Mārupē atklās jaunas sporta trases un svinēs brīvības svētkus

Mārupē atklātā jaunā asfalta velotrase (pump track) no putna lidojuma

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā Mārupes novads piedāvā plašu svētku programmu, kurā uzsvars likts uz aktīvu dzīvesveidu un jaunas infrastruktūras pieejamību iedzīvotājiem. 4. maija norises apvienos sportiskas aktivitātes Tīrainē ar vērienīgiem koncertiem Mārupē un Babītē.

? Svarbiausi akcentai
* Jaunas skrituļošanas trases atklāšana Tīrainē, Lapiņu dambī 21.
* 14 kilometru garš svētku velobrauciens pa Mārupes pilsētu un apkārtni.
* Jaunā veloceļa posma atklāšana gar Dzelzceļa ielu.
* Bezmaksas koncerti ar Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmu programmām.

Mārupē atklās jaunas sporta trases un svinēs brīvības svētkus

Jauna skrituļošanas trase Tīrainē un velobrauciens

Sportiskās aktivitātes sāksies plkst. 11.00 aktīvās atpūtas parkā “JIP Mārupīte”, kur tiks dots starts tradicionālajam tūrisma sezonas atklāšanas velobraucienam. Šī gada maršruts ir īpaši nozīmīgs, jo dalībnieki pirmo reizi mēros ceļu pa jaunuzbūvēto veloceļa posmu gar Dzelzceļa ielu. Plānotais maršruta garums ir aptuveni 14 kilometri, un noslēgumā dalībniekus sagaidīs kopīga zupas baudīšana.

Mārupē atklās jaunas sporta trases un svinēs brīvības svētkus

Paralēli velobraucienam Tīrainē, Lapiņu dambī 21, norisināsies jaunas skrituļošanas trases atklāšana. Pasākumu vadīs olimpietis Miks Zvejnieks, bet par paraugdemonstrējumiem uz pump track trases rūpēsies nozares entuziasti. Muzikālo pavadījumu Tīrainē nodrošinās vietējais talants Jurģis Namejs Zvejnieks. Iedzīvotāji aicināti velobraucienam pieteikties līdz 28. aprīlim, izvēloties patriotisku ietērpu baltos vai karmīnsarkanos toņos.

Mārupē atklās jaunas sporta trases un svinēs brīvības svētkus

Koncertprogrammas Babītē un Mārupē

Vakara daļā svinības pārcelsies uz novada kultūras centriem. Plkst. 18.00 pie Babītes Kultūrizglītības centra sāksies muzikāls uzvedums “Teic, kur zeme skaistākā”, kurā piedalīsies aktieris Artis Robežnieks un dziedātāji Dainis Skutelis un Paula Saija. Šajā vietā no plkst. 20.00 paredzēta arī tautas balle kopā ar grupu “TirkizBand”.

Laiks Notikums Vieta 10:30 Reģistrācija velobraucienam JIP Mārupīte 11:00 Skrituļošanas trases atklāšana Tīraine, Lapiņu dambis 21 18:00 Uzvedums “Teic, kur zeme skaistākā” Babītes KIC laukums 20:00 Koncerts “Nekur nav tik labi kā mājās” Mārupes Kultūras nama pagalms 20:00 Tautas balle ar “TirkizBand” Babītes KIC laukums

Mārupes Kultūras nama pagalmā svētku kulminācija gaidāma plkst. 20.00 ar koncertprogrammu, kurā skanēs Maestro Raimonda Paula un Guntara Rača radītās kompozīcijas. Uz skatuves kāps Igo, bērnu ansamblis “Dzeguzīte” un MC orķestris. Pašvaldība norāda, ka vērienīgas svinības Mārupes novadā ir kļuvušas par tradīciju, kas apvieno dažādas paaudzes. Plānotie koncerti un sportiskas aktivitātes ir pieejami ikvienam interesentam bez maksas.

Dalībniekiem, kuri jaunāki par 16 gadiem, velobrauciena laikā aizsargķiveres ir obligātas. Pasākumu organizē Mārupes novads, uzsverot brīvības un kopā būšanas nozīmi vietējā kopienā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc 4. maija svinības Mārupes novadā šogad ir īpaši nozīmīgas?

Šogad Latvijas neatkarības svētki Mārupē tiek svinēti ar uzsvaru uz jaunu dzīves telpas kvalitāti. Atšķirībā no citiem gadiem, iedzīvotājiem tiek nodoti divi stratēģiski infrastruktūras objekti: jauna skrituļošanas trase Tīrainē (Lapiņu dambī 21) un veloceļa posms gar Dzelzceļa ielu. Tas ļauj svētkus atzīmēt nevis pasīvi, bet caur kustību un modernu pilsētvidi.

Kā praktiski sagatavoties dalībai svētku velobraucienā?

Lai piedalītos 14 km braucienā, līdz 28. aprīlim jāveic pieteikšanās pašvaldības vietnē. Pulcēšanās sākas plkst. 10.30 aktīvās atpūtas parkā “JIP Mārupīte”. Dalībniekiem ieteicams izvēlēties baltu vai karmīnsarkanu apģērbu, lai veidotu patriotisku kopnoskaņu. Pēc finiša visiem dalībniekiem būs iespēja bez maksas baudīt kopīgu svētku zupu.

Kādu labumu jaunā Tīraines skrituļošanas trase sniegs vietējiem iedzīvotājiem?

Jaunā trase (pump track) ir multifunkcionāla – tā piemērota ne tikai skrituļslidām, bet arī BMX riteņiem un skrejriteņiem. Profesionāļa Mika Zvejnieka klātbūtne atklāšanā sniedz drošas braukšanas paraugstundas, kas ir būtiski bērnu un jauniešu traumatrisma mazināšanai. Trases atrašanās vieta Tīrainē palīdz decentralizēt novada izklaides iespējas, nodrošinot augstvērtīgu atpūtu tuvāk mājam.

Kur meklēt operatīvo informāciju pasākuma dienā un pēc svētkiem?

Aktuālajām izmaiņām programmā (piemēram, laikapstākļu dēļ) var sekot līdzi Mārupes novada oficiālajā mājaslapā vai portālā ikdiena.lv. Ja nepaguvāt pieteikties velobraucienam, skrituļošanas trases atklāšanu un koncertus Babītē un Mārupē var apmeklēt bez iepriekšējas reģistrācijas. Savukārt jaunais veloceļa posms būs pieejams individuāliem braucieniem uzreiz pēc svinīgās atklāšanas.

Avots: Mārupes novada pašvaldība

Lāči Latvijā

Sastapt lāci Latvijā ir vienlaikus eksotiski un biedējoši, taču tas ir fakts – mēs kopā ar lāčiem dzīvojam Latvijā!

Brūnais lācis (Ursus arctos) ir lāču dzimtas plēsēju kārtas suga, kas sastopama Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Brūnais lācis ir lielākais sauszemes plēsējs Latvijā. Latvijā dzīvojošie brūnie lāči sver no 100 - 300 kg, tā ķermeņa garums ir 1,5 - 2,0 m, augstums skaustā 90 - 120 cm. Mātītes ir par 38—50% mazākas nekā tēviņi. Lāča dzīves ilgums var pārsniegt pat 30 gadu un tam nav dabisko ienaidnieku. Latvijā lāči nav medījami. Lielākoties brūnais lācis ir veģetārietis, pārtiek no zāles, pumpuriem, ogām, kā arī mēdz baroties ar kritušiem dzīvniekiem, kukaiņiem, piemēram, skudrām no skudru pūžņiem.
Eirāzijas brūnais lācis. Attēls: https://lv.wikipedia.org

Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) “Silava” regulāri Latvijā veic brūno lāču monitoringu.

Jaunākie savvaļas dzīvnieku monitoringa dati liecina, ka brūnā lāča populācija Latvijā turpina pieaugt. Pēc 2025. gada novērojumu apkopojuma Latvijā varētu būt aptuveni 190 lāči, kas ir būtisks pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. 2024. gadā Latvijā bija oficiāli uzskaitīti 150 brūnie lāči.

Šis skaitlis iegūts, analizējot dažāda veida datus – pēdu nospiedumus, slēpņa kameru attēlus, vizuālos novērojumus, kā arī informāciju no medniekiem un sabiedrības.

2025. gada lāču novērojumu dati Latvijā (LVMI “Silava” dati). Paskaidrojums kartei: ĪATD – Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas

Lāči ir tipiski lielu mežu masīvu apdzīvotāji. Jauktu koku mežu zonā lāči priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un dažādu jauktu koku mežu biotopiem, kas robežojas ar aizaugušiem izcirtumiem, deguma vietām, purviem un ūdenstilpēm.

Īpaši nozīmīgs rādītājs ir tas, ka arvien biežāk tiek konstatētas lācenes ar mazuļiem, kas skaidri apliecina – lāči Latvijā ne tikai uzturas, bet arī veiksmīgi vairojas.

Vienlaikus jāņem vērā, ka lācis ir ļoti mobils dzīvnieks, un daļa novērojumu var attiekties uz vieniem un tiem pašiem indivīdiem, kas pārvietojas lielās teritorijās. Tas nozīmē, ka precīzs skaits vienmēr ir interpretējams kontekstā.

Tomēr kopējā tendence ir nepārprotama – lāču klātbūtne Latvijā kļūst arvien stabilāka un plašāka.

Lācis Latvijā vairs nav retums – tas kļūst par reālu mūsu ekosistēmas daļu.

Kur Latvijā ir vislielākā iespēja satikt lāci?

Lācis vairāk novērots un izplatīts Latvijas austrumos un ziemeļaustrumos. Notiek pakāpeniska sugas izplatība Kurzemes virzienā, kā arī Lietuvas virzienā.

Kā rīkoties, lai izvairītos no sastapšanās ar lāci tā nomoda laikā:

  • rūpīgi vērot dabu sev apkārt, lai varētu laikus pamanīt dzīvnieka klātbūtni,
  • šķērsojot nepārredzamu vietu mežā, likt manīt par savu klātbūtni,
  • neatstāt mežā ēdiena pārpalikumus, lai nepievilinātu nedz lāčus, nedz citus savvaļas dzīvniekus.

Ko darīt, ja esi pamanījis lāci:

  • netuvojies lācim, nemēģini to panākt vai aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus,
  • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom no tikšanās vietas,
  • ja lācis tavu klātbūtni nav pamanījis un dodas citā virzienā, uzvedies klusu, kamēr lācis aiziet, lai nepievērstu sev lāča uzmanību,
  • ja lācis tevi ir pamanījis un izrāda interesi, atkāpies, negriežot lācim muguru un trokšņojot.

Ziemu brūnais lācis pārlaiž neaktīvā snaudas stāvoklī, kad izmanto rudenī uzkrātās tauku rezerves. Ziemas guļā, atkarībā no laika apstākļiem un uzbarošanās pakāpes, lāči dodas no oktobra līdz pat decembrim, bet mostas martā – aprīlī. Migas pamešanu ietekmē arī klimats un laika apstākļi, barības rezerves organismā, dažādi traucējumi, piemēram, mežsaimnieciskā darbība vai medības migas tuvumā.

Brūnais lācis. Avots: https://www.flickr.com/photos/42244964@N03

Kā izskatās lāča miga?

Ziemošanai lācis izvēlas pēc iespējas nomaļas un netraucētas vietas mežā – jaunaudzes, aizaugošus izcirtumus, purva malas vai grāvmalas. Migu lācis iekārto zem koku sagāzumiem, savukārt, ja vieta ir atklātāka, izrok nelielu iedobi, kuras pamatni izklāj ar egļu zariem un sūnām. Virs tās lācis no aizlauztām eglītēm un citiem tuvējās apkārtnes kokiem izveido jumtu. Atšķirībā no meža cūkas guļvietas, kas ir iegarena, lāča izraktā un iekārtotā iedobe parasti ir apaļāka.

Kā rīkoties, atklājot lāča migu?

Ja ziemošanas laikā lācis tiek iztraucēts, īpaši meža darbu veicējiem vai medību dalībniekiem ieteicams rīkoties šādi:

  • nekavējoties jāpamet pamanītā lāča miga vai iespējamā migas vieta,
    • jāpārtrauc jebkāda darbība konkrētajā teritorijā (meža nogabalā),
    • aizliegts turpināt vai uzsākt jaunus meža darbus un organizēt medības 500 m rādiusā no aptuvenās lāča migas atrašanās vietas,
    • nefotografēt un nefilmēt, ja tas saistīts ar uzkavēšanos migas tuvumā vai pietuvošanos migai pēc tam, kad lācis novērots to pametam, nonākot drošā attālumā, jāpiefiksē aptuvenā lāču migas atrašanās vieta (koordinātas vai nogabala numurs). Informācija par lāča iespējamo atrašanās vietu jānosūta Dabas aizsardzības pārvaldei uz adresi pasts@daba.gov.lv,

Ikdienā lācis nav agresīvs un lielākoties izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Cilvēkam bīstams lācis var kļūt, ja ir pāragri iztraucēts no ziemas guļas, tas ir ievainots, kā arī lāču mātītes ar mazuļiem.

Viena no izteiktākām pazīmēm lāča klātbūtnei ir lāča pēdas nospiedumi. 

Lāča pēdas nospiedumi. Avots: https://en.wikipedia.org

Lāča pēdas nospiedumi gandrīz nekad nav sajaucami ar citu dzīvnieku pēdu nospiedumiem – priekšķepas nospieduma platums un garums ir gandrīz vienāds un tam labi redzami nagu nospiedumi. Pēc priekškāju izmēra var noteikt dzīvnieka vecuma grupu un aptuvenu svaru. Savukārt pakaļkājas nospiedums pēc formas nedaudz atgādina kailu cilvēka pēdu, taču, atšķirībā no priekšķepas nospieduma, nagu nospiedumi bieži nav redzami. Ja novēro lāča pēdas nospiedumu, ieteicams to nofotografēt, klāt liekot mērinstrumentu. Ja tāda nav, var izmantot kādu tuvumā atrodamu priekšmetu, novietojot to platākajā lāča ķepas nospieduma vietā, lai vēlāk izmērītu pēdas platumu vadoties pēc izmantotā priekšmeta.

Daži interesanti fakti:
- Lācis skrienot var sasniegt ātrumu 50 km/h.
- Lācis māk rāpties kokos un ir labs peldētājs.
- Viena lāča individuālā teritorija var sasniegt 1 300 km².
- Igaunijā dzīvo vismaz 1 000 lāču.

Mazu brīdi – un mūžība

Mazu brīdi – un mūžība

“Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” (Jņ.16:16) Šis teikums no svētdienas evaņģēlija lasījuma tiek atkārtots trīs

Lasīt tālāk »

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

140 vārdu: brauc tak uz Grīziņkalnu ar tramvaju! Tiešām?

Nesen čivinātavā dalījos nīgrumā, ka tagad maksas stāvvietu ieviešanas dēļ Grīziņkalnā būs jāatsakās no Teikas bērnu vešanas uz Centra sporta kvartālu un Grīziņkalna parku darbdienu vakaros un sestdienās:

https://x.com/Eglajs/status/2047352586529894475

Vairāki čivinātāji atsaucās, lai tak braucot ar sabiedrisko tramvaju.

Ko atbildēt? Īstenībā esmu atbildējis 2013. gadā. Tolaik sava automobiļa nebija, ar riteni braukāju divarpus reižu mazāk, bet   diezgan ar sabiedrisko. Un uzrakstīju, kādai jābūt kārtīgai sabiedriskai satiksmei:

Tagad ar vēl trīspadsmit gadu pieredzi, savu automobili un niknāku riteņbraukšanu apstiprinu: visi punkti paliek spēkā. Un ir vēl divi:

9. kārtīgā sabiedriskā satiksmē tev nedraud dabūt Ķīnas vīrusu, tuberkulozi, masalas utt.;
10. kārtīgā sabiedriskā satiksmē tev nedraud Irinas Zaruckas liktenis.

Sanāk desmit kārtīgas sabiedriskās satiksmes baušļi. Diemžēl “Rīgas satiksme” tiem neatbilst. Bet mans šarans gan. Tāpēc nu jau gadi seši sabiedrisko satiksmi izmantoju caurmērā reizi gadā — kad ritenis noplīst patālāk un nevar ātrumā salabot.

Izvērstāka diagnoze bērnu nedzimšanai

Šis raksts ir rakstīts no partijas MMN atbalstītāja pozīcijas, strādājot Demogrāfijas darba grupā. Savā ziņā tas konkretizē iepriekšējo rakstu, kas tapis ar līdzīgu motivāciju. Kāpēc bērni nedzimst – tas ir jautājums, kurš visu laiku ir manu pārdomu fonā.

Esmu ārsts, kas jau agrā jaunībā trenēts vispirms uzstādīt diagnozi un tikai pēc tam ārstēt. Bet diagnoze nav tikai daži vārdi, tai jābūt etioloģiski un patoģenētiski pamatotai. Šo principu man gribas ievērot arī ārstējot katatrofu ar dzimstību Latvijā. Vispirms mums jāsaprot, kā tas varēja notikt, ka mums mēnesī dzimst tikai ap tūkstoti bērnu un, kā izskatās, lejupslīde vēl nav apstājusies. Mani neapmierina dažu it kā demogrāfijas speciālistu gatavība nozīmēt tādu pašu ārstēšanu, kāda pielietota citās valstīs, īpaši neizanalizējot viņu diagnozes un nesaprotot,kādas zāles ko risina. Savā iepriekšējā bloga ierakstā jau rakstīju, ka nav analizēts, kādu postu atsājusi kreiso liberāļu politika un ideoloģija un kāda ir to ietekme uz demogrāfiju.

Tajā pat laikā – es neesmu demogrāfs, tā ir nopietna zinātne, kuras speciālistiem negribu traucēt – lai viņi no savas skolas viedokļa analizē situāciju. Esmu psihoterapeits, kas pēta ideoloģiju iespaidu uz cilvēkiem un ģimenēm. Manuprāt, skatoties no šodienas skatu punkta, demogrāfiskajā dinamikā nav grūti ieraudzīt mērķtiecīgas, jau sen plānotas darbības vairākos virzienos, kuru sekas tagad, pēc trīsdesmit un vairāk gadiem rezultējas kā graujošs dzimstības kritums visā Rietumu pasaulē. Lai arī šie procesi visur ir notikuši paralēli, katrā no valstīm ir kādas īpatnības, arī Latvijā. Īsumā – tas noticis pēc metodikas, kuru apraksta kā Overtona logu. Tas, kas pirms trīsdesmit gadiem skaitījās patoloģija, tagad ir norma, kas sagrauj dzimstību.

 

Homoseksualitātes slavinājums

1.Atceros, 90-to gadu sākumā uz brīvības atgūšanas eiforijas viļņa nokļuva homoseksualitāte, akcentējot, ka Padomju Savienībā tā tika noliegta un homoseksauālisti vajāti tāpat kā kristieši un disidenti. Tagad, brīvajā Latvijā, viņiem jāiznāk no pagrīdēm un skapjiem un jātiek cienītiem un mīlētiem.

Prātā nāk seminārs, kuru vadīja kāds gejs, pēc izglītības biologs, kurš stāstīja par to, cik plaši viendzimuma seksuālās attiecības izplatītas starp dažādu sugu dzīvniekiem. Balstoties uz to, izskanēja aicinājums gejus un lesbietes atzīt par tikpat normāliem kā heteroseksuāļus. Netika aizmirsts arī , ka 1973. gada 15. decembrī Amerikas Psihiatru asociācija (American Psychiatric Association, APA) balsoja par to, lai izņemtu homoseksualitāti no sava Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-II) kā garīgās slimības diagnozi.

2.Nemanot publiskajā komunikācija parādījās tēze, ka homo- un heteroseksualitāte ir vienlīdzīgas, uzsverot cilvēktiesību aspektu, bet noklusējot faktu, ka abas grupas nevienlīdzīgi piedalās tautas ataudzes nodrošināšanā. Pēc noklusējuma tam bija jānozīmē, ka bērnu radīšana un audzināšana nav tik svarīgas, lai ieraudzītu nevienlīdzību – homoseksuāļi rada būtiski mazāku sabiedrisko labumu kā heteroseksuāļi. Vēlāk jau parādījās naratīvs, ka šīs nevienlīdzības uzsvēršana jāuztver kā geju un lesbiešu diskriminēšana, kas pēdējos gados tiek saukta par homofobiju un naida runu.

3.Tālāk – praidi visā pasaulē. Tātad – lepošanās ar homoseksualitāti. Jeb tās kā „labās” pretnostatīšana „sliktajai” heteroseksualitātei. Vai – pirmā kā Upuris pret otro – Vajātāju.  Būtībā jau tā ir vāji maskēta lepošanās ar bezbērnību un cilvēku vairošanās vajadzības noliegums. Pirmais praida gājiens pasaulē notika 27. jūnijā 1970. gadā Čikāgā, Latvijā – 2005. gada 23. jūlijā Rīgā. Tas bija neliels gājiens Vecrīgā (aptuveni 150 dalībnieki), ko pavadīja spēcīgi protesti – dalībniekus apmētāja ar olām, izkārnījumiem u.c.  Gan pats praidu norises iespējemības fakts, gan izpausmes tajos parāda sociopātisko patoloģiju, kuras dēļ savulaik homoseksualitāte tika iekļauta DSM-I. Bet šis ir tas gadījums, kad slimnieki nobalsoja, ka viņi nav slimi. Lepoties ar nespēju vairoties un nespēju apzināties vairošanās nozīmi cilvēku sugai nevar nebūt sociopātiski. Un lepoties ar to, ka ar savu uzvedību radi citos cilvēkos šausmas un riebumu, arī ir sociopātiski.

4.Tālāk jāaplūko idejas par geju un lesbiešu laulībām dinamika. Sākotnēji tā tikai pasniegta kā viendzimuma pāra tiesības publiski parādīties sadevušamies rokās. Tad tika uzstāts uz vārda „laulība” lietošanu, lai gan pareizāk būtu bijis tās saukt par viendzimumuma attiecībām, tādējādi atšķirot to no laulības ar bērnu radīšanas potenciālu. Tika uzstāts un tolaik vairumam sabiedrība tas nešķita tik svarīgi – nu lai taču viņi staigā pa pāriem, ja jau tas tik svarīgi. Taču tad sekoja nākamais solis – ja jau laulības, tad arī ģimene, uzsverot , ka „visas ģimenes”. Sabiedrības apziņā tika stiprināta doma, ka teju galvenā ģimenes atšķirība no citām attiecībām – pienākums un tiesības tajā radīt un audzināt bērnus – nav svarīga. Bērni nav svarīgi, jo esot taču arī heteroseksuālas bezbērnu ģimenes, kas vai nu izvēlējušās tādas būt vai ir neauglīgas. Ja tādas tiek sauktas par ģimenēm, tad neauglība dēļ homoseksualitātes tiek diskriminēta, aizliedzot tām saukties par ģimenēm. Tika kladzināts, ka dažiem biseksuāļiem tomēr esot un varot būt bērni, turklāt tika pieprasītas tiesības gejiem un lesbietēm bērnus adoptēt.

5.Būtiska ir arī diskusija par to, vai homoseksualitāte ir iedzimta vai iegūta un no šī jautājuma izrietošs nākamais – vai tā ir ārstējama? Par to ir sarakstīti pētījumu kalni ar atšķirīgiem secinājumiem, tādēļ kam ticēt, nav zinātnes, bet ticības ziņā. Es ticu, ka varbūt ne puse, kā daži pētnieki apgalvo, tomēr krietna daļa geju un lesbiešu par tādiem kļūst pavedināšanas un seksuālas izmantošanas dēļ. Un man nav ticības, ka kāds homoseksuālis (nevis biseksuālis) būtu izārstēts no savas seksuālās orientācijas un konvertēts heteroseksualitātē.

Pavedināšanas un seksuālās izmantošanas iespēja ir nopietns pamatojums, kādēļ sabiedrībai ir jāaizsargājas no neheteroseksuālas orientācijas personām, sevišķi, ja tās apvienojas politiskās grupās. Ir jāizmeklē un jātiesā homoseksuāļi, kas izdarījuši seksuālas vardarbības aktus – vismaz man ir iespaids, ka pagaidām nekas tāds nenotiek. Tiek pieņemts, ka seksuāli vardarbīgas var būt tikai heteroseksuālas personas. Manuprāt, homoseksuāļu stigmatizācijai pirms 1970. gada bija bioloģisks pamats. Geji un lesbietes, kas nedzīvo celibātā var būt bīstami pārējai sabiedrībai.

  1. Tika izdomāts, ka tādi un līdzīgi iebildumi, kā šajā rakstā, rodoties dēļ bailēm no homoseksualitātes un ka tiem nevar būt citāda motivācija, tādēļ tie tiek tiek stigmatizēti kā homofobija. Turklāt pret to netiek veidota empātiska attieksme kā pret cilvēkiem ar citām fobijām, piemērām klaustrofobiju. Homofobi skaitās slikti cilvēki, atpalikuši, iestrēguši viduslaikos. Vēl vairāk – tiek virzīta doma, ka homofobija ir naida noziegums – tātad arī par to, ko šeit rakstu, būtu jāliek cietumā. Skaidrs, ka cilvēks parastais, kam nevajag liekas nepatikšanas, liks to aiz auss un pacietīs šos vārda brīvības un domāšanas ierobežojumus. Tā stigmas pret homoseksuāļiem vietā tiek veidota stigma pret heteroseksuāļiem.
  2. Nozīmīga homoaktivitātes daļa ir panseksuālisms – sekss tiek vienādots ar mīlestību un prasība ierobežot publiskas homoseksuālas izpausmes sauktas par aizliegumu mīlēt. Kalpošana dīvainām seksuālām iegribām tiek stādīta augstāk par bērnu radīšanu, tāpat arī savu emocionāli seksuālo uzplaiksnījumi – augstāk par bērnu augšanas interesēm. Tātad atkal – bērni nav svarīgi, svarīgas ir orģijas.
  3. Likumsakarīgs nākamais solis Overtona loga tehnoloģijās – paziņot, ka dzimums nav bioloģiski determinēts, nosakāms piedzimšanas brīdī un nemaināms. Kladzināt uz visiem stūriem, ka ir iespējama piedzimšana nepareizā ķermenī un ka to var mainīt ar hormonu terapiju un ķirurģiju. Bez citām briesmīgām sekām, šāda ideoloģija un prakse vēl vairāk attālina mūs no bioloģiskās realitātes – divu dzimumu eksistēšanas vienīgā bioloģiskā jēga ir radīt bērnus dzimumvairošanās ceļā. Bet tas, ka šai realitātei ir tālu ejošas sociālas un psiholoģiskas konsekvences, nozīmē tikai un vienīgi vairošanās nozīmīgumu cilvēces eksistencē.
  4. Iepriekš aprakstītie jautājumi visā to sarežģītībā un jaudā sevišķi asi izlaužas pusaudžu vecumā, kad no bērna ES veidojas pieaugušā ES. Šī sabiedrības grupa ir īpaši neaizsargāta, sevišķi nabadzīgu, šķirtu, neizglītotu, atkarīgu vai citādi disfunkcionālu ģimeņu pusaudži. Darbam ar šādiem jauniešiem būtu jābūt sevišķai valsts prioritātei, jo šo palīdzību aprakstītās ģimenes apmaksāt nevar un nevarēs. Bet šis darbs prasa augstu kvalifikāciju un nevainojamu organizāciju. Taču tajā joprojām ir milzu trūkumi un man tie šķiet simtomātiski. Bezbērnības ideoloģijai nevajag, lai pusaudži būtu veselīgi. Svarīgāk ir izmirt, nevis turpināties.

 

Sievietes

Nākamā mērķa grupa, pret kuru ir vērstas kreisās ideoloģijas aktivitātes, ir sievietes. Ietekmēt vīriešus, lai tie nenodarbottos ar bērnu radīšanas aktivitātēm, vai sterilizētu sevi būtu ļoti grūti, lai gan arī šajā virzienā „darbs” notiek. Nu bet sievietes! Tikai caur viņām bērni ienāk pasaulē un šo Pāreju no Tās uz Šo pasauli var papūlēties aiztaisīt ciet, vismaz lielā mērā.

1.Publisko skolu pirmsākumos tajās tika mācīti tikai puikas. Pamatojums – meitenēm vissvarīgāko jau pati daba iedevusi – lai radītu un dzemdētu bērnus, skolā nav jāiet. Bet puikām tomār lasīt un rēķināt vajag prast, jo viņiem jāiet „medībās” un no ārpusmājas teritorijām jāatnes resursi, kas vajadzīgi ģimenei un bērnu audzināšanai. Attīstoties tirdzniecībai, rūpniecībai un valstu pārvaldei vajadzēja arvien izglītotākus cilvēkus, kas nav tieši piesastīti galvenajam darbam – bērniem. Tas nozīmēja puiku izglītības sprādzienveida attīstību.

Bet vai meitenēm nevjag izglītību? Sākotnēji atbilde bija – vajag, bet citādu kā puikām. Radās tādi modeļi kā Kaucminde zemākajām sabiedrības kārtām un Smoļņija augstdzimušo meiteņu institūts augstākajām. Bet tad tas viss kaut kur pazuda un meitenes ieplūda puiku izglītības programmās.

Sekas – sievietes varēja  kļūt neatkarīgas no vīriešiem, kam sākotnēji tika saskatītas tikai pozitīvās puses. Bet šādai izglītībai sekoja arī sieviešu ieplūšana līdz tam tikai vīriešiem raksturīgās profesijās un kopā ar to – attālināšanos no līdzšinējās sievietes dzīves – mājas un bērniem. Tas nāca kopā ar cīņu par tā saucamajām  sieviešu tiesībām, kas tika izprastas kā tiesības nebūt sievietēm tradicionālā nozīmē. Skaidrs, ka tas ietekmēja attieksmi pret dzemdēšanu un bērniem. Izplatījās mācības, ka bērni traucē sievietes attīstībai utt.

  1. Sieviete nav dzemdējamā mašīna – šis ir diezgan jauns sauklis, tomēr tas kā neapjausta un nenoformulēta ideoloģija ir sens kā pasaule. Tomēr šādā skatījumā moderni marksistiskais elements ir definēt sievieti kā Upuri, kas cieš no būšanas Pārejai pienākuma un bērnus un vīriešus kā Vajātājus, kas neļauj sievietēm justies brīvām no šīs te Pārejas. Šajā ziņā sievietēm tiek piedāvāts tas pats, kas homoseksuāļiem un proletariātam – pazemoto un apspiesto loma. Tā dzimst feminisms kā marksisma paveids.
  2. Pēdējā laikā bieži tiek jautāts – nu ko jūs tur ņematies ar to Stambulas konvenciju, lai tak tā ir kā tāda dekorācija. Nevienam ēst neprasa. No praktiskā viedokļa tā arī ir – vardarbības novēršanas jautājumus tiesībsargāšanas institūcijas risina bez deklaratīvu dokumentu palīdzības. Bet SK ir milzu ideoloģiska nozīme – lai paplašinātu Upuru loku un pats galvenais – pasludinātu vīriešus vismaz par potenciāliem Varmākām tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši un sievietes par Upurēm tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tam ir milzu nozīme ģimeņu graušanā un bērnu radīšanas, kā arī audzināšanas apgrūtināšanā. Jo tautas vairākums niansēs neiedziļinās – ja jau pa televizoru tā teica, tad tā arī ir. Vīrieši baidās tuvoties sievietēm un sievietes pārdomā, vai kaut kā sev izdevīgā veidā nevarētu apsūdzēt vīriešus. Jaunieši skolās un augstskolās nevis kūsā no seksuālās enerģijas, bet uzvedas kā aseksuāli večuki. Tas, protams, nav tikai SK iedarbības rezultāts, efektu dod viss komplekss, par ko es šeit rakstu.

Ar SK, kas toreiz vēl nebija pieņemta, man ir personiski rēķini. 12 gadus atpakaļ kreiso liberāļu meinstrīms mani bija izraudzījis par galveno vīriešu vardarbības sludinātāju pret sievietēm. Tā bija saknē nelietīga kampaņa gandrīz gada garumā, kas krietni pabojāja man nervus un gandrīz iznīcināja profesionālo karjeru. Iegansts – mana skeptiskā attieksme pret sievietēm politikā un biznesā, kuru paudu divās savās intervijās. No kreiso liberēļu viedokļa tas ir sieviešu tiesību nebūt sievietēm pārkāpums. Tehniski kampaņa bija perfekti organizēta, iesaistot sabiedriskos medijus un profesionālās organizācijas, kurās sastāvēju. Visi cilvēki, kas bija iesaistīti, nebija vienas sazvērestības dalībnieki, vairums bija kā tā dumjā tantīte, kas piemeta arī savu žagariņu herētiķa sārtā.

  1. 80% tiesnešu ir sievietes, bet advokatūrā sieviešu – vīriešu attiecība ir 50:50. Visās ministrijās, izņemot Aizsardzības, sievietes ir vairākumā. Sabiedriskajos medijos knapi var kādu bikšaini ar bārdu atrast. Tāpat psiholoģijā, pedagoģijā, sociālajā darbā un psihoterapijā. Es minu faktus ne lai atkārtotos par pārlieko sieviešu nodarbinātību valsts pārvaldē. Runa ir par darba vides ģimeniskošanu tur. Ar to domāju, ka vīriešu darba ētika no laika gala bija – nav svarīgi viegli vai grūti, svarīgs ir rezultāts. Bet ģimenē, kur sievietes izaugušas, tā nevar – tur vajag, lai visi (bērni , seniori) labi justos, nevis noteikti būtu produktīvi. Ar šādu ētiku atnākot uz darba vietu, kurā dominē sievietes, prasība pēc komforta var sākt dominēt pār prasību pēc rezultāta. Nesaku, ka intrigas un izšķērdība valsts pārvaldē ir tikai sieviešu ievazāta, tās var būt izdevīgas arī slinkiem vīriešiem. Tomēr birokrātijai Latvijā, manuprāt, tomēr ir sievietes seja.

 

Laulība un bērni

Laulība arvien vairāk tika saprasta nevis kā uzticības solījums uz mūžu, kopīga saimniecība un kopīgas rūpes par bērniem, bet kā terminēts, jebkurā brīdī pārtraucams līgums, kas balstās uz mīlestību vai ko nu katrs ar to saprot, kā priekšnosacījumu nevis kā uzdevumu, un paredz „legālu” un ērti pieejamu seksu. Bērni no šī līguma atkal izkrīt kā nesvarīgi, līdz ar to loģiska sanāk bezbērnības izvēle. Arī  kontracepcija un aborti pie šādas laulības izpratnes šķiet loģiski, jo runāt par nedzimušu bērnu tiesībām šķiet absurdi, ja netiek garantētas pat dzimušu bērnu tiesības uz abu vecāku audzināšanu. Šķiršanās kļuva par cilvēktiesībām, kas faktiski nozīmē monogāmijas nomaiņu ar poligāmiju – tas rada grūti vadāmu haosu bērniem, jo divu vecāku vietā parādās četri vai pat seši. Un četru vecvecāku vietā – astoņi vai divpadsmit.

Ir dabiski pajautāt pirmklasniekiem – kas tu būsi, kad izaugsi liels. Un dabiski, ja puikas atbild, kuru profesiju izvēlētos. Bet meitenēm būtu dabiski atbildēt – es būšu mamma un sieva. Man šķiet, ka meitenes arvien vairāk atbild tāpat kā puikas. Sabiedrība arvien vairāk ir pieradināta, ka meiteņu tiesības ir nebūt meitenēm. Tātad – bērni atkal ārpus iekavām. Tiem vairs nav vietas garīgajā perspektīvā.

 

Vīrieši

Šokē šķirto vecāku, pie kuriem bērni neaug (tie galvenokārt ir vīrieši), bezatbaildība pret saviem bērniem. Valsts viņu vietā sākot no 2004. gada ir iztērējusi ap 580 miljoniem eiro, no kuriem atgūt varbūt varēs kādu trešo daļu. Kaut kādā mērā šāda bezatbildība ir pastāvējusi vienmēr, tomēr tagad vairs nav nekadas iespējas šādus ļaudis kaunināt, tādēļ šāda prakse draud tikai iet plašumā.

Ja sievietēm jāpaspēj viss mājās un vēl darbā, samazinās vīriešu „pielietojums”. Ja neveicam pasākumus, kas vīriešiem uzliek vairāk atbildības (es piedāvāju gada laikā pieaudzēt vīriešu skaitu vadošos amatos no 53 uz 60%), tad vīrieši būs vajadzīgi tikai kara gadījumā. Tātad līdzšinējā politika ved uz karu.

Visas civilizācijas vēsturi var aprakstīt kā Tēva lomas augšanu. Tagad ejam pretējā virzienā – uz defragmentētu sabiedrību, poligāmisku haosu, garīgas skaidrības iztrūkumu bērniem. Ja vīrietim nav jācenšas būt labam tēvam, tad viņš nejūtas vajadzīgs. Ja sabiedriskā iekārta no vīriešiem to neprasa, atgriešanās matriarhātā ir neizbēgama.

 

C-19 vakcīnas

Katru dienu pasaulē parādās kāds jauns pētījums par C-19 vakcīnu blaknēm, tajā skaitā attiecībā uz dzimstību un spontānajiem abortiem. Latvijā dzimstības samazinājums 2021. un 2022. (vakcinācijas) gados nepaātrinās – tas turpina iepriekšējo gadu tendenci. Tomēr, lasot pētījumus par blaknēm, rodas pārliecība, ka C-19 un vakcīnas pret to tika radītas, lai samazinātu cilvēku skaitu pasaulē, tajā skaitā, ietekmējot fertilitāti. Vai kādreiz tas tiks neapgāžami pierādīts un vainīgie saukti pie atbildības, mēs nezinām. Latvijas spēkos nav šos procesus ietekmēt. Pagaidām neesmu dzirdējis arī par ārstēšanu, kas vērsta uz C-19 vakcīnu blaknes radošo mehānismu novēršanu. Bet jaunumiem šajā jomā būtu jāseko un tikko kā kas pielietojams parādās, tā tas jāievieš.

 

Kas jādara?

Šajā rakstā uzskaitītās nenormālības ir jāgriež atpakaļ, normā. Tas nav vienas dienas darbs, var teikt, ka tas ilgst visu laiku, kopš civilizācija iznirusi no aizmirstības dzīlēm. Mums dotas laika sprīdis ir īss, taču arī tajā izšķiras, kurp dodamies – uz priekšu vai atpakaļ. Par to mēs esam atbildīgi.

Kreiso liberāļu, sociālistu un komunistu nodarītais ļaunums ir jāiznīcina. To sakot, es domāju galvenokārt to, kas noticis Latvijā un pasaulē pēdējos trīsdesmit gados – cilvēki ir tikuši radikāli transformēti, sevišķi jaunieši, kuri balso par Progresīvajiem. Bet var ņem arī garākus atskaites periodus – 1968. Vai 1917. gadus.

Darāmā darba tehnoloģija vispirms un galvenokārt – ideoloģija. Ar ko saslimi ar to jāārstējas. Te izšķirīgie ir sabiedriskie mediji, kuri jādabū konservatīvo spēku pārziņā. Bet arī baznīca, un kas sevišķi jūzsver – kultūra. Kultūras ministrija jau sen ir sarkanās sērgas pārņemta, tā jāatveseļo. Ja pagriezīsim kuģi normālībā, tad sekos milzums projektu, lai palīdzētu bērniem, mātēm un tēviem. Tagadējā sistēmā tas nav iespējams, jo bērni nav vajadzīgi, ģimenes nav vajadzīgas. Arī veseli, izglītoti pieauguši cilvēki nav vajadzīgi – simtiem tūkstoši pēc 2008. gada nokļuva svešumā. Kāpēc bija viņus radīt, audzināt, skolot, ja Latvijai viņi ir zuduši? Zudušo ir vairāk kā 2. Pasaules karā!

 

Budžets

Cik ilgā laikā iespējams uzprojektēt Latvijas demogrāfijas glābšanas projektu, balstoties uz šo izvērsto diagnozi? Man šķiet, mazāk par gadu, sākot no 3. oktobra un vicepremjera demogrāfijas jautājumā amata nodibināšnas nav nopietni solīt. Tātad – uz 2028. gadu. Līdz tam jāstrādā ar to budžetu un projektiem, kas jau strādā.

Būtiski ir uzreiz pārņemt sabiedriskos medijus konservatīvo spēku kontrolē un tos budžetus, kas tagad tiek izmantoti kreisi liberālo ideju potēšanai cilvēku galvās, sākt izmantot tam, lai ļaudis atveseļotu no šīs Nāves ideoloģijas. Turklāt – likvidējot SIF, viss viņu budžets jāizmanto, lai stiprinātu jēdzīgās programmas, kas strādā.

Trampa triumfa arkas plāni: simbolu cīņa

Jau zinām, ka Donalds Tramps vēlas nosaukt savā vārdā lidostas un muzejus, kā arī uzcelt sava triumfa arku Vašingtonā. Viņš pieprasa uzbūvēt ap 80 m augstu, lai tā kļūtu par pasaulē augstāko šāda tipa celtni. Pašlaik visaugstākā Triumfa arka (nerēķinot Revolūcijas pieminekli Mehiko) ir 1982. gadā uzceltā lielā līdera Kima godināšanas arka (60 m), kas […]

Feministu diskusija par (paš)cenzūru mūsu literatūrā konstatē: Latvijā tāda neeksistē. Bet ir nianses

Godīga un atklāta diskusija Raiņa un Aspazijas muzejā par ārēju cenzūru un iekšēju pašcenzūru noveda pie kopsavilkuma, ka pie mums (vismaz literatūrā) par tādiem gadījumiem pamats runāt īsti nepastāv, taču vienlaikus izgaismojās cita problemātika, kas ir dziļāka nekā vienkārši un primitīvi mēģinājumi iejaukties tekstos.

Kā algoritmi ietekmē to, ko tu redzi internetā?

Informācijas plūsma ir nepārtraukti pieaugoša un teju neierobežota, algoritmi kļuvuši par neredzamu, bet ārkārtīgi ietekmīgu filtrēšanas mehānismu. Tie nosaka, kāds saturs nonāk lietotāja redzeslokā, kāds tiek pastumts malā un kāda vispār veidojas mūsu “realitātes aina” internetā. Šie mehānismi darbojas klusi, bet konsekventi, pielāgojoties katra cilvēka uzvedībai, interesēm un mijiedarbībai ar digitālajām platformām. Personalizācijas mehānisms Sociālās […]

Vislatvijas talkas dienā piedalījāmies muzejā Dauderi

Šodien esot Vislatvijas talka pavasara sakopšanai dārzos, parkos un citās publiskās vietās. Arī muzejā Dauderi bija darbošanās šī pasākuma ietvaros. Informāciju par to izlasīju jau šīs nedēļas sākumā vietnē Facebook.

Sarunājām ar Tomu tikšanos pirms paša muzeja un aizdevāmies palīgos. Nu, mīļš mums šis muzejs kļuvis. Un lielā mērā pateicoties tās ilggadējai darbiniecei Ilzei Brinkmanei, kuru iepazinām pasākumos ar "Vecdaugavieši. Biedrība".

Drusku patalkojām, nu nevis tādēļ, ka jel kā slinkojām. Tādēļ, ka sanākušajiem cilvēkiem īpaši neko daudz sadarīt nebija ko. Tikai apbārstīt ar mulču norādītās dobes un augus, pie viena izlīdzināt. Darbs, kas visiem kopā aizņēma pavisam nedaudz laika.

Tad nu, pie viena apskatījām muzejā telefonu izstādi.

Vispirms bildes no mana aparāta.

PXL_20260425_104144389.jpg
PXL_20260425_104155586.jpg
PXL_20260425_104550120.MV.jpg
PXL_20260425_104553078.MV.jpg
PXL_20260425_105555262.MV.jpg
PXL_20260425_105616667.MV.jpg
PXL_20260425_105619237.MV.jpg
PXL_20260425_105703813.MV.jpg
PXL_20260425_105728965.jpg
PXL_20260425_105840892.MV.jpg
PXL_20260425_112426520.jpg
PXL_20260425_112434265.jpg
PXL_20260425_112451520.jpg
PXL_20260425_112505815.jpg
PXL_20260425_112517307.jpg
PXL_20260425_112519979.jpg
PXL_20260425_112538616.jpg
PXL_20260425_112550387.jpg
PXL_20260425_112553709.jpg
PXL_20260425_112608228.jpg
PXL_20260425_112621903.jpg
PXL_20260425_112641531.jpg
PXL_20260425_112644553.jpg
PXL_20260425_112658915.jpg
PXL_20260425_112707142.jpg
PXL_20260425_112722329.jpg
PXL_20260425_112825529.jpg
PXL_20260425_112856380.MV.jpg
PXL_20260425_113116471.MV.jpg
PXL_20260425_113330976.MV.jpg
PXL_20260425_113533715.MV.jpg

Te mazdrusciņš no Toma aparāta mazliet apjukušā kārtībā

4f27b86d-673e-49dd-8591-59baa812beaf.jpeg
67ccb5a0-494a-4afa-a4ae-0a3dc7cd2c96.jpeg
1800017e-61d6-437d-97d9-f868b3c4457c.jpeg
eb40c47d-1d76-419c-8dc5-0ea0a414df22.jpeg
PXL_20260425_104550120.MV.jpg

Un bonusam es vakar pie vilciena uz perona Ludzā

d9dc3d8c-19e1-42ba-9320-879832c582e4.jpeg

Rallijkross/Folkreiss/ Autokross: Starts!

Ir klāt! Vasaras sezona sākas, šonedēļ rallijkross, nākamnedēļ Folkreiss, vēl vēlāk autokross. Biķerniekos rallijkrosa aktivitātes rūc jau vairākas dienas, Folkreisa pirmā posma Smiltenē dalībnieku skaits tuvojas simtam, bet krosa brucēji vēl gatavojas. Ja par autokrosu, tad šodien Mūsā paredzētie treniņi pārcelti uz piektdienu, 1. maiju, līdz ar to arī pieteikšanās šai aktivitātei sākta no sākuma.  Lasīt visu

Jackie Collins – Lovers & Players


Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Kad 79 gadus vecais miljardieris Reds Daimonds uz savām Ņujorkas mājām kā uz sapulci šībrīža jau kā sešus gadus ilgajai draudzenei lēdijai Džeinai Bentlijai liek sasaukt savus trīs dēlus, tie kā likts arī atsaucas. Par spīti tam, ka neviens no tiem pret tēvu pamatoti nelolo siltas jūtas (tik pamatoti, ka jābrīnās, kā gan tam izdevušies panākumi biznesā) un kur nu vēl bērnības atmiņas, tad tie tomēr ir ieintriģēti, kas nu tam šoreiz tik svarīgs paziņojams. Kas zina, varbūt ir ar vāju veselību un pirms miršanas grib laboties.

Neviens no Reda trim dēliem, jaunākais Džets, vidējais Kriss un vecākais Maksvels vai vienkārši Makss neierodas Ņujorkā aiz mīlestības pret tēvu. 24gadus gadus jaunais Džets vispār Ņujorkā atgriežas pēc trīs gadu prombūtnes un modeļdarba Itālijā. To ar dzimto Ameriku saista vēl citas negatīvas, ar alkohola un narkotiku atkarībām saistītas atmiņas. Atmiņas, kuras ne bez palīdzības puisim izdevies kā pārvarēt, tā nenorauties no ķēdes, kas Lovers & Players romāna sižeta pavērsienu gaitā sagādās nevienu vien pārbaudījumu. Vēl jo vairāk, kad atgriezies Ņujorkā, sazvana labu paziņu, zvaigžņu kosmetoloģi Beverliju, bet jo būtiskāk, ka sakritība vai varbūt liktenis to nosēdina blakus galdiņam, pie kura vecmeitu vakaru atzīmē skaistu sieviešu kompānija.

Ar šo kompāniju un konkrētāk Eimijas Skotas-Saimones tēlu (bagātniece pati par sevi), kuru viens otram nezinot (kā gan, ja satiekas pirmoreiz), uz attiecīgo momentu nākotnes plānos saistīs paredzētā Eimijas laulība ar Džeta vecāko, 43 gadus veco brāli Maksu. Bet abi saskatās, Eimijai, kura kā jau piederas ir vairāk kā parasti iedzērusi, prātā ir draudzenes Tīnas padoms iztrakoties, kamēr vēl var un to nesaista apgredzenotības saites. Nav jābūt lielam gaišreģim, lai spētu paredzēt, ka ar šīm attiecību drāmām romāns spēs piepildīt nevienu vien lapaspusi, kad atklājas patiesība, un kā Džets, tā Eimija pārdzīvo notikušo, bet reizē nespēj viens otru aizmirst.

Aizmiršanas centienos, īpaši Eimijai, nenāk par labu, ka jo tālāk romāna darbība norit, jo mazāk tīkamu iezīmju vismaz no atrādītā Maksam piemīt. Kas īpaši izceļas tā attiecības ar piecgadīgo meitu Lulū (vienā vietā pa visu romānu izskan pilnais vārds Lulija), kuru, pat ja tiek piedots un saprast trauksmaino notikumu dēļ, tas diži nezina ko iesākt un tad ka tik nogrūzt vai nu kādai auklei vai savu reizi Eimijai, kamēr pašam nodoties saviem pārdzīvojumiem.

Pats Lulū tēls gan ir visai īpatnējs (bieži vien izsakās par sevi trešajā perosnā) un drīzāk kā instruments, ar kuras palīdzību var jo uzskatāmāk atrādīt, ka Makss tēva lomai, lai arī nav tik drausmīgs kā paša tēvs Reds, nebūs piemērots. Ne Makss, ne bijusī sieva un māte Mariska, ne kāda no auklēm meiteni ir tā izlaidusi, ka tai nav nekādu robežu un pieklājības normu izjūtas, ko labi parāda tās epizodiskās tikšanās ar tēva topošo jauno sievu, pat ja pieņem, ka māte, kuras aprūpē tā dzīvo, ir sastāstījusi meita pilnu galvu ar savu ienaidu pret Maksu un jauniņo Eimiju. Vai vēl jo uzskatāmāk situācijās, kad jau pieradusi, ka tās paklausību un labo uzvedību uzpērk ar dāvanām, ka ne reizi vien šķiet pašsaprotami pieprasīt dāvanu tāpat vien. Pat par nopietniem aizrādījumiem, kur nu vēl nopietniem mēģinājumiem labot uzvedību autores Džekijas Kolinas attiecībā uz šo tēlu, to nenosauksi un tiek iztikts ar tādu kā pirksta pakratīšanu un ‘’ai, tā nav labi/smuki teikt’’.

Turpinot par citiem Reda dēliem, tad vēl pirms izsaukuma uz tikšanos tas, tiem nezinot, kā ļoti samaitātu un īpatnēju izaicinājumu un rakstura pārbaudi. Tā attiecībā uz vidējo Krisu, kurš iepriekšējās draudzenes dēļ uz laiku bijis aizrāvies ar azartspēlēm Lasvegasā, aizkulisēs uz pazīstamu viesnīcas un kazino īpašnieku uzliek lielāku spiedienu, lai tas savukārt no ‘’mīļā’’ dēļuka pieprasītu ātrāk parādu atdot. Bet, lai Krisa tēlam nebūtu garlaicīgi, kad jau tā pietiek uztraukumi par naudu, tad, kamēr tas atrodas Ņujorkā, Losandželosā, kur tam izbūvēta villa stāva nogāzē, plosās lieti un pat plūdi ar bēdīgām sekām tā miteklim. Krisa tēls no visiem trim brāļiem salīdzinoši vismazāk apaudzēts ar drāmu, kuru tā sižetā ievieš profesionāli izklaides biznesa jurista pienākumi risinot vairāk vai mazāk kaprīzu klientu vēlmes un problēmas.

Kā sava veida paralēlais sižets, kurš gan atbilstoši dramatiski noslēgumā tiek sasaistīts ar pārējiem tēliem, saistīts ar nieka 19gadīgu oficianti Libertiju, kurai netrūkst ambīciju un mērķu reiz kļūt par slavenu dziedātāju. Līdzigi kā tās dažus gadus vecākajai māsīcai un kafejnīcas kolēģei Sindijai, kura ir tā, kurai kā no zila gaisa nospīd uzaicinājums piedalīties jauna repera mūzikas video uzņemšanā un aiz neko darīt uzaicina līdzi arī Libertiju. Nevar nesaskatīt ne vienu vien notikumu attīstības sakritību un paveikšanos, lai vien nedēļas laikā tai nospīdētu meteoristisks lēciens tik alktajā sapņu zemē. Bet reizē jaunai Libertijai itkā piemīt raksturs un nedomā tā lekt starp palagiem ar kuru katru, lai nodrošinātos, ka tiek pamanīta. Itkā, jo teorija no prakses šķiet Libertijas gadījumā drusku atšķiras, pat ja tiek Libertijas tēla gadījumā tiek piedota sižetiskā loģika, kur tai lielos vilcienos paveicas un netiek izmantota, lai pēcāk tiktu atstāta agrākajā aizmirstībā.

Lovers & Players vai ar latviskoto nosaukumu Mīļākie ir interesants ieskats attiecību drāmās, kur lielākā daļa varoņu nav tikai vienkārši turīgi, ja jau viens no tiem miljardieris, bet, kā jau pie cilvēkiem, tad nauda visam var nebūt kā atbilde. Visu un tai skaitā laimi nenopirksi, pat ja Reds un ne tikai, ir pretējos uzskatos un pār visām varēm cenšas to pierādīt. Pie reizes, kur būs nauda, būs arī ar to saistīti kašķi un raizes un pat ar slepkavībām saistīta sižetlīnija, jo apetīte, kā saka, rodas ēdot, vai vēl nāk prātā cita versija ‘’jo vairāk naudas, jo vairāk problēmu’’, kuras romānu varoņiem noteikti netrūkst.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===