nekur.lv

vara bungas: Kofmana tēzes pilnībā sakrīt ar VB agrāk teikto – apstājoties karam UA, RU spēs atjaunoties kaut kam lielam pēc kādiem 10 gadiem, bet ierobežotam konfliktam tostarp pret NATO valsti būs gatava nekavējoties. Vai pārvērst šādu ierobežotu konfliktu par neierobežotu RU neizdevīgā laikā, par to lēms NATO, bet RU šobrīd jau strādā pie tā, lai šāds lēmums netiktu pieņemts.

[..] NATO plānotājiem būtu jāpievērš uzmanība šai pārejai [RU armijas restrukturizācijai un paplašināšanai-VB] un tās sekām saistībā ar iespējamām nākotnes sadursmēm ar Krieviju. Neskatoties uz nespēju panākt operatīvi nozīmīgus izrāvienus Ukrainā, Krievijas bruņotie spēki ir veikuši ievērojamus ieguldījumus taktisko bezpilotu lidaparātu un tāldarbības uzbrukuma spēju apgūšanā. Pēc kara Krievija izvietos daudz lielākus sauszemes spēkus uz Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas robežas, tostarp jaunas un ievērojami paplašinātas precīzās triecienu spējas, kas Maskavai nodrošinās lielāku elastību un varētu kļūt par izaicinājumu NATO dalībvalstīm, ja tās nebūs pietiekami mācījušās no šā kara kaujas pieredzes.[..]

Kā NATO būtu jāizvērtē Krievijas militārā pieredze un izmaiņas Krievijas bruņotajos spēkos? NATO plāni galvenokārt ir vērsti uz Baltijas valstu un Polijas aizsardzību pret plaša mēroga Krievijas sauszemes iebrukumu. Alianse jau ir izmantojusi Ukrainā gūtās atziņas, izveidojot plaša mēroga aizsardzības sistēmas un palielinot bruņoto spēku klātbūtni, kā arī apsver bezpilota lidaparātu ieviešanu, lai neitralizētu Krievijas skaitlisko pārsvaru. Tomēr joprojām nav skaidrs, kādas atziņas Krievijas bruņotie spēki izdarīs no Ukrainas pieredzes — Krievijas Ģenerālštābs nākotnē varētu vairāk paļauties uz savām strauji attīstošajām bezpilota lidaparātu un tāldarbības uzbrukuma spējām, lai nodarītu zaudējumus alianses spēkiem. Lai gan NATO bruņotie spēki strādā pie pretpasākumu ieviešanas bezpilota lidaparātu sistēmām un tradicionālo gaisa aizsardzības sistēmu pielāgošanas, NATO spēki joprojām ir nelieli un ierobežoti attiecībā uz zaudējumiem, kurus tie spēj izturēt. Krievijas uzbrukuma bezpilota lidaparātu un tāldarbības raķešu krājumi ar laiku būs daudzkārt lielāki nekā pirms kara. Vienlaikus alianse nevar atļauties pilnībā ignorēt Krievijas masveida uzbrukuma varbūtību. Aizstāvoties un veiksmīgi izmantojot bezpilota lidaparātus, Ukrainai joprojām nācās izvietot ļoti lielus mobilizētus kājnieku spēkus, plaši izmantojot sauszemes mīnas un artilēriju, lai uzturētu savu aizsardzību. NATO bruņotie spēki pāŗāk kūtri cenšas palielināt savu bruņoto spēku personāla skaitu, kas ļautu viņiem noturēt frontes līniju, kā arī nesteidz masveidā ieviest bezpilota lidaparātus un to formācijas savā spēku struktūrā, kas ļautu sasniegt līdzīgus rezultātus kā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Varētu teikt, ka NATO, iespējams, nav jānoniecina savas tradicionālās priekšrocības gaisa spēkos un precīzajos uzbrukumos, taču būtu neapdomīgi pieņemt, ka, lai reaģētu uz Krievijas radīto draudu, nekas nav jāmaina.[..]

avots

No 00:45:42

Es šo te nolikšu, jo pārsteidza. Ne tāpēc, ka svarīgi vai interesanti.

Chrome ir vairāku līmeņu paziņojumi, ja kaut kas nav kārtībā ar lapas drošību. Vairumam var nospiest podziņu «Show advanced» un uzmeklēt saiti «Proceed anyway». Ja ķeza ir saistīta ar HSTS, tad tādas iespējas nav.

Bet ir apkārtceļš.

Uzklikšķinam jebkur tanī lapā (lai tā noķertu fokusu) un uzrakstām thisisunsafe. Viss. Notiek pāradresācija un lapa ir vaļā. Kā Doom ar iddqd.

Lūdzu, nav par ko.

Jūs neticēsiet, bet internetā cilvēkiem nav taisnība. Bet mieru, tikai mieru! Es nāku talkā.

Igauņi balso attālināti, Latvija arī grib, bet Latvija nevar. Es arī kādreiz uzskatīju, ka nevar. Tagad uzskatu, ka var.

Algoritmi un tehnoloģijas atļauj nodrošināt pašus galvenos aspektus:

• Ieskaita tikai vienu balsi.
• Tava balss nav sasaistāma ar tevi pēc anonimizācijas.
• Tu pats vari pierādīt, ka tu esi nobalsojis un piereģistrēts ir tieši tā, kā balsoji.
• Tu vari pārliecināties, ka tava balss nav mainīta.

Kriptogrāfiskā bāze pastāv jau kopš deviņdesmitajiem gadiem — zero knowledge proof. Šeit ir lielisks papīrs. Tie ir tie paši pamati, uz kuriem tiek būvēta arī vecuma apliecināšana, nepasakot vecumu, un līdzīgas lietas.

Apgalvojums, ka Igaunija balso 20 gadus arī nav tiesa. Igauņi balso 21 gadu :D Labi, joks. 20 gadus un 9 mēnešus.

Ja nopietni, tad pirmos astoņus gadus balsošana notika ar šifrētu balsi, kas ievietota parakstītā elektroniskā aploksnē, nevis ar kaut kādiem tur fancy algoritmiem. QR kodi un aplikācija parādījās 2013. gadā, jo divus gadus iepriekš kāds igauņu students nodemonstrēja, ka balsi var uz datora paslepus nomainīt, pirms tā tiek parakstīta.

Tikai pirms deviņiem gadiem notika igauņu elektroniskās balsošanas sistēmas IVXV pilnīga pārstrāde, lai ieviestu plašāku sistēmas auditējamību. Un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka parādījās publisks spiediens — šāda balsošanas metode ir meh un nav droša. Skaļākais bija diezgan skandalozs pētījums, bet parādījās arī OSCE/ODIHR rekomendācijas un pašu autoru — Cybernetica — pētījumi. Nav arī tā, ka pārrakstīja un viss ir lieliski. Aizvien turpina parādīties ziņojumi un atzinumi, ka igauņu balsošanas sistēma nav pārbaudāma no sākuma līdz beigām. Diezgan labs kopsavilkums par kritiku ir atrodams Vikipēdijā.

Vēl pastāv mīts, ka IVXV ir klasificējama kā atvērts kods (to var palasīt teitan). Nē, nav. Tā ir auditējama, tā tiek publicēta, bet tās izstrāde nenotiek publiski.

Balsošana ir vienkārša — iepriekšējā balsošanā balso cik gribi. Pēdējā balss skaitās. Ja pārdomā pēc tam, ej un nobalso fiziski. Elektroniskā balss anulējas.

Satversmes šajā ziņā mums ir līdzīgas. Abas divas apgalvo, ka balsošana notiek aizklāti. Kur tad ir tā atšķirība?

Igaunijas Augstākās tiesas lēmumi (viens un divi) noteica, ka par balsošanas vidi ir atbildīgs arī balsotājs, kā arī to, ka drīkst pārbalsot fiziski. Fiziskā balss pārtrumpo elektronisko. Aicinu piefiksēt to, ka netika mainīta konstitūcija. Tika apstiprināta interpretācija. OK, nedaudz vienkāršoju, bet tur bija Riigikogu, likuma izmaiņas, apstrīdēšana un beigu galā Augstākās tiesas atzinums/nolēmums.

Satversmes doktrīna (atšķirīga lieta no interpretācijas) ir tā, ka par aizklāto balsošanu atbildīga ir valsts. Viss. Ja Satversmes tiesa lemj to interpretēt citādi, durtiņas atverās. Ā, nē, vēl vajag pašu sistēmu, jā.

Tātad, algoritmi un tehnoloģijas mums ir. Kas mums nav, tā ir elektroniskajā balsošanā izmantoto iekārtu un starpnieku drošība. Problēma ir ar mūsu spējām garantēt, ka balss kuru tu norādi, galā arī ierakstās tieši tā. Tur ir tādas lietas kā integritāte servera pusē (E2E-V), kompromitētas iekārtas risks un balsu pirkšanas risks.

Vēl ir procedurāla nianse. Ja kādā iecirknī kaut kas nav labi, tad tas ietekmē tikai tā iecirkņa balsis. Ja problēmas skar balsošanas sistēmu, tad visas attālinātās balsis ir anulējamas, kas savukārt nozīmē, ka arī rezultāti ir anulējami.

Un pašās beigās es gribēju nedaudz ranta. Kamēr Latvijai nav plāna un vīzijas, mēs esam nolemti skatīties ar siekaliņu apkārt un teikt — a šito gribam, un šito arī, un balsot, un skaistu e-veselību, un vispār dodiet mums lielisku latvija.lv, nē labāk pirmo tomēr attālināto pieteikšanos histēriķu atbalstam.

Valstij ir jānodefinē, kur un kas tā grib būt IT jomā.

Igaunija? Manis pēc. Efektīva un droša? Labi. Kaut kas pavisam cits? Takš, lūdzu. Pasakiet, kas mēs gribam būt, un tad uz to arī ejam. Pašlaik valsts nevēlās iet uz kaut kādu mērķi. Darām pa vecam un ceram uz jaunu rezultātu. Visi risinājumi, tai skaitā labi domātie, ir punktveida un nelabo sistēmiskas problēmas.

Svarīgi ir iet uz šādiem ilgtermiņa mērķiem stabili — bez vēlēšanu ciklu fluktuācijām, šleseriem, hermaņiem un tvitera balamutēm. Līdīs ārā tarakāni, presē pēkšņi uzradīsies visādi mēsli, patreizējie labuma guvēji sasparosies oponēt, tiesvedības un visi citi prieki.

Tiešām, aizdomājos. Un - laikam ka esmu šo jau kur citur cilājusi. Īsti neatceros vai šeit kādos savos ierakstos, vai arī tikai vietnē Facebook jautājumu uzdevusi. Nekas, laikam dubults neplīst vai kā nu tur.

Tikai jautājums. Vai ir vēsturiski bijis tā, ka krievi paši regulē notikumus savā zemē? Vai spēj to izdarīt kvalitatīvi un pozitīvi?

Sākšu ar, un ja tāds personāžs vēsturē tiešām ir eksistējis, Rjuriku un viņa karadraudzi, kas tapa uzaicināti valdīt it kā krievu zemēs, jo paši neesot tikuši galā. Tad nu no šiem sveštautiešiem cēlušās daudzas, ieskaitot galveno, it kā krievu kņazu dzimtas.

Tālāk seko tatāru-mongoļu virskundzība šo kņazu zemēs. ar tai sekojošo Zelta Ordas stabilo ietekmi uz norisēm šajās, it kā krievu, zemēs.  Pie kam arvien vairāk publiskā telpā izspīdinās versijas, ka tā paša Ivana Bargā galmā runas un dokumentu valoda esot bijusi tatāru valoda. Tiesa, neņemos droši apgalvot; nezinu, kur to īsti pārbaudīt.

Pēc jau. Pēc Katrīnas 1 Krievijas tronī pakāpeniski krustu šķērsu saprecējās Eiropas galmi. Rezultātā Krievijas tronī esošajiem no krieviskā bija tikai uzvārds. Kur vēl bironiāde imperatores Annas Ioanovnas laikā... Labi, tas Bīrons bija baltvācu augsta ranga muižnieks. Bet nu nekādi krievs..

Pēc jau padomijas laiki, kas sākās ar neliģitīmu varas pārņemšanu 1917.gada oktobrī. Tobiš, ar apvērsumu, kuru izdomāja Ļeņins, kuram dikti gribējās tikt pie varas, bet legāliem līdzekļiem netiktu. Tādēļ arī tā revolūcija izdzenājot cilvēkus, kuri pulcējās Pēterburgā kā dažādu kārtu deputāti ar nolūku nolemt, ko tālāk darīt ar Krieviju situācijā, kad Krievijas cars savā un sava dēla vārdā bija atteicies no varas; cara tuvākie radinieki, kuriem bija tiesības kāpt tronī, arī bija atteikušies no šī goda; bija iedibināta Pagaidu valdība, kuras pilnvaras beigtos tad, kad Krievijas visas tautas sapulce pieņemtu lēmumu par to, ko un kā attīstītos valsts pārvalde. Tai nelegālai, nesankcionētai varas pārņemšanai boļševiku labā sekojošais Pilsoņu karš notika tikai tādēļ, ka boļševikiem par katru cenu vajadzēja noturēties pie varas; savādāk viņu pa cietumiem sabāztu un citādi sodītu par šo juridisko pārkāpumu.

Sakiet, cik etnisko krievu bija PSRS pārvaldes struktūrās starplaikā starp Pilsoņu karu un Otro pasaules karu? Ņemot vērā, ka šo monstrozo valsti līdz 1953.gadam pārvaldīja gruzīns ar savu komandu... Tajā valdības struktūru sarakstā ļoti daudz ne krievu uzvārdi; daudz latviešu citu starpā. Un gan Latvija, gan Gruzija uz Krievijas vispārējā fona tādi punktiņi kartē vien ir.

Un jāņem vērā plaši zināmais fakts, ka Krievijai atjaunoties tajā starpkaru periodā ļoti palīdzēja ASV, pat Vācija. Arī citas valstis.

Gruzīnu PSRS "tronī" nomainīja ukrainis.

Gan gruzīna, gan ukraiņa "valdīšanas" laikā valstī notika visāda rakstura "kustība", kuras izvērtējums jau ir nākamais jautājums. Toties Brežņevs savā darbībā ieveda valsti stagnācijā un Afganistānā. Labi, bija vēl, kā izrādījās - nevienam nafig nevajadzīgā Baikāla-Amūras maģistrāle, ap kuru izveidojies tukšums no cilvēkiem un jel kādām norisēm.

Un, sakiet, kur ir konkrētās krievu zemēs viņu zemē Krievijā? Krievija "sasprausta" kā deķis no to apdzīvojošo tautu teritoriju dažāda juridiska statusa teritorijām - republikām, autonomām teritorijām un tamlīdzīgām vietām. Kur ir krievu autonomais apgabals, kaut vai? Es vismaz neesmu pamanījusi.

Pēc savienības sabrukuma daudzas zemes "atšķēlās" no Krievzemes "pīrāga". Tīri teorētiski tie atšķēlušies gabali var īpaši kukū krievus "iekraut bagāžniekā" un aizsūtīt uz Krieviju, lai tur "ēd, ko dod" un nemaisās. Bet uz kurieni tos krievus "pasūtīs" tajā, pagaidām fantastikas līmeni, situācijā, ja Krievija sašķelsies pavisam? Ja tās republikas, autonomie apgabali un kas nu tur vēl pasūtīs Maskavu tālu, dikti un uz ilgu laiku; sāks paši urbināties savās zemēs ar domu "pie kājas" krievi un krieviskais? Un izdomās izraidīt krievus no savam teritorijām? Uz kurieni tad tie kukū dosies? Tāda sajūta, ka atklātā kosmosā...

Varētu vēl ilgi un daudz izplūsties. Bet jautājums - Krievijas krieviem vispār ir sava zeme, sava kultūra un viss pārējais? Vai arī tikai ambīcijas bez seguma?

Vēlreiz par to pašu - par Latvijas izpārdošanu.

Šodien vietnē Facebook ieraudzīju norādi uz šo - uz to, ka "Latvijas valsts meži" (valsts uzņēmums) atpērk no zviedru īpašniekiem Latvijas mežus kopumā par 26 miljoniem eiro. Latvijas meži atgriežas Latvijas īpašumā.

Un te nu metīšu ar ķisenu katram, kurš "Milzu nauda! Aiziet garām citām akūtām vajadzībām!". Nebūtu mudaki urrā patrioti aizpārdevuši, nevajadzētu par milzu naudiņām atpakaļ atgūt. Tajā Latvijai atgriežamo zemes īpašumu sarakstā vēl vajadzētu apskatīties pēc par "sīknaudu" citzemiešiem aizpārdotiem lielajiem lauku īpašumiem, kurus tad varētu ja ne pēc nozīmes tautsaimniecībā izmantot, tad vismaz apmežot palielinot lāču, zaķu, vilku un citu meža iemītnieku apdzīvojamo platību.

Vēl kaut cik būtu, ja aizpārdotas taptu ēkas ar piemājas kartupeļu vagām. Bet n-desmit hektāros mērāmas platības, kuras īsti netiek izmantotas? Skaitās uz papīra kaut kādam svešzemniekam, praksē tajās vietās cilvēki parādās "reizi simt gados".

Un pietiek visā un visur vainot valdību. Ne jau valdība privātās zemes aizpārdeva. Valdība varēja un var operēt tikai ar valstij piekritīgo. Arī tad, cik zināms, tie valsts īpašumu pārsvarā ir akciju sabiedrības, kurās kāds bariņš akciju paliek Latvijas īpašumā un kontrolē.

Teiksiet, ka Latvijā pēc Savienības sabrukums bija grūti laiki un ekonomika dziļi tur, kur saule neiespīd? Mīlīši, visā postpadomju telpā pēc Savienības sabrukuma bija dziļa d**** gan ekonomika, gan viss pārējais. 90-tie bija visā postpadomju telpā galīgs auts un nekā. Kaut kā taču tika ar visu to bardaku galā. Un labs piemērs ir Vācija. Pēc Otrā pasaules kara beigām Vācija bija dziļi mīnus nulle.  Un tagad kur viņa ir? Jā, Vācijai visa pasaule palīdzēja kārpīties uz augšu, bet ja Vācija pati nebūtu neko darījusi, tad pasaule ar savu palīdzību varētu iet tālu, dikti un uz ilgu laiku; nekas nemainītos.

Tā, ka -, mīlīši, filtrējiet un domājiet kaut ar muguras smadzenēm, ja galvā nekā nav. 

iedvesmas pieturpunkti nr.287  Jau kādu laiku atpakaļ (kad rakstīju par Deivida Linča 14 minūšu video) gribējās pierakstīt par Maharši Maheš Jogi (Maharishi Mahesh Yogi), kurš visā pasaulē izplatīja Transcendentālās meditācijas (TM) tehniku. Mani ļoti uzrunā viņa mācībā doma, ka  pat neliels daudzums meditētāju spēj radīt miera un harmonijas vilni visā sabiedrībā — fenomenu, ko dēvē par “Maharši efektu”.  ​Šīs teorijas pamatā ir ideja, ka apziņa nav ieslēgta tikai indivīda galvā, bet gan darbojas kā vienotais lauks (līdzīgi kā elektromagnētiskais lauks fizikā). Kad cilvēks meditē, viņš it kā “iekustina” šo lauku, raidot miera un sakārtotības vibrācijas apkārtējā vidē. Jo vairāk meditētāju, jo vairāk miera visapkārt, tāpēc pat tad ja to dari viens savā istabā un tev šķiet, ka esi pilnīgi savrups no sabiedrības, pienesums kopējam vibrāciju laukam, iespējams, ir nenovērtējams un ļoti iespaidīgs. Domāju tas attiecas uz visu. Raidīt impulsus. Jau agrāk esmu rakstījusi par prieka impulsiem. Izdari prieku kādam un tas padodas tālāk kā domino vai “tauriņa efekts”. Vairāk impulsu, vairāk impulsu devēju, vairāk prieka.  Piedalies!  Kaut vai ar vienu labu vārdu! Pirms pāris dienām izlasīju šo:  ” Viļņošanās efekts”  Obligāti jāizlasa! Lasot māju ar galvu un teicu Jā, Jā, Jā! 

The post Impulsi. Viļņi. Domino. first appeared on ievaszids.lv.

Ko vēl redzēt Latgalē un Zemgalē, ja tur jau daudzreiz ir būts? Aicinājumam izbraukt Militārā mantojuma vietas Zemgalē un Latgalē atsaucamies, galvenokārt, tāpēc, ka ir skaidrs – paši uz turieni nez vai aizbrauktu, jo neesam šīs tēmas entuziasti (īpaši, pazīstot tādus, kas ir!), taču noteikti ir vērts paplašināt apvāršņus un izkāpt no tipiskā intereses objektu saraksta, jo dažreiz, tā var sevi patīkami pārsteigt. Izdodas arī šoreiz!

No Rīgas izbraucam kādā darbdienas rītā, nelielā busiņā, kas kādu prāvāku brīdi kavējas – ceļu remonta dēļ satiksme ir krietni saspringtāka, nekā ierasts. Šis brīsniņš gan tā sirsnīgi pietrūkst vēlāk vakarā, kad šoferim jau tuvojas braukšanas ierobežojuma laiks, un mēs pēdējā brīdī vēl sasniedzam naktsmītni. Bet, par visu pēc kārtas!

Baltijas valstīs ir daudzi apskates objekti, kas saistās ar karu, neatkarības iegūšanu un tās atjaunošanu – muzeji, cietokšņi, takas un bunkuri, kuros gan savām acīm apskatīt tā laika priekšmetus, gan uzzināt vairāk par notikumiem. Taču līdzās ar karu saistītām liecībām, var redzēt arī daudzus citus priekšmetus un uzzināt par vēsturi vispārīgi.

Līdzīgi raksti:

30 (un vēl mazliet!) apskates vietas Latgalē

10 dabas vietas Latvijā, kur aizbraukt

Latgale nesezonā

Jelgavas vēsture Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā

Mūsu pirmā pieturvieta ir Academia Petrina Jelgavā jeb Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, kura ēka celta kā pirmā augstskola Latvijā 1775.gadā, un atjaunota pēc Otrā pasaules kara, kurā visa Jelgava palika gruvešos. Muzejā kādā ekspozīcijā iekrīt acīs no pilsētas atraktais – sakusušie, sabrukušie fragmenti. Uzreiz atceros, kā bērnībā, kad vecāki remontēja dzīvokli, noņemot flīzes, sabruka starpsiena, jo tā bija no tieši tādiem materiāliem – oglēm, lupatu gabaliem, koka fragmentiem un metāla detaļām. Lai arī muzejā ir ekspozīcijas tieši par militāro tēmu (piemēram, mūsdienu Latvijas karavīru uniformas, kuras nemaz nav tik viegli dabūt šādam mērķim), atrodu arī citas tematikas stendus, kas piesaista manu uzmanību – kāda melleņu dzēriena pudeles un konfekšu papīrīšus – dizains liekas tīri glīts un aktuāls mūsdienās. Citā stendā, rotaļlietas un leļļu drēbes, kas bijušas vienādas tā lellei, tā tās īpašniecei.

Pēc brītiņa jau laiks pēdējai ēkas pērlei, kāpņu telpā uzzīmētu kaķīšu pavadībā kāpjam augšā skatu tornī, no kura paveras visas Jelgavas panorāma. Labākais ķirsītis uz kūciņas, ko nedrīkst palaist garām, apmeklējot šo muzeju!

Personīgās atziņas Elejā kara muzejā

Tālāk ceļš ved uz staciju “Meitene” un privāto Elejas kara muzeju, kurā galvenokārt redzami priekšmeti no Otrā pasaules kara. Mums stāsta, ka šis muzejs ir īpaši populārs zēnu vidū, jo te bieži brauc klases ekskursijās.

Šoreiz vieta atsauc pavisam citas bērnības atmiņas. Mans vectēvs savulaik bija liels šādu priekšmetu entuziasts, un atceros, kā mēs vienmēr kaut kur braucām pie tantītēm pirkt medaļas, naģenes, nozīmītes. Muzejā smaržo pēc motoreļļas, pelējuma un putekļiem, gluži, kā vectēva istabā, kas, tāpat kā divas garāžas, bija piekrauta pilna līdz griestiem ar līdzīgām vēstures liecībām. Aplūkojot milzīgo eksponātu daudzumu šaurajās telpās, nonāku pie introspektīvām atziņām par to, kāpēc man patīk minimālisms. Uz brīdi priekšmetu daudzums kļūst tik nomācošs, ka esmu spiesta iet laukā paelpot svaigu gaisu un paskatīties uz vilcienu, kas atrodas netālu no stacijas.

Kad saņemos un atgriežos pie pārējiem grupas biedriem, viņi aplūko izkārtni ar 1947.gada rīkojumu, kurā minēts, kādi pārtikas apjomi pārdodami vienam pircējam. Piemēram, putraimi 1kg, baltmaize un tās izstrādājumi, 0.5kg. Astoņdesmitajos gados dzīvojām ziemeļos, Karēlijā, un līdzīgi ierobežojumi bija spēkā arī tad – , mamma stāstīja, ka mani ņēma līdzi uz veikalu, jo tad varēja nopirkt divus siera iepakojumus, jo pārdeva pa vienam katram pircējam. Muzejā uzzinām, ka aizvien daudzus priekšmetus, cilvēki aktīvi meklē ar metāla detektoriem, un tad daudz kas no tās dodas uz ārzemēm, privātām kolekcijām.

Retro auto pārsteigums kompleksā “Miķelis”

Kad nonākam kompleksā “Miķelis”, uzreiz jūtu, ka šī vieta būs manējā! Vienā teritorijas pusē mūsdienīgas naktsmītnes, pa vidu, lielais nams ar skaistu dārzu, kurā vēlāk ēdīsim pusdienas. Raitā solī dodamies skatīties šīs vietas galveno apskates vietu, bet es jau pētu apkārtni un domāju, ka te vajadzētu atgriezties ar nakšņošanu!

Man šķiet, ka visas vietas, kurās esam viesojušies tik tālu, tikai iegūst no profesionāla gida stāstījuma, taču šajā vietā tas uzsverams it īpaši. Par auto es zinu tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai pašai to vadītu, par retro auto, manas zināšanas beidzas pie atmiņām par viesošanos Kubā, kur kāds mūsu šoferis savu auto katrā apstāšanās brīdī pucēja ar mazu otiņu, notraušot ik gruzīti. Mēs sākam ar retro lauksaimniecības tehniku, kur ir arī Porsche traktors, un tad jau drīz ejam iekšā lielajā angārā, kurā, izrādās, ir filmu zvaigznes – neskaitāmi auto ir filmējušies visdažādākajās filmās, un man pat bail domāt, cik šāda kolekcija maksā. Apskatām gan kādu 1930.gada auto, kas tika atrasts iemūrēts sienā Mežaparkā, gan pirmo Forda konveijera auto, kuru varēja dabūt jebkādā krāsā, galvenais, ka tā ir melna, un latviešu auto “Pērse”. Šī nu patiešām kļūst par vietu, kur paši nez vai būtu aizbraukuši, bet iespaidi ir vislabākie, kurus vēl papildina garda maltīte ar tik milzīgu šniceli, ka taisni žēl, ka nebraucam pēc tam mājās un nevaram paņemt līdzi pāri palikušo!

Īsts šaursliežu dzelzceļš Viesītē

Pēc nedaudz garāka pārbrauciena esam Viesītē, kur ir bānītis un depo. Šaursliežu dzelzceļš tika celts kara vajadzībām, pēc tā, ar to brauca arī pasažieri. Mūsdienu ātrvilcienu pasaulē, braukšanas ātrums izklausās komisks – līdz 14 km/h.

Pēc kara daudzviet bija sabumboti tilti, un vietām līdz tam brauca viens sastāvs, tad cilvēki izkāpa, pārgāja pāri upītei ar kājām, un iekāpa nākamajā. Vai arī, drošības apsvērumu dēļ, pāri tiltam vilciens brauca bez pasažieriem, vai, pat mašīnistam izlecot ārā.

Apskatām darbinieku vagonu, kas ir tīri glīti iekārtots, un dodamies uz otro zāli, kur ir eksponāti, kas vēl gaida savu kārtu atjaunošanai. Manā burbulī nav tādu īstu dzelzceļa entuziastu, bet jau iepriekš, Gulbenē un Alūksnē, esmu dzirdējusi, ka ir tūristu kategorija, kas īpaši meklē tieši šādas vietas un brauc uz Latviju no ārzemēm. Mana vienīgā saskare ar tādiem ir bijusi Teksasā, Raskas pilsētā, kur tiek organizēti īpaši izbraucieni šīs jomas faniem, koncertiem, kas norisinās vilcienā, un pat ēdināšanu. Nišas tūrisms!

Aglonas militārais un reliģiskais mantojums

Pēc ātras uzēšanas (atkal!) Jēkabpilī, drīz esam ceļā uz Aglonu. Mūsu galvenā apskates vieta ir privātais kara muzejs “WW2”, kurā izvietoti ārkārtīgi daudzi eksponāti. Kad aizsūtu īsu video no muzeja kādam savam radiniekam, kas ļoti interesējas par šo tēmu, saņemu īstu sajūsmas vilni par to, kas te redzams. Stendos izvietoti šaujamieroči, kādā skatlogā, piecu gadu sarakste starp oberleitnantu Augustu un viņa mīļoto Martu. Ķiveres, zeķes, dokumenti un šļirces, te ir no visa pa druskai, bet ļoti daudz ir stāstu. Arī, par eksponātu vēsturi. Mani mulsina stāstītais, ka valsts līmenī, lielākoties, par šiem priekšmetiem īpašas intereses nav. Vēl vairāk, mani apbēdina stāsti par šādu eksponātu izvešanu kā no Latvijas tā uz Latviju kolekcionāru rokās. Taču pavisam traki ir klausīties, ka daži no šiem priekšmetiem tiek uzieti melno arheologu rīcības rezultātā – kāds ir dzirdējis, ka kaut kur kaut kas ir, dodas, meklē, purvā atrok lidmašīnu pat ar visiem bojā gājušo ķermeņiem, kas, nonākot saskarē ar gaisu, gandrīz uzreiz sabirzt. Varbūt labi, ka vismaz kādam rūp, bet, vai zaudēt svarīgas vēsturiskas liecības šāda, visdrīzākais, diezgan neprasmīgu arheoloģisko izrakumu laikā ir pareizi? Šobrīd, šis viss turas uz entuziasma, un pārdomas pēc redzētā ir pamatīgas.

Īsi pirms saulrieta nonākam Aglonas bazilikā, kur pat tiekam augšā pie paša altāra. Pirmoreiz esmu, kad te ir tik tukšs. Pierasts redzēt telpas stāvgrūdām pilnas, stāvlaukumos autobusu rindas. Atceros, kā kādu gadu, kad te bijām ar omīti un gulējām autobusā, nakts vidū kāda sieviņa sāka nelabā balsī kliegt. Sabijusies, ieraugot kādu vīrieti ienākam autobusā. Izrādās, tas bija busiņa šoferis, kurš pa nakti bija aizgājis līdz labierīcībām. Vīrs tik nosmējās, ka uz pusslodzi par spoku piestrādā! Patiešām, pārdomu brauciens šoreiz, ar negaidītu atmiņu pārcilāšanu.

Pēdējās šofera braukšanas atļautajās minūtēs pagūstam iebraukt pie naktsmītnes “Zalā sala”, kur mūs jau sagaida no labumiem lūstošs galds. Kad jau esmu pieēdusies līdz ūkai, izrādās, vēl būs guļbešņīki! Tos labi atceros no iepriekšējās savas Latgales “tūres”, kad iepazinu arī kļockas. Jau atkal taisni žēl, ka nevar to visu paņemt līdzi kastītē uz mājām, vēl priekšā gara diena autobusā!

Brīvvalsts dārgumu nams Rēzeknē

Nākamajā rītā pirmā apstāšanās vieta ir Brīvvalsts dārgumu nams, kas atrodas pie paša pilskalna un atklāts salīdzinoši nesen, 2022.gadā. Par to esmu dzirdējusi jau iepriekš kā par absolūti obligāti apmeklējamu vietu Rēzeknē. Šajā kultūrvietā var apskatīt Latvijas pirmās brīvvalsts militāros un civilos apbalvojumus un uzzināt par to vēsturi, ekspozīcijā izvietoti vairāki simti priekšmetu, īpaša uzmanība pievērsta tieši Latgalei.

Par patiešām demokrātisku cenu pieejams arī gids, un šī ir tā vieta, kur bez tā neiztikt! Izstaigājot zāles savā nodabā, jā, ir skaisti, jā, var uzzināt vairāk, papētīt, bet pateicoties gida stāstījumam eksponāti gluži atdzīvojas un pēkšņi pamani nianses, kas tepat acu priekšā vien bija, bet nemaz nezināji, ka uz tām jāskatās! Kādā pozā attēlots lācis, no kāda materiāla darināts priekšmets, kā tos lietoja, nēsāja un kas tos saņēma, un cik daudzi no tiem vispār ir saglabājušies. Otrajā stāvā vēl uzmetam aci mainīgajai ekspozīcijai, šoreiz, par monētām, nofotografējam skatu no balkoniņa uz pilsdrupām (kas te par vietu kādai feinai kafejnīcai!), un ir laiks doties tālāk.

Vecākā pilsēta Ludza

Tālāk ceļš ved uz Ludzu, kas, iespējams, esot vecākā pieminētā pilsēta Latvijā, Lučina. Liekas traki, zināmi tik daudzi fakti par faraoniem un viņu dzīvi pirms 3000 gadu, bet te, 850 gadus neseni notikumi un jau ir strīdīgas versijas, vai patiešām minēta šī pilsēta, vai nē.

Vispirms apstājamies pie Ludzas pils, kas celta 14.gadsimtā, un līdz mūsdienām saglabājušās drupas, divas torņa sienas un ārsiena. No drupām paveras tik krāšņs skats uz Lielo un Mazo Ludzas ezeru! Skaidrs, te pilnīgi noteikti jāatbrauc nesteidzīgā ceļojumā uz vairākām dienām vasarā.

Mūs jau gaida nākamā pietura, Ludzas novadpētniecības muzejs, kas ir vecākais Latgalē. Iepazīstam gan militārā mantojuma ekspozīciju, gan citus stendus, un brīsniņu uzkavējos ārā, dārzā, izbaudot neraksturīgi siltos saules starus. Te arī laiks kartējām bērnības atmiņām, šoreiz, mazgājot rokas pēc labierīcību apmeklējuma ataust atmiņā vecvecmāmiņas dārzs Starajā Viživkā Ukrainā. Rokas mazgājām gluži tāpat, trauks ar ūdeni, kuram apakšā caurums ar puļķi, to iespiežot dziļāk traukā, sāk tecēt ūdens. Par šādu atribūtu nebiju aizdomājusies vismaz gadus trīsdesmit, bet redz, arī šodien tie vēl ir sastopami.

Latgales šmakovka Malnavā un bunkuri

Malnavā pirmā pietura ir “Latgales šmakovkas” darītava, kurā iepazīstam pilnīgi sirreālos saimnieka stāstus par šīs vietas izveidi, piedzīvojumiem ar šmakovkas darināšanas katlu, ugunsgrēku pirtī, pirmo pasākumu un citiem atgadījumiem. Pat, ja grādīgie dzērieni neinteresē nemaz, kā tas ir manā gadījumā, tāpat ir aizraujoši te paviesoties un uzzināt vairāk par darbīgiem un apsviedīgiem cilvēkiem, kas nepadodas. Uz sienas ieraugu plakātu ar uzrakstu: “Neaizmirstat! Ar katru latu, kuru Jūs izdodat par ārzemju precēm, Jūs atbalstat ārzemju rūpniecību un ārzemju strādniekus, bet paši savā zemē radat bezdarbu un trūkumu. Tamdēļ pērkat tikai Latvijas ražojumus!”. Kā var tā sagadīties? Gluži līdzīgu citātu nupat esmu lasījusi Codie Sanchez grāmatā “Mainstreet Millionaire”, kurā autore runā par to kā katrs dolārs, kas iztērēts vietējā kopienā, ļauj atbalstīt cilvēkus visapkārt, un cik maz no tā nokļūst līdz vietējiem cilvēkiem, ja izvēlēties, piemēram, lielo korporāciju preces un pakalpojumus.

Kad dzērienu tēma pabeigta, dodamies Hitlera bunkuru virzienā. Esam pavisam tuvu robežai, un te rindās sakrauti tā sauktie “pūķa zobi”, kas ir daļa no Baltijas aizsardzības līnijas. Nedaudz pārskrien šermuļi, redzot tos savām acīm un ataust atmiņā pirms laika lasītais par vietējo iedzīvotāju domām par šiem “zobiem”. Liela daļa pierobežā dzīvojošo nav latvieši un daudzi dzīvo citā informatīvajā telpā.

Līdzīgi kā ar Ludzas pirmo pieminēšanu, par Hitlera bunkuriem Malnavā ir dažādas versijas. Vispirms, skaidri zināms, ka tie celti jau vēlāk, 1944.gadā, un nav paša Ādolfa Hitlera apskatīti vai izmantoti. Hitlers te esot viesojies vien uz divām stundām, 1941.gada 12.jūlijā, taču šis fakts balstoties kāda Malnavas skolēna atmiņās un kādā kinohronikā redzamajos kadros. Tajos it kā redzama Malnavas muižas fasāde un vārti, kas gan raksturīgi daudzām 18.gadsimtā celtām ēkām, tāpēc daži vēsturnieki apstrīd šo faktu. Pat, ja tomēr viņš te nav viesojies, katrai vietai nepieciešama sava leģenda un tas netraucē apgūt labāk vēsturi. Un, ja ir viesojies, tad vēl jo vairāk!

Pusdienas, ekspozīcija Viļakā un Stompaku purvs

Kādu brīdi braucam pa P45 ceļu un te jau patiešām robeža ir pilnīgi ar roku aizsniedzama – redzami skatu torņi no otras puses. Apkārt – apstrādāti, aparti lauki. Viss kārtīgs. Nav nekādas usnes līdz padusēm, par kurām man ik pa laikam jautā tie, kas liekas, vispār nekad nav bijuši ārpus pilsētas.

Pusdienojam Z/s “Kotiņi”, kur īpaši mums ir sagatavota pamatīga maltīte no vietējiem labumiem. Īpaši laba ir grūbu-tomātu zupa, garšīgas ir arī zirņu kotletes. Vēl viens stāsts par apņēmību, nepadošanos, darba vietām vietējiem un nākotnes plāniem.

Diena jau iegriežas uz otro pusi, kad esam Viļakā, “Abrenes istabās”, ēkā, kas atradās uz Marienhauzenes tirgus laukuma, pēcāk te bijuši dzīvokļi, biroji, veikali, bet Otrā pasaules kara laikā bijis latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un čeka. Tagad šajā privātajā ekspozīcijā redzami priekšmeti un iespējams uzzināt par apkārtnes notikumiem no 1920. līdz 1960.gadam.

Ir ko redzēt gan militārās tēmas cienītājiem – formas, ieroči, gan citiem interesentiem, piemēram, padomju laiku priekšnieka kabinets, gan arī burvīga istabiņa, kas iekārtota kā veikals. ““Mušmire” insektu iznīcītājs” kastītes, “Laimas” konfekšu kārbiņas, svaigi sālītu gurķu iepakojumi, bet uz sienām plakāti, kuros izziņotas balles. Norādīts ne tikai sākuma laiks, bet arī, līdz cikiem ballēšanās paredzēta! Iepriekšējo reiz tik autentiski iekārtotā veikaliņā biju Teksasā, Kilgores muzejā, un prieks, ka tāda pērle ir tepat Latvijā, Viļakā.

Privātās kolekcijas īpašnieks Dzintars Dvinskis mums pievienojas turpmākajai brauciena daļai, dodamies uz Stompaku purviem, kuros esam bijuši jau iepriekš kādā ziemīgā dienā. Tagad var salīdzināt, kāds tad tas izskatās citā gadalaikā, un pie reizes noklausīties gida stāstījumu par svarīgākajām apskates vietām.  Te Otrā pasaules kara laikā atradās viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijas valstīs.

Dzintars ir labi sagatavojies, viņam līdzi gan krūzīte, gan šautenes mulāža. Viņš stāsta, ka skolēnu ekskursijās bērni parasti nevar sadalīt, kurš drīkstēs to nest.

Izstaigājam partizānu mītnes, ielūkojamies iekšpusē nelielajās ēkās, kas tikai daļēji ir zem zemes. Atjaunoti ir trīs bunkuri – baznīcas, štāba un dzīvojamais. Brīvi pa nometnes teritoriju nedrīkstēja staigāt, pamest telpas drīkstēja tikai, dodoties uzdevumā, vai kopā satiekoties baznīcā.

Daļa bunkuru nav atjaunoti, redzamas tikai ar ūdeni pildītas bedres. Vienā no tādām vietām gids mums rāda, ka ir bijis cietums. Pietiekami lielā nometnē bijusi vajadzība arī pēc tāda, jo te dzīvoja ap 350-360 cilvēkiem.

Pa ceļam uz mājām iegriežamies “Arnitas labsajūtu darbnīcā” paēst, un tālāk jau ceļš mājās. Tikai divas dienas, bet tik iespaidiem pilnas! Liekas, it kā būtu pabūts veselā ārzemju ceļojumā, bet tikai vakar no rīta izbraucām no mājām. Šķiet, ka atmiņas nodalījumos šīs divas dienas iezīmējas spilgti, kamēr iepriekšējās, nākamās nedēļas saplūst vienā. Tādi ir tie ceļojumi, kas dažreiz pat pēc vairākiem gadiem ļauj atcerēties dienu pa desmit minūšu fragmentiem, spilgti sajūtot tā brīža smaržu, garšu, košās krāsas un iespaidus.

Paldies Zemgales un Latgales tūŗisma veicināšanas birojiem un plānošanas reģionam par uzaicinājumu piedalīties braucienā! Viss rakstā minētais ir autoru personīgais viedoklis.

Līdzīgi raksti:

30 (un vēl mazliet!) apskates vietas Latgalē

10 dabas vietas Latvijā, kur aizbraukt

Latgale nesezonā

vara bungas: Z-blogeris par stāvokli Krimā. Universālas atziņas.

…

UPD1

Grafitī autobusu pieturā par godu pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem? Ieraugot šādu mūsdienīgu un gaumīgu risinājumu Kurzemes pusē, mani kā jelgavnieku vispirms pārņēma veselīga greizsirdība un uzreiz radās jautājums – kāpēc Baltijas jūras krastā tik radoši godina mūsējo? Izrādās, atbilde slēpjas simtgadīgā stāstā par kādu prezidenta sajūsmas pilnu teikumu, kas pilnībā mainīja Bernātu ciemata likteni un dabu.

Greizsirdība. Pirmā sajūta, kura, kā jelgavniekam, man radās, ieraugot tik mūsdienīgu veidu, kā pieminēt pirmo Latvijas prezidentu Jāni Čaksti.

Grafitī autobusu pieturā?! Ak, tas tik forši. Un pasteļa krāsu toņi pieturā runā par lielisku gaumi idejas autoram. Protams, uzreiz uzjundīja jautājums: kāpēc? Kāpēc šeit, Baltijas jūras krastā, Nīcas pagasta Bernātu ciematā tā godina jelgavnieku?

Viss noskaidrojās, apmeklējot Čakstes piemiņas vietu. 1924. gadā prezidents apmeklēja šo ciematu un, apburts ar tā burvīgo dabu, teica: "Te jābūt kūrortam!" Un tā tas arī notika. Tika apturēta mežu izciršana un sabūvētas atpūtas mājiņas.

Jau 1926. gadā Bernātos uzstādīja piemiņas akmeni Čakstem, bet 2013. gadā šī vieta tika labiekārtota. Tagad šeit var patīkami paslēpties ēnā no svelmainās saules, veltot pārdomas par personības nozīmi mūsu valsts vēsturē. Skaists stāsts, kurā mūsu vēstures dižgars ieraugāms no pavisam citas, cilvēcīgas un tālredzīgas puses.

Iedomājieties sevi stāvam pilnīgi rāma ezera ūdenī. Jebkura, pat vismazākā kustība izjauc šo spoguļvirsmas mieru, radot gredzenus, kas nepielūdzami plūst uz āru, tālu aiz vietas, kur atrodaties. Šis vizuālais tēls nav tikai skaista dabas ainava – tas ir precīzs modelis tam, kā cilvēka būtība, rīcība un nodomi ietekmē apkārtējo pasauli. Mēs neesam izolētas salas; mēs esam viļņu radītāji un rezonatori eksistences okeānā.

Kustība kā enerģijas avots

Labestība nav pasīvs stāvoklis vai vienkārša "sliktā nedarīšana". Tā ir dinamiska enerģija, kas pieprasa kustību. Jo vairāk mēs darām, jo aktīvāk kustamies un iesaistāmies pasaulē ar gaišu nodomu, jo spēcīgāk un tālāk šīs vibrācijas izplatās uz āru.

Filozofiskā nozīmē, kad mēs pārveidojam savu iekšējo empātiju reālos darbos – palīdzīgā rokā, uzmundrinošā vārdā vai patiesā smaidā –, mēs kļūstam par raidītājiem. Šī aktīvā kustība iekustina apkārtējo telpu, neļaujot tai ieslīgt apātijā. Jo lielāka ir mūsu darbības frekvence, jo dziļāk šie viļņi spēj aizsniegties.

Universālais atbalss likums: Ko raidām, to saņemam

Šajā viļņu procesā valda fundamentāls un nepielūdzams likums: ko mēs raidām, to pasaule saņem. Pasaulei nav sava neatkarīga noskaņojuma attiecībā pret mums; tā lielā mērā darbojas kā milzīgs retranslators un spogulis.

Raidam labu – pasaule saņem labu.

Kad mēs nosūtām pasaulē miera, solidaritātes un mīlestības frekvenci, apkārtējā vide šo impulsu uztver. Pat ja atbilde nenāk uzreiz vai no tā paša cilvēka, labestības vilnis jau ir ierakstīts kopējā laukā un turpina savu darbu, mainot telpas kvalitāti.

Raidam sliktu – pasaule saņem sliktu. 

Kad mēs izlādējam dusmas, aizvainojumu vai skaudību, šis destruktīvais vilnis neizgaist tukšumā. To tūlītēji uztver tie, kas ir mums blakus. Tu nevari iemest ezerā dubļu piku un cerēt, ka ūdens viļņosies dzidrs. Raidot negatīvo, mēs piesārņojam to pašu kvantu lauku, kurā paši elpojam un dzīvojam.

Kvantu lauku interference: Kur zinātne satiekas ar garīgumu

Mūsdienu fizika, īpaši kvantu lauka teorija, sniedz zinātnisku ietvaru šim senajam filozofiskajam principam. Viss visumā sastāv no enerģijas laukiem, kas pastāvīgi vibrē. Kad divi viļņi satiekas, notiek parādība, ko sauc par interferenci:

Konstruktīvā interference

Kad divi līdzīgi, pozitīvi viļņi satiekas, tie viens otru pastiprina. Kad jūsu izstarotā labestība sastopas ar cita cilvēka atvērtību, enerģija nevis vienkārši saskaitās, bet palielinās eksponenciāli. Divu cilvēku labie nodomi rada jaunu, spēcīgāku realitātes rakstu.

Destruktīvā interference

Šis fenomens ir mūsu lielākais spēks cīņā ar tumsu. Sastopoties ar pasaules raidīto sliktumu, dusmām vai naidu, mēs varam izvēlēties nepārņemt šo frekvenci. Apzināti pretī raidot miera, sapratnes un mīlestības vilni, mēs varam neitralizēt destruktīvo enerģiju, gluži kā fizikas likumi dzēš pretēja fāzu virziena skaņas viļņus.

Apzināta viļņu radīšana

Mēs katru sekundi piedalāmies šajā globālajā interferences rakstā. Mūsu domas nav ieslēgtas mūsos; tās ir kvantu lauka kairinājumi, kas pārklājas ar citu radītajiem viļņiem.

Katru rītu, pirms spert pirmo soli pasaulē, ir vērts sev jautāt: Kādu vilni es šodien gatavojos palaist pasaulē? Ko es gribu, lai pasaule no manis saņem?

Mēs esam pilnībā atbildīgi par to, lai mūsu pašu stīga vibrētu tīri un gaiši. Iekustiniet savu labestības vilni, jo tam ir nozīme – tas transformē pasauli vienā kvantu uzliesmojumā un vienā viļņa nospiedumā pēc kārtas. #242

Vari. Dari.

iedvesmas pieturpunkti Nr.286 Taras Menonas grāmata “Zem ūdens”. Skumja un skaista reizē. Labi uzrakstīta grāmata. Nav “wow! tas obligāti jālasa”, bet gribējās pierakstīt dēļ atziņas par līdzvērtīgu pieņemšanu.  Par dabas pieņemšanu bez vērtējošiem filtriem. Mirdzošā zilgme ir jāredz vienādi ar beigto kaiju smiltīs. Dabas izpratne prasa atteikšanos no cilvēciskā skaistuma un neglītuma dalījuma, pieņemot gan dzīvību, gan tās iznīcību kā vienotu veselumu. Daba nav tikai estētisks fons mūsu priekam; tā ir pilna cikla sistēma, kurā nāve baro dzīvību un sabrukums ir pamats jaunam sākumam. Dabas stihijas, katastrofas arī tajā visā pastāvēšanā. Cenšoties redzēt tikai “skaisto” un novēršoties no “neskaistā”, mēs nošķiram sevi no realitātes. Tikai tad, kad spējam paturēt acīs abus tēlus vienlaikus, mēs piedzīvojam dabas patieso varenību un atrodam mieru tās plūdumā. Upe. 

Citāts no grāmatas “Zem ūdens”: 

“Tajā vasarā, kad Ariellei un man bija četrpadsmit gadu, mēs pieredzējām koraļļu balēšanu. Trīs mēnešus katru dienu mēs raudzījāmies, kā spilgtie koraļļi acu priekšā izbalē. Sajūta bija tāda, it kā krāsaina filma pārtaptu melnbaltā. Ar katru dienu rifs kļuva arvien baltāks. Ar katru dienu zivju bija arvien mazāk. Izbalējuši koraļļi ir reklāmistu katastrofa, teica Metjū. Tie ir pārāk skaisti. Es sapratu, ko viņš ar to domā. Cilvēkus nekādi nebija iespējams pārliecināt, ka šīs krāšņās, rēgainās pilis, ko izgaismo okeāna zilzaļais mirdzums, ir signāls pasaules beigām.

Ļoti daudzi iedomājas, ka klimata pārmaiņa, kad tā notiks, būs žilbinošs skats. Spektākuls, kas atvasināts no latīņu vārda spectaculum – iespaidīga aina, publiska izrāde, skats. Viņi nespēj katastrofu iztēloties citādi. Okeāns tajā dienā bija žilbinošs. Vētra šovakar, iespējams, būs žilbinoša. Bet visbiežāk iznīcība ir klusa, apslāpēta, vienmuļa.”

“​Kāda dendroloģe no Itālijas man un Ariellei pastāstīja, ka senie grieķi krāsas esot uztvēruši pavisam citādi nekā mēs. Kā to saprast, es jautāju, jo mani tas tūlīt ieintrigēja. Kad Homērs rakstīja par jūru, viņa atbildēja, viņš nekad nelietoja vārdu “zils”. Dendroloģe paskaidroja mums atšķirību starp krāsas intensitāti, toni un spilgtumu. Viņa izveda mūs ārā un mācīja uztvert krāsas līdzīgi grieķiem. Vairākus mēnešus pēc viņas aizbraukšanas mēs viena otrai aprakstījām pasauli gaismas un tumsas terminos. Jūra, kuru mēs pazinām, bija smaragdzaļa un sudrabzila, ūdens mirdzēja un zaigoja. Bet tajā dienā tā bija brūni melna un duļķaini pelēka.”

The post Zem ūdens first appeared on ievaszids.lv.