Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 988 avoti)
15. jūnijs
(Mojstrana – Kranjska Gora – Vršič pāreja)
Šī nu ir pēdējā pilnā diena mūsu ceļojumā, rīts ir nomācies un Triglavs atkal ir paslēpies aiz mākoņiem. Dienu sola lietainu, bet mums ir pavisam citi plāni, lai ar Triglavu mākoņos nemaz nevar redzēt, mēs aizbrauksim aiz tā un apmeklēsim Mojstranas alpīnisma muzeju. Tā apskatos par šo muzeju ir dziedātas slavas dziesmas un kuru tad neinteresē slovēņu alpīnistu sasniegumi? Pirms tam gan iekožam brokastis, un man brokastīs ir vakardienas burgeri. Pats brauciens ir tā ap stundiņu pa interesantiem kalnu celiņiem. Plāns mums ir tur ierasties laicīgi uz atvēršanos, kamēr vēl nav salīduši tūristi, tā lai muzeju skatīties varam mēs vieni paši. Jāatzīst, ka mums izdodas ierasties tik laicīgi, ka pirms mums ir tikai divi citi cilvēki. Vietējais kasieris mums nopārdod biļeti un izreklamē vietējo “escape room”. Pakonsultējamies savā starpā un nolemjam, ka labs ir, izmantosim savus superintelektus šādā triviālā izklaidē.
Mums iesaka doties uz “Pobeg v Bivak” nekavējoties, kamēr nav citi atnākuši, jo laiks katrai komandai tiek dots 40 minūtes. Mēs gan no sākuma apmeklējam pagrabstāvu, kas veltīts Triglava iekarošanas vēsturei. Tur var atkal izlasīt slaveno 1778. gada kāpiena aprakstu, iemācīties dziesmu “Oj, Triglav, moj dom…”. Izlasīt par slavenā Jakoba Aljaža virsotnes pirkšanu un torņa uzbūvēšanu tur. Tepat apskatāms arī torņa makets. Tas tornis tur noturējies veselus 123 gadus un tikai tad noņemts rekonstrukcijai. Visnotaļ interesanti ir arī citi artefakti un pat ekspozīcija ir izveidots kā īsts labirints. Staigājot pat rodas vēlme tai Triglavā arī uzkāpt. Pabeidzam pagrabu un dodamies uz spēli.
Pirms ejam tur iekšā, mums jāparaksta dokuments, kurā apņemamies izbēgšanas istabas detaļas nevienam nestāstīt. Mums ir četras istabas, kur katrai dotas 10 minūtes un rācija, ja noiet kas greizi. Mēs tiekam cauri 25 minūtēs. Izrādās, ka mūsu ģimenē ir cilvēki ar slēptiem talantiem. Matīss, izrādās, pēc gaismas zibšņiem spēj nolasīt Morzes ābeces kodus. Kopā labs iespaids, spēles nav pārlieku grūtas un tādas, kur vari aizkulties nepareizā virzienā, visur ir nelieli hinti, kas palīdz. Muzeja uzraugs ir šokēts par mūsu spējām, varu derēt, ka pēc tam gāja čekot, vai mēs durvis vienkārši neesam uzlauzuši.
Tad kāpjam muzeja otrā stāvā un izbaudām pārējo ekspozīciju. Te viss ir veltīts florai, faunai un izdzīvošanai kalnos. Katram iedota viedkarte, kurā krājam zīmodziņus, pārbaudot savas zināšanas. Kad visi savākti, dāvanā balva – pastkarte ar muzeja bildi. Tā ka pat tiem no mums, kuriem stendu lasīšana šķiet garlaicīga, ir ko ņemties. Vispār te jau māca pašsaprotamas lietas, kā izvēlēties pareizu ekipējumu, ko likt somā, kur negaisa laikā slēpties utt. Labākā atrakcija – būdiņa, kurā tiek simulēts negaiss kalnos ar vēju un pērkonu. Kad viss izstaigāts, ir pienācis pusdienlaiks un dodamies kaut kur paēst. Pirms braukt projām atrodam siera pārdošanas automātu, kurā nopērkam kūpinātu Slovēnijas sieru. Par sieru runājot, man tā ar neizdevās atrast vietējo, kuram tekstūra neatgādinātu gumiju.
Kaut kur izrādās ir Kranjska Gora, jo tur labs ŗestorāniņš, ja var ticēt internetam. Vēl neesam tikuši ārā no mašīnas, ka jau dzirdam latviešu valodu, izliekamies, ka esam pavisam no citas valsts. Ēstuve saucas Bedanc un ēdiens tur tiešām ir izcils. No tās terases paveras skaists kalnu skats un blakus ir rodelis, kurš šodien nestrādā. Vienīgais – te ir zaglīgi zvirbuļi. Apkalpošana laipna, paēdam kārtīgi, redzam, ka rodeļi iedarbojušies un ejam sabīdīt braucienu, bet nekas nesanāk, šodien viņi esot atvēruši tikai kaut kādai klases ekskursijai un mēs varot piebraukt rīt!
Domājam braukt mājās, bet tad Maijai ienāk spontāna ideja, ka vajadzētu aizbraukt uz Vršič pāreju. Es to pāreju atminos no iepriekšējās reizes, nomācies, auksts un vējains. Smuki vai nesmuki, no tā man atmiņu vairs nav. Speramies augšā pa visserpentīnaināko ceļu šajā ceļojumā. Līkums aiz līkuma, ik pa laikam ceļa vidū ir izlecis kāds velosipēdists, kuram pietrūcis spēka mīties taisni un šis brauc serpentīnā vēl vienu mazāku serpentīnu. Tie jāapbrauc prātīgi, tikuši augšā konstatējam, ka pāreja ir remontā. Pilns ar tehniku un mašīnu nav kur nolikt. Mums paveicas – viena atstāj savu vietu un mums ir kur nolikt auto. Šoreiz te spīd saule un skati ir fantastiski. Pablandāmies, uzēdam saldējumu un braucam lejā. Jau augšā braucot, es esmu noskatījis labu stāvlaukumu nedaudz zem pārejas, no kura arī redzami labi skati. Patusējam pa turieni, jo kalnus pa īstam jau drīz vairs neredzēsim un tad braucam mājās. Vakarā tie, kas vēlas vēl aiziet uz ezeru, bet laiks ir tāds uz lietu un nomācies. Es arī atklāju, ka esmu pakāsis izcilajā restorānā savu jaku.
16. jūnijs
(Kranj – Rīga)
Šodien ir pienākusi tā diena, kurā mēs dodamies atpakaļ uz mājām. Tāpēc rītu pavadām pakojot mantas un cenšoties neko neatstāt. Nezaudējot cerību, es vēlreiz pārmeklēju māju cerībā atrast savu jaku, bet velti. Puslīdz piekārtojam istabas, lai neizskatītos pēc galīgiem sušķiem un braucam uz lidostu.
Puišiem ir ideja – jo ātrāk nonāksim lidostā, jo ātrāk tiksim mājās un pulksteņlaiki ir tikai tāda mazsvarīga nianse. Mēs pierunājam viņus uz vienu īsu Kranj apmeklējumu, jo tā pilsēta ir turpat pie lidostas. Pastaigājam pa centru, ir šādas tādas baznīcas, aizejam uz vietējo pils dārzu, nekas īpašs un pēc stundas jau braucam uz lidostu.
Lidostā šīs dienas galvenais pasākums mašīnas atdošana nomā. Pa ceļam uz lidostu iebraucam benzīntankā, izdodas iepildīt pāris litrus līdz pilnai bākai. Kā par brīnumu izdodas atrast pareizo autostāvvietu ar pirmo reizi. Nolieku mašīnu, izkraujam mantas. Aiznesu atslēgu, parasti vienmēr ir bijis, ka atdod atslēgu un tinies, tad te vēl jāiet līdzi un darbinieks mašīnu apskata. Tiek pārskaitītas visas komplektācijas lietas, salīdzināti skrāpējumi un buktes. Cik es zinu, es Fokusam neko gauži nodarījis pats neesmu, tā kā prāts mierīgs, viss tiek ieskaitīts.
Tālāk jau viss vienkārši sēžam lidostā un gaidām lidmašīnu, tā saucas Olaine un ir ar internetu, tā ka atpakaļceļš uz Rīgu paiet nemanot.
678 hektāros ilggadīgo zālāju visā Latvijā tiek izmēģināts atbalsta modelis, kurā maksājuma apmēru nosaka sasniegtā bioloģiskā daudzveidība. Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature pilotprogrammā “Ziedu pļavas” piedalās 65 zemju apsaimniekotāji, un Eiropas Komisija to iekļāvusi 2025. gada Vides īstenošanas pārskatā kā labās prakses piemēru dabas sektorā.
Atzinība raksturo programmas pieeju un tās izmantošanas potenciālu, taču avotā nav publicēti dati par sugu skaita pieaugumu vai citiem gala rezultātiem. Tādēļ Eiropas Komisijas izcēlums pats par sevi vēl nepierāda, ka visos iesaistītajos zālājos bioloģiskā daudzveidība jau ir uzlabojusies.
Projektā LatViaNature programmu sāka 2023. gadā, lai Latvijā pārbaudītu jaunu brīvprātīgas sadarbības modeli. Tā darbojas privātajās zemēs ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un balstās līgumiskās attiecībās ar zemju apsaimniekotājiem.
“Ziedu pļavas” no tradicionāla vienāda maksājuma modeļa atšķir atbalsta sasaiste ar dabā konstatēto rezultātu. “Tā ir inovatīva brīvprātīgas sadarbības pieeja dabas aizsardzības veicināšanai privātajās zemēs,” norāda LatViaNature vadītāja Ieva Saleniece.
Eiropas Komisija Vides īstenošanas pārskatu sagatavo regulāri, lai pārraudzītu un veicinātu Eiropas Savienības vides tiesību aktu un politikas ieviešanu. Latvijas pilotprogrammas iekļaušana pārskatā nozīmē, ka uzmanība pievērsta ne tikai aizsargājamām teritorijām, bet arī mehānismam, ar kuru dabas vērtību saglabāšanā var iesaistīt privāto zemju apsaimniekotājus.
Katrs dalībnieks ik gadu saņem individuālas konsultācijas, apmācības un finansiālu atbalstu bioloģiski daudzveidīga zālāja veidošanai. Jo lielāka bioloģiskā daudzveidība sasniegta ilggadīgajā zālājā, jo lielāks atbalsts pienākas tā apsaimniekotājam.
Šī kārtība pārvieto uzsvaru no vienkāršas noteiktu darbu izpildes uz dabā novērtējamu rezultātu. Zemes apsaimniekotājam tā rada finansiālu motivāciju uzlabot zālāja dabas vērtību, savukārt ikgadējais monitorings ļauj atbalstu sasaistīt ar konstatēto situāciju. Avotā gan nav norādīti maksājumu apmēri, atsevišķu saimniecību saņemtais atbalsts vai programmas līdzšinējās izmaksas.
Programmā iesaistīti zemju apsaimniekotāji no visas Latvijas. Dalot kopējo platību ar dalībnieku skaitu, vidēji sanāk aptuveni 10,4 hektāri uz vienu dalībnieku, tomēr tas ir tikai aritmētisks vidējais: avotā nav datu par konkrēto īpašumu platību sadalījumu.
Dalībnieki kopā ar Latvijas Universitātes un Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertiem ikgadējā monitoringā skaita augu sugas un vērtē zālāju struktūru. Abi rādītāji tiek izmantoti zālāja bioloģiskās daudzveidības rezultāta noteikšanai, kas savukārt ietekmē finansiālā atbalsta apmēru.
Pašlaik publiskotā informācija ļauj novērtēt programmas mērogu un darbības principu, bet ne vēl secināt, cik lielas pārmaiņas zālājos panāktas. Tam būtu nepieciešami salīdzināmi monitoringa rezultāti, kas avota tekstā nav sniegti.
Pilotprogramma turpināsies līdz 2026. gada beigām. Tad paredzēts sagatavot izvērtējumu un priekšlikumus motivējošo mehānismu pilnveidei valsts līmenī, lai privāto zemju īpašniekus efektīvāk iesaistītu dabas vērtību saglabāšanā. Tieši šis izvērtējums būs nākamais apstiprinātais posms, kurā varēs spriest par pilotmodeļa turpmākas izmantošanas iespējām.
Kaut kā netīšām sanāca. iziešana no mājas bija ar mērķi aiziet uz Ludzas parku un paskatīties parkā bibliotēkas mājiņā, vai tur ir atgriezusies nolikts Trīskrāsu karuselis. Nebija. Aizgājusi tautās grāmata. it kā sīkums, bet patīkami. Var jau būt, ka tā tajā mājiņā kādā mirklī atgriežas un tajā pat mirklī aiziet nākamās rokās. Kā tur ir, nezīlēšu. Vienalga patīkami, ka kādam noder.
Pēc jau aizgājām pa Raiņa ielu līdz galam ezera virzienā un tad pa acīmredzami lietotu kaut ko ceļam līdzīgu caur mazdārziņiem pagājāmies. Viens posms tiešām it kā pa džungļiem ejams ar apziņu, ka kreisā pusē kaut kur ir Lielais Ludzas ezers un ceļa galā kaut kut aiz kokiem ir dzelzceļa līnija uz Zilupi Pa taisno līdz dzelzceļam neaizgājām, atradām ceļu starp mājām un izbridām uz Latgales ielas tajā posmā, kurš ielu izved no Ludzas auto braucienam uz Zilupi vai Pildu caur Ņikšiem - pēc braucēja ieskatiem. Pēc jau gājiens uz mājām.
Version 1.0.0
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Zakam, kā jau tas piederas Defiance of the Fall sērijas galvenajam tēlam, kuram vēl priekšā ne viens vien piedzīvojums sērijas turpinājumos, devītās grāmatas noslēgumā izdodas veiksmīgi izkļūt no pa Sistēmas Multiversu klejojošā kosmiskā vaļa Oruma. Gan piedzīvojumos pirms Oruma, gan tā iekšpusē radītajā vidē Zaks pavadījis vairāk kā vienu vai divus gadus un laiks atgriezties atpakaļ uz mājās. Vismaz paskatīt un piefiksēt, kā klājas kā planētai kopumā, pār kuras virs-lordu izdevies tapt, tā arī paša izveidotajai Atvuda impērijai.
Ja no vienas puses Zaku uz mirkli pārņem vilšanās, ka ar uzticēto atbildīgu attiecīgie personāži tiek pat ļoti labi galā, tad vilšanās, ka viņa iesaistīšanās lietas rit vairāk vai mazāk bez aizķeršanās, ir īslaicīga, jo tas tikpat ātri atkal ļauj nodoties personīgajai kultivēšanas izaugsmei un vispārējai statu uzlabošanai, kuras temps, lai cik galvu reibinošs nebūtu, nekad nevar būt par ātru.
Pirms gan Zaka tēls var tam nodoties ar pilnu atdevi, gluži bez viņa iesaistes un padoma Jaunās Zemes (gan ģeogrāfiski, gan iedzīvotāju ziņā pēc Sistēmas uzrašanās) un Portatvudas impērijas pavalstniekiem neiztikt. Vēl jo vairāk, ja tie teju vai aiz gara laika paši izmanto Sistēmas dāvātu iespēju kļūt par invāzistiem citā jaunintegrētā planētā, kura sērijas ietvaros ir ar Insolisas vārdu. Par cik paši nesen izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē naidīgu spēku iebrukums uzreiz pēc pārmaiņām, ko nes kā no zila gaisa nokritis Sistēmas paziņojums ‘’Welcome to Multiverse’’, tad Velari vadītie spēki, lai arī ir kā iebrucēji, tad neizpaužas bezmērķīgā vardarbībā un postažas sēšanā terora nolūkos vien, bet līdz galam tomēr neizdodas pretinieku pielauzt un vien galvenā varoņa iesaistīšanās Zaka veidolā beidzot izkustina iestagnējušo karadarbību.
Defiance of the Fall sērijas individuālos romānus nevarētu ierindot tādas sērijas kategorijā, kuras autors (J.F. Brink) sniegtu to labāko atgādinājumu, kas noticis iepriekšējos romānus, lai gadījumā, ja starp iepriekšējo būtu izlaista lielāka laika pauze, lasītājs tiktu pēc iespējas ātrāk un labāk noorientēts, kas ir kas, kur nu vēl, ja kāda iemesla pēc gadās iesākt sēriju tās ‘’vidū’’. Tomēr vienlaikus ar šiem trim romāniem sērijā jo biežāk novērojamas epizodes, kuras lielākā sižeta griezumā, un vēl jo mazāk attiecināmi uz turpinājumiem, nav ar lielāku pievienoto vērtību, kā vien padarīt Zaka tēlu spēcīgāku. Jo biežāk ir piedzīvojumi piedzīvojumu pēc ar cīņas epizodēm ar paredzamu iznākumu vai nu ar dažādiem mošķiem (vien neliels intereses kāpums, kad #12 vāka noformējuma gadījumā viena no tādām cīņām ir ar monstru no grāmatas vāka – Stormgliders tiem sugas vārdā) vai pārsvarā maznozīmīgiem tēliem, kuri tālākā sižetā tikpat ātri tiek piemirsti.
Audio versijā ierunātājs Pavi Proczko veic uzteicamu sniegumu, lai klausīšanās process no grāmatas uz grāmatu, kas jau sāk jau palikt drusku pārāk labi paredzama tās sižetiskajā gaitā. Tā arī lasītprieka un baudāmības bonusu sniedz Zaka un dēmona Agrasa tēla savstarpējā attiecību dinamika un dialogi, kuros Agrass labi saprot, ka jāturas vien būs pie Zaka sāniem, jo tā absurdi augstais Veiksmes atribūta līmenis sniedz tā sabiedrotajiem (pat salīdzinoši nesen sastaptiem) tik vērā ņemamus labumus, ka būtu muļķīgi meklēt laimi citviet. Pat ja ir brīži, kad gandrīz vai zaļam jāpaliek no tā, cik vienam nepārtraukti var veikties.
Defiance of the Fall nevar lepoties ar augstāko romantisko sižetu saturāciju, pa kuru laiku, kad tikpat kā bez apstājas jānododas kultivēšnai, tad tomēr bez tās Zaku autors neatstāj. Turklāt vēl ar potenciālu apveltīta vairāk kā tik viena romantiskā interese vai vismaz tāda, kura Zakā saskata izdevību pašai pacelties Sistēmas izveidotajā pasauļu kārtībā. Tomēr no visām vien Katejas tēlam, kurai sižeta skatpunkts pa savai reizei pievēršas arī individuāli pirms atkalsastapšanās ar Zaku, ir ar spēcīgāko varbūtību uz veiksmīgu iznākumu. Vēl jo vairāk, ja arī no Zaka puses ir interese, turklāt gana liela, lai vēlākā epizodē #12 ietvaros Zaks to mierinātu neuztraukties, ka viņš to varētu pamest aizmirstībā tikai aiz tā, ka viņas kultivēšanas tempi ir lenāki.
Kā ne kā to pašu varētu teikt teju par visiem Zaka sabiedrotajiem un/vai draugiem, kurus, ja var ticēt nu jau vairāku grāmatu garumā piesolītajam starpsektoru karam (Zeme atrodas iekš Izekia sektora), Zakam gan ‘’jāpavairo’’, gan jāpalīdz kļūt spēcīgākiem, nevar tikai sevi prioritarizēt, tādēļ reizēm, atceroties atgriešanos uz Zemes #10 ietvaros, ir jābūt drusku skarbākam nekā gribētos, jo viena liela daļa pārāk ātri aizmirsusi, cik bīstama var būt Sistēma. Tā teikt, Zaks vēloties radīt pēc iespējas drošākus apstākļus pēc iespējas lielākam skaitam uz Zemes gandrīz vai pārcenties, ko uz slinkāku prātu orientēti saprotami izmanto.
Bet, lai cik skarbs Zaks nebūtu, Sistēma agri vai vēlu būs nežēlīgāka un ar brutāli tiešu pieeju atlasīs vājos no spēcīgajiem, kuriem būs lemts turpināt izdzīvot. Un tikai kļūstot spēcīgākam to būs lemts sasniegt, kas tad arī ir sērijas un galvenā varoņa mērķu pamatā.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
