Bijām pie viena no Ludzas ezeriņiem

Gulbenē uzņēmējiem pieejams jūnija ziņu apkopojums

Kaudzē sakārtotas biznesa ziņu avīzes ar fokusu uz vārdu Business.

Autors: ikdiena.lv redakcija

Gulbenes novada uzņēmējiem publicēts 2026. gada jūnija informatīvais ziņu apkopojums. Pašvaldības paziņojumā norādīts, ka materiāls ir pieejams lejupielādei kā atsevišķs dokuments “Ziņas uzņēmējiem, 2026. gada jūnijs”.

Paziņojums pievienots 18.06.2026., un tas attiecas uz uzņēmējiem, kuri darbojas Gulbenes novadā vai seko pašvaldības sniegtajai informācijai par vietējās uzņēmējdarbības aktualitātēm.

Jūnija informācija Gulbenes novada uzņēmējiem

Pašvaldības īsajā paziņojumā nav pārpublicēts viss dokumenta saturs, tāpēc uzņēmējiem praktiski nozīmīgākais solis ir lejupielādēt pievienoto jūnija ziņu failu un pārbaudīt tajā ietvertās sadaļas.

Šādi apkopojumi parasti ir paredzēti, lai vienuviet nodotu uzņēmējiem aktuālus paziņojumus, termiņus, atbalsta iespējas, pasākumu informāciju vai administratīvas norādes. Konkrētās prasības un datumi jāskatās pašā lejupielādējamajā dokumentā, nevis tikai paziņojuma virsrakstā.

Kas uzņēmējiem jāpārbauda dokumentā

  • Vai apkopojumā ir norādīti pieteikšanās termiņi atbalsta programmām vai konsultācijām.
  • Vai minēti semināri, tikšanās vai informatīvi pasākumi Gulbenes novadā.
  • Vai ir pašvaldības paziņojumi par uzņēmējdarbības vidi, infrastruktūru vai vietējiem pakalpojumiem.
  • Vai informācija attiecas uz konkrētu nozari, uzņēmuma veidu vai darbības teritoriju.

Uzņēmējiem, kuri seko atbalsta iespējām arī citos novados, noderīgs salīdzinājuma konteksts ir informācija par uzņēmēju konsultāciju atbalstu Ventspilī, jo šādi paziņojumi bieži palīdz laikus pamanīt finansējuma un konsultāciju iespējas.

Kur atrast lejupielādējamo paziņojumu

Dokuments pieejams Gulbenes novada pašvaldības paziņojumā ar nosaukumu “Ziņas uzņēmējiem”. Tajā norādīta lejupielāde: “Ziņas uzņēmējiem, 2026. gada jūnijs”.

Ja uzņēmējs strādā ar projektu iesniegumiem, iepirkumiem, tirdzniecību, lauksaimniecību, pakalpojumiem vai vietējo tūrisma piedāvājumu, šo dokumentu vēlams pārskatīt pilnā apjomā, jo īsajā publikācijas tekstā nav izcelts, kuras tēmas ir iekļautas.

Nākamais praktiskais solis

Gulbenes novada uzņēmējiem ieteicams lejupielādēt jūnija ziņu dokumentu, atzīmēt sev piemērojamos termiņus un pārbaudīt, vai nepieciešama pieteikšanās, papildu dokumenti vai saziņa ar pašvaldību. Publikācijas datums ir 2026. gada 18. jūnijs.

Avots: Gulbenes novada pašvaldība

InfoComm 2026: PPDS no jauna definē digitālo displeju dizainu, atklājot UltraSlim Philips Signage 7000 sēriju Lasvegasā

Puse no dziļuma, dubultas iespējas: par 60% plānāka nekā līdzvērtīgi modeļi PPDS Philips Signage portfelī, jaunā, eleganta un stilīga Philips Signage 7000 sērija paver jaunas un aizraujošas instalācijas iespējas partneriem un klientiem, apvienojot 4K UHD vizuālo sniegumu un mākslīgajam intelektam gatavu apstrādes jaudu tievā un stilīgā formātā, kas piemērots gandrīz jebkurai videi. InfoComm 2026: Amsterdama, […]

Kad tenkas kļūst par literatūru: pārdomas par Kosta Tachča romānu "Trešā laulība"

tachcis_001.jpeg

Grāmatas vāks: Aminori telpa

Man bija patiess prieks, kad saņēmu šo burvīgo grāmatu - tās papīrs un smarža uzvēdī joprojām, kad vien tai pieskaros, to lasu un šķirstu. Grāmata "Trešā laulība", kuru sarakstījis grieķu rakstnieks Kosts Tachcis, noteikti nebūtu nonākusi manā redzeslokā, jo ikdienā es savas aizņemtības dēļ par maz pievēršos daiļliteratūrai, taču, pateicoties grāmatas redaktoram Denam Dimiņam, grāmata nonāca pie manis un esmu to veiksmīgi pieveicis. Nebija no vienkāršākajiem darbiem, jo prasa iedziļināšanos, kultūrkonteksta tvērumu un prasmi reizē lasīt, taču neaizmirst arī domāt par notiekošo plašākā kontekstā. 

Ir grāmatas, kuras lasa sižeta dēļ. Ir grāmatas, kuras lasa ideju dēļ. Un ir tādas, kuras lasa cilvēku dēļ. Kosta Tachča romāns Trešā laulība pieder pie pēdējās kategorijas. Tas ir viens no tiem retajiem darbiem, kas nevis stāsta par dzīvi, bet rada sajūtu, ka pati dzīve ir ienākusi grāmatas lappusēs — ar visām savām pretrunām, sīkumiem, aizvainojumiem, aizspriedumiem, mīlestību, humoru un neizbēgamo laika ritējumu.

Kad Trešā laulība pirmoreiz iznāca 1962. gadā, Grieķijas literatūrā tā bija gandrīz vai anomālija. Kamēr daudzi rakstnieki vēl arvien meklēja lielus nacionālos stāstus un varonīgus vēstures skaidrojumus, Kosts Tachcis pievērsās šķietami nenozīmīgajam – sieviešu sarunām, ģimenes konfliktiem, ikdienas tenkām un sadzīves detaļām. Taču tieši šajās detaļās viņš atrada to, ko bieži nespēj ieraudzīt pat vēsturnieki: dzīvas sabiedrības nervu. Mūsdienās romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta grieķu prozas darbiem, un tā reputācija gadu gaitā nav mazinājusies.

Tomēr vēl iespaidīgāks par tā vietu literatūras vēsturē šķiet fakts, ka tas turpina atrast jaunus lasītājus arī vairāk nekā sešdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Mūsdienās, kad grāmatu aprite kļuvusi gandrīz pārmērīgi strauja un daudzi darbi pazūd no lasītāju redzesloka dažu gadu laikā, Trešā laulība joprojām tiek tulkota un izdota no jauna. Tas vien jau liecina, ka šeit sastopamies nevis ar laikmeta modes produktu, bet ar darbu, kas spēj runāt pāri paaudzēm un valstu robežām.

Lasot romānu, kļūst skaidrs, kāpēc tas joprojām tiek tulkots jaunās valodās. Daļa literatūras noveco kopā ar laikmetu, kas to radījis. Trešā laulība pieder pie tiem retajiem darbiem, kuri ar gadiem kļūst tikai bagātāki. Mūsdienu lasītājs tajā atrod ne vien Grieķijas vēsturi, bet arī pārsteidzoši pazīstamu cilvēku pasauli. Ambīcijas, greizsirdība, sociālais spiediens, ģimenes konflikti un ilgas pēc laimes nav zaudējušas aktualitāti arī sešdesmit gadus pēc grāmatas publicēšanas.

Īpašu uzslavu pelna arī latviešu izdevums. Tulkot šādu darbu ir sarežģīts uzdevums, jo Tachča valodas spēks slēpjas tieši tās dzīvīgumā. Tekstā sastopamas dažādu sociālo slāņu balsis, sarunvalodas nianses, folkloras elementi un kultūras atsauces, kuras ne vienmēr iespējams tieši pārnest citā valodā. Tādēļ jo vērtīgākas šķiet plašās zemsvītras piezīmes, kas lasītājam kalpo nevis kā sausas piebildes, bet kā ceļvedis Grieķijas kultūras telpā. Tās ļauj daudz pilnīgāk izprast atsauces uz vēsturiskām personībām, politiskajiem notikumiem, reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām.

Mūsdienu izdevējdarbībā bieži vērojama tendence maksimāli samazināt komentārus, paļaujoties uz lasītāja spēju visu atrast internetā. Šajā gadījumā izvēlēts pretējs ceļš, un tas ir apsveicami. Zemsvītras piezīmes ievērojami bagātina lasīšanas pieredzi un ļauj daudz pilnīgāk novērtēt autora ieceri. Tās palīdz saprast nianses, kuras citādi paslīdētu garām nepamanītas. Lasītājs iegūst iespēju ieraudzīt ne tikai stāstu, bet arī pasauli, kurā šis stāsts dzimis.

Arī pats romāns savā būtībā ir daudz vairāk nekā ģimenes hronika. Tas ir darbs par atmiņu. Par laika nepielūdzamību. Par cilvēku centieniem piešķirt jēgu savai dzīvei. Par to, cik bieži mēs kļūdāmies viens otrā un cik reti spējam pilnībā izprast pat tuvākos cilvēkus. Tachcis neidealizē savus varoņus. Viņi ir greizsirdīgi, spītīgi, aprobežoti, dažkārt netaisni. Taču tieši šī nepilnība padara viņus tik pārliecinošus. Lasītājs atpazīst viņos savus radiniekus, kaimiņus un reizēm arī pats sevi.

Ne mazāk iespaidīgs ir romāna humors. Tas nav skaļš vai uzbāzīgs. Tas izriet no cilvēku raksturiem, no viņu pretrunām un dzīves absurda. Dažkārt pietiek ar vienu piezīmi vai sadzīvisku detaļu, lai aina kļūtu gan smieklīga, gan skumja vienlaikus. Tieši šī spēja savienot humoru ar melanholiju ir viena no darba augstākajām mākslinieciskajām kvalitātēm. Dzīvē smiekli un skumjas reti pastāv atsevišķi. Tachcis to saprot lieliski.

Lasot Trešo laulību, arvien vairāk pārņem sajūta, ka romāna patiesais galvenais varonis ir pats laiks. Cilvēki mīl, strīdas, precas, noveco, zaudē tuviniekus un cer uz labāku nākotni, bet laiks turpina savu gaitu neatkarīgi no viņu vēlmēm. Šajā ziņā romāns iegūst gandrīz klasisku vērienu. Tas runā par ļoti konkrētu Grieķiju, taču vienlaikus arī par universālo cilvēka pieredzi.

Varbūt tieši tādēļ šis darbs nav novecojis. Mainījušās tehnoloģijas, politiskās sistēmas un sabiedriskās normas, taču cilvēku raksturi palikuši pārsteidzoši līdzīgi. Mēs joprojām mīlam, baidāmies, tenkojam, ilgojamies un kļūdāmies gluži tāpat kā Tachča varoņi. Trešā laulība ir viens no tiem romāniem, kas atgādina, kādēļ vispār lasām literatūru. Nevis tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks nākamajā nodaļā, bet tādēļ, lai labāk saprastu cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam. 

Pēc šīs grāmatas aizvēršanas paliek nevis konkrēti sižeta pavērsieni, bet sajūta. Sajūta, ka uz brīdi bijis iespējams ieskatīties veselas paaudzes dzīvē un sadzirdēt balsis, kuras citādi jau sen būtu apklusušas.

Arī pats Tachča liktenis piešķir romānam papildu rezonansi. Rakstnieks bija viena no pretrunīgākajām un drosmīgākajām personībām Grieķijas kultūras dzīvē. Viņš atklāti izaicināja sabiedrības konservatīvos priekšstatus un bieži nonāca konfliktā ar valdošajām normām. 1988. gadā viņš tika noslepkavots Atēnās, un šis noziegums līdz pat šai dienai nav atrisināts. Zinot šo biogrāfisko fonu, Trešā laulība šķiet vēl nozīmīgāka – kā autora mēģinājums godīgi dokumentēt sabiedrību visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā.

Īpaši fascinējoši ir tas, ka Tachcis gandrīz pilnībā atsakās no tradicionāla viszinoša stāstnieka. Romāna pasauli mēs iepazīstam caur divu sieviešu balsīm, un šī izvēle bija neparasti drosmīga sava laika literatūrā. Lasītājs nepārtraukti sastopas ar atmiņu nepastāvību, puspatiesībām, aizspriedumiem un personiskiem aizvainojumiem. Rezultātā rodas sajūta, ka vēsture tiek nevis izstāstīta, bet atcerēta.

Manuprāt, vislielākais Tachča sasniegums ir tas, ka viņš spēj pārvērst šķietami nenozīmīgas sarunas literatūrā ar paliekošu vērtību. Viņa varoņi pārspriež radiniekus, laulības, naudas problēmas, kaimiņu dzīvi un senus aizvainojumus, taču šo sarunu plūsmā pakāpeniski atklājas vesels laikmets. Tā ir reta rakstnieka dāvana – no ikdienišķā izveidot universālu stāstu par cilvēka dabu. Tādēļ Trešā laulība nav tikai nozīmīgs grieķu romāns. Tā ir viena no tām grāmatām, kas atgādina, ka lielā vēsture patiesībā vienmēr sākas mazās, ikdienišķās cilvēku dzīvēs.

Mateja 28:19 Lutera izpratnē kā pavēle baznīcai

Mateja 28:19 Lutera izpratnē kā pavēle baznīcai

Luters Lielajā katehismā izmanto Mateja 28:19 saistībā ar objektīvu Dieva žēlastības darbu, kas nav atkarīgs no cilvēka (pat no viņa ticības ne). Tas izriet no

Lasīt tālāk »

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Laukdarbnieka piezīmes. Piparmētru dobe.

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

The post Laukdarbnieka piezīmes. Piparmētru dobe. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Kāpēc kristieši dievina spīdzināšanas instrumentu?

Jēzus no Nacaretes tika piesists krustā – un augšāmcēlās. Tas ir kristietības kodols. Nejaukt kristietību un Dievu. Tomēr baznīcas cilvēki nevis slēpj šo nāves rīku kaunā, bet paceļ to augstāk par visu: kaklā, altāros, baznīcu torņos, gleznās un sirdīs. Viņi jūsmo par krustu. Kāpēc? Ja Viņš patiešām uzvarēja nāvi, kāpēc mēs joprojām pielūdzam tās brutālo mehānismu? Vai tas nav dziļi absurds, pat perverss simbols?

Krusts nebija mistiska zīme.

Tas bija Romas impērijas industriālās spīdzināšanas instruments – lēnā, publiska, pazemojoša nāve, kas paredzēta dumpiniekiem, vergiem un jebkuram, kurš apdraudēja laicīgo kārtību. Tas simbolizēja varas pilnīgu uzvaru pār ķermeni un gribu: tev ne tikai atņems dzīvību, bet to izdarīs tā, lai visi redzētu – pretestība ir bezjēdzīga. Ikviens, kurš stājās pretī Cezaram, varēja nonākt tur. Jēzus nebija izņēmums. Viņš bija opozicionārs, kurš runāja par citu valstību.

Un tomēr kristietība apgrieza šo simbolu kājām gaisā.

No sakāves rīka tas kļuva par uzvaras karogu. "Ņem savu krustu un seko Man," saka Jēzus. Tas nozīmē: pieņem ciešanas, pieņem pazemojumu, pieņem, ka sistēma tevi salauzīs – un tajā atradīsi glābšanu. Filozofiski tas ir ģeniāls apvērsums. Ciešanas kļūst par lepnumu, sakāve – par uzvaru, nāve – par dzīvību. Tas nav tikai teoloģija. Tas ir psiholoģisks un politisks meistardarbs.

Iedomāsimies alternatīvu.

Ja Jēzus būtu pakārts, vai baznīcās šodien karātos cilpas? Vai mākslinieki gleznotu Jēzu ar virvi ap kaklu kā svētu ikonu? Vai kristieši nēsātu kaklā miniatūras karātavas? Protams, ka nē. Tas izskatītos rupji, barbariski, pārāk tieši. Krusts ir estētiski attālināts – skaists koka krusts ar ciešanu graciozitāti. Cilpa ir pārāk brutāla, pārāk ikdienišķa. Tā atgādina par nesenajiem linčiem, par vardarbību, kuru nevar romantizēt. Krusts ir pietiekami sens, pietiekami māksliniecisks, lai to varētu pārvērst par juvelierizstrādājumu.

Šajā absurdā slēpjas dziļāka patiesība. Krusts simbolizē ne tikai Jēzus nāvi, bet jebkuras laicīgās varas mūžīgo tieksmi piesist opozīciju krustā. Jebkurš režīms – Romas impērija, viduslaiku inkvizīcija, modernās totalitārās sistēmas, šībrīža jebkura vara ar saviem sociālajiem spiedieniem – atrod veidu, kā publiski pazemot un salauzt tos, kas neiet līdzi. Krusts kļūst par universālu metaforu: ja tu izaicināsi varu, tev būs krusts. Un kristietība saka: pieņem to. Nēsā to. Dievini to. Jo aiz tā gaida augšāmcelšanās.

Bet vai tiešām? Vai šī dievināšana nav veids, kā baznīca nomierina ticīgos, lai tie nepretojas pārāk spēcīgi šeit un tagad? "Jūsu īstā valstība ir debesīs," – ērti vārdi tiem, kas tur varu zemes valstībā. Tas ir spēcīgs psiholoģisks anestēzijas līdzeklis.

Tomēr tajā ir arī radikāla patiesība. Jebkura īsta opozīcija pret sistēmu prasa gatavību uz krustu. Nevis metaforisku. Īstu. Sokrats izdzēra indes kausu. Gandijs sēdēja cietumā. Solžeņicins izgāja gulagu. Jēzus tika piesists. Varas loģika nemainās. Tā vienmēr izvēlas visefektīvāko publiskās spīdzināšanas veidu. Mūsdienās tas var būt nevis koks, bet sociālais nāves sods, finansiāla iznīcināšana vai mediju krusts.

Kāpēc tad jūsmo par krustu?

Jo tas atgādina, ka pat visvarenākā vara nespēja noturēt Viņu mirušu. Ka cilvēka gars – vai dievišķais – var uzvarēt mehānisko brutalitāti. Tajā pašā laikā tas ir brīdinājums: jebkura sistēma, kas jūtas apdraudēta, izveidos savu krustu. Un tavs uzdevums ir izlemt, vai tu to nēsāsi ar lepnumu, vai izliksies, ka tāda nav.

Krusts ir soda instruments.

Nevis tāpēc, ka nāve ir skaista, bet tāpēc, ka tā ir neizbēgama cena par brīvību runāt patiesību pret varu. Augšāmcelšanās bez krusta būtu tukša pasaka. Krusts bez augšāmcelšanās – tikai vēl viena upura stāsts. Kopā tie veido spriedzi, kas jau divus tūkstošus gadus dzen cilvēci trakumā un iedvesmā. Un tieši šajā absurdā, iespējams, slēpjas viss varas spēks. Šo visu pasniedz esošā vara un ne Dievs.

Dievs nav mūsdienu baznīcās.

Viņš nav kancelēs.

Viņš vienkārši ir.

Viņš ir dzīvs.

G7 atbalsts Ukrainai: jauni pasākumi pret Krieviju

G7 valstis paudušas atbalstu Ukrainai un apņemas ar jaunu sankciju palīdzību turpināt veikt spiedienu uz Krievijas kara ekonomiku. “Mēs, G7 valstu vadītāji, vienoti paužam nelokāmu atbalstu Ukrainai tās brīvības, suverenitātes un teritoriālās integritātes aizstāvēšanā,” – rakstīts kopīgajā paziņojumā. Valstu vadītāji vienojušies palielināt dažādu pretgaisa aizsardzības sistēmu piegādes un atbalstu, lai “palīdzētu Ukrainai pārlaist gaidāmo ziemu”. […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===