"Novembra beigās jebkura Austrumeiropas mazpilsēta izskatās pēc salijuša bezšķirnes suņa. Suns ir pietiekami liels, pat milzīgs, lai varētu iekarot pienācīgu vietu dzīvnieku hierarhijā, taču tas audzis apstākļos, kas viņu kopš kucēna laikiem spiež pazemoties, neticēt savām spējām, nerēķināties ne ar ko citu kā vien ļoti retām laimīgu apstākļu sakritībām." /18. lpp./
Lai man neiznāk kā ar "Kalendāru", otrajā Andra Kalnozola romānā steidzu ne vien iekosties (lasīt "nopirkt") iespējami ātri, bet arī izlasīt to atbilstoši veikli. Tik ar rakstīšanu man nevedās tikpat naski. Pēc pirmā romāna "Kalendārs mani sauc", otrais latviešu literatūras sabiedrībā tika gaidīts ar lielu nepacietību un cerībām. Nu, "Zobi" samērā ātri iekarojuši lasītāju simpātijas, un arī manas. Es reti kaut ko pasvītroju un atzīmēju grāmatās, bet šoreiz gan paņēmu rokās zīmuli un pasvītroju ne vienu vien teksta vietu.
Romāna galvenais varonis Roberts ir tāds īpatnējs savdabis. Viņš ir rakstnieks, kurš izvēlas nerakstīt. Bet vispirms viņš ir alkoholiķis.
"Labi rakstnieki uzraksta ļoti maz, slikti - ļoti daudz. Es varētu būt izcils rakstnieks un neuzrakstīt neko." /60. lpp./
Roberts vispār bija sataisījies darīt sev galu, tikai īstais brīdis vēl nebija pienācis. Taču pienāca brīdis kam citam – viņš izvēlējās sākt rakstīt. Un ar to viņa dzīve mainījās. Man ļoti patika, kā romānā pamazām mainās galvenā tēla attiecības ar rakstīšanu. No nespējas un nevēlēšanās rakstīt līdz brīdim, kad rakstīšana kļūst par kaut ko, kam ļauties. Nevis visu iepriekš izdomāt, izrēķināt un kontrolēt, bet vienkārši sākt.
"Visu nevar un nevajag atrisināt, pirms sēžas pie rakstīšanas. Ja zini, kas tevi sagaida katrā līkumā, pazūd ceļojuma avantūra. Vislabāk stāstā mesties kā mīlas dēkā, kad nezini iznākumu. Svaigs gaiss un negaidīta tikšanās ir tikpat nepieciešamas kā stabils krēsls un garlaicība. Teksts ir gudrāks par rakstītāju." /166.lpp./
Šajā grāmatā alkoholiķu plosta ainas aprakstītas tik reālistiski, ka dažubrīd mani gluži fiziski nošķebināja. Nezinu gan, cik raksturīgas tik smagiem alkoholiķiem ir dziļi filozofiskas pārdomas. Varbūt šādas domu plūsmas piemīt tieši alkoholiķiem-rakstniekiem? Grūti spriest. Neesmu ne alkoholiķe, ne rakstniece.
"Dzērājus arestēt ir ļoti vienkārši. Galvenais ir nepaķert līdzi kādu, kas nav vainīgs." /28. lpp./
Bet skaidrs ir viens – šī grāmata ļoti ievelk. Šķir lapu pēc lapas, brīnies, vai iespējams krist vēl zemāk, viebies, rauc degunu, un nekādi nevari atrauties. Kāpēc šīs sarakstītās alkoholiķa šausmas bija tik aizraujošas? Varbūt tāpēc, ka viss pašam svešais šķiet tik interesants? Varbūt tāpēc, ka alkoholisms ir viens no lielākajiem postiem Latvijā un par to nekad nebūs par daudz? Katrā ziņā šis romāns ir nežēlīgi atklāts un tiešs. Bez izskaistinājumiem. Kas interesanti, lasītājs var degunu raukt un viebties, bet Kalnozols, šķiet, nav augstprātīgs pret saviem romāna tēliem.
Alkoholisms ir slimība, kas izkropļo domāšanu. Kā jau ar daudzām slimībām, lai ārstētos, vajadzīga palīdzība. Alkohols mūsu kultūrā bieži tiek glorificēts, pasniegts kā daļa no skaisto un bagāto dzīvesveida, jautrības un bezrūpības. Bet "Zobos" redzama pavisam cita puse - tā, kurā cilvēks pamazām zaudē ne tikai veselību un pašcieņu, bet arī spēju dzīvot jebkādu citu dzīvi. Turklāt Kalnozols ne tikai parāda kā un kas notiek ar šo konkrēto alkoholiķi, bet arī paskaidro, kāpēc. Tieši atbilde uz šo "kāpēc", manuprāt, ir ļoti svarīga, lai atrastu ceļu ārā.
"Agrāk, kad laiku aizpildīja dzeršana, man nevajadzēja uztraukties ne par ko citu kā vien par to, kur dabūt nākamo pudeli. Es biju dzērājs un tas man deva iespēju nebūt daudz kam citam. Man nebija laika kaut ko paveikt, jo bija jādzer. Tādu dzīvesveidu var, protams, uzskatīt par kļūdainu, tomēr šī viena kļūda man ļāva neizdarīt simtiem citu. Man nebija laika. Tagad jāsāk uzmanīties. Atmetis dzeršanu, es reizē esmu atmetis izdevību nekam nebūt." /234.lpp./
Dzeršana ir veids, kā aizbēgt ne tikai no problēmām, bet arī no atbildības par savu dzīvi. Kamēr ir jādzer, nekas cits nav jādara. Nekas nav jāizlemj, nekas nav jāmēģina, un nekas nevar neizdoties. Pat briesmīgākajās epizodēs Kalnozols atrod vietu humoram. Brīžiem tik melnam un absurdam, ka pārstāj šausmināties un sāc smieties. Pats Kalnozols teicis, ka "Zobi" ir romāns par laiku pirms "Kalendāra", kad viņš daudz dzēris un domājis, ka nomirs. Zinot šo, nav brīnums, ka stāsts izdevies tik ticams un emocijas raisošs. Posta aina stāstā būtu vēl pilnīgāka, ja tur ieliktu arī pāris novārtā pamestus bērnus un viņiem piederošu mantu iemainīšana pret ļergas pudeli. Bet pārspīlēt jau arī nevajag.
Vai šī grāmata varētu nonākt rokās alkoholiķim, kurš spēj noturēties skaidrā gana ilgi, lai to izlasītu? Vai tādu cilvēku varētu būt daudz? Vai viņi Robertā atpazītu sevi? Vai vispār gribētu atpazīt? Vai viņi spētu saskatīt gaismu sava personīgā tuneļa galā? Man būtu interesanti uzzināt atbildes uz šiem jautājumiem un kāda zvērīga alkoholiķa viedokli par šo grāmatu, jo soctīklos labās atsauksmes par to izliek dažādu kalibru intelektuāļi un varbūt pa kādam inteliģentam iedzērājam, ne tie, kuru dienas rit starp vārpiņām un odekolonu.
"Nabadzība ir sērga. Tā tik ļoti pielīp cilvēkam, ka grūti tikt vaļā, kā no nejaukas smakas. Arī pierast pie nabadzības nav iespējams. Vismaz man. Nekad neesmu bijis turīgs vai kaut nedaudz bezrūpīgs. Zināmos trūkuma apstākļos esmu uzturējies kopš mazotnes, bet nekad neesmu varējis ar to samierināties. It kā varētu pelnīt tīri aiz stūrgalvības, bet man prāts uz to nenesas. Man nav biznesa domāšanas, bet arī bomža dzīvesveidu grūti pieņemt. Sanāk ne šis, ne tas." /116.lpp./