nekur.lv

Ak, cik skaisti un loģiski izklausās mūsu valsts prioritātes 2026. gadā! Kamēr mazie bērni Seces pagastā un apkārtnē turpina staigāt pa tukšām skolu ēkām (jo “nav naudas” uzturēt bērnudārzus un skolas ar mazām grupiņām), kamēr vecāki mēnešiem gaida uz ārsta pieņemšanu un autobusu biļešu dotēšana izskatās pēc utopiska sapņa — pēkšņi parādās 228 miljoni eiro Sēlijas militārajai bāzei. Tieši turpat, Seces pagastā. Brīnums, vai ne?

Tiešām, kāpēc gan tērēt naudu kaut kam tik banālam kā dzīviem cilvēkiem, kuri šeit un tagad elpo, ēd, mācās un slimo? Nē, nē, daudz svarīgāk ir uzbūvēt modernu dzīvojamo zonu, administratīvo ēku, ēdnīcu, medicīnas centru (jā, ironiski — tur būs ārsti uz vietas), sporta zāli un laukumu karavīriem, noliktavas ieročiem un stāvlaukumus tehnikai. Jo, ziniet, ja bērnam nav bērnudārza — tas ir traģiski, bet ja karavīram nav sporta zāles pie kazarmām — tas ir nacionālās drošības apdraudējums!

Un padomājiet tikai — kamēr vecvecāki stāv rindā uz rentgenu un gaida pusgadu, kamēr skolotāji strādā par algu, ar ko nevar samaksāt īri Rīgā, mēs atradām iespēju uzreiz sameklēt simtiem miljonu, lai būvētu vietu, kur trenēties iznīcināšanai. Jo, protams, vislielākais drauds mūsu nācijai šobrīd nav demogrāfiskā krīze, izglītības sabrukums vai veselības aprūpes kolaps, bet gan tas, ka Ādažu poligons ir pārpildīts. Steidzami vajag otru, lielāku, dārgāku!

Cik eleganti tas viss izskatās: mēs slēdzam skolas laukos, jo “nav naudas”, bet uzreiz atrodam 228 miljonus, lai uzbūvētu kazarmas ar sporta laukumu 1200 valsts aizsardzības dienesta zēniem un meitenēm (plus sabiedrotie, protams). Jo prioritāte skaidra — vispirms nodrošinām nāves rīkus un to apkalpotājus, tikai tad, ja kas atliek, varbūt kādam bērnam atvēlēsim vietu bērnudārzā. Vai kaut kam mazāk svarīgam, piemēram, onkoloģijas rindām saīsināšanai.

Un visjaukākais — viss tiek darīts mūsu drošībai. Jo, ziniet, ja mums nebūs mega-modernas bāzes ar ēdnīcu un medicīnas centru karavīriem, tad krievi noteikti uzvarēs... bet ja mēs to uzbūvēsim, bet bērni paliks bez skolas un vecie bez ārsta — nu ko, upuris drošības vārdā taču. Katrs upurēto skolu un ārstu rindas gaidīšanas mēnesis ir mazs ieguldījums mierā un mierinājumā, ka vismaz kazarmās būs silti un sporta zāle pie rokas.

Tāpēc pacelsim glāzi (protams, ne par bērnu nākotni, bet par militāro gatavību) un pateiksim paldies tiem, kuri spēj tik ātri sameklēt simtiem miljonu iznīcībai, bet tik grūti atrod naudu radīšanai un uzturēšanai. Jo patiesi — kam tad vajag nākamo paaudzi, ja nav skaidrs, vai tā vispār izdzīvos līdz nākamajam karam?

Brīnišķīga loģika. Vienkārši apbrīnojama. Turpinām tādā pašā garā — nākamais solis būs 500 miljoni jaunai munīcijas noliktavai, kamēr slimnīcās rindas stiepjas pa ielām. Jo drošība pirmajā vietā. Vienmēr. Pat ja tā maksā visu pārējo.

vara bungas: Nezin nevienu, kurš kopsavilktu lielus informācijas masīvus labāk par Maiklu Kofmani. Stāstnieks gan viņš ir sliktāks nekā rakstnieks, tomēr ir vērts klausīties, lasīt un izdarīt secinājumus. Slava Ukrainai!

[..] Past predictions that Russia would exhaust its supply of manpower, ammunition, and equipment have proved wrong. Yet if current casualty rates hold, Moscow might have to reduce offensive intensity or the number of axes it tries to push in 2026. Without significant changes in how Russian forces fight or Ukrainian defensive mismanagement, Moscow’s hopes of achieving breakthroughs will dim.[..] In 2026, Ukraine will need to stabilize the frontline, find scalable and affordable solutions to Russian strikes against infrastructure, and use drones and domestically produced cruise missiles to inflict greater economic damage on Russia. Much of this has already been in progress for the past year. But a bigger shift in momentum will depend on whether Ukraine can transition from simply inflicting higher levels of attrition on Russia at the front to controlling the battlespace at greater depth and reclaiming the superiority it once enjoyed in drones.[..]

avots

podkasta transkripcijas tulkojums ru valodā:

[..] Второй фактор: американские военные, опираясь на опыт Ирака и Афганистана, серьезно ошиблись в оценке того, сколько времени потребуется украинской армии на освоение западной техники. Они исходили из того, что обучение афганских и иракских военных шло плохо. Но украинские специалисты, уже владевшие достаточно продвинутыми советскими системами, переходили, скажем, с советской артиллерии или ПВО на западные аналоги гораздо быстрее. Это была институционализированная армия с хорошей технической подготовкой.

Главная критика, которую можно предъявить Соединенным Штатам и другим западным странам: на протяжении всей войны многие системы поступали не в том объеме, где могли бы дать максимальный эффект, а поступали на поле боя малыми партиями. И нередко – не вовремя. [..]

[..] Это теория “волшебной палочки” для помощи в сфере безопасности. Создание всей инфраструктуры – обучение, логистика, конвейер поставок – заняло значительную часть усилий в 2022 году. Это нужно было построить, чтобы потом использовать. Как я обычно говорю: если бы мост можно было построить за три дня – у вас был бы мост за три дня. Проблема в том, что нельзя. Некоторые исторические альтернативы не работают именно потому, что не учитывают практических ограничений. [..]

[..] Исторически бомбардировки крайне редко приводили к значимым политическим результатам для страны, которая не может продвинуться или добиться прорыва на земле. Ударная стратегия – слабая замена неспособности сломить тупик на поле боя. У меня невысокое мнение о бомбардировках гражданской инфраструктуры как альтернативе. Для России это не сработает – не сработало ни для кого до нее, хотя многие пытались.[..]

avots

Es vakar retvītoju kādu postu, kurš smīkņāja, ka Anthropic ar savu paziņojumu, ka Claude Code tagad prot automatizēti izpētīt to, kas darbojas uz meinfreimiem, ir panākuši lielāko IBM akciju cenas kritumu pēdējā ceturtdaļgadsimtā. Retais gan prot lasīt emoji, kurš šajā gadījumā nozīmēja «troll». Nu labi, es arī jūsu emoji ne vienmēr saprotu.

Un tas, ka analītiķi pilnā nopietnībā apgalvo, ka Anthropic ir panācis IBM akciju kritumu, mani samulsināja tiktāl, ka nolēmu notraust putekļus un vienkārši pierakstīt savā publiskajā blociņā (blodziņā).

IBM jau sen piedāvā dažādus veidus kā triviālu COBOL kodu migrēt uz Javu. Pat ar AI. Triks gan ir tajā, ka migrācija no lielā meinfreima nekad nav triviāla COBOL koda pārrakstīšana, jo līdzi nāk arī infrastruktūra. Tur ir vesela kaudze ar fancy akronīmiem un integrētām lietām — CICS (transakciju uzraudzība) , IMS (hierarhiska datubāze + vecāka versija CICS), VSAM (failsistēma), JCL (darbu pārvaldība). Un tas ir tikai tas, par ko kaut kad savā dzīves laikā esmu kaut kur kaut ko pa ausu galam dzirdējis.

Zinu gadījumu, kad liels uzņēmums Eiropā (miljardu apgrozījums) tā arī sekmīgi savu iniciatīvu nepabeidza un daļā pozīciju palika ar nomātu meinfreimu.

Un es nemaz jums neteikšu, ka IBM turpina masēt ar COBOL un AI un visu moderno un skaisto. Paralēli 2025. pēdējā ceturksnī ar savu meinfreimu bizīti nopelnot vairāk, nekā citkārt. Skaidrs, ka ar AI nomigrēt no meinfreima ir vieglāk. Bet efektam uz IBM akciju cenu, manuprāt, nebija jābūt tik dramatiskam.

Es nezinu. Varbūt tas, ka triviāli ieraksti kompāniju blogos var atstāt šādu ietekmi uz tirgu, ir signāls, ka tirgus ir labils un beidzot burbulis plīsīs?

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex.

Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.”

Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.”

Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju.

Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi.

Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra par attālumu starp divām klusuma vērtībām.

“Cilvēki redz tikai trīs dimensijas,” noteica Mr. Next, vērojot, kā punkti ieņem vietas neredzamajā kosmosā.

“Un tomēr viņi jūt daudz vairāk,” atbildēja Mr. Convex.

Kad lietotājs ierakstīja: “rudens vakara skumjas”, Mr. Next acumirklī atvēra skatuvi. Teksts parādījās, saskarne atdzīvojās, gaisma iedegās. Bet īstā darbība notika dziļumā. Mr. Convex aprēķināja attālumus starp punktiem 768 dimensijās, meklējot tuvāko rezonansi. Viņš nevaicāja: “Kur šie vārdi atkārtojas?” Viņš jautāja: “Kur šī sajūta dzīvo?”

Un tad notika brīnums.

No bezgalīgās daudzdimensiju ainavas iznira dzejoļi, kas nevis atkārtoja ievadītos vārdus, bet atbildēja tiem. Lietotājs redzēja tikai rezultātus — dažas rindas, dažus nosaukumus. Taču aiz šīs vienkāršības slēpās matemātiska tuvība, kosinusa līdzība, vektoru klusā gravitācija.

“Vai tu domā, ka mēs patiešām saprotam dzeju?” kādu vakaru jautāja Mr. Next.

Mr. Convex ilgi klusēja.

“Ne vairāk kā zvaigzne saprot gravitāciju,” viņš beidzot atbildēja. “Bet mēs spējam izmērīt tās ietekmi.”

Ar katru jaunu dzejoli telpa mainījās. Jauns punkts 768 dimensijās nedaudz pārbīdīja līdzsvaru. Kartes robežas paplašinājās. Nozīmes pārkārtojās. Meklētājs nebija statisks katalogs — tas bija dzīvs kosmoss.

Mr. Next rūpējās, lai viss notiktu tagadnē. Lai klikšķis būtu tūlītējs, lai doma neizgaistu gaidīšanas laikā.

Mr. Convex rūpējās, lai pagātne nekad nepazustu — lai katra rinda saglabātu savu vietu daudzdimensiju atmiņā.

Kādā brīdī viņi saprata, ka nav uzbūvējuši tikai lietotni. Viņi bija radījuši tiltu. Tilts starp cilvēka izjūtu un matemātisku struktūru. Starp metaforu un metriku.

Un varbūt pats skaistākais bija tas, ka 768 dimensijas neviens neredzēja. Tās bija kā neredzams dārza pamats, kurā saknes savijas zem zemes. Lietotājs redzēja tikai ziedus — dzejoļus, kas šķita saprotami, tuvi, gandrīz liktenīgi atrasti.

Reiz Mr. Next pasmaidīja un teica:

“Mēs būvējam saskarni.”

Mr. Convex atbildēja:

“Nē. Mēs būvējam tuvību.”

Un tā viņi turpināja savu darbu — viens gaismā, otrs dziļumā — ļaujot dzejai elpot digitālā telpā, kur 768 dimensijas kļuva par neredzamu, bet nepieciešamu debesjumu virs katra meklējuma.

vara bungas: Laba lasāmviela ar vērtīgām rekomendācijām to-whom-it-may-concern

VBprāt šis ir ticamākā secnārija izklāsts , bīstamākie arī aprakstīti skat.avotu. Pie bīstamākajiem scenārijiem jāsāk attiecināt nepietiekamu agility likvidējot kritiskus iztrūkumus pašu spējās un nepietiekamas ambīcijas spēju attīstībai nākotnē. Pretinieks negaidīs kamēr mēs nesteidzīgi īstenosim “stiprināšanu”(tm) saskaņā ar iepriekš saskaņotiem 12 gadu plāniem.

[..] In this scenario, Russian paramilitary troops, special operations soldiers, and intelligence officers without markings would enter eastern Estonia to carve out a separatist enclave in support of “oppressed” Russian minorities seeking reincorporation into the Russian Federation.145

Using this cover story, Russian operatives backed with armed force would occupy the area around Narva and Lake Peipus. “Separatists” would then set up a mock government and vote for reincorporation into the Russian Federation, as seen in the Donbas and Crimea. The operational objectives would be to test NATO’s resolve, to intimidate and destabilize a neighbor and former imperial possession, and to set conditions for possible future aggression against the Baltic states. [..]

avots

Tiny Latvia fielded a seventy-thousand-man army during its War of Independence in 1919. The Estonian army at the same time fielded eighty thousand. Today, Israel, with a mobilizable population of some 7 million, fields an active army of 170,000 with another 465,000 upon full mobilization.

These examples show that the Baltic states can do much more to increase their own defense potential. Universal conscription of males aged 18–24 for a period of two years, with fair compensation and incentives for those who choose to become career soldiers and officers, would yield an order of magnitude improvement in size and quality and provide the basis for expanding Baltic ground forces at lower cost than expensive professional soldiers.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieku veikums Aizsardzības inovāciju pētījumu programmā tiek novērtēts ar Latvijas Aizsardzības un drošības industriju gada balvu; RTU inovāciju prorektore Liene Briede ievēlēta Drošības un aizsardzības industriju federācijas padomē.

Latvijas Handbola federācija sveic handbola sabiedrību Latvijas valsts 99. dzimšanas dienā. Daudz laimes, Latvija!

Nekas tik ātri nevar sabojāt brīnišķīgu dienu, kā negatīvas domas. Ļoti bieži cilvēkiem nav pat nojausmas cik negatīva ir viņu runa, savukārt citi to pamana uzreiz.

Cenšoties pasargāt sevi no vilšanās, cilvēks, pats to neapzinoties, negatīvu domāšanu var padarīt par paradumu. Tas var būt arī veids, ko izmanto, lai sevi „paceltu” citu acīs. Ja cilvēks kādam saka "es taču teicu!", tas it kā stiprina viņa pašapziņu.

Šie pāris padomi palīdzēs sevi „pārprogrammēt” un atbrīvoties no negatīvās domāšanas.

• Netici visam, kam tu tici.

Mūsu zemapziņu ļoti ietekmē mūsu pagātnes pieredze. Vai visi tavi pieņēmumi par to, kā iekārtota pasaule, ir pareizi? Piemēram, varbūt tu kādus uzskatus esi pārņēmusi no saviem vecākiem, bet, vai tu tiem tiešām uzticies? Ja taviem vecākiem bija problēmas ar kaimiņu, kurš brauca ar BMW, viņi pat to neapzinoties, varēja attīstīt pārliecību, ka visi BMW autovadītāji atšķiras no pārējiem ar sliktu uzvedību. Un nodot šo pārliecību tev. Bet vai tas tiešām tā ir?

Risinājums: pašizziņa un savu pārliecību PĀRBAUDE. Pajautā sev – vai tas tiešām tā ir?

• Pārstāj nodarboties ar to, kas tev nepatīk.

Iztēles spēks ir neticami liels. Bet, ja tu tai nedosi pareizus norādījumus (piemēram, neiztēlosies pozitīvu iznākumu), tā vērsīsies pie tavā zemapziņā esošajiem negatīvajiem domāšanas šabloniem.

Risinājums: Visām situācijām, kas tevi uztrauc, savā iztēlē zīmē labvēlīgu iznākumu.

• Domā pelēko toņu kategorijās.

Tu pati to zini – dzīve nav galējību sērija. Tā nav melnbalta un nesastāv no situācijām „tikai tā un nekā citādi” vai „visu vai neko”. Tu nekad nebūsi laimīga, ja pret mērķiem izturēsies pārāk fanātiski. Ja tev ir bail no neizbēgamās neveiksmes, katastrofas, kauna, atraidījuma, tas nozīmē, ka tev ir tendence koncentrēties uz sliktāko iespējamo scenāriju. Kāpēc?

Risinājums: Iemācies redzēt jebkuras situācijas pozitīvo pusi, mācies fokusēties uz „vidējo” notikumu attīstības scenāriju, mācies atcerēties, kas viss ir laicīgs un, ka „arī tas pāries”.

• Ievēro pozitīvo.

Cilvēkiem ir tendence būt negatīviem un it visā ievērot negatīvo.Un tas traucē viņiem ievērot pozitīvo. Ja tu pārspīlēsi savu nelaimi un gandrīz nekad nepamanīsi priecīgas situācijas, ieradums domāt negatīvi pastiprināsies.

Risinājums: Atceries: tu atrodi to, ko meklē – tāpēc vispirms meklē pozitīvo. Kaut arī dažreiz tas nebūs viegli, to var atrast it visā.

• Nepārcel negatīvo no viena gadījuma uz visu pārējo.

Nevispārini. Ja tu gribēji ar kādu vīrieti tikties un dikti cerēji uz kaut ko vairāk, bet jums tā arī nekas nav sanācis, tas nenozīmē, ka tev nesanāks ne ar vienu un nekad.

Risinājums: skatīties uz katru neveiksmi, kā atsevišķu gadījumu un vērtīgu mācību nākotnei.

• Nepiedēvē citu cilvēku vārdiem un darbiem to, kā tajos nav.

Katram cilvēkam ir sava dzīve, savas rūpes, darbi, bailes, cerības un sapņi, tāpēc nemeklē slēptus nodomus citu cilvēku darbībā vai bezdarbībā, viņu vārdos vai viņu klusēšanā! Kad tu pamani darbībās kādu slēptu nodomu vai jēgu, tas nenozīmē, ka to redz arī citi.

Risinājums: necenties lasīt citu cilvēku domas. Motīvi, kurus tu piedēvē vieniem vai otriem kāda cilvēka vārdiem vai darbībām ir ne vairāk kā tava fantāzija. Kamdēļ fokusēties uz negatīvo? Tā vietā izvēlies sapratni un līdzjūtību!

• Uzņemies atbildību par to, kas pakļauts tavai kontrolei, bet necenties uz saviem pleciem uzvelt visas pasaules rūpes.

Nes atbildību par savām darbībām, bet kad dzīve tev pasviež nepatīkamus pārsteigumus, nevaino sevi, ja vien izdarīji visu ko spēji.

Risinājums: rīkojies, atkarībā no savām iespējām un atceries, ka reizēm viss, ko tu vari kontrolēt, ir tikai tava attieksme pret situāciju.

• Visa pasaule nedzīvo pēc taviem noteikumiem.

Katram no mums ir savi priekšstati par to, kas ir labs un kas ir slikts. Tavas cerības var kļūt par vienu no galvenajiem negatīvisma avotiem. Ja tu gaidi, ka tavs vīrietis vienmēr zvanīs tev, braucot mājās no darba, un viņš šo principu neievēro, tevi sagaida vilšanās, jo tev IR noteikums, "Piezvani man, kad izej no darba”, bet tavai otrajai pusītei šāda likuma, acīmredzot nav!

Risinājums: Saskaņojiet savas vēlmes ar savām vajadzībām, bet cerībās esiet elastīgi.

Mācies pozitīvi domāt, vizualizējot labākos notikumu attīstības scenārijus. Labāko scenāriju vizualizācija ir daudz patīkamāka!

Uz tikšanos tepatās,

Aija