Trešā reiha laikā kara vērotāja skatījumā.
(Hansjoahima Lemmes pasta vēstule)
“Dažādas sarunas ar biedriem man ir parādījušas, ka cīņas gaita ar Padomju Savienību dažiem cilvēkiem ir atstājusi neskaidrības padomju cilvēka vērtējumā; nosodošais spriedums par boļševisma kultūras un politisko stāvokli bija tik cieši saistīts ar tā militārā stāvokļa vērtējumu, ka trieciens pēdējam ietekmēja arī pirmo, lai gan saikne starp abiem ir pilnīgi nepamatota. Protams, mēs bieži esam saskārušies arī ar padomju cilvēku, un es vēlētos šeit dalīties dažās pārdomās par to – tās izriet tieši no kaujas pieredzes: mūsu tanks lēnām ripo pa ciema ielu; stūra mājā ir izsists ienaidnieka prettanku lielgabals. Kad mēs jau gandrīz esam vienā līmenī ar māju, no pagraba izlec padomju karavīrs un uzliek rokas granātu tanka priekšpusē – tā uzreiz eksplodē, un rikošetējošs šrapnelis viņu nogalina uz vietas.”
Šis incidents man dod vēl vienu iemeslu pārdomāt padomju cilvēku; iepriekš aprakstītajā incidentā ir iesaistīts viens no karavīriem, kuru mēs pazīstam kā “staļinistu”. Tas kopumā ir labi apmācīts un labi aprīkots spēks, kas izrāda sīvu pretestību; vīrietim noteikti bija jāapzinās, ka viņa rokas granātai nebūs nekādas ietekmes uz tanku un ka šrapneļa rikošeti, atlecot no tanka, viņu nogalinās. Kāpēc viņš vispār tā rīkojās? Daudzi meklēs atbildi faktā, ka primitīvais, stulbais padomju cilvēks vienkārši vēl nebija sapratis, ka tanku šādā veidā nevar iznīcināt; citi domās, ka šis vīrietis, fanātiski vēloties cīnīties, tomēr vēlējās mēģināt, iespējams, sabojāt ložmetēju vai lielgabalu vai citādi nodarīt bojājumus tankam, pat ja šādas varbūtības varbūtība bija tikai 1 no 100.
Manuprāt, abas šīs interpretācijas ir nepareizas: pirmā atbilde, kas balstās uz padomju tautas primitīvismu un stulbumu, noteikti nav precīza; lai gan ir taisnība, ka padomju tauta, salīdzinot ar Centrāleiropas iedzīvotāju sarežģīto psiholoģisko struktūru, ir primitīva, primitivitāte un stulbums ir diezgan atšķirīgas lietas, lai gan diemžēl tās ļoti bieži tiek jauktas. Divi gadi cīņā pret padomju varu mums ir pietiekami pierādījuši, ka, lai gan viņu kaujas metodes būtiski atšķiras no mūsējām, tās noteikti nevar raksturot kā “stulbas”; patiesībā tās ir labi pielāgotas Krievijas īpašajiem apstākļiem.
Attiecīgi otrais skaidrojums šķiet ticamāks, taču arī tas, iespējams, netrāpa mērķī, jo padomju cilvēks ir daudz mazāk racionāla būtne, nekā mēs varam iedomāties; tādi apsvērumi kā iepriekš sniegtajā otrajā skaidrojumā viņam nepavisam neatbilst. Prātīga varbūtību izvērtēšana viņam noteikti nepavisam neder; drīzāk viņš rīkojas instinkta vadīts. Es teiktu, ka padomju karavīrs, kurš mēģināja apturēt tanku ar rokas granātu, rīkojās neskaidras sajūtas vadīts, kas pat nebija parādījusies viņa apziņā, sajūtas, kas lika viņam uzbrukt, viņam skaidri un detalizēti neizvērtējot savas darbības veiksmes varbūtību; tāpēc viņš nebija tik muļķīgs, lai domātu: “Ar šo rokas granātu es tagad uzspridzināšu tanku”, kā arī nebija tik vēsi aprēķinošs, lai apsvērtu “iespēju 1 no 100” sabojāt ložmetēju vai lielgabalu. Personīgais risks savai dzīvībai neapšaubāmi netiek uztverts tāpat kā šeit, jo cilvēkam ir mazāka sevis izjūta; tāpēc tai ir daudz pakārtotāka loma izdarāmajos apsvērumos nekā šeit — tāpēc daudzu padomju cilvēku “nāvi izaicinošā” drosme ir arī daudz mazāk apbrīnojamas drosmes pierādījums nekā mūsu vīriešiem!
Es pilnībā apzinos sava skaidrojuma mēģinājuma nepietiekamību; tomēr, tā kā pieredze rāda, ka Eiropas rasu pētījumi — acīmredzot tāpēc, ka tie ir pārāk eiropeiski —, neskatoties uz ievērojamu zinātnisko pieredzi, nav spējuši sniegt mums pat aptuvenu priekšstatu par to, kāds patiesībā varētu būt padomju cilvēks, un tā kā padomju pretestība ir pierādījusi, ka daudzu cilvēku priekšstati un prognozes par padomju karavīra spējām ir kļūdainas, mums vienkārši jācenšas interpretēt “padomju cilvēka” fenomenu citādi; šie patiešām var būt tikai pirmie mēģinājumi, taču tie jau ir nozīmīgi, jo tie atspēko pārāk tālejošus priekšstatus par padomju cilvēku, jo pēc tam, kad tik daudzi ilgi ticēja, ka padomju vara nemaz nav spējīga uz nopietnu militāru pretošanos, jo tai trūkst gara, intelekta, organizatorisko prasmju, tehnisko zināšanu utt., tagad tie mēdz iekrist pretējā galējībā un padomju tautas locekļos saskata tikai augstas kvalitātes cilvēkus; Tas, ka padomju vara ir plašā mērogā izvietojusi tankus, ka tai ir liels skaits lidmašīnu, ka tai ir laba vidēja darbības rādiusa artilērija, ka tā masveidā izvieto granātmetējus — visi šie fakti šo cilvēku acīs padomju varu raksturo kā tautu ar augstāku sasniegumu līmeni.
Tās ir ļoti bīstamas tehnoloģiju pārvērtēšanas sekas – pēdējās desmitgadēs tehnoloģiskie un civilizācijas sasniegumi dažu cilvēku domāšanā ir tik ļoti izvirzījušies priekšplānā, ka tie viņiem šķiet kā pats intelektuālā un kultūras sasnieguma mērs; it kā Eiropas kultūras vadošā pozīcija būtu sasniegta ar to, ka mēs, piemēram, varam vadīt automašīnu! Spēja vadīt automašīnu, stūrēt traktoru vai pat vadīt tanku absolūti neko neliecina par cilvēka spēju radīt kultūru – pat ne par spēju sadzīvot ar citu noteiktu kultūras līmeni un just līdzi tam. Austrumos ir viegli novērot, ka, piemēram, arābi ir ļoti labi autovadītāji; tas, visticamāk, nespēs satricināt neviena eiropieša mierīgo pašapziņu, un tāpēc nav pamata uzskatīt padomju kara mašīnas tehnoloģisko attīstību par sasniegumu, kas kaut ko liecina par padomju spēju radīt kultūru.
Starp citu, Otrā pasaules kara laikā un arī Rietumu kampaņas laikā franči plašā mērogā izvietoja nēģerus un lika viņiem cīnīties, izmantojot visu veidu tehniskos ieročus; neseno gaisa uzlidojumu laikā Berlīnei nēģeri esot bijuši arī amerikāņu lidmašīnu apkalpēs. Neviens vēl nav iedomājies pārskatīt savu spriedumu par nēģeru intelektuālajām un kultūras spējām šī iemesla dēļ – un pamatoti! Iedzīvotāju apmācība noteikta tehniskā aprīkojuma lietošanā absolūti neko neliecina par viņu kultūras spējām.
Protams, armijas tehnoloģiskā attīstība nav atkarīga tikai no iedzīvotāju sagatavošanas tehnisko koncepciju izpratnei; drīzāk pārapbruņošanās ietver ievērojama rūpniecības aparāta izveidi – tas ir panākts Padomju Krievijā. Tomēr šādas rūpniecības izveidei sākotnēji nav nozīmes, lai novērtētu tautas kultūras radošumu; pietiek atcerēties Amerikas Savienotās Valstis, kurām, lai gan ir izdevies izveidot milzīgu rūpniecību, kuru kultūras sasniegumi tomēr var sacensties ar nēģeru sasniegumiem nabadzības ziņā.
Vērtējot Padomju Savienības sasniegumus, jāatzīmē, ka, nežēlīgi izmantojot tai pieejamos cilvēkresursus un dabas resursus visbagātīgākajā mērā, tā divdesmit piecu gadu laikā ir izveidojusi ieroču rūpniecību, kurai mēs astoņu gadu laikā, no kuriem divi jau bija kara gadi, spējām stāties pretī ne tikai ar līdzvērtīgu, bet — kā liecina panākumi — ar pārāku bruņojumu ierobežotā telpā un ar ierobežotiem dabas resursiem un darbaspēku. Jāpatur prātā, ka mūsu gadījumā augsti attīstīta un ārkārtīgi sarežģīta rūpniecība bija jāpārveido par kara rūpniecību, turpretī padomju vara spēja radīt visu no jauna no nulles; to, cik maz Padomju Savienības kara rūpniecības produkcija atspoguļo tās iedzīvotāju radošās un kultūras spējas, pierāda pats fakts, cik neiederīgi šie rūpniecības giganti izskatās valstī, kas citādi ir tik nabadzīga un nolaista. Turklāt padomju vara plašā mērogā attīstīja savu rūpniecību, piesaistot ārvalstu inženierus un tehniķus, un, to darot, viņi bez mazākās vilcināšanās izmantoja visus ārvalstu patentus, ko varēja iegūt; Cik maz tehnoloģijas ir ietekmējušas padomju civilizāciju, ir redzams viņu mēģinājumos padarīt to izmantojamu miera laika vajadzībām – piemēram, var atrast lielus daudzdzīvokļu namus, kuros tualetes patiešām ir rotātas ar elegantām porcelāna izlietnēm, bet diemžēl nav pieslēguma ūdensvadam, tāpēc nevar noskalot podu, vai daudzdzīvokļu namus, kuros, lai gan katrā istabā ir uzstādīts centrālās apkures radiators, apkures krāsns nekad nav tikusi uzstādīta. Tās nebūt nav nepabeigtas ēkas; celtniekiem pietika tikai ar to, lai radītu Eiropas civilizācijas ārējo izskatu.
No šiem apsvērumiem izriet, ka padomju tehniskie sasniegumi nedod iemeslu uzskatīt Padomju Savienību par kulturāli attīstītu valsti.
Acīmredzot mēs paši esam bijuši pārāk lepni par saviem ārējiem civilizācijas sasniegumiem; Vilhelma laikmeta bezgaumība, kas bija redzama dažādās kultūras dzīves izpausmēs, kas bija plaši izplatīta, izņemot ebreju “mākslas sasniegumus”, acīmredzot nebija tikai plānas augstākās klases kļūdas; drīzāk tām bija dziļa ietekme uz plašām mūsu tautas daļām, kas iemācījās mehāniskus sasniegumus vērtēt augstāk par patiesiem mākslinieciskiem sasniegumiem un galu galā attiecīgi veidoja savus vērtību spriedumus; tāpēc cilvēki ar šādu domāšanas veidu uztvēra klaju pretrunu starp padomju varas iepriekš piešķirto pozīciju un tās tehnoloģisko progresu. Tomēr šī pretruna nepastāv, jo tehniski sasniegumi vien, īpaši, ja tie rodas tādos apstākļos kā Padomju Savienībā, neko neliecina par tautas kultūras spējām.
Līdz šim apspriestie novērojumi par padomju karadarbību un no tiem izdarāmajiem secinājumiem tomēr attiecās tikai uz ārējo ainu; lielāka nozīme ir padomju karavīra iekšējai attieksmei pret pašiem kara aktiem: kā izskaidrot, ka arvien jauni viļņi sāk uzbrukumus, mierīgi pārkāpjot priekšā kritušo rindas; kā izskaidrot, ka bataljoni dodas mīnu laukos, upurējot savu dzīvību, lai atbrīvotu ceļu uzbrūkošajiem karaspēkiem, kas seko aiz viņiem; kā izskaidrot, ka bezcerīgi ielenktas vienības pretojas līdz galam, lai gan tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un taktiski bezjēdzīgi; kāpēc bija iespējams ar taktiskiem paņēmieniem pārspēt frančus un piespiest viņus padoties, kamēr padomju karavīrs turpina cīnīties pat taktiski bezcerīgā situācijā? Šeit nepietiek norādīt tikai uz komisāriem; lai gan ir taisnība, ka komisāram ir liela loma padomju armijā un būtiska ietekme uz vīru kaujas gatavību, ir tikpat skaidrs, ka kaujā komisāram nav iespējas ar pistoli savaldīt visu rotu un virzīt to uzbrukumā. Tāpat to nevar noraidīt ar skaidrojumu, kas vēlreiz norāda uz padomju cilvēka stulbumu un primitīvismu, jo tam pretrunā padomju kaujas stils — ko noteikti ir bijis jāredz klātienē —, kā arī tehnisko ieroču izmantošana; tie, kas ir patiesi stulbi, nespēj izmantot šādus tehniskus līdzekļus.
Kaut kas cits padara padomju karavīru bīstamu kaujā un liek viņam atkal un atkal riskēt ar sadursmi; tā ir nosliece, kas ir pilnīgā harmonijā ar telpu, kurā šie cilvēki dzīvo, un kas arī izskaidro, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo telpu par savu dzīvesvietu un jūtas tajā kā mājās – viņu vide nav bagātīgi daudzveidīga ainava, bet gan milzīgu stepju bezgalīgā monotonija un plašums, plaši lauki, kuru izmērs nepakļaujas Centrāleiropas iztēlei; saulespuķu lauks, kuram garām automašīna brauc stundas, nav retums. Tāpat kā stepei un kolhozu laukiem, arī mežiem raksturīga baisa vienveidība un satriecoša bezgalība. Centrāleiropas ainavas bagātīgā daudzveidība pilnībā izpaliek; nekur acs neatrod atskaites punktus, gar kuriem varētu aptvert ainavu tās detaļās.
Šajā ainavā cilvēki nav atsevišķi indivīdi ar daudzveidīgām personībām, bet gan masu daļa; līdz ar to indivīds nejūtas skaidri nodalīts no citiem, un viņiem nāve nav nekas, no kā baidīties, jo kas gan ir indivīds starp tik daudziem! Pat ja viņš nomirs, miljoni turpinās. Tāpat kā mūsu spēks un slava slēpjas atsevišķu karavīru drosmīgajā personīgajā apņēmībā, padomju karavīra spēks slēpjas viņa vēlmē un spējā mirt; šāda veselas tautas attieksme nebūt nav pārsteidzošs izņēmums dabiskajā lietu kārtībā un tāpēc nav pelnījusi mūsu apbrīnu. Ir pietiekami daudz būtņu, kas cīņā par eksistenci sevi apliecina tikai ar savu masveida dabu – lielākajai daļai kukaiņu sugas saglabāšanos nodrošina tikai tas, ka to neparastā auglība ļauj tiem izaugt tādās masās, ka pat daudzu nāvei nav nekādas nozīmes.
Masveida dvēsele, masveida instinkts, kurā indivīds kā personība nešķiet skaidri nošķirts no citiem – kurā indivīds tāpēc tiek absorbēts kolektīva bezgalīgajā plašumā – raksturo padomju cilvēku; tieši caur šo izrietošo vēlmi mirt viņa masveida raksturs izpaužas pilnībā un padara viņu par bīstamu pretinieku.
Ir nepareizi šīs masu kultūras izpausmes mērīt pēc Eiropas standartiem un secināt no tām, ka tā ir muļķīga; tikpat nepareizi ir vienkārši pieņemt to dēļ dažu citu īpašību trūkumu; patriotisms un nacionālais lepnums, zināma pašvērtības sajūta un pat augstprātība noteikti ir savienojami ar to un neapšaubāmi piemīt padomju cilvēkam. Pat ja indivīds uztver sevi kā nevienu un tāpēc ir pazemīgs un pakļāvīgs, tas neliedz viņam uzskatīt kopumu (kolektīvu), kuram viņš pieder, par kaut ko spēcīgu un līdz ar to uztvert šo kopumu kā pārāku par otru, pat ja viņam pašam ir jāpakļaujas tam. Godināšana, mīlestība un uzticība šim kolektīvam ir vēl vieglāk iespējama tieši tāpēc, ka viņš neuztver sevi kā neatkarīgu, noslēgtu vienību attiecībā pret to – aicinājums uz padomju tautas mīlestību pret savu dzimteni tāpēc arī rod labu atsaucību!
Visbeidzot, nedrīkst ignorēt padomju selekcijas ietekmi – padomju varas periods nekādā gadījumā nav pārāk īss, lai jau būtu būtiski ietekmējis padomju tautas rasu un snieguma sastāvu, jo šāda politisko vajāšanu ietekme jau ir labi zināma no 1789. gada Franču revolūcijas un hugenotu vajāšanām! Tomēr padomju vara ir sistemātiski iznīcinājusi visus tos, kas jutās “individuālistiski”; kolektīvistisks cilvēks nekad nav atradis sev labākus dzīves apstākļus kā padomju varas laikā Krievijā, un individuālists nekad nav atradis sliktākus – tādējādi tautas masu psihe ir kļuvusi tikai vienveidīgāka, un masu cilvēka tips ir arvien vienmērīgāk izplatījies visā teritorijā: tas attaisno runāšanu par “padomju tautu” un “padomju cilvēku”.
Šo attīstību īpaši veicināja atsevišķu tautu sistemātiska sajaukšanās savā starpā, ko īstenoja padomju vara; tomēr valdošo šķiru, kas virzīja un piespieda šo attīstību, nevar pielīdzināt masu “padomju tautai”, jo tā sastāv no dažiem īpaši apdāvinātiem bijušo vadošo cilšu pēctečiem un, galvenokārt, ebrejiem, kuri padomju sfēras tautās saskatīja masu, kas bija pārāk piemērota, lai kalpotu par lielgabalu gaļu viņu pasaules kundzības plānu īstenošanai.
Tas noved mani pie galīgā secinājuma manā mēģinājumā noskaidrot padomju problēmu: tauta, kurai trūkst līdera talanta, bet kuru ir viegli vadīt, ar izteikti uz masām orientētu domāšanu, nonāk nežēlīgas valdošās šķiras rokās; šī šķira izmanto tautas īpašo dabu, lai pakļautu to saviem mērķiem un ļautu tai mirt par saviem plāniem.
Mums tas nozīmē, ka mums jāņem vērā masu psihe – mūsu uzdevums nav pārveidot šīs tautas par tādām, kurām ir individuālists raksturs, bet gan vadīt šīs tautas tādas, kādas tās ir, uz jaunās Eiropas uzdevumiem.”
No “Das Gesicht des Bolschewismus”.
Džordža Vašingtona portrets. Avots: 
Dž.Vašingtona mērījums, ASV Kongresa bibliotēka
Mērniecības kompass (circumferentor). Avots: 
Mērniecības ķēde. Avots: 
vara bungas
- 27. mar., 15:39