Neomarksisms apzīmē 20. gadsimta intelektuālo kustību kopumu, kas pārskata klasisko marksismu, integrējot elementus no psihoanalīzes, eksistenciālisma un socioloģijas, pārceļot uzsvaru no ekonomiskās bāzes determinisma uz kultūras, ideoloģijas un psiholoģijas lomu sociālās nevienlīdzības un apspiešanas saglabāšanā. [1] [2] Lielākoties aizsākusies 1923. gadā dibinātajā Frankfurtes skolas Sociālo pētījumu institūtā, tā izstrādāja kritisko teoriju kā metodi sabiedrības struktūru, īpaši kapitālisma kultūras dimensiju, diagnosticēšanai un kritikai, izmantojot starpdisciplināru analīzi, nevis ortodoksālu proletāriešu revolūciju. [1] Starp galvenajām personībām ir Makss Horkheimers, Teodors Adorno un Herberts Markuze, kuru darbi, piemēram, Markuzes ” Viendimensiju cilvēks” (1964), apgalvoja, ka attīstītas industriālās sabiedrības rada viltus vajadzības un represīvu toleranci, apspiežot patiesu atbrīvošanos. [1 ] [3] Antonio Gramši koncepcijas par kultūras hegemoniju un organiskajiem intelektuāļiem vēl vairāk ietekmēja neomarksisma domāšanu, postulējot, ka dominējošās klases saglabā varu ar ideoloģisku piekrišanu, nevis tikai ar piespiešanu. [3]
Šis ietvars ieguva atzinību starpkaru Eiropas intelektuālās rūgšanas un pēc Otrā pasaules kara notikušās vilšanās padomju stila komunismā laikā, ietekmējot 20. gs. sešdesmito gadu jaunās kreisās kustības un veidojot tādas jomas kā kultūras studijas un postkoloniālā teorija. [1] Lai gan atbalstītāji to uzskata par emancipācijas instrumentu, kas atklāj slēptās varas dinamikas, kritiķi apgalvo, ka tas veicina pastāvīgu kritiku bez konstruktīvām alternatīvām, veicinot akadēmisko izolāciju, kas ir izolēta no empīriskas falsifikācijas, un izplatot institucionālās tendences Rietumu universitātēs uz ideoloģiski virzītu zinātnisko darbību, nevis vērtību ziņā neitrālu izpēti. [4] [5] Neomarksisma mantojums ietver uz identitāti balstītas apspiešanas analīzes pastiprināšanu, ietekmējot mūsdienu debates par sociālo taisnīgumu, lai gan tā cēloņsakarību apgalvojumiem par kultūras transformāciju bieži vien trūkst stingras pārbaudes pret vēsturiskiem datiem, kas dod priekšroku ekonomiskajiem faktoriem klases dinamikā. [6] [7]
Definīcija un galvenās iezīmes
Atšķirība no klasiskā marksisma
Neomarksisms modificē klasisko marksismu, piešķirot virsbūvei — kas aptver kultūru, ideoloģiju un institūcijas — lielāku autonomiju un cēloņsakarību efektivitāti attiecībā pret ekonomisko bāzi, ko Markss un Engelss uzskatīja par galveno vēsturisko pārmaiņu un šķiru konfliktu virzītājspēku. Savā darbā ” Vācu ideoloģija” (1845–1846) Markss apgalvoja, ka “materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālās, politiskās un intelektuālās dzīves vispārējo procesu”, norādot uz deterministisku sakarību, kurā ekonomiskās pretrunas neizbēgami virza proletāriešu revolūciju. Neomarksisti, novērojot šādu revolūciju neesamību attīstītajās ekonomikās līdz 20. gadsimta sākumam, apgalvo, ka ideoloģiskie un kultūras aparāti uztur buržuāzisko dominanci neatkarīgi no ekonomiskā sabrukuma, radot nepieciešamību pārskatīt emancipācijas stratēģijas. [8]
Antonio Gramši kultūras hegemonijas teorija ilustrē šo maiņu, apgalvojot, ka valdošās šķiras panāk piekrišanu, izmantojot intelektuālu un morālu vadību pilsoniskajā sabiedrībā, nevis paļaujoties tikai uz piespiedu valsts varu vai ekonomisko ekspluatāciju, kā tas bija Marksa ietvarā. Gramši, rakstot savā darbā ” Cietuma piezīmju grāmatiņas ” (1929–1935), kritizēja ortodoksālā marksisma ekonomisko redukcionismu, kas nenovērtēja to, kā buržuāziskā ideoloģija caurstrāvo izglītību, plašsaziņas līdzekļus un reliģiju, lai radītu strādnieku šķiras piekrišanu; viņš ierosināja prethegemonisku “pozīciju karu”, izmantojot organiskus intelektuāļus, kas veicina alternatīvus pasaules uzskatus, pretstatot Marksa uzsvaru uz spontānu šķiras apziņu, kas rodas no materiālās nabadzības. Šī pieeja risina jautājumu par to, kāpēc kapitālisms noturējās pēc Pirmā pasaules kara, neskatoties uz prognozētajām krīzēm, stabilitāti attiecinot uz kultūras, nevis tikai uz infrastruktūras faktoriem. [9] [10]
Frankfurtes skola paplašināja šo atšķirību, iekļaujot Freida psihoanalīzi, lai izskaidrotu kapitālisma noturību, izmantojot psiholoģiskus mehānismus, noraidot Otrās Internacionāles mehānisko ticību tikai ekonomiskajai dialektikai. Makss Horkheimers un Teodors Adorno tādos darbos kā ” Apgaismības dialektika” (1947) kritizēja klasisko marksismu par to, ka tas ignorē to, kā masu kultūra un autoritāras personības rada viltus apziņu un konformismu neatkarīgi no bāzes-virsbūves determinisma; viņi uzskatīja pašu apgaismības racionalitāti par dominēšanas līdzdalībnieku, prioritāri izvirzot ideoloģiskās “pārvaldītās sabiedrības” kritiku pār revolucionāro praksi, kas balstīta uz proletāriešu rīcībspēju. Šis psihoanalītiskais pavērsiens postulē atsvešinātību kā daudzšķautņainu — ietverot libido apspiešanu un kultūras komodifikāciju —, kas pārsniedz Marksa ekonomisko atsvešinātību darbā ” Kapitāls ” (1867). [11] [12]
Kopumā neomarksisms atsakās no klasiskā marksisma unilineārā vēsturiskā optimisma un proletāriskā avangardisma, interpretējot pastāvīgo nevienlīdzību kā sakņotu hegemoniskā piekrišanā un subjektīvās patoloģijās, kas pakļaujas intelektuālai iejaukšanās, nevis neizbēgamajā ekonomiskajā plaisā. Saglabājot šķiru analīzi, tas atšķaida materiālismu, izceļot neekonomiskās jomas, ietekmējot sekojošas adaptācijas, piemēram, uz identitāti balstītu kritiku, ko klasiskā teorija pakārtoja universālai darbaspēka ekspluatācijai. [1] [13]
Pamatprincipi un pieņēmumi
Neomarksisms atkāpjas no klasiskā marksisma stingrā ekonomiskā determinisma, tā vietā postulējot, ka virsbūvei, kas ietver kultūru, ideoloģiju un institūcijas, piemīt relatīva autonomija un tā var savstarpēji ietekmēt ekonomisko bāzi, tādējādi uzturot kapitālistiskās attiecības ārpus vienkāršas materiālās ekspluatācijas. [14] Šī pārformulēšana risina ortodoksālā marksisma trūkumus, kur ekonomiskie faktori tika uzskatīti par vienpusēji noteicošiem sociālos rezultātus, integrējot neekonomiskus aspektus, piemēram, psiholoģiskos un kultūras mehānismus, šķiru dominēšanas analīzē. [15] Piemēram, neomarksisti pieņem, ka ideoloģiskie aparāti reproducē nevienlīdzību, veidojot piekrišanu apspiesto vidū, nevis paļaujoties tikai uz piespiedu valsts varu. [16]
Centrālais pieņēmums ir kultūras hegemonijas koncepcija , ko sākotnēji izstrādāja Antonio Gramši, kas apgalvo, ka valdošās šķiras saglabā dominanci ne tikai ar ekonomiskās kontroles palīdzību, bet arī nodrošinot pakļauto grupu brīvprātīgu pievienošanos, izmantojot visaptverošas kultūras normas, izglītību un plašsaziņas līdzekļus, kas normalizē kapitālistiskās vērtības kā veselo saprātu. [17] Tas nozīmē, ka revolucionārām pārmaiņām ir nepieciešams “pozīciju karš” — ilgstoša kultūras cīņa, lai sagrautu hegemoniskās ideoloģijas —, pārvarot frontālās ekonomiskās konfrontācijas, kas uzsvērtas klasiskajā teorijā. [18] Frankfurtes skola to vēl vairāk paplašina, iekļaujot psihoanalītiskus elementus, pieņemot, ka kapitālisms izraisa masu konformismu caur kultūras industriju, kas komercializē atpūtu un apspiež autentiskas vajadzības, novedot pie viendimensionālas sabiedrības, kurai nav kritisku spēju. [19]
Šo principu pamatā ir apņemšanās pret kritisko teoriju kā uz praksi orientētu kritiku, pieņemot, ka zināšanu ražošanai vajadzētu atbrīvot indivīdus no atsvešinātām struktūrām, atklājot slēptās varas dinamikas, nevis tikai empīriski aprakstot tās. [20] Tādējādi neomarksistiem ir jāatbrīvo pozitīvistiskā sociālā zinātne, pieņemot, ka objektīvā neitralitāte slēpj ideoloģiskos aizspriedumus un ka dialektiskā spriešana atklāj liberālajai demokrātijai un patērētāju kultūrai raksturīgās pretrunas. Klases analīze joprojām ir fundamentāla, taču tā tiek paplašināta, iekļaujot krustpunktus ar rasi, dzimumu un citām identitātēm, ko mediē ideoloģiskās virsbūves, neatsakoties no ekonomisko attiecību prioritātes. [21]
Vēsturiskā attīstība
Agrīnās ietekmes un Gramšē pamati
Antonio Gramši, dzimis 1891. gadā un viens no Itālijas Komunistiskās partijas dibinātājiem 1921. gadā, kļuva par nozīmīgu agrīnu neomarksisma ietekmētāju, kritizējot klasiskā marksisma uzsvaru uz ekonomisko determinismu. Benito Musolīni fašistiskā režīma laikā ieslodzīts 1926. gada 8. novembrī un 1928. gada 28. maijā notiesāts uz vairāk nekā 20 gadiem (vēlāk aizstāts ar citu sodu). Gramši laikā no 1929. līdz 1935. gadam sarakstīja savas ” Cietuma piezīmju grāmatiņas “, kuru kopējais apjoms bija aptuveni 3000 lappušu 33 piezīmju grāmatiņās, kas tika publicētas pēc viņa nāves 1937. gada 27. aprīlī. [9] Šie raksti reaģēja uz proletāriešu revolūciju neveiksmēm Rietumeiropā pēc Pirmā pasaules kara, pretstatā 1917. gada boļševiku panākumiem Krievijā, apgalvojot, ka attīstītās kapitālistiskās valstis saglabāja dominanci ne tikai ar ekonomiskās bāzes vai piespiešanas palīdzību, bet arī ar ideoloģisku un kultūras mehānismu palīdzību. [9] [22]
Gramši hegemonijas koncepcija aprakstīja valdošās šķiras “intelektuālo un morālo vadību”, kas nodrošina pakļauto šķiru brīvprātīgu piekrišanu, nostiprinot buržuāziskās vērtības visā sabiedrībā caur pilsoniskās sabiedrības institūcijām, piemēram, izglītību, reliģiju un plašsaziņas līdzekļiem, nevis paļaujoties tikai uz spēku politiskajā sabiedrībā (piemēram, valsts aparātā). [9] Viņš nošķīra pilsonisko sabiedrību, kurā tiek kultivēta piekrišana, no politiskās sabiedrības, kurā tiek pielietota piespiešana, kopā veidojot “integrālu valsti”, kas uztur kapitālistiskās attiecības. [9] Šis ietvars noraidīja Otrās Internacionāles stingro bāzes-virsbūves modeli, iekļaujot ietekmi no itāļu neoideālistiem, piemēram, Benedeto Kročes, un uzsverot cilvēka rīcībspēju, praktisko subjektivitāti un virsbūves relatīvo autonomiju šķiras varas uzturēšanā. [9] [22]
Rietumu revolucionārajai stratēģijai Gramši aizstāvēja “pozīciju karu” — pakāpenisku, ilgstošu ideoloģisku cīņu, lai grautu buržuāzisko hegemoniju un izveidotu kontrhegemoniju, izmantojot alianses un kultūras iefiltrāciju, nevis “manevru karu” — tiešu frontālu uzbrukumu, kas ir iespējams mazāk nostiprinājušos sabiedrībās, piemēram, cariskajā Krievijā. [9] Šīs stratēģijas centrā bija “organiskie intelektuāļi”, indivīdi, kas cēlušies no sociālās klases (īpaši strādnieku šķiras) iekšienes, lai formulētu un organizētu tās pasaules uzskatu, pretstatā “tradicionālajiem intelektuāļiem”, kas ir atrauti no klases izcelsmes un ir būtiski, lai apstrīdētu dominējošo ideoloģiju no ražošanas un sociālo attiecību iekšienes. [9] [23]
Šīs idejas lika Gramši pamatus neomarksismam, pārorientējot uzmanību no neizbēgamas ekonomiskās sabrukuma uz aktīvām kultūras un psiholoģiskām cīņām, ietekmējot turpmāko Rietumu marksisma domāšanu, prioritāri izvirzot ideoloģisko piekrišanu, vēsturiskos sabiedroto spēku blokus un ilgtermiņa institucionālo caurstrāvošanos, nevis ortodoksālo determinismu. [9] [22] Gramši analīze, kas sakņojas Itālijas starpkaru fašisma uzplaukumā un plašākās Eiropas strādnieku kustības neveiksmēs, sniedza nedeterministisku skatījumu, kas kritizēja kapitālisma noturību, izmantojot “pasīvo revolūciju” un nepilnīgas buržuāziskas pārmaiņas perifērajos reģionos. [9]
Frankfurtes skola un kritiskās teorijas rašanās
Sociālo pētījumu institūts (Institut für Sozialforschung) tika dibināts 1923. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā, kā neatkarīga pētniecības organizācija, kas saistīta ar Frankfurtes Universitāti, un sākotnēji to finansēja turīga graudu tirgotāja dēla Fēliksa Veila dotācija. [24] Tā pirmais direktors Karls Grīnbergs orientēja institūtu uz empīriskiem strādnieku kustību un marksistiskā vēsturiskā materiālisma pētījumiem, radot tādus darbus kā ” Archiv für die Geschichte des Sozialismus und der Arbeiterbewegung ” (Sociālisma un strādnieku kustības vēstures arhīvs), kurā tika uzsvērta ortodoksālā marksistiskā šķiru cīņas un ekonomisko apstākļu analīze. [25] Šis agrīnais posms atspoguļoja apņemšanos starpdisciplinārām sociālajām zinātnēm marksisma aizgādībā, taču tas lielā mērā pieturējās pie klasiskā ekonomiskā determinisma, bez būtiskām atkāpēm kultūras vai psiholoģiskajās jomās. [19]
- gadā Makss Horkheimers nomainīja Grīnbergu direktora amatā, iezīmējot būtisku pavērsienu uz filozofiskāku un dialektiskāku pieeju, ko ietekmēja Hēgelis, Markss un topošā Freida psihoanalīze. [19] Horkheimers sapulcināja domātāju pamatgrupu, tostarp Teodoru V. Adorno, Ērihu Frommu un vēlāk Herbertu Markūzi, kuri paplašināja institūta uzmanības loku, lai kritizētu kultūras, ideoloģiskos un psiholoģiskos mehānismus, kas uztur attīstīto kapitālismu Rietumu sabiedrībās. [11] Šis periods sakrita ar institūta pārcelšanos nacionālsociālisma pieauguma laikā: pēc tam, kad nacisti 1933. gadā ieņēma tā telpas, darbība īslaicīgi pārcēlās uz Ženēvu, pirms 1934. gadā pārcēlās uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā, kur tas turpināja publicēt žurnālu Zeitschrift für Sozialforschung (Sociālo pētījumu žurnāls). [26] Horkheimera vadība uzsvēra “starpdisciplināro materiālismu”, integrējot ekonomiku ar estētiku, masu psiholoģiju un varas struktūrām, lai diagnosticētu, kāpēc Marksa paredzētās proletāriešu revolūcijas nebija īstenojušās industrializētajās valstīs, neskatoties uz ekonomiskajām pretrunām. [19]
Kritiskās teorijas formālā parādīšanās kā institūta metodoloģiskā ietvara kristalizējās Horkheimera 1937. gada esejā “Tradicionālā un kritiskā teorija”, kurā teorija tika postulēta nevis kā neitrāls apraksts, bet gan kā refleksīvs instruments cilvēka emancipācijai, kas pēc būtības ir vērsts pret dominēšanu visās formās — ekonomiskajā, kultūras un psihiskajā. [11] Atšķirībā no tradicionālās pozitīvisma sociālās zinātnes, Kritiskā teorija centās atklāt dialektisko mijiedarbību starp bāzi un virsbūvi, apgalvojot, ka kapitālisma noturība izriet no ideoloģiskās manipulācijas un apspiestām libidinālajām enerģijām, nevis tikai no materiāla trūkuma, tādējādi liekot pamatus neomarksistiskiem paplašinājumiem ārpus ekonomiskā redukcionisma. [11] Agrīnie darbi zem šī karoga, piemēram, Fromma ” Bēgšana no brīvības” (1941), pētīja autoritārisma psiholoģiskās saknes, savukārt Adorno ieguldījums paredzēja “kultūras industrijas” analīzi kā homogenizējošu spēku, kas komercializē opozīciju. [19] Šī ietvara pesimisms attiecībā uz masu kustībām, kas redzams institūta empīriskajos pētījumos par strādnieku attieksmi, kas izrāda pielāgošanos fašismam, atšķīra to no Ļeņina avangardisma, kurā intelektuālā kritika tika prioritizēta pār tiešo praksi. [11]
Pēc Otrā pasaules kara paplašināšanās un dažādošana
Pēc Otrā pasaules kara Frankfurtes skolas pārstāvji, kas nacistu laikmetā bija emigrējuši uz ASV, 1950. gadā atjaunoja Sociālo pētījumu institūtu Frankfurtē Maksa Horkheimera vadībā, bet Teodora Adorno bija līdzdirektors. [11] Viņu pēckara darbs paplašināja kritiskās teorijas uzmanību uz masu kultūru, autoritārismu un Freida psihoanalīzes integrāciju ar marksisma kritiku, ietekmējot sociālo filozofiju Rietumvācijas ekonomiskās rekonstrukcijas laikā. [19] Šis periods iezīmēja pāreju no ortodoksālā ekonomiskā determinisma uz analīzi par to, kā attīstītais kapitālisms neitralizēja revolucionāro potenciālu, izmantojot kultūras un psiholoģiskos mehānismus.
Herberts Markūze, palicis ASV, ieguva ievērojamību ar savu 1964. gada publikāciju ” Viendimensionāls cilvēks” , kurā apgalvoja, ka tehnoloģiskā racionalitāte gan kapitālistiskajā, gan valstssociālistiskā sabiedrībā nomāc kritisko domāšanu un patiesās vajadzības, veicinot “viendimensionālu” konformismu. [27] Līdz 20. gs. septiņdesmito gadu sākumam grāmata tika pārdota vairāk nekā 100 000 eksemplāru un dziļi ietekmēja 20. gs. sešdesmito gadu jaunās kreisās kustības, tostarp studentu protestus ASV un Eiropā, pozicionējot patērnieciskumu un birokrātiju kā dominēšanas instrumentus. [27] Markūzes idejas dažādoja neomarksismu, uzsverot atbrīvošanos caur estētiskām un erotiskām dimensijām, ietekmējot liberālās demokrātijas kontrkultūras kritiku. [28]
Francijā Luijs Altisērs 20. gs. sešdesmitajos gados attīstīja strukturālistisko neomarksismu, īpaši ar darbiem “For Marx” (1965) un “Reading Capital” (1965), noraidot humānistiskās Marksa interpretācijas par labu zinātniskajam marksismam, kas koncentrējas uz strukturālu cēloņsakarību, ideoloģiskiem valsts aparātiem un pārmērīgu determināciju. [12] Altisēra ietvars, kas tika pasniegts Augstākajā Normālajā skolā (École Normale Supérieure), ietekmēja strukturālo lingvistiku un poststrukturalismu, dažādojot neomarksisma analīzi, prioritāti piešķirot neapzinātai ideoloģiskai reprodukcijai, nevis tikai klases apziņai vai ekonomiskajai bāzei. [29]
Neomarksisms Lielbritānijā vēl vairāk dažādojās, pateicoties Mūsdienu kultūras studiju centram, kas tika izveidots Birmingemas Universitātē 1964. gadā un kas integrēja Gramsa hegemoniju ar etnogrāfiskiem pētījumiem par jauniešu subkultūrām, medijiem un šķirām, kā redzams Stjuarta Hola darbos par kodēšanu/dekodēšanu un pretestību, izmantojot populāro kultūru. [30] ASV neomarksisma pieejas iekļuva socioloģijā, sākot no 20. gadsimta 60. gadiem, ietekmējot pētījumus par valsts teoriju, darba procesiem un nevienlīdzību, izmantojot tādas personas kā Eriks Olins Raits, kurš empīriski kvantificēja šķiru ekspluatāciju. [31] Šī akadēmiskā iesakņošanās paplašināja neomarksismu līdz atkarības teorijai globālajai Dienvidu kritikai un neogramsisma starptautiskajām attiecībām, pielāgojot marksisma instrumentus imperiālismam un kultūras varas dinamikai. [32]
Galvenie jēdzieni un teorētiskās inovācijas
Kultūras hegemonija un virsbūves uzsvars
Neomarksisma teorija izceļ kultūras hegemonijas lomu — koncepciju, ko galvenokārt izstrādāja Antonio Gramši savā darbā “Cietuma piezīmju grāmatiņas” (sarakstīts laikā no 1929. līdz 1935. gadam), lai izskaidrotu, kā dominējošās klases uztur varu, izmantojot ideoloģisku piekrišanu, nevis tikai atklātu piespiešanu. [9] Gramši definēja hegemoniju kā valdošās klases “intelektuālo un morālo vadību”, kas to īsteno pār pilsoniskās sabiedrības institūcijām, piemēram, izglītību, plašsaziņas līdzekļiem un reliģiju, kas normalizē buržuāziskās vērtības un marginalizē proletāriešu alternatīvas, tādējādi nodrošinot brīvprātīgu pakļautību no masām. [9] Attīstītās kapitālistiskās sabiedrībās šis mehānisms darbojas līdzās politiskajai sabiedrībai (valsts piespiešanai), veidojot duālu struktūru, kurā kultūra ietver klases dominanci, kas ir pretstatā klasiskā marksisma uzsvaram uz ekonomisko determinismu kā galveno piekrišanas virzītājspēku. [33]
Šis ietvars uzsver neomarksistisku virsbūves interpretācijas maiņu , kas tradicionāli klasiskajā marksismā tiek uzskatīta par ekonomiskās bāzes atvasinātu atspoguļojumu, kur materiālie ražošanas apstākļi galu galā veido ideoloģiju, likumus un kultūru. [34] Neomarksisti, kurus ietekmējis Gramši, aizstāv virsbūves relatīvo autonomiju, postulējot, ka postindustriālā kontekstā kultūras un ideoloģiskie spēki var aktīvi stiprināt vai apstrīdēt bāzi, īpaši tur, kur labklājības nodrošināšana un masveida patēriņš mazina tiešu ekonomisko antagonismu. [14] Piemēram, Luija Altisera strukturālisma variants, kas izklāstīts darbā “Ideoloģija un ideoloģiskie valsts aparāti” (1970), pārformulē tādus virsbūves elementus kā skolas un ģimenes kā reproduktīvus mehānismus, kas uztur šķiru attiecības ar interpelācijas, nevis pasīvu epifenomenu palīdzību. [35 ]
Frankfurtes skola paplašināja šo uzsvaru, kritizējot “kultūras industriju” kā hegemonijas superstrukturālu instrumentu, kas detalizēti aprakstīts Maksa Horkheimera un Teodora Adorno darbā ” Apgaismības dialektika” (1947), kur standartizēti masu mediji un izklaide padara atpūtu par preci, veicinot pasīvus patērētājus, kuri internalizē kapitālistisko racionalitāti un novērš revolucionāro apziņu. [36] Herberts Markuze savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) tālāk apgalvoja, ka tehnoloģiskā racionalitāte integrē opozīciju sistēmā, padarot superstruktūru par “represīvas desublimācijas” vietu, kas neitralizē opozīciju, nemainot bāzi. [1] Šie jauninājumi piešķir prioritāti psiholoģiskajai un kultūras manipulācijai, nevis klasiskajam ekonomiskajam redukcionismam, uzskatot hegemoniju par dinamisku procesu, kam nepieciešamas prethegemoniskas stratēģijas, piemēram, Gramši aicinājums “organiskajiem intelektuāļiem” apstrīdēt dominējošos naratīvus pilsoniskajā sabiedrībā. [37] Empīriski novērojumi par pastāvīgu strādnieku šķiras konservatīvismu Rietumu demokrātijās, neskatoties uz ekonomisko nevienlīdzību, piešķir cēloņsakarību šai superstrukturālajai uzmanībai, jo balsošanas modeļi ASV (piemēram, 41% arodbiedrību mājsaimniecību atbalstīja Trampu 2016. gadā) liecina par ideoloģisku iegulšanu, kas pārsniedz tikai materiālās intereses. [33]
Atsvešinātība, ideoloģija un psiholoģiskie aspekti
Neomarksisti, balstoties uz Marksa agrīnajiem rakstiem 1844. gada darbā “Ekonomikas un filozofijas manuskripti” , no jauna konceptualizēja atsvešinātību ( Entfremdung ) kā daudzšķautņainu stāvokli, kas sniedzas tālāk par algoto darbu līdz visaptverošai psiholoģiskai un kultūras atdalīšanai patērētāju virzītās sabiedrībās. Herberts Markūze savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) apgalvoja, ka attīstītais kapitālisms mazina ekonomisko atsvešinātību ar pārpilnību un tehnoloģisko integrāciju, tomēr izraisa dziļāku psiholoģisku atsvešinātību, saplacinot cilvēka vajadzības konformistiskā, administrētā veidā, mazinot spēju kritiski noliegt un īstenot revolucionāru praksi. [38] Šis uzskats ir pretrunā ar klasiskā marksisma koncentrēšanos uz proletāriešu ekspluatāciju, tā vietā postulējot, ka atsvešinātība skar visu iedzīvotāju daļu, jo vēlmes tiek komodificētas, kur indivīdi internalizē sistēmiskus ierobežojumus kā personisku piepildījumu. [39]
Neomarksistiskajā domāšanā ideoloģija pārceļ uzsvaru no viltus apziņas, kas sakņojas ekonomiskajās attiecībās, uz kultūras un simbolisku dominēšanu, kur dominējošās idejas uztur varu nevis tikai ar piespiešanu, bet gan ar piekrišanu, kas panākta ar masu mediju un izglītības starpniecību. Makss Horkheimers un Teodors Adorno savā darbā “ Apgaismības dialektika ” (1947) kritizēja “kultūras industriju” kā ideoloģisku mehānismu, kas standartizē izklaidi un viedokļus, veicinot pasivitāti un līdzvērtību starp augsto un zemo kultūru, lai iemūžinātu kapitālistisko realizāciju. [40] Antonio Gramši hegemonijas koncepcija, ko adaptējuši neomarksisti, apraksta ideoloģiju kā dzīvu nozīmju sistēmu, kas iestrādā valdošās šķiras intereses ikdienas praksē, padarot alternatīvas nedabiskas vai marginālas. [12] Empīriski pētījumi, piemēram, par mediju ietekmi, ir pārbaudījuši šos apgalvojumus, lai gan rezultāti atšķiras; piemēram, aptaujas 20. gs. septiņdesmitajos gados parādīja korelāciju starp lielu televīzijas patēriņu un samazinātu politisko efektivitāti, kas sakrīt ar neomarksistiskajām ideoloģiskās nomierināšanas prognozēm. [41]
Neomarksisma psiholoģiskie aspekti integrē Freida psihoanalīzi, lai izskaidrotu kapitālisma noturību pret šķiru sacelšanos, attiecinot to uz libidinālo represiju un personības struktūrām. Markūzes darbā ” Eross un civilizācija” (1955) tika apgalvots, ka pārpalikuma represijas — ārpus bioloģiskajām vajadzībām — novirza instinktus uz algotu darbu un patēriņu, radot “izpildes principu”, kas apslāpē erosu un patiesās vajadzības, tādējādi psiholoģiski atsvešinot indivīdus no viņu potenciāla nerepresīvai sabiedrībai. [38] Adorno et al. darbā “Autoritārā personība ” (1950), kas balstīts uz F skalas empīrisku testēšanu ar vairāk nekā 2000 subjektiem, labējā spārna autoritārismu saistīja ar ģimenes dinamiku kapitālisma apstākļos, uzskatot to par psihisku aizsardzību pret pamatā esošo nedrošību, ko saasina tirgus konkurence. [42] Šie ietvari, lai gan ietekmīgi fašisma un patērnieciskuma kritizēšanā, ir saskārušies ar metodoloģisku kritiku par psiholoģisko iezīmju pārāk vispārināšanu dažādās ideoloģijās un individuālās rīcībspējas nepietiekamu uzsvaru. [19]
Ekonomiskās bāzes atkārtota interpretācija
Neomarksisma teorētiķi apstrīdēja klasisko marksisma formulējumu par ekonomisko bāzi kā galveno virsbūves noteicošo faktoru, ieviešot relatīvās autonomijas un savstarpējās ietekmes jēdzienus, apgalvojot, ka kultūras, ideoloģiskie un politiskie elementi var neatkarīgi veidot sociālās attiecības un stiprināt kapitālistisko ražošanu. Ortodoksālajā marksismā bāze, kas ietver ražošanas spēkus un attiecības, vienvirziena veidā nosaka likumu, politikas un ideoloģijas virsbūvi, novedot pie paredzamas vēsturiskas virzības uz sociālismu; neomarksisti, novērojot kapitālisma noturību pēc Pirmā pasaules kara, apgalvoja, ka šis modelis nenovērtē virsbūves stabilizējošo lomu ekonomisko krīžu laikā. [43] [44]
Antonio Gramši kultūras hegemonijas teorija ilustrēja šo maiņu, postulējot, ka valdošās šķiras nodrošina dominanci, izmantojot konsensuālus mehānismus pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, izglītību, medijus un reliģiju, nevis tikai ekonomisku piespiešanu vai valsts spēku, piešķirot virsbūves rīcībspējai iespēju ražot “veselo saprātu”, kas leģitimizē nevienlīdzību un novērš revolūciju. Šī pieeja kritizēja ekonomisko determinismu, uzsverot hegemonijas lomu bāzes pretrunu saglabāšanā bez proletāriešu sacelšanās, kā tas bija redzams starpkaru Itālijā, kur fašistu piekrišana aizstāja tīru piespiešanu. [33] [22]
Frankfurtes skolas pārstāvji, piemēram, Makss Horkheimers un Teodors Adorno, paplašināja šo uzskatu, noraidot reduktīvās ekonomiskās skaidrojumus masveida piekrišanai, tā vietā izceļot “kultūras industriju” kā virsbūves aparātu, kas komercializē brīvo laiku un uzspiež konformismu, tādējādi psiholoģiski atsvešinot strādniekus un uzturot attīstītā kapitālisma ekonomisko bāzi, neskatoties uz tā monopolistiskajām tendencēm, kas bija redzamas 20. gs. trīsdesmitajos gados. Viņu Freida atziņu integrācija uzsvēra ideoloģijas autonomo efektivitāti viltus vajadzību radīšanā, atkāpjoties no Marksa cerībām par bāzes virzītu klases apziņu. [45] [11]
Strukturālisma neomarksisti, tostarp Luijs Altusers, formalizēja relatīvu autonomiju, izmantojot ideoloģiskus valsts aparātus (piemēram, skolas, baznīcas), kas darbojas daļēji neatkarīgi, lai atražotu darba attiecības, interpolējot subjektus kapitālistiskajā ideoloģijā un nodrošinot bāzes nepārtrauktību pat tad, kad ekonomiskais determinisms mazinās pārāk noteiktās sociālās formācijās. Šis ietvars, kas formulēts Altusera 1970. gada analīzē, skaidroja valsts politikas šķietamo neatkarību no tiešajām klases interesēm, kā tas bija Francijas pēckara labklājības ekspansijās, kas maskēja ekspluatāciju. [46] [47]
Ievērojami domātāji un skolas
Antonio Gramši ieguldījums
Antonio Gramši (1891–1937), itāļu marksisma filozofs un Itālijas Komunistiskās partijas līdzdibinātājs, ieslodzījuma laikā Benito Musolīni fašistiskā režīma laikā no 1926. gada novembra līdz savai nāvei 1937. gada 27. aprīlī formulēja idejas, kas dziļi veidoja neomarksisma teoriju, novirzot uzmanību uz šķiru cīņas kultūras un ideoloģiskajiem aspektiem. [9] Savās “Cietuma piezīmju grāmatiņās” — vairāk nekā 30 sējumu krājumā, kas aptver aptuveni 3000 lappušu un sarakstīts laikā no 1929. gada februāra līdz 1935. gadam, — Gramši analizēja, kāpēc proletāriešu revolūcijas bija veiksmīgas Krievijā, bet cieta neveiksmi Rietumeiropā, atšķirību skaidrojot ar buržuāzisko institūciju stabilitāti, kas pārsniedza tiešu valsts piespiešanu. [9] [48] Šajos rakstos tika noraidīts stingrs ekonomiskais determinisms klasiskajā marksismā, tā vietā postulējot “prakses filozofiju”, kas integrēja cilvēka rīcībspēju, vēsturisko kontekstu un kultūras faktorus kā būtiskus revolucionārām pārmaiņām. [9]
Gramši ieguldījuma centrālais elements ir hegemonijas jēdziens , kas definēts kā process, kurā dominējošā sociālā klase īsteno “intelektuālo un morālo vadību”, lai nodrošinātu pakļauto grupu piekrišanu, nostiprinot savu pasaules uzskatu visā sabiedrībā, nevis paļaujoties tikai uz spēku. [9] Viņš nošķīra politisko sabiedrību — valsts piespiedu aparātus, piemēram, policiju un militāros spēkus — un pilsonisko sabiedrību — privāto iestāžu (piemēram, skolu, baznīcu, arodbiedrību un plašsaziņas līdzekļu) tīklu, kas darbojas kā “tranšejas un nocietinājumi” ideoloģiskās piekrišanas ražošanai. [9] Attīstītās kapitālistiskās valstīs, kā novēroja Gramši, pilsoniskā sabiedrība ir blīvi attīstīta, izolējot buržuāziju no tiešiem uzbrukumiem; tādēļ proletariātam vispirms ir jācīnās “pozīcijas karā” — ilgstošā, pakāpeniskā cīņā par iefiltrēšanos šajās kultūras vietās un to pārveidošanu —, lai nodibinātu kontrhegemoniju, pirms mēģināt sākt “manevru karu” (tiešu politisku sacelšanos), kā tas notika mazāk iesakņojušajā cariskās Krievijas pilsoniskajā sabiedrībā. [9]
Gramši tālāk nošķīra tradicionālos intelektuāļus (piemēram, filozofus, garīdzniekus), kuri šķiet autonomi, bet vēsturiski uztur esošo hegemoniju, no organiskajiem intelektuāļiem , kuri organiski rodas no noteiktas šķiras, lai formulētu un organizētu tās specifiskās intereses un pasaules uzskatu. [9] Lai strādnieku šķira sasniegtu hegemoniju, tai ir jāattīsta savi organiskie intelektuāļi, kas spēj apstrīdēt buržuāzisko ideoloģiju un veidot alianses starp sociālajām grupām, uzsverot izglītību un morāles reformas, nevis tīri ekonomisku aģitāciju. [9] Šis ietvars paaugstināja virsbūves cēloņsakarību ar šķiras dominēšanas saglabāšanu, ietekmējot neomarksistus dot prioritāti ideoloģiskai kritikai un kultūras graušanai kā sistēmiskas transformācijas priekšnoteikumiem, nevis gaidīt neizbēgamu ekonomisko sabrukumu. [9] Gramši uzstājība uz “intelekta pesimismu, gribas optimismu” uzsvēra nepieciešamību pēc disciplinētas, stratēģiskas rīcības objektīvu grūtību apstākļos, definējot revolūciju kā nepieciešamības un cilvēka gribas dialektisku mijiedarbību. [9]
Frankfurtes skolas figūras
Makss Horkheimers (1895–1973) bija Sociālo pētījumu institūta direktors no 1930. līdz 1958. gadam, vadot tā virzību uz starpdisciplināru kritisko teoriju, kas atdzīvināja marksisma kritiku, integrējot filozofiju, socioloģiju un psihoanalīzi, lai risinātu ortodoksālā marksisma neveiksmes fašisma un patērētāju kapitālisma stabilitātes skaidrošanā. Savā 1937. gada esejā “Tradicionālā un kritiskā teorija” Horkheimers definēja kritisko teoriju kā pēc būtības emancipējošu, kuras mērķis ir pārveidot sabiedrību, nevis tikai to interpretēt, vienlaikus noraidot pozitīvistisko empīrismu tā līdzdalības dēļ dominēšanas saglabāšanā. Viņa vadībā institūts 1933. gadā pārcēlās uz Ženēvu un pēc tam 1934. gadā nacistu vajāšanu laikā uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā, kur tas veica empīriskus pētījumus, piemēram, 1936.–1940. gada ” Filozofijas un sociālo zinātņu pētījumus” , kas izcēla autoritāras personības amerikāņu strādniekos, apstrīdot proletāriešu revolūcijas gaidas. [49] [50]
Teodors V. Adorno (1903–1969), Horkheimera tuvākais līdzstrādnieks, veica padziļinātu neomarksistisku kultūras analīzi kā ideoloģiskās reprodukcijas vietu vēlīnā kapitālisma laikā, līdzautorējot grāmatu “ Apgaismības dialektika” (1947), lai apgalvotu, ka instrumentālais saprāts, kura izcelsme meklējama apgaismības laikmetā, gan fašisma, gan liberālo demokrātiju laikā regresēja mītiskā dominēšanā, “kultūras industrijai” standartizējot mākslu un izklaidi precēs, kas uzspiež konformismu un nomāc kritisko domāšanu. Adorno koncepcija par pārvaldīto pasauli kritizēja to, kā birokrātija un masu mediji fetišizē apmaiņas vērtību, atsvešinot indivīdus no autentiskas pieredzes, kā tas detalizēti aprakstīts darbā “Minima Moralia” (1951), kur viņš novēroja pēckara Rietumvācijas integrāciju patērētāju sabiedrībā kā totalitāras loģikas turpinājumu, nevis patiesu atbrīvošanos. Viņa empīriskais darbs, tostarp kopā ar citiem vadītais pētījums “Autoritārā personība” (1950), izmantoja skalas, lai kvantitatīvi noteiktu aizspriedumus, sasaistot psiholoģiskās iezīmes ar kapitālistisko atsvešināšanos, lai gan vēlāk tika kritizēts par metodoloģisku pārspīlēšanu, pieņemot, ka fašisma saknes meklējamas ģimenes struktūrās, nevis ekonomiskajās krīzēs. [2] [51]
Herberts Markuze (1898–1979), vēl viens agrīns līdzstrādnieks, kurš pēc kara palika ASV, radikalizēja Frankfurtes idejas Jaunajiem kreisajiem, savā darbā ” Eross un civilizācija” (1955) apgalvojot, ka Freida represijas kalpo kapitālisma pārpalikuma represijām, pārsniedzot pamatvajadzības, piedāvājot libidinālo atbrīvošanos caur estētiskām un erotiskām dimensijām kā ceļu uz nerepresīvu sabiedrību, atkāpjoties no ortodoksālā marksisma ekonomiskā fokusa. Savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) Markuze apgalvoja, ka attīstītā industriālā sabiedrība neitralizē šķiru antagonismu, iekļaujot savā loģikā darbu un opozīciju, radot “viltus vajadzības” ar reklāmas un tehnoloģiju palīdzību, tādējādi pieprasot marginalizētas grupas — studentus, minoritātes un Trešās pasaules valstis — kā jaunus revolucionārus subjektus; tas ietekmēja 1960. gadu protestus, Markuzei tiekot dēvētam par “Jaunā kreisā tēvu”, jo viņš aizstāvēja studentu radikāļus pret iestādes pretreakciju tādās esejās kā “Represīvā tolerance” (1965), kurās tika postulēts, ka liberālā tolerance paradoksālā kārtā uztur nevienlīdzību, pielīdzinot radikālu kritiku konformistiskiem uzskatiem. [52] [53]
Ērihs Fromms (1900–1980), kurš pievienojās institūtam 1930. gadā un deva ieguldījumu tā psihoanalītiskajā pavērsienā, apvienoja marksismu ar humānismu darbā “ Bēgšana no brīvības” (1941), fašisma masu pievilcību skaidrojot ar mūsdienu individuālisma trauksmi, kur indivīdi bēg no autonomijas autoritārā pakļaušanās vai konformisma virzienā, pozicionējot kapitālismu kā “mārketinga orientācijas” veicinošu faktoru, kas padara personību par preci un grauj solidaritāti. Pametot institūtu 1939. gadā domstarpību dēļ par Freida ekonomisko redukcionismu, Fromms tādos darbos kā “ Cilvēks sev” (1947) uzsvēra eksistenciālās vajadzības pēc radniecības un transcendences, kritizējot gan padomju birokrātiju, gan Rietumu atsvešinātību kā nespēju realizēt Marksa sugas būtību, lai gan viņa vēlākais demokrātiskais sociālisms distancēja viņu no revolucionārās prakses. [54]
Valters Bendžamins (1892–1940), perifērisks, bet ietekmīgs līdzgaitnieks, iedvesa marksistiskajā materiālismā mesiānisku un estētisko teoriju, kā tas ir viņa 1935. gada esejā “Mākslas darbs mehāniskās reprodukcijas laikmetā”, kurā tika analizēts, kā filma un fotogrāfija demokratizē mākslu, graujot tās unikalitātes “auru”, tādējādi veicinot fašistisku politikas estētiku vai potenciālu komunistisku estētikas politizāciju kapitālistiskās komodifikācijas apstākļos. Bendžamina vēsturiskais materiālisms, kas ieskicēts viņa 1940. gada “Tēzes par vēstures filozofiju”, noraidīja progresa naratīvus par “vāju mesiānisku” pagātnes ciešanu atpestīšanu, kritizējot sociāldemokrātus par vēsturisko pašapmierinātību, kas attaisnoja kapitālisma pastāvēšanu; viņa pašnāvība 1940. gadā, bēgot no nacistiem, uzsvēra laikmeta likmes, un nepublicētie Arcades Project manuskripti vēlāk atklāja viņa pētījumu par Parīzes preču kultūru kā protofašistisku izrādi. [55] [56]
Jirgens Habermass (dzimis 1929. gadā), otrās paaudzes pārstāvis, mantoja un pārformulēja Frankfurtes kritiku, prioritāri izvirzot komunikatīvo racionalitāti pār instrumentālo saprātu, kā tas ir viņa darbā ” Komunikatīvās darbības teorija” (1981), kurā viņš diagnosticēja kapitālisma “dzīves pasaules kolonizāciju” ar tādām sistēmām kā tirgus un birokrātija, kas grauž publisko diskursu un kropļo demokrātiju, vienlaikus aizstāvot diskursa ētiku uz konsensu balstītai emancipācijai. Lai gan mazāk pesimistisks nekā priekšgājēji, Habermass saglabāja neomarksistiskas aizdomas par reificētu varu, kritizējot labklājības valsts intervences kā nevienlīdzības leģitimizāciju, nerisinot leģitimitātes krīzes, ietekmējot vēlākās debates par deliberatīvo demokrātiju, bet novirzoties uz procedurālismu, nevis saturisku revolūciju. [19]
Strukturālisti un citi neomarksistiskie domātāji
Luijs Altisērs, franču filozofs, kas darbojās no 20. gs. sešdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem, izstrādāja strukturālo marksismu kā stingru, antihumānisku Marksa darbu atkārtotu interpretāciju, uzsverot objektīvas sociālās struktūras, nevis individuālu rīcībspēju vai vēsturiskus naratīvus. [57] Tādos galvenajos tekstos kā “For Marx” (1965) un “Reading Capital” (1965, līdzautors Etjēns Balibārs un citi), Altisērs apgalvoja, ka sociālās formācijas sastāv no praksēm — ekonomiskām, politiskām un ideoloģiskām —, kas mijiedarbojas, lai atražotu kapitālismu, ekonomiskajai bāzei nosakot virsbūvi pēdējā gadījumā, bet pieļaujot relatīvu autonomiju starp līmeņiem. [58] Viņš ieviesa “pārmērīgu noteikšanu”, lai aprakstītu, kā pretrunas rodas no vairākiem, nereducējamiem cēloņiem, nevis no vienas ekonomiskās loģikas, noraidot humānistiskas Marksa interpretācijas, kas prioritāti piešķir subjektīvai atsvešinātībai. [59]
Altusera sistēmas centrā bija represīvo valsts aparātu (VVA) koncepcijas, piemēram, policijas un militārā spēka, kas darbojas, izmantojot atklātu piespiešanu, un ideoloģisko valsts aparātu (VVA), tostarp izglītības, plašsaziņas līdzekļu un ģimenes, koncepcijas, kas uztur valdošās šķiras ideoloģiju kā materiālu praksi, kas ietekmē indivīdus kā subjektus. [57] Šī strukturālā cēloņsakarība postulē, ka ideoloģijai nav savas vēstures, bet tā darbojas caur rituāliem un praksēm, kas uztur šķiras dominēšanu bez tieša ekonomiskā redukcionisma. [58] Altusera ietekme sniedzās līdz ekonomisma un voluntārisma noraidīšanai marksisma stratēģijā, uzstājot uz zinātnisku struktūru analīzi, lai izvairītos no teleoloģiskām kļūdām vēsturiskajā materiālismā. [59]
Nikoss Pulancass, grieķu teorētiķis (1936–1979), kas saistīts ar Altusera loku, paplašināja strukturālo marksismu uz valsts teoriju, uzskatot kapitālistisko valsti nevis par valdošās šķiras neitrālu instrumentu, bet gan par šķiru spēku un cīņu “kondensāciju”. [60] Tādos darbos kā ” Politiskā vara un sociālās klases” (1968) un “Valsts, vara, sociālisms” (1978) Pulancass analizēja klases kā objektīvas strukturālas pozīcijas, nevis tikai empīriskas grupas, uzsverot valsts lomu pretrunu pārvaldībā, izmantojot iekšējas pārvietošanas un izslēgšanas. [61] Viņš kritizēja instrumentālistu uzskatus (piemēram, Milibanda uzskatus) par valsts relatīvās autonomijas nenovērtēšanu, kas ļauj tai šķist vienotai, vienlaikus kalpojot dominējošām interesēm, izmantojot ideoloģisku vienotību starp varas bloka frakcijām. [62] Vēlāk Pulancass iekļāva demokrātiskus elementus, aizstāvot sociālistiskas stratēģijas, izmantojot masu pretvaru, nevis tikai valsts sagrābšanu, ietekmējot debates par autoritāru etatismu un pāreju uz sociālismu. [63]
Etjēns Balibārs, Altisera grāmatas “ Reading Capital” līdzstrādnieks , deva ieguldījumu strukturālistiskā neomarksisma attīstībā, pētot nacionālismu un rasi kā neatņemamu kapitālistiskās reprodukcijas sastāvdaļu, savā darbā “Race, Nation, Class” (1991) apgalvojot, ka tie nav perifēri, bet gan strukturāli saistīti ar proletarizāciju un valsts veidošanos. [60] Citi šīs jomas domātāji, piemēram, Altisērija skolas pārstāvji, piemēroja strukturālo analīzi fašismam un imperiālismam, saglabājot uzticību marksistiskajai zinātnei, neskatoties uz tādu personu kā E. P. Tompsona humānisma kritiku. [64] Šīs pieejas prioritāti piešķīra cēloņsakarībām, nevis subjektīviem faktoriem, ietekmējot 20. gs. 70. gadu marksistisko ģeogrāfiju un politisko ekonomiju, lai gan bieži tika vainota determinismā, kas noniecina rīcībspēju. [65]
Varianti un pielietojumi
Neomarksisma ekonomika
Neomarksisma ekonomika izmanto marksistiskus ietvarus, lai analizētu attīstīto kapitālismu, īpaši uzsverot pāreju no konkurētspējīgām uz monopola struktūrām, kas maina pievienotās vērtības dinamiku un krīzes tendences. Atšķirībā no klasiskā marksisma uzmanības centrā ir peļņas līmeņa kritums kā galvenā pretruna, neomarksisma pieejas izceļ stagnāciju, kas rodas no pārmērīga ekonomiskā pārpalikuma oligopolistiskos apstākļos, kur produktīvu investīciju iespējas samazinās tirgus piesātinājuma dēļ. [66] Šī perspektīva postulē, ka monopoli ierobežo ražošanu, lai saglabātu cenas, izraisot pārprodukciju attiecībā pret efektīvo pieprasījumu un radot nepieciešamību pēc neproduktīviem pārpalikuma noieta tirgiem. [67]
Pola Barana un Pola Svīzija darbs “Monopola kapitāls ” (1966) ir šīs skolas piemērs, ieviešot “ekonomiskā pārpalikuma” jēdzienu, kas plaši aptver potenciālo ražošanas apjomu, kas pārsniedz pamatvajadzības, un apgalvojot, ka tā sasniegšanai ir nepieciešama absorbcija, izmantojot nelietderīgus izdevumus, piemēram, reklāmu, militāro ražošanu un administratīvo uzpūšanos, nevis sociāli izdevīgas investīcijas. [67] Viņi lēsa, ka ASV pēckara ekonomikā pārpalikums līdz 20. gs. sešdesmitajiem gadiem veidoja aptuveni 40–50 % no nacionālā kopprodukta, no kura liela daļa tika novirzīta neproduktīvām nozarēm, saasinot nevienlīdzību un nepietiekamu nodarbinātību. [68] Barans agrākajos darbos, piemēram, “Izaugsmes politiskā ekonomika” (1957), saistīja iekšzemes pārpalikuma problēmas ar imperiālismu, kur attīstītās ekonomikas eksportē kapitālu uz mazāk attīstītiem reģioniem, lai nodrošinātu lielāku peļņu un izejvielas. [66]
Ernests Mandels šīs idejas tālāk attīstīja tādos darbos kā ” Neokapitālisma ekonomika” (1964), aprakstot “neokapitālismu” kā valsts monopola kapitālismu, kas integrē labklājības pasākumus un plāno krīzes mazināšanai, tomēr nespējot atrisināt tādas iekšējās pretrunas kā nevienmērīga attīstība un garo viļņu svārstības. [69] Mandels iekļāva Kondratjeva garos ciklus marksisma teorijā, piedēvējot pēc 1945. gada uzplaukumu rekonstrukcijai un militārajam keinsiānismam, bet prognozējot atkārtotas lejupslīdes, sākot no 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, pārmērīgas uzkrāšanas dēļ — empīriski saskaņojot to ar 1973. gada naftas krīzi un sekojošo stagflāciju. [70] Viņa analīze kritizēja ortodoksālo marksismu, uzsverot kvalitatīvas izmaiņas kapitālisma formā, tostarp daudznacionālus korporācijas un finansializāciju, vienlaikus saglabājot vērtību teorijas kodolu. [71]
Šīs teorijas ietekmēja atkarības un pasaules sistēmu pieejas, lai arī atšķirīgas, formulējot globālo nevienlīdzību kā strukturālus kodola un perifērijas ekspluatācijas rezultātus, kur pārpalikuma ieguve uztur metropoles patēriņu. Empīriskais pamatojums balstās uz datiem par koncentrācijas rādītājiem — piemēram, līdz 1960. gadam 100 lielākās ASV korporācijas kontrolēja vairāk nekā 50% ražošanas aktīvu — un pieaugošajiem militārajiem izdevumiem, kas aukstā kara laikā sasniedza 10% no IKP. [72] Ekonomikas kritiķi norāda, ka neomarksisma modeļi nepietiekami uzsver inovāciju un konkurences lomu stagnācijas novēršanā, ko apliecina informācijas tehnoloģiju nozaru ilgtspējīga izaugsme pēc 20. gs. 90. gadiem, taču atbalstītāji iebilst, ka šādi gadījumi atspoguļo īslaicīgu pārpalikuma absorbciju, izmantojot jaunus atkritumu veidus, piemēram, plānoto novecošanu. [73]
Neomarksistiskais feminisms un identitātes politika
Neomarksistiskais feminisms adaptē klasisko marksistisko feminismu, uzsverot dzimumu apspiešanas kultūras, ideoloģiskos un psiholoģiskos mehānismus līdzās ekonomiskajai ekspluatācijai, izmantojot tādus neomarksistiskus jauninājumus kā Gramši kultūras hegemonija un Frankfurtes skolas masu kultūras kritika. Kamēr tradicionālās marksistiskās feministes, piemēram, Heidi Hartmane savā 1981. gada duālo sistēmu teorijā, analizēja patriarhātu kā savstarpēji saistītu ar kapitālismu, bet atšķirīgu no tā, koncentrējoties uz neapmaksātu reproduktīvo darbu, kas uztur darbaspēku, neomarksistiskie varianti prioritāti piešķir virsbūves lomai patriarhālās ideoloģijas uzturēšanā kā buržuāziskās kontroles instrumentam. [74] Šī maiņa atspoguļo neomarksisma plašāko reakciju uz uztvertajām ekonomiskā determinisma neveiksmēm klasiskajā marksismā, iekļaujot poststrukturālisma elementus, lai dekonstruētu dzimumu normas kā diskursīvas varas struktūras. [75]
Starp galvenajām domātājām ir Nensija Freizere, kura sevi identificē kā neomarksisti un iestājas par kultūras netaisnību (piemēram, sieviešu identitātes nepareizas atzīšanas) “atzīšanas” integrēšanu ekonomiskajā pārdalē, kritizējot tīro ekonomisko marksismu par identitātē balstītu kaitējumu novārtā atstāšanu vēlīnā kapitālisma laikā. Citas ietekmes izriet no Frankfurtes skolas personībām, piemēram, Herberta Markūzes, kura 1960. gadu raksti par represīvo desublimāciju ietekmēja otrā viļņa feminisma kultūras sacelšanos pret tradicionālajām dzimumu lomām, definējot atbrīvošanos kā ideoloģisko ķēžu pārraušanu, nevis tikai ražošanas līdzekļu sagrābšanu. [75] Šis teorētiskais ietvars postulē, ka dzimumu apspiešana pastāv, izmantojot ideoloģiskus valsts aparātus un kultūras naratīvus, kas normalizē sieviešu pakļautību, pieprasot prethegemonisku cīņu izglītībā, plašsaziņas līdzekļos un diskursā.
Neomarksistiskā feminisma integrācija ar identitātes politiku no jauna interpretē marginalizētās grupas — īpaši sievietes, rasu minoritātes un seksuālās minoritātes — kā analogus proletariātam kultūras kaujas laukā, kur apspiešana ir savstarpēji saistīta un sakņojas sistēmiskā varas nelīdzsvarotībā, nevis izolētā šķiru konfliktā. Kimberles Krenšovas 1989. gada intersekcionalitātes koncepcija, kas pēta pārklājošās rases, dzimuma un šķiras diskriminācijas, atbilst šim viedoklim, izceļot, kā kapitālistiskās struktūras saasina uz identitāti balstītu izslēgšanu, lai gan tā balstās uz kritiskās teorijas neomarksistiskajām saknēm, analizējot dominēšanu caur diskursu. [74] [75] Atbalstītāji apgalvo, ka šī pieeja dod iespēju “skatpunkta epistemoloģijai”, dodot priekšroku marginalizētai dzīves pieredzei, lai apstrīdētu hegemoniskās patiesības, kā redzams 1977. gada Combahee River Collective paziņojumā, kas radīja mūsdienu identitātes politiku, sasaistot melnādaino feministu atbrīvošanos ar plašākiem antikapitālistiskiem mērķiem. Tomēr ortodoksālie marksisti to kritizē par universālās šķiru cīņas pakārtošanu partikulāristiskajām identitātēm, ko empīriski apliecina arodbiedrību kustību sadrumstalotība kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, kur uz identitāti vērsta aktīvisma korelācija ir saistīta ar arodbiedrību blīvuma samazināšanos — no 20,1 % 1983. gadā līdz 10,1 % 2022. gadā ASV — bez atbilstoša ieguvuma bagātības pārdalē. [76]
Praksē neomarksistiskā feministiskā identitātes politika izpaužas prasībās pēc afirmācijas politikas un kultūras reformām, piemēram, kvotām sievietēm vadībā (piemēram, Norvēģijas 2003. gadā noteiktā 40% valdes locekļu kvota, kas palielināja sieviešu pārstāvniecību, bet saskārās ar kritiku par simbolisku priekšrocību, nevis nopelniem) un “toksiskās maskulinitātes” dekonstrukcijā kā kapitālisma ideoloģiskā atlikumā. [75] Tomēr cēloņsakarību analīze atklāj ierobežotus empīriskus panākumus nevienlīdzības izskaušanā; piemēram, dzimumu atalgojuma atšķirība ESAO valstīs samazinājās no 18% 2000. gadā līdz 12% 2022. gadā, galvenokārt pateicoties darbaspēka līdzdalības pieaugumam, nevis identitātes virzītām kultūras intervencēm, kas liecina, ka tādi ekonomiskie faktori kā profesijas izvēle un nostrādātās stundas joprojām ir galvenie virzītājspēki saskaņā ar darba ekonomikas pirmajiem principiem. Kritiķi, tostarp daži marksisma tradīciju pārstāvji, apgalvo, ka šī uzmanība rada ideālistiskas novirzes no materiālajiem apstākļiem risku, jo identitātes politika bieži vien saskan ar neoliberālu kooptāciju — piemēram, korporatīvās daudzveidības iniciatīvas, kas maskē ekspluatāciju, nemainot īpašumtiesību attiecības —, tādējādi uzturot, nevis likvidējot kapitālistiskās struktūras. [77] [78]
Neomarksisms starptautiskajās attiecībās
Neomarksistiskās starptautisko attiecību teorijas no jauna interpretē globālo politiku kā šķiru cīņas paplašinājumu vienotā kapitālistiskajā pasaules ekonomikā, kur ekonomiskās struktūras veicina starpvalstu konkurenci un uztur ziemeļu-dienvidu plaisas, nevis autonomu valsts rīcībspēju, kas uzsvērta reālismā vai liberālismā. Šīs pieejas, kas parādījās pēc Otrā pasaules kara, kritizē starptautisko attiecību galveno virzienu par to, ka tā ignorē to, kā produktīvas attiecības kapitālisma apstākļos veicina ekspluatāciju, imperiālismu un sistēmisku nestabilitāti, valstīm funkcionējot kā dominējošo šķiru instrumentiem uzkrāšanas nodrošināšanai. [79] [32]
Atkarības teorija ir viens no galvenajiem neomarksisma ieguldījumiem, apgalvojot, ka perifērijas valstu nepietiekama attīstība tieši izriet no to iekļaušanas globālajā kapitālistiskajā sistēmā, kas resursus novirza uz industrializētajām kodolvalstīm, izmantojot nevienlīdzīgus tirdzniecības nosacījumus, ārvalstu investīcijas un parādu. Tā radās Latīņamerikā 20. gs. sešdesmitajos gados, kad valdīja vilšanās modernizācijas paradigmās, un izceļ tādus mehānismus kā peļņas repatriācija un tehnoloģiskā atkarība, kas kavē autonomu industrializāciju. Andrē Gandera Franka 1967. gada darbs ” Kapitālisms un nepietiekama attīstība Latīņamerikā” formalizēja “nepietiekamas attīstības” tēzi, analizējot vēsturisko metropoles-satelīta dinamiku Čīlē un Brazīlijā, kur koloniālais mantojums pārtapa neokoloniālā ieguvē, radot ikgadējus pārpalikumus, kas mūsdienu ekvivalentos tiek lēsti miljardos. [80] [81]
Imanuela Valeršteina izstrādātā pasaules sistēmu analīze sintezē atkarības atziņas ilgstošas darbības (longue durée) ietvarā, kas kapitālismu uzskata par vienotu pasaules sistēmu aptuveni kopš 1500. gada, kas sadalīta kodolā (augstas kvalifikācijas ražošana, piemēram, 19. gadsimta Lielbritānija), daļēji perifērijā (starpposma buferzona, piemēram, Brazīlija pēc 1945. gada) un perifērijā (izejvielu eksports), ko ierobežo starpvalstu konkurence un cikliskie Kondratjeva viļņi. Savā 1974. gada sējumā “ Mūsdienu pasaules sistēma I: kapitālistiskā lauksaimniecība un Eiropas pasaules ekonomikas pirmsākumi” Valeršteins izseko sistēmas ģenēzi līdz Eiropas ekspansijai, kur kodola uzkrāšana balstījās uz perifēru darbaspēka piespiešanu un daļēji perifēru mobilitāti, lai stabilizētu hierarhijas, prognozējot iespējamo sabrukumu, ko rada krītošās peļņas likmes un ekoloģiskie ierobežojumi, līdz 21. gadsimta vidum. [82] [83]
Neogramsci perspektīvas pielāgo Antonio Gramši hegemoniju transnacionāliem mērogiem, postulējot, ka globālā kārtība rodas no intelektuāli morālas vadības veidotas piekrišanas visos valsts un pilsoniskās sabiedrības kompleksos, nevis tikai no piespiešanas, tādējādi nodrošinot kapitālistisku reprodukciju, izmantojot tādas institūcijas kā 1944. gadā izveidotā Brettonvudsa sistēma. Roberta V. Koksa 1983. gada rakstā “Gramsci, hegemonija un starptautiskās attiecības” ir aprakstīti “vēsturiskie bloki”, kas apvieno ražošanas spēkus ar ideoloģiskiem aparātiem, kritizējot to, kā neoliberālās pārmaiņas pēc 1971. gada, izmantojot Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus (no 1995. gada), pilnvaroja finanšu kapitālu, lai disciplinētu darbaspēku globāli. [84] [85]
Pielietojot mūsdienu problēmām, neomarksistiskie starptautisko attiecību ietvari interpretē tādas parādības kā 20. gs. astoņdesmito gadu parādu krīzes Āfrikā, kur SVF strukturālās pielāgošanas programmas ieviesa taupības pasākumus, kas korelēja ar IKP samazināšanos par 1–2 % gadā Subsahāras valstīs, un Ķīnas pusperifērisko izaugsmi kā daļēju zonālās mobilitātes apstiprinājumu, pastāvot pastāvīgām galvenajām priekšrocībām intelektuālā īpašuma un finanšu jomā. Atbalstītāji atbalsta atdalīšanas stratēģijas, kā to 1985. gadā ierosināja Samirs Amins, lai veicinātu pašpaļāvīgu sociālismu, lai gan empīriski rezultāti tādos gadījumos kā 20. gs. septiņdesmito gadu Tanzānijas ujamaa ciemati uzrādīja ierobežotu izaugsmi – 2,5 % gadā, salīdzinot ar pasaules vidējiem rādītājiem. [81] [82]
Kritika un strīdi
Teorētiskā un empīriskā kritika
Teorētiskās neomarksisma kritikas pamatā ir marksistiskā vēsturiskā materiālisma saglabāšana, vienlaikus pārceļot uzsvaru uz kultūras un ideoloģiskajiem faktoriem, kas, pēc kritiķu domām, padara šo ietvaru pārāk deterministisku un noraidošu attiecībā uz individuālo rīcībspēju. Tādi atbalstītāji kā Antonio Gramši un Frankfurtes skolas domātāji postulēja, ka hegemonija un viltus apziņa uztur kapitālistiskās struktūras, izmantojot neekonomiskus līdzekļus, tomēr šis paplašinājums tiek kritizēts par to, ka tas ignorē ekonomisko stimulu un cilvēka uzvedības, ko virza savtīgums, prioritāti, ko apliecina racionālas izvēles analīzes, kas atklāj neatbilstības pievienotās vērtības iegūšanā konkurētspējīgos tirgos. Džons Elsters darbos, kritizējot marksistisko funkcionālismu, apgalvoja, ka neomarksisma skaidrojumi bieži vien balstās uz teleoloģiskiem pieņēmumiem, postulējot rezultātus kā neizbēgamus sistēmisku vajadzību dēļ, bez cēloņsakarību mehānismiem, kas balstīti uz novērojamām individuālām darbībām, kas noved pie skaidrojošas apļveida uzvedības. [86] [87]
Vēl viens teorētisks iebildums ir saistīts ar neomarksisma atbilstību postmodernajam relatīvismam, īpaši ar tādu personību kā Herberts Markūze starpniecību, kurš aizstāvēja represīvu toleranci un kritizēja apgaismības racionalitāti kā buržuāzisku ideoloģiju. Tas veicina epistemoloģiju, kurā patiesība ir pakārtota varas naratīviem, graujot empīrisko falsificējamību; Karla Popera zinātnes demarkācijas kritērijs, kas piemērots marksisma mantiniekiem, izceļ, kā šādas teorijas izvairās no atspēkošanas, atkārtoti interpretējot neveiksmes kā dziļākas apspiešanas izpausmes. Vēbera tradīciju kritiķi uzsver, ka neomarksisma pārmērīgais uzsvars uz virsbūvi ignorē “ekonomisko bāzi”, ko tā apgalvo, ka atkārtoti interpretē, kā rezultātā rodas abstrakti, nefalsificējami jēdzieni, piemēram, “kultūras hegemonija”, kas prioritāti piešķir naratīvam, nevis paredzēšanas precizitātei. [11] [88]
Empīriski neomarksistiskās prognozes par kapitālistisko nabadzību un neizbēgamo proletāriešu revolūciju attīstītajās sabiedrībās nav piepildījušās; Rietumu ekonomikas pēc 1945. gada, ko veicināja tirgus reformas un tehnoloģiskās inovācijas, sasniedza nepieredzētu reālo algu pieaugumu — ASV vidējie mājsaimniecību ienākumi pieauga no 25 400 USD 1967. gadā līdz 74 580 USD 2022. gadā (ņemot vērā inflāciju), kas ir pretrunā ar nabadzības tēzi. [89] Tur, kur neomarksistiskās idejas ietekmēja politiku, piemēram, valsts centriskās intervencēs, ko iedvesmoja strukturālisma teorijas, rezultāti ietvēra stagnāciju, kā tas bija redzams 20. gs. septiņdesmito gadu eirokomunistiskajos eksperimentos, kas izraisīja pastāvīgu inflāciju un bezdarbu bez sistēmiskas gāšanas. Sociālajās zinātnēs tādi pielietojumi kā neomarksistiskā klases analīze veselības pētījumos ir korelējuši sociālekonomiskos gradientus ar rezultātiem, taču nav spējuši pierādīt cēloņsakarību ārpus tādiem traucējošiem faktoriem kā uzvedība un ģenētika, bieži vien pastiprinot ideoloģiskos priorus, nevis daudzfaktoru pierādījumus. [6] [90]
Turklāt empīriski kultūras pielietojumu novērtējumi atklāj aizspriedumu pastiprināšanos, nevis novēršanu; pētījumi migrācijas un dzimumu līdztiesības jomā, izmantojot neomarksistiskus skatījumus, sistemātiski nepietiekami novērtē asimilācijas dinamiku un pārspīlē atšķirības ar strukturālu apspiešanu, novirzot politiku uz identitātēm balstītu kvotu virzienā, kas korelē ar samazinātiem integrācijas rādītājiem Eiropā (piemēram, Zviedrijas migrantu nodarbinātības līmenis 2015.–2020. gadā par 30–40 procentpunktiem atpaliek no vietējiem iedzīvotājiem). Reālās pasaules institucionālā iespiešanās, piemēram, akadēmiskajā vidē, rada atbalss kameras ar samazinātu viedokļu daudzveidību — ASV mācībspēku politiskās piederības attiecība līdz 2016. gadam pārsniedza 12:1 no kreisās uz labo pusi — bez atbilstoša progresa sabiedrības vienlīdzībā, uzsverot neatbilstību starp teoriju un izmērāmu progresu. [90] [31]
Apspriesta kultūras un sabiedrības ietekme
Neomarksisma kritiķi apgalvo, ka tā pāreja no ekonomiskās uz kultūras analīzi, ko ilustrē Frankfurtes skolas kritika par “kultūras industriju”, ir iekļuvusi Rietumu institūcijās, veicinot relatīvismu un graujot tradicionālās vērtības, piemēram, meritokrātiju un ģimenes saliedētību. [11] [91] Šī perspektīva uzskata, ka tādu domātāju kā Herberta Markūzes idejas, kurš aizstāvēja “represīvu toleranci”, dodot priekšroku radikālām ideoloģijām, veicināja uz identitāti balstītu sistēmu dominēšanu izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, kas korelē ar izmērāmu universitāšu pilsētiņu cenzūras incidentu skaita pieaugumu — no 1998. līdz 2022. gadam tika ziņots par vairāk nekā 1000 atteikumiem vai traucējumiem, kas galvenokārt bija vērsti pret konservatīviem runātājiem. [92] Atbalstītāji iebilst, ka šāda kritika tikai atklāj sistēmisku apspiešanu, lai gan empīriskas analīzes atklāj neomarksisma ietekmētos pētījumos aizspriedumus, piemēram, dzimumu migrācijas rezultātu ignorēšanu klases prioritāšu noteikšanas dēļ, kas ir svarīgāka par kultūru. [90]
Sabiedrības izpratnē neomarksistiska identitātes politikas paplašināšana tiek vainota šķelšanās saasināšanā, un pētījumi saista pastiprinātu uzsvaru uz grupu sūdzībām ar sociālās uzticēšanās samazināšanos; piemēram, ASV starppersonu uzticēšanās samazinājās no 58 % 1960. gadā līdz 24 % līdz 2022. gadam, pieaugot uz identitāti vērstam aktīvismam pēc 20. gs. sešdesmitajiem gadiem, ko ietekmēja Frankfurtes skolas idejas. [93] Kritiķi apgalvo, ka tas veicina upura lomu naratīvus, kas grauj personīgo rīcībspēju, kā redzams zemākā labklājībā to vidū, kas atbalsta spēcīgu identitātes politiku, saskaņā ar politisko progresīvo aptaujām. [94] Attiecībā uz ģimenes struktūrām marksistiskie uzskati, kas paplašināti neomarksistiski, attēlo kodolģimeni kā kapitālistisku nevienlīdzības reproducētāju, aizstāvot tās pārveidošanu vai atcelšanu, lai atbrīvotu darbaspēku — tas ir redzams Engelsa darbā “ Ģimenes izcelsme ” (1884) un atspoguļojas mūsdienu kritikās, kas korelē ar aizkavētām laulībām un auglības rādītājiem, kas Rietumu valstīs ir zemāki par aizvietošanas līmeni (piemēram, 1,6 dzimstības uz sievieti ES līdz 2023. gadam). [95] [96] Tomēr cēloņsakarības joprojām ir apšaubāmas, un daži izmaiņas attiecina uz ekonomiskiem faktoriem, nevis ideoloģisku ietekmi, lai gan akadēmiskajā vidē valdošie institucionālie kreisie aizspriedumi, kur sociālo zinātņu mācībspēki sevi identificē kā liberālus, ja attiecība pārsniedz 10:1, var pastiprināt atbalstošos naratīvus, vienlaikus marginalizējot pretargumentus. [97]
Mediju ietekme ir līdzīgi polarizēta: Frankfurtes skola analizē nosodīto masu kultūru kā manipulatīvu, tomēr kritiķi apgalvo, ka neomarksisma pēcteči tagad veido naratīvus, ko apliecina satura analīzes, kas parāda nesamērīgu uzmanību sistēmiskai nevienlīdzībai tādos plašsaziņas līdzekļos kā lielie ASV tīkli, saskaņojoties ar Gramša hegemonijas stratēģijām. [19] [91] Tas it kā ir veicinājis kultūras fragmentāciju, identitātes politikai korelējot ar polarizētu diskursu; tomēr “kultūras marksisma” noraidīšana kā sazvērestības teorija ignorē dokumentētas ideoloģiskās migrācijas no 20. gs. trīsdesmito gadu emigrācijas zinātniekiem uz 21. gadsimta DEI mandātiem korporācijās un publiskajā sektorā. [92] Empīriskā cēloņsakarība tiek apspriesta, jo paralēlais ekonomiskais individuālisms un tehnoloģiskās pārmaiņas mulsina atribūcijas, taču šo ideju noturība, neskatoties uz neveiksmīgajām ekonomiskajām prognozēm (piemēram, proletāriešu revolūcijas neesamība), uzsver to adaptīvo kultūras noturību. [93]
Ietekme un mantojums
Akadēmiskā un institucionālā iespiešanās
Neomarksisma doma, īpaši Frankfurtes skolas kritiskās teorijas ceļā, ieguva iekļūšanu Rietumu akadēmiskajā vidē pēc tās galveno personu emigrācijas uz ASV Otrā pasaules kara laikā. Makss Horkheimers un Teodors Adorno, Sociālo pētījumu institūta direktori, 1934. gadā pārcēlās uz Kolumbijas Universitāti, kur viņi sadarbojās ar amerikāņu zinātniekiem un izplatīja idejas, uzsverot kultūras kritiku, nevis ortodoksālo ekonomisko marksismu. [19] Vēl viena ievērojama persona Herberts Markūze mācīja Kolumbijas, Brandeisas, Hārvardas un Kalifornijas Universitātē Sandjego, ietekmējot 20. gadsimta 60. gadu jaunās kreisās kustības, formulējot atbrīvošanos no kapitālistiskām struktūrām kā tādu, kas prasa kultūras un psiholoģisku transformāciju. [98] Šī migrācija veicināja neomarksisma ietvaru integrāciju socioloģijas un filozofijas katedrās, pārceļot uzmanību no šķiru cīņas uz plašāku varas, ideoloģijas un atsvešinātības analīzi.
Līdz 20. gs. sešdesmito gadu beigām un septiņdesmitajiem gadiem virkne sociologu nepārprotami pieņēma marksismu kā kritiskās sociālās analīzes pamatu, iestrādājot neomarksistiskas perspektīvas absolventu apmācībā un pētniecības programmās. [31] Šajā laikmetā pieauga tādas starpdisciplināras jomas kā kultūras studijas un kritiskās teorijas programmas, kur par pamatu kļuva neomarksistiskas koncepcijas, piemēram, reifikācija un kultūras hegemonija. Humanitāro zinātņu nodaļās kritiskā teorija līdz 20. gs. beigām kļuva par dominējošo metodoloģisko lēcu, prioritāti piešķirot varas dinamikas dekonstrukcijai, nevis empīriskām vai tradicionālām interpretācijas pieejām. [99] Aptaujas liecina, ka, lai gan skaidra pašidentifikācija kā “marksists” joprojām ir zema — aptuveni 3 % ASV profesoru vidū un 5 % humanitārajās zinātnēs —, tās intelektuālais mantojums caurstrāvo aktīvistu orientētu zinātnisko darbību, īpaši sociālajās zinātnēs, kur sistēmiskā kapitālisma kritika saskan ar neomarksistiskām prioritātēm. [100]
Institucionālā iespiešanās ir redzama izglītības skolās un lietišķajās sociālajās zinātnēs, kur kritiskā teorija un postmodernie varianti ir dominējuši mācību programmās kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, pozicionējot pedagoģiju kā sociālās emancipācijas instrumentu, nevis neitrālu zināšanu pārnesi. [101] 2018. gadā veiktā socioloģijas profesoru aptauja atklāja, ka vairāk nekā 50 % atbalsta Marksa vienpadsmito tēzi — “filozofi ir tikai interpretējuši pasauli dažādos veidos; jēga ir to mainīt” —, kas atspoguļo normatīvu apņemšanos transformējošai praksei, nevis aprakstošajai analīzei. [102] Šī orientācija ir novedusi pie specializētu centru izveides, piemēram, kritiskās rasu teorijas vai dzimumu pētījumu centru, kas operacionalizē neomarksistisku uz identitāti balstītu apspiešanu, bieži vien prioritāti piešķirot aizstāvībai, nevis falsificējamām hipotēzēm. Akadēmiskās vides dominējošais kreisi noskaņotais ideoloģiskais sadalījums, kas dokumentēts vairākās fakultātes aptaujās, uzrādot attiecību, kas pārsniedz 10:1 liberālo un konservatīvo humanitārajās un sociālajās zinātnēs, ir pastiprinājis šos ietvarus, jo institucionālā pieņemšana darbā un salīdzinošā vērtēšana mēdz dot priekšroku saskanīgiem viedokļiem, potenciāli marginalizējot atšķirīgus empīriskus pētījumus. [103] [100]
Papildus universitātēm neomarksistiskās idejas ir iefiltrējušās domnīcās un uz politiku orientētās institūcijās, īpaši tajās, kas koncentrējas uz nevienlīdzību un kultūrpolitiku, lai gan empīriskā kvantifikācija joprojām ir sarežģīta terminoloģijas maiņas dēļ no tieša marksisma uz “kritiskām” paradigmām. Kritiķi norāda, ka šī iekļūšana korelē ar samazinātu viedokļu daudzveidību, ko apliecina klasisko liberālo vai konservatīvo zinātnieku zemāka pārstāvniecība jomās, kuras ietekmē šīs teorijas, veicinot vidi, kurā cēloņsakarību apgalvojumi par sistēmisku apspiešanu tiek izvirzīti ar ierobežotu analoģisku testēšanu. [104] Lai gan pašnovērtētā marksistiskā piederība ir minimāla, cēloņsakarību ķēde no Frankfurtes skolas trimdiniekiem līdz mūsdienu dominancei interpretācijas disciplīnās uzsver ilgstošu institucionālu iesakņošanos, ko no plašākas sabiedrības pretestības bieži vien izolē akadēmiskās autonomijas normas. [100] [31]
Politiskās un kultūras izpausmes
Neomarksistiskās politiskās stratēģijas uzsver pakāpenisku ideoloģisku iefiltrēšanos, nevis tiešu proletāriešu revolūciju, prioritāti piešķirot kultūras un institucionālo varas sviru kontrolei. Antonio Gramši savās ” Cietuma piezīmju grāmatiņās” , kas sarakstītas laikā no 1929. līdz 1935. gadam Musolīni fašistiskā režīma ieslodzījuma laikā, izstrādāja kultūras hegemonijas teoriju, saskaņā ar kuru dominējošās klases nodrošina padoto piekrišanu, veidojot normas, vērtības un uzskatus ar pilsoniskās sabiedrības institūciju, piemēram, skolu, baznīcu un plašsaziņas līdzekļu, palīdzību, papildinot piespiedu valsts aparātu. [9] Šī sistēma atbalsta “pozīciju karu” — ilgtermiņa kultūras sacensību, lai grautu buržuāzisko hegemoniju —, kas ir pretstatā frontāla uzbrukuma “manevru karam”. [105]
Gramši idejas iedvesmoja praktisku politisku taktiku, īpaši “garu gājienu cauri institūcijām” – frāzi, ko 1967. gadā izdomāja vācu studentu kustības līderis Rūdijs Dutške, lai aprakstītu universitāšu, mediju un valdības birokrātijas okupāciju, lai pārveidotu sabiedrību no iekšienes. [105] Šī pieeja ieguva popularitāti 20. gadsimta 60. gadu Jaunā kreisā aktīvisma laikā visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Frankfurtes skolas kritiskie teorētiķi, piemēram, Herberts Markuze, nodrošināja intelektuālo munīciju; Markuzes 1965. gada “represīvās tolerances” koncepcija apgalvoja, ka liberālā tolerance netīši uztur represīvas struktūras, attaisnojot selektīvu neiecietību pret labējā spārna ideoloģijām, lai atbrīvotu marginalizētas grupas. [19] Empīriskās izpausmes ietver kritiskās teorijas izplatīšanos politikas debatēs, piemēram, uz vienlīdzību vērstas reformas izglītības un labklājības sistēmās 20. gadsimta beigās, kur varas dinamika tiek analizēta caur neomarksistiskiem sistēmiskās apspiešanas, nevis individuālā nopelna, skatpunktiem. [3]
Kultūras ziņā neomarksisms izpaužas mākslinieciskās, izglītības un mediju produkcijas kritikā un pārveidošanā, lai apstrīdētu uztvertos hegemoniskos naratīvus. Frankfurtes skolas 1944. gada Maksa Horkheimera un Teodora Adorno darbs “Apgaismības dialektika” attēloja masu kultūru kā komercializētu “kultūras industriju”, kas standartizē domāšanu un pastiprina kapitālistisko atsvešināšanos, ietekmējot turpmākās dekonstrukcijas filmās, literatūrā un populārajos medijos. [11] Tas attiecās arī uz akadēmisko vidi, kur neomarksistiskie varianti ir tādu disciplīnu kā kultūras studiju pamatā, veicinot analīzes, kas piešķir prioritāti uz identitāti balstītam varas nelīdzsvarotībai; piemēram, akadēmiskie darbi saista identitātes politiku ar neomarksistiskiem šķiru cīņas paplašinājumiem, aizstājot ekonomiskās klases ar tādām identitātes kategorijām kā rase un dzimums kā revolucionāra potenciāla vietām. [77] Praksē tas ir korelējis ar institucionālām pārmaiņām, piemēram, recenzētu pētījumu dominējošo stāvokli, kas demonstrē neomarksistiskus aizspriedumus tādās jomās kā dzimumu studijas, kur 74 % rakstu par noteiktām migrantu grupām galvenokārt atspoguļo tās caur vietējā darbaspēka ekspluatācijas prizmu. [90]
Šīs izpausmes ir veicinājušas sociālās kustības, kas uzsver kultūras graušanu, sākot ar 20. gs. sešdesmito gadu protestiem pret Vjetnamas kara laika iestādēm un beidzot ar mūsdienu aktīvismu, kas sabiedrības jautājumus skaidro kā savstarpēji saistītas apspiešanas, lai gan kritiķi atzīmē novirzes no klasiskā marksisma ekonomiskā fokusa. [106] Neomarksisma ietekme starptautiskajās attiecībās saglabājas, pateicoties atkarības teorijām, kas globālo nevienlīdzību attēlo kā neokoloniālu ekspluatāciju, ietekmējot politisko atbalstu jaunattīstības valstīs, lai atsaistītos no kapitālistiskajām pasaules sistēmām. [107] Kopumā šīs politiskās un kultūras izpausmes atspoguļo stratēģisku pagriezienu uz virsstruktūras dominēšanu, nodrošinot ilgstošu ideoloģisku cīņu liberālo demokrātiju ekonomiskās noturības apstākļos.
Atsauces
https://newdiscourses.com/tftw-neo-marxism/
https://www.nybooks.com/articles/2017/03/23/frankfurt-school-headquarters-neo-marxism/
https://sites.google.com/site/thepoliticsteacherorg/home/marxism-neo-marxism-and-critical-theory
https://www.creativitypost.com/article/does_marxism_rule_the_academy
https://josephheath.substack.com/p/key-stages-in-the-decline-of-academic
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC4547054/
https://fee.org/articles/cultural-marxism-is-the-main-source-of-modern-confusion-and-its-spreading/
https://easysociology.com/sociological-perspectives/marxism/difference-between-marxism-and-neo-marxism/
https://plato.stanford.edu/entries/gramsci/
https://oxfordre.com/communication/display/10.1093/acrefore/9780190228613.001.0001/acrefore-9780190228613-e-48
https://plato.stanford.edu/entries/critical-theory/
https://www.sciencedirect.com/topics/social-sciences/neo-marxism
https://catholicstudiesacademy.com/neo-marxism-is-alive-and-well/
https://www.sciencedirect.com/topics/social-sciences/neo-marxist-theory
https://www.cambridge.org/core/books/approaches-to-class-analysis/foundations-of-a-neomarxist-class-analysis/97B3FAFF1BB227D7FEC788380C8D14AE
https://jceps.com/wp-content/uploads/PDFs/04-2-02.pdf
https://www.jstor.org/stable/1389516
https://historical.pdfaii.org/index.php/i/article/download/43/12/124
https://iep.utm.edu/critical-theory-frankfurt-school/
https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00131857.2021.1876669
https://pages.nyu.edu/jackson/class.analysis/readings/Wright–ClassAnalysis–Ch1-Marx.pdf
https://earlhamsociologypages.uk/gramscineomarxism/
https://www.marxists.org/archive/gramsci/prison_notebooks/problems/intellectuals.htm
https://www.ifs.uni-frankfurt.de/history.html
https://www.britannica.com/topic/Institute-for-Social-Research
https://www.britannica.com/topic/Frankfurt-School
https://www.bostonreview.net/articles/ronald-aronson-herbert-marcuse-one-dimensional-man-today/
https://catalyst-journal.com/2021/09/the-two-souls-of-marcuses-one-dimensional-man
https://anthropology.ua.edu/theory/marxist-anthropology/
https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/papers/cultmarx.htm
https://epublications.marquette.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1076&context=socs_fac
https://polsci.institute/international-relations-world-history/exploring-neo-marxist-theories-ir/
https://www.acton.org/religion-liberty/volume-29-number-3/antonio-gramscis-long-march-through-history
https://www.simplypsychology.org/marxism.html
https://sociologysaviour.wordpress.com/2016/02/13/marxism-unit-4-teories/
https://www.researchgate.net/publication/382600213_The_Concept_of_Cultural_Hegemony_by_A_Gramsci_in_the_Works_of_the_Frankfurt_School_M_Horkheimer_T_Adorno_and_H_Marcuse
https://www.powercube.net/other-forms-of-power/gramsci-and-hegemony/
https://plato.stanford.edu/entries/marcuse/
https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/marcusecrittheory.pdf
https://literariness.org/2016/04/14/frankfurt-school-and-critical-theory/
https://revisesociology.com/2019/08/05/neo-marxist-media/
https://oxfordre.com/psychology/display/10.1093/acrefore/9780190236557.001.0001/acrefore-9780190236557-e-612
https://www.marxists.org/archive/harman/1986/xx/base-super.html
https://polsci.institute/political-theory/frankfurt-school-reassessment-orthodox-marxism/
https://jacobin.com/2024/08/critical-teory-marxism-gillian-rose
https://pages.mtu.edu/~jdslack/readings/CSReadings/Bio_Dict_of_Marxism_Althusser.pdf
https://www.academia.edu/9449356/Is_Neo_Marxism_Marxist
https://cup.columbia.edu/book/prison-notebooks/9780231060820/
https://www.anumuseum.org.il/blog/frankfurt-school/
https://jacobin.com/2020/02/max-horkheimer-frankfurt-school-adorno-working-class-marxism
https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/papers/fs.htm
https://www.marcuse.org/herbert/publications/2000s/2004-new-left-1960s.html
https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/HM3intro.pdf
https://jacobin.com/2021/04/erich-fromm-psychology-fascism-critical-theory-frankfurt-school
https://www.marxists.org/reference/archive/benjamin/index.htm
http://isj.org.uk/walter-benjamin-and-the-classical-marxist-tradition/
https://testbook.com/ugc-net-political-science/structural-marxism
https://www.sociologylens.in/2019/12/louis-althusser-structural-marxism.html
https://philosophical.chat/philosophy/philosophers-and-their-philosophies/louis-althusser/
https://bobjessop.wordpress.com/2014/05/01/on-the-originality-legacy-and-actuality-of-nicos-poulantzas/
https://www.ppesydney.net/nicos-poulantzas-state-power-socialism/
https://bobjessop.wordpress.com/wp-content/uploads/2013/11/jessop-poulanzas.pdf
https://viewpointmag.com/2018/05/07/poulantzas-revisited-state-classes-and-socialist-transition-an-interview-with-panagiotis-sotiris/
https://www.marxists.org/history/erol/periodicals/theoretical-review/19801502.htm
https://marxistsociology.org/2019/04/breaking-through-towards-second-generation-neo-marxist-class-theory/
https://www.hetwebsite.net/het/schools/neomarx.htm
https://monthlyreview.org/articles/baran-and-sweezys-monopoly-capital-then-and-now/
https://www.jstor.org/stable/j.ctt9qfp0b
https://www.marxists.org/archive/mandel/1964/xx/neocap.html
https://www.marxists.org/archive/mandel/1967/intromet/
https://readingfromtheleft.com/PDF/Mandel-EconTheory.pdf
https://monthlyreview.org/articles/a-missing-chapter-of-monopoly-capital/
https://www.nationalaffairs.com/public_interest/detail/monopoly-capitalism-and-neo-marxism
https://plato.stanford.edu/entries/feminism-class/
https://newdiscourses.com/2020/07/complex-relationship-between-marxism-wokeness/
https://marxist.com/marxist-theory-and-the-struggle-against-alien-class-ideas.htm
https://www.historicalmaterialism.org/article/intersectionality-and-marxism/
https://marxistleftreview.org/articles/the-failure-of-identity-politics-a-marxist-analysis/
https://socialsci.libretexts.org/Bookshelves/Political_Science_and_Civics/An_Introduction_to_Politics_%28Sell%29/09%253A_International_Relations/9.02%253A_Theories_of_International_Relations
https://monthlyreview.org/9780853450931/
https://www.e-ir.info/2016/11/23/dependency-theory-a-useful-tool-for-analyzing-global-inequalities-today/
https://web.mit.edu/esd.83/www/notebook/WorldSystem.pdf
https://www.ucpress.edu/books/the-modern-world-system-i/paper
https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/03058298830120020701
https://www.researchgate.net/publication/254108310_Robert_W_Cox_and_Critical_Theory_of_International_Relations
https://www.jstor.org/stable/657211
https://darkwing.uoregon.edu/~vburris/marxweb.pdf
https://thesociologyguy.com/wp-content/uploads/2024/12/The-Evolution-of-Neo-Marxism.pdf
https://mises.org/mises-wire/marxs-economic-forecasts-over-150-years-failure
https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/01419870.2017.1397279
https://www.heritage.org/progressivism/report/how-cultural-marxism-threatens-the-united-states-and-how-americans-can-fight
https://jamesgmartin.center/2019/01/cultural-marxism-is-real/
https://www.thegospelcoalition.org/themelios/article/cultural-marxism-imaginary-conspiracy-or-revolutionary-reality/
https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/socf.12966
https://revisesociology.com/2014/02/10/marxist-perspective-family/
https://www.currentaffairs.org/news/2022/09/why-we-should-abolish-the-family
https://www.insidehighered.com/opinion/columns/higher-ed-gamma/2024/02/13/critical-studies-revolution
https://capitalresearch.org/article/the-battle-for-americas-unconscious-mind-part-2/
https://theconversation.com/the-humanities-should-teach-about-how-to-make-a-better-world-not-just-criticize-the-existing-one-190634
https://www.econlib.org/archives/2015/03/the_prevalence_1.html
https://newdiscourses.com/2024/10/postmodern-marxism-north-american-education/
https://www.campusreform.org/article/survey-sociologists-embrace-marxs-dictum-change-world/11214
https://www.heritage.org/education/commentary/how-marxist-left-captured-higher-education
https://jamesgmartin.center/2021/12/chipping-away-at-critical-theorys-dominance-of-higher-ed/
https://wagingnonviolence.org/2023/08/gramsci-lessons-for-social-movements-today/
https://digitalcommons.fiu.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1155&context=classracecorporatepower
https://www.researchgate.net/publication/326988217_MARXISM_AND_THE_THEORY_OF_DEPENDENCY
laacz.lv
- Vakar, 17:14