nekur.lv

Grāmatu attēli: lnb.lv; fona attēls:  Photo by Bekky Bekks on Unsplash

Mēs bieži domājam par grāmatu kā par tekstu – stāstu, informāciju vai zināšanām, kas tajā rakstītas. Taču patiesībā grāmata ir daudz vairāk nekā tikai vārdi uz papīra. Tā ir arī vēsture, dizains, kultūra un veids, kā cilvēki dažādos laikos ir domājuši, mācījušies un dalījušies ar idejām. Tieši par to liek aizdomāties divas interesantas grāmatas – "Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala" un "Teksts mūs neinteresē", kas tapušas Latvijas Nacionālā bibliotēka programmā "Latviešu grāmatai 500".

Latviešu grāmatniecības vēsture ir daudz senāka, nekā sākumā varētu šķist. Par tās simbolisko sākumu tiek uzskatīts 1525. gads, kad vēstures avotos pirmo reizi minēta latviešu valodā drukāta grāmata, lai gan pats izdevums līdz mūsdienām nav saglabājies. Tomēr šis notikums iezīmēja svarīgu pagrieziena punktu latviešu valodas, kultūras un zināšanu attīstībā.

Tieši šim garajam ceļam cauri gadsimtiem pievēršas grāmata “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala”. Tā vienuviet apkopo nozīmīgākos notikumus latviešu grāmatniecības vēsturē – no viduslaikiem līdz pat 2025. gadam. Izdevums ļauj redzēt, kā laika gaitā mainījusies grāmatu rakstīšana, drukāšana, izdošana un lasīšanas paradumi. Īpaši interesanti man šķita tas, ka tajā iekļauta informācija arī par lībiešu un latgaliešu grāmatniecību, kā arī par grāmatām un bibliotēkām, kas paredzētas neredzīgiem un vājredzīgiem lasītājiem.

Vēl viens nozīmīgs fakts – šīs grāmatas idejas autors bija ilggadējais bibliotēkas direktors Andris Vilks, un tā kļuva par vienu no viņa pēdējiem lielajiem projektiem. Tas piešķir izdevumam arī simbolisku nozīmi – kā sava veida kopsavilkumu par latviešu grāmatniecības attīstību.

Savukārt grāmata “Teksts mūs neinteresē” liek paskatīties uz grāmatu pavisam citādi. Tā radīta kā dokumentācija izstādei, taču vienlaikus tā ir arī ceļvedis, kas palīdz pamanīt lietas, kurām parasti nepievēršam uzmanību – teksta izkārtojumu, proporcijas, papīru, drukas tehniku un dizaina elementus.

Lasot par šo izdevumu, man radās doma, ka grāmata patiesībā ir arī dizaina objekts. Mēs bieži koncentrējamies tikai uz saturu, bet aizmirstam, ka grāmatas izskats, struktūra un vizuālais noformējums arī ietekmē to, kā mēs uztveram tekstu un kādu lasīšanas pieredzi gūstam. Šajā izdevumā apkopoti izstādes materiāli, fotogrāfijas un raksti par grāmatu dizainu un iespiešanas vēsturi, kas ļauj labāk saprast grāmatas tapšanas procesu.

Manuprāt, šīs abas grāmatas lieliski papildina viena otru. “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala”palīdz ieraudzīt lielo vēsturisko kopainu – piecu gadsimtu garumā veidojušos grāmatniecības tradīciju. Savukārt “Teksts mūs neinteresē” pievērš uzmanību detaļām – tam, kā grāmata tiek veidota, dizainēta un kā tā darbojas kā fizisks objekts.

Tieši tāpēc šie izdevumi kopā rada daudz plašāku priekšstatu par grāmatu. Tie parāda, ka grāmata nav tikai informācijas nesējs – tā ir arī kultūras artefakts, kas spēj ietekmēt sabiedrību, valodu un pat mūsu domāšanas veidu.

Un varbūt tieši tāpēc, pat digitālajā laikmetā, grāmata joprojām saglabā savu īpašo vērtību.

Kā lielie valodu modeļi mūsdienās maina programmatūras izstrādes procesu? Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties un kā tos risināt? Kāda loma šajā procesā joprojām ir cilvēkam? Uz šiem jautājumiem 19. martā plkst. 15.30 akadēmiskajā lasījumā «Formalizācija un mākslīgais intelekts programmatūras izstrādē» atbildes sniegs Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētajlocekle Ērika Nazaruka.

Sv. Atanasijs un Nīkajas koncils palīdzēja nostiprināt baznīcas ticību Jēzus Kristus patiesai dievišķībai. Kad nu diskusijas par trim personām Dieva vienībā bija nonākušas līdz kopumā

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Kad Meta un Google reklāmas platformas šķiet pietiekoši apgūtas, viens no nākamajiem loģiskajiem apvāršņiem, kura virzienā sāk skatīties uzņēmumi, ir Linkedin.

Lielākajā daļā gadījumu gan es ieteiktu ļoti rūpīgi pārdomāt, vai tajā ir vērts ieguldīties.

Linkedin priekšrocība – precīzi notēmējamas nišas un konkrēti speciālisti

Ja ir nepieciešams reklāmu parādīt programmētājiem, kas strādā lauksaimniecības uzņēmumos, vienkārši nav citu opciju.

Tāpat var notēmēt konkrētu uzņēmumu darbiniekus. Piemēram, mēs varam atlasīt mārketinga cilvēkus, kuri strādā visos pasaules mobilajos operatoros.

Īsumā – Linked ļauj ļoti prcīzi sasniegt ļoti šauras mērķauditorijas, kuras pēc demogrāfiskiem rādītājiem nav iespējams atlasīt ne Google, ne Meta (Instagram, Facebook) platformās.

Linkedin mīnuss – cena

Linkedin cena, ja salīdzina ar Facebook, mēdz būt 5-10x augstāka (cena par klikšķi, CPM/cena par 1000 impresijām utt.).

Attiecīgi, ja nav paredzams, ka klikšķis uz reklāmas konvertēsies 5-10x labāk nekā kampaņa, kas salikta Facebook reklāmās, tad tā būs velti izšķiesta nauda.

Lai notestētu kampaņu/reklāmu, ir vajadzīgi 100-200 klikšķi, lai varētu sākt mērīt reklāmas atdevi pret reālām konversijām (pieteikumi, pirkumi). Ja klikšķis maksā 3-4€, tas nozīmē 300-800€ tikai vienas reklāmas un viena tārgetinga testam (un parasti jau ar pirmo nepietiek), kas mazam/vidējam uzņēmumam var būt pārāk trekns kumoss.

Uz šo parakstīties var un vajag, ja ir skaidri zināms, kas ir mērķauditorija un kā tieši pa viņiem trāpīt ar Linkedin tārgetinga iespējām, bet 90% gadījumu (uzņēmumu) es ieteiktu atmest domu par linkedin un mēģināt nofokusēties uz maksimuma izspiešanu no Facebook/Google reklāmas platformu iespējām.

Ir jābūt drošiem, ka tas (iespējams) 10x dārgākais klikšķis tiešām būs arī 10x vērtīgāks. Ja klikšķis maksā 3€ un lapas konversijas rādītājs ir 2%, tas nozīmē, ka uz vienu konversiju ir vajadzīgi/jāiegulda 150€ (50 klikšķi), kas lielākajai daļai B2C produktu nav paceļami.

Iz pieredzes ar Linkedin kampaņām

Manā personīgajā pieredzē veiksmīgākās Linkedin kampaņas ir izrādījušās tās, kurās ir bijis jāsasniedz ļoti nišīgas auditorijas B2B produktiem/pakalpojumiem – piemēram, viena konkrēta pozīcija visos pasaules telefonu operatoros. Cena par kvalitatīvu līdu konkrētajā gadījumā bija ~1000€, kas konkrētajā projektā bija ļoti labs rezultāts. Un šo konkrēto auditoriju sasniegt Google/Meta vienkārši nebūtu reāli.

Mēģinājumi izmantot Linkedin, lai sasniegtu turīgākus cilvēkus dārgu produktu pārdošanai, izmantojot tārgetingu uz augsta līmeņa vadītājiem lielos uzņēmumos, nav nesuši labākus rezultātus, nekā Google/Meta kampaņas tiem pašiem produktiem.

Attiecīgi, rekomendēju Linkedin izmantošanu apsvērt ļoti rūpīgi, jo ir jārēķinās ar salīdzinoši lielām investīcijām (pret to pašu Google/Meta) un jāņem vērā iepriekš minētie priekšnosacījumi.

Lai gan dārgs dažreiz nozīmē arī “labs”, Linkedin nebūs laba izvēle lielākajai daļai produktu.

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana.

Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli.

Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā vara zina labāk. Ka tavs ķermenis un tavs prāts pieder sistēmai no rīta līdz pēcpusdienai.

No 1. klases. Nevis no 10., kad cilvēks jau tuvojas pilngadībai. No 1. Tas ir apzināts. Tas ir plāns. Jo jo agrāk tu iemācies, ka privātums ir privilēģija, ko valsts var atņemt „labā” vārdā, jo ātrāk tu kļūsti par perfekti funkcionējošu ķieģeli. Bez protestiem. Bez jautājumiem. Bez atmiņas par to, ka reiz tev bija tiesības uz savu kabatu.

Filozofiski tas ir klasisks panoptikona sākums. Nav vajadzīgs pat reāls uzraugs – pietiek ar iespēju, ka kāds var pārbaudīt. Bērns iemācās uzvesties tā, it kā viņu vienmēr skatītos. Vēlāk tas pats mehānisms pārceļas uz darba vietu, uz sociālo tīklu, uz veselības datiem. Lielais Brālis neuzsāk kontroli ar likumu par pieaugušajiem. Viņš to uzsāk ar likumu par bērniem.

Jo bērni nekad neaizmirst pirmo aizliegumu.

Mēs varam saukt to par drošību. Varām saukt par izglītību. Bet vārds paliek vārds: kontrole. Un pirmais ķieģelis jau ir ielikts. Klusi. Bez patosa. Vienkārši – vēl viens noteikums. Vēl viens mūris. Vēl viens mazs cilvēks, kas mācās: „Es neesmu īpašnieks. Es esmu daļa.”

Pavisam drusku izgāju. Līdz pastam bija jāaiziet pāris aploksnes nopirkt un atpakaļceļā drusku veikalā iepirkties. Vairāk nekam dukas nepietika. 

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija