Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1053 avoti)
Pavasaris Ventspilī ienāk ar saules gaismu un jaunu enerģiju, kad dabas mošanās iedvesmo arī iedzīvotājus jauniem darbiem. Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš savā svētku uzrunā uzsver, ka Lieldienas ir atgādinājums par jaunu sākumu ne tikai dabā, bet arī pilsētas ikdienas procesos un plānos.
Šis Lieldienu apsveikums izceļ ne vien svētku noskaņu, bet arī to, ka Ventspils attīstība ir nepārtraukts process. Pašvaldība turpina darbu pie tā, lai pilsēta kļūtu vēl ērtāka un drošāka ikvienam tās iedzīvotājam. Šogad plānota vērienīga pilsētvides labiekārtošana, kas ietver ielu un pagalmu sakārtošanu, kā arī atpūtas infrastruktūras pilnveidošanu aktīvam dzīvesveidam.
Pilsētas mērs īpaši izceļ rūpes par ģimenēm, bērniem un senioriem. Izglītības vides uzlabošana un sociālā atbalsta stiprināšana paliek prioritāte, tiecoties uz sabiedrību, kurā ikviens jūtas piederīgs. Tiem, kas plāno svētku brīvdienas, vērts ieskatīties, ko piedāvā Ventspils valstspilsētas pašvaldība: Lieldienu rodeļi un SPA prieki, lai pilnvērtīgi izbaudītu pavasara atnākšanu.
Jānis Vītoliņš atgādina, ka pilsētas spēks slēpjas kopības sajūtā un iedzīvotāju līdzdalībā. Lieldienu tradīcijas – olu krāsošana, šūpošanās un kopā būšana ar ģimeni – ir tās vērtības, kas vieno paaudzes un sniedz spēku visam gadam. Novēlam visiem ventspilniekiem un pilsētas viesiem gaišus, siltus un iedvesmas pilnus svētkus!
Vakar aizbraucu uz Rīgu, šodien atgriezos. Pirms kādām apmēram 2,5 stundām, tik tagad te rakstu. Bija arī citas lietas sadarāmas, pirms tiku klāt bloga rakstīšanai.
Vispirms. Kopš "lēkāju" uz Rīgu un atpakaļ uz Ludzu ar vilcienu, esmu pamanījusi vienu nu ļoti kolorītu personu. Bomzeni, kura "apsēdusi" šo vilciena līniju. Ziemā vairākas reizes manīju iekāpjam Ludzā, izkāpjam Krustpilī. Reiz piefiksēju pēc Ogres ejot uz vilciena labierīcībām. Vakar atkal Ludzā redzēju. Vilciena gaidu laikā "sauļojoties" uz perona soliņa. Tāds dīvaini neierasts personāžs šajā maršrutā. Kaut kā ierasts bija bomžus un bomzenes Rīgā reizēm pamanīt. Kaut gan - sieviešu kārtas bomzi tā īsti laikam pirmo reizi redzu. Kaut kas jauns un neierasts. Bet, nu "dāmas" pašas izvēle.
Tālāk. Pašai par pārsteigumu "lēkājot" uz Rīgu un atpakaļ laikam būšu pamazām visu savu iedzīvi uz Ludzu savedusi. Tik zināms drusciņš pie māsas palicis no vedamā. Ups, kā nepamanīju? :) Tāpat, kā - "Hm, jau pavasaris? Ziema tik ātri aiztinusies?". Laiks un dienas pietiekami ar viskautko aizpildītas tā, ka laiks nemanami aizskrējis.
Pēdējā laikā braucot uz Rīgu Stacijas laukumā iestājas "No kurienes tik daudz cilvēku?". Nē, Ludza nav "tukša" pilsēta, cilvēki sastopami visur un visu laiku, bet Rīgas cilvēku daudzums....
Un joprojām kaut kā gribas uzņurdēt mūsu pašu bāleliņiem un tautu meitām. Ja jums (un man arī) ne pārāk (maigi izsakoties) patīk, ka tie Bolt un Wolt kurjeri ir indusi un kas nu tur vēl, kas liedz pašmāju kaut studentiem aizpildīt to nišu? Cik nu zinu, tur esot elastīgs darba grafiks. Mūsējiem, kas - slabo pašiem ko darīt? Spēka pietiek tikai burkšķēšanai un nepatikas paušanai?
Izteicos un pietiek. Bildes - vilciena maršrutā pa logu uzņemtas. Ņemiet par labu rīta cēliena mirkļus maršrutā Rīga-Ludza.
Ja jūs patiešām vēlaties izprast, kas ir pamatā tam, kam kāds cilvēks tic un kas to virza it visā, sākot ar attiecībām un beidzot ar
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Interneta attēls
Beidzot manā bibliotēkā ir ienācis sējums, kuru jau sen biju nolēmis iegūt — Plato: Complete Works. No malas tā ir tikai bieza grāmata, gandrīz divu tūkstošu lappušu apjomā, bet patiesībā tā vairāk līdzinās slieksnim nekā objektam. Slieksnim starp to, ko mēs par filozofiju domājam, un to, ko nozīmē tajā patiešām ieiet.
Ir grāmatas, kuras mēs lasām, un ir grāmatas, ar kurām mēs dzīvojam. Platons nepieder pie pirmās kategorijas. Viņa dialogi neļauj palikt pasīvam — tie nepiedāvā gatavas atbildes, bet drīzāk uzstājīgi ved uz vietām, kur mūsu pašu pārliecības sāk plaisāt.
Tur ir balsis, kas savā starpā strīdas, ironizē, apšauba. Tur ir Sokrats, kurš nemāca, bet grauj — nevis pasauli, bet cilvēka pārliecību par to, ka viņš jau saprot. Un šis trieciens ir formulēts skarbi un vienkārši:
“Nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta.” (Apology)
Šis nav skaists teiciens pie sienas. Tas ir spriedums. Pret mums.
Ja atver šo sējumu nejauši, rodas sajūta, ka iekrīti sarunā, kas jau sen notiek. Nekas netiek paskaidrots no nulles. Tu ienāc telpā, kur cilvēki runā par būtisko, un tev pašam jāatrod sava vieta. Šis pirmais apjukums nav trūkums — tas ir uzaicinājums.
Un tad pamazām sāk iezīmēties kontūras. Vienā dialogā tiek meklēts, kas ir tikums, citā — kas ir zināšana, vēl citā — kāpēc cilvēks alkst pēc skaistā un labā. Un šī meklējuma sākums nav pārliecība, bet izbrīns:
“Brīnums ir filozofa sākums.” (Theaetetus)
Lasot tālāk, kļūst skaidrs, ka šie dialogi nav tikai par “tēmām”. Tie ir par kustību. Par to, kā doma virzās, kur tā iestrēgst, kur tā pārlec pati sev pāri. Ir brīži, kad saruna šķiet gandrīz rotaļīga, un tad pēkšņi tā kļūst nežēlīgi precīza.
Īpaši fascinē tas, ka Platons ļauj saviem tēliem kļūdīties. Argumenti sabrūk, definīcijas izjūk, pārliecības tiek atmaskotas kā nepilnīgas. Un tomēr cauri visam šim procesam skan doma, kas provocē līdz pat šodienai:
“Neviens nedara ļaunu apzināti.” (Protagoras)
Šis teikums nav mierinošs — tas ir satraucošs. Jo, ja tas ir patiess, tad mūsu priekšstats par atbildību kļūst daudz sarežģītāks.
Tajā pašā laikā šis sējums nes sevī arī mieru. Ne tādu mieru, kas nāk no skaidrības, bet tādu, kas rodas, kad pieņem, ka neskaidrība ir daļa no domāšanas. Jo vairāk lasi, jo mazāk gribas steigā nonākt pie atbildēm.
Un tomēr Platons neļauj ieslīgt pasīvā apcerē. Viņš atgādina, ka jautājums par to, kā dzīvot, vienmēr ir praktisks:
“Svarīgi nav tikai dzīvot, bet dzīvot labi.” (Crito)
Šeit filozofija atkal kļūst par dzīvu darbību. Nevis disciplīnu, kas pieder universitātēm, bet sarunu, kas var notikt jebkur — starp draugiem, ielās, klusumā.
Interesanti ir arī tas, kā šajos dialogos saplūst dažādi reģistri. Te ir loģika, bet arī mīts. Argumentācija, bet arī tēli un metaforas. Vienā brīdī tu analizē definīciju, nākamajā — seko stāstam par dvēseles ceļojumu. Un šajos brīžos Platons kļūst gandrīz poētisks:
“Mīlestības pieskārienā ikviens kļūst par dzejnieku.” (Symposium)
Bet viņš nekad neļauj aizmirst, ka šī kustība uz skaisto un labo prasa darbu ar sevi. Ka dvēsele nav statiska:
“Dvēsele iegūst savu veidu no tā, pie kā tā pierod.” (Republic, pārfrāzēts)
Šis teikums skan klusi, bet tas nes sevī disciplīnas prasību.
Un tad nāk smagākie dialogi, kur Platons pats sāk šķietami apšaubīt savas konstrukcijas. Tur filozofija kļūst asa, gandrīz bīstama. Tā vairs nemierina — tā testē. Tā liek domai iet līdz galam, pat ja tas nozīmē nonākt pretrunās.
Šis sējums liek pārdomāt pašu lasīšanas ideju. To nevar “iziet cauri”. To nevar pat īsti “apgūt” tradicionālā nozīmē. Tas prasa lēnumu un apdomāšanu — tādu lēnumu, kas šodien šķiet gandrīz svešs. Tas prasa pacietību ne tikai ar tekstu, bet arī ar sevi.
Varbūt tieši tas ir šī sējuma lielākais spēks: tas atņem ilūziju par vieglu skaidrību. Tas neatstāj lasītāju mierā ar sajūtu, ka “tagad viss ir skaidrs”. Tieši otrādi — tas atver domāšanu kā procesu, kurā skaidrība vienmēr ir kustībā, vienmēr nepabeigta.
Un tomēr šeit ir arī kaut kas dziļi pievilcīgs. Jo līdzās visai šai intelektuālajai stingrībai Platons piedāvā arī skaistumu — sarunu skaistumu, ideju eleganci, to īpašo sajūtu, kad doma pēkšņi iegūst formu.
Tagad, kad šis sējums ir manā plauktā, rodas sajūta, ka nekas būtisks vēl nav noticis. Grāmatas iegūšana ir tikai sākums, un varbūt pat visvienkāršākā daļa. Patiesais darbs ir priekšā — atvērt, lasīt, apstāties, atgriezties, šaubīties, nesaprast un mēģināt vēlreiz.
Jo Platons neprasa tikai lasītāju. Viņš prasa līdzdalībnieku.
Un varbūt tieši tas padara šo sējumu tik vērtīgu: tas nav tikai par filozofijas vēsturi. Tas ir par iespēju atkal un no jauna uzdot jautājumu — nevis ko domāt, bet - KĀ domāt.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
notepad.lv
- 01. apr., 15:00
Ancientsites / Senvietas
- Vakar, 12:22
Detalizētu informāciju var meklēt opendata.latvijas-pilskalni.lv.
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
laacz.lv
- 31. mar., 17:14
Noun Sense ir kārtējā spēlīte, kur katru dienu tiek piedāvāts saraksts ar īpašības vārdiem, kuriem jāpiemeklē turpinājumvārds.
Dažādas piezīmes
- 01. apr., 00:42
Kazhes blogs
- Vakar, 19:55
Hitnet.lv
- Vakar, 20:23
Cik daudz ūdens patiesībā ir nepieciešams organismam? Lai gan bieži dzirdam ieteikumu dzert pēc iespējas vairāk, patiesībā gan nepietiekama, gan...
The post Cik daudz ūdens ir jādzer appeared first on Hitnet.lv.
notepad.lv
- Tikko
notepad.lv
- Šodien, 15:00
Kazhes blogs
- Šodien, 15:45
Passion Brains
- 28. mar., 04:41
Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”.
Cik eleganti. Cik orveliski.
Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?
Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.
Kāds skaisti meli. Tie ir modē.
Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.
Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.
Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.
Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.
Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu.
Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību.
Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida.
Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.
Passion Brains
- 24. mar., 10:08
Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.
Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.
Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.
Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.
Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.
Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.
Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.
Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:
Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.
Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
notepad.lv
- Vakar, 21:00
DEBESSmANNA
- Tikko
ikdiena.lv
- Tikko
Pavasaris Ventspilī ienāk ar saules gaismu un jaunu enerģiju, kad dabas mošanās iedvesmo arī iedzīvotājus jauniem darbiem. Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš savā svētku uzrunā uzsver, ka Lieldienas ir atgādinājums par jaunu sākumu ne tikai dabā, bet arī pilsētas ikdienas procesos un plānos.
Šis Lieldienu apsveikums izceļ ne vien svētku noskaņu, bet arī to, ka Ventspils attīstība ir nepārtraukts process. Pašvaldība turpina darbu pie tā, lai pilsēta kļūtu vēl ērtāka un drošāka ikvienam tās iedzīvotājam. Šogad plānota vērienīga pilsētvides labiekārtošana, kas ietver ielu un pagalmu sakārtošanu, kā arī atpūtas infrastruktūras pilnveidošanu aktīvam dzīvesveidam.
Pilsētas mērs īpaši izceļ rūpes par ģimenēm, bērniem un senioriem. Izglītības vides uzlabošana un sociālā atbalsta stiprināšana paliek prioritāte, tiecoties uz sabiedrību, kurā ikviens jūtas piederīgs. Tiem, kas plāno svētku brīvdienas, vērts ieskatīties, ko piedāvā Ventspils valstspilsētas pašvaldība: Lieldienu rodeļi un SPA prieki, lai pilnvērtīgi izbaudītu pavasara atnākšanu.
Jānis Vītoliņš atgādina, ka pilsētas spēks slēpjas kopības sajūtā un iedzīvotāju līdzdalībā. Lieldienu tradīcijas – olu krāsošana, šūpošanās un kopā būšana ar ģimeni – ir tās vērtības, kas vieno paaudzes un sniedz spēku visam gadam. Novēlam visiem ventspilniekiem un pilsētas viesiem gaišus, siltus un iedvesmas pilnus svētkus!
Mana ligzda
- Šodien, 15:17
Vakar aizbraucu uz Rīgu, šodien atgriezos. Pirms kādām apmēram 2,5 stundām, tik tagad te rakstu. Bija arī citas lietas sadarāmas, pirms tiku klāt bloga rakstīšanai.
Vispirms. Kopš "lēkāju" uz Rīgu un atpakaļ uz Ludzu ar vilcienu, esmu pamanījusi vienu nu ļoti kolorītu personu. Bomzeni, kura "apsēdusi" šo vilciena līniju. Ziemā vairākas reizes manīju iekāpjam Ludzā, izkāpjam Krustpilī. Reiz piefiksēju pēc Ogres ejot uz vilciena labierīcībām. Vakar atkal Ludzā redzēju. Vilciena gaidu laikā "sauļojoties" uz perona soliņa. Tāds dīvaini neierasts personāžs šajā maršrutā. Kaut kā ierasts bija bomžus un bomzenes Rīgā reizēm pamanīt. Kaut gan - sieviešu kārtas bomzi tā īsti laikam pirmo reizi redzu. Kaut kas jauns un neierasts. Bet, nu "dāmas" pašas izvēle.
Tālāk. Pašai par pārsteigumu "lēkājot" uz Rīgu un atpakaļ laikam būšu pamazām visu savu iedzīvi uz Ludzu savedusi. Tik zināms drusciņš pie māsas palicis no vedamā. Ups, kā nepamanīju? :) Tāpat, kā - "Hm, jau pavasaris? Ziema tik ātri aiztinusies?". Laiks un dienas pietiekami ar viskautko aizpildītas tā, ka laiks nemanami aizskrējis.
Pēdējā laikā braucot uz Rīgu Stacijas laukumā iestājas "No kurienes tik daudz cilvēku?". Nē, Ludza nav "tukša" pilsēta, cilvēki sastopami visur un visu laiku, bet Rīgas cilvēku daudzums....
Un joprojām kaut kā gribas uzņurdēt mūsu pašu bāleliņiem un tautu meitām. Ja jums (un man arī) ne pārāk (maigi izsakoties) patīk, ka tie Bolt un Wolt kurjeri ir indusi un kas nu tur vēl, kas liedz pašmāju kaut studentiem aizpildīt to nišu? Cik nu zinu, tur esot elastīgs darba grafiks. Mūsējiem, kas - slabo pašiem ko darīt? Spēka pietiek tikai burkšķēšanai un nepatikas paušanai?
Izteicos un pietiek. Bildes - vilciena maršrutā pa logu uzņemtas. Ņemiet par labu rīta cēliena mirkļus maršrutā Rīga-Ludza.
News Support RSS feed provided by Dassault Systèmes
- Vakar, 13:33
