nekur.lv

vara bungas:

1. Situācija Kostjantinivkā atgādina kaujas par Pokrovskas aglomerāciju pēdējo fāzi : ~ 80% pilsētas teritorijas infiltrēta ar orkiem, bet UA militārā vadība pārliecināta, ka noturēs pilsētas atlikušo daļu, ja nesamazināsies ZSU apgādes apjomi un tempi. Katrā gadījumā RU mērķis ir ieņemt visu Kostjantinivku šogad, bet UA mērķis ir to nepieļaut, jo tālāk jau ir Družkivka un Kramatorska ar Slovjansku, kas simbolizē atlikušo ne-okupēto Doneckas novada teritoriju, kuras ieņemšana būs RU minimālais stratēģiskais mērķis tuvākajiem gadiem. Ieskatam kā attīstās kauja par Kostjantinivku, vēršu uzmanību uz planējošo aviobumbu lomu un vietu RU taktikā. Faktiski smagie (250, 500, 1500 kg kaujas daļa) planējošie KAB un FABi aizstāj klasisko Bn līmeņa artilēriju, bet kājnieku inflitrēšana bez tehnikas ar uzkrāšanos ir RU taktiskā inovācija. Pārējais manevrs kā padomju reglamentos – horizontālā apiešana un operatīvais (uguns) aplenkums. Pamācoši:

2. Mazliet cerīgāka ziņa no RU avotiem par Kinburnas strēli un pussalu

VB: šajā sakarā varu piebilst tikai to, ko teicu 2024.gada rakstā delfi.lv “[..] Kā redzam no vēstures Krievija vismaz trīs reizes nespēja noturēt Kinburna pussalu savās rokās, kāpēc gan tā nevarētu zaudēt kontroli par šo kritiski svarīgo apvidu arī ceturto reizi?[..]”

Te būs “laika mašīna” uz VB rakstu delfi.lv 2024.gada martā:

… Daudziem lasītājiem būs  pazīstams termins “kritiski svarīga infrastruktūra”, ko mūsdienās piemin itin bieži, jo tas ir saistīts ar valsts ekonomisko, enerģētisko un  civilo drošību.  Bet “kritiski svarīgs” var būt arī apvidus, ko prot novērtēt karavīri, jo kontrole par kritiski svarīgu apvidu var kļūt par noteicošo faktoru veicamajā uzbrukuma vai aizsardzības operācijā. Tieši šāds, visnotaļ svarīgs apvidus, ir Kinburna pussala ar Kinburna strēli Ukrainas Mikolajivas apgabalā.

Lai gan 8 kilometrus gara Kinburna strēle pati par sevi ir interesants objekts, no militārā viedokļa svarīgāka ir tās “māte” Kinburna pussala – apmēram 50 km gara un no 4-12 km plata smilšaina josla Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Vislabāk pussalas ainavu var iztēloties iedomājoties Baltijas jūras piekrasti no Nidas līdz Papei – kāpas, krūmāji, purvi, lāmas, sālsūdens ezeri. Mežu tikpat kā nav. Laika apstākļi ziemā uz pussalas ir vairāk nekā skarbi – jūras vējus neaiztur pilnīgi nekas. Īsākie attālumi  (pa gaisa līniju) no pussalas līdz Hersonai ir tikai 30 km, līdz Mikolajivas ostai 50 km, bet līdz Odesai 90 km.  Savukārt stratēģiski svarīgu Ukrainas ostu Očakivu no Kinburna pussalas atdala tikai 10 km Dņepras līča.  Tas karavadonis  kurš kontrolē Kinburna pussalu, kontrolē arī kuģošanu Dņepras un Dienvidu Buga grīvā, kā arī kuģu izeju no upēm Melnajā jūrā. Tādēļ šīs mazās pussalas militārā vēsture ir pārbagāta ar notikumiem, kas Ukrainas kara kontekstā liek pievērst pastiprinātu uzmanību šim  it kā necilam  dabas  objektam.

VIII – X gadsimtā Kinburna pussalu pateicoties ērtai kuģu tauvošanai iecienīja tirgotāji, tiem ar laiku “piesekoja” jūras pirāti, bet kur pirāti tur armija. Rezultātā līdz pat XVIII gadsimtam Kinburna pussala bija Aizkrāces kazaku un Krimas tatāru “lauka komandieru” varā, kurus  savukārt centās kontrolēt Turcijas sultāna garnizons Kinburna cietoksnī, kas atradās pussalas rietumu daļā.  Zīmīgi, ka Kinburna cietoksnis, kurā uzturējās simtiem karavīru, ilgstoši, kopš XV gadsimta, nespēja ieviest “sabiedrisko kārtību”  platībā, kas salīdzināma ar mūsdienu  Rīgas pilsētas teritoriju. Vietējie laupītāji veikli izmantoja plašus niedrājus, kas ir raksturīgi pussalai un to, ka atrodoties uz pussalas nevar nepamanīt ne mazāko karaspēka kustību.

Nesteidzīga dzīve uz pussalas izbeidzās sākoties Krievijas un Osmaņu impērijas kariem. 1736.gadā Kinburna cietoksni ieņēma Krievijas karaspēks, bet nespējot noturēt – uzspridzināja un atkāpās. Turki uzbūvēja cietoksni no jauna, bet tas nelīdzēja, jau 1774.gadā tas atkal nonāca krievu rokās.  1787.gadā Turcija uzsāka karu pret Krieviju ar mērķi atgūt Krimas pussalu un turku karaspēka ceļam  uz Krimu   bija jāsākas no Kinburna pussalas (iegaumēsim to). Tolaik pussalas teritorijas aizsardzība tika uzticēta ģenerālim (topošajam Krievijas impērijas ģeneralissimusam) Aleksandram Suvorovam. 1787.gada 1.oktobrī cīņās ar turku desantu Suvorovs tika ievainots, bet abu pušu zaudējumi sasniedza vairākus tūkstošus (!) nogalināto karavīru. Kinburna pussala tika uzskatīta par  “Krimas atslēgu” tādēļ kaujas par šo nelielo zemes strēmeli visos laikos bija ļoti saspringtas. Arī vēlāk, jau atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, Kinburna cietoksnim  tika pievērsta īpaša uzmanība, tā garnizons sasniedza līdz pat 1500 karavīru, kas nepārprotami  liecina par šīs teritorijas stratēģisko nozīmi Krievijas impērijai. Krimas kara (1853.-1856.) laikā Kinburna pussalu un cietoksni ar karakuģu artilērijas atbalstu ieņēma Turcijas sabiedroto – Francijas un Anglijas  karaspēka desants. Pēc Krimas kara cietokšņa nozīme samazinājās, jo attiecības starp valstīm tika noregulētas līgumu veidā.

Karš atgriezās uz pussalu 1943.gada novembrī, kad Vācijas sabiedrotās Rumānijas bruņoto spēku kaujas grupa divu bataljonu sastāvā  ar vācu artilērijas netiešo uguns atbalstu no Očakovas, veica jūras desanta operāciju un izsita padomju karaspēku no pussalas, ar to pašu mērķi, kādēļ pussala bija svarīga turkiem – veikt galveno triecienu atbalstošu uzbrukumu virzienā  uz Krimu. No pussalas austrumu daļas līdz Armjanskas pilsētai, t.s. “Krimas vārtiem”,  ir tikai 100 km.

Kā redzam no vēstures Krievija vismaz trīs reizes nespēja noturēt Kinburna pussalu savās rokās, kāpēc gan tā nevarētu zaudēt kontroli par šo kritiski svarīgo apvidu arī ceturto reizi?

Pēc Krievijas okupācijas karaspēka atkāpšanās no Hersonas 2022.gada novembrī, Kinburna pussalas operatīvā nozīme tikai pieauga. Pirmkārt, pussala ir vienīgā Mikolajivas apgabala teritorijas daļa, kas joprojām atrodas Krievijas kontrolē. Otrkārt, pussalā izvietotās artilērijas vienības izmantojot tās garumu spēj apšaudīt ne tikai Hersonu, bet arī Mikolajivu, nemaz nerunājot par Očakovas ostu un citām piekrastes apdzīvotajām vietām. Treškārt, pussalā darbojas Krievijas tehniskās izlūkošanas vienības, kas ir orientētas uz Odesas ostu. Tajā pat laikā pussalas austrumu robeža atrodas 100 km attālumā līdz vienai  no divām dzelzceļa līnijām, kas savieno Krimas pussalu ar Ukrainas kontinentālo daļu. Atgūstot un izmantojot  pussalu kā  placdarmu Ukrainas karaspēks varētu ne tikai novērst augstāk minēto apdraudējumu sev un  arī pats apdraudētu dzelzceļa līniju Hersona – Armjanska – Džankoja, kuru Krievija izmanto sava Dņepras kreisā krasta grupējuma pārapgādei.

Tomēr šāds uzdevums (veikt jūras desantu) ir izpildāms vieglāk, nekā nākamais solis – nostiprināties pussalā un to aizstāvēt. Pateicoties apvidus īpašībām pussalā nav kur  ilgstoši patverties no artilērijas apšaudēm un arī ierakties kāpās bez nopietna inženieru atbalsta nav iespējams. Tieši tādēļ okupācijas karaspēks īsi pirms atkāpšanās no Hersonas ieveda uz pussalu dzelzsbetona konstrukcijas strēlnieku pozīciju izveidei.  Šobrīd pussalu kontrolē samērā nelieli spēki – Krievijas karaspēka specvienība, kuras uzdevums ir cīnīties ar ukraiņu izlūkpatruļām un krievu kazaku apakšvienība no “Don” brigādes bijušā Krievijas Federācijas padomes senatora Kondratjeva vadībā, kuras uzdevums ir patrulēt teritoriju un kalpot par atrās reaģēšanas vienību.  Visiem skaidrs, ka jebkādus vērā ņemamus mērķus (spēkus un līdzekļus), kas ilgstoši atradīsies uz pussalas iznīcinās vienas vai otras karojošās puses artilērija, savukārt  veiksmīga ukraiņu jūras desanta gadījumā tiek nekavējoties apdraudēta operatīvās nozīmes transporta maģistrāle – dzelzceļa līnija uz Krimu, kas apgādā visu Krievijas spēku grupējumu Dņepras kreisajā krastā.  Līdz ar to var izdarīt trīs secinājumus :

1.  Kinburna pussala vēsturiski bija un paliek militāri kritiski svarīgs apvidus elements, kuru pie iespējas karojošās puses noteikti izmantos.
2. Uz pussalas nav iespējams nostiprināties “uz palikšanu”, bet to var ieņemt pārsteidzot pretinieku ar  jūras desantu, kas ir citas, lielākas, operācijas sastāvdaļa.
3. Ukrainas karaspēka operācija uz pussalas var liecināt par plašāka uzbrukuma Krimas virzienā, sākumu.

Pēdējā vērā ņemamā informācija par pussalu parādījās  2022.gada 13.novembrī, laikā, kad notika Krievijas karaspēka atkāpšanās no Hersonas. Tika ziņots, ka Ukrainas specvienība līdz vada lielumam ieņēma apdzīvotu vietu Gvardejskoje pussalas rietumu daļā, bet īsi pēc tam atkāpās izmantojot ātrlaivas.  Domājams, ka  arī turpmāk Ukrainas speciālo uzdevumu spēki pārbaudīs  uz pussalas mītošu kazaku modrību, lai kādu dienu veiktu  pilnvērtīgu jūras desantu, kas atbalstīs Krimas atbrīvošanas operāciju.

Iznāku no dušas ar pirkstu mutē. Esmu atkārtojusi Gunas vakardienas triku un sagriezusi pirkstu uz dušas kabīnes metāla apmalēm, sasodīts! Tieku pie dubulta plākstera un dodos aprakstīt vakar piedzīvoto. Tikmēr virtuvē sāk smaržot kafija, omlete un siermaizes ar ķiplociņu. Kad esam ieturējušies, turpinu rakstīt, arī ceļabiedri ielīduši ierīcēs. Šorīt steigas nav nekādas (Fērās vispār steiga...

The post Fēru salas: lietus, muzeji, alus, lasis appeared first on Mugursoma.lv.

Lai gan arī šorīt aiz loga redzama pelēka un slapja aina, pēc brokastu lašmaizītēm lecam auto un laižam ceļā – dienu sola itin labu. Pirmie kilometri gan paiet miglā, bet, kad tiekam līdz kaimiņu salai Vagur (uz tās atrodas lidosta), lēnām sāk skaidroties. Šodien aplūkosim dažas no populārākajām Fēru salu vietām, lai nav tā, ka...

The post Fēru salas: ezers gaisā appeared first on Mugursoma.lv.

Ārvalstu finansiāli motivēts ransomware grupējums ir publiski uzņēmis atbildību par kiberuzbrukumu AS "Latvijas valsts meži" (LVM). Cert.lv apstiprina – tas ir profesionāls, peļņas vadīts uzbrukums, ko šie paši aktieri veikuši arī pret citu valstu uzņēmumiem un iestādēm. Un tas, visticamāk, ir tikai tas gadījums, kuru mēs dzirdam. Pārējie paliek ēnā.

Šis incidents atkal parāda Latvijas kritiskās infrastruktūras trauslumu. Valsts meži pieder mums, bet to digitālās sistēmas – vadība, dati, procesi – ir viegli ievainojamas ārvalstu aktieru rokās. Ransomware nav ideoloģiski teroristi. Tie ir tīri komerciāli spēlētāji, kuri pelna naudu, paralizējot organizācijas un pieprasot izpirkumu.

Kamēr valdība un LVM runā par digitālo transformāciju un mežu efektīvu apsaimniekošanu, kiberdrošība paliek novārtā. Budžeta taupīšana, novecojušas sistēmas un nepietiekama aizsardzība padara valsts uzņēmumus par viegliem mērķiem. Viens veiksmīgs uzbrukums – un viss apstājas.

Galvenais jautājums: kurš būs atbildīgs?

Kas atbildēs par šo uzbrukumu un tā sekām? Vai LVM vadība? Vai atbildīgais ministrs? Vai CERT.lv un kiberdrošības politikas veidotāji? Vai kāds vispār zaudēs amatu, maksās soda naudu vai tiks saukts pie atbildības? Vai atkal viss noslīdēs uz "tehnisku incidentu", publiskiem paziņojumiem un aizmirstību?

Līdz šim atbildība par kibernotikumiem Latvijā bieži izplūst kā migla. Neviena reāla galvas ripošana, neviena sistēmiska maiņa. Tikmēr ārvalstu aktieri turpina darboties brīvi, jo zina – tas atmaksājas.

Laiks beigt izlikties. Sabiedrībai un politiķiem jāprasa skaidra atbildība no tiem, kuri pārvalda valsts kritisko infrastruktūru. Pretējā gadījumā nākamais uzbrukums būs tikai laika jautājums – un maksātāji atkal būsim mēs visi.

Kur tava uzmanība, tur esi tu pats.

Mēs esam iemācīti ticēt, ka "būt informētam" ir pilsonisks pienākums un intelekta pazīme. Taču patiesība ir skarbāka: mūsdienu ziņu un televīzijas ekosistēma nav radīta, lai tevi izglītotu. Tā ir radīta, lai tevi kontrolētu, izmantotu un pārvērstu tavu mentālo enerģiju tīrā naudā.

Tava uzmanība ir visdārgākā valūta pasaulē. Katru reizi, kad tu ieslēdz televizoru, atver ziņu portālu vai stundu pazaudējies sociālo tīklu plūsmā, kāds otrā pasaules malā kļūst bagātāks. Tu neesi klients, kurš saņem pakalpojumu — tu esi resurss, kuru nodod pārdošanai.

Tevi baro ar digitālo narkotiku.

Televīzijas šovu producentiem un lielo platformu algoritmiem ir pilnīgi vienalga, vai saturs nāk tev par labu. Viņus neinteresē, vai tu kļūsti gudrāks, mierīgāks vai veselāks. Vienīgais viņu jautājums ir: Kā likt tev skatīties un ritināt ekrānu tālāk?

Zinātne aiz tā ir vienkārša un nežēlīga. Visatpelnītākais un lipīgākais saturs ir tas, kas izsauc:

1. Aizvainojumu un netaisnības sajūtu;

2. Bailes un paniku par nākotni;

3. Sabiedrības šķelšanos un radikālu polarizāciju.

Mēs tiekam mērķtiecīgi baroti ar šo informatīvo narkotiku, kas uztur mūs pastāvīgā stresa, dusmu un apmulsuma stāvoklī. Kamēr pūlis histērijā reaģē uz kārtējiem ekrāna virsrakstiem, sistēmas arhitekti un tie, kuri stāv aiz priekškara, mierīgi realizē savus finanšu un varas darījumus.

Jaunā izdzīvošanas instrukcija: Kā atgūt savu dzīvi

Būt patiesi brīvam mūsdienās nozīmē pieteikt karu šai sistēmai. Labākais veids, kā uzvarēt spēlē, kuras noteikumi ir vērsti pret tevi, ir pārtraukt tajā piedalīties. Šeit ir radikāli, bet nepieciešami ieteikumi sava prāta glābšanai:

1. Izslēdz TV un dodies ziņu badā

Tev nav jāzina viss, kas notiek pasaulē katru minūti. Lielākā daļa tā saukto "karsto ziņu" pēc nedēļas jau būs pilnīgi bezvērtīgas. Praktizē pilnīgu informatīvo badošanos: izslēdz fonā skanošo televizoru un nelasi ikdienas ziņu lentes. Ja pasaulē notiks kaut kas patiešām kritisks, tu to uzzināsi tāpat.

2. Ievēro dzelžainu emociju pauzi

Ja tavā redzeslokā tomēr nonāk kāda ziņa, kas acumirklī liek sirdij pukstēt straujāk, izraisa paniku vai vēlmi rakstīt niknu komentāru – apstājies. Neveic nekādas darbības. Atgādini sev: *šis virsraksts tika uzrakstīts tieši tāpēc, lai mani izprovocētu*. Neuzķeries uz āķa un vienkārši aizver cilni vai izslēdz ierīci.

3. Beidz barot sistēmu ar savu reakciju

Apzinies, ka katrs tavs klikšķis, katrs noskatītais video (pat ja skatījies to ar riebumu) un katrs strīds komentāros dod sistēmai signālu: *"Tas strādā, dodiet viņam vēl šo mēslu!"* Ignorēšana ir tavs spēcīgākais ierocis. Atsakoties reaģēt, tu atņem viņiem varu pār sevi.

4. Uzdod jautājumu: "Kam tas ir izdevīgi?"

Ikreiz, kad medijos uzliesmo kārtējais milzīgais skandāls, apzināti pagriez galvu uz otru pusi. Pajautā sev: kas šobrīd paliek nepamanīts? Kādi likumi tiek pieņemti un kādi darījumi tiek slēgti fonā, kamēr visa sabiedrība aizgūtnēm apspriež šo mākslīgi uzpūsto cirku?

Atceries: Tavs laiks un tava uzmanība ir vienīgie resursi, kas tev patiešām pieder no dzimšanas līdz nāvei.

Neļauj tos nozagt, lai aizpildītu svešas kabatas un realizētu svešas ambīcijas. Pilnīgs ziņu un TV boikots šodien vairs nav vienkārši dīvainība — tā ir ekstrēma pretošanās forma un vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu.

Kāds būs tavs pirmais solis, lai atgūtu kontroli pār sava prāta telpu?

Es nezinu, ko piebilst. Vnk par kakāšanu Eifeļa tornī.

No 7. līdz 9. jūnijam mēs, 12. klases skolēni, devāmies mūsu pēdējā mācību ekskursijā. Trīsdiennieks! Mūsu mērķis bija iepazīt nelielu daļu no Kurzemes un apmeklēt Kuršu kāpu Neringā.

7. jūnijs. Pirmais pieturas punkts bija Kuldīga – UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā esošo vecpilsēta. Izvēlējāmies pārgājienu pa Alekšupīti. Ekspedīcija bija lieliska iespēja sajust Kuldīgas vecpilsētas šarmu, līkumojot pa Alekšupītes akmeņaino gultni, pārvarot nelielus ūdenskritumiņus, izložņājot cauri vairākiem maziem tiltiņiem un uzzinot seno namu noslēpumus no pavisam cita – neierasta skatu punkta. Protams, arī Ventas rumba, ķieģeļu tilts pār Ventu un lieliskais skatu tornis. Dienas otrajā pusē – Liepāja. Karaostas cietums ar šova elementiem. Spēle Karaostā “Bēgšana no …” un noslēgumā saulriets pie jūras. Skaista, saulaina, piedzīvojumiem un izaicinājumiem bagāta diena.

8. jūnijs. Mācību ekskursijas otrā diena. Dodamies uz Neringu, kur atrodas vairākas iespaidīgas kāpas, no kurām paveras lielisks skats uz mežonīgo ainavu. Apmeklējām Pārnidas kāpu Nidā, kas ir augstākā kāpa ar Saules pulksteni. Bet visiespaidīgākā noteikti ir Nāves kāpa Nagļu dabas rezervātā. 1 km garā taka ved pāri ciematiem, kurus reiz aprijusi mainīgā smilts, un aizved līdz nelielam skatu tornim, no kura paveras brīnišķīgs skats uz jūru un kāpām. Te var iepazīt arī Kuršu kāpas bagātīgo floru un faunu. Nidā apmeklējām arī Mizgiris dzintara muzeju, kurā atrodas smagākais dzintara gabals Lietuvā (4 kg). Aplūkojām arī kormorānu jeb jūras kraukļu koloniju. Diezgan dramatiska aina! Vakarpusē saulainā Klaipēda.

9. jūnijs. Mācību ekskursijas noslēguma diena! Apmeklējām jūras muzeju/ akvāriju, kā arī noskatījāmies delfīnu un jūras lauvu šovu. Iespaidīgi! Noslēgumā svētku pusdienas, kūku aizstājām ar lietuviešu šakoti un saldumiem. Burvīgs kopā pavadītais laiks ar izciliem laika apstākļiem.

Paldies visiem par skaistajiem mirkļiem!

Ligita Ridūze – 12. klases audzinātāja

12. klases skolnieces Sofijas Rudņikas atskats uz klases ekskursiju: “7. jūnijā devāmies mūsu pēdējā klases ekskursijā. Tas bija trīs dienu ceļojums, kura laikā iepazinām gan ievērojamas vietas Latvijā, gan arī Lietuvā. Šajās dienās piedzīvojām daudz jauna, uzzinājām interesantus faktus, pārbaudījām savu drosmi un, pats galvenais, pavadījām laiku kopā ar klasi. Šo ekskursiju īpašu padarīja arī tas, ka tā bija mūsu pēdējā klases ekskursija. Apziņa, ka šādu kopīgu braucienu vairs nebūs, lika vēl vairāk novērtēt katru kopā pavadīto brīdi.

Ekskursijas pirmā diena sākās ar braucienu uz Kuldīgu. Tur mūs gaidīja neparasta aktivitāte, pastaiga pa Ventu un Alekšupīti ar speciāliem zābakiem. Tā nebija vienkārša pastaiga gar upi, mēs devāmies ekspedīcijā pa Alekšupīti un apskatījām Kuldīgu no upes puses. Sajūta bija interesanta un neierasta, jo ne katru dienu sanāk staigāt pa upi un nepalikt slapjiem. Kuldīgas daba un atmosfēra radīja ļoti patīkamu noskaņu ceļojuma sākumam. Pēc tam devāmies uz Liepāju, kur apmeklējām Karaostu un tās cietumu. Tas bija viens no iespaidīgākajiem ekskursijas piedzīvojumiem. Atšķirībā no ierastām ekskursijām, kur gids vienkārši stāsta faktus, šeit viss notika daudz reālistiskāk. Gidi bija ģērbušies speciālās formās, un jau no paša sākuma radīja sajūtu, ka mēs neesam tūristi, bet gan cietuma iemītnieki. Ekskursijas laikā mums lika ievērot noteikumus, pārvietoties noteiktā kārtībā un iejusties tajā atmosfērā, kāda agrāk valdījusi šajā vietā. Mums rādīja cietuma telpas un stāstīja par dzīvi tajās, bet viss tika pasniegts mums neierastā veidā. Pēc tam sekoja izlaušanās spēle “Bēgot no …”. Mūs sadalīja divās komandās. Mūsu uzdevums bija atrast un izglābt savu “karavīru,” izpildot dažādus uzdevumus. Mēs meklējām pavedienus, pārvietojāmies pa dažādām telpām, līdām pa šaurām vietām. Tas prasīja sadarbību, uzmanību un drosmi, un visi ļoti iesaistījās. Dienas beigās devāmies uz viesnīcu, tomēr vakars vēl nebija beidzies, kopā aizgājām pie jūras. Pastaiga gar jūru bija viens no tiem brīžiem, kad varēja sajust, ka šis laiks kopā tuvojas noslēgumam. Mēs runājāmies, smējāmies un vienkārši izbaudījām to, ka vēl esam visi kopā.

Otrajā dienā devāmies uz Lietuvu, uz Klaipēdu. Tur ar prāmi pārcēlāmies Neringu un tālāk devāmies uz Nidu. Nida atstāja ļoti patīkamu iespaidu, tā ir skaista, mierīga un sakopta vieta. Tur mums bija arī brīvais laiks, kur varējām pastaigāties, apskatīt apkārtni un izbaudīt vietējo atmosfēru. Protams, tur arī paēdām pusdienas. Pēc tam apmeklējām dzintara muzeju. Tur uzzinājām daudz interesantu faktu par dzintaru. Piemēram, man bija jaunums tas, ka dzintars veidojas no koku sveķiem, kas miljoniem gadu laikā pārveidojas par dzintaru. Apmeklējām arī Pārnidas kāpu.

Tālāk devāmies uz mirušajām kāpām. Tā bija ļoti neparasta vieta, visapkārt bija smiltis, un vietām sajūta bija gandrīz kā tuksnesī. Mēs staigājām pa smiltīm ar basām kājām, kas padarīja šo pieredzi vēl īpašāku.

Pa ceļam apskatījām kormorānu (jūras kraukļu) atstātās pēdas mežā. Uzzinājām, ka putnu izkārnījumi lielā daudzumā var kaitēt kokiem un tie pakāpeniski iet bojā. Tas bija interesants fakts, kuru daudzi no mums iepriekš nemaz nezināja.

Trešajā dienā devāmies uz delfināriju un apmeklējām arī jūras muzeju. Tur varējām apskatīt dažādus eksponātus un uzzināt vairāk par jūras pasauli. Vislielāko iespaidu atstāja delfīnu šovs. Delfīni bija ļoti gudri tie izpildīja dažādus trikus. Daži no mums pirmo reizi redzēja delfīnus. Es šovu skatījos jau trešo reizi, bet sajūta bija, kā pirmajā reizē. Pēc tam visi kopā devāmies pusdienās un tad jau sākām ceļu mājup. Noslēgumā varu teikt, ka šī ekskursija bija ne tikai interesanta un piedzīvojumiem bagāta, bet arī ļoti emocionāla. Drīz katrs dosimies savā ceļā, studijās, darbā vai citos dzīves ceļos, tāpēc šie kopā pavadītie mirkļi kļūst vēl vērtīgāki. Šī ekskursija noteikti paliks mūsu atmiņās vēl ļoti ilgu laiku ar smiekliem, piedzīvojumiem, nogurumu, sarunām. Noslēgumā vēlos teikt lielu paldies mūsu klases audzinātājai Ligita Ridūzei par ieguldīto darbu, pacietību un rūpēm, organizējot šo ekskursiju un esot kopā ar mums visus šos gadus. Paldies par iespēju piedzīvot tik skaistu noslēguma ceļojumu. Šīs atmiņas paliks ar mums vēl ilgi pēc skolas beigšanas.

Jelgavā pirmdien, 29. jūnijā, līdz pulksten 21 spēkā ir oranžās pakāpes brīdinājums par stipru karstumu. Pēc meteorologu prognozēm gaisa temperatūra dienas vidū var paaugstināties līdz +32 grādiem, tāpēc iedzīvotājiem un pilsētas viesiem jārēķinās ar lielāku slodzi veselībai un uzmanīgāk jāplāno uzturēšanās ārā.

Atveldzēties var pilsētas publiskajos dzeramā ūdens brīvkrānos un divās oficiālajās Lielupes peldvietās. Šīs vietas ir pieejamas ikdienas lietošanai, taču karstuma laikā īpaši svarīgi ir dzert ūdeni regulāri, nepārkarst un pie ūdens neriskēt ar strauju ieiešanu aukstā ūdenī.

Spēkā oranžais brīdinājums par stipru karstumu

Oranžais brīdinājums nozīmē, ka laikapstākļi var radīt paaugstinātu risku veselībai, īpaši senioriem, zīdaiņiem un cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām. Karstums papildu slodzi rada sirds un asinsvadu sistēmai, kā arī elpošanas orgāniem.

Pirms garākiem braucieniem, sportošanas vai ilgākas uzturēšanās ārā ieteicams pārbaudīt aktuālos laikapstākļu brīdinājumus Latvijā, jo situācija dienas laikā var mainīties pa reģioniem. Jelgavā būtiskākais risks pirmdien ir dienas vidus un pēcpusdiena, kad temperatūra tuvojas prognozētajam maksimumam.

Kur Jelgavā pieejams dzeramais ūdens

Publiskie dzeramā ūdens brīvkrāni Jelgavā paredzēti tiešai dzeršanai un individuālo dzeramā ūdens pudeļu uzpildīšanai. Tie nav domāti lielu trauku uzpildei, komerciālai lietošanai vai saimnieciskām vajadzībām.

Paņemta pudele šādā dienā nav formalitāte. Ja jāiet pāri pilsētai, jāgaida sabiedriskais transports vai jābūt kopā ar bērniem rotaļu laukumos, ūdens pieejamība var palīdzēt izvairīties no pārkaršanas pazīmēm.

Divas oficiālās peldvietas pie Lielupes

Jelgavniekiem pieejamas divas pilsētas oficiālās pludmales: Lielupes labā krasta peldvieta un Pasta salas peldvieta. Peldsezonas laikā tajās katru dienu no pulksten 10 līdz 22 strādā Jelgavas Pašvaldības policijas glābēji.

Glābēji uzrauga, lai atpūtnieki neapdraudētu sevi un citus, kā arī nepieciešamības gadījumā sniedz pirmo medicīnisko palīdzību. Oficiāla peldvieta karstā dienā ir drošāka izvēle nekā nepārbaudītas vietas pie ūdens, jo tur ir organizēta uzraudzība un ātrāk iespējama palīdzība.

Jelgavā vasarā pieejami arī ūdens tūrisma piedāvājumi, taču stipra karstuma laikā tie jāvērtē pēc pašsajūtas, peldētprasmes un dienas temperatūras. Ilga atrašanās saulē uz ūdens var radīt mānīgu vēsuma sajūtu, lai gan organisms turpina pārkarst.

Peldēties drīkst tikai pēc atdzišanas

Pārkarsis cilvēks nedrīkst strauji iet aukstā ūdenī. Strauja temperatūras maiņa var izraisīt sirds ritma traucējumus, tāpēc pirms peldes jāatdziest pakāpeniski, jāuzturas ēnā un jādzer ūdens.

Pie ūdens jāizvērtē arī peldētprasme. Karstās dienās vairāk cilvēku izvēlas atpūtu pie Lielupes, un tas palielina nelaimes gadījumu risku, īpaši, ja cilvēki dodas ūdenī noguruši, pārkarsuši vai pārvērtē savus spēkus.

Brīvkrānu lietošanas noteikumi paliek spēkā arī karstumā

Brīvkrāni paredzēti tikai tiešai dzeršanai un individuālai dzeramā ūdens pudeļu uzpildīšanai. Ūdeni aizliegts ņemt lielapjoma traukos vai izmantot komerciāliem un saimnieciskiem nolūkiem.

Tas ļauj saglabāt ūdens punktus pieejamus tiem, kam tie karstuma laikā vajadzīgi visvairāk: gājējiem, bērniem, senioriem, pilsētas viesiem un cilvēkiem, kuri dienas gaitā pārvietojas pa Jelgavu bez iespējas ātri nokļūt telpās.

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

“Tūkstoš peoniju dārzā”, Tomē, Ogres novadā notikušajos Peoniju svētkos apmeklētāji jūsmoja ne tikai par košajiem ziediem, bet arī ar prieku pievienojās Žorža Siksnas izpildītajām vasaras melodijām. Peoniju svētku viesi pastaigājās pa plašo dārzu, fotografējās, baudīja saulaino dienu, saldējumu, kā arī izvēlējās peoniju stādus savam dārzam. Dārza veidošana tā saimniekiem ir nepārtraukts mācīšanās process, un arī […]

Music VideoDirector: Pavel Trebukhin

The post Imminence The Sword That Never Bends appeared first on liene dobraja costume design.