Un nekas. Pāris reižu dienā. Viņš nāk, sūc, atstāj niezi. Viņš krīt. Beigas. Nekāds sods, nekāda vainas sajūta, tikai viegla atvieglojuma sajūta, ka vairs nelidos ap ausi.
Nosistu vardi. Ceļmalā, ar riteni, nejauši. Vai apzināti, ja viņa ir dārzā un ēd salātus. Nekas. Varbūt kāds paskatīsies šķībi, bet tiesa klusēs. Dzīvība, jā. Bet maza. Mitra. Ne pārāk mīļa.
Nosistu kaķi. Un pēkšņi viss mainās. Krimināllieta. Sabiedrības sašutums. „Kā varējāt?” „Dzīvnieks taču!” „Slepkava!” Cilvēki, kas paši ēd cūkgaļu un vistas, kas pērk suņus un tad atstāj tos patversmēs, pēkšņi kļūst par morāles sargiem. Kaķis ir pietiekami liels, pietiekami mīļš, pietiekami līdzīgs mums, lai tā nāve kļūtu par noziegumu.
Nosistu suni. Un tad jau viss ir skaidrs. Cietums. Naids. Varbūt pat fiziska atriebība. Suns ir ģimenes loceklis. Suns ir gandrīz cilvēks. Suns ir robeža, kuru pāriet ir bīstami.
Un tad es domāju: kur tieši ir šī robeža? Cik gramiem, cik centimetriem, cik neironiem, cik mīļumam jābūt, lai dzīvības atņemšana no „ok” kļūtu par „slepkavību”?
Ods sver miligramus. Varde — desmitus gramu. Kaķis — kilogramus. Suns — desmitus. Es — septiņdesmit. Kurā brīdī svars kļūst par morāli? Kurā brīdī acis, kas skatās uz tevi, kļūst par sirdsapziņu? Kurā brīdī skaņa, ko viņš izdod mirstot, kļūst par kliedzienu, nevis vienkārši troksni?
Es nekad neesmu devis dzīvību nevienam no viņiem. Ne odam, ne vardei, ne kaķim, ne sunim. Ne arī sev. Esmu tikai ieradies. Esmu tikai šeit. Un tomēr man ir dots tiesības lemt, kurš var turpināt un kurš ne. Man ir dots tiesības nosaukt vienu nāvi par „nepieciešamību” un otru par „noziegumu”. Man ir dots tiesības teikt: „tas bija tikai ods”, bet „tas bija mans suns”. APSURDS.
Bet ja es nekad neesmu devis, kā es drīkstu ņemt?
Šis jautājums mani tincina gadiem. Ne tāpēc, ka es būtu veģetārietis vai kaut kāds svētais. Esmu ēdis gaļu. Esmu sitīs odus. Esmu skatījies, kā ceļmalā mirst pārbraukti eži, un braucis tālāk. Bet katru reizi, kad es to daru, kaut kur dziļi ir tā pati sajūta: es spēlēju Dievu ar mērogu, kuru es pats neesmu izvēlējies.
Mērogs ir patvaļīgs. Tas nav rakstīts dabā. Dabā viss mirst. Dabā viss ēd un tiek ēsts. Dabā nav „slepkavības” — ir tikai izdzīvošana. Slepkavību esam izdomājuši mēs. Un mēs to esam sasaistījuši ar izmēru, ar mīļumu, ar līdzību sev. Jo tuvāk kaut kas ir cilvēkam, jo vairāk mēs baidāmies no viņa nāves. Jo tālāk — jo vieglāk.
Un pēdējā laikā es vēroju cilvēkus vēl skarbāk. Cilvēkus, kas ir gatavi nosist un slepkavot citus tikai sava viedokļa dēļ. Kas tīklos un ielās kliedz, ka pretinieks ir jānolemj nāvei, ka viņa asinis ir taisnīgas, ka viņa dzīvība vairs nav pelnījusi pastāvēt. Un tad ziemassvētkos tie paši cilvēki ietinās pie savām nocirstajām eglēm — koku, kas vēl nesen auga, elpoja, stāvēja mežā —, spēlē svētos, lūdz Dievu, dzied par mīlestību un mieru, un nākamajā dienā sastrēgumā ir gatavi nosist otru, tikai tāpēc, ka tas pārāk lēni aizbrauca no luksofora.
Viņi nespēj izturēt oda dzēlienu, bet spēj izturēt naidu pret otru cilvēku. Viņi raud par suni, bet smejas par ienaidnieka ciešanām. Viņi lūdz Dievu, kurš it kā devis dzīvību, bet paši to ņem ar tādu pašu vieglumu ar kādu sita odu.
Un tad nāk pēdējais jautājums, kas visu padara skarbu līdz galam:
Ja robeža ir tikai izmērs un mīļums… tad kurā brīdī es pats kļūstu par odu?
Kad es būšu vecs, vājš, nederīgs, kad es vairs nevarēšu strādāt, kad es būšu tikai slogs… vai tad kāds paskatīsies uz mani un teiks: „tas ir tikai cilvēks, bet jau gandrīz kā varde”? Vai tad kāds nolems, ka mans izmērs vairs nav pietiekams, lai mani sauktu par „slepkavības” upuri? Vai tad kāds, kas ziemassvētkos lūdz Dievu pie nocirstas egles, sastrēgumā vai viedokļu karā nolems, ka mans viedoklis ir pietiekams iemesls, lai mani nosistu?
Es neesmu devis dzīvību. Es nevaru to ņemt. Un tomēr es to daru. Katru dienu. Ar odiem. Ar vārdiem. Ar izvēlēm. Un es zinu, ka robeža, kuru es esmu novilcis, ir meli. Tā ir ērta. Tā ļauj gulēt. Bet tā ir meli.
Un kādu dienu, kad kāds cits novilks savu robežu… es varu būt otrā pusē.
