Departure(s)
Džulians Bārnss bez jebkādām atrunām ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem. Šī ir devītā viņa grāmata, ko esmu izlasījis, un visas iepriekšējās astoņas, kas lasītas laikos, kad vērtējumam liku zvaigznītes skalā no nulles līdz desmit, saņēmušas vērtējumus no 7.5 līdz 9, turklāt vairākas no tām lasītas tajā periodā, kad savos vērtējumos biju kritisks, un vidējais vērtējums varētu būt bijis kaut kur ap sešinieku. Bet nu vairāk nekā desmit gadus šis saraksts nebija papildināts, līdz mūsu vizītes Anglijas ezeru zemē ietvaros Kārnfortā iegājām vietējā grāmatnīcā, kur ievēroju plauktā jaunāko Bārnsa romānu. Daudz nedomāju, un tas ar mani atbraucu uz Latviju. Uzreiz iesāku to lasīt, taču tad kaut kā sanāca, ka sakrita pa virsu visādas citas grāmatas - gan no bibliotēkas, gan Rīgā iegādātas kā "Hipiji Latvijā" un "Dzīve, narkotikas un rokenrols", un tikai tagad, augusta beigās beidzot atgriezos pie Bārnsa.
Grāmatas ievadā autors pavēsta, ka šī būs viņa pēdējā grāmata. Protams, jāņem vērā, ka tā strikti tu nevari apgalvot, vai tas patiešām ir autors, kas to vēsta, vai tikai literārais varonis vārdā Džulians Bārnss, kurš ir ne vien grāmatas autora vienaudzis, bet arī tāpat kā viņš ir rakstnieks, atraitnis, slims ar asins vēzi utt. Jā - it kā viss formāli sakrīt, taču nekad nevar aizmirst, ka tas, ko autors raksta, pēc definīcijas ir "fiction" jeb tikai variācija par realitāti, un arī Bārnss to, manuprāt, nenoliedz, lai arī viņš it nebūt necenšas rotaļāties ar lasītāju. Kā nekā, rakstot šo tekstu, viņš tuvojās astoņdesmit gadu slieksnim, un pat grāmatas nosaukums ir "Došanās prom", turklāt - uz nekurieni, jo Bārnss, kā pats sevi definē, ir agnostiķis/ateists, proti, viņš netic, ka dodoties prom, tu kaut kur nonāc. Grāmatai ir arī drusku sižeta, kā to autors tajā pašā ievadā apsola, taču līdz tam vēl ir jātiek. Tomēr pašu pamata sižetu droši vien varu atstāstīt: tas ir stāsts bez vidus, kura sākumā puisis un meitene satiekas universitātes laikā (viņus iepazīstina vienu ar otru Džulians Bārnss), taču starp variantiem precēties vai šķirties, viņi izvēlējās otro. Un tad, četrdesmit gadus vēlāk, viņi atkal satiekas, apprecas, un tomēr izrādās viens otram ilgtermiņā nepiemēroti, tikai citādu iemeslu dēļ nekā pirmajā reizē. Tas, kas noticis šo četrdesmit gadu laikā ar viņiem, ir zināms tikai aptuveni (stāstītājs nav ar viņiem bijis kontaktā). Stāstītājs gan vienam, gan otram apzvēr, ka viņš viņu stāstu neizmantos kādā savā literārā darbā. Un, kad abi ir miruši, so zvērestu pārkāpj, jo nav jau īsti tā, pret ko šo pārkāpumu izdarīt. Tas droši vien ir viss, kas no sižeta te ir pārstāstāms.
Taču grāmata primāri nav par šo stāstu, vairāk - par atmiņām, par to, kā tās veidojas, transformējas, kā ar tām sadzīvot, par fenomenu ar cilvēkiem, kuriem atmiņas funkcionē pilnīgi citādāk nekā "normālajiem". To visu iekustina stāsts par kādu vīru, kam piemita hipertimēzija - super rets sindroms, ka cilvēks spēj savas dzīves notikumus atcerēties vissīkākajās detaļās. Konkrētajam cilvēkam pēc galvas traumas bija tā, ka, saožot pīrāga smaržu, viņam katru reizi acu priekšā nostājās hronoloģiski visi pīrāgi, ko viņš jebkad dzīves laikā bija baudījis. Un to - kā būtu dzīvot ar šāda veida atmiņu ne tikai pīrāgu gadījumā.
Grāmata, kā to var nojaust, galīgi nav dzīvespriecīga, lai arī tajā, protams, parādās salīdzinoši komiskas situācijas. Bet Bārnss ir izcils meistars gan noskaņas radīšanā, gan refleksijā, pašrefleksijā, viņš sapludina romānu un eseju, gan vienu, gan otru pasniedzot ļoti saistošā veidā, tiešām ļoti skaista un reizē - ļoti skumja grāmata, kuru gan es nesauktu par bezcerības pilnu, lai arī autora skatījums uz civilizācijas nākotni ir (pamatoti) pesimisma pilns. Skaidrs, ka man šī grāmata patika, pilnīgi noteikti tā savu vietu manā grāmatu plauktā paturēs, un domāju, ka tas varētu būt viens no tiem literārajiem darbiem, ko varētu būt vērts pārlasīt ik pa laikam, pašam lasītājam kļūstot vecākam.
