nekur.lv

“Depresija ir slinkums, un vienkārši vajag saņemties” – bija pēdējais piliens kādā sakāpinātā facebook diskusijā, kas mani pamudināja uzrakstīt, kā tad tas ir – dzīvot ar depresiju. Tolaik publicēju ierakstu “Man ir depresija. Jau deviņus gadus”. Šī būs stāsta otrā daļa – kad tie nu jau ir deviņpadsmit gadi. 

Man bija apnicis dzīvot šī stereotipa ēnā – bieži jutos vainīga un prātoju, vai varbūt tiešām  esmu slinka, nevis man patiesi ir depresija? 21. marta rītā publicēju ierakstu savā blogā, kuram tolaik skatījumu skaits bija niecīgs –  pieci mani draugi un varbūt kāds nejauši iemaldījies viesis (tolaik publicēju ierakstus varbūt labi, ja divreiz gadā). 

Biju sagatavojusies turpināt savas dienas gaitas, kad man sāka pienākt viena vēstule pēc otras un zem  facebook publicētā ieraksta birt komentāru jūra: “es beidzot sapratu, ka neesmu viens tāds”, “es domāju, ka es vienkārši tāda esmu”, “man ir depresija, kur lai es meklēju palīdzību”. Saņēmu vēstules no paziņām, no draugiem, no svešiniekiem, no sabiedrībā labi zināmiem cilvēkiem, pat no pāra, kur abi rakstīja, ka otrs neko nezina par viņu depresiju. 

Vienas dienas laikā manu blogu bija apskatījuši apmēram 14 tūkstoši cilvēku.  Internets saka, ka tas ir tikpat, cik Dobelē iedzīvotāju. Kopumā līdz šodienai ieraksts ir apskatīts 60,5 tūkstošu reižu. Tātad – desmit gadu laikā apmēram seštūkstoš reižu gadā, 500 reižu mēnesī, 116 reižu nedēļā un 16 reižu dienā. Protams, laikā, kad viens TikTok video dienas laikā var sasniegt 60 un vairāk tūkstošu skatījumu, šis liekas niecīgs skaits. Tomēr, ņemot vērā, ka blogs ir tāds dinozauru laikmeta formāts, un teksts ir samērā garš (kurš gan mūsdienās vairs vispār lasa?), domāju, ka šie skaitļi ir tīri tā neko. Biju gaidījusi arī kaudzēm negatīvu un izsmejošu komentāru, bet saņēmu tikai vienu  – twitter, kur bija rakstīts kas tamlīdzīgs kā “viena uzraksta par savu depresiju, un visi tagad – jā, man arī tā ir” (šķiet gan, ka patiesībā komentārs bija vēl skarbāks). Tas cilvēks pats pēc pāris gadiem sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Tas nav pārmetums – tieši pretēji. 

Atceros, ka saņēmu e-pastu, kur kāds rakstīja, ka, pateicoties  ierakstam, uzsāka ārstēšanos un sev apsolīja, ka uzrakstīs man, ja gada laikā būs kļuvis labāk. Es aizmirsu uz to e-pastu atbildēt tik ilgi, ka beigās jau kļuva nepieklājīgi, un tā arī nekad neatbildēju. Gribu publiski pateikt paldies – par šo e-pastu es bieži vien atceros, jo, rakstot blogu, domāju  – ja spēšu palīdzēt kaut vienam cilvēkam, tas būs bijis tā vērts. Paldies visiem, jūsu bija daudz, daudz vairāk, nekā spēju iedomāties.

Pēc ieraksta publicēšanas ar mani sazinājās Delfi, kuri lūdza atļauju pārpublicēt ierakstu savā portālā. Pēc tam sekoja neskaitāmas intervijas TV,  radio, raidierakstos un žurnālos. Smējos, ka esmu kļuvusi par depresijas influenceri. Intervijām nekad neatteicu, jo man bija svarīgi par šo tēmu runāt skaļi un daudz. Sāku veidot arī pirmo psihiskajai veselībai veltīto raidierakstu Latvijā kopā ar psihiatru Artūru Miksonu, taču diemžēl podkāsts nobeidzās pēc trīs epizodēm, jo, nu, depresija. Un tad vēl pasauli pārņēma pandēmija. 

Ir cilvēki, kuri saka, ka es esmu pirmā, kura psihiskās veselības tēmu Latvijā pacēla publiskā līmenī un iekustināja to sabiedrībā. Esmu pārāk pieticīga, lai uzskatītu, ka tie ir tikai mani nopelni. Varbūt es vienkārši netīšām noķēru to īsto brīdi, kad šī tēma sabiedrībā kļuva aktuāla. 

Reiz kāds man pat pajautāja, vai es kaut kādā mērā lepojos ar to, ka man ir depresija, ja jau tik daudz par to runāju. Arī šis cilvēks pēc tam publiski sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Un atkal – tas nav pārmetums, tas ir labi. Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk saprot psihiskās veselības nozīmību savā un citu ikdienā.

Depresija un es. Tagadne. 

Labi, kā tad man pa šiem desmit gadiem ir veicies, ko? Nu, es nevarēšu iepriecināt tos, kuri cerēja, ka rakstīšu – “Depresija. Tā ir pagātne”. Ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Šobrīd varētu teikt, ka esmu krituma fāzē, bet tam ir visādi ļoti objektīvi iemesli manā dzīvē, kuri šobrīd arīdzan pasliktina manu stāvokli. 

Vēl mazliet “statistikas” – šo desmit gadu laikā divas reizes esmu ārstējusies psihiatriskās klīnikas dienas stacionārā, kurā ir daudz vērtīgu terapiju (mākslas, mūzikas, kustības, fizioterapija un citas), nomainījusi trīs psihiatrus un piecas psihoterapeites. Vienu pēc tam, kad viņa sāka uzstādīt diagnozes man tuviem cilvēkiem (un es, nezinādama, ko ar šo informāciju iesākt, izdomāju to viņiem pateikt. Pirmkārt, nekad tā nedariet. Otrkārt, terapeitam nav nekādu tiesību uzstādīt diagnozes cilvēkiem, kuri neatrodas viņa kabinetā. Treškārt, diagnozes oficiāli vispār uzstādīt drīkst tikai pisihiatrs). Viena vienkārši mani sāka ignorēt (es saprotu – daudz darba, gadās) un divas aizgāja dekrētā (nu, kā var atļauties radīt jaunus cilvēkus pasaulē, kamēr esošie nav salaboti, ko? Joks, šis ir tiešām viens liels joooooks). Un vēl vienu – neatceros, kas ar viņu notika. Īsumā – atrast sev piemērotu speciālistu var būt grūti, un tas ir normāli. 

Esmu iztērējusi daudz naudas terapijā, un tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka jau vairākus gadus terapijās esmu vienkārši gājusi “izventilēties” un izrunāties, neko īsti nedarot lietas labā. Biš stulbi, tā teikt. Tomēr nav jau tā, ka galīgi bezjēdzīgi – terapija man palīdzēja salabot lauzto sirdi un tikt cauri ieilgušam sēru periodam. Un vēl apzināties šādus tādus manas personības aspektus un kā tos uzlabot. Vai es varēju izdarīt vēl ko vairāk? Noteikti. Tieši tāpēc jau arī turpinu iet tai terapijā. 

Šo gadu laikā esmu vairāk laika dzīvojusi ar medikamentiem nekā bez, bet vienmēr esmu teikusi, ka esmu gatava visu dzīvi lietot zāles, ja vien tas palīdz man kaut cik normāli funkcionēt. Arī tās ir vairākkārt mainītas, līdz ar psihiatru atradām man piemērotākās. Dažas no tām bija tik spēcīgas, ka, aizmirstot tās iedzert pusotru dienu, es noģību un salauzu degunu (un pamanījos vēl tajā vakarā aiziet uz randiņu un vispār nostaigāt ar lauztu degunu trīs dienas, pirms mamma mani pierunāja uztaisīt rentgenu, kurā varēja redzēt, ka nolūzis pats degungals). No dažām man bija tāds bezmiegs, ka šķita – rāpošu pa sienām. Arī šis diemžēl ir normāli. Reizēm piemeklēt medikamentus ir sasodīti grūti. 

Kad man kāds pajautā – “kā iet?”, mana mīļākā atbilde ir “joprojām dzīva”. Joks pa jokam, bet katrā jokā jau daļa patiesības. Ja tā globāli skatos – vai šo gadu laikā mana depresija ir mazinājusies? Gribētu teikt, ka jā. Tomēr tai klāt ir pievienojusies trauksme, kas tos svaru kausus izlīdzina. Man ir ģeneralizētās trauksmes sindroms, kas pavada mani ik dienu, un es spēju atrast jebkādu iemeslu, par ko stresot un panikot. Trauksme arī bija galvenais iemesls smagajai izdegšanai pirms septiņiem gadiem, kuras dēļ pilnībā apgriezu dzīvi kājām gaisā. Neieslīgšu detaļās, bet es labi apzinos, ka man paveicās – biju priviliģētā situācijā, kas ļāva to izdarīt. Zinu, ka daudzi cilvēki cīnās ar izdegšanu, bet vienkārši nevar atļauties “apmest dzīvi kājām gaisā”. Daži pat nevar atļauties paņemt mēnesi garu atvaļinājumu  vai slimības lapu, lai kaut cik atvilktu elpu. Tāpēc neklausieties tajos influenceros, kuri sludina, ka izdegšanu var izārstēt, pārvācotiesuz  Bali un dibinot savu mazo biznesiņu. Gan jau, ka tā var, bet ne visi to var atļauties. 

Izdegšana ir nopietna lieta (un šķiet, ka šis ir nākamais nopietnais temats, kas sabiedrībā kļūst arvien aktuālāks) un ir jāmeklē iespējas to ārstēt, bet, lai līdz tam nemaz nenonāktu – svarīgi ir saprast darba un personīgās dzīves balansu. Kuru es, protams, vispār nesapratu – strādājot ar neskaitāmiem klientiem (daudzi no jums bija tik forši, ka man reizēm jūsu pietrūkst), studējot maģistrantūrā un nemākot pateikt “nē” visādiem mazākiem un lielākiem projektiem, kuri nemitīgi gadījās ceļā.  No izdegšanas vēl neesmu atkopusies un esmu ar smagu sirdi apzinājusies, ka diez vai jelkad dzīvē spēšu atkal tik daudz strādāt, jo  mana psihiskā un fiziskā veselība to vienkārši vairs “nevelk”. Tam klāt gan ir nākuši visādi citādi izaicinājumi, protams. Galvenokārt finansiāli, bet… kuram tad mūslaikos viegli (kā teiktu mans brīnišķīgais vectēvs – “tam, kurš tikko pa*irsis”)? Pie izdegšanas jautājuma man vēl ir daudz jāstrādā un to ir grūti darīt, ja paralēli ir jādzīvo normāla cilvēka ikdiena ar visiem tās pienākumiem un maksājumiem. Reizēm nolaižas rokas, jo septiņi gadi pagājuši un šķiet – nu, cik tad vēl var? Bet apzinos, ka man ir jāmeklē kaut kāds citādāks formāts, kā (iz)dzīvot darba dzīvē. 

Atsaucoties uz to, ko minēju pirmajā rakstā – man ir uzlabojies miegs, guļu daudz labāk (reizēm pat par daudz – bez diendusas vispār dzīvei nav jēgas, vai ne). Manas attiecības ar alkoholu arī ir krietni uzlabojušās – lietoju maz un ievēroju kādas manas terapeites padomu – lieto tad, kad jūties labi un gribi svinēt dzīvi, nevis tad, kad jūties sūdīgi un gribi noslīcināt bēdas. Protams, alkohola lietošanai ir kaitīga ietekme jebkurā gadījumā, bet tā vietā, lai apšaubāmos bāros lopsētu rumkolu citu pēc citas, es labprātāk izbaudu glāzi laba prosecco patīkamā kompānijā. Arī manas attiecības ar draugiem ir uzlabojušās – jā, man joprojām reizēm (reizēm biežāk nekā retāk) negribas nekur iet, un sēdēt vienai mājās šķiet vislabākais variants, bet kopumā ievēroju mērenību – draugus satieku, eju uz koncertiem, izstādēm, muzejiem un teātriem . Jāsaka jau arī, ka esmu kļuvusi par desmit gadiem vecāka, uzkrājusi lielāku dzīves pieredzi un sapratusi, kā šādas tādas lietas dzīvē grozās. 

Vai man būtu bijis vieglāk tam visam iet cauri bez konstantās depresīvās sajūtas pakausī, bez sajūtas, ka esmu nekam nederīga un nevērtīga, ka es neko nemāku un neko dzīvē nesasniegšu, ka draugi ar mani draudzējas tikai pieklājības pēc, ka es visiem vispār besīju, un galu galā – kāda ir mana dzīves jēga? Jā, pavisam noteikti man būtu bijis miljoniem reižu vieglāk, bet kā ir, tā ir – to es īsti nevaru vairs ietekmēt. Es varu tikai rūpēties par to, lai nākamie desmit gadi būtu vieglāk panesami (cik depresīva vārdu izvēle, ne?) un labāki. 

Šo deviņpadsmit gadu laikā esmu sapratusi, ka depresija pilnībā nekur nepazudīs. Depresiju salīdzinu ar tādu kā saaukstēšanos – vienu rudens-ziemas sezonu tu slimo ik pēc pāris nedēļām, citu gadu neviens puņķis un bacilis nelīp klāt. Šo desmit gadu laikā esmu daudz labāk izpratusi savu depresiju. Ātrāk atpazīstu brīžus, kad tā sāk pārņemt manu dzīvi, zinu kā rīkoties, nebaidos meklēt palīdzību un pats svarīgākais – joprojām nekaunos par to runāt publiski, jo joprojām zinu, ka joprojām ir cilvēki, kuriem joprojām ir svarīgi dzirdēt, ka viņi tādi nav vieni, ka depresija ir menedžējama un ārstējama, ka ir jāmeklē palīdzība, ka nevajag ciest un mocīties vienam. 

Depresija un Latvija.

Desmit gadi ir ļoti ilgs laika periods, tāpēc gribu pievērst uzmanību tam, kas Latvijā šajā laikā ir mainījies Latvijā psihiskās veselības jomā. Man šķiet, ka lai arī darba vēl ir ļoti daudz, viss iet uz labo pusi (pat, ja lēnītēm). Pirmkārt, sabiedrība daudz vairāk un atklātāk runā par psihiskās veselības nozīmi – gan soctīklos, gan masu medijos, gan “vienkāršie cilvēki”, gan influenceri un sabiedrībā pazīstamas personības. Arvien vairāk runā arī par specifiskām cilvēku grupām, kuras biežāk var skart psihiskās veselības traucējumi, piemēram, grūtnieces un, jā – vīriešus. Jo vīrieši taču neraud, par emocijām nerunā, ir stipri un … palīdz veidot pašnāvību skaita statistiku Latvijā, kura ir viena no augstākajām Eiropā. Arvien vairāk cilvēku depresiju (un citus psihiskās veselības traucējumus) atzīst par nopietnu slimību, kuras dēļ ir jādodas pie ārsta, jālieto medikamenti, jāapmeklē terapija, un  tā ir arī gana nopietns iemesls, lai ņemtu slimības lapu vai ārstētos psihiatriskajā klīnikā. Tāpat, manuprāt, ir svarīgi, ka arī vecākas paaudzes cilvēki, kuri bieži ir auguši ar nostāju, ka psihiskās veselības problēmas ir kaut kas nenopietns, sāk arvien vairāk pievērst tai uzmanību un uztvert to nopietni. Arvien vairāk parādās arī dažādas depresijas atbalsta grupas – gan klātienē, gan internetā (pati esmu vienas facebook depresijas grupas līdzdibinātāja). Palēnām, palēnām stereotipi par psihisko veselību tiek gāzti. 

Arī valstiskā līmenī šīm lietām tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Piemēram, tagad ir iespējams saņemt desmit valsts apmaksātas psihologa un psihoterapijas sesijas. Tas ir liels atspaids tiem, kuri ne vienmēr var atļauties terapiju, jo tā, nav ko liegties, ir dārga. Ik pa laikam tiek veidotas dažādas kampaņas, kurās aicina pievērst uzmanību psihiskajai veselībai. Tāpat – pat tik šķietami vienkārša lieta kā psihiatrisko klīniku remonti un uzlabošana (piemēram, lielā restaurācija NPVC jeb “Tvaika ielai”, kas šobrīd pacientiem piedāvā modernas un skaistas telpas), palīdz kopējai psihiskās veselības uzlabošanai sabiedrībā. Nupat arī ir izveidota iespēja tiešsaistē aizpildīt anketu, kurā tiek izvērtēts, cik ātri cilvēkam būtu nepieciešams saņemt psihiatrisko palīdzību, ļaujot tiem, kuriem ir smagākas vai akūtākas problēmas, saņemt palīdzību – vizīti pie psihiatra – ātrāk. 

Ko vēl es jums nepastāstīju? Nezinu, bet jūs droši varat man pajautāt (es reizēm lēni atbildu uz ziņām, bet cenšos to agrāk vai vēlāk izdarīt). Es joprojām esmu ar mieru dalīties padomos un pieredzē, un sniegt palīdzīgu roku gan privāti, gan publiski. 

Šķiet, ka par psihiskās veselības tēmu mēs tuvākajā nākotnē nepārstāsim runāt un tā joprojām būs aktuāla. Gribētos, protams, sasniegt to brīdi, kad emocionālā higiēna ir tikpat pašsaprotama kā fiziskā, visas psihiskās veselības stigmas ir sagrautas un arvien vairāk cilvēku iet terapijā. Jo vairāk cilvēku ies terapijā, jo mazāk cilvēku būs jāiet terapijā. 

Nobeigumā gribu arī  vēlreiz akārtot – visos ierakstos es dalos tikai un vienīgi savā pieredzē un aicinu katru, kurš runā par psihisko veselību, neizplatīt kategoriskus apgalvojumus (tie bieži mēdz būt maldinoši), bet dalīties personīgajā pieredzē un aicināt cilvēkus meklēt profesionālu palīdzību, ja viņi jūt, ka tas ir nepieciešams. 

Negribu neko apsolīt, protams, bet nu – tiekamies pēc desmit gadiem šeit pat “Man ir depresija. Jau divdesmit deviņus gadus”? 

Atradu dažas intervijas un raidījumus – zinu, ka ir bijuši vēl citi, bet tos vairs īsti nevaru sadzīt rokā. Tāpat arī drukātās preses materiālus te diemžēl nevarēju ievietot (reiz biju uz žurnāla vāka kopā ar Renāru Kauperu, iedomājaties?!?!?!)

1. Sportland podkasts “Alise Pabērza – cīņa ar depersiju, lielāko festivālu organizēšanu Latvijā un pieredzes stāsti”: https://www.youtube.com/watch?v=mkQEyrgmHos
2. Sportland podkasts Spotify: https://open.spotify.com/episode/0G7pyZGwXUmVHn2IyZT0mk
3. #Domāskaļāk par depresiju: https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/221344/domaskalak-depresija-2-dala 
4. Annas Psiholoģija raksts par izdegšanu: https://www.santa.lv/raksts/annaspsihologija/kermenis-burtiski-vibre-es-triceju-ka-zelejas-pudins.-alises-paberzas-izdegsanas-stasts-50591/
5. Delfi izdegšanas “ABC”: https://www.delfi.lv/54125676/misija-dedlains/54130576/izdegsanas-abc-ka-nenostradaties-lidz-baltam-pelitem 

vara bungas: kopš februāra beigām bijām spiesti pārslēgt uzmanību no UA uz Tuvajiem Austrumiem, kur trampuška rāda klasi ģeopolitikā. Nu ir laiks “atgriezties” no MAGA cirka uz Ukrainas kara teātri.

Tēžu veidā:

• UA šķīdoņa sezona beigusies, veģetācija sākusies. Tas nozīmē lielākas iespējas riteņu tehnikas izmantošanai un manevram, kā arī samazinātu dronu efektivitāti dāļā, kas saistīta ar maskētu mērķu atklāšanu un nepastāvīgiem laika apstāķļiem (migla, lietus, vējš).
• Pokrovska un Mirnohrada par kuru aizsardzību daudz putojām pērn, nu jau ir dziļā RU aizmugurē (bez atrunām).
• RU vasaras ofensīva pagaidām izpaužas kā uzbrukumi no diviem virzieniem Kostjantinivkai (un tālāk Družkivkai), kas tuvākajās dienās, nedēļās un mēnešos kļūs par tēmu Nr.1

• UA ir taktiskie panākumi Zaporižjas un Limanas frontes sektoros, bet kopējais zaudēto/atgūto teritoriju saldo joprojām ir negatīvs. Orku ganāmpulka samazināšana turpinās veiksmīgi (RU kontingents UA 680K pret 700K pirms dažiem mēnešiem , bet kopējo tendenci tas nav mainījis – UA lēnām atkāpjas.

• RU minimālais uzdevums šim gadam ir skaidrs un saprotams – Doņeckas apgabala okupācija 100% apmērā, šobrīd 75%
• Sasniegt iepriekš minēto uzdevumu RU palīdz Trampa administrācija: sankciju atvieglojumi RU pagarināti, RU naftas eksporta ienākumi dubultojušies Trampa “uzvaru” rezultātā, tiešā militārā palīdzība UA izbeigta (US viceprezidents ar to lepojas), bet US ieroču sistēmu pārdošana eiropiešiem (nodošanai UA) sāk kavēties. Rezultātā UA Patriot, Himars uc US izcelsmes ieroču sistēmas banāli paliks bez munīcijas un ar droniem šo iztrūkumu aizstāt nevar.
• Gan RU, gan UA sāk veidot štata dronu apakšvienības sauszemes spēku vienību sastāvā. Nevis eksperimentālos centrus, nevis izcilības perēkļus, bet standarta uguns atbalsta apakšvienības, blakus artilērijai, PT, PGA utt kaujas atbalstam. Ko mēs gaidām?
• Blakus “nezibēgamajam uzbrukumam 3B” UA sāk brīdināt par BY atgriešanos pie aktīvākas RU placdarna lomas – BY teritorijā tiek iekārtotas artilērijas pozīcijas un uzlaboti ceļi UA virzienā. Ņemot vērā īpaši draudzīgas Backas attiecības ar Trampu, ticami, ka RU varētu atkal izmantot BY teritoriju operatīvajam manevram. Joprojom maz ticami, ka BY armija būtu karotāja pret UA. 3-4 SOS brigādes BY sīm mērķim spētu sagrabināt, bet tas ir piliens jurā. P.S. Ja uzbrukums pret 3B tiešām notiktu, tad gan BY karaspēks visticamāk tiktu izmantots lielākā apmērā, vismaz kā 2.ešelona spēki. Atšķirībā no ukraiņiem mēs viņiem esam fašisti bez p­ediņām.
• Kamēr UAS jomā pastāv UA paritāte ar RU, bet USV jomā UA ir līderis, UA izaicina pretinieku UGV jomā. Pieteikta UA 1. vēsturiskā uzbrukuma taktiskā operācija, kuras laikā gandrīz 90% darba izdarīja sauszemes roboti. Pat, ja tas būtu pārspīlējums, tendence ir daudzsološa un kopējama, kopējama, kopējama pat tādām dronu lielvalstīm kā LV.

• ņemot vērā visus par un pret, var prognozēt, ka ja RU neliks lietā rezerves vai neizsludinās masu mobilizāciju tā joprojām spēs turpināt pakāpenisku UA teritorijas okupāciju iepriekšējā tempā, bet ZSU ir spējīgi uz negaidītiem pretuzbrukiem izmantojot RU karaspēka organizācijas trūkumus un savas kaujas inovācijas. RU vasaras ofensīva tiks vērsta Slovjanskas, Kramatorskas, Jampiļas virzienā, spiediens citos frontes sektoros samazināsies ( ja nebūs mobilizācijas). RU aktīvāk izmantos balistisko un spārnoto raķešu uzbrukumus UA civilai infrastruktūrai, jo US un UA Eiropas partneri nesp­ej vai nev­ēlās apgādāt to ar pretraķetēm vismaz iepriekšējā daudzumā. Jāturpina novērot BY virzienu, iespējami pārsteigumi.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām.

Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.

08.03.2026. Pamodos pirmā pirms 7, iegāju dušā, tad jau arī pārējie sāka mosties. Brokastis paēdām istabiņā- gultā tika celts viss, kas pieejams – maizītes, apelsīni, cepumi. Darbiniece jautāja, vai sākumā iesim brokastīs, bet mēs gatavi uzreiz izrakstīties. Paldies, paldies, veiksmīgu … Turpiniet lasīt →

The post Pireneji. Diena #2 jeb Andora. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.

Lai tik humoristiski uztvertu ķīmiju kā skan šis Ķīmijas fakultātes studentu sauklis, būs jātrenējas. Vai atceraties to sajūtu, kad ķīmijas stundā skatāties uz periodisko tabulu un tā šķiet kā nesaprotama hieroglifu karte? Tā gadās. It sevišķi ir sāpīgi, ka līdz 9.klasei vērtējums bija labs, bet vidusskolā, nomainoties pedagogam, visus īkšķus turi, lai atzīme būtu sekmīga.Tad Jūs neesat vieni.

Source

The post 7.a un 7.b klase cīnās par vietu “Čē Čē Čempionāta” finālā appeared first on Jaunogres pamatskola.

Pilna programma pieejama šeit.

15. aprīlī 12. klases skolēni aizstāvēja savus projekta darbus, kas ir nozīmīgs atskaites punkts vidusskolas posmā. Darbu izstrādes laikā skolēnus atbalstīja darba vadītājas Anita Jākobsone, Ligita Ridūze un Vanda Kalniņa. Divu dienu laikā Ogres novada 222 skolēni prezentēja 200 projekta darbus.

Raivis Andriksons par uzstāšanos un sava darba aizstāvēšanu: “Klātesošie man uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem ar lielāko prieku atbildēju. Mans lielākais ieguvums bija spēja uzstāties lielas auditorijas priekšā un pašpārliecinātības sajūta par sevi.”

Projekta darbu skate prasīja rūpīgu sagatavošanos un spēju pārvarēt satraukumu. “Jau pirms uzstāšanās jutu spriedzi, bet zināju, ka darbs ir padarīts rūpīgi. Īpaši vērtīga bija “pitch” prezentācija, kur īsā laikā bija jāizskaidro galvenā ideja,” atzīst Ieva Kārkliņa.

Arī citi skolēni akcentē iegūto pieredzi. Evelīna Tirzmaliete: “Izdevās piesaistīt uzmanību ar plakāta dizainu un runu. Saņēmu jautājumus un atzinīgus vārdus par darbu.” Savukārt Salvis Zariņš atzīst: “Runāt un prezentēt svešam klausītājam ir prasme, kas noderēs nākotnē.”

“Mana projekta darba “Latvijas EP deputātu komunikācija ar jauniešiem sociālajos medijos” aizstāvēšanas laikā daudzus jauniešus piesaistīja tieši vizuālais noformējums, kā arī skolotāji izrādīja lielu interesi, jo tēma ir aktuāla. Eksperts Ansis Nudiens uzdeva sarežģītus jautājumus, kas pārbaudīja manu izpratni par projekta darba saturu,” secina Linda Kalniņa.

Skolēni novērtēja arī iespēju iepazīt citu darbus. “Šī bija laba pieredze, ko vajadzētu izdzīvot katram vidusskolēnam,” atzīst Sindija Zariņa. “Tas bija mazliet nervus kutinoši, bet palīdzēja justies drošākam un gūt jaunu pieredzi,” piebilst Elīza Tirzmaliete. “Aizraujoša un interesanta pieredze, kas noteikti noderēs nākotnē,” saka Kristīne Povha.

Projekta veidošana bija izzinošs process, kas palīdzēja attīstīt plānošanas, informācijas izvērtēšanas un publiskās uzstāšanās prasmes.

Laura Leitāne, 12. klases skolniece

Iespējams, ka rakstu "uz emocijām", kuras zināmā mērā traucē sakoncentrēties un draudzēties ar realitāti. Protams, man pēdējā laikā grūti sevi savākt un rīkoties zināmā mērā pragmatiski, neieslēdzoties kaktā žēli īdot. Bet tas nu tā, par maijvabolēm. Jo situācija/situācijas ir ieintriģējušas.

Virsrakstā minētais - šāda doma man šobrīd "klauvē" diezgan uzstājīgi. Proti, dzīve piespēlējusi situāciju, kurā koncentrētā veidā "Hm, tas taču jau bijis, tikai drusku citādā griezumā". Tobiš - situācija ir viena, bet iespaids, ka tajā savācies tas, ko es un man ļoti zināmi cilvēki jau izdzīvojuši citādās versijās. Šobrīdējā situācijas versija ir viena, bet tajā savākušās situācijas, kuras es un citi izdzīvojuši drusku citādos rakursos. Nu, tāds ir iespaids. Mans subjektīvais esošā vērtējums.

Protams, būtu jau jauki, ja būtu situācija, kurā notiktu apspriede pie apaļā galda (varbūt arī vairākstūraina, kas nemaina atslēgas vārdu galds) ar notiekošā izrunāšanu. Bet - cik nu no manas saprašanas - tas dotajā mirklī nav iespējams. No manas gribēšanas vien nekas nemainīsies. Vienkārši, reāli šobrīd ir man pašai ar samērā vēsu galvu saprast vismaz savu rīcību turpmākajam.

Toties ir jautājums "Vai Mātei Dzīvei un Māsai Dabai ir tik ierobežota fantāzija un situāciju iespējamība, ka atkal piedāvā kaut ko no cikla "reiz jau bijis""? Vai arī ir kaut kas ciklā "Tu toreiz neizspēlēji situāciju pietiekami labi, še tev vēlreiz un pamēģini tomēr ko labāku"? Jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Un, protams, tā sajūta, ka kāds ar mani spēlējas. Ne tie cilvēki, kas ir ar un ap mani; kāds, kurš mēģina no augšas regulēt mūsu saskarsmes. Un šīs sajūtas mani tā kā tracina mazuliet.

Gribētos saprast nesaprotamo. Bet tās ir tikai manas sajūtas. Ar jautājumu - vai kādam arī kas līdzīgs dzīvē atgadījies un, ja jā, tad kā tikts ar to gala?

Tas nu tā, putniņu pavasara rakursā.

1. aprīlī visi aktīvās atpūtas cienītāji tiek aicināti piedalīties “OKZK 2026” sezonas pirmajā kārtā. Šis orientēšanās sports pasākums piedāvā elastīgu starta laiku – dalībnieki var doties distancē sev ērtākajā brīdī no plkst. 16.00 līdz 18.00. Sacensību centrs atradīsies pie auto stāvlaukuma 10. izejā uz jūru.

Plānotās Ventspils sacensības ir piemērotas plašam dalībnieku lokam, jo būs iespēja izvēlēties kādu no piecām distancēm: bērnu, iesācēju, īso, vidējo vai garo. Bērnu distance būs speciāli marķēta, lai mazākie sportisti neapmaldītos.

Aktīvā atpūta mežā būs pieejama ikvienam, jo pirms starta visiem interesentiem tiks nodrošināta instruktāža par orientēšanās pamatiem. Dalībniekiem ieteicams izvēlēties skriešanai piemērotu apģērbu un apavus. Papildu informāciju var iegūt mājaslapā www.okzk.lv vai sazinoties ar organizatoru Jāni pa tālruni 29173257.

Dalības maksa pieaugušajiem ir 4 eiro, pensionāriem – 2 eiro, savukārt bērniem un skolēniem dalība ir bez maksas. Pasākums notiek ar vietējās pašvaldības atbalstu.

Avots: Ventspils valstspilsētas pašvaldība

Apkaimes biedrība “JaunLiepāja” aicina visus interesentus uz Lielo JaunLiepājas kaimiņu talku, kas norisināsies 25. aprīlī. Šī vērtīgā kopienas iniciatīva pulcēs iedzīvotājus, lai kopīgiem spēkiem uzpostu savas mājas un publisko telpu, stiprinot kaimiņu attiecības un piederības sajūtu savai apkaimei.

Talkas sākums paredzēts plkst. 11.00, kad dalībnieki aicināti sākt ar maziem darbiem pie savām mājas durvīm – nomazgāt logus vai noslaucīt putekļus. Pēc tam visi talkotāji gaidīti T. Breikša ielā 45, lai dotos uz Annas tirgus laukumu un topošo kopienas pagalmu T. Breikša ielā 47. Šāda apkaimes labiekārtošana ne tikai uzlabo vizuālo tēlu, bet arī veicina iedzīvotāju saliedēšanos.

Pasākuma plāns:

• 11.00 – Tikšanās T. Breikša ielā 45 un talkošanas sākums kopīgajās teritorijās;
• 14.00 – Kopīga zupas vārīšana, sarunas un atpūta sakārtotajā pagalmā T. Breikša ielā 47.

Biedrība nodrošinās cimdus un siltu tēju, taču dalībnieki aicināti ņemt līdzi savus grābekļus, ja tas ir iespējams. Šī pilsētvides uzlabošana ir kļuvusi par skaistu tradīciju, kas pierāda, ka lielas pārmaiņas sākas ar katra iedzīvotāja iesaisti un vienu nomazgātu logu.

Avots: Liepājas valstspilsētas pašvaldība

Emocijas ir kā viesuļvētra: tās nāk negaidīti, satricina prātu un ķermeni, liek mums justies dzīviem vai izpostītiem. Taču dziļākā līmenī tās ir tikai enerģijas viļņi – spēcīgi, bet ne mūžīgi. Filozofiskā tradīcija no senās Grieķijas līdz mūsdienu Austrumu gudrībai atkārtoti atklāj vienu un to pašu paradoksu: emocijas pārstāj mūs ietekmēt tieši tad, kad mēs tās ignorējam. Nevis cīnāmies pret tām, nevis apspiežam vai analizējam, bet vienkārši ļaujam tām būt – un nepiedalāmies. Tad tās zaudē spēku. Kāpēc tā notiek? Un ko tas nozīmē cilvēka brīvībai?

Stoicisms, šī senā romiešu un grieķu filozofijas straume, to formulēja ar neparastu skaidrību. Epiktēts mācīja: „Nav svarīgi, kas notiek ar tevi, bet kā tu to vērtē.” Emocija nav ārēja realitāte – tā ir mūsu spriedums par to, kas notiek. Dusmas nav pats notikums; tās ir mūsu doma „tas ir netaisnīgi”. Ja mēs šo spriedumu neapstiprinām – ja mēs to ignorējam, neiesaistāmies tajā –, spriedums zaudē pamatu. Tas kļūst par tukšu vēju, kas aizpūš tālāk. Markuss Aurēlijs savos *Pārdomās sevī* rakstīja: „Tu cieš nevis no lietām, bet no savas domas par tām.” Ignorēšana šeit nav bēgšana. Tā ir augstākā forma aktīvās brīvības – atteikšanās dot emocijai savu piekrišanu.

Līdzīgi to redzēja Budisma tradīcija. Emocijas ir kā mākoņi debesīs: tās rodas, mainās un pazūd. Mēs tās padarām par viesuļvētru tikai tad, kad pieķeramies tām, kad tās barojam ar uzmanību. Kad mēs meditācijā sēžam un vienkārši novērojam dusmas – „tā ir dusmas, tā rodas, tā pāriet” –, neko nedarot, neko nepievienojot, tās zaudē enerģiju. Tās nav apspiestas; tās ir atbrīvotas. Ignorēšana šeit ir mīlestības akts pret sevi – mēs neko neiznīcinām, bet ļaujam dabai darboties. Emocija, kurai nav auditorijas, drīz vien kļūst par tukšu teātri.

Mūsdienu cilvēks bieži baidās no šīs prakses. Mēs dzīvojam kultūrā, kas prasa „emocionālu inteliģenci” – runāt par jūtām, izpaust tās, apstrādāt tās. Taču ir dziļa atšķirība starp apzinātu ignorēšanu un neveselīgu apspiešanu. Apspiešana ir cīņa: „Es nedrīkstu justies tā!” Ignorēšana ir miers: „Es jūtu to, bet es neesmu tas.” Pirmajā gadījumā emocija aug iekšējā cīņā. Otrajā – tā izkliedējas kā dūmi vējā.

Filozofiski tas ved pie dziļākas jautājuma: kas īsti ir „es”? Vai esmu emociju summa, vai esmu tas, kas tās novēro? Ja esmu novērotājs, tad emocijas ir tikai viesi manā mājā. Es varu viņus sagaidīt, piedāvāt tēju un ļaut iet tālāk, neļaujot viņiem pārvērst māju par kaujas lauku. Šāda attieksme atbrīvo milzīgu enerģiju. Kad dusmas vairs nevirza manus vārdus, bailes vairs neaptur manus soļus, skaudība vairs neindē manu prieku – tad dzīve kļūst vieglāka, caurspīdīgāka. Mēs nezaudējam emocijas; mēs zaudējam tikai to tirāniju.

Protams, tas nav viegli. Ignorēšana prasa disciplīnu un godīgumu. Pirmajos brīžos emocija kļūst pat spēcīgāka – tā kliedz skaļāk, lai piesaistītu uzmanību. Taču tieši tajā brīdī, kad mēs paliekam klusi, notiek brīnums. Spēks, ko tā ņēma no mūsu reakcijas, atgriežas mums. Mēs kļūstam par klusumu, kas ir stiprāks par jebkuru vētru.

Šī filozofija nav aicinājums kļūt par aukstu akmeni. Tieši pretēji – tā ir aicinājums kļūt par dzīvu cilvēku, kurš vairs nav vergs savām jūtām. Kad mēs ignorējam emocijas nevis no bailēm, bet no gudrības, tās zaudē varu pār mums. Tās kļūst par skaistām, pārejošām krāsām dzīves audeklā, nevis par ķēdēm, kas mūs tur.

Un tad mēs saprotam visdziļāko paradoksu: tikai tad, kad emocijas pārstāj mūs kontrolēt, mēs īsti sākam tās just – tīri, brīvi un bez bailēm. Jo tās vairs nav mūsu valdnieki. Tās ir tikai viesi. Un viesi, kuri zina, ka viņus neviens neaizturēs, drīz vien aiziet paši.

Tā ignorēšana kļūst par vislielāko mīlestību pret emocijām – un vislielāko brīvību cilvēkam.

Septembra nogalē, 26. un 27. septembrī, koncertzālē Lielais dzintars atkal norisināsies vērienīgais mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums”. Šī gada programma solās būt īpaši aizraujoša, atzīmējot kāda gaviļnieka nozīmīgu jubileju un iepazīstinot klausītājus ar jaunu autormūziku tieši no Monreālas.

Festivāla rīkotāji uzsver, ka, lai gan laiki mainās un liek pielāgoties, ir būtiski noturēt augstu māksliniecisko kvalitāti. 2026. gada forums kalpos kā tilts jeb “komats” starp līdz šim pieredzēto un vērienīgo programmu, kas gaidāma nākamgad, kad Liepāja nesīs Eiropas kultūras galvaspilsēta titulu.

Festivāla centrālie notikumi

Viens no galvenajiem pasākumiem gaidāms 26. septembrī plkst. 19.00. Tas būs īpašs dejas, kustības un kamermūzikas iestudējums, kas veltīts šī gada jubilāram – komponistam, kura vēlme ir, lai viņa radītā mūzika ienestu cilvēku dzīvēs kaut mazliet dažādības un prieka.

Savukārt 27. septembrī plkst. 17.00 uzmanības centrā nonāks mūsdienu autormūzika no Kanādas. Monreālas mākslinieku trio, kas apvieno pieredzējušus mūziķus, sniegs savu pirmo koncertu Latvijā, tieši Liepājas publikai atklājot savas “pirmās skaņas”.

Iegādājies biļetes laicīgi

Līdz pilnas programmas izziņošanai 5. maijā, ikvienam ir iespēja iegādāties “cīruļu” jeb early bird biļetes par izdevīgākām cenām. Biļešu skaits ir ierobežots, un tās pieejamas visās “Biļešu paradīzes” kasēs un internetā.

Avots: Liepājas valstspilsētas pašvaldība