Gulbenē pastiprina drošības pasākumus un publicē patvertņu sarakstu: kas jāzina iedzīvotājiem

Betona pagrabs ar inženiertehniskajām caurulēm pie griestiem, kas sagatavots kā patvertne iedzīvotājiem apdraudējuma gadījumā.

Gulbenes novads stiprina civilo aizsardzību: ko iedzīvotājiem zināt par gaisa telpas drošību

Gulbenes novada pašvaldība sadarbībā ar drošības dienestiem un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) ir aktivizējusi darbu pie civilās aizsardzības sistēmas pilnveides. Reaģējot uz pēdējā laika reģionālajiem drošības izaicinājumiem un gaisa telpas incidentiem kaimiņu novados, pašvaldība uzsver nepieciešamību pēc praktiskas sagatavotības, vienlaikus aicinot iedzīvotājus saglabāt mieru un paļauties uz oficiālo informāciju.

Gaisa telpas monitorings un NBS darbība uz robežas

Pašreizējā ģeopolitiskā situācija un Krievijas agresija Ukrainā rada riskus, kas tieši ietekmē arī Latvijas pierobežas reģionus. Viens no aktuālākajiem apdraudējumiem ir bezpilota lidaparāti, kas elektronisko traucējumu ietekmē var novirzīties no sākotnējā kursa un ielidot Latvijas gaisa telpā. NBS kopā ar NATO sabiedrotajiem nodrošina nepārtrauktu gaisa telpas monitoringu, lai laicīgi identificētu un neitralizētu jebkuru potenciālu apdraudējumu.

Lai stiprinātu valsts austrumu robežas drošību, NBS ir izvietojuši papildu pretgaisa aizsardzības vienības. Iedzīvotājiem jāņem vērā, ka šādi preventīvi pasākumi un gaisa telpas uzraudzība ir kļuvusi par ikdienas drošības sastāvdaļu. Operatīva informācijas apmaiņa starp bruņotajiem spēkiem un pašvaldību ir prioritāte, lai jebkura incidenta gadījumā sabiedrība tiktu informēta nekavējoties.

Civilās aizsardzības komisijas gatavība un mācību cikls

Gulbenes sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisija (CAK) šobrīd aktīvi strādā pie materiāli tehniskās bāzes papildināšanas un rīcības plānu precizēšanas. Komisijā ir apvienoti dažādu jomu speciālisti, kuri ir sagatavoti lēmumu pieņemšanai un resursu koordinēšanai krīzes situācijās. Līdz šim jau ir aizvadītas deviņas praktiskas nodarbības, kurās īpaša uzmanība pievērsta iedzīvotāju izglītošanai par tā dēvētās “72 stundu somas” sagatavošanu un rīcību pirmajās krīzes stundās.

CAK locekļi regulāri piedalās Krīzes vadības centra rīkotajos treniņos, izspēlējot dažādus apdraudējuma novēršanas scenārijus. Nākamās plašāka mēroga mācības Gulbenes novadā ir plānotas 2026. gada 26. maijā. Šo mācību mērķis būs vēlreiz pārbaudīt visu iesaistīto pušu – pašvaldības, operatīvo dienestu un NBS – koordināciju reāllaika apstākļos.

Izglītības iestāžu rīcība un atbalsts dienestu darbiniekiem

Īpaša vērība civilās aizsardzības plānos tiek veltīta bērnu drošībai. Gulbenes novada Izglītības pārvalde ir izstrādājusi detalizētas vadlīnijas rīcībai gaisa telpas apdraudējuma gadījumā. Šo plānu efektivitāte tika praktiski apliecināta 19. maijā, kad novada izglītības iestādes profesionāli reaģēja uz saņemtajiem šūnu apraides paziņojumiem, nodrošinot audzēkņu drošību atbilstoši protokoliem.

Papildus tam ir veiktas instruktāžas skolu autobusu šoferiem, sniedzot skaidras norādes rīcībai gadījumos, ja apdraudējums rodas laikā, kad bērni atrodas ceļā. Pašvaldība turpina darbu pie specifiska atbalsta plāna operatīvo dienestu darbinieku ģimenēm. Tā mērķis ir nodrošināt bērnu aprūpi un drošību gadījumos, kad vecāki ir tieši iesaistīti glābšanas darbos un nevar savlaicīgi ierasties pēc bērniem izglītības iestādēs.

Praktiski ieteikumi un apzinātās patvertņu vietas

Pašvaldība aicina iedzīvotājus nopietni izturēties pret šūnu apraides paziņojumiem un skaļruņu informāciju. Viens no tūlītējiem praktiskajiem darbiem ikvienā mājsaimniecībā ir pagrabstāvu iztīrīšana, padarot tos piemērotus izmantošanai kā patvertnes. Uzņēmēji – veikalu, kafejnīcu un sabiedrisko iestāžu īpašnieki – tiek aicināti būt saprotoši un sniegt patvērumu cilvēkiem, kuri apdraudējuma brīdī atrodas uz ielas.

Apzinātās patvertņu vietas Gulbenes novadā:

  • Ozolkalns: “Blomīte”, Beļavas pagasts;
  • Jaungulbene: “Jaungulbenes Alejas”, Jaungulbenes pagasts;
  • Gulbene: Nākotnes iela 4;
  • Lizums: “Klintis”, Lizuma pagasts;
  • Gulbene: O. Kalpaka iela 60A;
  • Stāķi: Stāķi 11, Stradu pagasts;
  • Gulbene: Pils iela 3.

Iedzīvotāji tiek mudināti iepazīties ar pašvaldības resursos pieejamo instrukciju “Kā rīkoties krīzes gadījumā” (atjaunota 21.05.2026.) un uzticēties tikai oficiālo valsts institūciju sniegtajai informācijai, izvairoties no nepārbaudītu ziņu izplatīšanas sociālajos tīklos.

Kas mainās

  • Pastiprināts monitorings: NBS un NATO sabiedrotie veic nepārtrauktu gaisa telpas uzraudzību un ir palielinājuši pretgaisa aizsardzības spējas pierobežā.
  • Sagatavotība skolās: Izglītības iestādēm ir ieviesti un pārbaudīti detalizēti rīcības plāni apdraudējuma gadījumiem.
  • Atbalsts dienestiem: Tiek veidots mehānisms glābēju un policistu bērnu aprūpei krīzes situācijās.
  • Infrastruktūras apzināšana: Publicēts oficiāls patvertņu saraksts un sniegtas norādes privāto pagrabu sagatavošanai.

Avots: Gulbenes novada pašvaldība

Milzis

Pirms kaut ko rakstīt par Dailes teātrī skatīto izrādi "Milzis", ir ļoti rūpīgi jāpārdomā vārdu izvēle. Ja jau "viņi", tie, kuriem pieder visi mediji, spēja nodarīt kaitējumu Roaldam Dālam, vienam no visu laiku iemīļotākajiem bērnu rakstniekiem, kādas gan iespējas ir man? Skaidrs taču, ka gadījumā, ja es nepavēstīšu, ka pielūdzu "viņus" un viņu atbalstīto režīmu, viss - manam blogam būs gals klāt, sponsori no tā novērsīsies un es varēšu turpināt publicēties vien paša priekam, precīzāk - varēšu tik ilgi, līdz viņi pieklauvēs pie nic.lv durvīm un man atņems arī domēna vārdu. Lieki teikt, ka iepriekšējos teikumos ietvertais kriptiskais vēstījums nav jāņem par pilnu - un ne tikai tāpēc, ka līdz šim neesmu saskāries ar nevienu īpatni, kas būtu iedomājies sponsorēt manu blogu. Tātad, "Milzis" ir izrāde, kas pievēršas jautājumiem, kas šobrīd ir ne mazāk aktuāli kā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad risinās tās darbība. Tās centrā ir iemīļotais bērnu (un ne tikai bērnu - viņa noveles pieaugušajiem ir lieliskas!) autors Roalds Dāls, kurš astoņdesmito gadu sākumā sāka izpelnīties, teiksim tā, pretrunīgi vērtēta cilvēka slavu savu publiski pausto uzskatu dēļ. Eh, rakstot šo tekstu, es izteikti jūtos kā viens no izrādes varoņiem - Ginta Grāveļa atveidotais Toms, kuram par visu svarīgāk ir nepaust savu viedokli un mēģināt turpināt ar visiem sadzīvot pa labam, līdz ar to pat situācijas raksturošana man raisa nelāgu sajūtu pakrūtē. Labi, lai būtu. 1982. gadā Izraēla iebruka Libānā un okupēja daļu tās teritorijas (kas palika okupēta līdz 2000. gadam). Tā kā es šo laiku neesmu piedzīvojis, man nav vispār nekāda viedokļa par to, kura puse konfliktu sāka pirmā, kāpēc tas norisinājās un tā tālāk. Bet - un tas nav noliedzami - Beirūtas aplenkums bija asiņaina padarīšana ar lielu skaitu civiliedzīvotāju upuru, par kuriem atbildīgi bija Izraēlas bruņotie spēki. Un uz šī pamata, ievērojot to, ka bojā gāja daudz bērnu, Roalds Dāls kļuva klaji antiizraēlisks. Ok - tiktāl mēs būtu tikuši. Domājams, ja savos izteikumos Dāls būtu gājis tieši tik tālu, nekādas reālas drāmas nebūtu, un lugu par šo situāciju neviens nerakstītu. Taču sirmais kungs gāja drusku tālāk - un no līmeņa "Izraēlas valsts" (kura, viņaprāt, nebija tiesīga turpināt eksistēt) pārgāja uz nākamo līmeni "visi ebreji", un tas jau radīja drusku plašākas sekas. Par to tad arī ir izrāde - pie Dāla un viņa topošās otrās sievas ierodas vispirms viņa izdevniecības pārstāvis Anglijā, bet tad - arī dāma no Amerikas, lai saprastu, kā nogludināt ievērojamā literāta izteikumus, lai viņš nekļūtu par vienu no vēsturē pirmajiem "cancel culture" upuriem, taču pats vecais kungs nemaz nav noskaņots kaut ko nogludināt, jo viņš taču ir vienkārši paudis savus uzskatus. Ģirts Krūmiņš Dāla lomā ir lielisks - lai arī varoņa uzskati nekādi nav saucami par simpātiskiem (ne tikai attiecībā pret ebrejiem), tu kā skatītājs nespēj uz viņu ilgstoši dusmoties, ok, varbūt vienīgi izrādes beigās, kur, lai pierādītu, ka viņš nav tik viegli ietekmējams, Dāls aiziet vēl dažus soļus tālāk, nekā gājis iepriekš. Izrādē aprakstītā situācija lielā mērā ir izdomāta, taču Dāla publiskie teksti ir autentiski, Marka Rozenblata radītā luga ir spēcīga (ne velti tās iestudējums saņēma trīs Lorensa Olivjē balvas, tai skaitā - par labāko oriģināldramaturģiju), un aktieru ansamblis, kurā līdzās Krūmiņam un Grāvelim ir arī Kristīne Nevarauska, Jana Herbsta, Madara Viļčuka un Jakovs Rafalsons - līmenī. Jā, Rafalsona līdzdalība izrādē ienes papildu odziņu - atveidojot padzīvojušu dārznieku, kara veterānu, kuram nav nācies sastapt frontē ebrejus (un, cik var saprast - ne tikai frontē), lai arī pats Rafalsons tāds, protams, ir. Kas man patīk šajā izrādē - to ir ļoti grūti iebāzt kādā kastītē, lai tu varētu skaidri pateikt, ka tā ir "par mūsējiem". Tā ir pārsteidzoši niansēta un līdz ar to, ja rakstīt tikai par pašu izrādi, nepievēršoties personīgajiem uzskatiem, tad patiesībā no visām sarežģītajām pārdomām varētu arī izvairīties. Un tā es arī darīšu - uzrakstījis vairākus teikumus ar savu viedokli par situāciju Tuvajos austrumos, es visu nodzēsu. Īsumā - neatbalstu nevienu, uzskatu, ka visas puses tur ir diezgan sliktas un - man nebūtu iebildumu, ja Izraēlai aizliegtu piedalīties Eirovīzijā. Un vienlaikus nepiekrītu tam, ko izrādē apgalvo Krūmiņa atveidotais Dāls - ka ir būtiski, lai savu viedokli par Izraēlu pauž katrs ārpus tās dzīvojošs ebrejs, līdzīgi kā man nav jānosoda vai jāattaisno nevienu kreili - teroristu. Par izrādi tikām jāsaka - patika tā man, vispār manos plānos tās skatīšanās nebija ietilpusi, bet tētim bija papildu biļete, un nu jā - sanāca to redzēt. Ja ņem vērā, ka man patiešām ļoti patīk Roalda Dāla nežēlīgie īsstāsti/noveles, un tēma arī man ir aktuāla, līdz ar to beigās sanāca ļoti pat loģiski, ka nokļuvu šajā izrādē. Un secinājum - vispār jau mani parasti satrauc tās vērtības, kuras pārstāv mākslinieki, kuru darbi man tīk, un tieši tālab man šobrīd ir grūti klausīties, piemēram, Rodžera Votersa radītu mūziku, un es iztēlojos, ka būtu Dāls joprojām dzīvs (kas gan nebūtu diži reāli, jo šobrīd viņš būtu 110 gadus vecs), diezgan ticami, ka viņam ar Votersa kungu sakristu viedoklis arī ar putinu saistītos jautājumos. Taču - Dāls ir miris gana sen, un līdz ar to man no viņa pasaules uzskatiem abstrahēties ir viegli, un man nebūtu nekādas motivācijas atturēt savus bērnus no viņa darbu iepazīšanas (tiesa, tie varētu viņiem būt pārāk drūmi).

BMW un lēti auto nav sinonīmi – jaunais i1 elektroauto to maina

Vācu autobūves grands BMW vienmēr ir asociējies ar luksusu, statusa simbolu. Tomēr, šķiet, uzņēmms maina kursu. Ziņas par jaunu, makam draudzīgāku elektroauto uz Neue Klasse platformas liecina, ka BMW vēlas sasniegt plašāku pircēju skaitu, tostarp arī tos, kuri līdz šim par šo auto tikai sapņojuši. Sākumā jāsaprot, kas vispār ir Neue Klasse platforma. Tulkojumā no vācu valodas nozīmējot “jaunā klase”, […]

Vai Aizsardzības ministrijas miljoni tiek aprakti piesārņotā zemē? 4., noslēdzošā daļa: jautājumi, uz kuriem jāatbild Aizsardzības ministrijai

Kamēr sabiedrībai regulāri tiek skaidrots, ka valsts aizsardzībai trūkst naudas, ka jāstiprina valsts drošība, jāceļ militārā infrastruktūra un jāatbalsta Nacionālie bruņotie spēki, kādā citā Aizsardzības ministrijas saimniecības stūrī, iespējams, miljoni tiek tērēti tā, ka rodas tikai viens jautājums: vai runa ir par vides sanāciju vai par labi iestrādātu valsts naudas aprakšanas mehānismu?

Bībeles lasītāju noskaņojuma apzināšana

Bībeles lasītāju noskaņojuma apzināšana

Organizācija, kas tulko, izdod un izplata Dieva vārdu latviešu valodā, lai apzinātu Bībeles lasītāju noskaņojumu, aicina piedalīties pavisam vienkāršā un īsā aptaujā. Latvijas Bībeles biedrība

Lasīt tālāk »

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Tadaam

Director: Jesse James McElroyClient: TadaamProduction Company: @fledge.tv

The post Tadaam appeared first on liene dobraja costume design.

ASA streamlight acu operācija

Vismaz kādus piecpadsmit gadus es ikdienā valkāju brilles (tā ir pagātnes forma). Neko super jaudīgu, bet bez brillēm bija diezgan čābīgi gan strādāt, gan arī tīri funkcionēt ārpus darba (braukt ar mašīnu, lasīt, pat sakopt māju bija grūti, nemaz nerunājot par tēmēšanu ar ieroci). Traģiskākais tajā visā pasākumā ir tas, ka brilles regulāri jātīra, tās slīd no deguna, to kātiņi spiež un spiež stipri, ja ir noteiktas galvas segas (piemēram, ķivere).

Manā gadījumā pēdējais piliens bija šī gada aukstā ziema - vienmēr, kad ienāc telpās, brilles tā aizsvīst, ka pirmās piecas minūtes neko nevar redzēt, bet bez brillēm arī īsti neredzās.

Tā nu es nobriedu uz acu lāzerkorekciju. Pakonsultējos un izvēlējos ASA Streamlight, kura tiek pozicionēta kā viena no saudzīgākajām.

Manas problēmas

  • abām acīm bija problēmas redzēt gan tālumā, gan tuvumā (tāpēc brilles jānēsā visu laiku);
  • astigmatisms abām acīm (katrai acij savādāks);
  • besis tīrīt un valkāt brilles;
  • aimpointā rādās 2 punkti nevis viens.

Piedāvātie operāciju risinājumi

Maija sākumā pieteicos aiziet uz Dr. Lūkina acu klīniku pārbaudīt redzi un pakonsultēties. Kādas pusstundas laikā izgāju visāda veida procedūras - sākot ar standarta acu pārbaudi, beidzot ar radzenes biezuma mērījumiem un acs spiedienu. Pirmo reizi arī vizuāli ieraudzīju savu astigmatismu, kas ļoti līdzinās Hipno Vardes acīm, kad parāda to reljefu ekrānā.

Visi rādītāji bija normas robežās un es varēju izvēlēties operācijas veidu, jo visi mērījumi pieļāva abus operācijas veidus. Tur ir diezgan daudz plusu un mīnusu abiem, bet mani laikam pārliecināja tas, ka manis izvēlētā ASA Streamligh ir saudzīgāka acīm. (Es esmu nenopietns cilvēks - ātri pieņemu lēmumus un tikai vēlāk skatos, kas no tā visa ir iznācis).

Te nu ir tas salīdzinājums (ņemts no https://acuklinika.lv/asa-streamlight/):

ASA vs LASIK

Pati operācija

Konkrētajā klīnikā operācijas tiek nozīmētas tikai trešdienās un ceturtdienās, jo uzreiz nākamās nedēļas sākumā ir jāatrādās ārstam ar progresu un, lai izņemtu lēcu. Tā nu es ierados norunātajā laikā ar saulenēm kabatā, čībiņām somā, brāli pie sāniem (pavadonis obligāts), atdevu parakstīto līgumu un sāku gaidīt (minūtes 5 :D).

Vispirms man vēlreiz pārbaudīja acu pamatparametrus, lai nebūtu radusies nekāda kļūda. Tad mani ieveda palātā, kurā bija jau vairāki cilvēki - kāds no viņiem jau pēc operācijas, kāds vēl tikai gaida savu kārtu.

Sagatavošanās process itin vienkāršs: māsiņa nomazgā acis, iepilina dažādus pilienus, kur viens no tiem nedaudz grauž, jo ir anestētiķis. Nekas briesmīgs tas nav. Viņa vēlreiz izstāsta operācijas norisi un galvenās lietas, ko operācijas laikā man darīt un, galvenais, nedarīt.

Dakteris sāk ar to, ka nofiksē plakstiņus atvērtā pozīcijā (mirkšķināt nebūtu labi, kad lāzerītis dedzina). Tad viena acs tiek aizsegta, lai netraucē otrai. Nu sākas pats interesantākais: uz acs pārmaiņus tiek liets auksts ūdens un tad ar lāzerīti tiek dedzināts vai arī otrādi. Ārsts piekoriģē aparātus un manu galvu. Izjūtas ir diezgan interesantas, jo nav pierasts, ka acs turpina palikt vaļā, kad tajā tiek veiktas invazīvas darbības.

Ir jāceņšas tomēr acis nemirkšķināt un skatīties uz gaismas puinktiņu augšā, ko rāda mašīna, bet tas nav nemaz tik viegli. Pašaizsardzības reflekss tā vien mēģina kaut ko aizspiest un tas rada nelielu diskomfortu, bet ārsts ir laipns - atgādina, ko darīt un pamāca kā to vieglāk paciest.

Visnepatīkamākais pārsteigums, jāatzīst, bija ūdens liešana uz acīm. Tā kā virskārta tiek svilināta nost ar lāzeri, parādās ne tikai svilinātai cūkai raksturīgā smaciņa, bet acis arī sakarst, tāpēc tām virsū tiek liets ūdens. Neviens nebija man pateicis, ka tas ūdens būs auksts un tas man bija pats lielākais pārbaudījums. Es vispār neesmu baigais krasu temperatūras maiņu piekritējs (ja nu vienīgi reizi pa reizei auksta pelde vai pelde pēc pirts). Šoreiz tā sajūta bija tāda, kā strauji sadzerties to ledus dzērienu, ko vasarā tirgo brīvdabas tirdziņos un bērni šausmīgi ciena. Man iestājās totāla smadzeņu sasalšana (brain freeze) un tā ir lieta, ko es ļoti nemīlu.

Uzreiz pēc operācijas

Mani atveda uz to pašu palātu, lai 30 minūtes atpūšos un paguļu. Jutos ļoti labi - kaut ko pat redzēju un varēju (bez brillēm) uzrakstīt vacapā, ka operācija ir beigusies. Uzreiz sapratu, ka acis ir nenormāli jutīgas pret gaismu, kas arī bija sagaidāms. Nebiju tikai sagaidījis to, ka tās būs tik jutīgas, ka grūti atvērt vaļā.

Pēc aptuveni 30 minūšu atpūšanās, mani ar visiem maniem četru veidu dažādajiem pilieniem un pamācību, kā tos jālieto, palaida uz mājām. Braucu ar vilcienu. Brālis bija pieteicies pavadīt un labi, ka tā - uzreiz sapratu, ka nepalīdz pat saulesbrilles un miglojas tā, ka biļeti pašam ļoti grūti nopirkt. Ja nebūtu pavadoņa, tad pieļauju, ka būtu tāda kā šoka un baiļu sajūta, jo miglojās arvien vairāk.

Arī vilcienā manis paņemtā grāmata bija lieka, taču jau pēc vēl kādām 30 minūtēm (kopumā kādu pusotru stundu pēc operācijas) es sāku redzēt lietas, fokuss parādījās un bija sajūta, ka viss ir labi un nākamajā dienā varēšu jau baudīt atpūtu, lasot, skatoties filmas un priecājoties par savu slimības atvaļinājumu.

Atlabšanas process

Pirmajās dienās redze ļoti lēkāja no daudz maz redzu uz ir ļoti grūti pat kaut ko saskatīt. Traģiskākais tajā visā procesā bija tas, ka pirmās četras dienas plaksti bija tik ļoti piepampuši, ka tos praktiski nebija iespējams atvērt. Līdz ar to augstāk par kādiem 600 nespēju nemaz paskatīties. Nedaudz palīdzēja dakteres ieteiktais vēsais dvielītis uz acīm, bet arī ne ļoti.

Tajās pašās pirmajās četrās dienās ķermenis iegāja hibernācijas režīmā - man nenormāli nāca miegs. Lai arī neviens medikaments nebija ar miega efektu, es gulēju vismaz kādas 14-16 stundas diennaktī, bet visu laiku bija par maz. Laikam jau acu sadzīšanai bija vajadzīga visa mana enerģija.

Sestajā dienā pēc operācijas man bija vizīte pie ārsta, kur man noņēma ortopēdiskās (tā tās sauc?) lēcas un veica pamatmērījumus redzei (acu spiedienu, fokusu, cik labi redzu un kā atjaunojas epitēlija slānis), lai var sekot atlabšanas progresam. Izgājis no ārsta kabineta, sapratu, ka redzu sliktāk nekā tad, kad iegāju, taču tas bija maldīgs efekts. Kad atbloķēju telefonu, lai nopirktu vilciena biļeti, sapratu, ka tuvumā redzu diezgan labi, taču tālumā (ar to es saprotu 3 un vairāk metrus) viss ir ļoti miglains - tātad problēma bija fokusēšanās nevis "viss slikti".

Ja LASIK sola normāli redzēt jau nākamajā dienā, tad ASA (kā jau solīts) tik ātri neuzlabojas. Nedēļu pēc operācijas es jau spēju dažas stundas pastrādāt pie datora, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja palielināt fontu izmērus vismaz divas reizes. Smagākais ir tas, ka katra acs atkopjas savā tempā, tāpēc vienu brīdi viena acs var rādīt nedaudz miglaini, bet citā brīdī jau otra ir skata bojātāja. Tas nepatīk arī vestibulārajai sistēmai un nogurums arī ir daudz lielāks, jo ir stipri jākoncentrējas.

Šī raksta tapšanas brīdī ir pagājis pustors mēnesis kopš operācijas. Nu jau es skaidri saskatu gan tuvumā, gan tālumā un ir sajūta, ka redzamība ikdienas vēl uzlabojas, taču acis joprojām pagurst nedaudz ātrāk kā tas bija "briļļu laikos", bet tas (es sevi tā mierinu) saistīts ar manu astigmatismu.

Nedaudz par manu astigmatismu

Definīcija no Tezaura:

  1. Optiskās sistēmas (arī lēcas, acs u.c.) refrakcijas spējas defekts (aberācija), kura dēļ gaismas stari, kas iziet no viena punkta, pēc iziešanas cauri sistēmai (lēcai, acij) vairs nesaiet vienā punktā (piemēram, lēcas vai fotoaparāta fokusā, acs tīklenē), bet attēlā veido divus savstarpēji perpendikulārus taisnes nogriežņus, kuri neatrodas vienā plaknē; tā rezultātā rodas neskaidrs un izplūdis šā punkta attēls.
  2. joma: medicīna Acs refleksijas anomālija.

Es esmu viens no tiem dīvaiņiem, kuram katrai acij tas astigmatisms ir citā leņķī un smadzenēm jāpierod vienmēr, kad kaut kas mainās. Pirmo reizi man bija tas prieks adaptēties, kad sāku valkāt brilles. Tagad notiek tieši tas pats, tikai bilde ir šķība uz otru pusi. Kā tas izpaužās? Nu tā, ka četrstūris man nav vis četrstūris, bet kaut kas līdzīgs apgāztai trapecei.

Kā man paskaidroja ārsts - tagad fokusēšanās process nāks atpakaļ stipri lēnāk, jo acs muskuļi, kuriem nav vairs aktīvi jāstrādā, ir reāli uzkačāti, bet tie, kuriem tagad jārukā - atrofējušies. Es tagad to  joprojām jūtu, jo fokusēšanās starp tuvu un tālu nenotiek zibenīgi, bet gan nedaudz jāiespriengst.

Nobeigumā

Es nenožēloju veikto operāciju. Es esmu nenormāli laimīgs, ka man ir tikai reflekss sakārtot brilles nevis reālas brilles, ko jākārto un regulāri jātīra. Ir patīkami atkal redzēt bez palīglīdzekļiem.

P.S. Šis raksts nav reklāma. Klīniku izvēlējos pats un pats par operāciju sedzu visus izdevumus.

Jaunogres pamatskolā izskan krāšņs mācību gada noslēguma koncerts “Lecam vasarā”

Šī gada maija izskaņa Jaunogres pamatskolā paliks atmiņā ar īpaši skanīgu un sirsnīgu notikumu – sākumskolas skolēnu un skolotāju ansambļa “Vālodze” kopīgo koncertu “Lecam vasarā”. Tas bija ne tikai muzikāls priekšnesums, bet arī svētki kopībai, radošumam un vasaras gaidām.

Koncerta programmā izskanēja bērnu iemīļotās dziesmas, kuras sākumskolas skolēni izpildīja ar lielu aizrautību: “Kur tu teci?”, “Pavasara dziesmiņa”, draiskā “Peles brauca dzirnaviņās” un citi skaņdarbi.

Īpašu pārsteigumu skatītājiem bija sagatavojis skolotāju ansamblis “Ivolga”. Pedagoģes priecēja klātesošos ne tikai ar jaunām, skanīgām dziesmām, starp kurām īpaši emocionāli izskanēja leģendārā “Viņi dejoja vienu vasaru”, bet arī ar jauniem, gaumīgiem pavasara tērpiem, kas radīja patiesi svinīgu noskaņu.

Enerģijas lādiņu koncertam piešķīra pirmklasnieki ar aizrautīgu deju “Nāc dejot!”, savukārt pasākumu sirsnīgi vadīja 5. klašu skolēni, kuri iejutās pasākuma vadītāju lomā, prasmīgi piesakot katru priekšnesumu.

Skatītāju rindas bija kupli apmeklētas – koncertu baudīja gan skolēnu vecāki, gan skolas kolēģi, radot siltu un atbalstošu atmosfēru.

Pasākuma kulminācijā, apvienojoties skolotāju ansamblim un 1. klašu korim, izskanēja koncerta galvenā dziesma “Lecam vasarā”. Kopīgā dziesma kļuva par simbolisku un košu noslēgumu šim mācību gadam, aizvedot visus klātesošos pelnītā vasaras brīvlaika noskaņās.

Šis kopīgais priekšnesums kļuva par košāko mācību gada noslēguma akcentu, par ko īpašs paldies pienākas mūzikas skolotājām Irinai Kolomeicevai un Inārai Smirnovai par bērnu sagatavošanu, kā arī ansambļa “Vālodze” vadītājai Irinai Baravikovai par radošo iedvesmu un skolotāju saliedēšanu dziesmā.

Paldies visiem dalībniekiem par sirds siltumu, ko dāvājāt šajā neaizmirstamajā koncertā!
Lai skanīga un saulaina vasara!

The post Jaunogres pamatskolā izskan krāšņs mācību gada noslēguma koncerts “Lecam vasarā” appeared first on Jaunogres pamatskola.

Virdžīnija Evansa "Vēstuļniece"

images.jpg
Ar roku rakstītas vēstules, pastkartes, kas nosūtītas ar pasta starpniecību, šķiet kaut kas pagātnei piederīgs. Taču šī nu ir grāmata, kas var mazliet pamudināt atgriezties pie šīs nodarbes. Kāds raksta dienasgrāmatas, kāds raksta vēstules sev vai citiem.  Abas šīs nodarbes palīdz kā sava veida terapija, prāta sakārtošana, grēku nožēla. Virdžīnija Evansa (Virginia Evans) grāmatā "Vēstuļniece" (Correspondent) ir ielikusi stāstu par tādām vecumdienām, kādas sev savā ziņā vēlētos arī es - lasīt, apmainīties domām un ierosmēm jaunai lasāmvielai ar citiem lasītājiem, parunāties ar autoriem, parosīties dārzā un visā visumā ļauties savam dzīves tempam, kādu es to vēlos un nosaku. Tikai bez tās nožēlas un vainas sajūtas, kas nomoka Sibilu, lūdzu. 

Sibila ir pensionējusies tiesneša palīdze, dzīvo viena, un vai ik dienu pavada vairākas stundas savos vēstuļu un tējas rituālos. Viņai ir vairāki pastāvīgi sarakstes draugi, ir arī epizodiskas sarakstes. Pensionētā juriste sarakstās gan ar labāko draudzeni, gan brāli, gan tuvējās koledžas dekāni, kāda bijušā kolēģa pusaugu dēlu, un pat ar pretējās mājas kaimiņu. Pa laikam viņa uzraksta arī kādam autoram, kura grāmatu tikko izlasījusi, un dažreiz viņa pat saņem atbildes. Kopumā Sibila ir visai ņipra kundzīte, lai arī veselības problēmas liek par sevi manīt aizvien vairāk. Un līdz ar tām galvenajai varonei arī prāts vairāk nesas uz pašrefleksiju un dienasgrāmatas formātu. Kā jau piedienas kārtīgam bestselleram, kas tiek arī ekranizēts, te ir mazliet mīlestības, daudz noslēpumu, sava daļa pārsteigumu un arī tādu momentu, kas šķiet iespējami vien uz Holivudas ekrāniem, bet reālā dzīvē nekad nenotiktu. 

Vēstulēs, ko viņa saņem un nosūta, pamazām atklājas Sibilas dzīves stāsts, izvēles un notikumi, neizrunātais un paslēptais. Man gribētos teikt, ka lasītājs iepazīst tuvākās draudzības, Sibilas ģimeni un kaimiņus. Lappusi pa lappusei pamazām šķetinās gan Sibilas lielais noslēpums, kas padarījis viņu ārēji nepieejamu un aukstu, rezignēti atsvešinātu pret ģimeni, gan adresāts, kurš savas vēstules nekad nesaņems. Stāsts tiek būvēts tā, ka ar katru jaunu nodaļu, kļūst aizvien grūtāk nolikt grāmatu un mierīgi aiziet gulēt. Gribas lasīt vēl un vēl. Taču jāsaka, ka līdz galam iepazīt man neizdodas ne tikai sarakstes biedrus, bet arī pašu Sibilu. Tā varētu būt vienīgā vilšanās par šo grāmatu - gribējās dziļām, vairāk, detalizētāk. Es noteikti neiebilstu, ja grāmata būtu divtik biezāka. 

Romāns "Vēstuļniece" ir iekļauts sieviešu radītajai literatūrai veltītas balvas “Women’s Prize for Fiction” īsajā sarakstā. Balva dibināta 1996. gadā. Savukārt topošajai filmai galvenajā lomā būs Džeina fonda. Romānu “Vēstuļniece” latviski tulkojusi Renāte Punka.

Ko es varu paņemt sev no šīs grāmatas? Skaidrs, ka vēstuļu rakstīšana ar roku savā ziņā kļuvusi par elitāru laika pavadīšanas un kontaktu uzturēšanas veidu. Vienlaikus vēstules ir arī ļoti taustāma paliekoša vērtība, sava veida mantojums pēcnācējiem. Tomēr viena pati vēstule vēl neveido pilnu stāstu. Saņemtās vēstules bez pretī rakstītā rada "mazuma piegaršu", tāpat kā paša rakstītais bez atbildēm. Tikai abu cilvēku sarakste kopā atklāj īsto attiecību dinamiku — to, kā otrs ir reflektējis uz taviem vārdiem, domām un sajūtām.

Jauna cilvēka ikdienā (jā, man aizvien gribas sevi saukt par jaunu, ja!) reti atrodas tik daudz brīva laika, lai stundām sēdētu ar tējas tasi un vēstuļpapīru savā mīļākajā vietā pie loga. Taču īpašos gadījumos ar roku rakstīta vēstule vai pastkarte ir mana tradīcija ar tuvākajām draudzenēm. Arī digitālai sarakstei nav ne vainas, ja tā palīdz uzturēt kontaktu, dalīties ikdienā un nepazaudēt vienam otru steidzīgajā dzīves ritmā. Laikam jau svarīgākais ir neaizmirst ik pa laikam uzrakstīt, vienalga, vai uz vēstuļpapīra, pastkartes vai telefona ekrānā.

4%20star.png


Šī rīta Domas

Nenoliedzu, ka var jau būt, ka zināmā mērā un kaut kur atkārtošos. Neņemiet  ļaunā, bet jārunā laikam ka ir.

Vispirms atkal un atkal par prostitūciju.

To var droši dēvēt par sociālu pakalpojumu, kuru galvenokārt izmanto vīrieši. Kamēr vīriešiem būs vēlme izmantot prostitūtu pakalpojumus, tikmēr pastāvēs šis sociālai piedāvājums. Un nav ko te moralizēt un nosodījumā kratīt pirkstus. Šīs meitenes piedāvā savus pakalpojumus tieši un nepārprotami, ieskaitot pakalpojuma cenu. Viņas ir godīgākas par tām meitenēm/jaunkundzēm, vai kā nu viņas nosaukt, kuras kavalierus maina kā cimdus/makijāžu vai ko nu tur vēl; vienu "izslaucot'' līdz bankrotam un tad līgani pārejot nākamā kavaliera apskāvienos un maka iztukšošanā.

Un kā pieklājīgi saukt visus tos intīmos sakarus, kuri ne vienmēr pāraug laulībā? Pārīši veidojas un izjūk, bet viņu saskarsme atstāj sekas viņu dzīvē un fizioloģijā.

Intīmās attiecības ir normāla divu cilvēku attiecību sastāvdaļa.

Ja kas, arī precētu vīriešu mīļākās zināmā mērā var nosaukt par prostitūtām. Vismaz kādas nebūt detaļas situācijā ir līdzīgas prostitūtu darbībai. 

Un vēl. Jāņem vērā, ka šīs profesijas meitenēm darba "derīguma termiņš" ir relatīvi īss laika periods. Straujš "nolietošanās" process. Un - ir nu ļoti daudz arī citu profesiju, kuru pārstāvjiem ir visai īss "derīguma termiņš". Pēc kura saprātīgākie cilvēki sāk ar ko citu nodarboties. Vienalga, vai prostitūtas, vai tie paši baletdejotāji.

Drusku par mūsu attieksmi pret sevi un savu valsti

Šo jau arī esmu aprunājusi visādi un uz riņķi. 

Jebkura valsts sākas ar pašu cilvēku. Ar viņa attieksmi pret sevi, savu dzīves vidi. Un to, kā šo attieksmi cilvēks paplašina  tālāk uz visu pārējo. Un noteikti nav jāgaida no citiem barankas situācijā, kurā pats ko var izdarīt. Sakopta vide pagalmā/ielā/pilsētā/ciemā vai kur nu tur vēl - tas jau no paša atkarīgs. No valsts un kādām institūcijām palīdzību ņemt - tik tad un tādos apjomos, ar ko pats netiek galā.

Teikt, ka šī valsts ir slikta, jo valdība nerūpējas par cilvēkiem? Nu, valsts izdotie kādi nebūt likumi/noteikumi un kas nu tur vēl ir virzīti uz vidējo aritmētisko pilsoni. Saistoši tiem, kuri šos noteikumus ievēro. Bet sakārtot mājvietu, pagalmu, ielas un tamlīdzīgas būšanas - vai tad tiem administratīvajiem funkcionāriem jāskraida pakaļ katram kukū, kurš piegružo pagalmu/ielu/mežu? Hm. Ņemot vērā to, ka jebkura līmeņa valsts pārvaldes aparātā strādājošie cilvēki kopā ņemti ir tomēr skaitliskā mazākumā attiecībā pret valstī dzīvojošo cilvēku kopskaitu...

Jau daudzkārt esmu teikusi - varas nāk un iet, cilvēki paliek. Mūs ir pārvaldījuši vācieši, poļi, zviedri, krievi. Katra no šīm varām ir diktējusi savus noteikumus. Bet vai tāpēc esam izmiruši? Mūsu zemīte konkrēti mūsu pašu rokās ir bijusi starplaikā starp diviem pagājušā gadsimta sākuma pasaules kariem, tā ir mūsu rokās tagad, pēc PSRS sabrukuma. Mums globālā mērogā ir jauna valsts. Un nav jātaisa traģēdija no tā, ka ne viss ir ideāli gludi un lieliski. Notiek "bakstīšanās", kuras rezultāts - kāds nu kuru reizi. Tomēr galvenais jau ir tas, cik, kā un ko mēs rosāmies lai pašiem kas būtu. Saskaroties ar pārvaldes institūcijām par cik par tik, tikai ja nu ļoti nevar bez tā.

Ta tā, nedaudz izplūdos.

Tāds neliels P.S.

Periodiski e-pastā lasu jautājumus par to, vai drīkst kādus manus rakstus izmantot kādam projektam vai kam nu tur. Droši drīkst, ja noder. Tikai tāds pakluss lūgums - varat pēc tam uz e-pastu atsūtīt ziņu/failu/linku ar to tekstu/darbu, kurā ir kaut atsauce uz kādu mana bloga rakstu? Man jau nav svarīgs rakurss, kurā tā izmantošana notikusi. Vienkārši dabiska interese....

Seriāls – Kleperi. 1.-5.sezona.

Oriģinālnosaukums: Slow Horses
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: dramēdija
Lomās: Gary Oldman, Kristin Scott Thomas, Jack Lowden, Saskia Reeves, Christopher Chung
Gads: 2022.-2026.

Par seriālu
Britu slepenajam dienestam MI5 ir tāda kā filiāle, kur nosūta tos aģentus, kuri īsti neder spiegu darbam vai ir ”nogrēkojušies”. Tā kā visi viņus uztver par otršķirīgiem aģentiem, tad īsta darba viņiem nav. To arī izmanto šīs ”filiāles” vadītājs Džeksons Lembs, kurš dienas pavada gulšņājot un dzerot viskiju. Lai arī Džeksons Lembs savus padotos nicinoši dēvē par nejēgām, tiklīdz parādās kāds notikums, kas ar kājām gaisā sagriež ne tikai dzīvi visā valstī, bet arī pakļauj dzīvības briesmām viņa padotos, viņš ir gatavs izdarīt visu, lai palīdzētu saviem aģentiem.

Pēc ne pārāk veiksmīgā ”Slepenā dienesta” noskatīšanās, manā redzeslokā nonāca britu seriāls ”Slow Horses” (atradu, ka daudzviet tas tika tulkots kā ”Lēnie zirgi”, kas, manuprāt, ir pilnīgi aplami un neko nepasakoši, tāpēc atļāvos vaļību un piešķīru savu versiju- ”Kleperi”, kas tīri labi parāda apkārtējo (un pašu kleperu) attieksmi pret savu līdzšinējo darba vietu. Vēl bija variants ”Kraķi”, bet sabijos, ka būs pārāk tālu no norakstīto aģentu tēmas).

Un jāsaka kā ir- šis seriāls ir absolūts šedevrs! Laikam pirmais seriāls, kuru es noskatījos vienā elpas vilcienā dažās dienās (visas piecas sezonas jeb 30 sērijas). Grandiozi bija viss, bet jo īpaši grandiozs bija Gērija Oldmena attēlotais Džeksons Lembs. Viņš spēja to standarta dzīves sisto detektīvu/policistu/aģentu, kurš palicis viens un pārcietis kādu satricinājumu, pārcelt pavisam citā dimensijā. Viņš bija tik pārliecinoši cinisks, nošņurcis, alkoholu mīlošs un bieži pirdošs, ka skatītājam nekas cits neatliek, kā viņu iemīlēt.

Piebildīšu, ka Džeksons Lembs nav galvenais tēls. Tas gods ir jaunajam aģentam Riveram Kartraitam, kurš savas karjeras sākumā salaida pamatīgā dēlī mācību trauksmi, kā dēļ tika nosūtīts uz kleperiem. Protams, te viņam sanāk daži labi gājieni, bet netrūkst arī salaišana dēlī, kā rezultātā būs ko dzirdēt no viņa priekšnieka (un ne tikai).

Es ar milzīgām gaidām gaidu izziņotās nākamās divas sezonas, jo ceru ieraudzīt gan ”Stasi” stāsta turpinājumu, gan arī Džeksona Lemba kaušanās prasmes. Līdz tam ir doma noskatīties visas piecas sezonas vēlreiz (tāda doma bija arī uzreiz pēc pēdējās sērijas noskatīšanās).

Ne tikai Oldmens, arī pārējie aktieri bija zelts. Un katra sezona bija zelts. Un tas melnais humors, paši spiegi, MI5 (nosacīti) galvenā persona (Kristīne Skota Tomasa), … te bija viss, kas vajadzīgs labai dramēdijai (tēma nopietna, bet izpildījumā netrūkst ironijas, melnā humora un absurda).

Ceru, ka aktieru ansamblis un seriāla veidotāji turpinās savu kopdarbi vēl ilgi un laimīgi, jo materiāla it kā nevajadzētu trūkt- seriāls ir veidots pēc Mika Herona speigu romānu sērijas ”Slough House” motīviem. Šobrīd ir ”izlietoti” deviņi romāni. Vēl ir seši un gan jau (ja labi klāsies) var paši piedomāt klāt kaut ko oriģinālu.

The post Seriāls – Kleperi. 1.-5.sezona. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Latvijas trampistu uznāciens

Latvijā atkal tiek veidota jauna valdība, jo vecā sabrukusi nesaskaņu rezultātā. Bēdīgi, ka cienījamā Evika Siliņa nespēja savaldīties un pabeigt distanci Brīvības bulvārī 36 līdz galam. Tika tēlots sašutums par “droniem” un novelta vaina uz Progresīvajiem (Andri Sprūdu), kas nav šos nelāgos lidoņus sagūstījis. “Viņi” pie visa esot vainīgi, bet pati Siliņa “nevarot izlikties, ka […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===