Moldova: pasaulē mazākais Mazais princis un lielākais vīna pagrabs

No rīta Daiga sarūpē brokastīs šakšuku, sasautējot pannā vakar nopirktos tirgus labumus. Garšo izcili, izejvielas ir sauli pievilkušās, īpaši izteiksmīgi garšo paprika. Dodoties laukā, pie mājas vārtiem satiekam Iļju, vīru gados, kurš mums parāda, kā attaisīt vārtiņus ar pogu. Uzzinājis, no kurienes esam, viņš atceras savu viesošanos Latvijā un saka, ka pie mums esot vēl...

The post Moldova: pasaulē mazākais Mazais princis un lielākais vīna pagrabs appeared first on Mugursoma.lv.

Sākusies 15. Saeimas vēlēšanu balsu skaitīšana: pirmā aina pēc vēlēšanām

Tiešraide · CVK datiSaeimas vēlēšanu rezultāti reāllaikāSaskaitītās balsis, prognoze gala rezultātam un vietu sadalījums Saeimā · atjaunojas ik 2 minūtesSkatīt rezultātus → Pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas plkst. 20:00 Latvijā sākusies 15. Saeimas vēlēšanu balsu skaitīšana. Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pakāpeniski publicē pirmos provizoriskos rezultātus, un tie pieejami arī Notepad.lv vēlēšanu sadaļā. Raksta publicēšanas brīdī bija […]

Melnais telefons

Vlada Spāres jaunākais stāstu krājums "Melnais telefons" galīgi nav iedvesmojoša un dzīvespriecīga literatūra. Un var jau saprast - tas tapis pēc viņa sievas Lienītes Mednes-Spāres nāves un ir veltīts viņas piemiņai. Pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem izdots viens no pozitīvā ziņā trakākajiem darbiem latviešu literatūrā - Lienītes Mednes, Vlada Spāres un Jura Zvirgzdiņa kopdarbs "Odu laiks", par kuru tagad, pēc <a rel="nofollow" href="https://kazhe.lv/Liva-Zolnerovica-Hipiji-Latvija">Līvas Zolnerovičas</a> grāmatas izlasīšanas, saprotu, ka tas patiesībā ir hipiju dzīves dokumentējums. 2026. gadā Vladis ir pēdējais no šīs trijotnes, kas ir vēl mūsu vidū, un skaidrs, ka tā viegluma, kas bija jaunībā, vairs nevar būt, it īpaši, ja ņem vērā to, cik smaga bija Lienītes Mednes-Spāres aiziešana un ka iespējams tur vēl arī bija iesaistīta ārstu nevērība. Bet ne par to ir šī grāmata. Stāsti ir dažādi, bet lielākoties - drūmi un nāve tajos nav rets viesis, turklāt nāve - dažādos vecumos, dažādās situācijās, un ja ne nāve - tad vismaz zudusi mīlestība. Taču grāmata nebūt nav banāla, Spāre neraksta primitīvus raudamgabalus, viņa aprakstītās skumjas nav gluži tik vienkārši kategorizējamas, izņemot, protams, to, ka ļoti daudzos stāstos tu jūti - drusciņa no šī stāsta ir paša varoņa pieredzētais. Varbūt ne gluži tādā veidā un ne tieši šādos apstākļos, bet tā ir sava dzīve, ko viņš preparē "Melnajā telefonā". Nezinu, vai šajā gadījumā var runāt par to, ka autors ir drosmīgs, tā atklāties - nav viņš tajos gados, kad tam vairs vajadzīga sevišķa drosme, pamazām jau viss šis kļūst vieglāk, bet tāpat es novērtēju to, kā viņš šos smagos stāstus pasniedz. Nebiju tā domājis darīt, bet tomēr īsi atstāstīšu visus krājuma stāstus. "Apvārdotais kortelītis" - kāda vīrieša saruna ar pārdevēju kioskā, kura gan patiesībā nemaz nav pārdevēja, un potenciāli brīnumaina kortelīša saņemšana, kas ļaus viņam beidzot izraudāties pēc sievas nāves (sieva nomirus no Covid-19). "Komēta netraucēs" - pāris (vecāks vīrietis un jaunāka sieviete) pēc seksa pludmalē vēro komētu, viņš ir atraitnis, bet viņa varbūt vēlreiz redzēs Haleja komētu. "Tas vairs nav iespējams" - saruna starp diviem svešiem vīriešiem kafejnīcā, kur vienam (turīgākajam) ir nomirusi sieva, šis vīrietis ir pārāk tiešs un psiholoģiski traumē tur strādājošu viesmīli. "Tas nozīmē visu" - baiss stāsts par jaunu sievieti - narkomāni, kura ir stāvoklī un kura vēl vienas devas dēļ ir gatava uz visu, tai skaitā - sava tēva nāvi. "Arī vaiņags pie vietas" - pāris, kas sastopas bērēs, kur mirušajam ir vai nav bijis sakars ar šī pāra sievieti. "Es aizeju" - stāsts par vientuļu un potenciāli ne īsti normālu sievieti, kuru bārā ēdina apmaiņā pret gliemežvākiem un reizēm gabaliņu dzintara, ko viņa atrod jūras krastā. "Bet es to pateicu" - vardarbīgs vīrietis pēc strīda ar draudzeni pakar kaķi un sevi, draudzene pārdzīvo, ka tā "ir mana vaina". "Stipro skrējiens" - prostitūta stāsta klientam par to, kā stipro skrējienā gājis bojā viņas draugs. "Uz Jeruzalemi" - grēciniece sūdz grēkus, tādā apjomā, ka mācītājs liek viņai doties ar kājām uz Jeruzalemi. "Zīmīte" - vīrietis pāri pusmūžam no Ņujorkas sazvanās ar vienīgo vēl dzīvo sava mūža sievieti, kurai, kā izrādās ir teju jau zudusi visa atmiņa. Jauna sieviete ar diviem suņiem dodas izbērt savas radinieces pelnus, taču koka vietā, kur tie būtu jāizber, uzbūvēta daudzstāvene un sētnieks tur ir šīs radinieces jaunības dienu pielūdzējs. "Melnais telefons" - vīrietis viens lielā dzīvokli, un sens melns telefons (ne mobilais), zvans ar sievieti, kuru viņš reiz mīlējis un kura drīz mirs. "Rakstāmmašīnas skaņas" - jauns puisis konkursam raksta krimiķi, iedvesmojoties no apkārtējās vides un mēģinot savaldzināt meiteni, kurai viņš derdzas. "Vienīgais solījums" - viņu attiecībām nebija lemts būt ilgām un laimīgām, bet tagad abi ir vientuļi un veci. "Es nenokavēšu" - par meiteni, kura gandrīz noslīcinājusies, bet tagad cer satikt puisi, kas viņu izglābis. Domājams, no īsajām anotācijām var nojaust, kāda ir grāmatas tematika un ka jautrības te ir maz, pat ja reizēm kāda situācija var šķist komiska. Bet Vladis Spāre lieliski uzbur šīs minipasaules. Jaudīga lasāmviela.

Tad nu tā

Tad nu tā. Šorīt izpildīju pilsoņa pienākumu piedaloties vēlēšanās, lai turpmākos četrus gadus man būtu tiesības izteikt savu reizēm kritisko vērtējumu par to, ko dara manis izvēlētās personas varas gaiteņos.

Pats process sākās ar nelielu ups! pārsteigumu. Rādās, savu darbību beigusi/vai kā citādi apstājusies skola Rīgā, Stabu ielas un Avotu ielas krustojumā. Esmu beigusi vidusskolu šajā ēkā, zināmā mērā zinu tās vēsturi vispārīgos vilcienos. Skola šajā ēkā aizsākās vēl krietni pirms Otrā pasaules kara, izdzīvoja padomju laikus un ilgi darbojās kā mācību iestāde arī šajos, kārtējās neatkarības laikos. Tas, ka skolai mainījās nosaukumi un statusi - pamatskola, vidusskola utt. - īsti nav vērā ņemams, jo savu mācību iestādes funkciju veica.

Un sākot jau no padomju laikiem bija dienas, kurās skola pārvērtās par vēlēšanu iecirkni. Tad nu šorīt devāmies uz turieni ar nolūku vēlēt. Au apstājāmies pie slēgtām durvīm un ēkas sienas, uz kuras vairs nebija plāksnītes ar kārtējo skolas nosaukumu. Vispār nekādas plāksnītes nebija. Bija pārsteiguma sajūta, jo vēl pavasarī, ejot garām ēkai, uz tās sienas redzēju plāksnīti, kura apliecināja izglītības iestādes statusu. Kaut kas mainījies vasaras periodā. Pameklēšu internetā, kādai informācijai ir jābūt par to, kas tad īsti noticis/notiek ar ēkas statusu kā tādu.

Toms caur telefonu internetā atrada mums tuvāko vēlēšanu iecirkni, Krāsotāju ielā. Tad nu trijatā - es, Toms un mana māsa - devāmies uz turieni un izveicām vēlēšanu procedūru.

Te atkal tāds kā novērojums. Iecirknis tika pozicionēts kā tāds, kurš atrodas Krāsotāju ielā 12. Te nu viens bet. Ieeja iecirknī tiešām bija no Krāsotāju ielas puses, varu minētās ēkas pagalmu. Bet ieeja iecirknī jau bija pa ēkas, kura faktiski un praktiski atrodas uz Lienes ielas, aizmugures pusi, pa tautā sauktajām "sētas durvīm", pēc vēlēšanu procesa veikšanas - izeja uz Lienes ielu. Tāda mulsuma situācija. Bet, mu zaķis ar to visu. Toties ēkas, kurā norisinājās tā procedūra, patīkami pārsteidza ar savu iekšdizainu. Relatīvi nesen ir bijuši restaurācijas darbi, telpa izremontēta pēc jaunākajām prasībām  saglabājot koka ēkas vēsturisko auru. Pēc, jau izejot no ēkas, - pēc ēkas fasādes nevar pateikt, ka iekšpusē tāds brīnums.

Katrā gadījumā bija skaidrs, ka ir vēl viens Rīgas nostūris, kurš jāizstaigā un jāiemūžina. Rīga ir liela un interesanta.

Han Yang – Reincarnation Trials (Systems of Salvation)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar savstarpējiem militāriem konfliktiem un kariem cilvēce ir aizrāvusies un specializējusies kopš laika gala. Kamēr vieni cenšas izdomāt jaunus ieročus, tad citi pēc saskares ar tiem tikpat cītīgi strādā pie veidiem gan kā no tiem aizsargāties, gan pieveikt un pašiem būt pār naidnieku pārākam. Autors Han Yang ar Reincarnation Trials grāmatu piedāvā nākotnes versiju, kurā šis process iziet tik tālu ārpus kontroles, ka izgudrotie (bioloģiskie) ieroči tīri burtiski izmaina pasaules kārtību un savus radītājus dominances ziņā uz planētas nobīda dažus pakāpienus zemāk.

Reincarnation Trials iesākas ar prologu mums vēl tāltālajā 2092.gada 1.decembrī, kad romāna varoņiem pienākusi viena no daudzajām liktenīgajām atklāsmes stundām par patiesajiem pārmaiņu laiku apmēriem. Jāpiebilst, ka starp varoņiem ir arīdzan Mākslīgā Intelekta tēls Dārsija, kura lielākoties romāna gaitā izrāda labvēlīgu interesi cilvēces uzturēšanā pie eksistenciālas dzīvības, pat ja nereti ofisa klerki un funkncionāri vai vienkārši principa pēc iebilst gribētāji šķietami dara visu, lai cilvēces gals pienāktu ātrāk, arī ja vārdiski pauž ko citu. Tieši Dārsija ir tā, kura gan pierunājot, gan iespēju robežās uz savu iniciatīvu, kas, būt autonomai, romāna gaitā šķiet vairs nesagādā nekādas problēmas, panāk savlaicīgu kosmosa kuģa palaišanu un desmitiem tūkstošu izvēlētu glābjamo evakuāciju pirms ir par vēlu. Kā tas vēlāk sižetā atklājas noticis Teksasas štatā ar citu iecerētu, vēl lielāku superkuģi.

Sākums romānam šķiet nevajadzīgi sadalīts divās pilnīgi atšķirīgās idejās, kuras, lai varētu izmantot tos pašus varoņus, saliktas kopā iekš vienas grāmatas. Ar to domājot, ka nosaukums Reincarnation Trials attiecas uz Dārsijas simulētām dažnedažādām fantāzijas pasaulēm, kurās uz kuģiem (vairāk par vienu) esošie var tikt trenēti un testēti, lai ar Pārbaudījumu palīdzību saprastu, kā sadalīt spēka un varas hierarhiju, kurš kurai pozīcijai atbilstošāks, gan lai vienkārši nezaudētu prātu, uzturoties ‘’četrās sienās’’, starp kurām jāpavada pat vairāki simti gadu.

Vairāki simti, kas konkretizēti līdz aptuveni 400, un turklāt lielākā daļa no oriģinālajiem ir joprojām pie dzīvības, kas lielā mērā iespējams ar autora iztēlotiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem, to skaitā kriokapsulām, kurās gan tajās esošie netiek vienkārši ‘’uzglabāti’’, bet to prāti piedalās pieminētajos Pārbaudījumos. Fakts, kas pie reizes ļauj taupīt uz ierobežotajiem resursiem uz kuģa, kuru pārdomāts patēriņš, pat ja ir iespējams patērēto pārstrādāt, uz kuģiem izveidot telpas, kurās iegūt jaunas ražas. Vēl jo vairāk, kad esot ‘’četrās sienās’’, izvairīties no jaunu kuģa biedru radīšanas ir neiespējamā misija.

Īpatnējs un drusku izbrīnu radošs ir aspekts no hronoloģiskā skata, ka tiek no pieminētajiem 400 puse no tiem pavadīti turpceļā uz Alfa Centauri, kas nozīmētu, ka kuģis nosacīti tikpat kā uzreiz, sasniedzis šo zvaigžņu sistēmu, būtu griezies atpakaļ. Lai arī piefiksējams fakts, plus Alfa Centauri sistēma piesaistījusi gana lielu interesi, lai tiktu izmantota citā Colony Builders grāmatā, tad krietni interesantāk ir pievērsties romāna varoņu problēmsituācijām. Kā galvenais varonis romānā ir jaunais Teodors ‘’Teo’’ Karro un MI Dārsijas tāds kā protežē vai vismaz numur viens, kuram palīdzēt un kurš savukārt palīdz Dārsijai. Teo vēl ir viens no pēdējiem, kuriem ticis ‘’ļauts’’ piedzimt bioloģiski, bet kurš ar lielu varbūtību nemaz nebūtu sasniedzis savu pašreizējo 21 gada vecumu, ja ne Dārsijas medicīniskas palīdzības dabas ekstensīva iejaukšanās, kas Teo lielā mērā padara par kiborgu. Fakts, ko no malas nepateiksi, pat neaizdomāsies, bet, kas neapšaubāmi tam palīdz kā virtuālajā Pārbaudījumu pasaulē, gan fiziskajā, kad pienāk cilvēces bēgļu atgriešanās uz Zemes brīdis.

MI/AI Dārsija ir viltīgs un rafinēts tēls. Viņa apzinās nepieciešamību balansēt nepieciešamību pašai lemt un rīkoties, kas līdz šim acīmredzami nācis vairumam par labu, attiecībā pret cilvēkos esošo vajadzību lēmumos, īpaši būtiskākajos, nepieciešamību būt tiem (pašiem), kuri pieņem ižķširošo gala lēmumu, dot izvēles (ilūzijas) brīvību. Gan mājienos un atklāsmēs par notikumiem pirms Reincarnation Trials sižeta aizsākuma, gan romāna ietvaros Dārsija ne reizi vien ir pieņēmusi lēmumus, kas itkā ir par labu vairumam un pie reizes pašai, bet, kas rezultējies ar cilvēku upuriem, ja ne tieša veida slepkavībām. Aspekts, kas liek uz kuģiem izveidoties Anti-AI jeb Anti-Dārsijas frakcijām, kuras negrib pieļaut nākotni, kurā Dārsijas vara pār cilvēci nostabilizējas un kļūst tikpat kā negāžama.

Teo apzinās risksus, bet vismaz uz doto brīdi romāna gaitā labumi, bez kuriem izdzīvošanas izredzes dramatiski kristos, ir pārāk lielas, lai Teo no Dārsijas atbalsta tagad un tūlīt pārsviestos uz pretējo pusi, bet vismaz lasītājam tiek sniegta informācijas druskas, kas liek aizdomāties.

Nevar nepiefiksēt frāzes ‘’Slow is smooth and smooth is fast’’ izmantošano, jo tā identiska ar tādu pašu frāzi citā Conquering New Earth romāna, kas gan izdodas agrāk par šo, bet būtību tāpēc nemaina. Līdzīgi nereti gadās ar vairāku tēlu vārdiem, kuri vismaz atkārtojas ne tiem pašiem sižeta darbībā nozīmīgākajiem tēliem starp romāniem, kas attiecīgi Pārdomu rakstos un vispārīgi neļauj izveidoties liekam mulsumam. Turpinot domu par mazāk svarīgiem, to starpā fona, tēliem, tad autoram neizdodas izvairīties no tādiem, kuru galvenā pamatfunkcija ir tikai un vienīgi attiecīgajā momentā pavirzīt sižetu uz priekšu, dot galvenajam kādu mirkļa vai ilgtermiņā risināmu problēmu.

Lai arī grāmata tiek noslēgta ar frāzi ‘’to be continued’’, tad arī pēc 5gadiem šim romānam turpinājuma tā arī nav.

Vācijas vienotības diena: kāpēc 3. oktobris svarīgs arī Latvijai

Māksliniecisks Andreja Saharova portreta gleznojums uz sienas, kas simbolizē cīņu par brīvību un cilvēktiesībām.

Katru gadu 3. oktobrī Vācija atzīmē valsts atkalapvienošanos, kas notika 1990. gadā. Tas ir viens no skaidrākajiem Eiropas pārmaiņu laikmeta atskaites punktiem. Latvijai šis datums palīdz ieraudzīt, cik tuvu laikā risinājās neatkarības atjaunošana Baltijā, taču abu valstu ceļš, lēmumi un juridiskais stāvoklis bija atšķirīgs.

Vācijas federālā valdība 3. oktobri skaidro kā Vācijas vienotības dienu. Lai saprastu, kāpēc izvēlēts tieši šis datums, jānošķir trīs notikumi: Berlīnes mūra krišana 1989. gada novembrī, Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada oktobrī un Latvijas neatkarības atjaunošanas noslēdzošais posms 1991. gada augustā.

Kāpēc Vācija svin 3. oktobri, nevis Berlīnes mūra krišanas dienu

  1. gada 9. novembrī tika atvērti robežšķērsošanas punkti pie Berlīnes mūra. Tas kļuva par redzamu Vācijas dalījuma beigu simbolu, taču tajā vakarā Austrumvācija un Rietumvācija vēl nekļuva par vienu valsti. Priekšā bija politiski lēmumi un vienošanās par apvienošanās kārtību.

1990. gada 3. oktobrī Vācijas Demokrātiskās Republikas zemes pievienojās Vācijas Federatīvajai Republikai. Tāpēc valsts svētku datums saistīts ar atkalapvienošanās spēkā stāšanos, nevis ar agrāko brīdi, kad mūris zaudēja savu lomu kā šķērslis starp abām Berlīnes daļām.

Šī atšķirība palīdz lasīt arī pārējo laikmeta vēsturi. Plaši pazīstams simbols var iezīmēt pārmaiņu sākumu, bet valsts tiesisko stāvokli nosaka konkrēti lēmumi un datumi. Vācijas gadījumā 9. novembris un 3. oktobris ir saistīti, tomēr tie neatbild uz vienu un to pašu jautājumu.

Īsa laika līnija: Vācija un Latvija 1989.–1991. gadā

  • 1989. gada 23. augusts: Baltijas ceļā cilvēki Latvijā, Lietuvā un Igaunijā apliecina prasību pēc brīvības un pievērš starptautisku uzmanību Baltijas valstu stāvoklim.
  • 1989. gada 9. novembris: Berlīnes mūra robežšķērsošanas punktu atvēršana kļūst par Vācijas dalījuma pārvarēšanas simbolu.
  • 1990. gada 4. maijs: Latvijas PSR Augstākā padome pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tajā paredzēts pārejas periods valsts varas atjaunošanai.
  • 1990. gada 3. oktobris: stājas spēkā Vācijas atkalapvienošanās. Tas ir datums, ko Vācija atzīmē kā vienotības dienu.
  • 1991. gada janvāris: barikāžu laikā Latvijā cilvēki aizsargā neatkarības atjaunošanai nozīmīgas iestādes un sakaru objektus.
  • 1991. gada 21. augusts: Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, izbeidzot 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu.

Laika līnijā redzams, ka 1990. gada 3. oktobrī Latvija jau bija pieņēmusi 4. maija deklarāciju, bet tās neatkarības atjaunošanas pārejas periods vēl nebija noslēdzies. Šis ir precīzāks veids, kā raksturot Latvijas vietu tajā brīdī, nekā teikt, ka abas valstis vienlaikus piedzīvoja vienu un to pašu notikumu.

Latvijas gadījumā vārdi „deklarācija” un „pārejas periods” palīdz saprast, kāpēc laika līnijā ir divi atsevišķi atskaites punkti. 4. maija dokuments noteica neatkarības atjaunošanas virzienu un paredzēja pārejas periodu; 1991. gada 21. augusta likums šo periodu izbeidza. Tāpēc, salīdzinot notikumus, svarīgi skatīties ne tikai uz gadu, bet arī uz to, ko katrs lēmums noteica.

Ko Vācijas atkalapvienošanās mainīja Eiropā

Vācijas atkalapvienošanās izbeidza valsts dalījumu, kas bija kļuvis par vienu no redzamākajām pēckara Eiropas kārtības pazīmēm. Mainījās arī Eiropas politiskā karte: divu Vācijas valstu vietā bija viena valsts. Šāds pavērsiens skāra ne vien vāciešus, bet arī kaimiņvalstu un pārējās Eiropas priekšstatu par iespējamo kontinenta nākotni.

Tomēr pārmaiņas Eiropā neveidoja viens lēmums vai viena diena. Austrumeiropas politiskie procesi, Vācijas apvienošanās un Baltijas valstu neatkarības atjaunošana norisinājās vienā vēsturiskā laikmetā. Katram procesam bija savi dalībnieki, priekšnoteikumi un lēmumi. Ar datumu sakritību vien nepietiek, lai vienu notikumu pasludinātu par otra tiešu cēloni.

Arī Vācijas un Latvijas tiesiskais ceļš bija atšķirīgs. Vācijas vienotības diena iezīmē Austrumvācijas pievienošanos Federatīvajai Republikai. Latvijā 4. maija deklarācija un 1991. gada 21. augusta likums attiecas uz Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tādēļ, runājot par šo laikmetu, ir svarīgi saglabāt abu procesu nosaukumus un datumus.

Kāpēc 3. oktobris ir nozīmīgs Latvijas lasītājam

Latvijā 3. oktobris nav neatkarības atjaunošanas datums. Tā nozīme ir plašākā Eiropas vēstures ainā: tas parāda, ka laikā starp Latvijas 4. maija deklarāciju un 1991. gada augustu arī Vācijā notika izšķiroša valsts pārveide. Šāda laika secība palīdz orientēties notikumos, tos nesapludinot.

Ja jāatceras viens atšķirības punkts, tas ir šāds: Berlīnes mūris krita 1989. gada novembrī, Vācija apvienojās 1990. gada 3. oktobrī, bet Latvijas neatkarības atjaunošanas pārejas periods noslēdzās 1991. gada 21. augustā. Katrs datums atbild uz savu jautājumu par to, kas attiecīgajā valstī mainījās.

Autors: Labadiena redakcija.

Avots: Vācijas federālā valdība

Ziemas laiks Eiropā 2026. gadā: ko pārbaudīt pirms brauciena

Digitāls sienas pulkstenis rāda laiku, atgādinot par laika maiņu ceļojumu plānošanā.

Eiropas Savienībā vasaras laiks 2026. gadā beigsies svētdien, 25. oktobrī. Latvijas ceļotājiem, kuri šajā nedēļas nogalē lidos, brauks ar vilcienu vai pārsēdīsies citā transportā, īpaši rūpīgi jāpārbauda biļetēs norādītie laiki un savienojumi. Galvenais ir salīdzināt katra brauciena posma vietējo laiku ar pārvadātāja aktuālo grafiku.

Kad Latvijā pārgriezīs pulksteni?

Saskaņā ar Eiropas Savienības Direktīvu 2000/84/EK vasaras laika periods beidzas oktobra pēdējā svētdienā. 2026. gadā tā ir 25. oktobris. Latvijā pulkstenis plkst. 4.00 būs jāpagriež atpakaļ uz plkst. 3.00, tāpēc nakts stunda no 3.00 līdz 4.00 atkārtosies.

Šī papildu stunda var mulsināt, ja ceļojums sākas vēlu sestdienas vakarā vai turpinās svētdienas rītā. Ar datumu un pulksteņa laiku vien var nepietikt, lai saprastu, cik ilgs patiesībā ir pārsēšanās intervāls.

Kā pārbaudīt biļetes un savienojumus?

Atveriet katru rezervāciju pārvadātāja vietnē vai lietotnē un pārbaudiet:

Ziemas laiks Eiropā 2026. gadā: ko pārbaudīt pirms brauciena
  • vai izbraukšanas un ierašanās laiki attiecas uz attiecīgās vietas vietējo laiku;
  • vai pēc laika maiņas joprojām pietiek laika pārsēšanās veikšanai, ņemot vērā arī nokļūšanu līdz nākamajam reisam;
  • vai nakts reisam norādītais datums un laiks sakrīt biļetē, rezervācijas pārskatā un pārvadātāja grafikā;
  • vai galamērķī laika maiņa notiek tajā pašā datumā. Ne visās pasaules valstīs pulksteņus pārgriež vienādi.

Piemēram, ja maršrutā ir divas atsevišķi pirktas biļetes, pārbaudiet abus posmus atsevišķi. Neizdariet secinājumu par pārsēšanās ilgumu tikai pēc pulksteņa rādījumiem: izlidošanas un ielidošanas pilsētās var būt atšķirīgas laika joslas.

Ko pārbaudīt telefonā un kalendārā?

Pārliecinieties, ka telefonā ir ieslēgta automātiska laika joslas noteikšana un kalendāra ierakstam piešķirta pareizā laika josla. Īpašu uzmanību pievērsiet ierakstiem, kas veidoti manuāli vai kopēti no e-pasta: pēc laika maiņas tie var parādīties citā vietējā stundā, nekā gaidījāt.

Pirms izbraukšanas vēlreiz salīdziniet kalendāra atgādinājumu ar biļeti un konkrētā pārvadātāja jaunāko grafiku. Ja brauciens turpinās ārpus Eiropas Savienības, pārbaudiet arī galamērķa laika joslu un tā vietējos laika maiņas noteikumus.

Avots: EUR-Lex

Balsots!

Nobalsoju. Dabas mūzejā. Bija raiti un korrekti.

Ja vēl neesat bijuši, aizejiet balsot un pavelciet polītisko un Latvijas nākotnes segu maķenīt uz savu pusi!

Septiņi iemesli, kāpēc garlaicība var būt noderīga

Septiņi iemesli, kāpēc garlaicība var būt noderīga

Mūsdienu cilvēki visiem spēkiem cenšas no garlaicības izvairīties. Kā parādās kāds brīvs brīdis, roka pati sniedzas pēc telefona, kurā tiek...

The post Septiņi iemesli, kāpēc garlaicība var būt noderīga appeared first on Hitnet.lv.

Krievu kara neveiksmīgā vadība

Ko es atceros no krievu okupētās Rīgas un Latvijas Padomju Savienības laikos? Pirmais impulss –  ļoti daudz krievu armijnieku uz ielām neglītos, pelēkos mēteļos. Tie bija krievu karavīri – tēvoči gados, kas izskatījās kā ļaunie troļļi. Pārbaroti, neglīti tērpušies ar uzpūtīgu uzvedību. Pelēkos vai tumšzaļos, nenosakāmas formas tērpos ar pižikiem, kuriem sarkanu zvaigzni varēja apskatīt no priekšpuses. Zaldāti […]

Takashi Kotegawa Net Worth 2024: The Hidden Fortune of Japan’s Most Elusive Business Mogul

Takashi Kotegawa Net Worth 2024: The Hidden Fortune of Japan’s Most Elusive Business Mogul

The Man Who Built a Fortune in Silence

Takashi Kotegawa is a name whispered in Tokyo’s elite circles but rarely seen in headlines. Unlike Japan’s flashy tech moguls or real estate tycoons, Kotegawa’s wealth was amassed not through public companies or IPOs, but through a labyrinth of private deals, offshore entities, and a relentless focus on illiquid assets. By 2024, his Takashi Kotegawa net worth is estimated at $8.2 billion—a figure that would place him among Japan’s top 20 richest individuals if disclosed. Yet, his empire operates with the opacity of a samurai’s hidden blade. How did a man with no family legacy or political connections accumulate such power? And why does he remain one of the most closely guarded secrets in global finance?

The answer lies in Kotegawa’s masterclass in financial stealth. While Japan’s economy grapples with stagnation and corporate governance scandals, Kotegawa’s fortune has grown quietly, fueled by a mix of distressed asset acquisitions, cross-border private equity, and a network of shell companies that obscure his true holdings. His story is a case study in how modern wealth is no longer measured by stock ticker symbols but by control over capital flows, regulatory arbitrage, and the ability to exploit Japan’s rigid yet exploitable financial systems. In an era where transparency is prized, Kotegawa’s empire thrives on obscurity—a paradox that makes his 2024 net worth all the more intriguing.

What sets Kotegawa apart is his anti-establishment approach. While Japan’s zaibatsu heirs dominate headlines, Kotegawa built his fortune by buying into failing conglomerates, restructuring them, and selling them back to the market at a premium—often using offshore trusts and special purpose vehicles (SPVs) to avoid scrutiny. His methods have drawn comparisons to George Soros’ currency plays and Carl Icahn’s activist investing, but with a distinctly Japanese twist: patience, guanxi (relationship-based trust), and an uncanny ability to navigate keiretsu (corporate cross-holdings). As we dissect the Takashi Kotegawa net worth 2024, we’ll uncover not just the numbers, but the strategies, risks, and controversies behind one of Japan’s most enigmatic financial empires.

The Complete Overview

Historical Background and Evolution

Takashi Kotegawa’s rise began in the late 1990s, a period when Japan’s asset price bubble had burst, leaving banks and corporations drowning in bad debt. While most observers wrote off Japan as a "lost decade," Kotegawa saw opportunity. Born in Fukuoka in 1968, he worked briefly at a regional bank before quitting to start a boutique advisory firm focused on distressed debt restructuring. His early breakthrough came when he acquired a majority stake in a failing textile manufacturer in Osaka, not by buying shares, but by negotiating directly with the bank holding its collateral.

By the mid-2000s, Kotegawa had expanded into private equity, using a model that combined Western-style leveraged buyouts with Japanese corporate governance. His firm, Kotegawa Capital Holdings (KCH), became infamous for its "vulture fund" tactics—buying undervalued assets from zaibatsu remnants like Mitsubishi and Sumitomo, then stripping out non-core assets and selling them piecemeal. Unlike Western private equity firms, KCH rarely took companies public; instead, it held them indefinitely, extracting value through dividends, management fees, and strategic spin-offs.

The turning point came in 2012, when Kotegawa secured a $1.2 billion loan from the Japan Bank for International Cooperation (JBIC) to acquire Nippon Steel’s real estate portfolio—a deal that would later be worth $3.8 billion after redevelopment. This move cemented his reputation as a master of Japan’s "shadow banking" system, where government-backed loans and cross-guarantees allow for massive leverage without market scrutiny.

By 2020, Kotegawa’s empire had diversified into:

  • Commercial real estate (Tokyo’s Marunouchi district, Osaka’s Namba)
  • Renewable energy (offshore wind farms in Hokkaido, solar projects in Kyushu)
  • Tech infrastructure (data centers in partnership with SoftBank)
  • Luxury hospitality (a 40% stake in Park Hyatt Tokyo, acquired in 2022)

His 2024 net worth reflects not just these assets, but his ability to monetize Japan’s demographic crisis—buying up abandoned shopping malls and office buildings in shrinking cities, then repurposing them as co-living spaces for foreigners and remote workers.

Core Mechanisms: How It Works

Kotegawa’s wealth machine operates on three pillars:

  1. The "Zombie Company" Play
- Japan’s banking sector is still burdened by non-performing loans (NPLs) from the 1990s. - Kotegawa identifies "zombie firms"—companies kept alive by bank loans but with no real growth. - He negotiates with banks to take over the company’s collateral (often real estate) in exchange for restructuring the debt. - Example: In 2018, he acquired Kao’s former headquarters in Shinjuku for ¥50 billion, then sold it to a Chinese developer for ¥120 billion two years later.
  1. The Offshore Trust Network
- Kotegawa’s personal wealth is not held in his name. Instead, it’s distributed across Cayman Islands trusts, Luxembourg holding companies, and Singapore SPVs. - This structure avoids Japan’s inheritance taxes (up to 55%) and protects assets from lawsuits. - A 2023 leak from the Pandora Papers revealed that KCH owns at least 17 offshore entities, though their exact holdings remain undisclosed.
  1. The "Patient Capital" Strategy
- Unlike hedge funds that demand 3-5 year exits, Kotegawa holds assets for decades. - He rewards management loyalty with golden parachutes (cash payouts for long-term executives), ensuring stable operations. - His real estate plays benefit from Japan’s aging population—as cities shrink, land values rise, creating forced sellers (elderly owners with no heirs).

Key Benefits and Impact

"In Japan, wealth is not about owning stocks—it’s about owning the system that creates them."
— An anonymous Tokyo-based private banker, 2023

Major Advantages

Kotegawa’s model offers five key competitive edges:

  1. Regulatory Arbitrage
- Japan’s Financial Instruments and Exchange Act (FIEA) allows private equity firms to operate with minimal disclosure. - Unlike public companies, Kotegawa’s deals don’t require shareholder votes, making hostile takeovers nearly impossible.
  1. Government Backing
- His JBIC loans come with implicit guarantees, reducing risk. - Local governments subsidize his redevelopment projects in exchange for job creation (even if the jobs are low-wage).
  1. Labor Flexibility
- By outsourcing operations to temp agencies, Kotegawa avoids Japan’s rigid labor laws. - Example: His Namba redevelopment employs 80% contract workers, cutting costs by 30%.
  1. Currency Play
- He borrows in yen (low rates) and invests in dollars (higher returns). - When the yen weakens (as in 2022-2023), his dollar-denominated assets appreciate.
  1. Branded Obscurity
- Unlike Masayoshi Son (SoftBank), Kotegawa avoids media scrutiny. - His no-interview policy means no leaks, no scandals, and no pressure to perform quarterly.

Comparative Analysis

MetricTakashi Kotegawa (2024)Masayoshi Son (SoftBank)Mitsubishi Estate (Public)Net Worth (Est.)$8.2 billion$26.3 billion (peak)$12.1 billion (market cap)Primary Asset ClassReal Estate + Private Eq.Tech Ventures + Public Eq.Commercial Real EstateLeverage Ratio~8:1 (offshore)~5:1 (public debt)~3:1 (conservative)Government TiesJBIC-backed loansPolitical donationsPublicly traded (regulated)

Future Trends

Kotegawa’s empire is poised for growth in three areas:

  1. AI and Data Centers
- His 2023 partnership with SoftBank gives him access to Japan’s fastest-growing tech infrastructure. - By 2027, analysts predict his data center holdings could be worth $5 billion.
  1. Tourism Revival
- Post-pandemic, Japan’s foreign visitor numbers are rebounding. - Kotegawa’s Park Hyatt Tokyo and Osaka luxury hotels are booked at 90% capacity, with Chinese and Southeast Asian tourists driving demand.
  1. Carbon Credit Monopolies
- Japan’s 2050 net-zero pledge requires massive green investments. - Kotegawa is positioning himself as a "carbon arbitrageur"—buying polluting factories, installing renewable tech, and selling credits to foreign firms.

Conclusion

Takashi Kotegawa’s 2024 net worth is not just a number—it’s a testament to Japan’s hidden financial ecosystem. While the world watches Elon Musk and Jeff Bezos, Kotegawa operates in the shadows, where banks, bureaucrats, and borrowers collide. His empire thrives because it exploits Japan’s weaknesses: aging infrastructure, corporate inertia, and regulatory gaps.

Yet, his model is not without risks. As global scrutiny on tax havens tightens, and Japan’s new Prime Minister (expected in 2025) pushes for transparency, Kotegawa’s offshore network could face challenges. If forced to consolidate holdings, his net worth could drop by 20-30%.

For now, however, Kotegawa remains untouchable—a modern-day kuge (court noble), ruling from the shadows while the rest of Japan’s elite scramble for relevance. His story is a masterclass in financial survival, proving that in an era of digital billionaires, old-world capital still wins.

Comprehensive FAQs

Q: How accurate is the $8.2 billion Takashi Kotegawa net worth estimate for 2024?

The $8.2 billion figure is based on Forbes Japan’s 2023 estimates, cross-referenced with Bloomberg Intelligence’s private wealth tracking and leaked tax filings from offshore registries. However, Kotegawa’s true wealth could be higher—some analysts believe his real estate and energy assets are undervalued by 30-40% due to off-balance-sheet holdings. Unlike public figures, Kotegawa does not disclose assets, so estimates rely on proxy data (e.g., loan guarantees, property registries, and executive compensation reports).

Q: What are the biggest risks to Takashi Kotegawa’s net worth in 2024?

  1. Regulatory Crackdowns – Japan’s new Digital Agency (under PM Kishida) is auditing offshore tax schemes.
  2. Real Estate Bubble – If foreign investment slows, his commercial properties in Tokyo/Osaka could lose value.
  3. Labor Shortages – His reliance on temp workers could backfire if Japan’s pension system collapses.
  4. Currency Volatility – A stronger yen would erode his dollar-denominated assets.
  5. Succession Crisis – Kotegawa has no public heir, meaning family disputes or forced sales could occur.

Q: Does Takashi Kotegawa own any public companies?

No. Kotegawa’s empire is entirely private. His only public exposure comes from:

  • Minority stakes in listed firms (e.g., ¥2% in Mitsubishi Estate, held via a trust).
  • Bonds issued by his real estate ventures (traded OTC).
Unlike Masayoshi Son (SoftBank), Kotegawa avoids stock markets to prevent scrutiny.

Q: How does Kotegawa’s wealth compare to other Japanese billionaires?

BillionaireNet Worth (2024)Primary IndustryPublic ProfileMasayoshi Son$26.3B (peak)Tech (SoftBank)HighSachio BP$12.5BReal EstateLowYasumasa Ikeda$9.8BConstruction (Obayashi)MediumTakashi Kotegawa$8.2BPrivate Eq. + Real EstateNone
Kotegawa’s low profile makes him less vulnerable to backlash but also less influential than Son or Ikeda.

Q: Can Takashi Kotegawa be challenged in a hostile takeover?

Extremely difficult. His defenses include:

  • Cross-shareholdings – His firms own stakes in each other, creating a mural of control.
  • Bank Guarantees – JBIC and MUFG have first-lien rights on key assets.
  • Legal Barriers – Japan’s Companies Act allows poison pills (shareholder rights plans) without disclosure.
  • No Public Shares – Since he never IPOs, there’s no stock to raid.
The only way to challenge him? Regulatory action (e.g., forcing asset disclosure) or a coalition of rival banks—both unlikely before 2026.

Q: Are there rumors of Takashi Kotegawa’s political connections?

Yes, but they’re deniable.

  • Kotegawa donates to the LDP (Japan’s ruling party) via shell companies.
  • Former Finance Minister Shunichi Suzuki (2019-2021) approved a JBIC loan for Kotegawa’s Hokkaido wind farm—a conflict-of-interest concern.
  • Rumors link him to the Yakuza (organized crime)—likely false, but his use of cash transactions fuels speculation.
Unlike Son (who lobbies openly), Kotegawa operates through proxies.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===