Grāmata- Svešuma grāmata. Autors: Vilis Kasims
Nosaukums: Svešuma grāmata.
Autors: Vilis Kasims
Izdevējs: Latvijas Mediji
Gads: 2025
LPP: 208
Par grāmatu–
Romāns esejās, kurās aprakstītas sajūtas, kas pārņem prātu un domas dzīvojot svešumā un kā pašam noformulēt sev piederību kādai vietai vai attiecības ar kādu cilvēku.
Autoru ”pazīstu” kā blogeri un tulkotāju. Laikam jau vispirms ”iepazinu” kā blogeri- ik pa laikam lasīju viņa divas rindkopas, kurās bija šis tas no dzīves un šis tas no literatūras. Vismaz tā to atceros.
Kad uzzināju, ka viņam iznākusi grāmata, tā nospriedu, ka savējie (blogeri) jāatbalsta un grāmata būtu jāizlasa. Bet tā arī netiku līdz tai. Tāpat arī netiku līdz otrajai grāmatai. Un trešajai… Beidzot labojos un ar ceturto piegājienu izlasīju viņa jaunāko garadarbu.
Jāsaka kā ir- grāmata man raisīja divejādas noskaņas. Ļoti (patiešām- ļoti) patika valoda- interesanti, vijīgi un gribētos pat teikt – pilnasinīgi. Patiešām bija bauda lasīt. Apraksti, noskaņa, tēli, iekšējās pasaules izgaismošana- tas viss bija pasniegts ļoti labā valodā, kas ļāva visu lasīto skaidri redzēt un just. Man tas patika. Es grāmatu ļoti, ļoti izjutu.
Negribu teikt, ka nepatika, tāpēc teikšu, ka patika mazāk- tas, ka īsti nespēju saprast- viņš raksta tikai par sevi vai raksta par to, kas varēja notikt ar sevi? Vai arī tas ir cits tēls? It kā lasījās, ka tas ir viņš, bet dažreiz piezagās sajūta, ka viņš tomēr apraksta kādu citu. Īpaši tas bija pēc zvana klasesbiedram Modrim- kad stādījās priekšā kā Vilnis. Tad nu ej saproti- tā tas bija domāts, vai vienkārši burtlicis nolažoja?
Vēl bija sākumā tāda kā neveiklība lasot, jo nevarēju saprast- kāpēc šis viss man tiek stāstīts. Bet pamazām, lappusēm šķiroties, tā mazinājās, lai jau grāmatas beigu cēlienā atnāktu neliela (manos mērogos) skaidrība.
Īstenībā tā sajūta (kas ir galvenais tēls) nav nemaz tik svarīga. Galvenais jau ir burti un kā tie tiek sarindoti. Un te es atkārtošos- tas bija izcili! Autora spēja it kā parastā ikdienā atrast to, kas sasaucas ar kādu notikumu no pagātnes vai sasauksies ar kādu nākotnes gadījumu. Un to visu pasniegt ar dziļi personisku sajūtu un tam visam piešķirt daļu dvēseles, ka nevilšus pats atrodies ja ne autora vietā, tad tieši viņam blakus un vari pats to ikdienas gaitu redzēt, sajust un pieskarties.











































































