Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 988 avoti)
SBS News: The ‘harmful’ online rabbit hole finding teens within minutes
Austrālijas aktīviste Šenela Kontosa Nacionālajā preses klubā brīdina, ka lielās sociālo tīklu platformas caur algoritmiskajām plūsmām jauniešus pakļauj misogīnam saturam. Jau 25 minūšu laikā pēc reģistrēšanās pusaudžiem sāk rādīt saturu, kas vaino sievietes un slavina vīriešu dominanci pār tām, tāpēc Kontosa aicina valdību ieviest iespēju atteikties no algoritmiski veidotām plūsmām, ļaujot redzēt tikai to cilvēku ierakstus, kuriem pats esi piesekojis.
LSM: Vai zini, kur Rīgā meklēt apslēptu mantu?
Rīgas rātes 18. gadsimta protokoli glabā vairākus stāstus par apslēptu mantu. 1751. gadā, nojaucot veco rātsnamu, zem tā atrasta skaidra nauda un sudraba priekšmeti, ko rāte novirzījusi jaunā rātsnama celtniecībai. 1722. gadā rāte nopietni izmeklējusi baumas par priekšpilsētā apraktu naudu, bet 1745. gadā Rīgas rāte saņēmusi vēstuli no Tallinas, kur ieradies kāds namdaris, apgalvodams, ka prot atrast un izrakt apslēptus dārgumus, un par pierādījumu minējis iepriekš Rīgā izraktās 13 mārciņas sudraba. Tallinas varasiestādes par viņa uzticamību vaicājušas Rīgas rātei.
The New York Times: To Save My Home, I Fly the American Flag
Palestīniešu izcelsmes ASV pilsonis Lui Ridi stāsta, kā viņa ģimenes māja Rietumkrasta ciematā Kusrā kopš augusta sākuma ir Izraēlas kolonizatoru ielenkumā. Kolonizatori apmētā māju ar dažādiem priekšmetiem, ir salauzuši žogu un atslēguši ūdeni, un elektrību. Lui Ridi pie mājas ir pacēlis ASV karogu, cerot, ka amerikāņu pilsonība sniegs aizsardzību, ko palestīniešu izcelsme nesniedz, un raksta, ka tas liecina par dziļu palestīniešu dehumanizāciju, jo viņa dzīvība kļuvusi vērtīgāka nevis taisnīgas cīņas, bet amerikāņu pases dēļ.
Le Monde: France’s summer 2026 wildfires caused unprecedented carbon emissions
Francijas 2026. gada vasaras ugunsgrēki radījuši lielākās oglekļa emisijas kopš mērījumu sākuma 2003. gadā: kopumā izdalījušās vairāk nekā 1,5 miljoni tonnu oglekļa, gandrīz četras reizes vairāk nekā vidēji pēdējos divdesmit trīs gados. Dega vairāk kā 96 000 hektāru, un pētnieki brīdina, ka, iespējams, emisijas aizvien novērtē par zemu, jo tie neņem vērā augsnē un lapu trūdzemē uzkrāto oglekli.
Wired: These Russian Mathematicians Taught AI Models How to Talk to Each Other Without Using Words
Krievu matemātiķu izveidots jaunuzņēmums „Mostik” radījis metodi, kas ļauj mākslīgā intelekta modeļiem apmainīties ar informāciju, izmantojot tieši to svaros ietvertās matemātiskās vērtības, nevis tekstu. Tā ļauj mazākam modelim pārņemt lielāka modeļa spējas ar daudz mazākām izmaksām. Demonstrācijā apvienoti divi ķīniešu atvērtā koda modeļi, un hibrīda sistēma izmaksājusi divdesmit reižu lētāk par lielo modeli, sniedzot sniegumu tieši pa vidu starp abiem. Uzņēmuma vadītāja uzskata, ka nākotnē MI attīstību virzīs nevis viena milzu modeļa mērogošana, bet daudzu specializētu modeļu apvienošana.
Al Jazeera: In Yemen, dates provide lifeline for farmers with few economic options
Jemenas Hadramautas reģiona lauksaimniekiem dateles kļuvušas par vienu no retajiem ienākumu avotiem kara un nabadzības nomocītajā valstī. Hadžras apgabalā, kur nav elektrības un ceļi sagrauti, ģimenes dateļu novākšanas sezonā no rīta līdz vakaram žāvē un šķiro augļus klajā laukā, bieži paliekot naktī sargāt ražu no zagļiem. Daudzi lauksaimnieki pārtiku pērk uz parāda, ko sola atmaksāt pēc pārdošanas, un lūdz atjaunot plūdos sagrauto aizsprostu, kas apūdeņo palmu birzis.
404 Media: A16z Says You Actually Love Social Media, Enshittification Isn’t Real
Investīciju firmas a16z publicētajā rakstā NYU pasniedzējs Rūbijs Telo apgalvo, ka jēdziens „enshittification” (platformu pakāpeniska pasliktināšanās) ir maldīgs, jo aptaujas rāda augošu lietotāju apmierinātību ar sociālajiem tīkliem. 404 Media žurnālists atbild, ka Telo minētā aptauja mēra tikai tehnisko kvalitāti, piemēram, lietotnes ātrumu, nevis to, vai cilvēki jūtas labi, tos lietojot. Citas aptaujas rāda, ka lielākā daļa amerikāņu sociālos tīklus vērtē negatīvi un neuzticas to satura moderācijai, un raksta autors norāda, ka pati a16z ir investējusi uzņēmumos, par kuriem raksta.
Meduza: Mālē lidosta kļuvusi par jaunu Krievijas sankciju apiešanas mezglu
WSJ izmeklēšana atklāj, ka Rietumu izcelsmes divējāda pielietojuma preces, tostarp elektroniku un aviācijas detaļas, Maldīvu galvaspilsētas Māles lidostā formāli pārreģistrē kā tranzīta kravas un ar „Aeroflot” reisiem sūta uz Maskavu. 2022. gadā Krievija no Maldīvām oficiāli importējusi preces vairāk nekā 630 miljonu dolāru vērtībā, lai gan pašu Maldīvu statistikā eksports uz Krieviju gandrīz nepastāv. ASV un ES mudina Maldīvu varasiestādes pārtraukt shēmu, taču kravu apjomi turpina augt.
NPR: Understanding the tech giants’ oversized influence in American schools
NYT žurnāliste Nataša Singere savā jaunajā grāmatā „Coding Kids” apraksta, kā lielie tehnoloģiju uzņēmumi, tostarp „Google”, „Microsoft” un „Apple”, caur ierīcēm, bezmaksas mācību materiāliem un skolotāju apmācībām ietekmējuši gandrīz katru ASV izglītības posmu. Tagad uzņēmumi cenšas iesaistīt skolas arī MI tērzētavu izmantošanā, taču pētījumi liecina, ka tas var pasliktināt skolēnu kritisko domāšanu, un pat Amerikas Skolotāju federācijas vadītāja atzinusi, ka kļūdījusies, sākotnēji uzticoties šo rīku labvēlīgajai ietekmei uz mācīšanos.
Buenos Aires Times: Congress puts Peter Thiel’s Argentina interest under the microscope
Argentīnas kongresa apakšpalātas izklausīšanā žurnālisti un pētnieki analizēja miljardiera Pītera Tīla klātbūtni valstī un saites ar prezidenta Havjera Mileja valdību, taču pats Tīls uz izklausīšanu neieradās. Žurnāliste Žizele Leklerka pastāstīja, ka viņas izmeklēšana atklājusi, kā Tīla datu analīzes uzņēmums „Palantir” gandrīz pārņēmis Buenosairesas ebreju kopienas centra AMIA arhīvu digitalizāciju, savukārt citi runātāji uzsvēra Tīla ideoloģisko tuvību Milejam un vaicāja, vai reiz viņš varētu iegūt arī Argentīnas pilsonību.
Šovasar man bija iespēja piedalīties studējošo ERASMUS+ jauktajā intensīvajā programmā Bulgārijā. Burgasas Brīvā universitāte šo pasākumu organizēja piesaistot tēmai par zilo inteliģenci („Blue Intelligence: Integrating Ocean Literacy with IoT and AI for Sustainable Futures”). Pati programma sākās jau pirms izbraukšanas ar trim tiešsaistes tikšanās reizēm. Sākumā tēma, kas saistīta ar okeāna pratību, IoT un mākslīgo intelektu, šķita tāla no manas studiju jomas, jo Juridiskajā koledžā apgūstu studiju programmu „Nekustamā īpašuma pārvaldība un apsaimniekošana”. Burgasā sapratu, ka iegūtās zināšanas noder arī nekustamā īpašuma pārvaldībā.
Šai apmācību nedēļā iepazināmies ar atvērtajiem datu portāliem Copernicus, EMODnet un NOAA, analizējām un vizualizējām reālus datus, izmantojām mākslīgā intelekta un mašīnmācīšanās rīkus prognožu veidošanai, kā arī praktiski darbojāmies ar IoT sensoriem. Paši izveidojām vienkāršu vides sensoru, vācām datus un apskatījām tos mākoņa informācijas panelī. Vērtīgākais – šīs tehnoloģijas būs iespējams izmantot manā darbā, ēku temperatūras, mitruma un enerģijas patēriņa uzraudzībā, datu analīzē, vizualizācijā un remontdarbu plānošanā. Tas ļāva paskatīties uz nekustamā īpašuma pārvaldību no mūsdienīga, tehnoloģiska skatpunkta.
Ne mazāk svarīga bija starptautiskā komunikācija. Ar studentiem no citām valstīm darbojāmies komandās, dalījām pienākumus, izstrādājām kopīgu projekta ideju. Tieši šādā praktiskā sadarbībā vislabāk var izjust ERASMUS+ būtību, mācīties ne tikai no pasniedzējiem, bet arī vienam no otra. Īpaši sirsnīgas atmiņas man palikušas par programmas koordinatori Gerganu Kirovu. Viņa bija ļoti atsaucīga, atvērta sadarbībai un rūpējās, lai ikviens dalībnieks būtu iesaistīts.
Šī mobilitāte deva man jaunas zināšanas, kontaktus un pārliecību par savām spējām. Ar dažiem komandas biedriem sazināmies regulāri, un dažus no Burgasā apgūtajiem datu vizualizācijas rīkiem plānoju izmēģināt savā studiju darbā.
Anna Pļaviņa
Trijatā ar 24.autobusu aizbraucām līdz pieturai Ķīļu iela un tad cauri mežam, pāri dzelzceļam devāmies uz Ķīšezera pusi, gar tā krastu ejošo Jaunciema gatvi. Ko arī veiksmīgi nogājām. Tiesa, pastaigas mērķis bija sēņošana un konkrēti gailenes. Pašķidri sanāca. Vai nu novāktas pirms mums, vai arī nav izaudzis. Bet pastaiga pa mežu gan sanāca.
Īpaši koncertam “Akmenī iekaltās zīmes” radīts ekskluzīvs SKYFORGER T-krekls.
Ierobežota tirāža, kvalitatīva sietspiede un dizains, kas tapis kā īpaša piemiņa šim notikumam.
Koncerts: 19. septembris
Iepriekšpasūtīšana līdz: 12. septembrim
Saņemšana: koncertā “Akmenī iekaltās zīmes”
Krekls būs pieejams tikai iepriekšpasūtījumā un ierobežotā daudzumā.
Pasūti šeit: https://forms.gle/DAZjeEk3jCRtp8aD7
Skaista lietotne fintech pasaulē ir kā perfekti noformēta kredītkarte, patīkami turēt rokās, bet mazliet par maz, ja nav skaidrs, kas notiek brīdī, kad pazūd nauda, tiek atteikts maksājums vai sistēma pēkšņi prasa vēl vienu identitātes pārbaudi.
Tieši tāpēc reklāma fintech jomā nevar paļauties tikai uz gludām animācijām, pasteļtoņu ekrāniem un saukli par finanšu brīvību. Lietotājs uztic naudu, personas datus un reizēm arī savu pēdējo cerību līdz algas dienai. Šādā situācijā zīmola galvenais konkurents nav cita lietotne. Tas ir lietotāja aizdomīgums.
Labs UX samazina berzi, taču uzticību neveido tikai poga pareizajā vietā. Finanšu pakalpojums ienāk lietotāja privātajā telpā daudz dziļāk nekā piegādes lietotne vai mūzikas straumēšana. Ja ēdiena pasūtījums kavējas, cilvēks dusmojas. Ja kavējas maksājums, viņš sāk domāt par civilizācijas sabrukumu.
Tāpēc komunikācijai jāatbild uz jautājumiem, kurus lietotājs ne vienmēr uzdod skaļi:
Fintech zīmols, kas izvairās runāt par riskiem, atstāj šo darbu komentāru sadaļai. Un komentāru sadaļa, kā zināms, reti ir reputācijas konsultants ar mierīgu balsi.
Otrajā solī būtiska ir arī godīga auditorijas situācijas izpratne. Piemēram, cilvēks, kurš meklē kur dabut kreditu ja neviens nedod, visdrīzāk nevēlas reklāmas solījumu par bezrūpīgu nākotni. Viņam vajadzīga skaidra informācija par iespējām, nosacījumiem un atbildīgu lēmumu.
Finanšu reklāmā risks bieži tiek paslēpts sīkajā drukā ar cerību, ka neviens to nepamanīs. Tā ir sena tradīcija, līdzīga mēģinājumam paslēpt ziloni aiz telpaugiem.
Stiprāka pieeja ir riskus padarīt redzamus un saprotamus. Ne tāpēc, ka piesardzības teksts pēkšņi kļūst par gada aizraujošāko lasāmvielu, bet tāpēc, ka skaidrība rada kontroli. Lietotājs daudz labprātāk uzticas zīmolam, kas skaidri pasaka, kā tas darbojas, ko tas maksā un ko darīt, ja kaut kas noiet greizi.
Juridiski korekts teksts nav obligāti jāraksta juridiskā miglā. Ja komisija ir piemērojama, nosauciet to. Ja kredīts rada saistības, pasakiet to bez dramatiskas vijoles mūzikas, bet arī bez viltus optimismā ietīta smaida.
Šis princips attiecas uz jebkuru finanšu lēmumu, arī uz ieguldījumiem, kas runā cilvēku valodā.
Ironija šeit var būt ļoti noderīga, ja tā nav vērsta pret klientu. Zīmols var pasmieties par nozares paradumiem, piemēram, par vienkāršiem nosacījumiem, kuriem vajadzīga lupa, tulks un brīva pēcpusdiena. Taču nevajag pasmieties par cilvēku, kurš cenšas saprast, cik viņš faktiski maksās.
Visi fintech zīmoli sola ērtumu. Daudz mazāk zīmolu pārliecinoši parāda, kas notiek problēmas situācijā. Tieši tur rodas reputācija.
Komunikācijā var demonstrēt konkrētu rīcības scenāriju, piemēram, kā bloķēt karti, kā ziņot par aizdomīgu darbību, cik ātri saņemt atbildi un kā tiek aizsargāti dati. Šāds saturs neizskatās tik spoži kā reklāma ar cilvēku, kurš kalnu virsotnē apmaksā kafiju ar telefonu. Toties tas ir noderīgs brīdī, kad lietotājam telefons jau trīc rokās.
Reklāmas industrijā pārredzamība nav tikai juridiska prasība vai prezentācijas slaids ar nosaukumu Mūsu vērtības. Tā ir zīmola pieredzes daļa.
To labi ilustrē diskusijas par reklāmas izsoļu mehānismiem. Amazon reklāmas izsoļu lietā uzmanības centrā ir jautājums, vai reklāmdevēji pietiekami skaidri saprata cenu veidošanos. Fintech kontekstā princips ir identisks, ja cilvēks nesaprot, kāpēc viņam jāmaksā, viņš neuzticas ne cenai, ne zīmolam.
Komisijas, procenti, kavējuma sekas un ierobežojumi nav komunikācijas neērtā daļa. Tie ir produkta elementi. Ja zīmols tos izskaidro vienkārši, tas demonstrē cieņu pret auditorijas spēju pieņemt lēmumus.
Labs radošais risinājums var izmantot kontrastu, vispirms parādīt absurdāko iespējamo finanšu žargona versiju, pēc tam to pārvērst vienā skaidrā teikumā. Tas ir humors ar funkciju, nevis joks, kas aizstāj informāciju.
Automatizācija klientam var būt ērta, taču tā nedrīkst kļūt par aizbildinājumu neskaidrai atbildībai. Sistēma tā nolēma ir slikts klientu serviss un vēl sliktāks reklāmas vēstījums.
Ja algoritms ietekmē piedāvājumu, izvērtējumu vai drošības pārbaudi, komunikācijai jāparāda, kur beidzas automatizācija un sākas cilvēka atbildība. Cilvēkiem nav jāzina katra modeļa tehniskā detaļa. Viņiem jāzina, kas pieņem lēmumu, kā to var apstrīdēt un kur vērsties pēc palīdzības.
Asprātīgs tonis fintech reklāmā var atšķirt zīmolu no konkurentiem, kuri visi sola vienkāršāku finanšu nākotni ar gandrīz identisku violetu gradientu. Taču ironija strādā tikai tad, ja zīmols ir precīzs faktos.
Joks var atvērt uzmanību. Skaidrība notur uzticību.
Radošā komanda var izmantot ikdienas paradoksus, cilvēks spēj pieņemt divdesmit lēmumus par seriālu, bet joprojām atliek izlasīt kredīta nosacījumus. Taču pēc šī novērojuma jāseko praktiskam risinājumam, piemēram, īsam izmaksu skaidrojumam, pārskatāmam kalkulatoram vai konkrētam drošības padomam.
Uzticība neveidojas tikai krīzes laikā. Tā veidojas katrā reklāmā, paziņojumā, klientu atbildē un sīkajā tekstā, kuru zīmols ir nolēmis nepārvērst par intelektuālu šķēršļu joslu.
Reklāma fintech jomā kļūst pārliecinoša tad, kad tā nesola neiespējamo, neslēpj neērto un neatstāj cilvēku vienu ar jautājumu, kas notiks tālāk. Skaista lietotne var panākt lejupielādi. Drosmīga, skaidra un cilvēcīga komunikācija palīdz nopelnīt to, ko nevar iegūt ar animētu pogu, uzticību.
The post Uzticība digitālajā laikmetā, vai pietiek ar skaistu lietotni appeared first on Bad ad.
Atkal. Kārtējā ziņa par ielaušanos “valsts drošajās IT sistēmās”. Šoreiz izmeklēšana norāda, ka nozagtā informācija ir PTAC licencējamo subjektu kontaktinformācija — patērētāju kreditēšanas, parādu ārpustiesas atgūšanas un komplekso tūrisma pakalpojumu sniedzēju dati. Nevis miljonu cilvēku personas kodi vai bankas kontu atlikumi, bet “tikai” kontaktinformācija. Un tomēr šī “tikai” jau satur sevī visu modernās drošības paradoksu.
Drošība ir kļuvusi par rituālu. Mēs uzstādām ugunsmūrus, šifrējam datus, veidojam “drošās zonas”, sertificējam sistēmas un pēc tam ar svinīgu nopietnību paziņojam, ka tās ir aizsargātas. Katrs jauns ielaušanās gadījums šo rituālu atklāj kā sava veida kolektīvo pašapmānu. Drošība nav stāvoklis. Tā ir solījums, ko tehnoloģija dod un tehnoloģija arī lauž. Un katru reizi, kad solījums tiek lauzts, mēs atklājam to pašu senu patiesību, ko filozofija jau sen zināja: viss, kas ir cilvēka radīts, ir arī cilvēka iznīcināms.
Kontaktinformācija — vārds, adrese, tālrunis, e-pasts — šķiet niecīga. Taču tieši šajā niecībā slēpjas dziļāka nozīme. Mūsdienu pasaulē identitāte vairs nav ķermenis vai sejas vaibsti. Identitāte ir datu kopa. Un datu kopa, kas nonāk svešās rokās, kļūst par instrumentu. Nevienam nav jāzog miljoni, lai radītu kaitējumu. Pietiek ar to, ka kāds zina, kam zvanīt, kam rakstīt, kam sūtīt viltus rēķinus vai uzticības shēmas. Informācijas nozīme nav tās apjomā, bet tās kontekstā. Un konteksts šodien ir viss.
Šis incidents atkal liek uzdot jautājumu, ko mēs labprātāk atstājam neatbildētu: vai valsts institūcijas, kas glabā datus par mums un par tiem, kas ar mums strādā, patiesi spēj tos aizsargāt? Vai drošības solījums ir tikai administratīvs žests — papīra un protokolu valoda, kas nomierina, bet neaizsargā? Katrs jauns ielaušanās gadījums atklāj plaisu starp to, ko sistēma saka par sevi, un to, kāda tā ir patiesībā. Un šī plaisa nav tehniska. Tā ir ontoloģiska. Mēs esam radījuši pasauli, kurā drošība ir kļuvusi par simulāciju.
Šī situācija atgādina senās zināšanas par varas un zināšanu attiecībām. Tas, kurš kontrolē informāciju, kontrolē iespējas. Bet mūsdienās informācijas kontrole ir kļuvusi fragmentāra un poraina. Valsts vairs nav vienīgais spēlētājs. Tīkls ir atvērts, un atvērtība ir gan brīvības, gan ievainojamības avots. Mēs gribam, lai sistēmas būtu atvērtas sadarbībai, caurspīdīgas, efektīvas. Un tajā pašā laikā gribam, lai tās būtu necaurlaidīgas. Šie divi vēlējumi ir pretrunīgi. Un pretruna ir strukturāla.
Varbūt visspilgtākais šajā gadījumā ir tas, ka mēs vairs nepārsteigti. “Kārtējā ielaušanās”. Vārds “kārtējā” jau satur resignāciju. Mēs esam pieraduši. Un pieradums ir bīstamāks par pašu ielaušanos. Jo pieradums nozīmē, ka mēs sākam uztvert neaizsargātību kā normu. Ka mēs sākam pieņemt, ka dati “kaut kur noplūdīs”, ka “kaut kas notiks”. Un šajā pieņemšanā zūd spēja prasīt atbildību. Zūd spēja prasīt, lai sistēmas, kas glabā mūsu un mūsu partneru datus, patiesi būtu tādas, kādas tās pretendē būt.
Varbūt īstā filozofiskā mācība nav par to, kā uzlabot ugunsmūrus. Varbūt tā ir par to, kā mēs saprotam uzticēšanos. Uzticēšanās nav tehniska lieta. Tā ir attiecība. Un attiecība prasa, lai solījums un realitāte sakristu. Kad solījums atkārtoti tiek lauzts, uzticēšanās nevis “samazinās” — tā pārvēršas par kaut ko citu. Par skeptisku, nogurušu, gandrīz cinisku skatu uz sistēmām, kas pretendē mūs aizsargāt.
Un tomēr mēs turpinām dzīvot šajā digitālajā telpā. Jo alternatīvas praktiski nav. Mēs esam ieslodzīti savā pašu radītajā tīklā. Un katrs jauns incidents atgādina: tīkls nav drošs. Tas nekad nav bijis drošs. Drošība bija un ir mūsu kolektīvā ilūzija — nepieciešama, noderīga, bet tomēr ilūzija.
Ir laiks pārtraukt runāt par “drošām sistēmām” un sākt runāt par neaizsargātām sistēmām, kuras mēs mēģinām padarīt mazāk bīstamas. Varbūt ir laiks atzīt, ka absolūta drošība ir mīts, un tāpēc jo vairāk jāprasa pārskatāmība, ātra reakcija un īsta atbildība. Jo, ja drošība ir ilūzija, tad vienīgais, kas mums paliek, ir godīgums pret šo ilūziju un pret tiem, kuru datus mēs glabājam.
Šoreiz noplūda kontaktinformācija. Nākamreiz varbūt kaut kas cits. Un jautājums, kas paliek, nav tikai “kā to novērst”. Jautājums ir: cik ilgi mēs turpināsim uzskatīt, ka drošība ir kaut kas, ko var “nodrošināt”, nevis kaut kas, ko mums pastāvīgi, nogurdinoši un pazemīgi jāaizstāv pret pašu cilvēka dabu un pašu tehnoloģijas dabu?
Īpaši koncertam “Akmenī iekaltās zīmes” radīts ekskluzīvs SKYFORGER T-krekls.
Ierobežota tirāža, kvalitatīva sietspiede un dizains, kas tapis kā īpaša piemiņa šim notikumam.
Koncerts: 19. septembris
Iepriekšpasūtīšana līdz: 12. septembrim
Saņemšana: koncertā “Akmenī iekaltās zīmes”
Krekls būs pieejams tikai iepriekšpasūtījumā un ierobežotā daudzumā.
Pasūti šeit: https://forms.gle/DAZjeEk3jCRtp8aD7
15. augusts
(Ramsvik – Nynäshamn)
No rīta aizejam brokastīs un te notikušas trakas pārmaiņas! Izlejamā kafija ielieta otrā tvertnē, skaidrs, ka kaut kas te vairs nav labi, un ir pēdējais laiks atstāt šo vietu! Pabeidzam mantu kravāšanu. Sasienam pauniņas un lēnā garā aiztransportējam tās uz mašīnu. Tad veicam pēdējo atkritumu šķirošanas rituālu šaizemē. Maija aiznes nodot mājiņas atslēgas. Ar to mājas atslēgu ar bija nelielas problēmas, viņai tā atslēga izļurkājusies un atslēga strādā tikai noteiktā pozīcijā, kas sevī ietver vairākus faktorus, pašas atslēgas stāvokli, slēdzenes pozīcija, jo tā kustās un durvju roktura un nospiešanas intensitāte. Iespējams, ka vēl ir planētu stāvoklis un mēness fāze. Uz nedēļas beigām es jau biju iemanījies durvis atmūķēt pārdesmit sekundēs. Problēmu kempingam noziņojām un mums iedeva jaunu atslegu, tā strādāja tieši tikpat “labi”, bet nospriedām (labi, es kā atslēgu turētājs, nospriedu), ka pāris dienas jau iztiksim. Cerams, ka jaunajiem īrniekiem viss ir ok.
Sākotnēji mums bija plāns aizbraukt uz aviācijas muzeju, bet tad mums būtu jābrauc caur Gēteborgu un tas pieliktu pie jau tā ne pārāk īsās dienas vēl pāri pa divsimts kilometriem ceļa un nolēmām, ka laikam ne šoreiz.
Mums uz prāmi šodien jāpavada ceļā 520 kilometri, kas Ivaraprāt aizņem kādas sešas stundas. Tā kā esam vikingu zemē, mums sākumā ir jāizpilda neliels kvests, jāapmeklē zivju tirdziņš un jānopērk vārīti vēži mājās vešanai un pēc Armanda pasūtījuma – kāda grillējamā zivs. Es jau braucot ārā no kempinga iesaku sperties uz Smögen slavenajām zivju bodēm, bet Maija gan iesaka savienot pēdējo ievelkamo ķeksīti ar pretīmesošā Hunnebostrand apmeklējumu. Tur ar esot labs zivju veikals, braucam uz turieni. Zivju veikals ir, bet vēžu nav.
Nekas, braucam atpakaļ uz Smögen un tur viss veiksmīgi, nenācās pat likt mašīnu maksas stāvvietā. Pa ceļam uz to piestājam pirmajā zivju bodē, tur vēži ir, cepamzivs nav. Nekas, pa ceļam nopirksim.
Tālāk seko brauciens dienas garumā, uz stundiņu piestājam Uddevalla un pastaigājamies pa lielveikalu. Atrodam tur makreli cepšanai, rotaļlietu veikalā ievērtējam hobby horsinga piederumus, uzpildām degvielu un braucam tālāk. Kad esmu nedaudz paguris piestājam vietā, kas saucas Ramundeboda. Te izrādās kādreiz ir bijusi vieta, kur krustojušies divu apgabalu robežceļi. Mūki pat uzbliezuši klosteri. Tagad te ir smukas drupas un ēstuve. Mums gan ir līdzi pašiem savas maizītes. Paēdam un turpinām ceļu. Piecos esam jau klāt Nynäshamn. Uzreiz uz prāmja nebraucam, pastaigājam pa pilsēteli. Nu ko lai saka, īsti jau nebija tā vērts, bet nu laiks kaut kā jānosit. Pieklājības pēc apmeklējam arī vietējo Lidl.
Tik un tā aizbraucam par ātru un līdz tikšanai uz prāmi paiet divas stundas. Mēs jau esam profesionāli ticēji uz prāmja, mašīnu noliekam ierādītajā vietā, paķeram mugursomas un dodamies uz kajīti. Apsildām degunus, tad izejam uz klāja paskatīties izbraukšanu no ostas. No augšas apskatām savu mašīnu, kas galīgi nemāk uzvesties. Viļņu drebelis viņai šķiet aizdzīšanas mēģinājums un tiek izmisīgi midžināti uguņi. Labi, ka mūsu nav vienīgā tāda, viss klājs gaudo un midžina lampas. Baigi neuztraucos, jo led jau daudz strāvas neēd un noteikti ir kāds minimums akumulatora līmenī, kas tiek pietaupīts piestartēšanai. Dodamies vakariņās, tās bija ok.
16. augusts
(Ventspils – Jūrmala)
Pa nakti guļu slikti, bet skaidra lieta, kad sešos interkoms sauc brokastīs, es esmu labi iemidzis. Paēdam brokastis, pa iluminatoru jau var redzēt Ventspili, tad salasām mantas un dodamies uz klāju skatīties iebraukšanu Ventspilī. No prāmja lejā tiekam diezgan raiti un pusdienās jau mājās grillēju zivi.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
