nekur.lv

Kad pavadone mūs modina uz robežas, esmu 7 stundas gulējusi dziļā miegā. Kavējot laiku, vilcienam stāvot Ukrainas un Polijas robežkontrolē, uzsākam sarunu ar Matveju. Puisis ir no Krapovņickas pilsētas uz dienvidiem no Kijivas un dodas uz Varšavu kārtot ILTS starptautisko angļu valodas eksāmenu, lai iestātos augstskolā. Lai gan Matvejam ir tikai 17 gadi, viņš mācās vidusskolas pēdējā klasē un nopietni domā par nākotni. Ukrainā pastāvīgu dzīvi jāuzsāk agri. Treniņam sarunu turpinām angliski. Esmu sapratusi, ka tieši jautāt par to, kā ukraiņi izjūt karu, var būt netaktiski, tāpēc prasu, kā viņam sanācis turpināt izglītību vispirms pandēmijas mājsēdes un šodienas regulāru gaisa trauksmju laikā. Matvejs atbild – “ja vēlas atrast attaisnojumu, lai nemācītos, to ir ļoti viegli izdarīt.” Tā, lūk! 

Patiesībā Matveja dzīvē Krievijas pilna mēroga iebrukums 2022. gadā nospēlējis divējādu lomu. Viņa ķīmijas skolotāja devusies bēgļu gaitās uz Skotiju, kur uzsākusi darbu augstskolā, un, pateicoties tam, palīdzējusi puisim izstrādāt projektu neirozinātnē, kas biotehnoloģiju konkursā Brazīlijā ieguvis trešo vietu. Uz manu jautājumu, kā puisis plāno turpināt iesākto, viņš atbild – plānoju Varšavas Universitātē studēt ekonomiku, lai vēlāk izveidotu savu biotehnoloģiju uzņēmumu. Puisis vērtē, ka pašlaik Eiropa ir no ukraiņiem nogurusi – stipendijas studiju turpināšanai kombinētā biznesa un ķīmijas programmā neesot pieejamas. 

Šonedēļ dzirdēju 13 gadīga Kijivas zēna mammas stāstu par to, ka neilgi pirms irāņu parauga Šahed drona ieteikšanās viņu dzīvokļa logos, uz logiem uzlīmēta sprādziena aizsargplēve, tas dēlu pasargājis no tā, ka Šaheda izšķaidītā loga šķembas ielidotu zēna lego, kura sīkie, smalkie gabaliņi uz zēna guļamistabas grīdas izlikti detalizētos projektos. Ja tie būtu sajukušies ar drona izsista loga šķembām, lego, visticamāk, nebūtu glābjams. 

Tieši pirms mājupceļa man ir saruna ar jaunu Rietumukrainā dzimušu īpaši apdāvinātu  26-gadnieci, kurai piedāvāts darbs Ukrainas Aizsardzības ministrijā. Mūsu abu analīze saskan – lai gan atalgojums ir zems, slodze milzīga un atbildība liela (līdzīgi kā pie mums 1990-os, kad izvēli par labu privātā sektora darbam ietekmēja tieši šie faktori), viņa aicināta strādāt “nākotnes” nozarē, kuras vadībā turklāt pašlaik ir Digitalizācijas ministriju iepriekš vadījušais 35 - gadīgais, perspektīvais ministrs Fedorovs. 

2025. gada jūlija tā saukto kartona revolūciju pret Prezidenta administrācijas un parlamenta mēģinājumiem vājināt pretkorupcijas iestādes uz saviem pleciem iznesa jaunieši, kuri 2014. gada Maidana laikā vēl bija bērni. Protesta saukli “ганьба!” (kauns!) daudzi atcerējās no Maidana laikiem. Ar pašrocīgi uz kartona zīmētiem plakātiem jauni un ļoti jauni cilvēki protestēja Kijivas Ivana Franka teātra skvērā pie Prezidenta administrācijas un vēl vismaz 14 pilsētās, līdz parlamentam cauri izstumtie Ukrainas nākotni graujošie likuma grozījumi tika atsaukti. Protesti bija pārsteidzoši pieklājīgi, mierīgi, gaiši, asākās vārdu pārmaiņās uzreiz iesaistījās Ukrainā pēc Skandināvijas modeļa izveidotā “Dialoga policija”. Nākot laikam, kad pirms Komandantstundas aizveras metro, visi pieklājīgi tika aicināti izklīst. 

Pēc protestiem Prezidenta administrācija aizliegumu vīriešiem izbraukt no Ukrainas atcēla attiecībā uz 18-25 gadus veciem jauniešiem. Pēc dažādām aplēsēm no Ukrains kopumā izbrauca ap 200 000 jaunu vīriešu un tikai 110 000 no viņiem atgriezās. Domājot par no rīta satiktajiem Matveju un Romānu, ir skaidrs, ka Ukrainas valstij tas ir liels zaudējums.  

Kristieša dzīve sevi pierāda nevis vārdos, bet gan raksturā. Neviens nav kristietis bez rakstura… Tikai tie, kas neatlaidīgi pastāv, ir pieredzējuši un veido raksturu. Tie,

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Fona attēls: seriāls The Borgias; grāmatas vāka attēls: Libristo.eu. Kolāža: Didzis Daniels Kukainis

Jau kopš brīža, kad pirmo reizi iegrimu Renesanses Itālijas vēsturē, mani fascinēja Bordžu dzimta. Viņu stāsts šķiet kā ideāls tilts starp vēstures faktiem un mītiem, starp varu un ambīcijām, starp cilvēku motivāciju un politisko stratēģiju. Esmu aizvien bijis ieintriģēts ar šo laikmetu – ar pilsētvalstu politiku un intrigām, baznīcas ietekmi un aristokrātisko alianšu spēli –, un Bordžu ģimene man vienmēr šķitusi kā koncentrēta visa šī laikmeta enerģija. Viņi ir gan simbols, gan īstenība – dzimta, kuras vārds vien atgādina par spēju pacelties un izgaišanu vēstures gaitā, par drosmi un taktiku, un par to, cik bīstama var būt vara, ja to izmanto neprasmīgi. Kā grāmatas autors Chamberlin raksta: “The Borgias were more than legend; they were a prism through which the ambitions and intrigues of an age were refracted.”

Lasot "The Fall of the House of Borgia", mani īpaši aizrāva, kā autors spēj nodalīt leģendas no faktiem. Katrs Bordžu lēmums šķiet rūpīgi pārdomāts, katrs gājiens – stratēģija, kas ietver gan risku, gan potenciālu. Šī dziļā analīze ļauj saprast, ka Renesanses vara nebija tikai par bagātību un tituliem, bet par prasmi orientēties sarežģītajā politiskajā spēlē, kur nāve vai krišana varēja būt tikai gājiena attālumā. Bordžu liktenis rāda, ka politika ir ne tikai par spēku, bet arī par intuīciju, laiku un psiholoģiju.

Rodrigo Bordža, vēlāk pazīstams kā pāvests Aleksandrs VI, bija centrālais spēlētājs šajā ģimenes drāmā. Viņa stratēģijas un politiskā izpratne ļāva ģimenei sasniegt augstākās varas virsotnes, un viņa bērni – Čezāre un Lukrēcija – bija ne tikai instrumenti ģimenes politikas īstenošanai, bet arī paši kā personības ar ambīcijām, drosmi un vājībām. Kā Chamberlin raksta: “Cesare was the living embodiment of his father’s ambitions, yet his downfall lay in the very brilliance that elevated him.” Redzu viņus kā dzīvus piemērus, kā politika, ambīcija un personīgās izvēles savijas, veidojot leģendas, kas mūsdienās joprojām fascinē.

Čezāre Bordža ir tēls, kas mani visvairāk aizrauj. Makjavelli viņu redz kā ideālu princi (valdnieku) – drosmīgu, taktisku un spējīgu izmantot gan politiskus, gan militārus līdzekļus, lai nostiprinātu varu. Makjavelli savā The Prince jeb "Valdniekā" raksta: “Cesare Borgia knew how to strike decisively, and he taught the world the value of boldness in securing power.” Lasot par viņa darbībām, es redzu ne tikai varas spēli, bet arī cilvēka psiholoģiju, stratēģiju un risku izvērtējumu. Tas ir mācību stāsts par varu, tās iegūšanu un saglabāšanu, kas ir tikpat aktuāls šodien kā 15. gadsimtā.

Lukrēcija, savukārt, bieži tiek uztverta kā intrigas instruments, taču Chamberlin rāda, ka viņas dzīve bija sapīta politiskajās aliansēs un ģimenes ambīcijās. Viņas stāsts ir spilgts piemērs tam, kā sievietes Renesanses Itālijā, kaut arī ierobežotas ar sociālajām normām, varēja demonstrēt spēku, pielāgoties un pat ietekmēt notikumu gaitu. Kā autors atzīmē: “Lucrezia’s influence was subtle, yet her choices could sway alliances and alter fates.” Šī dimensija piešķir Bordžu stāstam dziļumu un ļauj lasītājam saprast, ka vara un politika ir cieši saistītas ar indivīdu spēju izmantot iespējas.

Vēsturisko avotu kritiska analīze ir grāmatas pamatā. Chamberlin rūpīgi atdala faktus no leģendām un politiski motivētām apsūdzībām, kas bieži nāca no ģimenes ienaidniekiem. Tas ļauj lasītājam redzēt patieso spēli: politika nav tikai par morāli, bet par prasmēm, stratēģiju un izpratni par cilvēku dabu. Bordžu izgaišana vēstures annālēs bija neizbēgama, jo viņi pārlieku paļāvās uz ārējiem spēkiem, un tas padara viņu stāstu ne tikai dramatisku, bet arī mācību par varas ierobežojumiem.

Renesanses Itālijas konteksts piešķir stāstam vēl vairāk dimensiju. Katrs gājiens, katra laulība, katra diplomātiska alianse varēja mainīt varas līdzsvaru. Bordžu ģimene, ar savu diplomātiju, laulībām un savstarpējām aliansēm, centās nodrošināt savu ietekmi, bet pat nelielas kļūdas vai pārlieka atkarība no ārējiem spēkiem varēja likt visam sabrukt. Tas ļauj lasītājam saprast, ka politika vienmēr ir riskanta, un tas padara Bordžu stāstu vēl aizraujošāku.

Makjavelli skatījums padziļina šīs atziņas. Viņš ne glorificē Bordžas, bet izmanto viņu vārdu kā praktisku piemēru, kā valdniekam jābūt spējīgam pārvaldīt varu, rīkoties taktiski un nepaļauties tikai uz veiksmi. Čezāres militārās aktivitātes, piemēram, Senigallia masveida slepkavības, Makjavelli uzskata par pragmatisku politisku manevru, kas nodrošina kontroli pār valstī esošajām frakcijām. Tajā pašā laikā viņš norāda, ka ilgtermiņā pat efektīvs valdnieks nevar paļauties tikai uz ārējiem resursiem – un Čezāres neveiksmes to pierāda.

Bordžu politika arī atklāj cilvēku psiholoģijas izmantošanu varas labā. Rodrigo un Čezāre spēja novērtēt ienaidnieku bailes, alianses un motivāciju, lai manipulētu ar politisko vidi. Tas rāda, ka vara nebija tikai par tituliem vai bagātību, bet par spēju saprast cilvēkus un pielietot stratēģiju sarežģītās situācijās. Šīs mācības ir tikpat aktuālas arī mūsdienu politikā, uzņēmējdarbībā un starptautiskajās attiecībās.

Chamberlin rakstīšanas stils padara šo sarežģīto stāstu pieejamu un emocionāli iesaistošu. Lasītājs ne tikai iepazīstas ar faktiem, bet iegrimst laika garā, cilvēku motivācijās un stratēģiskajos manevros. Tā ir grāmata, kas izaicina stereotipus, iedvesmo refleksijai un ļauj saprast, ka pat visdramatiskākie vēsturiskie notikumi var būt mācību avots par varu, ambīciju un cilvēku dabu.

Noslēgumā, "The Fall of the House of Borgia" ir vairāk nekā vēsturiska biogrāfija – tā ir ceļvedis mūsdienu lasītājam, kā saprast varu, ambīcijas un stratēģiju. Makjavelli perspektīva ļauj redzēt Bordžu ģimeni kā dzīvus politiskus spēlētājus, nevis tikai amorālus monstrus. Šī grāmata izaicina stereotipus, iedvesmo refleksijai un paliek aktuāla kā instruments domāšanai par politiku un vēsturi. Bordžu ģimene vairs nav tikai leģenda – tā ir dzīva liecība par ambīcijām, stratēģiju un varas dinamiku, kas spēj iedvesmot un mācīt arī mūsdienās.

Eiffel Tower, Paris

This Privacy Policy describes how Koko Tools handles your data. As a local-first desktop application, Koko Tools is designed with a "privacy by default" approach, ensuring that you remain in control of your information.

1. Information Collection
  Koko Tools does not collect, transmit, or store any of your personal data on external servers owned by the developers.

   * Local Data: Any notes you write, book calculations you perform, or application settings you configure are stored exclusively on your local device.
   * Google Drive Data: If you choose to enable the optional Google Drive synchronization feature, the app will request access to your Google Drive via the official Google API.
       * Scope of Access: The app only accesses files it creates or files you specifically authorize for synchronization (typically your notes and configuration files).
       * Authentication: Authentication is handled securely via OAuth2. Your Google credentials (password) are never seen or stored by Koko Tools. A secure "refresh token" is stored locally on your machine to maintain the connection.

  2. How Your Information is Used
  The data processed by the application is used solely for the following purposes:
   * Core Functionality: To display your saved notes and calculate book page conversions.
   * Synchronization: If enabled, to upload and download your local app data to your personal Google Drive account so you can access it across multiple devices.

  3. Data Storage and Security
   * Local Storage: Your data is stored in your user home directory (e.g., ~/.config/koko-tools/ on Linux). Security of this data depends on your operating system's file permissions and your own device security.
   * Cloud Storage: When using Google Drive sync, your data is stored within your own Google account. It is subject to Google’s privacy and security protocols.
   * No Third-Party Sharing: We do not sell, trade, or otherwise transfer your data to any third parties. Your data stays between your device and your chosen cloud provider (Google).

  4. Third-Party Services
  Koko Tools uses the Google Drive API for its synchronization feature. By using this feature, you are also bound by Google’s Privacy Policy (https://policies.google.com/privacy).

  5. Your Rights and Data Control
   * Deletion: You can delete your local data at any time by removing the application's configuration folder. You can also delete the synchronized data directly from your Google Drive.
   * Revocation: You can revoke Koko Tools' access to your Google account at any time through your Google Account Security settings (https://myaccount.google.com/permissions).

  6. Changes to This Policy
  As Koko Tools is an experimental project, this policy may be updated as new features are added. We recommend checking the repository for the latest version.  ---
  Last Updated: March 2026

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Musashi – uzskatīta par vienu no Japānas literatūras klasiku klasikām, publicēta serializētā veidā četru gadu periodā no 1935.g. līdz 1939.gadam, šis romāns priekšvārdā pat tiek pielīdzināts Rietumu pasaules Gone With the Wind. Diemžēl, lai cik godā darbs šķiet vairāk vēsturisku iemeslu dēļ netiktu turēts, tad ar fragmentāriem izņēmumiem bija grūti saskatīt iemeslus, kas sižetiskajā darbībā varētu likt lasītājam aizrauties. Varbūt, lai tā varētu atgadīties, noder priekšzināšanas attiecībā gan uz Japānas vēsturi, gan kultūru, bet gribētos reizē apgalvot, ka autoram daiļdarba ietvaros sanācis aizrauties ar epizodēm, kuras gan atkārtojas, gan vēlākā sižetā ir bez tālejošākas nozīmes un ir tikpat viegli un ātri aizmirstamas.

Pats galvenākais varonis romāna sākumā vēl nemaz nedēvējas par Musashi, bet tā vietā ir saucams Takezo vārdā un kopā ar biedru un šķiet tobrīd par draugu vēl esošo Matahachi tie pamanījušies palikt dzīvajos pēc sakāves Sekigahara kaujā. Paveicas palikt dzīvajos, bet jābēguļo un jāslapstās, jo uzvarētāji kā ar uguni meklē izdzīvojušos zaudētājus vai vismaz tādus, kuru turība un ietekme gana zema, lai varētu tikt apslakēti līdz galam. Romāna ievada daļa, kuras ietvaros vien pēc trīs gadu ieslodzījuma, domās ar sevi par notikušo, savu tābrīža situāciju un tikpat kā otro iespēju jaunā dzīvē, Takezo tad arī idejiski pārdzimst jaunā vārdā.

Apņemšanās izmantot šo jauno iespēju, pilnveidot sevi gan rakstura īpašību un personības ziņā, gan savās zobencīņas prasmēs jeb Way of the Sword un vēlēšanās būt jaunu prasmju celmlauzim, kļūt par pašu labāko, kāds vien jebkad eksistējis kļūst par vienu no dominējošajiem Musaši/Takezo tēla virzītājspēkiem, kuri dzen to uz priekšu.

Diemžēl, vai nu tas noveļams uz romāna serializēto publicēšanu tik ilgā laika posmā vai uz ko citu, bet veids, kā izaugsme no sakāves grāmatas sākumā līdz pirmajiem konfliktiem ar citu samuraju skolu pārstāvjiem, par kuriem lielie naidnieki Musaši kļūst Jošiakas skolas censoņi, pie trešās vairāk vai mazāk identiskas epizodes ar tikpat paredzamu cīņas iznākumu ievieš vēlmi, lai pēc ātrāk pienāktu daiļdarba beigas. Lai cik iespaidīgi nebūtu patiesi vēsturiski eksistējošās personas cīņas un uzvaras vienam pret X pretiniekiem, un ne jau vien diviem vai trim, tad autora Eiji Yoshikawa veikums ir tālu no tāda, kas iesveltu intrigu, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Vēl jo vairāk izpildījums un arīdzan noslēgums tāds, ka rodas iespaids, ka būtu varējis līdzīgā garā turpināt vēl un vēl, bet, vai cik labi, ka tomēr kādā brīdī izdomājis, ka būs gana.

Musashi romāns nav no vāka līdz vākam tikai no Musaši/Takezo perspektīvas. Ja netrūkst ik pa brīdim dažs labs, kur gribas jautāt ‘’kāpēc’’, kāds pienesums no tā, tad starp tiem, kuri izceļas, noteikti minams Matahači tēls un vēl jo vairāk tā māte Osugi. Šie divi tēli, kā arīdzan divas daiļavas Akemī un Otsu veidolā piešķir romānam mīlas trijstūra un reizēm pat nosacīta četrstūra attiecību drāmas, kurām savu īpatnību piešķir kā atšķirīgais laiks un kultūra, kurā iespējams veikt slepkavību vai tās mēģinājumu goda jeb ‘’sejas’’ saglabāšanas jautājumā un palikt nesodītam, jo visiem šis aspekts ir pats par sevi saprotams.

Abas sižetlīnijas un izprotama vajadzība pēc  – Musaši samuraja identitāte un viss par un ap zobencīņas prasmju kultivēšanu, konfliktiem ar citiem un otrs romantiskais, kā arī Osugi tēla gribētos pat teikt neliela samaitātība – ir kā divas grāmatas vienā. Ar vienojošiem elementiem, bet reizē gana nodalīti viens no otra, lai nerastos lieki apjukuma, mulsinoši momenti.

Ja pacenšas, tad noteikti var saskatīt, kāpēc tieši šis un varbūt ne kāds cits romāns nav ieņēmis godu starp Japānas klasikas darbiem. Pašdisciplīna, lai kāda nebūtu loģika, acīmredzami vēsturiski ilgtermiņā darbojusies un sistēma, kurā Musaši/Takezo daļēji sekojot tradīcijām un daļēji arī veidojot savu ceļu un domašānu, kurā ne vienmēr brutāls spēks ir galvenais un būtiskākais uz uzvaru. Vai citā ikdienišķākā aspektā uzskatot slimību kā personificējumu iekšējo ienaidnieku, kurš jāsakauj tā būtībā un saknē, lai kļūtu vesels un vēl spēcīgāks kā pirms tam.

Ir gana daudzi citu interesantu aspektu, kuros romānam, lai to labāk izsprastu un sekojoši izbaudītu šķiet prasās anotēta romāna versija ar paskaidrojumiem, piemēram, atšķirīgajās dzīves modeļa izpratnēs starp dažādām sabiedrības grupām kā zemnieki, samuraji, tirgotāji un daudzi citi. Vai arī prātā nāk epizode, kurā tiek pieminēta prasme ar muti un mēli tā spēt manipulēt adatas, ka pat nav vajadzīgs cits instruments, ierocis, lai spētu tās letāli izšaut, pēc kuras gan šī māksla vairs netiek pieminēta. Vai arī tēlu biežā atsauce uz Sun Tzu Art of War grāmatu un tās nozīmi, un tā varētu minēt vēl un vēl.

Musashi priekšvārds no Edwin O. Reischauer gandrīz vai bija interesantākā sadaļa no visas grāmatas. Grāmatas, kura tās apkopotajā versijā uzskatāmi noderētu liekā pildījuma un liekvārdības atmešanas, kas pieļauju serializētajā veidā ir bijis vajadzīgs, lai iegūtu lielāku vārdu, bet šādā formātā cieš no garumā lieki izstiepta sižeta un bieži vien variācijā pa tēmu atkārtojušamies notikumiem.

Lejupielādēt, te: https://play.google.com/store/apps/details?id=com.artillery.ascii

Darbs pie “Rāznas ezera pirātiem” neapstājas, lai gan viss notiek ļooooti nesteidzīgi. Tā ir, kad pieaugušam cilvēkam ir vēlme nodarboties ar hobijiem, taču dārgākais resurss ¬– laiks, ir ļoti ierobežotā daudzumā. Mēģinu saglabāt veselīgu darba un privātās dzīves balansu, veltīt laiku gan sev, gan ģimenei, kā arī, ik pa laikam kaut ko uzzīmēt, uzrakstīt un uzspēlēt. Tas nu tā.

Jaunajā spēles atjauninājumā beidzot ir skaņa. Viss ieturēts retro stilā, tāpēc 8-bitu sintezatora pukšķi, rūcieni un pīkstieni attēlo šāvienus, sprādzienus un ezera šļakatas. Ir arī fona mūzika. Latgaliešu tautasdziesma “Tuoļi dzeivoj”. Pirmkārt, man ļoti patīk šī dziesma (nevis tā bezgalīgi nodeldētā “Rūžeņa”), otrkārt, tā ir tautasdziesma par kuru nav jāmaksā autoratlīdzības.

Dziesmu ierakstīju pats, pierakstot notis blociņā, un tad ar vienu pirkstu klabinot sintezatoru. Bija milzīgs kārdinājums iedot skaņas apstrādi mākslīgajam intelektam. Es izmēģināju “Suno“ un teikšu taisnību – rezultāts bija lielisks. Perfekts. Absolūti profesionāls. Taču manis paša morālā stāja neļauj aizvietot savu personīgo radošumu ar mākslīgo intelektu.

Varu izklausīties divkosīgs, jo spēles kods uz 99% ir mākslīgā intelekta veidots. Par to var izlasīt te: https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/tehnologijas-un-zinatne/13.09.2025-ka-es-bez-programmesanas-prasmem-ar-maksligo-intelektu-radiju-speli-raznas-ezera-pirati-soli-pa-solim.a613202/

Paskaidrošu, ka mākslīgais intelekts tika izmantots vietās, kur man ir minimālas zināšanas, un šo zināšanu iegūšana prasītu nesamērīgi daudz laika. Tāpēc lietas, kuras man puslīdz padodas – vizuālie tēli un mūzika, tās es veidoju pats. Minēšu, ka var pastāvēt programmētāji, kuri profesionāli raksta programmu kodu, taču izmanto MI tur, kur viņiem pašiem trūkst spēju, piemēram, veidojot programmu ikoniņas vai ilustrācijas. Manuprāt, šī ir godīga un atbalstāma mākslīga intelekta spēju izmantošana.

Ļoti interesantu viedokli par mākslīgo intelektu pauž mākslinieks Gatis Šļūka, iesaku izlasīt: https://karikatura.lv/karikaturas-un-maksligais-intelekts-mi/

Nu, un visbeidzot. Esmu izveidojis Etsy bodi, kurā piedāvāju Printful ražotus un piegādātus štruntiņus. Cepures ar “Rāznas ezera pirātu” logo un dažu karikatūru reprodukcijas: https://www.etsy.com/shop/Rupucinskis

Jau februārī rakstīju kritiku, veltītu vilcieniem uz Zilupi. Nedaudz papildināšu. Tajos vagonos reāli nedaudz pūš. Uzsākot braucienu, vismaz pirmajā vagonā noteikti, ir izteikti dzirdama grabēšana. Labi, ka tikai dzirdama, nevis papildus sajūtama. Tajos vilcienos nav tablo, kas informētu par pieturām; audio, kas piesaka pieturvietas - skaidri sadzirdams tikai "uzmanību, durvis aizveras". Lai sadzirdētu pieturvietu esošos un gaidāmos nosaukumus - krietnāk jāiespringst un jāpriecājas, ka vagonā nav kādi tantuki, kuru privātās sarunas dzirdamas gandrīz vai pusvagonā.

***

Šorīt, ejot uz rīta vilcienu, lai brauktu uz Ludzu (pirmais vilciens no Rīgas Centrālās stacijas Ludzas virzienā aizdodas 8.01 no rīta), man ejamā Aleksandra Čaka (kura līgani pāriet Marijas ielā) posmā debesīs bija skaidri redzams mēness. Tāds vairs ne gluži pilnmēness pankūka, bet skaidri konturēts gan. Uz paša perona sagaidīju saullēktu. Pat partneri romantikai nevajadzēja. Ar murrātīgu labsajūtu tāpat pietika. 

***

Jancīga situācija no jau pagājušās ceturtdienas rīta. Ap sešiem no rīta, pamodusies, sakārtojusies un izgājusi pirmo dienas cigareti izpīpēt uz lieveņa. Ap stūri iznirst būtne jau nopietnākos gados un bez redzamām reibuma pazīmēm ejot galvenās ielas virzienā. Mani "apgāza" viņas jautājums "Tagad ir rīts vai vakars?".

Ir savādi, cik bieži mēs sākam savu dienu ar skaitli. Pirms paskatāmies debesīs, pirms sajūtam gaisu uz ādas, mēs apskatām lietotni un redzam: 12°C, 18°C, -3°C. Skaitlis, kas it kā pasaka visu par pasauli aiz loga. Un tomēr – tas nepasaka gandrīz neko.

Reizēm man gribas dzīvot, nezinot, kāda ir temperatūra ārā.

Ne tāpēc, ka skaitļi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tie aizstāj pieredzi. Kad mēs zinām temperatūru, mēs jau iepriekš izdomājam, kā jutīsimies. Ja ir +5°C, mēs gaidām aukstumu. Ja ir +25°C, mēs gaidām siltumu. Skaitlis kļūst par filtru starp mums un pasauli. Bet pasaule pati par sevi nav skaitlis. Tā ir vējš, kas pēkšņi ieķeras jakas piedurknē. Tā ir saule, kas uz mirkli uzsilda seju. Tā ir mitra gaisa smarža pēc lietus.

Temperatūra ir mērījums, bet dzīve – sajūta.

Kad mēs nezinām temperatūru, mēs kļūstam uzmanīgāki. Mēs atveram logu un klausāmies. Mēs skatāmies, kā kustas koku zari. Mēs uz mirkli apstājamies, lai sajustu, vai rīts ir ass un dzestrs, vai mīksts un silts. Pasaule atkal kļūst par kaut ko, kas ir jāatklāj, nevis jāizlasa.

Varbūt problēma nav pašos skaitļos. Problēma ir tajā, ka mēs arvien vairāk dzīvojam caur tiem. Mēs skaitām soļus, kalorijas, stundas, laikapstākļus. Dzīve pamazām pārvēršas statistikā. Bet cilvēks nav radīts tikai mērīt. Cilvēks ir radīts just.

Dzīvot, nezinot temperatūru, nozīmē pieņemt nelielu neziņu. Un neziņa nav trūkums – tā ir telpa pieredzei. Tā ir iespēja iziet ārā un ļaut pasaulei pateikt kaut ko pašai, nevis caur ekrānu.

Varbūt tieši šādās mazās nezināšanās slēpjas brīvība.

Jo brīvība reizēm ir ļoti vienkārša: atvērt durvis, iziet ārā un tikai tad uzzināt, kāds patiesībā ir rīts.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija