Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 998 avoti)
Šveices ledus laukumi ir pazīstami ar savu kvalitāti, un Cīrihes jaunā arēna nodrošinās izcilus apstākļus gan spēlētājiem, gan tūkstošiem Latvijas līdzjutēju, kuri plāno doties atbalstīt savu komandu klātienē. Tomēr galvenais izaicinājums būs pretinieka spēka samērs — čempionāta kalendārs paredz, ka Latvijai jau pirmajā dienā jātiekas ar vienu no elites grupas favorītiem.
Latvijas Hokeja federācija (LHF) jau savlaicīgi sākusi darbu pie sastāva apzināšanas, tomēr neskaidrības ap NHL spēlētāju pieejamību un potenciālajām traumām saglabājas līdz pat pēdējam brīdim. Izlases kodolu tradicionāli veidos pieredzējušie Eiropas līgu spēlētāji, taču komandas panākumi lielā mērā būs atkarīgi no vārtsargu līnijas stabilitātes un spējas realizēt skaitlisko vairākumu.
Treneru korpusam būs jāatrod līdzsvars starp pieredzi un jauno talantu integrēšanu, kuri pēdējos gados ir sevi pierādījuši Ziemeļamerikas junioru līgās. Traumas, kas skārušas vairākus potenciālos līderus sezonas gaitā, liek bažīties par komandas dziļumu, īpaši aizsardzības zonā. Galvenie līderi, kuru vārdi tiks gaidīti oficiālajā pieteikumā, būs tie, kas spēj uzņemties iniciatīvu izšķirošajos spēles momentos.
Lai izvērtētu Latvijas izlases izredzes uzvarēt atklāšanas spēlē, ir jāņem vērā vairāki mainīgie lielumi. Prognoze par uzvaru tiks izšķirta, balstoties uz oficiālo IIHF spēles protokolu. Tas nozīmē, ka tiks ņemts vērā jebkurš uzvaras veids — vai tas būtu pamatlaikā, papildlaikā vai pēcspēles metienu sērijā.
Šī prognoze ir bināra: vai nu Latvija gūst uzvaru (JĀ), vai arī spēle noslēdzas ar pretinieka panākumu (NĒ). Jebkādas izmaiņas sastāvā vai tiesnešu lēmumi spēles laikā ir daļa no sporta neparedzamības, taču galīgais rezultāts tiks fiksēts tūlīt pēc mača beigām, kad IIHF publicēs oficiālo statistiku. Līdzjutējiem šis būs pirmais nopietnais indikators tam, vai 2026. gads kļūs par vēl vienu vēsturisku ierakstu Latvijas hokeja hronikās.
Avots: Content Brain
“Tas Kungs sacīja: “Vai Man no Ābrahama būs slēpt, ko Es gribu darīt?”” [1.Moz.18:17] Šajos pirmajos vārdos, kas ir itin kā ievadvārdi: “Vai Man no
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Kāpēc šis "garlaicīgais" formāts ir mūsdienu izstrādes sirds?
Vai esi kādreiz aizdomājies, kas notiek brīdī, kad tava lietotne ielādē profilu, parāda jaunākos produktus vai saglabā iestatījumus? Fonā klusi un efektīvi darbojas JSON (*JavaScript Object Notation*). Lai gan no pirmā acu uzmetiena tas var šķist vienkāršs teksta formāts, patiesībā JSON ir tas, kas liek mūsdienu tīmeklim kustēties.
Kas padara JSON tik modernu?
JSON nav tikai vēl viena programmēšanas tēma – tā ir valoda, kurā sarunājas dažādas sistēmas. Tam ir vairākas priekšrocības, kas to padarījušas par standartu:
Universalitāte:
Lai gan nosaukumā ir "JavaScript", JSON tiek izmantots visur – Python, Java, PHP, mobilajās lietotnēs un datubāzēs.
Vieglums:
Salīdzinot ar vecāko XML, JSON ir daudz vieglāks un "tīrāks" formāts. Tas nozīmē ātrāku datu pārraidi un mazāku slodzi tīklam.
Cilvēkam lasāms:
Tu vari atvērt JSON failu un uzreiz saprast, kas tur rakstīts. Tas sastāv no vienkāršiem nosaukumu un vērtību pāriem.
JSON + Next.js = Izstrādātāja paradīze
Ja runājam par modernām tehnoloģijām, tad lietot JSON kopā ar Next.js ir vienkārši "kaifs". Next.js vide ir radīta, lai datu apmaiņa būtu dabiska un ātra. Pateicoties tam, cik viegli JSON integrējas ar JavaScript objektiem, datu saņemšana no API (izmantojot `fetch`) un to attēlošana komponentēs notiek nemanāmi. Nav nepieciešamas sarežģītas transformācijas – dati ienāk strukturēti, un tu vari uzreiz ķerties pie lietotāja saskarnes būvēšanas.
Kur mēs to izmantojam?
JSON ir "aploksne", kurā ceļo tavi dati. Visbiežāk tu ar to saskarsies trīs vietās:
1. API atbildes: Kad tava lietotne prasa datus no servera, serveris atbild JSON formātā.
2. Konfigurācijas faili: Rīki un bibliotēkas izmanto JSON, lai glabātu iestatījumus, jo tie ir viegli nolasāmi gan mašīnām, gan cilvēkiem.
3. Strukturēta datu glabāšana: Lietotāja preferences, logi vai testa dati – JSON ir ideāls šim nolūkam.
Stingri noteikumi – lieliska kārtība
JSON modernums slēpjas tā stingrībā. Tas ir "pārlieku izvēlīgs", un tas ir labi. Lai dati būtu uzticami:
* Jāizmanto tikai **dubultpēdiņas**.
* Nedrīkst atstāt liekus komatus beigās.
* JSON nav JavaScript objekts – tajā nevar būt funkciju vai komentāru. Tikai tīri dati: teksti, skaitļi, loģiskās vērtības, nulles vērtības, masīvi un objekti.
Padoms nākotnes izstrādātājam
Labs JSON nav tikai tāds, kura sintakse ir pareiza. Labs JSON ir paredzams. Ja struktūra būs loģiska un nosaukumi skaidri (piemēram, `users` nevis `data`), tava lietotne strādās stabili un izstrādes process, it īpaši tādās vidēs kā Next.js, sniegs patiesu gandarījumu.
JSON padara programmēšanu jautrāku, jo tas noņem mistērijas plīvuru no tā, kā dati ceļo starp sistēmām. Kad JSON "pielec", dati sāk pakļauties tavai kontrolei.
Žurkas ir vienas no izturīgākajiem dzīvniekiem uz Zemes, kas izdzīvoja daudzās planētas dzīvnieku masveida izmiršanās, pārdzīvo visus cilvēku izskaušanas centienus un dodas globālos ceļojumus, izmantojot visas iespējas, kur vien tās parādās.
Žurku panākumus nodrošina elastība, nevis spēks — spēja ēst gandrīz jebko, ātri pielāgoties jaunai videi un spēja mācīties no briesmām reāllaikā.
Jāatzīst, ka žurkas iemieso daudzas no tām pašām īpašībām, kuras mēs apbrīnojam citos dzīvniekos: neatlaidību, atjautību un sadarbību.
Mēs dažkārt apbrīnojam daudzus dzīvniekus:
Tas varētu būt riebums vai satraukums, taču tas reti rada bijību vai apbrīnu. Tomēr žurkas varētu būt vienas no bijību radošiem dzīvniekiem uz planētas. Viņas ir pārdzīvojuši globālas apokalipses, tālas pamestības un mērķtiecīgas izskaušanas kampaņas.
Kopš alu cilvēku laikiem mēs esam mēģinājuši kontrolēt žurkas – mēs tās indējam, mēs tās notveram, mēs šiem dzīvniekiem darām visādas šausmīgas lietas. Un tieši tad, kad domājam, ka esam tās uzvarējuši, saņemam skaidru signālu – līdz galam nekas nav izdevies.
Žurku izplatība pasaulē. Attēls: https://lv.wikipedia.org/
Žurkas ir grauzēji, zīdītāju cilts, kas aizsākās dinozauru laikos. Tas nozīmē, ka milzu, bīstamu plēsēju pasaulē žurku senči atrada veidus, kā baroties, vairoties un izturēt. Grauzēji turpināja pastāvēt arī pēc asteroīdu uzbrukumiem, kas kardināli mainīja klimatu, pēc daudziem ledus laikmetiem un milzu plūdiem, kas izpostīja līdz 80% dzīvās būtnes uz šīs planētas. Taču grauzēji ir ne tikai izdzīvojuši — viņi ir uzplaukuši.
Mūsdienās ir vairāk grauzēju sugu nekā jebkuru citu zīdītāju, tostarp desmitiem žurku sugu. Divas visbiežāk sastopamās žurkas ir melnā žurka (Rattus rattus), kuras izcelsme ir Indijā aptuveni pirms 3000 gadiem, un pelēkā žurka (Rattus norvegicus), kas nāk no Mongolijas un Ķīnas un, iespējams, ieradās Eiropā tikai aptuveni pirms 700 gadiem.
Melnā žurka. Avots: https://lv.wikipedia.org
Pelēkā žurka. Avots: https://en.wikipedia.org
Atšķirībā no putniem, zivīm vai vaļiem, žurkas nevar vienas pašas ceļot lielus attālumus, tomēr tās var atrast pat salās, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no cietzemes. Žurkas ir visur …
Žurkas patiešām lieliski izmanto visas iespējas. Tur, kur ir jaunas iespējas ceļošanai, piemēram, dzelzceļu tirdzniecības vagonos, kuģu konteineros, lidmašīnās, žurkas to izmantos. Daļa no tā, kas ļauj žurkām kolonizēt jaunu vietu, ir to spēja baroties ar gandrīz jebko. Lai gan lauvas ēd gandrīz tikai gaļu un koalas nevar izdzīvot bez eikalipta, žurkas ir tas, ko biologi dēvē par “oportūnistiskām lopbarības meklētājām” — tās ēd visu, kas tajās uztur dzīvību, neatkarīgi no tā, vai tie ir uzglabājamie graudi, dārzeņi, putnu mazuļi vai metro atstāts picas gabals. Jebkura veida olbaltumvielas tiks izmantotas – žurka apēdīs pat citu žurku, ja vajadzēs izdzīvot.
Pelēkā žurka atver plastikāta trauku. Avots: https://en.wikipedia.org
Šī kosmopolītiskā attieksme pret pārtiku ļauj žurkām izdzīvot. Šī iemesla dēļ žurkas var atrasties uz tālām, neapdzīvotām salām, sākot no ekvatora līdz galējiem ledus laukiem. Dabas aizsardzības speciālistus īpaši satrauc šī žurku spēja, jo tikai daži grauzēji var izjaukt visu ekosistēmu, ja tai nav dabisko žurku plēsēju.
Ja kādreiz esat juties neapmierināts ar savu dzīves situāciju, iespējams, vēlēsities padomāt par žurku domāšanas veidu. Viena no lietām, ko varam pamācīties no žurkām, ir spēja attīstīties tur, kur atrodaties, nevis tur, kur vēlaties būt.
Piemēram, žurkas var atrast neskaitāmās vietās, kur jāpiedzīvo bargas ziemas. Kad žurkām ir auksti, tās vienkārši virzās tuvāk cilvēkiem, jo mēs uzturam siltas vietas – kanalizācijas ir siltas, komunikāciju šahtas ir siltas, trūdoša izgāztuve ir silta, pagrabs ir silts… Viņām vajag pārtiku, viņiem vajag ūdeni, viņiem ir vajadzīga vieta, kur palikt.
Ja žurkas nevar atrast cilvēku radītu siltumu, viņas var radīt savu siltumu, “apskaujot viena otru”, saplūstot lielās, basketbola bumbas izmēra “miega bumbās”. Žurkas ķermenis ir veidots, lai atrastu un izmantotu visšaurākās telpas. Viņu purni ir smaili un sašaurinās līdz noteiktam punktam, kas beidzas ar ļoti spēcīgu degunu. Tam ir patiešām svarīga nozīme, jo viņām ir jāatrod vietas, kur iekļūt, piemēram, plaisa kokā vai plaisa ietvē. Sastopoties ar kādu konstrukciju žurkas skries pa tās perimetru, ar degunu pārbaudot tās trūkumus. Sensoriskie matiņi aiz deguna palīdz žurkām noteikt, kuras atveres ir pietiekami lielas, lai tās izmantotu, un tās izdara to ārkārtīgi ātri — katru sekunde palielina risku, ka to apēdīs vanags, čūska, kaķis vai cits plēsējs. Žurkām ir arī salīdzinoši mazi atslēgas kauli, kas nav piestiprināti pie krūšu kaula. Viņas var “sabrukt plecos” un tas nozīmē, ka caurumos, kuros viņas var iekļūt, ierobežojošais faktors ir tikai viņu galvaskausa izmērs.
Žurkas skelets. Avots: https://es.wikipedia.org
Nākamreiz, kad jutīsities iespiests zem satriecošā pasaules problēmu svara, tad padomājiet par žurkām. Suga nezin vārdu “mirt”. Pat tad, ja saskaras ar nāvējošu indi vai slazdu.
Izteikts piemērs par žurku indēšanu. Varfarīns — zāles, ko lieto, lai novērstu asins sarecēšanu un ir asins šķīdinātājs — sākotnēji tika izstrādātas, lai nogalinātu žurkas, taču lielākā daļa žurku iznīcinātāju to vairs neizmanto, jo žurkām pret to ir izveidojusies ģenētiska rezistence. Viens no iemesliem, kāpēc žurkas ir prasmīgas pretoties daudzām indēm, ir tas, ka tās ir ārkārtīgi ātri un ražīgi vairojas.
Mātīte var dzemdēt pēcnācējus ik pēc 6 – 8 nedēļām, un katrā metienā var būt apmēram 6 – 12 mazuļi. Lielākā daļa no tiem neizdzīvo, bet, ja viņi visi izdzīvotu, tas nozīmētu, ka viens žurku pāris tikai trīs gadu laikā varētu radīt aptuveni 500 000 000 pēcnācēju.
Žurku mazuļi. Avots: https://it.wikipedia.org
Katra žurka, kas ēd saindētu ēsmu un nenomirst, tā pakāpeniski sāk veidot ģenētiskas mutācijas. Pēc tam šīs žurkas vairojas, ātri izveidojot populāciju, kas ir izturīga pret konkrēto toksīnu.
Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture. Inde nav vienīgais izaicinājums, kas žurkām jārisina. Žurkas arī mācās izvairīties no žurku lamatām. Žurku prāts ir patiesi apbrīnas vērts. Žurka, kas ir redzējusi, ka tiek noķerta cita žurka vai kura pati ir cietusi no slazdiem, turpmāk izvairīsies no līdzīgām lamatām.
Varētu domāt, ka žurkām ir jābūt nožēlojamām individuālistēm, kas par prioritāti izvirza savu personīgo izdzīvošanu, lai pārvarētu daudzos draudus, ar kuriem tās saskaras, taču grauzēji var būt pārsteidzoši sabiedriski un līdzjūtīgi. Ir apkopots liels skaits jaunu pētījumu, kas parāda, ka žurkas palīdz saviem sugas pārstāvjiem. Viņas var atbrīvot savējos no slazdiem un dalīt ar viņiem pārtiku. Viņi pat mēģinās tos atdzīvināt, ja uzskatīs, ka viņi ir bezsamaņā.
Kad zinātnieki deva žurkām iespēju izvēlēties starp divām durvīm — vienas atvēršana palīdzēja nelaimē nonākušai žurkai, bet otra noveda pie kāruma —, žurkas izvēlējās palīdzēt viena otrai 50 – 80% gadījumos.
Tas parāda, ka sabiedriskums ir žurkām piederīgs. Viņas nesaprot laipnību līdzīgi kā cilvēki, taču viņas joprojām izturas pret citiem savas sugas pārstāvjiem tā, lai mēs to uzskatītu par līdzjūtīgu un laipnu. Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture, kas pārspēj daudzu citu sugu izredzes. Ja šī īpašību kombinācija nerada nelielu bijību, iespējams, problēma nav žurkās, bet gan mūsu uztverē par tām.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
laacz.lv
- 09. mai., 20:21
Vakar un šodien ņēmos pa garāžu. Viena siena kļuvusi par tādu, pret ko viss atsliets, pie tās viss salikts un prasījās šauri plaukti, uz kuriem izvietot visādus vieglus niekus. Fiksi saskrūvēt no 45x45 rāmi, sazāģēt 310mm platumā un uzmest pa virsu saimniecībā esošu OSB — kas tad tur tāds sarežģīts?
Nekas.
Ja neskaita vietas atbrīvošanu. Sešus gadus zudušu loriņu atrašanu (man tagad ir tiiiik daaaudz trihodermīna, ka noteikti atstāšu mantojumā). Protams, ka tur ir lietas, kuras jāmet ārā, lietas, kuras jāatdod otrai dzīvei, lietas, kuras jāpārvieto citur. Tā atbrīvotā vieta arī jāsakopj, ja jau tāda izdevība.
Tad jāaiziet uz saimniecības ēku pēc materiāliem. Divas OSB loksnes, čupiņa ar 45x45.
Varētu ķerties pie darba, bet garāžā bez auto turēšanas un nelielas vingrošanas sen nekas nav darīts. Līdz ar to visas virsmas ir pelnīti kļuvušas par lietu novietnēm. Ieskaitot izripināmo galda zāģi un izripināmo atbalsta virsmu, uz kuras stāv leņķzāģis. Uz tiem esošās lietas, protams, traucēs. To arī kaut kā jāsašķiro. Arī velosipēdu garāžā ir divtik vairāk, nekā vajadzētu būt.
Starp citu, nopietni iesaku vairāk un mazākus darba galdus, bet visus uz ritentiņiem. Tā ir brīvība. Ja vajag lielāku, saāķē kopā mazākos. Lielā darbagalda sadalīšana divos mazākos bija viens no pareizajiem lēmumiem.
Visa tā uzlikšanās prasīja reāli daudz laika. Jo ar visiem šitiem spēka rīkiem ieteicams strādāt kontrolētā un relatīvi ērtā vidē.
Tad mērīšana, zāģēšana, skrūvēšana. Un patīkama blakne — tā bija lieliska iespēja izmēģināt kaut kādā opitimisma brīdī iegādātu Dewalt ciklonisko putekļu separatoru (neatradu, kurp iesaitēt — meklējiet pēc «DXVCS002») — nemaz nemaksā nieri un ir baigā manta. Vēl tikai jāizdomā visas pārejas starp putekļusūcēju, separatoru, galda zāģi, leņķzāģi, utt. Patlaban tur tāda neliela puņķturēšanās.
Kad tāds vienkāršs ad-hoc plauktiņu kopums ir saskrūvēts, varētu iedzert pelnīto alu, ne?
Nē, jo tagad ir novākšanās un savākšanās. Iztīrīt stūri, kurā stāvēja abi izritināmie galdi. Kad atbrīvojas vieta, iztīrīt visu garāžu. Vajadzētu arī savākt uz mirkli novietotās lietas un salikt jaunajos plaukots. Un atkal atbrīvojas platība, kura prasa nelielu uzkopšanu.
Un tagad arī stūra plaukts, kurš atceļoja no dzīvokļa, ir pelnījis tapt izjaukts un novietoties pie ugunskura vietas. Mazais skapītis jāaizsūta uz saimniecības ēku līdz izlemsim tā likteni. Neizmantotie materiāli arī jānogādā atpakaļ tur, no kurienes tika paņemti.
Gala rezultātā — sazāģēt, saskrūvēt bija stunda, varbūt divas. Pārējās sazin cik stundas bija uzlikties un novākties. Un tas ir tas, kam ir morāli jānobriest, pirms ķerties klāt divu stundu darbam — pārējām 5 stundām.
Šobrīd sajūta kā pēc vidēji intensīvas kāju dienas.
Passion Brains
- 09. mai., 09:07
Mēs taču zinām kā ražo ziņas. Nekas īsti nenotika. Neviens neredzēja. Nebija liesmu, nebija trokšņa, nebija liecinieku. Tikai attēls – uzplēsta konservu bundža, it kā kāds to būtu iznēsājis ar vienu precīzu sitienu. Un tomēr mediji eksplodēja. Sabiedrība satrūkās. “Drauds!” – kliedza virsraksti. “Mums uzbrūk!” – atkārtoja ekrāni. Cilvēki dalījās ar to pašu attēlu, it kā tas būtu pierādījums tam, ka pasaule atkal mainījās.
Cik trausla ir realitāte, ja to var aizstāt ar vienu foto.
Mēs dzīvojam laikmetā, kur ticība vairs neprasa pierādījumus. Pietiek ar pārliecinošu toni, atkārtošanu un kolektīvu sajūsmu. Meli kļūst spēcīgi nevis tāpēc, ka tie būtu gudri, bet tāpēc, ka tie ir pasniegti ar stingru pārliecību. Cilvēks, kurš šaubās, izklausās vājš. Cilvēks, kurš kliedz, izklausās pārliecinošs. Un bars dod priekšroku stipriem balsīm.
Režīmam – jebkuram režīmam – vajag spriedzi. Ne pārāk lielu, lai nesabruktu viss, bet pietiekamu, lai cilvēki nepaspētu pacelt galvas no ikdienas bailēm un dusmām. Kamēr tu dusmojies par ielidojušo “viņu”, tu neredzi, kā tev no kabatas izņem pēdējo. Kamēr tu dalies ar uzplēsto bundžu, tev aiz muguras nolemj par tavu nākotni, tavu naudu, tavu brīvību. Aizsegā no ārējā drauda var izzagt iekšējo mieru. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā vara pati.
Cilvēks grib ticēt.
Tas ir ērtāk nekā zināt. Zināšana prasa pūles – šaubīties, pārbaudīt, palikt vienam pret straumi. Ticība prasa tikai pievienoties. Un bars mīl, kad tam dod ienaidnieku. Tas apvieno. Tas dod jēgu. Pat ja ienaidnieks ir ēna. Pat ja drauds ir bundža.
Cik maz ir to, kas paliek ārpusē. Kas skatās uz histēriju un jautā: “Bet kur īsti ir pierādījumi?” Viņi netiek uzaicināti pie galda. Viņus sauc par naiviem, par nodevējiem, par tiem, kas “nesaprot situāciju”. Patiesībā viņi ir vienīgie, kas vēl spēj redzēt. Pārējie ir pārāk aizņemti ar sajūtām.
Mēs esam kļuvuši par savu pašu auditoriju. Mēs skatāmies uz teātri un domājam, ka tas ir dzīve. Un kad kāds norāda uz kulisēm, mēs dusmojamies uz viņu, nevis uz režisoru. Jo atzīt, ka mūs vada, nozīmē atzīt, ka esam vadāmi. Vājāki, nekā gribētos.
Varbūt īstais lidojums nav tas, ko neviens neredzēja. Varbūt īstais lidojums ir tas, kā mēs ik dienas lidojam prom no sevis – uz ērtām dusmām, uz gataviem stāstiem, uz kolektīvo apziņu, kas atbrīvo no personīgas atbildības. Un kamēr mēs tā lidojam, kāds cits ar pārliecinošu balsi turpina stāstīt, ko domāt nākamreiz.
Uzplēstā bundža paliek. Bet jautājums paliek dziļāks: cik reižu vēl mēs norīsim to pašu tukšo konservu, tikai tāpēc, ka tas bija skaļi iesaiņots?
Un cik ilgi vēl mēs būsim gatavi ticēt, ka garša mutē ir no ienaidnieka, nevis no tā, kurš mums to pasniedza.
Mans zelts ir mana tauta
- Vakar, 12:21
Starp citu, Latvijā ir sava Asuāna ūdenskrātuve. “Jāņa sētas” kartē:
Nezināt, kur tas ir? Pie Jeberiem, pie Jeberiem tak!
vara bungas
- 09. mai., 22:15
[..] saņemts akcepts no ASV par mūsu helikopteru aprīkošanu ar ložmetējiem, kurus varēs izmantot arī gaisa mērķu notriekšanai.[..]
VB: Pabriks savulaik labu PR uztaisīja uz šī iepirkuma… “bruņojums”, “pienesums”… Izrādās knābis vanagam nav pašsaprotama fīča, bet navarots.
Mana ligzda
- Vakar, 09:38
Laikam būs tas, ko reizēm sauc par "vecu tēmu pārmalšanu". Gan jau ka sapratīsiet un piedosiet.
* Vispirms un atkal. Ir jāatkārto laikam vēl un vēl. Nav tāda jēdziena "alkoholisms ir neārstējams". Nu, jā, no daktera ar tableti rokās skatupunkta - var būt. Var būt no medicīniskā viedokļa, jo alkoholisms jau nav vīruss, kurš "jāizdzen" laukā no ķermeņa ar medicīnisku manipulāciju palīdzību. Alkoholisms ir cilvēka izvēle. No cikla "Es aizleju sevi un savu dzīvi, vai arī nē". Un katra paša ziņā vispirms jau ir tas, lietot un cik daudz to alkodziru, kurā mirklī no tās atteikties. Ja nu vajadzīga kaut kāda medicīniska palīdzība kādā situācijā, tā ir tikai palīdzība konkrētā brīdī un konkrētās robežas. Ne vairāk. Un katra paša brīva izvēle ir "Man pie kājas visa pasaule, es aizlēju, aizleju un aizliešu acis" vai arī "Man tagad nav vēlmes un laika, jo...." kaut zivju cope notiek upeles krastos.
* Tālāk. Manā ieskatā, un tikai mans viedoklis, kuru var droši apstrīdēt, nav neārstējamu slimību. Jo ir katra individuālā organisma spēja un griba stāties pretī tam, ko sauc par saslimšanu. Un mediķi šajā procesā ir tikai un vienīgi palīgi. Medicīniskā palīdzība. Ja cilvēks, viņa organisms pats nestīvēsies pretī kaitei, mediķu pūles var būt bezspēcīgas. Ja organisms pirmām kārtām pats kaut ko nedarīs savā labā, cilvēks var nomirt arī no viena šķaudiena parastā.
Pat no komas vai puskomatoza stāvokļa cilvēks var izkārpīties. Tajā gadījumā, ja viņam zemapziņā nebūs "ups, man vēl tā konfekte jāapēd, žogs pusratā krāsojams palicis". Vispār no tā stāvokļa laukā netiks par spīti visādām mediķu manipulācijām, pūlēm, ja zemapziņa neīdēs ar kaut sīku un ir kā bezjēdzīgi absurdu motivāciju.
Esot situācijas, kurās "par spīti mediķu pūlēm...". Jā, nestrīdos, ir situācijas, kurās mediķu pūles ir bijušas bezspēcīgas, cilvēks, par spīti visam, aizgājis saules taku. Bet tam visam pamatā vispirms jau bijusi paša saslimušā cilvēka iekšējais, zemapziņas līmeņa "Man pietiek, apnicis". Un pie šādas situācijas mediķi var kaut tambu-lambu vēderdejas dejot. Nekas nepalīdzēs.
Zinu no savas pieredzes. 2015.gada pavasarī, apmēram ap šo laika periodu, gulēju slimnīcā puskomatozā stāvoklī un mediķi pūlējās mani pie veselības atgriezt ar tobrīd pieejamiem līdzekļiem. Bet, ja es caur savu pusnemaņas stāvokli slimnīcas gultā caur apmiglotu stāvokli nebūtu pamanījusi, ka pie manas gultas periodiski un mainoties nesēdētu trīs cilvēki, nekas nebūtu, manis te vairs nebūtu. Man kaut kur zemapziņā nostrādāja "Ir cilvēki, kuriem esmu vajadzīga un svarīga, ir jāizkārpās". Tas nostrādāja tajā ļoti smagajā laikā; es nepārkāpu aiziešanas slieksni un atgriezos.
DEBESSmANNA
- 09. mai., 14:07
notepad.lv
- 09. mai., 14:00
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
vara bungas
- 07. mai., 08:24
[..] Par apdraudējuma beigām informēsim.[..]
vara bungas: Neizpildāms solījums. Tas ir, informēt jau var, bet apdraudējums bija, ir un paliks, ar to jāmācās sadzīvot.
UPD1 Kam ir laiks un vaļa var pameklēt attēla (zemāk) līdzības ar šo te VB ierakstu
UPD2 Informācijas mums visiem ir tik cik ir, bet tomēr…
1)Ja tie ir RU droni jāseko LV pieprasījumam sākt NATO līguma 4.pantā paredzētās konsultācijas. Tās var nesākties, bet pieprasījumam jābūt. Ja šāda pieprasījuma nav, tad tie nav RU droni vai sliktāk.
2)Ja tie nav RU, bet UA droni, kurus RU iemācījusies novirzīt no kursa vai tā ir UA operatoru kļūda jāseko AM un ĀM rīcībai (kas sen nokavēta), lai UA brīdina LV, LT, EE par savu dronu masu uzlidojumiem RU. Noslēpumu saglabāsim, bet modrību palielināsim un šūnu apraide brīdinās par apdraudējumu nevis konstatēs faktu.
3) Miera laikā bez agrā brīdinājuma pārtvert dronus ir neiespējami. Vai nu valstij jāpāriet kara režīmā vai jāstrādā pie PGA agrā brīdinājuma sistēmas, kas ietver diplomātiskos kanālus (tiešā sakaru līnija) ar UA partneriem.
UPD3 Samiksējot divas patiesas ziņas, ārpus konteksta sanāk viena viltus ziņa.
UPD4 Vēl viena versija par UPD1. Ņemiet vērā diennakts laiku, kad nogranda sprādzieni un video redzamās gaišā rīta debesis.
UPD5 Vēl viens aizdomās turētais – FP1. Saka, ka lēts, bet labs un mērogojams
UPD6 Bundzinieki no Latgolas ziņo savu versiju
Vyss. Ziņām turpmāk vajadzētu būt latgaļu valodā. pic.twitter.com/WyntrAM5pB
— Alise Pabērza (@alise_paberza) May 7, 2026
BALTAIS RUNCIS
- 07. mai., 16:13
Nosaukums: Nepareizā laika stundenis.
Autors: Laimonis Purs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 148
Par grāmatu–
Ziguns Liepkalns ir izmeklētājs un viņš nolemj savam draugam rakstniekam pastāstīt kādu stāstu, kuru viņš nesen sācis izmeklēt un nonācis pie interesanta atrisinājuma.
Mamma palūdza uztaisīt nelielu tīrīšanu grāmatu kastēs, kas kādu laiku jau gaida savu kārtu. Protams, es jau nebūšu es, ja kādas grāmatas nepaņemšu izlasīt (pašam plauktā savs tūkstotis nelasītu grāmatu, bet stiepj vēl). Paņēmu dažas tādas mazas, plānas grāmatiņas. Apmēram kā tajos laikos izdoti dzejas krājumiņi. Starp citu- mūsdienās vairs tādas mazas un plānas grāmatiņas vairs neizdod. Laikam tas bija tāds padomju laika fenomens- izdot vienalga ko un vienalga cik plānu, lai tik būtu tirāžas, kuras varētu ierakstīt piecgades plānos.
Labi, atpakaļ pie grāmatas.
Laimonis Purs ar savu pilskalnu tetraloģiju ir nopelnījis to, ka arī cita viņa darbi ir jāizlasa. Tas arī bija iemesls, kāpēc es šo grāmatu paņēmu izlasīt, pirms to nodot tālāk.
”Nepareizā laika stundenis” ir kā turpinājums citam viņa kriminālstāstam ‘’Ēna ceļa garumā’’. Arī šoreiz ir rakstnieks un izmeklētājs, kurš izmeklē kādu neparastu notikumu no pagātnes.
Šoreiz notikumi risinājušies Otrā pasaules kara laikā, kur tika lauztas dzīves, apmeloti kaimiņi, vajāti komunisti un viens otrs simpatizējis vāciešiem. Ar valsts varas atļauju Mārtiņš Cinis slepkavoja cilvēkus- viņš attīrīja Eiropu. Un pie reizes piesavinājās dažādas vērtslietas, kuras noslēpa. Vēlāk, kad tās atrada, tur bija kāds necils ‘’Luis Grisel’’ kabatas laikrādis ar gravējumu. Tad nu šis pulkstenis kalpoja kā pierādījums un iemesls atrast tā saimnieku un uzzināt, kas ar viņu noticis.
Pat īsti nezinu, ko teikt… grāmata sevi nosaukusi par ‘’gandrīz detektīvstāsts’’, bet nekāds dižais detektīvs tur nav. Tāds padomju milicijas fons ar jaunu un apņēmīgu izmeklētāju priekšplānā, kurš ļoti cenšas. Tik tas stāsts ar visiem Ozoliņiem, Liepiņiem, Krūmiņiem… man viss sajuka. Un lasot tālāk skaidrāks nepalika ne pa gramu. Tas stāsts bija saraustīts un dažbrīd ne līdz galam izstāstīts. Un tas nebija tāpēc, lai saglabātu intrigu. Vai interesi. Drīzāk, lai saglabātu grāmatas plānumu.
Sajūta, ka tas bija kāds pasūtījums, kuru autors ķeksīša pēc arī veica.
Bad ad
- 08. mai., 15:30
Klientu lojalitātes stratēģija bieži sākas ar cēlu mērķi, lai viņi paliek un tad tā noslēdzas ar to pašu klasiku, 10% atlaidi, kas attiecas uz visu, izņemot tieši to vienu produktu, ko cilvēks patiešām gribēja. Dāvana šajā stāstā parasti parādās kā pēdējā brīža panika, kad ātri, kaut ko ieliksim kastē, nevis kā pārdomāts instruments, kas klientam liek domāt, ok, šie mani saprot. Par to arī ir…
notepad.lv
- Šodien, 08:00
neogeo.lv
- Vakar, 20:19
Žurkas ir vienas no izturīgākajiem dzīvniekiem uz Zemes, kas izdzīvoja daudzās planētas dzīvnieku masveida izmiršanās, pārdzīvo visus cilvēku izskaušanas centienus un dodas globālos ceļojumus, izmantojot visas iespējas, kur vien tās parādās.
Žurku panākumus nodrošina elastība, nevis spēks — spēja ēst gandrīz jebko, ātri pielāgoties jaunai videi un spēja mācīties no briesmām reāllaikā.
Jāatzīst, ka žurkas iemieso daudzas no tām pašām īpašībām, kuras mēs apbrīnojam citos dzīvniekos: neatlaidību, atjautību un sadarbību.
Mēs dažkārt apbrīnojam daudzus dzīvniekus:
Tas varētu būt riebums vai satraukums, taču tas reti rada bijību vai apbrīnu. Tomēr žurkas varētu būt vienas no bijību radošiem dzīvniekiem uz planētas. Viņas ir pārdzīvojuši globālas apokalipses, tālas pamestības un mērķtiecīgas izskaušanas kampaņas.
Kopš alu cilvēku laikiem mēs esam mēģinājuši kontrolēt žurkas – mēs tās indējam, mēs tās notveram, mēs šiem dzīvniekiem darām visādas šausmīgas lietas. Un tieši tad, kad domājam, ka esam tās uzvarējuši, saņemam skaidru signālu – līdz galam nekas nav izdevies.
Žurkas ir grauzēji, zīdītāju cilts, kas aizsākās dinozauru laikos. Tas nozīmē, ka milzu, bīstamu plēsēju pasaulē žurku senči atrada veidus, kā baroties, vairoties un izturēt. Grauzēji turpināja pastāvēt arī pēc asteroīdu uzbrukumiem, kas kardināli mainīja klimatu, pēc daudziem ledus laikmetiem un milzu plūdiem, kas izpostīja līdz 80% dzīvās būtnes uz šīs planētas. Taču grauzēji ir ne tikai izdzīvojuši — viņi ir uzplaukuši.
Mūsdienās ir vairāk grauzēju sugu nekā jebkuru citu zīdītāju, tostarp desmitiem žurku sugu. Divas visbiežāk sastopamās žurkas ir melnā žurka (Rattus rattus), kuras izcelsme ir Indijā aptuveni pirms 3000 gadiem, un pelēkā žurka (Rattus norvegicus), kas nāk no Mongolijas un Ķīnas un, iespējams, ieradās Eiropā tikai aptuveni pirms 700 gadiem.
Atšķirībā no putniem, zivīm vai vaļiem, žurkas nevar vienas pašas ceļot lielus attālumus, tomēr tās var atrast pat salās, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no cietzemes. Žurkas ir visur …
Žurkas patiešām lieliski izmanto visas iespējas. Tur, kur ir jaunas iespējas ceļošanai, piemēram, dzelzceļu tirdzniecības vagonos, kuģu konteineros, lidmašīnās, žurkas to izmantos. Daļa no tā, kas ļauj žurkām kolonizēt jaunu vietu, ir to spēja baroties ar gandrīz jebko. Lai gan lauvas ēd gandrīz tikai gaļu un koalas nevar izdzīvot bez eikalipta, žurkas ir tas, ko biologi dēvē par “oportūnistiskām lopbarības meklētājām” — tās ēd visu, kas tajās uztur dzīvību, neatkarīgi no tā, vai tie ir uzglabājamie graudi, dārzeņi, putnu mazuļi vai metro atstāts picas gabals. Jebkura veida olbaltumvielas tiks izmantotas – žurka apēdīs pat citu žurku, ja vajadzēs izdzīvot.
Šī kosmopolītiskā attieksme pret pārtiku ļauj žurkām izdzīvot. Šī iemesla dēļ žurkas var atrasties uz tālām, neapdzīvotām salām, sākot no ekvatora līdz galējiem ledus laukiem. Dabas aizsardzības speciālistus īpaši satrauc šī žurku spēja, jo tikai daži grauzēji var izjaukt visu ekosistēmu, ja tai nav dabisko žurku plēsēju.
Ja kādreiz esat juties neapmierināts ar savu dzīves situāciju, iespējams, vēlēsities padomāt par žurku domāšanas veidu. Viena no lietām, ko varam pamācīties no žurkām, ir spēja attīstīties tur, kur atrodaties, nevis tur, kur vēlaties būt.
Piemēram, žurkas var atrast neskaitāmās vietās, kur jāpiedzīvo bargas ziemas. Kad žurkām ir auksti, tās vienkārši virzās tuvāk cilvēkiem, jo mēs uzturam siltas vietas – kanalizācijas ir siltas, komunikāciju šahtas ir siltas, trūdoša izgāztuve ir silta, pagrabs ir silts… Viņām vajag pārtiku, viņiem vajag ūdeni, viņiem ir vajadzīga vieta, kur palikt.
Ja žurkas nevar atrast cilvēku radītu siltumu, viņas var radīt savu siltumu, “apskaujot viena otru”, saplūstot lielās, basketbola bumbas izmēra “miega bumbās”. Žurkas ķermenis ir veidots, lai atrastu un izmantotu visšaurākās telpas. Viņu purni ir smaili un sašaurinās līdz noteiktam punktam, kas beidzas ar ļoti spēcīgu degunu. Tam ir patiešām svarīga nozīme, jo viņām ir jāatrod vietas, kur iekļūt, piemēram, plaisa kokā vai plaisa ietvē. Sastopoties ar kādu konstrukciju žurkas skries pa tās perimetru, ar degunu pārbaudot tās trūkumus. Sensoriskie matiņi aiz deguna palīdz žurkām noteikt, kuras atveres ir pietiekami lielas, lai tās izmantotu, un tās izdara to ārkārtīgi ātri — katru sekunde palielina risku, ka to apēdīs vanags, čūska, kaķis vai cits plēsējs. Žurkām ir arī salīdzinoši mazi atslēgas kauli, kas nav piestiprināti pie krūšu kaula. Viņas var “sabrukt plecos” un tas nozīmē, ka caurumos, kuros viņas var iekļūt, ierobežojošais faktors ir tikai viņu galvaskausa izmērs.
Nākamreiz, kad jutīsities iespiests zem satriecošā pasaules problēmu svara, tad padomājiet par žurkām. Suga nezin vārdu “mirt”. Pat tad, ja saskaras ar nāvējošu indi vai slazdu.
Izteikts piemērs par žurku indēšanu. Varfarīns — zāles, ko lieto, lai novērstu asins sarecēšanu un ir asins šķīdinātājs — sākotnēji tika izstrādātas, lai nogalinātu žurkas, taču lielākā daļa žurku iznīcinātāju to vairs neizmanto, jo žurkām pret to ir izveidojusies ģenētiska rezistence. Viens no iemesliem, kāpēc žurkas ir prasmīgas pretoties daudzām indēm, ir tas, ka tās ir ārkārtīgi ātri un ražīgi vairojas.
Mātīte var dzemdēt pēcnācējus ik pēc 6 – 8 nedēļām, un katrā metienā var būt apmēram 6 – 12 mazuļi. Lielākā daļa no tiem neizdzīvo, bet, ja viņi visi izdzīvotu, tas nozīmētu, ka viens žurku pāris tikai trīs gadu laikā varētu radīt aptuveni 500 000 000 pēcnācēju.
Katra žurka, kas ēd saindētu ēsmu un nenomirst, tā pakāpeniski sāk veidot ģenētiskas mutācijas. Pēc tam šīs žurkas vairojas, ātri izveidojot populāciju, kas ir izturīga pret konkrēto toksīnu.
Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture. Inde nav vienīgais izaicinājums, kas žurkām jārisina. Žurkas arī mācās izvairīties no žurku lamatām. Žurku prāts ir patiesi apbrīnas vērts. Žurka, kas ir redzējusi, ka tiek noķerta cita žurka vai kura pati ir cietusi no slazdiem, turpmāk izvairīsies no līdzīgām lamatām.
Varētu domāt, ka žurkām ir jābūt nožēlojamām individuālistēm, kas par prioritāti izvirza savu personīgo izdzīvošanu, lai pārvarētu daudzos draudus, ar kuriem tās saskaras, taču grauzēji var būt pārsteidzoši sabiedriski un līdzjūtīgi. Ir apkopots liels skaits jaunu pētījumu, kas parāda, ka žurkas palīdz saviem sugas pārstāvjiem. Viņas var atbrīvot savējos no slazdiem un dalīt ar viņiem pārtiku. Viņi pat mēģinās tos atdzīvināt, ja uzskatīs, ka viņi ir bezsamaņā.
Kad zinātnieki deva žurkām iespēju izvēlēties starp divām durvīm — vienas atvēršana palīdzēja nelaimē nonākušai žurkai, bet otra noveda pie kāruma —, žurkas izvēlējās palīdzēt viena otrai 50 – 80% gadījumos.
Tas parāda, ka sabiedriskums ir žurkām piederīgs. Viņas nesaprot laipnību līdzīgi kā cilvēki, taču viņas joprojām izturas pret citiem savas sugas pārstāvjiem tā, lai mēs to uzskatītu par līdzjūtīgu un laipnu. Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture, kas pārspēj daudzu citu sugu izredzes. Ja šī īpašību kombinācija nerada nelielu bijību, iespējams, problēma nav žurkās, bet gan mūsu uztverē par tām.
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Mammas smaids
- 08. mai., 12:16
Saulaini sveicieni no Kurzemes!
Tik daudz kas piedzīvots kopš pēdējās vēstules – nosvinējām mūsu ģimenes 21. dzimšanas dienu, pabiju Melnkalnē ar draudzenēm un nu domās esmu pie mūsu tikšanās Ogrē – jau pēc nedēļas!
Aicinu Tevi uz klātienes meistarklasi: “Kas jāzina katra maza bērna vecākam”
15. maijā
18.00–20.00
Ogrē, Manas Garšas veikala telpās
Kopā ar Baibu Grīnbergu (uztura speciālisti, garšvielu lietpratēju, docētāju un 3 bērnu mammu) esam sagatavojušas vakaru, kas būs vērtīgs, iedvesmojošs un praktiski noderīgs.
Meistarklasē runāsim par:
kā labāk saprast mazu bērnu
kā veicināt patstāvību ikdienā
bērna attīstības svarīgākajiem principiem
mierīgāku un gudrāku vecākošanu
uzturu, garšvielām un ēšanas paradumiem
Dāvanas dalībniekiem:
15 EUR dāvanu karte Evelīnas virtuālajai skolai
pārsteigums no Baibas
Biļete: 25 EUR
Vietu skaits ir ierobežots, tāpēc neatliec uz pēdējo brīdi.
Piesakies šeit: https://manasgarsas.lv/product/kas-jazina-katra-maza-berna-vecakam-iedvesmas-meistarklase/
Ja Tu zini kādu, kuram šī informācija varētu noderēt, tad, lūdzu, pārsūti šo e-pastu tālāk!
Paralēli visam mūsmājās rit mācību gada finiša taisne – eksāmeni, noslēguma pārbaudes darbi un vasarā vienam no bērniem būs pamatskolas izlaidums. Bērni tiešām ātri izaug.Tāpēc vienmēr atgādinu – negaidi, kamēr bērns izaug. Mācies jau tagad, kā būt viņam par zinošu un atbalstošu pavadoni.
Lai saulaina nedēļas nogale un ceru satikt Tevi Ogrē!
Ar sveicieniem,
Evelīna
P.S. Mūsu ceļojuma hīts bija spēle “Krāsu medības Melnkalnē”. Draudzene izveidoja skaistu video – šo spēli var spēlēt ne tikai ceļojumos, arī ekspedīcijās tepat Latvijā vai, dodoties uz veikalu. Zemāk vari redzēt mūsu medību rezultātu. Ko saki?
Hitnet.lv
- 07. mai., 18:32
Mūsdienu tehnoloģijas arvien vairāk iekļaujas mūsu ikdienā — no viedtālruņiem līdz valkājamām ierīcēm. Viena no interesantākajām tendencēm pēdējos gados ir...
The post Viedās brilles — tehnoloģija, kas maina ikdienu appeared first on Hitnet.lv.
Stacija
- 07. mai., 12:33
Zināmais nezināmajā
- 07. mai., 11:07
Krišjānis Liepiņš
- 09. mai., 09:00
Nepabeigtā dienasgrāmata
- Vakar, 08:42
