nekur.lv

Atceraties riepu kalnu Starta un Starta ielas krustojumā? Jā, Starta un Starta. Braucu gaŗām. Betona žoga vairs nav, var redzēt, kas iekšā. Iekšā būvbedre. Būvbedrē cisternas. Kā izskatās, palikšanai pazemē:

Ne katrā būvbedrē tādas. Ieinteresēja. Apskatījos izkārtni, ko tur ceļ — nolietotu riepu šķirošanas un pārstrādes ražotni. Labi, tātad paliek riepas, zināšu. Bet cisternu jēga nekļuva skaidra. Apskatījos internetos. Atradu smalku aprakstu. Bet arī nekļuva skaidrs, kam riepu smalcināšanā un tērauda ķeršanā ar magnētu vajag pazemes cisternu. Palīdzība no zāles?

Bezgaismas kanjonā Indijas okeāna dibenā atklāta pasaulē lielākā un vecākā vaļu kapsēta. Tur Zeme klusi vāc mirušos vaļus.

Diamantinas lūzuma zona ir Indijas okeāna dienvidaustrumu jūras gultnes apgabals, kas sastāv no virknes grēdu un tranšeju.

Diamantina lūzuma zonu pirmo reizi atklāja 1960. gadā. 

2023. gadā Ķīnas pētniecības kuģis Tan Suo Yi Hao, izmantojot Ķīnā būvēto dziļūdens batiskafu HOV Fendouzhe, Diamantina lūzuma zona veica unikālu atklājumu.

Dzīvība uz Zemes ir vecāka, dīvaināka un drūmāk skaistāka, nekā mums ikdienā šķiet. Tāpēc Ķīnas zinātnieku veiktais atklājums ir apbrīnas vērts  – atklājums ir pasaulē vecākā, dziļākā un lielākā vaļu kapsēta — nekropole, kas ir tik plaša, ka tā izklausās nevis pēc zinātniska atklājuma, bet gan pēc Žila Verna romāna turpinājuma.

2023. gadā Ķīnas pētniecības kuģi Tan Suo Yi Hao, izmantojot dziļūdens batiskafu HOV Fendouzhe, veica 32 niršanas Diamantina lūzuma zonā un kopumā 7 km dziļumā savāca 476 vaļu fosilās atliekas. Dziļūdens batiskafa apkalpe savus pirmos kaulus atrada netālu no zonas dziļākā punkta Dordrehtas dzīles (7 079 m). Tad sekoja aizvien vairāk fosiliju atklāšanu. Tad vēl simtiem… Izpēte pārvērtās par sava veida “tautas skaitīšanu”. 

Diamantinas zona ir viena no attālākajām un ekstremālākajām vidēm uz Zemes. Tā izveidojās pirms 50 – 60 miljoniem gadu, kad Austrālija un Antarktīda veica savu lēno tektonisko šķiršanos, un stiepjas aptuveni 1200 km garumā un aptuveni 7 km dziļumā. Tā ir baisa vieta, kur nekad neiespīd Saules gaisma un kur ūdens svars ir gandrīz 700 reizes lielāks nekā gaisa spiediens jūras līmenī. Ja jūs varētu nodzīvot pietiekami ilgi, lai to piedzīvotu, jums šķistu, ka uz katras jūsu ķermeņa daļas, kas ir pastmarkas lielumā, sēž pieaugušais Āfrikas zilonis.

Diamantina lūzuma zona ar tās V-veida topogrāfiju darbojas kā kolosāla ģeomorfiska piltuve, koncentrējot grimstošus vaļu līķus. Rezultātā rodas milzīga nekropole okeāna milžiem – vaļiem.

Mirušie vaļi okeāna dibenā nogādā milzīgu daudzumu organisko vielu, kur pārtika ir ārkārtīgi ierobežota. Bezdibenī nāve ir augstākā dāsnuma izpausme. Uz svaiga līķa plaukst specializētas kopienas: kaulus ēdoši tārpi, ķīmiski sintētiski gliemenes, kas iegūst enerģiju no sēra, ko izdala trūdošie tauki, trauslās zvaigznes un spocīgas jūras margrietiņas. Katrs līķis kļūst par īslaicīgu dzīvības oāzi, pirms tas sarūk līdz kailiem, mineralizētiem kauliem. Un tad okeāns gaida nākamo. Diamantinas zona šo ciklu īsteno vismaz 5 miljonus gadu. 

Cik vaļu ir atraduši savu pēdējo atdusas vietu šajā jūras morgā? 

Zinātnieki uzskata, ka pamatojoties uz zemūdens novērojumiem, vaļu atlieku blīvums sasniedz pat 760 īpatņus uz kvadrātkilometru.

Zinātnieku identificētās fosilijas galvenokārt bija no siksnzobu vaļa un Endrjū knābjvaļa — divām knābjvaļu sugām, kas joprojām dzīvo šajos aukstajos dienvidu ūdeņos. Viņi atklāja arī iepriekš nezināmu izmirušu knābjvaļa sugu, kurai dots atbilstošs nosaukums Pterocetus diamantinae.

Knābjvaļi ir dziļūdens niršanas čempioni, kas regulāri nolaižas tālāk par 1 kilometru, dzenoties pēc kalmāriem. Barības meklēšana tik dziļi ir fizioloģiski bīstama, un vaļi, kas pārāk ilgi izmanto savu veiksmi, dažkārt neatgriežas virspusē. Šie neveiksmīgie mednieki, visticamāk, veido ievērojamu daļu no vaļu kapsētas kauliem. Skeleti šādās dzelmēs var palikt atsegti miljoniem gadu. 

Diamantinas zona ir atgādinājums, ka mūsu pasaules karte joprojām glabā šausminoša mēroga noslēpumus. Zinātnieku komanda, kas atklāja šo vietu, tik tikko ir sākusi pieskarties tās virsmai. Turpmākajos gados šī zona, visticamāk, piesaistīs ne tikai mirušus vaļus, bet arī zinātnieku izpētes kuģus, kas vēlēsies izpētīt vairāk no šīs plašās zemūdens nekropoles, kas veidota no neskaitāmiem vaļu kauliem.

Ceļš uz pilnīgu privatizāciju maskēts ar “investoru” pasaciņām**

Atkal. Kārtējo reizi Latvijas valdība un valsts uzņēmumu vadība mums stāsta skaistus stāstus par “stratēģisko investoru” meklēšanu, bet patiesībā turpinās sistemātiska valsts mantas izsaimniekošana un nodošana privātās rokās. Šoreiz uzmanības centrā ir nacionālais aviācijas pārstāvis airBaltic – uzņēmums, kas pēc plāndēmijas mega afēras un dažādām krīzēm tika glābts uz nodokļu maksātāju rēķina, bet tagad pakāpeniski tiek iztirgots ārzemju kapitālam.

Pagājušajā vasarā Vācijas nacionālā aviokompānija Lufthansa kļuva par airBaltic akcionāru, iegūstot 10% akciju. Oficiālā retorika – “stiprināt pozīcijas”, “piesaistīt ekspertīzi”, “attīstīt maršrutus”. Patiesībā tas ir klasisks pirmais solis pretī pilnīgai privatizācijai. Pašlaik Latvijas valstij pieder 88,37% akciju, Lufthansa – 10%, Dānijas finanšu investora Larsa Tūsena uzņēmumam “Aircraft Leasing 1” – 1,62%, bet atlikušie 0,01% – “citiem”. Skaitļi izskatās nevainīgi, taču tendence ir skaidra: valsts daļa pakāpeniski dilst, bet ārvalstu spēlētāji iekārtojas arvien ērtāk.

Kāpēc tas ir skarbi? Tāpēc, ka airBaltic nav parasts uzņēmums. Tas ir stratēģisks aktīvs, kas nodrošina Latvijas savienojamību ar pasauli, īpaši reģionā, kur ģeopolitiskie riski nav abstrakcija. Kad valsts zaudē kontroli pār šādu uzņēmumu, lēmumi par maršrutiem, tarifiem, flotes attīstību un pat darba vietām tiks pieņemti nevis Rīgā, bet Frankfurtē vai Kopenhāgenā. “Investors” nekad nenāk ar dāvanām – viņš nāk pēc peļņas un ietekmes. Un nodokļu maksātāji, kas jau reiz glāba kompāniju, paliek malā.

Šī nav pirmā reize. Latvijas vēsturē esam redzējuši līdzīgus stāstus ar bankām, enerģētiku, ostām un citām valsts interesēm. Katru reizi skanēja tie paši vārdi: “efektivitāte”, “modernizācija”, “bez valsts naudas nevaram”. Rezultāts? Valsts zaudē kontroli, stratēģiskie aktīvi nonāk ārvalstu rokās, bet peļņa aizplūst prom. Tautas mantas izsaimniekošana turpinās, bet atbildīgie politiķi un amatpersonas turpina stāstīt, ka “cits ceļš nav bijis”.

Tagad airBaltic virzās uz to pašu taku. 10% Lufthansa rokās ir tikai iesākums. Nākamais solis būs jauni “investīciju raundi”, papildu akciju emisijas, argumenti par “kapitāla piesaisti” un beigās – loģisks fināls: valsts daļa noslīdēs zem 50%, tad zem 30%, līdz kādu dienu atmodīsimies un sapratīsim, ka nacionālais pārvadātājs vairs nav nacionāls. Tas viss notiks ar smaidu sejā un preses relīzēm par “veiksmīgu partnerību”.

Latvijas nodokļu maksātājam jāuzdod vienkāršs jautājums: kāpēc mēs vispirms glābjam uzņēmumu ar publiskiem līdzekļiem, bet pēc tam to lēnām atdodam privātajiem? Kur ir caurspīdīgums? Kur ir skaidra stratēģija, kas aizsargā valsts intereses, nevis tikai īstermiņa “investoru” vēlmes?

Kamēr valdība turpina šo maskēšanās spēli, iedzīvotājiem jābūt modriem. Valsts īpašums nav dāvana, ko var dalīt pa gabaliem svešiem spēlētājiem. airBaltic ir tikai viens piemērs. Ja tendence netiks apturēta, drīz vien varam zaudēt kontroli pār vēl citiem stratēģiskiem uzņēmumiem. Un tad vairs nebūs ko glābt – tikai sūdzēties par “globālo realitāti”.

Laiks beigt pasakas par “investoru meklēšanu” un sākt domāt par reālu valsts interešu aizsardzību. Pretējā gadījumā paliksim bez mantas un bez suverenitātes ekonomiskajā sfērā.

Pirms laika mani uzrunāja TVNET žurnāliste ar lūgumu ievietot daļu mana komentāra no bloga Facebook lapas materiālā, kas top par atsauksmju rakstīšanu viesnīcām, kur viesnīcas izmanto iespēju neatgriezt depozītu vai pieteikt it kā notikušus bojājumus, ja viesis atstāj sliktu atsauksmi. Publikācija pieejama šeit.

Te arī pilns teksts no mana Facebook ieraksta par atsauksmju rakstīšanu:

Ne pirmo reizi jau dzirdu, ka cilvēki uzraksta sliktu atsauksmi par viesnīcu, vai, tipiskāk, apartamentiem pie individuālā izīrētāja, un pretī saņem atriebību – pieteikumu par bojājumiem – it kā sabojātas flīzes, neatgriezeniski sasmērēta gultasveļa utt.
Lai arī parasti tādas platformas kā Booking.com nostājas viesu pusē (no pieredzes zinu, ka par reāliem bojājumiem ir teju neiespējami piestādīt rēķinu, ja vien tiešām pirms un pēc katra klienta netaisa rūpīgu video), taču lieku stresu un skaidrošanos tas var radīt gan. Vēl jo vairāk, ir valstis, kurās ir cilvēki sēdināti cietumā par sliktām atsauksmēm, atsaucoties uz nomelnošanu internetā.

Mans pirmais ieteikums:  noteikti nerakstīt atsauksmes uzreiz! Pagaidīt līdz esat mājās. Ir platformas, kurās iespējams atstāt atsauksmi tikai pirmo 2 nedēļu laikā pēc palikšanas. Iespējams, šādā situācijā, ja vien tur nebija kaut kas patiešām katastrofāls, es neiespringtu. Boooking auj rakstīt atsauksmes pat trīs mēnešu laikā pēc palikšanas viesnīcā.

Otrais ieteikums: ir labi, ja atsauksmēm ir bildes, pamatojums. Pirms pāris gadiem, paliekot kādā Portugāles viesnīcā, man bija safotografēti daži no bojājumiem – šausmīgi netīrā gultas veļa, bēdīgais vannasistabas stāvoklis, sabojātās mēbeles. Smirdoņu numuriņā gan nofotografēt nevar. Toreiz gan “Facebook tiesa” man komentēja, ka es esmu princese uz zirņa, par mani pat bija raksts kādā portālā. Tas nekas, ka it kā 4* viesnīcā par trim naktīm maksāju 519 eur, bet līmenis bija sliktāks, nekā ceļmalas motelī.

Trešais ieteikums: personīga pieredze rāda, ka atsauksmju vietnēs kā Google mēdz pazust 1* atsauksmes, pat ar visām bildēm. Pašam rādās, ka atsauksme ir, bet, ja atvērt no cita konta – to vairs neredz. Praksē pārbaudīts! Ar 2* atsauksmēm šis nav novērots. 1* arī tiešām tiek dzēstas, arī šo esmu piedzīvojusi, kad pat vairākus gadus (!) pēc kādas atsauksmes tā tika izdzēsta kā it kā neatbilstoša noteikumiem.

Es vienmēr esmu centusies problēmsituācijas atrisināt viesnīcā uz vietas. Netīri trauki numurā? Nav kaut kas jēdzīgi iztīrīts? Numurs uz būvlaukumu, kaut speciāli pieteicu, ka vajag uz kluso pusi? Vienmēr pirmais risinājums ir uz vietas! Savulaik kādā Indijas viesnīcā blakus Tadžmahālam uz sienas pat bija zīmīte – ja jums ir kāda problēma, sakiet, mēs risināsim, ja neatrisināsim – par palikšanu nav jāmaksā! Un 11 vakarā tiešām ieradās divi tehniķi labot nestrādājošo fēnu.

Noteikti nepiekrītu tam, ka vajag rakstīt tikai labo. Kā mana kolēģe no kvalitātes nodaļas saka “complaint is a gift” jeb sūdzība ir dāvana. Tā ir iespēja uzlabot pakalpojuma līmeni, un, ja ir bijušas neatrisinātas problēmas, nopietnas lietas, tad par to uzrakstīt ir normāli, jo tas ļoti noder citiem cilvēkiem. Es diezgan lielu uzmanību pievēršu atsauksmēm, kad izvēlos viesnīcu. Man ir nācies palikt gan pie individuālajiem izīrētājiem, gan viesnīcās, kur ir bijis patiešām graujoši slikts līmenis un nebūt ne par zemāko cenu, kas atsauksmēs nav parādījies vispār, vai, tikai, kad jau zini, par ko ir problēma, redzi, ka citi caur puķēm ir centušies to aprakstīt (visbiežāk, tieši baidoties no tā, ka saņems pretī sūdzības par kaut ko, kas it kā ir sabojāts). Skaidrs, ka no 20 eur hosteļa nevajag gaidīt 5* viesnīcas līmeni un arī atsauksmes jāraksta adekvāti. Arī ar šo ir personīga pieredze gan tuviniekiem izīrējot, kur kāds pēkšņi ir pārsteigts par to, kas ir bijis skaidri aprakstīts jau rezervējot un tas patiešām var sabojāt iespēju cilvēkiem izīrēt veiksmīgi tālāk. Atceros, kā Itālijā kādas jaunas naktmītnes izīrētājs, kurš izīrēja savu dzīvoklīša 3 istabas, bija pilnīgās šausmās, kad kāds viesis atstāja 6 par palikšanu, un sabojāja viņa perfekto reitingu 10. Viesim vienkārši kaut kas līdz galam nepatika. Protams, mēs nezinām visu stāstu no abām pusēm, bet vismaz mūsu saņemtais pakalpojuma līmenis un istaba bija absolūti līmenī. Kāds varbūt nekam neliek vairāk par 8, bet tad varbūt tomēr jāizvērtē, vai vispār vajag rakstīt

Ja kaut ko ir gadījies sabojāt, par to tomēr ieteiktu runāt ar izīrētaju. Saplēsi krūzi? Visdrīzākais, pateiks, ka nekas, bet tad var atstāt to piecīti pa virsu. Arguments, ka “tas jau ir ierēķināts cenā!” neiztur nekādu kritiku, jo cenā ir ierēķināta veļas mazgāšana, tīrīšana, bet ne jau pilna visa nomaiņa. Tam arī var noderēt ceļojumu apdrošināšana, kas var segt civiltiesisko atbildību par šādiem bojājumiem, tur gan tad jāinteresējas, kādi dokumenti nepieciešami pierādījumos. Bet vienkārši klusām izmest saplēstu krūzi miskastē, sasist spoguli un neko nepateikt, ciemos pie draugiem tak tā nedarām? Tad jau arī varētu teikt “ja uzņem ciemos, tas ir ierēķināts cenā!”.

Diemžēl, ir arī negodprātīgi izīrētāji, piemēram, pieprasa paši (!) uzrakstīt atsauksmi klienta telefonā un par to piedāvā, piemēram, izrakstīšanos 2h vēlāk. Ar šo ir iespējams apstrīdēt caur platformu, cita lieta, kurš gribēs ķēpāties, zinot, cik grūti ir tikt līdz reālam darbiniekam.
Visbiežāk, strīdi par atsauksmēm gan gadīsies tieši ar individuālajiem izīrētājiem, ļoti reti, ar lielajām viesnīcām.

Nobeigumā, vienmēr aicinātu rakstīt arī labās atsauksmes. Ja pakalpojums ir bijis līmenī, tas prasa pāris minūtes, uzrakstīt par to rezervācijas platformā un/vai Google.

You Need a Discomfort, sauktos raidījumu sērija, bet rādītu mēs tur to pašu ZS ikdienu. Padomā, cik labs raidījums – katru sestdienu sakrīt tā, ka tev ir brīvdiena, dīvāns un vēss alus, un kāds sēž mežā slapjā frencī vai skrien pa saulainu pļavu ar 30kg somu.

Patiesībā viss sākās ar sarunu ar draugiem par tehnoloģijām. Es esmu skeptisks pret visām gudrajām lietām, tāpēc šajās diskusijās par OS, ražotājiem, ekosistēmām un ko ne ieņemu tādu neitrālu “Manam lietošanas scenārijam neder, bet nu katram savu” pozīciju.

Viens piemērs, kas tika minēts, bija par to, kāpēc cepeškrāsnij vajag WiFi. Padomā, tu izej ar bērniem pastaigā, un, kad atnāksi mājās, vajag ēst. Un bērns nevar ne pusstundu pagaidīt, viņam vajag tūlīt. Lūk, tad pusstundu pirms mājas tu ieslēdz savu globāli pieejamo cepeni, kurā esi ielicis nagetus pirms tam, un, bams! Kā ienāc pa durvīm, tā nageti.

Es gan iekomentēju, ka viņiem vajadzētu pa ausīm, ja nespēj pusstundu pagaidīt, bet nu Ok. Tehnoloģiju diskusija, tāpēc negājām dziļumā par pedagoģiju.

Bet tad es tā domāju – nē, nē, pa ausīm nē, bet diskomfortu viņiem vajag. Tā kā reāli. Citādi, labi, šodien tu pasaki, ka, “Jā, es jau ta varu pagaidīt pusdienas stundu, bet tas bērns takš nevar!” Ja šitā viņu audzinās, nu ta viš arī nevarēs, kad būs pieaugušais. Viņš būs tāda sniegpārsliņa, kas būs augusi ar apziņu, ka katrs diskomforts ir kaut kas nāvējošs, no kā jāizvairas par katru cenu, un tavai dzīvei jābūt gludai kā pa upi plūstošam augļu kefīram.

Un tieši ir tas, kas man tā patīk Zemessardzē (un par ko citi tā slavē Fight Club) – ka tev iemāca to, ka tu neesi no cukura. Tu vari pasalt un nenomirt. Tu vari sasvīst un salīt un izžūt. Tu vari piecelties 0045, aiziet 0145 atkal gulēt, un piecelties atkal 0545. Ēdienam nav jābūt vienmēr tevis izvēlētam. Klimats nebūs perfekts. Biedri reizēm besīs. Pašam būs nogurums un pārgurums. Utt., utjp. Un tu vari ar to visu tikt galā un maukt tālāk…

Un tad, kad tev ir pie kājas stundas dežūra mežā naktī, tev arī nav baigi bail no piecu minūšu rindas VSAA. Ja tu vari izturēt divas dienas mežā februāra vidū, tad varbūt aiziet līdz auto ziemā nav pasaules gals. Utt., utjp.

Es par šo domāju, kamēr braucu Rīgu – Valmieru. Otra doma galvā bija “pusdienas bija ap 11iem, tagad ir pāri 1600, varētu hotdogu Statoilā.” Un trešā doma – “Lūk, dubultie standarti… Nē, es varu pieciest tukšu punci tos 60km.” Patiesībā jau man vajadzētu kādus piecus – desmit kg mīnusā, ja kas, nevis lepoties, ka vienu hotdogu vienreiz gadā izlaidu.

Un atbraucu mājās bez hotdoga.

Vispār jau man daudzas lietas nepatīk.

Teiksim, pucēt zobus katru rītu – varētu kafiju un aiziet pie darba. Bet arī dzelteni zobi un zobārsta vizītes (un rēķini) nepatīk. ZS arī reizēm negribas, nafig to mežu un smago somu, bet gribas stāstīt, kāds es foršs zemessargs un kā tur šauju ar visiem ieročiem uzreiz no gurniņa. Vai arī vakarā iet to zāli pļaut – bet mauriņš patīk, pāraugusi zāle nepatīk. Lūk.

Tev vajag diskomfortu. Tur rodas daudz vērtīgu apziņu, perspektīvu un citu dzīvē noderīgu lietu. Un arī spalvas labāk aug visur, ja bieži ziemā guli mežā. Visvairāk degunā, jo tas neiet iekš guļammaisa.

* Šo vispār var arī paplašināt uz visu alfabētu, ne?

• YNAA – You need An A10 Warthog.
• YNAB – You need a Budget.
• YNAC – You need a Cunt / Cock.
• YNAD – You need a Discomfort.
• YNAE – You need an Elephant Elaborately Eating Eggplant Every Easter. Nu, sapratāt domu.

Salaspils novada iedzīvotāji un pilsētas viesi atkal var droši baudīt atpūtu pie ūdens. Pēc atkārtotu ūdens kvalitātes pārbaužu veikšanas, oficiāli apstiprināts, ka peldēšanās Daugavā pie Ako piemiņas vietas ir atļauta.

Ūdens kvalitātes pārbaudes rezultāti

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” veica laboratorisko monitoringu, lai noteiktu ūdens atbilstību higiēnas prasībām. Saņemtie testēšanas pārskati apliecina, ka ūdens rādītāji atbilst normatīviem, kas ļauj peldvietu izmantot atpūtai bez riska veselībai. Šis monitorings ir daļa no pašvaldības īstenotās vides uzraudzības programmas, kas tiek finansēta no novada budžeta līdzekļiem.

Atpūtas vietas Salaspilī un drošība

Lai gan peldvieta pie Ako piemiņas vietas ir neoficiāla, pašvaldība regulāri uzrauga tās stāvokli, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību vasaras sezonas laikā. Atgādinām, ka Salaspils peldvietā Daugavā atļauts peldēties: ūdens kvalitāte atbilst prasībām, tāpēc aicinām atpūtniekus būt atbildīgiem un ievērot tīrību krastmalas teritorijā.

Praktiska informācija atpūtniekiem

• Vieta: Daugavas krastmala pie Ako piemiņas vietas, Salaspils novads.
• Statuss: Peldēties atļauts (pamatojoties uz BIOR testēšanas rezultātiem).
• Uzraudzība: Ūdens kvalitāte tiek monitorēta regulāri, izmantojot pašvaldības piešķirtos līdzekļus.

Atpūtas laikā pie ūdens atcerieties par drošības pamatprincipiem: nepeldieties nezināmās vietās, uzraugiet bērnus un izvairieties no peldēšanas vienatnē, īpaši, ja ūdens temperatūra ir zema vai straume – spēcīga.

Avots: Salaspils novada pašvaldība

Ceru, jūs piekritīsiet, ka īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes nevajadzētu postīt, vai ne? Tā taču, jādomā, izpaužas šo sugu īpašā aizsardzība, vai ne? Tā ir - arī Sugu un biotopu aizsardzības likumā ir teikts, ka īpaši aizsargājamu sugu vairošanās vietu iznīcināšana vai bojāšana ir aizliegta. Dzīvē diemžēl nav tik vienkārši.

Mikroliegums - reāla iespēja dzīvotņu aizsardzībai

Ne reizi vien esmu saņēmis vēstules vai zvanus no iedzīvotājiem, kas cerībā, ka LOB palīdzēs nosargāt kādu viņiem svarīgu mežu, uzskaita dažādas aizsargājamās sugas, kas šajā mežā mīt. Un man nākas viņiem atbildēt, ka Valsts meža dienesta acīs nekas no uzskaitītā nav pietiekams iemesls, lai mežu pasargātu no nociršanas. Arī man pašam pie mājām "Latvijas valsts meži" nocirta mežu, kurā pirms tam dzīvoja vairākas īpaši aizsargājamas putnu sugas. Lai kas būtu rakstīts likumā, uz mežizstrādi tas nez kāpēc netiek attiecināts.

Tomēr ir kāda iespēja aizsargājamu sugu dzīvesvietas tiešām pasargāt - mikroliegums, maza aizsargājama teritorija konkrētas sugas atradnes aizsardzībai. Šāda iespēja gan attiecas tikai uz daļu no īpaši aizsargājamām sugām. Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas 98 putnu sugas, bet tikai 31 sugai atļauta mikroliegumu veidošana. Turklāt, lai izveidotu mikroliegumu, nepietiek tikai ar putna klātbūtni, jāatrod arī ligzda.

Taču pats būtiskākais - mikroliegumi īpaši aizsargājamo sugu ligzdošanas vietās netiek noteikti automātiski, to izveidošanai ir jāveic noteikta procedūra. Un, kamēr mikroliegums nav izveidots, mežu, kurā aizsargājamā suga ligzdo, joprojām ir ļauts nocirst. Pat tad, ja mežs pieder valstij.

Savukārt godprātīgiem un likumpaklausīgiem meža apsaimniekotājiem mikroliegums ir iespēja. Pirmkārt, tas ļauj gūt skaidrību par to, ko praktiski nozīmē Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteiktais dzīvotņu postīšanas aizliegums - kur ir dzīvotnes robežas un ko tieši nedrīkst darīt. Otrkārt, tā ir iespēja saņemt kompensāciju.

Par diviem ērgļiem valsts mežos

Šajā fotogrāfijā abās ceļa pusēs ir valsts mežs. Mežs kreisajā pusē tiks nocirsts tuvākajā laikā. Mežu labajā pusē bija plānots cirst jau pirms astoņiem gadiem, un to pasargāja tikai mikroliegums mazā ērgļa aizsardzībai. Mazā ērgļa ligzda, kā liecināja atzīme uz koka, LVM jau bija zināma, bet tikai tas, ka ligzdu atradu arī es, paglāba ērgļa dzīvotni no nociršanas.

Citiem ērgļiem tā neveicas. Nesen saņēmu ziņu, ka Dobeles novada Vītiņu pagastā LVM nocirtuši mežu pavisam tuvu - ap 20 metru attālumā - no jūras ērgļa ligzdas. Šogad ērglis šeit neligzdo. Protams, nevar droši zināt vai ērglis ligzdu pametis ziemā veiktās mežizstrādes vai kāda cita iemesla dēļ, bet skaidrs, ka šāda mežizstrāde nebūtu varējusi notikt, ja ligzda būtu aizsargāta.

Par to, ka LVM nodarījuši kaitējumu jūras ērgļa dzīvotnei, ziņojām Dabas aizsardzības pārvaldei, bet saņēmām atbildi, ka ligzdas koks nav bojāts, un, tā kā mikroliegums šajā vietā nav izveidots, neko vairāk arī nevar prasīt.

Viena būtiska nianse - šī jūras ērgļa ligzda Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē "Ozols" tika reģistrēta jau 2022. gadā, bet LVM datubāzē vēl agrāk - 2016. gadā. Tātad šī ligzda bija zināma, gan pašiem LVM, kas ieplānoja mežizstrādi, gan Valsts meža dienestam, kas izsniedza atļauju meža ciršanai, gan Dabas aizsardzības pārvaldei, kam būtu jārūpējas par Sugu un biotopu aizsardzības likuma ievērošanu. Un šī informācija nebija šķērslis meža ciršanai tikai tāpēc, ka šeit nebija mikrolieguma.

Zemkopības ministrijas liktie šķēršļi

Tātad mikroliegums būtībā ir vienīgais veids, kā reāli nodrošināt īpaši aizsargājamu meža sugu dzīvotņu aizsardzību ārpus Natura 2000 teritorijām (turklāt, kā zināms, arī šajās teritorijās daudzviet ļauts mežu nocirst kailcirtē). Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Zemkopības ministrija, kas arvien cenšas vājināt dabas aizsardzību mežos, nolēmusi likt šķēršļus mikroliegumu veidošanai. Šoreiz par ZM sabiedroto kļuvusi arī VARAM.

Jau minēju, ka mikrolieguma izveidošanai ir noteikta procedūra. Tostarp nepieciešams sertificēta eksperta atzinums, kas apliecina, ka attiecīgā suga šeit tiešām dzīvo, iesaka, kādām vajadzētu būt mikrolieguma robežām, un norāda, ko šajā teritorijā drīkstētu un ko nedrīkstētu darīt.

Saskaņā ar noteikumiem pieteikumu mikrolieguma izveidošanai var iesniegt jebkura persona. Līdz šim, ja pieteicējs nebija pievienojis eksperta atzinumu, ekspertu nolīga atbildīgā institūcija - Valsts meža dienests vai Dabas aizsardzības pārvalde. Pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja ZM ierosinātos noteikumu grozījumus, uzliekot par pienākumu eksperta atzinumu sagādāt mikrolieguma pieteicējam.

Oficiālais mērķis noteikumu grozījumiem: "...lai vienkāršotu mikroliegumu izveidošanas procesu un samazinātu valsts institūciju izmaksas." Sociālajos tīklos ZM skandināja, ka nu "mikroliegumu izveide kļūs ātrāka un efektīvāka".

Taču sižetā "Panorāmā" (skatāms šeit) ne ZM pārstāvis Āris Jansons, ne VARAM ministrs Edgars Tavars neslēpa, ka patiesais grozījumu mērķis ir bremzēt mikroliegumu veidošanu. Tiek radīts iespaids, ka traki daudz to mikroliegumu jau saveidots.

Skaitļi hektāros bez konteksta tiešām var šķist lieli, tāpēc piedāvāju kontekstu - visa kopējā mikroliegumu platība mežos ir mazāka nekā mežu platība, kas tiek nocirsta viena gada laikā. Ja teiksiet, ka tiek cirsts par daudz, tad ZM jums teiks, ka viss ir smuki un ilgtspējīgi un tas tik tāds krikumiņš no Latvijas mežu platības, bet mikroliegumi - Tas tak par daudz! Sagrausiet vēl ekonomiku!

Mikrolieguma "lietussargs"

Svarīgi piebilst, ka mikroliegumi mežos ir būtiski ne tikai sugai, kuras aizsardzībai tie izveidoti. Tie ir "lietussargs" daudzām sugām, kam nepieciešami veci un netraucēti meži. Piemēram, apodziņam, kam pašam arī paredzēti mikroliegumi, bet ligzdu atrast nav tik vienkārši kā melnajam stārķim, nozīmīgas dzīvotnes ir arī citām sugām veidotie mikroliegumi.

Un pat tad, ja suga, kam mikroliegums izveidots, tajā vairs nav sastopama, šī teritorija joprojām var būt svarīga meža dabas daudzveidības saglabāšanai. Igauņu zinātnieki noskaidrojuši, ka ilgstoši aizsargātas melnā stārķa ligzdošanas vietas nodrošina dzīvotni daudzām citām aizsargājamām putnu, augu un sēņu sugām pat tad, ja melnais stārķis šajās vietās vairs neligzdo (pētījums atrodams šeit). 

Kā jau minēju iepriekš, nereti zem mikroliegumu "lietussarga" cenšas patverties arī cilvēki, cerot, ka aizsargājamas sugas klātbūtne palīdzēs nosargāt viņiem svarīgu mežu.

Iespējas un nevēlēšanās

Ja tiešām gribētu padarīt mikroliegumu veidošanas procesu ātrāku un efektīvāku, iespēja ir vienkārša - noteikumos paredzēt, ka, ja informāciju par aizsargājamas sugas ligzdošanu sniedzis sertificēts eksperts (tātad nav šaubu par sugas noteikšanas pareizību), atbildīgās iestādes automātiski nosaka sugas ekoloģijai atbilstošu aizsardzības zonu ap ligzdu.

Taču pie esošā regulējuma atbildīgās institūcijas izvēlējušās nebūt pat "jebkura persona", kas drīkst rosināt mikroliegumu veidošanu, un izlikušās neredzam pat pašu datubāzēs uzkrāto informāciju par aizsargājamu sugu atradnēm. Savukārt valsts mežu apsaimniekotājs "Latvijas valsts meži" cenšas šādu informāciju no atbildīgajām iestādēm slēpt, lai minētajās datubāzēs tā nemaz nenonāktu. Šāda situācija ne tikai mazina iedzīvotājiem jēgu ziņot valsts iestādēm vai valsts mežu apsaimniekotājam par aizsargājamu sugu atradnēm, bet arī rada iespaidu, ka dabas aizsardzība rūp tikai dabas aizsardzības organizācijām un ekspertiem. Un, kam to vajag, lai paši maksā!

Un kaut kur aiz dīvāna aizkritusi noput Latvijas meža politika ar tajā noteiktajiem ilgtspējas principiem. Turpat līdzās mētājas Sugu un biotopu aizsardzības likums ar tajā noteiktajām prasībām sugu dzīvotņu aizsardzībai. Bet īpaši aizsargājamu sugu dzīvotnes taču nevajadzētu postīt, vai ne?

Ko tālāk?

Pēc būtības jau nekas daudz nav mainījies - atbildīgās institūcijas tikai ir oficiāli pateikušas, ka dabas aizsardzība mežos tās neinteresē. Dabas aizsardzības organizācijas turpinās par to iestāties, tostarp rosinot mikroliegumu veidošanu vietās, kur tas ir būtiski. Taču skaidrs, ka galvenās idejas dabas aizsardzības vājināšanai Zemkopības ministrija vēl tikai liks galdā. Turēsim acis vaļā un cerēsim, ka arī VARAM atcerēsies, ka tās pienākums ir Latvijas dabas saglabāšana, nevis pielabināšanās meža nozares lobijam.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī ir pagājis jau labs laika sprīdis kopš Zeme vienā jaukā dienā pēkšņi šķietami arbitrāra Sistēma iekļauj savā neskaitāmo planētu sastāvā un piespiedu kārtā liek planētas iedzīvotājiem kļūt spēcīgākiem vai mirt, Defiance of the Fall galvenajam varonim un spēcīgakajam no zemiešiem ar Jauno Zemi, ja vien nav vēlēšanās iestagnēt, vairs nepietiek. Tā šī pārdomu raksta septītās līdz devītās sērijas grāmatas, nedaudz pārklājoties, sižetu darbībā Zaks līmeņošanās nolūkos piedzīvojumus meklē trīs dažādās lokācijas, kur katrā dažādu NPC mošķu pieveikšanā, bet ne tikai, ir iespēja gūt arvien labākus artefaktus un balvas.

Iekš Sistēmas katra pavadītā diena, stunda un dažbrīd pat minūte ir no svara, pat ja kā aizvien uzskatāmāk kā ‘’kultivēšanas LitRPG’’ subžanra vēl izteiktāka apakškategorijas fantāzijas sērija ir sastopamas pagaras filozofiska tipa pasausas epizodes, kurās galvenais varonis ir pārdomās ar sevi, tā vietā, lai tiktu risināts kāds spraigāks sižets. Bet, lai kā nebūtu Zaks no dienas jācīnās, jo, lai arī uz citu zemiešu un jaunintegrēta ‘’spēlētāju’’ fona Zaks ir ārkārtēji spēcīgs un tam nāk talkā galvenā varoņa ‘’sižeta bruņas’’, tad vienmēr būs kāds spēcīgāks, kurš ievēros straujo Zaka kāpumu un nebūs diži priecīgs, sajūtīs potenciālos draudus sev un labprāt centīsies izmantot iespēju jau laikus nevēlamu konkurentu novākt no ceļa.

Septītās grāmatas ietvaros piedzīvojumu lokācija ir Mysyic Realm, kuru Jaunās Zemes (tā labāk prātā saukt, jo Zeme #1 grāmatas ietvaros sapludināta vēl ar citām planētām) censoņi var izmantot, ja uzdrīksta riskēt, jo atšķirībā no kādas ‘’prastās’’ spēles, Sistēmā ir tikai viena dzīvība. Rūpīgi un pārdomāti jāizvēlas katrs solis, rīcības izvēle, kas var negatīvi atsaukties vēlāk un laupīt iespēju izvēles, pat ja reizēm tā vien šķiet, ka Zaks aizmirstas un ļaujas emociju virpulim.

Tomēr kā gan neļauties, kad seko galvu reibinoši, psiholoģiski traumatiski pavērsieni, kuru priekšā citi sabruktu un ļautu nolaisties rokām. Bet, būdams pats spēcīgākais Zemes pārstāvis Zaks nevar to atļauties, jo tādā gadījumā par viņa neveiksmēm un atteikšanos turpināt nemitīgo cīņu Sistēmā būtu spiesti ar dzīvību maksāt arī citi. Un tā vienu bez izdomas Mistisko Dimensiju nomaina cita, krietni ilgāk eksistencē esoša Twilight Ocean astotās grāmatas darbības lokācija, kas salīdzinoši īsā laika periodā ļauj Zaku un ar to kopā lasītāju iepazīstināt ar jaunu un līdz šim vēl neredzēta tipa lokāciju.

Līdzīga maniere tiek turpināta arīdzan devītajā sērijas turpinājumā, kad no pazemes epizodēm vēl turpat uz Zemes #4-6 sērijas grāmatās, un ūdeņiem bagātās astotās, Zaks attopas pa Visumu klejojoša ‘’kosmiskā vaļa/Leviathan iekšās’’. Radījums, kuram varbūt ne gluži pats devis vārdu Orums, bet, kas spējis savas ilgās eksistences laikā kļūt par līdzvērtīgu citu humanoīdu rasu kultivatoriem, kur gan process, lai līdz tam nonāktu un turpinātu pats līmeņoties, ir gana unikāls un atšķirīgs. Process, kas līdz šim, ja var ticēt, pat miljoniem gadu ilgā periodā ar retiem izņēmumiem spējis būtiski stāties ceļā. Tā vien šķiet šis Orums vēl nekad nav sastapis tēlu, kurš skaitītos kā galvenais varonis…

Bez Zaka sērijā ir arī citi interesanti atbalstošie varoņi. Diemžēl daži kā uz Zemes esošo dēmonu grupas līderis Agarass, kopā ar citu spēcīgu, bet ne pašu ‘’gaišāko spuldzīti’’ jebkurā telpā’’ pēc septītās grāmatas tiek novirzīti ļoti patālā fonā, pat ja nav gluži tā, ka par tiem tiktu pilnībā aizmirsts. Salīdzinoši vairāk prožektoru gaismas uzmanības tiek Thejas Maršalas tēlam, kura pat uz īsu brīdi tiek tas gods nonākt savstarpēji oficiālās romantiskajās attiecībās, lai tikpat ātri tiktu izmantota kā instruments, lai uzkurinātu un motivētu Zaku turpināt sevi līmeņot un padarīt no dienas jo spēcīgāku.

Motivācija, kura nāk no aizkulisēs starp citiem tēliem esošās bioloģiskās mātes un kā izrādās pie Technokrātu civilizācijas (kuri ne tajās pašās draudzīgākajās attiecībās ar Sistēmu) piederoša tēla mahinācijās, kuras gan šķiet tiek veiktas ar virsdomu padarīt sevi, ne citus vai pat ne savas atvases, spēcīgākas. Starp tiem ‘’citiem’’ tēliem pieminami tādi kā astotās uz ļaundara tēlu velkošais Twilight lords aka Alvads, vai Havoraku impērijas pārstāvis Ikradass, vai Zī klana dažādu zaru senču sence Bei Zī, vai Noz’Valadir klana pārstāve Uona (pēc izrunas kā Ivona). Daudz dažādu tēlu, kuri ik pa brīdim par sevi atgādina un dažādos veidos liek šķēršļus Zaka ceļā. Salīdzinoši aizmirstāks ir Great Redeemer tēls, kurš itkā bija tik liels drauds Zemes eksistencei, bet varbūt tas tā vien iemidzinoši, lai zaudētu modrību.

Kamēr Zaks nododas šo trīs grāmatu piedzīvojumiem uz Zemes esošie nesēž rokas klēpī salikuši, bet vien fragmentāri un pa retam tiek dots kāds mājiens, kas tur notiek. Jācer uz lielāku dažādību sērijas turpinājumos.

Balvu novada pašvaldības Zemes lietu un vides jautājumu komisijas sēde notiks 2026. gada 22. jūlijā plkst. 15.00 Balvu novada domes ēkā, Bērzpils ielā 1A, Balvos. Sēdi sasauc komisijas priekšsēdētāja Eva Smirnova.

Būtība īsumā

• Sēde paredzēta trešdien, 2026. gada 22. jūlijā, plkst. 15.00.
• Norises vieta ir Balvu novada domes ēka Bērzpils ielā 1A, Balvos.
• Darba kārtībā iekļauti divu nekustamo īpašumu sadales jautājumi un informatīvs ziņojums.

Sēdes norise

Komisija sanāks Balvu novada domes ēkā. Pašvaldības publicētajā paziņojumā norādīts sēdes datums, sākuma laiks, adrese un izskatāmie jautājumi. Papildu informācija par sēdes norisi paziņojumā nav sniegta.

Sēdi sasauc Zemes lietu un vides jautājumu komisijas priekšsēdētāja Eva Smirnova. Paziņojumu publicējusi Balvu novada pašvaldība savā oficiālajā tīmekļvietnē.

Darba kārtība

Komisija skatīs jautājumu par zemes ierīcības projekta izstrādes uzsākšanu nekustamā īpašuma “Ezerlīči” sadalei. Jautājums attiecas uz zemes vienību ar kadastra apzīmējumu 3848 004 0067 Balvu novada Bērzkalnes pagastā.

Darba kārtībā ir arī jautājums par nekustamā īpašuma “Arāji” sadali Balvu novada Rugāju pagastā. Atsevišķi paredzēts informatīvs ziņojums, taču tā temats pašvaldības paziņojumā nav precizēts.

Sēdes laiks, vieta un darba kārtība norādīta Balvu novada pašvaldības 2026. gada paziņojumā par Zemes lietu un vides jautājumu komisijas sēdi.

Avots: Balvu novada pašvaldība