nekur.lv

Laika prognoze beidzot tāda, kas mudina teikt:

izdzīvosim šonakt, kazi, aizdzīvosim līdz bērzu sulām.

Es neskatos vairs šīs sporta pārraides. Ne kamaniņu sportu, ne biatlonu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu, kā cilvēks ar pārcilvēcīgu mieru šauj mērķī pēc tam, kad ir noslēpojis pusmežu, vai kā kāds ar galvu pa priekšu traucas lejup pa ledus reni. Tie sporta veidi ir pietiekami ekstrēmi paši par sevi — tiem nevajag klāt ideoloģisku slalomu.

Bet, kad biatlona trasē līdz ar sportistiem skrien arī komentētāja politiskā elpa, bet kamaniņu brauciens tiek papildināts ar kārtējo nicīgo repliku par “kādu valsti”, man pazūd vēlme klausīties. Sports kļūst par fonu cilvēknaidam, kas tiek pasniegts kā pašsaprotams patriotisms.

Un tad es izvēlos vienkāršu pieeju: elementāra higiēna — informācijas higiēna. Ja telpa smird pēc propagandas, tu atver logu. Ja logs arī smird, tu izej ārā. Un es neskatos olimpisko komentētāju cilvēknaidu pret kādu valsti un cilvēkiem sportistiem. 

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.

Vakar dienas viducī aizbraucu uz Rīgu ar aprēķinu, ka Toms pie sevis drusku izdarīs izdarāmo, es atkal no viņa šķūnīša savākšu vācāmo un ar rīta vilcienu no māsas mājas došos atpakaļ uz Ludzu. Ar rīta vilcienu 8.01, kurš uz Zilupi brauca.

Tik tagad piesēžos rakstīt, jo bija daži citi prioritārāki darāmdarbiņi mājās padarāmi.

Un kārtējo reizi "fui" vilciena, dīzeļvilciena, sastāvam.

Šajos, Zilupiešos, jāsēž kādā no vidējiem vagoniem un, vēlams, neapmeklēt tualeti. Paskaidrošu. 

Jebkurš vagons, kurš pie viena ir vilciena "galvas" vagons, t.i. tas, kura priekšgalā ir vilciena vadības kabīne,  ir "nehalo" vagons. Tobiš, tamburs piedzīts ar sniegu, tualetē pods aizsalis tā, ka tajā labi redzama satura ledus pārklājums. Šī rīta vilcienā pakaļpusē atrodošajās tualetē pat durvis kārtīgi aizvērt nevarēja, jo to virināšanu stipri kavēja tamburā esošais sniegs.

Un tas nekas, ka zilupiešos biļetes cena mirstīgajam parastajam ir 9,90 eiro.  Labāk tomēr eiro piemaksāt (maksājot 10,90 eiro) un braukt ar jaunmodīgo dīzeļvilcienu uz Ludzu. Ir sava veida eksprešvilciens un arī tamburos un tualetēs nav sniega sedziņas.

Fui firmai VIVI, kura apkalpo braukšanas maršrutus.

The post Atvērto durvju diena appeared first on Jaunogres pamatskola.

Izejam no mājas un konstatējam, ka nedaudz smidzina. Līdz autoostai nonākam nedaudz mitrām drēbēm un matiem, bet nekas traks. Līdz busam vēl ir pusstunda, padzeram kafiju stacijas ieskrietuvē un tad jau ir laiks doties ceļā. Man blakus sēž kundze gados un pēc neilga brīža sākam tērzēt. Tas gan nav vienkārši, jo angliski viņa zina dažus...

The post Maroka: piektdienā jāēd kuskuss appeared first on Mugursoma.lv.

09.11.2025. Vienīgā šīs nedēļas brīvdiena jāizmanto godam. Plānā nopirkt plauktu IKEA, bet pirms tam mazliet pastaigāt – ļoti prasījās izvēdināt galvu kaut kur dabā. Mazliet kļūdījāmies ar iebraukšanas ceļu uz Zvaniņu taku, tāpēc vispirms aizbraucām līdz jūrai, zvaniņus atstājot atpakaļceļam. … Turpiniet lasīt →

The post Carnikavas pludmale. Zvaniņu taka. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.

Jaunieši, kuri pavasarī gatavojas kārtot pārbaudījumu fizikā un matemātikā, lai varētu studēt kādā no astoņām Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) bakalaura studiju programmām, tiek aicināti no 23. februāra līdz 27. martam piedalīties RTU sagatavošanas kursos, lai nostiprinātu zināšanas pirms pārbaudījuma. Pieteikšanās – aizpildot reģistrācijas anketu. 

Šorīt pamodina smarža – Velga virtuvē gatavo baklažānus, ar kuriem bagātināt mūsu brokastu maizes. Atkal jau sirsnīgi paēdam, bet tāpat atliek vairāki maisiņi ar pārtiku, kurus stiepjam līdzi. Pirms došanās uz Marrākešu vēl iebāžam degunus argāna eļļas kooperatīva tirgotavā un padarām drusku “svarīgākas” mūsu jau tā smagās somas. Šoreiz esam izvēlējušas citas firmas autobusu, kas...

The post Maroka: vieta, kas iedvesmoja Senlorānu appeared first on Mugursoma.lv.

Vai Rīgā vajag robotkokus? Kāpēc putekļi dejo? Kā darbojas HEPA filtri? Atbildes uz šiem un citiem ar gaisa attīrīšanu saistītiem jautājumiem sniegs Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Liepājas akadēmijas Dabas un inženierzinātņu centra vadošā pētniece Lilita Ābele atvērtā lekcijā «Gaisa kvalitātes inženierija». Tā notiks 23. februārī plkst. 14.30–16.05  Āzenes ielā 12, 103. auditorijā.

Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, kad morāle un sankcijas ir kļuvušas par izsmalcinātu mākslu — gandrīz kā modernisma instalācija, kurā skatītājs pats nezina, vai viņš ir eksponāts vai vērotājs.

Pirms dažiem gadiem Eiropa ar lepnumu paziņoja: nekādu mikroshēmu, nekādu CNC iekārtu, nekādu programmatūras, kas varētu palīdzēt tankiem braukt taisnāk. Taču tad kāds gudrais prāts Briselē vai Vašingtonā pamanīja: ja mēs aizliegsim visu, tad krievi varētu... nu, sākt domāt. Un domājošs krievs ir bīstamāks par jebkuru mikroshēmu.

Tāpēc Windows palika ārpus šī teātra. Nē, tas nav eksports — tas ir digitālais humānais koridors. Operētājsistēma, kas ļauj krievu biroja darbiniekam četrpadsmito reizi dienā restartēt Word, jo Excel atkal ir “aizdomājies”, ir kļuvusi par mierīguma un stabilitātes simbolu postpadomju telpā. Bez tās — haoss. Ar to — vismaz prognozējams haoss.

Salīdzinājumam: ja kāds uzņēmējs Latvijā mēģinātu nosūtīt uz Krieviju paleti ar zivīm vai diviem bērza mēbeļu komplektiem “Scandi-chic” stilā, Valsts drošības dienests jau rīt no rīta būtu pie durvīm ar lielo zīmogu “NOZIEGUMS”. Jo zivs baro cilvēku, mēbeles dod siltumu un ilūziju par normālu dzīvi — tas ir tiešs atbalsts okupantu morālajam komfortam.

Bet Windows? Ak, tas ir kas cits. Tas nav produkts. Tas ir ekosistēma. Tas ir kā gaiss — neviens taču neaizliedz gaisu tikai tāpēc, ka to elpo arī slikti cilvēki? (Lai gan, godīgi sakot, daži jau ir mēģinājuši.)

Ironija sasniedz kosmisku līmeni, kad mēs saprotam: sankciju arhitekti ir izdomājuši ģeniālu risinājumu — ļaut krieviem turpināt izmantot operētājsistēmu, kuras atjauninājumi joprojām nāk caur Microsoft serveriem (nu, vismaz teorētiski), bet vienlaikus bargi sodīt to pašu cilvēku, ja viņš mēģina nopirkt Latvijas ražotu siļķi vai bērza finiera galdiņu.

Tātad secinājums ir vienkāršs un filozofisks:

Zivis un mēbeles = tiešs drauds mieram Eiropā  

Windows 10/11 ar visiem saviem “critical security updates” = nekaitīga digitālā mise-en-scène, kas uztur ilūziju par civilizāciju  

Mēs esam sasnieguši augstāko sankciju formu — selekcionēto morāli. Mēs neaizliedzam visu, kas nāvējošs. Mēs aizliedzam tikai to, kas padara dzīvi mazliet patīkamāku.

Jo, kā zināms, patiesais posts ir nevis karš, bet labs krēsls un svaiga siļķe ar sīpoliem. To mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atļaut.

Paldies, ka dzīvojat šajā skaistajā absurdā. Lūdzu, restartējiet datoru, ja kaut kas nav skaidrs.

#pseidosankcijas #karoguvicinātāji