Kaut kas viskautkas
* Vieglāk ir ieteikt citiem attiecību un uzvedības modeli, nekā pašam/pašai pieturēties pie tā, ko iesaka citiem. Gudri skan, bet praksē pārbaudīts. Pat bez emocionāliem "uzsprādzieniem".
Dažās attiecībās uzvedos tālu no veselā saprāta un, tomēr, bez rozā brillēm esot.
* Joprojām uzskatu, ka attiecībā pret onkoslimniekiem un viņu radiniekiem Latvijas sabiedrībā norisinās humānais sadisms. Es nerunāju par tiem, kuru saslimšanas stadija pieļauj visnotaļ reālu iespēju cilvēkam tapt izārstētam un kādu laiku vēl nodzīvot. Un nerunāju par tiem, kuriem tā saslimšanas praktiski beigu fāze norit relatīvi mierīgi, bez jūtamām nejaukām blaknēm izteiktu sāpju veidā vai kaut kā tamlīdzīgi. Runāju par tiem, kuru neizturamās sāpes tiek apdullinātas ar narkotiskām vielām slimības mirēju padarot par narkomāna mirēju. Runāju par fāzi, kurā cilvēks un viņu aprūpējošie tuvinieki tiek pakļauti bezcerības maratonam gan fiziski, gan morāli. Par stadiju, kurā abas puses saules taku uztver kā atbrīvošanu, nevis nelaimi. Stadiju, kurā nāve ir nevis zaudējums, bet atbrīvojums.
Tie, kuri "Cilvēka dzīve ir svēta! Jāpalīdz cilvēkam izdzīvot savu mūžu līdz galam, lai viņš ilgāk ir ar mums kopā" neaizdomājoties, ka šis posms nevienam nesniedz prieku un gandarījumu, paši laikam nekad nav 24/7 mēģinājuši rūpēties par nāvei nolemto onkoslimnieku, kurš visu šo beigu fāzes laiku izjūt sāpes un ne par ko vairāk nav spējīgs domāt, kā vien par saules takas atbrīvojošo gaidīšanu; nekad nav sastapušies realitātē ar onkoslimnieka radiniekiem, kuriem slimnieka aiziešana uz mākoņa maliņu ir murga beigas, beigas, kuras vajā visu atlikušo mūžu aizēnojot visu citu laiku, kurš pavadīts ar aizgājēju.
* Atkārtošos rudens vēlēšanu gaidās.
Gandrīz vai tradīcija kļuvusi vēlēšanu procesa laikā ievēlēt tos, kurus lamāt un pelt turpmākos četrus gadus. Latvijā - neesmu pamanījusi neko citu, kā vien visādu negāciju izvirdumus Saeimas deputātu un valsts pārvaldes struktūru virzienā. Visu laiku viss ir slikti un nekā, ko pavada "Kāpēc viņi dara tā, ja jādara šitā?".
Un man vienmēr gribas pajautāt - vai tie brēcēji pārvalda politikas virtuvi tik labi, ka viņu ieteiktie/paģērētie politiskie lēmumi "nostrādātu" par visiem 120 procentiem? Vai viņi gatavi paši iet politikā un darīt to un tā, kā uzskata par labu esam? Ja nē, pastāviet kaktiņā un paklusējiet, pa ceļam izpētiet visu pieejamo informāciju jautājumā, par kura politisko risinājumu dotajā laika nogrieznī neesat apmierināti.
Jebkurš politisks lēmums ir kompromiss starp vēlamo un reālo.
Protams, arī man ir savi iebildumi. Tie skan konkrēti eksperimentus ar izglītības sistēmu. "No augšas" skolām "nolaiž" samērā bieži visādus absurdus lēmumus un prasības izpildīšanai. Esmu ilgus gadus nostrādājusi skolās par sekretāri, saskarsme ar tiem "no augšas nolaistiem" absurdiem bijusi pietiekama; rados, draugos - padaudz skolotāju, tā ka... Tā ka viss tas izglītības "nepīrāgs" zināms no iekšpuses. Joprojām gaidu kompetentu un zinošu izglītības ministru, kurš kaut cik mēģinās visu tiešām sakārtot un bez visādiem idiotiskiem eksperimentiem.
Pašai līst politikā, lai tiktu par izglītības ministri? Ziniet, kur ir garantija, ka tikšu tajā krēslā?
-----
Tā, paņurdēju. Ja ir ko pretī likt - lūdzu, bez saukļiem un konstruktīvi.
