Rīgā 27. augusta vakarā: trīs plāni un ceļš mājup

Gaisa skats uz Rīgas vecpilsētu, Daugavu un tiltiem saulrieta laikā.

Ceturtdienas, 27. augusta, vakarā Rīgā var izvēlēties bezmaksas pastaigu, iekštelpu kultūras apmeklējumu vai mierīgu maltīti. Pirms iziešanas gan jāpārbauda laikapstākļi, izvēlētās vietas pieejamība un sabiedriskā transporta izmaiņas — dotā informācija neapstiprina konkrētu prognozi, pasākuma norises laiku vai restorāna darbalaiku.

  • Ja ir aptuveni stunda un nav vēlmes tērēt, dodieties gar Daugavu un cauri Vecrīgai.
  • Lietus gadījumā izvēlieties tikai 27. augustam publicētu iekštelpu norisi LiveRiga kalendārā.
  • Vakariņu vietas darbalaiku pārbaudiet uzņēmuma oficiālajā vietnē vai piezvanot.
  • Mājupceļam izmantojiet aktuālo Rīgas satiksmes informāciju, nevis agrāk saglabātu ekrānuzņēmumu.

Bezmaksas pastaiga no Daugavas līdz Vecrīgai

Vienkāršs vakara maršruts sākas pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas Daugavas kreisajā krastā. No turienes var doties pāri Akmens tiltam, apskatīt upes panorāmu un turpināt ceļu uz Rātslaukumu, Doma laukumu un Bastejkalnu.

Nesteidzīgā tempā pastaiga aizņems apmēram 60–90 minūtes, taču ilgums atkarīgs no pieturām un izvēlētā galamērķa. Maršruts ved pa publisku pilsētvidi un neprasa ieejas biļeti. Slapjā laikā jārēķinās ar slidenām akmens virsmām Vecrīgā, bet krēslā drošāk turēties pie apgaismotām un aktīvākām ielām.

Īsākam variantam pastaigu var sākt 11. novembra krastmalā, iziet cauri Rātslaukumam un noslēgt pie Bastejkalna. Ja laiks pasliktinās, maršrutu iespējams pārtraukt Vecrīgas centrālajā daļā, kur tuvumā ir vairākas sabiedriskā transporta pieturas.

Iekštelpu izvēli meklējiet pēc datuma, nevis veca ieraksta

Aktuālās kultūras un pilsētas norises pārbaudāmas LiveRiga kalendārā. Meklējot vakara plānu, jāatver tieši 2026. gada 27. augusta ieraksts un jāpārbauda norises vieta, sākuma laiks, biļešu pieejamība un apmeklētāju nosacījumi.

Šeit nav nosaukta konkrēta izstāde vai izrāde, jo pievienotie avota dati neapstiprina nevienu atsevišķu 27. augusta norisi. Tas ir būtiski: pasākums var būt pārcelts, izpārdots vai pieejams tikai ar iepriekšēju rezervāciju.

Pirms došanās ceļā:

  • atveriet pilno pasākuma lapu, nevis tikai meklētāja priekšskatījumu;
  • pārbaudiet, vai norises datums tiešām ir 27. augusts;
  • apskatiet organizatora vai norises vietas oficiālo informāciju;
  • pārliecinieties par pēdējo ieejas laiku un piekļūstamību.

Ja konkrēto ierakstu LiveRiga kalendārā neizdodas atrast, drošākais risinājums ir izvēlēties citu publicētu norisi, nevis paļauties uz sociālajos tīklos saglabātu afišu.

Mierīga maltīte bez pārsteiguma pie aizvērtām durvīm

Vakariņām visērtāk izvēlēties vietu pastaigas beigu daļā — Vecrīgā, pie Bastejkalna vai pilsētas centrā. Konkrēta ēdināšanas vieta šajā ceļvedī nav nosaukta, jo tās publikācijas dienas darbalaiks nav apstiprināts ar uzņēmuma oficiālo informāciju.

Rīgā 27. augusta vakarā: trīs plāni un ceļš mājup

Trešo pušu kartēs norādītais darbalaiks var būt novecojis, īpaši vasaras beigās vai pasākumu dienās. Pirms iešanas pārbaudiet pašas vietas mājaslapu, rezervācijas sistēmu vai oficiālo sociālo tīklu profilu. Ja virtuve tiek slēgta agrāk par restorānu, noskaidrojiet arī pēdējo pasūtījumu pieņemšanas laiku.

Budžetam draudzīgākam vakaram maltītes vietā var izvēlēties dzērienu un nelielu uzkodu. Ja svarīga ir klusa vide, rezervējot ir vērts pajautāt, vai tajā vakarā nav paredzēta privāta ballīte vai skaļa programma.

Lietus rezerves plāns sākas ar prognozes pārbaudi

Šim vakaram konkrēta laikapstākļu prognoze pievienotajos avotos nav apstiprināta. Pirms iziešanas pārbaudiet nokrišņu radaru un stundas prognozi, īpašu uzmanību pievēršot lietum, vējam un temperatūrai pēc saulrieta.

Ja gaidāms īslaicīgs lietus, pastaigu var saīsināt līdz Vecrīgai un turpināt vakarā izvēlētā iekštelpu vietā. Ilgstošu nokrišņu gadījumā labāk uzreiz plānot kultūras apmeklējumu un tuvumā esošu ēdināšanas vietu, lai samazinātu pārvietošanos ārā.

Drošs mājupceļš ar aktuālu maršruta informāciju

Pirms vakara pēdējās pieturas atveriet Rīgas satiksmes oficiālo vietni un pārbaudiet vajadzīgo maršrutu, kustības sarakstu un paziņotās izmaiņas. Remontdarbi, pasākumi vai satiksmes ierobežojumi var mainīt pieturvietas un atiešanas laikus.

Neizmantojiet vecu kustības saraksta ekrānuzņēmumu kā vienīgo informācijas avotu. Telefonam atstājiet pietiekamu akumulatora rezervi, biļeti sagatavojiet pirms iekāpšanas un noskaidrojiet arī vienu alternatīvu maršrutu. Ja pēdējais reiss jau aizgājis, izvēlieties licencētu taksometru pakalpojumu un gaidiet transportu apgaismotā, cilvēkiem pārskatāmā vietā.

Autors: Labadiena redakcija. Publicēts 2026. gada 27. augustā.

Avots: LiveRiga

Ģimenes pārgājiens Gaujā: plāns 29.–30. augustam

Gaujas upes krasts ar smilšainu pludmali un priežu mežu dabas parkā Latvijā.

2026. gada 29.–30. augustā Gaujas Nacionālais parks var kļūt par mierīgu galamērķi ģimenes izbraucienam pirms skolas sākuma, ja dienas apjomu pielāgo bērnu izturībai un laikapstākļiem. Drošākais plāns ir izvēlēties vienu galveno maršrutu, sagatavot īsāku rezerves variantu un vēl pirms izbraukšanas pārbaudīt abu taku aktuālo pieejamību.

Dabas aizsardzības pārvalde Gaujas Nacionālo parku raksturo kā īpaši aizsargājamu dabas teritoriju ar nozīmīgām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām. Tas nozīmē ne tikai iespēju iepazīt Gaujas senleju un Vidzemes ainavu, bet arī pienākumu ievērot norādes un saudzēt apkārtni.

Īsais nedēļas nogales plāns:

  • noskaidrojiet konkrētās takas garumu, segumu un pieejamību;
  • izvēlieties vienu pamatmaršrutu un īsāku rezerves ceļu;
  • saglabājiet karti tālrunī arī lietošanai bez interneta;
  • paņemiet ūdeni, uzkodas un mainīgiem laikapstākļiem piemērotu apģērbu;
  • vienojieties, pie kādām noguruma vai laikapstākļu pazīmēm dosieties atpakaļ.

Trīs izbrauciena apjomi dažādām ģimenēm

Īsa pastaiga bez saspringta grafika

Šis variants piemērots ģimenei, kura vēlas pabūt dabā, bet nav droša par mazāko bērnu izturību. Izvēlieties īsu, skaidri aprakstītu maršrutu un ieplānojiet pietiekami daudz laika apstāšanās reizēm. Neuzskatiet, ka taka automātiski būs izbraucama ar bērnu ratiņiem vai piemērota cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem.

Pirms došanās pārbaudiet segumu, kāpnes, nogāzes un iespējamos šķēršļus. Pat neliels attālums uz nelīdzena vai slapja seguma var prasīt vairāk laika nekā līdzīga pastaiga pilsētā.

Pusdienas pārgājiens ar pauzi

Aptuveni pusi dienas ilgs izbrauciens dod iespēju iet nesteidzīgi un sarīkot pusdienu pauzi tikai tam paredzētā vietā. Galvenajam maršrutam izraugieties tādu distanci, kuru ģimene spētu pabeigt arī lēnākā tempā, bet rezervē paturiet īsāku taku tajā pašā parka daļā vai pa ceļam uz mājām.

Uzkodas un ūdeni labāk paņemt līdzi, nepaļaujoties uz iespēju tos iegādāties maršruta tuvumā. Tāpat nevajadzētu pieņemt, ka izraudzītajā vietā noteikti būs pieejama bezmaksas stāvvieta vai citi pakalpojumi.

Pilnas dienas izbrauciens ar elastīgu finišu

Pilnas dienas plāns var ietvert pārgājienu, atpūtas pauzes un kādas kultūrvēsturiskas vietas apskati, taču nevajag dienu piepildīt ar pārāk daudziem pieturas punktiem. Ģimenei noder iepriekš noteikts laiks, kad izvērtēt nogurumu un izlemt, vai turpināt.

Garāku maršrutu izvēlieties tikai tad, ja ir skaidrs tā garums, reljefs un atgriešanās iespējas. Rezerves plānam jābūt patiešām īsākam, nevis citam tikpat prasīgam pārgājienam.

Pārbaudes, kas jāveic pirms izbraukšanas

Konkrētas takas apstākļi var atšķirties, tādēļ ar vispārīgu parka aprakstu nepietiek. Atrodiet takas apsaimniekotāja aktuālo informāciju un pārbaudiet, vai nav paziņojumu par slēgtiem posmiem, remontu, bojājumiem vai citiem ierobežojumiem.

Pirms došanās ceļā:

  • pārbaudiet prognozi izbraukšanas vietai un laikam;
  • noskaidrojiet maršruta sākumpunktu un atgriešanās ceļu;
  • lejupielādējiet karti un uzlādējiet tālruni;
  • informējiet tuvinieku par aptuveno atrašanās vietu un atgriešanās laiku;
  • izvēlieties apavus, kas atbilst segumam, nevis tikai sausam laikam;
  • katram ģimenes loceklim paredziet dzeramo ūdeni.

Ja gaidāms lietus, rezerves variantam jābūt īsākam un vienkāršākam. Pērkona negaisa, stipra vēja vai ģimenei nepiemērotu apstākļu gadījumā pārgājienu ir saprātīgi pārcelt, nevis mēģināt izpildīt sākotnējo plānu par katru cenu.

Kā saudzēt Gaujas Nacionālo parku

Aizsargājamā dabas teritorijā pārvietojieties pa norādītajiem maršrutiem un izmantojiet ierīkotās atpūtas vietas. Norobežojumi un brīdinājumi nav šķēršļi, kurus apiet, bet informācija par drošību un dabas vērtību aizsardzību.

Atkritumus, tostarp pārtikas iepakojumus un salvetes, paņemiet līdzi. Netraucējiet dzīvniekus, nebojājiet augus un neatstājiet pēdas ārpus ierīkotajām vietām. Pirms izbraukšanas vēlreiz atveriet konkrētā maršruta aprakstu: tieši aktuāls paziņojums par taku vai laikapstākļu maiņa var noteikt, kurš no abiem sagatavotajiem plāniem būs piemērotāks.

Avots: Dabas aizsardzības pārvalde

Google prezentē Gemini 3.5 Transcribe, kas runu pārvērst tekstā var vairāk nekā 85 valodās

Google prezentējis Gemini 3.5 Transcribe — runas–teksta modeli, kas atpazīst vairāk nekā 85 valodas, labo pārteikšanās kļūdas un jau darbojas Gboard Rambler.

Ģimenēm Jelgavā: “Jelgavas kauss” četras septembra dienas

Jauns puika trenējas spert basketbola bumbu sporta halles laukumā Jelgavā.

Bērniem, jauniešiem un basketbola līdzjutējiem septembrī būs četras iespējas apmeklēt turnīru “Jelgavas kauss 2026”. Spēles Jelgavas sporta hallē notiks 5., 6., 12. un 13. septembrī, katru dienu sākoties pulksten 9.30. Skatītājiem ieeja būs bez maksas, un pasākuma laikā hallē darbosies kafejnīca.

Jelgavas valstspilsētas pašvaldības publicētā informācija liecina, ka katra turnīra diena būs veltīta citai vecuma grupai — no U-10 līdz U-15. Tādēļ skatītāji, kuri vēlas sekot konkrēta vecuma basketbolistiem, var izvēlēties atbilstošo datumu.

Kurā dienā spēlēs katra vecuma grupa

Datums Vecuma grupa un dalībnieki 5. septembris 2012. gadā dzimušie spēlētāji (U-15) 6. septembris 2013. gadā dzimušie spēlētāji (U-14) 12. septembris 2017. gadā dzimušie spēlētāji (U-10) 13. septembris 2016. gadā dzimušie spēlētāji (U-11)

Katrā vecuma grupā piedalīsies četras komandas. Tiks aizvadīts apļa turnīrs, kurā katra komanda spēlēs pret visām pārējām — tātad vienas grupas komandai paredzētas spēles ar trim pretiniecēm. Šāda kārtība ļaus katrai komandai laukumā satikt visas konkrētās dienas konkurentes.

Vienas spēles pamatlaiks būs četri septiņu minūšu periodi jeb kopumā 28 spēles minūtes. Ja rezultāts pēc ceturtā perioda būs neizšķirts, pagarinājums netiks spēlēts. Avotā nav publicēts detalizēts dienas spēļu un pārtraukumu grafiks, tāpēc skatītājiem pašlaik droši zināms kopējais sākuma laiks — pulksten 9.30.

Balvas, priekšnesumi un aktivitātes starp spēlēm

Katrs turnīra dalībnieks saņems piemiņas balvu. Pirmās vietas ieguvējiem katrā vecuma grupā paredzēts piemiņas kauss, savukārt katrā komandā tiks noteikts tās labākais spēlētājs.

Ģimenēm Jelgavā: “Jelgavas kauss” četras septembra dienas

Turnīra organizatore Iveta Putniņa norāda, ka programmā paredzēts laiks arī Jelgavas deju un mūzikas studiju bērnu un jauniešu priekšnesumiem. Kā iespējamās papildu aktivitātes minēta jautrības stafete, metienu konkurss vai viktorīna. Konkrēts šo aktivitāšu sadalījums pa dienām avotā nav norādīts, tādēļ tās nav uztveramas kā iepriekš publicēts dienas grafiks.

Organizatori plāno translēt arī spēļu tiešraidi. Tās skatīšanās platforma vai saite pašvaldības publicētajā informācijā gan nav nosaukta.

Praktiskā informācija pirms došanās

Turnīrs norisināsies Jelgavas sporta hallē, un visas četras spēļu dienas sāksies pulksten 9.30. Skatītājiem biļete vai dalības maksa nav nepieciešama, jo ieeja ir bez maksas.

Vienkopus jāņem vērā arī nepublicētā informācija: avotā nav norādīta halles adrese, skatītāju iepriekšējas pieteikšanās kārtība, transporta iespējas vai pieejamības risinājumi. Pirms došanās jāvadās pēc norises vietas nosaukuma un izvēlētās vecuma grupas datuma; tiešraides interesentiem vēl jāgaida informācija par skatīšanās platformu.

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

Kombinācija

Kad baudi migrēnu un aiz loga kāds cītīgi zāģē asfaltu. Un frēzē asfaltu. Un perforē asfaltu.

Tik tā, aizdomājos nu jau pagājušās nedēļas nogales vētras nedarbu sakarībā

Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.

Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.

Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.

Tomēr. Attīstoties mūsdienu tehnoloģijām, daudzas norises balstās uz elektrības esību. Telefoni, daudzviet plītis ēdiena gatavošanai, internets kā saziņas līdzeklis. Un vēl daudz kas cits. Un, līdz ko pazūd elektrība, tā iestājas "Karaul! Glābiet!"Un neziņa, praktiski nekāda iespēja kā nebūt ar kāfu nebūt sazināties un "Ko lai tagad dara? Kur ko meklēt?".

Vai cilvēki mājās glabā elementārās sveces un sērkociņus? Vai kaut kur antresolā stāv kaut ar sauso spirtu kurināma ceļojumu plītiņa? Kāds alternatīvs elektrības ieguves agregāts? Ir pietiekamas ēdamā rezerves kādam laika periodam?

Vai cilvēku apzināšanai tiek izmantotas arī papīra formas? Nu, visās iespējamās publiskās vietās izkabināti paziņojumi par to, kas kur un kā, ja iestājas galīgs čau? Jo - ja cilvēks paliek bez jebkādas informācijas sasniegšanas iespējām tādēļ, ka pazudusi elektrība - tas rada daudz lielāku paniku, nekā tas, ka ir pieejama jel kāda informācija. Uzbāzties ar jautājumiem operatīvajiem dienestiem - elektriķiem, glābējiem, ugunsdzēsējiem vai kam tamlīdzīgam -, kuri esošajā situācijā pastiprinātā režīmā un steidzamā kārtā  dara savu darbu, lai ko atjaunotu, nu tas kaut kā nehalo. Ja viņi novērsīsies no darāmā, lai katram pienācējam atbildētu uz visādiem, ar viņu tiešo un steidzamo darbu nesaistītiem, jautājumiem - tas bremzēt negadījuma novēršanas darbus.

Un kā sakārtotas lietas, lai palīdzētu ekstremālā situācijā palīdzēt kustību un cita veida invalīdiem? Pavisam padzīvojušiem vientuļiem pensionāriem? Kā rīkoties pansionātos, slimnīcās, visādās mācību iestādēs? Bērnunamos?

Jautājumu ir vairāk, nekā atbildes. Man vismaz. Jo robežu ar Krieviju nostiprina pret varbūtējo militāro agresiju no Krievijas puses. Bet kā ir ar drošības nostiprināšanu pret visādiem dabas untumiem, kuri ir visnotaļ iespējami? Pie viena - nedrošību šādos apstākļos ļori var izmantot tas, kurš sadomās mums uzbrukt. Pateicīga situācija, kuras laikā... Arī šāda varbūtība var pastāvēt.

Dzimtas stāsti: Miķelis Žuravskis

<p>Mihails (Miķelis) Žuravskis (1900–1941) - manas vecvecvecmāmiņas brāļa dēls - ir viens no tiem personāžiem dzimtas kokā, par kuru netrūkst neskaidrību, kas pilnīgi noteikti uzskatāms par "pretrunīgi vērtējamu" personu un, kas ir būtiskākais - ne visa pieejamā informācija ir pietiekami autoritatīva un pārliecinoši objektīva, lai tai varētu akli ticēt. Ja man vajadzētu viņu raksturot dažos vārdos, tie būtu: Mācītāja dēls. Šahists. Latvijas armijas virsnieks. Kolaborants. Nacistu nogalināts. <picture data-title="Foto no Miķeļa Žuravska ārzemju pases"><img src="/images/mikelis-zuravskis/pase.webp" alt="Pases foto" /></picture></p> <p>Sākas jau viss ar Miķeļa Žuravska dzimšanu. It kā viss vienkārši: pareizticīgās baznīcas virspriestera Jāņa (Ioanna) Žuravska un viņa sievas Veras (dz. Losskaja) dēls pasaulē nācis 1900. gada 23. novembrī Ventspilī, turpat arī kristīts. Vārds pierakstīts dažādos avotos kā Mihails vai Miķelis, tam nav izšķirošas nozīmes. Taču ir atrodama arī (nepārbaudāma) ar šo nesaskanīga versija: kādā grāmatā ar atmiņām par Jāni Žuravski apgalvots, ka Jānim un Verai savu bērnu nav bijis un gan Miķelis, gan viņa māsa bijuši adoptēti. It kā pareizticīgo aprindās nav nekādu šķēršļu tam, lai mācītāji varētu vairoties, atšķirībā no katoļiem, līdz ar to - neredzu racionālu pamatu, kāpēc lai bērni nebūtu pašu. Varbūt - kāds kaut ko pārpratis, un tad atstāstījis tālāk, precīzi nezinu, bet ērtības labad tomēr pieņemsim, ka Miķelis bija Jāņa un Veras dēls. <picture data-title="Apliecība par dzimšanu"><img src="/images/mikelis-zuravskis/aplieciba.webp" alt="Apliecība" /></picture></p> <p>Skolas gaitas Miķelim bija sekojošas: 1918. gadā pabeigta Ventspils Reālskola, 1926. gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, mācījies ekonomiku, tomēr pēc viena gada studijas pametis. Iemesls tam - savu dzīvi Miķelis Žuravskis izlēma saistīt ar karjeru armijā (tā uzsākta 1921. gadā). <picture data-title="Sekmju izraksts"><img src="/images/mikelis-zuravskis/sekmes.webp" alt="Sekmju izraksts" /></picture></p> <p>Militāro jautājumu pētniecība nav mana stiprā puse, bet te ir viņa dienesta gaitas pārkopētas no biographien.lv: <blockquote> 1921. X 05. Kara skolas Artilērijas nodaļas kadets,<br/> 1922. VIII 29. armijas kaprālis,<br/> 1923. IX 01. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1922. IX 01.,<br/> 1923. IX 01. Artilērijas instruktoru baterijas virs štata virsnieks,<br/> 1924. IX 01. vada komandieris,<br/> 1926. XI 17. paaugstināts virsleitnants pakāpē izd. 1926. IX 01.,<br/> 1927. VIII 01. beidzis Artilērijas virsnieku kursus,<br/> 1928. VIII 08. beidzis Sapieru virsnieku kursus,<br/> 1931. VIII 01. Artilērijas instruktoru baterija pārformēta par Atsevišķo artilērijas divizionu,<br/> 1931. VIII 01. Baterijas (I) vecākais virsnieks,<br/> 1934. IX 05. Saimniecības komandas priekšnieks,<br/> 1934. XI 07. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru,<br/> 1936. X 29. Bruņota vilcienu pulka Bruņota (I) vilciena vecākais virsnieks,<br/> 1936. X 29. paaugstināts kapteinis pakāpē izd. 1930. IX 01.,<br/> 1937. VIII 12. Bruņotā (I) vilciena baterijas komandieris,<br/> 1940. I 18. Vidzemes artilērijas pulka baterijas komandieris,<br/> 1940. VI 13. piešķirts uzvārds Vilks,<br/> 1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,<br/> 1940. X 25. pārskaitīts uz korpusu.</blockquote> <picture data-title="Foto no dienesta lietas"><img src="/images/mikelis-zuravskis/fotoportrets.webp" alt="Fotoporters" /></picture> <p>Līdzās militārajai karjerai Miķelis Žuravskis aizrāvās ar šaha spēli, darbojās Rīgas Šaha biedrībā, Rīgas Šaha klubā (spēlētāja kategorija - laika gaitā pacēlās no ceturtās līdz otrajai) un Latvijas Universitātes studentu šaha biedrībā. Bija pieteicis savu dalību pirmo divu Latvijas šaha savienības kongresu blakusturnīriem, nav gan pārliecības, ka reāli viņš kādā no tiem arī bija piedalījies. Šahā darbojās arī kā organizators, tiesnesis. 1925. Rīgas šaha kluba galvenajā turnīrā pēc Šveices sistēmas izcīnīja trešo vietu, par turnīra uzvarētāju kļuva tobrīd vēl skolnieks, topošais Latvijas meistars Vladimirs Petrovs. Žuravskis piedalījās sacensībās starp klubiem gan kā Rīgas Šaha kluba, gan kā LU studentu šaha biedrības pārstāvis. Pārtraucot mācības universitātē, un arī nesamaksājot studentu šaha biedrības biedra naudu, jau 1927. gadā Žuravskis no LUSŠB izslēgts, pēc tam arī presē viņa uzvārds šaha spēles kontekstā neparādās. Pareizāk, ar vienu izņēmumu: žurnāla "Šaha Māksla" 1938. gada 15. augusta numurā ir atrodams vienas Žuravska spēlētas (un zaudētas) partijas pieraksts, vēl no 1924. gada, turklāt jāatzīst, ka šajā partijā Žuravskis sevi nav parādījis no labākās puses - padošanās pēc desmit gājieniem, situācijā, kurā, iespējams, vēl viss nebija zaudēts. <picture data-title="Vienīgā saglabātā Miķeļa Žuravska šaha partija"><img src="/images/mikelis-zuravskis/partija.webp" alt="Partija" /></picture></p> <div style='width:100%;height:auto;aspect-ratio:1.5;border:1px solid black'><iframe name=cwvif_tke8rb style='width:100%;height:100%;border:0'></iframe><form id=cwvfm_tke8rb method=post action='https://caissa.com/bin/gameview' target=cwvif_tke8rb><input id=cwvip_tke8rb name=edat type=hidden></form></div><div id=cwvpg_tke8rb style='display:none'>[Event "?"]<br>[Site "?"]<br>[Date "1924.11.17"]<br>[Round "?"]<br>[White "Eižens Baumanis"]<br>[Black "Miķelis Žuravskis"]<br>[Result "1-0"]<br>[WhiteELO "?"]<br>[BlackELO "?"]<br><br>%Created by Caissa.com PGN Maker<br>1. e4 c5 2. d4 cxd4 3. Nf3 Nc6 4. Nxd4 a6 5. Be3 Qc7 6. Be2 e6 7. Nd2 Nge7 8.<br>Nc4 b5 9. Nxb5 axb5 10. Bb6 1-0</div><script>document.getElementById('cwvip_tke8rb').value=document.getElementById('cwvpg_tke8rb').innerHTML; document.getElementById('cwvfm_tke8rb').submit();</script> <p>Par Miķeļa aizraušanos ar šahu liecina arī vienīgā viņa fotogrāfija, kas atrodama ģimenes albumos. Tajā, kā vēsta paša Miķeļa rakstītais otrā tās pusē, viņš spēlē pret vienu no labākajiem Latvijas futbola tiesnešiem, savukārt vērotajā lomā esot leitnants Griķis. Kā izdevās noskaidrot, par tiesnesi informācija ir precīza: tas ir Gotfrīds Krūmiņš, kurš tiesāja ne vien Virslīgas spēles, bet arī vairākus izlašu mačus. <picture data-title="Foto kvalitāte neļauj saprast, kāda atklātne spēlēta"><img src="/images/mikelis-zuravskis/sahs.webp" alt="Šahs" /></picture> </p> <p>Vēl zināms, ka divdesmito gadu vidū Miķelis bija iemīlējies savas māsīcas meitā - manā vecmāmiņā Ludmilā Znotiņā (kura bija par viņu septiņus gadus jaunāka). Tiesa, kā var saprast no vecmāmiņas korespondences (un arī ģimenē atstāstītā), šajā ziņā viņš nebūt nebija oriģināls - pielūdzēju viņai bija kaudzēm. Taču vēstules, ko Ludmilai no tuberkulozes sanatorijas sūtīja viņas mamma, liek noprast - vecākiem šķita, ka arī Ludmila pret Miķeli nav vienaldzīga. Un te papildu piebilde - to, kas bija viņā samīlējušies, sarakstā, ietilpa arī teju visi viņas vīriešu dzimuma radinieki vecumā no divdesmit līdz četrdesmit. No Miķeļa saglabājusies viena zīmīte Ludmilai, ko viņš sūtījis no kādām virsnieku mācībām Daugavpilī 1926. gadā, citēju to pilnā apmērā (tulkots no krievu valodas): <blockquote>200 kilometru mūs šķir. Bez tevis - ilgas, ar tevi - traģēdija. Tu esi tik dīvaina, manu mīļo meitenīt. Radi man prieku, uzraksti man kaut ko. Bet neraksti cietsirdīgi, jo es tevi tik ļoti mīlu.</blockquote> Vēstulei pievienota arī skice, kurā attēlots pats Miķelis, par pamatu izmantojot to pašu fotogrāfiju ar šaha spēli. <img src="/images/mikelis-zuravskis/skice.webp" alt="Skice" /></p> <p>Jāatzīst, ka Miķeļa Žuravska dzīve līdz 1940. gadam ir patiesībā diezgan skaidra: atmetis ar roku studijām, pilnībā nodevies militārajai karjerai, neprecējies, jāatzīst - biogrāfijā nav nekā īpaša. Pirmais savdabīgais fakts: 1940. gada jūnijā Žuravskis nomaina uzvārdu, un turpmāk dēvēsies kā Miķelis Vilks. Ulmaņlaikos, it īpaši pēdējos neatkarības gados, tā bija populāra prakse - latviskot uzvārdus, taču Miķeļa Žuravska gadījums man šķiet īpatnējs. Pirmkārt, viņš nebija latvietis, kas vēlējās tikt pie latviskāka uzvārda, bet gan krievs. Otrkārt, viņa uzvārds tomēr bija ar zināmu svaru - ja tavs tēvs ir virspriesteris, diez vai tā ir standarta prakse - atteikties no saknēm. Protams, iespējams, ka karjerai Latvijas armijā nelatvisks uzvārds bija būtisks kavēklis un, ja pieņem, ka Miķelis bija karjerists, viņa izvēli latviskoties var saprast.</p> <p>Taču laiks tam absolūti nebija piemērots - 13. jūnijā Žuravskis atbilstoši dokumentiem pārtapa par Vilku, bet 16. jūnijā PSRS izteica Latvijas valdībai ultimātu un jau 17. jūnijā padomju karaspēks ieņēma Rīgu. Šajos apstākļos būt par latvieti vairs nebija izdevīgi, un Vilks atkal pārtapa par Žuravski. Laikraksta "Cīņa" 1940. gada 31. jūlija numurā publikācijā "Pa pareizu ceļu", kur vēstīts par Vidzemes artilērijas pulka III divizionā ievēlētu karavīru komiteju kareivja Vulfsona vadībā (eh, kā mani kaitina tās situācijas, kur šajā padomju laikā patiešām salīda ebreji atbildīgos amatos, pēcāk labi kalpojot nacistiskās propagandas vajadzībam!), piesaukts, ka šo komiteju darbos atbalstījis arī 8 btr. komandieris kpt. Žuravskis. Proti, tā vien izskatās, ka "jaunajos apstākļos" Miķelis Žuravskis izvēlējās ceļu - ar padomju varu maksimāli pa labam, vai tur apakšā bija ticība komunismam, vēlme paglābt savu ādu vai kas cits - to man nav iespējas noskaidrot. <img src="/images/mikelis-zuravskis/cina.webp" alt="Pa pareizu ceļu" /></p> <p>Tālākais zināms no kādas anonīmas publikācijas jau vācu okupācijas laikā (18.09.1941), ko rakstījis kāds karavīrs. Te jāpiebilst, ka publikācijas presē vispār nav pierādījumi, kur nu vēl okupācijas laika presē, tāpēc par tajā izklāstīto faktu precizitāti galvot nevaru. Tomēr pamata informācija, domājams, varētu būt gana precīza. Tātad, sākoties okupācijai, bijušo Vidzemes artilērijas pulka 3. divizionu no Litenes nometnēm pārcēla uz Madonu, ar novietojumu Lazdonas muižā. Žuravskis esot no turienes organizējis tautas nobalsošanas gājienu uz pagasta mājus, licis uzvilkt muižā sarkano karogu. Kad notika karavīru komiteju vēlēšanas un bijuši piedāvāti divi saraksti, Žuravskis "nepareizo" aizliedzis un "ievēlējis" to, kur priekšā bija Vulfsons (šis principā sakrīt ar publikāciju "Cīņā"). Žuravskis jaunajos apstākļos roku sniedzis tikai partijas vīriem, piedalījies visās demonstrācijās un publiski skandējis slavas vārdus padomijas ūsainajam līderim. 1940. gada rudenī pulks pārcēlies uz Kandavu, Žuravskis esot pārcelts uz pulka štābu, kādu laiku strādājis arī pulka slepeno rakstu nodaļā. Taču tad esot atklājies, ka Žuravskis pasaules kara laikā esot dienējis Kolčaka vai Deņikina armijā un viņu no armijas atvaļināja. Viņš gan esot rakstījis iesniegumu, lai viņu atjauno Sarkanajā armijā, bet sācies karš. Pēc Žuravska atvaļināšanas minētais ziņotājs vēl bieži esot viņu redzējis Kandavā, taču: "Kā dzird, drošības iestādes šo personu aizturējušas un, cerams, viņš saņems pelnīto sodu." <img src="/images/mikelis-zuravskis/komunists.webp" alt="Komunists" /> </p> <p>Komentējot šo publikāciju, jāpiebilst, ka uz tā fona, ko dažādiem padomju kolaboracionistiem inkriminēja šajā laikā, Žuravska nodarījumi nav sevišķi smagi. Proti, nav nekas teikts, ka viņš būtu kādu spīdzinājis, atņēmis mantu, nogalinājis utt,kas bija diezgan ierasta prakse tajos laikos. Jā - kolaboracionists, tur nav šaubu, bet ne īsti kaut kas vairāk. Savukārt par pelnītā soda saņemšanu - vācu laikā īsti šaubu par to, kāds tas varētu būt, nebija. Vēl jo vairāk - ja par šo pat publicēts presē. Un, domājams, arī atbilde uz šo ir skaidra. Otra piebilde: par dienēšanu pie Kolčaka vai Deņikina (pretējā puse, attiecībā pret komunistiem) - nekādu pierādījumus šim apgalvojumam atradis neesmu, ko Žuravskis darīja laikā no skolas beigšanas līdz armijas dienesta sākumam (1918. - 1921. gadi), nezinu.</p> <p>Grāmatā Valda Avotiņa un Inta Luksa "Lejup pa Abavu" (kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm), 127. lappusē, stāstījumā par Čāpuļu mājām (atrodas pusceļā starp Sabili un Kandavu), atrodams šāds teikums: "Savukārt pašaizsardzības grupas izveidotāju un vadītāju Vidzemes artilērijas pulka virsnieku Vilku jeb ebreju Žuravski sagūstīja vācieši un kopā ar citiem ebrejiem nošāva Sukturu priedēs." Tas, ka Žuravskis nošauts Sukturu priedēs - pietiekami ticami, ka bija ebrejs - noteikti nē. Šī fragmenta klātbūtne konkrētajā vietā liek domāt, ka Čāpuļos kādu laiku Žuravskis dzīvojis.</p> <p>Vēl viena atsauce uz viņu atrodama grāmatā "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu", kuras precizējumu sarakstā lasāms sekojošais: "Kapt. Vilks nav deportēts 1941. g. Viņš atgriezās pie sava vecā uzvārda Žuravskis un bija viens no retajiem, kas sadarbojās ar krieviem, bet nepaspēja atkāpties kopā ar krieviem un, tēlojot patriotu, kļuva par Kandavas komandantu. Tomēr drīz ieradās vācu drošības iestādes un viņu aizturēja."</p> <p>Proti, iespējams, ka 1941. gada vasarā Žuravskis vēl pēdējo reizi mēģināja mainīt kažoku uz otru pusi, bet šajā reizē nesekmīgi.</p> <p>Tā nu sanāk, ka Miķelis Žuravskis piedzima krievs, kļuva par latvieti, tad atkal par krievu, bet pēc nāves pārtapa par ebreju. Dīvains liktenis, kuru var interpretēt dažādi, bet viens ir jāatzīst - līdzīgi kā vienīgajā viņa šaha partijā, kuras pieraksts ir saglabājies, šķiet, ka arī dzīve Miķelis Žuravskis ne sevišķi labi mācēja domāt dažus gājienus uz priekšu.</p>

Zviedrija Pirmā un Otrā diena

7. augusts

(Jūrmala – Ventspils)

Šī jau vispār nemaz neskaitās kā diena, bet vairāk vakars. Un kurš gan nav bijis Ventspilī? Bet nu tā sanāk, ka mūsu plānošanas procesa rezultātā braucienam uz Zviedriju bija lemts sākties tieši no pašas Ventspils ostas, kurā ar mašīnu uzbraucam uz prāmja un nobraucam zviedru miestā ar nosaukumu Nynäshamn.

Aizbraukt uz Skandināviju mums idejas ir bijušas jau no pirmskovida laikiem. Tad tika apsvērta Norvēģija, bet, lai ar valstis ar salīdzinoši nelielas, gabalus tur tik un tā var nobraukt lielus. Uz Norvēģiju neaizbraucām. Tagad vienā vasaras vakarā Maijai iešāvās galvā spoža ideja beidzot aizbraukt uz to Skandināviju un jau tās pašas dienas vakarā mums jau bija rezervēts prāmis un naktsmītne. Arī pārbrauciens no Nynäshamn uz Ramsvik bija nieka 520 kilometri, kas paveicams vienas dienas laikā ar uzviju. Jāatzīst, ka, tā kā rezervācijas tika veiktas vien mēnesi pirms ceļojuma, tad izvēle naktsmītnēm nebija diez ko liela. Pašiem zviedriem ar’ patīk augustā paceļot pa savu valsti. Reāli mūsu vēlamā nometnes vieta bija kaut kur pa vidu starp Gēteborgu un Norvēģijas robežu Kuststigen takas tuvumā, no kuras mēs bijām nolēmuši noiet pāris smukākos posmus. Izvēloties starp Lysekil un Ramsviku, izvēlējāmies Ramsvik kempingu jo skaista vieta un labas atsauksmes. Lai ar braucām tikai divi, paņēmām piecvietīgo mājiņu, jo mums nebija vēlmes eksperimentēt ar nedēļu četrus kvadrātmetrus lielā mājelē.

Lai vai kā vakarā pēc darba kāpjam mašīnā un startējam uz Ventspili. Ventspilī apmeklējam tirdzniecības centru Tobago, lai nopirktu kaut ko vakariņām un braucam pastaigā uz molu. Man jau tas mols šķiet tāda ne pārāk ideja. Studiju gados esmu pa to staigājis daudzas reizes, bet nu ja jāiet, tad jāiet. Novazājamies līdz paliek kāda stunda līdz reģistrācijas beigām uzbraukšanai uz prāmja un braucam uz termināli. Iečekošanās un uzbraukšana aizņem pāris minūtes, noparkojamies ceturtajā klājā un dodamies uz savu kajīti. Kuģim atstājot ostu, interkoma balss noskaita mums drošības instrukciju. Tajā mani joprojām izbrīna tie septiņi īsie un viens garais signāls, kas vēsta par nelaimi. Nevarēja izdomāt kaut ko vienkāršāku? Piemēram 300 īsus un vienu garu? Tad izpētām kuģi, atrodam veikaliņu un ēdnīcu, paskatāmies saulrietu uz kuģa klāja, paēdam līdz paņemtās vakariņas un ejam gulēt. Lai gan jūra ir salīdzinoši mierīga, mašīnu signalizācijas uz klāja skan visu nakti.

8. augusts

(Nynäshamn – Mariestad – Ramsvik)

No rīta mūs pamodina interkoma balss, kas apsveic mūs ar rīta piedzīvošanu un aicina brokastīs. Brokastis piecos no rīta pēc Zviedrijas laika ir visnotaļ ekstrēmi, bet ņemot vērā, ka dienas lielāko daļu sēdēsim mašīnā, mēs tās iekļāvām biļetē. Tā kā uz prāmjiem neesam pirmo reizi, mums ir izveidojušās zināmas prasmes. Šo prasmju rezultātā ēdamzālē esam otrie (vienmēr atradīsies kāds prasmīgāks), uzrādām savus boarding pass, mūs ēdienizdošanas sarakstā meklē tik ilgi, ka man jau sāk šķist, ka varbūt tomēr mēs esam aizmirsuši nopirkt tās brokastis, bet nekā beigās atrod un varam iet ēst. Neteikšu, ka piedāvājums ir kaut kas īpašs, bet paēst var. Paēdušiem atliek vien gaidīt kuģa pietauvošaos ostā, to pavadām klīstot pa augšklāju un novērtējot jūras kraukļu postījumus garāmslīdošajām salām.

Visi, kas braukuši ar prāmi, zina, ka kuģa piestāšana ostā vēl nenozīmē iešanu uz mašīnu braukšanu nost. Lai to izveiktu, ir jāpastāv rindā līdz tiek dota instrukcija doties uz mašīnām. Mēs dodamies un sajaucam klājus aizkuļamies uz trešo, tur vietā, kur jābūt mūsu škodiakam stāv kaut kāds kemperis! Saprotu kļūdu un meklējam ceļu uz ceturto klāju. Bonuss visai šai anabāzei (ļoti burtiskā nozīmē) ir tas, ka tiekot līdz mašīnai, priekšējie jau ir paretojušies un jau pusastoņos esam ceļā uz Ramsviku.

Jābrauc ir nieka sešas stundas vai 520 kilometri. Man kaut kā bija radies priekšstats, ka Zviedrijā visi ir baigi godīgie ātruma ievērotāji, tādēļ pirmos pārdesmit kilometrus braucu precīzi noliktajā ātrumā, protams, pēc GPS. Bet tad, uzmetot aci sev aiz muguras, redzu, ka izveidojusies kolonna. Skatos pēc numuriem norvēģi, nu skaidrs, tie jau noteikti kā mums igauņi savā valstī skaita katru noku, bet kaimiņzemē kapā kā dulli. Pēc kādiem desmit kilometriem un pāris apdzinējiem es saprotu, ka te visi, neskatoties valstpiederību, brauc +10. Iekļaujos plūsmā un kolonna aiz manis vairs neveidojos. Busiņu, kurš mani apdzima pirmais, gan noķēru nedaudz pirms Orebro.

Braukšana pa zviedru ceļiem ir visnotaļ patīkama nodarbe, sākumā braucam pa kaut kādu pievedceļu un tur ir tikai viena josla, bet, tiekot uz lielajām šosejām, braukšana kļūst raitāka un atlikušie kilometri pazūd ātri. Pēc pirmajiem trīs simts kilometriem, nospriežam izlocīt kājas un piestāt Mariestad, pavelkoties uz saukli šosejas malā, ka tā ir Vänern pērle. Pie reizes gribas kaut ko iekost un apskatīt Zviedrijas lielāko ezeru Vänern. Pilsētas apvedceļam tiek veikti remonta darbi un braukšana nemaz tik ātri uz priekšu vairs neiet. Atrodam stāvlaukumu netālu no pilsētas centra un ejam uz ezeru.

Pie ezera ieraugām šajā valstī populārāko putnu – zosi Holgersona jaunskungu tuvumā neredzam, bet zosis ir simtiem. Spriežam, ka noteikti dikti negaršīgas, ja jau tik daudz savairojušās. Sēžam uz soliņa ezera krastā un ēdam maizītes, sevi papildus stiprinu ar cukurūdeņiem. Tad nedaudz pastaigājam pa pašu pilsētu. No Karlsholme Folkets Park aizejam uz viņu domu pilnā nosaukumā Mariestads Domkyrka. Tās būvēšanā vietējie ir reāli iespringuši – cēluši no 1593. gada līdz 1903. gadam, tā vismaz pamatā iegravēts. Es pat domāju ieiet iekšā, bet nevaru atrast neaizslēgtas durvis. Skaidra lieta, te jau ar noteikti tik svētdienā var tikt iekšā! No kalniņa apskatāmies, ka nekas ievērības cienīgs te vairs nav un uz novadpētniecības muzejiem mums prāts nenesas, kāpjam mašīnā un dodamies tālāk. Mašīna gan pirms braukšanas prom, šķiet, ir nedaudz apvainojusies par apstāšanos un izmet veselu lērumu ar kļūdu paziņojumiem, kas saistīti ar distances kontroli. Nekas, nedaudz pabraucu un pāriet, gan jau kāda muša vai kondensāts vainīgs.

Kā plānots divos esam kempingā, kas saucas Ramsvik Stugby & Camping. Veicam iečekošanās procedūru, mums izsniedz mājiņas atslēgu, parāda parkošanās vietu un izstāsta noteikumus. 70% no noteikumiem ir saistīti ar atkritumu šķirošanu. Tā te ir izkopta zinātne. Ceļojuma rīti mums parasti sākās nevis ar gaiļu dziedāšanu, bet gan ar skaņu, kur kāds zviedrs šķiro pudeles. Atkritumu konteineri te ir kādiem sešu veidu atkritumiem kā minimums. Kas vēl labāk, pēc katra no šiem konteineriem brauc sava atkritumu mašīna. Tā kā esam paņēmuši kempingā brokastis, tad gultas veļa mums pienākas par brīvu! Iekārtojamies savā piecvietīgajā mājiņā. Nudien nevaru saprast, kur te var izguldināt piecus cilvēkus, jau nu vienīgi ceturtais un piektais ir ar dikti īsām kājām. Mājai nav ne vainas, ir tualete un karstais ūdens izlietnē, bet dušas nav, tā ir atsevišķā blokā kempinga teritorijā. Uzsildām līdzi paņemto soļankas burciņu, paēdam ar skatu uz piekempinga līcīti, šaurumu vai kanālu, tā ari es skaidrībā neesmu ticis joprojām. Tehniski līcis, bet tālāk ir mākslīgi izraksts kanāls ar pagriežamo tiltu, kas padara Ramsvik par salu.

Paēduši nospriežam, ka diena vēl gara un ir jādodas mūsu pirmajā pārgājienā. Entuziasms mums ir liels, nospriežam neko daudz līdzi neņemt un apiet riņķī salai. Tagad ar pakaļprātu varu pateikt, ka ideja nebija nerealizējama, bet pārāk ambicioza. Taka sākas pie mašīnu stāvlaukuma, nu ir nedaudz jāuzraušas kalnā pie stabiņa. Maija ir atradusi Outdoor active aplikācijā kaut kādu ceļu, kas piemērots mums tieši šodien. Manuprāt ar to outdoor active ceļiem ir tā, līdz ko viņi noved no standarta apzīmētās takas, tā tev ir regulāri jāskatās telefona ekrānā, ja negribi noklīst no takas autora ceļa. Ne visiem takas autoriem marķējot ceļu, ir bijušas labas GPS koordinātas agregātā un reizēm takās ir zāģa zobi, kas ir nevis taka, bet signāla lēkāšana, tāpēc man šis takas iešanas veids ir tāds ne visai. Vieglāk ir iet un meklēt zilus, baltus un sarkanus stabus, nevis kāpjot pa klinti meklēt pareizo pagriezienu un secināt, ka vispār te ir GPS kļūda maršrutā. Bet nu nekas, Maija mani vedīs pēc maršruta.

Visa Ramsvikas sala atrodas uz Bohusgranit, tas ir 920 miljonus gadus vecs un atklājies pēc pēdējā leduslaikmeta, kad ledāji nošķūrēja visu, kas te bija pirms tam, tā teikt, atpakaļ pie saknēm. Pa desmittūkstoš gadiem te nekas nav izmainījies, ir nedaudz uzpūsta augsne, uz kuras aug virši, pīlādži un pāris koki. Šur tur aizvējā var atrast pat mežu, bet tik un tā, skatoties uz kokiem, var redzēt pēdējās simtgades valdošo vēja virzienu. Piekempinga akmens ir viens no augstākajiem punktiem, no kā varam redzēt savu kempingu, tipiskās zviedru mājiņas un pilsētiņu pāri līcim.

Pārgājiena sākumā turamies pie takas un apmeklējam salas vienu no populārākajām piknika vietām, tā ir aizņemta, bet mums jau pikniks nemaz nebija plānā. Vējš zēģelē pamatīgi un staigāšana pa granītu man atsauc Arch parku Amerikā un nedaudz kāpienu uz Uluru. Te gan viss ir zemāk. Kā jau katrā ceļojumā, galvenais jau ir apkārtnes izmaiņas, un akmens ar vēju to diezgan labi nodrošina. Šī ir tāda vasarnieku sala, kura apdzīvota vien pāris vietās. Tiekam līdz nākamajai labākajai piknika vietai, līcītis pie šķūnīša. Šķūnītis ir tāds smukais vēju novecināts un izbalējis, bet arī te viss aizņemts.Sākums ir visnotaļ viegls, bet pēc kāda laika sākas papildu grūtības elementi – vari iet uz nākošo stabiņu ar līkumu vai rāpties augšā pa taisno. Izprovējam dažādus piegājienus. Neiztieku arī bez citu gājēju vērošanas. Kādu brīdi mums pa priekšu iet ģimenīte ar bērniem, tie visi iet palēkdamies un neizskatās, ka kādam gājiens sagādātu grūtības. Tad redzam sievieti, sauksim viņu par fotogrāfi. Pirmo reizi viņu sastopam uz takas pārsimts metrus tālāk uz takas no šķūnīša. Tur viena akmens slīpne saskaras ar nākamo un ir neliels kāpums. Te jau viss tas staigāšanas knifs ir, cik tu vēlies augstu kāpšanu apmainīt pret garāku slīpni, tīrā fizika. Te vietā, kur jākāpj ir kāds metriņš, fotogrāfe cenšas to izdarīt daudzas reizes, bet neveiksmīgi. Man jau paliek aizdomīgi, vai tikai vieta nav nolādēta! Pieejam, mums it kā sanāk uzkāpt ar pirmo reizi, fotogrāfei laikam traucēja fočiks, kuru viņa cītīgi turēja abās rokās un tad jau grūti līdzsvaru saglabāt. Mēs pavazājamies vēl pa piekrasti ārpus takas robežām un ejot tālāk redzam, ka viņa ir veiksmīgi pirmo šķērsli pievārējusi un cenšas tikt pāri nākamajam -malacis! Grūtākajās vietās ir uzriktētas metāla trepes, jo ne visām klints plaisām var pārlēkt pāri. Vispār jau forši, saule, jūra un vējš.

Ejam un baudām apkārtni, ieejam tādā kā aizvēja mežiņā un Maija paziņo, ka esam nositušies no ceļa, pievācu viņas telefonu un mēģinu atrast, kur tad mums jāiet. Uzraušos atpakaļ uz klintsmalas, no kuras nupat nokāpām, bet visu laiku rāda, ka neesmu uz takas, domāju, ka tā par taku, ja es eju gar klints plaisu? Pēc pāris minūtēm mani smadzeņu neironi atrod atbildi, ka taka visticamāk ved pa to klints plaisu, kas, tajā nokāpjot, no plaisas pārvēršas par aizu.

Aizas ieeja, ja tā ieskatās, ir pamanāma pēc norādes “Aiza”, bet viņa visā garuma ir tik šaura, ka knapi var izlīst cauri, bet visādi citādi ar visiem aizas elementiem, koki ir, virs galvas iesprūdis akmens ir un izeja arī. Izejam aizu un atkal pazaudējam taku. Pēc aparātiem mums būtu jāiet taisni līdz jūrai. Sākam to darīt, bet te ceļa nav un aizas paliek arvien platākas. Brīdī, kad jāsāk lekt pāri arvien platākām plaisām un padot vienam otram rokas, saprotam, ka nav jēgas pirmajā dienā izmežģīt potīti vai kaut kur nojaukties lejā. No augšas apskatām plato daļu, uz kuru neaizgājām un nospriežam, ka visu esam redzējuši un dodamies atpakaļ uz mājām. Vismaz cenšamies doties uz mājām, iekuļamies mežiņā un šī jau ir ceturtā reize, kad te nonākam un ko tu domājies – sastopam te Fotogrāfi! viņa bildē puķītes! Mežā nonākam krustojumā ar pieciem ceļiem, nolemjam neskriet mājās uzreiz, bet paieties pa mežu un atgriezties kempingā ar nelielu loku.

Pēc pārgājiena apbalvoju sevi ar kempinga bodē pirktu saldējumu ar lakricas un sāls garšu. Izmēģinām kempinga dušas, kut ko iekožam vakariņās un dodamies gulēt. Mājiņai apkārt zēģelē nopietns vējiņš un nedaudz traucē gulēt.

Turpinās dronu uzbrukumi Krievijai

Vakar latviešu X vairākas amatpersonas sajūsminājās par to, ka CIP direktors uz Maskavu lidojis caur Rīgu. Kas tur runāts – pagaidām nav skaidrs. Putins viņu nav pieņēmis. (TT) Taču ir zināms, ka amerikāņi lūguši vizītes laikā pārtraukt ukraiņu uzbrukumus Maskavai.  Ne Amerikas Savienotās Valstis, ne Krievija nav komentējušas šo informāciju, un nav skaidrs, kas bija […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===