnīcā, man bija safotografēti daži no bojājumiem – šausmīgi netīrā gultas veļa, bēdīgais vannasistabas stāvoklis, sabojātās mēbeles. Smirdoņu numuriņā gan nofotografēt nevar. Toreiz gan “Facebook tiesa” man komentēja, ka es esmu princese uz zirņa, par mani pat bija raksts kādā portālā. Tas nekas, ka it kā 4* viesnīcā par trim naktīm maksāju 519 eur, bet līmenis bija sliktāks, nekā ceļmalas motelī.
Trešais ieteikums: personīga pieredze rāda, ka atsauksmju vietnēs kā Google mēdz pazust 1* atsauksmes, pat ar visām bildēm. Pašam rādās, ka atsauksme ir, bet, ja atvērt no cita konta – to vairs neredz. Praksē pārbaudīts! Ar 2* atsauksmēm šis nav novērots. 1* arī tiešām tiek dzēstas, arī šo esmu piedzīvojusi, kad pat vairākus gadus (!) pēc kādas atsauksmes tā tika izdzēsta kā it kā neatbilstoša noteikumiem.
Es vienmēr esmu centusies problēmsituācijas atrisināt viesnīcā uz vietas. Netīri trauki numurā? Nav kaut kas jēdzīgi iztīrīts? Numurs uz būvlaukumu, kaut speciāli pieteicu, ka vajag uz kluso pusi? Vienmēr pirmais risinājums ir uz vietas! Savulaik kādā Indijas viesnīcā blakus Tadžmahālam uz sienas pat bija zīmīte – ja jums ir kāda problēma, sakiet, mēs risināsim, ja neatrisināsim – par palikšanu nav jāmaksā! Un 11 vakarā tiešām ieradās divi tehniķi labot nestrādājošo fēnu.
Noteikti nepiekrītu tam, ka vajag rakstīt tikai labo. Kā mana kolēģe no kvalitātes nodaļas saka “complaint is a gift” jeb sūdzība ir dāvana. Tā ir iespēja uzlabot pakalpojuma līmeni, un, ja ir bijušas neatrisinātas problēmas, nopietnas lietas, tad par to uzrakstīt ir normāli, jo tas ļoti noder citiem cilvēkiem. Es diezgan lielu uzmanību pievēršu atsauksmēm, kad izvēlos viesnīcu. Man ir nācies palikt gan pie individuālajiem izīrētājiem, gan viesnīcās, kur ir bijis patiešām graujoši slikts līmenis un nebūt ne par zemāko cenu, kas atsauksmēs nav parādījies vispār, vai, tikai, kad jau zini, par ko ir problēma, redzi, ka citi caur puķēm ir centušies to aprakstīt (visbiežāk, tieši baidoties no tā, ka saņems pretī sūdzības par kaut ko, kas it kā ir sabojāts). Skaidrs, ka no 20 eur hosteļa nevajag gaidīt 5* viesnīcas līmeni un arī atsauksmes jāraksta adekvāti. Arī ar šo ir personīga pieredze gan tuviniekiem izīrējot, kur kāds pēkšņi ir pārsteigts par to, kas ir bijis skaidri aprakstīts jau rezervējot un tas patiešām var sabojāt iespēju cilvēkiem izīrēt veiksmīgi tālāk. Atceros, kā Itālijā kādas jaunas naktmītnes izīrētājs, kurš izīrēja savu dzīvoklīša 3 istabas, bija pilnīgās šausmās, kad kāds viesis atstāja 6 par palikšanu, un sabojāja viņa perfekto reitingu 10. Viesim vienkārši kaut kas līdz galam nepatika. Protams, mēs nezinām visu stāstu no abām pusēm, bet vismaz mūsu saņemtais pakalpojuma līmenis un istaba bija absolūti līmenī. Kāds varbūt nekam neliek vairāk par 8, bet tad varbūt tomēr jāizvērtē, vai vispār vajag rakstīt
Ja kaut ko ir gadījies sabojāt, par to tomēr ieteiktu runāt ar izīrētaju. Saplēsi krūzi? Visdrīzākais, pateiks, ka nekas, bet tad var atstāt to piecīti pa virsu. Arguments, ka “tas jau ir ierēķināts cenā!” neiztur nekādu kritiku, jo cenā ir ierēķināta veļas mazgāšana, tīrīšana, bet ne jau pilna visa nomaiņa. Tam arī var noderēt ceļojumu apdrošināšana, kas var segt civiltiesisko atbildību par šādiem bojājumiem, tur gan tad jāinteresējas, kādi dokumenti nepieciešami pierādījumos. Bet vienkārši klusām izmest saplēstu krūzi miskastē, sasist spoguli un neko nepateikt, ciemos pie draugiem tak tā nedarām? Tad jau arī varētu teikt “ja uzņem ciemos, tas ir ierēķināts cenā!”.
Diemžēl, ir arī negodprātīgi izīrētāji, piemēram, pieprasa paši (!) uzrakstīt atsauksmi klienta telefonā un par to piedāvā, piemēram, izrakstīšanos 2h vēlāk. Ar šo ir iespējams apstrīdēt caur platformu, cita lieta, kurš gribēs ķēpāties, zinot, cik grūti ir tikt līdz reālam darbiniekam.
Visbiežāk, strīdi par atsauksmēm gan gadīsies tieši ar individuālajiem izīrētājiem, ļoti reti, ar lielajām viesnīcām.
Nobeigumā, vienmēr aicinātu rakstīt arī labās atsauksmes. Ja pakalpojums ir bijis līmenī, tas prasa pāris minūtes, uzrakstīt par to rezervācijas platformā un/vai Google.
notepad.lv
- Vakar, 09:34
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
notepad.lv
- 17. jūl., 20:00
notepad.lv
- Šodien, 15:16
INTERESANTU LAIKAPSTAKĻU UN METEOPARADIBU FOTO
- Šodien, 07:04
Latvijas Augstskolu sporta savienība
- Šodien, 12:04
Latvijas delegācija ir uzsākusi dalību Eiropas Universitāšu spēlēs (European Universities Games, EUG 2026), kas no 18. jūlija līdz 1. augustam norisinās Salerno, Itālijā. Šajās spēlēs piedalās aptuveni 4000 studentu sportistu, kuri pārstāv vairāk nekā 170 augstskolu no 32 Eiropas valstīm.
Sacensības svinīgi atklātas sestdien, 18. jūlijā, iespaidīgā ceremonijā Salerno centrālajā Piazza della Libertà laukumā pie jūras. Atklāšanas ceremonijas vadmotīvs bija Vidusjūra kā tautu un kultūru vienotāja, un tās gaitā notika tradicionālā delegāciju parāde, kā arī sportistu un tiesnešu zvērests.
Latviju šajās spēlēs pārstāv Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Latvijas Universitātes (LU) sportisti divās disciplīnās, proti, 3×3 basketbolā un pludmales volejbolā.
Sacensību programma Latvijas komandām sākas 2026. gada 27. jūlijā. Spēlēm iespējams sekot līdzi tiešraidēs šeit: https://www.youtube.com/@eug2026/streams, savukārt fotogrāfijas skatāmas šeit: https://drive.google.com/drive/folders/11-EY_6M1OEE56QQYOYMWwftyn09rBi-m
Eiropas Universitāšu spēles ik pēc diviem gadiem pulcē Eiropas augstskolu labākos studentu sportistus, apvienojot augsta līmeņa sacensības ar akadēmisko un kultūras apmaiņu. Salerno 2026 programmā iekļautas 13 sporta disciplīnas, un sacensību norises vietas izvietotas Salerno un tās apkārtnes pašvaldībās.
Vēlam veiksmi mūsu atlētiem!
The post Latvijas studenti uzsāk sacensības Eiropas Universitāšu spēlēs Salerno appeared first on Latvijas Augstskolu sporta savienība.
