Kāpēc mums Latvijā ar civilo aizsardzību ir tik bēdīgi?

Skatoties caur civilās aizsardzības prizmu, izgaismojas valsts nespēja. Esmu vairākas reizes teicis, ka mums civilajai aizsardzībai ir jāpievērš uzmanība. Mēs nesteidzamies kādu mācīt, bet paši mācāmies, braucam uz Ukrainu, tur piefrontes pilsētu administrācijās veidojam seminārus un apmācam mūsu novada iestāžu vadītājus. Jo viss x stundā sākas ar iestādes vadītāju un viņa rīcību. Ja tā ir pareiza, tad iestāde turpina pastāvēt, ja iestādes vadītājs x stundā glābj savu ģimeni un atgriežas iestādē pēc pāris dienām, tad viņš konstatē, ka darbinieki pamukuši kur nu kurais un nav vairs, ko vadīt.

Viela pārdomām ar uzņurdiena elementiem

Mani sakaitināja periodiski publiskā telpā internetvietnēs parādījusies informācija, ka kādi personāži varas gaiteņos ierosinājuši slēgt/likvidēt Rīgā krievu A.Čehova vārdā nosaukto teātri. Upsā. Teātrim būs BŪT! Tam ir vieta Latvijas kultūrtelpā. Izrādes tajā noskatīties dodas ne tikai krieviski runājoši cilvēki. Un tā teātra aktieri uzskatāmi piedalās latviešu kultūrprojektos. Kā tāds piemērs - Jakovs Rafalsons, kurs reiz tik ļoti populārajā un mīlētajā latviešu seriālā Ugunsgrēks atainoja Zanes Daudziņas atainotās jaunkundzes tēvu. Ja kādam nepatīk kādas tendences teātra darbībā, risiniet problēmas ar teātra vadību. 

Jebkura kaut kā vadība pirmāmkārtām atbildīga par viņiem pakļautās institūcijas darbību. Paturpinot šo domu tālāk - vai tad tiešām jālikvidē Latvija, ja kādam/kādiem/vienalga kam nepatīk Latvijas politiķu darbība? Teiksiet, teātris un valsts ir kas nesalīdzināms? Zināmā mērā ir. Gan teātris, gan valsts ir zināmā mērā uzņēmums, par kura darbošanos atbildīgi tie, kuri šo uzņēmumu vada.

Kādi brēkalē, ka mums jāstīvējas par izteiktu latvisku vidi bez krieviskā ietekmes? Ups. Ja esat tik aktīvi "tīrītāji", tad lūdzu iebakstiet Rīgas Domei, lai aizvāc Dziesmusvētku parkā esošo reiz Pētera I iestādītā koka celmu, kas tur atrodas noformēts kā apskates objekts; lai aizvāc Triumfa arku-Aleksandra vārtus pie tā paša parka ieejas (minētais objekts Rīgā reiz esot stāvējis apmēram tajā vietā, kur uz Brīvības ielas sākas VEF pārvadtilta pār dzelzceļam. Tik vēlāk pārvietots uz savu tagadējo atrašanās vietu). Abiem minētajiem objektiem ir apmēram tāds pat vēstījums, kā reiz no Rīgas ainavas aizvāktajam Ļeņineklim - Krievijas virskundzība Latvijā.

Tālāk.

Izteikti latviskā aktīvajiem meklētājiem, kuri agresīvi aicina norobežoties no krieviskā kā it kā nejaukas kultūras piemaisījuma pat tad, ja krievu uzsākumi kaut kā organiski ieplūst mūsu vidē un kaut kā palēnām aizrauj mūsējos. Tā pat kā mūsu Dziesmusvētki uzrunā visus, neatkarīgi no etniskās piederības. Piemēram, UniCon un WinterCon jau daudz vairāk nekā 10 gadus uzrunā visus anime kospleja un pavadošo interešu cienītānjus. Cik zinu, šo pasākumu apmeklētāji skaitāmi padsmtos tūkstošos un pasākumu publika runā krievu un latviešu valodās, par citzrmju valodās, jo pasākums jau kļuvis atpazīstams pasaulē.

Tiem, kuri aktīvi uzstājas pret krieviem - "izrevidējiet" Operas un baleta teātra īpaši baleta trupu. Nu neticu, ka tajā dejo tikai un vienīgi latviešu puiši un meitenes. Izrevidējiet mūsu sportistu rindas. Nu nav  sportistu vidū tikai latvieši vien.

Vai esat aizmirsuši divus Pasaules Čempionātus hokejā, tajos gados, kad prezidente bija Vīķes-Freibergas kundze? Tajos čempionātos Latvija par mata tiesu noturējās labākajā grupā, bet divus gadus pēc kārtas Latvijas izlase smagi sakāva Krievijas izlasi. Mūsu krievi sakāva viņu krievus. Un gavilēja visi Latvijas hokeja līdzjutēji. Neatkarīgi no etniskās piederības.

Es neesmu pret latviešiem, es neesmu pret krieviem. Es esmu pret idiotiem, kuriem nav pat muguras smadzeņu, abas tautās. Es vērtēju cilvēku pēc viņa darbiem, nevis pēc etniskās piederības. Esmu pret tiem, kuri nevērtē situāciju, bet bļaustās bezjēgā.

Un ja kādam nu ļoti gribas attīrīt Latviju no citzemju, cittautu pienesuma mūsu vidē, tad uz priekšu ar mūziku iznīciniet Vecrīgu, kura ierakstīta JUNESCO mantojumā, jo to aizsāka vācieši; iznīciniet mūsu krāšņās pilis, ieskaitot Turaidas pili; uzšaujiet gaisā Rundāles pili, jo tās būvi finansēja baltvācu hercogs Bīrons, bet projektēja un tās celšanas darbus regulēja itāļu arhitekts Rastrelli. Esiet konsekventi līdz galam savā attīrīšanas procesā. Tik jautājums - kas paliks pāri?

Es esmu par saprātīgu tautu mijiedarbību.

Un cienu un cienīšu rīdzinieku Sergeju Parvatkinu un daugavpilieti Vadumu Bogdanovu. Viņi ciena sevi, mīl to, ko dara un tam pāri - zemi, kurā dzīvo. Un man ir vienalga, kurā valodā ar viņiem runāt - krievu vai latviešu - mēs bez problēmām sapratīsimies abās.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part3: Monster Tale UN Kizumonogatari: Wound Tale

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms gandrīz diviem ar pus gadiem tiku lasījis pirmās divas autora NisiOisiN grāmatas no Monster Tale trīs daļās sadalītā Monster Tale stāsta. Apstājos pēc pirmajām divām, jo tā nu sanāca, ka Jāņa Rozes grāmatnīcā bija tikai tās (un vēl no citas mini sērijas), bet reizē, kā rakstu otrās daļas pārdomu rakstā, tad ir bijuši daži labi izmantotie stāsta izklāsta manierismi, kas sākuši jau pārāk bieži atkārtoties. Papildus tam, kas par daudz, tas par skādi, un tā tagad turpinu savu pieredzi ar Light Novel fantāzijas subžanru ar to pašu autoru.

Trešās Monster Tale daļas sižets nebūt nav ar asa sižeta ainām un spriedzi piepildīts. Tā vietā uzmanības centrā ir galvenais varonis Koyomi Araragi un tā visai atšķirīgās saskarsmes attiecības ar dažāda vecuma pretējā dzimuma pārstāvēm, kuru ietvaros autors ar smaidu lūpās prasmīgi atrāda, ka pat pēc visa piedzīvotā, par ko uzzināšu lasot vēlāk prīkvelu Wound Tale, Araragi joprojām nespēj aizmukt prom no tīņu neretā neveikluma.

Būtu tā vietējās skolas basketbola zvaigzne Suruga Kanbaru, ar kuru trešajā daļā saistīta vien maza epizode pie skolas vārtiem, bet neveiklumu piešķir vēl salīdzinoši lielā gadu starpība, vai Araragi trešā un noslēdzošā mācību gada klases prezidentes Tsubasu Hanekawa, pret kuru tas izjūt pateicību pret viņas sniegto palīdzību. Palīdzība, kuras adresāts Araragi nav tikai vienpusējs saņēmējs, bez kuras kā viens, tā otrs ļoti iespējami vairs nebūtu starp dzīvajiem, un tā teikt izveidojusies saikne, kura abus vieno kā vairāk, kā vienkārši klasesbiedrus. Bet, lai kā nebūtu un lai kas netiktu piedzīvots vai pārdzīvots, Araragi saglabā pazemību un nesaskata tā izdarītajā kaut ko īpašu un izteiktas pateicības vērtu.

Tomēr Araragi nav tas pats attapīgākais puisis starp vienaudžiem, un neuztver viņš mazos un viņam attaisnojoši gana vājos zemteksta mājienus, kurus varu pats nolasīt vien zinot vienpusējās romantiskās jūtas no Tsubasu puses. Un kā jau piederas, tad vienpusēju jūtu dēļ izvēršas gana lielas, dramatiskas problēmas, kuru vizualizācijai gan autors izvēlas interesantu paranormālo simbolisma veidu. Veidu, kurā psiholoģisko pārdzīvojumu ligās kritušie spiesti piedzīvot pārdabiskas pārvērtības, lai tās pārciešot un cenšoties atrast izeju, atrastu savu patieso ‘’Es’’. Ja tas Monster Tale trešās daļas ietvaros vairāk piemeklē Tsubas un diemžēl viņas gadījumā iekš Monster Tale visām trim daļām nenotiek gluži pirmoreiz, tad par Wound Tale galveno varoni vairāk kā vienā nozīmē būs tieši Araragi.

Pirms gan pārdomu rakstā varu pievērsties Wound Tale romāna, tad vēl nepieminēta nedrīkst palikt klasesbiedrene un vien aptuveni mēnesi par draudzeni saucamā Hitagi Senjogahara, ar kuru saistītā pirmā kārtīgā randiņa epizode, turklāt vēl arīdzan Araragi saruna ar meitenes tēvu, kuru sastop pirmoreiz, piešķir grāmatai atbilstošu atmosfēru. Visa proza gan iekš Monster Tale, gan vēlāk Wound Tale tik īpatnēji, savdabīgi saistoša, ka pat pat neprasās, lai to kompensētu nezkādi pārgalvīgi sižetiskie pavērsieni un pārsteigumi, kuri gan seko, bet ne tā, lai vajadzētu neizpratnē brīnīties, no kurienes tādi nokrituši lasītāja klēpī.

Drusciņ gan paiet lapaspušu brītiņš pirms saproti, kas ir kas, un vairāk vai mazāk atceries tēlu savstarpējo atitecību dinamikas, kad starp grāmatām sērijas ietvaros pašam ievērota tik liela laika pauze. Bez lieganās sižeta plūsmas talkā nāk arī, ka autors nav aizrāvies ar mežonīgu tēlu plejādes klāstu. Wound Tale, kurš jau pieminēti ir prīkvels un iepazīstina lasītāju ar notikumiem, kuri pārvērtuši Araragi no parasta mirstīgā par to indivīdu, kuru vēlāk varam iepazīt hronoloģiskajā Monster Tale turpinājumā. Bet priecē, ka arī ar visu pārdabisko, ko Araragi pieredz un vēl pieredzēs, tas neizmaina viņa galvenās rasktura iezīmes, kuras no grāmatas uz grāmatu tiek konsekventi ievērotas un radikāli neatšķiras no vienas uz otru.

Abās pārdomu raksta grāmatās konsekventa ir arī filozofisko pārdomu iezīmes sižetā un tēlu pieredzētajā. Kā ar dažādu psiholoģisko pārdzīvojumu vizuālo attēlojumu aprakstos un tēlu pārmainītajā izskatā, kuras tad tiek nosauktas par aberration anomālijām, kuras šķietami no malas uzradušās kā ligas, bet to saistībā izskan doma, ka ja pasaule sāktu paranormālās abnormālijas uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, tas vien pats par sevi tām atņemtu to īpašo, pārdabisko spēku, kā kaut kas ārkārtējs un satraucošs.

Vai iekš Wound Tale, kurā starp tēliem blakus Araragi un arīdzan Tsubasu, ja jau vēlāk Araragi izjūt pateicību par tās palīdzību, dominējošs ir arī vampīrienes tēls ar ļoti garu un savdabīgu Kisshot Acerolaorion Heartunderblade vārdu (romānā neizskan, bet mana aizdoma un prognoze, ka tai iekš Monster Tale cits un krietni vienkāršāks, atmiņā labāk paliekošs vārds piešķirts). Šīs trijotnes attiecību un piedzīvoto notikumu pavērsieni liek nonākt pie apziņas un secinājuma, ka krietni labāk būs mēģināt meklēt un rast iemeslus, kuri motivētu dzīvot un palikt starp dzīvajiem, pat ja vampīrs gluži tāds neskaitās, nekā saskatīt tikai to sliktāko un iemeslus pretējam. Jo kā nekā pieredzēt ir dzīvot un dzīvot būs pieredzēt ar neizbēgamiem izjūtu kāpumiem un kritumiem. Un šajā ziņā priekš Araragi ne reizi vien romāna ietvaros talkā nāk Tsubasu tēls, kuras gadījumā tad tikai var izteikt līdzjūtību, kad Araragi vēlāk neizjutīs tādas pašas romantiskās jūtas. Tas vēl papildus tam, ka Tsubasu gatava pieņemt Araragi, lai kāds tas nebūtu arī tā jaunajā eksistences formātā un veidolā.

Wound Tale gadījumā vēl jāpiemin Meme Oshino tēls. Brīžiem pēc apraksta stila varētu nodomāt, ka Ošino ir kāds nebūt viedais japāņu guru, kurš savos klejojumos uzradies Araragi apdzīvotajā mazpilsētā un vien sakritības pēc ir īstajā vietā un īstajā laikā, lai ne reizi vien pielikt palīdzīgu roku un pirkstu. Tēls, kurš ar nolūku cenšas radīt viegla gara attieskmi pret visu notiekošo, valkādams tikai un vienīgi košus Havaju salu tipa kreklus, bet patiesībā tā nopietnības attieksme tādēļ nereti ir jo biedējošāka.

Kā iepriekšējos rakstos no 2023.gada janvāra, tā arī tagad bez komplimentiem autoram NisiOisiN, tādus pašus līdzvērtīgi labus vārdus jāvelta arī tulkam Ko Ransom. Kā viena, tā otra veikums ļauj izbaudīt abus romānus. Cerams cita tulka James Balzer veikums būs līdzvērtīgs, lai tāds pats iespaids rastos par vēl grāmatu plauktā gaidošo divās daļās sadalīto Fake Tale.

Holande un Nīderlande

Nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti, taču šāda termina lietošana ir nevēlama un maldinoša.

Apskatīsim to, kas ir Holande un Nīderlande.

Holande ir vēsturisks reģions Nīderlandes rietumos. Mūsdienās šī teritorija ir sadalīta divās valsts provincēs: Ziemeļholandē un Dienvidholandē. 

Ziemeļholandes un Dienvidholandes provinces. Avots: https://nl.wikipedia.org

2019. gada beigās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs kopā dzīvoja ap 6,6 miljoniem iedzīvotāju un to kopējā platība ir 7 511 km², kā rezultātā iedzīvotāju blīvums bija 1 200 iedzīvotājs uz km². Abu provinču kopējais iedzīvotāju skaits sastāda ap 39% no kopējā Nīderlandes iedzīvotāju skaita, bet platība – 18%. Iedzīvotāju blīvums Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs ir gandrīz 3 reizes lielāks nekā Nīderlandē vidēji.

Hornas pilsēta Ziemeļholandes provincē. Avots: https://en.wikipedia.org/

Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs atrodas 3 lielākās Nīderlandes pilsētas: Amsterdama (0,94 miljoni iedzīvotāju), Roterdama (0,65 miljoni iedzīvotāju) un Hāga (0,57 miljoni iedzīvotāju).

Roterdama Dienvidholandes provincē. Avots: https://lv.wikipedia.org/
Kopā Nīderlande iedalās 12 administratīvajās provincēs un tās ir:
- Dienvidholande;
- Ziemeļholande;
- Drente;
- Flevolande;
- Frīzlande;
- Gelderlande;
- Groningena;
- Limburga;
- Overeisela;
- Utrehta;
- Zēlande;
- Ziemeļbrabante.

Nīderlandes Karalistes sastāvā ietilpst arī trīs aizjūras teritorijas – Kirasao, Sintmārtena un Aruba Karību jūrā.

Nīderlandes provinces un teritorijas. Avots: https://lv.wikipedia.org

Nosaukums Holande ir cēlies no Holtland vai Holdland, kas nīderlandiešu valodā nozīmē “meža zeme”. Vecākā nosaukuma forma datējama ar 10. gadsimtu. Tas, ko senholandiešu valodā toreiz sauca par Holtlant, apzīmēja mežos iekļautu apmetni, kas, iespējams, atradās netālu no Leidenes. 

Sākotnēji šīs vēsturiskās Holandes zemes atradās Holandes grāfistes sastāvā, kas bija daļa no Svētās Romas impērijas. Vēlāk tā kļuva par vienu no provincēm, kas izveidoja Septiņu apvienoto Nīderlandes provinču Republiku (pastāvēja no 1581. līdz 1795. gadam). No 1806. līdz 1810. gadam Holandes Karaliste pastāvēja kā Napoleona I Francijas impērijas vasaļvalsts, kad tās karalis bija viens no Napoleona brāļiem – Luijs I Bonaparts. Holandes Karaliste beidza pastāvēt pēc tam, kad visu Nīderlandi 1810. gadā anektēja Francija.

1815. gadā Holande tika atjaunota kā Nīderlandes Apvienotās Karalistes province. Pēc 1830. gada Beļģijas revolūcijas 1840. gadā Holande tika sadalīta pašreizējās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provincēs. Sākot ar 1850. gadu, sākās spēcīgs nācijas veidošanās process, modernizācijas procesa rezultātā Nīderlandei tiekot kulturāli vienotai un ekonomiski integrētai, un Holandes pilsētas bija šīs integrācijas un apvienošanās centrs.

Tas, ka nosaukums “Holande” bieži kļūdaini tiek lietots, lai apzīmētu visu Nīderlandes valsti nav tikai situācija, ko bieži pieļauj ārvalstīs, bet tas notiek arī pašā Nīderlandē.

Tā piemēram, populārām Nīderlandes televīzijas programmām ir tādi nosaukumi kā “Heel Holland Bakt“, “Ik hou van Holland“, “Holland’s Got Talent“, “The Voice of Holland” utt.). 

Līdz 2019. gada 31. decembrim Nīderlandes Tūrisma un kongresu birojs (NBTC) izmantoja nosaukumu “Holland” kā oficiālu zīmola nosaukumu, lai starptautiski reklamētu tūrismu Nīderlandē. Pēc Nīderlandes valdības kampaņas tas oficiāli tika mainīts uz “Nederland“.

Starptautiskie transporta uzņēmumi Nīderlandē bieži izmanto nosaukumu “Holland“, pat ja tie paši neatrodas Ziemeļholandē vai Dienvidholandē.

Ārēji ietekmīgās un ekonomiski spēcīgās Ziemeļholandes un Dienvidholandes provinces noteica pasaules un vietējās sabiedrības uztveri par Nīderlandi. Līdz ar to Holande daudzās valodās ir kļuvusi par vārdu, kas apzīmē Nīderlandi kopumā. 

Mūsdienās tas atgādina tādus stereotipus par Nīderlandi kā tulpes, tradicionālie tērpi un koka tupeles, kā arī marihuāna un prostitūcija, kas it kā ir tipiski holandiešu raksturlielumi, lai reklamētu Nīderlandi kopumā kopš 19. gadsimta vidus. 

Nīderlandes stereotipu simboli. Avots: https://nl.wikipedia.org/

Tāpēc atcerēsimies un ievērosim to, kas mūsdienās ir Holande un Nīderlande.

Attēls par Holandi un Nīderlandi (portāls Amazing Maps).

Pazušana kā pati par sevi saprotama

IMG_2918.jpeg


-   No kurienes tu esi, tev angļu valodā ir vācu akcents, sestdienas rīta ekskursijā jautā līdzceļotājs.

-      Ak, no Latvijas! Es Latvijā biju pirms četriem gadiem, sarunas biedrs turpina, - Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, visi runāja, ka Baltijas valsts būs nākamās, tāpēc es steidzu jūsu valsti apskatīt, pirms tā pazūd no kartes. 

Saprotot, ka šī saruna mani acīmredzami neiepriecina, sarunas biedrs, Šveicē dzīvojošs ungārs, tomēr nenociešas un piebilst: 

-   Bet es tāds nebiju vienīgais, Rīgas viesnīcā, kurā biju apmeties, satiku nīderlandieti, kura minēja tieši to pašu iemeslu savam Latvijas apciemojumam. 

Pēc tam, kad atceļā vēl viens grupas dalībnieks piemin, ka Krievija gar Igaunijas un Latvijas robežu koncentrējusi militāros spēkus (kam iebilstu, un viņš sevi palabo, ka veidojot infrastruktūru to izvietošanai), gatavojoties uzbrukumam Baltijas valstīm, es nolemju nedusmoties, bet mēģināt saprast, kā par kāda cita – cilvēka vai valsts pazušanu var domāt kā par kaut ko pašu par sevi saprotamu un to pārrunāt nevērīgā rīta sarunā. 

Protams, Ukrainas konteksts dara savu. Ukrainas tautas un nācijas liktenis mata galā karājies gadsimtu desmitgadēm. Ukrainas zeme īpašu nežēlību piedzīvojusi daudzu gadsimtu garumā. 

Vieta, ko apmeklējam šodien, Babinjaras grava tam ir simbols. 1941. gadā nacisti Babinjarā nogalināja ap 100’000 Kijivas un apkārtnes ebreju, divās dienās septembrī vien 33’000. Gravas izvēle bija īpaši nežēlīga, dabīgais reljefs nozīmēja, ka ebrejus varēja nostādīt vienā gravas malā, šaut no otras, cilvēkiem pašiem iekrītot kapvietās. Tā vietā, lai atdotu godu nogalinātajiem, padomju vara, protams, ilgstoši šo traģēdiju slēpa, tikai 1976. gadā beidzot, piekāpjoties sabiedrības spiedienam, ļāva uzcelt pieminekli 100’000 nogalinātiem “miermīlīgajiem padomju pilsoņiem”. 

No pieminekļa netālu ir arī 2. pasaules kara ukraiņu nacionālistu masu kapi, kuros pazuda arī dzejniece Olena Teliha, kurai un kuras līdzgainiekiem Babinjaras memoriālā parka malā uzcelts piemineklis, uz kura gan nav minēti ne dzejnieces dzīves (1906-1942), ne citi gada skautļi. Teliha savulaik, par ukariņu sieviešu-intelektuāļu iesaisti ukraiņu neatkarības cīņā rakstīja: 

Pirksti lūzt – gari un slaidi,

Paradumi plīst kā veci kaķi,

Ņemt ieročus rokās,

Sist stipri,

Kad stiprs sitiens vajadzīgs. 

 

Diemžēl ļaunprātīga piederības un identitātes masu iznīcināšana Babinjaras apkārtnē ir sākusies jau gadsimtus agrāk. 1789. gadā Krievijas imperatore Katrīna II izdeva dekrētu par netālu esošā Svētā Kirila klostera likvidāciju un pārvēšanu par psihiatrisko slimnīcu. Sekularizācijas aizsegā Katrīna II īpaši vērsās pret Kijivas klosteriem un baznīcām, jo tie bija ukraiņu nacionālisma un kosaku brīvā gara bastioni. 19. gs. baznīcas darbība un dažas no tās 12. gs. freskām tika atjaunotas. 

Īpašu padomju varas brutalitāti un cinismu apkaime piedzīvoja 1961. gadā, Kureņivkas dubļu plūdu laikā. Sākoties celtniecības bumam Babinjaras gravas apkaimē, gravā tika izveidots dambis, ar kuru tika nosprostota ķieģeļu izgatavošanai nepieciešamā dubļu masa. Lai gan bažas par dambja izturību izskanēja vairākkārt, sociālisma slavinātāji tām neļāva apēnot padomju veiksmes stāstu. Kad dambis tika pārrauts, centrālā Kijiva no Babinjaras tika pārpludināta ar ķieģeļu atlūzām, noslepkavoto ebreju kauliem, dubļos noslīkušo cilvēku sadzīves priekšmetiem un mirstīgajām atliekām. Lai gan pēc šodienas pētījumiem šajā traģēdijā gāja bojā ap 1500 cilvēku, padomju avoti ziņoja par 150 bojāgājušiem. Mirušie ar nolūku tika glabāti dažādās plašas apkārtnes kapsētās, lai neradītu aizdomas par padomju varas izgāšanos. 

ES ceļojumi vasarā: ko pārbaudīt pirms robežas

Robežas šķērsošanas punkts ar Eiropas Savienības un Austrijas karogiem saulainā dienā.

Pirms vasaras brauciena Latvijas iedzīvotājiem svarīgākais ir savlaicīgi pārbaudīt dokumentus, apdrošināšanu, bērnu ceļošanas nosacījumus un pārvadātāja noteikumus. Šengenas zonā robežkontrole parasti nav ikdienas procedūra, taču derīgs ceļošanas dokuments joprojām ir vajadzīgs, bet braucienos ārpus ES prasības var būt stingrākas.

Dokumenti jāpārbauda vēl pirms biļešu iegādes

Latvijas pilsoņiem ceļošanai Eiropas Savienībā un Šengenas zonā parasti pietiek ar derīgu pasi vai ID karti. Tomēr aviokompānija, prāmju operators vai galamērķa valsts var prasīt, lai dokuments būtu derīgs visu ceļojuma laiku, bet ārpus ES nereti arī vairākus mēnešus pēc plānotās atgriešanās.

Ja brauc bērns, jāpārbauda ne tikai bērna pase vai ID karte, bet arī papildu prasības situācijās, kad bērns ceļo ar vienu vecāku, radinieku, grupu vai citu pavadošo personu. Šīs prasības var atšķirties pēc valsts un pārvadātāja.

Šengena nav tas pats, kas ceļošana bez dokumentiem

Šengenas zonā robežšķērsošana parasti notiek bez regulārām pārbaudēm, taču tas nenozīmē, ka dokumentus var atstāt mājās. Dokuments var būt jāuzrāda lidostā, viesnīcā, auto nomā, policijas pārbaudē vai neparedzētas robežkontroles gadījumā.

Braucienos ārpus ES jāpārbauda arī vīza, ieceļošanas anketa, tranzīta noteikumi, vakcinācijas vai veselības prasības, kā arī atgriešanās nosacījumi. Īpaši uzmanīgiem jābūt, ja maršrutā ir pārsēšanās valstī, kas nav galamērķis.

ES ceļojumi vasarā: ko pārbaudīt pirms robežas

Ātrā pārbaude pirms izbraukšanas un lidostā

Pirms izbraukšanas Pie robežas vai lidostā Pārbaudiet pases vai ID kartes derīguma termiņu. Turiet dokumentu pieejamu, nevis nodotajā bagāžā. Pārliecinieties par bērna dokumentiem un pavadošās personas prasībām. Rēķinieties ar papildu jautājumiem, ja bērns ceļo bez abiem vecākiem. Iegādājieties ceļojumu apdrošināšanu, kas atbilst maršrutam. Saglabājiet polises numuru un palīdzības tālruni telefonā. Pārbaudiet aviokompānijas bagāžas izmērus un svaru. Somas neatbilstība var nozīmēt piemaksu vai nodošanu bagāžā. Izlasiet Ārlietu ministrijas un galamērķa valsts brīdinājumus. Sekojiet lidostas un pārvadātāja paziņojumiem par izmaiņām.

Apdrošināšana un bagāža bieži rada praktiskās problēmas

Eiropas veselības apdrošināšanas karte var palīdzēt saņemt valsts nodrošinātu neatliekamo vai nepieciešamo medicīnisko palīdzību ES valstīs, taču tā neaizstāj pilnu ceļojumu apdrošināšanu. Polise var segt arī bagāžas aizkavēšanos, atcelšanu, repatriāciju vai privātās medicīnas izmaksas.

Bagāžas noteikumi jāskatās tieši pie pārvadātāja, jo viena aviokompānija var atšķirīgi definēt rokas bagāžu, mazo somu, sporta inventāru un šķidrumu pārvadāšanu. Savienotajos reisos svarīgi saprast, vai biļetes ir vienā rezervācijā.

Kur pārbaudīt galīgās prasības

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija uztur oficiālu informāciju Latvijas iedzīvotājiem par ceļošanu un konsulāro palīdzību. Savukārt Your Europe sniedz praktisku informāciju ES iedzīvotājiem par ceļošanu Eiropas Savienībā.

Pirms izbraukšanas galīgā pārbaude jāveic oficiālajās valsts iestāžu, galamērķa valsts un pārvadātāja lapās. Ja noteikumi nesakrīt, drošāk ir vadīties pēc jaunākās oficiālās prasības un pārvadātāja noteikumiem konkrētajam reisam.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc, ceļojot pa ES, joprojām jāņem līdzi pase vai ID karte?

Tāpēc, ka Šengenas zona nenozīmē ceļošanu bez dokumentiem. Robežkontrole var nebūt ikdienas procedūra, bet derīgs personu apliecinošs dokuments var būt vajadzīgs lidostā, viesnīcā, auto nomā, policijas pārbaudē vai ārkārtas robežkontroles gadījumā. Latvijas iedzīvotājiem ES braucieniem parasti pietiek ar derīgu pasi vai ID karti, taču dokumentam jābūt līdzi fiziski vai atbilstoši pārvadātāja prasībām.

Ko tieši pārbaudīt pirms vasaras brauciena uz Eiropu?

Pirms biļešu iegādes vai izbraukšanas pārbaudiet četras lietas: dokumenta derīguma termiņu, bērnu ceļošanas nosacījumus, ceļojumu apdrošināšanu un pārvadātāja noteikumus. Ja lidojat, īpaši pārbaudiet bagāžas izmērus, reģistrācijas termiņus un to, vai aviokompānija pieņem konkrēto dokumentu. Ja maršrutā ir valsts ārpus ES, pārbaudiet arī vīzu, tranzīta prasības un to, cik ilgi pasei jābūt derīgai pēc atgriešanās.

Vai bērns drīkst ceļot pa ES tikai ar vienu vecāku?

Bērnam obligāti vajadzīgs savs derīgs ceļošanas dokuments, taču ar to ne vienmēr pietiek. Ja bērns ceļo ar vienu vecāku, radinieku, treneri, skolotāju vai grupu, var būt vajadzīga papildu piekrišana vai dokumenti. Prasības atšķiras pēc valsts un pārvadātāja, tāpēc drošākais solis ir pirms brauciena pārbaudīt gan galamērķa valsts nosacījumus, gan aviokompānijas vai cita pārvadātāja noteikumus.

Kas notiek, ja dokuments vai bagāža neatbilst prasībām?

Sekas var būt praktiskas un dārgas: pārvadātājs var atteikt iekāpšanu, var nākties pirkt jaunu biļeti, maksāt par bagāžu vai mainīt maršrutu. Ja problēma atklājas robežkontrolē vai tranzītā, ceļojums var aizkavēties vai beigties jau pirms galamērķa. Tāpēc dokumentus, apdrošināšanu un bagāžas noteikumus labāk pārbaudīt pirms izbraukšanas, nevis pie reģistrācijas letes.

Kur pārbaudīt oficiālo informāciju pirms ceļojuma?

Drošāk ir izmantot oficiālos avotus: Ārlietu ministrijas ceļošanas ieteikumus, galamērķa valsts vēstniecības vai robeždienesta informāciju, kā arī konkrētā pārvadātāja noteikumus. Ja ceļojat ārpus ES vai ar pārsēšanos trešajā valstī, pārbaudiet arī tranzīta valsts prasības. Informāciju vēlams pārskatīt atkārtoti dažas dienas pirms izbraukšanas, jo ieceļošanas un pārvadātāju noteikumi var mainīties.

Avots: Latvijas Republikas Ārlietu ministrija

Ugunskuri un rituāli: saulgriežu svinību būtība

Saulgrieži piedāvā garāko dienu un īsāko nakti. Nenogurstoši svinam šo brīdi ar papardēm, kalmēm, vaiņagiem un ugunskuriem. Pat ANO 21. jūniju pasludinājusi par Starptautisko saulgriežu svinību dienu, jo šis laika mirklis iezīmē vasaras sākumu un gada garāko dienu.  Kaimiņos atzīmē līdzīgi. Zviedri sāka svinēt vakar šo ilgi gaidīto notikumu. Gandrīz visi dodas uz laukiem, vasarnīcām. […]

Tev vajag pa lielam Eifelī

Es nezinu, ko piebilst. Vnk par kakāšanu Eifeļa tornī.

Kad Saule aust

vara bungas: Priecīgus Vasaras Saulgriežus! Uzņemiet Spēku, kas strāvo no šīs dziesmas, no Dabas, no Saules… “O mes stovesim ir nedrebesim”.

https://www.youtube.com/watch?v=5CExJwYz1Ww

Oh when the sun was rising
Brother was saddling a horse
Wake up (my) sister, (my) green rue
Light a bright fire
Wake up (my) sister, (my) green rue
Light a bright fire

I woke up in the morning
And washed my face
Said my goodbyes to (my) father and (my) mother
Perhaps (we) shall not see each other (again)
Said my goodbyes to (my) father and (my) mother
Perhaps (we) shall not see each other (again)
I was riding on a road
Disciplining (my) horse

Oh and when (I) saw a young girl
Opening chests (original text of the song is however “svirnely pas skrynial” meaning – In a granary next to a chest)
Oh and when (I) saw a young girl
Opening chests

Oh why are you opening (those) chests
Oh why are you cutting (those) linen cloths

I will not wear your shirt
Because I am a soldier (direct translation is however “Being a soldier”)

I will not wear your shirt
Because I am a soldier
The king shall give us horses
Oh (and) saddles on (those) horses
(He) will dress us in the same clothes
Like we are from (the same) mother
(He) will dress us in the same clothes
Like we are from (the same) mother

Mountains will collapse in the valley
Rivers will flood with blood
Oh (and) we will stand and not tremble
Until we defeat the enemy
Oh (and) we will stand and not tremble
Until we defeat the enemy.

Aš atsikėliau rytelį
Ir nusiprausiau veidelį
Atsisveikinau tėvų motulį
Gal daugiau nesmatys

Aš vieškelėliu jodamas
Žirgelį muštravodamas
O ir pamačiau jaunų mergelį
Skrynėlas bevarstant

O kam tu varstai skrynėlas
O kam tu pjaustai drobėlas
Aš nenešiosiu tau marškinėlių
Kareivėliu būdams

Duos mums karalius žirgelius
O ant žirgelių balnelius
Rėdys mus visus vienais parėdais
Kaip vienos motinėls

Sugrius kalneliai kloniuosna
Pasruvs upeliai kraujuosna
O mes stovėsim ir nedrebėsim
Kol priešų nugalės

Gudberga Bergsona "Gulbis" – pieaugšanas stāsts Islandes dabas klusumā

Untitled_001-1.jpeg

Grāmatas izdevējs: Aminori

Šī pavisam nelielā grāmata, kuru sarakstījis islandiešu rakstnieks Gudbergs Bergsons, pie latviešu lasītājiem nonāca pavisam nesen. Par šī romāna latviskošanu jāpateicas tulkotājam Denam Dimiņam, kura izcilo valodas izjūtu varam baudīt tagad ikkatrs. Romāna valoda ir tas āķis, pie kura pieķēros es, ar baudu tverot šos izjustos teikumus un domās ceļojot līdzi grāmatas varones gaitām Islandes dzīvē un dabā. 

Gudberga Bergsona romāns "Gulbis" man palika atmiņā galvenokārt valodas dēļ. Tas ir no tiem darbiem, kur sižets nav tas, kas notur lasītāju, bet gan veids, kā tiek rakstīts. Jau no pirmajām lappusēm kļuva skaidrs, ka šeit svarīgākais nav notikumu dinamika, bet gan teksts pats par sevi — tā ritms, tēlainība un precizitāte.

Gudbergs Bergsons ir viens no nozīmīgākajiem islandiešu prozas autoriem, kura darbi bieži tiek raksturoti kā psiholoģiski smalki un valodiski ļoti blīvi. Viņa literatūrā ikdienas situācijas nereti iegūst gandrīz poētisku dimensiju, un arī "Gulbis" šajā ziņā nav izņēmums. Tas ir romāns, kas prasa nesteidzīgu lasīšanu un uzmanību katram teikumam.

Lasot šo darbu, man bieži bija sajūta, ka teksts ir ārkārtīgi dzīvs. Tas nav tikai apraksts par pasauli — tas ir pasaules radīšanas process ar valodas palīdzību. Bergsons spēj no šķietami vienkāršiem novērojumiem izveidot tēlus, kas paliek prātā daudz spēcīgāk nekā pats sižeta ietvars.

Īpaši izceļas autora spēja radīt vizuālas ainas. Dažās rindkopās pietiek ar dažiem precīzi izvēlētiem vārdiem, lai lasītājs acu priekšā redzētu ainavu, sajūtu vai kustību. Šī ir grāmatas bagātība un viens no iemesliem, kāpēc teksts šķiet tik blīvs un “dzīvs”.

Bieži pieķēru sevi pie domas, ka šādu valodu gribētos analizēt kā piemēru skolā. Ja būtu latviešu valodas un literatūras skolotājs, noteikti dažus fragmentus izmantotu kā diktātus vai stilistiskus paraugus. Tajos ir ne tikai pareiza un precīza valoda, bet arī iekšējs ritms, kas padara teikumus gandrīz muzikālus.

Romāna sižets ārēji ir salīdzinoši vienkāršs, taču tas nav galvenais tā spēks. Stāsts par bērna pieredzi Islandes vidē kalpo vairāk kā ietvars, kurā atklājas valodas un uztveres nianses. Tas, kas notiek, nav tik svarīgi kā tas, kā tas tiek aprakstīts.

Lasot, rodas sajūta, ka dabas apraksti šeit nav tikai fons. Tie ir aktīvi klātesoši un veido noskaņu tikpat spēcīgi kā cilvēku darbības. Islandes ainava romānā kļūst gandrīz par atsevišķu klātbūtni, kas ietekmē notikumu uztveri un emocionālo fonu.

Šī ciešā saikne starp valodu un vidi rada īpašu lasīšanas pieredzi. Teksts nevis vienkārši pastāsta par pasauli, bet liek to izjust. Tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad literatūra kļūst gandrīz fiziski uztverama.

Manuprāt, tieši šeit slēpjas Bergsona meistarība un noteikti jāuzteic arī tulkotāja Dena Dimiņa nopelns — spēja ar valodas palīdzību radīt ne tikai nozīmi, bet arī sajūtu. Katrs teikums šķiet rūpīgi noslīpēts, bet tajā pašā laikā dabisks, bez mākslīguma vai pārmērīgas dekorativitātes.

Svarīgi ir arī tas, ka autors neuzspiež vienu interpretāciju. Lasītājs netiek virzīts uz konkrētu “pareizo” izpratni, bet drīzāk tiek ielaists tekstā kā līdzdalībnieks. Tas padara lasīšanas pieredzi personisku un atvērtu.

Romāns prasa lēnu lasīšanu. To nevar “izskriet cauri”, jo tad pazūd tieši tas, kas ir visvērtīgākais — valodas smalkums. Dažkārt šķita, ka vislabāk būtu apstāties pie atsevišķām rindkopām un tās vienkārši pārlasīt vēlreiz, lai pilnībā uztvertu to struktūru.

Pēc grāmatas izlasīšanas paliek sajūta, ka esi bijis kontaktā ar ļoti kvalitatīvu, rūpīgi veidotu tekstu. Ne tikai stāstu, bet valodu kā mākslas formu. Un tieši šī pieredze, manuprāt, ir "Gulbja" lielākā vērtība.

Noslēgumā var teikt, ka Gudberga Bergsona "Gulbis" ir romāns, kas īpaši uzrunā tos lasītājus, kuri novērtē valodu kā estētisku pieredzi. Tas nav darbs, kas sevi atklāj ātri, bet tieši lēnums un uzmanība tam piešķir tā patieso spēku. Un manā gadījumā tieši valoda bija tas elements, kas šo romānu padarīja paliekošu.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===