Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 992 avoti)
nekur.lv
MI, kas sargā internetu, kļūst par draudu? Eksperti brīdina par bīstamu lēmumu, kas var vājināt kiberdrošību
Līgo dienas drošības pārbaude autovadītājiem un mājās

Latvijā 23. jūnijs ir Līgo diena un valsts svētku diena, tāpēc šovakar lielākā uzmanība jāpievērš divām lietām: drošai nokļūšanai mājās un drošai svinēšanai pie uguns, ūdens un bērniem. Ja plānots braukt, alkohols un nogurums jāvērtē pirms atslēgu paņemšanas, nevis pēc svinībām.
Kāpēc šī pārbaude svarīga tieši Līgo vakarā
Likumi.lv norāda, ka 23. jūnijs ir Līgo diena, bet 24. jūnijs ir Jāņu diena. Tas nozīmē vairāk braucienu ārpus ierastā darba ritma, ilgākas svinības un lielāku noguruma risku nākamajā rītā.
Šajā rakstā netiek minēti šodienas pārkāpumu, avāriju vai izsaukumu skaitļi, jo tie jābalsta tikai svaigos dienestu paziņojumos. Aktuālie brīdinājumi un operatīvā informācija jāpārbauda Valsts policijas, VUGD un savas pašvaldības kanālos.
Pirms izbraukšanas: autovadītāja īsā pārbaude
Braukšana pēc alkohola lietošanas nav “neliels risks”, bet apzināta izvēle apdraudēt citus. Ja svinību vietā nav skaidra šofera, risinājums jāatrod pirms pirmā dzēriena.
Ugunskurs, grils un pagalms: ko pārbaudīt pirms aizdegšanas
Ugunskuram un grilam jāatrodas drošā attālumā no ēkām, kokiem, sausas zāles, automašīnām un dekorācijām. Blakus jābūt ūdenim, smiltīm vai citam dzēšanas līdzeklim, un uguni nedrīkst atstāt bez pieauguša cilvēka uzraudzības.
Pirms iedegšanas pārbaudiet:
- vai vējš nepūš dzirksteles ēku, koku vai teltu virzienā;
- vai bērni un mājdzīvnieki nevar brīvi piekļūt ugunij;
- vai tuvumā nav viegli uzliesmojošu priekšmetu;
- vai pēc svinībām ugunskuru varēs pilnībā nodzēst.
Bērni, ūdens, mājdzīvnieki un īpašums
Pie dīķiem, upēm, ezeriem un pirtīm bērnu uzraudzība jāuztic konkrētam pieaugušajam, nevis “visiem kopā”. Pat īsa novēršanās svētku burzmā var būt bīstama.
Mājdzīvniekiem vēlams nodrošināt mierīgu vietu prom no skaļiem trokšņiem, uguns un svešiem viesiem. Ja māja paliek tukša, pārbaudiet aizslēgtas durvis, izslēgtas elektroierīces un to, vai pagalmā nav atstāti vērtīgi priekšmeti.
Kur pārbaudīt jaunākos paziņojumus
Satiksmes drošības un policijas informācijai jāseko Valsts policijas mājaslapā un oficiālajos sociālo tīklu kanālos. Ugunsdrošības un glābšanas informācijai uzticamais avots ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.
Vietēji ierobežojumi, pasākumu kārtība, slēgtas ielas vai peldvietu brīdinājumi var būt publicēti pašvaldības mājaslapā. Pirms došanās ceļā pārbaudiet tieši tās pašvaldības informāciju, kur svinēsiet vai caur kuru brauksiet.
Avots: Likumi.lv
Par spēju noliegt pasauli

Dievs, mans debesu Tēvs, ar Tavu Smīļoto Dēlu es piesaucu Tevi! Tavs Svētais Gars lai novērš manu sirdi no zemišķā! Liec ilgoties manai sirdij pēc
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Lustīgus Jāņus
22.06.2026- 28.06. 2026. Svetku nedēļa pārsvara sausa un silta.
Kā uztveram laiku: mācības par vasaru
Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
24h lasītākais
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Tev vajag pa lielam Eifelī →
Es nezinu, ko piebilst. Vnk par kakāšanu Eifeļa tornī.
Android vairs nav tikai operētājsistēma – Google gatavo viedāku digitālo vidi →
Google Maps redz sastrēgumus pirms jums – bet kā tas īsti zina, kur apstājas satiksme? ↑
Holande un Nīderlande →
Nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti, taču šāda termina lietošana ir nevēlama un maldinoša.
Apskatīsim to, kas ir Holande un Nīderlande.
Holande ir vēsturisks reģions Nīderlandes rietumos. Mūsdienās šī teritorija ir sadalīta divās valsts provincēs: Ziemeļholandē un Dienvidholandē.
2019. gada beigās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs kopā dzīvoja ap 6,6 miljoniem iedzīvotāju un to kopējā platība ir 7 511 km², kā rezultātā iedzīvotāju blīvums bija 1 200 iedzīvotājs uz km². Abu provinču kopējais iedzīvotāju skaits sastāda ap 39% no kopējā Nīderlandes iedzīvotāju skaita, bet platība – 18%. Iedzīvotāju blīvums Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs ir gandrīz 3 reizes lielāks nekā Nīderlandē vidēji.
Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs atrodas 3 lielākās Nīderlandes pilsētas: Amsterdama (0,94 miljoni iedzīvotāju), Roterdama (0,65 miljoni iedzīvotāju) un Hāga (0,57 miljoni iedzīvotāju).
Kopā Nīderlande iedalās 12 administratīvajās provincēs un tās ir:
- Dienvidholande;
- Ziemeļholande;
- Drente;
- Flevolande;
- Frīzlande;
- Gelderlande;
- Groningena;
- Limburga;
- Overeisela;
- Utrehta;
- Zēlande;
- Ziemeļbrabante.
Nīderlandes Karalistes sastāvā ietilpst arī trīs aizjūras teritorijas – Kirasao, Sintmārtena un Aruba Karību jūrā.
Nosaukums Holande ir cēlies no Holtland vai Holdland, kas nīderlandiešu valodā nozīmē “meža zeme”. Vecākā nosaukuma forma datējama ar 10. gadsimtu. Tas, ko senholandiešu valodā toreiz sauca par Holtlant, apzīmēja mežos iekļautu apmetni, kas, iespējams, atradās netālu no Leidenes.
Sākotnēji šīs vēsturiskās Holandes zemes atradās Holandes grāfistes sastāvā, kas bija daļa no Svētās Romas impērijas. Vēlāk tā kļuva par vienu no provincēm, kas izveidoja Septiņu apvienoto Nīderlandes provinču Republiku (pastāvēja no 1581. līdz 1795. gadam). No 1806. līdz 1810. gadam Holandes Karaliste pastāvēja kā Napoleona I Francijas impērijas vasaļvalsts, kad tās karalis bija viens no Napoleona brāļiem – Luijs I Bonaparts. Holandes Karaliste beidza pastāvēt pēc tam, kad visu Nīderlandi 1810. gadā anektēja Francija.
1815. gadā Holande tika atjaunota kā Nīderlandes Apvienotās Karalistes province. Pēc 1830. gada Beļģijas revolūcijas 1840. gadā Holande tika sadalīta pašreizējās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs. Sākot ar 1850. gadu, sākās spēcīgs nācijas veidošanās process, modernizācijas procesa rezultātā Nīderlandei tiekot kulturāli vienotai un ekonomiski integrētai, un Holandes pilsētas bija šīs integrācijas un apvienošanās centrs.
Tas, ka nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti nav tikai situācija, ko bieži pieļauj ārvalstīs, bet tas notiek arī pašā Nīderlandē.
Tā piemēram, populārām Nīderlandes televīzijas programmām ir tādi nosaukumi kā “Heel Holland Bakt“, “Ik hou van Holland“, “Holland’s Got Talent“, “The Voice of Holland” utt.).
Līdz 2019. gada 31. decembrim Nīderlandes Tūrisma un kongresu birojs (NBTC) izmantoja nosaukumu “Holland” kā oficiālu zīmola nosaukumu, lai starptautiski reklamētu tūrismu Nīderlandē. Pēc Nīderlandes valdības kampaņas tas oficiāli tika mainīts uz “Nederland“.
Starptautiskie transporta uzņēmumi Nīderlandē bieži izmanto nosaukumu “Holland“, pat ja tie paši neatrodas Ziemeļholandē vai Dienvidholandē.
Ārēji ietekmīgās un ekonomiski spēcīgās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provinces noteica pasaules un vietējās sabiedrības uztveri par Nīderlandi. Līdz ar to Holande daudzās valodās ir kļuvusi par vārdu, kas apzīmē Nīderlandi kopumā.
Mūsdienās tas atgādina tādus stereotipus par Nīderlandi kā tulpes, tradicionālie tērpi un koka tupeles, kā arī marihuāna un prostitūcija, kas it kā ir tipiski holandiešu raksturlielumi, lai reklamētu Nīderlandi kopumā kopš 19. gadsimta vidus.
Tāpēc atcerēsimies un ievērosim to, kas mūsdienās ir Holande un Nīderlande.
Karš pagriežas ↓
David ↑
The post David first appeared on ievaszids.lv.
MI, kas sargā internetu, kļūst par draudu? Eksperti brīdina par bīstamu lēmumu, kas var vājināt kiberdrošību ↑
Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Otrā daļa. Diena ezeru tuvumā un mazā izbrauciena diena ↓
Kā uztveram laiku: mācības par vasaru ↓
[Virsraksts nav norādīts] ↓
Kārļa grāmata ↓
Kāpēc karogs nav valoda un kāpēc mēs šodien baidāmies sarunāties →
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā vizuālais ir aprijis jēdzienisko.
Mēs vairs nelasām zīmes – mēs tām uzreiz piesavinām nozīmes, bieži vien pašu radītas, baiļu vai aizspriedumu vadītas. Un nekur šis semiotiskais apjukums nav tik uzskatāms kā mūsu digitālajā ikdienā, kurā nevainīga vēlme palīdzēt lietotājam izvēlēties saziņas veidu tiek pārvērsta par ģeopolitisku mīnu lauku.
Ir laiks skaļi pateikt acīmredzamo: karogs nav tas pats, kas valoda.
Karogs ir politisks instrukciju kopums. Tas simbolizē valsti, tās robežas, tās vēsturisko traumu un pašreizējo politisko kontekstu. Valoda, turpretī, ir dzīvs organisms – tā nepieder nevienai ministrijai vai armijai. Tā plūst pāri robežām, elpo un mainās. Kad mēs mēģinām valodu iesprostot viena konkrēta auduma gabala rāmjos, mēs demonstrējam nevis dizaina gaumi, bet gan dziļu izpratnes trūkumu.
Piemēram, kuru karogu jūs izvēlēsieties, lai apzīmētu angļu valodu?
Lielbritānijas? ASV? Varbūt Kanādas vai Austrālijas? Izvēloties vienu, jūs netīšām – bet neizbēgami – reducējat un varbūt pat aizskarat citu valstu klientus un kultūras, kurām šī pati valoda ir dzimtā. Tas pats attiecas uz spāņu, franču vai arābu valodu. Karogs šajā kontekstā ir nevis ceļvedis, bet gan šovinistisks strupceļš.
Un šobrīd, kad pasaulē un sabiedrībā valda augsta spriedze, šī kļūda maksā dārgi. Cilvēka prāts šodien ir nokaitēts līdz nepazīšanai. Jebkurš vizuāls simbols, pat vismazākais karoga piktograms mājaslapas stūrī, acumirklī var tikt interpretēts kā kādas puses ieņemšana, kā slēpts politisks paziņojums vai provokācija. Šī karogu izvēle var nepamatoti pagriezt pret Tevi kādu klientu, kuram vienkārši būs nostrādājis pašreizējā laika konteksta radītais aizsargmehānisms un nepareizas asociācijas.
Biznesam un veselajam saprātam nav vajadzības šobrīd spēlēt šo krievu ruleti ar klientu lojalitāti.
Šobrīd nevajag plivināt karogus. Laiki ar laiku paliks mierīgāki – vēstures vētras vienmēr norimst –, un tad, ja būs vēlēšanās, varēs atgriezties pie vizuāliem eksperimentiem un estētiskām rotaļām.
Šobrīd pilnīgi pietiek ar valodu izvēlnēm.
Vienkārši, neitrāli teksta saīsinājumi (LV, EN, DE) vai pašas valodas nosaukumi tās oriģinālformā (Latviešu, English, Deutsch) ir augstākā cieņas izpausme pret cilvēka intelektu. Tas ir profesionāls standarts un vienlaikus – humāns žests. Tā ir telpa, kurā mēs piedāvājam sarunu, nevis piespiestu identitāties deklarāciju.
Minimālisms un neitralitāte šodien nav gļēvums.
Tā ir brieduma pazīme. Tas ir veids, kā pasargāt savu telpu, savu biznesu un, galu galā, savu mieru no liekiem riskiem. Runāsim valodā, nevis simbolu karos.
NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale →
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.
Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.
Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.
Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.
Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.
Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.
Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.
Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.
Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.
Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.
Viela pārdomām ar uzņurdiena elementiem →
Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību.
Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.
Kādi brēkalē, ka mums jāstīvējas par izteiktu latvisku vidi bez krieviskā ietekmes? Ups. Ja esat tik aktīvi "tīrītāji", tad lūdzu iebakstiet Rīgas Domei, lai aizvāc Dziesmusvētku parkā esošo reiz Pētera I iestādītā koka celmu, kas tur atrodas noformēts kā apskates objekts; lai aizvāc Triumfa arku-Aleksandra vārtus pie tā paša parka ieejas (minētais objekts Rīgā reiz esot stāvējis apmēram tajā vietā, kur uz Brīvības ielas sākas VEF pārvadtilta pār dzelzceļam. Tik vēlāk pārvietots uz savu tagadējo atrašanās vietu). Abiem minētajiem objektiem ir apmēram tāds pat vēstījums, kā reiz no Rīgas ainavas aizvāktajam Ļeņineklim - Krievijas virskundzība Latvijā.
Tālāk.
Izteikti latviskā aktīvajiem meklētājiem, kuri agresīvi aicina norobežoties no krieviskā kā it kā nejaukas kultūras piemaisījuma pat tad, ja krievu uzsākumi kaut kā organiski ieplūst mūsu vidē un kaut kā palēnām aizrauj mūsējos. Tā pat kā mūsu Dziesmusvētki uzrunā visus, neatkarīgi no etniskās piederības. Piemēram, UniCon un WinterCon jau daudz vairāk nekā 10 gadus uzrunā visus anime kospleja un pavadošo interešu cienītānjus. Cik zinu, šo pasākumu apmeklētāji skaitāmi padsmtos tūkstošos un pasākumu publika runā krievu un latviešu valodās, par citzrmju valodās, jo pasākums jau kļuvis atpazīstams pasaulē.
Tiem, kuri aktīvi uzstājas pret krieviem - "izrevidējiet" Operas un baleta teātra īpaši baleta trupu. Nu neticu, ka tajā dejo tikai un vienīgi latviešu puiši un meitenes. Izrevidējiet mūsu sportistu rindas. Nu nav sportistu vidū tikai latvieši vien.
Vai esat aizmirsuši divus Pasaules Čempionātus hokejā, tajos gados, kad prezidente bija Vīķes-Freibergas kundze? Tajos čempionātos Latvija par mata tiesu noturējās labākajā grupā, bet divus gadus pēc kārtas Latvijas izlase smagi sakāva Krievijas izlasi. Mūsu krievi sakāva viņu krievus. Un gavilēja visi Latvijas hokeja līdzjutēji. Neatkarīgi no etniskās piederības.
Es neesmu pret latviešiem, es neesmu pret krieviem. Es esmu pret idiotiem, kuriem nav pat muguras smadzeņu, abas tautās. Es vērtēju cilvēku pēc viņa darbiem, nevis pēc etniskās piederības. Esmu pret tiem, kuri nevērtē situāciju, bet bļaustās bezjēgā.
Un ja kādam nu ļoti gribas attīrīt Latviju no citzemju, cittautu pienesuma mūsu vidē, tad uz priekšu ar mūziku iznīciniet Vecrīgu, kura ierakstīta JUNESCO mantojumā, jo to aizsāka vācieši; iznīciniet mūsu krāšņās pilis, ieskaitot Turaidas pili; uzšaujiet gaisā Rundāles pili, jo tās būvi finansēja baltvācu hercogs Bīrons, bet projektēja un tās celšanas darbus regulēja itāļu arhitekts Rastrelli. Esiet konsekventi līdz galam savā attīrīšanas procesā. Tik jautājums - kas paliks pāri?
Es esmu par saprātīgu tautu mijiedarbību.
Un cienu un cienīšu rīdzinieku Sergeju Parvatkinu un daugavpilieti Vadumu Bogdanovu. Viņi ciena sevi, mīl to, ko dara un tam pāri - zemi, kurā dzīvo. Un man ir vienalga, kurā valodā ar viņiem runāt - krievu vai latviešu - mēs bez problēmām sapratīsimies abās.
Atašienes pilskalns →
Atašienes pilskalnu, uzklausot vietējos iedzīvotājus, 1925. gada vasarā atklājusi E. Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 25. augustā pilskalns tika fotografēts, uzmērīts un aprakstīts, pēc tam, 1926. gadā, iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā [Em. 1926; Senatnes pieminekļu 1926 u. c.].
E. Brastiņš pilskalna aprakstā minējis, ka pilskalns, kas saukts par “Piļigoru”, bijis ierīkots kādā smilšainā, ap kilometru garā kauprē, pilskalna daļu norobežojot ar vaļņiem un grāvjiem. Pilskalns ir 12 m augstāks par apkārtējiem purviem. Lai pilskalnu nocietinātu, katrā kalna galā izrakti trīs grāvji ar atbilstošiem vaļņiem, kas pilskalna sānos pārveidojas par terasēm. Grāvji un vaļņi ir tikai pusmetru augsti vai pusmetru dziļi. Tur, kur pilskalns nav apaudzis ar velēnu, vējš smilti aizputinājis, un dažās vietās palikuši trauku gabaliņi un dzelzs šlaga. Mītņu kārta atrodama tikai dažās vietās. Šur tur redzamas izlauztu celmu bedres, tāpat arī rētas no smilšu grābumiem [Brastiņš 1928: 27].
Atašienes “Piļigora” 20. gs. 30.–50. gados vairākkārt apsekota (P. Ārends, 1934. g.; K. Rozītis, 1947. g.). Apsekotāji nenorāda, ka pilskalns būtu cietis no plašākas grants rakšanas, lai gan visu plašo karjeru pilskalna tuvumā sauc par Pilskalna karjeru. Novadpētnieks J. Būmanis, stāstot par Rudzētu pagasta pirmskara laika skolu vēsturi, par skolas būves gaitu, starp citu, saka: Saved granti no 18 km attālā Atašienes pilskalna [Būmanis 1997: 35]. Iznāk, ka grants tikusi rakta pašā pilskalnā. Tomēr Arnolda Štokmaņa 1951. gadā sastādītajā un nesen arhīvā atrastajā Atašienes pilskalna pasē un tai pievienotajos fotoattēlos nekādas pilskalna norakšanas pazīmes nav ieraugāmas. Tādu nav arī pasei pievienotajā pilskalna un tā apkārtnes skicē. Desmit gadus vēlāk Marijas Vilkaušas sastādītajā Atašienes pilskalna pasē jau teikts, ka pilskalns ir 1,7–2 km garš (tas tā noteikti nav, jo tik liels ir viss reljefa izcēlums kopā ar karjeru) un ka piemineklis tikai daļēji saglabājies, gandrīz viss noņemts grants vajadzībām. Atašienes pilskalnu 1979. un 1980. gadā apsekoja arheoloģe Elvīra Šnore, kas konstatēja, ka pilskalns gājis zudumā, un savā ziņojumā rakstīja: Uz šodienu pilskalns var skaitīties iznīcināts. E. Šnore bija uzklausījusi arī tādu cilvēku liecības, kas paši it kā piedalījušies pilskalna norakšanā. Šā raksta autors Atašienes pilskalnu mēģināja apsekot 1982. gadā, un, pilskalnu neatrodot, nācās konstatēt, ka Atašienes pilskalns skaitāms par pilnīgi iznīcinātu. Pamatojoties uz šiem apsekojumiem, Atašienes pilskalns netika iekļauts turpmākajos aizsargājamo pieminekļu sarakstos. Atašienes pilskalna norakšana ar atsaucēm uz arhīvu dotumiem un publikācijām periodikā tika atspoguļota arī publikācijā [Urtāns 2013: 101–103]. Nenoteiktas liecības vēlākos gados gan it kā tomēr vēstīja, ka pilskalns vēl pastāv. Tā Atašienes vidusskolas skolēni uz to bija devušies ekskursijā, tika iesniegts pētniecisks darbs par Atašienes pilskalnu ar attēliem, kas nebūt nerādīja izraktu karjeru. Par to, ka pašiem vietējiem iedzīvotājiem nav bijis skaidrs, vai pilskalns ir norakts, liecina nesen publicēts teksts: Nostāstiem apvīts Piļigora pilskalns, kurš bija inventarizēts 20. gadsimta sākumā, bet 20. gadsimta 50.–90. gados gandrīz norakts grants ieguvei, tikai vietām saglabājies neskarts [Cimbule 2015: 8].
2018. gada 16. jūlijā žurnālists Jānis Rancāns e-vēstulē raksta autoram minēja: Pie reizes gribēju Jums nosūtīt atradumu LIDAR kartē Atašienes pusē. Vai tas varētu būt Brastiņa aprakstītais pilskalns /../. Taču, ja tas ir tas pats, tad realitātē viņš atrodas pavisam citā vietā, nekā Brastiņa aprakstos. Nav iekļauts arī pieminekļu sarakstos.
Šī vieta 2018. gada 22. jūlijā tika atrasta un apsekota, un nebija šaubu, ka tas ir par zudušo uzskatītais Atašienes pilskalns, kas saglabājies gandrīz tāds pats, kā to attēlo E. Brastiņa 1925. gada uzmērījums un apraksts.
Atašienes pilskalna “pazušanu” sekmēja tas, ka E. Brastiņš savā grāmatā publicētajā Atašienes pilskalna novietojuma kartē tā atrašanās vietu bija norādījis ap pusotru kilometru uz Z no patiesās pilskalna tā vietas. Karjers pilskalna tuvumā tika aktīvi izmantots daudzus gadus gan pirms Otrā pasaules kara, gan pēckara laikos, bet nepareizā iezīme publicētajā kartē lika pilskalnu meklēt tur, kur tas patiesībā neatradās. Šīs iedomātās pilskalna vietas tuvumā bija un arī tagad ir Pilskalnu mājas, bet māju nosaukums vedināja domāt, ka turpat tuvumā vajadzētu atrasties pilskalnam, taču tur bija karjers; tātad likās, ka pilskalns ir norakts.
Salīdzinot ar agrākajām reljefa kartēm, var redzēt, ka Atašienes pilskalna rajonā ir karjerā norakta paliela platība, kurā bija vairāki izcēlumi. Atašienes pilskalns atrodas šo reljefa izcēluma R galā, kur izcēlums sašaurinās un veido it kā asti. Karjers, kurš šobrīd vairs netiek izmantots, ir apstājies apmēram 50 m attālumā no pilskalna A gala vaļņiem un grāvjiem. Uz D no pilskalna ir Zilupeites purvainā leja, uz Z – purvaina ieplaka. Pilskalna plakuma A galā ir izrakta un tagad jau aizaugusi, paliela, garena bedre – Otrā pasaules kara zemnīcas vieta. Pilskalnu, kas bija apaudzis ar retām priedēm, retu pamežu un ir labi pārskatāms, veido smilts, senais kultūrslānis nav saskatāms. Ja E. Brastiņa laikā vējš pilskalnā bija vietām atsedzis smilšu laukumus, tad tagad visu pilskalnu klāj sūna un velēna. Pilskalna īpašnieka Oļģerta Stalidzāna rīcībā bija fragmentārs, stipri korodējies šaurasmens kātcauruma dzelzs cirvis, kas attiecināms uz agro un vidējo dzelzs laikmetu. Cirvis ir atrasts tīrumā, uz Z no pilskalna, starp pilskalnu un lielceļu, un, iespējams, dod kādus pieturas punktu arī paša pilskalna hronoloģijas skaidrojumā. Atzīmēsim, ka E. Brastiņš minēja senkapu uzkalniņus dažus simtus metru uz Z no pilskalna [Brastiņš 1928: 27]. Iespējams, ka cirvis ir saistīts ar šiem apbedījumiem. O. Stalidzāns vēl zināja stāstīt, ka mitrajā pļavā uz D no pilskalna bijusi nogrimusi mazajai upītei neparasti liela laiva ar purvā dziļi iegrimušu, augstu priekšvadni. Agrākos laikos pļāvēji nereti par to aizmirsuši un uz tā lauzuši izkaptis. Citi atašēnieši tagad vēl stāstīja, ka Atašienes pilskalns saukts par Baterijas kalnu un esot bijis saistīts ar franču kara laiku. No pilskalna augstākā punkta bijis labi redzams tā sauktais Vara ceļš, kas vedis lejā uz purvu D no pilskalna. Kad ieskatījušies, redzējuši, ka koki šā ceļa vietā bijuši zemāki, un tā iezīmējusies ceļa vieta. Pilskalns un tā apkārtne pārveidota Otrā pasaules kara laikā, kad tur bijuši gan vāciešu, gan krievu ierakumi. Pēckara gados apkārtējo māju ļaudis pilskalnā slēpuši, ierakdami zemē, bietes, gaļu un citus pārtikas produktus, kurus citādi būtu bijis jāatdod nodevās.
Atašienes pilskalns ir labi saglabājies, un šobrīd to nekas neapdraud. Kļūdu un pārpratumu dēļ tas gan zaudējis oficiāla pieminekļa statusu, bet tas ir atjaunojams. Atašienes pilskalna jaunatklāšana ir atspoguļota presē [Urtāns 2018b; Urtāns 2018c]; pilskalns atgūst savu vietu arī vietējo ļaužu ikdienā [Atašienē 2018].
“Piļigora” ir nosaukums, kura pirmā puse ir latviska, bet otrā — krieviska. Tas tāpēc, ka apkārtni kolonizējuši krievi. Šai apvidū, vispār spriežot, nevarēja nekādu pilskalnu sagaidīt, jo apkārtne ir līdzena, pārņemta plašiem purviem un mežiem, kas maz noderējuši ļaužu mītnēm senatnē. Tomēr, pārmeklējot norādītā vietā, kādu mežainu smilšu kalnāju, kas ap 1 km. garš, izdevās atrast viņa rietumgalā nelielu, rakumiem norobežotu vietu. Neieraduši acs grūti ieraudzītu nelielos noplakušos uzbēdumus un aizmilsušos grāvjus. Kaut gan šā pilskalna zemju darbi nav ar nolūku postīti, viņi celti smalkā kāpu smiltī un tālab cieš arī no vēja.
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 25. augustā 1925. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
“Piļigoras” šķērsgriezums pa A-B:, Mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
“Piļigora” ir 2 km. dienvidos Ataišienes dzelzsceļa piestātnei un 1 km. dienv. Trošku ciemam Ataišienes pag., Rēzeknes apr. valsts zemē. Šī vieta ierādīta pagasta grants bedrēm, kas traucē šās vietas aizsardzību.
Pilskalnam izraudzītā vieta ir samērā lēzena un tikai 12 m. augstāka par apkārtējiem purviem. Nocietināšanai lietoti katrā galā 3 ierakumi un tikpat daudz uzbedumi. Pavēršoties gar sāniem šie zemju darbi pārvēršas terasēs. Pa vidu ierakumiem abos galos samanāma ieejas vieta.
Apkārtnes plāns M. 1: 75000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Uzbedumi augstāki par grāvju dibenu tikai par 0,5 m. Tur kur pilskalns nav apaudzis ar velēnu, vējš smilti aizputinājis un palikuši dažās vietās trauku gabaliņi un sakusušas izviras (šlaga). Mītņu kārta atrodama tikai dažās vietās. Šur tur redzamas izlauztu celmu bedres, tāpat arī rētas no smilšu grābumiem.
Šai pilsvietai dažus simts metrus ziemeļos saskatāmi kādi 10 uzkalnīši, domājams, kapukalniņi. Cik vērojams tie palikuši netraucēti, jo viņu izskats ir saplacis un palicis ļaužu nepamanīts.
Kadastrs.lv 56460090031 Īpašuma forma: Fiziska persona
Foto no akcijas “100 Latgales pilskalni” arhīva. 08.12.2018.g.
Foto: G.Kalniņš. 07.09.2024.g.
- Par pilskalna atkārtotu atklāšanu rakstīts šeit. Pilskalnam atjaunots pieminekļa statuss.
- Arheoloģijas biedrības veidotais bulkets
[Virsraksts nav norādīts] →
"būt nesabiedriskam arī ir labi - vismaz neviens nepiesienas iedzert alu"