nekur.lv

Plāns bija pārlieku ‘’nepiecūkāt’’ blogu ar politiski mērcētiem rakstieniem, bet… kur tu cilvēks liksies, ja pilni portāli ar alarmistiskiem rakstieniem. Pie tam, manuprāt, pārāk alarmiskiem. Šoreiz pie vainas ir rakstiens Delfos par Nīderlandes militārās izlūkošanas dienesta ziņojumu. Īsumā, Krievija gatavojas uzbrukt NATO. Un notiks tas vien nieka 12 mēnešus pēc […]

Tā kā man viena no pirts meitenēm palūdza enzīma ieraugu ar visu instrukciju, tad nolēmu to ielikt arī šeit, varbūt vēl kādam dzīvē noder. Enzīma dzērienu var pirkt veikalā, rūpnieciski ražots tas būs dzidrāks un ar konkrētāku/paredzamāku garšas buķeti, bet arī mājas variants, manuprāt, sanāk gana gards un veselīgs. Kas ir enzīms un kāpēc tas...

The post Kā pagatavot enzīma dzērienu mājās? appeared first on Mugursoma.lv.

Šķiet, ka visi apkārt ir apsēsti ar domu uzņemt vairāk olbaltumvielu (proteīnu). Par proteīnu sāk rūpēties ne tikai atlēti un...

The post Kas ir olbaltumvielas un cik daudz to patiesībā vajag appeared first on Hitnet.lv.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām.

Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.

Aknu slimības arvien biežāk skar jaunākus cilvēkus, turklāt daudzos gadījumos tās attīstās nemanāmi – bez izteiktiem simptomiem. Speciālisti brīdina, ka taukainās aknas sastopamas aptuveni katram ceturtajam pieaugušajam, un galvenie iemesli vairs nav saistīti tikai ar alkohola lietošanu, bet gan mūsdienu dzīvesveids, kur dominē mazkustīgums, liekais svars un vielmaiņas traucējumi. Klusā epidēmija Ik gadu 19.aprīlī atzīmē […]

The post Skolas zālē iegriezies košais “Talantu karuselis 2026” appeared first on Jaunogres pamatskola.

Es varu gaidīt stundām. Sēdēt pārpildītā lidostas uzgaidāmajā zālē, klausīties, kā dūc ventilācija un ritmiski mainās lidojumu saraksti uz ekrāniem. Kad laika ir daudz, es eju ārā. Es varu stundām ilgi staigāt pa svešas pilsētas ielām, nopirkt lētu kafiju un vienkārši vērot cilvēkus. Skatīties, kā viņi steidzas, kā smejas, kā strīdas. Tā ir savāda, bet patiesa brīvība – iejusties pūlī, kļūt par nevienu, saplūst ar lielo, elpojošo pilsētas masu. Gaidīšana mani nepazemo. Tas ir laiks, kad es vienkārši esmu.

Bet ir cilvēki, kuri nevar gaidīt. Precīzāk sakot – viņiem šķiet, ka viņu fizioloģija vai statuss nepieļauj tādu prastumu kā gaidīšana kopā ar pārējiem.

Viņiem ir jāgaida dārgi.

Šeit sākas lielā mūsdienu absurda un liekulības formula: viņu laiks, izrādās, ir dārgāks par mūsu naudu. Viņu stundas, minūtes un sekundes ir ieguvušas tik astronomisku vērtību, ka tās vairs nevar apmaksāt no viņu pašu kabatas – tam ir nepieciešama mūsu, valsts nauda. Nodokļu maksātāju nauda.

Kamēr mēs sēžam uz cietiem krēsliem pie izejas vārtiem un skaitām minūtes līdz iekāpšanai, viņi "ietaupa" savu zelta vērto laiku. Viņu nogurums ir svarīgāks par mūsējo. Viņu stress ir valstiski nozīmīgāks. Tāpēc viņu gaidīšanai ir jānotiek aiz slēgtām durvīm, mīkstos ādas dīvānos, ar izmeklētiem dzērieniem rokās. Viņi ir pārliecinājuši paši sevi – un mēģina pārliecināt arī mūs –, ka viņu eksistence ir pārāk augstvērtīga, lai saskartos ar reālo pasauli.

Tā nav pat šī izšķērdība pati par sevi. Pats nožēlojamākais sākas tad, kad šī "eliti" pieķer.

Tad sākas publiskā taisnošanās. Pieauguši cilvēki, valsts vīri un sievas, stāv kameru priekšā un pinas savos vārdos kā pieķerti skolēni. "Nē, nē, es negaidīju dārgi," viņi stostās. Preses relīzēs tiek skaidrots, ka VIP lounge nemaz nebija tik ekskluzīvs, ka privātais reiss bija "loģistikas nepieciešamība", un dārgā pieczvaigžņu viesnīca patiesībā tika izvēlēta, lai "ietaupītu transporta izdevumus". Viņi mēģina iestāstīt, ka patiesībā ir tieši tādi paši kā mēs, vienkārši... apstākļi tā sakrita. Viņi lūdz sapratni, vienlaikus turot rokas siltajās VIP kabatās, kas piešūtas pie mūsu mēteļiem.

Kāds gļēvums ir nespēt pat atzīt savu iedomību. Ja tu uzskati, ka esi labāks par pūli – vismaz esi godīgs. Pasaki to skaļi: "Jā, mans laiks maksā tūkstošus jūsu nodokļu, un es negrasos elpot vienu gaisu ar jums." Bet nē, viņi grib abas pasaules – viņi grib tērēt valsts naudu kā monarhi, bet tikt mīlēti kā tautas kalpi.

Kad tu nespēj gaidīt kopā ar cilvēkiem, tu zaudē saikni ar viņiem. Tu vairs nezini, kā smaržo iela. Tu nezini, par ko cilvēki runā rindās. Tu vairs nepazīsti to valsti un to tautu, kuru it kā pārstāvi, jo starp tevi un realitāti vienmēr ir business class aizkars, tonēti logi un privāts numuriņš luksusa hotelī.

Es labprātāk izvēlos savu gaidīšanu. Ar lētu kafiju un nogurušām kājām. Jo mans laiks pieder man, un mana cieņa nav pirkta par svešu naudu. Kamēr viņi slēpjas savos dārgajos būros, pūlī un ielās joprojām pukst īstā dzīvība – tā, kuru viņi nekad vairs nesapratīs. 

Un tad iekāp žurnālā un runā pilnīgi pretējo kā rīkojies #matrix