Planšetdators, kas plānāks par vairumu telefonu? Huawei prezentējis jauno MatePad Pro 12

Huawei Minhenē prezentējis jauno MatePad Pro 12, kas turpina šogad jau papildināto MatePad saimi. 2026. gadā tajā jau debitējuši arī kompaktais MatePad Mini, lielais MatePad Pro Max un MatePad Air, bet jaunākais papildinājums izceļas ar īpaši plānu korpusu un OLED ekrānu. MatePad Pro 12 var ērti noturēt vienā rokā Jaunais MatePad Pro 12 ir tikai […]

Trampa ģimenes ietekme uz Albānijas vides kustību

Šodien, kā jau svētdienā, atkal mazliet par Trampa ģimeni, kas lielā mērā varēja ietekmēt arī Ukrainas kara beigšanos. Taču to neizdarīja. Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners vakar un šodien it kā apmeklē Kijivu un Maskavu, lai atjaunotu diplomātisko procesu. Pat Putins apturējis raķetes un dornus uz divām dienām. Ukrainas amatpersonas šobrīd runā par jaunu diplomātisko impulsu septembrī, taču vērotājām no malas ir skaidri redzams, […]

Čehija 8: atpakaļceļš

Nākamajā dienā es beidzot esmu puslīdz pieradusi pie režīma celties agrāk, savukārt pirmais referāts pēc vakardienas pasākuma ir ieorganizēts mazliet vēlāk, tāpēc es ne tikai nenokavēju¹, bet arī ar interesi noklausos. Pētnieks, kas ir ilgi strādājis ar dialoga sistēmām dažādās interesantās pētniecības vietās, ieskaitot Bella laboratorijas, analizē, ko, viņaprāt, var vai nevar lielie valodu modeļi. Iespējams, interesantākā konferences daļa – lai gan viņa interese ir tieši jēgpilni dialogi, tomēr daudz kas no viņa teiktā par zināšanu aktualizāciju (kurā komandā šis slavenais futbolists spēlē šobrīd? modeļi mēdz atbildēt ar jebkuru, kurā viņš ir kādreiz spēlējis) un (ne)atmiņu starp sarunām būtu turams prātā arī plašākā spektrā analizējot šīs tehnoloģijas un piedēvējot tām inteliģenci. Viņš arī smagi pakritizē, ka pat ārkārtīgi labos datorlingvistu žurnālos ar milzonīgu konkurenci mēdz publicēt pētījums ar liktu novērtēšanas praksi – formālām, automatiski sarēķinātām metrikām, kas pārāk maz izsaka par reālo cilvēcisko rīka noderīgumu. Beigās viņš aicina “trīs publikācijas dienā” neielikt kā vienīgo darba mērķi, bet censties veikt nestandarta pētījumus, lai visa pasaule nedomā pārāk vienādi. Bella laboratorijās nekad publikācijas neesot bijis mērķis. No vienas puses, viegli runāt, ja esi strādājis tādās vietas, droši vien finansējuma vairs netrūkst. Bet no otras puses… šajā laikā tas tieši tas bija uzmundrinājums, ko man vajadzēja dzirdēt. Nauda jau tāpat sevi atgādina nepārtraukti, šī bija patīkama pārmaiņa.

Kafijas pauzē satiku E., kas rezumēja, ka vakar vīns varbūt neesot bijis par daudz, bet par biežu gan, un raizējās, kā labāk aizbraukt mājās, tomēr daudzstundu brauciens. Es iekšēji sasmejos, cik švakas ir manas ģeogrāfijas zināšanas tomēr, cik grūti man ir noticēt, ka Ziemeļitālija ir tikai vienas dienas braucienā no Čehijas, un novēlēju drošu ceļu. Turpceļš jau esot ievilcies, jo austriešu tūristi, braucot mājās, esot radījuši uz šosejām sastrēgumus.

Ar J. es satiekos Jörd izvēlēties pāris pakas suvenīrkafijas. Izdzeram pa abiem vēl degustācijai vienu tādu ķiršainu, bet tā mani tik ļoti nesajūsmina, paņemam to citronzāles un vienu persikainu. Kāpjam tramvajā (starp citu, man tā arī nevienu reizi nevajadzēja Brno garo biļeti, vienmēr visur tiku ar mazāk kā 15 minūtēm tramvaja) un braucam uz staciju. Stacijā esam laicīgi, bet vilcienu pārceļ 15 minūtes vēlāk. Nu labi, 15 minūtes nav pasaules gals.

Diemžēl pa ceļam vilciens pastāv kaut kādā sliežu laukā vēl pusstundiņu, un tad vēl 10 minūtes tunelī pie Prāgas stacijas, un mēs Prāgā esam tā, ka par lidojuma kavēšanu jāsatraucas vēl nav, bet paēst arī nevar paspēt. Žēl, bet nolemjam neriskēt un ēst lidostā. Stacijā vienīgo reizi pa nez cik gadiem ieeju maksas tualetē, samaksāju kaut kādas dažas kronas. Bet ar karti! Bez čehu valūtas tā arī iztiku.

Prāgas stacijā visu laiku skan paziņojumi. Stacija, šķiet, pa dienu darbojas uz savas kapacitātes robežas, paziņojumi iet angliski un čehiski, un gandrīz visu laiku kaut ko paziņo, un paziņo, un paziņo.

Maršruts uz lidostu ir visnotaļ nepārprotami ar zīmēm nokomunicēts, no stacijas uz metro C līniju, nākamajā pieturā (muzeja) pārkāpt uz A līniju, kas ir zemāk, no A līnijas uz 59. autobusu. Visi soļi ir saprotami. Izņemot, ka es esmu nogurusi, manas smadzenes ir nogurušas un sapinušās, uz katra nākamā īsā metro eskalatora paliek uzkāpt arvien grūtāk, un pie pēdējā, īpaši garā eskalatora, kam jānoved uz A linijas perona, es vienkārši apstājos un sāku raudāt. Jo nu stulbi kaut kā – nevarēt uzkāpt uz eskalatora. Man liekas, ka tas panikas mehānisms ir saistīts ar to, ka man patiesībā ir bail no augstuma, un tie vecie metro eskalatori ir ārkārtīgi stāvi, ārkārtīgi ātri un ar ļoti, ļoti īsām uzkāpšanas platformām. Bet tur ir arī deva tā paša veida fobijiskās panikas, kas cilvēkiem liek baidīties no, piemēram, neindīgajiem zirnekļiem. Kāpņu nav, liftu neatradām², es stāvu maliņā un raudu, un J. man stāv blakus, berzē plecu un skaita “there, there“. Es šņukstu, ka stulbi kaut kā. J. piekrīt, nu jā, bet nu there there.

Bet kā jau visas sliktās lietas arī šis pāriet. Es iejūku nākamajā milzu pūlī, kas ļauj neredzēt uz priekšu, un, kad uz eskalatora ir tikts, tad jau tālāk ir tikai jāturas un nav traki. Tikmēr J. šos man gandrīz nepieejamos varoņdarbus veic ar zināmu aizelsušos eleganci un 23 kg smagu čemodāmu rokā. Man nav komentāru. Pa ceļam lejā es prātoju, ka varētu papētīt riteņkrēslu pieejamību Prāgas centra stacijās, tas būtu aprisinājums. Bet man jau, sasodīts, pietiktu arī ar kāpnēm, un to parasti nekur neraksta. No vienas puses es saprotu, neviens negrib to milzu gabalu kāpt pa tik garām kāpnēm. No otras puses, tātad reizēm es gribu gan.

Lidostā ar visu šo mēs esam… nedaudz par ātru. Mēs dabūjam gaidīt 15 minūtes, pirms kāds ir gatavs pieņemt mūsu čemodānu. J. pūš un elš, ka ir noguris, es viņu mierinu, ka tātad mēs pilnīgi noteikti nekavējam, un tas arī nav slikti.

Pēc čemodāna nodošanas es atceros novilkt korseti uz drošības kontroli, taču viņi atrod somā manu almagelu un pārbauda. Es saku, ka tās ir kuņģa zāles un manis pēc viņi var tās kaut vai konfiscēt, bet viņi man tās atdod. Ejot uzvilkt korseti atpakaļ, es gandrīz iesperos vīriešu tualetē, pāris kungi uz mani dīvaini paskatās, bet drāma laimīgā kārtā nesaceļas.

Apmēram lidostas vidū, mēs apsēžamies kafejnīcā. Uz leju ir skats uz to konditoreju, kur mēs pēdējā gadā pirms kovida pirkām brokastis pēc gulēšanas viesnīcā. Ēdiens ir dārgs, dārgākais, ko esam ēduši Čehijā, taču visnotaļ patīkams. J. priecājas, ka viņa ceptā vistas krūtiņa ir tieši tas, ko viņam gribējās pēc tam, kad mēs vienu to vakaru skatījāmies vistas cepešu video, un mana cūciņa, lai gan pasīksta, ir ļoti sulīga un ar ļoti foršu krējuma piparu mērcīti. Mēs paņemam arī pa mazam desertiņam (labs putukrējums, interesanta ideja par kafijas bobām, bet mazliet par sausu cepumi), viesmīlis ar mums pajoko un mēs spriežam, vai mēs nevarētu būt šo viesmīli jau iepriekš satikuši šajā lidostā. Kungs noteikti ir ar stāžu, bet jūtas tāds kā nedaudz pazīstams.

Mūsu lidojumu pabīda par pusstundu vēlāk. Paēduši mēs pārceļamies gaidīt pie vārtiem. Iespējams, ka lidojumu pārceļ vēl mazliet, mēs saguruši īsti nesekojam līdzi. Iekāpšana tagad tiek sīkāk organizēta pa klasēm, es pieļauju, ka mēs nejauši iekāpām par ātru, kopā ar biznesa klasi, vai kaut kā tā, bet nu, neviens prom nedzina, tad nu ko tur daudz. Pēc iekāpšanas pilots paziņo, ka viņu sauc Jānis, nu jauki, un, ka lidmašīnai ir elektroniska kļūmīte, tāpēc, iespējams, vajadzēs to izslēgt un ieslēgt, bet nu tad jau paziņos, pašlaik krāmē bagāžu, drīz brauksim, atvainojamies par kavēšanos ar izlidošanu, tas no iepriekšējiem lidojumiem. Jā, lidmašīnu vajadzēs izslēgt un ieslēgt, un būs uz brīdi tumšs.

Pēc desmit minūtēm vai varbūt mazas mūžības ziņo, ka kļūmīte nav pazudusi, vajadzēs vēlreiz izslēgt un ieslēgt un uz brīdi būs tumšs. Es J. rakstu, ka es ceru, ka šoreiz nav hokeja un manis pēc viņi var uzreiz iedot mums viesnīcu un turpināt rīt vēlreiz, es gribu gulēt.

Otrā pārlāde ir ilgāka (tumšs ta tumšs, bet izslēgtā lidmašīnā reāli ātri jūt, ka paliek drusku smacīgāk, tur ir maz gaisa kubikmetru uz katru elpotāju), bet pēc tam mums ziņo, ka kļūme ir pazudusi, varēsim lidot, ceļā drusku turbulences, bet Rīgā laiks skaidrojoties.

Un jā, tiešām lidojam ar. Paceļoties uz brīdi redz Prāgas gaismiņas, tas ir skaisti. Es mēģinu gulēt, nesanāk, lidmašīnā ir skaļi, es uzlieku lielās ausis, ieslēdzu aktīvo trokšņa novēršanu un gremdējos mūzikā. Drusku besis, ka Tidal vienkārši ir izlēmis daļu manas mūzikas nelejuplādēt, bet vairums ir.

Rīgā esam bez piecpadsmit pusnaktī. Mūsu čemodāns ir klāt laicīgi, bet transporta ta uz Siguldu vairs nav nekāda, jau sen. Nākas ņemt taksi. Lidostā ir izvēle starp mašīnām, kas reklamē Gobzemu un Red Cab, kas skaitās tie Rīgas uzticamākie. Pirmā rindā ir šķiet tāda izdarīga sieviete, bet viņa jau ir aizņemta, vaņģojot citu ģimeni un solot viņiem čemodānus uznest un ko tik ne, tā nu mēs iekāpjam nākamajā Red Cab.

Īsi sakot, es visu ceļu vēlējos, kaut mēs būtu dabūjuši to tanti. Man bija sajūta, ka šoferis grib savākt visus soda punktus, nogalināt mūs un vēl arī to lapsu, kas izskrēja ceļā. Būtiski ātruma pārkāpumi, neturēšanās joslā. Turklāt visticamāk viņam nāca miegs, es jutu, ka man vajadzētu runāt, un es nespēju neko jēdzīgu izdomāt³. Beigās vēl atklājās es esmu no cenu kāpuma smagi atpalikusi, tāpēc man būs atmaksai jāprezentē vienkārši šausminošs rēķins (šis ir varbūt trešais taksometrs 20 gadu laikā, es ceru, ka mani neapēdīs bez sāls). Un turpmāk mēs darīsim visu iespējamo, lai vairs nebūtu jābrauc ar taksi, it īpaši naktī pēc ceļojuma tik garš gabals.

Nezinu, meklēsim veidus, kā neielidot tik vēlu, palikt pie draugiem, jebko.

Bet mēs izdzīvojām. Mēs nokļuvām savā gultā, un pirms aizmigšanas es pat iemetu izmazgāties veļu.

Mēs uzzinājām, ka J. patīk kalni un ka mums abiem ļoti patīk čehu tramvaji. Mēs uzzinājām, ka manai gaumei manās vispār mīļajās čehu pilsētās tomēr ir mazliet par daudz automašīnu, bet ka te vienmēr būs vēl kāda ēka, kur atklāt kaut ko skaistu un/vai apēst ko garšīgu. Burčaks ir ierindojies “nekad nebutu domājusi, ka kārosies” našķu grupā pie norvēģu brūnā siera. Pirmo reizi starptautiskā vidē stāstīju par tēmām, par kurām agrāk biju tikai mācījusies no citiem. Es ieguvu mazliet iedrošinājuma rakt uz priekšu, un es klusi ceru, ka man izdevās kaut nedaudz iedot šādu iedrošinājumu arī E.

Nākamajā dienā vakarā J. atrada sev pleca somas kabatā sieru.

______
¹ Es pat paspēju pa ceļam nofotogrāfēt, ka ēkā, kur bija mūsu dzīvoklītis, bija smukas akmens masas kāpņu margas ar vāverītes skulptūriņu katrā otrajā laidienā. Dzīvoklis pats bija ērts, tikai ilgtermiņam noteikti nepiemērots, tualetē un dušas telpā oda pēc slapja suņa, visticamāk kaut kas nav kārtībā ar pagrabu un ūdeņiem.
² Iespējams, ka lifti ir uz virszemi un es neatrado, jo es meklēju ceļu no C platformas uz A, neizskatot iespēju, ka varbūt ir jābrauc no C uz augšu, lai tiktu pa tiešo uz A.
³ Ņemot vērā visu augstāk minēto, man šķiet, es arī biju nogurusi.

Pielaiko partiju

Pielaikoju partiju, paldies autoram. Par īpaši svarīgiem jautājumiem atzīmēju migrāciju un valodu. Iznākums:

Kopumā kārtojuma tendence atbilst domām, bet ne precīzi — atsevišķu kandidātu sarakstu vieta un secība diezgan atšķiŗas un pat uzjautrina. Iespējams, tāpēc, ka mani 24 svarīgākie jautājumi atšķiŗas no pielaikotavas. Tāpēc varbūt arī dibengalā procenti tik lieli. Toties augšas procenti sakrituši ar to, ko esmu gadiem teicis: ja jūsu viedoklis ar jūsu (jums tuvāko) partiju saskan par ¾, tas jau ir daudz.

Un kā jums?

Seriāls – Detektīvs Hols. 1.sezona.

Oriģinālnosaukums: Jo Nesbo’s Detective Hole
Valsts: Norvēģija
Žanrs: Drāma/ Detektīvs
Lomās: Tobias Santelmann, Joel Kinnaman, Ellen Helinder, Anders Baasmo
Gads: 2026

Par seriālu
Harijam Holam mieru nedod piecus gadus veca slepkavība bankā, viņš sāk padziļināti to lietu pētīt, līdz viņu nozīmē pie jaunas lietas- jauna sieviete tiek atrasta nogalināta savā dzīvoklī Oslo, viņai nogriezts pirksts un zem plakstiņa atradās dimants piecstaru zvaigznes formā. Aizdomas, ka Oslo uzdarbojas sērijveida slepkava.

Jū Nesbē romāna ‘’Sātana zvaigzne’’ ekranizācija. Šoreiz seriāla veidotāji nolēmuši sākt ar grāmatu sērijas piekto grāmatu.

Tā kā man ar krimiķu lasīšanu nesanāca (savulaik pat viena Harija Hola grāmata tika izlasīta pēc ekranizācijas noskatīšanās), tad mēģināju krimiķi skatīties. Te liels nopelns ir seriālam Q nodaļa (iesaku!).

Un jāsaka, ka bija tīri labi, lai arī ļoti acīs krita pārāk lielā centība Harija Hola tēlu pataisīt par žēlu žūpu ar teju nemitīgu slapja suņa skatienu. Gan jau grāmatā tam ir īpaša nozīme un veltīti krāšņi epiteti, bet te brīžam likās pārāk jau pārsālīti. Harija lomas tēlotājs jau centās, visu cieņu.

Seriāla pirmo sezonu (ticu, ka būs vēl) gribētos iedalīt divās daļās- sākumā intriga, minējumi, slepkavības un no ekrāna dvesošs azarts, kas, tuvojoties sezonas beigām, pamazām izčākst un sāk strauji atrisināties. Un tieši tā atrisināšanās daļa bija ar vilšanās piegaršu- pārāk jau strauji un pārāk maz ar skatītāju ‘’līdzdalību’’. Prasījās mazliet labāk izspēlētu.

Zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz Nesbē daiļrades cienītāju, noteikti viņiem ieteiktu paskatīties- ir labi tēli, laba mūzika (paldies Nikam Keivam), laba atmosfēra un brīžam pat pārāk izteikta vardarbība. Garlaikoties nevajadzēs pat tādiem detektīvžanra necienītājiem kā man.

The post Seriāls – Detektīvs Hols. 1.sezona. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Amazones džungļi Ķīšezera maliņā

Nu savajadzējās Tomam nopeldēties. Tajā Ķīšezera stūrītī, kurā viņš parasti zvejot dodas. Un tie augi tajā nostūrī TIK gari... 

Bildes atkal apjukušā kārtībā.

PXL_20260905_182932098.MV.jpg
PXL_20260905_182935139.jpg
PXL_20260905_182941838.jpg
PXL_20260905_183114806.jpg
PXL_20260905_183118004.MV.jpg
PXL_20260905_183514264.jpg
PXL_20260905_183521885.MV.jpg
PXL_20260905_183527819.MV.jpg
PXL_20260905_183549754.MV.jpg
PXL_20260905_190412278.MV.jpg
PXL_20260905_190342435.MV.jpg
PXL_20260905_190023145.MV.jpg
PXL_20260905_190009835.MV.jpg
PXL_20260905_184540346.MV.jpg
PXL_20260905_184303736.MV.jpg
PXL_20260905_183706329.MV.jpg
PXL_20260905_183638512.MV.jpg
PXL_20260905_183626593.MV.jpg
PXL_20260905_183602652.MV.jpg

par videospēlēm

nu, star wars zero company ir ļoti teicams
par publisko tēmu ikskoms + mass effect:

no mass effect tur ir pirmās divas minūtes
toties tādas, ka profesionāli nesagatavotus cilvēkus aizraidīs reanimācijā uzreiz
pēc tam vairs nebūs
taču bija brīnišķīgi, asaras acīs, lamuvārdi noutpadā

par ikskomu
man tas mazliet vairāk pēc izjūtām atgādina nevis x-com klasiku, bet čimeru (kuru es ar visu sirdi arī ļoti mīlu)
te, protams, nedaudz atbalsta abpusēju aplikšanu ar overvatča konusiem, taču bez īpaša fanātisma
tādēļ tāda proaktīvisma iedvesmota geimpleja, kā jagged aliance:wildfire (labākā TBS pasaulē, ja kas) nav
toties violeto diskursu akvadiskotēkas, kā gears tactics, arī nē

pretinieki pārvietojas samērā atjautīgi
trīs desantnieki izsēžas, tu ar visiem saviem čuvakiem uz overvača aizver vienu galveno koridoru
taču viņi kruta sadalās, lūk, viens tur koridorā iekļūst un uzreiz izmanto bezmaksas teleportu atpakaļ debesīs, toties otrs lien caur konteinera jumtu, trešais vispār aiziet no sētas otras puses
sēdi un rādi ienaidniekiem labās rokas īkšķi, tā arī vajag, mums galīgi nav garlaicīgi

tagad par draņķīgo
pirmkārt - varoņa kastumizācija labākajās andromēdas tradīcijās
centos komponēt meiču, kas ir krokodils, nevis floridas aligators
lai ko nedarītu, sanāk floridas aligators 
es tiešām ļoti centos
tas jau ir uz postironijas robežas

nu, un kamera ar tendenci līst sienā, kad tai pietuvojies
būtībā dzīves sīkumi, kam negadās

tutoriālis izsmeļošs (pat pārāk). dialogi ļoti labi uzrakstīti. sadarbības mehānikas interesantas, pat kaut kur aizraujošākas, kā čimerā / nav tāda horrora, kā otrajā ikskomā, tas arī vietām mēdz būt pozitīvi (a vietām nē).
gada spēle, čuvaki, tiem, kam pohuj uz gta 6 haipu vai pragmatas jauno skinu

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Multiverss ir pilnāks par pilnu ar galvu reibinošiem artefaktiem. Šķiet ‘’tikai’’ jāpasniedzas drusku tālāk, jāpacenšas drusku vairāk un tie būs rokā, lai Defiance of the Fall sērijas galvenais varonis Zakarijs ‘’Zaks’’ Atvuds vai jebkurš cits, būtu tas viņa sabiedrotais, ienaidnieks vai neitrāls Sistēmas spēlētājs, spētu turpināt vairot un audzēt savu kultivācijas spēku, līmeņus un visādi citādi ar to saistītās statistikas atribūtikas. Tikmēr sižetā, kas jo tālāk sērija tiek turpināta, jo vairāk pēdiņās liekams termins, virzās uz Visuma starpsektoru karu, kas Zaka gadījumā izpaužas viņa vadīto spēku cīņās par Kan’Tanu (izrunā kā Kentanu) klanu.

Lai cik saspringtas un brīžiem šaubīgas kaujas nenoritētu, tad par gala iznākumu par labu galvenajam varonim lasītājs var iztikt bez šaubām. Vienīgi Zaku brīžiem sāk pārņemt maza mazītiņa vainas apziņa vai vismaz satraukums attiecībā, cik daudz padoto pavalstnieku dzīvības katra lielāka vai mazāka saķeršanās neprasa. Bet to tad var viegli pārdzīvot un sagremot, kad atceras, ka gan pats, gan jebkurš cits izdzīvojušais sabiedrotais pēc uzvaras kļūst jo spēcīgāks un par spīti Sistēmas Multiversa mežonīgajiem apmēriem, jo augstāk kāpj, jo tomēr ierobežotāki ir pašas augstākās kvalitātes resursi.

Vienlaikus momentā šo trīs grāmatu laikā, kad Zaks paviesojas uz Zemes, lai pēcāk tikpat ātri dotos savās gaitās, ir jāpievelk groži, jākļūst stingrākam pret zemiešiem, kuri pārāk ērti iekotelējušies viņa un tā sabiedroto izveidotajā un lielākas bildes skatījumā mānīgajā drošībā. Ja vien ir vēlēšanās ilgtermiņā cilvēci no laikiem pirms Sistēmas uzrašanās, pirms Defiance of the Fall sērijas aizsākuma vēl uzturēt pie dzīvības un neļauties pašplūsmai, kura nesaudzē nevienu, tad drusku jāpaskubina slinkākie un, pieklājīgi sakot, jāsadod pa pēcpusi citiem.

Turpinot par kultivēšanu un galvenā tēla izaugsmi, tad Zaks pieķer sevi pie domas, ka viena daļa no agrāk iegūtajām spējām, no kurām uz dažu labu izteikti paļāvies, lai gūtu panākumu, tagad stigst ne tikai putekļainā aizmirstībā un reti kad tiek izmantota, bet pat ir kā lieks resursu patēriņš, kuri noderētu kam citam un dotajā brīdī krietni efektīvākam.

Zaks, kā jau tas piederas, esot galvenajam varonim, ir OP (overpowered) un viņš ir spējis tikt pie retas duālu klašu iespējām, kas gan nav tik reti, lai Sistēmā tam nebūtu savs termins – ‘’edgewalker’’. Zaka gadījumā tās ir Dzīvības un Nāves (Life and Death) saistītas klases. Un tad var pie reizes, ja ir tāda luste, izvērst filozofiska rakstura pārdomas par jautājumiem, kas gan īsti skaitās ‘’dzīvība’’, ja dzīvie miroņi (nebūs zombiji) Sistēmas ietvaros nenozīmē gluži to pašu, kā citkārt varētu padomāt.

Defiance of The Fall būdama LitRPG fantāzijas subžanra darbs neiztiek bez līmeņiem, kur autors J.F. Brink, sērijai aizsākoties, izvēlējies iztikt bez pieredzes punktu uzskaites, ne bez līmeņiem, kurus tad sarindot burtu sistēmā, kur A skaitās pats augstākais. Viss būtu rožaini un jauki, ja ne šo grāmatu ietvaros, kad jau #11 grāmatas ietvaros ir moments, kad Zaks itkā sasniedz E ranga pīķi (un tajā vēl ir joprojām) neuzrastos moments, kurā visa uzmanība tiktu pievērsta jaunai klasifikācija (varbūt subklasifikācijas iekš burtiem). Tā Zaka gadījumā puisis aizsāk iekļaušanos Hegemony kārtā, kur arī tikt līdz pīķim nemaz pat šo trīs grāmatu un nedaudz virs 1800 lapaspušu laikā nemaz nav iespējams. Ar ko šīs alternatīvās un paralēlās klasifikācijas nebeidzas – vismaz šobrīd iztiekot vien ar Monarhijas ranga pieminēšanu.

Jāatzīstas, ka saturīga sižeta attīstības substances ir tik maz (jūtami mazāk aptuveni pēc #9 grāmatas) un nerodas iespaids, ka autoram būtu padomā nosprausts mērķis un finiša taisne, uz kuru sēriju virzīt (tā teikt turpinājumi var sekot, kamēr pašam apniks), ka audio versiju klausoties var sanākt reto momentu, kad kaut kas puslīdz sakarīgs tik tiešām notiek, palaist garām. Tie vienkārši pazūd epizodisku notikumu jūra, kuriem vai nu nav nekādas ietekmes un sasaistes ar vēlāk notiekošo kārtējo epizodi, vai arī tā ir ļoti minimāla.

Līdzīgu iespaidu var attiecināt uz ntajiem mazajiem, pat ne otrā plāna tēlu skaita. Viena liela daļa tiek izmantoti pieminētajās epizodēs, lai būtu kā atbalstošais personāls, ja ne gluži kartoniskas butaforijas galvenajam tēlam. Lai pēcāk tiktu ja ne pilnībā aizmirsti, tad drīzāk vēlākā momentā atkal epizodiski izmantoti. Gandrīz piezogas sajūta, ka sanāk vairāk ieklausīties un censties piefiksēt jauna tēla vārdu, nekā kādu pat puslīdz aizraujošu sižetisko pavērsiena gaitu.

Nav gluži tā, ka Zaks būtu vienīgais puslīdz sakarīgais tēls visā sērijā, kuram autors pievērstu uzmanību. Tādi ir agrākos pārdomu rakstos pieminēts uz Zemes mītošo dēmonu līderis Agrass vai kāds cits no Zaka tuvākajiem sabiedrotajiem, bet šajās trīs grāmatās pievērstā uzmanība tiem arī jo tālāk, jo vairāk krītas. Pat #7 grāmatas ietvaros mātes (pieder pie Technokrātu frakcijas) nolaupītā māsa Kenzija tiek vien retu reizi pieminēta. Un kad autors izdomājis pēkšņi piedāvāt pavisam jauna tēlu fragmentāru skatpunktu, gribas nodomāt, ka ko nu vairs. Iespēja jēdzīgi izveidot iespējas piedāvāt sēriju, kurā skatpunkti mijas starp vairākiem tēliem sen kā jau nokavēta. Tad jau labāk uzsākt jaunu (sēriju).

Folkreiss/Autokross: Saspringtais septembris sākas ar Folkreisu un Mini bagijiem Mūsā!

Septembris Latvijas krosā būs ļoti saspringts, jo noslēdzas gan autokrosa, gan rallijkrosa, gan Folkreisa seriāli. Šajā nedēļas nogalē Mūsa Raceland trasē tiekas Folkreisa, Krosa komisijas kausa un no Smiltenes pārcelto Mini bagiju dalībnieki. Visās ieskaitēs priekšpēdējais posms. Autocross.lv un Dita seko līdzi notikumiem!  

Romantisms - ļauns murgs vai skaists sapnis, ko nav iespējams aizmirst

Turpinu nesistemātiski iepazīt Aivara Kļavja grāmatas, kurās viņš iet cauri pasaules literatūras vēsturei, atstāstot nozīmīgākos procesus un to virzītājus. Šajā grāmatā, kā jau var saprast no tās nosaukuma, Kļavis apskata romantismu, kas uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē. Galvenie grāmatas varoņi: Heinrihs Heine, E.T.A. Hofmanis, brāļi Grimmi, Edgars Alans Po, Vodsvorts, Bairons, Šellijs, Valters Skots, Alfreds de Misē, Viktors Igo, Aleksandrs Dimā (tēvs), Žorža Sanda, Onorē de Balzaks. Kļavis īsumā atstāsta šo autoru biogrāfijas, kā arī nozīmīgākos literāros veikumus, ar ko tie ievērojami un kādā mērā tie ir vai nav lasāmi mūsdienās. Līdzīgi kā to pirms simts gadiem darīja Andrejs Upīts un Rūdolfs Egle "Pasaules rakstniecības vēsturē", tikai, protams, bez marksisma stīgas, bez kuras nevarēja iztikt Upīts. Taču arī Kļavis nav no tiem, kas atturēsies no "savas līnijas" bīdīšanas. Vismaz manai gaumei šajā grāmatā daudz par daudz viņš atsaucas pats uz saviem literārajiem darbiem, to atbilstību, piemēram, vēsturiskā romāna žanram, vai uz to, kā mēģinājis karjeras sākumos stāstus balstīt fantāzijā, bet tad arvien vairāk - novērojumos. It kā jau tas ir vietā, tomēr ar romantisma literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē paša Kļavja darbībai tiešas saistības nav. Lai gan - varbūt pat tiešām gribētu izlasīt viņa pirmo stāstu krājumu, to, kam zagtas karotītes nosaukumā. Jāatzīst, ka šī grāmata (un domājams - visa sērija) drusku sirgst ar problēmu, ko autors saskata citos, tēmā "Kopotie raksti", proti, ka grāmatas kļūst par dekoratīvu objektu plauktā un mazāk - par praktisku lasāmvielu, arī par šīs sērijas grāmatām drusku tāda sajūta man ir: viss komplekts plauktā izskatītos labi, bet - vai man būtu interese tajās pa reizei ieskatīties? Neesmu viss drošs. Un otrs jautājums - vai pēc šīs konkrētās grāmatas izlasīšanas man radās nepārvaram vēlme izlasīt kādu no te piesauktajiem literārajiem darbiem? Drīzākais, ka nē. Iespējams, kaut kādas satura drusmlas man no šīs grāmatas izlasīšanas nosēdušās atmiņā būs, tas, protams, pozitīvi, bet kaut kā jāsaka - es būtu vēlējies no tās saņemt vairāk. Vismaz pagaidām man nav noskaņjuma, ka būtu nepieciešams straujiem soļiem iepazīt visas šīs sērijas grāmatas, kaut kādā mērā piekrītu tai Ilzei, kas Rozulas skolas literārajā kafejnīcā par Kļavi izsakās kritiski.

No klikšķa līdz sajūtai, kā pārdot pieredzi digitāli

E-dāvanu nevar nolikt uz plaukta, aptaustīt iepakojumu vai teatrāli pakratīt pie auss. Tā bieži ir saite, kods vai skaists e-pasts, kas riskē izskatīties pēc rēķina ar labāku noskaņojumu. Tāpēc e-pakalpojumu mārketings nepārdod tikai darījumu. Tas pārdod sajūtu, ka cilvēks jau ir pusceļā uz masāžu, vakariņām, piedzīvojumu vai ilgi atlikto atpūtu.

Digitālās kampaņas uzdevums ir radīt priekšgaršu vēl pirms pakalpojuma izmantošanas. Klikšķis sāk ceļojumu, bet labs mārketings panāk, ka cilvēks galamērķi jau spēj iztēloties.

Pieredze sākas pirms pirkuma

Ja pakalpojums tiek nopirkts digitāli, klienta pirmais kontakts ar zīmolu bieži nav reģistratūra, aromātiska svece vai perfekti saklāts galds. Tā ir reklāma telefonā starp darba čatiem, kaķu video un ziņu atgādinājumu, ka parole atkal jāmaina.

Tieši tāpēc digitālajam pieskāriena punktam jābūt vairāk nekā glītai pogai ar tekstu Pirkt. Tam jāiedod iemesls apstāties un padomāt, Jā, šo es gribētu sev. Vai cilvēkam, kuram jau trešo gadu dāvinu zeķes.

E-pakalpojumu mārketings kļūst pārliecinošs, kad tas nepārstāsta pakalpojuma tehniskos parametrus, bet palīdz iztēloties rezultātu. Nevis 90 minūšu procedūra, bet laiks, kurā telefons beidz vibrēt un pleci atceras, ka tiem nav jābūt pie ausīm.

Pārdodiet ainu, ne sarakstu

Pakalpojuma apraksts var būt precīzs, taču precizitāte viena pati reti izraisa vēlmi. Klients vēlas saprast, ko viņš jutīs, redzēs vai no kā uz brīdi aizbēgs.

Vizuāļos un tekstos noder konkrētas situācijas:

  • piektdienas vakarā nav jādomā, ko gatavot;
  • dāvanas saņēmējs pats izvēlas sev piemērotāko pieredzi;
  • viena rezervācija pārvērš ikdienu par mazu notikumu;
  • atpūta nav jāizplāno līdz pēdējai minūtei.

Šeit svarīga ir mēra sajūta. Ja katra pirts procedūra tiek pasniegta kā dzīves transformācija, auditorija drīz vien sāks meklēt tuvāko izeju. Pietiek ar godīgu, atpazīstamu solījumu un detaļu, kas aktivizē iztēli.

Davanu plans

Dāvana bez fiziskas formas.

Digitālai dāvanai piemīt savdabīgs paradokss. Tā ir ērta pircējam, bet tai jāizskatās vērtīgai saņēmējam. Citādi rodas sajūta, ka dāvināts ir nevis pārdomāts piedzīvojums, bet veikli pārsūtīts fails. Tieši tāpēc stāsts var kļūt par produktu arī tad, ja dāvanu nevar nofotografēt.

Tāpēc komunikācijā ir vērts uzsvērt ne tikai piegādes ātrumu, bet arī izvēles brīvību, gaidas un personisko nozīmi. Dāvinātājs nepērk kodu. Viņš pērk iespēju pateikt, Es pamanīju, ka tev vajag ko vairāk par vēl vienu krūzi.

FromMe dāvanu kartes labi ilustrē pieeju, kur dāvanas izvēle var kļūt mazāk par minēšanas konkursu un vairāk par iespēju saņēmējam atrast sev piemērotu pieredzi.

Izvēle arī ir vērtība.

Mārketingā bieži gribas būt ļoti konkrētiem. Šis ir romantiskam vakaram, šis adrenalīnam, šis kolēģim, kuru pazīstam tikai no Zoom ekrāna. Tomēr dāvanu kategorijā izvēles iespēja pati par sevi var būt solījuma daļa.

Kampaņa var uzrunāt divus cilvēkus vienlaikus:

  • dāvinātāju, kurš vēlas justies pārliecināts par savu izvēli;
  • saņēmēju, kurš vēlas noteikt, kad un kā izmantot dāvanu.

Šis dubultais skatpunkts palīdz veidot reklāmas materiālus. Vienā formātā var rādīt dāvināšanas situāciju, citā, paša pakalpojuma gaidīšanu. Abos gadījumos centrā ir nevis maksājuma process, bet brīdis pēc tā.

Kampaņa kā emocionāls maršruts

Digitāla kampaņa nav reklāmas baneris, nosēšanās lapa un cerība, ka algoritms būs labā noskaņojumā. Tā ir secība, kurā katram posmam jāpastiprina iepriekšējā radītā sajūta.

Reklāma rada interesi. Nosēšanās lapa iedod kontekstu. Izvēles process samazina šaubas. Apstiprinājuma e-pasts turpina noskaņu. Atgādinājums palīdz pārvērst nodomu reālā apmeklējumā.

Ja kāds no šiem posmiem runā citā valodā, maģija pazūd. Reklāma sola mieru, bet pirkuma formā ir septiņi obligāti lauki, trīs uznirstošie logi un paziņojums par kļūdu. Tas vairs nav labsajūtas ceļojums. Tā ir digitāla šķēršļu josla.

Katram kanālam sava loma

Viena ideja var dzīvot vairākos kanālos, taču tai nevajadzētu visur atkārtoties kā korporatīvai mantrai.

Sociālie tīkli ir piemēroti noskaņai, īsiem stāstiem un atpazīstamām ikdienas situācijām. Meklēšanas reklāma var satvert cilvēku brīdī, kad viņš jau aktīvi risina dāvanas jautājumu. E-pasts var palīdzēt pieņemt lēmumu vai atgādināt par neizmantotu dāvanu. Nosēšanās lapa savukārt ir vieta, kur romantiskajai idejai beidzot jāsatiek skaidra informācija.

Radošums bez skaidrības rada apbrīnu. Skaidrība bez radošuma rada formu. Lai pārdotu pieredzi, vajag abus.

Digitals pirkums

Uzticēšanās nav dekorācija

Jo mazāk pakalpojumu var novērtēt pirms pirkuma, jo svarīgāka kļūst uzticēšanās. Klientam jābūt skaidram, ko viņš iegādājas, kā to izmantot, cik ilgi piedāvājums ir spēkā un kā rīkoties, ja plāni mainās. Noslēpumainība labi strādā kriminālromānos, nevis noteikumos par dāvanu kartes izmantošanu.

Tas attiecas arī uz reklāmas vidi. Pārredzamība par cenu, piedāvājuma nosacījumiem un reklāmas darbības principiem nav garlaicīga juridiskā sadaļa. Tā ietekmē, vai auditorija kampaņai tic. Diskusija par FTC prasību pret Amazon atgādina, ka reklāmas izsoļu pārredzamība ir būtiska arī pašiem reklāmdevējiem.

Neapsoliet neiespējamo

Emocionāls vēstījums nenozīmē, ka drīkst ignorēt realitāti. Ja konkrētais pakalpojums pieejams tikai noteiktās dienās, tas jāpasaka. Ja rezervācija nepieciešama iepriekš, tam jābūt pamanāmam. Ja dāvana sniedz izvēli, skaidri jāparāda, kā šī izvēle darbojas.

Labs e-pakalpojumu mārketings necenšas klientu apburt līdz apmaksas pogai un pēc tam atstāt vienu ar instrukciju PDF failā. Tas saglabā solījumu visā ceļā.

Noformējiet gaidas līdz galam

Digitāli pārdota pieredze kļūst vērtīga tad, kad kampaņa rada ne tikai klikšķi, bet arī patīkamu gaidīšanu. Tas nozīmē domāt par katru kontaktpunktu kā par daļu no viena stāsta, ko cilvēks pamana, ko viņš iedomājas, kas viņam rada drošību un kas mudina rīkoties. Praktiskais nākamais solis ir pārskatīt savu pirkuma ceļu ar vienu jautājumu, vai pēc reklāmas klikšķa cilvēks jūtas tuvāk pieredzei vai tikai tuvāk veidlapai? Ja atbilde ir otrā, ir laiks pievienot mazliet vairāk sajūtas.

The post No klikšķa līdz sajūtai, kā pārdot pieredzi digitāli appeared first on Bad ad.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===