Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"
Lai gan latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, ir iztulkots viņa stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas izdots divus gadus pirms romāna un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.
Palaižot pasaulē "Līdzenums liesmās", autoram bija tikai 36 gadi. Kāpēc pieminu viņa vecumu? Jo šie stāsti man šķiet tik jaunam cilvēkam neparasti sena vieduma un latīņamerikāņu senču gudrību piesātināti. Taču pirms ķeraties pie pašiem stāstiem, iesaku izlasīt Ilmāra Zvirgzda pēcvārdu. Tas palīdzēs mazliet iepazīt pasauli, kurā jūs ievedīs meksikāņu spalvas meistars, un ļaus mesties tajā iekšā, baudot, nevis mēģinot izprast. Patiesībā te nemaz nav jāmēģina saprast. Ir jāļaujas, jāpeld līdzi stāstam un tā varoņu domu plūsmai.
Šie teksti burtiski dveš pretī svelmi, sausumu un iznīcību. Cilvēks tajos nometas ceļos likteņa priekšā. Dažreiz viņš tiek saudzēts, bet citreiz tiek aiznests no krastiem izgājušas upes straumē kopā ar milzīgiem koku stumbriem un dumjām govīm. Nav arī brīnums, ka Rulfo ar burtiem rada tik spilgtas un gandrīz fiziski sajūtamas vārdu gleznas, kas acu priekšā pārtop īsfilmās. Viņš bija ne tikai rakstnieks, bet arī scenārists un fotogrāfs.
Šī ir karstasinīga literatūra, kurā ik pa laikam kāds mirst, izlaiž garu, tiek nogalināts vai pakārts. Īsāk sakot, nāves un iznīcības te ir daudz. Taču Rulfo par to neraksta drūmi. Tikpat labi nevarētu teikt, ka viņš raksta gaiši vai cerīgi. Drīzāk kā medicīnā: pēc fakta un būtības, bez liekām emocijām. Un man tas ļoti patika.
Rulfo stāstu darbība norisinās Meksikas lauku apvidos Meksikas revolūcijas laikā un gados pēc tās. Stāsts "Ziemeļu pāreja" mani mudināja domāt par to, kāpēc cilvēki pamet ģimeni un dodas meklēt iztiku tālu prom, un ko tas no viņiem prasa. Savukārt stāstā "Tu nedzirdi suņus rejam" es noteikti neuztvēru kādu zemtekstu, ko, visticamāk, pamanītu Meksikas vēstures vai kultūras zinātāji.
Stāstu "Luvina" iesaku lasīt tikai tad, kad ārā ir vismaz +26 grādi. Noteikti sēdiet ēnā, lai nepārkarstu, bet vēlams, lai nav ne mazākās veldzējošas vēja pūsmas. Ir jājūt viegls diskomforts no karstuma. Tad arī jūs nokļūsiet tajā Luvinā.
"Skaties, no kuras puses gribi, Luvina ir viena bēdīga vieta. Jūs aiziesiet turp un pats sapratīsiet. Skumjas tur ir novijušas ligzdu, tā es teiktu. Tā ir vieta, kur nepazīst smaidu, it kā visiem cilvēkiem būtu koka ģīmji. Un jūs, ja vēlaties, šo skumību pamanīsiet jebkurā diennakts laikā. Vējš, kas tur pūš, rausta to uz visām pusēm, bet nekad neaiznes prom. Tā vien liekas, ka skumjas būtu tur dzimušas. Un tās pat var sajust un nogaršot, jo skumjas cilvēkam tur ir kā pielipušas, piekļāvušās cieši klāt un tik nospiedošas kā smags plāksteris uz sirds dzīvās miesas." /100.-101.lpp./
Ja man jautātu, caur kuru autoru vislabāk iepazīt Latīņamerikas literatūras sajūtu, es atbildētu šādi: caur Markesa romāniem vislabāk sajūtams maģiskais reālisms, bet caur Rulfo stāstiem - savdabīgā Latīņamerikas dvēsele. Vismaz man tā gribētos domāt, jo fiziski tajā pasaules malā vēl neesmu viesojusies, tikai caur literatūru.
Paldies izdevniecībai "Aminori", kas dod latviešu lasītājiem iespēju iepazīt autoru, kura daiļrade būtiski ietekmēja vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta rakstniekiem un līdz ar to arī visu Latīņamerikas literatūras uzplaukumu!





