nekur.lv

Jūs neticēsiet, bet internetā cilvēkiem nav taisnība. Bet mieru, tikai mieru! Es nāku talkā.

Igauņi balso attālināti, Latvija arī grib, bet Latvija nevar. Es arī kādreiz uzskatīju, ka nevar. Tagad uzskatu, ka var.

Algoritmi un tehnoloģijas atļauj nodrošināt pašus galvenos aspektus:

• Ieskaita tikai vienu balsi.
• Tava balss nav sasaistāma ar tevi pēc anonimizācijas.
• Tu pats vari pierādīt, ka tu esi nobalsojis un piereģistrēts ir tieši tā, kā balsoji.
• Tu vari pārliecināties, ka tava balss nav mainīta.

Kriptogrāfiskā bāze pastāv jau kopš deviņdesmitajiem gadiem — zero knowledge proof. Šeit ir lielisks papīrs. Tie ir tie paši pamati, uz kuriem tiek būvēta arī vecuma apliecināšana, nepasakot vecumu, un līdzīgas lietas.

Apgalvojums, ka Igaunija balso 20 gadus arī nav tiesa. Igauņi balso 21 gadu :D Labi, joks. 20 gadus un 9 mēnešus.

Ja nopietni, tad pirmos astoņus gadus balsošana notika ar šifrētu balsi, kas ievietota parakstītā elektroniskā aploksnē, nevis ar kaut kādiem tur fancy algoritmiem. QR kodi un aplikācija parādījās 2013. gadā, jo divus gadus iepriekš kāds igauņu students nodemonstrēja, ka balsi var uz datora paslepus nomainīt, pirms tā tiek parakstīta.

Tikai pirms deviņiem gadiem notika igauņu elektroniskās balsošanas sistēmas IVXV pilnīga pārstrāde, lai ieviestu plašāku sistēmas auditējamību. Un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka parādījās publisks spiediens — šāda balsošanas metode ir meh un nav droša. Skaļākais bija diezgan skandalozs pētījums, bet parādījās arī OSCE/ODIHR rekomendācijas un pašu autoru — Cybernetica — pētījumi. Nav arī tā, ka pārrakstīja un viss ir lieliski. Aizvien turpina parādīties ziņojumi un atzinumi, ka igauņu balsošanas sistēma nav pārbaudāma no sākuma līdz beigām. Diezgan labs kopsavilkums par kritiku ir atrodams Vikipēdijā.

Vēl pastāv mīts, ka IVXV ir klasificējama kā atvērts kods (to var palasīt teitan). Nē, nav. Tā ir auditējama, tā tiek publicēta, bet tās izstrāde nenotiek publiski.

Balsošana ir vienkārša — iepriekšējā balsošanā balso cik gribi. Pēdējā balss skaitās. Ja pārdomā pēc tam, ej un nobalso fiziski. Elektroniskā balss anulējas.

Satversmes šajā ziņā mums ir līdzīgas. Abas divas apgalvo, ka balsošana notiek aizklāti. Kur tad ir tā atšķirība?

Igaunijas Augstākās tiesas lēmumi (viens un divi) noteica, ka par balsošanas vidi ir atbildīgs arī balsotājs, kā arī to, ka drīkst pārbalsot fiziski. Fiziskā balss pārtrumpo elektronisko. Aicinu piefiksēt to, ka netika mainīta konstitūcija. Tika apstiprināta interpretācija. OK, nedaudz vienkāršoju, bet tur bija Riigikogu, likuma izmaiņas, apstrīdēšana un beigu galā Augstākās tiesas atzinums/nolēmums.

Satversmes doktrīna (atšķirīga lieta no interpretācijas) ir tā, ka par aizklāto balsošanu atbildīga ir valsts. Viss. Ja Satversmes tiesa lemj to interpretēt citādi, durtiņas atverās. Ā, nē, vēl vajag pašu sistēmu, jā.

Tātad, algoritmi un tehnoloģijas mums ir. Kas mums nav, tā ir elektroniskajā balsošanā izmantoto iekārtu un starpnieku drošība. Problēma ir ar mūsu spējām garantēt, ka balss kuru tu norādi, galā arī ierakstās tieši tā. Tur ir tādas lietas kā integritāte servera pusē (E2E-V), kompromitētas iekārtas risks un balsu pirkšanas risks.

Vēl ir procedurāla nianse. Ja kādā iecirknī kaut kas nav labi, tad tas ietekmē tikai tā iecirkņa balsis. Ja problēmas skar balsošanas sistēmu, tad visas attālinātās balsis ir anulējamas, kas savukārt nozīmē, ka arī rezultāti ir anulējami.

Un pašās beigās es gribēju nedaudz ranta. Kamēr Latvijai nav plāna un vīzijas, mēs esam nolemti skatīties ar siekaliņu apkārt un teikt — a šito gribam, un šito arī, un balsot, un skaistu e-veselību, un vispār dodiet mums lielisku latvija.lv, nē labāk pirmo tomēr attālināto pieteikšanos histēriķu atbalstam.

Valstij ir jānodefinē, kur un kas tā grib būt IT jomā.

Igaunija? Manis pēc. Efektīva un droša? Labi. Kaut kas pavisam cits? Takš, lūdzu. Pasakiet, kas mēs gribam būt, un tad uz to arī ejam. Pašlaik valsts nevēlās iet uz kaut kādu mērķi. Darām pa vecam un ceram uz jaunu rezultātu. Visi risinājumi, tai skaitā labi domātie, ir punktveida un nelabo sistēmiskas problēmas.

Svarīgi ir iet uz šādiem ilgtermiņa mērķiem stabili — bez vēlēšanu ciklu fluktuācijām, šleseriem, hermaņiem un tvitera balamutēm. Līdīs ārā tarakāni, presē pēkšņi uzradīsies visādi mēsli, patreizējie labuma guvēji sasparosies oponēt, tiesvedības un visi citi prieki.

Vēlreiz par to pašu - par Latvijas izpārdošanu.

Šodien vietnē Facebook ieraudzīju norādi uz šo - uz to, ka "Latvijas valsts meži" (valsts uzņēmums) atpērk no zviedru īpašniekiem Latvijas mežus kopumā par 26 miljoniem eiro. Latvijas meži atgriežas Latvijas īpašumā.

Un te nu metīšu ar ķisenu katram, kurš "Milzu nauda! Aiziet garām citām akūtām vajadzībām!". Nebūtu mudaki urrā patrioti aizpārdevuši, nevajadzētu par milzu naudiņām atpakaļ atgūt. Tajā Latvijai atgriežamo zemes īpašumu sarakstā vēl vajadzētu apskatīties pēc par "sīknaudu" citzemiešiem aizpārdotiem lielajiem lauku īpašumiem, kurus tad varētu ja ne pēc nozīmes tautsaimniecībā izmantot, tad vismaz apmežot palielinot lāču, zaķu, vilku un citu meža iemītnieku apdzīvojamo platību.

Vēl kaut cik būtu, ja aizpārdotas taptu ēkas ar piemājas kartupeļu vagām. Bet n-desmit hektāros mērāmas platības, kuras īsti netiek izmantotas? Skaitās uz papīra kaut kādam svešzemniekam, praksē tajās vietās cilvēki parādās "reizi simt gados".

Un pietiek visā un visur vainot valdību. Ne jau valdība privātās zemes aizpārdeva. Valdība varēja un var operēt tikai ar valstij piekritīgo. Arī tad, cik zināms, tie valsts īpašumu pārsvarā ir akciju sabiedrības, kurās kāds bariņš akciju paliek Latvijas īpašumā un kontrolē.

Teiksiet, ka Latvijā pēc Savienības sabrukums bija grūti laiki un ekonomika dziļi tur, kur saule neiespīd? Mīlīši, visā postpadomju telpā pēc Savienības sabrukuma bija dziļa d**** gan ekonomika, gan viss pārējais. 90-tie bija visā postpadomju telpā galīgs auts un nekā. Kaut kā taču tika ar visu to bardaku galā. Un labs piemērs ir Vācija. Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācija bija dziļi mīnus nulle.  Un tagad kur viņa ir? Jā, Vācijai visa pasaule palīdzēja kārpīties uz augšu, bet ja Vācija pati nebūtu neko darījusi, tad pasaule ar savu palīdzību varētu iet tālu, dikti un uz ilgu laiku; nekas nemainītos.

Tā, ka -, mīlīši, filtrējiet un domājiet kaut ar muguras smadzenēm, ja galvā nekā nav. 

iedvesmas pieturpunkti Nr.286 Taras Menonas grāmata “Zem ūdens”. Skumja un skaista reizē. Labi uzrakstīta grāmata. Nav “wow! tas obligāti jālasa”, bet gribējās pierakstīt dēļ atziņas par līdzvērtīgu pieņemšanu.  Par dabas pieņemšanu bez vērtējošiem filtriem. Mirdzošā zilgme ir jāredz vienādi ar beigto kaiju smiltīs. Dabas izpratne prasa atteikšanos no cilvēciskā skaistuma un neglītuma dalījuma, pieņemot gan dzīvību, gan tās iznīcību kā vienotu veselumu. Daba nav tikai estētisks fons mūsu priekam; tā ir pilna cikla sistēma, kurā nāve baro dzīvību un sabrukums ir pamats jaunam sākumam. Dabas stihijas, katastrofas arī tajā visā pastāvēšanā. Cenšoties redzēt tikai “skaisto” un novēršoties no “neskaistā”, mēs nošķiram sevi no realitātes. Tikai tad, kad spējam paturēt acīs abus tēlus vienlaikus, mēs piedzīvojam dabas patieso varenību un atrodam mieru tās plūdumā. Upe. 

Citāts no grāmatas “Zem ūdens”: 

“Tajā vasarā, kad Ariellei un man bija četrpadsmit gadu, mēs pieredzējām koraļļu balēšanu. Trīs mēnešus katru dienu mēs raudzījāmies, kā spilgtie koraļļi acu priekšā izbalē. Sajūta bija tāda, it kā krāsaina filma pārtaptu melnbaltā. Ar katru dienu rifs kļuva arvien baltāks. Ar katru dienu zivju bija arvien mazāk. Izbalējuši koraļļi ir reklāmistu katastrofa, teica Metjū. Tie ir pārāk skaisti. Es sapratu, ko viņš ar to domā. Cilvēkus nekādi nebija iespējams pārliecināt, ka šīs krāšņās, rēgainās pilis, ko izgaismo okeāna zilzaļais mirdzums, ir signāls pasaules beigām.

Ļoti daudzi iedomājas, ka klimata pārmaiņa, kad tā notiks, būs žilbinošs skats. Spektākuls, kas atvasināts no latīņu vārda spectaculum – iespaidīga aina, publiska izrāde, skats. Viņi nespēj katastrofu iztēloties citādi. Okeāns tajā dienā bija žilbinošs. Vētra šovakar, iespējams, būs žilbinoša. Bet visbiežāk iznīcība ir klusa, apslāpēta, vienmuļa.”

The post Zem ūdens first appeared on ievaszids.lv.

Iedomājieties sevi stāvam pilnīgi rāma ezera ūdenī. Jebkura, pat vismazākā kustība izjauc šo spoguļvirsmas mieru, radot gredzenus, kas nepielūdzami plūst uz āru, tālu aiz vietas, kur atrodaties. Šis vizuālais tēls nav tikai skaista dabas ainava – tas ir precīzs modelis tam, kā cilvēka būtība, rīcība un nodomi ietekmē apkārtējo pasauli. Mēs neesam izolētas salas; mēs esam viļņu radītāji un rezonatori eksistences okeānā.

Kustība kā enerģijas avots

Labestība nav pasīvs stāvoklis vai vienkārša "sliktā nedarīšana". Tā ir dinamiska enerģija, kas pieprasa kustību. Jo vairāk mēs darām, jo aktīvāk kustamies un iesaistāmies pasaulē ar gaišu nodomu, jo spēcīgāk un tālāk šīs vibrācijas izplatās uz āru.

Filozofiskā nozīmē, kad mēs pārveidojam savu iekšējo empātiju reālos darbos – palīdzīgā rokā, uzmundrinošā vārdā vai patiesā smaidā –, mēs kļūstam par raidītājiem. Šī aktīvā kustība iekustina apkārtējo telpu, neļaujot tai ieslīgt apātijā. Jo lielāka ir mūsu darbības frekvence, jo dziļāk šie viļņi spēj aizsniegties.

Universālais atbalss likums: Ko raidām, to saņemam

Šajā viļņu procesā valda fundamentāls un nepielūdzams likums: ko mēs raidām, to pasaule saņem. Pasaulei nav sava neatkarīga noskaņojuma attiecībā pret mums; tā lielā mērā darbojas kā milzīgs retranslators un spogulis.

Raidam labu – pasaule saņem labu.

Kad mēs nosūtām pasaulē miera, solidaritātes un mīlestības frekvenci, apkārtējā vide šo impulsu uztver. Pat ja atbilde nenāk uzreiz vai no tā paša cilvēka, labestības vilnis jau ir ierakstīts kopējā laukā un turpina savu darbu, mainot telpas kvalitāti.

Raidam sliktu – pasaule saņem sliktu. 

Kad mēs izlādējam dusmas, aizvainojumu vai skaudību, šis destruktīvais vilnis neizgaist tukšumā. To tūlītēji uztver tie, kas ir mums blakus. Tu nevari iemest ezerā dubļu piku un cerēt, ka ūdens viļņosies dzidrs. Raidot negatīvo, mēs piesārņojam to pašu kvantu lauku, kurā paši elpojam un dzīvojam.

Kvantu lauku interference: Kur zinātne satiekas ar garīgumu

Mūsdienu fizika, īpaši kvantu lauka teorija, sniedz zinātnisku ietvaru šim senajam filozofiskajam principam. Viss visumā sastāv no enerģijas laukiem, kas pastāvīgi vibrē. Kad divi viļņi satiekas, notiek parādība, ko sauc par interferenci:

Konstruktīvā interference

Kad divi līdzīgi, pozitīvi viļņi satiekas, tie viens otru pastiprina. Kad jūsu izstarotā labestība sastopas ar cita cilvēka atvērtību, enerģija nevis vienkārši saskaitās, bet palielinās eksponenciāli. Divu cilvēku labie nodomi rada jaunu, spēcīgāku realitātes rakstu.

Destruktīvā interference

Šis fenomens ir mūsu lielākais spēks cīņā ar tumsu. Sastopoties ar pasaules raidīto sliktumu, dusmām vai naidu, mēs varam izvēlēties nepārņemt šo frekvenci. Apzināti pretī raidot miera, sapratnes un mīlestības vilni, mēs varam neitralizēt destruktīvo enerģiju, gluži kā fizikas likumi dzēš pretēja fāzu virziena skaņas viļņus.

Apzināta viļņu radīšana

Mēs katru sekundi piedalāmies šajā globālajā interferences rakstā. Mūsu domas nav ieslēgtas mūsos; tās ir kvantu lauka kairinājumi, kas pārklājas ar citu radītajiem viļņiem.

Katru rītu, pirms spert pirmo soli pasaulē, ir vērts sev jautāt: Kādu vilni es šodien gatavojos palaist pasaulē? Ko es gribu, lai pasaule no manis saņem?

Mēs esam pilnībā atbildīgi par to, lai mūsu pašu stīga vibrētu tīri un gaiši. Iekustiniet savu labestības vilni, jo tam ir nozīme – tas transformē pasauli vienā kvantu uzliesmojumā un vienā viļņa nospiedumā pēc kārtas. #242

Vari. Dari.

vara bungas: Z-blogeris par stāvokli Krimā. Universālas atziņas.

…

UPD1

Grafitī autobusu pieturā par godu pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem? Ieraugot šādu mūsdienīgu un gaumīgu risinājumu Kurzemes pusē, mani kā jelgavnieku vispirms pārņēma veselīga greizsirdība un uzreiz radās jautājums – kāpēc Baltijas jūras krastā tik radoši godina mūsējo? Izrādās, atbilde slēpjas simtgadīgā stāstā par kādu prezidenta sajūsmas pilnu teikumu, kas pilnībā mainīja Bernātu ciemata likteni un dabu.

Greizsirdība. Pirmā sajūta, kura, kā jelgavniekam, man radās, ieraugot tik mūsdienīgu veidu, kā pieminēt pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti.

Grafitī autobusu pieturā?! Ak, tas tik forši. Un pasteļa krāsu toņi pieturā runā par lielisku gaumi idejas autoram. Protams, uzreiz uzjundīja jautājums: kāpēc? Kāpēc šeit, Baltijas jūras krastā, Nīcas pagasta Bernātu ciematā tā godina jelgavnieku?

Viss noskaidrojās, apmeklējot Čakstes piemiņas vietu. 1924. gadā prezidents apmeklēja šo ciematu un, apburts ar tā burvīgo dabu, teica: "Te jābūt kūrortam!" Un tā tas arī notika. Tika apturēta mežu izciršana un sabūvētas atpūtas mājiņas.

Jau 1926. gadā Bernātos uzstādīja piemiņas akmeni Čakstem, bet 2013. gadā šī vieta tika labiekārtota. Tagad šeit var patīkami paslēpties ēnā no svelmainās saules, veltot pārdomas par personības nozīmi mūsu valsts vēsturē. Skaists stāsts, kurā mūsu vēstures dižgars ieraugāms no pavisam citas, cilvēcīgas un tālredzīgas puses.

Reklāmas industrijā konkurence reizēm sākas jau pie kafijas automāta, kurš pirmais pateiks labāko ideju, kurš saņems klienta uzslavu un kurš prezentācijā nejauši apsēdīsies krēslā ar vislabāko gaismu. Tomēr ilgtermiņā uzvar nevis tas, kurš visus pārējos veiksmīgi izstumj no kadra, bet gan tas, kurš prot izveidot komandu, kur idejas kļūst labākas, nevis klusākas. Attiecības ar kolēģiem nav…

Source

14. augustā Valmiermuižas alus darītavā uzstāsies hardcore grupa Hope Dies Last.