11. janvāris
Šorīt mums ir pēdējās īstās brokastis šajā viesnīcā, bet nu jau esam visu arī nogaršojuši, tā ka pārāk ar jaunām izvēlēm neiespringstu. Šodien mums ir pēdējā diena salā un esam plānojuši apmeklēt augstāko salas virsotni.
Šorīt ir svētdiena, tāpēc uz ceļa daudz svētdienas braucēju. Piemēram, braucot pa bāni normāli velkot saprāta robežās, mani mēģina taranēt taksometrs. Tad pa ceļam uz Caldera Marteles, apdzenot mašīnu, tā pēkšņi sāk spiest mani nost no ceļa. Šķiet, te ir kaut kāda britu invāzija, jo visus velk uz nepareizo ceļa pusi. Nekas, atmetos un tieku cauri ar vieglu izbīli. Malā spiedējs tiek cauri ar lielāku izbīli un apstājas ceļa malā atvilkt elpu. Beidzot esam klāt pie Caldera Marteles. Mēs jau te esam bijuši pārgājienā pa baranco de Guayadeque, tikai todien te bija baisākā migla. Tagad saule reāli staigā pa zemes virsu, cilvēku daudz, noparkojamies un ejam ievērtēt krāteri ar visiem zemnieku laukiem gaišā laikā.
Neticami, bet krāterim ir precīzi miljons gadu, 550 metru diametrā un 80 metrus dziļš un ka te miglainā dienā var novērot fēna efektu, ka pāris minūšu laikā krātera miglu var izklīdināt saule. Mums todien laikam nepaveicās un fēna efekts nenostrādāja. Nekas, tagad varam atgūt iekavēto. Aplūkojuši visu pamatīgi braucam uz Cruz de Tejeda, ja visu laiku esam braukuši pret kalnu, tad tagad ceļš sāk iet uz leju. Bet lejā migla, tehniski mākonis.
Skaidra lieta, ka iebraucot Cruz de Tejeda, mēs iebraucam tieši mākonī. Atkal visur ir migla un auksts vējelis. Vienīgais, ko varam darīt lietas labā, ir rāpties pa taku augšā cerībā, ka tā izvedīs mūs cauri mākoņiem, vai arī te dabūt kādu fēna efektu. Augšā līšana notiek pa visdubļaināko taku visā ceļojumā, te reāli ir nopietns stāvums un dubļi vietām līdz potītēm, ja grib var atrast arī līdz ceļiem. Tikuši augšā redzam, ka esam pievārējuši gan mākoņus, gan arī var novērot fēna efektu. Visi mākoņi, kuri nonāk mums svarīgajā ielejā, ātri vien pazūd.
Skati kā jau kalnos saulainā laikā – fantastiski. Saule ir pakāpusies, taču te jau nav nekādi Kuka kalni, kur var dzirdēt ledāju eksplozijas, te viss ir klusu, lido kaut kādi vietējie putni, uz takas bez mums ir vēl pāris cilvēki. Šī laikam ir visnotaļ populāra tūristu apmeklējuma vieta. Visu laiku pāri ielejai redzam Roque Nublo trešo salas augstāko virsotni, kas ir 80 metrus liels vulkāniskas izcelsmes iezis, uz to mēs šodien neiesim, mūsu plāns ir pa šo taku paiet tik tālu, cik mēs vēlēsimies un tad iet atpakaļ. Tehniski taka beidzas Artenara pilsētiņā, bet mēs uzkāpsim visaugstākajā punktā un tad griezīsim riņķī un mums būs tikai lejā kāpšana.
Saulainā dienā jau visi kalni ir smuki un tā nu slājam pa taciņu, izbaudot skatus. Viss tas, ko mēs redzam patiesībā ir viens vienīgs erodējis vulkāna krāteris. Ja ticam ģeologiem, tad šis Caldera de Tejeda ir veselus 14,5 miljonus gadus vecs, tagad no tā ir palikušas vien kraujas ar Kanāriju salas priedēm. Uz vienu nu šīm kraujām mēs nolemjam uzrāpties.
Izejam cauri priežu mežiņam, es pat aizčāpoju līdz vietējai radaru stacijai, kuru par brīnumu neviens pat neapsargā, palienam gar veco krātera malu, skati iespaidīgi, bet no paša krātera vairs ne vēsts un griežam atpakaļceļam.
Atpakaļceļā piebesī uz takas saradušies velosipēdisti, šamie laikam nesaprot zīmes “ar veļukiem un močiem aizliegts”. Tad nu nesās lejā un rāda pikaču face, kad saprot, ka es nemaz netaisos no takas griezt nost un laist visu viņu brašuļu komandu. Nezinu, ko es uz viņiem tā biju ieļaunojies, cilvēki jau nav vainīgi, ka bērnībā nav skatījušies multeni “Jungle junction”. Lejā kāpiens pa dubļaino kalnu ir diezgan saspringts, brīžam šķiet, ka jautājums vai nogāzīsies, bet kā nogāzīsies? Paveicas, lejā tiekam nenošmulējušies un sevi apbalvojam ar tualetes apmeklējumu. Tad apmeklējam vietējo zemnieku tirgu, kur nopērkam sieru un avokado. Avokado, starp citu, nogatavojās tikai vakar (šodien rakstu 2. februārī), bet toties garšīgs.
Nākamais objekts mums ir Pico des Nieves, akmens, kurš pie reizes kalpo kā augstākā virsotne Gran Canaria. Vispār jau svētdienas dienā ir neprātīgi braukt uz vienu no populārākajiem apskates objektiem. To, ka kaut kas nav labi, es sapratu, kad kilometru pirms stāvlaukuma augšā parādījās serpentīnā noparkotas mašīnas. Mašīnas sāk braukt arvien lēnāk un kļūst skaidrs, ka viņas uzbrauc augšā, redz, ka nav kur apstāties un griež riņķī. Kamēr brauc mazās mašīnītes, viss labi, bet viens brauc ar veco mazdeli un tur visiem nākas dikti rūmēties.
Kad tieku augšā, tur ir totāls haoss, visi kaut kur griežas un šeptē uz nebēdu, es ar’ performēju manevrus, vienam nabagam sirds pilna, viņam šķiet, ka es kavēju satiksmi un sāk izrādīt negatīvu attieksmi, nākas viņam parādīt uz mašīnu priekšā, kura cenšas apgriezties un pateikt, angļu mēlē sliktus vārdus. Nabags notinas nesaprasts, bet visa procesa rezultātā man pēkšņi ir veselas trīs vietas, kurās var noparkoties.
Noliekam mašīnu un lienam augšā uz augstāko virsotni, līdz tai gan tikt nevar, jo priekšā žodziņš, bet nu ir brašuļi, kas žogus nepamana. Ievērtējam apkārtni un dodamies lejā. Tagad ceļš mierīgs un mierīgi varam ripināt no kalna lejā, neviens nebrauc pretī. Prieki gan nav ilgi, jo panāku vienu ļoti uzmanīgu braucēju. Tas ir īpašs gadījums, viņu biedē kraujas, tāpēc brauc pa kraujai pretējo pusi, serpentīna līkumā samazina ātrumu, reizēm pat apstājas, protams, ka pašā ceļa vidū. Ja kāds brauc pretī, tad mēģina pavākties malā, reizēm pilnīgi bloķējot ceļu. Garām viņam tieku tikai līdzenumā.
Pirms braukšanas uz hoteli uzpildu bāku, man nenoveicas, jo vesels bars ar motociklistiem nodarbojas ar to pašu un benzīntankā nākas stāvēt garā rindā. Līdz vakaram spēlēju Dragon Quest 4 un pēc vakariņām aizejam paskatīties saulrietu. Šodienas saulriets ir švakāks nekā vakardien, bet nu kā ir, tā jādzīvo. Pirms gulētiešanas sakravājam visas mantas pa somām uzliekam modinātāju uz pieciem un liekamies gulēt.
12. janvāris
Šorīt modinātājs uzlikts jau uz pieciem, jo pussešos jāčekojas ārā. Mantas esam sapakojuši jau vakar, bet nu pārbaudām rūpīgi vēlreiz, vai kaut kas nav piemirsies. Septiņos mums jau tehniski ir jābūt uz boarding. Aizejam uz recepciju, izčekojamies saņemam savas pārtikas pakas, jo uz brokastīm nebūsim un ejam pēc mašīnas. Parasti pazemes stāvvietā durvis bija vaļā, bet tas tā pa dienu, tagad tās ir ciet, jo lielajām durvīm vajag hoteļa karti. Jāatzīst, ka es varēju būt apdomīgāks, savākt mašīnu un tikai tad izčekoties, nekas, turpmāk zināšu. Maija aiziet kārtot lietas un pēc laika, jā, man atnāk atslēdz durvis. Iekāpju mašīnā, braucu ārā un ko tu domājies – pirmo reizi visā uzturēšanās laikā pussešos no rīta man pretī pa pārkinga ceļu brauc vēl viena mašīna.
Nekas, tiekam uz lielā ceļa un laižam uz lidostu. Tālos uguņus tā ar Taigio neesmu iemanījies ieslēgt, tā ka braucu ar tādiem, kādi ir, pie Maspalomas sākas laternas uz šosejas un viss kārtībā. Kā par brīnumu, lidostā nebija problēmas atrast nomas auto stāvvietu, netika prasīti arī nekādi dīvaini kodi. Vienīgais pieņēmēji nestrādā, par agru. Nodoto mašīnu vietas pilnas, nolieku random pārkingā zem attiecīgā zīmola un iemetu mašīnas atslēgu kastītē.
Lidostā iekožam brokastis un gaidām iekāpšanu. Bagāžas kontroli man izdodas iziet, aizmirstot noņemt pulksteni. Nopirkto sieru mums neatņem, tā ka var teikt, ka pasākums izdevies. Lidmašīnai tagad ir pavisam dīvainas pilsētas vārds no leišu puses. Šoreiz ir veiksme – te ir Starlink pieslēgums un visu atpakaļceļu var sēdēt internetā. Arī piloti neslinko, lidmašīna brauc tā it kā viņai pakaļ dzītos velni un Rīgā ielidojam pusstundu ātrāk nekā plānots.
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 09:11