nekur.lv

Latvija

1. Tā ir sensācija! Zem Rīgas Svētā Pētera  baznīcas arheologi uzgājuši negaidītu atradumu, kas liek pārrakstīt vēsturi.
2. Ko tik neatrod Spīķeru kvartālā...
3. Dzimtas  stāsti: Joselis Rivošs (1866 - 1922).
4. Blogā Stacija par rokgrupu Līvi. Juris Pavītols - Liecinieka spoguļattēls.
5. Staburags.
6. Vidzeme lielinieku varā. Kā Iskolats pārņēma varu 1917.gada novembrī.

Krievija

1. Aleksandra Leonidovna Barkova par slāvu mītiem un to vietu mūsu dzīvē. Klips krievu valodā.

Reliģija

1. Uguns pavedieni. II daļa. Četri ceļi uz vienu patiesību.

Pasaulē

1. Web kameru karte pasaulei.
2. Kas un kāpēc uz viduslaiku celtnēm Eiropā iznīcināja ģerboņus. Klips krievu valodā.
3. Tas ir Etiopijā. Klips krievu valodā.
4. Augstākais kalns Saules sistēmā.
5. Kas dzīvoja Hanaanā pirms ebrejiem. Klips krievu valodā.
6. Kāpēc flamingo ir rozā.

Iztēlojos, kā tie, kuri abonējuši šī bloga ierakstus, pēkšņi ķer pie sirds, jo ir noticis acīm redzamais neticamais – tapis ieraksts, kuru stabili neviens nav gaidījis. Iekārtojieties ērtāk, šis būs pagari. Luga vairākos cēlienos par to, kā Fielmann aptina manu mammu ap pirkstu.

Mamma palūdza viņai asistēt ar jaunu briļļu iegādi, un tad nu devos līdzi uz ierasto Fielmann. Te ir izgatavotas visas mūsu pēdējos gados valkātās brilles un līdz šim taču viss ir bijis lieliski! Un vispār, mamma ir tas cilvēks, kurš man iemācīja ēst ar karoti, nekakāt biksēs un visiem sadot pizduļei, kad to vajadzēs. Labi, te es mazliet samelojos, jo to pēdējo daļu man iemācīja dzīve Rīgā. Lūk, laiks atdot parādu, tā teikt.

Kamēr mamma gāja pie optometrista pārbaudīt redzi un aprunāties par iespējām, es izklaidējos un meklēju sev jaunus briļļu rāmjus, jo laiks jāizmanto lietderīgi. Kad pievienojos, mamma jau runāja ar konsultanti un viņas bija tikušas līdz tam, ka vēlamo 2 briļļu vietā (starp citu, mēs pirms tam jau bijām atradušas rāmjus šīm divām brillēm) Fielmann izspēlēja savu ierasto kārti, proti, JUMS VAJAG PROGRESĪVĀS BRILLES, JO TAS TAČU IR TIK ĒRTI.

Ok, ok. Vecam cilvēkam jau ne tik to vien iestāstīsi, arī to, ka viņam vajag tos dolbanos hameleonus. Man tiešām liekas, ka Fielmann ir kaut kāds slepens iekšējais konkurss, kur tās babenes sacenšas, kura apvārdos visvairāk penšu un tad balvā brauks uz kūrortu Turcijā, jo citādi nespēju izskaidrot tos centienus IETIRGOT pilno paku. Tās progresīvās brilles nederot vien 2% cilvēku, jums būs 2 nedēļas ietrenēties. Brilles tiek solītas pēc divām nedēļām, bet pa vidam es vēl paspēju pasūtīt savējās un abas divas ir gatavas reizē, kas ir krietni ātrāk pirms noliktā termiņa. Es kā reiz braucu uz Alūksni, attiecīgi varu tās mammai aizgādāt.

Brilles mamma saņem un tad tik sākas. Viņai no tām brillēm nāk vēmiens (burtiski) un vispār nav iespējams atrast vidējo zonu, lai tās varētu lietot pie datora (tieši tas smalkais iemesls, kāpēc tās tika iegādātas). Neiespējamā misija! Māte groza galvu trakāk kā vējrādītājs, bet nu nav. Saku, lai vēl patrenējas, mums taču ir 2 nedēļas, ja kas, lai nesatraucas, iesim uz razborkām.

Paiet divas nedēļas, vēms no tām brillēm nepāriet un mamma zvana uz Fielmanu, lai noskaidrotu, kas te būtu darāms. Tur kaut kāda biroja kundzīte atbild: GARANTIJA VISPĀR IR DIVAS NEDĒĻAS, jums tā tūlīt beidzas. Zin ko, tieciet ar sevi galā – citējot manu draudzeni Anci: dirst vai baltmaizi! Jūs likāt cilvēkam 2 nedēļu laikā pie tām brillēm pierast, kas šie vispār ir par tekstiem?

Mammai tiek nolikts datums, traucieties ka nu uz Rīgu un tad skatīsim. Es atkal pošos asistēt, lai mammai drošāk, jo situācija nav patīkama un par tādu nesapņo neviens, kurš par brillēm nolicis 6 simtus!

Ierodamies Fielmann un mūs sagaida dāma, kura gan jau savu vizuālo nelaipnību dzīvē raksturotu ar “man vienkārši tāda seja”, un var jau arī tā būt. Noliktajā laikā pieslēdzas optometriste (tiesa gan cita, nekā tā, kura bija pirmajā reizē), un mammas virzienā lido pirmais pārmetums, no sērijas, ko tad neesot pierakstījusies pie tās pašas, kura bija toreiz. Paklau, kundzīt, jūs visas izskatāties vienādas savos baltajos ķiteļos, vienīgā, kura atšķiras, ir tā dāma, kura stāvoklī.

Palieku aiz durvīm, jo mēs visi esam pieauguši cilvēki un klausos, kā mamma tiek strostēta kā mazs bērns. Vai tad nezinot, ka ar šīm brillēm vairāk jāgroza galva, vai tad jums neteica, ka dators jāpaliek tā, vai tad, vai tad.. Paklau, kundzīt, vēlreiz, brillēm ir jākalpo cilvēkam, nevis cilvēkam jākalpo brillēm. Tad, kad tu pērc brilles par sešiem simtiem, tu nedomā par to, kā mājās taisīsi remontu, lai šiem smalkajiem okulāriem izpatiktu un atrastu maģisko vidējo zonu!! Un tad es dzirdu no kabineta to, ko neviens bērns negrib dzirdēt. Mamma sakās, ka tūlīt tiks novesta līdz asarām, jo nu cik var. Visdižākā pērle no optometristes puses esot bijusi, ka tajos brīžos, kad tās brilles nederot, vajagot tās vienkārši ņemt nost. Kundzīt, atkārtošos jau trešo reizi, ja vēl līdz šim netapa skaidrs: brillēm ir jākalpo cilvēkam, nevis cilvēkam brillēm.

Drīz vien tā saruna beidzas un mamma iznāk no kabineta ar paskābu seju, kā arī ar piebildi, ka izskatās, ka te nekā nebūs. Ar brillēm viss esot kārtībā, viņa vienkārši pietiekami necenšas.

Pēc šīs lugas otrās daļas 1. cēliena dodamies augšā pie konsultantes, kura tad šo lietu risinās tālāk. Kaut kādi papīri tiek pētīti, kaut kas skatīts, jo katram no mums tomēr ir jau sava vēsture šajā optikā. Vesela dokumentācija! Tiek runāts par iesniegumu, un ir sajūta, ka dāma šo visu grib nogludināt, atšķirībā no optometristes, ir pat ļoti laipna (laikam negrib to braucienu uz Turciju, kuru es izdomāju). Kaut kādā brīdī, kad nevar saprast, uz kuru pusi šis viss velk, es tā kā mazliet aizsvilstos un īsākā tekstā pasaku esanci no tā, ko šeit jau esmu paspējusi uzrakstīt. Tā kā mana balss aizlūst, tad no mammas puses saņemu: kuš kuš kuš.

Zin kā būs? Nebūs nekāda kuš! Iesniegums tiek uzrakstīts, vēlmes izklāstītas, un šī procesa gaitā atklājas kāda ārkārtīgi interesanta detaļa. Atcerieties, kur tika secināts, ka ar brillēm viss ir kārtībā, mamma vienkārši pietiekami necenšas? Lūk, ar brillēm nav nekas kārtībā, jo pirmajā reizē optometriste receptē veica atzīmi, ka iesaka progresīvās brilles ar ĪSO pārēju, proti, ar tādu, kur šo briļļu lietotājam būtu krietni vieglāk un ātrāk jāspēj atrast vidējo zonu, bet šeku reku mammai ir uztaisītas brilles ar garo. Kā tad tā? Seši simti, viena nevāja kļūda un mēs te sēžam, tērējam laiku un nervus, bet es vēl neesmu dzirdējusi kārtīgu atvainošanos!

Tik un tā tiek nolemts, ka nekādas progresīvās brilles neviens te vairs nevēlas un iesniegumā tiek norādīts, ka šo vietā tiek izpildītā sākotnējā iecere, proti, 2 brilles un nekādus hameloeonus, jo dzīvoklī, kurā teju visi logi ir uz saules pusi, kā arī netiek lietoti aizkari, cilvēkam ar šīm brillēm visu laiku jādzīvo pustumsā. Bet varbūt jūs tomēr gribat pamēģināt ar to īso pāreju? Cienītā, jūs cilvēkam, kuru tikko sakodis suns, piedāvājat to pašu suni paņemt klēpī un samīļot. Jums visi mājās?

Mammai 2 nedēļu laikā tiks paziņota atbilde un viņai būs jāierodas vēlreiz, jo ko gan citu labāku pensionāram no Alūksnes darīt, kā vizināties 3 stundas uz Rīgu, vai ne? Jo nu kas ir viena sīka kļūda par sešiem simtiem! Ja visa šī klaunāde norisinās piektdienā, tad sestdienā mamma saņem zvanu ar jautājumu vai viņa var ierasties PIRMDIEN! Svētā dievmāte, atpestī! Kuru daļu no “cilvēks nedzīvo Rīgā, bet gan 200 km attālumā no Rīgas” tobrīd bija grūti uztvert? Par laimi mamma vēl ir Rīgā un tiek norunāts, ka viņa līdz vakarpusei līdz viņai aizbrauks, lai veiktu kaut kādus tur papildu mērījumus, jo šo NEKĀDI nebija iespējams izdarīt jau piektdien, vai ne? Kurš tad tā dara.. visu pie reizes. Neviens taču!

Noslēdzošajā ⁠lugas cēlienā es vairs nepiedalos, jo esmu savās darīšanās, bet nu tagad atskatoties – vajadzēja. Vēl tikai piebildīšu, kad piektdienā tika runāts par to, ka mamma Rīgā nedzīvo, konsultante kā bonusu piemin faktu, ka jaunās brilles var nosūtīt arī ar pakomāta starpniecību, lai viņai nebūtu atkal jābrauc. Sestdienā šī saruna pēkšņi ir pazudusi (uz brīdi), bet drīz vien atgriežas. Pēc principa “nē, nē, mēs nesūtām” līdz “ok, ok, nosūtīsim”.

Tagad interesantā daļa. Manā prātā, ja cilvēks ir pasūtījis brilles, kuras turklāt izpildītājs ir kļūdaini uztaisījis, un par tām samaksājis sešus simtus, tad izpildītājam, labojot savu kļūdu, būtu jāizklāsta pilnīgi katrs solis un cik šis solis maksas, proti, (Fielmann, es jums palīdzēšu) tik maksā abu izvēlēto briļļu rāmji, šīm brillēm liekam tādas lēcas (gan jau labākas, jo ar tām jūs iesiet ārā no mājas) un tad tām otrām, kuras jūs vēlējāties mājām, var likt vienkāršākas lēcas. Sarēķinām kopā, tas sanāk šitik! Skatāmies, ka jūsu samaksātā summa ir augstāka, starpsummu (nu vai kā to sauc) mēs jums atgriezīsim kontā. Ļoti atvainojamies par šo DRAUSMĪGO pieredzi, piedodiet un atvainojiet, šķiramies kā draugi.

Ko izdarīja Fielmann? Nerādīja pilnīgi nevienu ciparu, pierakstīja datus un teica, ka brilles uztaisīs par to jau samaksāto summu. Ziniet, pēc kā šeit smaržo, draugi? Pēc iesnieguma PTACā. (Ja kāds no Fielmann šo lasa, draugi, man jau ir iesnieguma uzmetums ar visiem pantiem.)

Rezumē: Fielmann no manas mīļākās optikas ir pārvērties par “es pat nezinu, vai tur kādreiz iešu” un jums arī neiesaku. Kad kolēģim ieteicu šo optiku, nekas no šī vēl nebija noticis, uzminiet, kurš uz darbu atnāca ar progresīvajām brillēm un hameleoniem? Es jums, saku, ceļojums uz Turciju un nebeidzamais cirks.

The post Luga vairākos cēlienos jeb kā Fielmann piečakarēja manu mammu first appeared on Knipinska virtuvē.

Profesionālā kontekstā satiku tīri jauku cilvēku. Tas ir, līdz brīdim, kad viņš nav mācītājs. Tad viņam visādas loģiskās kļūdas sāk nākt ārā. Diezgan labi redzams, ka atšķiras info telpas un ka cilvēkam reāli grūtu dzīves periodu vieglāku ir padarījusi baznīcas kopiena, kuru viņš tagad izjūt kā sāpi.

Es kādreiz teicu, ka man ir grūti piedot nebūšanu perfektiem tiem cilvēkiem, kas man ir tuvākie. Daudz vieglāk ir piedot tiem, kas ir tāli un tikai paziņas. Un man šķiet, ka šeit valda līdzīga mentalitāte - kad tu redzi, ka tā baznīca, kas sākotnēji tev šķita šķīsta, patiesa, atvērta, skaista, ir sapuvusi jau saknē, tev sāp. Un tu gribi to baznīcu atgriezt hipiju rožainajos laikos, kad višs bija skaisti - laikos, kurus tu neesi pieredzējis, bet kuri taču noteikti bija skaisti, “jo bībelē taču neviens apostulis negrimst depresijā, tie smaida un slavē dievu.”

Interesanti katrā ziņā - paskatīties kā atšķiras pasaules, kāda paralēlē realitāte valda tur - baptistu pasaulē, kur viņiem esot jāmirst dieva dēļ, jo tikai tas ir augstākais ordenis. Un interesanti, protams, paklausīties loģikas kļūdās ļoti tīrā formā (piemēram, strawman attiecībā uz viendzimuma laulībām, jo redz viendzimuma laulības esot vienā līmenī ar suņu un kaķu precēšanu). 
Man palika mazliet nelabi un pretīgi, jā. Bet es esmu iecietīga. Es saprotu vēlmi pēc dieva, es saprotu, ka pasaule ir baisa ar savām pārmaiņām un viedokļu maiņām - vienu dienu smēķēt ir labi, nākamajā jau - tā izraisa vēzi. Vienu dienu rasisms ir OK, nākamajā dienā - tevi par to kaunina. Vienu dienu homoseksuālās laulības ir joks, bet nākamajā - milzu kustība, uzvaras gājiens vienlīdzībai. Ir grūti izsekot domām, viedokļiem, sabiedrības izmaiņām. Cilvēks alkst pēc kaut kā nemainīga, kaut kā stabila. Bet, lai gan tautasdziesmās dzied, ka “ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvoja saules mūžu”, nedzīvo. Nav tā saules mūža - viss un visi mainās. Un tad jau paliek tas viens dievs, ko mēs iztēšam pēc sava ģīmja un līdzības, noliekam sev priekšā un pasaule sāk meikot sensu. Tā ir stabila. Tā ir paredzama. 

Anyway. Ir pretīgi, bet ir arī humoristiski un interesanti iedziļināties atšķirīgā domāšanā.

Zemāk mani citāti/izvilkumi no video, ko atzinu par gana humoristiskiem, lai nocitētu. Citāti ir, protams, ārpus konteksta:

• harizmātija ir velns.
• kad man ir problēma, es 5000 reižu nelūdzos, bet ieskatos sevī un saku ‘dieva gars, nāc pār mani’.
• tie, kas tur priekšā stāv un sludina, viņi melo reāli. Viņu dzīves ir atvērti kapi un viņu skapjos ir skeleti. 
• kam mēs esam radīti šeit? - lai atmaskotu reliģiju.. un sludinātu dzīvību.
• viņi dejo, dzied, lēkā velnam pa galvu.
• tu esi dieva armijā. tu armijā taisi skeču? ko tu vēl tur dari?
• viņi neredz, ka tur aiz stūra notiek cīņa. ka tur aiz stūra viņiem var uzbrukt. Un ja viņi nebūs gatavi, nebūs nobrieduši, nebūs pieauguši, velns viņus nozags un ievilks savā valstībā.
• tev jāsāk lūgt, lai debesis atverās.
• es nogalināšu reliģiju.
• mācītāj, var vēl man drusciņ ielaist opiju, depresija moka, lai man paliek vieglāk. Kāpēc kristiešiem depresija? Kāpēc kristus draudze ir tik sakauta kā nekad vēl agrāk?
• es lasu baznīcas ziņas, kur mācītāji pieņem visādas ārprātības, ka mācītāji var būt homoseksuāli piemēram… bāc es šitā runāšu, mani vēl ieliks cietumā, kad runā par šādām lietām, tad liek cietumos dažās valstīs. teikt, ka tas ir nepareizi, tas tev maksā tavu dzīvi, bet tu runā dieva vārdu.
• Uz kurieni iet pasaule? Uz liberālismu. Un ka laulāt var visus, vai ne? Tur - suņus, kaķus ar cilvēkiem. Tur homoseksuālistus, tur viss notiek un viss tiek atbalstīts.
• Padomājiet, kas notiek Latvijā, kaut vai pēdējais ar tiem Jāņiem (..) trīs lielākās konfesijas saka, ka viņas atbalsta Jāņus, “mēs jūs svētījam” (..) vienīgais, kas to var glābt, ir kristus miesa. Ka tā pacelsies un nostāsies pret. Protams, tā būs asiņaina cīņa. Tā būs cīņa līdz nāvei. Tur iespējams daudzi dzīvi neizies, jo tur stāv pretim milzīgas varas, milzīgi spēki. Bet tas, kas ar mums kopā, ir spēcīgāks. Un pat ja mēs mirsim, tad mēs zinām, ka mēs pagodinām kristu.
• Es arī redzu internetā kā kristiešus nogalina. Kā kristiešiem izpilda nāvessodus. Par to, ka viņš neatsakās no savas ticības. Un zinat, ka tais bildēs, kad viņus pakar, viņu sejas staro aiz smaidiem. Kaut mums tā varētu būt.. vienu dienu iespējams tā būs, ka mēs smaidīsim un teiksim: dievs, piedodiet tiem, ko tie dara, jo tie nezina, ko tie dara. Un tūlīt es redzēšu savu kungu vaigu vaigā. Un tas ir pats augstākais pagodinājums, ja dievs tev atļauj mirt. Tas īstenībā ir pagodinājums. Mēs domājam, ka tas ir sods, bet tas ir augstākais ordenis, ko dievs var iedot kādam. Kā bībleē teikts - pirmie celsies augšā tie, kas viņa vārda dēļ miruši.
• un mēs atmaskosim visu reliģiju, mēs atmaskosim visu to, kas ir pret dzīvību.
• Sev apkārt es gribu tikai nodevušos, nomirušus cilvēkus! Un ja kaut kas nepatīk, tur ir durvis!
• Kaut vai es palikšu viens ar jēzu, es turpināšu runāt to, ko es runāju un domāt to, ko es domāju.
• Kristīne lūdza par mani vakar un saka, es redzu tavu sirdi un redzu tur uguns nāk. Un viņa saka: es jūtu, ka dievs saka - man patīk tā rēta, jo tā tevi padara par to, kas tu esi, tā padara tavu sirdi tādu, kāda viņa ir. Un viņš viņu nedziedina, tāpēc, lai es neaizietu kaut kur atpakaļ, bet tāpēc, lai mēs būtu tādi, kādi esam.
• Tā ir garīga pornogrāfija, es jums teikšu, ja priekšā stāv cilvēks ar svaidījumu un viņa sirds ir samaitāta, lepna. Tas ir pats pretīgākais, kas var būt.
• Es neredzu, ka apustuļi sēdēja depresijā, nē - viņi bija priecīgi, viņi slavēja dievu.
• (par bībeles personāžu): dievs ir devis sātana eņģeli, kas mani sit, pastāvīgi.

Izturēju 40 minūtes. Pēc tam tomēr sevi atturēju no samazgu klausīšanās un nolēmu doties darīt produktīvas lietas, kas padara pasauli par laimīgāku vietu. Piemēram, bildināt savu kaķi.

Izlēmu apskatīties latviešu un krievu aktīvitāti šīgada Saeimas vēlēšanās. Pēc mājas valodas (par ko man ir viegli nikna piezīme). Pašvaldību griezumā. Ar svērtu regresiju. Aktīvitātei ņēmu derīgās vēlēšanu zīmes. Iznākums tāds:

Saistība nav pagalam spilgta. Latviešiem augstāk, bet ne ļoti. Rīga pa vidu augstāk nekā abas malas. Pēc regresijas vienādojuma, aktīvitāte būtu 58,7% latviešiem (x=1) un 55,0% krieviem (x=0). Pārbaudām atpakaļ ar valodas īpatsvaru, kas ir 73% latviešu valodas un 27% krievu: 58,7%·73%+55%·27%=57,7%. Iekšzemē īstā aktīvitāte, rēķinot derīgās vēlēšanu zīmēs, bija 56,9%. Atšķiŗas mazāk par 1%, ciešami.

Bet kā aktīvitāte mainījusies, salīdzinot ar 2022. gadu? Tā:

Maiņa neizskatās spilgti kultūretniska. Divi zemākie apļi ir Daugavpils un Ventspils, un tos var izskaidrot ar iepriekšējo favorītu — attiecīgi “Stabilitātes” un ZZS — izplēnēšanu. Divi augstākie apļi ir Ropažu un Māŗupes novads, un tos var izskaidrot ar jauniem iecirkņiem šajos novados — attiecīgi “Sāgu” un lidostu.

Labākais darīšanas motivators tomēr ir apziņa, ka pēc dienas būs atkal celtnieki un tie negaidīs kamēr tu lēnām kautko izdarīsi. Tā nu par spīti saulei un karstumam darbojos pa māju – pārtaisīju rekuperācijas gaisa izvadu no pažobeles uz frontona sienu. Tā kā skārda caurule izbeidzās, nācās galam izmantot 200mm kanalizācijas cauruli, kas rezultējas ar “defektu par efektu”, jo plastmasa mazāk vada siltumu un caur ārsienas mezgla vietu būs mazāks aukstuma tiltiņš.

Tagad būtiski mazāks risks ka ziemā izvadītais iekštelpu gaiss kondensēsies kautkur jumta konstrukcijā vai vējkastē. un pat ja kondensēsies un pilēs, tad tas būs vējkastē nevis virs katlu telpas.
Tāpat beidzot uztaisīju caurumu jumtā un uzmontēju ventilācijas izvadu. Kā vienmēr darbs nekāds sarežģītais bet prasa pacietību un attieksmi pret detaļām – salīmēt plēves, noblīvēt savienojumus utt utjp.

Lai zāģējot ar “lobziku” caurumu, nesaskrāpētu jumta segumu perimetru nolīmēju ar skoču. Izvads vietā, atliek tikai uzlikt cepuri.

Lielākās zobu sāpe dabīgās ventilācijas un rekuperācijas “cīņā” ir :

1. prasība, ka apkures telpā ar gāzes iekārtu nepieciešama atsevišķa ventilācija. Man saimniecības telpā stāv rekuperatora izvads, bet tas nederot; vajag tiešām kārtīgu dabīgo ventilāciju un tas nekas ka gāzes kaltas gaisa pieplūde caur dubultsienu skursteni.
2. Virtuves nosūcēju palaižot ārā sanāks pašam uztaisīt siltā gaisa metēju ārā kas sačakarēs visu rekuperācijas principu, der tikai recirkulēšanas nosūcēji.

Tad nu izlēmu ka uztaisīšu trīs-vienā risinājumu – slēptais ventilācijas izvads virtuves nosūcējam zem piekārtajiem griestiem (ja nu tomēr ar gaisa recirkulāciju nepietiek un jātaisa izvads ārā), pagaidu ventilācijas izvads no katlutelpas gāzes apkures nodošanai ekspluatācijā (pēc tam korķis galā un miers), izvads līdz jumta plēvei, lai jebkurā brīdī var palaist dabīgo ventilāciju caur jumtu bez bēniņu siltinājuma sačakarēšanas (atliek izgriezt jumta segumā caurumu un uzsēdināt uz gofras izvadu).

Bildēs darbs procesā, finālā viss nopakots dubultā, lai nav gaisa sūces ne gar sienu ne apkārt caurulēm. Galā plastmasas līkums, jo tas ir īsāks nekā skārda un to ir iespējams paslēpt zem piekārtajiem griestiem, skārda līkumam sanāktu uzreiz reģipsī griezt caurumu.

Apvienotais saraksts uzvarējis vēlēšanās tik ļoti, ka vēlēšanu karte ir visai gaŗlaicīga:

Tas mudina apskatīties, kas palicis Apvienotā saraksta ēnā — kāda ir vēlēšanu karte, neskaitot AS. Pirms sākt Latviju krāsot, kas varētu atklāties? Pirmkārt, tā kā par Apvienoto sarakstu balsoja aptuveni puse latviešu, daudz plašāk būs redzamas krievu partijas: LPV un SV/AJ. Otrkārt, skatoties vēlēšanu iznākumus apgabalu mērogā, redzams, ka otra lielākā latviešu partija bijusi Nācionālā apvienība, izņemot Rīgu. Attiecīgi latviskajā Latvijas daļā NA varētu būt pamatkrāsa. Treškārt, daudz vairāk parādīsies citas partijas. Vislielākā mērā tā varētu būt ZZS.

Patiesībā iznākums tāds:

Kas redzams? Jā, Nācionālā apvienība, būdama 2. lielākā latviešu partija, dominē.

Jā, vairāk ir LPV un SV/AJ. Turklāt var redzēt, ka Lielrīgas pārkrievošanas areālā atšķirībā no dienvidaustrumiem SV/AJ ir pārsvarā pār LPV. Savukārt LPV parādās arī latviskās vietās. Varētu vaicāt, kā tā, ja iepriekš un pat šinī pašā rakstā esmu saucis LPV par krievu partiju. Sarkani plankumi latviskās vietās šajā kartē nozīmē 10…20% balsu un 2. vietu, tālu atpaliekot no Apvienotā saraksta. Savukārt sarkanais areāls pārkrievotos dienvidaustrumos mazajā kartītē raksta sākumā nozīmē 30…50% balsu un 1. vietu. Ir atšķirība. Vēl atbildēt var ar grafiku:

Parādīties vietvietām kartē, kur noņemts Apvienotais saraksts, var arī ar tādu balsu īpatsvaru kā grafikā virs 90% latviešu mājas valodas. Tas nemaina faktu, ka LPV šīgada Saeimas vēlēšanās bijusi krievu partija.

ZZS tiešām parādās daudzkur, un tai ir vienlaidus areāls ap Madonu—Gulbeni—Balviem. Par to visvairāk jāpateicas Madonas novadvecim Agrim Lungevičam (14,3% balsu savā novadā) un iepriekšējās Saeimas deputātei Līgai Kozlovskai (14,7% balsu Balvu novadā).

“Progresīvie” lielākus panākumus (21,8% balsu) guvuši Rīgas Centra rajonā, kas saskatāms vien niknākā palielinājumā. “Vienotībai” redzamas atsevišķas vietēju līdeŗu saliņas. No Saeimā netikušiem parādās MMN ar virsotni starp Kuldīgu un Alsungu — Ēriks Pucens Kuldīgas novadā sagādājis 7,2% balsu.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sen tik sen tālā pagātnē Zeme reiz patiesībā bijusi maģiskas Enerģijas pārpilna. Tieši no tādiem laikiem cilvēces kolektīvajā atmiņā saglabājušies stāsti par milžiem, titāniem, fejām, rūķiem un visiem citiem mūsdienās vien fantāzijas romānos sastopamiem radījumiem. Tā arī bija domājis Victor of Tuscon sērijas galvenais varonis līdz dienai, kad viņa pasaule izmainījās uz neatgriešanos.

Pirmajā momentā jebkurš un pats Viktors varētu nodomāt, ka viņa nokļūšana vispirms Fanvatas pasaulē un pēcāk Zaforā, kas gan ceturtās grāmatas Titan Blood ietvaros sērijas ietvaros šķiet ir vien tāds kā izmests līkums pirms atgriesties atpakaļ. Tad jo tālāk autors izvadā Viktoru pa piedzīvojumiem un tajos sastaptajiem pretinieku pilnajiem ceļiem, jo vairāk Viktors atklāj jaunas spējas, turklāt diezgan unikālā un dažam labam groteskā sakauto naidnieku siržu apēšanas veidā un caur šādu metodi piekļūst senču atmiņu vīzijām no attiecīgo Enerģijas pārbagātības laikiem, kā visa ietekmē Viktors maz pamazām pārtop, par ko krietni atšķirīgāku, kā vienkāršs cilvēks arī bez visām jaunajām Talantu un ar tām saistītajām spējām (pieejamām burvestībām), jo vairāk rodas aizdomas, ka tā vis tik vienkārša sakritība vis nebūs.

Kā tas piederas, tad piedzīvojumu ceļš varbūt arī tiek uzsākts vienam, bet palikt vienam piedzīvojumos, ja ir vēlme izdzīvot ilgāk par vienu vai divām grāmatām, nebūts lemts. Noslēdzoties trešajai Spirit Hunter un aizsākoties turpinājumam, par tādu ir kļuvusi Vala. Kapteine, kura sākotnēji pret jebkuru svešinieku cenšas izturēties ar profesionālu pietāti vai pat no malas šķietamu vēsumu, kas daudzus ilgtermiņā drīzāk pat atgrūstu Bet abiem esot vēl par Fanvatu svešākajā Zaforā, nav izvēles, kā neizbēgami, bet sižetiski ne uzreiz satuvināties kopīgi pārciestos piedzīvojumos, ja ir vēlme atgriesties arī Viktoram nu par mājām saucamajā planētā Fanvatā.

Lai arī Titan Blood ir ar izklaidējošu sižetu, tad, par cik nākošo divu grāmatu ietvaros tai nav dižas nozīmes, tad par un ap to paterētā lpp laika izskaidrojumos gandrīz šķiet lieki pavadīts laiks. Ja nu vienīgi ņem vērā nenoliedzamu faktisko uzlīmeņošanās labumu, kas gan ir neizbēgams viens no gala iznākumiem katras sērijas grāmatas ietvaros. Papildus tam nevar neatzīmēt pat uz Fanvatas, kura varbūt tās iemītniekiem šķiet jau sena, bet ne tuvu nestāv klāt Zaforai, kurā sastopami vēl lielāka radījumu dažādība. To skaitā par sabiedroto iegūta pūķene (maģija ļauj eksistēt cilvēka veidolā un izmēros) Tesa, kuras sniegtā palīdzība un zināšanas noderīgas gan akutājā brīdī uz Zaforas, gan vēlāk jau bez viņas tiešas asistēšanas un klātbūtnes.

Viktors varbūt un cerams nav tik unikāls un īpašs, lai viņa spēju avots, kad sākotnēji iegūst Spirit Core un caur to ar emocijām saistītus Talantus, nebūtu kaut kas līdz šim neredzēts, bet nenoliedzami, lai kādi pakāpeniski bīstami pretinieki netiktu tam likti par šķēršļiem, ir gana spēcīgs, lai, spējām progresējot, spētu tos pieveikt. Ja vēl sērijas pirmajās grāmatās Viktors gana bieži moka sevi satraukumos par potenciālu iespēju zaudēt cilvēcību, tā agrāko ‘’Es’’ vēl no Zemes eksistences laikiem, tad pakāpeniski un jo vairāk iepazīstot, ka teorētiski un pratiski vien atgūst senču reiz iespēto, pat ja tas ntās paaudzes atkapakļ vēl pirms aizvēstures laikiem, domām liek sākt mainīties.

Interesants, bet visai epizdosisks ir pārdomu moments, kad Viktors atklāj, ka nemaz nav gluži vienīgais cilvēces pārstāvis uz Fanvatas uz Zemes, ka uz tās pat ir to izveidota kolonija. Vien sērīgā noskaņojumā par vecmammu un citiem tuvajiem liek ieslīgt pavērsiena šoks, jo tie ne tikai uz Fanvatas nav nokļuvuši caur kādu nebūt maģisku portālu, bet atkļuvuši ar paaudžu tipa kosmoskuģu palīdzību, kuri, esot uz Zemes, bijuši vēl vien idejiskā izstrādes līmenī. Laika plūsmas linearitāte Viktora gadījumā gluži nebūs izdomāts relatīvs jēdziens.

Piektais turpinājums Battlemaster liek Viktoram un tā sabiedrotajiem, starp kuriem Relijas tēls (un gandrīz visas ieceres galvenā sponsore) salīdzinoši nesen pat par naidnieku bijusi saucama, bet vien aiz brieduma un vieduma žēlastības ir sabiedrotā, ne nogalināta, jāsaskaras ar agresīvi noskaņotiem Raidonas impērijas aristokrātiem, kuri cenšas tai letāli likt ceļā spieķus, lai arī agrākā pirms sērijas laikā Relijai ir rokā atļauja jauniem un pašas Raidonas impērijas neiegūtas teritorijas iekarojumiem. Un vien šī raksta noslēdzošajā Magma Heart ietvaros Viktors, Vala un Relija ir spējīgi tam nodoties.

Titāna Asinis, Cīņu Meistars un Magmas Sirds, kā varētu latviskos grāmatu nosaukumus, visi saistīti ar pakāpenisku Viktora asinslīnijas, rases un senču izzināšanas, līmeņošanās ceļu, kura laikā nāk klāt jo spēcīgākas burvestību un cita veida saistītas spējas, lai vieglāk spētu pieveikt pretinieku, un pat tad reizēm vien ir kā ir, ar diegu uz pusēm. Bet savā ziņā, kā gan citādāk, ja lielos vilcienos, Viktoram, kurš vēl nemaz tik ne sen dzīvoja pie mīļotajiem vecvecākiem pēc vispirms mātes (no tā tendence uz naidu un dusmām) un pēcāk tēva nāves, ja sērija turpinās, nekas ilgtermiņā pārlieku draudīgs un postošs nevar notikt.