nekur.lv

No rīta mums ir brīnišķīgs darbu sadalījums – Eduards gatavo brokastis, Guna pusdienas līdzņemšanai, es varu rakstīt. Pēc brokastīm dodu ieguldījumu kopīgajā saimniecībā un nomazgāju traukus, šis darbs man tiešām patīk. Tad sēžamies auto un iesākumā aizbraucam uz netālo tirdzniecības centru. Lieta tāda, ka man ir jauns klēpjdators, kuram nav iespējas pievienot fotoaparāta SD karti,...

The post Fēru salas: aitu ir vairāk appeared first on Mugursoma.lv.

Izšķirošais lēmums par iebrukumu Baltijā tika pieņemts Maskavā, Kremlī, 1940. gada 5. un 7. jūnija sēžu laikā. Tad vēl tika pieļauta iespēja, ka baltieši pretosies, bet atriebe par to būtu baisma: masveida un tūlītējas deportācijas.

9. jūnijā PSRS Galvenās nometņu pārvaldes (GULAG) priekšnieks V. Černiševs ziņoja augstākajai PSRS vadībai, ka gūstekņu uzņemšanai no Baltijas gatavas astoņas koncentrācijas nometnes. Pēc īsa laika to skaitu palielināja līdz desmit. Tajās varēja ieslodzīt vismaz 64 tūkstošus cilvēku – praktiski visu Baltijas valstu armiju sastāvu. Baltijas valstu pierobežā izveidoja gūstekņu šķirošanas punktus. Latvijas pierobežā bija četri – Pleskavā, Ostrovā, Sebežā, Bigosovo. Tikai Baltijas valstu vadītāju lēmums nepretoties novērsa deportācijas jau 1940. gada vasarā.

Pretošanās bezcerīgums

Kā liecina vēsturnieka Valda Kuzmina pētījumi, Latvijā okupācijas brīdī bija izstrādāts mobilizācijas plāns ”K”, kurš paredzēja pretošanos PSRS iebrukumam no austrumiem, gar Rīgas–Pleskavas šoseju. Tomēr tas neparedzēja iebrukumu no Lietuvas puses, kas nāks 17. jūnijā, jo tā būs okupēta jau 15. jūnijā. Ja 17. jūnijā Latvija pretotos, tad bezcerīgās cīņas izvērstos trīs virzienos – pret PSRS karaspēku, kurš nāktu: no Lietuvas, no PSRS, no padomju bāzēm Latvijā.

Lai arī parasti par okupācijas sākumu uzskata 15. jūniju Lietuvā un 17. jūniju Latvijā, tomēr ir pamats uzskatam, ka agresija sākās jau 14. jūnijā. Šajā dienā sākās Igaunijas un Latvijas jūras robežu un ostu blokāde, kas, pēc pašas PSRS 1933. gada 3. jūlijā parakstītās agresijas definīcijas, ir agresija.

19 PSRS karakuģi un 10 zemūdenes bloķēja izejas no Baltijas ostām un pat sagrāba Igaunijai piederošo Naisāres salu. Gaisa telpu kontrolēja PSRS lidmašīnas. Nav šaubu, ka pretošanās gadījumā Baltijas pilsētas tiktu bombardētas, kā tas jau bija noticis Somijas gadījumā 1939. gada beigās.

Blokādes nolūks bija nepieļaut, lai Baltijas valstu vadītāji atstātu savas valstis. Pēc Maskavas scenārija, visiem trim prezidentiem bija jāpaliek savās vietās un jāakceptē ar saviem parakstiem okupantu nodiktētie lēmumi, tā padarot okupāciju ”legālu”. Nedz Kārlis Ulmanis, nedz Konstantīns Petss Igaunijā bēgšanu vispār neplānoja, bet Lietuvas prezidents Antans Smetona tomēr paspēja atstāt valsti, izmantojot ceļu, kuru PSRS nekontrolēja, – robežu ar Vāciju.

Īstie saimnieki

Ieradušies Baltijā vadīt okupācijas gaitu un aneksijas sagatavošanu, Andrejs Višinskis, Andrejs Ždanovs, Vladimirs Dekanozovs vietējās komunistiskās partijas atrada pavisam vājas. Latvijā, pēc Dainas Bleieres rūpīgajiem pētījumiem, komunistu bija pat mazāk par 500, bet stāvoklis Igaunijā bija tik skandalozs (tikai 150 komunisti un gandrīz visi – cietumā), ka Tallinā esošais Ždanovs pat izstrādāja plānu ”po sozdaņiju kompartiji” (”kompartijas radīšanai”).

No pirmajām okupācijas dienām plašā straumē Baltijā ieplūda dažāda veida ”speciālisti”, lai kompensētu vietējo komunistu vājumu. Līdzko Latvijas kompartiju jūnija beigās legalizēja, tās centrālkomitejas (CK) sēdēs sāka piedalīties Maskavas pārstāvji biedri Vladimirovs un Sergejevs un sarunu valoda kļuva krievu.

Līdz 26. jūlijam galvenā persona Latvijā bija Višinskis. Viņam atgriežoties Maskavā, Višinska vietā palika Vissavienības kompartijas (VK(b)P) CK un PSRS Tautas komisāru padomes pilnvarotais Latvijā Vladimirs Derevjanskis – īstais saimnieks. Katram vietējam vadītājam, pat visaugstākajiem, rūpīgi sekoja no tā saucamajām vecajām republikām atsūtītie ”palīgi” – Latvijas kompartijas CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam tas bija VK(b)P
CK instruktors K. Mahoņko (pēc izglītības kāda Vitebskas apgabala kolhoza zootehniķis). Lai arī iekšlietu ministri Vilis Lācis un Alfons Noviks paši bija saistīti ar PSRS slependienestiem, arī viņi nepalika neuzmanīti. Kāds ”padomnieks” A. Sokolovs bija tikai viens no viņu uzraugiem.

Par Ždanova, Višinska un Dekanozova darbību Baltijā 1940. gada vasarā ir jau diezgan daudz informācijas, taču par PSRS drošības dienestu augstu vadītāju ierašanos un aktivitātēm tādas gandrīz nav. Līdz ar sarkano armiju Latvijā ieradās (varbūt pat pirms Višinska) vismaz divi no viņiem – Vsevolods Merkulovs un Pāvels Sudoplatovs. Pirmais tobrīd bija Iekšlietu tautas komisariāta Galvenās valsts drošības pārvaldes priekšnieks, otrais – viens no PSRS spiegošanas un teroristiskās darbības ārzemēs vadītājiem. Merkulovs gadu vēlāk vadīs deportācijas no Lietuvas, bet galu ņems 1953. gadā, pēc Staļina nāves, kad būs nedaudzo līdz ar Lavrentiju Beriju nošauto vidū. Sudoplatovs atstājis vērtīgas atmiņas, tomēr maz vēl ir ziņu par speciālajām grupām, kuras tika iesūtītas Latvijā jau pirms 17. jūnija. Piemēram, latviešu izcelsmes PSRS armijas kapteinis Jānis Vimba vēlāk atzina, ka bija iesūtīts specgrupas sastāvā, lai ”veiktu darbu ienaidnieka karaspēka un iedzīvotāju vidū”.

”Sarkanās antantes” sēde

Pēc tam, kad 14. – 15. jūlijā bija notikušas ”vēlēšanas”, Višinskis un Dekanozovs devās uz Tallinu, kur Ždanova vadībā 17. jūlijā notika apspriede par tālāko rīcību. Ždanovs bija labā noskaņojumā un, atklājot sēdi, izteicās, ka tā esot ”Sarkanās antantes” apspriede. Visi pirmsvēlēšanu solījumi – ka Baltija netiks anektēta un iekļauta PSRS, ka nebūs padomju varas un plašas nacionalizācijas – tika izmesti miskastē. Apspriedē Tallinā pieņēma tekstus tiem lēmumiem, kurus pēc dažām dienām akceptēs ”tautas parlamenti”: par Baltijas valstu iestāšanos PSRS un par padomju varas pasludināšanu. Rīgā šos tekstus, kas, protams, bija uzrakstīti krievu valodā, PSRS sūtniecībā pārtulkoja latviešu valodā un nodeva Lācim un Žanim Spurem, kuri 21. jūlijā ierosināja ”Tautas Saeimai” pasludināt padomju varu un lūgt Maskavu uzņemt Latviju Padomju Savienībā.

1940. gada 10. augustā Višinskis Maskavā iesniedza Staļinam pirmo uzmetumu plānam par Baltijas sovjetizāciju (plašāks variants nāca 14. augustā). Tas paredzēja izmaiņas nu jau PSRS republiku vadībā. Latvijā ”valdību” pārņēma Lācis, bet Augusts Kirhenšteins ieguva tikai ceremoniālo Augstākās Padomes priekšsēdētāja amatu. Latvijas komunistu vēlmes reti kad ņēma vērā. Tā vietējie par iekšlietu ministru virzīja Mārtiņu Pauperu, bet viņa kandidatūra neguva Berijas atbalstu, un amatu ieņēma Noviks.

Latvijas PSR nekavējoties sākas privātās mantas sagrābšana. Te laikam tika ņemti vērā Ždanova ieteikumi, kuri bija mērenāki par Višinska nostāju (vietējie dažreiz bija vēl radikālāki – Kalnbērziņš un Lācis pat iestājās par bijušo īpašnieku mēbeļu nacionalizāciju; tik tālu iet nebija gatava pat Maskava).

804 uzņēmumus sagrāba jau augustā, mazākie sekoja (jau minētais Vimba, iecelts par Finanšu ministrijas galveno komisāru, uzraudzīs konfiskācijas gaitu), un 1941. gada 17. maijā tika pieņemts dekrēts, kas paredzēja konfiscēt jau pavisam nelielus uzņēmumus. Par to, kas gaidīja okupētās Baltijas iedzīvotājus, liecināja VK(b)P
CK sekretāra Andreja Andrejeva brauciens pa Baltiju 1940. gada beigās. Lielā terora (1937 – 1938) gados PSRS viņš apbraukāja valsti, pārbaudot uz vietas, vai nošaujamo kvotas tiek kārtīgi pildītas. Pēc Baltijas apmeklējuma Andrejevs ieteica Staļinam ”očistitj Ļitvu, Latviju i Estoniju ot vraždebnoj svoloči” (”attīrīt Lietuvu, Latviju un Igauniju no naidīgiem neliešiem”) – ”kulakiem”, bijušajiem buržuāzijas pāstāvjiem un citiem ”ienaidniekiem”. To izdarīja 1941. gada jūnijā.

Viedokļi

1940. gada 17. jūnija mīklas

Ritvars Jansons, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks: “Vēsturniekiem vēl būtu jānoskaidro, vai PSRS jau 1940. gada 17. jūnijā neplānoja ieviest tiešu militāru pārvaldi Latvijā. Par to liecina 17. jūnija PSRS sūtniecības rīkojums Rīgas prefektam Kārlim Jaunarājam tikt galā ar satrakoto pūli Rīgā, kas uzmācoties PSRS tankistiem. Ja policija netikšot galā, to izdarīšot paši PSRS spēki. Iespējams, pastāvēja brutāls varas pārņemšanas scenārijs, kas militāro pārvaldi pieļāva no 17. jūnija. Vēl viens jautājums ir Latvijā iesūtīto PSRS militāro bāzu apkalpojošo tehniķu iesaistīšana masveida nekārtību uzkurināšanā 17. jūnijā. Par šo faktu ir tikai atmiņu liecības. Aktuāls šis jautājums šķiet 2007. gada Tallinas ”Aļošas nemieru” kontekstā, jo tad no Krievijas Igaunijā tika iesūtīti jauniešu kustības ”Naši” pārstāvji, lai aktīvi piedalītos protestos. Jautājumi ir pārdomu vērti, jo no vēstures jāmācās.”

Valdis Kuzmins, Kara muzeja vēsturnieks: “Latvijas armija gatavojās karadarbībai pret Padomju Savienību ļoti pārdomāti un pragmatiski gan no militārā, gan ekonomiskā viedokļa. Var palasīt par Saimnieciskā dienesta ieviešanu 1940. gada jūnijā, kurš paredzēja nopietnāku darba spēku mobilizāciju nekā vācu vai padomju okupācijas laikā. Ir skaidrs, kāds bija Latvijas armijas mobilizācijas un aizsardzības plāns karadarbības gadījumā. Bet nav skaidrs, vai izstrādātie militārie plāni darbotos. Cik tie atbilstu realitātei un mainīgajai karadarbības gaitai? Personīgi man nav skaidrs, kā tika pieņemts politiskais un arī militārais lēmums nesākt jau izstrādāto plānu īstenošanu. Lēmumu pieņēma ne jau referendumā, bet konkrētas personas, kuras izteica konkrētus viedokļus un tos (cerams) pamatoja. Kas tās bija par personām un kādi bija argumenti? Pēc uzbrukuma Masļenkiem Latvijas armijai bija 36 – 48 stundas plānu iedarbināšanai un īstenošanai. Vajadzēja dot starta signālu, bet to nedeva. Izņemot vispārējos vilcienus, protams, nav zināmi padomju plāni. Cik tie bija reāli vai tikpat nereāli kā Somijas gadījumā pusgadu iepriekš? Bet Latviju nevar salīdzināt ar Somiju, jo mūsu situācija bija principiāli atšķirīga.”

Inesis Feldmanis, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors: “Nav skaidrs, kādēļ bija vajadzīga tik liela piekāpšanās no Ulmaņa puses. Kādēļ nevarēja likt Maskavai manīt, ka iespējama arī pretošanās? Vai tā bija autoritārisma nelaime, ka sabiedrība tika nepareizi informēta? Latvijas valdība izvēlējās nepublicēt PSRS 16. jūnija ultimātu presē, ”jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai”! Tas taču bija pilnīgs absurds! Un Ulmanim sacīt runu par ”draudzīgas valsts karaspēka ienākšanu”!? Varēja kaut vispār neko neteikt! Ja ar Ulmaņa atbalstu notiktu kaut simboliska pretošanās, mūsdienās neizvirzītos jautājums – bija vai nebija okupācija. Pārsteidzošs bija arī lielais kolaboracionistu skaits, kas uzradās no inteliģences un sociāldemokrātu aprindām. Par padomju izlūkdienestu darbu Latvijā materiālu ir ļoti maz, bet tie pamazām krājas.”

Sagatavojis Viesturs Sprūde

Iznāku no dušas ar pirkstu mutē. Esmu atkārtojusi Gunas vakardienas triku un sagriezusi pirkstu uz dušas kabīnes metāla apmalēm, sasodīts! Tieku pie dubulta plākstera un dodos aprakstīt vakar piedzīvoto. Tikmēr virtuvē sāk smaržot kafija, omlete un siermaizes ar ķiplociņu. Kad esam ieturējušies, turpinu rakstīt, arī ceļabiedri ielīduši ierīcēs. Šorīt steigas nav nekādas (Fērās vispār steiga...

The post Fēru salas: lietus, muzeji, alus, lasis appeared first on Mugursoma.lv.

NeoGeo.lv iepazīstina savus lasītājus ar karti, kurā uzrādīti visi oficiāli noskaidrotie un personalizētie Krievijas karā pret Ukrainu nogalinātie Krievijas pilsoņi – okupanti.

Portāls “Mediazona”, BBC krievu dienests un brīvprātīgo komanda kopš 2022. gada maija skaita karā ar Ukrainu kritušo Krievijas okupantu uzvārdus. 

Krievijas karā pret Ukrainu nogalināto okupantu karte – https://200.zona.media/

Šī datubāze ir apkopota no atvērtiem avotiem: 

• nekrologiem sociālajos medijos, 
• plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem, 
• pašvaldību publikācijām utt. 

Projekta realizācijas 4 gadu laikā sarakstā neizbēgami ir uzkrājušās vairākas kļūdas: 

• tās var ietvert nepareizas mirušo fotogrāfijas, 
• drukas kļūdas personas datos, 
• nepareizas klasifikācijas vai kļūdas dzīves gados. 

Šādu datu ievākšana ir ļoti sarežģīts darbs:

• aptuveni 70% gadījumu nav zināms precīzs nāves datumu, 
• dažkārt nāvi nevar attiecināt uz konkrētu gadu. 

Kartes autori ir centušies sasaistīt mirušo ar atbilstošāko dzīves vietu: 

• tā varētu būt dzīvesvieta no nekrologa, 
• adrese no nopludinātiem Krievijas reģistriem, 
• dokumenta izdošanas vieta vai dzimšanas vai apbedīšanas vieta. 

Tā kā datu ievākšana ir sarežģīta un laikietilpīga, tad bieži vien jaunākie dati datubāzē un kartē var tikt iekļauti pat ar pusgada nokavēšanos.

Karte un datubāze tiek atjaunota ik pēc 2 nedēļām.

Raksta tapšanas laikā karte un datubāze bija pēdējo reizi atjaunota 2026. gada 19. jūnijā un tajā bija uzrādīti 227 680 mirušie Krievijas okupanti.

Svarīgi ir atcerēties, ka šajā datubāzē ir uzrādīti tikai Krievijas pilsoņi, bet nav uzrādīti nogalinātie citu valstu pilsoņi, kuri karoja agresorvalsts Krievijas pusē pret Ukrainu.

Tāpat kartē nav uzrādīti bezvēsts pazudušie Krievijas pilsoņi – okupanti.

Ir skaidri jāsaprot arī tas, ka ne katra nogalinātā Krievijas pilsoņa – okupanta nāves fakts tiek atspoguļots sociālos tīklos, sabiedriskajos medijos vai nekrologos, tāpēc karā nogalināto Krievijas okupantu skaits ir krietni lielāks nekā šajā datubāzē un kartē redzamais.

“Kariete ir piebrauksi pie miskastēm”, zvana Guna. Viņas dzīvesbiedrs Oskars ir piekritis mūs aizvest līdz lidostai, un šie ieradušies pie Mežciema dzīvokļa durvīm īsu strēķīti pirms norunātā laika. Mēs ar Eduardu jau esam gatavi, jo tik agri no rīta pat kafiju vēl negribas, nemaz nerunājot par brokastīm. Pie miskastēm tiešām stāv auto ar atvērtu bagāžnieku,...

The post Uz Fēru salām appeared first on Mugursoma.lv.

Music VideoDirector: Pavel Trebukhin

The post Imminence The Sword That Never Bends appeared first on liene dobraja costume design.

Kur tava uzmanība, tur esi tu pats.

Mēs esam iemācīti ticēt, ka "būt informētam" ir pilsonisks pienākums un intelekta pazīme. Taču patiesība ir skarbāka: mūsdienu ziņu un televīzijas ekosistēma nav radīta, lai tevi izglītotu. Tā ir radīta, lai tevi kontrolētu, izmantotu un pārvērstu tavu mentālo enerģiju tīrā naudā.

Tava uzmanība ir visdārgākā valūta pasaulē. Katru reizi, kad tu ieslēdz televizoru, atver ziņu portālu vai stundu pazaudējies sociālo tīklu plūsmā, kāds otrā pasaules malā kļūst bagātāks. Tu neesi klients, kurš saņem pakalpojumu — tu esi resurss, kuru nodod pārdošanai.

Tevi baro ar digitālo narkotiku.

Televīzijas šovu producentiem un lielo platformu algoritmiem ir pilnīgi vienalga, vai saturs nāk tev par labu. Viņus neinteresē, vai tu kļūsti gudrāks, mierīgāks vai veselāks. Vienīgais viņu jautājums ir: Kā likt tev skatīties un ritināt ekrānu tālāk?

Zinātne aiz tā ir vienkārša un nežēlīga. Visatpelnītākais un lipīgākais saturs ir tas, kas izsauc:

1. Aizvainojumu un netaisnības sajūtu;

2. Bailes un paniku par nākotni;

3. Sabiedrības šķelšanos un radikālu polarizāciju.

Mēs tiekam mērķtiecīgi baroti ar šo informatīvo narkotiku, kas uztur mūs pastāvīgā stresa, dusmu un apmulsuma stāvoklī. Kamēr pūlis histērijā reaģē uz kārtējiem ekrāna virsrakstiem, sistēmas arhitekti un tie, kuri stāv aiz priekškara, mierīgi realizē savus finanšu un varas darījumus.

Jaunā izdzīvošanas instrukcija: Kā atgūt savu dzīvi

Būt patiesi brīvam mūsdienās nozīmē pieteikt karu šai sistēmai. Labākais veids, kā uzvarēt spēlē, kuras noteikumi ir vērsti pret tevi, ir pārtraukt tajā piedalīties. Šeit ir radikāli, bet nepieciešami ieteikumi sava prāta glābšanai:

1. Izslēdz TV un dodies ziņu badā

Tev nav jāzina viss, kas notiek pasaulē katru minūti. Lielākā daļa tā saukto "karsto ziņu" pēc nedēļas jau būs pilnīgi bezvērtīgas. Praktizē pilnīgu informatīvo badošanos: izslēdz fonā skanošo televizoru un nelasi ikdienas ziņu lentes. Ja pasaulē notiks kaut kas patiešām kritisks, tu to uzzināsi tāpat.

2. Ievēro dzelžainu emociju pauzi

Ja tavā redzeslokā tomēr nonāk kāda ziņa, kas acumirklī liek sirdij pukstēt straujāk, izraisa paniku vai vēlmi rakstīt niknu komentāru – apstājies. Neveic nekādas darbības. Atgādini sev: *šis virsraksts tika uzrakstīts tieši tāpēc, lai mani izprovocētu*. Neuzķeries uz āķa un vienkārši aizver cilni vai izslēdz ierīci.

3. Beidz barot sistēmu ar savu reakciju

Apzinies, ka katrs tavs klikšķis, katrs noskatītais video (pat ja skatījies to ar riebumu) un katrs strīds komentāros dod sistēmai signālu: *"Tas strādā, dodiet viņam vēl šo mēslu!"* Ignorēšana ir tavs spēcīgākais ierocis. Atsakoties reaģēt, tu atņem viņiem varu pār sevi.

4. Uzdod jautājumu: "Kam tas ir izdevīgi?"

Ikreiz, kad medijos uzliesmo kārtējais milzīgais skandāls, apzināti pagriez galvu uz otru pusi. Pajautā sev: kas šobrīd paliek nepamanīts? Kādi likumi tiek pieņemti un kādi darījumi tiek slēgti fonā, kamēr visa sabiedrība aizgūtnēm apspriež šo mākslīgi uzpūsto cirku?

Atceries: Tavs laiks un tava uzmanība ir vienīgie resursi, kas tev patiešām pieder no dzimšanas līdz nāvei.

Neļauj tos nozagt, lai aizpildītu svešas kabatas un realizētu svešas ambīcijas. Pilnīgs ziņu un TV boikots šodien vairs nav vienkārši dīvainība — tā ir ekstrēma pretošanās forma un vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu.

Kāds būs tavs pirmais solis, lai atgūtu kontroli pār sava prāta telpu?

Es nezinu, ko piebilst. Vnk par kakāšanu Eifeļa tornī.

Tukuma novada dome 2026. gada 25. jūnija sēdē nolēmusi dibināt pašvaldības profesionālās tālākizglītības centru “Brīvā laika un izaugsmes centrs” jeb BLICe. Jaunā iestāde paredzēta kā vienots punkts interešu izglītībai, pieaugušo mācībām un darbam ar jaunatni Tukuma novadā.

Centra adrese būs Talsu iela 20, Tukumā. Pašvaldība norāda, ka darbību un pakalpojumu sniegšanu plānots sākt jau septembrī.

Iespējas bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem

BLICe būs domāta vairākām iedzīvotāju grupām. Bērniem un jauniešiem centrā paredzētas interešu izglītības programmas, jauniešu iniciatīvu atbalsts, līdzdalības pasākumi un brīvprātīgā darba koordinēšana.

Pieaugušajiem iecerēts piedāvāt mūžizglītības, profesionālās pilnveides un neformālās izglītības iespējas. Tas var attiekties gan uz iedzīvotājiem, kuri vēlas papildināt prasmes darba tirgum, gan uz pašvaldības, valsts iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem.

Vienots darbs ar jaunatni visā novadā

Nozīmīga centra daļa būs jaunatnes jomas koordinēšana. Pašvaldība plāno veidot vienotu darba ar jaunatni sistēmu Tukuma novadā, iekļaujot klātienes aktivitātes, mobilo darbu un attālinātu atbalstu.

Īpaša uzmanība paredzēta jauniešu personīgajai attīstībai, uzņēmējspēju stiprināšanai, karjeras izvēlei un iesaistei kopienas dzīvē. Šāda pieeja sasaucas ar plašāku pašvaldību darbu pie jauniešu līdzdalības iespējām novadu pārvaldē.

Kursi, konsultācijas un sadarbība ar skolām

Centra funkcijās būs interešu izglītības programmu īstenošana, pieaugušo izglītības piedāvājuma koordinēšana, karjeras attīstības aktivitātes un metodiskais atbalsts izglītības iestādēm. BLICe sadarbosies ar skolām, pedagogiem, valsts un pašvaldību institūcijām, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām.

Pašvaldība norāda, ka interešu izglītības programmas tiks īstenotas saskaņā ar valstī noteikto finansēšanas kārtību un spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Kāpēc pašvaldība veido jaunu iestādi

Tukuma novadā pieprasījums pēc interešu izglītības, pieaugušo mācībām un jaunatnes pakalpojumiem turpina augt. Vienotas iestādes izveidei jāpalīdz mazināt funkciju dublēšanos, labāk plānot resursus un paplašināt programmu klāstu.

Pašvaldības iecere ir vienā sistēmā savienot izglītības, jaunatnes, karjeras un personīgās izaugsmes atbalstu. Praktiski tas nozīmē, ka iedzīvotājiem būtu vieglāk atrast mācību vai iesaistes iespējas vienuviet, nevis pa atsevišķām institūcijām.

Darbu plānots sākt septembrī

Nākamais solis būs centra darbības praktiska sagatavošana Talsu ielā 20. Pašvaldība publiskojusi ieceri pakalpojumus sākt šī gada septembrī, tāpēc iedzīvotājiem jāseko informācijai par pieteikšanos programmām, kursiem un jauniešu aktivitātēm.

Avots: Tukuma novada dome

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pasaulē, kura vien salīdzinoši nesen iekļauta Sistēmas Mulitversā, neviens ar iejūtīgumu un sapratni negaida, kamēr spēsi atgūties un aprast ar jaunajiem apstākļiem, neviens tāpat vien negaidīs līdz spēsi iegūt līmeņus un dažādu spēju statistiku, lai panāktu un pārspētu kā citus konkurentus un tā reizē pretiniekus, kādēļ  Defiance of the Fall sērijas galvenajam varonim Zakarijam ‘’Zakam’’ Atvudam jāsteidz izmantot katra iespēja iegūt jo labākus bonusus, dažādu spēju statistikas uzlabojumus un jo spēcīgākus ieročus un artefaktus.

Kad visu citu skatieni vērsti augšup, ir vērts pievērst uzmanību tam, kas notiek lejup. Lejup pazemē, kur Zemi ‘’iekļaujot’’ Sistēmā tā tika sapludināta ar vēl četram citām planētām, un viena no tādām ar pazemes civilizāciju, sērijā nosauktiem par mole people. No apraksta piesolītā, no kura rodas iespaids, ka nu tik būs, grāmatas realitātē uz lapas izlikts diemžēl krietni vien mazāk. Pazemes izpēte, pāris jauni un vēlāk sižetā ne pārlieku vērā ņemami tēli, ir vien kā pieturas punkts, pirms Zaks kopā ar sabiedroto dēmonu grupas līderi Agrasu izmanto iespēju piedalīties Torņa līmeņu pieveikšanas tādā kā turnīrā, kur katra cīņa, katrs pieveiktais līmenis un stāvs var nest negaidītas balvas, kuru nozīmīgumu vēlāk likt lietā, jo varam būt droši, ka Sistēma ne brīdi neatslābs un nepārtraukti liks varoņu ceļā pat dzīvībai bīstamus šķēršļus.

Kā jau tas piederas, plus vēl zinot, ka sērijas ietvaros šogad gaidāma iznākam jau septiņpadsmitā grāmata, galvenajam varonim pavisam noteikti ir sižeta bruņas, un lai kādus pārbaudījumus Zakam nenāktos izturēt, tad pieveikti tie tiks. Tas sekojoši ik pa brīdim sižetiskajā ziņā ievieš zināmu vienmuļību, kad uzmanība tiek pievērsta pārdomām par un ap spēju statistiku un dažādu atribūtu uzlabošanu vai pat aktīvu, spraigu cīņu epizožu laikā to iznākums ir gana labi paredzams. Jo tālāk sērijā, jo mazāk saistošas šāda tipa ainas ir pašas par sevi, kad zudis iniciālais pirmo sērijas grāmatu jaunumu iepazīstināšana faktors.

Kad visu citu skatienu vērsti uz ārpusi, prom no sevis, ir vērts ieskatīties sevī, ielūkoties kā savos plusos, tā mīnusos un izvērtēt, kur vērts pielikt lielākus pūliņus un uzlabot, ko prioritarizēt un ko atlikt vēlākam. Bet būtiskāk par ilgtermiņā nogurdinošiem, garlaicīgiem un visādi citādi neizteiksmīgiem par spēju līmeņiem, ir Zaka kā tēla izaugsme no grāmatas uz grāmatu. Viens būtisks, ko paturēt acīs, noteikti ir konsekvence rakstura ziņā un reakcijās, lai pēkšņi tēls vairāk vai mazāk līdzīgā situācijā nereaģētu un nerīkotos izteikti pretēji, bet vienlaikus nevar iestagnēt un jābūt izaugsmei. Tā Zaks nevar tikai un vienīgi domāt par sevi, kā nekā, būdams pārliecinoši viens no spēcīgākajiem, ja ne pats spēcīgākais zemietis, tad tieši uz Zaka pleciem gulstas atbildība tikt galā arīzan ar lielajiem ļaundariem, kuri Zemi un tās uzrašanos Sistēmas pārvaldībā saskata vien kā pakāpienu paša līmeņu celšanā, kā sasniegšanā būtu gatavi uz tās pilnīgu iznīcināšanu.

No superļaundariem kā tēliem ar personību gan neviens diži vēl neizceļas, ja nu vienīgi par Great Readeemer sauktais, kurš vairāk vai mazāk gan paliek kā fona drauds. Uz brīdi tāds potenciāls ir Dzīvo Miroņu (Undead) impērijas ģenerālim ar titulu Lych King, bet bez fakta, ka puisis uzsaktāms par neapšaubāmu naidnieku zemiešiem tālāk nesanāk tikt pirms lemta saķeršanās ar Zaku. Tā vietā par nākošo kandidātu lasītājam tiek celts priekšā Void Māceklis/Disciple, ar kuru sestās un šī raksta noslēdzošās grāmatas ietvaros Zakam arī lemts mērot spēkus, bet pirmā to sastapšanās ir tikai tāds kā sparinga iesildīšanās mačs un ar Zaka apņemšanos pirmkārt jau pašam sev pēc iespējas drīzāk likvidēt šo draudu, arī noslēdzas sērijas sestais romāns.

Ja jālūkos izceļamos tēlos starp sabiedrotajiem, tad priekšplānā droši liekams sabiedroto dēmonu līderis Agrass, kurš apzinās un redz gan Pazemē, gan Tornī cik miljonos gadu ilgā laika posmā, kā apraksta autors J.F. Brink, ir Zaka sasniegumi. Tad nu, pat ja iekšēji Agrass gribētu lolot sapņus par līdzvērtīgu dominanci, tad tā vien būs jāpaliek pie Zaka sāniem, ja nu vienīgi autoram padomā kāds nebūt dramatisks sižeta pavērsiens vēlāk sērijā.

No citiem vēl pieminama Zaka māsa Kenzija vai sērijas pirmajā romānā Zaka izglābtu jaunieti Emīliju, bet, par cik fokuss pārliecinošā pārsvarā ir uz Zaka tēlu, tad maz no sekundārajiem tēliem, bez kuriem gan, lai cik spēcīgs no grāmatas uz grāmatu nekļūtu, Zakam neiztikt.

Noslēdzoši interesantas, lai arī vien pa kripatai šur un tur, ir informācijas druskas par Sistēmas izcelsmi. Kas tā tāda, cik sen tā kultivēšanas spēju nolūkiem radusies, kur un kad. Pavisam droši būs secināt, ka Sistēma, kas reiz radīta kādreiz eksistējušās Limitless Empire kareivju trenēšanai, kaut kad nebūt izgājusi ārpus kontroles robežām un tagad pakļauj aizvien jaunas planētas un to iemītniekus nebeidzamiem konfliktiem un pārbaudījumu piedzīvojumiem.

Ārvalstu finansiāli motivēts ransomware grupējums ir publiski uzņēmis atbildību par kiberuzbrukumu AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Cert.lv apstiprina – tas ir profesionāls, peļņas vadīts uzbrukums, ko šie paši aktieri veikuši arī pret citu valstu uzņēmumiem un iestādēm. Un tas, visticamāk, ir tikai tas gadījums, kuru mēs dzirdam. Pārējie paliek ēnā.

Šis incidents atkal parāda Latvijas kritiskās infrastruktūras trauslumu. Valsts meži pieder mums, bet to digitālās sistēmas – vadība, dati, procesi – ir viegli ievainojamas ārvalstu aktieru rokās. Ransomware nav ideoloģiski teroristi. Tie ir tīri komerciāli spēlētāji, kuri pelna naudu, paralizējot organizācijas un pieprasot izpirkumu.

Kamēr valdība un LVM runā par digitālo transformāciju un mežu efektīvu apsaimniekošanu, kiberdrošība paliek novārtā. Budžeta taupīšana, novecojušas sistēmas un nepietiekama aizsardzība padara valsts uzņēmumus par viegliem mērķiem. Viens veiksmīgs uzbrukums – un viss apstājas.

Galvenais jautājums: kurš būs atbildīgs?

Kas atbildēs par šo uzbrukumu un tā sekām? Vai LVM vadība? Vai atbildīgais ministrs? Vai CERT.lv un kiberdrošības politikas veidotāji? Vai kāds vispār zaudēs amatu, maksās soda naudu vai tiks saukts pie atbildības? Vai atkal viss noslīdēs uz "tehnisku incidentu", publiskiem paziņojumiem un aizmirstību?

Līdz šim atbildība par kibernotikumiem Latvijā bieži izplūst kā migla. Neviena reāla galvas ripošana, neviena sistēmiska maiņa. Tikmēr ārvalstu aktieri turpina darboties brīvi, jo zina – tas atmaksājas.

Laiks beigt izlikties. Sabiedrībai un politiķiem jāprasa skaidra atbildība no tiem, kuri pārvalda valsts kritisko infrastruktūru. Pretējā gadījumā nākamais uzbrukums būs tikai laika jautājums – un maksātāji atkal būsim mēs visi.

Latvija, Latvijā, baltu tautas

1. Prūšu valoda: zudusī baltu valoda, kas atkal atdzimst.
2. Atašienes pilskalns.
3. Sandra Veinberga par Jāņu svinēšanu.
4. Ķeizariene Katrīna I: kas bija Marta Skavronska no Alūksnes? Lieku šeit, jo Krievijas ķeizariene boja no Latvijas teritorijas.

Krievija, arī PSRS laiki

1. Kā mūs mānija 80 gadus. Patiesība par Lielā Tēvijas kara (Otrā pasaules kara) partizāniem. Klips krievu valodā.
2. Galvenās PSRS falsifikācijas. Šolohovs, Stahanovs, Fadejevs. Klips krievu valodā.
3. Mīti par Otro pasaules karu, kuriem mēs ticam. Klips krievu valodā. Ieliku šeit, jo galvenokārt skar padomijas teritoriju šī kara laikā. Tiesa,ātri vien sapratu, ka tekstu ierunājis bots; pie viena nu ļoti to deķīti velk uz padomijas pusi.

Pasaulē

1. Ķirurģija, stomatoloģija un aptieķnieku lietas Viduslaikos. Klips krievu valodā.
2. Holande un Nīderlande.
3. Mūmiju DNK sagrāva mītu: - kopti nav tie, par ko sevi izskata. Klips krievu valodā.

Atpūtu pārdot ir viegli, uzliec skaistu pludmali, iemet viegli peldošu cilvēku un uzraksti tu to esi pelnījis. Grūtāk ir pārdot atpūtu, kas dzīvo e-pastā kā digitāla dāvana, bez smaržas, bez svara un bez tās apmierinošās sajūtas, ka vari to nolikt uz galda un brīdi pamielot ego. Te spēlē ieslēdzas e-pakalpojumu mārketings, tas rada FOMO ap kaut ko, ko pat īsti nevar nofotografēt.

Source