Zemes reforma Latvijā. Līdzīgas reformas pēc I Pasaules kara notika daudzviet Eiropā. Tomēr Latvijā tā bija viena no radikālākajām, jo pilnībā iznīcināja muižas kā ekonomisku un politisku spēku. Zemes sadalīšana sīkās saimniecībās ļāva tikt pie zemes jebkuram gribētājam, taču kavēja bagātu latviešu lielsaimniecību attīstību. Sekas šādai zemes sadrumstalotībai jūtam vēl šodien, kad senie īpašumi atkal denacionalizēti. Tāpat joprojām cīnāmies ar postažu, ko zemes reforma nodarīja veco muižu ēkām. Patiesībā var teikt, ka Latvijas agrārreforma bija drīzāk politiski sociāla nevis ekonomiska revolūcija. Jaunas valsts stūrakmens uz veca naida drupām. Šķiru cīņas atriebe. Vai tolaik, pirms teju 100 gadiem, latvieši varēja rīkoties prātīgāk? Daži teiks - citādāk nevarēja. Bet varbūt vajadzēja? Par Latvijas agrārreformas plusiem un mīnusiem stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.
****
Pēc Brīvības cīņām pirmo patiesas brīvības gadu Latvija sagaidīja sadragāta. Piecus gadus zemi bija postījis pasaulē lielākais karš. 80 000 lauku sētu iznīcinātas, vairāk nekā 100 000 - smagi cietušas. Tā bija ceturtā daļa no visām saimniecībām. Teju 30% aramzemes bija atmatā. Pats lielākais zaudējums bija cilvēki. Karš Latvijai laupīja vienu miljonu iedzīvotāju - 40% nācijas bija nogalināti vai aizbēguši. Kad mazākā daļa bēgļu atgriezās, savas mājas tie bieži vairs nepazina. Visur, kur pāri gāja fronte, lauki bija nosēti ierakumiem, dzeloņdrātīm, šāviņu bedrēm un nesprāgušām granātām. Ļaudis dzīvoja kara zemnīcās - tumsā un mitrumā. Sienu lopiem pļāva mežā. Pirms ķerties pie arkla, no lauka bija jāizravē drāšu žogi un jāaizber tranšejas. Ja kāds pleķītis palicis līdzens, ļoti iespējams tur aprakti kritušie.
Jaunsaimnieku mitekļi kara zemnīcās Vidzemē (augšā) un Latgalē (apakšā).
Vēsturē svarīgākie notikumi visbiežāk ir politiski. Vai zemes reforma būtu izņēmums? Nē. Politikas tajā bija pārpārēm. 1920.gada pavasarī Latvijas tauta pirmoreiz vēlēja savu parlamentu - Satversmes sapulci. 80% tautas bija laucinieki, no tiem 2/3 bezzemnieki - muižu darbaspēks. Lauku ļaudis prasīja zemi. Viņiem tā bija jādod. 1920.gada 16.septembrī tika pieņemts pirmais Agrārās reformas likums.
Zemes reformas politisko nozīmi apstiprina vārdi, kas izskanēja no Satversmes sapulces tribīnes pašā reformas sākumā: “Šodien Augstais Nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs - būt vai nebūt Latvijas valstij.” Zemes pārdalei bija jākļūst par jaunās valsts stūrakmeni - uz vecajiem pamatiem tā nevarēja pastāvēt. Vecie pamati bija muižniecība. Puse Latvijas lauku zemes piederēja muižām. Pusotru tūkstoti muižu kontrolēja nepilns tūkstotis ģimeņu - niecīga daļa no iedzīvotāju kopskaita. Turklāt tie bija latviešu nīstie vācieši. Tiesa, 40% zemes piederēja vecsaimniecībām - latviešu zemniekiem, kas to bija izpirkuši no muižām pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tādu saimniecību bija ap 150 000. Vēl 10% zemes piederēja valstij un pilsētu pašvaldībām.
Zemes mērīšana un iedalīšana agrārās reformas laikā.
Agrārās reformas likumi šo iedalījumu radikāli pārmainīja. Vispirms valsts nacionalizēja, proti, atņēma muižniekiem zemi, un pēc tam par simbolisku cenu to iztirgoja zemniekiem. Nedaudz klāt sev piepirka vecsaimniecības, bet lielāko daļu zemes izpirka bezzemnieki. Tā tapa nepilni 55 000 jaunsaimniecību. Ap trešdaļu zemes, galvenokārt mežus, valsts paturēja sev.
Jaunsaimniecība Tukuma apkārtnē, 20.gadsimta 20.gadi.
“Laikmeta zīmju” komentārs. Latviešu neapmierinātība ar muižu privilēģijām un pastāvošo agrāro iekārtu bija manāma jau krietni pirms Pirmā Pasaules kara. Kulmināciju šī spriedze sasniedza 1905.gada revolūcijas laikā. Līdz Pirmajam Pasaules karam latviešu zemnieki bija izpirkuši no muižām ap 39% zemes, tomēr laukos bija milzīgs bezzemnieku skaits ar sliktu materiālo un tiesisko stāvokli, kuriem nebija nekādu izredžu kādreiz tikt pie savas zemes. Vairums zemju piederēja muižām, bet latviešu zemes rentniekiem pastāvošā likumdošana nesniedza pārliecību par zemes iegūšanu savā īpašumā nākotnē. Savukārt zemniekus, kas jau bija ieguvuši zemi un mājas īpašumā, nospieda parādi kredītsabiedrībām, kā arī nespēja būtiski ietekmēt zemes pārvaldes likumus. Šādos apstākļos agrārreformas nepieciešamība kļuva acīmredzama.
Latvijas Satversmes sapulce 1920.gadā pieņēma likumu “Par Valsts zemes fonda nodibināšanu” un likumu “Par Valsts zemes fonda izlietošanu”, kas ielika pamatu zemes reformai. Sekoja vairāki citi likumi - “Par zemes ierīcības komitejām”, “Par agrārreformas nostiprināšanu” un “Par piešķirtās zemes nodošanu privātīpašumā vai atdošanu dzimtas nomā”. Visus šos likumus apvienoja vienotā Agrārās reformas likumā. Reformas mērķis bija jaunu zemnieku saimniecību radīšana un jau esošo sīksaimniecību paplašināšana, paredzot lielsaimniecību, galvenokārt muižu zemes sadalīšanu mazākās platībās.
Valsts zemes fondu veidoja atsavinātie īpašumi - bijušās valsts zemes, muižas un meži; privātās muižas, izņemot no muižām atdalītās un pārdotās zemnieku zemes; mācītāju muižas un zemes; pilsētu bruņinieku muižas; bruņniecību un muižnieku korporāciju muižas; vācu okupācijas laika kolonizāciju biedrību, ārvalstu banku un sabiedrību iepirktās zemes; tāpat vēl nepārdotās zemnieku mājas. Tā valsts savā pārziņā ieguva 3 396 815 hektārus zemes jeb 52% visu lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Iepriekšējiem īpašniekiem tika atstāta neatsavināmā zemes daļa 50 hektāru platībā, kas varēja arī nebūt muižu centri. Mācītāju vajadzībām no bijušo mācītājmuižu zemēm atstāja 50 hektārus. Kopā ar zemi pret atlīdzību varēja tik atsavināti arī mājlopi un inventārs.
Tiesības uz zemi bija katram 18 līdz 65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kam nebija savas zemes vai tā bija mazāka par 22 hektāriem. Reformas sākumā pieteicās ap 43 000 pretendentu, bet 1921.gadā to skaits jau sasniedza 100 000. Zemes sāka pietrūkt, tāpēc pretendenti tika sadalīti kategorijās. Vispirms zemi saņēma Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, tad kritušo karavīru ģimenes locekļi un kara invalīdi; pēc tam karavīri, kas vismaz pusgadu dienējuši Latvijas armijā vai piedalījušies Brīvības cīņās, tāpat latviešu strēlnieku bataljonu kritušo piederīgie; tad visi pārējie bezzemnieki savā pagastā; tad bezzemnieki, kas nav konkrētā pagasta iedzīvotāji, bet kam ir saimniecības uzsākšanai vajadzīgais inventārs; visbeidzot visi pārējie. Ārpus kategorijām zeme pienācās valdības, pašvaldību un sabiedriskajām iestādēm, tāpat sociālām un kultūras vajadzībām.
Cits zemes reformas uzdevums bija jau esošo sīksaimniecību paplašināšana. Īpaši aktuāli tas bija Latgalē, kur lielākā daļa zemnieku bija sīkzemnieki ar tiem piederošajām šņorzemēm, kuras vajadzēja paplašināt, izveidojot viensētas. Tāpat ar zemi bija jānodrošina Latgales bezzemnieki, izmantojot šim nolūkam pat cilvēku pārcelšanu uz retāk apdzīvotām Latgales teritorijām. Īstenojot agrārreformu tika veidotas gan lauksaimniecības, gan amatnieku un zvejnieku saimniecības. Reformas rezultātā tika likvidēti visi agrākie servitūti un citi zemes lietošanas ierobežojumi, kas nu atļāva zemniekiem medīt un zāģēt kokus savā mežā, zvejot zivis savos ūdeņos un tamlīdzīgi. Kopumā zemes reformas gaitā Latvijā izveidojās 54 128 jaunsaimniecības.
Muižas bija feodālās iekārtas paliekas un to pārveide neizbēgama. Zemes reforma notika daudzviet Eiropā. Galvenais jautājums bija - kā tieši ierobežot muižu varu? Cik daudz un kā atņemt? Latviešu demokrāti Kārļa Skalbes baltā kaķīša miermīlībā aicināja: nebūsim barbari - zeme ir jāatpērk nevis jāatņem! Ulmaņa Zemnieku savienība rosināja zemi atņemt bez atlīdzības, tomēr atstāt muižniekam 100 hektārus un muižas centru. Visradikālākie bija sociāldemokrāti - ir jāatņem viss un lai viņi lasās! Krusta karos tie taču mūsu zemes grāba bez maksas! Sociķu trubadūrs Rainis skaidri definēja reformas galveno mērķi - revanšu: “Pats galvenais ir, vai ir iznīcināma muižniecības vara Latvijā? Šis jautājums ir gadsimtu jautājums. Ar viņu sākusies mūsu vēsture un vēsturiskā cīņa beigsies labi tikai tad, kad šī ļaunā vara, no kuras mūsu nelaimes, tiks iznīcināta. Mēs gribam nodot zemi tanīs rokās, kas viņu apstrādās. Vai vēlreiz jāpērk no muižniekiem? Mēs ņemam atpakaļ to, kas mums pieder!”
Latvijas Satversmes sapulce lēma par muižnieku zemju ekspropriāciju zemes reformā.
Un Rainis patiešām saņēma. Valsts par īpašiem nopelniem viņam piešķīra Durbes pusmuižu pie Tukuma - pili un 22 hektārus zemes. Iepriekšējais iemītnieks barons Luiss fon der Reke bija spiests izvākties. Viņam atļāva īrēt dažas istabas citā agrākajā dzimtas kungu mājā Šlokenbekā. Parlamentā bija pieņemts kompromisa likums - muižniekiem var atstāt 50 hektārus zemes un tā var arī nebūt muižas centrā. Īpašas vietējās komisijas izlēma, vai kungu māju konfiscēt… sabiedrības labā.
Rainim Durbes pusmuižu piešķīra pēc atgriešanās no emigrācijas Šveicē,
padzenot no mājām baronu fon Reki, kurš par Latviju cīnījās Neatkarības karā.
Barons fon Reke bija karojis par Latvijas neatkarību Brīvības cīņās. Rainis no trimdas atgriezās, kad cīņas jau bija galā - vien nedēļu pirms vēlēšanām. Lojalitāte Latvijai? Kara jūklī ar to bija slideni. Pat sociķi īsi pēc valsts proklamēšanas izstājās no Tautas Padomes un nepiedalījās nevienā Ulmaņa pagaidu valdībā. Muižnieku lojalitāte netika nopietni vētīta - visi tika mesti pār vienu kārti. Gan tie, kas pieslējās Bermontam un fon der Golcam, gan pasīvie nogaidītāji, gan Ulmanim lojālie. Sanāca, ka tie, kas karoja par 18.novembra Latviju, bija karojuši paši pret sevi. Viņu valsts tagad viņus aplaupīja.
Rainis savā Durbes muižā, 20.gadsimta 20.gadi.
Rainis gan bija goda vīrs. Sirms būdams un negribēdams muižu apsaimniekot, viņš no tās atteicās - uzdāvināja Skolotāju Savienībai. Taču, kā jau goda vīram, viņam piemita arī zināma godkāre. Dāvinājumā bija nosacījums, ka muižā ierīkojams arī Raiņa un Aspazijas muzejs. Šodien pilī saimnieko Tukuma muzejs, kas līdzās Rainim un Aspazijai beidzot ceļ godā arī fon der Rekes dzimtu. Pati pils ir glīti restaurēta - viens no retajiem veiksmīgajiem Latvijas muižu stāstiem.
Raiņa un Aspazijas muzejs Durbes pilī, 20.gadsimta 30.gadi.
“Laikmeta zīmju” komentārs. Agrārās reformas tiesiskajā pamatojumā tika ielikts vēsturiskā taisnīguma princips. Muižu zemju atsavināšanu pamatoja ar to, ka muižnieki savas muižas pārsvarā nebija pirkuši, bet mantojuši no senčiem, kuri savukārt zemi ieguva pēc Latvijas teritorijas pakļaušanas 13.gadsimtā. Tāpēc latviešiem esot pirmtiesības uz savu tēvutēvu zemi. Vēsturnieki pat domā, ka, nerisinot agrāro jautājumu, būtu apdraudēta neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana, jo sabiedrība sagaidīja, ka latvieši beidzot varēs būt saimnieki savā zemē. Vajadzēja tautā nostiprināt pārliecību, ka notikusi pilnīga atbrīvošanās no svešzemju kundzības gan politiski, gan saimnieciski.
Muižas Latvijā galvenokārt piederēja Baltijas vācu baroniem, bet Latgalē - poļu dzimtām vai pārpoļotiem vāciešiem. Reformas gaitā valsts nacionalizēja ap 1300 vācbaltiešu muižu, kas bija lielākas par 2000 hektāriem, taču bija arī muižnieku dzimtas, kurām piederēja vairākas muižas ar simtiem tūkstošu hektāru kopplatību. Kopumā zemes reformas ietvaros bez atlīdzības tika nacionalizētas 1479 muižas, 294 pusmuižas un 171 mācītājmuiža. Vācbaltu muižnieki gan paši lielā mērā bija vainīgi pie tik nesaudzīgas attieksmes, jo Pirmā Pasaules kara laikā loloja ideju par Vācijas protektorātā esošu Baltijas hercogisti, kurai piedāvāja pat daļu savas zemes kolonizācijas vajadzībām, lai Vācijas bezzemnieki un karavīri varētu šo zemi iepirkt un kolonizēt Latviju. Tāpat vietējie muižnieki piedalījās 1919.gada cīņās pret Latvijas valsti - gan Liepājas puča laikā, gan Cēsu kaujās provāciskās Niedras valdības karaspēka vienībās, gan Bermonta avantūrā.
Bez tam daudzas Latvijas muižas bija stipri cietušas Pirmā Pasaules kara laikā gan no tiešajiem kara postījumiem, gan boļševiku Stučkas valdības dēļ, kas muižās ierīkoja 230 padomju saimniecības (sovhozus). Turklāt karadarbības dēļ daudzas muižnieku dzimtas bija atstājušas Latviju un muižu saimniecības stāvēja pamestas. Latvijas valdība uzskatīja, ka muižas nespēs atjaunot savu saimniekošanu līdz pirmskara līmenim, jo arī pirms kara tikai nedaudz muižu gada bilanci spēja noslēgt bez finanšu zaudējumiem. Tāpēc gandrīz pusi Latvijas muižu valsts bija pārņēmusi jau pirms Agrārreformas likuma stāšanās spēkā. Kopējā šādu īpašumu platība bez mežiem bija 800 442 hektāri. Jau 1919.gada beigās un 1920.gadā norisinājās iepriekšēji zemes sadalīšanas darbi.
Tomēr vienu var teikt droši - valsts pieļāva kļūdu, neparādot lielāku toleranci tiem vācbaltiešu muižniekiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību Brīvības cīņu laikā. Tādu nemaz nebija tik daudz, tāpēc viņi noteikti bija pelnījuši citādāku attieksmi, jo īpašu tādēļ, ka pret poļu muižniekiem tā bija daudz pozitīvāka. 1929.gadā noslēgtas slepenas vienošanās ietvaros Latvija izmaksāja emigrējušajai poļu muižniecībai kompensāciju par atsavinātajām muižām. Tas tika skaidrots ar to, ka Polijas armija Brīvības cīņu laikā palīdzējusi atbrīvot Latgali. Saskaņā ar vienošanos, Latvija no 1929. līdz 1937.gadam samaksāja Polijai 5 297 500 latu. Valdība pieņēma arī slepenus lēmumu par kompensācijām bijušajiem muižu īpašniekiem - Itālijas, Francijas, Šveices, Austrijas un Somijas pavalstniekiem. Šo kompensāciju kopējais apjoms sasniedza 877 000 latu.
Taču pret vāciešiem attieksme bija citādāka, pat ja tie bija piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās. Tāpēc 1925.gada aprīlī vācbaltiešu deputāti Saeimā pieprasīja kompensāciju par ekspropriētajiem zemes īpašumiem - 1200 miljonus zelta franku. Tomēr pirms izšķirošās balsošanas vācu frakcija sēžu zāli pameta un prasība tika noraidīta ar nelielu balsu pārsvaru. Tad vācu deputāti Vilhelms fon Firkss un Manfrēds fon Fēgezaks iesniedza sūdzību Tautu Savienībai (ANO priekštece) par minoritāšu tiesību pārkāpšanu Latvijā, jo bez atlīdzības bija atsavināta tikai Baltijas vāciešiem piederošā zeme un muižas. Latvijas valdība atbildē Tautu Savienībai akcentēja reformas sociālpolitisko pamatojumu - bez agrārās reformas Latvijā nebūtu iespējams sociālais miers, jo boļševistiski noskaņoto bezzemnieku un sīkzemnieku nodrošināšana ar zemi un darbu ir būtisks apstāklis sociālā miera nodrošināšanā. Arī Tautu Savienība vācbaltiešu prasību noraidīja.
Vairumam muižu liktenis bijis nesaudzīgs. Lestenes pēdējais īpašnieks Pauls fon Firkss pēc reformas palika saimniekot muižas centrā kā nomnieks. 1934.gadā kungu māju valsts piešķīra ģenerālim Mārtiņam Hartmanim. Latvijas piļu patriarhs Imants Lancmanis atzīst, ka tolaik tikai divas latviešu ģimenes pratušas apgūt muižas ar aristokrātisku cieņu - Valdeķu Benjamiņi un Lestenes Hartmaņi. Baigajā gadā Hartmani nošāva. Muižā ierīkoja skolu. Kad 90.gados iebruka jumts, skola izvācās. Pamesto muižu mantoja Hartmaņa meita dzejniece Astrīde Ivaska. Nespēdama to uzturēt - pārdeva. Kungu māja vēl ir pie žēlas dzīvības, bet lielākā daļa saimniecības ēku sabrukušas.
Viena no sabrukušajām Lestenes muižas saimniecības ēkām šodien.
Laika gaitā jauno latviešu kungu manieres auga, diemžēl to pašu nevar teikt par attieksmi pret muižnieku mantojumu. Cēres kungu māju ķēris tipiskākais muižu liktenis - lielākoties tajās ierīkoja skolas, pagastvaldes vai Tautas namus. Cēres zirgu un liellopu paraugmuiža bija pamesta jau pirms reformas. Barons Ādams fon Knige aizbēga Stučkas sarkanā terora laikā. Kopš 1921.gada un joprojām te ir pamatskola. Klasicisma stila ēka pārbūvēta latviešu praktiskajā stilā - šīferis, plastmasa, eļļas krāsa. Ēkai nav pat pieminekļa statusa - te vairs nav ko aizsargāt.
Šīfera jumts un plastmasas logi - viss, kas palicis no Cēres muižas senās godības.
Līdzīgs liktenis zemes reformas dēļ piemeklēja daudzas muižu ēkas.
Ļaudis, kas 1905.gadā bija muižas dedzinājuši, taču nekļūs sentimentāli par vecu ķieģeli. Jaunajai Latvijas valstij vecās godības paliekas bija vien utilizējami būvķermeņi. Ir nostāsts par padomju kolhoza sievām, kas ar lāpstām dauzījušas ģipša rozītes no Rundāles pils apmetuma. Droši vien taisnība, taču viņas tikai turpināja brīvās Latvijas vandāļu tradīcijas. Rundāles pils liktenis pēc zemes reformas ir kliedzošs pierādījums, ka nevis padomju vara, bet mēs paši sākām veco piļu izvarošanu.
Tautas izglītības vārdā izpostītā “latviešiem svešā” Rundāles pils.
Bermonta izdemolēto Rundāli kāroja daudzi - vietējie laucinieki vaislas lopu stacijai, Izglītības ministrija mazgadīgo kolonijai. Bija arī plāns pili nojaukt un ķieģeļus izdalīt zemniekiem, vai gluži pretēji - ierīkot prezidenta rezidenci. Beigās iemitināja skolu un Kara invalīdu biedrību. Baltajā zālē, izlaužot caurumus sienā, iebūvēja koka skatuvi un bleķa krāsnis. Veco holandiešu krāšņu podiņus iemūrēja plītīs skolotāju dzīvokļos. Skolas tualeti ietaisīja zem galvenajām kāpnēm. Invalīdu dzīvokļos atejām izlauza caurumus grīdā uz pagrabu. Kamīnzālē atejas caurums bija… kamīnā. Uz jumtiem auga koki, dzīvokļos turēja lopus, logi aizbāzti ar salmiem, vecos kokus dārzā nocirta malkai.
No koka dēļiem būvētā skatuve un bleķa krāsnis Rundāles pils Baltajā zālē, 20.gadi.
Kad pieminekļu valde sacēla traci, invalīdus izlika un sāka Rundāles restaurāciju, skolu pārvietojot uz sānu spārnu. Bet arī tad demolēšana nerima. Skolas zālei izārdīja piecas pils istabas, direktora kabinetam hercogienes tualetes buduāru un vēl astoņas holandiešu krāsnis. Trīs no tām pārvietoja uz Rīgas pili - uz valsts prezidenta apartamentiem. Ulmanis 1938.gadā par godu zemes reformas noslēgumam rakstīja: “Latviešu karavīrs pieprasīja norēķinu par gadu simtus ilgo saimniekošanu savā senču zemē visiem, kam bija un palika svešs latviešu arāja un līdumnieka kultūras gars.”
“Latviešu arāja un līdumnieka kultūras gars” hercogienes buduārā Rundāles pilī, 20.gadi.
“Laikmeta zīmju” komentārs. Jau 1905.gadā latvieši izcēlās uz citu Eiropas tautu fona ar savu negausīgo muižu un piļu dedzināšanu un vandalizēšanu, kā dēļ bojā aizgāja nenovērtējami arhitektūras un mākslas šedevri, izcilas bibliotēkas. Tiesa, tolaik pie vainas nebija tik daudz pašu latviešu zemnieku “sarkanums”, kā to centās apgalvot vācbaltiešu baroni, cik no pilsētām iebraukušie boļševiku aģitatori un kaujinieki, kas arī bija lielākie muižu dedzinātāji. Tāpat jāatceras, ka lielos nemieros, revolūcijās un līdzīgos vēstures griežos kultūras mantojums cieš gandrīz vienmēr, jo ļaudīm, kas cīnās par savu nacionālo, politisko vai ekonomisko brīvību, rūpes par šādu vērtību saglabāšanu tobrīd īsti nav prātā.
Kas attiecas uz muižu ēkām, var saprast arī latviešu attieksmi pret šo tiem it kā svešo mantojumu. Tikko bija beidzies Pasaules karš un Brīvības cīņas, lielākā daļa zemes un ēku izpostītas. Ņemot vērā tā laika ekonomisko un sociālo stāvokli, grūti pārmest valdībai, ka daudzas skolas tika iemitinātas tukšajās un pamestajās muižās. Nevarēja taču bērnus mācīt kara laika zemnīcās, kādās tolaik dzīvoja daudzi jaunsaimnieki. Arī skolotājiem vajadzēja dzīvesvietu. Šādos apstākļos būtu grūti prasīt, lai skolu direktori, skolotāji un bērni jūsmotu par piļu ģipša rozītēm, grāfieņu buduāriem un lielkungu guļamistabām.
Attieksmi pret vācbaltu mantojumu noteica arī latviešu nacionālais aizvainojums par pāridarījumiem pagātnē, ko pastiprināja sociāldemokrātu naidpilnā retorika un labējo partiju nacionālistiskā ideoloģija, kas visu vācisko pasludināja par nevērtīgu un latviešu tautai nevajadzīgu. Šādu uzskata dēļ Latvijā pirmās neatkarības laikā cieta daudzi vācu kultūras mantojuma objekti (lasiet ŠEIT), īpaši muižas. Līdzīga politika turpinājās arī padomju gados, vismaz okupācijas sākumposmā. Lielākajā daļā bijušo Latvijas muižu tika ierīkotas skolas, kas jautājumam piegāja racionāli, likvidējot teju visu seno godību, varbūt kaut ko no tā atstājot tikai direktora kabinetā, skolotāju istabā vai skolas zālē.
Līdz ar to bojā aizgāja izcilas kultūras vērtības. Vien nelielā daļā piļu un muižu, kuru saimnieki izrādījās tālredzīgāki par saviem kolēģiem, izdevās saglabāt to arhitektonisko un māksliniecisko skaistumu. Šīs pilis un muižas šodien ir Latvijas vēstures, arhitektūras un kultūras pērles, kamēr simtiem citu joprojām piedzīvo nožēlojamu likteni, pamazām ejot bojā laika zoba un cilvēku nesaimnieciskuma dēļ. Var jau teikt, ka baronu muižas nekas nesaista ar latviešu kultūru un tradīcijām, drīzāk pretēji, tomēr padomāsim - kā mēs justos, ja bojā būtu aizgājusi izcilā itāļu arhitekta Rastrelli veidotā Rundāles pils, ar kuru tā lepojamies? Paldies Dievam, ziedotājiem un visiem pils atjaunošanas entuziastiem, ka šodien Latvijai pieder viens no skaistākajiem piļu kompleksiem Eiropā!
Stereotips, ka muižas bija pagrimušas un arī tāpēc reformējamas, ir patiess tikai daļēji. Tās pagrima ne jau baronu izvirtības, bet tā paša Pasaules kara dēļ. Līdz karam muižas darbojās kā daudznozaru lielsaimniecības. Piemēram, Lestene bija liela arī tam laikam - pāri par 5000 hektāriem zemes, piecas pusmuižas, 84 zemnieku sētas, savs telegrāfs, bibliotēka, nabagmāja. Lestenē audzēja Holandes liellopus, karpas, foreles, Rīgā tirgoja piena produktus. Ražoja arī graudus, kokmateriālus, kūdru, ķieģeļus. Vēl tagad, par spīti laika zobam, ēku drupās jaušams senās muižas vēriens.
Lauku muižas bija daudznozaru saimniecības ar daudzām dažāda profila ēkām.
Turpretī zemes reformā radītās jaunsaimniecības bija mazas un pamatā katra nodarbojās tikai ar vienu lauksaimniecības nozari. Likums noteica, ka jauna saimniecība nedrīkst būt lielāka par 22 hektāriem. Ja vēlāk to apvienoja ar citu, limits bija 50 hektāri. No vienas puses tas ļāva tikt pie zemes teju jebkuram gribētājam, no otras - liedza uzzelt bagātām latviešu lielsaimniecībām. Daudzi, nespēdami uzņemt apgriezienus, izputēja. Vēl 30.gadu beigās trešā daļa saimniecību bija mazākas par 15 hektāriem. Trīs Vērmaņdārzi. Zemes sadrumstalotība tiek uzskatīta par lielāko agrārās reformas mīnusu un sekas tam jūtam vēl mūsdienās pēc denacionalizācijas.
Agrārā likuma norma, kas aizliedz veidot par 50 hektāriem lielākas jaunsaimniecības.
“Laikmeta zīmju” komentārs. Zeme prasītājiem netika dota par brīvu - Agrārās reformas likums noteica, ka tā piešķirama par noteiktu atlīdzību. Zemes cena bija atkarīga no tās auglības - jo auglīgāka zeme, jo dārgāka. Vidēji tie bija 10 lati par hektāru, bet varēja būt arī vairāk, tomēr nepārsniedzot 20 latu robežu. Atsevišķi vērtēja par trīs hektāriem lielākus mežus un uz zemes esošās ēkas. Pēc īpašuma faktiskās vērtības novērtēja rūpniecības uzņēmumus, dārzus un ūdenskritumus. Brīvības cīņu dalībniekiem par zemi bija jāmaksā tikai puse tās noteiktās vērtības, bet kara invalīdi zemi saņēma bez maksas.
Diemžēl lielākā daļa no agrārās reformas rezultātā izveidotajām saimniecībām nespēja pašas saviem spēkiem nostiprināties. Liela daļa jaunsaimnieku vēl ilgi dzīvoja zemnīcās, nespēdami uzbūvēt pat savu māju. Tomēr, tā kā agrārā reforma bija viens no jaunās Latvijas valsts pamatuzdevumiem, valdība centās sniegt jaunsaimniekiem materiālu un finansiālu palīdzību. Saimniecībām tika dotas dažādas atlaides, tostarp pirmajos piecos saimniekošanas gados atbrīvojot tās no nodokļiem; būvniecībai tika piešķirti būvkoki, apkurei kurināmais materiāls no valstij piederošiem mežiem par lētu samaksu vai bez maksas; uz atvieglotiem noteikumiem (4% gadā) piešķirti ilgtermiņa kredīti (uz 40, maksimāli - 50 gadiem) jaunsaimniecību būvniecībai un saimniecības iekārtošanai; vēl citi atvieglojumi. Karā izpostītajām saimniecībām piešķīra arī labības sēklu.
Tajā pašā laikā ar likumu bija noteikts, ka jaunsaimniecības, kas radītas agrārās reformas rezultātā, nedrīkst pārsniegt 22 hektāru platību. Tā bija apzināta valsts politika ar domu, lai vienu saimniecību spētu apstrādāt viena ģimene. Latgalē bija mazākas apstrādājamās zemes platības un vairāk cilvēku, kas tās kāroja, tāpēc piešķiramās zemes lielums tika samazināts. Likums arī noteica, ka apvienojot vairākas saimniecības vienā, apvienojamā zeme nedrīkst pārsniegt 50 hektārus. Tas būtiski samazināja lielsaimniecību skaitu un vairoja mazu un vidēju saimniecību īpatsvaru. Reformas noslēgumā 72,7% saimniecību lielums nepārsniedza 20 hektārus; 21,7% veidoja 20 - 50 hektāru saimniecības; 5,2% - 50-100 hektāru saimniecības, bet par 100 hektāriem lielākas saimniecības bija tikai 0,4%.
Agrārreformai Latvijā bija vairāk politisks nekā ekonomisks pamatojums. Sadalīt lielos zemes īpašumus vidēja un maza lieluma saimniecībās nebija ekonomiski izdevīgi. Trūkstot kapitālam, mazajām saimniecībām bija grūti celt produktivitāti. Turklāt, realizējot reformu nereti notika spekulācija ar zemi vai korupcija, kādēļ liels skaits jaunsaimniecību ieguva sliktas kvalitātes zemi, kas nenesa peļņu. Šādas saimniecības bija konkurēt nespējīgas starptautiskajā tirgū, un bija tikai loģiski, ka daudzas no tām bankrotēja. Situāciju vēl saasināja pasaules ekonomiskā krīze 30.gadu sākumā, kad liels skaits sīksaimniecību vairs nespēja atmaksāt no valsts saņemtos kredītus un nonāca ūtrupē.
Daudziem jaunsaimniekiem lauksaimniecība bija nevis peļņu nesoša ražošana, bet iespēja piekopt zemnieku latvisko dzīvesveidu. Tas neradīja labvēlīgu vidi šādu saimniecību izaugsmei. Jaunsaimniecībās dominēja roku darbs, laukus apstrādājot ar zirgiem, jo lauksaimniecības mašīnu iegādei nepietika naudas un tik nelielām saimniecībām tas arī neatmaksājās. Cits blakusefekts bija lielais jaunsaimniecību skaits, kā dēļ lielajās saimniecībās sāka pietrūkt algota darbaspēka. Tas veicināja laukstrādnieku importu no Latgales, Polijas un Lietuvas. Trīsdesmitajos gados Latvijā uzturējās ap 40 000 laukstrādnieku no ārzemēm. Daži to uzskata par pierādījumu lauksaimniecības uzplaukumam, tomēr citi domā, ka šāds cittautiešu pieplūdums radīja negatīvas sekas.
Latvijas un Igaunijas zemes reformas bija visradikālākās Eiropā - tās pilnībā iznīcināja muižniecību. Bez ekonomiskā te bija arī nacionālais naids - aristokrāti un zemnieki nebija vienas tautības. Ceļot jauno, veco ir vieglāk aizmēzt, ja tas ir svešs. Cits iznākums nemaz nebija iespējams. Uz naida drupām celta valsts nevar vienā rāvienā kļūt par šķīstu miera dūju un sabiedrības integrācijas paraugmodeli. Jau pati valsts bija protests - izlaušanās. Vai ar šodienas atjaunoto Latviju nav tas pats? Bet atskatīšanās ar laika distanci asina redzi. Lielākā atklāsme ir nevis “arāju kultūras gara” barbarisms, postot baronu pilis, bet vēstures atkārtošanās. Nieka 20 gados Latvija piedzīvoja nacionalizāciju divas reizes. Pirmo kā uzvarētāji, otro - kā upuri. 1940.gadā komunisti mums atņēma to, ko 1920.gadā bijām atņēmuši muižniekiem. Atšķirība? Vēsture top nevis tad, kad tā notiek, bet kad to apraksta. Vēsture ir mūsu attieksme pret notikušo. Uzvarētāja un upura attieksme atšķiras…
“Laikmeta zīmju” komentārs. Kā tad īsti ar šodienas acīm raugoties vērtēt Latvijas agrārreformu, kas noslēdzās 1937.gadā? Reformai bija gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Vispirms - šāda reforma nevarēja nenotikt. To noteica latviešu ilgas “pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” un prasība pēc vēsturiskā taisnīguma. Latvieši beidzot kļuva par noteicējiem lauksaimniecībā. Agrārreformas gaitā tika sadalīts 1,6 miljoni hektāru zemes, kuru ieguva 144 681 zemes pieprasītājs. Latvijā zemnieku saimniecību skaits teju dubultojās - no 141 700 saimniecībām 1920.gadā līdz 275 700 agrārās reformas noslēgumā. No jauna tika izveidotas 54 128 saimniecības.
Pieauga lauku iedzīvotāju skaits - laukos dzīvoja ap 76% no visiem iedzīvotājiem, kamēr pilsētu iedzīvotāju skaits samazinājās. Jaunsaimnieki sāka tīrumu iekopšanu, purvu nosusināšanu, attīstīja lauku infrastruktūru - cēla pienotavas, veidoja piensaimnieku sabiedrības, būvēja dzīvojamās un saimniecības ēkas. Radās iespēja iegādāties gan lauku, gan saimniecības darbiem domātu tehniku. Attīstījās graudkopība, lopkopība, piensaimniecība, pieauga eksports. Būtisks jaunās valsts saimnieciskās neatkarības pamats bija linkopība. Jau 20.gadu pirmajā pusē linu šķiedras ieņēma pirmo vietu lauksaimniecības ražojumu eksportā un veidoja gandrīz 25% no visu eksportēto preču kopvērtības. Vēlākos gados eksportā sāka dominēt sviests un cūkgaļa (bekons). Šai jomā Latvija 1938.gadā ieņēma ceturto vietu Eiropā pēc Dānijas, Holandes un Zviedrijas.
Latvijas agrārreforma bija sociāla revolūcija, kas pārveidoja lauksaimniecības pamatus no muižu lielsaimniecībām uz relatīvi mazām zemnieku saimniecībām. Lai arī daudzi ārzemju ekonomisti šaubījās par tik radikālas reformas pamatotību, tomēr drīz vien graudu ražība no viena hektāra strauji pieauga, tāpat lauksaimniecībā izmantotās zemes platība. Jau 30.gadu sākumā valsts sevi pilnībā apgādāja ar lauksaimniecības produktiem. Protams, bija kļūdas un pārāk liela zemes sadrumstalotība, tomēr jāatgādina, ka agrārreforma bija galvenokārt politisks nevis ekonomisks solis. Tās rezultātā tika salauztas pēdējās feodālās iekārtas paliekas un atrisinātas sociālo pretišķību problēmas laukos. Latviešu tauta atguva savu galveno bagātību - zemi un mežus.
© Mārtiņš Ķibilds (LTV, “Atslēgas”); Ervīns Jākobsons (redakcija, komentāri). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoriem un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
kristīgie pasākumi | baznīca
Līdzīgie raksti:
neogeo.lv
- Vakar, 19:46