14. jūnijs
(Bohiņas ezers)
Pamostamies kā ierasts, kad sāk zvanīt vietējie baznīcas zvani. Ir skaidrs, ja zvani nozvana trīssimts reizes, tad ir pienācis rīts. Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs, neviens vairs negrib nekur braukt, tad kādēļ neizmantot iespēju apiet apkārt tepat Bohiņas ezeram? Armands uzreiz pasaka, ka viņš nekur neies un paliks mājās. Mēs pārējie sasienam pauniņas un dodamies.
Vienīgais, kurš šo taku nav veicis, ir Ernests. Es, Maija un Matīss šo taku jau esam gājuši pirms trīspadsmit gadiem. Neko daudz gan neatminos, tik to, ka visam apkārt neapgājām un atpakaļ braucām ar laivu. Tagad visi esam paaugušies un laivu mums nevajadzēs.
Pastaiga, ja tā pavisam godīgi, nav nekas īpašs no iešanas viedokļa, visam ezeram apkārt ir laba taka, vietām pat ceļš. Ik pa laikam var pieiet pie paša ezera un konstatēt, ka saulainā laikā tas ir smuks no visiem rakursiem. Var pasēdēt klusos līcīšos un pievilināt zivis. Var tā, kā es, iet vienkārši apkārt ezeram. Mūsu gājēju grupiņa ar iešanas laikā izstiepjas un pēc kāda laika es jau eju viens. Beigās mani panāk Matīss un Maija. Ernestam esot apnicis un viņš esot aizgājis atpakaļ mājās. Tad apnīk arī Maijai un viņa ar iešot atpakaļ mājās pa šo pašu pusi.
Nu mums ar Matīsu tāda lieta kā apnikšana nav raksturīga, apejam apkārt visam ezeram. Taka ir tīri tā neko, bet visnotaļ vienmuļa, nav pietiekošas daudzveidības, lai gribētos iet vēlreiz. Tikuši mājās, atvelkam elpu, jo nu pastaiga ir vilkusies līdz pat pusdienas laikam. Man ir ideja aizbraukt uz Pokļukas aizu, arī tur reiz jau ir būts, bet nu šādā siltā dienā var mierīgi aizbraukt vēlreiz. Diemžēl mans priekšlikums nerod atbalstu, beigās līdzbraucējos man piesakās tikai Maija.
Braukšana izvēršas visnotaļ interesanta, es esmu ievadījis nepareizo aizas adresi un aizbraucam kaut kādas meža stigas galā, kur nevienu aizu nemaz nevar redzēt. Vienīgais pozitīvais ir tas, ka braucot šur ir piedzīvots skaists serpentīns mežā un esam tikuši diezgan augstu kalnos. Interneta te nav un mana TomTom aplikācija atsakās meklēt pareizo adresi. Braucam līdz internetam, ievadām adresi un braucam uz pareizo aizu.
Sen senos laikos mašīnu varēja novietot netālu no aizas, tagad tur tas ir aizliegts un mašīna jāliek pie ciemata skolas pāris kilometrus no tās. Ārā ir nedaudz pāri trīsdesmit un Maija sarīko dumpi apgalvojot, ka nekur tādā karstumā neiešot. Būtu zinājis, nemaz nebūtu ņēmis līdzi. Domā, ka līdzi paņēmis gājēju, bet izrādās balasts. Nekas, braucam atpakaļ uz mājām. Ivaram slinkums plānot apkārtceļus un mums atkal jābrauc caur Bled. Tajā nogriežam pēc navigācijas norādēm un nonākam vietā, kur ceļam priekšā pagaidu barjera ar policistiem. Tie jau uzreiz grib zināt, kas esam un kur braucam. Izstāstām savus nodomus, šie nolemj, ka atpakaļ mums nav jābrauc, novāc barjeru un saka, lai tik braucot, bet uzmanīgi, jo airētāji.
Tiekam mājās, Maijai ar Armandu pēkšņi ir spēks aizvilkties uz ezeru un sēdēt tur saulē! Es ar aizeju uz ezeru, padirnu, vakariņās nolemjam nopirkt vietējos burgerus. Tie apskatos ir izlielīti, ka pasaulē labākie. Ja esi kritis uz dārzeņiem, tad noteikti tā arī ir. Visi pasūtam, ko nu vēlamies, puišiem burgeri negaršo, tā ka no tiem pārtieku visas atlikušās dienas. Es teiktu, ka nebija ne vainas, bet svaigus kāpostus varēja likt mazāk.
LatPos darbojošās bāzes stacijas (LĢIA dati uz 31.12.2025.)
LatPos Globālās Navigācijas Satelītu Sistēmas (GNSS) uztvērējs Aizputē uz ēkas jumta (LĢIA foto)