nekur.lv

Es nezinu, ko piebilst. Vnk par kakāšanu Eifeļa tornī.

Nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti, taču šāda termina lietošana ir nevēlama un maldinoša.

Apskatīsim to, kas ir Holande un Nīderlande.

Holande ir vēsturisks reģions Nīderlandes rietumos. Mūsdienās šī teritorija ir sadalīta divās valsts provincēs: Ziemeļholandē un Dienvidholandē. 

2019. gada beigās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs kopā dzīvoja ap 6,6 miljoniem iedzīvotāju un to kopējā platība ir 7 511 km², kā rezultātā iedzīvotāju blīvums bija 1 200 iedzīvotājs uz km². Abu provinču kopējais iedzīvotāju skaits sastāda ap 39% no kopējā Nīderlandes iedzīvotāju skaita, bet platība – 18%. Iedzīvotāju blīvums Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs ir gandrīz 3 reizes lielāks nekā Nīderlandē vidēji.

Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs atrodas 3 lielākās Nīderlandes pilsētas: Amsterdama (0,94 miljoni iedzīvotāju), Roterdama (0,65 miljoni iedzīvotāju) un Hāga (0,57 miljoni iedzīvotāju).

Kopā Nīderlande iedalās 12 administratīvajās provincēs un tās ir:
- Dienvidholande;
- Ziemeļholande;
- Drente;
- Flevolande;
- Frīzlande;
- Gelderlande;
- Groningena;
- Limburga;
- Overeisela;
- Utrehta;
- Zēlande;
- Ziemeļbrabante.

Nīderlandes Karalistes sastāvā ietilpst arī trīs aizjūras teritorijas – Kirasao, Sintmārtena un Aruba Karību jūrā.

Nosaukums Holande ir cēlies no Holtland vai Holdland, kas nīderlandiešu valodā nozīmē “meža zeme”. Vecākā nosaukuma forma datējama ar 10. gadsimtu. Tas, ko senholandiešu valodā toreiz sauca par Holtlant, apzīmēja mežos iekļautu apmetni, kas, iespējams, atradās netālu no Leidenes. 

Sākotnēji šīs vēsturiskās Holandes zemes atradās Holandes grāfistes sastāvā, kas bija daļa no Svētās Romas impērijas. Vēlāk tā kļuva par vienu no provincēm, kas izveidoja Septiņu apvienoto Nīderlandes provinču Republiku (pastāvēja no 1581. līdz 1795. gadam). No 1806. līdz 1810. gadam Holandes Karaliste pastāvēja kā Napoleona I Francijas impērijas vasaļvalsts, kad tās karalis bija viens no Napoleona brāļiem – Luijs I Bonaparts. Holandes Karaliste beidza pastāvēt pēc tam, kad visu Nīderlandi 1810. gadā anektēja Francija.

1815. gadā Holande tika atjaunota kā Nīderlandes Apvienotās Karalistes province. Pēc 1830. gada Beļģijas revolūcijas 1840. gadā Holande tika sadalīta pašreizējās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs. Sākot ar 1850. gadu, sākās spēcīgs nācijas veidošanās process, modernizācijas procesa rezultātā Nīderlandei tiekot kulturāli vienotai un ekonomiski integrētai, un Holandes pilsētas bija šīs integrācijas un apvienošanās centrs.

Tas, ka nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti nav tikai situācija, ko bieži pieļauj ārvalstīs, bet tas notiek arī pašā Nīderlandē.

Tā piemēram, populārām Nīderlandes televīzijas programmām ir tādi nosaukumi kā “Heel Holland Bakt“, “Ik hou van Holland“, “Holland’s Got Talent“, “The Voice of Holland” utt.). 

Līdz 2019. gada 31. decembrim Nīderlandes Tūrisma un kongresu birojs (NBTC) izmantoja nosaukumu “Holland” kā oficiālu zīmola nosaukumu, lai starptautiski reklamētu tūrismu Nīderlandē. Pēc Nīderlandes valdības kampaņas tas oficiāli tika mainīts uz “Nederland“.

Starptautiskie transporta uzņēmumi Nīderlandē bieži izmanto nosaukumu “Holland“, pat ja tie paši neatrodas Ziemeļholandē vai Dienvidholandē.

Ārēji ietekmīgās un ekonomiski spēcīgās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provinces noteica pasaules un vietējās sabiedrības uztveri par Nīderlandi. Līdz ar to Holande daudzās valodās ir kļuvusi par vārdu, kas apzīmē Nīderlandi kopumā. 

Mūsdienās tas atgādina tādus stereotipus par Nīderlandi kā tulpes, tradicionālie tērpi un koka tupeles, kā arī marihuāna un prostitūcija, kas it kā ir tipiski holandiešu raksturlielumi, lai reklamētu Nīderlandi kopumā kopš 19. gadsimta vidus. 

Tāpēc atcerēsimies un ievērosim to, kas mūsdienās ir Holande un Nīderlande.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību. 

Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.

Kādi brēkalē, ka mums jāstīvējas par izteiktu latvisku vidi bez krieviskā ietekmes? Ups. Ja esat tik aktīvi "tīrītāji", tad lūdzu iebakstiet Rīgas Domei, lai aizvāc Dziesmusvētku parkā esošo reiz Pētera I iestādītā koka celmu, kas tur atrodas noformēts kā apskates objekts; lai aizvāc Triumfa arku-Aleksandra vārtus pie tā paša parka ieejas (minētais objekts Rīgā reiz esot stāvējis apmēram tajā vietā, kur uz Brīvības ielas sākas VEF pārvadtilta pār dzelzceļam. Tik vēlāk pārvietots uz savu tagadējo atrašanās vietu). Abiem minētajiem objektiem ir apmēram tāds pat vēstījums, kā reiz no Rīgas ainavas aizvāktajam Ļeņineklim - Krievijas virskundzība Latvijā.

Tālāk.

Izteikti latviskā aktīvajiem meklētājiem, kuri agresīvi aicina norobežoties no krieviskā kā it kā nejaukas kultūras piemaisījuma pat tad, ja krievu uzsākumi kaut kā organiski ieplūst mūsu vidē un kaut kā palēnām aizrauj mūsējos. Tā pat kā mūsu Dziesmusvētki uzrunā visus, neatkarīgi no etniskās piederības. Piemēram, UniCon un WinterCon jau daudz vairāk nekā 10 gadus uzrunā visus anime kospleja un pavadošo interešu cienītānjus. Cik zinu, šo pasākumu apmeklētāji skaitāmi padsmtos tūkstošos un pasākumu publika runā krievu un latviešu valodās, par citzrmju valodās, jo pasākums jau kļuvis atpazīstams pasaulē.

Tiem, kuri aktīvi uzstājas pret krieviem - "izrevidējiet" Operas un baleta teātra īpaši baleta trupu. Nu neticu, ka tajā dejo tikai un vienīgi latviešu puiši un meitenes. Izrevidējiet mūsu sportistu rindas. Nu nav  sportistu vidū tikai latvieši vien.

Vai esat aizmirsuši divus Pasaules Čempionātus hokejā, tajos gados, kad prezidente bija Vīķes-Freibergas kundze? Tajos čempionātos Latvija par mata tiesu noturējās labākajā grupā, bet divus gadus pēc kārtas Latvijas izlase smagi sakāva Krievijas izlasi. Mūsu krievi sakāva viņu krievus. Un gavilēja visi Latvijas hokeja līdzjutēji. Neatkarīgi no etniskās piederības.

Es neesmu pret latviešiem, es neesmu pret krieviem. Es esmu pret idiotiem, kuriem nav pat muguras smadzeņu, abas tautās. Es vērtēju cilvēku pēc viņa darbiem, nevis pēc etniskās piederības. Esmu pret tiem, kuri nevērtē situāciju, bet bļaustās bezjēgā.

Un ja kādam nu ļoti gribas attīrīt Latviju no citzemju, cittautu pienesuma mūsu vidē, tad uz priekšu ar mūziku iznīciniet Vecrīgu, kura ierakstīta JUNESCO mantojumā, jo to aizsāka vācieši; iznīciniet mūsu krāšņās pilis, ieskaitot Turaidas pili; uzšaujiet gaisā Rundāles pili, jo tās būvi finansēja baltvācu hercogs Bīrons, bet projektēja un tās celšanas darbus regulēja itāļu arhitekts Rastrelli. Esiet konsekventi līdz galam savā attīrīšanas procesā. Tik jautājums - kas paliks pāri?

Es esmu par saprātīgu tautu mijiedarbību.

Un cienu un cienīšu rīdzinieku Sergeju Parvatkinu un daugavpilieti Vadumu Bogdanovu. Viņi ciena sevi, mīl to, ko dara un tam pāri - zemi, kurā dzīvo. Un man ir vienalga, kurā valodā ar viņiem runāt - krievu vai latviešu - mēs bez problēmām sapratīsimies abās.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā vizuālais ir aprijis jēdzienisko.

Mēs vairs nelasām zīmes – mēs tām uzreiz piesavinām nozīmes, bieži vien pašu radītas, baiļu vai aizspriedumu vadītas. Un nekur šis semiotiskais apjukums nav tik uzskatāms kā mūsu digitālajā ikdienā, kurā nevainīga vēlme palīdzēt lietotājam izvēlēties saziņas veidu tiek pārvērsta par ģeopolitisku mīnu lauku.

Ir laiks skaļi pateikt acīmredzamo: karogs nav tas pats, kas valoda.

Karogs ir politisks instrukciju kopums. Tas simbolizē valsti, tās robežas, tās vēsturisko traumu un pašreizējo politisko kontekstu. Valoda, turpretī, ir dzīvs organisms – tā nepieder nevienai ministrijai vai armijai. Tā plūst pāri robežām, elpo un mainās. Kad mēs mēģinām valodu iesprostot viena konkrēta auduma gabala rāmjos, mēs demonstrējam nevis dizaina gaumi, bet gan dziļu izpratnes trūkumu.

Piemēram, kuru karogu jūs izvēlēsieties, lai apzīmētu angļu valodu?

Lielbritānijas? ASV? Varbūt Kanādas vai Austrālijas? Izvēloties vienu, jūs netīšām – bet neizbēgami – reducējat un varbūt pat aizskarat citu valstu klientus un kultūras, kurām šī pati valoda ir dzimtā. Tas pats attiecas uz spāņu, franču vai arābu valodu. Karogs šajā kontekstā ir nevis ceļvedis, bet gan šovinistisks strupceļš.

Un šobrīd, kad pasaulē un sabiedrībā valda augsta spriedze, šī kļūda maksā dārgi. Cilvēka prāts šodien ir nokaitēts līdz nepazīšanai. Jebkurš vizuāls simbols, pat vismazākais karoga piktograms mājaslapas stūrī, acumirklī var tikt interpretēts kā kādas puses ieņemšana, kā slēpts politisks paziņojums vai provokācija. Šī karogu izvēle var nepamatoti pagriezt pret Tevi kādu klientu, kuram vienkārši būs nostrādājis pašreizējā laika konteksta radītais aizsargmehānisms un nepareizas asociācijas.

Biznesam un veselajam saprātam nav vajadzības šobrīd spēlēt šo krievu ruleti ar klientu lojalitāti.

Šobrīd nevajag plivināt karogus. Laiki ar laiku paliks mierīgāki – vēstures vētras vienmēr norimst –, un tad, ja būs vēlēšanās, varēs atgriezties pie vizuāliem eksperimentiem un estētiskām rotaļām.

Šobrīd pilnīgi pietiek ar valodu izvēlnēm.

Vienkārši, neitrāli teksta saīsinājumi (LV, EN, DE) vai pašas valodas nosaukumi tās oriģinālformā (Latviešu, English, Deutsch) ir augstākā cieņas izpausme pret cilvēka intelektu. Tas ir profesionāls standarts un vienlaikus – humāns žests. Tā ir telpa, kurā mēs piedāvājam sarunu, nevis piespiestu identitāties deklarāciju.

Minimālisms un neitralitāte šodien nav gļēvums. 

Tā ir brieduma pazīme. Tas ir veids, kā pasargāt savu telpu, savu biznesu un, galu galā, savu mieru no liekiem riskiem. Runāsim valodā, nevis simbolu karos.

vara bungas: Visi dzirdēja par vēsturisko LV-UA aizsardzības sadarbības līgumu? Žurnālisti nez kādēļ koncentrējās tikai uz dronu/pret-dronu tēmu, bet man šķiet svarīgi akcentēt, ka:

• tā ir jumta vienošanās. Nekas nenotiks, kamēr nebūs noslēgtas specifiskas apakšvienošanās. “4. The specific forms, projects and conditions of cooperation under this Agreement will be defined in subsequent implementing agreements or arrangements.”

• par naudiņām LV lems atsevišķi, bet atvēlēs sadarbībai ne mazāk par 5% no aizsardzības budžeta. “The specific allocation of such resources will be determined annually through mutual consultations and may include procurement of Ukrainian defence equipment and weapons systems, implementation of joint projects, co-production arrangements, localisation of defence production in Latvia, and other mutually agreed activities”.

• sadarbības jomu saraksts nav izsmeļošs “cooperation in the defence-industrial and technological domain, including, but not limited to, the areas of air and missile defence solutions, unmanned systems, ammunition production, and maritime capabilities”[..] joint research and development of defence technologies; procurement and co-financing of materiel and equipment enhancing defence materiel and equipment interoperability in view of defence needs of both Parties;”

• Manuprāt svarīgākais visā tekstā: “As initial priority in the short possible time this line of effort will include but not be limited to the following capability areas:
  1. Battlefield drones, long-range strike, naval and other drone systems. 2. Air Defence assets including interceptor drones, electromagnetic warfare systems and other solutions. 3.Sensor, intel gathering, early warning and targeting systems. 4.Battlefield management solutions.
  “

3. un 4.punkts tā ir karadarbības nākotne, novēlu nākamai valdībai nepa*irst šo iespēju, tagadējā neko nepaspēs, paldies par to pašu. C2 un C4I procesu mākslīgā intelektualizācija ir tas, kas pēc dažiem gadiem atšķirs aborigēnu cilšu zemessardzes no balto cilvēku karaspēka.

• Pie jautājuma, kurš kuru te mācīs. “Ukrainian specialists may be deployed to the Republic of Latvia to conduct analytical assessments, deliver training and exercises, exchange operational experience, and assist in the development or revision of doctrines, procedures and best practices.

• Vienkārši jauka un daudznozīmīga frāze: “Parties will explore opportunities for deployment of their forces to the territory of the other Party when feasible depending on the development of the war.”

Informācijas avots:

https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/f8a37046-5129-491d-b6e6-8938d15bafed

vara bungas: Priecīgus Vasaras Saulgriežus! Uzņemiet Spēku, kas strāvo no šīs dziesmas, no Dabas, no Saules… “O mes stovesim ir nedrebesim”.

https://www.youtube.com/watch?v=5CExJwYz1Ww