nekur.lv

Ārvalstu finansiāli motivēts ransomware grupējums ir publiski uzņēmis atbildību par kiberuzbrukumu AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Cert.lv apstiprina – tas ir profesionāls, peļņas vadīts uzbrukums, ko šie paši aktieri veikuši arī pret citu valstu uzņēmumiem un iestādēm. Un tas, visticamāk, ir tikai tas gadījums, kuru mēs dzirdam. Pārējie paliek ēnā.

Šis incidents atkal parāda Latvijas kritiskās infrastruktūras trauslumu. Valsts meži pieder mums, bet to digitālās sistēmas – vadība, dati, procesi – ir viegli ievainojamas ārvalstu aktieru rokās. Ransomware nav ideoloģiski teroristi. Tie ir tīri komerciāli spēlētāji, kuri pelna naudu, paralizējot organizācijas un pieprasot izpirkumu.

Kamēr valdība un LVM runā par digitālo transformāciju un mežu efektīvu apsaimniekošanu, kiberdrošība paliek novārtā. Budžeta taupīšana, novecojušas sistēmas un nepietiekama aizsardzība padara valsts uzņēmumus par viegliem mērķiem. Viens veiksmīgs uzbrukums – un viss apstājas.

Galvenais jautājums: kurš būs atbildīgs?

Kas atbildēs par šo uzbrukumu un tā sekām? Vai LVM vadība? Vai atbildīgais ministrs? Vai CERT.lv un kiberdrošības politikas veidotāji? Vai kāds vispār zaudēs amatu, maksās soda naudu vai tiks saukts pie atbildības? Vai atkal viss noslīdēs uz "tehnisku incidentu", publiskiem paziņojumiem un aizmirstību?

Līdz šim atbildība par kibernotikumiem Latvijā bieži izplūst kā migla. Neviena reāla galvas ripošana, neviena sistēmiska maiņa. Tikmēr ārvalstu aktieri turpina darboties brīvi, jo zina – tas atmaksājas.

Laiks beigt izlikties. Sabiedrībai un politiķiem jāprasa skaidra atbildība no tiem, kuri pārvalda valsts kritisko infrastruktūru. Pretējā gadījumā nākamais uzbrukums būs tikai laika jautājums – un maksātāji atkal būsim mēs visi.

Pie 15 minūšu datora atnāk vīrs, galīgā kunga prātā, taču liels mūzikas mīlis, jo skatoties uz meiteņu bildēm datora ekrānā dzied ‘’Dod bučiņ, dod vienu bučiņ man…’’

Toties, mēģinot lasīt ziņu rakstus dzied ‘’Nepārmet man…’’

Tad pēkšņi sastingst un skatoties sienā pasaka: ‘’Nu nevaru es dzert, galīgi jocīgs palieku’’.

Mūsu valsts tiesiskā izpratne joprojām mīt akmens laikmetā. Raimonda Skurula gadījums (2018) un Elvisa Strazdiņa gadījums nav tikai juridiski strīdi – tie ir diagnoze Latvijas valsts pārvaldes un tehnoloģiskā brieduma patoloģiskajai nesaderībai.

Skuruls un "sistēmas bailes"

Kad 2018. gadā Raimonds Skuruls uzgāja CSDD reģistra caurumus, viņš rīkojās kā inženieris – atrada kļūdu un piedāvāja risinājumu. Valsts birokrātija, būdama savā būtībā inerta un bailīga, nespēja saskatīt ētiskā hakerisma "zelta standartu". Tā vietā, lai pateiktos, tika iedarbināts represīvais aparāts.

Šī rīcība bija kliedzoša liecība par to, ka mūsu iestādēm drošība nav mērķis.

Mērķis ir kontrole un sejas saglabāšana.

Skurula gadījumā 1000 eiro prasība tika interpretēta kā šantāža, nevis kā bug bounty (atlīdzības par kļūdu) aizmetnis. Tas bija brīdis, kad valsts pateica: "Labāk lai sistēma ir caura un bīstama, nekā lai kāds privāts pilsonis mūs pamāca." Tā ir maziskuma un nekompetences simbioze, kas iezīmēja tumšu posmu Latvijas kiberdrošības vēsturē.

Elvisa Strazdiņa fenomens un tālākā degradācija

Elvisa Strazdiņa nesenais gadījums tikai apstiprina, ka gadi ir pagājuši, bet mentalitāte nav mainījusies. Mēs redzam to pašu modeli: ja eksperts uzdrošinās norādīt uz sistēmas trauslumu, viņš nevis tiek pieņemts darbā vai godināts kā valsts infrastruktūras stiprinātājs, bet gan tiek "sodīts" par savu drosmi redzēt to, ko ierēdņi vēlētos paslēpt zem "valsts noslēpuma" vai "tehnisko problēmu" plīvura.

Šī attieksme ir filozofiski strupceļš. Valsts, kas soda tos, kuri atrod tās ievainojamības, ir kā pilsēta, kas sadedzina uz sārta tos, kuri brīdina par pilsētas mūros atrastajām plaisām. Tā nav tiesiskuma aizsardzība; tā ir institucionāla paranoja.

Skarbā realitāte: Mēs sodām gudrību, lai pasargātu stagnāciju

Šajos gadījumos mēs redzam baiso patiesību:

1. Birokrātiskais ego: Iestādēm ir vieglāk iznīcināt cilvēka reputāciju tiesvedībās, nekā atzīt, ka viņu sistēmas ir bijušas "kā siets".

2. Kibernoziedzības analfabētisms: Tiesībsargājošās iestādes bieži vien nespēj (vai negrib) atšķirt noziedzīgu nodomu no intelektuālas ziņkārības un vēlmes uzlabot drošību.

3. Preventīva iebiedēšana: Katrs šāds process ir signāls visiem citiem IT speciālistiem: "Ja redzi kļūdu, turi muti. Citādi – nonāksi uz apsūdzēto sola."

Secinājums: Valsts kā digitālais dinozaurs

Latvijas problēma nav tehnoloģijās. Mums ir izcili speciālisti. Latvijas problēma ir varas struktūrās, kas baidās no transparentitātes kā no nāves.

Kad mēs sodām "baltos hakerus", mēs faktiski pasludinām karu pret izcilību un atklātību. Mēs dzīvojam vidē, kurā kļūdu atklāšana tiek uzskatīta par nodevību pret sistēmu, nevis par pakalpojumu sabiedrībai. Līdz brīdim, kamēr valsts nesāks pret ētiskiem hakeriem izturēties kā pret saviem sabiedrotajiem, nevis ienaidniekiem, mēs paliksim "digitālajos viduslaikos" – kur labākie prāti tiek vajāti, bet drošības caurumi, ko viņi atrada, paliek vaļā visiem īstajiem kibernoziedzniekiem, kuri, atšķirībā no Skurula vai Strazdiņa, nekad neprasīs atlīdzību, bet gan nozags visu, ko vien varēs.

Vai mēs kā sabiedrība esam gatavi atzīt, ka mūsu "drošība" ir tikai ilūzija, ko sargā drakoniski likumi pret patiesības teicējiem?

Esam apbraukājuši visas slavenākās vietas, uz kurām var nonākt, neizmatojot prāmjus, jo, kā izrādās, to biļetes “uz sitienu” vispār nevar nopirkt –  ne tikai uz Mykines salu, kas slavena ar lielāko tuklīšu koloniju, bet arī uz citām salām. Labi, brauksim pa dārgo tuneli uz salu, kur neesam bijuši – Sandoy. Fēru salās ir četri maksas...

The post Fēru salas: adītais akmens un tuklīši appeared first on Mugursoma.lv.

Ar krāšņu programmu un izcilu mākslinieku piedalīšanos 26.jūlijā izskanēs pirmā Jūrmalas festivāla Galā koncerts.

Skaistākās ārijas dziedās Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš, Alisa Zinovjeva un Rebeka Tīma (Rebeca Teem), savukārt melodiskie Vīnes valši skanēs Jūrmalas festivāla orķestra izpildījumā.

Vakara programmā skanēs populārākās ārijas no Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Gaetāno Doniceti, Pjetro Maskaņji un Franča Lehāra operām, kā arī Jūrmalas festivāla orķestra izpildījumā skanēs par valšu karali dēvētā Johana Štrausa skaņdarbi. Pie orķestra diriģenta pults stāsies Tallinas operas galvenais diriģents Velo Pēns (Vello Pahn).

Jūrmalas festivāla Goda mākslinieks, tenors Aleksandrs Antoņenko šajā vakarā dziedās ārijas gan no operām "Otello", "Toska", "Manona Lesko" un citām, kā arī dziedot duetā ar pārējiem koncerta māksliniekiem.

Ar ārijām no operām "Makbets" un "Mīlas dzēriens" klausītājus priecēs baritons Egils Siliņš.

Latvijas debija šajā vakarā būs Aizkrauklē dzimušajai Alisai Zinovjevai, kura savu soprāna balsi skolojusi Romas "Santa Cecilia" konservatorijā un Milānas "Teatro alla Scala" akadēmijā. Zinovjeva dzīvo un strādā Itālijā un viņas repertuārā pārsvarā ir Dž.Verdi un Dž.Pučīni mūzika.

Britu jaunās dziedātājas Rebekas Tīmas vārds visbiežāk skanējis līdzās Vāgnera operām. Šajā vakarā viņas izpildījumā būs dzirdams fragments no Dž.Pučīni operas "Turandota", kā arī vairāki dueti kopā ar Antoņenko, ar kuru kopā viņa vairākkārt ir uzstājusies arī agrāk.

Visi četri izcilie dziedātāji koncerta noslēgumā apvienosies kopīgā itāļu komponista Ernesto de Curtis dziesmā "Non Ti Scordar Di Me".

No 14.06.2026. līdz 20.06.2026. notika Madlienas vidusskolas skolēnu grupas mobilitāte Nikolaja Kopernika pamatskolā nr.2 Kartuzi, Polijā Erasmus+ projekta ietvaros. Projekta līguma NR. 2025-1-LV01-KA121-SCH-000342761. Mobilitātē piedalījās 20 skolēni (7.–9. klase) un trīs skolotāji.

Kartuzy pamatskola ir tikai viena no pilsētiņas pamatskolām, tajā mācās ap 600 skolēniem. Tā vizuāli ir ļoti moderna. Dienas pirmo pusi aizvadījām iepazīšanās aktivitātēs ar skolu, ekskursiju  pa telpām vadīja paši vietējie skolēni. Pirmais pārsteigums bija tas, ka skola ir savienota ar bērnudārzu, kurā bija interaktīvais paklājs, uz kura caur projektoru rādīja interaktīvas spēles.

Pēc iepazīšanās ar mācību iestādi un tās aktivitātēm notika angļu valodas un pirmās palīdzības nodarbība. No mācību stundām visnoderīgākā un visunikālākā, manuprāt, bija pirmā palīdzība, jo mūsu skolā neko tādu nepasniedz. Tas ir ļoti vērtīgs priekšmets, kas var noderēt kritiskās situācijās, lai glābtu kāda dzīvību, izmantojot elpināšanas vai CPR metodi. Salīdzinot ar Poliju, Latvijā kaut ko tamlīdzīgu māca tikai valsts aizsardzības mācībā jeb VAM vidusskolā vai arī šoferu kursos. Polijā tas notiek jau trīspadsmit gadu vecumā. No šīs stundas visvairāk atmiņā paliks dziesma “Stayin’ Alive”, ko rādīja skolotājs. Tās ritmu var dungot, izmantojot CPR metodi, lai atvieglotu skaitīšanas procesu.

Skolā ir daudzveidīgi pulciņi (burāšana, šahs, dažādu veidu dejas, sports) un tiem piemērota infrastruktūra – plaša sporta zāle, jauna šautuve, jauns inventārs, tehnoloģiski attīstītas klases/aktivitātes bērnudārzam.

Mājasdarbi nav obligāti, un eksāmenos var brīvi izvēlēties, kādu otro svešvalodu katrs vēlas kārtot. Arī eksāmenos nav izkrišanas sliekšņa – skolu pabeidz visi, vienīgi rezultāts izšķir nākotnes iespējas.

Skolā apmeklējām arī citas mācību stundas – angļu valodu, mūziku, ķīmiju, matemātiku, IT un sportu. Angļu valodā skolēni izmēģināja jaunus interaktīvus rīkus, kā arī kopīgi turpinājām savstarpējo komunikāciju. IT stundā mēs spriedām par mākslīgā intelekta jeb MI plusiem un mīnusiem. Tā bija vērtīga lieta par to, ka internetā ne viss ir patiess un ka ir jāpievērš uzmanība vissīkākajām detaļām, jo MI ir ļoti augsti attīstīts. Ķīmijas stundā ieguvu vairāk noderīgas zināšanas par CO2 piesārņojumu, man tas bija aktuāli, jo vēl nesen latviešu valodas eksāmena runas daļā uzstājos ar tēmu par klimata pārmaiņām. Es varēju viegli atbildēt uz skolotājas jautājumiem. Mums stāstīja par dabai draudzīgākiem enerģijas avotiem, transportu un ikdienas paradumiem. Matemātika bija apvienota ar fiziskām aktivitātēm un sāncensības garu.

Skolā mums uzstājās arī bērnu tautas deju grupa “Slunoszka”, kas bija saģērbušies kašubu tautas tērpos un iepazīstināja ar kašubu kultūru – dziesmām un dejām. Man patika viņu tautastērpi, kur ir redzami kašubu raksti un simboli. Bija arī ļoti noderīga stunda – šaušana. Šaušanas zāle ir liela, tā atrodas zem skolas futbola laukuma. Pie šaušanas mēs netikām, taču varējām aptaustīt un rokās paturēt ieročus, kā, piemēram, slaveno AK47 jeb kalašņikovu, sporta pistoli un mazkalibra ieroci. Tā kā man interesē vēsture, medības un dažādi ieroči, tas viss šķita noderīgi.

Mobilitātes laikā mums bija noorganizēta arī vizīte pie pilsētas mēra. Tā bija ļoti saturīga. Tikām uzņemti ar lielu viesmīlību, dāvanām. Mērs bija gatavs ar mums pavadīt laiku, atbildēt uz jautājumiem. Viņš pastāstīja par vietējo reģionu, tā vēsturi un vērtībām. Padalījās ar prioritātēm un nākotnes plāniem. Bija iedvesmojoši dzirdēt, ka liela vērtība un finanses tiek piešķirtas izglītībai, tūrismam, kā arī mazajiem, vietējiem uzņēmējiem un (kā jau bijām pamanījuši) arī infrastruktūras attīstībai un atjaunošanai. Arī domes ēkā darbi runāja skaļāk par vārdiem – skola bija izremontēta pirms domes ēkas, parādot, ka prioritāte ir vietējos iedzīvotājos un bērnos, nevis pašos deputātos. Pats mērs ļoti pozitīvi izteicās par skolas sasniegumiem, Erasmus+ projektiem un direktora ieguldījumu.

Brauciena laikā apmeklējām arī vairākus vēsturiskus objektus, dabas objektus un tuvāko pilsētu Gdaņsku. To iepazinām gan laivu izbraucienā pa pilsētas upi un kanāliem, gan arī pilsētas vēstures un kultūras pastaigā ar gidu. Man ļoti patika pētīt Gdaņskas arhitektūru, visām ēkām ir kopīgs stils – Nīderlandes renesanse, kas pilsētā parādījās ap 16. un 17. gadsimtu. Mani izbrīnīja tas, ka II pasaules kara laikā 95% pilsētas tika iznīcināts, taču viņi ir uzbūvējuši to no jauna pašu spēkiem. Gdaņsku sauc arī par “Dzintara pilsētu”. Man patika Sv. Bridžitas bazilika, kurā redzams 11m augsts dzintara altāris. Tas bija kas neredzēts un paliks atmiņā kā iespaidīga daļa kultūras un mākslas mantojuma.

Skolotājas Lidijas vadībā mēs iepazinām arī vietējo pilsētiņu Kartuzy. Tajā dzīvo ap 16 000 cilvēku, un, kamēr citur Polijā arī ir dzimstības un demogrāfijas problēmas, šī pilsēta tikai aug. Pilsēta ir patīkama, sakopta, zaļa, ar parkiem un gariem pastaigu/riteņbraukšanas maršrutiem. Vēsturiskās ēkas (pilsētas centrs, baznīcas, klostera ēkas) tiek atjaunotas un labi uzturētas. Lieliski iekārtota pilsētas peldētava. Ezeri esot zivīm bagāti.

Apmeklējām arī Malborkas pili – vislielākā pils pasaulē (pēc platības). Iespaidīgākie fakti: pils tapšanā izmantoja ap 4,5 miljonus ķieģeļu, un katru no tiem veidoja un dedzināja ar rokām. Tajā bija ap 500 istabām. Arī tas, ka pilij tolaik bija ļoti moderna apsildes sistēma, ko sauc par hypocaustum, pagrabos atradās krāsnis, kurās karsēja akmeņus, tāpēc pilī varēja uzturēties omulīgi pat bargās ziemās.

 Pamanījām vēl vienu interesantu skatu – Vizlas upes malās izveidotus akmens uzbērumus. Uzzinājām, ka tie ir cilvēku veidoti, lai noturētu straumi, ātru un dziļu transportam, kā arī pasargātu krastus no izskalošanās. Šis fenomens kartē ir vērojams vairāku kilometru garumā.

Mobilitātes papildprogrammā tika iekļauts arī ievērojams dabas objekts – Lackas klejojošā kāpa Slovinski nacionālajā parkā netālu no pilsētas Leba. Tā bija iespēja vērst skolēnu uzmanību gan uz dabas procesiem, kas veido šo kāpu (šaurā zemes strēle, spēcīgie vēji, veģetācijas trūkums), gan nacionālā parka aizsardzības un ilgtspējīgas ceļošanas praksēm (neatstāt aiz sevis pēdas dabā). Skolēni bija pārsteigti gan par kāpas izmēru un skaistumu, gan dabas spēku, aprijot apkārtējos dzīvos kokus laika gaitā. Skaista atpūta iznāca arī pie Baltijas jūras.

Projekta noslēdzošā diena bija Kašubu brīvdabas muzejā, kur varējām padziļināt zināšanas par kašubu kultūru. Izmantojām iespēju un apmeklējām dažus interesantus pieturas punktus Kašubu reģionā, lai baudītu un izprastu, kāpēc šo apkārtni sauc par “Polijas Šveici” – izstaigājām kalnainos pie-ezeru ciematus, apskatījām arhitektūru, koka figūras, kā arī dzirnavas, kur vēl viens viesmīlīgs vietējais mums pastāstīja stāstu par to, kā vējdzirnavas tika veidotas, jo ūdens dzirnavām bija ūdens resursa nodoklis, bet vējam nodokli nevarēja uzlikt.

Brīvdabas muzejā lielisks un zinošs gids mūs veda cauri gan vietējo cilvēku vēsturei – gan izsūtījuma un trimdas laikiem, gan kara bunkuriem, gan vietējo lauksaimnieku un galdnieku vēsturei.

Muzejā apskatījām arī pasaulē garāko viena koka gabala galds, kā arī garāko dēli (Ginesa rekords). Tikām vēlreiz iepazīstināti ar kašubu notīm, kā arī tradicionālo izšūšanu un krāsu simboliku. Kopīgi arī cepām paši savu vietējo maizes klaipu un, lai gan pilnu slepeno recepti mums neviens nepačukstēja, zinām, ka tai pievienoti kartupeļi, lai maize ilgāk glabātos mīksta.

Šī projekta mobilitāte bija ļoti vērtīgs ceļojums, pilns ar jauniem draugiem, notikumiem, jautriem brīžiem, zināšanām. Esmu guvis patiesi daudz neaizmirstamu atmiņu, kas glabāsies manā sirdī visu atlikušo mūžu. Esmu ļoti pateicīgs par to, ka biju daļa no šī lieliskā brauciena ar visjaukākajiem cilvēkiem. Paldies!

Ģirts Irbītis – 9. klases skolnieks, kā arī skolotājas Maira Asare un Ligita Ridūze

Latviešu valodas jautājumiem veltītajā rakstu sērijā stāstām par vārdiem, jēdzieniem un izteicienam, kas, iespējams, gluži neatbilst oficiāli pieņemtajām literārās valodas normām, tomēr padara mūsu ikdienas valodu spilgtāku, krāsaināku, dzīvāku. Raksta 1.daļā (lasiet ŠEIT) runājām par tā sauktajiem barbarismiem un jēdzieniem, ko esam aizguvuši no svešvalodām. Šoreiz mūsu uzmanības lokā joma, kuras esamību vai neesamību ikdienas valodā ietekmē pašu pieņemtās pieklājības normas. Tāpat runāsim par tā saukto politkorektumu valodā, kas pieprasa gadsimtiem lietotus latviešu vārdus aizstāt ar svešiem, reizēm pat mākslīgi radītiem jēdzieniem. Brīdinām - puritāniski šķīstas valodas piekritējiem šo rakstu labāk nelasīt. Bet tie, kas vēlas vairāk uzzināt par mūsu ikdienas valodu, tās veidošanās un attīstības procesiem, par dažādu jaunu jēdzienu ienākšanu latviešu valodā - laipni lūdzam.

****

Sāksim ar visai jūtīgu tematu - tā saukto nenormatīvo jeb necenzēto leksiku. Šādu vārdu un izteicienu publiska lietošana šodien tiek uzskatīta par rupjību, bet vēl tikai pirms dažiem gadu simtiem tie bija parasti latviešu vārdi, kam nebija aizstājēju. Latviešu zemnieki bija vienkārši ļaudis, kas lietas un notikumus sauca īstajos vārdos - reizēm skarbi, toties trāpīgi. Kurā brīdī šie parastie, ikdienā lietojamie vārdi kļuva par nepieļaujamu rupjību, kādu pieklājīgā sabiedrībā neērti izrunāt? Tas notika 19.gadsimta otrajā pusē, parādoties pirmajai akadēmiski izglītotajai latviešu inteliģencei un pirmajiem turīgajiem latviešu uzņēmējiem. Tad arī “labākajās famīlijās” sāka dominēt uzskats, ka tik prastā valodā, kādā runā ļaudis “uz zemēm”, izglītotiem ļaudīm runāt neklājas.

Pirms 20.gadsimta tautas valodā lietoti apzīmējumi bija sastopami pat Bībelē. Tā pirmajā latviešu Bībeles tulkojumā bieži izmantots sens latviešu vārds mauka, kas apzīmē netiklu sievieti. Seksuāla rakstura sakarus ar šādu sievieti dēvēja par maucību. Acīmredzot tolaik tie bija pavisam parasti jēdzieni, ja reiz Gliks tos iekļāva Svēto Rakstu tulkojumā. Vēlākos Bībeles tulkojumos šis vārds tika aizstāts ar apzīmējumu netikle. Bet, kas vainas vārdam mauka? Tieši šis apzīmējums vislabāk atbilst šā jēdziena īstajai būtībai. Ar laiku tautas mutē maukai radās sinonīmi - palaistuve, padauza, tāpat slampa, kurva, sterva, mačka. Pēdējie gan nākuši no citām valodām un uzskatāmi par barbarismiem. Savukārt netiklus vīriešus mēdza saukt par jākļiem, maukuriem.

Vairākums tā saukto necenzēto vārdu saistīti ar cilvēka intīmo sfēru. Varbūt tāpēc cilvēki tik jūtīgi reaģē uz to publisku lietošanu. Interesanti salīdzināt, kā laika gaitā mainījušies mūsu „nepieklājīgo” ķermeņa daļu apzīmējumi. Tautasdziesmās gandrīz vienmēr lietots vārds pi[.]pis vai p[.]pele (mīļvārdiņā - p[.]pelīte), taču vēlāk latvietis šās vīrišķās ķermeņa daļas apzīmēšanai izgudroja citus vārdus - pipuks, čibriks, metamais. Savukārt padomju vara “vīrieša lepnumu” nodēvēja stīvi un cieti - par dzimumlocekli. Mūsdienās par korektu uzskata latīņu vārdu penis. Līdzīgi noticis ar sievietes „mīļvietiņu” - p[.]ža (p[.]žiņa), pī[.]da (pī[.]diņa), vēlāk arī vāverīte, petenīte. Mazām meitenēm mammas stāsta par cisiņu vai čuriņu, puisīšiem - par krāniņu vai gailīti. Salīdziniet šos tautas mutē radušos mīļvārdiņus ar padomju gadu “betona leksiku” - kaunums, sievietes ģenitālijas… Nekāda mīļuma - viss kā no anatomijas grāmatas.

Līdzīgi noticis ar divu cilvēku intīmās tuvības jēdzienu. Ja senais latvietis gribēja pabūt divatā ar sievu, viņš to pateica skaidri un nepārprotami: „Iesim nopi[.]ties!” Tautai kļūstot smalkākai, arī šo patīkamo nodarbi sāka dēvēt smalkāk - par mīlēšanos, kaut ar patiesu mīlestību tai ir vien pakārtots sakars. Padomju gados vīrieša un sievietes fiziskā tuvība pārvērtās par dzimumaktu, bet mūsdienās viss kā ar cirvi tēsts - nodarboties ar seksu. No īstas mīlestības radītas divu ķermeņu savienošanās prieka, kur svarīga ne tikai miesas kaisle, bet daudz vairāk dvēsele, jūtas un emocijas, esam degradējušies līdz vienkāršai fizioloģisko vajadzību apmierināšanai. Vai ne tāpēc divu cilvēku tuvība daudziem joprojām ir prasta kniebšanās, drāšanās, drātēšanās, jāšanās?

Vēl tikai pirms 100 gadiem Latvijas laukos pat bērnam bija skaidrs, ka pauti - tās ir mājputnu olas. Tas, ka tautas mutē šādi godā arī vīriešu dzimumdziedzerus, nevienam problēmas neradīja. Ja nu tomēr, tad pautus varēja aizstāt ar vārdiem olas vai kule. Taču izglītotajam latvietim tik prasti izteicieni šķita nepiedienīgi, tāpēc radās sēklinieki un sēklinieku maisiņš. Savukārt sievietes kuplumi no pupiem pārtapa par krūtīm (kaut krūtis ir arī vīriešiem), bet nosaukums ķermeņa daļai, kur „mugura zaudē  famīliju”, no latviskās di[.]sas vai pakaļas transformējās dibenā,dupsī vai sēžamvietā.

Mūsdienās nepieklājīgi izrādījušies arī jēdzieni, kas saistīti ar organisma pārstrādes produktiem un to izvadi. Vēl nesen vienkāršam lauku cilvēkam krūtsgalā bija sūdu čupa, kādēļ pavasaros viņš rīkoja sūdu talku. Cilvēku un dzīvnieku organisma izvades produktus dēvēja attiecīgi - „lielos” par sūdiem, mēsliem vai kakām, „mazos” - par mīzaliem vai čurām. Taču latvietim patīk radīt mākslīgas valodas konstrukcijas vai izmantot no svešvalodām aizgūtus vārdus. Tā sūdi pārvērtās izkārnījumos, fekālijās, fēcēs un ekskrementos, bet mīzali - urīnā. Ja agrāk latvietis gāja di[.]st vai kakāt, tagad viņam jādodas, ak, šausmas - izkārnīties. Agrāk gājām mīzt vai pačurāt, tagad - urinēt. Arī pati vieta, kur pasēdēt un “vecus žurnālus pārlasīt”, no atejas pārvērtusies franču izcelsmes terminā tualete. Tomēr, neskatoties uz smalkajiem priekšrakstiem, ikdienā latviešu tauta pārsvarā joprojām iet kakāt un čurāt.

Nepārprotiet - šis raksts nav aicinājums atgriezties pie nenormētās leksikas. Diez vai tas vispār iespējams, jo mainījusies mūsu attieksme pret šādiem vārdiem un jēdzieniem. Lai arī joprojām tos dažkārt lietojam skarbākā sarunvalodā, tomēr, dzirdot šādus izteicienus publiskā telpā, īpaši ērti vis nejūtamies. Iekšējo cenzūru mūsu apziņā veido gan sabiedrības uzskati, gan pieņemtās valodas lietošanas normas. Tomēr mums nevajadzētu būt arī pārmērīgi puritāniskiem un kautrīgi nosarkt dzirdot vai lasot šādus vārdus kā stilistisku žargonu. Savulaik kā kuriozs izskanēja ziņa, ka daži pārmēru jūtīgi cilvēki nesuši izdevējam atpakaļ jauno Bībeles tulkojumu tikai tāpēc, ka tajā atkal lasāms vārds mauka. Gan šis, gan citi līdzīgi vārdi un jēdzieni tautas valodā lietoti gadsimtiem. Par nosodāmu rupjību tos padara vien pašu nospraustās pieļaujamā un nepieļaujamā robežas.

Vienā no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumiem teikts, ka „necenzēts vārds ir nepieklājīgs, rupjš, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemams vārds (arī izteiciens), kuru lietojot kāds tiek nepamatoti vai ļauni nozākāts, tas ir, izsmiets vai nievīgi nopelts”. “Necenzēto” kategorijā iekļautie latviešu vārdi nevienu nenievā - tie ir parasti vārdi, kas apzīmē to vai citu jēdzienu. Ja likums vai sabiedrības noteiktās robežas tos definē kā nepieklājīgus - lai tā būtu. Tomēr, ja godīgi - savu reizi katram no mums pasprūk pa kreptīgākam vārdam vai izteicienam. Tā ir mūsu valoda un nav iemesla par to īpaši kaunēties. Cita lieta, ja “necenzēts” runasveids kļūst par ikdienu vai tiek lietots tīši izrādot necieņu sabiedrībai. Tad ar to ir jācīnās, taču, ja tā ir tikai sulīga, dzīva tautas valoda, kas pateikta īstā laikā un vietā, lielu ļaunumu mūsu tikumībai tā nenodarīs. Jo, kā par latviešiem teicis kāds mūsu gara darbinieks: „Mēs taču visi nākam no kūtspakaļas!” (laukiem - Red.)

****

Cita valodas joma, kur pēdējos pārdesmit gados notikušas zināmas pārmaiņas, ir sporta terminoloģija. Daudzus gadus Latvijā bija pazīstama sporta spēle rokasbumba. Tas ir tiešs tulkojums šī sporta veida nosaukumam angļu valodā. Tomēr neatkarīgajā Latvijā nez kādēļ esam atmetuši latvisko nosaukumu un atkal sākuši spēlēt handbolu. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka citiem bumbas sporta veidiem atbilstoši termini latviešu valodā tā arī nav radīti. Vienu brīdi gan basketbols tika dēvēts par grozabumbu, taču šis termins valodā neiesakņojās. Savulaik par kājbumbu ticis dēvēts arī futbols. Skolēni dažkārt uzspēlē tautasbumbu, taču pārējie bumbošanās veidi - volejbols, beisbols, softbols, florbols, motobols vienmēr tikuši izrunāti tikai to angliskajā manierē.

Arī daži citi jēdzieni sporta jomā piedzīvojuši pārmaiņas. Padomju gados valodnieki nevarēja izdomāt, kā latviski pareizi nosaukt hokeja spēles terminu, kas krievu valodā skan kā podnožka. Oficiālajā terminoloģijā to sauca par nepareizu spēli ar nūju, tomēr šis termins neizteica pārkāpuma būtību. Tad kādam pavīdēja ģeniāla doma - klupināšana. Šis vārds tika iekļauts oficiālajā terminoloģijā un arī sporta žurnālisti to pieņēma labprāt. Tajā pašā laikā tieši komentētāji un žurnālisti ir tie, kas visbiežāk grēko valodas daiļskanības jomā. Tādi barbarismi un aizguvumi no svešvalodām kā mačs, taimauts un tamlīdzīgi joprojām dzirdami sporta sacensību komentāros un aprakstos un izrādās… ir pat iekļauti oficiālajā sporta terminu sarakstā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu valodā ienākuši arī virkne vārdu un jēdzienu, kas ieviesti starptautisko institūciju ieteikumu un dažkārt pat spiediena dēļ. Tā sauktā politkorektuma vārdā daudzi jēdzieni, kas simtiem gadu tikuši lietoti latviešu valodā, tagad atzīti par nepiedienīgiem un aizskarošiem. Spilgtākais piemērs - vārds, kas apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pederasts kā jaunu zēnu piegulētāju apzīmējums ierakstīts pat latviešu valodas terminu vārdnīcā, bet Rietumu onkuļi mums saka, ka pareizi esot teikt gejs, vai arī lietot neitrālu jēdzienu - homoseksuālis. Tautas radītie apzīmējumi - piderass, pidars, pediņš - esot homofobiski un apvainojoši. Tā esot naida runa.

Arī vārds invalīds, kas pats par sevi ir aizguvums no svešvalodas, izrādās nav gana politkorekts, tāpēc aizstāts ar jēdzienu persona ar īpašām vajadzībām. Latīņu valodas vārds invalidus norādot uz cilvēka nespēju un esot pazemojošs. Ja tā, kāpēc valsts joprojām cilvēkiem piešķir invaliditāti un personas ar īpašām vajadzībām staigā ar invalīda apliecību kabatā? Senos laikos cilvēki ar fiziskiem vai garīgiem defektiem tika saukti vēl skarbāk - kroplis, tizlais, aklais, kurlais, kurlmēmais, debilais, pamuļķis. Šodien šādi apzīmējumi patiesi var izklausīties apvainojoši, bet ne jau vārds invalīds. Apzīmējumam persona ar īpašām vajadzībām nav ne vainas, tomēr reizēm šķiet, ka mūsu ierēdņiem svarīgs ir ķeksītis nevis rūpes, lai mainot jēdzienus tiktu ievērota kaut kāda konsekvence. Ne velti tauta šādiem jaunveidotiem apzīmējumiem piešķir pavisam citu nozīmi. Tā jēdziens persona ar īpašām vajadzībām tautas mutē ironiski tiek attiecināts uz deputātiem, ministriem un citiem valdības cilvēkiem.

Taču visjūtīgākā joma valodas praktiskā pielietošanā laikam gan ir tā, kas skar rasu, etnisko vai nacionālo piederību. Savulaik Padomju Savienībā katrs skolēns zināja, ka melnas ādas krāsas cilvēks ir nēģeris, bet apzīmējums melnais vai melnādainais - aizskarošs un rasistisks. Pēc “dzelzs priekškara” krišanas izrādījās, ka viss ir tieši pretēji - jāsaka melnādainais, bet nēģeris ir nicinoša palama. Latviešiem nācās ilgi un grūti skaidrot pirmajiem mūsu zemē iebraukušajiem melnajiem, ka vārdam nēģeris latviešu valodā nav nicinošas nozīmes un tas nav radies no pazemojošā apzīmējuma nigger (nigers), bet nozīmē vien piederību negroīdajai rasei (negro). Tomēr mīļā miera labad tika radīti jauni jēdzieni - tagad melnādainos no Āfrikas pieņemts saukt par afrikāņiem, bet Ziemeļamerikas melnos - par afroamerikāņiem.

Politkorektuma zobens skāris arī vienu no Latvijas senākajām mazākumtautībām - čigānus. Tā šo tautu dēvē ne vien Latvijā, bet krietnā daļā Austrumeiropas, tāpat vācu (Zigeuner), franču (Tsiganes), itāļu (Zingari) un citās valodās. Angļu valodā čigānus sauc par Gipsies, spāņu - par Gitanos. Taču politkorekti esot jāsaka romi, jo tieši tā šī tauta pati sevi sauc (Romane). Pārprasta politkorektuma dēļ daudzās Eiropas valstīs nu čigānu senais nosaukums tiek rūpīgi izskausts no valodas aprites. Latvijas čigāni gan neapvainojas, ka viņus dēvē šajā vārdā, jo gadsimtiem ilgi viņi tādi bijuši. Baltiem diegiem šūts šķiet arī šādas jēdzienu maiņas pamatojums, jo pēc līdzīgas loģikas mums vāciešus būtu jāsauc par doičiem, krievus par ruskijiem, bet igauņus - par ēstiem.

Visvairāk šķēpu tiek lauzts par jēdzienu žīds. Patriotiski noskaņoti latvieši cenšas atbrīvot dzimto valodu no PSRS laikā ieviestiem jēdzieniem un aicina atgriezties pie Izraēla bērnu nosaukuma latviskā varianta. Vārda ebrejs lietošanu mums savulaik uzspieda padomju vara, tāpēc cilvēki ne tik daudz protestē pret pašu jēdzienu, bet to, ka okupācijas laikā iebraukušie cittautieši pieprasa mainīt gadsimtiem iesakņojušos latviešu vārdus un jēdzienus. Tie nav Latvijas žīdi, kas protestē pret šī vārda lietošanu - to dara iebraucēji no Krievijas un citām bijušās PSRS republikām. Laimīgi tikuši vaļā no padomju ideoloģiskās kundzības, atkal esam nonākuši situācijā, kad mums cenšas norādīt, kā pareizi runāt pašiem savā valodā. Un vienmēr atradīsies iztapīgi bāleliņi, kas gatavi pārrakstīt ne vien valodas normas, bet pat Blaumani ar visiem viņa žīdiņiem.

Jēdziens ebrejs pasaulē tiek lietots vien nedaudzās valstīs un lielākoties neoficiālā apritē. Lielākajā daļā valstu joprojām tiek izmantots vārds žīds jeb jūds. Šis nosaukums atvasināts no Izraēla tautas patriarha Jūdas vārda. Senie grieķi Izraēļa pēctečus sauca par iehudi, romieši - judaeus, slāvi - par židj. Vārds žīds radies burtu “j” pa franču modei izrunājot kā “ž”. Jūdas cilme ņemta par pamatu Izraēla pēcnācēju nosaukumam arī citu Rietumeiropas tautu valodās - angliski Jew, vāciski Jude, franciski juif, spāniski judio, itāliski giudeo, poliski żyd, čehiski - žid. Turklāt šajās valstīs žīdi par šādu apzīmējumu itin nemaz neapvainojas un uzskata par pilnīgi normālu.

Latvijā jēdziens žīds ienāca no Krievijas. Vienkāršās tautas vidū tam bija diezgan nicinoša pieskaņa, tāpēc ķeizariene Katrīna II 1764.gadā ar dekrētu aizliedza lietot vārdu žīds valsts dokumentos. Savukārt Kurzemē no vācu valodas ieviesās vārds Hebreer - ebrejs. Tomēr, tā kā pašā Vācijā pamatā lietoja vārdu Jude, arī Kurzemē 19.gadsimtā pārgāja uz apzīmējumu jūds jeb žīds. Polijā vārds żyd nozīmēja tikai tautību - tam nebija nekādas nicinošas pieskaņas, tādēļ ar poļu kultūru un tradīcijām saistītajā Latgalē un būtībā visā Austrumlatvijā, ieskaitot Vidzemi, nostiprinājās vārds žīds, ko tik labi pazīstam no mūsu izcilo prozas klasiķu darbiem.

Neatkarīgajā Latvijā vārdu žīds lietoja oficiāli. Divdesmitajos gados apritē vēl bija abi vārdi - žīds un ebrejs, bet 30.gados apzīmējums žīds kļuva par noteicošo, savukārt vārds ebrejs izzuda pavisam. Oficiālajos dokumentos un presē lietoja tikai vārdu žīds. Ebreji pret to nebūt neprotestēja, kas izpaudās arī viņu organizāciju nosaukumos - Latvijas žīdu skola, Latvijas žīdu futbola klubs, Latvijas žīdu slimnīca. Lieki teikt, ka šim apzīmējumam nebija nekāda negatīva konteksta. Pēc padomju okupācijas sevi cienoši Latvijas žīdi pat jutās aizskarti, ka jaunajai varai iztapīgākie latvieši sāk viņus dēvēt par ebrejiem. Visu pārmainīja Otrais Pasaules karš un holokausts. Nacistu antisemītiskās propagandas iespaidā vārds žīds arī latviešu apziņā ieguva negatīvu skanējumu.

Līdz 20.gadsimta sākumam latviešu un citu Eiropas tautu valodās vārds ebrejs tika lietots tikai diskutējot par šīs tautas vēsturi vai kultūru. Aizstāt ikdienas leksikā vārdu žīds ar jēdzienu ebrejs būtu tas pats, kas krievus saukt par slāviem, vāciešus par ģermāņiem, itāļus par romāņiem, bet latviešus - par baltiem. Vienīgi Krievijā inteliģence lietoja vārdu ebrejs, jo vienkāršajā tautā žīds bija kļuvis par sīkstuļa un rausēja sinonīmu. Padomju Savienībā lietot vārdu žīds oficiāli bija aizliegts, taču tautas valodā tas joprojām saglabājās. Ņ.Hruščovs savos memuāros raksta, ka “atbrīvotās” Rietumukrainas žīdi 1939.gadā skaļi protestējuši pret viņu apsaukāšanu par ebrejiem. Padomju gados jēdziens ebrejs ar varu tika uzspiests arī Latvijas iedzīvotājiem.

Liela daļa Latvijas žīdu arī šodien neiebilst, ja viņus sauc šajā vārdā. Protestē tie, kas Latvijā ieradušies padomju gados, jo viņiem šis vārds nozīmē kaut ko nicināmu un sabiedrības atstumtu. Taču nu jau arī daļa Latvijas žīdu sākuši pieprasīt, lai viņus sauc par ebrejiem. Negatīvu lomu nospēlējis holokausts un dažu latviešu līdzdalība tajā. Latvieši šādu savu līdzpilsoņu vēlmi var respektēt un saskarsmē ar viņiem lietot tiem pieņemamāku apzīmējum, taču tā nekādā ziņā nevar būt ultimatīva, obligāta prasība. Saprotot ebreju tautas sāpi, mēs publiski atturamies izmantot vārdu žīds, taču nevienam nav tiesību nosaukt latvieti par antisemītu, ja viņš šo vārdu tomēr kādreiz lieto. Žīds ir normāls latviešu vārds un neviens nevar mums dzimtajā zemē liegt runāt pašu valodā. Kā kompromiss gan varētu būt neitrālais apzīmējuma jūds, kas nav aizskarošs nevienam.

Tas viss liek uzdot jautājumu - vai ASV, Eiropas un Krievijas “padomdevēju” un politkorektuma vārdā mums patiešām būtu jāmaina gadsimtos iesakņojušos latviešu vārdus un jēdzienus? Vai ir normāli pašiem savā zemē pakļauties citu tautu izpratnei par to, kas pareizs, bet kas izskaužams no mūsu valodas? Vai dzīvojot mūsu zemē cittautiešiem tomēr nevajadzētu respektēt latviešu valodas terminus un jēdzienus nevis uzstājīgi pieprasīt tos mainīt? Tāpat latviešiem nevajadzētu par katru cenu izvairīties no tā sauktajiem barbarismiem un aizguvumiem, nenormatīvās leksikas un pēc šodienas mērauklas politnekorektiem vārdiem un izteicieniem, jo pareizā vietā un laikā pateikti tie mūsu valodu padara tikai krāšņāku un sulīgāku. Protams, ja kādam mutes vietā ir “sūdu muca” (īpaši tas attiecas uz kaimiņtautas “trīsstāvīgo” lietošanu), tad šādam rupeklim normālā latviešu sabiedrībā nav īstā vieta. Bet tas jau ir cits stāsts…

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Nekas nav atrasts

lasīt talāk »