Ko vēl redzēt Latgalē un Zemgalē, ja tur jau daudzreiz ir būts? Aicinājumam izbraukt Militārā mantojuma vietas Zemgalē un Latgalē atsaucamies, galvenokārt, tāpēc, ka ir skaidrs – paši uz turieni nez vai aizbrauktu, jo neesam šīs tēmas entuziasti (īpaši, pazīstot tādus, kas ir!), taču noteikti ir vērts paplašināt apvāršņus un izkāpt no tipiskā intereses objektu saraksta, jo dažreiz, tā var sevi patīkami pārsteigt. Izdodas arī šoreiz!
No Rīgas izbraucam kādā darbdienas rītā, nelielā busiņā, kas kādu prāvāku brīdi kavējas – ceļu remonta dēļ satiksme ir krietni saspringtāka, nekā ierasts. Šis brīsniņš gan tā sirsnīgi pietrūkst vēlāk vakarā, kad šoferim jau tuvojas braukšanas ierobežojuma laiks, un mēs pēdējā brīdī vēl sasniedzam naktsmītni. Bet, par visu pēc kārtas!
Baltijas valstīs ir daudzi apskates objekti, kas saistās ar karu, neatkarības iegūšanu un tās atjaunošanu – muzeji, cietokšņi, takas un bunkuri, kuros gan savām acīm apskatīt tā laika priekšmetus, gan uzzināt vairāk par notikumiem. Taču līdzās ar karu saistītām liecībām, var redzēt arī daudzus citus priekšmetus un uzzināt par vēsturi vispārīgi.
Līdzīgi raksti:
30 (un vēl mazliet!) apskates vietas Latgalē
10 dabas vietas Latvijā, kur aizbraukt
Latgale nesezonā
Jelgavas vēsture Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā
Mūsu pirmā pieturvieta ir Academia Petrina Jelgavā jeb Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, kura ēka celta kā pirmā augstskola Latvijā 1775.gadā, un atjaunota pēc Otrā pasaules kara, kurā visa Jelgava palika gruvešos. Muzejā kādā ekspozīcijā iekrīt acīs no pilsētas atraktais – sakusušie, sabrukušie fragmenti. Uzreiz atceros, kā bērnībā, kad vecāki remontēja dzīvokli, noņemot flīzes, sabruka starpsiena, jo tā bija no tieši tādiem materiāliem – oglēm, lupatu gabaliem, koka fragmentiem un metāla detaļām. Lai arī muzejā ir ekspozīcijas tieši par militāro tēmu (piemēram, mūsdienu Latvijas karavīru uniformas, kuras nemaz nav tik viegli dabūt šādam mērķim), atrodu arī citas tematikas stendus, kas piesaista manu uzmanību – kāda melleņu dzēriena pudeles un konfekšu papīrīšus – dizains liekas tīri glīts un aktuāls mūsdienās. Citā stendā, rotaļlietas un leļļu drēbes, kas bijušas vienādas tā lellei, tā tās īpašniecei.
Pēc brītiņa jau laiks pēdējai ēkas pērlei, kāpņu telpā uzzīmētu kaķīšu pavadībā kāpjam augšā skatu tornī, no kura paveras visas Jelgavas panorāma. Labākais ķirsītis uz kūciņas, ko nedrīkst palaist garām, apmeklējot šo muzeju!
Personīgās atziņas Elejā kara muzejā
Tālāk ceļš ved uz staciju “Meitene” un privāto Elejas kara muzeju, kurā galvenokārt redzami priekšmeti no Otrā pasaules kara. Mums stāsta, ka šis muzejs ir īpaši populārs zēnu vidū, jo te bieži brauc klases ekskursijās.
Šoreiz vieta atsauc pavisam citas bērnības atmiņas. Mans vectēvs savulaik bija liels šādu priekšmetu entuziasts, un atceros, kā mēs vienmēr kaut kur braucām pie tantītēm pirkt medaļas, naģenes, nozīmītes. Muzejā smaržo pēc motoreļļas, pelējuma un putekļiem, gluži, kā vectēva istabā, kas, tāpat kā divas garāžas, bija piekrauta pilna līdz griestiem ar līdzīgām vēstures liecībām. Aplūkojot milzīgo eksponātu daudzumu šaurajās telpās, nonāku pie introspektīvām atziņām par to, kāpēc man patīk minimālisms. Uz brīdi priekšmetu daudzums kļūst tik nomācošs, ka esmu spiesta iet laukā paelpot svaigu gaisu un paskatīties uz vilcienu, kas atrodas netālu no stacijas.
Kad saņemos un atgriežos pie pārējiem grupas biedriem, viņi aplūko izkārtni ar 1947.gada rīkojumu, kurā minēts, kādi pārtikas apjomi pārdodami vienam pircējam. Piemēram, putraimi 1kg, baltmaize un tās izstrādājumi, 0.5kg. Astoņdesmitajos gados dzīvojām ziemeļos, Karēlijā, un līdzīgi ierobežojumi bija spēkā arī tad – , mamma stāstīja, ka mani ņēma līdzi uz veikalu, jo tad varēja nopirkt divus siera iepakojumus, jo pārdeva pa vienam katram pircējam. Muzejā uzzinām, ka aizvien daudzus priekšmetus, cilvēki aktīvi meklē ar metāla detektoriem, un tad daudz kas no tās dodas uz ārzemēm, privātām kolekcijām.
Retro auto pārsteigums kompleksā “Miķelis”
Kad nonākam kompleksā “Miķelis”, uzreiz jūtu, ka šī vieta būs manējā! Vienā teritorijas pusē mūsdienīgas naktsmītnes, pa vidu, lielais nams ar skaistu dārzu, kurā vēlāk ēdīsim pusdienas. Raitā solī dodamies skatīties šīs vietas galveno apskates vietu, bet es jau pētu apkārtni un domāju, ka te vajadzētu atgriezties ar nakšņošanu!
Man šķiet, ka visas vietas, kurās esam viesojušies tik tālu, tikai iegūst no profesionāla gida stāstījuma, taču šajā vietā tas uzsverams it īpaši. Par auto es zinu tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai pašai to vadītu, par retro auto, manas zināšanas beidzas pie atmiņām par viesošanos Kubā, kur kāds mūsu šoferis savu auto katrā apstāšanās brīdī pucēja ar mazu otiņu, notraušot ik gruzīti. Mēs sākam ar retro lauksaimniecības tehniku, kur ir arī Porsche traktors, un tad jau drīz ejam iekšā lielajā angārā, kurā, izrādās, ir filmu zvaigznes – neskaitāmi auto ir filmējušies visdažādākajās filmās, un man pat bail domāt, cik šāda kolekcija maksā. Apskatām gan kādu 1930.gada auto, kas tika atrasts iemūrēts sienā Mežaparkā, gan pirmo Forda konveijera auto, kuru varēja dabūt jebkādā krāsā, galvenais, ka tā ir melna, un latviešu auto “Pērse”. Šī nu patiešām kļūst par vietu, kur paši nez vai būtu aizbraukuši, bet iespaidi ir vislabākie, kurus vēl papildina garda maltīte ar tik milzīgu šniceli, ka taisni žēl, ka nebraucam pēc tam mājās un nevaram paņemt līdzi pāri palikušo!
Īsts šaursliežu dzelzceļš Viesītē
Pēc nedaudz garāka pārbrauciena esam Viesītē, kur ir bānītis un depo. Šaursliežu dzelzceļš tika celts kara vajadzībām, pēc tā, ar to brauca arī pasažieri. Mūsdienu ātrvilcienu pasaulē, braukšanas ātrums izklausās komisks – līdz 14 km/h.
Pēc kara daudzviet bija sabumboti tilti, un vietām līdz tam brauca viens sastāvs, tad cilvēki izkāpa, pārgāja pāri upītei ar kājām, un iekāpa nākamajā. Vai arī, drošības apsvērumu dēļ, pāri tiltam vilciens brauca bez pasažieriem, vai, pat mašīnistam izlecot ārā.
Apskatām darbinieku vagonu, kas ir tīri glīti iekārtots, un dodamies uz otro zāli, kur ir eksponāti, kas vēl gaida savu kārtu atjaunošanai. Manā burbulī nav tādu īstu dzelzceļa entuziastu, bet jau iepriekš, Gulbenē un Alūksnē, esmu dzirdējusi, ka ir tūristu kategorija, kas īpaši meklē tieši šādas vietas un brauc uz Latviju no ārzemēm. Mana vienīgā saskare ar tādiem ir bijusi Teksasā, Raskas pilsētā, kur tiek organizēti īpaši izbraucieni šīs jomas faniem, koncertiem, kas norisinās vilcienā, un pat ēdināšanu. Nišas tūrisms!
Aglonas militārais un reliģiskais mantojums
Pēc ātras uzēšanas (atkal!) Jēkabpilī, drīz esam ceļā uz Aglonu. Mūsu galvenā apskates vieta ir privātais kara muzejs “WW2”, kurā izvietoti ārkārtīgi daudzi eksponāti. Kad aizsūtu īsu video no muzeja kādam savam radiniekam, kas ļoti interesējas par šo tēmu, saņemu īstu sajūsmas vilni par to, kas te redzams. Stendos izvietoti šaujamieroči, kādā skatlogā, piecu gadu sarakste starp oberleitnantu Augustu un viņa mīļoto Martu. Ķiveres, zeķes, dokumenti un šļirces, te ir no visa pa druskai, bet ļoti daudz ir stāstu. Arī, par eksponātu vēsturi. Mani mulsina stāstītais, ka valsts līmenī, lielākoties, par šiem priekšmetiem īpašas intereses nav. Vēl vairāk, mani apbēdina stāsti par šādu eksponātu izvešanu kā no Latvijas tā uz Latviju kolekcionāru rokās. Taču pavisam traki ir klausīties, ka daži no šiem priekšmetiem tiek uzieti melno arheologu rīcības rezultātā – kāds ir dzirdējis, ka kaut kur kaut kas ir, dodas, meklē, purvā atrok lidmašīnu pat ar visiem bojā gājušo ķermeņiem, kas, nonākot saskarē ar gaisu, gandrīz uzreiz sabirzt. Varbūt labi, ka vismaz kādam rūp, bet, vai zaudēt svarīgas vēsturiskas liecības šāda, visdrīzākais, diezgan neprasmīgu arheoloģisko izrakumu laikā ir pareizi? Šobrīd, šis viss turas uz entuziasma, un pārdomas pēc redzētā ir pamatīgas.
Īsi pirms saulrieta nonākam Aglonas bazilikā, kur pat tiekam augšā pie paša altāra. Pirmoreiz esmu, kad te ir tik tukšs. Pierasts redzēt telpas stāvgrūdām pilnas, stāvlaukumos autobusu rindas. Atceros, kā kādu gadu, kad te bijām ar omīti un gulējām autobusā, nakts vidū kāda sieviņa sāka nelabā balsī kliegt. Sabijusies, ieraugot kādu vīrieti ienākam autobusā. Izrādās, tas bija busiņa šoferis, kurš pa nakti bija aizgājis līdz labierīcībām. Vīrs tik nosmējās, ka uz pusslodzi par spoku piestrādā! Patiešām, pārdomu brauciens šoreiz, ar negaidītu atmiņu pārcilāšanu.
Pēdējās šofera braukšanas atļautajās minūtēs pagūstam iebraukt pie naktsmītnes “Zalā sala”, kur mūs jau sagaida no labumiem lūstošs galds. Kad jau esmu pieēdusies līdz ūkai, izrādās, vēl būs guļbešņīki! Tos labi atceros no iepriekšējās savas Latgales “tūres”, kad iepazinu arī kļockas. Jau atkal taisni žēl, ka nevar to visu paņemt līdzi kastītē uz mājām, vēl priekšā gara diena autobusā!
Brīvvalsts dārgumu nams Rēzeknē
Nākamajā rītā pirmā apstāšanās vieta ir Brīvvalsts dārgumu nams, kas atrodas pie paša pilskalna un atklāts salīdzinoši nesen, 2022.gadā. Par to esmu dzirdējusi jau iepriekš kā par absolūti obligāti apmeklējamu vietu Rēzeknē. Šajā kultūrvietā var apskatīt Latvijas pirmās brīvvalsts militāros un civilos apbalvojumus un uzzināt par to vēsturi, ekspozīcijā izvietoti vairāki simti priekšmetu, īpaša uzmanība pievērsta tieši Latgalei.
Par patiešām demokrātisku cenu pieejams arī gids, un šī ir tā vieta, kur bez tā neiztikt! Izstaigājot zāles savā nodabā, jā, ir skaisti, jā, var uzzināt vairāk, papētīt, bet pateicoties gida stāstījumam eksponāti gluži atdzīvojas un pēkšņi pamani nianses, kas tepat acu priekšā vien bija, bet nemaz nezināji, ka uz tām jāskatās! Kādā pozā attēlots lācis, no kāda materiāla darināts priekšmets, kā tos lietoja, nēsāja un kas tos saņēma, un cik daudzi no tiem vispār ir saglabājušies. Otrajā stāvā vēl uzmetam aci mainīgajai ekspozīcijai, šoreiz, par monētām, nofotografējam skatu no balkoniņa uz pilsdrupām (kas te par vietu kādai feinai kafejnīcai!), un ir laiks doties tālāk.
Vecākā pilsēta Ludza
Tālāk ceļš ved uz Ludzu, kas, iespējams, esot vecākā pieminētā pilsēta Latvijā, Lučina. Liekas traki, zināmi tik daudzi fakti par faraoniem un viņu dzīvi pirms 3000 gadu, bet te, 850 gadus neseni notikumi un jau ir strīdīgas versijas, vai patiešām minēta šī pilsēta, vai nē.
Vispirms apstājamies pie Ludzas pils, kas celta 14.gadsimtā, un līdz mūsdienām saglabājušās drupas, divas torņa sienas un ārsiena. No drupām paveras tik krāšņs skats uz Lielo un Mazo Ludzas ezeru! Skaidrs, te pilnīgi noteikti jāatbrauc nesteidzīgā ceļojumā uz vairākām dienām vasarā.
Mūs jau gaida nākamā pietura, Ludzas novadpētniecības muzejs, kas ir vecākais Latgalē. Iepazīstam gan militārā mantojuma ekspozīciju, gan citus stendus, un brīsniņu uzkavējos ārā, dārzā, izbaudot neraksturīgi siltos saules starus. Te arī laiks kartējām bērnības atmiņām, šoreiz, mazgājot rokas pēc labierīcību apmeklējuma ataust atmiņā vecvecmāmiņas dārzs Starajā Viživkā Ukrainā. Rokas mazgājām gluži tāpat, trauks ar ūdeni, kuram apakšā caurums ar puļķi, to iespiežot dziļāk traukā, sāk tecēt ūdens. Par šādu atribūtu nebiju aizdomājusies vismaz gadus trīsdesmit, bet redz, arī šodien tie vēl ir sastopami.
Latgales šmakovka Malnavā un bunkuri
Malnavā pirmā pietura ir “Latgales šmakovkas” darītava, kurā iepazīstam pilnīgi sirreālos saimnieka stāstus par šīs vietas izveidi, piedzīvojumiem ar šmakovkas darināšanas katlu, ugunsgrēku pirtī, pirmo pasākumu un citiem atgadījumiem. Pat, ja grādīgie dzērieni neinteresē nemaz, kā tas ir manā gadījumā, tāpat ir aizraujoši te paviesoties un uzzināt vairāk par darbīgiem un apsviedīgiem cilvēkiem, kas nepadodas. Uz sienas ieraugu plakātu ar uzrakstu: “Neaizmirstat! Ar katru latu, kuru Jūs izdodat par ārzemju precēm, Jūs atbalstat ārzemju rūpniecību un ārzemju strādniekus, bet paši savā zemē radat bezdarbu un trūkumu. Tamdēļ pērkat tikai Latvijas ražojumus!”. Kā var tā sagadīties? Gluži līdzīgu citātu nupat esmu lasījusi Codie Sanchez grāmatā “Mainstreet Millionaire”, kurā autore runā par to kā katrs dolārs, kas iztērēts vietējā kopienā, ļauj atbalstīt cilvēkus visapkārt, un cik maz no tā nokļūst līdz vietējiem cilvēkiem, ja izvēlēties, piemēram, lielo korporāciju preces un pakalpojumus.
Kad dzērienu tēma pabeigta, dodamies Hitlera bunkuru virzienā. Esam pavisam tuvu robežai, un te rindās sakrauti tā sauktie “pūķa zobi”, kas ir daļa no Baltijas aizsardzības līnijas. Nedaudz pārskrien šermuļi, redzot tos savām acīm un ataust atmiņā pirms laika lasītais par vietējo iedzīvotāju domām par šiem “zobiem”. Liela daļa pierobežā dzīvojošo nav latvieši un daudzi dzīvo citā informatīvajā telpā.
Līdzīgi kā ar Ludzas pirmo pieminēšanu, par Hitlera bunkuriem Malnavā ir dažādas versijas. Vispirms, skaidri zināms, ka tie celti jau vēlāk, 1944.gadā, un nav paša Ādolfa Hitlera apskatīti vai izmantoti. Hitlers te esot viesojies vien uz divām stundām, 1941.gada 12.jūlijā, taču šis fakts balstoties kāda Malnavas skolēna atmiņās un kādā kinohronikā redzamajos kadros. Tajos it kā redzama Malnavas muižas fasāde un vārti, kas gan raksturīgi daudzām 18.gadsimtā celtām ēkām, tāpēc daži vēsturnieki apstrīd šo faktu. Pat, ja tomēr viņš te nav viesojies, katrai vietai nepieciešama sava leģenda un tas netraucē apgūt labāk vēsturi. Un, ja ir viesojies, tad vēl jo vairāk!
Pusdienas, ekspozīcija Viļakā un Stompaku purvs
Kādu brīdi braucam pa P45 ceļu un te jau patiešām robeža ir pilnīgi ar roku aizsniedzama – redzami skatu torņi no otras puses. Apkārt – apstrādāti, aparti lauki. Viss kārtīgs. Nav nekādas usnes līdz padusēm, par kurām man ik pa laikam jautā tie, kas liekas, vispār nekad nav bijuši ārpus pilsētas.
Pusdienojam Z/s “Kotiņi”, kur īpaši mums ir sagatavota pamatīga maltīte no vietējiem labumiem. Īpaši laba ir grūbu-tomātu zupa, garšīgas ir arī zirņu kotletes. Vēl viens stāsts par apņēmību, nepadošanos, darba vietām vietējiem un nākotnes plāniem.
Diena jau iegriežas uz otro pusi, kad esam Viļakā, “Abrenes istabās”, ēkā, kas atradās uz Marienhauzenes tirgus laukuma, pēcāk te bijuši dzīvokļi, biroji, veikali, bet Otrā pasaules kara laikā bijis latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un čeka. Tagad šajā privātajā ekspozīcijā redzami priekšmeti un iespējams uzzināt par apkārtnes notikumiem no 1920. līdz 1960.gadam.
Ir ko redzēt gan militārās tēmas cienītājiem – formas, ieroči, gan citiem interesentiem, piemēram, padomju laiku priekšnieka kabinets, gan arī burvīga istabiņa, kas iekārtota kā veikals. ““Mušmire” insektu iznīcītājs” kastītes, “Laimas” konfekšu kārbiņas, svaigi sālītu gurķu iepakojumi, bet uz sienām plakāti, kuros izziņotas balles. Norādīts ne tikai sākuma laiks, bet arī, līdz cikiem ballēšanās paredzēta! Iepriekšējo reiz tik autentiski iekārtotā veikaliņā biju Teksasā, Kilgores muzejā, un prieks, ka tāda pērle ir tepat Latvijā, Viļakā.
Privātās kolekcijas īpašnieks Dzintars Dvinskis mums pievienojas turpmākajai brauciena daļai, dodamies uz Stompaku purviem, kuros esam bijuši jau iepriekš kādā ziemīgā dienā. Tagad var salīdzināt, kāds tad tas izskatās citā gadalaikā, un pie reizes noklausīties gida stāstījumu par svarīgākajām apskates vietām. Te Otrā pasaules kara laikā atradās viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijas valstīs.
Dzintars ir labi sagatavojies, viņam līdzi gan krūzīte, gan šautenes mulāža. Viņš stāsta, ka skolēnu ekskursijās bērni parasti nevar sadalīt, kurš drīkstēs to nest.
Izstaigājam partizānu mītnes, ielūkojamies iekšpusē nelielajās ēkās, kas tikai daļēji ir zem zemes. Atjaunoti ir trīs bunkuri – baznīcas, štāba un dzīvojamais. Brīvi pa nometnes teritoriju nedrīkstēja staigāt, pamest telpas drīkstēja tikai, dodoties uzdevumā, vai kopā satiekoties baznīcā.
Daļa bunkuru nav atjaunoti, redzamas tikai ar ūdeni pildītas bedres. Vienā no tādām vietām gids mums rāda, ka ir bijis cietums. Pietiekami lielā nometnē bijusi vajadzība arī pēc tāda, jo te dzīvoja ap 350-360 cilvēkiem.
Pa ceļam uz mājām iegriežamies “Arnitas labsajūtu darbnīcā” paēst, un tālāk jau ceļš mājās. Tikai divas dienas, bet tik iespaidiem pilnas! Liekas, it kā būtu pabūts veselā ārzemju ceļojumā, bet tikai vakar no rīta izbraucām no mājām. Šķiet, ka atmiņas nodalījumos šīs divas dienas iezīmējas spilgti, kamēr iepriekšējās, nākamās nedēļas saplūst vienā. Tādi ir tie ceļojumi, kas dažreiz pat pēc vairākiem gadiem ļauj atcerēties dienu pa desmit minūšu fragmentiem, spilgti sajūtot tā brīža smaržu, garšu, košās krāsas un iespaidus.
Paldies Zemgales un Latgales tūŗisma veicināšanas birojiem un plānošanas reģionam par uzaicinājumu piedalīties braucienā! Viss rakstā minētais ir autoru personīgais viedoklis.
Līdzīgi raksti:
30 (un vēl mazliet!) apskates vietas Latgalē
10 dabas vietas Latvijā, kur aizbraukt
Latgale nesezonā
Diamantina lūzuma zona atzīmēta sarkanā krāsā. Avots: 
Dziļūdens batiskafu HOV Fendouzhe, kurš var uzņemt 3 apkalpes locekļus un ir paredzēts sasniegt vairāk nekā 10 000 metru dziļumu. Attēls: 
Knābjvaļu pāris, kuri ir izcili nirēji un, meklējot savu iecienītāko barību – kalmārus, var nolaisties zem 1000 m dziļuma. Attēls: 
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00