nekur.lv

Autors: ikdiena.lv redakcija

Liepājā, “Kursas kvartāla” Tīklu darbnīcā Zvejnieku alejā 11, maija pēdējā nedēļas nogalē apmeklētājiem atvērs jaunu rallija vēstures ekspozīciju “Garāža 1965”. Tā veidota kā publiska pietura autosporta vēsturē, kur vienuviet būs redzamas gan dažādu laikmetu rallija automašīnas, gan fotogrāfijas, dokumenti un sacensību priekšmeti.

Ekspozīcijas fokuss nav tikai uz tehniku. Tā sasaista rallija attīstību ar Liepāju un Kurzemi, kur autosporta tradīcijas veidojušās caur sacensību maršrutiem, servisa komandām, braucējiem un skatītāju kultūru.

“Garāža 1965” Tīklu darbnīcā būs atvērta trīs dienas

Jaunā ekspozīcija atradīsies “Kursas kvartāla” Tīklu darbnīcā, Zvejnieku alejā 11, Liepājā. Apmeklētāji to varēs apskatīt piektdien, 29. maijā, sestdien, 30. maijā, un svētdien, 31. maijā.

Norises vieta pati par sevi dod ekspozīcijai industriālu fonu. Rallija vēstures stāstam tas ir piemērots ietvars: servisa zonas, mehāniķu darbs un sacensību tehnika ir daļa no šī sporta ikdienas, nevis tikai skats trasē.

Pašvaldības sniegtā informācija liecina, ka “Garāža 1965” būs veltīta rallija pasaules attīstībai no 20. gadsimta vidus līdz 2000. gadu sākumam. Tādējādi apmeklētāji varēs salīdzināt vairākus autosporta laikmetus, kuros mainījās gan automobiļu konstrukcija, gan sacensību kultūra.

No GAZ-21 līdz Subaru Impreza

Ekspozīcijas centrā būs automobiļi, kas dažādos laikos kļuvuši atpazīstami rallija un sportisko auto vēsturē. Starp minētajiem modeļiem ir GAZ-21 un Jaguar XK140, kā arī vēlākas paaudzes ikonas Mitsubishi Lancer Evolution un Subaru Impreza.

Šāda izvēle ļauj redzēt rallija attīstību abpus tā dēvētajam dzelzs priekškaram. Rietumu un Austrumu bloka tehnika veidoja atšķirīgas autosporta skolas, kurās noteicoša bija gan pieejamā inženierija, gan sacensību vide.

Apmeklētājiem būs apskatāmas arī vēsturiskas fotogrāfijas, dokumenti, sacensību atribūtika, ekipējuma elementi un citas laikmeta liecības. Tieši šie materiāli palīdz saprast, kā rallijs izskatījās ārpus ātrumposma: kā tika gatavotas automašīnas, kā strādāja komandas un kāda bija sacensību atmosfēra.

Kurzemes rallija stāsti piešķir izstādei vietējo asi

Liepājas un Kurzemes autosporta konteksts ekspozīcijā būs īpaši izcelts. Tajā plānots stāstīt par Kurzemes rallija pirmsākumiem, cilvēkiem, maršrutiem un tehniku, kas veidojusi vietējo rallija tradīciju.

Tas sasaucas ar plašāku interesi par rallija “Kurzeme” atgriešanos Liepājā, jo šī disciplīna pilsētā nav tikai sporta notikums. Tā ir arī daļa no vietējās atmiņas: skatītāju vietas pie ceļiem, servisa parki, komandu darbnīcas un stāsti, kas tiek nodoti starp paaudzēm.

“Garāža 1965” šo vēsturi padara redzamu cilvēkiem, kuri ralliju pazīst no sacensību dienām, un arī tiem, kuri līdz šim to uztvēruši tikai kā skaļu nedēļas nogales notikumu. Ekspozīcija rāda, ka aiz katra auto ir konkrēts laiks, tehniskās iespējas un cilvēku darbs.

Apmeklējuma laiki un kontaktinformācija

Ekspozīcija “Garāža 1965” būs apskatāma “Kursas kvartāla” Tīklu darbnīcā, Zvejnieku alejā 11, Liepājā.

Apmeklējuma laiki:

• Piektdien, 29. maijā, no plkst. 18.00 līdz 21.00.
• Sestdien, 30. maijā, no plkst. 10.00 līdz 21.00.
• Svētdien, 31. maijā, no plkst. 11.00 līdz 14.00.

Plašākai informācijai norādīta kontaktpersona Māra Klimoviča, tālrunis 26 695 557.

Avots: Liepājas valstspilsētas pašvaldība

Manī tādu kā smaidu izraisa tie cilvēki, kuri ar uztraukumu un pat zināmu niknumu pilnā nopietnībā "Valdības visā pasaulē sarunājušas, taisās ko sliktu izdarīt ar daudziem cilvēkiem, jo Māte Zeme varot pabarot/uzturēt vien apmēram miljardu cilvēku! Jo cilvēku esot par daudz un resursu nepietiekot! Nejaukās valdības visā pasaulē! Kā tā drīkst!".

Kaut kāda periodiska paniska atrauga. Pie kam jau gadiem ilgi periodiski tādas runas parādās publiskā telpā. Varu nomierināt, šī panika nav jaunlaiku izdomājums. Tādus pukstus dzirdēju jau skolas gados padomju laikos. Tāda kā mūžīgā panikas lēkme tukšā vietā. Kaut kā tā to var nosaukt.

Sākšu ar to, ka visā pasaulē, visos kontinentos ir lielas zemes platības, kuras nevienam nafig nav vajadzīgas. Ne tikai tādas, kurās saimnieciskā darbība ir diezgan apgrūtināta. Piemēram, Sahāras tuksnesī. Bet pat caur to klejo tuaregi, berberi un kas tik nu vēl savās visādās gaitās. Un, ja kas - pat mūszemītē daudzas lauku sētas ir ļoti bēdīgā pamestības stāvoklī. Zeminieku sētas, kuras varbūt lielo naudu īpašniekam nenesīs, bet kaut kartupeļu maisus vairākus ziemai nodrošinās. Tik strādāšanas vaina. Naturālā saimniecība nav tas sliktākais variants, ja ir vēlme nodrošināt jumtu virs galvas un maizīti ar sviestu pusdienās.

Kur tad sakoncentrējusies lielais vairums cilvēku? Pilsētās, piepilsētās un tamlīdzīgās vietās, kurās pat dienišķā maizīte un kartupelis par naudiņām jāpērk. Un pilsētas vispār ir ļoti atkarīgas no tiem pašiem zemnieku cilvēkiem, kuri pilsētniekus apgādā ar pārtiku. Esot dārgs prieks pat piena krūze? Bet nu protams. Tas lauku cilvēks, kuru iedomīgie pilsētnieki reizēm par pāķi dēvē, no lēkta līdz rietam lauku darbos aizņemts maizīti gādājot sev, sievai un bērniņiem četriem, pie viena vēl arī par iedomīgajiem pilsētniekiem padomā darbus sadarot.

Man būtu ļoti interesanti popkornu graužot pavērot pilsētnieku reakciju, kad tas pākis izdomās "Pie velna tos pilsētniekus! Kartupeļu lauku apsēju, lai ģimenei ziemā būtu ko ēst. Pietiek uz pilsētas tirgu iet, lai tie pilsētnieki paši tiek galā. Galvenais, ka man un manai ģimenei pietiek; šie lai paši tiek galā ar saviem kartupeļiem un čipsiem". Un šajā gadījumā ir vienalga, vai tas sabuntojies zemnieks Latvijā, ASV vai tambu-lambu karalistē dzīvo un darbojas. Jo viņš ir tas, kurš ar savu produkciju apgādā pilsētniekus.

Tagad, pie mums, nu ļoti daudzi pat pilsētnieki, kuri piepilsētās privātmājās dzīvo, pārstājuši ko ziemai savus dārzos audzēt, jo veikalā visu var nopirkt? Hm. Tas mazdārziņā izaudzētais kartupelis, gurķis, tomāts kaut drusciņ naudas ieekonomēs priekš kādiem citiem svarīgiem pirkumiem. Esot par grūtu pa zemīti rušināties? Sakiet, kurš darbs ir bez garozas? Visiem darbiem ir garoza, katram savādāka, bet garoza. Uzsvars uz vārdu garoza. 

Tālāk. Ceļā uz tā dēvēto zelta miljardu it kā taisoties gandēt nost cilvēkus, kurus uzskata par liekiem? Te nu atkal - kurš tas ar stroķi rokās skraidīs pa mājām un regulēs to, kurš lieks, kurš nē? Muļķības. Un tikai. 

Tajā pat laikā - jebkurš militārisms, militārists (jau daudzkārt esmu teikusi, ka pat apkopēja militārās produkcijas rūpnīcas koridorā ir militāriste un līdzvainīga pie tā, ka tās saražotās plintes tiek pielietotas militāram mērķim) jau zināmā mērā darbojas lai iznīcinātu kādu bariņu cilvēku. Un šajā gadījumā nav svarīgi tas, vai tas ir militārā konflikta uzsācējs, vai arī tas, kurš aizstāvās. Protams, uzsācējs ir primāri vainīgs. Ar svešām rokām atbrīvojas no savā pakļautībā esošiem cilvēkiem pa ceļam vēl panīcinot pretinieka cilvēkresursus. Tā vietā, lai risinātu jebkuru normālu sadzīvisku problēmu. Darbojas pēc principa - nav cilvēka, nav problēmas.

Tā ka - jebkurš, kurš izdomā izraisīt kādus militārus konfliktus (neatkarīgi no to lieluma un laikietilpības) jau iznīcina cilvēkreaursus. 

Tur pat var pieskaitīt visus pasaulē esošos narkodīlerus. Tie taču nāvi tirgo. Un tie, kuri uzsēžas uz adatas, paši sevi ierakstījuši liekajos cilvēkos. Aktīva narkomāna mūžs nav garš. Reti kurš nodzīvo vismaz līdz pusmūzam.

Bet, ziniet. Laikam nežēlīgi skanēs, bet. Manuprāt vajadzētu visā pasaulē atļaut legālu pieeju narkotikām. Bez "Tas ir slikti un nepareizi". Jo - ja cilvēks ir stulbs un narkotikas uzskata par panaceju visām problēmām, lai jau. Lai jau norakstās pats no vilciena un iet dillēs. Lai atstāj vietu tiem, kuriem ir interesantākas lietas ko darīt, nevis aizdeldēt prātu un laiku. 

Un visādas medicīniskās un citas programmas, lai narkomānus no adatas noceltu? Mīlīši, ja cilvēks pats negribēs tikt vaļā no atkarības, nekādas programmas nepalīdzēs. Būs tikai mirkļa pauze, pēc kuras sekos tās pašas adatas un tukšums.

Ar par alkoholismu to var teikt. Spaidu kārtā nekas nav līdzēts. Kamēr cilvēk pats nenonāk līdz stop zīmei savās prioritātēs.

Vēl pie visa tā iepriekš rakstītā palaga varu pieminēt to, ka jebkura rūpniecība, arī pārtikas dažādiem izstrādājumiem, saražo daudz ko. Ar lielu devu pārprodukcijas. Kaut vai ta - jū skaidri ziniet, ka visāda izmēra pārtikas veikalos dienas beigās nekas nepaliek pāri? Ko veikali dara ar to produkciju, kuru tā arī neizpērk līdz par derīguma termiņa beigām? Ka tik nemet ārā tajā vietā, lai kaut trūcīgajiem izdalītu vai kā humāno palīdzību aizsūtītu uz tiem rajoniem, kuros kaut kādu iemeslu dēļ kaut ka nepietiek un iestājies "Karaul!".

Tas tā, īsumā. Izplūdos. Ja ir ko iebilst, sakiet.

Ar jauno albumu Teikas/Folktales Skyforger atgriežas Igaunijas lielākajā metāla festivālā Hard Rock Laager 2026!

Gaidiet mūs 3. jūlijā plkst. 18:00! Biļetes pieejamas šeit:

https://www.piletilevi.ee/en/tickets/5AIW773GPC/hard-rock-laager-2026

Spēlēsim gan jaunos, gan vecos gabalus, tiekamies festivālā!

Ar jauno albumu Teikas/Folktales Skyforger atgriežas Igaunijas lielākajā metāla festivālā Hard Rock Laager 2026!

Gaidiet mūs 3. jūlijā plkst. 18:00! Biļetes pieejamas šeit:

https://www.piletilevi.ee/en/tickets/5AIW773GPC/hard-rock-laager-2026

Spēlēsim gan jaunos, gan vecos gabalus, tiekamies festivālā!

INTERACTIVE MAP OF PHOTORIGA.COM PLACES

27. maijā 1. klases skolēni devās uz Madlienas pagasta bibliotēku, lai iepazītos ar tās darbu, grāmatām un aizraujošo lasīšanas pasauli. Bērni ar interesi apskatīja bibliotēkas telpas, uzzināja, kā var atrast un izvēlēties sev piemērotas grāmatas, kā arī pārrunāja, kāpēc lasīšana ir vērtīga un interesanta brīvā laika nodarbe.

Bibliotekāre Arita Dātava skolēniem bija sagatavojusi vairākas radošas aktivitātes. Bērni ar prieku piedalījās alfabēta spēlē, atkārtojot burtus un meklējot vārdus, kā arī iesaistījās jautrajā un izdomas bagātajā mākoņspēlē. Ekskursija bibliotēkā skolēniem sagādāja daudz pozitīvu emociju un palīdzēja vairot interesi par grāmatām un lasīšanu.

Paldies bibliotēkas darbiniecēm par jauko atmosfēru un vienmēr laipno, pretimnākošo attieksmi, kas padara katru bibliotēkas apmeklējumu īpašu. Šādi mirkļi iedvesmo bērnus lasīt vairāk, būt zinātkāriem un ar prieku atgriezties bibliotēkā atkal un atkal.

vara bungas: Izlasīju pagaidu valdības deklarāciju. Pamodos. Atkal izlasīju. Nu ko var gaidīt no 1,5 ceturkšņa sprinteriem…?

Tomēr, tā kā beidzot sāk skanēt runas par tektoniskām transformācijām NBS, tad atļaušos ieskicēt “stādus”, ko Kulberga valdība varētu paspēt iedēstīt.

1. Izveidot pret-dronu/PGA regulārā karaspēka apakšvienības kā atsevišķas, t.i., ārpus MechBDE, GS vai ZS. Ja nepieciešams personālu pārdalīt no MP. Dislocēt Latgales reģionā. Finansēt, apmācīt un apbruņot kā prioritāti, t.sk., piekomandēt 2 x UH-60 kā OPCON. Uzdevumi – reģionālā PDA/PGA miera laika apstākļos.
2. Panākumu ķīla rītdienas karā būs ātru (minūtes) un kvalitatīvu lēmumu pieņemšana visos C2 līmeņos. To nevar panākt bez štābu procesu automatizācijas (MI rīkiem). Sabiedrotie ar mums gatavos risinājumos nedalīsies (pilnīgi pamatoti- top secret), vai arī tie būs aizvakardienas versiju veidā. Attiecīgi LV jākoncentrē visus vietējos resursus, lai radītu pašiem savu ukraiņu “Delta” C2 sistēmu integratora analogu visu līmeņu HQ MDMP atbalstam. Ja šis punkts netiks ņemts vērā nebūs nozīmes kādi ieroči un cik karavīru ir mūsu rīcībā, mēs vienkārši nepaspēsim tos pielietot. Par to VB jau tika rakstīts pirms gadiem.
3. Regulārā karaspēka pastāvīgi augsta kaujas gatavība. Visi zina attālumu no Zilupes līdz Ventspilij, tas ir mūsu resurss un lāsts vienlaicīgi. Apdraudējuma periods var būt īss vai mokoši ilgs, jebkurā gadījumā NBS jātur gatavībā pirmās/ātrās reakcijas spēkus, kas ir vismaz kājnieku brigādes lielumā, tā ir ābece. Brigāde, kas atrodas pastāvīgi augstā/paaugstinātā kaujas gatavībā nevar izklīst pa mācībām, kapitāli remontēt tehniku, laist personālu atvaļinājumos, aizkomandēt kontingentus citiem uzdevumiem utt. , tie ir spēki, kas gatavi džampam jebkurā diennakts stundā, jebkurā gada laikā. No tā izriet akūta nepieciešamība pēc kā minimums vēl vienas regulārā karaspēka mehanizēto kājnieku brigādes (lieciet mierā ZS, tas ir 2.ešelona teritoriālais karaspēks), kas ļaus vienai brigādei atrasties kaujas dežurā, bet otrai nosacīti “atpūsties” – remontēties, apgādāties, apmācīties un izgulēties. Šobrīd mums ir tikai viena kājnieku brigāde (vēlreiz lieciet mierā ZS, tas ir 2.ešelona teritoriālais karaspēks), kas stāv uzdevumu špagatā, tas nav normāli. MehBde izveidošana no nulles ir process uz vairākiem gadiem, bet “1000 jūdžu ceļš sākas ar pirmo soli” un šī valdība var paspēt šo pirmo soli spert tā, lai nākamajiem nebūtu ceļa atpakaļ. Mūsu EE kaimiņi jau no 2014.gada iet uz 2. regulārā karaspēka brigādi , bet LT avēžējušies uz divīziju. Tikai LV pat plānos nekā tamlīdzīga nav, jo visu laiku tika apgalvots, ka ZS ir 1:1 ar regulāro karaspēku (kas īstenībā ir apvainojums profesionāļiem) un visu nosedz. Atkal pieņemsim, ka apkārt dzīvo lohi, kas neko nesaprot? Tak aplauzāmies ar to ne vienu reizi vien.

[..] Lithuanian national division headquarters has reached initial operational capability. This means we are now able to independently plan and execute operations, integrate division enablers, and operate alongside allies within a corps structure[..]

avots

Tukšums un Šeit un Tagad

Mēs sevi uzskatām par klātesošiem tikai savā šķietamajā izpausmē. Ārējais tēls – vārdi, žesti, sasniegumi, attēls spogulī – tas viss ir tikai plāns pārklājs. Zem tā slēpjas kaut kas, ko mēs nespējam tieši aptvert. Un tieši šo neaptveramo mēs saucam par tukšumu. Bailes no tā ir tik dziļas, ka mēs bēgam no tā visu mūžu – ar darbu, attiecībām, izklaidi, pat ar pašu domāšanu.

Taču īstenībā tukšums nav neesamība. Tas ir tīrākā klātesamība.

Tukšums kā pamats

Austrumu filozofijā, īpaši budismā, tukšums (śūnyatā) nav nihilisms. Tas ir atbrīvošanās no visām fiksētajām formām un identitātēm. Viss, ko mēs uzskatām par “es”, ir savstarpēji atkarīgs un pārejošs. Ego ir tikai stāsts, ko prāts nepārtraukti stāsta sev. Kad šis stāsts apklust, paliek tukšums – nevis tumša bedre, bet gan atvērta telpa, kurā viss var rasties un pazust bez pēdas.

Rietumu eksistenciālisms to piedzīvoja kā trauksmi. Sartrs runāja par “sliktu ticību” – tendenci slēpties aiz sociālajām lomām, lai tikai neatzītu absolūto brīvību un tukšumu, kas tai seko. Heidegers runāja par “būt pret nāvi” – tikai apzinoties savu galīgumu, mēs varam dzīvot autentiski.

Abos gadījumos tukšums ir nevis ienaidnieks, bet durvis.

Šeit un tagad kā durvis

Tukšumu nevar saprast ar prātu. To var tikai piedzīvot. Un vienīgā vieta, kur tas notiek, ir šeit un tagad.

Kad prāts pārstāj skraidīt starp pagātni un nākotni, kad tas pārstāj marķēt, klasificēt un stāstīt, paliek tikai tīra uztvere. Šajā klusumā mēs pēkšņi saskatām, ka “es” nav nekas cits kā šī brīža apzināšanās. Nav atsevišķa novērotāja un novērotā objekta. Ir tikai pieredze, kas notiek pati par sevi.

Tieši tāpēc daudzi garīgie ceļi – no Zen līdz Ramana Maharši pašizpētei – atgriežas pie vienkāršākā jautājuma:  

Kas es esmu tieši tagad, bez vārdiem un stāsta?

Atbilde nav jauna koncepcija. Atbilde ir klusums. Un šajā klusumā tukšums pārstāj būt drauds. Tas kļūst par māju.

Bailes no tukšuma un brīvība tajā

Mēs baidāmies no tukšuma, jo identificējamies ar saturu – emocijām, domām, ķermeni, biogrāfiju. Kad saturs uz brīdi pazūd (meditācijā, dziļā klusumā, intensīvā pieredzē), rodas panika: “Kur es esmu?” Taču tieši tad mēs pirmo reizi patiešām esam.

Tukšums nav kaut kas, no kā jābaidās. Tas ir tas, **kas mēs patiešām esam** – tīra apzināšanās, kas nav saistīta ne ar vienu formu. Viss pārējais nāk un iet tajā kā mākoņi debesīs.

Noslēgumā

Mēs neesam neesamības klātesamība, kā rakstīts tajā fragmentā. Mēs esam **klātesamība**, kas ietver arī neesamību. Mēs esam telpa, kurā viss notiek – prieks un sāpes, dzimšana un nāve, skaņa un klusums.

Kad mēs beidzot pārstājam bēgt no tukšuma, mēs atklājam, ka tieši tajā slēpjas visdziļākā pilnība. Nevis kādā nākotnē. Nevis pēc kaut kā sasniegšanas. Tieši šeit. Tieši tagad.

Un tad vairs nav neviena, kas to piedzīvo.  

Ir tikai piedzīvošana.

Tukšums smejas.  

Un klusums atbild ar mieru.

Nosaukums: Gaiļu kalna ēnā.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Dienas Grāmata
Gads: 2014
LPP: 174

Par grāmatu–
Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks tiek ierauts 1905.gada nemieros. Izmucis no soda vienības nagiem, viņš gadu vēlāk ierodas Rīgā, lai izpirktu grēkus par saviem nodarījumiem.

Kad izlasīju grāmatu ”Andris un Kalna Klapētājs”, bija āķis lūpā un gribēju izlasīt vēl kādu autora grāmatu. Bibliotēkā paņēmu visas pieejamās autora grāmatas un nospriedu, ka jāsāk (jāturpina) iepazīšanās ar ”Gaiļa kalna ēnā”. Kā nekā labas balvas, atsauksmes un kas tik vēl ne. Man gan ar sēriju ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija diezgan bēdīga pieredze (viena grāmata, viena vilšanās (šīs sērijas grāmata ”18”)), bet tas bija sen. It kā…

Tā nu sanāca, ka arī te man bija vilšanās. Nespēju es ielasīties. Nu tā, ka nemaz. Visu laiku bija sajūta, ka darbs nav noslīpēts. Epizodiski sanāca uztvert kādu stīgu, bet pēc dažām lappusēm viss pajuka. Ja autora doma tāda arī bija- radīt kaut ko neskaidru un fragmentāru, tad jā, tas izdevās. Bet es par to nespēju paust sajūsmu. Man pietiktu, ja būtu neliela šūpošanās no tagadnes uz pagātni, bet te vēl ik pa laikam tika mainītas pašas šūpoles, virzieni, amplitūda un kas tik vēl ne. Bija pagrūti lasīt un noturēt vēlmi turpināt lasīt.
Arī galvenais tēls bija tāds nekāds. Vismaz es viņu nekādi nevarēju ”atkost”. Un beigās tas tēla skaidrojums nu nekādi nesalikās ar to, ko lasīju. Sajūta, ka viss tika pārāk ”piedzīts” pie vēstures faktiem un personālijām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka beigas nedaudz visu salika pa plauktiņiem. Gan ar to šūpošanos, gan pusrūdolfiem, gan fragmentiem. Tik, manuprāt, ar to bija par maz, lai varētu teikt, ka grāmata sniedz kādu literāru prieku. Līdz ar to arī pārējās paņemtās autora grāmatas atdevu bibliotēkā neizlasītas. Nesaku, ka nemēģināšu vēl kādu reizi. Gan jau. Lai viss nosēžas, tad jau redzēs.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija