nekur.lv

Vai jums dzīvē ir bijuši brīži, kad jūs jautājiet: “Kā tas notika? Kas īsti notika?” Viens no tādiem brīžiem man bija vakar.

Bija apmēram tā, ka kaut kādā brīdī es attopos Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar pārsistu pakausi, mani kāds tur mēģina durstīt, lāpīt, tad vēl atceros, ka guļu uz kušetes, kuru ved pa kaut kādiem gaiteņiem, tad tu attopies kaut kādā palātā, ar kateti vienā rokā, jo, iespējams, uz tejieni, ātrās palīdzības mašīnā, kamēr veda, centās mani pie dzīvības uzturēt.

Tad vēl pa vidu tā sāpīgā, ja, nu, dien, sāpīgā sajūta, ka tevi ar adatu cenšas kā tādu pusizbirušu lāci sašūt atpakaļ…

Tā, nu, es guļu palātā, vispār nesaprazdams, kas īsti notiek. Visi kaut ko, garām pa garajiem slimnīcas gaiteņiem skrien, ņemās tā kā skudras lielajā skudru pūznī un, godīgi sakot, sajutos kā kādas datorspēles galvenais varonis no pirmās personas skatu punkta. Kā tāds Brutālais Henrijs.

Teiksim tā. Vārdam laikam ir nozīme, kopš iepriekšējā ieraksta. Sajūta, ka laikam “tas KĀDS tur augšā” arī laikam lasa to, ko te rakstu.

Tas, ko no vakardienas miglaini atminējos, ir, ka ar sievu un jaunāko meitu līdz skolai gājām, tur pašķīrāmies, novēlējām viens otram jauku dienu un devāmies katrs savās dienas gaitās. Kas notika tālāk, ir joprojām vēl lielākā miglā tīts. Tikai pēc fakta, ka kabatā bija mobilais telefons, tas piefiksē visu, kur un cikos tu atrodies, sapratu, ka vēl aptuveni 10 no rīta darbā atrados. Tad tālākais vispār jau bija absolūtā miglā. Brīdi vēlāk sapratu, ka mani kaut kur ved, tad vēl kāda brīža – atrodos kaut kādā slimnīcā…

Šorīt pamostoties ir tāda jocīga sajūta. It kā atkal jāceļās, jāskrien, bet… nē, šodien es neiešu. Atpūtīšos kādu laiciņu, jo pietiek. Ir gana. Jāļauj arī citiem paskriet darbā, ne tikai sev. Laikam ir mazliet tāda kā izdegšanas sajūta sevī. Jā, kas ir tas jocīgākais – darbā arī – vienu palaiž atvaļinājumā, otru palaiž, taču Kristapiņu? Nē, tu pagaidi. Vēl mazliet. Tad vēl. Un tikai atkal un atkal, un atkal… skrien.

Tad, nu, lūk. Kāds nolika mani uz pauzes. Iedeva mazliet atvaļinājumu no visa un visiem. Labi, ne visiem – ir arī ģimene, ar kuru, vispār, tāda sajūta, ka neko vairāk par labas dienas vēlējumiem, kā arī, labākajā gadījumā – “ar labu nakti!” vēlējumiem, neko vairāk praktiski neapspriežam. Palūkot, kaut vai, kā bērni izaug. Nu, tā.

Tā, ka cerēsim tagad uz to labāko un, ka jau drīz varēšu darbos atgriezties. Dīvainākais jau fakts, ka ļoti sen neesmu slimības lapu darbā kā tādu ņēmis. Pat dēļ bērniem ne. Parasti jau to sieva dara, bet… visam jau savs laiks kādreiz, lai arī reti, taču pienāk. Pēdējoreiz, liekas, ka pirms kādiem 4 gadiem, jā, tas bija. Un tanī liktenīgajā reizē, kad man to sasodīto Kovidu konstatēja, lai gan, ticēt tam joprojām neticu. Vīruss ir vīruss un nav ko jaunu tur izdomāt. Vienmēr esam tikuši tam pāri un šis nebija izņēmums. Tas nekas, ja kāds ar to izdomāja visu pasauli toreiz uz pauzes uzlikt. Kāds vienmēr sadomās to pašu veco velosipēdu vēlreiz.

Visam ir sava jēga, lai arī kas šajā pasaulē nenotiktu. Nobeigumam – būs vairāk varbūt tagad laiks varbūt kaut kur laukā pastaigā iziet. Izmest kādu (lielāku) līkumu, nekā parasti es to, uz darbu un atpakaļ ejot, daru.

Jelgavas pilsētvidē pēdējos gados arvien biežāk manāmi dažādi meža iemītnieki – no lapsām un bebriem līdz pat aļņiem. Jelgavas valstspilsētas pašvaldība atgādina, ka, pamanot savvaļas dzīvnieku, galvenais ir tam netuvoties un to nebarot. Ja dzīvnieks šķiet bezpalīdzīgs, iedzīvotāji aicināti ziņot pašvaldības operatīvās informācijas centram pa tālruni 8787.

Būtiski saprast, ka dzīvnieki ir inteliģenti un parasti paši spēj atrast ceļu atpakaļ uz mežu. Galvenais iemesls, kāpēc tie ieklīst pilsētā, ir viegli pieejama dzīvnieku barošana – vai tie būtu mājdzīvniekiem atstāti barības trauki vai pārpildīti atkritumu konteineri. Līdzīgi kā rāda Smiltenes parka noslēpums: ko naktīs fiksē kameras?, dzīvnieki ātri pielāgojas cilvēku videi, ja tur atrodams mielasts.

Visbiežāk pilsētā manāmas lapsas. Kā norāda Dabas aizsardzības pārvalde, lapsas pilsētā ir normāla parādība, jo cilvēku klātbūtne tām netraucē. Tomēr iedzīvotājiem jāievēro distance un jāpārrunā drošība ar bērniem. Lai gan Latvija kopš 2010. gada ir brīva no trakumsērgas, meža zvēri joprojām var būt neprognozējami. Arī citviet reģionos novērotas dīvainas parādības Valkas mežos: Eksperta viedoklis, kas apliecina savvaļas sugu aktivitāti apdzīvotu vietu tuvumā.

Savvaļas putni un pilsētnieku miers

Neskaitot četrkājainos viesus, izaicinājumus rada arī sudrabkaijas un vārnas. Ornitologi skaidro, ka agresīva uzvedība parasti saistīta ar ligzdošanas vietas aizsardzību. Lai mazinātu putnu koncentrāciju pilsētā, speciālisti iesaka:

• Sakārtot atkritumu saimniecību: Izmantot slēgtas nojumes un cieši noslēgtus konteineru vākus.
• Neprovocēt putnus: Vasaras sezonā putnus nebarot, jo tie paši spēj atrast dabisko barību.
• Rīkoties savlaicīgi: Ja uz jumta sāk veidoties kaiju ligzda, traucēt to vēl pirms olu dēšanas. Kad mazuļi ir izšķīlušies, putni kļūst agresīvi, aizsargājot savu pēcnācējus.

Atcerieties – savvaļas putnu apzināta nonāvēšana vai sagūstīšana ir aizliegta, tāpēc risinājumi jāmeklē preventīvā vides sakārtošanā.

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”.

Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja.

Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā.

Otrkārt – viņi strādāja ātri. Daži avoti saka, ka viss noticis mazāk nekā trīs minūtēs. Trīs minūtēs! Normāls cilvēks tik ilgi izdomā, ko pasūtīt McDonald’s appā. Bet šie četri – maskās, profesionāli, klusi kā kaķi uz samta spilvena – ienāk, izvēlas tieši tos darbus, kas vislabāk izskatītos viņu izdomātajā “privātajā kolekcijā”, un prom.

Tas ir kā mākslas izstādes versija no “Okeāna vienpadsmit” – tikai bez Džordža Klūnija smaida un ar vairāk itāļu šarmu. Viņi nepaņēma visu, kas bija pie rokas. Viņi bija selektīvi. Tas liecina par gaumi. Par izglītību. Par to, ka kāds no viņiem droši vien lasījis mākslas vēstures grāmatas un saprot, ka Cézanne nav tikai “tas vecais ar āboliem”.

Un visbeidzot – humora moments: iedomājieties zagļa dzīvi pēc tam. Viņš sēž kādā slepenā villā Toskānā (vai, vēl labāk, Parīzē, lai būtu stilīgi), skatās uz Renoir’a zivīm un domā: “Nu jā... es tagad esmu cilvēks, kuram mājās ir oriģināls Renoirs. Bet es nevaru nevienam par to pastāstīt. Jo tad mani arestēs.” Tas ir traģiski komisks – būt īpašniekam vienam no skaistākajiem darbiem pasaulē un vienlaikus dzīvot kā bēglim, kurš nevar uzaicināt draugus ciemos uz “mākslas vakaru”.

Tāpēc es saku: bravo, izdomas bagātie vīri! Jūs atgādinājāt pasaulei, ka māksla joprojām spēj aizkustināt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi riskēt brīvību, lai to iegūtu tuvāk. Jūs izrādījāt, ka pat 21. gadsimtā ir cilvēki, kuri dod priekšroku īstiem otas triepieniem, nevis NFT pikseļiem.

Protams, ceru, ka gleznas drīz atradīsies un atgriezīsies pie savas īstās mājas – pie mums, parastajiem mirstīgajiem, kas var tās apbrīnot bez maskas un bez vainas apziņas.

Bet līdz tam – mazs aplauss par stilu, džeki. Jūs esat kā modernas laika zagļi, tikai bez laika mašīnas. Un tas ir... gandrīz skaisti.

Kā saka itāļi: *La vita è bella*. Pat tad, kad tā ir nedaudz noziedzīga un ļoti krāsaina.

Noun Sense ir kārtējā spēlīte, kur katru dienu tiek piedāvāts saraksts ar īpašības vārdiem, kuriem jāpiemeklē turpinājumvārds.

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.

vara bungas: Nesaprotu, ko visi cepas par “Stoltenberga nodevību” viņa paša memuāros. NATO savu pilnvaru ietvaros izvietoja 3B Enhanced Forward Presence (eFP) vieskaravaīru vienības, lai kaut kā balansētu RU uz Rietumiem izvirzītās vienības (Pleskavas divīzija, specnaza brigāde, armijas aviācijas bāze ar kaujas helikopteriem uc sīkumi). Disbalanss par labu RU vienalga palika, bet ne tik kliedzošs. Tripwire is tripwire.

Tad kaut kādā brīdī NATO un Stoltenbergs piedāvāja RU izveidot buferzonu atvelkot no tās spēkus. Acīmredzami, ka publika nesaprot, ka atvilkšana domāta abpusēja, abos virzienos, tas ir, NATO atvelk eFP uz pastāvīgās dislokācijas vietām, bet RU atvelk piemēram Pleskavas divīziju tuvāk Urālu kalnu grēdai. 3B enbeesi un RU robežsargi paliek uz vietas, jo sīkas vienības. Attiecīgi beigās mums paliktu tie paši NBS, kādi nu ir, bet Pleskavas divīzija pārceltos piemēram 1000 km RU dziļumā. Skaidrs, ka RU tas nelikās kārdinoši (RU zina, ka NATO pašreizējā konfigurācijā nevienam nespēj uzbrukt), tādēļ dīls nenotika, bet ja notiktu, tas būtu mums pat izdevīgs, jo ne no kā, no runām vien, rastos papildu laika rezerve NATO militāri-politiskai reaģēšanai krīzes gadījumā (laiks, kas nepieciešams, lai RU vienības atgrieztos buferzonā), tieši tas, par ko tagad būs jākaujas.

SHTF pirmavots un strīda abols:

Svētdien, 5. aprīlī, no pulksten 11 līdz 15 jelgavnieki un pilsētas viesi aicināti uz tradicionālo “Lieldienu pastaigu”, kas ar dažādām aktivitātēm gaidīs Hercoga Jēkaba laukumā. Plānotie pasākumi Jelgavā pulcēs lielu apmeklētāju skaitu, tādēļ iedzīvotājiem jāņem vērā, ka pilsētas centrā tiks ieviesta īpaša satiksmes organizācija.

Jau šobrīd Jelgavas valstspilsētas pašvaldība: pilsētā uzmirdz Lieldienu rotas, taču svētku norise prasīs ielu ierobežojumus. No 4. aprīļa pulksten 20.30 līdz 5. aprīļa pulksten 17 būs aizliegts apstāties un stāvēt Krišjāņa Barona ielas posmā no Uzvaras ielas līdz Pasta ielai. Savukārt pašā svētdienā, no pulksten 9 līdz 16, šis ielas posms būs pilnībā slēgts transporta kustībai.

Papildus tam, no sestdienas pulksten 13 līdz svētdienas pēcpusdienai būs liegta iebraukšana šķērsielā no Krišjāņa Barona ielas krustojuma līdz Hercoga Jēkaba laukumam. Lieldienas Jelgavā solās būt darbīgas, tādēļ apmeklētāji aicināti izmantot tuvumā esošās autostāvvietas, tostarp stāvvietu Pilssalas ielā 1. Pašvaldība aicina būt saprotošiem un baudīt svētkus kopā!

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

K. Danilčenko FB

Katrs dizaina un tehnoloģiju, vizuālās mākslas vai matemātikas skolotājs gan jau apliecinās, cik laikietilpīgi ir sagatavot kvalitatīvus uzdevumus telpiskās domāšanas attīstīšanai. Atrast “tīru” izometrisko lapu (template) internetā ir viegli, bet izveidot pielāgotu uzdevumu ar konkrētu objektu vai simetrijas asīm – tas jau ir ilglaicīgāks process. Lai atvieglotu šo procesu…

Source