nekur.lv

Ir cilvēki, kuru domas nepieder tikai viņu laikmetam. Viņi raksta, domā un dzīvo tā, it kā būtu spējuši ieraudzīt kaut ko tādu, kam ikdienas steigā parasti paejam garām. Viņu darbi nav tikai intelektuāli vingrinājumi vai mēģinājumi izskaidrot pasauli. Tie ir mēģinājumi saprast, ko nozīmē būt cilvēkam.

Simona Veila, Dāgs Hammaršelds, Pjērs Teijārs de Šardēns un Tomass Mērtons ir četras ļoti atšķirīgas personības. Viņu dzīves pieredze, intelektuālais mantojums un attiecības ar kristietību nav vienādojamas. Tomēr, lasot viņus līdzās, pamazām atklājas kopīga tēma — cilvēka iekšējā transformācija.

Nevis kļūšana par kādu citu. Drīzāk pakāpeniska atbrīvošanās no visa, kas traucē kļūt par to, kas patiesībā esi.

Simona Veila — uzmanība kā mīlestības augstākā forma

Veilas domāšanā īpašu vietu ieņem uzmanība. Nevis pavirša skatīšanās, bet spēja patiesi ieraudzīt otru cilvēku, viņa ciešanas, vientulību un ievainojamību.

Viņa uzskatīja, ka cilvēka ego bieži vien nostājas starp mums un realitāti. Mēs vēlamies būt nozīmīgi, atzīti, uzklausīti. Taču patiesa uzmanība prasa uz brīdi atkāpties no sevis. Tā prasa spēju nevis uzreiz interpretēt, vērtēt vai sniegt padomu, bet vienkārši būt klātesošam.

Veilai ciešanas nebija romantizējams garīgs piedzīvojums. Tās bija realitāte, kuru nedrīkst ignorēt. Viņas filozofija liek uzdot neērtu jautājumu: vai mēs patiešām redzam citus cilvēkus, vai arī lielākoties redzam tikai savus priekšstatus par viņiem?

Varbūt mīlestība sākas tieši tur — brīdī, kad pārstājam visu pakārtot sev.

Dāgs Hammaršelds — vientulība, atbildība un iekšējais ceļš

Hammaršelds bija cilvēks, kurš ieņēma vienu no ietekmīgākajiem amatiem pasaulē, taču viņa dienasgrāmata Markingsatklāj pavisam citu dimensiju — cilvēka iekšējo dzīvi, šaubas, klusumu un garīgos meklējumus.

Viņa dzīvē publiskā atbildība un privātā garīgā disciplīna nebija divas savstarpēji izslēdzošas pasaules. Tieši pretēji — jo lielāka bija atbildība ārējā pasaulē, jo dziļāk viņam bija jāmeklē iekšējais līdzsvars.

Hammaršelds atgādina, ka vientulība ne vienmēr nozīmē pamestību. Tā var būt telpa, kurā cilvēks beidzot sastop pats sevi. Nevis savu sabiedrisko tēlu, nevis to, ko no viņa sagaida citi, bet cilvēku, kurš paliek tad, kad visas ārējās lomas ir noliktas malā.

Viņa dzīvesstāsts man liek domāt par kādu būtisku pretrunu: cilvēks var būt vajadzīgs visai pasaulei, bet vienlaikus viņam ir jāiemācās nepazaudēt pašam sevi.

Pjērs Teijārs de Šardēns — cilvēks kā daļa no lielāka veseluma

Ja Veila meklē patiesību uzmanībā, bet Hammaršelds — klusumā un atbildībā, tad Šardēns piedāvā vēl plašāku skatījumu. Viņš mēģina savienot zinātni, evolūciju un kristīgo teoloģiju vienotā pasaules izpratnē.

Viņa domāšanā pasaule nav statiska un pabeigta. Tā atrodas nepārtrauktā tapšanas procesā. Cilvēks nav tikai nejaušs novērotājs šajā procesā, bet tā dalībnieks.

Šardēna redzējumā evolūcija iegūst arī garīgu dimensiju — virzību uz arvien lielāku apziņas, savstarpējās saiknes un vienotības pakāpi. Viņa ideja par Kristus klātbūtni kosmiskajā veselumā paplašina ierasto reliģisko skatījumu: Dievs nav tikai sastopams nošķirtā svētvietā. Dievišķais ir saistīts ar visu radību un tās attīstību.

Šeit ir kaut kas īpaši interesants mūsdienu cilvēkam, kurš bieži izjūt konfliktu starp zinātnisko pasaules izpratni un garīgajiem meklējumiem.

Šardēns necenšas šīs pasaules nostādīt pretstatā. Viņš mēģina tās savienot.

Viņa vēstījums ir cerīgs: cilvēka dzīve nav tikai individuāls projekts. Mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka, un mūsu uzdevums ir nevis noslēgties sevī, bet piedalīties šīs pasaules tapšanā.

Tomass Mērtons — drosme būt tam, kas tu esi

Mērtons šajā četriniekā, manuprāt, ienāk ar īpaši personisku un cilvēcisku balsi.

Viņa garīgā pieredze nav aicinājums aizbēgt no pasaules vai kļūt par kādu īpašu, no pārējiem atšķirīgu cilvēku. Gluži pretēji — viņš mudina atbrīvoties no mākslīgajiem priekšstatiem par sevi un iemācīties pieņemt savu patieso būtību.

Viena no viņa atziņām, kas mani īpaši uzrunā, ir doma, ka būt svētam nozīmē būt pašam.

Tas izklausās vienkārši, bet patiesībā ir ļoti prasīgs uzdevums.

Cik daudz cilvēka dzīvē ir mēģinājumu atbilst citu gaidām? Cik daudz enerģijas tiek iztērēts, lai izskatītos pareizi, domātu pieņemami un dzīvotu tā, lai nevienu nepieviltu? Un cik bieži šajā procesā cilvēks pamazām attālinās pats no sevis?

Mērtons uzsver arī ievainojamības pieņemšanu. Dzīve nav iespējama bez ievainojamības, un mēģinājumi uzcelt ap sevi nepārvaramus aizsargmūrus galu galā tikai attālina mūs no citiem cilvēkiem.

Viņš runā par garīgo briedumu, kas nav pašmocīšana, pārmērīga askēze vai vēlme izskatīties svētākam par citiem. Tā ir spēja kļūt plašākam, pieņemošākam un patiesākam.

Īpaši nozīmīga man šķiet arī Mērtona atvērtība citām reliģiskajām tradīcijām. Viņš uzskatīja, ka dziļa uzticība savai tradīcijai netraucē cienīt un mācīties no citām. Tieši pretēji — cilvēks, kurš patiesi pazīst savu garīgo pamatu, spēj sastapt atšķirīgo bez bailēm.

Četri domātāji, četras dimensijas, viens cilvēka uzdevums

Liekot šos četrus domātājus līdzās, es saskatu četras savstarpēji papildinošas atziņas.

Veila māca ieraudzīt otru cilvēku.

Hammaršelds māca nepazaudēt sevi ārējās pasaules prasībās.

Šardēns māca ieraudzīt savu vietu plašākā veselumā.

Mērtons māca pieņemt savu patieso būtību un nebaidīties no ievainojamības.

Viņi visi savā veidā apšauba cilvēka ego vēlmi būt pasaules centrā. Taču neviens no viņiem neaicina atteikties no cilvēka individualitātes. Drīzāk viņi piedāvā to atklāt no jauna — ārpus pašapliecināšanās, bailēm un nemitīgas salīdzināšanās.

Te parādās arī kāda būtiska atšķirība starp ārēju veiksmīgumu un iekšēju piepildījumu. Cilvēks var sasniegt augstus amatus, iegūt atzinību, uzkrāt zināšanas un pat kļūt par autoritāti citu acīs, tomēr palikt svešs pats sev.

Savukārt garīgā izaugsme ne vienmēr ir redzama. Tā var izpausties spējā klusēt, kad agrāk būtu vēlējies pierādīt savu taisnību. Spējā pieņemt, ka ne visu var kontrolēt. Spējā ieraudzīt cilvēku aiz viņa kļūdām. Spējā palikt uzticīgam savām vērtībām, nepadarot tās par ieroci pret citiem.

Un ko tas nozīmē mums?

Manuprāt, šo četru domātāju vērtība nav tikai viņu filozofiskajās vai teoloģiskajās atziņās. Viņu nozīme ir tajā, ka viņi liek pārskatīt pašu dzīves veidu.

Vai mēs dzīvojam tā, kā patiesībā vēlamies dzīvot? Vai mūsu ikdienas izvēles atbilst mūsu pārliecībai? Vai spējam pieņemt savu nepilnību, nezaudējot pašcieņu? Vai protam būt atvērti citiem, nezaudējot savu identitāti?

Un varbūt pats svarīgākais — vai mums pietiek drosmes nebūt par kādu citu?

Šo četru personību dzīvesstāsti man atgādina, ka garīgums nav dekorācija, ar kuru izrotāt savu identitāti. Tas nav arī sociāls statuss, ārēja pareizība vai demonstratīva piederība kādai tradīcijai. Garīgums ir veids, kā cilvēks attiecas pret sevi, citiem, pasauli un to, ko viņš uzskata par augstāko patiesību.

Veila, Hammaršelds, Šardēns un Mērtons nav devuši vienu universālu atbildi. Un, iespējams, tieši tāpēc viņu domas joprojām ir tik dzīvas.

Viņi piedāvā nevis gatavu dzīves recepti, bet četrus virzienus, kuros meklēt.

Iemācīties redzēt. Iemācīties klusēt. Iemācīties būt daļai no veseluma. Iemācīties būt pašam.

Varbūt tā arī ir viena no svarīgākajām cilvēka dzīves mācībām — nevis kļūt par ideālu cilvēku citu acīs, bet pamazām kļūt par patiesu cilvēku pašam savā dzīvē.

Reliģija

1. Kad Dievs kļūst par vēstures jautājumu: trīs grāmatas, kas liek palūkoties uz Bībeli citām acīm.
2. Uguns pavedieni. 1.daļa. Patības meklējumi, dievišķās klāt būtnes atklāšana un cilvēka iekšējā pārveidošanās.
3. Buda un dumpinieks - vai iespējams saglabāt mieru pasaulē, kuru vēlies mainīt?

Pasaulē

1. Pilsēta, kuru ķīnieši uzcēla 24 stundu laikā. Klips krievu valodā.

Latvija

1. 23.oktobris Latvijas vēsturē: kā pārbaudīt datuma faktus.
2. Avotu un Grīziņkalna ainiņas.
3. Kā mainīsies Jelgava? Salīdzini veco un jauno teritorijas plānojumu interaktīvā kartē.
4. Ritvars jautā - vai  nav savādi vēlēšanu iznākumi?
5. Ritvara blogā: Politiskā sadrumstalotība 2026.gada Saeimas vēlēšanās.
6. Alberta iela un Rīgas jūgendstila fasāžu pastaiga.
7. Alberta iela: Rīgas jūgendstila fasāžu vēsture.
8. Es arī gribu plānot ceļojumu savā 100-jā dzimšanas dienā! Vilnis Straume 100 gadu jubilejā plāno jaunu ceļojumu.
9. Bitarīnkalns.
10. Rīgas pils: no Livonijas ordeņa cietokšņa līdz prezidenta rezidencei.
11. Baldones Velnakmens.

Salīdzinot partiju balsu īpatsvaru un vēlētāju aktīvitāti, iespējams noteikt, kuŗas partijas vislabāk spēja pārliecināt savus piekritējus aiziet un nobalsot — un kuŗas visvājāk. Minējums pirms rēķināšanas: ievērojot Saeimā tikušo vietu un balsu attiecību, LPV, SV/AJ un “Progresīviem” korrelācija varētu būt negātīva, savukārt Apvienotam sarakstam, Nācionālai apvienībai un “Vienotībai” pozitīva, sīkākiem sarakstiem — atbilstīgi to tuvībai minētām grupām.

Un tāda ir īstenībā partiju balsu īpatsvara un vēlētāju aktīvitātes korrelācija pašvaldību griezumā (ieskaitot ārzemes; blakus iepriekšējo Saeimas vēlēšanu skaitļi):

Spriežot pēc virknes, izskatās izpaudies, ka latviešiem bijusi augstāka un krieviem zemāka aktīvitāte. “Progresīvie” ir izņēmums: tos gremdē ārzemes. Izkliede augusi: 2022. gadā bija no -0,366 līdz +0,362. Tas atkal mudina secināt, ka latviešu un krievu aktīvitātes atšķirība augusi — 2022. gadā iekšzemē bija 65% pret 60%, būs jāapskatās, kā šogad. No atsevišķiem sarakstiem lielākā maiņa Gobzema sarakstam līdz ar pāreju no krievu partijām latviešu pudurī.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ace Books

Manas pārdomas

10 gadīgajam Vaelin Al Sorna-m rīts sākas ar šķietami patīkamu pārsteigumu no tēva puses, ar iespēju izbaudīt ātrumu uz zirga aiz tēva drošās muguras, kas iesveļ reti negaidītu prieku pēdējos divos mēnešos pēc mīļās mātes nāves. Tomēr priekam nav lemts piepildīt Vaelina sirdi nemaz tik ilgi, kad seko teju vai nodevība no tēva puses un viņš to atstāj pie Sestās Brālības vārtiem. Tiek nodots organizācijas rokās, kuras rokās kā māls Vaelins tiks pārveidots ideālā karotājā, kaut arī sižeta gaitā šķiet jau pirms tam mantots un dabas dots Vaelinā jau mīt pat pārdabisko pusi velkošs talants.

Raven’s Shadow triloģijas pirmā grāmata Blood Song iesākas ar prologu kā priekštvēstnesi par pieturpunktu Vaelina nākotnē līdz kuram vēl 10 gadus vecajam Vaelinam tāls un grūts ceļš priekšā mērojams. Jau no pirmās dienas Vaelins un citi puikas tiek pakļauti apmācībām no skarbās puses. Neviens netiek žēlots, lai nākotnē kā pilntiesīgi Sestās Brālības biedri varētu tikt Apvienotās Karalistes (romānā vienkārši kā the Realm) armijas sastāvdaļas nāvējošākais ierocis. No biedriem, kuru vidū Vaelins pamatoti izpelnīsies līdera godu, ir gan tādi, kuru bērnība jau pirms Brālības bijusi neapskaužamu grūtību pilna, lai arī Vaelinam ne kāda rožainā, tad arī ne tik skarbi, gan tādi kā Nortaha tēls, kura tēvs, vismaz romāna pamatdarbībai aizsākoties, karaļa Janusa galmā ieņem svarīgu amata posteni.

Paralēli treniņiem un vēl jo sarežģītākajiem Pārbaudījumiem, kuru mērķis atsijāt vājākos reizēm beidzas ar daža laba puikas nāvi, ne tikai vienkārši izslēgšanu, ja Pārbaudījumu neiztur, Vaelins un reizē ar viņu lasītājs sāk apjaust lielāku sižetisko problēmsituāciju griežņus un noslēpumainos, bīstamos spēlētājus tajā. Lai arī karalis Januss un galvenokārt meita princese Lirna visnotaļ paši sevi uzskata par prasmīgiem spēlētājiem ar galvenajām lomām, tad pagaidām pirmās grāmatas ietvaros vien fonā, bet ar nojaušamām pārmaiņām par to tiek izveidotas aprises krietni bīstamākam un episkās fantāzijas cienīgi teju pārdabiski spēcīgu, ļaunas maģijas spēju pilnam naidniekam. Vien mistisks un domu virpuļu uzkurinošs (ja prāts jau nes uz bažām, tad vēl jo vairāk) The One Who Waits pareģojuma vārds tam tiek dots.

Pārbaudījumi ir bīstami un potenciāli nāvējoši, kuru vai drīzāk fonā ‘’guļošā’’ super-ļaundara pakalpiņu iecerēts upuris Vaelins kļūtu, ja ne pašam Vaelinam nepiemistu talants, kuru tas sākotnēji pat pilnvērtīgi neapzinās, bet ir gana spēcīgs, lai kā likteņa virzīts pirksts ar simboliski leģendu un mītu cienīga vilka veidolā dotu zīmi, kas sekojoši ļautu paglābties. Vien pa uzlasītai kripatai, saklausītam un izvilktam pavedienam Vaelinam ir iespēja piešķirt apzīmējumu šim savam talantam, iekšējai Asins Dziesmai, kas gandrīz bez paša gribas un iesaistes virza tā roku un zobenu tajā pret attiecīgā brīža naidniekiem. Nogalināt vai pašam mirt ir nosacītas izvēles, kas sākumā vien puikam esot nav psiholoģiski viegli un ir kā psiholoģiskais faktors, kuru katram Brālības biedram jāpārvar, bet vēlāk, ne gluži bez emocijām, jau nāk vieglāk.

Būtiski bez paša izaugsmes no puikas līdz vīram ir ciešo draudzības saišu izveidošanai ar biedriem, uz kuriem vēlākajās gaitās vajadzēs paļauties ar dzīvību. Kas vēlāk prasa emocionālus pārdzīvojumus, kad nenovēršami kādā nebūt kardarbībā rezultējas ar kāda nenovēršamu nāvi, lai kā to negribētos, lai kā censtos novērst. Vaelina gadījumā tam paveicas vienā no pārbaudījumiem iegūt visai neordināru biedru, cilvēka labākā drauga suņa veidolā. Kaut gan par Scratch nosauktajam sunim suga no tādām, kuri piemēra pēc netiek izmantoti ar nolūku vienkārši noķert kādu izbēgušo, bet gan to bez žēlastības saplosīt. Tomēr Vaelinam pieeja un cieņpilna attieksme ir gana, lai Skrečs izjustu pietiekoši lielu uzticību un lojalitāti un necenstos to kādā Vaelina nezumanības brīdī izmantot, atmaksāt par kādu nebūt pāridarījumu – atšķirībā no lielas daļas šīs sugas suņu audzētājiem.

Brālības iekš Apvienotās Karalistes kopskaitā ir sešas, un katrai no tām ir savi specializācijas pienākumi. Vieni kā Sestie ir karotāji, citi kā Piektā ir dziednieki. Bet starp Brālībām kā inkvizatoriem un par Faith sauktās reliģijas ķeceru un cita veida noliedzēju (to skaitā citu dievu pielūdzējiem) ir Fourth Order. Saistībā ar Deniers/Noliedzējiem Vaelinam pirmā puslīdz nopietnā saskare ir ziemas izdzīvošanas un izdzīvošanas Pārbaudījumiem zem klajas debess, kad vien nejaušība ļauj tam paglābt divu personu dzīvības, kad uznāk neierasti skarba sniegavētra. Vien vēlāk Vaelinam top zināms, ka nedaudz īpatnējās jaunās sievietes Sellas uzvedība bijusi šķietami dīvaina ne tikai aiz tās mēmuma. Tā tikusi medīta kā Noliedzēju ragana un īpaši bīstamu par Dark sauktu maģijas spēju piepratēja.

Bet Vaelina pieredze un saskare ir pietiekoši atšķirīga no māņticības pilno un fanātiskāk noskaņoto Faith ticības sekotāju uzkurinātajām bailēm, lai tām akli nepakļautos, lai nenedotu Sellu, tās kompanoju vai vēlāk sižetā citu Ceturto lemtam liktenim un ļoti iespējami nāvei tikai tāpēc, ka tiem atšķirīga ticība no Apvienotās Karalistes oficiālās reliģijas. Cita lieta, protams, kad pats karalis sūta Sesto un to skaitā Vaelina vadītu vienību pret Noliedzēju grupu, kuri patvērumu raduši Cumbraelin karalistē, kuras tābrīža līderi salīdzinoši atklāti mēdz izrādīt nepatiku pret karaļa Janusa virskundzību, kuri ļoti iespējami klusībā lolo cerības atgūt no tā kādreizējo brīvību.

Kā Brālības biedriem, kā Faith un Karalistes sargiem ne Sestās, ne kādas citas biedriem nav ļauta ģimenes izveidošana ne ar kādu civilo, kur nu vēl citas Brālības pretējā dzimuma (vairāk tādu starp medicīnas prasmju piepratējiem Piektājā) pārstātvjiem. Tas gan Vaelinam neliedz ieskatīties māsā Šerinā par spīti potenciālajām sekām, nākotnei, kurā tiem potenciāli liegts būt katram savā Brālībā (kā tas bijis ar Vaelina māti), bez kuras (Šerinas) palīdzības un zināšanām vēlāk sižetā būtu krietni bēdīgākas sekas. Attiecību dinamika, kura piešķir atšķirīgu niansi un saistošu tēlu raksturu daudzslāņainību, pat ja Šerinai vēlāk triloģijā lemts dzīvot vien Vaelina atmiņās. Līdzīgs liktenis, bet kā epizodes sižeta līnija pirms nopietnāka un globālāka rakstura pārmaiņām, saistās ar Nortaha tēlu, kuru itkā pārmācīt un saukt pie atbildības uzņemas pats Vaelins, kā grupas līderis, bet, kad redz reālo situāciju vaigā un uz vietas, Vaelinam jāpārskata pirms tam nospraustā apņemšanās.

Tēlu Blood Song romānā ir daudz. Ne visiem lemts būt Likteņa griežu dzirnu griežējiem, bet arī katram mazajam zobratam citu mehānismu darbībā ir sava nozīmīga un nereti neatsverama loma. Pat ja dažam labam tādam sižeta gaitā un karaļa Janusa mantas un/vai politiskās varas kāres uzsākta kara dēļ lemts mirt, tad to pienesums Vaelina pieredzē, pasaules uztveres un rakstura veidošanā ir pietiekoši būtisks.

Ja vajadzētu vilkt paralēles starp The Realm karalistēm un uz pirmās grāmatas beigās iepazīstināto Alpiran Imēriju ar mūsu realitāti tad prātā nāk Lielbritānija (kāpēc arī The Realm, kura pēc sniegtās kartes grāmatā ir kā liela sala, gribas pārtulkot kā Apvienoto Karalisti) un Francija, kas dotu labu pamatu karaļa Janusa ne visai pārdomāti uzsāktajam karam pret to, lai kādi nebūtu daiļdarba varoņa iegansti.

Autora Anthony Ryan lielisko sniegumu jau agrāk ir bijis tas gods pabaudīt citas triloģijas The Draconis Memoria pirmo divu grāmatu ietvaros. Abas turklāt attiecīgajā mēnesī no izlasītajām toreiz tālajā 2022.gadā, kā labākās esmu atzinis. 2022.gads pie izskaidrotu, kāpēc pat līdz šim brīdim neesmu pieķēries šīs triloģijas noslēdzošajai grāmaitai. Pēc cita nākamās lasāmvielas izvēles un sekojoša pārdomu raksta izveides principa vadījos. Ja ne Blood Song sižeta vērienīgums, kam autors nolemj Vaelinam iziet cauri, tad ļoti iespējami pieturētos pie tagadējā, kad sērijā uz trim grāmatām ir viens raksts.

vara bungas: SACEUR vizīte MKBr ir liela štelle.

Ar ko tad augsto viesi cienāja?

Klasiskais ambušs uz paplātes ar droniem un dūmiem, Natrix saldajā ēdienā.

Video (avots) redzama main course priekšpēdējā daļa “tīrīšana” un artefaktu savākšana, kurai sekos exfiltrācija (atkāpšanās).

“Dienas zupa” kā saka, bet šķīvja saturu nosaka viesa grafiks.

Ministra novērtējums: “360 jānodrošina. Tā kā viss kārtībā”

Acīmredzot, kāda asaka tomēr patrāpījās.

UPD1 ???

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija