
Bieži mēs Latvijā salīdzinām cenas ar kaimiņvalstīs un tālākās Eiropas valstīs izvietotajiem preču un pakalpojumu cenu piedāvājumiem. Tie, kuri bieži braukā pa ārzemēm vai nodarbojas ar starptautisku biznesu, pamana, ka cenas uz vienādiem vai salīdzināmiem produktiem Latvijā ir krietni dārgāki, piemēram, Polijā. Savukārt izbraucot ārpus Eiropas Savienības, gandrīz vienmēr varēs pamanīt, ka par lielu dažu preču un pakalpojumu daudzumu noteiktā valstī iedzīvotāji maksā mazāk, reizēm būtiski mazāk. Rodas loģisks jautājums, kāpēc tā notiek? Ja mēs neņemam vērā samērā triviālus skaidrojumus par skopiem tirgotājiem vai maziem Latvijas tirgus izmēriem, bet paskatāmies dziļāk, tad bieži varēsim rast atbildi tieši tiesiskā regulējuma līmenī un tā smaguma pakāpē. Jo smagāks tiesiskais regulējums, jo lielākas administratīvās un operacionālās izmaksas. Šoreiz parādīšu uz piemēra, kas man gadījās pa rokai.
Uzņēmēju skatījums
Vienas bankas valdes priekšsēdētājas viedoklis ir skaidrs (sk. https://www.delfi.lv/898102/versijas/120115075/jelena-buraja-finansu-nozare-nepieciesami-vienadi-konkurences-noteikumi-bankam-un-finansu-tehnologiju-uznemumiem), bankām ir ļoti stingras prasības, uzlieciet tādas pašas prasības arī pārējiem, lai mēs varētu konkurēt, jo citiem uzņēmumiem, kuri sniedz salīdzināmus pakalpojumus, cenas ir zemākas. Pēc būtības viņa pasaka ļoti skaidri, mēs vēlamies, lai patērētāji un citi pakalpojuma saņēmēji par pakalpojumu maksātu vairāk.
Starp citu augstāk minētā pozīcija ir lielai daļai uzņēmēju visās nozarēs. Ja uzņēmums ir izaudzis pietiekami liels, tas apaug ar saistībām, neefektīviem iekšējiem procesiem un liekiem darbiniekiem. Tāpat daudzos uzņēmumos netiek pārskatīti pakalpojuma piegādātāji un to cenas un darbinieki ir fokusēti nevis uz biznesa attīstību, bet iekšējām intrigām un cīņu par varu. Tomēr šādiem uzņēmumiem var būt lieli resursi un tie var ietekmēt politiskos lēmumus, piemēram, caur labi apmaksātu lobiju un PR akcijām, ietverot viedokļa rakstus.
Mehānisms cīņai ar konkurentiem
Rezultātā rodas situācija, kad lieli un bagāti uzņēmumi, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu un mazinātu esošo vai nākotnes konkurenci, ir ieinteresēti izolēt tirgu. Pirmais solis ir licences vai reģistrācijas ieviešana. Ja uzņēmumam jau ir licence vai tas jau ir reģistrēts, tad viņa interesēs ir nākamajiem uzņēmumiem to padarīt maksimāli dārgu un laikietilpīgu, lai jau pašā sākumā lielākā daļa investoru atmestu ar roku. Otrais solis ir padarīt konkurentiem nepanesamu administratīvo un regulatīvo slogu. Ļoti vienkārši, ja esat liels finanšu uzņēmums ar lielu skaitu augsta līmeņa juristiem, analītiķiem un atbilstības speciālistiem, jums faktiski jebkuras prasības būs samērā viegli izpildāmas. Savukārt, ja cits uzņēmums darbojās šaurā nišā ar to pašu licenci vai reģistrāciju, tam katra jauna prasība var būt liktenīga, kad investori pieņems lēmumu novirzīt resursus kaut kur citur, bet esošo uzņēmumu pārdot vai likvidēt. Trešais solis, kad ir radīti nepanesami apstākļi citiem, tad lielais uzņēmums vienkārši var pārpirkt mazākus ar visām viņu tehnoloģijām un klientu bāzi par ļoti zemu cenu, jo īpašnieki, ja viņiem plānā ir uzņēmumu likvidēt, labprāt pārdos to par ļoti zemu cenu, jo tas ir ātrāk un lētāk.
Kā zināms no ekonomikas teorijas, jo plašāks piedāvājums un lielāka konkurence, jo zemāka cena un kvalitatīvāks pakalpojums. Redzam no manis aprakstītā augstāk, jebkura licencēšana un reģistrācija samazina tirgū esošo uzņēmumu skaitu, tādējādi bieži rezultātā patērētāji un citi pakalpojuma saņēmēji maksā lielāku cenu.
Kādu pamatojumu parasti izmanto, lai lobētu licencēšanu vai reģistrāciju? Vispopulārākās frāzes no politiķiem ir “tirgus sakārtošana” vai “nozares sakārtošana”. Iegansti pārmaiņām vienmēr būs cēli, “ekoloģija un apkārtējā vide”, “ekonomiskā drošība”, “valsts drošība”, “nacionālā drošība”, “fiziska drošība”, “cīņa ar ēnu ekonomiku”, “cīņa ar terorismu”, “cīņa ar naudas atmazgāšanu” utt. Ļoti efektīvs mehānisms ir baiļu radīšana un histērija medijos. Tas savukārt izraisa valsts ierēdņiem velmi izmantot savu varu un rīkoties, jo medijos izgaismotā problēma visdrīzāk ir ļoti svarīga un aktuāla sabiedrībā. Te pie ierēdņu kabineta pieklauvē uzņēmēju apvienība un saka, mums ir risinājums. Lai sakārtotu nozari, jāievieš licence vai reģistrācija, jāpadara stingrāka kontrole, jāuzliek papildus atskaites un jāpalielina sankcijas par neatbilstību soda vai licences vai reģistrācijas anulēšanas veidā. Ierēdņiem vienmēr patīk šādas iniciatīvas, jo pirmkārt, tas ir viegli realizējams no valsts pārvaldes puses, jo viņi ikdienā ar to nodarbojās. Otrkārt, tas ir pamats palielināt esošo ierēdņu atalgojumu, jo darba slodze pieaug un palielināt ierēdņu skaitu, par ko sapņo katrs valsts iestādēs vadītājs, jo tas palielina institucionālo varu.
Likumdošanas process
Kad ir veikti priekšdarbi saistībā ar sabiedriskās domas veidošanu un ierēdņu pārliecināšanu, process sāk savu procesuālo virzību. Pēc nedēļas gan ierēdņi, gan nozares uzņēmēju apvienība jau strādā pie tiesību aktu projektu saskaņošanas un jau pēc pāris mēnešiem likumprojekts tiek nodots parlamentam, Latvijas gadījumā Saeimai.
Kad likumprojekts ir nonācis līdz Saeimai, sākas politiskais process. Varbūt situācijas, kad bez papildus lobēšanas, deputātiem jautājums šķiet aktuāls un viņi labprāt to virza uz priekšu, jo tas ceļ politiķu reitingu. Biežāk ir situācija, kad jautājums ir ļoti sarežģīts un šaurs, kas nozīmē, ka lobēšanas darbā ir nepieciešams pārliecināt pāris deputātu, kuri ir viedokļa līderi par šo jautājumu un pārējie vienkārši pievienosies viedokļu līderu nostājai. Pēdējais bieži notiek krimināltiesību un ieslodzījumu pārvaldes sistēmas jomā, bet šis neskar šodien manis aktualizēto tēmu.
Lai likumdošanas process būtu taisnīgs, teorijā deputātiem vajadzētu aizstāvēt savu vēlētāju intereses un darīt visu iespējamo, lai palielinātu konkurenci un samazinātu cenas uz precēm un pakalpojumiem. Diemžēl strādā cita loģika. Vēlētāji sniedz atgriezenisko informāciju tikai vienu reizi četros gados, kā rezultātā deputātiem nav motivācijas domāt par vēlētājiem biežāk. Savukārt uzņēmēju apvienības, ierēdņi un dažādi eksperti kā arī mediju radītā informatīvā vide ar politiķi ir katru dienu. Parasti cilvēkiem ir raksturīgi pieņemt to viedokli, kuram pieturas vairākums no viņa personu loka, ar kuriem viņi komunicē. Valsts ierēdņi pastāstīs, cik jaunā licence vai reģistrācija ir nepieciešama un valstij neko neizmaksās, uzņēmēji vērsīs uzmanību, ka jaunajiem tirgus ienācējiem jāizvirza stingras prasības, lai nodrošinātu nozares balansētu attīstību, PR aģentūras caur medijiem radīs pareizo informatīvo fonu. Rezultātā samērā viegli deputātam rodas iespaids, ka piedāvātais risinājums ir vienīgā izeja no situācijas un likumprojekts tiek akceptēts. Šeit es neskaros korupcijai un līdzīgām tēmām, jo tā arī šajos procesos eksistē, bet ir pavisam cits, daudz dziļāks analīzes objekts.
No vienas puses situāciju var uzlabot parlamentārais plurālisms, kad parlamentā ir daudz dažādas partijas, kas pārstāv pēc iespējas plašāku vēlētāju loku. Tas praksē dod iespēju vērsties pie dažādām partijām, kuru vēlētāji bieži ir no dažādiem ekonomiskajiem sektoriem. Parasti partiju koalīcijas līderis ir ierēdņu partija, pārējās vairāk strādā ar uzņēmējiem. Tādi nosacīti sociālistiski spēki ir mazākumā un biežāk viņi iestājās par populistiskām idejām, nevis reālo ekonomikas transformāciju, kur visiem dalībniekiem būtu pienācīga vieta. Demokrātija un plurālisms neizslēdz, bet padara procesu mērenāku un licencēšanas vai reģistrācijas noteikumi būs vieglāki, nekā gadījumā, ja lēmumu pieņemtu tikai viena partija, kā tas ir autoritāros vai totalitāros režīmos, kas ir atbilde uz to, kāpēc tur biznesa vide ir vēl smagāka. Tādējādi Latvijā kopumā situācija ir ciešama salīdzinājumā, piemēram, ar Āzijas lielākajiem tirgiem, bet vājas politiskās konkurences dēļ, lielie uzņēmumu un to pārstāvji parasti uzvar un regulējums kļūst stingrāks. Bet tā atkal ir cita tēma.
Negatīvās sekas
Realitāte ir skarba. Parasti licencēšana vai reģistrācija ir process, kur ierēdņi skatās formālus rādītājus. Ja viss atbilst likumam pēc formas, visdrīzāk tas apmierinās regulatoru. Tas nozīmē, ka licencēšana vai reģistrācija ir mehānisms, lai ierobežotu jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu, nevis uzlabotu pašu nozares vidi.
Tas pats bankas sektors, par ko tika rakstīts manis minētajā rakstā, visu laiku ir skandālu iemesls. Ļoti daudz bankām pēdējo 15 gadu laikā tika atņemtas licences, sāktas likvidācijas un rosināti kriminālprocesi. Šeit sanāk paradokss, lielām bankām rodas daudz lielāka iespēja un interese iesaistīties pretlikumīgās darbības nekā maziem maksājumu pakalpojuma sniedzējiem, jo bankām ir kvalificētāks darba spēks, liels naudas apjoms un plūsma, kurā var paslēpt aizdomīgus darījumus, lielāks klientu un sadarbības partneru loks, lielākas komerciālas iespējas dažādo produktu dēļ. Iespēja uzlikt mazākiem konkurentiem papildus administratīvo slogu, ar kuru pati banka lieliski tiks galā sava izmēra dēļ.
Rezultāts šādiem procesiem ir negatīvs. Pieaugot prasībām, ieviešot licencēšanas vai reģistrācijas procesu, pieaug valsts izdevumi par licencēšanas un uzraudzības nodrošināšanu. Rezultātā pieaug nodokļi, lai uzturētu valsts aparātu. Papildus samazinās konkurence. Tas viss kumulatīvi palielina cenas caur nodokļu slogu un zemo konkurences līmeni. Cenas, kuras maksā patērētāji, jo visas izmaksas, kas ir komersantiem, vienmēr tiek pārceltas uz gala lietotāju. savukārt ieguvēji būs lielās bankas un to vadība, kura saņems kārtējo gada bonusu uz konkurences samazināšanas rēķina.
Nobeigumā, es neuzskatu, ka būtu jālikvidē licencēšanas vai reģistrācijas procesu, kā arī uzraudzība daudzās nozarēs ir nepieciešama. Tomēr, ļoti bieži process kļūst par tirgus dalībnieku cīņas instrumentu ar konkurentiem, nevis valsts mehānismu labākas vides un pakalpojumu nodrošināšanai. Lai tas nenotiktu, vēlētājiem uzmanīgi jāskatās, par kādām partijām viņi balso, valsts pārvaldei jāņem vērā, ka arī paši ierēdņi ir gala patērētāji un jebkuras pārmaiņas negatīvi skar arī viņus un bankām jāatceras, ka viņas eksistē un nopelna tieši tādā vidē, kāda tā ir šodien un ilgtermiņā cīnoties ar konkurentiem, tās patiesībā degradē pašu vidi un samazina savas peļņas iespējas nākotnē.