Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Džeka Vaita koncertā es biju <a rel="nofollow" rel="nofollow" href="
https://kazhe.lv/Opener%3A-otrai-daaia-%28no-divaim%29">Open'er festivālā 2014. gadā</a>. Kopš tiem laikiem aiztecējis daudz ūdeņu, un par visām sliktajām pārmaiņām pasaulē pat rakstīt negribās. Taču, kā dziesmā "Bet tu esi notievējusi" dziedāja Marija Linarte kādā teātra izrādē, ir arī kaut kas labs. Proti, uz Džeka Vaita koncertu 2026. gadā devos nevis divu iereibušu vīriešu, bet gan mīļotās sievietes sabiedrībā. Te gan uzreiz visādi papildu teksti jāiekļauj: pirmkārt, kārtējo reizi pateicība Rozulas skolas labajiem gariņiem, kas uz šo vakaru pieskatīja mūsu bērnus; otrkārt, gluži divatā mēs nebijām, jo koncertu pavadījām kopā ar Raiti, kurš ne tikai bija sniedzis palīdzīgu roku biļešu sagādāšanā, bet arī prātīgi mūs pārliecināja jau pulksten septiņos ieņemt vietas pirmajā rindā pie skatuves, kuras godprātīgi noturējām, līdz ar to varējām koncertu baudīt no tāda punkta, kur arī Marinai nebija pamata sūdzēties, ka ar viņas augumu kaut ko nevar redzēt. Un, protams, šeit varētu iekļaut nožēlojamo stāstu to, kā manas nespējas pareizi ievadīt savu e-pasta adresi, pērkot biļetes, dēļ mums aizgāja secen Vaita koncerts "Palladium" 2018. gada rudenī (tam vajadzēja kļūt par mūsu pirmo kopīgo vakaru divatā pēc Esteres piedzimšanas, bet... diemžēl), nē, labāk par to ne vārda un izlikšos, ka tāda koncerta nebija, mēs nebijām Latvijā, un vispār es tolaik nemaz nezināju, kas tas tāds Džeks Vaits. Un vēl jo vairāk - vispār neko nerakstīšu par to, kāpēc 2005. gadā, kad Rīgā uzstājās "The White Stripes" un es tobrīd jau biju šīs grupas cienītājs, es arī koncertā nebiju.
Šajā vakarā Vaita kungam bija uzreiz divi iesildītāji vai "īpašie viesi". Pēdējā laikā es gan par katru mākslinieku biežāk arī rakstu atsevišķi, bet šajā reizē tas īsti vietā nebūtu - pirmkārt, tie nespēlēja pilnas programmas, otrkārt - nebiju jau es šajā koncertā ieradies viņu dēļ, līdz ar to ne man veikts mājasdarbs, ne arī maksimāli centos novērtēt, ko tad šīs grupas var sniegt. Vispirms spēlēja igauņu garāžroka apvienība "Echolove". Četrotne gados jaunu mūziķu, kas patiesībā itin labi iekustināja publiku, par to, ka viņu mūzikā ir jūtamas ietekmes no Džeka Vaita dažādiem projektiem, nav ne mazāko šaubu, jaunieši acīmredzami izbaudīja iespēju spēlēt ne tikai skaitliski relatīvi plašas publikas priekšā (grupai ar 342 ikmēneša klausītājiem "Spotify" gan jau šis bija tiešām notikums), bet būtiskākais - piedalīties vienā koncertā ar pašu Jack White. Skatuves tēls, uzstāšanās maniere un dziesmas - viss vietā, viss piemēroti. Galveno mākslinieku, protams, neaizēno, bet labi noskaņo pirms viņa iznāciena.
Ar "Bēdu brāļiem" gan man tik spoži negāja. Es ilgāku laiku mēģināju saprast - vai tā bija tā pati grupa, no kuras koncerta pirms pāris gadiem aizgāju, viņiem spēlējot angārā Tallinas kvartālā, bet blogā nekādas atsauces uz to neredzēju. Lūk, tagad zinu gan - patiešām, "Bēdu brāļi" spēlēja pasākumā ar nosaukumu "Mirlu nakts", kur bija arī "Grēcīgie partizāni" un "DJ Krankenwagen", un toreiz manas lielākās pretenzijas bija pret to, ka koncerts bija gluž vienkārši neizturami skaļš, klausīties to iekštelpās nemaz nebija iespējams. Šoreiz tieši šādas problēmas nebija, bet gluži vienkārši nācās secināt - tā absolūti nav mūzika man. Es ticu, ka tur viss bija gana profesionāli, bet viņu uzstāšanās man atstāja tiešām tādu riktīgu "bēdu brāļu" iespaidu - uz iekšu vērsts, melodiski atmiņā nepaliekošs shoegaze, ne tur kas saistošs skatuves tēlā, ne atmiņā paliekošas dziesmas, plus, labākajās žanra tradīcijās, zemu nogriezts vokāls, lai tev nebūtu skaidrs, par ko viņi dzied un kāpēc viņi par to dzied. Arī par publikas reakciju iespaids bija tāds, ka uz igauņiem (lai arī būtu racionāli pieņemt, ka publikā bija ļoti maz cilvēku, kas šo grupu iepriekš zināja) atsaucība bija dzīvāka, nekā uz "Bēdu brāļu" priekšnesumu (ja to vispār var saukt par priekšnesumu). Es ticu, ka viņi nav slikta grupa, taču mana līdzšinējā pieredze tagad sanāk divu "meh" līmeņa koncertu apmērā, proti, tā noteikti nav mīlestība no pirmā acu skatiena.
Un tad pienāca laiks pašam Džekam Vaitam. 20 minūtes vēlāk par sākotnēji izziņoto laiku, bet tas ir piedodami. Šajā koncertā mākslinieks uzsāka savu 2026. gada Eiropas turneju, līdz ar to man nebija iespējas novērtēt, vai viņš spēlē 1/1 to pašu programmu, ko citviet, bet tagad, kad rakstu, viņš paspējis uzstāties arī Varšavā, un varu atzīt - nē, Džeks Vaits nespēlē vienas un tās pašas dziesmas katru reizi. Par to man, protams, prieks, jo ne viņa mūzika ir tāda, ne uzstāšanās horeogrāfija, kas paredzētu stingru turēšanas pie nemainīgas programmas, līdz ar to tas šķiet tikai forši un dabiski, ka katrs koncerts ir mazliet atšķirīgs. Sāka viņš Siguldā ar "smago artilēriju" - vienu no manām mīļākajām White Stripes dziesmām "Dead Leaves and the Dirty Ground", proti, pirmo no šī kolektīva skaņdarbiem, kas mani uzrunāja uzreiz, kad to izdzirdēju (pārējie "White Blood Cells" singli, kas ar bija dzirdami mūzikas televīzijās, man pieņemami kļuva vien dažus gadus vēlāk). Protams, koncertā (un četru cilvēku grupas sastāvā, kurā ir arī taustiņnieks) arī vecās, ļoti labi zināmās dziesmas skanēja citādāk, nekā studijā. Turpinājumā, protams, lielākoties viņš spēlēja savas solokarjeras skaņdarbus, it īpaši - no svaigākā studijas ieraksta (2024. gada "No Name"), kā arī pēdējo singlu - "G.O.D. and the Broken Ribs" / "Derecho Demonico". Jāatzīst, ka pēdējos gados Vaita muzikālajām gaitām sevišķi rūpīgi sekojis nebiju - šķiet, ka tā kārtīgi no viņa solo platēm klausījos tikai pirmās divas ("Blunderbuss" un "Lazaretto"), tomēr koncerta dienā gan braucot ar riteni, gan mašīnā skanēja arī viņa jaunākie ieraksti, līdz ar to kaut kādas priekšzināšanas par viņa sadarīto pēdējo desmit gadu laikā man bija.
Gan par dziesmām, kas skanēja, gan publiku, gan pašu Džeku Vaitu, varu teikt vien to labāko - no mūsu vietām pie pašas skatuves barjeras visu lieliski redzējām un izjutām (skaņas ziņā noteikti varētu būt arī labākas vietas, bet tas nekas), visu koncertu Vaits un viņa pavadošā grupa nomauca vienā elpas vilcienā, bez pauzēm starp dziesmām (protams, noiešana no skatuves un atgriešanās gan neizpalika), tāds kārtīgs "rokenrols līdz grīdai". Pats mākslinieks neaizrāvās ar komunikāciju ar skatītājiem, vien uzsvēra, ka viņš iepriekšējā reizē bija solījis, ka Latvijā atgriezīsies, un re - te viņš ir. Un, tā kā viņa skatuves tēls arī galīgi neprasa regulārus: "Latvia - you are the best!", tad pļāpāšanas ar publiku arī nepietrūka. Džeks Vaits nav rokmūzikas priesteris kā Niks Keivs, viņš ir čalis ar daudzām ģitārām, kas nemitīgi pārvietojas pa skatuvi (kā jokojām - viņam vajadzēja vēl līdz dienas beigām savākt 7000 soļus, tāpēc viņš lielākoties pārvietojas ļoti maziem solīšiem), brīnumainā kārtā ne reizes nesapinoties ģitāras vadā un nepaklūpot, un vienkārši maucot dziesmu pēc dziesmas, pēc dziesmas. Un man neko vairāk arī nevajadzēja. Publikas atsaucība bija līmenī, arī vispār man ļoti patīk rokkoncerti Siguldas pilsdrupās - atmosfēras ziņā tā ir labākā vieta, kur pieredzēt koncertu brīnumu Latvijā. Tās daļas, kas koncertā ir obligātas - pirmā seta noslēgšana ar "Steady as She Goes" no "Raconteurs" repertuāra, un beigās neiztrūkstošā "Seven Nation Army" pacēla tik augstu, cik vien vispār var pacelt, un beigās - es ir laimīgs, un kas būtiskākais - Džeka Vaita parāds Marinai ir dzēsts. Pievienoju saiti uz <a rel="nofollow" rel="nofollow" href="
https://www.setlist.fm/setlist/jack-white/2026/siguldas-pilsdrupu-estrde-sigulda-latvia-6b4a6266.html">koncertā spēlēto dziesmu sarakstu</a>.
Beigās jāpiebilst - es neapgalvoju, ka emociju ziņā šādi lielo mākslinieku koncerti man spēj sniegt kaut ko tādu, ko nedabūju no mazajām, nekomerciālajām Latvijas grupām, bet noteikti man ir vajadzīga gan viena, gan otra veida pieredze.
notepad.lv
- Vakar, 08:00