nekur.lv

Ikdienā maz foršu lietu? Te īss septiņu minūšu stāsts par to, kā vīrs pa ceļam no Lielbritānijas uz Austrāliju/Jaunzēlandi 1978. gadā nonāca Japānā un kļuva par siera vīru Okinavā. Bez priekšzināšanām.

Es bieži apstājos un paskatos uz savu dienu – no rīta kafijas līdz vakara klusumam. Un esmu nonācis pie vienkāršas, bet dziļas pārliecības: visam jābūt tā, kā tam īsti pieder būt. Vienkārši, godīgi un ar mīlestību.

Ikdienā tas nozīmē, ka es cenšos darīt pat mazākās lietas ar pilnu klātbūtni. Nomazgāt traukus – ar rūpību. Pastaigāties – ar pateicību par katru soli. Strādāt – ar prieku, ka varu kaut ko radīt un dot. Nav vajadzīgs perfekti, vajag īsti. Kad es tā dzīvoju, pat parastā diena kļūst skaista un pilna jēgas.

Komunikācijā es gribu būt kā skaidrs avots. Runāt patiesību, bet ne kā ieroci – kā tiltu. Klausīties nevis lai atbildētu, bet lai saprastu. Teikt to, ko domāju, un domāt to, ko saku. Godīgums nav grūts, ja to izvēlos katru reizi. Tas atbrīvo. Tas veido īstas attiecības, kurās nav masku un nav bailes būt redzamam.

Patiesība man ir kā gaisma. Es cenšos dzīvot tā, lai man nav jāslēpj nekas – ne kļūdas, ne sapņi, ne sajūtas. Kad esmu godīgs pret sevi, es kļūstu vieglāks. Un kad esmu godīgs pret citiem, pasaule ap mani kļūst siltāka.

Viss, ko es daru – lielais un mazais – ir daļa no viena auduma. Tāpēc es gribu, lai katra rīcība būtu caurstrāvota ar labestību un apzinātību. Pat ja kaut kas neizdodas, es to pieņemu kā mācību un eju tālāk ar smaidu. Dzīve nav sacensība, tā ir ceļojums, kurā svarīgākais ir, kā es eju.

Es ticu, ka kad mēs dzīvojam tā – vienkārši, patiesi, godīgi un ar sirdi – viss sāk sakārtoties. Mēs kļūstam mierīgāki, stiprāki un laimīgāki. Un, pats galvenais, mēs dodam pasaulei kaut ko skaistu tikai ar to, ka esam tādi, kādi esam.

Tāpēc es izvēlos katru dienu no jauna: lai visam būtu tā, kā tam īsti jābūt. Ar mīlestību, ar patiesību un ar prieku.

Un tas pietiek.

Ceļš uz pilnīgu privatizāciju maskēts ar “investoru” pasaciņām**

Atkal. Kārtējo reizi Latvijas valdība un valsts uzņēmumu vadība mums stāsta skaistus stāstus par “stratēģisko investoru” meklēšanu, bet patiesībā turpinās sistemātiska valsts mantas izsaimniekošana un nodošana privātās rokās. Šoreiz uzmanības centrā ir nacionālais aviācijas pārstāvis airBaltic – uzņēmums, kas pēc plāndēmijas mega afēras un dažādām krīzēm tika glābts uz nodokļu maksātāju rēķina, bet tagad pakāpeniski tiek iztirgots ārzemju kapitālam.

Pagājušajā vasarā Vācijas nacionālā aviokompānija Lufthansa kļuva par airBaltic akcionāru, iegūstot 10% akciju. Oficiālā retorika – “stiprināt pozīcijas”, “piesaistīt ekspertīzi”, “attīstīt maršrutus”. Patiesībā tas ir klasisks pirmais solis pretī pilnīgai privatizācijai. Pašlaik Latvijas valstij pieder 88,37% akciju, Lufthansa – 10%, Dānijas finanšu investora Larsa Tūsena uzņēmumam “Aircraft Leasing 1” – 1,62%, bet atlikušie 0,01% – “citiem”. Skaitļi izskatās nevainīgi, taču tendence ir skaidra: valsts daļa pakāpeniski dilst, bet ārvalstu spēlētāji iekārtojas arvien ērtāk.

Kāpēc tas ir skarbi? Tāpēc, ka airBaltic nav parasts uzņēmums. Tas ir stratēģisks aktīvs, kas nodrošina Latvijas savienojamību ar pasauli, īpaši reģionā, kur ģeopolitiskie riski nav abstrakcija. Kad valsts zaudē kontroli pār šādu uzņēmumu, lēmumi par maršrutiem, tarifiem, flotes attīstību un pat darba vietām tiks pieņemti nevis Rīgā, bet Frankfurtē vai Kopenhāgenā. “Investors” nekad nenāk ar dāvanām – viņš nāk pēc peļņas un ietekmes. Un nodokļu maksātāji, kas jau reiz glāba kompāniju, paliek malā.

Šī nav pirmā reize. Latvijas vēsturē esam redzējuši līdzīgus stāstus ar bankām, enerģētiku, ostām un citām valsts interesēm. Katru reizi skanēja tie paši vārdi: “efektivitāte”, “modernizācija”, “bez valsts naudas nevaram”. Rezultāts? Valsts zaudē kontroli, stratēģiskie aktīvi nonāk ārvalstu rokās, bet peļņa aizplūst prom. Tautas mantas izsaimniekošana turpinās, bet atbildīgie politiķi un amatpersonas turpina stāstīt, ka “cits ceļš nav bijis”.

Tagad airBaltic virzās uz to pašu taku. 10% Lufthansa rokās ir tikai iesākums. Nākamais solis būs jauni “investīciju raundi”, papildu akciju emisijas, argumenti par “kapitāla piesaisti” un beigās – loģisks fināls: valsts daļa noslīdēs zem 50%, tad zem 30%, līdz kādu dienu atmodīsimies un sapratīsim, ka nacionālais pārvadātājs vairs nav nacionāls. Tas viss notiks ar smaidu sejā un preses relīzēm par “veiksmīgu partnerību”.

Latvijas nodokļu maksātājam jāuzdod vienkāršs jautājums: kāpēc mēs vispirms glābjam uzņēmumu ar publiskiem līdzekļiem, bet pēc tam to lēnām atdodam privātajiem? Kur ir caurspīdīgums? Kur ir skaidra stratēģija, kas aizsargā valsts intereses, nevis tikai īstermiņa “investoru” vēlmes?

Kamēr valdība turpina šo maskēšanās spēli, iedzīvotājiem jābūt modriem. Valsts īpašums nav dāvana, ko var dalīt pa gabaliem svešiem spēlētājiem. airBaltic ir tikai viens piemērs. Ja tendence netiks apturēta, drīz vien varam zaudēt kontroli pār vēl citiem stratēģiskiem uzņēmumiem. Un tad vairs nebūs ko glābt – tikai sūdzēties par “globālo realitāti”.

Laiks beigt pasakas par “investoru meklēšanu” un sākt domāt par reālu valsts interešu aizsardzību. Pretējā gadījumā paliksim bez mantas un bez suverenitātes ekonomiskajā sfērā.

Pirms laika mani uzrunāja TVNET žurnāliste ar lūgumu ievietot daļu mana komentāra no bloga Facebook lapas materiālā, kas top par atsauksmju rakstīšanu viesnīcām, kur viesnīcas izmanto iespēju neatgriezt depozītu vai pieteikt it kā notikušus bojājumus, ja viesis atstāj sliktu atsauksmi. Publikācija pieejama šeit.

Te arī pilns teksts no mana Facebook ieraksta par atsauksmju rakstīšanu:

Ne pirmo reizi jau dzirdu, ka cilvēki uzraksta sliktu atsauksmi par viesnīcu, vai, tipiskāk, apartamentiem pie individuālā izīrētāja, un pretī saņem atriebību – pieteikumu par bojājumiem – it kā sabojātas flīzes, neatgriezeniski sasmērēta gultasveļa utt.
Lai arī parasti tādas platformas kā Booking.com nostājas viesu pusē (no pieredzes zinu, ka par reāliem bojājumiem ir teju neiespējami piestādīt rēķinu, ja vien tiešām pirms un pēc katra klienta netaisa rūpīgu video), taču lieku stresu un skaidrošanos tas var radīt gan. Vēl jo vairāk, ir valstis, kurās ir cilvēki sēdināti cietumā par sliktām atsauksmēm, atsaucoties uz nomelnošanu internetā.

Mans pirmais ieteikums:  noteikti nerakstīt atsauksmes uzreiz! Pagaidīt līdz esat mājās. Ir platformas, kurās iespējams atstāt atsauksmi tikai pirmo 2 nedēļu laikā pēc palikšanas. Iespējams, šādā situācijā, ja vien tur nebija kaut kas patiešām katastrofāls, es neiespringtu. Boooking auj rakstīt atsauksmes pat trīs mēnešu laikā pēc palikšanas viesnīcā.

Otrais ieteikums: ir labi, ja atsauksmēm ir bildes, pamatojums. Pirms pāris gadiem, paliekot kādā Portugāles viesnīcā, man bija safotografēti daži no bojājumiem – šausmīgi netīrā gultas veļa, bēdīgais vannasistabas stāvoklis, sabojātās mēbeles. Smirdoņu numuriņā gan nofotografēt nevar. Toreiz gan “Facebook tiesa” man komentēja, ka es esmu princese uz zirņa, par mani pat bija raksts kādā portālā. Tas nekas, ka it kā 4* viesnīcā par trim naktīm maksāju 519 eur, bet līmenis bija sliktāks, nekā ceļmalas motelī.

Trešais ieteikums: personīga pieredze rāda, ka atsauksmju vietnēs kā Google mēdz pazust 1* atsauksmes, pat ar visām bildēm. Pašam rādās, ka atsauksme ir, bet, ja atvērt no cita konta – to vairs neredz. Praksē pārbaudīts! Ar 2* atsauksmēm šis nav novērots. 1* arī tiešām tiek dzēstas, arī šo esmu piedzīvojusi, kad pat vairākus gadus (!) pēc kādas atsauksmes tā tika izdzēsta kā it kā neatbilstoša noteikumiem.

Es vienmēr esmu centusies problēmsituācijas atrisināt viesnīcā uz vietas. Netīri trauki numurā? Nav kaut kas jēdzīgi iztīrīts? Numurs uz būvlaukumu, kaut speciāli pieteicu, ka vajag uz kluso pusi? Vienmēr pirmais risinājums ir uz vietas! Savulaik kādā Indijas viesnīcā blakus Tadžmahālam uz sienas pat bija zīmīte – ja jums ir kāda problēma, sakiet, mēs risināsim, ja neatrisināsim – par palikšanu nav jāmaksā! Un 11 vakarā tiešām ieradās divi tehniķi labot nestrādājošo fēnu.

Noteikti nepiekrītu tam, ka vajag rakstīt tikai labo. Kā mana kolēģe no kvalitātes nodaļas saka “complaint is a gift” jeb sūdzība ir dāvana. Tā ir iespēja uzlabot pakalpojuma līmeni, un, ja ir bijušas neatrisinātas problēmas, nopietnas lietas, tad par to uzrakstīt ir normāli, jo tas ļoti noder citiem cilvēkiem. Es diezgan lielu uzmanību pievēršu atsauksmēm, kad izvēlos viesnīcu. Man ir nācies palikt gan pie individuālajiem izīrētājiem, gan viesnīcās, kur ir bijis patiešām graujoši slikts līmenis un nebūt ne par zemāko cenu, kas atsauksmēs nav parādījies vispār, vai, tikai, kad jau zini, par ko ir problēma, redzi, ka citi caur puķēm ir centušies to aprakstīt (visbiežāk, tieši baidoties no tā, ka saņems pretī sūdzības par kaut ko, kas it kā ir sabojāts). Skaidrs, ka no 20 eur hosteļa nevajag gaidīt 5* viesnīcas līmeni un arī atsauksmes jāraksta adekvāti. Arī ar šo ir personīga pieredze gan tuviniekiem izīrējot, kur kāds pēkšņi ir pārsteigts par to, kas ir bijis skaidri aprakstīts jau rezervējot un tas patiešām var sabojāt iespēju cilvēkiem izīrēt veiksmīgi tālāk. Atceros, kā Itālijā kādas jaunas naktmītnes izīrētājs, kurš izīrēja savu dzīvoklīša 3 istabas, bija pilnīgās šausmās, kad kāds viesis atstāja 6 par palikšanu, un sabojāja viņa perfekto reitingu 10. Viesim vienkārši kaut kas līdz galam nepatika. Protams, mēs nezinām visu stāstu no abām pusēm, bet vismaz mūsu saņemtais pakalpojuma līmenis un istaba bija absolūti līmenī. Kāds varbūt nekam neliek vairāk par 8, bet tad varbūt tomēr jāizvērtē, vai vispār vajag rakstīt

Ja kaut ko ir gadījies sabojāt, par to tomēr ieteiktu runāt ar izīrētaju. Saplēsi krūzi? Visdrīzākais, pateiks, ka nekas, bet tad var atstāt to piecīti pa virsu. Arguments, ka “tas jau ir ierēķināts cenā!” neiztur nekādu kritiku, jo cenā ir ierēķināta veļas mazgāšana, tīrīšana, bet ne jau pilna visa nomaiņa. Tam arī var noderēt ceļojumu apdrošināšana, kas var segt civiltiesisko atbildību par šādiem bojājumiem, tur gan tad jāinteresējas, kādi dokumenti nepieciešami pierādījumos. Bet vienkārši klusām izmest saplēstu krūzi miskastē, sasist spoguli un neko nepateikt, ciemos pie draugiem tak tā nedarām? Tad jau arī varētu teikt “ja uzņem ciemos, tas ir ierēķināts cenā!”.

Diemžēl, ir arī negodprātīgi izīrētāji, piemēram, pieprasa paši (!) uzrakstīt atsauksmi klienta telefonā un par to piedāvā, piemēram, izrakstīšanos 2h vēlāk. Ar šo ir iespējams apstrīdēt caur platformu, cita lieta, kurš gribēs ķēpāties, zinot, cik grūti ir tikt līdz reālam darbiniekam.
Visbiežāk, strīdi par atsauksmēm gan gadīsies tieši ar individuālajiem izīrētājiem, ļoti reti, ar lielajām viesnīcām.

Nobeigumā, vienmēr aicinātu rakstīt arī labās atsauksmes. Ja pakalpojums ir bijis līmenī, tas prasa pāris minūtes, uzrakstīt par to rezervācijas platformā un/vai Google.

Viss sākās pie televizora.

Šajā Pasaules kausā noskatījos, kā Norvēģija tiek galā ar Irāku, un mani pārsteidza nevis taktika, bet fiziskā nesamērība. Norvēģi izskatījās lielāki, garāki, smagāki. Un galvā parādījās doma. Redz, Latvijas hokejs jau pasen saprata, ka uzvaras būtiska sastāvdaļa ir spēlētāju lielums. Tieši tas pats ar Latvijas basketbolu. Tātad Latvijas futbolam šim arī ir jābūt vienam no risinājumiem. Sākt stūrēt divmetrīgu spēlētāju virzienā, kam uzaudzē arī hokejista muskuļu masu. Tad tos izlaist laukumā — un beidzot kaut ko uzvarēt.

Diemžēl nav tik vienkārši. Turpmāk par to kāpēc.

Augums un masa basketbolā un hokejā tiešām ir nozīmīgs faktors. Trīsdesmit centimetru deficītu pie groza ir neiespējami kaut kā atrisināt. Līdzīgi arī cīņā pie bortiem. Latvija — ar saviem 1,8 miljoniem iedzīvotāju — 2023. gadā izcīnīja Pasaules čempionāta bronzu, un Kristapu Porziņģi NBA draftā ar ceturto numuru izvēlējās Ņujorkas “Knicks” (tas pats ar Albertu Šmitu, kuru šogad Ņujorkas “Rangers” izvēlējās draftā kā piekto — visaugstāk draftēto latvieti NHL vēsturē) arī tāpēc, ka šie sporta veidi atalgo tieši tādus atlētus, kādus šeit izaudzina.

Futbols ir vienīgais lielais komandu sporta veids, kurā šī loģika nestrādā. Futbolists spēles laikā noskrien 12–13 kilometrus bez maiņām un ar vienu 15 minūšu pārtraukumu: 60–75% laika viņš soļo vai skrien vieglu soli, un tikai 1–3% — maksimālā sprintā, kas var būt nepieciešams jebkurā brīdī, gan pirmajā, gan deviņdesmitajā minūtē [16]. Hokejs ir pilnīgi pretējs: 45 sekunžu maiņas ar maksimālu intensitāti un atpūtu uz soliņa. Divmetrīgs ķermenis, kas stiepj hokejista muskuļu masu cauri trīspadsmit kilometriem, ir milzīgs izaicinājums. Tāpēc visu laiku izcilākie ir relatīvi īsi — Mesi ar 1,70, Maradona ar 1,65, Modričs ar 1,72. Skati Zviedriju, kas uz šo Pasaules kausu atbrauca ar diviem no Eiropas lielākajiem uzbrucējiem un zaudēja 5:1 Nīderlandei. Ērlings Hālands ir milzīgs izņēmums, kurš, protams, ir gan nācis no ģimenes, kurā vecāki ir izcili sportisti, un arī Norvēģijas futbola sistēma ir ieguldījusi pūles, lai Ērlings Hālands nonāktu tur, kur viņš pašlaik ir.

Tā esam pie īstās problēmas. Tā nav spēlētāju ķermeņos. Tā ir tajā, kas notiek ar bērnu, kurš ieiet sistēmā, — un ar ģimeni, kas ieiet tajā kopā ar viņu.

Pirms jebkādas analīzes par federācijām un transfēriem — būsim godīgi — bērnu futbols nav hobijs; tā ir loģistikas plānošana, kurā ir iesaistīta ģimene. No aptuveni astoņu deviņu gadu vecuma tas nozīmē treniņus vairākus vakarus nedēļā — trīs, četrus, pusaudža gados piecus — un spēles sestdienās. Kāds ved, kāds gaida, kāds gatavo vakariņas, palīdz ar mājasdarbiem un paralēli rūpējas arī par mazā futbolista brāļiem un/vai māsām. Un šim ir jāatvēl savi desmit gadi. Šī ir apņemšanās, kas ģimenei jāveic jau pirms pirmā treniņa. Tamdēļ ir vērts sev pajautāt: ko Latvijas futbola sistēma piedāvā pretī?

Vairumā sporta veidu godīgā atbilde ietver drošības spilvenu, neizkrišanas gadījumā. Futbolā — gandrīz unikāli — ne. Un vislabāk dokumentētie pierādījumi nāk no valsts, kurā uztur pasaulē attīstītāko akadēmiju sistēmu.

Anglijas akadēmiju sistēma ir lielākā un visvairāk pētītā, tāpēc tās skaitļi rāda sporta veida strukturālo uzbūvi. Puse no visiem akadēmiju audzēkņiem tiek atskaitīta, pirms viņiem paliek 16 [17]. No tiem, kas izdzīvo līdz stipendijai 16 gados — brīdim, kad futbols kļūst par pilnu slodzi un vispārējā izglītība noiet malā, — aptuveni 98% astoņpadsmit gadu vecumā vairs nespēlē Anglijas piecās augstākajās līgās [18]. No nesenajiem elitāro akadēmiju absolventiem vecumā no 21 līdz 26 gadiem 97% nekad nav izgājuši Premjerlīgas laukumā [19]. Gan pētnieki, gan spēlētāju arodbiedrība norāda, ka pēc aptuveni 14 gadu vecuma treniņu slodze praktiski neļauj turpināt iegūt vispārējo izglītību, kas vēlāk ļautu strādāt jebkurā citā nozarē [20]. Atskaitītie spēlētāji līguma izbeigšanas sarunas apraksta kā traumējošas [17]; viņi (kā aprakstīts vienā no akadēmiju sistēmas pētījumiem) ir “audzināti tā, lai viņiem rūpētu tikai futbols”, — kas nozīmē, ka atskaitīšanas brīdī astoņpadsmitgadīgais cilvēks iziet pa durvīm gan bez futbola, gan bez izglītības [20].

Drošības mehānisms uz papīra it kā eksistē. Pašas FIFA noteikumi prasa, lai klubs, kas paraksta 16–18 gadus vecu spēlētāju, garantētu akadēmisko vai profesionālo izglītību, kas ļautu spēlētājam veidot karjeru ārpus futbola [21]. FIFA šo “problēmu” ir atrisinājusi, ierakstot atrunu iespējas savos transfēru noteikumos, — un ar to arī viss beidzas.

Salīdzini ar sporta veidiem, kuros Latvija tiešām ir laba. Latvijas hokeja un basketbola klubi, kā zināms, pieprasa labas atzīmes kā spēlēšanas nosacījumu. Elites ceļi šajos sporta veidos iet caur izglītību — Ziemeļamerikas junioru hokejs un privātskolas, NCAA stipendijas, Eiropas akadēmijas ar iebūvētu izglītības iegūšanu, — tāpēc sīcis, kuram neizdodas, astoņpadsmit gados aiziet ar izglītību, nevis ir pie sasistas siles. Un hokeja un basketbola federācijas zina, ka tas ir vervētība. Tieši tas turpina piesaistīt ģimenes, kuras to novērtē. Savukārt Latvijas futbols, kas tieši konkurē ar citiem sporta veidiem un kuram ir vajadzīgas motivētas ģimenes, kuras ieguldīs savu laiku un spēku mazā sportista audzināšanā, parādot savu ilgtermiņā piedāvāto perspektīvu, tās atgrūž.

Ķīna šo eksperimentu izmēģināja savas ļoti lielās valsts mērogā. Sji Dzjiņpina ģenerālplāns lika miljoniem bērnu sākt spēlēt futbolu; gandrīz visi pusaudža gados pameta, jo gaokao eksāmens sportam neatstāja vietas [15]. Kad sporta veids liek ģimenei izvēlēties starp spēli un bērna nākotni, ģimene izvēlas nākotni. Katru reizi. Gan Pekinā, gan Rīgā.

Pieņemsim, ka zēns ir labāks nekā pārējie 98%. Pieņemsim, ka viņš spēlē līdz četrdesmit — kas pašā virsotnē nu ir kļuvis iespējams: šajā Pasaules kausā laukumā bija astoņi spēlētāji pāri četrdesmit, vairāk nekā visos iepriekšējos turnīros kopā (skati Mesi (39), kurš, lai arī ir izcils, tomēr rēķinās ar savu vecumu un sevi taupa, 63% kustības laika soļojot [22]). Sporta zinātnes revolūcija — individualizētas slodzes, GPS uzraudzīta atjaunošanās — elitei karjeras tiešām ir pagarinājusi.

Ievēro vārdu elitei. Visiem, kas tajā nav, aritmētika ir nemainīga un brutāla. FIFPRO globālajā spēlētāju aptaujā vairāk nekā 45% aptaujāto profesionāļu pelnīja mazāk par 1000 dolāriem mēnesī [23]. Tipiska karjera ilgst 10–15 gadus. Lielbritānijā vien spēlētāju arodbiedrība saskaita ap trīsdesmit gadījumus gadā, kad karjeru futbolā priekšlaicīgi jāpārtrauc traumu dēļ [23]. Tātad reālistiskākais futbolista ceļš — profesionāls līgums, pieklājīga līga, bez daudz traumām — bet beigās “pensija” starp 33 un 40, pieticīgi ienākumi, bez kārtīgas izglītības, bez amata, bez darba pieredzes ārpus futbola laukuma. Pat bijušie Premjerlīgas spēlētāji, bijušie izlases dalībnieki dzīvo uz draugu dīvāniem un vāc ziedojumus internetā, lai varētu veikt operācijas [23]. Pat pagarināto karjeru ēra problēmas nemazina, bet padziļina. Katrs papildu gads laukumā ir vēl viens gads tālāk no skolas un izglītības, kuru cilvēks pameta četrpadsmit gados.

Tieši tam ir domāta prasība pēc izglītības iegūšanas paralēli sportam. Tā nav mierinājuma balva tiem, kuriem neizdevās. Tas ir plāns dzīvei pēc futbola tiem, kuriem izdevās kaut ko sasniegt.

Tātad futbols prasa ģimenēm atdot savus bērnus, pretī īsti neko nedodot. Ko tieši piedāvā Latvijas futbola sistēma?

Šis man prasīja nedēļas. Pēc pašas UEFA datiem Latvijas Virslīgā 62% visu spēles minūšu ir spēlētājiem līdz 23 gadu vecumam — augstākais īpatsvars visā Eiropā [1]. Uz papīra neviena līga kontinentā nav draudzīgāka jauniešiem. Kur tad ir jaunie letiņu futbolisti?

Atbilde ir tā paša pārskata otrā kolonnā: aptuveni 45% Virslīgas spēlētāju ir ārzemnieki [2] — pret aptuveni 23% Igaunijas līgā. Virslīgas jauniešu minūtes ir īstas; tās vienkārši ir atdotas pusaudžiem, kurus uz Latviju atved. Vadošie klubi darbina vienkāršu biznesu: atrodi lētu, jaunu talantu ārpus ES — lielākie leģionāru kontingenti pēdējās sezonās nākuši no Senegālas, Brazīlijas un Nigērijas [2], — dod viņam daudz minūšu tieši tāpēc, ka spēles laiks ceļ pārdošanas cenu, un pārdod uz Rietumeiropu. “Valmiera” lēti tika pie nigērieša Tolu Arokodares un pārdeva viņu “Amiens” par aptuveni 2,5 miljoniem eiro; vēlāk viņš pārcēlās uz Premjerlīgu par 26 miljoniem [3]. RFS to pašu gājienu izspēlēja ar serbu uzbrucējiem, bet “Auda” tikko vienojusies par panamiešu talanta pārdošanu Beļģijas “Gent” par, kā ziņots, līdz pat trim miljoniem eiro [3]. Tas ir strādājošs bizness. Tomēr tas vienkārši neko nedod Latvijas futbola attīstībai.

Un ir vērts saprast, kāpēc šis bizness vienmēr uzvar vietējos sīčus, jo iemesls ir cilvēcisks, nevis taktisks. Āfrikas futbolā pastāv parādība, ko spēlētāji sauc par “melno nodokli” (Black Tax): profesionāļa alga nepieder viņam — tā ir ģimenes uzņēmums. Vidējā mājsaimniecība Subsahāras Āfrikā tuvojas septiņiem cilvēkiem, un futbolista alga uztur vecākus, brāļus, māsas, brālēnus, skolas naudas [23]. Šādam atvestam pusaudzim pat pieticīgs Virslīgas līgums ir dzīvi mainoša nauda, no kuras atkarīgi septiņi cilvēki. Viņš piekritīs mazākai algai nekā latviešu puika, trenēsies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa ģimenes izdzīvošana — jo tā arī ir, — un viņš nevar atļauties ne pamest, ne pienācīgi izārstēt traumas, ne likt pirmajā vietā mācības. Manam dēlam šādu slogu neesam uzlikuši. Bet tieši šī viņa brīvība ir iemesls, kāpēc tiešā cīņā par vienu un to pašu sastāva vietu viņš zaudēs kādam, kuram nav ne rezerves plāna, ne izvēles. Problēma nav tajā, no kurienes šie puiši nāk, — viņi dara tieši to, ko viņu vietā darītu jebkurš. Problēma ir biznesa modelī, kuram vietējais bērns pēc noklusējuma nav vajadzīgs.

Pat aizsargmehānisms tika apiets. Līga prasa, lai laukumā vienmēr būtu trīs “federācijas sagatavotie” spēlētāji, — bet definīcija balstās treniņu vietā, nevis pilsonībā: pietiek ar trim sezonām kādā Latvijas klubā vecumā no 12 līdz 21 gadam, un esi kvalificējies [4]. Klubi tagad pašmāju kvotu aizpilda ar importētiem akadēmiju pusaudžiem. Vietu laukumā, kuru šim noteikumam vajadzēja garantēt vietējiem sīčiem, tagad aizņem kāds, kuru klubi šeit atveda pusaudža vecumā, lai pēcāk viņam kvota netraucētu.

Latvijas futbolam netrūkst līdzekļu. Federācijas 2026. gada budžets ir 16,5 miljoni eiro — no tiem aptuveni 11,3 miljoni nāk no UEFA un 1,9 miljoni no FIFA, bet komerciālie ieņēmumi nesasniedz pat miljonu [5]. Futbolam turklāt ir augstākā dalība no visiem sporta veidiem Latvijā. Visvairāk bērnu, lielākais budžets — tomēr beigās ir sistēma, kurai vietējie sīči nav vajadzīgi.

Federācija gan pamēģināja situāciju mainīt: no 2025. gada klubi par katru reģistrēto ārzemnieku maksā 8000 eiro tā sauktajā leģionāru fondā — tomēr ierobežojums, cik ārzemniekus drīkst reģistrēt, tika atcelts pavisam [6]. Un pats fonds? 2024. gada noteikumi prasīja to tērēt jaunatnei proporcionāli katra kluba Latvijas U-21 spēlētāju minūtēm. 2025. gada noteikumi to nomainīja ar “atsevišķu LFF valdes lēmumu”. 2026. gada noteikumi formulu atjaunoja — bet vispirms paņemot 250 000 eiro VAR sistēmai un 200 000 eiro tiesnešu atalgojumam [7]. Nauda, kas savākta kā “importa nodoklis” un iezīmēta bērniem, daļēji novirzīta līgas uzturēšanas izdevumiem.

Līgas vēsturē ir gan bijusi sarunāto spēļu ēra, kuras dēļ līgā no desmit klubiem palika tikai septiņi. Tad ir nacionālais (Skonto) stadions, kas caur Belizas čaulas firmu nonāca FSB ģenerāļa dēla rokās, reformās ieinteresētā Gorkša aizvākšana astoņpadsmit mēnešus pēc darba uzsākšanas federācijas prezidenta amatā, kad viņš sāka prasīt auditus [8]. Būtība ir vienkāršāka: trīsdesmit gadus cilvēkiem, kas vada Latvijas futbolu, konsekventi ir bijušas svarīgākas lietas nekā izcilu futbolistu izaudzināšana un izskološana.

FIFA noteikumi aizliedz nepilngadīgo starptautiskos transfērus ar diviem izņēmumiem, kas šeit ir būtiski: ģimene pārceļas uz citu valsti ar futbolu nesaistītu iemeslu dēļ — jebkurā vecumā — vai spēlētājs pats pārceļas ES robežās vecumā no 16 līdz 18 gadiem [21]. Tātad sešpadsmit ir agrākais brīdis, kad sīcis pats var legāli aizbraukt uz ārzemju akadēmiju.

Tagad paskaties, kas vēl notiek sešpadsmit gados. Tas ir vecums, līdz kuram puse viņa akadēmijas kursa jau ir atskaitīta [17]. Tas ir vecums, kad futbols pieprasa pilnu slodzi un izglītība tiek atmesta [20]. Un tieši Latvijā tas ir vecums, kurā viņš saprot, ka viņam vairs nav vietas futbolā, jo klubos priekšā jau ir atvestie jaunieši, kurus klubi plāno pārdot, nevis ieguldīt laiku, audzinot spēlētājus Latvijas izlasei. Viņu negaida nekāds “Floras” stila iepriekš sarunāts īres darījums ar Nīderlandes rezervju līgu.

Sešpadsmit ir brīdis, kad Latvijas sistēmai sīcis vienkārši vairs nav vajadzīgs, — un tas tajā pašā gadā, kad viņam būtu jāsper nākamais solis savā attīstībā kā futbolistam. Savukārt Igaunijas Roko Robertam Šeinam tika dota iespēja augt un attīstīties, jo “Flora” — klubs, kas nodarbojas ar vietējo jauniešu audzināšanu un ar “eksportu” apzināti nodarbojas kopš deviņdesmitajiem, — viņam nodrošināja pakāpenisku ceļu: pamatsastāvs no 17 gadiem, īre uz “Jong Utrecht” ar izpirkuma opciju, aprēķināts solis uz “Dordrecht” ar garantētām spēļu minūtēm, tad Norvēģija, tad šovasar 2,5 miljonu eiro pāreja uz Anglijas čempionātu [9][10]. Tikpat talantīgs latviešu zēns tajā pašā vecumā nonāk situācijā bez šāda veida sistēmas atbalsta, bez darījuma un, ja paveicas, uz soliņa skatoties, kā spēlē uz Latviju atvestie talanti. Viņa ģimenei atliek vien sūtīt puiku prom, pirms viņam paliek sešpadsmit, un cerēt. Manuprāt, tas nav ceļš, kuru būtu jāiet Latvijas sīčiem, un izlasei šādi labus spēlētājus nesagatavosi.

Hokejā, starp citu, šis tikko nostrādāja — un ir vērts redzēt, no kā tā sastāv. Alberts Šmits sāka slidot četru gadu vecumā un līdz divpadsmit trenējās Valmierā, uz treniņiem braukājot no Rūjienas. Hokejā vēlu sākt nevar — slidošana ir pamatprasme, kas jāieliek bērnībā, un bez Latvijas ledus halles un Valmieras sporta skolas treneriem neviena Somijas hokeja skola divpadsmitgadnieku nebūtu ņēmusi. Kad kovids Latvijā apturēja treniņus, risinājums bija Somija — no trīspadsmit gadiem viņš tur dzīvoja viens, pats mācīdamies gatavot ēst un mazgāt drēbes [25]. Godīgi jāpiebilst — arī šis nav pareizais treniņu modelis: labāk būtu, ja Šmitam būtu iespēja Latvijā pabeigt devīto klasi un uz Somiju pārcelties sešpadsmit gados, nevis trīspadsmit gadu vecumā dzīvot vienam svešā valstī. Somija viņu izaudzināja par pieaugušo līgas spēlētāju, bet Latvijas hokeja federācija paveica savu daļu: drafta sezonā iedeva viņam olimpiskās spēles, pasaules čempionātu un U-20 čempionātu, lai NHL skauti viņu redzētu spēlējam laukumā [25]. Rezultāts: piektais numurs draftā. Ievēro darbu sadalījumu — Latvijas bāze no četriem līdz divpadsmit, ārzemju attīstība no divpadsmit līdz astoņpadsmit, federācijas iesaistīšanās izšķirošajā brīdī. Futbolam Latvijā pirmā daļa ir, trešā nemaksātu gandrīz neko. Trūkst tieši vidus — jo to vietu klubos aizņem pārdošanai atvestie.

Igaunijā ir aptuveni tikpat liels federācijas budžets kā Latvijā [13], tās līga garantē vietējo vairākumu laukumā [11], un tās izlases mugurkauls ir Bundeslīgas vārtsargs, Bundeslīgas aizsargs un “Gent” centra aizsargs — kamēr Latvijas izlases mugurkauls ir pašu līgas divi klubi, kuru pamatbizness ir atvestos spēlētājus pēcāk pārdot tālāk [12].

Atkāpe par Lietuvu. Tur U-23 spēlētājiem ļauj spēlēt tikai 34% no visa kopējā laika, kas ir zemākais rādītājs Baltijā, papildus talantīgos sīčus valstī jau ir savācis basketbols, un tās futbols rangā ir zem abiem kaimiņiem [1]. Savukārt Francija, kas ir planētas lielā talantu fabrika — 99 Francijā dzimuši spēlētāji šajā Pasaules kausā trīspadsmit dažādās izlasēs, 56 no viņiem no Parīzes vien, — to panāk ar valsts finansētu amatieru bāzi un akadēmiju, kas atklāti gatavo spēlētājus eksportam, pašu līgu atstājot relatīvi vāju, ja salīdzina to ar kaimiņvalstīm [14]. Un tad ir Indija un Ķīna, kas ar saviem 2,8 miljardiem cilvēku un 336 miljoniem futbola fanu kopā nespēj futbolā neko, jo ģimenes dažādu sistēmisku un vēsturisku problēmu dēļ futbolā nesaskata nākotnes perspektīvu saviem bērniem [15].

Tātad es galīgi neesmu ieinteresēts turpmākos desmit gadus pavadīt kopā ar dēlu Latvijas futbola sistēmā, lai nonāktu beigās pie nekā. Jo tieši tas ir tas, ko sistēma piedāvā mūsu sīčiem — nekas.

Atgādinu: iešana futbolā no ģimenes prasa četrus piecus vakarus nedēļā, katru nedēļu, desmit gadus, plus sestdienas spēlēm, plus — no četrpadsmit gadiem — ļoti cietīs sekmes skolā, kā to gandrīz garantēti pierāda šī sporta veida vislabāk dokumentētās akadēmijas [20].

Gribu būt precīzs secinājumā, jo tas nav “ej labāk hokejā”. Es neplānoju viņu sūtīt arī hokejā vai basketbolā — tur pret bērniem izturas labāk, kā jau rakstīju. Secinājums ir vispārīgs, un tas adresēts Latvijas vecākiem, jo mēs esam sistēmas īstie finansētāji — ar dalības maksām un laiku, ar savu bērnu pusaudža gadiem:

Neieguldiet savas ģimenes desmitgadi sistēmā, kura savos noteikumos un budžeta prioritātēs jums jau ir parādījusi, ka pārstās rūpēties par jūsu bērnu sešpadsmit gados. Izlasiet noteikumus, pirms apņematies atdot vakarus. Sporta veids, kas nevar pateikt, kas notiks tieši ar jūsu bērnu sešpadsmit gados — ne ar abstraktu cilvēku — jums ir pateicis visu. Latvijas futbols šodien uz šo jautājumu atbild ar ārzemju pusaudžu trenēšanu.

Kamēr federācija nesāks pieprasīt labas sekmes skolā kā noteikumu dalībai klubā un treniņos, neaizvērs pašmāju kvotas robu, netērēs leģionāru fondu bērniem, no kuriem tas ir atņemts, un neizveidos īstu attīstības perspektīvu — racionālais gājiens Latvijas ģimenei ir paturēt vakarus sev.

Viena praktiska piebilde tiem, kuru puikas jau šobrīd ir nākamā soļa vecumā. Šis Pasaules kauss ASV futbolu ir padarījis populāru, un tam līdzi aug arī vieta, kur meklēt izeju. ASV koledžu futbols nav elites ceļš — sezona īsa, starts par vēlu, un izcilajam sešpadsmitgadniekam joprojām jāmeklē Eiropas akadēmija. Bet tam vairākumam, kuram Virslīga pie sešpadsmit vai astoņpadsmit pasaka “paldies, nevajag”, koledžas stipendija ir vienīgais futbola ceļš pasaulē, kas darbojas pēc mūsu hokeja un basketbola principa: apmaksāta izglītība plus organizēts futbols vienā paketē. Amerikāņu koledžu sastāvi jau ir pilni ar skandināviem un britiem — mehānisms eksistē, atliek to izmantot. Iegūta izglītība plus futbols vienmēr uzvar soliņa sildīšanu Skonto stadionā. (Viens godīgs “bet”: stipendiju atlase balstās spēļu videomateriālos, tātad puikam kaut kur šīs minūtes bija jādabū. Ar ko atkal esam atpakaļ pie šī raksta galvenās problēmas.)

P.S. Kamēr šis teksts tapa, Pasaules kauss beidzās. Uzvarēja Spānija — komanda, kuras treneris Luiss de la Fuente pirms tam deviņus gadus vadīja valsts U-19 un U-21 izlases, un liela daļa tagadējā pamatsastāva ir viņa toreizējie audzēkņi: Simons, Rodri un Merino bija viņa 2015. gada U-19 Eiropas čempionu sastāvā [24]. Treneris, kurš savus spēlētājus pazīst no junioru gadiem un izaug kopā ar tiem līdz pieaugušo izlasei, — tas ir tas, kas federācijām būtu jāmācās. The Athletic uzvaru nosauca par “metodes uzvaru pār trakumu” un piebilda: tieši tā izlasēm būtu jāattīstās — praksē tas notiek reti [24]. Latvijā šāds ceļš pagaidām nav iespējams pēc uzbūves: klubi domā par peļņu no transfēriem, nevis par vietējo talantu izaudzināšanu izlasei.

Avoti un piezīmes

1. UEFA, European Club Talent and Competition Landscape (2023. gada izdevums; 2022./23. sezonas dati) — U-23 minūšu īpatsvars un ārzemēs spēlējošo īpatsvars: Latvija (62% / 46%), Igaunija (49% / 17%), Lietuva (34% / 45%). https://ectcl.uefa.com/
2. Transfermarkt, Virslīgas un Igaunijas Premium Liiga ārzemju spēlētāju statistika. https://www.transfermarkt.com/virsliga/gastarbeiter/wettbewerb/LET1 ; https://www.transfermarkt.com/premium-liiga/gastarbeiter/wettbewerb/EST1
3. Delfi, “Kaimiņi atkal pārdod futbolistu par miljoniem — kā Baltijas transfēru tirgū izskatās Latvija?”, 18.07.2026. https://www.delfi.lv/mvp/51891089/pa-pedam/120127052/
4. LFF, “Federācijas sagatavoto spēlētāju prasības virslīgā paliks nemainīgas.” https://lff.lv/zinas/17791/
5. LFF, 2026. gada budžeta apstiprinājums un budžeta projekta PDF (kopā €16,48 milj.; UEFA ~€11,28 milj., FIFA ~€1,87 milj.). https://lff.lv/zinas/18755/ ; https://lff.lv/files/documents/2369/LFF_budzeta_projekts_2026.pdf
6. TVNET/LETA, “Latvijas virslīgā nākamsezon par ārvalstu futbolistu piesaisti būs jāmaksā vairāk”, 24.12.2024 (maksa €8000 par ārzemnieku; reģistrācijas limits atcelts). https://sports.tvnet.lv/8160523/
7. Sportacentrs.com, “Virslīgā nākamsezon ievērojami augs leģionāru reģistrācijas maksa” (24.12.2024) un “LFF samazina leģionāru maksu…” (18.12.2025) — leģionāru fonda sadales noteikumi 2024./2025./2026. gada reglamentos, ieskaitot €250 000 VAR un €200 000 tiesnešiem. https://sportacentrs.com/futbols/virsliga/24122024-virsliga_nakamsezon_ieverojami_augs_legio ; https://sportacentrs.com/futbols/virsliga/18122025-lff_samazina_legionaru_maksu_un_10_komand
8. Latvijas futbola pārvaldības konteksts: sarunāto spēļu ēra un līgas sarukums, Skonto stadiona pārdošana (LTV De Facto pētnieciskā žurnālistika), LFF prezidenta Kaspara Gorkša atcelšana 2019. gadā. Apkopots no LSM, Delfi un Sportacentrs arhīviem; dokumentēta vēsture, apsūdzības atzīmētas kā apsūdzības.
9. Fredrikstad FK paziņojums (27.01.2025) un Norvēģijas mediju ziņas par summu (~28 milj. NOK / €2,53 milj.) caur Delfi [3] un BalticFootballNews transfēru apskatiem. https://balticfootballnews.com/transfer-centre/
10. Wikipedia, Rocco Robert Shein — karjeras ceļš ar klubu avotu atsaucēm (debija “Flora” 2020; īre uz “Jong Utrecht” ar opciju, 2022. g. janvāris; “Dordrecht” €250 000, 2023; “Fredrikstad”, 2025). https://en.wikipedia.org/wiki/Rocco_Robert_Shein
11. BalticFootballNews, Premium Liiga apskats (ārzemnieku limits spēles dienā). Piezīme: Igaunijas reģistrācijas noteikumu precīza vēsturiskā evolūcija pieejamos avotos nav pilnībā dokumentēta; nesošā tēze ir vietējo vairākuma efekts laukumā. https://balticfootballnews.com/premium-liiga/
12. Izlašu sastāvi pēc FotMob un Tribuna izlašu lapām, 2026. gada jūlijs (Latvija: Riga FC / RFS kodols; Igaunija: Heins / Werder Bremen, Mets / St. Pauli, Paskocs / Gent, Šeins / Portsmouth).
13. LFF 2026. gada budžets [5]; EJL finanses pēc Postimees (2016: €10,56 milj. ieņēmumi) un ERR (2017: €16,7 milj., t. sk. €5 milj. infrastruktūras grants); jaunākie EJL kopskaitļi nav publicēti. https://sport.postimees.ee/4192219/ ; https://sport.err.ee/839748/
14. Patrick Boyland, “There are 99 French-born players at this World Cup. Welcome to the beating heart of global football”, The Athletic, 03.07.2026. https://www.nytimes.com/athletic/7408721/2026/07/03/france-world-cup-players/
15. Search Party (YouTube), “Why India and China are never in the World Cup”, 2026. gada jūlijs — treneru blīvums un attīstības klubu skaits pēc AIFF stratēģijas dokumentiem; Ķīnas 2015. gada plāns, gaokao plaisa un CSL sabrukums. https://www.youtube.com/watch?v=KXxPESv0Ris
16. Vox (YouTube), “Are soccer players the most fit athletes on the planet?”, 2026 — mača distance 12 000–13 000 m; kustību intensitātes sadalījums pēc sporta zinātnieka Krisa Bārnsa (60–75% soļošana vai viegls skrējiens, 1–3% maksimālais sprints). https://www.youtube.com/watch?v=NB2BqMYslAo
17. Wilkinson, R. J. u. c., “‘From everything to nothing in a split second’: Elite youth players’ experiences of release from professional football academies”, Frontiers in Sports and Active Living, 2022 — 50% akadēmiju audzēkņu pamet sistēmu pirms 16 gadu vecuma (Premier League, 2012); atskaitīšanas pieredzes. https://www.frontiersin.org/journals/sports-and-active-living/articles/10.3389/fspor.2022.941482/full
18. Michael Calvin, No Hunger in Paradise (2017): ~98% spēlētāju, kas 16 gados saņēmuši akadēmijas stipendiju, 18 gados vairs nespēlē Anglijas piecās augstākajās līgās. Piezīme: Kelvina atsevišķais virālais “0,012%” apgalvojums tiek apstrīdēts (sk. C. Platts, “The myth of the 0.012%”, https://www.chrisplatts.co.uk/how-many-make-it-and-the-myth-of-the-0-012/); šis raksts balstās tikai uz stipendiātu kohortas skaitli, ko apstiprina akadēmiskā literatūra [17].
19. The Conversation, “Being released from a football academy takes a serious toll on young players”, 2022/2025 — 97% bijušo elites akadēmiju audzēkņu nekad nav spēlējuši Premjerlīgā. https://theconversation.com/being-released-from-a-football-academy-takes-a-serious-toll-on-young-players-new-research-189196
20. The Football Week, “The Value of Education for Youth Players and The Responsibilities of Academies” — pēc 14 gadu vecuma akadēmiju treniņu slodze apgrūtina labu sekmju sasniegšanu; League Football Education dati. https://thefootballweek.org/2022/03/29/the-value-of-education-for-youth-players-and-the-responsibilities-of-academies/ ; Sports Gazette, “Education in a Football Academy: The PFA perspective” — “audzināti tā, lai viņiem rūpētu tikai futbols” raksturojuma avots. https://sportsgazette.co.uk/education-in-afootball-academy-the-pfas-perspective/
21. FIFA, Regulations on the Status and Transfer of Players, 19. pants (2025. gada janvāra redakcija) — nepilngadīgo starptautisko transfēru aizliegums; izņēmumi: (a) vecāku pārcelšanās ar futbolu nesaistītu iemeslu dēļ, (b) 16–18 gadi ES/EEZ robežās, saņemošajam klubam garantējot izglītību, kas ļauj veidot karjeru ārpus futbola. https://digitalhub.fifa.com/m/696d877ea35ca761/original/Regulations-on-the-Status-and-Transfer-of-Players-January-2025-edition.pdf
22. Malak Saleh, “Lionel Messi’s Final World Cup — and the Death of Early Retirement”, WIRED, 2026. gada jūlijs — astoņi spēlētāji pāri 40 gadiem 2026. gada Pasaules kausā; UCL vidējais vecums no 24,9 (1992–93) līdz 26,5 (2017–18); Mesi 63% kustības soļos pēc FIFA izsekošanas datiem. https://www.wired.com/story/lionel-messis-final-world-cup-and-the-death-of-early-retirement/
23. Oluwashina Okeleji, “More money, more problems: Debate on Black Tax in African football returns”, Al Jazeera, 02.01.2024 — FIFPRO 2019. gada pētījums (vairāk nekā 45% aptaujāto spēlētāju pelna zem $1000 mēnesī); karjeras ilgums 10–15 gadi; PFA dati par ~30 traumu pārtrauktām karjerām gadā Lielbritānijā; vidējā Subsahāras mājsaimniecība 6,9 cilvēki; pēckarjeras trūkuma gadījumi. https://www.aljazeera.com/features/2024/1/2/more-money-more-problems-debate-on-black-tax-in-african-football-returns
24. Oliver Kay, “Spain are worthy World Cup winners. It’s a victory for method over madness”, The Athletic, 20.07.2026 — de la Fuentes deviņi gadi U-19/U-21 izlasēs; Simons, Rodri un Merino 2015. gada U-19 čempionu sastāvā. https://www.nytimes.com/athletic/7457604/2026/07/20/spain-world-cup-champions-de-la-fuente/
25. Par Albertu Šmitu: LSM, “Somijā pulētais hokeja talants…”, 11.11.2025 (slidot sāka 4 gados, trenējās Valmierā, kovida sezona kā pagrieziena punkts) — https://www.lsm.lv/raksts/sports/hokejs/11.11.2025-somija-puletais-hokeja-talants-alberts-smits-no-sodu-krajeja-izaudzis-par-spilgtu-jauno-aizsargu.a622077/ ; Santa.lv / Klubs, “Dzīve piespieda. No Rūjienas līdz NHL draftam” (no 13 gadiem Somijā dzīvoja viens) — https://www.santa.lv/plus/raksts/klubs/dzive-piespieda.-no-rujienas-lidz-nhl-draftam–alberta-smita-karjeras-upuri-briedums-un-sapni-82994/ ; Sportacentrs, “Rekords kritis: talantīgais Šmits izvēlēts labāko pieciniekā”, 27.06.2026 (drafta sezonā olimpiskās spēles, PČ Cīrihē, U-20 PČ) — https://sportacentrs.com/hokejs/nhl/27062026-talantigais_smits_izvelets_labako_piecien ; NHL.com, “Rangers Agree to Terms with Alberts Smits” — https://www.nhl.com/rangers/news/rangers-agree-to-terms-with-alberts-smits

Piezīme par metodi: līgu līmeņa ārzemnieku īpatsvars un U-23 minūtes ir no UEFA/Transfermarkt kopsavilkumiem; kur apgalvojums balstās secinājumā, nevis publicētos datos (piemēram, ka U-23 minūtes pārsvarā pieder atvestajiem spēlētājiem — spēcīgs secinājums no 45% ārzemnieku īpatsvara, bet vecuma un pilsonības krustojuma tabula nekur nav publicēta), tas ir pateikts tieši. Skaitlis, kas to izšķirtu — Latvijas U-19 spēlētāju minūtes Virslīgā, — ir dati, kurus LFF pierādāmi vāc (leģionāru fondu tā sadala pēc Latvijas U-21 minūtēm) un nepublicē. Anglijas akadēmiju statistika apraksta pasaules attīstītāko sistēmu, ne Latvijas; tā izmantota kā vislabāk dokumentētais pierādījums futbola strukturālajam izglītības kompromisam. Sadaļa par ASV koledžu futbolu ir mans vērtējums, balstīts sistēmas publiski zināmajā uzbūvē (NCAA sezonas garums, MLS akadēmiju modelis), ne atsevišķā pētījumā.

No 18. maija līdz 7. septembrim Jēkabpils iedzīvotājiem un pilsētas viesiem ir iespēja apmeklēt mākslinieka Ziedoņa Bārbala personālizstādi “Vasara Latvijas plenēros”. Izstāde iekārtota Krustpils kultūras centrā, piedāvājot plašu laika logu mākslas darbu apskatei. Ieeja izstādē ir bez maksas, padarot to par pieejamu kultūras galamērķi ikvienam interesentam visas vasaras garumā.

Mākslas tēma un izstādes norise

Izstādes nosaukums “Vasara Latvijas plenēros” precīzi raksturo tās saturu, kurā centrālo vietu ieņem plenēra glezniecības tradīcijas un Latvijas dabas motīvi. Plenērs, kas mākslas kontekstā nozīmē gleznošanu brīvā dabā, ļauj autoram fiksēt gaismas spēles, gadalaiku noskaņas un ainavu mainību. Ziedoņa Bārbala personālizstāde ir iespēja vienuviet aplūkot mākslinieka radošo skatījumu uz šo procesu, kas ilgst no pavasara beigām līdz pat septembra sākumam.

Ņemot vērā izstādes ilgo norises laiku, apmeklētājiem nav nepieciešams pielāgoties konkrētam atklāšanas datumam vai īslaicīgam pasākumam. Tas ļauj izstādi iekļaut savā dienas plānā kā patstāvīgu kultūras pieturpunktu, apmeklējot Krustpils kultūras centru sev ērtā laikā darba dienu ietvaros.

Kā plānot apmeklējumu

Krustpils kultūras centrs izstādi atver apmeklētājiem katru dienu no plkst. 9.00 līdz 17.00. Šis darba laiks ir piemērots gan nesteidzīgai mākslas baudīšanai, gan īsākai vizītei, ja atrodaties pilsētā citās darīšanās. Tā kā izstāde ir publiski pieejama un bez maksas, tā ir piemērota plašam apmeklētāju lokam, sākot no mākslas studentiem un entuziastiem līdz pat ģimenēm, kas vēlas iepazīt vietējo kultūras piedāvājumu.

Praktiskā informācija

Lai nodrošinātu veiksmīgu izstādes apmeklējumu, aicinām ņemt vērā šādus faktus:

Svarīgi atzīmēt, ka oficiālajā informācijā nav norādīta papildu informācija par ekskursijām gida pavadībā, tikšanās reizēm ar mākslinieku vai specifiskiem pieejamības nosacījumiem. Tāpat avotos nav minēta nepieciešamība pēc iepriekšējas rezervācijas, kas nozīmē, ka apmeklētāji var doties uz kultūras centru, ievērojot noteikto darba laiku. Ja plānojat apmeklējumu lielākā grupā, ieteicams sazināties ar Krustpils kultūras centru, lai pārliecinātos par telpu pieejamību konkrētajā dienā.

Avots: Jekabpils Culture Events

Jaunais Jelgavas tirgus stāvlaukums vēl tikai sāks savu darbu, bet ap to jau virmo kaislības. Autostāvvietas operators ir nonācis Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) uzmanības lokā. Lai gan pilsētas pašvaldība šī operatora izvēlē nepiedalījās, ir būtiski, lai jelgavnieki un pilsētas viesi neiekļūtu nevajadzīgās juridiskās lamatas un nešķirtos no naudas nepamatotu līgumsodu dēļ. Lūk, kas jāzina, dodoties iepirkties no 1. augusta.

Sveiki visiem! Kā jau iepriekš minēju, ap jaunā tirgus (Sporta ielā) stāvlaukumu tiks ieviesta jauna maksas kārtība. Taču ziņas nestāv uz vietas – PTAC ir sācis vērtēt operatora SIA "Park Expert" komercpraksi citos objektos un aicina patērētājus būt īpaši vērīgiem.

Vispirms gribu viest skaidrību, lai nerastos pārpratumi: operatoru tirgum izvēlējās paša tirgus vadība, nevis Jelgavas pašvaldība. Mēs Satiksmes kustības drošības komisijā tikām tikai informēti par darbības nosacījumiem. Izteicām savas rekomendācijas, kuru galvenais uzsvars bija tieši uz lietotāju informēšanas uzlabošanu, taču privātā teritorijā tās paliek tikai rekomendācijas, un solījumi no operatora puses pagaidām ir tikai solījumi.

Tā kā ikdienā bieži nākas redzēt, kā cilvēki iekrīt uz dažādām birokrātiskām niansēm, gribu atgādināt, ka jebkurā strīdā par līgumsodiem izšķirošie ir pierādījumi un precizitāte. Lai tirgus apmeklējums nebeigtos ar 35 eiro sodu, aicinu stingri ievērot šos soļus:

• Lasi noteikumus: Pirms auto novietošanas vienmēr iepazīsties ar zīmēm, maksu un bezmaksas stāvēšanas nosacījumiem.
• Reģistrē uzreiz: Neatkarīgi no tā, cik ilgi plāno uzturēties, noteiktajā termiņā reģistrē transportlīdzekli bezmaksas laikam vai veic apmaksu.
• Pārbaudi ievadīto numuru: Vienmēr pārliecinies, vai reģistrācijas ierīcē (vai lietotnē) ir ievadīts pareizs tavas automašīnas numurs, un sagaidi apstiprinājumu.
• Ievēro līnijas: Novieto transportlīdzekli tikai tam paredzētā vietā, stingri ievērojot ceļa zīmes un asfalta marķējumu.
• Fiksē problēmas: Ja nedarbojas kase, planšete vai lietotne, nekavējoties sazinies ar pakalpojuma sniedzēju.
• Vāc pierādījumus: Saglabā maksājuma apliecinājumus, taisi ekrānuzņēmumus no lietotnes un, ja nepieciešams, nofotografē savu novietoto auto un nestrādājošo aparātu.
• Aizstāvi sevi: Ja saņem līgumsodu, kuram nepiekrīti, neklusē. Iesniedz pamatotu pretenziju operatoram, obligāti pievienojot visus savāktos pierādījumus.

Būsim vērīgi, sargāsim savas tiesības un viens otru! Pilno informāciju par PTAC paziņojumu varat atrast viņu oficiālajā mājaslapā. Ja jums ir gadījies saskarties ar nepatīkamām situācijām šajā stāvlaukumā, droši padalieties komentāros – pieredze palīdzēs citiem!

Šo teicienu var droši ierakstīt sērijā "vecs kā pasaule". Un jau kopš Romas impērijas laikiem tiek realizēts ar mainīgiem panākumiem un visos laikos. aktualitāti nekādi nav zaudējis. 

Un visos laikos izklaidētāju lomā bijuši aktieri, zināmā mērā profesionālie sportisti un citas personas, kuru darbošanos var droši pielīdzināt aktieru, profesionālo sportistu darbībai kā publikas izklaidētājiem. 

Un publika maksā šīm personām kaut ar ieejas biļetēm uz kādu izklaides pasākumu. Vadoties no iepriekšminētā - jebkurš cilvēks, kurš uz skatuves/arēnā: šis cilvēks "bez pīkstēšanas" un tamlīdzīgām būšanām sniedz publikai to izklaidi, par kuru publika samaksājusi.

Manī smīnu izraisa tie izklaidētāji, kuri iedomājas kompetenti tajos jautājumos, kuri ir ārpus viņu profesionālās darbības izklaidēšanas jomā. Vēl kā nebūs saprotama aktieru kāda nebūs zināšana par kaut ko, jo šie cilvēki, lai labāk iejustos savos skatuves tēlos, ļoti bieži iepazīstas ar kādiem papildmateriāliem, lai labāk uz skatuves atainotu to personāžu, kuru nu ataino. Bet sportisti? Sportisti, kuri ļoti ilgu laiku pavada treniņos un tādēļ viņiem tā laika iepazīties kaut ar jaunākam tendencēm latviešu literatūrā tā laika un spēka ir nu ļoti maz?  Sportisti, kuru aktīvās darbošanās sportā laikā virsuzdevums ir sasniegt kādu noteiktu sporta rezultātu?

Pie viena, gribas mest ar ko smagāku par spilvenu tam izklaidētājam, kurš aizlepnojies līdz "Es jūsu dēļ lomas spēlēju/sportā rezultātu sasniedzu! Cieniet mani par to un dodiet bulciņas!". Te, nu, ups. Kukū, mīlīt! Tev top maksāts no mūsu kabatām par to, lai tu lomu tēlotu/sportā kādu rezultātu sasniegtu. Ja nepatīk, meklē citu darbu. Ja par maz maksā - jo labāks aktieris/sportists būsi, jo vairāk saņemsi; ja uzskati, ka par maz maksā - piedomā pie savas izklaidētāja darbības uzlabošanas. lai tiešām saņemtu tās naudiņas vairāk. Un atceries - vēstures lappusēs ieies un paliks tikai un vienīgi tie no izklaidētājiem, kuri tiešām ko būtisku savā arodā sasnieguši. Citi pazudīs putekļos un aizmirsīsies.

Ja kādam izklaidētājam deguns mākoņos saslējies ar "Es neuzstāšos, ja man nemaksās naudiņas vagonu, bet tikai autobusu!" pretī var droši "Nu, neuzstājies. Atradīsim citu, kuram pietiks ar autobusu", pie kam situācijā, ka reizēm tas "lētākais" personāžs sniedz kvalitatīvāku priekšnesumu, nekā tas, kurš vairāk prasa.

Mālpils Kultūras centra 2. stāva vestibilā no 9. jūlija līdz 28. augustam skatāma mākslinieces Kristīnes Nuķes-Panteļejevas porcelāna zemeņu izstāde “Maiguma anatomija”. Tā veltīta Mālpils Zemeņu svētkiem un pazīstamo vasaras ogu pārvērš stāstā par maigumu, iejūtību un cilvēku savstarpējo attiecību kultūru.

Datumi: 9. jūlijs–28. augusts
Vieta: Mālpils Kultūras centrs, Nākotnes iela 5, Mālpils
Laiks, ieejas maksa un pieteikšanās: avotā nav norādīti
Kam varētu būt saistoša: porcelāna, keramikas un konceptuālās mākslas interesentiem, kā arī Mālpils Zemeņu svētku apmeklētājiem

Trauslās, mežģīnēm līdzīgās porcelāna faktūras veido krāšņu ogu ekspozīciju. Tomēr zem dekoratīvās formas atrodams plašāks jautājums: kādu vietu maigums un patiesa interese par otru cilvēku ieņem mūsdienu attiecībās?

Zemene kļūst par attiecību un maiguma simbolu

Izstādē zemene nav izmantota tikai kā atsauce uz vasaru, sauli un romantiku. Māksliniece pievēršas arī šā tēla senākajām nozīmēm: kristietības pirmsākumos zemene simbolizēja tikumību, labestību, pazemību un saskaņu, savukārt viduslaiku Eiropā tās atveids rotāja katedrāles kā labu attiecību un miera zīme.

Kristīne Nuķe-Panteļejeva šo daudzslāņaino simbolu izmanto, lai pētītu maiguma vietu mūsdienu attiecībās. Darbi pievēršas spriedzei starp patiesu interesi par otru cilvēku un vidi, kurā draudzību mēdz aizstāt konkurence, bet priekšplānā nonāk sociālais statuss.

Porcelāna trauslums šajā iecerē kļūst par vizuālu metaforu. Smalkās virsmas un mežģīņotās faktūras aicina nesteigties garām detaļām un pamanīt skaistumu tajā, ko viegli sabojāt vai ikdienas steigā nepamanīt. Aplūkojot darbus, uzmanību vērts pievērst ne tikai zemenes atpazīstamajai formai, bet arī tam, kā materiāla trauslums papildina izstādes vēstījumu.

Porcelāns savieno mākslinieces divas specialitātes

Kristīne Nuķe-Panteļejeva absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Vides mākslas nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādus metāla dizainā un keramikā. Studiju laikā viņa Somijā papildinājusi zināšanas metālmākslā un juveliermākslā.

Radošajā darbā māksliniece apvieno metālmākslas pieredzi ar porcelāna iespējām, izkopjot autortehniku un veidojot smalkus, konceptuālus darbus. Šī profesionālā pieredze palīdz izprast, kāpēc ekspozīcijā būtiska ir gan ideja, gan rūpīgi veidotā priekšmetu forma. Viņas māksla iepriekš eksponēta Mālpilī un citviet Latvijā, kā arī ASV, Grieķijā, Lietuvā un Rumānijā.

Izstāde cieši saistīta ar Mālpils Zemeņu svētkiem; par porcelāna izstādes ieceri Mālpilī bija ziņots pirms tās atklāšanas. Pasākuma pamatinformācijas avots ir “Sigulda Tourism Events”.

Kā ieplānot izstādes apmeklējumu

“Maiguma anatomija” apskatāma Mālpils Kultūras centra 2. stāva vestibilā, Nākotnes ielā 5. Ekspozīcija būs pieejama līdz 28. augustam, tādēļ apmeklējums jāieplāno līdz šim datumam.

Avotā vienkopus nav norādīts konkrēts centra darba laiks, ieejas maksa, pieteikšanās kārtība, transporta iespējas vai informācija par piekļūstamību. Pirms došanās uz Mālpili šīs praktiskās detaļas ieteicams precizēt pie Mālpils Kultūras centra.

Avots: Sigulda Tourism Events

Marko Polo aprakstīja savus ceļojumus uz Padebešu valstību pēc gadsimta ceturkšņa. Es — jau pēc četriem gadiem.

• Padebešu ciems

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju kartē netālu no reizēm braukta maršruta Padebešu ciemu. Līkums nebija pārāk liels, nekad tur nebiju bijis, tāpēc izlēmu aizbraukt un iepazīties. Pētīdams, kā labāk to darīt, uzgāju vēl vienu Padebešu valstības daļu, ko varētu apskatīt pēc tam. Bet attiecībā uz ciemu kartē brauciens bija tāds:

Tiesa, līdz turienei vispirms bija jātiek. Un ceļā pie Berģu un Vējdzirnavu ielas krustojuma uz nez kā pārgriezu kameru. Labi, ka somā bija labošanas piederumi. Pēc pusstundas negribētas pieturas biju gatavs turpināt ceļu. Bet bija zaudēts laiks, un tapa skaidrs, ka pagūšu apmeklēt tikai pirmo Padebešu valstības daļu un otra jāatliek citam braucienam.

Iebraukšana Padebešu ciemā ir no Gaŗās Jūdzes (nejaukt ar Gauso jūdzi no Ragaciema līdz Klapkalnciemam) krustojuma ar Upesciema—Langstiņu ceļu (Elenburgas ielu). Turpat ir arī Ziemeļnieku autobusa pietura. Var teikt, ka Padebešu ciems ir Gaŗās Jūdzes galā. Lūk, iebrauktuve — Gaŗās Jūdzes turpinājums aiz krustojuma, oficiāli saukts par Pērļu ielu:

Tūlīt aiz krustojuma uzmanību piesaistīja māja ar Ukrainas krāsām logos:

Izrādās, “Mazputniņu” bērnudārzs. Tā kā bērnudārzs, varbūt logu rotājumi bija jau priekš 24. februāŗa un krāsu salikums ir tikai sakritība. Bet, jā, domāju, ka uz šejieni ved Padebešu ciema bērnus. No tuvākām ciema mājām var kājām atnākt.

Pats ciems sākas ar žākli:

Kreisais zars (Irbenāju iela) asfaltēts. Pie zaļās zīmes vēl ir meža ceļš pa labi. Ne vienkāršs meža ceļš, bet vēsturiskais Piebalgas ceļš, kas sākas ar Rožu ielu Berģos un turpinās cauri Maksteniekiem uz Bāliņiem.

Pie iebrauktuves vēl ir dambis pāri Langstiņu strautam, uzcelts kopā ar Upesciema dīķiem:

Mazliet dziļāk, bet arī tuvākā galā ir basketbola laukums:

Un ziņu dēlis:

Iepriekš minētās žākles kreisā zarā (Padebešu iela) ir bērnu un pludmales volejbola laukums:

Tuvākā ciema pusē ir dvīņu mājas:

Dziļākā pusē — savrupmājas:

Atpakaļ braucu gar Upesciema dīķiem. No tiem uz Padebešu pusi ir kaut kāda sacīkšu trasīte:

Tikšanai dīķos jāpiesakās un jāmaksā:

Vecsaimniecības kā parasti labākās vietās, proti, kalnā. Piemēram, Reķi:

Upesciemā iespaidīga mū-mā skola:

• Padebešu iela

Nu par otru Padebešu valstības daļu, kas tīši vai netīši ir tai pašā virzienā kā Padebešu ciems — par Padebešu ielu. Tā ir pašā Berģu galā aiz pansionāta, turklāt, kā redzams kartē, vēl neizbūvēta:

Lai tur nonāktu, vispirms jābrauc līdz Berģu autobusa galapunktam. Tur asfalts beidzas, un Berģu iela turpinās necila zemesceļa veidā. Tam blakus ir pansionāta (pieņemu, arī apkārtējo māju) attīrīšanas iekārtas:

Un attīrīšanas iekārtās — vidēja dzīvīguma Kaltiņu dižozols:

Aiz attīrīšanas iekārtām ir vecsaimniecības. Kaltiņu mājas tagad Berģu iela 162 ar 4 ha zemes:

Savukārt Berģu ielā 168 (krievu kartēs priekš iekļaušanas Rīgā — Groti) atceros priekš pāŗdesmit gadiem noplukušu māju ar niknu suni, bet nu vien pamati:

Un dārzs:

Un būda (garāža?) ar skatu uz Juglas ezeru:

Toties zemes gandrīz 20 ha — pilsētā, Rīgā! Tā tagad pieder kādam uzņēmumam. Un tieši te iecerēts izbūvēt Padebešu ielu. Rosība sākās treknajos gadus — un palika daudzstāveņu pamatu līmenī (labā pusē; kreisā pusē dambjceliņš gar Juglas ezeru):

Ir 2018. gada detālplānojums, bet dabā nekā. Toties dabā var aiziet līdz Juglas ietekai Juglas ezerā. Diemžēl tik gaŗas zemesstrēles kā pretējā, kreisā krastā vairs nav, jo 2008.—2009. gadā pārrauta (pārrakta?) ar jaunu ietekas zaru: