Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 986 avoti)
Ievads Piektās paaudzes (5G) mobilā tīkla pakāpeniska ieviešana ir radījusi būtisku lēcienu digitālo pakalpojumu attīstībā. Ar ievērojami lielāku datu pārraides...
The post Mobilais tīkls un 5G: Kā jaunās paaudzes internets maina tiešsaistes spēļu un straumēšanas nozari appeared first on Hitnet.lv.
Diezgan plaši jau ziņots, cik kuŗam kandidātam tūkstošu “par” un “pret” atzīmju. Tomēr tas ir maķenīt nekorekti, jo tie tūkstoši vislielākā mērā atkarīgi no kandidātu saraksta balsu skaita vēlēšanu apgabalā, nevis paša kandidāta nopelniem. Piemēram, Kurzemē pēdējam Apvienotā saraksta kandidātam “par” atzīmju gandrīz divreiz vairāk nekā pirmai “Vienotības” kandidātei. Bet tas nenozīmē, ka Modris Šveiduks būtu slavenāks par Ingu Bērziņu. Vai arī — Rīgā “Vienotības” Baibai Bražei 2,3 reižu vairāk “pret” atzīmju nekā SV/AJ pēdējam kandidātam Dainim Gīrupniekam. Bet kuŗš no viņiem savu sarakstu vairāk vilcis augšup? Tāpēc korrektāk rēķināt kandidāta “par” un “pret” atzīmes pret saraksta balsu skaitu attiecīgā apgabalā — tad arī parādās dažādu vēlētāju grupu mīluļi un nemīluļi. Lūk, pieci rādītāji pret saraksta balsu skaitu — ne tikai “par” un “pret” atzīmes, bet arī to starpība un summa. Un desmits izcilāko kandidātu katrā jomā:
Kas redzams? Tie, kam “par” ir pāri pusei partijas balsu, ir izteikti sava vēlētāju pulka līdeŗi. Vai pulciņa, jo izteikts līderis var būt arī sīkpartijai. Un viens tāds ir, kas savējiem populārāks par premjeru Andri Kulbergu. “Pret” balsīs redzams, ka no plaši pazīstamiem kandidātiem vairums drīzāk krāsaini slaveni, jo guvuši arī daudz “par” atzīmju un neto “pret” balsīs neparādās. Salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, “par” balsu kļuvis mazāk, bet “pret” — vairāk.
Mārtiņa Lutera Kinga doma par ticību, kas rosina rīkoties, var palīdzēt spert nelielu soli savā kopienā vai darbavietā. Taču viņa mantojumu ir svarīgi lasīt pilsonisko tiesību kustības kontekstā: runa bija par cīņu pret rasu diskrimināciju un par vienlīdzību, nevis tikai par personisku iedvesmu.
Angļu valodā plaši citēta Kinga frāze ir: “Faith is taking the first step even when you don’t see the whole staircase.” Latviski to var atveidot šādi: “Ticība ir spert pirmo soli, pat ja neredzi visas kāpnes.” Tomēr bez uzticama pirmavota, kas apliecinātu tieši šo formulējumu un tā izcelsmi, to nevajadzētu pasniegt kā droši pārbaudītu, vārds vārdā citātu.
Arī virsrakstā minētā doma par cerību un darbu ir šīs idejas parafrāze, nevis Kinga tiešs citāts. Tās jēga ir vienkārša: cilvēks var sākt rīkoties, pirms ir zināms, kā atrisināsies visa problēma. Šāds skaidrojums var būt noderīgs, ja tas netiek sajaukts ar pierādītu citātu vai izmantots, lai aizstātu viņa politiskās un vēsturiskās nostājas.
Mārtiņš Luters Kings jaunākais bija viens no ASV pilsonisko tiesību kustības redzamākajiem līderiem. Viņa publiskā darbība bija saistīta ar pretošanos rasu segregācijai un diskriminācijai, un viņš iestājās par pārmaiņām ar nevardarbīgas pilsoniskās rīcības palīdzību. Šis konteksts palīdz saprast, kāpēc runās un rakstos līdzās cerībai bija arī prasība rīkoties taisnīguma vārdā.
Lai plašāk iepazītu pilsonisko tiesību vēsturi un kustības mērķus, noder pievērsties arī konkrētiem tās notikumiem. Šāda pieeja ļauj citātu vērtēt ne tikai pēc tā, cik iedvesmojoši tas skan, bet arī pēc tā, kādu politisku un pilsonisku darbu šī doma saistīja ar cerību.
Tāpēc citātus par ticību vai drosmi nevajadzētu atraut no cilvēkiem un apstākļiem, par kuriem Kings runāja. Vispārīgs iedvesmas sauklis var padarīt viņa mantojumu ērtāku, bet arī izdzēst kustības konkrēto mērķi — panākt vienlīdzīgas tiesības un mainīt diskriminējošas normas un praksi.
Ja frāzi paredzēts publicēt kā Kinga tiešus vārdus, vispirms jāpārbauda, vai tā atrodama uzticamā primārajā avotā, piemēram, viņa runas, vēstules vai cita dokumenta pilnā tekstā. Jāpievērš uzmanība ne tikai līdzīgiem vārdiem, bet arī konkrētajam formulējumam, avota datumam un kontekstam. Pirmavots ir svarīgs tāpēc, ka vēlākos pārstāstos frāze var būt saīsināta, pārveidota vai tulkota, un šīs versijas ne vienmēr apliecina precīzu attiecinājumu.
Praktiski pārbaudei noder šādi jautājumi:
Ja pirmavotu neizdodas atrast, drošāk ir rakstīt “Kinga ideju parafrāze” vai aprakstīt domu saviem vārdiem. Tas ir noderīgi arī daloties ar citātu sociālajos tīklos vai izmantojot to publiskā materiālā: skaidra piebilde palīdz lasītājam atšķirt pārbaudītus vārdus no vēlākas interpretācijas. Šādi var saglabāt domas jēgu, nepiedēvējot viņam nepārbaudītu formulējumu.
Kinga idejas praktiska interpretācija nav aicinājums vienatnē atrisināt lielu problēmu. Tā drīzāk var palīdzēt uzsākt kopīgu, konkrētu rīcību. Piemēram, ja daļai kolēģu vai kaimiņu ir grūti nokļūt uz kopīgu pasākumu, viens cilvēks var ierosināt sarunu par pieejamāku vietu vai transporta iespējām. Šeit pirmais solis ir pamanīt šķērsli un noskaidrot, vai citiem tas rada līdzīgu grūtību.
Darbavietā pirmais solis var būt jautājums: “Kādu šķērsli mēs varētu novērst kopā?” Pēc tam iespējams vienoties par nelielu izmēģinājumu — mainīt tikšanās laiku, pārbaudīt telpas pieejamību vai noteikt, kurš sazināsies ar atbildīgo personu. Rezultātu var izvērtēt pēc vienkārša kritērija: vai vairāk cilvēku varēja piedalīties? Šāda izvērtēšana palīdz saprast, vai izvēlētais risinājums atbilda vajadzībai, pirms to turpina vai meklē citu pieeju.
Arī brīvprātīgais darbs vai palīdzība kaimiņam var būt nozīmīga, ja tā atsaucas uz reālu vajadzību. Vispirms ir vērts pajautāt, kāda palīdzība būtu noderīga, un tad uzņemties skaidri ierobežotu uzdevumu — aizvest iepirkumus, palīdzēt sakārtot koplietošanas telpu vai pieteikties vietējā iniciatīvā. Viena konkrēta vienošanās ļauj pārvērst labu nodomu darbībā, vienlaikus respektējot paša cilvēka vajadzības.
Mazai rīcībai ir jēga, ja tā respektē iesaistīto cilvēku vajadzības un ved uz reālu līdzdalību. Palīdzība vienam cilvēkam var būt vērtīga, taču tā pati par sevi neaizstāj sarunu par šķēršļiem, kas skar vairākus cilvēkus, vai pārmaiņas noteikumos, kas rada nevienlīdzīgu piekļuvi.
Kinga mantojumu var godināt, sasaistot cerību ar atbildību un kopīgu darbu, nevis atrauti no cīņas par vienlīdzību. Ja populāro teikumu par pirmo soli lieto, jānorāda, ka tas ir nepārbaudīts formulējums vai parafrāze. Praktiskā rīcība var sākties ar jautājumu par kopīgu vajadzību un vienu paveicamu uzdevumu.
Avots: Editorial research
Kad mārketinga automatizācija sāk prasīt tik daudz manuālas pieskatīšanas, ka tai vajadzētu piešķirt atvaļinājumu, ir laiks pārskatīt rīkus. Īpaši 2026. gadā, kad vienkārši ieslēgsim vēl vienu plūsmu vairs nav stratēģija, bet viegls digitāls izmisums.
Marketo alternatīvu meklēšana nav sporta veids cilvēkiem, kuriem patīk pārslēgties starp cilnēm. Tā ir iespēja pajautāt neērtāko jautājumu par to, vai platforma palīdz pārvērst interesi kvalificētos kontaktos vai tikai rada ļoti glītus pārskatus par mūsu cerībām?
Platformas izvēle kļūst saprātīga brīdī, kad saruna sākas ar rezultātu, nevis ar pogu daudzumu. Jo neviens potenciālais klients nav kļuvis kvalificētāks tikai tāpēc, ka sistēmai ir 47 iestatījumu izvēlnes.
Automatizācijas rīks var solīt personalizāciju, segmentāciju un gandrīz telepātisku klienta izpratni. Taču, ja nav skaidrs, kam, kad un kāpēc sūtīt ziņu, platforma vienkārši paātrinās haosu ar elegantu lietotāja saskarni.
Labs sākumpunkts ir noteikt, kāda darbība signalizē par reālu interesi. Pretējā gadījumā komanda svinēs katru lejupielādētu materiālu, kamēr pārdošana mēģinās saprast, kāpēc karstais kontakts pazudis tūlīt pēc pirmā e-pasta.
Potenciālo klientu skaits izskatās lieliski prezentācijas slaidā, līdz jāatbild, cik no viņiem patiešām ir sarunas vērti. Tāpēc automatizācijai jāpalīdz atšķirt ziņkārību no nodoma, nevis jāizdala medaļas par katru aizpildītu formu.
Tieši šādu pieeju ilustrē sekundārā tirgus modelis, kur automatizācija palīdzēja deviņkārt palielināt kvalificēto potenciālo klientu skaitu. Meklējot Marketo alternatīvas 2026. gadā, vērtīgākais jautājums nav vai šis rīks dara visu?, bet vai tas palīdz atrast īstos cilvēkus?.
Rīku salīdzināšana mēdz pārvērsties tabulā, kurā uzvar tas, kam vairāk ķeksīšu. Taču klientam parasti ir vienalga, cik integrāciju ir jūsu sistēmai, ja viņš saņem vēstuli ar sveicinājumu Labdien, {Vārds}.
Cena pati par sevi negarantē ne labāku segmentāciju, ne precīzāku komunikāciju. Tā tikai garantē, ka neveiksmīgu kampaņu būs iespējams nosaukt par nozīmīgu tehnoloģisko investīciju.
Izvērtējiet, vai platforma ļauj veidot loģisku ceļu no pirmās intereses līdz kvalificētam kontaktam. Ja komanda nespēj šo ceļu izskaidrot bez ekrānuzņēmumu maratona, problēma var nebūt tikai rīkā.
Plūsmas, atgādinājumi un segmenti ir noderīgi, taču tie nevar izdomāt piedāvājumu jūsu vietā. Automatizēta neprecizitāte joprojām ir neprecizitāte, kas tikai nosūtīta laikā un lielākam cilvēku skaitam.
Tāpēc alternatīvu vērtēšanā jāskatās, vai komanda spēs rīku lietot ikdienā un pielāgot komunikāciju reālai auditorijas uzvedībai. Pretējā gadījumā iegūsiet tehnoloģisku pili, kurā dzīvo viens vientuļš e-pasta scenārijs no 2024. gada.
Pirms mainīt platformu, definējiet, kas jūsu biznesā ir kvalificēts potenciālais klients un kādas darbības to apliecina. Tad automatizācijas rīks kļūs par darba instrumentu, nevis par dārgu digitālu akvāriju, kurā priecīgi peld dati.
The post Marketo alternatīvas kas palīdz atrast īstos kontaktus appeared first on Bad ad.
Latvijas rudenī laikapstākļi var mainīt iecerēto dienas plānu, bet ne visu vajadzību pēc rīcības. Epiktēta doma par to, kas ir mūsu varā un kas nav, palīdz atdalīt satraukumu no nākamā praktiskā soļa: lietu nevaram apturēt, taču varam paņemt līdzi lietussargu un sagatavot rezerves maršrutu. Šī atšķirība noder ne tikai pastaigā — tā var palīdzēt izlemt, kur ieguldīt uzmanību, kad apstākļi nav droši paredzami.
Epiktēts bija sengrieķu stoicisma filozofs, kura mācība galvenokārt saglabājusies sarunu formā, ko pierakstīja viņa skolnieks Arriāns. Īsais darbs, ko pazīst kā “Enhiridionu” jeb “Rokasgrāmatu”, sākas ar nošķīrumu starp to, kas ir mūsu varā, un to, kas nav. Pie pirmā Epiktēts pieskaita spriedumus, izvēles un vēlmes, bet pie otrā — ķermeni, īpašumu, reputāciju un amatus.
Šis nošķīrums nav solījums, ka cilvēks spēj kontrolēt visu savu rīcību vai tās sekas. Arī mūsu izvēles notiek konkrētos apstākļos, un to iznākumu ietekmē ārēji faktori. Praktiskais jautājums tāpēc nav, kā panākt, lai viss notiktu pēc ieceres, bet gan — kur šajā situācijā vēl ir iespējama jēgpilna izvēle.
“Enhiridiona” pirmās nodaļas formulējums dažādos tulkojumos atšķiras. Tā kā šeit nav pieejams pārbaudāms latviešu tulkojums, domu nevajadzētu pasniegt kā precīzu Epiktēta citātu latviešu valodā. Parafrāzē tā skan šādi: dažas lietas ir mūsu varā, bet citas — nav.
Arī vārds “kontrole” var radīt pārāk plašu priekšstatu. Epiktēta nošķīrums attiecas uz spriedumiem un izvēlēm, nevis uz spēju vienpersoniski vadīt notikumus vai garantēt vēlamo iznākumu. Ikdienas plānošanā tā ir robeža starp savu sagatavošanos un to, kas paliek atkarīgs no laikapstākļiem, citu cilvēku lēmumiem vai citiem apstākļiem.
Iedomāsimies, ka cilvēks ieplānojis doties kājām no mājām līdz darbam vai satikt draugu. No rīta debesis ir pelēkas, un prognoze var mainīties. Lietus un tā sākšanās laiks nav viņa ziņā. Toties viņš var apskatīt aktuālo prognozi, izvēlēties ūdensizturīgus apavus, paņemt lietussargu un paturēt prātā maršrutu ar pieturu sabiedriskā transporta pieturā.
Noderīgi ir ne tikai sagatavoties, bet arī izlemt, kurā brīdī plānu mainīt. Piemēram, var iepriekš noteikt: ja sākas stiprs lietus, iešana tiek pārtraukta vai atlikta; ja lietus ir neliels, cilvēks turpina ceļu ar paņemto ekipējumu. Tas neatceļ neērtības un negarantē, ka iecerētais izdosies, tomēr samazina vajadzību katru reizi sākt domāt no nulles, kad apstākļi mainās. Lai plānotu rudens izbraucienu, var noderēt arī iepriekš apsvērt, ko darīt lietainā laikā.
Šeit stoiskā atšķirība kļūst par plānošanas paņēmienu: laikapstākļus nevar izvēlēties, bet var izvēlēties sagatavošanos un rīcību, ja iecerētais vairs nav ērts vai iespējams. Plāna jautājums var būt: “Kāds ir mans nākamais ietekmējamais solis, un ko darīšu, ja apstākļi mainīsies?” Atbilde var būt vienkārša — aiziet agrāk, lai paspētu uz autobusu, vai vienoties par tikšanās pārcelšanu uz citu vietu.
Līdzīgu pieeju var izmantot sarunā, kurā jāizsaka neērts lūgums vai jāpaziņo par problēmu. Nevar droši noteikt, kā otrs cilvēks reaģēs. Toties var sagatavot, ko vēlies pateikt, izvēlēties piemērotu brīdi un pārdomāt, ko darīsi, ja saruna nenoritēs kā cerēts.
Rezerves plānam nav jāparedz visas iespējas. Tas var nozīmēt pierakstīt svarīgāko, lūgt uzticamai personai piedalīties sarunā vai pēc tam sazināties ar atbildīgo iestādi. Šāda sagatavošanās nav veids, kā kontrolēt otra atbildi; tā palīdz saglabāt rīcības iespēju arī tad, ja atbilde ir nevēlama. Ja nav iespējams iepriekš zināt, kā saruna beigsies, ir iespējams vismaz noskaidrot savu nākamo soli.
Stoisko nošķīrumu var pārprast kā aicinājumu pieņemt visu, kas notiek, vai pašam tikt galā ar situāciju. Tas nav nepieciešamais secinājums. Tas, ka cilvēks nevar vienpersoniski kontrolēt citu rīcību vai sistēmas lēmumus, nenozīmē, ka viņam jāklusē vai jāatsakās no palīdzības.
Ja cilvēks piedzīvo netaisnību, viņa ietekmējamie soļi var būt notikušā dokumentēšana, vēršanās pie atbildīgās personas vai iestādes, uzticama cilvēka iesaistīšana un palīdzības meklēšana. To, kā atbildēs otra puse vai cik ātri mainīsies apstākļi, viņš var neietekmēt tieši. Atdalot šīs lietas, iespējams skaidrāk izvēlēties turpmāko rīcību, vienlaikus nepasludinot situāciju par pieņemamu.
Epiktēta doma var palīdzēt atrast nākamo soli, nevis garantēt rezultātu: pārbaudīt, kas šobrīd ir izdarāms, un atzīt, kur vajadzīgs atbalsts vai jārēķinās ar ārējiem ierobežojumiem.
Avots: Editorial research
Man ir tā unikālā iespēja tvert to dvēseles baudījumu, kas nelasītājiem iet secen - ieiet seno domātāju bibliotēkās un mums mantojumā atstātajos tekstos, smelties tur sakopotās domas un atziņas, tās pārdomāt un apcerēt, lai tādējādi bagātinātu savu emocionālo un domu pasauli. Un arīdzan redzētu vairāk, spētu aizvien vairāk novērot norises ap mums, cilvēku rīcības zemiskumu, par liekulību, muļķīgumu un citām lietām nemaz nerunājot. Tā šovakar, skanot fonā Hendeļa mūzikai, kas ir nemirstīga un allaž sniedz jaunus dvēseles pārdzīvojumus, es iegrimstu divos lieliskos darbos, ar kuru fragmentiem es arīdzan šeit dalīšos - Makjavelli "Valdnieks" un Mišela de Montēņa "Esejas" dažādos izdevumos (gan Pētera Zvārguļa tulkojumā, gan Dagnijas Dreikas tulkojumā). Jo ir īpašs baudījums ne tikai lasīt dižu domātāju rakstīto, bet arī domāt viņiem līdzi, iebilst, apšaubīt un ļaut viņu atziņām izgaismot pašam savu pieredzi un pasaules redzējumu.
Viena no manām kā pedagogam tuvākajām grāmatām ir Konrāda Paula Līsmana sarakstītā "Izglītība kā provokācija", kurā autors ar sarkasmu raksta: "[..] tāpēc es ticu, ka jauniešu atmiņu ar zināšanām noslogot ir lieki [..]". (32. lpp.) Tur konteksts ir par modernajiem izglītības maldiem, kuros akli sekojam visam, kas nāk no aizjūras zemēm un uzskatām tās par pašām progresīvākajām, kurām sekot. Taču mans nolūks nav šeit diskutēt par vispārējām tendencēm izglītībā, es šeit vēlos vienkārši dalīties ar domām par to, ko nozīmē lasīšana un domāšana prāta spēju padziļināšanas kontekstā.
Montēņs raksta savā esejā "Par trim biedrošanās veidiem", atsaucoties uz Titu Līviju viņa "Romas vēsturē", kur viņš goddevīgi raksturojis Katonu Vecāko: "Viņa izsmalcinātais prāts bija tik daudzpusīgs un piemērots jebkam, ka - lai ko pasāktu - viņš likās dzimis tieši šai nodarbei." Manuprāt, tieši šis kādas personas raksturojums lieliski parāda to, ko sniedz izglītošanās un plaša lasīšana - tu kļūsti piemērots jebkam, ko pieķeries darīt; tu esi apķērīgs un pieaudz talantā, jo tev ir attīstītas un uz domāšanu vērstas smadzenes, kas ir trenētas - lasot, nodarbojoties ar retoriku, diskutējot, strīdoties un uzdodot jautājumus. Un mūsdienu jaunatnes kontekstā, kas liela daļa labprātīgi atsakās no labas un pamatīgas izglītošanās, lai tā vietā nemitīgi glāstītu savas viedierīces un telefonus, Montēņs turpina, sakot: "Negrozāmi sekot savām ievirzēm un nodoties tām tādā mērā, ka vairs nav iespējams atteikties, nozīmē nebūt draugos ar sevi pašu, vēl jo mazāk - valdīt pār sevi; drīzāk gan kļūt par to vergu un nemitīgi uztraukties, vai tikai nevajadzēs kaut ko mainīt." (Raudzes, 26. lpp.) Domāšana, refleksija un pašizziņa iet roku rokā ar intelekta attīstību, pie kuras nevar nonākt nelasot, neattīstot fantāziju, iztēli un, galu galā, lasīšana, mācīšanās un aktīva informācijas apstrāde veicina neironu tīklu plastiskumu un nostiprina kognitīvās prasmes.
Bez visiem šiem garadarbiem man uz galda tagad atvērta stāv itāļu domātāja Nučo Ordines grāmata "Nelietderīgā lietderīgums", kurā viņš raksta šādus vārdus: "[..] ja klausīsimies tikai pazudinošajās sirēnu balsīs, kas mudina dzīties pēc peļņas, mēs spēsim radīt vienīgi slimu sabiedrību bez atmiņas, kas nomaldījusies beigu beigās zaudēs gan apjēgu par īstenību, gan dzīves jēgu. Un, kad mūsu gars būs izkaltis par neauglīgu tuksnesi, patiešām būs grūti iztēloties, kā neldzīgais homo sapiens vēl spētu padarīt cilvēci cilvēcīgāku...". (24. lpp.) Tiešām - neldzīgais cilvēks, kurš būs modernitātes un zelta teļa jeb naudas vergs, vai tāds vairs varēs atgriezt civilizāciju uz jelkāda domāšanas ceļa? Tādēļ es cenšos ikdienas piedomāt pie tā, lai manā dzīves ritumā pietiktu laika sevis attīstībai caur labas un vērtīgas grāmatas lappusēm, jo tas ir vienīgais patvērums, raugoties uz necilvēcību un barbarismu, kas pārņem mūsdienu pasauli un mūsu mājas - Eiropu. Grāmatu lasīšana ļauj uz brīdi aizmirsties no realitātes brutalitātes, tā sniedz citas pasaules ieskatus, ļauj domās sarunāties ar dižākajiem prātiem un dižākajiem domātājiem, uz kuru atstātā pamata radusies teju visa Eiropas kultūrtelpa.
Vēl viena izcila doma, kuru min Ordine savā darbā, labi sasaucas ar to manu uzskatu, ka tieši lasīšana un apcerēšana atver tos cilvēka maņu aspektus, par kuriem mēs nevaram runāt, ja netiek lasīts, analizēts, pārdomāts un apcerēts izlasītais; Ordine raksta, sacīdams: "Jāprot ieskatīties dziļāk par virskārtu, lai saprastu, ka meli ļoti bieži valkā patiesības masku [..]" (41. lpp.) Un grāmatas, patiešām lieliski autori un sējumi šo prasmi izkopj lieliski, jo pieprasa no lasītāja saprast domu, tvert kontekstu un saprast izmantotos tēlainās izteiksmes līdzekļus, un šajā vietā varētu atkal atsaukties uz Montēņu: "[Grāmatas] - tās ir labākie ieroči, ko esmu atradis cilvēka gājumā, un man ir ārkārtīgi žēl saprātīgu ļautiņu, kuriem to nav krājumā." (Raudzes, 38. lpp.)
Man pēdējā laikā patīk lasīt grāmatas arīdzan par pašu grāmatu lasīšanu jeb grāmatas par grāmatām. Īstenībā viss aizsākās ar "Papirusu", šo slaveno spāņu autores Irenes Valjeho darbu, tagad savu lasīšanas kārtu gaida vēl kādas grāmatas par grāmatu attīstības un izdzīvošanas vēsturi. Taču šeit man gribējās ievietot kādu atziņu no citas grāmatas par lasīšanu un grāmatām - slovēņu autora Mihas Kovāča sarakstītās "Lasu, tātad esmu": "Lasīšana ir baudījums, jo īpaši, ja tai radām patīkamu vidi." (21. lpp.) Tieši tādēļ katrā mājā, kurā ir lasītāji, ir svarīgi izskopt un izveidot savu lasīšanas komforta zonu, lai lasīšana un gremdēšanās tekstos un autora pasaulē būtu baudījums garam; to atzinīgi vērtēja un par nepieciešamu uzskatīja jau manis abi minētie klasiķi - Makjavelli un Montēņs, kuram katram bija savi darba kabineti, bibliotēkas un studijas, kurās ieiet citā pasaulē, kas ir strikti nodalīta no ikdienas dzīves.
Mani atkal uzrunāja Konrāda Paula Līsmana domas par domāšanu un tās iedabu: "Domājošs cilvēks principā nav tolerants. Jo domāšana nozīmē turēties pie argumentu pamatotības, pārliecību ticamības, skaidrojumu saprātīguma, apgalvojumu pārbaudāmības. [..] Domāšana ir grūta." (160. lpp.) Kovāča grāmata apliecina tieši to pašu, sakot: "Grāmatu lasīšanas ieraduma veidošana ir nogurdinoša. Lai pilnveidotu lasīšanas prasmes, mums nevajag tikai automatizētu īstermiņa atmiņu, bet arī plašu un bagātīgu vārdu krājumu, ko visvieglāk varam attīstīt, lasot grāmatas." (Lasu, tātad esmu, 28.-29. lpp.) Redzat, šeit arī slēpjas tas apburtais loks - lasīšana ir grūta, bet lai labi lasītu un saprastu izlasīto, vajag bagātīgu vārdu krājumu, kuru pilnveidot un bagātināt var, tikai lasot grāmatas! Ja lasīšana veicina domāšanu, tad aizvien vairāk domāšana veicina lasīšanu un īstenībā nevaru iedomāties nevienu intelektuāli un viedu cilvēku, kura domas nebalstītos izlasītajā un pārdomātajā, ko izlasījis. Tā domāšana sasaistās ar lasīšanu un abi, lai gan grūti darbi, bet, reiz automatizēti, vairs nav atceļami, ievelk sevī kā akacī, ja vien tam ļaujamies. Un šī ir labākā ļaušanās dzīves jēgpilnumam.
Mani īpaši uzrunāja Kovāča sacītais kopsakarībā ar lasīšanu, domāšanu un dabaszinību uztveri: "Neskatoties uz to, kā uztveram tekstu, mēs savu leksiku, sapratni, jūtas un zināšanas caur lasīšanu sasaistām ar jau izlasīto, tādējādi paplašinot un padziļinot savu vārdu krājumu, apšaubām domāšanas likumus un radām jaunas vai nostiprinām senākas domas un jūtas. [..] Šādu lasīšanu saucam par dziļo lasīšanu, un tā nav saistīta tikai ar literāru tekstu uztveri: tā atver durvis uz dabaszinību izpratni. Dabaszinātņu attīstība ir vieglāk saprotama, ja zinām cilvēces kultūras vēsturi." (33., 36. lpp.)
"Lasot tekstus, kuros sastopam jaunus vārdus, jaunus izteicienus un jaunas domu saiknes, mēs padziļinām un paplašinām savu vārdu krājumu. Šādu lasīšanu sauc par dziļo lasīšanu. Jauni vārdi, agrāk zināmu vārdu jaunas nozīmes un jaunas domu saiknes ir pamata nosacījums radošai domāšanai. Tādēļ dziļā lasīšana ir domāšanas treniņš." (Lasu, tātad esmu, 37. lpp.)
Un šo pārdomu nobeigumā vien neliels fragments no diženā Montēņa, kurš rakstījis savā III eseju krājumā šādus vārdus:
"Platona un Ksenofonta darbos Sokrats [savās sarunās] darbojas ar sākotnējo materiālu tā, it kā tiektos uz daudz svarīgāku mērķi nekā izskaidrojums vien - iemācīt prasmi pilnveidot to prātus, kurus viņš trenē un vingrina. [..] Jo mēs esam dzimuši, lai dzītu pēdas patiesībai. [..] Pasaule ir tikai izziņas skola. [..] Es katru dienu izklaidējos, lasīdams dažādu autoru darbus par viņu nozari [..] tieši tāpat es cenšos saistīties ar izslavētiem prātniekiem nevis tādēļ, lai tie mani mācītu, bet gan tādēļ, lai tos iepazītu." (Raudzes, 63.-64. lpp.)
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
vara bungas
- 17. okt., 01:08
vara bungas: Speciāli tiem, kuri ar putām uz lūpām pirms gada skaidroja VB, ka jaunu tanku RU vairs nevar būt, jo visi tiek sašauti jau izbraucot aiz rūpnīcas vārtiem. Kā izrādās ne visi… Mazāk redzami frontē – vairāk uzkrājās noliktavās. Tankus noliekot pagaidām pie malas, BTR-82A paātrinātā štancēšana ir INDIKĀTORS, ka RU armija plāno vai nu dragāt zibens uzbrukumā pret vāju aizsardzību pa samērā labu un blīvu ceļu tīklu, vai arī cīnīties ar pretošanās kustību savā aizmugurē.
…
UPD1
Russia moves tanks toward NATO borders
— NEXTA (@nexta_tv) October 20, 2026
Russia is once again replenishing its military storage facilities with equipment, including at sites very close to NATO’s borders.
New and refurbished tanks, infantry fighting vehicles, armored personnel carriers and artillery systems are… pic.twitter.com/gEiAr2e7Qa
Stacija
- Šodien, 13:17
notepad.lv
- Vakar, 20:35
notepad.lv
- Šodien, 14:00
Sandra Veinberga | Blogs
- 18. okt., 07:00
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Hitnet.lv
- Tikko
Ievads Piektās paaudzes (5G) mobilā tīkla pakāpeniska ieviešana ir radījusi būtisku lēcienu digitālo pakalpojumu attīstībā. Ar ievērojami lielāku datu pārraides...
The post Mobilais tīkls un 5G: Kā jaunās paaudzes internets maina tiešsaistes spēļu un straumēšanas nozari appeared first on Hitnet.lv.
notepad.lv
- Pirms 1h 52min
notepad.lv
- Šodien, 16:00
Mans zelts ir mana tauta
- 18. okt., 23:04
Ieraudzīju internetos ārzemju vēstniecību izvietojuma karti Parīzē. Izteikta koncentrācija rietumos, arī Latvijas vēstniecība turpat Buloņas mežmalā (apvilku ar sarkanu):
Karte: u/ntohm@Reddit
Kā tā? Tur lepnākas pilsētas daļas. Ieskatam var uzmest aci, kāds izskatās Latvijas vēstniecības iebraucamais ceļš. Un balso tādās vietās par buržujiem:
Savukārt, iebakstot tumšāk sarkano vietu gūgles karšu ielas skatā, pietiek dažu peles vilcienu, lai ieraudzītu turieniešu atbalstītā Greguāra vēlēšanu plakāta pavēnī kādu ģimenīti ieturamies uz ielas. Un ironiski: lai kāda ideoloģija valdītu valstī, tomēr savu vēstniecību liek buržuju rajonā, nevis sociālistu—zaļo—komūnistu—islāmistu pārņemtā.
Bet apskatieties svaigāko Berlīnes vēlēšanu karti — kur tur buržuju rajoni (tumšāk melnie)?
Karte: Erinthecute@Wikipedia
Izbrauciet gūgles ielu skatā vismelnākā rajonā pie Vilmersdorfas un Cēlendorfas robežas Cigļaceļu — nebūtu slikti tādā dzīvot, ko? Un atkal buržuju rajoni lielpilsētas rietumos. Varētu iebilst, ka Berlīne bija sadalīta un Rietumberlīnē buržuji paglābās no komūnistiem. Bet arī iepriekš aina bija tā pati: pēdējās pašvaldību vēlēšanās priekš Hitlera nākšanas pie varas sociāldēmokrati vai komūnisti no visām Berlīnes pilsētas daļām neuzvarēja tikai Vilmersdorfā, Cēlendorfā, Šēnebergā un Šteglicā — visas pilsētas dienvidrietumos.
Ja turpinām salīdzināt telpā, tad apskatāmies Londonu: rietumos no Sitijas Vestminstera, austrumos — Tauerhemletsa. Ja neesat paši bijuši, pavaicājiet Dāvim Viļumam, kāda atšķirība. Madridē labējie stiprāki ziemeļrietumos, kreisie dienvidaustrumos. Protams, labēja turīga rietumdaļa nav visās lielpilsētās, tomēr jūtami biežāk, nekā būtu pēc nejaušības. Kāpēc?
Rietumu plūdums. Ziemeļu puslodes mērenā joslā gaisa spiediena atšķirību un Zemes griešanās dēļ valdošie ir rietumu vēji (arī mums visbiežāk dienvidrietumu). 19. gadsimtā pilsētās cēla rūpnīcas. To dūmus pūta uz austrumiem. Savukārt no rietumiem pilsētā ieplūda tīrs gaiss. Kas varēja, apmetās tīrākā vietā. Ne katrs varēja atļauties. Tā arī palicis.
Tāpēc, ja jāatbild, kāpēc vēstniecības Parīzē tā un kāpēc Latvijas vēstniecība Buloņas mežmalā, tad tāpēc, ka gaiss plūst no augsta spiediena apgabaliem uz zema un Zeme griežas.
notepad.lv
- Šodien, 10:00
Immense History Art Gallery
- 17. okt., 17:37
Abilene, Texas—a city known for its military heritage, West Texas charm, and a resilient small-business spirit—has quietly produced one of its most intriguing success stories: Mike Byrd. While not a household name outside the region, Byrd’s financial trajectory offers a masterclass in local entrepreneurship, strategic investments, and the quiet art of building generational wealth. His story is one of calculated risks, community ties, and an uncanny ability to turn niche opportunities into substantial assets. But how did a figure rooted in Abilene’s business landscape accumulate the Mike Byrd Abilene TX net worth he’s known for today? The answer lies in a blend of real estate acumen, savvy partnerships, and an almost instinctive understanding of West Texas’ economic pulse.
What makes Byrd’s financial narrative particularly compelling is its relatability. In an era where tech billionaires and Silicon Valley moguls dominate headlines, Byrd’s wealth was forged through brick-and-mortar ventures, land deals, and a deep appreciation for the value of tangible assets. His empire didn’t emerge from a garage startup or a viral app; it was built on sweat equity, local connections, and an almost old-school approach to business. Yet, his net worth—estimated to hover in the mid-to-high seven figures—speaks to a modern, if understated, form of prosperity. The question isn’t just how much Mike Byrd is worth, but how he got there, and what his story reveals about the evolving landscape of wealth in smaller American cities.
For residents of Abilene, Byrd’s financial journey is more than numbers on a balance sheet—it’s a reflection of the city’s own resilience. In a state where oil booms and busts dictate fortunes, Byrd’s ability to diversify and thrive suggests a business philosophy that transcends Texas’ cyclical economy. Whether through his early ventures in construction, his forays into commercial real estate, or his later investments in hospitality and land development, Byrd’s career mirrors the broader shifts in Abilene’s economy. His Mike Byrd Abilene TX net worth isn’t just a personal achievement; it’s a case study in how one individual can leverage local resources to create lasting impact. But to understand the full scope of his success, we must first examine the foundation upon which it was built.
Mike Byrd’s path to financial prominence didn’t begin with a flashy IPO or a high-profile acquisition. Instead, it was a gradual ascent, marked by a series of strategic moves that aligned with Abilene’s economic rhythms. Born and raised in the region, Byrd’s early career was shaped by the blue-collar ethos of West Texas. His first forays into business came in the 1990s, a decade when Abilene’s economy was still heavily tied to military contracts (Dyess Air Force Base remains a cornerstone of the local economy) and agriculture. Byrd’s initial ventures were in construction and contracting, a sector where his hands-on experience and mechanical aptitude gave him an edge.
By the early 2000s, as Abilene began to diversify its economy with healthcare (via hospitals like Hendrick Medical Center) and education (Texas State Technical College), Byrd recognized an opportunity to transition from labor-intensive work to asset-based wealth creation. His first major pivot came in 2003, when he acquired his first commercial property—a modest office building in downtown Abilene. This wasn’t a speculative gamble; it was a calculated bet on the city’s slow but steady growth. Over the next decade, Byrd expanded his real estate portfolio, acquiring properties that ranged from retail spaces to industrial land. His ability to identify undervalued assets in a market still recovering from the early 2000s recession set the stage for his Mike Byrd Abilene TX net worth to take shape.
The turning point, however, came in 2010, when Byrd made a bold move into hospitality. He partnered with a regional hotel chain to open a boutique motel on the outskirts of Abilene, catering to traveling military personnel and business travelers. This venture proved lucrative, not just because of its location near Interstate 20, but because it tapped into a demographic—military families and contractors—that Abilene’s economy had long relied upon. The success of this project allowed Byrd to reinvest in other sectors, including land development and commercial leasing, further diversifying his income streams.
Today, Byrd’s business empire is a testament to the power of localized, diversified wealth-building. While he remains relatively private about the specifics of his finances, industry insiders and public records suggest that his Mike Byrd Abilene TX net worth is a product of:
Understanding Mike Byrd Abilene TX net worth requires dissecting the mechanisms behind his financial success. Unlike traditional entrepreneurs who rely on a single revenue stream, Byrd’s wealth is a multi-layered ecosystem built on several key principles:
"Wealth isn’t about how much you earn; it’s about how much you keep and how wisely you reinvest it." — Mike Byrd (attributed, via local business circles)
Byrd’s financial philosophy has had a ripple effect on Abilene’s economy, demonstrating how individual success can uplift a community. Here’s how his Mike Byrd Abilene TX net worth has translated into broader benefits:
While Mike Byrd’s story is uniquely Abilene-centric, it shares parallels with other Texas business moguls who built wealth through real estate and local enterprise. Below is a comparison of Byrd’s approach with three other notable figures:
As Abilene continues to evolve, Mike Byrd’s Mike Byrd Abilene TX net worth is poised to grow alongside the city’s transformation. Several trends could shape his financial future:
Mike Byrd’s story is a reminder that wealth isn’t monolithic. In an era dominated by tech billionaires and Wall Street titans, Byrd’s Mike Byrd Abilene TX net worth stands as a testament to the power of localized, patient, and diversified wealth-building. His career reflects the resilience of small-city economies, the value of tangible assets, and the quiet influence one individual can have on a community’s trajectory.
What’s most intriguing about Byrd isn’t just the numbers—it’s the methodology. He didn’t chase get-rich-quick schemes; he invested in what he understood, leveraged Abilene’s strengths, and built a portfolio that weathered economic storms. For aspiring entrepreneurs in similar markets, his journey offers a blueprint: focus on fundamentals, diversify wisely, and let time work in your favor.
As Abilene continues to grow, so too will the Mike Byrd Abilene TX net worth—not because of a single windfall, but because of a decades-long commitment to smart, sustainable success. And in a state where oil fortunes rise and fall, that’s a story worth paying attention to.
Mike Byrd’s net worth is estimated between $70 million and $150 million, though exact figures are private. The estimate is derived from:
Byrd’s wealth stems from three primary pillars:
Like any business owner, Byrd has encountered challenges, though none appear to have derailed his long-term success. Key hurdles include:
Yes, reports suggest that Byrd’s children and extended family play active roles in his operations. While specifics are private, sources indicate:
Absolutely. Several factors could substantially increase his net worth by 2034:
Byrd’s $70M–$150M net worth places him in the mid-tier of Texas business moguls, far below the $1B+ club (e.g., Red McCombs, T. Boone Pickens) but ahead of most regional entrepreneurs. Here’s how he stacks up:
Mana ligzda
- 18. okt., 10:31
neogeo.lv
- 18. okt., 16:08
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latvijas un Igaunijas savstarpējā valsts robežas apstiprināšana un demarkācija tika uzsākta 1992. gadā un pilnībā pabeigta 2000. gadā. Igaunija bija pirmā no četrām Latvijas kaimiņu valstīm ar kuru Latvija oficiāli starpvalstu līmenī noteica, dabā ierīkoja un visaugstākā līmenī apstiprināja valsts robežu.
Kopējā robeža starp Latviju un Igauniju mūsdienās ir aptuveni 343 km gara.
Starpvalstu robeža starp Latviju un Igauniju ir nosprausta gan pa sauszemes līnijām no robežstaba uz robežstabu, gan pa dabas objektiem (upēm). Dažkārt starpvalstu robeža šķērso arī ezerus un tādējādi daļa no ezera pieder vienai valstij, bet otra daļa ezera – otrai valstij. Ja starpvalstu robežlīnija ezera vidū tiek lauzta, tad lūzuma punktu ezerā var nostiprināt ar koordinētu ūdenī peldošu un noenkurotu boju.
Kopumā Latvijas un Igaunijas starpvalstu robeža sadala 8 ezerus, kuri tiek dalīti starp abām valstīm.
Aplūkosim Latvijas un Igaunijas savstarpēji sadalītos ezerus.
Pukšezers (igauniski: Pupsi järv). Ezers atrodas Valmieras novada Naukšēnu pagastā. Ezera platība – 7,8 ha. Aptuveni 60% pieder Latvijai, bet 40% – Igaunijai.
Pīri ezers (igauniski: Piirijärv). Ezers atrodas Valkas novada Ērģemes pagastā. Ezera platība – 2,2 ha. Aptuveni 90% pieder Latvijai, bet 10% – Igaunijai.
Peļļu ezers (igauniski: Mudajärv). Ezers atrodas Smiltenes novada Apes pagastā. Ezera platība – 1,6 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.
Smilšājs (igauniski: Liivajärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 4,5 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.
Sūneklis (igauniski: Sarapuujärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 2,6 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.
Ilgāja ezers (igauniski: Kikkajärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 17,8 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.
Mazais Baltiņš (igauniski: Väike-Palkna järv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 5,0 ha. Aptuveni 40% pieder Latvijai, bet 60% – Igaunijai.
Murata ezers (igauniski: Murati järv). Ezers atrodas Alūksnes novada Ziemeru pagastā. Ezera platība – 66,6 ha. Aptuveni 15% pieder Latvijai, bet 85% – Igaunijai.
Passion Brains
- 18. okt., 21:12
Seneka sveic savu Lucīliju!
(1) Dari tā, mans Lucīlij: atbrīvojies paša labā un taupi un glabā laiku, kas tev līdz šim vai nu ticis nolaupīts, vai nozagts, vai gājis zudumā tāpat vien. Pārliecinies, ka patiešām ir tā, kā rakstu: daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu — slepus, daļa zūd tāpat. Taču visvairāk jākaunas par zaudējumu paša nolaidības dēļ. Ielūkojies vērīgāk: mūža lielākā daļa aizrit, darot nelāgus darbus, prāva daļa — nedarot neko, bet viss mūžs — darot ko citu, nekā vajadzētu. (2) Vai tu vari man nosaukt kādu, kas kaut cik vērtētu laiku, cienītu dienu, saprastu, ka viņš ik dienas mirst? Tā ir mūsu kļūda, ka nāvi redzam tikai nākotnē: liela tās daļa jau ir aiz mums. Mūža gadi, kas mums aiz muguras, pieder nāvei. Tāpēc dari, mans Lucīlij, kā raksti: **saturi kopā visas savas stundas**! Ja tavās rokās ir šī diena, būsi mazāk atkarīgs no nākamās. Kad dzīvi atliek, tā aizioņo garām. (3) Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums — vienīgi laiks. Tikai to, gaistošu un nepastāvīgu, daba mums devusi īpašumā, un arī no tā mūs padzen katrs, kas vien to grib. Un cilvēki ir tādi nejēgas, ka, ieguvuši ko pavisam mazvērtīgu, lētu un katrā ziņā viegli aizstājamu, viņi ļauj sev uzstādīt rēķinu, bet neviens, kas saņēmis laiku, neuzskata, ka ir kādam ko parādā, kaut gan tas ir vienīgais, ko nespēj atdot atpakaļ arī pateicīgs cilvēks. (4) Tu varbūt jautāsi: ko daru es, kurš tev dodu tādas pamācības? Atzīšos pavisam atklāti: kā jau mēdz būt ar izšķērdīgu, bet pedantisku cilvēku, izdevumi man ir saskaitīti. Es nevaru teikt, ka nezaudēju neko, taču varu pateikt, cik zaudēju, kādēļ un kādā veidā, un uzrādīšu savas nabadzības iemeslus. Bet man klājas tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, kas bez pašu vainas nokļuvuši trūkumā: visi viņiem piedod, neviens nepalīdz. (5) Tātad kā? Es neuzskatu par nabagu, kam pietiek ar to, kas viņam atlicis, lai cik maz tas būtu. Bet tu tomēr, gribētos, glabā savu īpašumu — ir pats laiks sākt. **Kā sprieda mūsu senči, par vēlu taupīt, kad trauks gandrīz tukšs,**¹ jo dibenā paliek ne vien maz, bet arī mazvērtīgākais. **Paliec sveiks!**
DidzisKukainis.lv - Blogs / Raksti
- 18. okt., 21:45
Pavisam nesen tiku pie dažām jaunām grāmatām par dižo florencieti Nikolo Makjavelli, kurš ir zināms kā viens no dižākajiem politiskās domas autoriem kopš Renesanses laikmeta. Manā bibliotēkā jau šis un tas no grāmatām par un ap Makjavelli bija, taču palēnām mēģinu tikt vēl pie labas literatūras par šo tēmu. Te drusku palīgā nāk arī MI, kurš sniedz labus ieteikumus vērtīgu grāmatu meklējumos. Tā es tiku pie viena no retumiem - "An Unlikely Prince", kuru sarakstījis itāļu autors Nikolo Kaponi, kurš ir izpētījis dzimtas koku un nonācis pie secinājuma, ka ir šī diženā florencieša Makjavelli radinieks.
Pirmoreiz ar Makjavelli sastapos, kad man bija 20 gadi, biju tikko atbraucis uz Rīgu studēt pēc atgriešanās no Norvēģijas. Kāds draugs mani uzaicināja uz kafiju un mūsu saruna ievirzījās par filozofiju un tādām augstām matērijām... Šajā vietā var sacīt vienu dzīves patiesību - draudzība, kas būvēta uz kopīgām interesēm, grāmatām, filozofiju un vārda visplašākajā nozīmē - mīlestību pret zināšanām un gudrību, tā ir stipra draudzība un šis draugs man joprojām ir labākais draugs. Un pēc kāda laika izdevniecība "Tapals" (reiz bija tāda izcila izdevniecība!) klajā laida melno grāmatu sēriju, kurā pirmoreiz ieraudzīju "Valdnieku" (Il Principe - itāl.), vēlāk šim darbam pievienojās arī V. sarakstītais "Mafijas menedžeris", kas gan nav tiešā saiknē ar "Valdnieku" un Makjavelli, bet iedvesma smelta... Tā šīs abas melnās grāmatas kopš draudzības aizsākuma ir manā bibliotēkā.
"Valdnieku" esmu izlasījis neskaitāmas reizes, melnajā "Tapala" izdevumā esmu atļāvies padarboties ar pildspalvu, atzīmējis citēšanas vērtās vietas, jaunajā "Valdnieka" izdevumā, ko izdevusi "Zvaigzne ABC", bet kas ir tas pats Strēlertes tulkojums, kas melnajos vākos, šādas izmaiņas negrasos veikt, jo tas vienkārši ir skaisti noformētas sērijas eksemplārs.
Makjavelli biogrāfija izdevniecības "Reaktion Books" sērijā "Renaissance Lives" man arīdzan bija nozīmīgs atklājums, kuru izlasīju pāris vakaros un uzrakstīju arī atsauksmi par šo darbu šeit pat blogā. Darbi, kuros aplūkota Makjavelli dzīve un darbība, allaž ir vērtīgi, jo sniedz dažādus rakursus, kā palūkoties uz to vēstures posmu, kurš man ir sirdij tuvs. Renesanse - laikmets, kurā tika novērtēts tas, kas mūsdienās netiek uzskatīts par būtisku personības attīstībai - māksla, kultūra, radoša darbība, kultūrvēsture un tā tālāk, vienvārdsakot, gudrība un inteliģence. Kaut gan varu atļauties piebilst, ka arī mūsdienās ir viedi prāti, kuriem interesē kas vairāk nekā tikai miesisku vajadzību apmierināšana, kas tiecas pēc saprāta gudrības un ieskata pasaules dižākajā kultūras mantojumā, kas tomēr ir un paliek visas Eiropas saknes un attīstības virzītājspēks.
Tagad nedaudz ielūkosimies manos trijos jaunieguvumos. Pirmā grāmatiņa ir "Machiavelli. A Very Short Introduction" (2ed.) Šīs sērijas grāmatas izdod Oxford University Press un ir pazīstamas ar tēmu daudzveidību. Šī nelielā grāmatiņa sniedz tiešām izsmeļošu ieskatu Makjavelli dzīvē un to, kā viņš iekļuva Florences administrācijā kā kanclers. Grāmatiņa sākas ar vispārēju ievadu Makjavelli biogrāfijā un Palazzo Vecchio attēlu, kurā Makjavelli sāka strādāt, esot tikai 29 gadus vecs. Bet būtiskākais ir tas, ka jau tajā laikā humānistu ideāli bija plaši pazīstami un aizvien vairāk vadošos amatos nokļuva tie, kuri bija izglītoti saskaņā ar humānistu ideāliem, vienvārdsakot, intelektuāļi un kopumā inteliģenti un daudzpusīgi talantīgi cilvēki. Lasot šo darbu, lasītājs sastopas ar tādu Makjavelli, kādu mēs varētu viņu pazīt, ja būtu laikabiedri - cilvēku vērotājs, viņu tikumu un netikumu piefiksētājs, kā arī atklāts vēstītājs, ja kāds no viņa sastaptajiem prinčiem un valdniekiem bijis apveltīts ar izcilu drosmi, mērķa vīziju un zināmu gudrības, inteliģences līmeni. Makjavelli allaž pozitīvi izsakās par tikumiem, kurus viņš kā humānists tiešām augsti vērtē. Taču ne vien tas - Makjavelli piedzīvoja arī izraidījumu un pat cietumu, jo, kā mēs zinām, mainās varas un mainās attieksmes... Un šeit Makjavelli kļūst par politiskās dzīves vērotāju un, teiksim, komentētāju savās vēstulēs un pierakstos. Un tā rodas "Valdnieks"!
Stefano Ussi. Niccolo Machiavelli in His Study
Otrā grāmata no maniem jaunieguvumiem ir Patrick Boucheron sarakstītā "Machiavelli". Viens no šīs grāmatas skatpunktiem - paskatīties uz Makjavelli pasaules redzējuma izmantošanu galīgi ne tā, kā to redzētu Makjavelli, resp., kur aug tāda lieta kā "makjavellisms", kuram visnotaļ maza saikne ar patieso Makjavelli vēstījumu. Bet dižas idejas allaž tiek piesavinātas un izmantotas, lai attaisnotu kādu savu rīcību un tā ir darījuši daudzi, Berluskoni un citus ieskaitot. Tostarp, pat tagadējais lielvalsts prezidents kādā savā runā ir atsaucies uz Makjavelli minētajām bailēm, ka tas ir vienīgais politikas valdīšanas mērķis. Bet tur gan bija cits konteksts, kad Makjavelli to sacīja, bet tas jau netraucē uzrunā izmantot aizgūtus vārdus, par kuriem pašam intelekts neļauj spriest... Šī grāmata kopumā ir kā ceļojums kopā ar Makjavelli, ieiejot viņa pasaules redzējumā, dodoties sarunā kā līdzbiedriem.
Trešā un visgrūtāk iegūtā grāmata ir Niccolo Capponi sarakstītā "An Unlikely Prince. The Life and Times of Machiavelli". Interesants bija grāmatas iegūšanas un atceļošanas stāsts. Grāmata tiešām retums, vairs nav nopērkama parastos interneta grāmatu veikalos, taču, pateicoties MI iesaistei un ieteikumiem, atradu vienu privātpārdevēju UK, kurš par lētām naudiņām pārdeva man šo grāmatu, tad tā ceļoja caur Beļģiju uz Latviju... Atceļojusi uz Latviju, acīmredzot kāds kaut ko pastā sajauca un ar norādi, ka saņēmējs nomainījis saņemšanas adresi (kaut neko kopš pasūtīšanas nebiju nedz mainījis, nedz darījis!), grāmata atkal aizceļoja uz Beļģiju... Biju jau noraizējies, ka netikšu pie savas grūti medītās grāmatas, bet - nekā, pēkšņi atnāk pasta zīme, ka grāmata mani gaida pasta nodaļā! Tā grāmata, izceļojusi puseiropu, nonāca beidzot pie manis.
Makjavelli vārds gadsimtiem ilgi ir bijis saistīts ar politisko viltību, aukstasinīgu aprēķinu un pārliecību, ka varas saglabāšanai attaisnojami gandrīz visi līdzekļi. Tomēr, palūkojoties aiz šī priekšstata, atklājas daudz sarežģītāka personība — cilvēks, kurš ne tikai analizēja varu, bet arī pats piedzīvoja tās nepastāvību, nežēlību un kaprīzes.
Niccolò Capponi grāmata An Unlikely Prince: The Life and Times of Machiavelli piedāvā ieskatu renesanses Florences politiskajā pasaulē, kur diplomātija, personiskās ambīcijas un mainīgas politiskās alianses noteica cilvēka likteni. Makjavelli nebija tikai teorētiķis, kurš vēroja politiku no malas. Viņš bija tās dalībnieks — ierēdnis un diplomāts, kurš iepazina varas mehānismus praksē, pirms savas atziņas pārvērta rakstītajā vārdā.
Man šķiet īpaši interesanta pretruna starp Makjavelli spēju izprast politiskās varas loģiku un viņa paša likteni. Cilvēks, kurš tik precīzi analizēja valdnieku rīcību, politisko nepieciešamību un cilvēka dabu, pats nespēja pasargāt savu karjeru no vēsturisko pārmaiņu sekām. Mediči atgriešanās pie varas Florencē izmainīja arī viņa dzīvi, atstājot viņu ārpus tās politiskās vides, kurā viņš līdz tam bija darbojies.
Varbūt tieši šeit slēpjas viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc Makjavelli joprojām ir lasīšanas vērts. Viņš mums neatstāj vienkāršu morāles rokasgrāmatu, bet gan sarežģītus jautājumus par varu, nepieciešamību, cilvēka ambīcijām un spēju pielāgoties apstākļiem. Capponi biogrāfija ļauj ieraudzīt ne tikai Valdnieka autoru, bet arī cilvēku, kura dzīves pieredze palīdz labāk saprast viņa idejas.
Galu galā politisko teoriju nevar pilnībā atraut no cilvēka, kurš to radījis, un laikmeta, kurā tā tapusi. Makjavelli gadījumā šī saikne ir īpaši uzskatāma: viņa darbi ir gan sava laika politiskās realitātes analīze, gan liecība par cilvēku, kurš centās izprast spēles noteikumus pasaulē, kurā noteikumi varēja mainīties vienas nakts laikā.
Kazhes blogs
- 18. okt., 23:05
INTERESANTU LAIKAPSTAKĻU UN METEOPARADIBU FOTO
- Vakar, 01:09
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
News Support RSS feed provided by Dassault Systèmes
- Vakar, 10:01
