7. augusts
(Jūrmala – Ventspils)
Šī jau vispār nemaz neskaitās kā diena, bet vairāk vakars. Un kurš gan nav bijis Ventspilī? Bet nu tā sanāk, ka mūsu plānošanas procesa rezultātā braucienam uz Zviedriju bija lemts sākties tieši no pašas Ventspils ostas, kurā ar mašīnu uzbraucam uz prāmja un nobraucam zviedru miestā ar nosaukumu Nynäshamn.
Aizbraukt uz Skandināviju mums idejas ir bijušas jau no pirmskovida laikiem. Tad tika apsvērta Norvēģija, bet, lai ar valstis ar salīdzinoši nelielas, gabalus tur tik un tā var nobraukt lielus. Uz Norvēģiju neaizbraucām. Tagad vienā vasaras vakarā Maijai iešāvās galvā spoža ideja beidzot aizbraukt uz to Skandināviju un jau tās pašas dienas vakarā mums jau bija rezervēts prāmis un naktsmītne. Arī pārbrauciens no Nynäshamn uz Ramsvik bija nieka 520 kilometri, kas paveicams vienas dienas laikā ar uzviju. Jāatzīst, ka, tā kā rezervācijas tika veiktas vien mēnesi pirms ceļojuma, tad izvēle naktsmītnēm nebija diez ko liela. Pašiem zviedriem ar’ patīk augustā paceļot pa savu valsti. Reāli mūsu vēlamā nometnes vieta bija kaut kur pa vidu starp Gēteborgu un Norvēģijas robežu Kuststigen takas tuvumā, no kuras mēs bijām nolēmuši noiet pāris smukākos posmus. Izvēloties starp Lysekil un Ramsviku, izvēlējāmies Ramsvik kempingu jo skaista vieta un labas atsauksmes. Lai ar braucām tikai divi, paņēmām piecvietīgo mājiņu, jo mums nebija vēlmes eksperimentēt ar nedēļu četrus kvadrātmetrus lielā mājelē.
Lai vai kā vakarā pēc darba kāpjam mašīnā un startējam uz Ventspili. Ventspilī apmeklējam tirdzniecības centru Tobago, lai nopirktu kaut ko vakariņām un braucam pastaigā uz molu. Man jau tas mols šķiet tāda ne pārāk ideja. Studiju gados esmu pa to staigājis daudzas reizes, bet nu ja jāiet, tad jāiet. Novazājamies līdz paliek kāda stunda līdz reģistrācijas beigām uzbraukšanai uz prāmja un braucam uz termināli. Iečekošanās un uzbraukšana aizņem pāris minūtes, noparkojamies ceturtajā klājā un dodamies uz savu kajīti. Kuģim atstājot ostu, interkoma balss noskaita mums drošības instrukciju. Tajā mani joprojām izbrīna tie septiņi īsie un viens garais signāls, kas vēsta par nelaimi. Nevarēja izdomāt kaut ko vienkāršāku? Piemēram 300 īsus un vienu garu? Tad izpētām kuģi, atrodam veikaliņu un ēdnīcu, paskatāmies saulrietu uz kuģa klāja, paēdam līdz paņemtās vakariņas un ejam gulēt. Lai gan jūra ir salīdzinoši mierīga, mašīnu signalizācijas uz klāja skan visu nakti.
8. augusts
(Nynäshamn – Mariestad – Ramsvik)
No rīta mūs pamodina interkoma balss, kas apsveic mūs ar rīta piedzīvošanu un aicina brokastīs. Brokastis piecos no rīta pēc Zviedrijas laika ir visnotaļ ekstrēmi, bet ņemot vērā, ka dienas lielāko daļu sēdēsim mašīnā, mēs tās iekļāvām biļetē. Tā kā uz prāmjiem neesam pirmo reizi, mums ir izveidojušās zināmas prasmes. Šo prasmju rezultātā ēdamzālē esam otrie (vienmēr atradīsies kāds prasmīgāks), uzrādām savus boarding pass, mūs ēdienizdošanas sarakstā meklē tik ilgi, ka man jau sāk šķist, ka varbūt tomēr mēs esam aizmirsuši nopirkt tās brokastis, bet nekā beigās atrod un varam iet ēst. Neteikšu, ka piedāvājums ir kaut kas īpašs, bet paēst var. Paēdušiem atliek vien gaidīt kuģa pietauvošaos ostā, to pavadām klīstot pa augšklāju un novērtējot jūras kraukļu postījumus garāmslīdošajām salām.
Visi, kas braukuši ar prāmi, zina, ka kuģa piestāšana ostā vēl nenozīmē iešanu uz mašīnu braukšanu nost. Lai to izveiktu, ir jāpastāv rindā līdz tiek dota instrukcija doties uz mašīnām. Mēs dodamies un sajaucam klājus aizkuļamies uz trešo, tur vietā, kur jābūt mūsu škodiakam stāv kaut kāds kemperis! Saprotu kļūdu un meklējam ceļu uz ceturto klāju. Bonuss visai šai anabāzei (ļoti burtiskā nozīmē) ir tas, ka tiekot līdz mašīnai, priekšējie jau ir paretojušies un jau pusastoņos esam ceļā uz Ramsviku.
Jābrauc ir nieka sešas stundas vai 520 kilometri. Man kaut kā bija radies priekšstats, ka Zviedrijā visi ir baigi godīgie ātruma ievērotāji, tādēļ pirmos pārdesmit kilometrus braucu precīzi noliktajā ātrumā, protams, pēc GPS. Bet tad, uzmetot aci sev aiz muguras, redzu, ka izveidojusies kolonna. Skatos pēc numuriem norvēģi, nu skaidrs, tie jau noteikti kā mums igauņi savā valstī skaita katru noku, bet kaimiņzemē kapā kā dulli. Pēc kādiem desmit kilometriem un pāris apdzinējiem es saprotu, ka te visi, neskatoties valstpiederību, brauc +10. Iekļaujos plūsmā un kolonna aiz manis vairs neveidojos. Busiņu, kurš mani apdzima pirmais, gan noķēru nedaudz pirms Orebro.
Braukšana pa zviedru ceļiem ir visnotaļ patīkama nodarbe, sākumā braucam pa kaut kādu pievedceļu un tur ir tikai viena josla, bet, tiekot uz lielajām šosejām, braukšana kļūst raitāka un atlikušie kilometri pazūd ātri. Pēc pirmajiem trīs simts kilometriem, nospriežam izlocīt kājas un piestāt Mariestad, pavelkoties uz saukli šosejas malā, ka tā ir Vänern pērle. Pie reizes gribas kaut ko iekost un apskatīt Zviedrijas lielāko ezeru Vänern. Pilsētas apvedceļam tiek veikti remonta darbi un braukšana nemaz tik ātri uz priekšu vairs neiet. Atrodam stāvlaukumu netālu no pilsētas centra un ejam uz ezeru.
Pie ezera ieraugām šajā valstī populārāko putnu – zosi Holgersona jaunskungu tuvumā neredzam, bet zosis ir simtiem. Spriežam, ka noteikti dikti negaršīgas, ja jau tik daudz savairojušās. Sēžam uz soliņa ezera krastā un ēdam maizītes, sevi papildus stiprinu ar cukurūdeņiem. Tad nedaudz pastaigājam pa pašu pilsētu. No Karlsholme Folkets Park aizejam uz viņu domu pilnā nosaukumā Mariestads Domkyrka. Tās būvēšanā vietējie ir reāli iespringuši – cēluši no 1593. gada līdz 1903. gadam, tā vismaz pamatā iegravēts. Es pat domāju ieiet iekšā, bet nevaru atrast neaizslēgtas durvis. Skaidra lieta, te jau ar noteikti tik svētdienā var tikt iekšā! No kalniņa apskatāmies, ka nekas ievērības cienīgs te vairs nav un uz novadpētniecības muzejiem mums prāts nenesas, kāpjam mašīnā un dodamies tālāk. Mašīna gan pirms braukšanas prom, šķiet, ir nedaudz apvainojusies par apstāšanos un izmet veselu lērumu ar kļūdu paziņojumiem, kas saistīti ar distances kontroli. Nekas, nedaudz pabraucu un pāriet, gan jau kāda muša vai kondensāts vainīgs.
Kā plānots divos esam kempingā, kas saucas Ramsvik Stugby & Camping. Veicam iečekošanās procedūru, mums izsniedz mājiņas atslēgu, parāda parkošanās vietu un izstāsta noteikumus. 70% no noteikumiem ir saistīti ar atkritumu šķirošanu. Tā te ir izkopta zinātne. Ceļojuma rīti mums parasti sākās nevis ar gaiļu dziedāšanu, bet gan ar skaņu, kur kāds zviedrs šķiro pudeles. Atkritumu konteineri te ir kādiem sešu veidu atkritumiem kā minimums. Kas vēl labāk, pēc katra no šiem konteineriem brauc sava atkritumu mašīna. Tā kā esam paņēmuši kempingā brokastis, tad gultas veļa mums pienākas par brīvu! Iekārtojamies savā piecvietīgajā mājiņā. Nudien nevaru saprast, kur te var izguldināt piecus cilvēkus, jau nu vienīgi ceturtais un piektais ir ar dikti īsām kājām. Mājai nav ne vainas, ir tualete un karstais ūdens izlietnē, bet dušas nav, tā ir atsevišķā blokā kempinga teritorijā. Uzsildām līdzi paņemto soļankas burciņu, paēdam ar skatu uz piekempinga līcīti, šaurumu vai kanālu, tā ari es skaidrībā neesmu ticis joprojām. Tehniski līcis, bet tālāk ir mākslīgi izraksts kanāls ar pagriežamo tiltu, kas padara Ramsvik par salu.
Paēduši nospriežam, ka diena vēl gara un ir jādodas mūsu pirmajā pārgājienā. Entuziasms mums ir liels, nospriežam neko daudz līdzi neņemt un apiet riņķī salai. Tagad ar pakaļprātu varu pateikt, ka ideja nebija nerealizējama, bet pārāk ambicioza. Taka sākas pie mašīnu stāvlaukuma, nu ir nedaudz jāuzraušas kalnā pie stabiņa. Maija ir atradusi Outdoor active aplikācijā kaut kādu ceļu, kas piemērots mums tieši šodien. Manuprāt ar to outdoor active ceļiem ir tā, līdz ko viņi noved no standarta apzīmētās takas, tā tev ir regulāri jāskatās telefona ekrānā, ja negribi noklīst no takas autora ceļa. Ne visiem takas autoriem marķējot ceļu, ir bijušas labas GPS koordinātas agregātā un reizēm takās ir zāģa zobi, kas ir nevis taka, bet signāla lēkāšana, tāpēc man šis takas iešanas veids ir tāds ne visai. Vieglāk ir iet un meklēt zilus, baltus un sarkanus stabus, nevis kāpjot pa klinti meklēt pareizo pagriezienu un secināt, ka vispār te ir GPS kļūda maršrutā. Bet nu nekas, Maija mani vedīs pēc maršruta.
Visa Ramsvikas sala atrodas uz Bohusgranit, tas ir 920 miljonus gadus vecs un atklājies pēc pēdējā leduslaikmeta, kad ledāji nošķūrēja visu, kas te bija pirms tam, tā teikt, atpakaļ pie saknēm. Pa desmittūkstoš gadiem te nekas nav izmainījies, ir nedaudz uzpūsta augsne, uz kuras aug virši, pīlādži un pāris koki. Šur tur aizvējā var atrast pat mežu, bet tik un tā, skatoties uz kokiem, var redzēt pēdējās simtgades valdošo vēja virzienu. Piekempinga akmens ir viens no augstākajiem punktiem, no kā varam redzēt savu kempingu, tipiskās zviedru mājiņas un pilsētiņu pāri līcim.
Pārgājiena sākumā turamies pie takas un apmeklējam salas vienu no populārākajām piknika vietām, tā ir aizņemta, bet mums jau pikniks nemaz nebija plānā. Vējš zēģelē pamatīgi un staigāšana pa granītu man atsauc Arch parku Amerikā un nedaudz kāpienu uz Uluru. Te gan viss ir zemāk. Kā jau katrā ceļojumā, galvenais jau ir apkārtnes izmaiņas, un akmens ar vēju to diezgan labi nodrošina. Šī ir tāda vasarnieku sala, kura apdzīvota vien pāris vietās. Tiekam līdz nākamajai labākajai piknika vietai, līcītis pie šķūnīša. Šķūnītis ir tāds smukais vēju novecināts un izbalējis, bet arī te viss aizņemts.Sākums ir visnotaļ viegls, bet pēc kāda laika sākas papildu grūtības elementi – vari iet uz nākošo stabiņu ar līkumu vai rāpties augšā pa taisno. Izprovējam dažādus piegājienus. Neiztieku arī bez citu gājēju vērošanas. Kādu brīdi mums pa priekšu iet ģimenīte ar bērniem, tie visi iet palēkdamies un neizskatās, ka kādam gājiens sagādātu grūtības. Tad redzam sievieti, sauksim viņu par fotogrāfi. Pirmo reizi viņu sastopam uz takas pārsimts metrus tālāk uz takas no šķūnīša. Tur viena akmens slīpne saskaras ar nākamo un ir neliels kāpums. Te jau viss tas staigāšanas knifs ir, cik tu vēlies augstu kāpšanu apmainīt pret garāku slīpni, tīrā fizika. Te vietā, kur jākāpj ir kāds metriņš, fotogrāfe cenšas to izdarīt daudzas reizes, bet neveiksmīgi. Man jau paliek aizdomīgi, vai tikai vieta nav nolādēta! Pieejam, mums it kā sanāk uzkāpt ar pirmo reizi, fotogrāfei laikam traucēja fočiks, kuru viņa cītīgi turēja abās rokās un tad jau grūti līdzsvaru saglabāt. Mēs pavazājamies vēl pa piekrasti ārpus takas robežām un ejot tālāk redzam, ka viņa ir veiksmīgi pirmo šķērsli pievārējusi un cenšas tikt pāri nākamajam -malacis! Grūtākajās vietās ir uzriktētas metāla trepes, jo ne visām klints plaisām var pārlēkt pāri. Vispār jau forši, saule, jūra un vējš.
Ejam un baudām apkārtni, ieejam tādā kā aizvēja mežiņā un Maija paziņo, ka esam nositušies no ceļa, pievācu viņas telefonu un mēģinu atrast, kur tad mums jāiet. Uzraušos atpakaļ uz klintsmalas, no kuras nupat nokāpām, bet visu laiku rāda, ka neesmu uz takas, domāju, ka tā par taku, ja es eju gar klints plaisu? Pēc pāris minūtēm mani smadzeņu neironi atrod atbildi, ka taka visticamāk ved pa to klints plaisu, kas, tajā nokāpjot, no plaisas pārvēršas par aizu.
Aizas ieeja, ja tā ieskatās, ir pamanāma pēc norādes “Aiza”, bet viņa visā garuma ir tik šaura, ka knapi var izlīst cauri, bet visādi citādi ar visiem aizas elementiem, koki ir, virs galvas iesprūdis akmens ir un izeja arī. Izejam aizu un atkal pazaudējam taku. Pēc aparātiem mums būtu jāiet taisni līdz jūrai. Sākam to darīt, bet te ceļa nav un aizas paliek arvien platākas. Brīdī, kad jāsāk lekt pāri arvien platākām plaisām un padot vienam otram rokas, saprotam, ka nav jēgas pirmajā dienā izmežģīt potīti vai kaut kur nojaukties lejā. No augšas apskatām plato daļu, uz kuru neaizgājām un nospriežam, ka visu esam redzējuši un dodamies atpakaļ uz mājām. Vismaz cenšamies doties uz mājām, iekuļamies mežiņā un šī jau ir ceturtā reize, kad te nonākam un ko tu domājies – sastopam te Fotogrāfi! viņa bildē puķītes! Mežā nonākam krustojumā ar pieciem ceļiem, nolemjam neskriet mājās uzreiz, bet paieties pa mežu un atgriezties kempingā ar nelielu loku.
Pēc pārgājiena apbalvoju sevi ar kempinga bodē pirktu saldējumu ar lakricas un sāls garšu. Izmēģinām kempinga dušas, kut ko iekožam vakariņās un dodamies gulēt. Mājiņai apkārt zēģelē nopietns vējiņš un nedaudz traucē gulēt.
