nekur.lv

Plāns bija pārlieku ‘’nepiecūkāt’’ blogu ar politiski mērcētiem rakstieniem, bet… kur tu cilvēks liksies, ja pilni portāli ar alarmistiskiem rakstieniem. Pie tam, manuprāt, pārāk alarmiskiem. Šoreiz pie vainas ir rakstiens Delfos par Nīderlandes militārās izlūkošanas dienesta ziņojumu. Īsumā, Krievija gatavojas uzbrukt NATO. Un notiks tas vien nieka 12 mēnešus pēc Ukrainas kara beigām, jo Krievijai pietiks vien ar gadu, lai atjaunotu savu militāro potenciālu. Un karā ar NATO nav doma uzvarēt, tik ātri iekarot kādu ierobežotu teritoriju, lai iedragātu ticību NATO spēkiem un alianses vienotībai.
Arī iepriekš ir bijuši līdzīgi raksti- iekaros Baltijas valstis, okupēs Suvalku koridoru, izsēdīsies uz Somijai piederošas salas, utml. Un katru reizi atsaucas uz kādu izlūkošanas dienestu, ģenerāli, atvaļinātu armijnieku…

Atzīšos, man tas viss jau sāk apriebties. Visa šī panikas dzīšana, nemitīgie alarmisti, no gaisa pagrābtie secinājumi… Nospriedu, ka man ar ir tādas pašas tiesības paust savu viedokli par šo visu. Es gan ne tuvu neesmu nekāds militārais eksperts vai specdienestiem tuvu pietuvināta persona, bet, redzot un dzirdot, kas notiek pasaulē (un Krievijā ar), varu secināt pavisam ko citu.

Sākšu ar to, ka Krievija jau sen karo ar Eiropu un Ameriku. Visas tās kabeļu griešanas Baltijas jūrā, iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, kiberuzbrukumi Bundestāgam, spridzināšana Čehijā, Skripaļa indēšana Lielbritānijā, dezinformācijas viļņi (t.s. no Krievijas ārlietu ministra)…. Un Eiropa atbild- sankcijas, ēnu flotes bloķēšana, munīcijas piešķiršana Ukrainai, diplomātu izraidīšana, Krievijas bļodlaižu ierobežošana Eiropā. Tā ka karš notiek. Tiesa, ne gluži ar zobeniem un šautenēm, bet kašķis ir.

Atgriežoties pie augstākminētā raksta- tur ir pamatīgs blāķis ar jocīgiem secinājumiem. Nu kaut vai tas, ka Krievija gada laikā spētu uzbrukt NATO. Nu nevar! Sāksim ar to, ka karš Ukrainā ne tuvu nav pie beigām un visticamāk vēl ilgi nebeigsies. Tas, ka Tramps Amerikā un krievi varētu izmantot viņa nepatiku pret NATO, ar ir aplami. Pie šādas loģikas, krieviem tas logs iespējamam uzbrukumam ir ļoti mazs. Tramps prezidenta krēslā vēl būs 2,5 gadus. Ja vien viņš amerikāņiem neapriebsies agrāk. Un ļoti ticams, ka nākamais ASV prezidents nebūs tāds vējaslota. Pēc raksta loģikas sanāk, ka karš Ukrainā beigsies tuvākā pusgada laikā. Tad gadu Krievija ‘’kačāsies’’ un uzreiz vērs vaļā jaunu fronti, lai ar kārtējo ‘’blitzkrieg’’ nodrošinātu sev spožo uzvaru. Galīgi neloģiski.

Krievi šobrīd karo 1200km garā frontes līnijā. Ja viņi plāno karot vēl ar NATO, tad viņiem jāatver vēl divtik gara (apmēram 2500km) frontes līnija. Un kurš tur karos? Viņu jauniesaucamo vidējais mūžs Ukrainas frontē ir vien 3 nedēļas. Viņu droni kļūst nekvalitatīvāki- sadalās paši gaisā, Starlink atslēgšana padara tos neprecīzākus, brīvprātīgo pienesums militārajam atbalstam sarūk vairākkārt, armijas rūpniecība strauji sarūk, padomju mantojums izpļekerēts, Ziemeļkorejas raķetes nekvalitatīvas. Un uzreiz piebilde- ja krievu kara rūpniecība būtu tik spējīga, vai tad viņi pirktu raķetes un dronus no Ziemeļkorejas un Irānas? Vai Alabugā šahed/geraņ dronus kopā liktu studenti un skolēni? Vai pretgaisa aizsardzība nespētu aizsargāt visu kritisko Krievijas infrastruktūru? Sesto diennakti degošā Tuapsē rāda pretējo.

Un, pat ja arī karš Ukrainā beigtos, kur Krievija liktu visus tur esošos karavīrus? Kur tie atrastos visus šos nieka divpadsmit mēnešus? Uz mājām tos laist nav iespējams. Palikt ierakumos neviens netaisās. Un būtiska nianse- krievu līgumniekiem ir ieraksts kontraktā mazā šriftā– līgums ir beztermiņa (lasi- līdz kara beigām). Ja kāds paziņos, ka karš beidzas, tad beigsies arī lielākā daļa karavīru. Jo tā patvaļa, ģedovščina, nonullēšana, apzagšana… tas viss absolūti lielākajai daļai ir noriebies. Vēl nevajag aizmirst, ka kara beigšana esošajā stāvoklī, Krievijā tiktu pielīdzināta sakāvei. Neviens Putina nospraustais mērķis nebūtu sasniegts, neviens reģions nebūtu iekarots…. tikai milzīgs kalns nogalināto krievu, iznīcināta ekonomika, izolācija… Krievijā, kuri sevi vienmēr pozicionējuši kā uzvarētājus, šis būtu smags trieciens. Jo te nebūtu iespējams pasniegt neko, ko varētu pat attālināti dēvēt par uzvaru.

Protams, šī brīža ekonomiskā situācija Krievijā ir ļoti pateicīga jaunas ‘’gaļas’’ iesaukšanai armijā, jo pieaug bezdarbs, nabadzība, parādu nasta. Cilvēki būs spiesti iet vienīgajā iespējā nopelnīt (lasi- mainīt savu dzīvību pret rubļiem tuviniekiem)– karot. Un noteikti Kremlis to izmantos. Bet, lai uzbruktu NATO, ir vajadzīgs kas vairāk par gaļu. Un šis NATO vairs nav tas, kas bija 22.gadā. Un arī Eiropa nu ir cita. Un pēc pusotra gada būs vēl cita situācija. Viss liecina, ka Eiropa būs daudz labāk bruņota. Ukraina būs daudz militāri attīstītāka. Turpretī Krievijai viss būs daudz sliktāk. Pat ja tā karu izdomās beigt rīt no rīta. Budžeta deficīts tur jau šobrīd (gada trijos mēnešos) ir tuvu pie 5 triljoniem rubļu, mazais un vidējais bizness mirst straujos tempos, naudas masa apritē dažu gadu laikā ir palielinājusies 2,5 reizes (sveiki, hiperinflācija), tūlīt draud ‘’bank run’’ un tam sekojošā iedzīvotāju noguldījumu nacionalizācija (sveiki, Staļina laika obligācijas). Kara rūpniecība jau šobrīd tur strādā ar mīnusiem. Nezinu kā Nīderlandes izlūki tur saskatīja spēju gada laikā atgūt militāro potenciālu. Nereāli!

Viss, ko Krievija prot ražot un eksportēt ir mīti par savu varenību. 

Un arī iepriekšējie alarmistu ziņojumi, ka uzbruks Igaunijai, Latvijai, Suvalku koridoram vai kam citam, ir nenopietni. Te ir daudz citu valstu karavīri. Un, ja kādu no tiem ievainos vai nogalinās, tad nevaru iedomāties, ka attiecīgā valsts neklapēs ne ar ausi. Plus Francijas prezidenta paustais, ka Francijai un Lielbritānijai ir kodolieroči, kas kalpos visas Eiropas aizsardzībai. Un neviens no Krievijas negrasās pārbaudīt NATO 5.pantu darbībā. Pat pēc Ķīnas ‘’lūguma’’, lai tā varētu izmantot sajukumu Rietumu frontē un fiksi tikmēr savākt Taivānu (dzirdēts arī šāds scenārijs, kuram es ar neticu).

Krievijas uzbrukums NATO būtu tās drīza kaunpilna sakāve it visā. Un tad Putina rezidenci Valdajā neglābtu pat tur izvietotās 27 pretgaisa sistēmas un jaunuzbūvētie torņi. Jau šobrīd ekonomisti prognozē Krievijai teju neiespējamu variantu izķepuroties no šī kara radītajām sekām (ne ekonomiski, ne demogrāfiski). Kur nu vēl uzsākt jaunu karu un vēl lielāku izolāciju no pasaules ekonomikas.

Skaidrs, ka Krievija ir un paliks drauds Eiropai un pārējām kaimiņvalstīm vēl daudzus gadus, bet jāsaprot, ka tās spējas atjaunot savu militāro potenciālu ir pamatīgi iedragātas. Manuprāt, pat neiespējami (tankus būvēt vairs neprot, lidmašīnas ražot vairs neprot, modernās tehnoloģijas nav pieejamas, utt). Ja pēc Ukrainas kara beigām, NATO piedāvās Ukrainai īpašu sadarbības modeli (ja vien neuzaicinās pievienoties aliansei), tas nozīmē, ka Ukraina kļūs par NATO ciešu sabiedroto. Un tas nozīmē, ka NATO papildinās savas spējas ar militāri spēcīgu un militāri pieredzējušu valsti, kura zina kā karot pret Krieviju un, kura prot karot pret Krieviju. Un kura nekavēsies ar palīdzību Eiropai.

NASAi ir ģeografiski izklaidējošs rīks — tavs vārds pa burtiem “Landsat” mākslīgo Zemes pavadoņu attēlos. Var pie reizes iepazīt dažādus ģeomorfoloģiskos (Zemes formu) veidojumos, visvairāk upes, jo tās vislunkanākās. Man tika tāds:

Nepārbaudīju, bet ticu, ka vietas ir:

• Jūtas kanjoni;
• Īslandes zemesstrēles;
• Līvas oāze AAE;
• Italijas upes;
• Jukonas delta;
• Floridas koraļļu salas;
• Makenzijas upe.

Gan jau, maķenīt pacenšoties, pa Latviju varētu atrast līdzīgi.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām.

Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.

“Depresija ir slinkums, un vienkārši vajag saņemties” – bija pēdējais piliens kādā sakāpinātā facebook diskusijā, kas mani pamudināja uzrakstīt, kā tad tas ir – dzīvot ar depresiju. Tolaik publicēju ierakstu “Man ir depresija. Jau deviņus gadus”. Šī būs stāsta otrā daļa – kad tie nu jau ir deviņpadsmit gadi. 

Man bija apnicis dzīvot šī stereotipa ēnā – bieži jutos vainīga un prātoju, vai varbūt tiešām  esmu slinka, nevis man patiesi ir depresija? 21. marta rītā publicēju ierakstu savā blogā, kuram tolaik skatījumu skaits bija niecīgs –  pieci mani draugi un varbūt kāds nejauši iemaldījies viesis (tolaik publicēju ierakstus varbūt labi, ja divreiz gadā). 

Biju sagatavojusies turpināt savas dienas gaitas, kad man sāka pienākt viena vēstule pēc otras un zem  facebook publicētā ieraksta birt komentāru jūra: “es beidzot sapratu, ka neesmu viens tāds”, “es domāju, ka es vienkārši tāda esmu”, “man ir depresija, kur lai es meklēju palīdzību”. Saņēmu vēstules no paziņām, no draugiem, no svešiniekiem, no sabiedrībā labi zināmiem cilvēkiem, pat no pāra, kur abi rakstīja, ka otrs neko nezina par viņu depresiju. 

Vienas dienas laikā manu blogu bija apskatījuši apmēram 14 tūkstoši cilvēku.  Internets saka, ka tas ir tikpat, cik Dobelē iedzīvotāju. Kopumā līdz šodienai ieraksts ir apskatīts 60,5 tūkstošu reižu. Tātad – desmit gadu laikā apmēram seštūkstoš reižu gadā, 500 reižu mēnesī, 116 reižu nedēļā un 16 reižu dienā. Protams, laikā, kad viens TikTok video dienas laikā var sasniegt 60 un vairāk tūkstošu skatījumu, šis liekas niecīgs skaits. Tomēr, ņemot vērā, ka blogs ir tāds dinozauru laikmeta formāts, un teksts ir samērā garš (kurš gan mūsdienās vairs vispār lasa?), domāju, ka šie skaitļi ir tīri tā neko. Biju gaidījusi arī kaudzēm negatīvu un izsmejošu komentāru, bet saņēmu tikai vienu  – twitter, kur bija rakstīts kas tamlīdzīgs kā “viena uzraksta par savu depresiju, un visi tagad – jā, man arī tā ir” (šķiet gan, ka patiesībā komentārs bija vēl skarbāks). Tas cilvēks pats pēc pāris gadiem sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Tas nav pārmetums – tieši pretēji. 

Atceros, ka saņēmu e-pastu, kur kāds rakstīja, ka, pateicoties  ierakstam, uzsāka ārstēšanos un sev apsolīja, ka uzrakstīs man, ja gada laikā būs kļuvis labāk. Es aizmirsu uz to e-pastu atbildēt tik ilgi, ka beigās jau kļuva nepieklājīgi, un tā arī nekad neatbildēju. Gribu publiski pateikt paldies – par šo e-pastu es bieži vien atceros, jo, rakstot blogu, domāju  – ja spēšu palīdzēt kaut vienam cilvēkam, tas būs bijis tā vērts. Paldies visiem, jūsu bija daudz, daudz vairāk, nekā spēju iedomāties.

Pēc ieraksta publicēšanas ar mani sazinājās Delfi, kuri lūdza atļauju pārpublicēt ierakstu savā portālā. Pēc tam sekoja neskaitāmas intervijas TV,  radio, raidierakstos un žurnālos. Smējos, ka esmu kļuvusi par depresijas influenceri. Intervijām nekad neatteicu, jo man bija svarīgi par šo tēmu runāt skaļi un daudz. Sāku veidot arī pirmo psihiskajai veselībai veltīto raidierakstu Latvijā kopā ar psihiatru Artūru Miksonu, taču diemžēl podkāsts nobeidzās pēc trīs epizodēm, jo, nu, depresija. Un tad vēl pasauli pārņēma pandēmija. 

Ir cilvēki, kuri saka, ka es esmu pirmā, kura psihiskās veselības tēmu Latvijā pacēla publiskā līmenī un iekustināja to sabiedrībā. Esmu pārāk pieticīga, lai uzskatītu, ka tie ir tikai mani nopelni. Varbūt es vienkārši netīšām noķēru to īsto brīdi, kad šī tēma sabiedrībā kļuva aktuāla. 

Reiz kāds man pat pajautāja, vai es kaut kādā mērā lepojos ar to, ka man ir depresija, ja jau tik daudz par to runāju. Arī šis cilvēks pēc tam publiski sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Un atkal – tas nav pārmetums, tas ir labi. Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk saprot psihiskās veselības nozīmību savā un citu ikdienā.

Depresija un es. Tagadne. 

Labi, kā tad man pa šiem desmit gadiem ir veicies, ko? Nu, es nevarēšu iepriecināt tos, kuri cerēja, ka rakstīšu – “Depresija. Tā ir pagātne”. Ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Šobrīd varētu teikt, ka esmu krituma fāzē, bet tam ir visādi ļoti objektīvi iemesli manā dzīvē, kuri šobrīd arīdzan pasliktina manu stāvokli. 

Vēl mazliet “statistikas” – šo desmit gadu laikā divas reizes esmu ārstējusies psihiatriskās klīnikas dienas stacionārā, kurā ir daudz vērtīgu terapiju (mākslas, mūzikas, kustības, fizioterapija un citas), nomainījusi trīs psihiatrus un piecas psihoterapeites. Vienu pēc tam, kad viņa sāka uzstādīt diagnozes man tuviem cilvēkiem (un es, nezinādama, ko ar šo informāciju iesākt, izdomāju to viņiem pateikt. Pirmkārt, nekad tā nedariet. Otrkārt, terapeitam nav nekādu tiesību uzstādīt diagnozes cilvēkiem, kuri neatrodas viņa kabinetā. Treškārt, diagnozes oficiāli vispār uzstādīt drīkst tikai pisihiatrs). Viena vienkārši mani sāka ignorēt (es saprotu – daudz darba, gadās) un divas aizgāja dekrētā (nu, kā var atļauties radīt jaunus cilvēkus pasaulē, kamēr esošie nav salaboti, ko? Joks, šis ir tiešām viens liels joooooks). Un vēl vienu – neatceros, kas ar viņu notika. Īsumā – atrast sev piemērotu speciālistu var būt grūti, un tas ir normāli. 

Esmu iztērējusi daudz naudas terapijā, un tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka jau vairākus gadus terapijās esmu vienkārši gājusi “izventilēties” un izrunāties, neko īsti nedarot lietas labā. Biš stulbi, tā teikt. Tomēr nav jau tā, ka galīgi bezjēdzīgi – terapija man palīdzēja salabot lauzto sirdi un tikt cauri ieilgušam sēru periodam. Un vēl apzināties šādus tādus manas personības aspektus un kā tos uzlabot. Vai es varēju izdarīt vēl ko vairāk? Noteikti. Tieši tāpēc jau arī turpinu iet tai terapijā. 

Šo gadu laikā esmu vairāk laika dzīvojusi ar medikamentiem nekā bez, bet vienmēr esmu teikusi, ka esmu gatava visu dzīvi lietot zāles, ja vien tas palīdz man kaut cik normāli funkcionēt. Arī tās ir vairākkārt mainītas, līdz ar psihiatru atradām man piemērotākās. Dažas no tām bija tik spēcīgas, ka, aizmirstot tās iedzert pusotru dienu, es noģību un salauzu degunu (un pamanījos vēl tajā vakarā aiziet uz randiņu un vispār nostaigāt ar lauztu degunu trīs dienas, pirms mamma mani pierunāja uztaisīt rentgenu, kurā varēja redzēt, ka nolūzis pats degungals). No dažām man bija tāds bezmiegs, ka šķita – rāpošu pa sienām. Arī šis diemžēl ir normāli. Reizēm piemeklēt medikamentus ir sasodīti grūti. 

Kad man kāds pajautā – “kā iet?”, mana mīļākā atbilde ir “joprojām dzīva”. Joks pa jokam, bet katrā jokā jau daļa patiesības. Ja tā globāli skatos – vai šo gadu laikā mana depresija ir mazinājusies? Gribētu teikt, ka jā. Tomēr tai klāt ir pievienojusies trauksme, kas tos svaru kausus izlīdzina. Man ir ģeneralizētās trauksmes sindroms, kas pavada mani ik dienu, un es spēju atrast jebkādu iemeslu, par ko stresot un panikot. Trauksme arī bija galvenais iemesls smagajai izdegšanai pirms septiņiem gadiem, kuras dēļ pilnībā apgriezu dzīvi kājām gaisā. Neieslīgšu detaļās, bet es labi apzinos, ka man paveicās – biju priviliģētā situācijā, kas ļāva to izdarīt. Zinu, ka daudzi cilvēki cīnās ar izdegšanu, bet vienkārši nevar atļauties “apmest dzīvi kājām gaisā”. Daži pat nevar atļauties paņemt mēnesi garu atvaļinājumu  vai slimības lapu, lai kaut cik atvilktu elpu. Tāpēc neklausieties tajos influenceros, kuri sludina, ka izdegšanu var izārstēt, pārvācotiesuz  Bali un dibinot savu mazo biznesiņu. Gan jau, ka tā var, bet ne visi to var atļauties. 

Izdegšana ir nopietna lieta (un šķiet, ka šis ir nākamais nopietnais temats, kas sabiedrībā kļūst arvien aktuālāks) un ir jāmeklē iespējas to ārstēt, bet, lai līdz tam nemaz nenonāktu – svarīgi ir saprast darba un personīgās dzīves balansu. Kuru es, protams, vispār nesapratu – strādājot ar neskaitāmiem klientiem (daudzi no jums bija tik forši, ka man reizēm jūsu pietrūkst), studējot maģistrantūrā un nemākot pateikt “nē” visādiem mazākiem un lielākiem projektiem, kuri nemitīgi gadījās ceļā.  No izdegšanas vēl neesmu atkopusies un esmu ar smagu sirdi apzinājusies, ka diez vai jelkad dzīvē spēšu atkal tik daudz strādāt, jo  mana psihiskā un fiziskā veselība to vienkārši vairs “nevelk”. Tam klāt gan ir nākuši visādi citādi izaicinājumi, protams. Galvenokārt finansiāli, bet… kuram tad mūslaikos viegli (kā teiktu mans brīnišķīgais vectēvs – “tam, kurš tikko pa*irsis”)? Pie izdegšanas jautājuma man vēl ir daudz jāstrādā un to ir grūti darīt, ja paralēli ir jādzīvo normāla cilvēka ikdiena ar visiem tās pienākumiem un maksājumiem. Reizēm nolaižas rokas, jo septiņi gadi pagājuši un šķiet – nu, cik tad vēl var? Bet apzinos, ka man ir jāmeklē kaut kāds citādāks formāts, kā (iz)dzīvot darba dzīvē. 

Atsaucoties uz to, ko minēju pirmajā rakstā – man ir uzlabojies miegs, guļu daudz labāk (reizēm pat par daudz – bez diendusas vispār dzīvei nav jēgas, vai ne). Manas attiecības ar alkoholu arī ir krietni uzlabojušās – lietoju maz un ievēroju kādas manas terapeites padomu – lieto tad, kad jūties labi un gribi svinēt dzīvi, nevis tad, kad jūties sūdīgi un gribi noslīcināt bēdas. Protams, alkohola lietošanai ir kaitīga ietekme jebkurā gadījumā, bet tā vietā, lai apšaubāmos bāros lopsētu rumkolu citu pēc citas, es labprātāk izbaudu glāzi laba prosecco patīkamā kompānijā. Arī manas attiecības ar draugiem ir uzlabojušās – jā, man joprojām reizēm (reizēm biežāk nekā retāk) negribas nekur iet, un sēdēt vienai mājās šķiet vislabākais variants, bet kopumā ievēroju mērenību – draugus satieku, eju uz koncertiem, izstādēm, muzejiem un teātriem . Jāsaka jau arī, ka esmu kļuvusi par desmit gadiem vecāka, uzkrājusi lielāku dzīves pieredzi un sapratusi, kā šādas tādas lietas dzīvē grozās. 

Vai man būtu bijis vieglāk tam visam iet cauri bez konstantās depresīvās sajūtas pakausī, bez sajūtas, ka esmu nekam nederīga un nevērtīga, ka es neko nemāku un neko dzīvē nesasniegšu, ka draugi ar mani draudzējas tikai pieklājības pēc, ka es visiem vispār besīju, un galu galā – kāda ir mana dzīves jēga? Jā, pavisam noteikti man būtu bijis miljoniem reižu vieglāk, bet kā ir, tā ir – to es īsti nevaru vairs ietekmēt. Es varu tikai rūpēties par to, lai nākamie desmit gadi būtu vieglāk panesami (cik depresīva vārdu izvēle, ne?) un labāki. 

Šo deviņpadsmit gadu laikā esmu sapratusi, ka depresija pilnībā nekur nepazudīs. Depresiju salīdzinu ar tādu kā saaukstēšanos – vienu rudens-ziemas sezonu tu slimo ik pēc pāris nedēļām, citu gadu neviens puņķis un bacilis nelīp klāt. Šo desmit gadu laikā esmu daudz labāk izpratusi savu depresiju. Ātrāk atpazīstu brīžus, kad tā sāk pārņemt manu dzīvi, zinu kā rīkoties, nebaidos meklēt palīdzību un pats svarīgākais – joprojām nekaunos par to runāt publiski, jo joprojām zinu, ka joprojām ir cilvēki, kuriem joprojām ir svarīgi dzirdēt, ka viņi tādi nav vieni, ka depresija ir menedžējama un ārstējama, ka ir jāmeklē palīdzība, ka nevajag ciest un mocīties vienam. 

Depresija un Latvija.

Desmit gadi ir ļoti ilgs laika periods, tāpēc gribu pievērst uzmanību tam, kas Latvijā šajā laikā ir mainījies Latvijā psihiskās veselības jomā. Man šķiet, ka lai arī darba vēl ir ļoti daudz, viss iet uz labo pusi (pat, ja lēnītēm). Pirmkārt, sabiedrība daudz vairāk un atklātāk runā par psihiskās veselības nozīmi – gan soctīklos, gan masu medijos, gan “vienkāršie cilvēki”, gan influenceri un sabiedrībā pazīstamas personības. Arvien vairāk runā arī par specifiskām cilvēku grupām, kuras biežāk var skart psihiskās veselības traucējumi, piemēram, grūtnieces un, jā – vīriešus. Jo vīrieši taču neraud, par emocijām nerunā, ir stipri un … palīdz veidot pašnāvību skaita statistiku Latvijā, kura ir viena no augstākajām Eiropā. Arvien vairāk cilvēku depresiju (un citus psihiskās veselības traucējumus) atzīst par nopietnu slimību, kuras dēļ ir jādodas pie ārsta, jālieto medikamenti, jāapmeklē terapija, un  tā ir arī gana nopietns iemesls, lai ņemtu slimības lapu vai ārstētos psihiatriskajā klīnikā. Tāpat, manuprāt, ir svarīgi, ka arī vecākas paaudzes cilvēki, kuri bieži ir auguši ar nostāju, ka psihiskās veselības problēmas ir kaut kas nenopietns, sāk arvien vairāk pievērst tai uzmanību un uztvert to nopietni. Arvien vairāk parādās arī dažādas depresijas atbalsta grupas – gan klātienē, gan internetā (pati esmu vienas facebook depresijas grupas līdzdibinātāja). Palēnām, palēnām stereotipi par psihisko veselību tiek gāzti. 

Arī valstiskā līmenī šīm lietām tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Piemēram, tagad ir iespējams saņemt desmit valsts apmaksātas psihologa un psihoterapijas sesijas. Tas ir liels atspaids tiem, kuri ne vienmēr var atļauties terapiju, jo tā, nav ko liegties, ir dārga. Ik pa laikam tiek veidotas dažādas kampaņas, kurās aicina pievērst uzmanību psihiskajai veselībai. Tāpat – pat tik šķietami vienkārša lieta kā psihiatrisko klīniku remonti un uzlabošana (piemēram, lielā restaurācija NPVC jeb “Tvaika ielai”, kas šobrīd pacientiem piedāvā modernas un skaistas telpas), palīdz kopējai psihiskās veselības uzlabošanai sabiedrībā. Nupat arī ir izveidota iespēja tiešsaistē aizpildīt anketu, kurā tiek izvērtēts, cik ātri cilvēkam būtu nepieciešams saņemt psihiatrisko palīdzību, ļaujot tiem, kuriem ir smagākas vai akūtākas problēmas, saņemt palīdzību – vizīti pie psihiatra – ātrāk. 

Ko vēl es jums nepastāstīju? Nezinu, bet jūs droši varat man pajautāt (es reizēm lēni atbildu uz ziņām, bet cenšos to agrāk vai vēlāk izdarīt). Es joprojām esmu ar mieru dalīties padomos un pieredzē, un sniegt palīdzīgu roku gan privāti, gan publiski. 

Šķiet, ka par psihiskās veselības tēmu mēs tuvākajā nākotnē nepārstāsim runāt un tā joprojām būs aktuāla. Gribētos, protams, sasniegt to brīdi, kad emocionālā higiēna ir tikpat pašsaprotama kā fiziskā, visas psihiskās veselības stigmas ir sagrautas un arvien vairāk cilvēku iet terapijā. Jo vairāk cilvēku ies terapijā, jo mazāk cilvēku būs jāiet terapijā. 

Nobeigumā gribu arī  vēlreiz akārtot – visos ierakstos es dalos tikai un vienīgi savā pieredzē un aicinu katru, kurš runā par psihisko veselību, neizplatīt kategoriskus apgalvojumus (tie bieži mēdz būt maldinoši), bet dalīties personīgajā pieredzē un aicināt cilvēkus meklēt profesionālu palīdzību, ja viņi jūt, ka tas ir nepieciešams. 

Negribu neko apsolīt, protams, bet nu – tiekamies pēc desmit gadiem šeit pat “Man ir depresija. Jau divdesmit deviņus gadus”? 

Atradu dažas intervijas un raidījumus – zinu, ka ir bijuši vēl citi, bet tos vairs īsti nevaru sadzīt rokā. Tāpat arī drukātās preses materiālus te diemžēl nevarēju ievietot (reiz biju uz žurnāla vāka kopā ar Renāru Kauperu, iedomājaties?!?!?!)

1. Sportland podkasts “Alise Pabērza – cīņa ar depersiju, lielāko festivālu organizēšanu Latvijā un pieredzes stāsti”: https://www.youtube.com/watch?v=mkQEyrgmHos
2. Sportland podkasts Spotify: https://open.spotify.com/episode/0G7pyZGwXUmVHn2IyZT0mk
3. #Domāskaļāk par depresiju: https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/221344/domaskalak-depresija-2-dala 
4. Annas Psiholoģija raksts par izdegšanu: https://www.santa.lv/raksts/annaspsihologija/kermenis-burtiski-vibre-es-triceju-ka-zelejas-pudins.-alises-paberzas-izdegsanas-stasts-50591/
5. Delfi izdegšanas “ABC”: https://www.delfi.lv/54125676/misija-dedlains/54130576/izdegsanas-abc-ka-nenostradaties-lidz-baltam-pelitem 

vara bungas: Atrodos radošā komandējumā. Ieraksti VB būs neregulāri (ja vispār būs). Komentāri tiks komentēti un apstiprināti pēc iespējas. Ja nav slinkums varat likt šim ierakstam komentāros hipersaites uz jūsuprāt vērtīgiem(!) rakstiem/klipiem, lai bundziniekiem nebūtu garlacīgi.

Es varu gaidīt stundām. Sēdēt pārpildītā lidostas uzgaidāmajā zālē, klausīties, kā dūc ventilācija un ritmiski mainās lidojumu saraksti uz ekrāniem. Kad laika ir daudz, es eju ārā. Es varu stundām ilgi staigāt pa svešas pilsētas ielām, nopirkt lētu kafiju un vienkārši vērot cilvēkus. Skatīties, kā viņi steidzas, kā smejas, kā strīdas. Tā ir savāda, bet patiesa brīvība – iejusties pūlī, kļūt par nevienu, saplūst ar lielo, elpojošo pilsētas masu. Gaidīšana mani nepazemo. Tas ir laiks, kad es vienkārši esmu.

Bet ir cilvēki, kuri nevar gaidīt. Precīzāk sakot – viņiem šķiet, ka viņu fizioloģija vai statuss nepieļauj tādu prastumu kā gaidīšana kopā ar pārējiem.

Viņiem ir jāgaida dārgi.

Šeit sākas lielā mūsdienu absurda un liekulības formula: viņu laiks, izrādās, ir dārgāks par mūsu naudu. Viņu stundas, minūtes un sekundes ir ieguvušas tik astronomisku vērtību, ka tās vairs nevar apmaksāt no viņu pašu kabatas – tam ir nepieciešama mūsu, valsts nauda. Nodokļu maksātāju nauda.

Kamēr mēs sēžam uz cietiem krēsliem pie izejas vārtiem un skaitām minūtes līdz iekāpšanai, viņi "ietaupa" savu zelta vērto laiku. Viņu nogurums ir svarīgāks par mūsējo. Viņu stress ir valstiski nozīmīgāks. Tāpēc viņu gaidīšanai ir jānotiek aiz slēgtām durvīm, mīkstos ādas dīvānos, ar izmeklētiem dzērieniem rokās. Viņi ir pārliecinājuši paši sevi – un mēģina pārliecināt arī mūs –, ka viņu eksistence ir pārāk augstvērtīga, lai saskartos ar reālo pasauli.

Tā nav pat šī izšķērdība pati par sevi. Pats nožēlojamākais sākas tad, kad šī "eliti" pieķer.

Tad sākas publiskā taisnošanās. Pieauguši cilvēki, valsts vīri un sievas, stāv kameru priekšā un pinas savos vārdos kā pieķerti skolēni. "Nē, nē, es negaidīju dārgi," viņi stostās. Preses relīzēs tiek skaidrots, ka VIP lounge nemaz nebija tik ekskluzīvs, ka privātais reiss bija "loģistikas nepieciešamība", un dārgā pieczvaigžņu viesnīca patiesībā tika izvēlēta, lai "ietaupītu transporta izdevumus". Viņi mēģina iestāstīt, ka patiesībā ir tieši tādi paši kā mēs, vienkārši... apstākļi tā sakrita. Viņi lūdz sapratni, vienlaikus turot rokas siltajās VIP kabatās, kas piešūtas pie mūsu mēteļiem.

Kāds gļēvums ir nespēt pat atzīt savu iedomību. Ja tu uzskati, ka esi labāks par pūli – vismaz esi godīgs. Pasaki to skaļi: "Jā, mans laiks maksā tūkstošus jūsu nodokļu, un es negrasos elpot vienu gaisu ar jums." Bet nē, viņi grib abas pasaules – viņi grib tērēt valsts naudu kā monarhi, bet tikt mīlēti kā tautas kalpi.

Kad tu nespēj gaidīt kopā ar cilvēkiem, tu zaudē saikni ar viņiem. Tu vairs nezini, kā smaržo iela. Tu nezini, par ko cilvēki runā rindās. Tu vairs nepazīsti to valsti un to tautu, kuru it kā pārstāvi, jo starp tevi un realitāti vienmēr ir business class aizkars, tonēti logi un privāts numuriņš luksusa hotelī.

Es labprātāk izvēlos savu gaidīšanu. Ar lētu kafiju un nogurušām kājām. Jo mans laiks pieder man, un mana cieņa nav pirkta par svešu naudu. Kamēr viņi slēpjas savos dārgajos būros, pūlī un ielās joprojām pukst īstā dzīvība – tā, kuru viņi nekad vairs nesapratīs. 

Un tad iekāp žurnālā un runā pilnīgi pretējo kā rīkojies #matrix

vara bungas: kopš februāra beigām bijām spiesti pārslēgt uzmanību no UA uz Tuvajiem Austrumiem, kur trampuška rāda klasi ģeopolitikā. Nu ir laiks “atgriezties” no MAGA cirka uz Ukrainas kara teātri.

Tēžu veidā:

• UA šķīdoņa sezona beigusies, veģetācija sākusies. Tas nozīmē lielākas iespējas riteņu tehnikas izmantošanai un manevram, kā arī samazinātu dronu efektivitāti dāļā, kas saistīta ar maskētu mērķu atklāšanu un nepastāvīgiem laika apstāķļiem (migla, lietus, vējš).
• Pokrovska un Mirnohrada par kuru aizsardzību daudz putojām pērn, nu jau ir dziļā RU aizmugurē (bez atrunām).
• RU vasaras ofensīva pagaidām izpaužas kā uzbrukumi no diviem virzieniem Kostjantinivkai (un tālāk Družkivkai), kas tuvākajās dienās, nedēļās un mēnešos kļūs par tēmu Nr.1

• UA ir taktiskie panākumi Zaporižjas un Limanas frontes sektoros, bet kopējais zaudēto/atgūto teritoriju saldo joprojām ir negatīvs. Orku ganāmpulka samazināšana turpinās veiksmīgi (RU kontingents UA 680K pret 700K pirms dažiem mēnešiem , bet kopējo tendenci tas nav mainījis – UA lēnām atkāpjas.

• RU minimālais uzdevums šim gadam ir skaidrs un saprotams – Doņeckas apgabala okupācija 100% apmērā, šobrīd 75%
• Sasniegt iepriekš minēto uzdevumu RU palīdz Trampa administrācija: sankciju atvieglojumi RU pagarināti, RU naftas eksporta ienākumi dubultojušies Trampa “uzvaru” rezultātā, tiešā militārā palīdzība UA izbeigta (US viceprezidents ar to lepojas), bet US ieroču sistēmu pārdošana eiropiešiem (nodošanai UA) sāk kavēties. Rezultātā UA Patriot, Himars uc US izcelsmes ieroču sistēmas banāli paliks bez munīcijas un ar droniem šo iztrūkumu aizstāt nevar.
• Gan RU, gan UA sāk veidot štata dronu apakšvienības sauszemes spēku vienību sastāvā. Nevis eksperimentālos centrus, nevis izcilības perēkļus, bet standarta uguns atbalsta apakšvienības, blakus artilērijai, PT, PGA utt kaujas atbalstam. Ko mēs gaidām?
• Blakus “nezibēgamajam uzbrukumam 3B” UA sāk brīdināt par BY atgriešanos pie aktīvākas RU placdarna lomas – BY teritorijā tiek iekārtotas artilērijas pozīcijas un uzlaboti ceļi UA virzienā. Ņemot vērā īpaši draudzīgas Backas attiecības ar Trampu, ticami, ka RU varētu atkal izmantot BY teritoriju operatīvajam manevram. Joprojom maz ticami, ka BY armija būtu karotāja pret UA. 3-4 SOS brigādes BY sīm mērķim spētu sagrabināt, bet tas ir piliens jurā. P.S. Ja uzbrukums pret 3B tiešām notiktu, tad gan BY karaspēks visticamāk tiktu izmantots lielākā apmērā, vismaz kā 2.ešelona spēki. Atšķirībā no ukraiņiem mēs viņiem esam fašisti bez p­ediņām.
• Kamēr UAS jomā pastāv UA paritāte ar RU, bet USV jomā UA ir līderis, UA izaicina pretinieku UGV jomā. Pieteikta UA 1. vēsturiskā uzbrukuma taktiskā operācija, kuras laikā gandrīz 90% darba izdarīja sauszemes roboti. Pat, ja tas būtu pārspīlējums, tendence ir daudzsološa un kopējama, kopējama, kopējama pat tādām dronu lielvalstīm kā LV.

• ņemot vērā visus par un pret, var prognozēt, ka ja RU neliks lietā rezerves vai neizsludinās masu mobilizāciju tā joprojām spēs turpināt pakāpenisku UA teritorijas okupāciju iepriekšējā tempā, bet ZSU ir spējīgi uz negaidītiem pretuzbrukiem izmantojot RU karaspēka organizācijas trūkumus un savas kaujas inovācijas. RU vasaras ofensīva tiks vērsta Slovjanskas, Kramatorskas, Jampiļas virzienā, spiediens citos frontes sektoros samazināsies ( ja nebūs mobilizācijas). RU aktīvāk izmantos balistisko un spārnoto raķešu uzbrukumus UA civilai infrastruktūrai, jo US un UA Eiropas partneri nesp­ej vai nev­ēlās apgādāt to ar pretraķetēm vismaz iepriekšējā daudzumā. Jāturpina novērot BY virzienu, iespējami pārsteigumi.

Galvenie akcenti

• Eiropas Prokuratūra panākusi luksusa īpašumu un 230 000 eiro konfiskāciju.
• Rīgas pilsētas tiesa 22. aprīlī apstiprinājusi arestu Daugavpils Universitātes krāpšanas lietā.
• Tika atsavināts ekskluzīvs automobilis un vērtīgs nekustamais īpašums Rīgas centrā.

Rūgtā garša aiz Eiropas fondu miljoniem

Tāpat kā izsmalcinātam un dārgam vīnam ir savs nogatavošanās laiks tumšā pagrabā, arī noziegumiem un to atklāšanai ir nepieciešams brīdis, līdz tie sabiedrībai atklāj savu patieso, bieži vien rūgto buķeti. Rīgas pilsētas tiesa 22. aprīlī lēma pārvilkt svītru pāri kādai saldai luksusa dzīvei, kas, kā liecina izmeklēšana, tika finansēta no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem. Pēc Eiropas Prokuratūras pieprasījuma tika konfiscēta ne tikai luksusa automašīna, bet arī smalks nekustamais īpašums Rīgas centrā un iespaidīgi 230 000 eiro bankas kontos.

Saldie meli un ekskluzīvā ikdiena

Iedomājieties augstākās klases restorānu, kurā katrs kumoss maksā veselu bagātību un šampanietis plūst straumēm. Tieši šādu bezrūpīgu dzīvesveidu, šķiet, baudīja personas, kas iesaistītas Daugavpils Universitātes krāpšanas shēmās. Kamēr godprātīgi akadēmiskās vides pārstāvji un studenti, tostarp Daugavpils Universitātes basketbolistes, kuras vienmēr ir gatavas cīņām sporta laukumā, iegulda savas asinis un sviedrus godīgā attīstībā, kāds cits izvēlējās nobaudīt aizliegtos augļus. Konfiscētie 230 000 eiro nav tikai abstrakts skaitlis bankas kontā – tas ir apjomīgs resurss, kura zaudējums izglītības sistēmai atstāj izteikti nepatīkamu pēcgaršu.

Tiesiskuma asais asmens

Šis vērienīgais Eiropas Prokuratūras solis ir kā ass un precīzs šefpavāra nazis, kas meistarīgi atgriež sabojāto gaļas gabalu no veselīgā ķermeņa. Konfiscētais īpašums Rīgas centrā un dārgā automašīna tagad kļūst par valsts pierādījumu tam, ka Eiropas naudas izsaimniekošana un alkatība agri vai vēlu nes līdzi smagas un dārgas paģiras. Šī izmeklēšana vēl turpinās, bet jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tiesiskuma garša, lai arī sākotnēji šķietami skarba un dzeloša, ilgtermiņā attīrīs mūsu sabiedrības un izglītības sistēmas garšas kārpiņas no korupcijas sārņiem.