nekur.lv

Es i ga zem!

vara bungas: Interesants apkopojums par dažādu armiju zābaku tipiem, kas varētu būt noderīgs NBS modes vēsturniekiem nodrošinājuma speciālistiem, lai tie labāk orientētos ražotāju un zīmolu zīmolu pasaulē. No savas puses teikšu, ka gatavnieka zābakiem ir jābūt dārgiem un ievalkātiem. Dārgiem ne tādā nozīmē, ka tev jāmeklē pēc iespējas lielāku cenu, bet tādā, ka tas būtu dārgākais apģērba elements no tā ko vari atļauties. Piemēram, jaka par 150 euro un zābaki par 75 – neder, bet zābaki 150 un jaka 75  – ir OK. Tas atmakāsies.

UPD1 (pamatteksts aiz UPD1)

kolēģis “Rozā sivēns”, kurš rubī  tirgus fišku :) iesaka:

“…Nu kaut vai sākot ar to pašu LOWA. Vai Meindl. Tie netā puslīdz brīvi pieejami. Konkrētus modeļus nevarēšu ieteikt, jo tieši military nav mana joma.
Internets rokās un individuālas piemērotības loterija sākot no 190gbp/240eur+ mazumtirdzniecībā. No membrānām iesaku pameklēt ar eVent vai kādu no TORAY Dermizax versijām.

Iesaku pievērst uzmanību mazākiem vācu/itāļu ražotājiem/ Mīnuss gan tas, ka angliskajā interneta telpā pamaz atsauksmju būs.
Toties mani parsteidza Itāļu atbilde par brāķu procentu (kas klasiski apaviem ir 0,9-1,5% pat labiem ražotājiem) – mums nav tādu gadījumu (un izbrīns sejā par to, ka šāds jautājums vispār ir uzdots) …
Itāļiem gan iepirkums par mid ar gore-tex sākas no 150eur par min.1500 pāru partiju.. Salīdzinājumam – Bates ražotāja cena ir gandrīz 4x zemāka.

Cerams, ka vismaz kaut kad militāristi nāks pie prāta un tiešām sāks domāt, kas, pēc kāda principa un par cik tiek pirkts. Šobrīd viss darbojas pēc – ko mēs ātrāk varam dabūt, ko mēs esam pirkuši, ko mēs varāk varam nopirkt par pieejamo budžetu.. Vai arī ko mēs varam nopirkt no tiem foršajiem čaļiem, kas mums ir lieli draugi…. Sāpe ir, bet nebūs īstā vieta kur pļāpāt ar valsti saistītu institūciju iepirkumiem :) :)
Nu tas īsumā.”

 Australia

Since 2000, the Australian Army (as well as other its other Defence branches), primarily uses the Redback Terra Combat Boot as a replacement for the Vietnam War-era General Purpose combat boots. It was given a limited amount of tests in 1999, and was later distributed in 2000. Despite the boot’s general aptitude for the tasks which the ADF had first put it in place for, it still had major flaws. 90% of all negative feedback from soldiers was about its inappropriate sizing, having only 43 different sizes. Many also claimed that its sole could rot in worst case tropical circumstances.

Currently, development is underway to create a better boot. To address concerns, the Australian Army maintains a list of approved non-standard issue boots that can be worn by troops. Boots approved by the Chief of Army as at 25/6/11 include:

• ALTAMA 4156 or 4158 3LC Hot Weather
• Belleville M590 or M591 Hot Weather
• Bates 30501 Durashock desert
• Crossfire Peacekeeper plus
• DANNER Acadia Desert
• MEINDL Desert fox Safari
• LOWA Urban Desert
• GARMONT T8 Multi Terrain

Argentina

In the early 20th century, Argentine soldiers worn hobnail boots with leather gaiters as well as jackboots. The combat boots worn during the Falklands War came with durable stitched rubber soles which were stolen from dead Argentines by the British as they were preferred to the poorly made DMS (Direct Moulded Sole) boots. These boots continue to be worn today as well as the later pattern with “EA” stamped on the leg.

Belgium

Belgian combat boots are marked by the abbreviation “ABL” (Armée Belge / Belgisch Leger), i.e. “Belgian armed forces” in French and Dutch languages. The soles of Belgian combat boots have different markings, according to the soles manufacturers: Rugak, Rubex and Solidor (models of 1970-s). Leather uppers have markings of “GESKA” (“Geska” NV) or “ARWY NV“. Belgian Combats of the years 1970-90s come with stitched rubber soles. Later pattern made by Urban Body Protection International and come with British type “tyre tread” soles.

France

Combat boots of the French army are nicknamed “rangers” because of their similarity to the M 43 American model. Since the end of the world war 2, three models have been manufactured. The first model was based on the 1952 combat ankle-boots on which a leather high-top cuff with two buckles were added. It was made of sturdy but very stiff brown coloured cowhide leather. It was called “brodequin à jambière attenante Mle 1952″ and was widely distributed from 1956 on, in priority to airborne troops engaged in Algeria. In 1961, a simplified version was introduced, the boot and the leather cuff being made in one piece. In 1965 a new version of the 1961 model was introduced made of shined black grained leather more flexible than the original one. Their soles were of a direct molded type. In 1986 a transitory model with laces to the top and enhanced waterproofing was experimented under the designation “combat boots model F 2″ but was not adopted. The two first models had to be blackened with coloured grease and shoe polish. They were issued to French soldiers including Foreign legionnaires until the beginning of the 90s and then were kept in store in case of conflict. A lot of them have been released on the market after the gendarmerie dropped the territorial defense mission at the beginning of the 21st Century. A winter model, with laces to the top and a Gore-tex lining was introduced in 1998. The third and winter model are still in service in the French army but are progressively replaced in operation by more modern Meindl type boots.

Norway

The current combat boot used by the Norwegian armed forces is the M77, it was introduced in 1977 and is produced by Alfa Skofabrikk AS. The M77 boot took ten years to develop and strict requirements were set for weight, durability, water resistance, comfort, as well as having to be easy to maintain and good at resisting heat for quicker drying. The Norwegian army frequently test boots from other manufacturers, they have, however, not made any plans to change boots for their soldiers. The M77 boot has notches along the sole and in the heel made for the NATO issue skis used by the Norwegian Armed Forces. The bindings for these skis fit the M77 boots as well as the thick waterproof outer shoes they can be put in, and can be used for skis as well as snowshoes.

Sweden

The military started using boots in 1779. The current model is m/90 that is designed to be both comfortable and light as well as giving ankle support. They are part of the m/90 uniform system.

South Africa

The South African National Defence Force are issued brown combat boots with pimple print leather and stitched rubber soles. Paratroopers wear the same boots but tie them up in way to increase ankle support.

Spain

Spain has issued triple buckled boots manufactured by Segarra. Fully laced up boots became generic from 84-86, It seems that the 80s have been here thousand different types of boots … vibram sole or Panama, buckles and laces, eyelets or speedlace, etc., etc. However there were three known “models”, namely:

• Boot “regular” – which was the road with uniform instruction and campaign. Its sole thickness was respectable, and had a fixation tronillos. In principle, and unless “exclusives” was always, by default, the smooth soles fell into disuse over time, leaving only the model instruction and campaign.
• Boot “to walk” – which was basically and fundamentally, the same boot that used in the field, but with a twist differentiating remarkable: since a boot to wear on the street, and therefore, to walk on flat floor, the sole was quite thinner lacked tacos and was more “light” because it was a shoe for the soldier on the street “andase comfortable”, and was not recociesen feet … at least in summer. It was known more “vulgar” and floor light.
• Boot paratrooper – As its name suggests and defines, was a boot exclusive to paratrooper units. It lacked the issue triple bucksbuckes (for obvious reasons …. trying to jump in not providing the strings or winds bell parachute could get dangerously hooked on them), which was slightly higher than normal three buckles for, among other things, give the game shin-ankle-foot extra support, all of which reinforced toe and heel.

This would be the existing general approach in the late seventies and early eighties. For this reason, Segarra plunged into great problems of various kinds, preventing deliveries regularly meet and boots supply contract with the Ministry of Defense, which and given the situation, this eventually led to the closure of the same-had to find another alternative provider, serving as its choice on the industrial firm Imipiel. Except small details differentiating Imipiel boots were supplied, in principle, a carbon copy of the previous aesthetic Segarra, including the aspect of the sole although this was not screwed so much so that, at a distance, the simple observation of the same, gave the feeling of being wrong indeed be traditional Segarra. Unlike these, the bill turned out to be poorly made Imipiel boots, since it opened and took off with relative ease and in a short time, greatly shorten its life, a detail that was not lost on the charge-charge of the Ministry of Defense, responsible for assessing and managing this type of equipment.

An attempt to improve these boots, Imipiel, aesthetically similar to the old Segarra they replaced was withdrawing sole change their tacos and incorporating Panama type soles with idea to fix the problem of debonding as not liking the Ministry’s action raised-but accepting lesser circumstantially as parallel studies were initiated for the final adoption of a new model boot, and other new concept, being made primitiivo or original boot the current model of education and campaign, which, as is well known, has no triple buckles and full roped covering up the rod, as in a former paratrooper styled boot it were, having been several manufacturers of these boots, including Iturri and Vidal.

United Kingdom and Commonwealth

In late World War I, the standard Ammunition boots were replaced from 1917 to 1918 with the high-lacing calf-length Field Service Boots for service in the trenches to combat trench foot.

The British Army introduced the DMS (Direct Moulded Sole) ankle boot in 1958. This had a moulded plastic sole and was externally similar to the World War Two Ammo Boot. However, as the leather was of shoddy quality at best, the boots leaked and could not be made satisfactorily water-resistant. The low sideless tongue also allowed water to get in over the top of the foot. Once water had got into the boot, it would evaporate through the top of the boot but not through the plastic sole, thereby keeping the foot wet and accelerating trench-foot. Although mesh insoles were issued to combat this, they were themselves fragile and could lead to ‘burning’ of the sole of the foot, with the result that most soldiers used commercially available sports-shoe insoles instead. This type of boot continued in service until the mid-1980s, after its unsatisfactory characteristics became a matter of public concern owing to the severe cases of trench-foot incurred during the Falklands War. The DMS boot was worn with anklets or wind-around puttees.

The immediate successor of the DMS boot was the “Boot, Combat High” – or as the soldiers themselves described it, the Boot Cardboard Horrible. Basically little more than a toecapless DMS boot extended up to mid-calf length, it was scarcely better than its predecessor. Theoretically waterproofed, it was therefore sweaty and unpleasant, and could cause acute tendinitis. A MkII version was introduced to solve this, but found little favour. Its only real advantage was that it was not supposed to be ‘bulled’ to a mirror shine.

The Combat Assault Boots (CAB) are still current issue and are used primarily for combat training and general service although privately purchased boots are often deemed acceptable as long as they are made of black leather. The Foot Guards still use modified ammunition boots. These boots, being primarily made of leather, can be brought to a high shine for the ceremonial purpose, although boots used as every-day military footwear tend to be left comparatively dull, but clean.

Various levels of shine can be achieved with CAB. However, when on exercise (in the field) or on operations, soldiers are only required to shine their boots to combat high.

Jungle boots supplied by various manufactures are also commonly worn in barracks due to the ability to carry out loaded marches faster and for longer.

From 2012 Armed Forces personnel will have a newly designed range of brown combat boots to replace the black and desert combat footwear they currently wear. Personnel will have the choice of five different boots depending on where they are based and what role they are in.

• Desert Combat  worn by dismounted troops conducting medium to high levels of activity in desert type environments with temperatures exceeding 40 degrees Celsius.

• Desert Patrol  worn by drivers/armoured troops conducting lower levels of activity in desert type environments exceeding 40 degrees Celsius.

• Temperate Combat  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperate (European) climates.

• Patrol  worn by mounted troops (drivers/armoured troops) taking part in lower levels of activity in temperate (European) climates.

• Cold Wet Weather  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperatures down to – 20 degrees Celsius.

Each of the five boot types comes in two different styles, so personnel can wear whichever one is more comfortable for them. The new brown boots, which have been developed to match the MTP uniform worn by Service personnel, will be made in two different fittings designed for the first time to take account of the different shapes of men and women’s feet. The current black boots will carry on to be worn with most non-camouflage uniforms as well as units on parade in full dress uniform, such as regiments performing ceremonial duties in central London.

United States

The first true modern combat boots in the US Army, officially titled “Boots, Combat Service”, were introduced in conjunction with the M-1943 Uniform Ensemble during World War II. They were modified service shoes, with an extended, rough-out or, more commonly, a smooth leather high-top cuff added. The cuff was closed using two buckles, allowing the boots to replace the existing service shoes and leggings worn by most soldiers with a more convenient and practical solution. The boots, and the service shoes they were made from, had a one piece sole and heel, made from molded synthetic or reclaimed rubber. These “double buckle” boots were worn through the Korean War as a substitute for the Boots, Russet, Leather Lace Up introduced in 1948. The first type of Combat Boots, or Combat Tropical boots were based on the “buckle boot” design and worn during the early parts of the Vietnam War.

In 1957, the US Army switched to shined black combat boots, although the transition to black boots was not completed until late in the Vietnam War, which also saw the introduction of the jungle boot. Both of these boots had a direct molded sole. The jungle boot had a black leather lower and an olive drab nylon upper. Black boots continued to be worn following Vietnam, with the M81 BDU, although non-shine boots were considered by the Army. As the BDU was replaced with the MCCUU, Army Combat Uniform, and Airman Battle Uniform the services transitioned to more practical, non-shine footwear. The only current military service mandating shined black combat boots are the United States Naval Sea Cadet Corps, the Auxiliary Cadet Detachment of the Naval forces, and the Civil Air Patrol, the Auxiliary of the U.S. Air Force, in conjunction with the BDU utility uniform.

As the United States Marine Corps transitioned from its utility uniform to the MCCUU, they discarded shined black combat boots, and switched to more functional tan rough-out (non-shine) combat boots, with either hot weather or temperate weather versions. The standard-issue boot is the Belleville 500 Waterproof USMC combat boot. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and bear the Eagle, Globe, and Anchor on the outer heel of each boot. By 2012 these will be replaced by 2 variants (waterproof and hot weather) of the Danner RAT (Rugged All-Terrain) boot, which uses a combination of nylon, rough-out suede, and smooth synthetic leather in its construction.

The United States Army followed suit in 2002 with the introduction of the Army Combat Uniform, which also switched to tan rough-out combat boots, called the Army Combat Boot, and cotton socks. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and are no longer authorized to have a ‘shoe-like’ appearance. Two versions exist, a 2.5 lb temperate weather boot, and a 2 lb hot weather (desert) boot. Current manufacturers are Altama, Bates, Belleville Boot, McRae, Rocky, Warson Brands/Converse and Wellco.

via http://collectionsacprada.blogspot.com

[..]“The big problem, is the Swedish mentality, which is based on the idea that a) a regional armed conflict will not take happen, b) it will not involve Sweden and c) it can be solved through peaceable means. As a result, defense essentially has been a non-issue for some time.”[..]

Oscar Jonsson, a Swedish defense commentator

vara bungas: vakardienas pusincidents ar diviem RU TU-22 virs SE Baltijas jūras ekonomiskās zonas izraisīja vētru visur kur, tikai ne pašā SE. Iespējams latviešu mentalitāte ir tuvāk zviedru skatam uz dzīvi, nekā, piemēram, poļu vai igauņu.

Pirmpublikācija portālā delfi.lv (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-luste-olaine-top-labo-parmainu-laboratorija.d?id=46158161)

Misija: pārmaiņas

Kopš 2014.gada Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmas misija ir izpildīt brīvības atņemšanas sodu, palīdzot likumpārkāpējiem kļūt par socializētiem pilsoņiem. Lai arī nenākas apšaubīt, ka sociāli nozīmīgākais cietumu darbības efektivitātes rādītājs ir sodu izcietušo likumpārkāpēju atkārtoti izdarīto noziegumu skaits, misija ir drosmīga un ambicioza. Noziedznieki tiek izolēti no sabiedrības, bet cietumu personālam tiem jāiemāca dzīvot sabiedrībā. Noziedznieki tiek savesti kopā ar citiem noziedzniekiem, bet cietumu personālam jāpalīdz tiem pozitīvi mainīties.

Pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes datiem vairāk nekā puse notiesāto brīvības atņemšanas sodu izcieš atkārtoti. Vai tas ir daudz vai maz, atkarīgs no vērtētāja interpretācijas – pusē gadījumu sasniegts pozitīvs rezultāts, pārējos gadījumos sekojusi neveiksme. Atliek secināt – ja pat sistēma, kas līdz šim nav koncentrējusies uz recidīva mazināšanu, panāk piecdesmit procentu efektivitāti, sistēma, kurai recidīva jautājums ir uzmanības centrā – var būt efektīvāka.

Tikai ar misijas noformulēšanu vien, nav iespējams kļūt efektīvākiem. Vēl jāveic darbības, kas uz recidīva mazināšanu orientēto pieeju nošķir no agrākās pieejas. Personālam jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums, kas palīdz piesaistīt un atbilstoši novērtēt spējīgākos un labāk izglītotos darbiniekus. Personāla atlase jāorientē uz motivētu, notiesāto resocializācijā ieinteresētu speciālistu piesaisti, īpaši koncentrējoties uz kandidātu cilvēciskajām īpašībām, personālam jādod atbilstoša speciālā izglītība. Darbā ar notiesātajiem jāpiemēro pārbaudītas un efektīvas metodes un jāiekārto šo metožu izmantošanai piemēroti cietumi. Un, ne mazāk svarīgi – jāpārstrādā tiesību akti, lai uz recidīva mazināšanu vērstā sistēma varētu darboties.

Protams, par sistēmas efektivitāti var spriest vienīgi situācijā, kurā likumpārkāpēji ceļā uz socializēta pilsoņa dzīvi saņem pilnu atbalsta paketi, nevis atsevišķus tās elementus. Diemžēl ne visus resocializācijai nepieciešamos līdzekļus un instrumentus iespējams piemērot izolācijas apstākļos. Lai arī cietuma mūros par likumpārkāpēja gatavību dzīvot sabiedrībā iespējams spriest tikai hipotēžu līmenī, cietumu potenciāls ir pietiekami augsts, lai dotu klientam labu ceļa maizi pirms galvenā pārbaudījuma – brīvības. Ar šādu vadmotīvu jaunās pieejas piemērošanai un intensīvai resocializācijai izraudzīta viena no jutīgākajām mērķgrupām – no vielām atkarīgie cilvēki ieslodzījumā.

Pieci “H”

Pārmaiņu laboratorijas nosaukums ir vielu atkarībā esošo notiesāto resocializācijai veltītais projekts “Jaunas nodaļas izveide Olaines cietumā, ieskaitot būvniecību un personāla apmācību”, ko līdzfinansē Norvēģijas valdība. Darbam nodaļā tiek aicināts galvenokārt personāls bez darba pieredzes ieslodzījuma vietu sistēmā, turklāt jauna pieeja tiek meklēta arī personāla atlasē. Ar likumā noteiktajiem kritērijiem – vecumu, veselības stāvokli, fizisko sagatavotību un nesodāmību nepietiek, lai izdarītu secinājumus par kandidāta vēlmi un spēju palīdzēt citiem cilvēkiem. Sadarbībā ar Norvēģijas Korekcijas dienesta personāla akadēmiju uzsākta misijai atbilstošas izglītības programmas izstrāde, ko apgūs visi nodaļas darbinieki. Konsultējoties ar pieredzējušiem ārvalstu speciālistiem, izstrādātas resocializācijas programmas, uzsākta jaunās nodaļas celtniecība. Paralēli norisinās arī atbilstoša normatīvā regulējuma izstrāde.

Nodaļu jeb resocializācijas centru atkarīgajiem, kurā no nākamā gada pavasara ar 200 klientiem divās maiņās strādās 70 darbinieki, veidos korpusi, kas izvietoti “H” burta formā. Tādēļ simboliski, ka arī visu gatavošanos jaunajai misijai raksturo pieci “H”: “hermētiskums”, “higiēna”, “harmonija”, “humānisms” un “holisms”.

“Hermētiskums”

Uzsākot atkarīgo cilvēku resocializāciju, nepieciešams noslēgt tiem visus piekļuves ceļus atkarību izraisošām vielām. Nodaļas klienti netiks iesaistīti aizvietotājterapijā – viņi nesaņems sintētisko opioīdu preparātu metadonu. Viņu pārvietošanās ārpus nodaļas būs ierobežota un kontrolēta. Ēku logi nebūs atverami, svaiga gaisa pieplūdi nodrošinās ventilācijas sistēma. Klienti regulāri tiks pakļauti eksprestestiem, apmeklētāju un sūtījumu pārbaudei tiks izmantoti detektori. Atlases uzdevums būs izraudzīties godprātīgus darbiniekus, kuri misijā iesaistījušies ar vēlmi realizēt profesionālos ideālus un respektē profesijas mērķi palīdzēt otram cilvēkam apstāties dzīves lejupslīdē un doties augšup.

“Higiēna”

Narkomānija un alkoholisms ir pašdestruktīva uzvedība, vielu atkarība grauj cilvēka fizisko ķermeni un viņa sociālās saites. Vieglprātīga attieksme pret higiēnu narkotisko vielu lietotājus noved pie smagām pavadošajām slimībām – HIV/AIDS, B un C hepatīta, tuberkulozes. Tādēļ vielu lietotāju resocializāciju svarīgi veikt vidē, kas veicina veselīgu dzīvesveidu. Nodaļas telpās netiks atļauts smēķēt, fizisku aktivitāšu nolūkam tiks uzbūvēta sporta zāle un iekārtota trenažieru telpa. Klienti tiks mudināti ievērot higiēnu gan personīgi, gan koplietošanas telpās. Terapeitiskās kopienas princips klientu sadzīvē, personāla skaits un telpu iekārtojums vidi padarīs gan drošu, gan dzīvošanai labvēlīgu.

“Harmonija”

Svarīga jaunās pieejas pazīme ir harmonija. Cietumu sistēmu ierasts identificēt ar dažādu vai pat pretēju un konfliktējošu elementu klātbūtni. Notiesātie kā no sabiedrības nošķirti kaitnieki un ļaundari, un administrācija, kas tiem atmaksā ar sodu visas sabiedrības vārdā. Notiesātie, kas pārstāv noziedznieku subkultūras augstāko šķiru un “nepieskaramie”, kas ar viņiem nedrīkst sēsties pie viena galda. Uzraugi un audzinātāji, kas strādā vienā iestādē, taču seko atšķirīgiem mērķiem un vērtībām.

Vielu atkarība konflikta risku vairākkārtīgi pastiprina – cilvēki, nonākot vielu atkarībā, kļūst viegli aizvainojami un nespēj uzturēt konstruktīvas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Jaunais centrs sastāvēs no astoņām nelielām apakšnodaļām, kas ļaus uzturēt atsevišķu psiholoģisko mikroklimatu ikvienā no tām. Pateicoties kontaktpersonu sistēmai, šeit izpaliks personāla iekšējā konkurence, jo universāli darbinieki veiks gan atbalsta, gan kontroles funkciju un pildīs vienotu misiju. Atšķirībā no ierastā modeļa, katram notiesātajam tiks nozīmēta atbalsta persona no darbinieku vidus un tas soda izpildē ļaus plašāk piemērot individuālu pieeju klienta resocializācijā.

Harmonija tiks ievērota arī telpu plānojumā un noformējumā, paredzot vietu gan darbam, gan atpūtai. Taču pati svarīgākā harmonijas pazīme ir sistēmiska, visām pusēm saprotama pieeja atkarību jautājumam ieslodzījuma apstākļos. Pieeja, kas nodrošina kvalitatīvu klientu atlasi un sagatavošanu terapijai, atbilstošu terapiju nodaļā, terapijas rezultātu uzturēšanu ieslodzījuma vietās un sagatavošanu terapijas rezultātu uzturēšanai pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

“Humānisms”

Lai arī humānisms ir vispārīga ētikas un filozofijas kategorija, cilvēcīga ieslodzījuma priekšraksti visai detalizēti sniegti “Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai” vadlīnijās. Ierasti šos priekšrakstus praktiķi mēdz attiecināt galvenokārt uz izskaužamo pārapdzīvotības problēmu dažādu Eiropas valstu cietumos. Tādēļ bieži paliek nepamanīts, ka komiteja savā darbībā īpaši akcentē nepieciešamību cietumos veidot konstruktīvas, atbalstošas attiecības starp personālu un notiesātajiem, kā arī nodrošināt notiesātajiem pārdomātu un jēgpilnu aktivitāšu programmu.

Protams, apstākļos, kuros personāla skaits ir nepietiekams, tam trūkst motivācijas, zināšanu un nodarbībām atbilstošu telpu, cietuma mikroklimatu raksturo spriedze. Šādos apstākļos notiesātie lielāko dienas daļu pavada kamerās, izniekojot resocializācijai atvēlamo laiku. Arī šajā ziņā centrs atbildīs visiem humānas pieejas kritērijiem. Notiesātie centrā nonāks ar mērķi pozitīvi mainīties, tādēļ visas dienas garumā tiks iesaistīti gan individuālās, gan grupu nodarbībās, ieskaitot biblioterapiju, kinoterapiju un mākslas terapiju. Savukārt centra terapeitiskās kopienas modelis, kura mērķis ir veidot un uzturēt veselīgu un izaugsmi veicinošu vidi, ir piemērota platforma labai personāla un klientu kopdarbībai. Šis ir modelis, kurā visu iesaistīto personu drošība tiks panākta nevis ar statisku uzraudzību, bet dinamisku darbību resocializācijas jomā.

“Holisms”

Ar holismu mēdz apzīmēt veseluma pieeju dažādu elementu kopumam, kas spilgti izpaudīsies jaunā centra darbībā. Dalība kādā no resocializācijas programmām nebūs tikai epizode klienta dienas kārtībā. Pati dzīve centrā veidos vienotu resocializācijas aktivitāšu programmu, tās sastāvdaļas būs gan individuālas un grupu nodarbības, gan klientu dienas režīms, gan nodarbības sporta zālē, pat kopīgas maltītes un telpu uzkopšana. Centrs būs ilustrācija tam, ka brīvības atņemšanas sods nav atriebība, bet veids, kā valsts māca likumpārkāpējam prasmes patstāvīgi dzīvot bez noziegumu izdarīšanas.

Holisma pieeju paudīs arī personāla funkciju sadalījums – amatpersonas netiks tradicionāli sašķirotas drošības, uzraudzības vai rehabilitācijas nodaļu segmentos. Katrā terapeitiskajā kopienā darbosies speciālisti, kuru uzmanības centrā būs klients ar tā vajadzībām un sabiedrību apdraudošajiem noziedzības riskiem, kurus nepieciešams mazināt.

Personāls un klienti: starta signāls izskanējis

Šobrīd dažādu nozaru speciālisti un interesenti tiek aicināti darbam centrā, rudenī tiks uzsākta to izglītošana, tiks uzsākta arī klientu atlase Latvijas ieslodzījuma vietās. Centrs, kurš kļūs par lielāko atkarīgo cilvēku rehabilitācijas iestādi valstī, no ieceres drīz pārtaps par realitāti – ar saviem izaicinājumiem un veiksmes stāstiem. Iespējams, tas kalpos par labās prakses paraugu visai ieslodzījuma vietu sistēmai. Iespējams, speciālisti, kas vēl nesen nebija plānojuši karjeru cietumā, drīz kļūs par reformu komandas dalībniekiem. Šī būs komanda, kas pulcināta, lai lauztu iesīkstējušus stereotipus un caur atbalstu likumpārkāpējiem palīdzētu visai sabiedrībai kļūt drošākai.

Vēl viens vēlēšanu rekords, kas kļuva zināms vēl pirms nebijušās Apvienotā saraksta uzvaras, bija — visu laiku zemākā vēlētāju aktīvitāte. Grafikā tā:

Varētu domāt, ka 51,8% šogad ir pagalam tuvu pusei un tikai mazliet vairāk par 47,0% pērn pašvaldību vēlēšanās. Bet! Pašvaldību vēlēšanas nerīko ārzemēs. Ja skaita tikai iekšzemi, tad šogad Saeimas vēlēšanu aktīvitāte ir 57,7%, un tas ir pat kripatu augstāk par 2018. gada Saeimas vēlēšanām, kad iekšzemē bija 57,5%. Tomēr kopējā aktīvitāte ietveŗ ārzemes, kur šogad bija 11,6%, kas ir vēl zemāk nekā 2022. gada nebijuši zemie 16,0%.

Skatoties telpā, Igaunijas valsts domes 2023. gada vēlēšanās bija 63,5%, bet Lietuvas Seima 2024. gada vēlēšanās 52,2%. Turpinot skatīties telpā, bet jau Latvijas pašvaldību griezumā, tā:

Redzams, ka latviešu aktīvitāte bijusi augstāka nekā krievu un pārkrievoto sveštautiešu: latviskākos Latgales novados — Balvos, Preiļos, Līvānos — ir 51%, salīdzinot ar 46% pārējā Latgalē; Pierīgā vairāk pārkrievotos novados — Olainē un Salaspilī — ir 46…49%, salīdzinot ar 60…64…68% turpat Ropažos, Ķekavā un Māŗupē. Precīzāk latviešu un krievu aktīvitāti var noteikt, salīdzinot ar to vēlētāju mājas valodu.

Interesanti, ka aktīvitātes virsotne nav tikai Lielrīga vai Pierīgas gredzens ap Rīgu — arī Cēsu novadā ir vairāk nekā Rīgā.

vara bungas: Intervija ar leģendāro NBS instruktoru, tagad augsta ranga administratoru. “Okai?”(c) … Nezinu vai visi saprata par ko ir runa intervijā. Ideja ir tāda, ka ZS akūti trūkst jaunāko komandieru (nodaļas līmenis), jo ne visi “ārrindas” zs nodaļas komandiera amata kandidāti var atrast laiku iziet noteikto 9 nedēļu kaprāļa kursu Dobeles MC ( strādājošam zs tas nozīmē divus+ gadus bez atvaļinājuma). Bez “Dobeles” kaprāļa pakāpi piešķirt nedrīkstēja (ja tas nav apbalvojums par izciliem nopelniem). Bet, ja nedrīkst, bet ļoti vajag, tad drīkst. Tagad ZS nodaļu komandierus “ceps” pēc vienību virsseržantu ieskatiem, balstoties uz vērtēšanas vadlīnijām, kas orientētas uz kandidāta personības dotībām, spējām un uzkrāto pieredzi. Es piekrītu, ka situācija ir tāda, ka “vajag ļoti”, tomēr saprotu, ka sekas tam būs dzirksteļojošas attiecības starp “lauka kaprāļiem” un “karjeras kaprāļiem”, jo pēc izskata abi būs vienādi + vēl ir PD kaprāļi pēc Cēsu MC (14 nedēļas). Algas dienā arī visi vienādi?

Te vajadzēja “augšām” saņemties dūšu un izveidot jaunu pakāpi “zemessardes kaprālis” vai ko tamlīdzīgu, kas tomēr ļautu ieņemt nodaļas komandieru amatus ZS ne tikai kaprāļiem “pēc Dobeles” vai “pēc Cēsīm”, bet arī (kaujas) mācību laukā identificētiem tīrradņiem, kuri tiešām var būt krutākie kutangu barveži. Tagad abas trīs kaprāļu kategorijas saplūdīs vienā. Ja rīt paredzēts karš…okai, lai notiek, karā viss ir iespējams. Ja nostiprināsies miera laiks,šo jauninājumu atcels, drīzāk ātŗāk nekā vēlāk. Bet cilvēki ar pakāpēm paliks. Viela pārdomām par to, cik tuvu esam X stundai, ja jau kadru risinājumi ir kā kara laikā.

PS Apsveicama iecere analizēt UA pieredzi “lidojumā”, lai zibenīgi papildinātu ZS apmācības programmas. Tas gan ir uz palikšanu – “lessons learned”.

Rīkotāji ziņo par tūkstoti protestētāju; plakātos bijuši rasistiski saukļi

Protesta akcija pret jaunu imigrantu uzņemšanu Latvijā pie Ministru kabineta ēkas otrdienas vakarā kopumā aizritējusi mierīgi, tomēr viens dalībnieks ir aizturēts, vēsta aģentūra LETA. Latvijas Radio 1 ziņo par dažu simtu cilvēku dalību protesta akcijā, bet rīkotāji saskaitījuši ap tūkstoti protestētāju.

Akcijas laikā par nepakļaušanos policijas darbiniekiem aizturēta viena persona, kam radās domstarpības ar policistiem plakāta dēļ. Policisti skaidroja, ka šāds plakāts pasākuma teritorijā nevar būt, jo to nevēloties pasākuma organizatori. Vīrietis atteicās pamest teritoriju, aizbildinoties, ka plakāts nav viņa, tāpēc likumsargi viņu aizveda prom. Kā vēsta Latvijas Radio 1, dalībnieka plakāts angliski vēstīja ''Esmu ar stulbeņiem'', un cilvēks pirms aizvešanas paskaidrojis, ka akcijā piedalās, jo arī ir rasists.

Protestētājiem rokās bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī citu valstu karogi. Pasākumā piedalījās arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, kurus sveica ar skaļiem aplausiem. Cilvēkiem rokās bija pašu darināti plakāti latviski un angliski ar dažādiem tekstiem, piemēram, "Nē! Balto tautu genocīdam", "Baltiju baltiešiem, Eiropu - eiropiešiem, Āfriku - afrikāņiem", "SOS! Glābiet Latvijas pensionārus un bērnus", "Cik imigrantus izmitinās savās mājās Straujuma?", ''Mīli savu rasi'', ''Stop Islam'' u.c.

Protesta akcijā galvenokārt pulcējās vecāka gadagājuma cilvēki, jauniešu bija mazāk. Ik pa laikam kāds no pūļa kaut ko izkliedza, piemēram, "imigrantiem nē", "Latvija nav Eiropas Savienība, Latvija ir Latvija", "Ārā imigrantus!", "Nodevībai nē!", "Kolonistiem nē!". Pūlis skandēja "Latvija ir mūsu, Latviju latviešiem" un dziedāja. Akcijā pieprasīja rīkot referendumu par bēgļu uzņemšanas jautājumu.

Akcijas oficiālā rīkotāja militārās tuvcīņas un vēstures apvienība ''Tēvijas sargi''. Starp protestētājiem bija Nacionālās apvienības pārstāvji Jānis Dombrava, Imants Parādnieks, Kārlis Krēsliņš, Rihards Kols, Andris Lācis, Jānis Feldmanis. Piedalījās pārstāvji no Latvijas Ukraiņu kongresa, organizācijas "Antiglobālisti". Jaunieši, kas piedalījās piketā, aģentūrai LETA skaidroja, ka atnākuši galvenokārt tādēļ, lai nepieļautu svešu kultūru ienākšanu valstī, kā arī izvairītos no terorisma draudiem.

Aģentūra LETA sastapa arī jauniešus, kas bija redzami iepriekš interneta vidē izplatītā video aicinājumā uz piketu, pēc kura drošības iestādēm radās bažas par iespējamām provokācijām. Viņiem mugurā bija krekliņi ar Nacionālās apvienības simboliku. Viens no jauniešiem Andris Auza apgalvojis, ka jaunieši partiju nepārstāv, bet atbalsta viņu viedokli. Jautāti, kā tapa video, jaunieši skaidrojuši, ka viņiem piedāvāja paust viedokli filmējoties un viņi piekrituši. Kas iniciēja video tapšanu un piedāvāja filmēties, jaunieši neatklāja.

Noslēgumā viens no protesta akcijas dalībniekiem skaļrunī pateicās visiem klātesošajiem, norādot, ka šī akcija bija svarīga katram pilsonim, jo "mēs esam savā valstī, kur paši pieņemam lēmumus". Daļa protestētāju devās pie Brīvības pieminekļa, lai tur kopīgi nodziedātu valsts himnu. Pasākums piesaistīja lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību, kārtību tajā uzraudzījas policija.

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga šorīt LTV1 raidījumā ''Rīta Panorāma'' pauda, ka valdības lēmums par 250 bēgļu uzņemšanu ir elementāri saprātīgs un nepieciešams, jo humanitārā krīze pasaulē ir ļoti nopietna, taču Latvijā šī problēma tiek izmantota par ''kārtējo politisko cirku", jo politiķu rīcību ietekmē nebūt ne rūpes par bēgļiem un viņu likteni, ne viņu integrāciju Latvijā, bet šauras politiskās intereses.

Ja Latvija teiktu, ka mēs neesam spējīgi uzņemt tik niecīgu bēgļu skaitu, tad parakstītu sev ''nabadzības apliecību", sacīja Vīķe-Freiberga, norādot - tā valsts sevi morāli diskreditētu, radītu negatīvu tēlu un bažas par savu drošību, teritoriālo integritāti un suverenitāti. Viņa atgādināja Krievijas pēdējo gadu retoriku, strādājot ar saviem tautiešiem ''tuvējās ārvalstīs''. ''Ja Latvija tagad ies ielās un teiks, ka nespējam citus savā valstī integrēt, tad tā ir baltā karoga pacelšana," sacīja eksprezidente.

Ne uz visu dzīvi – tikai uz to, kas netīši iepeld acīs un prātā. Uz notikumiem, kas nav mani, uz cilvēkiem, kas dzīvo citādi, uz viedokļiem, kas skan kā no cita planētas. Un īpaši uz absurdu. Gribu to nonullēt.

Nevis kļūt vienaldzīgam. Vienaldzība ir auksta un tukša. Es gribu kaut ko citu – vietu starp kairinājumu un reakciju. To mazo pauzi, kurā var izvēlēties nereaģēt. Kurā var redzēt, ka kaut kas ir dīvains, smieklīgs, nepatīkams vai pretējs manam redzējumam, un tomēr atstāt to tur, kur tas ir. Ārpus manis.

Ikdienā tas notiek pastāvīgi. Kāds saka kaut ko neprātīgu. Kāds izskatās citādi. Kāds uzvedas tā, ka gribas griezties. Kāds notikums, kas nav mans, ievelk uzmanību un uzreiz izraisa iekšēju kustību – vērtējumu, sašutumu, ironiju, aizkaitinājumu. Un šī kustība patērē. Tā aizņem vietu, kuru varētu izmantot mierīgāk.

Es nepūlos kļūt “labāks cilvēks” šajā ziņā. Es tikai gribu mazāk iekšējā trokšņa. Mazāk automatisku reakciju uz to, kas nav mans darbs. Cilvēki būs citādi. Viedokļi būs citādi. Absurds nekur nepazudīs – tas ir daļa no pasaules struktūras. Jautājums ir tikai par to, cik daudz es ļauju tam ieiet manī.

Gribu iemācīties redzēt un atstāt. Ieraudzīt un neaizķerties. Ieraudzīt absurdumu un nesākt to labot, izsmiet vai iekšēji pret to cīnīties. Vienkārši atzīt: “Jā, tas ir absurds.” Un iet tālāk.

Tas nav par to, ka man vairs nebūs viedokļa. Man būs. Bet es gribu, lai tas nebūtu automātiska aizsardzības reakcija pret visu, kas atšķiras. Gribu, lai viedoklis būtu apzināts, nevis reflektorisks.

Iespējams, tas ir vienkārši nogurums no pastāvīgas iekšējās kustības. No tā, ka katrs nejauši pamanītais notikums, katrs citādais cilvēks un katrs dīvainais viedoklis prasa kaut kādu atbildi. Es vairs negribu šo atbildi dot automātiski. Gribu iespēju to nedot vispār.

Nonullēt reakciju uz absurdu. Atstāt to ārpusē. Un saglabāt iekšējo klusumu. Reaģēt tikai uz labo. Atstāt atsauksmi vai kādam palīdzēt ar kaut ko.

Jacques of S’T’A jeb Žaks no grupas S’T’A ir Hip Hop mūzikas producents un izpildītājs,darbojas šajā žanrā jau vairak nekā 16 gadus. Producējis vairākus HipHop mūzikas klausītājiem zināmus albumus (“Manas pilsētas skati”,”Mirror Of The World”,”Velniem .lv”), producējis vairākus pazīstamus singlus izpildītājiem Armands, Ozols. Sadarbojies un koncertējis ar tādiem izpildītājiem kā WiesturZ , būš, Gustavo, Džuzepe u.c..

Kopš 2002.gada radio raidījumā “Pierasti ieraksti” producents un vadītājs radio Naba 95,8 fm.