nekur.lv

vara bungas: WSJ ziņo par militāri-politiskās operācijas galda izspēli, ko rīkoja vācu un poļu eksperti, lai saprastu cik mums vēl ir laika degunu urbināšanai pārdomām par visaptverošo aizsardzību ™ un ko RU var pasākt jau tuvākajā laikā, neatkopusies un nesakopusies pēc UA.

Scenārija nosacījumi skarbi:

1. Humānā krīze Karaļaučos kā iegansts Suvalku koridora (LT pusē) pieprasīšanai
2. US abstrahējas no Eiropas sabiedrotajiem un bloķē 5.pantu, jo izliekas, ka tic RU pretekstam
3. DE valdība minstinās un konsultējas
4. PL mobilizējas, bet LT teritorijā neiet
5. RU mīnē piebrauktuvi pie DE Bde bāzes vārtiem LT, kas imobilizē vienību.

[..] In the exercise, Russia used the pretext of a humanitarian crisis in the Russian exclave of Kaliningrad to seize the Lithuanian city of Marijampole, a key crossroads in the narrow gap between Russia and Belarus. Russian portrayals of the invasion as a humanitarian mission were sufficient for the U.S. to decline invoking NATO’s Article 5 that calls for allied assistance. Germany proved indecisive, and Poland, while mobilizing, didn’t send troops across the border into Lithuania. The German brigade already deployed to Lithuania failed to intervene, in part because Russia used drones to lay mines on roads leading out of its base. [..]

avots

Pie šādiem nosacījumiem pēc DE un PL ekspertu aprēķiniem RU vajag 15K lielu “sēklas karaspēku” un pāris dienas, lai nodibinātu kontroli par visu 3B reģionu.

Lai gan es neesmu nekāds optimists šājā jomā, bet manuprāt izspēles rezultāti raksturo tikai tās dalībnieku rakstura un ētiskās īpašības. Ar vai bez sabiedrotajiem LT, LV un EE BS ir faktors savā teritorijā un nav vairs 2022.gads.

Vienlaikus jāpiekrīt pasākuma organizētājiem, ka RU primārais mērķis var būt nevis teritoriālie ieguvumi, kas lielāki par dažiem kv.km, bet gan NATO vienotības degradēšana “ar kauju”. Viss, kas pārsniedz primāro mērķi ir mazsvarīgs un tiek iegūts tikai tad, ja situācija attīstās nevis vnk labvēlīgi, bet ultra labvēlīgi. Pretējā gadījumā 3 RU BCT sargā sava “okupējuma” kripatiņu un nekust no vietas. Bet šī vieta ir stratēģiska, par tās nākotni sākas garas un plašas vardu batālijas x.com un ANO slejās. Tad nudien ar 15K var pietikt, lai ieperinātos un 3 brigāžu manevrēšanu var nepamanīt vai nepiešķirt šādam grupējumam nepieciešamo uzmanību.

[..] “Protracted war would be detrimental for Russia because we would outproduce and out-mobilize them,” said Lt. Col. Amund Osflaten, who teaches land warfare and doctrine at the Norwegian Defense University College. “So, if they are going to do something, they would want to do something early, where they get into advantageous positions that they can easily defend later.”[..]

avots

Secinājums no tā visa man ir viens: 3B valstīm vajag supersuverēnas un superattīstītas militārās izlūkošanas spējas, ar tādām pilnvarām, kas neļautu tās apklusināt ne pie kādiem politiskiem apstākļiem un koalīciju konfigurācijām.

11. janvāris

Šorīt mums ir pēdējās īstās brokastis šajā viesnīcā, bet nu jau esam visu arī nogaršojuši, tā ka pārāk ar jaunām izvēlēm neiespringstu. Šodien mums ir pēdējā diena salā un esam plānojuši apmeklēt augstāko salas virsotni.

Šorīt ir svētdiena, tāpēc uz ceļa daudz svētdienas braucēju. Piemēram, braucot pa bāni normāli velkot saprāta robežās, mani mēģina taranēt taksometrs. Tad pa ceļam uz Caldera Marteles, apdzenot mašīnu, tā pēkšņi sāk spiest mani nost no ceļa. Šķiet, te ir kaut kāda britu invāzija, jo visus velk uz nepareizo ceļa pusi. Nekas, atmetos un tieku cauri ar vieglu izbīli. Malā spiedējs tiek cauri ar lielāku izbīli un apstājas ceļa malā atvilkt elpu. Beidzot esam klāt pie Caldera Marteles. Mēs jau te esam bijuši pārgājienā pa baranco de Guayadeque, tikai todien te bija baisākā migla. Tagad saule reāli staigā pa zemes virsu, cilvēku daudz, noparkojamies un ejam ievērtēt krāteri ar visiem zemnieku laukiem gaišā laikā.

Neticami, bet krāterim ir precīzi miljons gadu, 550 metru diametrā un 80 metrus dziļš un ka te miglainā dienā var novērot fēna efektu, ka pāris minūšu laikā krātera miglu var izklīdināt saule. Mums todien laikam nepaveicās un fēna efekts nenostrādāja. Nekas, tagad varam atgūt iekavēto. Aplūkojuši visu pamatīgi braucam uz Cruz de Tejeda, ja visu laiku esam braukuši pret kalnu, tad tagad ceļš sāk iet uz leju. Bet lejā migla, tehniski mākonis.

Skaidra lieta, ka iebraucot Cruz de Tejeda, mēs iebraucam tieši mākonī. Atkal visur ir migla un auksts vējelis. Vienīgais, ko varam darīt lietas labā, ir rāpties pa taku augšā cerībā, ka tā izvedīs mūs cauri mākoņiem, vai arī te dabūt kādu fēna efektu. Augšā līšana notiek pa visdubļaināko taku visā ceļojumā, te reāli ir nopietns stāvums un dubļi vietām līdz potītēm, ja grib var atrast arī līdz ceļiem. Tikuši augšā redzam, ka esam pievārējuši gan mākoņus, gan arī var novērot fēna efektu. Visi mākoņi, kuri nonāk mums svarīgajā ielejā, ātri vien pazūd.

Skati kā jau kalnos saulainā laikā – fantastiski. Saule ir pakāpusies, taču te jau nav nekādi Kuka kalni, kur var dzirdēt ledāju eksplozijas, te viss ir klusu, lido kaut kādi vietējie putni, uz takas bez mums ir vēl pāris cilvēki. Šī laikam ir visnotaļ populāra tūristu apmeklējuma vieta. Visu laiku pāri ielejai redzam Roque Nublo trešo salas augstāko virsotni, kas ir 80 metrus liels vulkāniskas izcelsmes iezis, uz to mēs šodien neiesim, mūsu plāns ir pa šo taku paiet tik tālu, cik mēs vēlēsimies un tad iet atpakaļ. Tehniski taka beidzas Artenara pilsētiņā, bet mēs uzkāpsim visaugstākajā punktā un tad griezīsim riņķī un mums būs tikai lejā kāpšana.

Saulainā dienā jau visi kalni ir smuki un tā nu slājam pa taciņu, izbaudot skatus. Viss tas, ko mēs redzam patiesībā ir viens vienīgs erodējis vulkāna krāteris. Ja ticam ģeologiem, tad šis Caldera de Tejeda ir veselus 14,5 miljonus gadus vecs, tagad no tā ir palikušas vien kraujas ar Kanāriju salas priedēm. Uz vienu nu šīm kraujām mēs nolemjam uzrāpties.

Izejam cauri priežu mežiņam, es pat aizčāpoju līdz vietējai radaru stacijai, kuru par brīnumu neviens pat neapsargā, palienam gar veco krātera malu, skati iespaidīgi, bet no paša krātera vairs ne vēsts un griežam atpakaļceļam.

Atpakaļceļā piebesī uz takas saradušies velosipēdisti, šamie laikam nesaprot zīmes “ar veļukiem un močiem aizliegts”. Tad nu nesās lejā un rāda pikaču face, kad saprot, ka es nemaz netaisos no takas griezt nost un laist visu viņu brašuļu komandu. Nezinu, ko es uz viņiem tā biju ieļaunojies, cilvēki jau nav vainīgi, ka bērnībā nav skatījušies multeni “Jungle junction”. Lejā kāpiens pa dubļaino kalnu ir diezgan saspringts, brīžam šķiet, ka jautājums vai nogāzīsies, bet kā nogāzīsies? Paveicas, lejā tiekam nenošmulējušies un sevi apbalvojam ar tualetes apmeklējumu. Tad apmeklējam vietējo zemnieku tirgu, kur nopērkam sieru un avokado. Avokado, starp citu, nogatavojās tikai vakar (šodien rakstu 2. februārī), bet toties garšīgs.

Nākamais objekts mums ir Pico des Nieves, akmens, kurš pie reizes kalpo kā augstākā virsotne Gran Canaria. Vispār jau svētdienas dienā ir neprātīgi braukt uz vienu no populārākajiem apskates objektiem. To, ka kaut kas nav labi, es sapratu, kad kilometru pirms stāvlaukuma augšā parādījās serpentīnā noparkotas mašīnas. Mašīnas sāk braukt arvien lēnāk un kļūst skaidrs, ka viņas uzbrauc augšā, redz, ka nav kur apstāties un griež riņķī. Kamēr brauc mazās mašīnītes, viss labi, bet viens brauc ar veco mazdeli un tur visiem nākas dikti rūmēties.

Kad tieku augšā, tur ir totāls haoss, visi kaut kur griežas un šeptē uz nebēdu, es ar’ performēju manevrus, vienam nabagam sirds pilna, viņam šķiet, ka es kavēju satiksmi un sāk izrādīt negatīvu attieksmi, nākas viņam parādīt uz mašīnu priekšā, kura cenšas apgriezties un pateikt, angļu mēlē sliktus vārdus. Nabags notinas nesaprasts, bet visa procesa rezultātā man pēkšņi ir veselas trīs vietas, kurās var noparkoties.

Noliekam mašīnu un lienam augšā uz augstāko virsotni, līdz tai gan tikt nevar, jo priekšā žodziņš, bet nu ir brašuļi, kas žogus nepamana. Ievērtējam apkārtni un dodamies lejā. Tagad ceļš mierīgs un mierīgi varam ripināt no kalna lejā, neviens nebrauc pretī. Prieki gan nav ilgi, jo panāku vienu ļoti uzmanīgu braucēju. Tas ir īpašs gadījums, viņu biedē kraujas, tāpēc brauc pa kraujai pretējo pusi, serpentīna līkumā samazina ātrumu, reizēm pat apstājas, protams, ka pašā ceļa vidū. Ja kāds brauc pretī, tad mēģina pavākties malā, reizēm pilnīgi bloķējot ceļu. Garām viņam tieku tikai līdzenumā.

Pirms braukšanas uz hoteli uzpildu bāku, man nenoveicas, jo vesels bars ar motociklistiem nodarbojas ar to pašu un benzīntankā nākas stāvēt garā rindā.  Līdz vakaram spēlēju Dragon Quest 4 un pēc vakariņām aizejam paskatīties saulrietu. Šodienas saulriets ir švakāks nekā vakardien, bet nu kā ir, tā jādzīvo. Pirms gulētiešanas sakravājam visas mantas pa somām uzliekam modinātāju uz pieciem un liekamies gulēt.

12. janvāris

Šorīt modinātājs uzlikts jau uz pieciem, jo pussešos jāčekojas ārā. Mantas esam sapakojuši jau vakar, bet nu pārbaudām rūpīgi vēlreiz, vai kaut kas nav piemirsies. Septiņos mums jau tehniski ir jābūt uz boarding. Aizejam uz recepciju, izčekojamies saņemam savas pārtikas pakas, jo uz brokastīm nebūsim un ejam pēc mašīnas. Parasti pazemes stāvvietā durvis bija vaļā, bet tas tā pa dienu, tagad tās ir ciet, jo lielajām durvīm vajag hoteļa karti. Jāatzīst, ka es varēju būt apdomīgāks, savākt mašīnu un tikai tad izčekoties, nekas, turpmāk zināšu. Maija aiziet kārtot lietas un pēc laika, jā, man atnāk atslēdz durvis. Iekāpju mašīnā, braucu ārā un ko tu domājies – pirmo reizi visā uzturēšanās laikā pussešos no rīta man pretī pa pārkinga ceļu brauc vēl viena mašīna.

Nekas, tiekam uz lielā ceļa un laižam uz lidostu. Tālos uguņus tā ar Taigio neesmu iemanījies ieslēgt, tā ka braucu ar tādiem, kādi ir, pie Maspalomas sākas laternas uz šosejas un viss kārtībā. Kā par brīnumu, lidostā nebija problēmas atrast nomas auto stāvvietu, netika prasīti arī nekādi dīvaini kodi. Vienīgais pieņēmēji nestrādā, par agru. Nodoto mašīnu vietas pilnas, nolieku random pārkingā zem attiecīgā zīmola un iemetu mašīnas atslēgu kastītē.

Lidostā iekožam brokastis un gaidām iekāpšanu. Bagāžas kontroli man izdodas iziet, aizmirstot noņemt pulksteni. Nopirkto sieru mums neatņem, tā ka var teikt, ka pasākums izdevies. Lidmašīnai tagad ir pavisam dīvainas pilsētas vārds no leišu puses. Šoreiz ir veiksme – te ir Starlink pieslēgums un visu atpakaļceļu var sēdēt internetā. Arī piloti neslinko, lidmašīna brauc tā it kā viņai pakaļ dzītos velni un Rīgā ielidojam pusstundu ātrāk nekā plānots.

Viņiem ir tie smaidi. Tie paši — nedaudz plastmasīgi, nedaudz trenēti spogulī, ar zobiem, kas saka: “mēs esam normāli cilvēki”. Smaidi, kas der gan konferencei par ilgtspēju, gan piemiņas minūtei, gan jaunas ražotnes atklāšanai. Smaidi, kas neprasa atmiņu.

Un tiešām, kas gan tur liels — kādreiz finansēt Hitlera zvērības? 

Jo atmiņa ir neērta. Atmiņa ir slikts PR. Atmiņa uzdod jautājumus, bet smaids — tas atbild visam ar “tas jau bija sen”.

Tas bija cits laikmets, citas uniformas, citi logotipi. Toreiz cilvēki vēl nezināja, ka ļaunumu nevar norakstīt kā “vēsturisku kontekstu”. Toreiz nebija PowerPoint prezentāciju par ētiku. Toreiz vēl nebija “mācību, ko esam guvuši”.

Tagad viss ir citādi. Tagad ir caurspīdīgums. Tagad ir korporatīvās vērtības. Tagad ir LinkedIn ieraksti ar mirkļbirku #AtbildīgaNākotne.

Un, lūk, atbildīgā nākotne: prettanku mīnu rūpnīca.

Cik skaisti skan — rūpnīca. Nevis nāves mehānisms, nevis ekstremitāšu loterija, nevis zemē ierakts “pārsteigums” bērniem un govīm nākamajām paaudzēm. Rūpnīca. Darba vietas. Investīcijas. Reģiona attīstība. Smaidi uz atklāšanas lentītes.

Filozofs teiktu: ja morāle traucē peļņai, morālei jāmaina kurss. Ja vēsture ir neglīta, to var pārkrāsot ar svaigu mārketinga krāsu. Ja rokas ir netīras, uzvelc baltus cimdus — vēlams ar uzņēmuma logo.

Absurdākais ir tas, ka nekas no tā vairs pat neizklausās absurdi. Tas ir kļuvis saprātīgi. Normalizēti. Pieņemti. Jo pasaule ir nogurusi, un nogurums mīl vienkāršus stāstus: mēs tagad esam labie. Punkts.

Un ja kāds tomēr pajautā — kā ar to pagātni? — smaids nedaudz kļūst platāks. Tāds, kas saka: “neskaties tur”. Tāds, kas tic, ka laiks visu nomazgā, pat ja laiks pats ir finansēts ar asinīm.

Galu galā, prettanku mīna nešķiro. Tā ir demokrātiska. Tā nezin, kas to ražoja, un tā nezin, kas par to samaksāja. Tā vienkārši dara savu darbu. Tieši tāpat kā uzņēmums.

Ar smaidu.

Es vairs neslēdzu durvis.

Ne dienā, ne naktī. Tās stāv vaļā, it kā nekad nebūtu bijušas domātas aizvēršanai. Nav nemiera, kas liktu tām sakļauties. Nav arī domas par to, ka vajadzētu.

Mazpilsētas kņada ir palikusi kaut kur citur — atmiņā vai laikā, kuram vairs nav varas. Te nav soļu, nav balsu, nav steigas. Tepat ir mežs. Tepat ir zvēri. Viņi nenāk ar nodomu, viņi vienkārši ir. Tāpat kā es.

Durvis agrāk bija robeža. Starp “iekšā” un “ārā”, starp drošību un draudiem, starp mani un citiem. Tagad robeža ir izplūdusi. Ne tāpēc, ka būtu pazudusi piesardzība, bet tāpēc, ka pazudusi vajadzība sevi slēgt. Ja neviens nenāk, ko gan aizslēgt?

Naktī gaiss ieplūst telpā lēni, bez jautājumiem. Tumsa nav ienaidnieks — tā ir vienkārši klātbūtne. Mežs elpo savā ritmā, un šis ritms neprasa atļauju. Tas neskrien, neuzstāj, neuzbrūk. Tas tikai ir.

Nav kustības.

Kustas tikai laiks. 

Un pat tas kustas klusi.

Šajās vaļējās durvīs nav izaicinājuma pasaulei, nav arī padevības. Tās ir pieņemšana. Apziņa, ka šeit nav no kā sargāties. Ka reizēm drošība nav slēdzene, bet attālums no trokšņa. No liekajiem cilvēkiem. No nepārtrauktas “jābūt”.

Es vairs neslēdzu durvis, jo esmu nonācis vietā, kur nav jāslēdz sevi. Kur pietiek būt. Kur laiks iet, un ar to pietiek.

iedvesmas pieturpunkti nr.278  Ļoti reti ir dienas, kad satiec  cilvēkus, kas skan līdzīgā toņkārtā. Otrs introverts, klusais, kas pusgadu jau gaitenī garām gājis, ienāk uz sarunu un pēkšņi ir – tā saprašanās, tā frekvence, un abām mirdz acis, tāpēc ka ir. Vajadzība saprast kaut ko vairāk par redzamo. Tādas dienas ir gandrīz kā svētki :)  Lai katram daudz tādu sajūtu – pilnu svaiga gaisa un viegluma, būt virs ikdienas smagās matērijas un negācijām visapkārt, virs kalna!  Neaizmirst elpot – tas Tev! :) 

The post gandrīz kā svētki first appeared on ievaszids.lv.

Šo nakti noguļu kā susurs aliņā, kā lācis migā kā… jebkas, kas ir piedzīvojis kārtīgu miegu. Kamēr no rīta apdaru rakstu darbus, Līga ar Velgu ir sariktējušas radošas brokastis – uzcepušas krāsnī vakardienas maizes ritulīšus, pagatavojušas sāļo smēriņu no kausētā siera un olīvām, saldo no datelēm, valriekstiem un samīcītiem banāniem. Vēl maltītē piedalās ķirštomātiņi un...

The post Maroka: Marrākešas mozaīkas appeared first on Mugursoma.lv.

Ziemā patiesība nāk ārā kā elpa aukstā gaisā. Tā vairs nav abstrakta, tā ir redzama. Un šajā ziemā patiesība stāv pie uzlādes stacijām, berzē rokas un kož elkoņos.

Elektroauto ideja ir skaista. Tā ir kā solījums – par nākotni, par progresu, par tīru sirdsapziņu. Bet solījumi visvieglāk plaukst siltās konferenču zālēs un prezentāciju slaidos, nevis slapjā februāra rītā, kad termometrs ir zem nulles un realitāte neprasa ticību, bet rezultātu. Aukstums ir filozofs bez diplomiem: viņš neko nepierāda ar vārdiem, tikai ar sekām.

Lietot elektroauto salā ir mazliet kā lietot kailu telefonu plikā salā. Teorētiski – var. Praktiski – drīz saproti, ka teorija nav domāta cilvēkam, kuram jādzīvo. Akumulators saraujas, nobraukums izkūp, plāni jāpārskata. Un tad sākas klusā vilšanās – ne jau tāpēc, ka tehnoloģija slikta, bet tāpēc, ka tā tika pārdota kā universāla patiesība, nevis kompromiss.

Filozofiski skatoties, elektroauto nav transports. Tas ir identitātes priekšmets. Pirkums, ar kuru cilvēks saka: “Es esmu pareizajā pusē.” Bet daba nav ieinteresēta mūsu pusēs. Viņai ir vienalga par PR kampaņām, oglekļa kvotām un Instagram ierakstiem. Aukstums neskatās, ko tu domā par ekoloģiju – viņš vienkārši atņem kilovatus.

Un tad ir lielais stāsts par pasaules glābšanu. Tas ir skaļš, emocionāls, morāli augsts. Bet pārāk bieži tas balstās nevis godīgā bilancē, bet selektīvā klusēšanā: par bateriju ražošanu, par resursiem, par to, kur elektrība īsti rodas. Ja ekoloģija sākas ar meliem, tad tā nav ekoloģija – tā ir reliģija. Un hype ir tās liturģija.

Varbūt problēma nav elektroauto kā tādos. Varbūt problēma ir tajā, ka mēs esam sajaukuši attīstību ar ticību. Ka tehnoloģijai piešķiram morālu pārākumu tikai tāpēc, ka tā ir jauna. Bet filozofija vienmēr atgādina: jaunums nav arguments. Funkcionēšana ir.

Tāpēc nav brīnums, ka tu neatrodi iemeslu pirkt EV. Ne tāpēc, ka tu būtu pret nākotni, bet tāpēc, ka tu esi par realitāti. Un realitāte ziemā runā skaļāk nekā jebkurš mārketinga sauklis. Aukstums nebalso, bet viņš atceras.

Un vēl neviens nav pateicis cik maksā utilizet EV

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu.

Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta.

Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas.

Minimālisma drosme un laika tecējums

Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk.

Viņš ir apguvis laika mākslu. Viņa mūzikā bieži dzirdams pulksteņa tikšķēšana (kā filmā *Dunkirk* vai *Interstellar*). Tas ir filozofisks atgādinājums par mūsu mirstīgumu, par katra mirkļa neizbēgamo pazušanu. Hans Zimmer mums nemitīgi atgādina: laiks ir dārgs, un mēs to tērējam tieši tagad, klausoties šo skaņu.

Kosmoss un cilvēka dvēsele

Man personīgi Hans Zimmer virsotne ir Interstellar. Tā nav tikai zinātniskās fantastikas filma, un tā nav tikai mūzika. Izvēloties ērģeles – instrumentu, kas gadsimtiem ilgi saistīts ar baznīcu un sarunu ar Dievu – un ievietojot tās kosmosa aukstumā, viņš radīja tiltu starp zinātni un garīgumu.

Klausoties šo skaņu celiņu, es nejūtos mazs Visuma priekšā. Tieši pretēji – Hans Zimmer liek sajust, ka cilvēka mīlestība, skumjas un cerība ir tikpat grandiozas kā sprāgstošas zvaigznes. Viņš padara intīmo par monumentālu. Tā ir viņa maģija – likt vienam cilvēka liktenim izklausīties pēc visas pasaules likteņa.

Sintētiskā un organiskā laulība

Hans Zimmer ir revolucionārs, jo viņš nojauca sienu starp orķestri un datoru. Viņš pierādīja, ka sintezators var būt tikpat dvēselisks kā vijole, ja vien to spēlē ar sirdi. Tas ir mūsdienu cilvēka portrets – mēs esam tehnoloģiju ieskauti, bet mūsu iekšējā pasaule joprojām ir mežonīga, arhaiska un dziļi emocionāla. Viņa mūzika ir šo divu pasauļu sadursme un harmonija.

Kāpēc viņš ir ģēnijs?

Vārds “ģēnijs” bieži tiek lietots nevietā, bet Hans Zimmer gadījumā tas ir pamatots ar vienu iemeslu: viņš ir stāstnieks. Viņš neskatās uz filmu un nedomā: “Šeit vajag skumju melodiju.” Viņš jautā: “Kāda ir šī stāsta krāsa? Kāda ir šī varoņa dvēseles temperatūra?”

Viņa mūzika apiet prātu un intelektuālo analīzi, trāpot tieši zemapziņā. Tā ir “zarnu sajūta” (*gut feeling*). Kad skan *Time* no *Inception* beigām, nav svarīgi, kas tu esi, kur tu dzīvo vai kādā valodā runā – tu jūti to pašu smeldzīgo cerību, ko miljoniem citu cilvēku. Tā ir universāla valoda.

Noslēgumā

Hans Zimmer man ir iemācījis klausīties ne tikai ar ausīm, bet ar visu ķermeni. Viņa mūzika ir pavadījums ne tikai filmām, bet arī manai dzīvei. Tā man atgādina, ka dzīve ir episka, pat ja tā notiek klusumā. Viņš ir pierādījis, ka skaņa spēj gleznot to, ko vārdi nespēj izteikt, un tieši tur – tajā neizsakāmajā telpā – dzīvo patiesībs.

“Kāpēc tu šoreiz izdomāji doties ceļā ar mani un pārējām meitenēm?”, prasa Agnese, ienākot mājā. Divas no Marokas ceļabiedrenēm – Agnese un Velga – šonakt palikts pie manis, uz lidostu mūs no rīta aizvedīs Eduards. Agnese būs mūsu galvenais čiekurs, jo viņa ir pieredzējusi Marokas apceļotāja (un ne tikai Marokas), bet Velga nekad tur nav...

The post Četras ar mugursomām uz Maroku appeared first on Mugursoma.lv.