Google Translate nerediģēts tulkojums. Oriģināls: https://wokaldistance.substack.com/p/marx-and-the-magic-potion-of-ideology?utm_source=post-email-title&publication_id=934601&post_id=168835239&utm_campaign=email-post-title&isFreemail=true&r=1b0drd&triedRedirect=true&utm_medium=email
Stāstīt visiem pārējiem, ka valdošās šķiras ideoloģija viņiem ir izskalojusi smadzenes, ir tikai vēl viens veids, kā viņus noraidīt, neiedziļinoties viņu apgalvojumu būtībā.
Viena no nepatīkamākajām lietām, strīdoties ar uz sociālo taisnīgumu orientētiem kreisajiem¹ , ir tā, ka tā vietā, lai mēģinātu pārliecināt citus cilvēkus par viņu kreiso uzskatu pareizību, viņi pavada nesamērīgi daudz laika, izstrādājot teorijas, lai izskaidrotu, kāpēc viņu uzskatus noraida lielākā daļa cilvēku. Šī problēma kļūst īpaši aktuāla kreisajiem, kad viņi saprot, ka tieši tie cilvēki, kurus viņi apgalvo aizstāvam (nabadzīgo strādnieku šķiru un citu “marginalizēto vai “apspiesto” grupu) vārdā, noraida idejas, kuras kreisie ir izvirzījuši ceturtajā vietā.
Lielisks piemērs tam ir diskurss par komunismu. Ļoti bieži nabadzīgie un strādnieku šķiras pārstāvji noraida komunismu par labu kapitālismam un brīvajam tirgum, vienlaikus izrādot pilnīgu un absolūtu nicinājumu pret visām komunisma formām. Pēc komunistu domām, ir vienkārši acīmredzams, ka strādnieku šķiras intereses labāk apkalpo komunisms nekā kapitālisms, un tāpēc fakts, ka strādnieku šķira balso pret savām interesēm, turpinot ievēlēt politiķus, kas aizstāv kapitālismu un brīvo tirgu, prasa zināmu skaidrojumu.
Mīkla, kurā grupas, kuras kreisie ir identificējuši kā marginalizētas, turpina noraidīt kreisos uzskatus, attiecas ne tikai uz komunismu, bet arī uz veselu kreiso uzskatu kopumu:
- Melnādainie cilvēki, kas noraida kritisko rasu teoriju un pozitīvo rīcību
- Vietējie iedzīvotāji, kas noraida postkoloniālo teoriju –
Strādnieku šķiras cilvēki, kas noraida sociālismu
- Nabadzīgie cilvēki, kas noraida labklājības valsti
- Imigranti, kas iebilst pret atvērtām robežām
Sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet es ceru, ka lasītājs līdz šim ir ieguvis priekšstatu par apšaubāmās parādības būtību. Pēc kreiso uzskatu, viņu pašu politiskie risinājumi acīmredzami ir to dažādo grupu interesēs, kuru intereses kreisie ir atbalstījuši, tāpēc kreisie bieži vien cenšas izskaidrot, kā šīs grupas var turpināt balsot un rīkoties pretēji savām interesēm, kā tās redz kreisie. Šajā nolūkā kreisie mēdz pieņemt nostāju, ka pastāv kāda psiholoģiska, ekonomiska, sociāla, strukturāla vai kultūras iezīme, kas izskaidro, kāpēc grupas, kuras kreisie cenšas aizstāvēt, noraida kreiso piedāvātās idejas, teorijas un risinājumus.
Šajā nolūkā kreisie labprāt izmanto to, ko Artūrs Mārviks sauc par “ideoloģijas burvju dziru” .²
Saskaņā ar marksisma teoriju ideoloģija ir nepatiess uzskatu, naratīvu vai domu sistēmu kopums, ko izmanto, lai attaisnotu virkni ekspluatatīvu darbību. ³ Marksa ideja bija tāda, ka strādnieku šķiras, kas noraidīja komunismu par labu kapitālismam, to darīja tāpēc, ka bija internalizējušas valdošās šķiras kapitālistisko ideoloģiju un tādējādi nespēja saskatīt savas patiesās intereses. Saskaņā ar šo uzskatu, strādnieku šķiras bija kļuvušas par upuriem ideoloģijas ieaudzināšanai, kas kalpoja valdošās šķiras interešu veicināšanai uz viņu pašu strādnieku šķiras interešu rēķina. Markss to formulē šādi:
Valdošās šķiras idejas katrā laikmetā ir valdošās idejas, t.i., šķira, kas ir sabiedrības valdošais materiālais spēks, vienlaikus ir arī tās valdošais intelektuālais spēks. Šķira, kuras rīcībā ir materiālās ražošanas līdzekļi, vienlaikus kontrolē arī garīgās ražošanas līdzekļus, tāpēc, vispārīgi runājot, to cilvēku idejas, kuriem trūkst garīgās ražošanas līdzekļu, ir tai pakļautas. Valdošās idejas ir nekas vairāk kā dominējošo materiālo attiecību, dominējošo materiālo attiecību, kas aptvertas kā idejas, ideju izpausme; tātad attiecību, kas padara vienu šķiru par valdošo, tātad tās dominēšanas idejas . Indivīdiem, kas veido valdošo šķiru, cita starpā piemīt apziņa, un tāpēc viņi domā. Ciktāl viņi valda kā šķira un nosaka laikmeta apjomu un aptvērumu, ir pašsaprotami, ka viņi to dara visā tā apjomā, tātad cita starpā valda arī kā domātāji, kā ideju radītāji un regulē sava laikmeta ideju ražošanu un izplatīšanu: tādējādi viņu idejas ir laikmeta valdošās idejas .
Cerams, ka ideja šeit ir skaidra: pateicoties tās kontrolei pār sabiedrības resursiem, bagātību, varu un institūcijām, valdošā šķira spēj izplatīt idejas, kas veicina viņu pašu intereses, it kā šīs idejas būtu tikai neitrāli objektīva fakta apgalvojumi. Tomēr, kā saka Markss, valdošā šķira patiesībā laiž apgrozībā ideju, teoriju un naratīvu kopumu, kas darbojas, lai veicinātu valdošās šķiras intereses. Kā saka Markss:
“Jo katra jaunā klase, kas nostājas vienas valdošas klases vietā, ir spiesta, tikai lai sasniegtu savu mērķi, attēlot savas intereses kā visu sabiedrības locekļu kopējās intereses, tas ir, izteiktas ideālā formā: tai jāpiešķir savām idejām universāluma forma un jāattēlo tās kā vienīgās racionālās, universāli derīgās.” ⁵
Šajā skatījumā valdošās šķiras ideoloģija ir nekas vairāk kā ideju un stāstu kopums, kas patiesībā veicina valdošās šķiras intereses, bet kas maskējas ar viltus universālismu, kas ļauj valdošajai šķirai tos pasniegt kā objektīvu universālu patiesību kopumu. Tātad, saskaņā ar šo analīzi, ideoloģija ir nosaukums, kas dots viltus naratīvai struktūrai, uzskatu kopumam vai ideju grupai, kas ir ietīta viltus universālismā, bet patiesībā ir kādas dominējošas grupas interešu kultūras ziņā specifiska izpausme. Ar šo ideoloģijas koncepciju spēlē Marksa ieteiktais risinājums bija tāds, ka kapitālisma aizstāvība, kas tika pasniegta kā neitrāli realitātes apraksti, ir jāatmasko kā nekas vairāk kā valdošās šķiras ideoloģijas artikulācija. Kad šī kapitālistiskā ideoloģija tika atmaskota par to, kas tā bija, tā bija nežēlīgi jākritizē, lai parādītu, ka kapitālistiskā ideoloģija ir gan nepatiesa, gan valdošās šķiras interešu izpausme, kas ir pretēja strādnieku šķiras interesēm.
Lai gan šī ideoloģijas jēdziena pirmsākumi meklējami Marksa idejā, pamatideju ir pārņēmuši visu veidu kreisie, katrs no kuriem cenšas sniegt skaidrojumu tam, kā kāda grupa varētu rīkoties pret savām interesēm, noraidot kreiso piedāvātos risinājumus. Piemēram, daži kreisie seko Gramši un apgalvo, ka valdošajai šķirai ir kultūras hegemonija (kultūras kontrole) un ka valdošā šķira ir iestrādājusi savu ideoloģiju kultūrā, kur neko nenojaušoši cilvēki to pieņem, neapzinoties tās ideoloģisko dabu. Neomarksisti, izmantojot Freida psiholoģiskās teorijas, apgalvo, ka ideoloģija darbojas zemapziņas līmenī un liek cilvēkiem rīkoties pret savām interesēm, to neapzinoties. Postmodernie kreisie varētu apgalvot, ka ietekmīgas intereses kontrolē un uzrauga diskursa veidošanos, un tādējādi tām ir vara izlemt, kuri diskursi ir leģitīmi; vara, ko viņi izmanto, lai virzītu savas intereses, vienlaikus deleģitimizējot jebkuru diskursu, kas ir pretrunā ar viņu interesēm.
Sīkāka informācija par to, kā tieši ideoloģija darbojas un izplatās, var mainīties, taču pamatatziņa paliek nemainīga: valdošā šķira spēj izplatīt sabiedrībā savas kultūras ziņā specifiskās un savtīgās ideoloģijas tā, it kā tās būtu fakts; un šo ideoloģiju izplatīšana ļauj tām attaisnot sabiedrības netaisnīgo strukturēšanu, resursu un varas netaisnīgo sadali un būtībā ekspluatatīvu prakšu turpināšanu. Interpretējot to cilvēku uzskatus, kuri noraida kreiso ideju, kā neko vairāk kā valdošās šķiras ideoloģijas izpausmi, kreisie faktiski pārvērš savu pretinieku uzskatus no apgalvojumiem un idejām, kas jāvērtē pēc patiesības, par ideoloģijas izpausmēm, kas jāvērtē pēc tā, kuru mērķi tiek virzīti, kuru intereses tiek ievērotas un kam tas nāk par labu.
Tieši šī iezīme padara ideoloģijas jēdzienu marksistiskajā izpratnē (un dažādās līdzīgu ideju iterācijas, ko izmanto dažādi radikāli kreisie) par burvju dziru, ko var izmantot, lai noraidītu apgalvojumus, kas ir pretrunā ar kreiso pašu idejām. Saskaroties ar idejas aizstāvību, kas ir pretrunā ar tām, kuras kreisie vēlas redzēt īstenojamies, kreisie var izmantot ideoloģijas burvju dziru, lai šādas idejas pārvērstu no apgalvojumiem, kas ir jāizskata, par ideoloģijām, kas tiek atmaskotas kā valdošās šķiras interešu izpausme. Šis solis ļauj kreisajiem cīnīties pret jebkādiem iebildumiem pret savām idejām vai jebkādu pretēju ideju apgalvojumiem, vienkārši apgalvojot, ka tie, kas aizstāv idejas, kas ir pretējas kreiso vēlamajam risinājumam, ir iesprostoti ideoloģijas varā, ir kļuvuši par hegemonisku diskursu smadzeņu skalošanas upuriem vai pauž ideoloģiju, kas darbojas zemapziņas līmenī, par kuru viņi nav informēti. Vairs nav nepieciešams nopietni uztvert pretinieku patiesības apgalvojumus vai godīgi cīnīties ar to, ka tie, kas iebilst pret kreiso ideoloģiju, vienkārši nepiekrīt kreiso idejām, teorijām un risinājumiem. Tā vietā kreisie var tieši pāriet pie Marksa (un kreiso, kas seko viņam kritiskās teorijas tradīcijās) aizspriedumiem un nežēlīgi kritizēt pretējus uzskatus, lai tos atmaskotu kā kultūras ziņā specifiskas un interešu piesātinātas ideoloģijas, kuras nevaldošo aprindu locekļiem vajadzētu noraidīt. Tādā veidā kreisie izmanto marksistisko ideoloģijas koncepciju (un dažādus tās atvasinājumus, kas darbojas līdzīgi), lai konstruētu intelektuālu aparātu, kas ļauj viņiem noraidīt visus konkurējošos apgalvojumus.
Kreiso spēku problēma visā šajā ir tā, ka tieši to pašu aparātu, ko kreisie konstruē, lai delegitimizētu to cilvēku idejas, kuri noraida viņa uzskatus, var viegli piemērot arī pašam kreisajam spēkam. Piemēram, varētu teikt, ka marksisms, feminisms, kritiskā teorija un postmodernisms paši par sevi ir ideoloģiju kopums, ko kreisie spēki ir konstruējuši, lai attaisnotu savus mēģinājumus sagrābt varu. Varētu apgalvot, ka kreisās politiskās teorijas ir līdzeklis, ar kura palīdzību kreisie spēki cenšas īstenot savas vēlmes iegūt varu, bet kas ir prasmīgi maskēts kā politiska programma, lai palīdzētu apspiestajiem un atstumtajiem. Ir arī vērts atzīmēt, ka kreisie vienmēr domā, ka ideoloģijas varā ir kāds cits; nekad kreisie nav iesprostoti ideoloģijas varā. Vienmēr citi cilvēki ir tie, kuriem tiek skalotas smadzenes, kuri tiek indoktrinēti vai iesprostoti ideoloģijas varā; un kreisajam nekad neienāk prātā, ka tādu pašu apsūdzību varētu vērst pret viņu.
Ideoloģijas zobens var griezt visos virzienos.
Šeit pieļautā kļūda ir vienkārša – ideoloģijas teorija, kā tā parasti tiek īstenota, cenšas noraidīt apgalvojumu, pamatojoties uz to, kura interesēs būtu pieņemama apgalvojuma patiesuma pieņemšana, nevis pierādīt, ka attiecīgais apgalvojums patiesībā ir nepareizs. Noraidīt apgalvojumu, pamatojoties uz to, ka to motivē savtīgas intereses vai ka apgalvojuma iesniedzēja spriedumi nav uzticami, jo šīs personas spriedumi ir sagrozīti savtīguma dēļ, nozīmē likt ratus zirgam priekšā. Tas nozīmē pieļaut to, ko K. S. Lūiss nosauca par “bulverisma” maldiem, kurus, pēc Lūisa teiktā, radīja Ezekiels Bulvers.
„ kura liktenis tika izlemts piecu gadu vecumā, kad viņš dzirdēja māti sakām tēvam, kurš bija apgalvojis, ka trīsstūra divas malas kopā ir lielākas par trešo: “Ak, tu to saki tāpēc, ka esi vīrietis. ” „Tajā brīdī,” apliecina E. Bulvers, „manā atvērtajā prātā iešāvās lielā patiesība, ka atspēkojums nav nepieciešama argumentācijas sastāvdaļa. Pieņem, ka tavs oponents kļūdās, un tad paskaidro viņa kļūdu, un pasaule būs pie tavām kājām . ” ⁶
Vienkārši sakot, bulverisma maldība rodas, kad kāds pieņem, ka apgalvojums ir nepatiess, un pēc tam cenšas izskaidrot, kāpēc cits uzskata šo maldīgo uzskatu, un šajā procesā pilnībā izvairās no tā, lai faktiski pierādītu, ka attiecīgais uzskats patiesībā ir nepatiess. Tas nozīmē pieņemt, ka otra persona maldās, un pēc tam mēģināt izskaidrot, kāpēc šī persona pieļauj šo it kā kļūdu, nekad faktiski neveicot nepieciešamo darbu, lai apgalvojumu izskatītu apspriešanai. Tas nozīmē aizstāt kļūdas pierādīšanu ar skaidrojumu, kāpēc tiek pieļauta it kā kļūda. Tādējādi marksistiskā ideoloģijas koncepcija, ko ir pieņēmuši daudzi kreisie, ir gatavs aparāts, lai bulverismu izmantotu kā ieroci pretinieku apgalvojumu deleģitimizācijai. Piesaucot ideoloģijas burvju dziru, kreisie var noraidīt savu pretinieku apgalvojumus, paskaidrojot, kāpēc kreisie domā, ka viņu pretinieki kļūdās, faktiski nepierādot, ka viņi patiesībā kļūdās.
Tā ir kļūda. Kā saka Lūiss: “Pirms sākat skaidrot, kāpēc cilvēks kļūdās, jums ir jāpierāda, ka viņš kļūdās.” ⁷
Tātad, kā mēs tiekam galā ar ideoloģijas burvju dziru, kad tā tiek vērsta pret mums?
Kad kreisais pārstāvis piesauc ideoloģijas burvju dziru, lai deleģitimizētu kādu no saviem apgalvojumiem, var būt diezgan sarežģīti atbildēt, jo burvju dziras piesaukšana maina debates no jautājuma par apgalvojuma patiesumu uz jautājumu par to, vai jūs vienkārši atkārtojat kādu politiski ielādētu ideoloģiju. Tas maina debašu skatījumu tā, ka reaģēšana ir īpaši sarežģīta. Daudzi cilvēki cenšas tikt galā ar ideoloģijas burvju dziras piesaukšanu, mēģinot iesaistīties ar kreiso pēc viņa paša noteikumiem, parādot, ka viņš patiesībā neatrodas ideoloģijas varā. Tā ir kļūda, jo šāda atbilde pieņem kreiso sarunas veidošanas veidu un tādējādi ļauj kreisajam turpināt apgalvot, ka viņš ir valdošās šķiras ideoloģijas varā, nevis risināt savu apgalvojumu patiesumu. Pareizais veids, kā reaģēt, kad kreisais pārstāvis piesauc ideoloģijas burvju dziru, ir koncentrēties kā lāzeram uz to, ka kreisais pārstāvis ir piesaukis ideoloģijas jēdzienu, lai parādītu, KĀPĒC jūs kļūdāties, vispirms neveicot darbu, lai parādītu, KA jūs patiesībā kļūdāties. Šeit galvenais ir padarīt kreiso izmantoto stratēģiju pilnīgi skaidru visām iesaistītajām pusēm, lai viņi varētu redzēt, ko kreisie grasās darīt. Tāpat kā burvju triks zaudē spēju apmānīt cilvēkus, tiklīdz viņi zina, kā tas tiek darīts, ideoloģijas burvju dzēriens pārstāj būt efektīvs, tiklīdz cilvēki saprot, ka tas ir veids, kā noraidīt apgalvojumus, vispirms nepierādot, ka šie apgalvojumi patiesībā ir nepatiesi.
Retoriski to var izdarīt, sakot kaut ko līdzīgu: “Es atsakos iesaistīties diskusijā par to, kuru intereses tiek aizstāvētas vai vai valdošās šķiras ideoloģija man ir izskalojusi smadzenes, līdz mēs vispirms neesam noskaidrojuši, vai apgalvojums ir patiess. Ja vēlaties, lai es atbildu uz skaidrojumiem, kāpēc, jūsuprāt, esmu kļūdījies vai man ir nepareizs uzskats, jums vispirms būs jāpierāda, ka esmu kļūdījies un ka es patiesībā kļūdos.”
Uzstājot uz patiesības noteikšanu, jūs piespiežat otru personu pievērsties apgalvojuma būtībai un faktiskajam strīdus jautājumam. Ja kreisais atsakās iesaistīties būtības apspriešanā, viņš atmaskos sevi kā negodprātīgu sarunu biedru, ja viņš tomēr iesaistīsies būtības apspriešanā, jūs būsiet veiksmīgi neitralizējuši ideoloģijas burvju dziru.
1
Termins “uz sociālo taisnīgumu orientēti kreisie” ir domāts, lai ietvertu feministes, marksistus, neomarksistus, sociālistus, komunistus, aktīvistus, kurus dažādi dēvē par “modrajiem”, kritiskos teorētiķus, postmodernistus utt.
2
Artūrs Mārviks, Sešdesmitie gadi: Kultūras revolūcija Lielbritānijā, Francijā, Itālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, ap 1958.–ap 1974. gadu , Bloomsbury Reader (2011), 13. lpp.
3
Šis apraksts ir ņemts no Džozefa Hīta lekcijas. Attiecīgais citāts ir 26:37.
4
Kārlis Markss, Vācu ideoloģija: ieskaitot tēzes par Feierbahu un ievadu politiskās ekonomijas kritikā, Prometeja grāmatas (1998), 67. lpp.
5
Kārlis Markss, Vācu ideoloģija: ieskaitot tēzes par Feierbahu un ievadu politiskās ekonomijas kritikā, Prometeja grāmatas (1998), 68. lpp.
6
K. S. Lveiss, “Dievs apsūdzēto solā” un citas esejas ( avots šeit: https://www.orcuttchristian.org/Lewis%20CS%20-%20God_in_the_Dock.pdf ) , 140. lpp.
7
K. S. Lveiss, “Dievs apsūdzēto solā” un citas esejas ( avots šeit: https://www.orcuttchristian.org/Lewis%20CS%20-%20God_in_the_Dock.pdf ) , 140. lpp.
© 2025 Wokal Distance
vara bungas
- Vakar, 11:07