nekur.lv

Fintech reklāma nekad nav bijusi tik… cilvēcīga. Un reizē arī tik riskanta. Jo, kad runa ir par kredītiem un ieguldījumiem, joki var gan atvērt durvis, gan tās aizcirst ar skaļu blīkšķi.

Mārketinga profesionāļiem dilema ir pazīstama. Kā padarīt sarežģītu finanšu produktu saprotamu, neaizbiedējot auditoriju ar sausumu vai, vēl sliktāk, neizskatoties pēc kārtējā ātrā kredīta stereotipa.

Šis raksts palīdz saprast, kur ironija strādā kā uzticības katalizators un kur tā pārvēršas par reputācijas risku. Un, svarīgākais, kā to izmantot apzināti, nevis jo tas šķita smieklīgi brainstormā.

Kad finanšu reklāma sāk jokot

Finanšu nozare tradicionāli balstās uz uzticamību, nevis punchline. Taču pēdējos gados redzam pretējo, arvien vairāk zīmolu izvēlas runāt cilvēku valodā, nevis banku brošūru dialektā.

Revolut un pašironija

Revolut vairākās kampaņās izmantojis ironiju par pašu finanšu pasauli, piemēram, uzsverot, cik absurdi ir tradicionālie banku nosacījumi. Šī pieeja strādā, jo joks ir par sistēmu, nevis par klientu.

Klarna un absurds

Klarna iet vēl tālāk, viņu reklāmas bieži balansē uz absurda robežas. Rozā estētika, dīvaini scenāriji un apzināta pārspīlēšana palīdz izcelties, bet vienlaikus rada sajūtu, ka zīmols saprot auditorijas nogurumu no finanšu nopietnības.

Netcredit piemērs: realitātes pieskāriens

Balstoties uz Netcredit.lv datiem, biežākais klientu jautājums nav par procentu likmēm, bet par pavisam praktisku lietu – vai es vispār kvalificējos?. Te humors var palīdzēt noņemt spriedzi.

Labs piemērs ir komunikācija, kas ironizē par dzīves situācijām, nevis par pašu kredītu: negaidīti izdevumi, salūzis auto vai mēneša beigas jau 15. datumā. Tas rada atpazīstamību, nevis trivializē risku.

Un tieši šeit organiski iederas arī saturs, kas atbild uz reāliem jautājumiem, piemēram, kur dabut kreditu ja neviens nedod, bez moralizēšanas, bet ar saprotamu, cilvēcīgu toni.

Humors kā uzticības instruments

Pretēji intuīcijai, humors ne vienmēr mazina uzticamību. Pareizi izmantots, tas dara tieši pretējo.

Cilvēcība pār korporatīvo balsi

Cilvēki uzticas cilvēkiem, nevis institūcijām. Humors signalizē, ka mēs saprotam, kā tu jūties. Tas ir īpaši svarīgi finanšu lēmumos, kas bieži ir emocionāli, ne tikai racionāli.

Sarežģītā vienkāršošana

Finanšu produkti ir sarežģīti. Labs joks var būt īsākais ceļš līdz sapratnei. Tas darbojas kā kognitīvs saīsnes mehānisms.

Piemēram, Chrome reklāmas gadījums, ko analizē Chrome reklāmas ideja, parāda, cik efektīva var būt vienkārša, cilvēcīga pieeja, pat bez tieša humora, bet ar vieglu ironijas piesitienu.

Kur beidzas joks un sākas risks

Te arī slēpjas lielākais klupšanas akmens. Fintech nav izklaides industrija. Nauda nav joks, pat ja reklāma tāda ir.

Par ko nedrīkst jokot

Ir robežas, kuras pārkāpjot, zīmols zaudē uzticamību:

• par klienta finanšu grūtībām
• par parādiem kā “nenozīmīgu lietu”
• par sekām, kas rodas no neapdomīgiem lēmumiem

Humors nedrīkst trivializēt risku. Ja reklāma liek domāt, ka kredīts ir rotaļa, tas vairs nav mārketings; tā ir reputācijas krīze, kas vēl tikai briest.

Uzticamības slānis

Mūsdienu auditorija ir skeptiska. Tā pārbauda, analizē un salīdzina. Tieši tāpēc uzticamības elementi kļūst kritiski svarīgi. Kā norāda uzticamības slānis, svarīgi ir ne tikai ko tu saki, bet arī kā tu to pamato.

Humors var piesaistīt uzmanību, bet uzticamība notur klientu.

Kā izmantot humoru stratēģiski

Humors fintech reklāmā nav improvizācija. Tas ir instruments, kas jālieto precīzi.

Smejies ar situāciju, ne cilvēku

Labākie piemēri vienmēr ironizē par apstākļiem, nevis auditoriju. Tas rada kopības sajūtu, nevis distanci.

Saglabā informācijas kodolu

Pat visas asprātīgākās kampaņas pamatā ir skaidrs vēstījums. Ja pēc reklāmas nav saprotams, ko tu piedāvā, humors ir izniekots.

Testē robežas, nevis pārkāp tās

A/B testi, auditorijas reakcijas un pat nelieli pilotprojekti palīdz saprast, cik tālu vari iet. Tas ir īpaši svarīgi nozarē, kur kļūdas maksā dārgi, un šeit labi saprast arī, kā algoritmiski tiek izvēlēts, kas strādā un kas ne, piemēram, YouTube reklāmas izsole, kā tiek izvēlētas reklāmas.

Ko darīt tālāk

Ja tu strādā ar fintech zīmolu, jautājums nav vai izmantot humoru, bet kā to darīt gudri.

Sāc ar vienkāršu soli. Paskaties uz savu esošo komunikāciju un pajautā, vai tā runā kā cilvēks, vai kā līguma pielikums?

Ja atbilde ir otrā, tev jau ir vieta, kur sākt. Un iespējams, tieši neliela ironijas deva būs tas slepenais ierocis, kas pārvērtīs skepsi par uzticību.

The post Finanšu humors, risks vai slepenais ierocis appeared first on Bad ad.

Podkāsta “Kino Kults” 135. raidījums ir klāt!

Tās arī vienīgās šī svaigākā raidījuma tēmas – ar, protams, kādu mazu tangent šur tur citā virzienā.

Klausāmies:

• “Odiseja” (00:13:25);
• “Spider-Man: Brand New Day” (01:00:41).

Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns
Montāža: Toms Cielēns

Ventspils novada pašvaldības paziņojums piesaista dalību plašai auditorijai: Zlēku pagasta un tuvāko apkārtnes interesentiem, tostarp ģimenēm un draugu lokiem. Pasākums nav noslāpēts kā vienkārša pastaigu rīcība; tas skaidri atzīmē mērķi stiprināt sēņošanas tradīcijas Zlēkās un Ventspils novadā. Ja tev svarīgi ir gan pavadīt laiku dabā, gan pārbaudīt komandu/savstarpēju stratēģiju, šī struktūra ir tieši pie tam.

Kad un kur notiek

Notikums ir 16. augusta datēts, vienreizējā dienā, ar pulcēšanos plkst. 9.00 pie Zlēku kultūras nama, “Vecās pagastmājas dārza”. Šis ir pirmais drošais punkts lasītājam, jo sākuma koordināte tiek dotas konkrēti.

• Pasākuma nosaukums: Sēņu leģenda jeb Zelta grozs 2026
• Datums: 16. augusts, 2026
• Laiks: 09:00
• Vietas punkts: Zlēku kultūras nams, “Vecās pagastmājas dārzs”
• Norises teritorija: Zlēkas, Zlēku pagasts, Ventspils novads
• Organizators: Ventspils novada pašvaldība

Sacensību forma: četru stundu meža meklējums ar pašizvēlētu maršrutu

Sacensību daļai paredzētas četras stundas. Avots uzsver, ka dalībnieki paši izvēlas maršrutu un sēņošanas vietu. Praktiski tas nozīmē, ka dalībnieka sagatavotība nav tikai groza lieluma jautājums: liela nozīme būs arī spējas orientēties mežā un risināt laiku, attālumu un izvēli paša gaita.

Praktiskais ieguvums lasītājam: šo dalību nav jāsaprot kā vienādo treniņu celiņu ar vienādiem nosacījumiem visiem. Rezultāts vairāk atkarīgs no īstenām stratēģijas izvēlēm, ne tikai no kopēja starta. Tieši tāpēc avota formulējumā par “zelta vietu” ir lasāms motivējošs akcents — konkurence notiek arī pirms pirmajām sēnēm.

Kas ir pēc galvenā sacensību posma

Atgriežoties no meža, paredzēts strukturēts pēcdienas posms: kopīga maltīte, mūzika ar kapelu “Alšvangas spēlmaņi” un apbalvošana dažādās nominācijās. Tas ļauj notikumu uztvert kā sabiedrisku formātu, nevis tikai vienreizēju “kas cik daudz satvēra” pārbaudi.

Kas mainās

“Zelta grozs” kalpo kā kopienas aktivitāte, jo formāti sākas ar brīvu medību izvēli un noslēdzas ar kopīgu noslēgumu. Ja vēl neesi pārliecināts, vai pasākums ir “tikai medības” vai labāka izvēle atpūtai dabā, avots palīdz noskaidrot: ir abas daļas vienā dienā, un tāpēc izvēle ir plašāka nekā tikai sacensība.

Praktiskā informācija no avota

• Mērķauditorija: sēņošanas entuziasti, ģimenes, draugu kompānijas, iedzīvotāji un viesi.
• Dalība: no avota brīvi ieteicams ņemt līdzi sēņu grozu, ģimenes vai draugu pavadījumu.
• Atzīmējums no avota: cena, reģistrācijas kārtība, transporta norādes, pieejamības dati un citi organizatoriskie precizējumi nav publicēti.

Nākamais konkrētais solis ir tikai viens: plkst. 9.00 noteiktā dienā ierasties pie Zlēku kultūras nama “Vecās pagastmājas dārza”; pārējās dalības nosacījumu detaļas jāgaida no avota papildinājumiem.

Avots: Ventspils novada pašvaldība

9. jūnijs

(Čatež ob Savi – Brežice – Grad Podsreda )

Nu jau mums ir izveidojies grafiks. No rīta iekožam brokastis, kopš nomainījies pavārs, ēdiens ir kļuvis labāks. Par to pavāra nomaiņu mēs spriežam tikai deduktīvi, jo citādi ēdiena kvalitātes uzlabojuma iemeslus nevarētu izskaidrot.  Un tad dodamies uz āra akvaprku. Sev es esmu nosolījies, ka viss pēdējā reize un vairāk nekādu akvaparku vismaz man. Godīgi noplunčājamies pāris stundas un ap pusdienlaiku dodamies atpakaļ uz numuriņu. Pusdienas mums viesnīcas cenā nav iekļautas un tādēļ nolemjam papusdienot Brežicē. Maija ir izmeklējusi internetu un atradusi labāko ēstūzi, kur dod otros, ne tikai vafeles.

Braucam uz turieni, nākas braukt kalnā un kad esam klāt norādītajā adresē, izrādās, ka esam otrpus žogam, te ar mašīnu vairs aizbraukt nekur nevar. Bet žogā ir vārtiņi, speramies iekšā, te tāds kā mini Lido, kur ēdinu krauj uz svara. Ir tikai viena problēma – mani un bērnus nekas no redzētā neuzrunā. Maija saprot, ka mēs neesam līdz šim vēl izauguši un piedāvā mums otru labāko ēstūzi. Tas saucas Les, kas ir neliels restorāniņš pie nepārredzamā krustojuma, kuram jau esam braukuši garām. Ejot uz mašīnu, es atrodu taku, kas ved uz baznīcu kalna galā tikai stundas gājiena attālumā, atzīmēju to sev prātā kā perspektīvu.

Piesēžam uz smukas terasītes, kur var vērot gan pilsētiņu, gan šoseju, ja dikti vēlas. Sev es pasūtu vietējo ēdienu – ceptas aknas ar kartupeļiem. Aknas ir izceptas tik perfekti, ka mani nedaudz satrauc, vai tajās dzīvojošie parazīti ar nav palikuši dzīvi. Vārītie kartupeļi gan nedaudz ir no tās kategorijas, kas pazīstam kā ūdenskartupeļi, nedaudz pārvārīti. Es jau esmu arī sadīlojis, ka es apēdīšu pusi savas porcijas un tad atlikušo apmainīšu pret Maijas salātiem. Salāti ar’ bija labi. Tad vien atlika kā dežūrcūkai palīdzēt bērniem apēst viņu porcijas un varēja ripot tālāk. Vispār iesaku, ja sanāk, aizejiet, būs labi! Vispār nedaudz izraisīja skaudību tie cilvēki, kas pie blakus galdiņa dzēra alu, es – šoferis nevaru to atļauties. Mēs bijām pasūtījuši limonādi un ceļojuma laikā atklājām, ka Slovēnijā ar limonādi saprot citronūdeni.

Paēduši dodamies uz mašīnu un pie stāvlaukuma ierauga Imperatora Antonija Pija ceļakmeni. Es tur ap to akmeni ganos diezgan ilgi, jo sen neesmu redzējis. Laikam tas izskatījās tik aizraujoši, ka, braucot prom, redzēju kā vietējā ceļa remontbrigāde ar bija aizgājusi skatīties, kas tur tāds ievērojams atrodas. Mūsu nākošais galamērķis ir Grad Podsreda, bet, lai būtu interesantāk iebraucam vietējā lielveikalā, tur katrs var nopirkt vienu lietu un daudz dzērienus, jo rīt mēs sāksim patstāvīgu dzīvi, kur paši lemsim sava ēdiena izskatu!

Tad sākas ceļš uz pili. Pils ir diezgan nomaļa un kalna galā, tā lai vietējie zemnieki redz, ka kungi skatās un lieku reizi muguru neatliec. Ceļš ir normāls serpentīns un apmežots. Vispār jau braukt pa meža serpentīnu ir dikti aizraujoši. Nedaudz gan traucē tas, ka kāds mersedesa vadītājs reāli brauc man gandrīz pie aizmugurējā bampera un es braucu normālā ātrumā. Lai cilvēkam nebūtu jākavējas, kādā krustojumā palaižu viņu garām. Cilvēks bija izbrīnīts, bet nekas tagad viņam nācās izjust to kā ir, ka kāds sēž tev astē. Vispār te ir tāds balkānu stiliņš, te kotējas mersedess, ja iebrauksi krustojumā un nepaspēsi pabeigt manervu, tur arī paliksi. Ja brauks fūre, tad pusotra josla ir garantēta. Siena rulonu vedēji ar pīķiem priekšā – lentītes, lai kāds pīķus redzētu, par tādām nekas nav dzirdēts!

Pati pils ir tāda smukiņa, atrodas te kopš trīspadsmitā gadsimta, Otrajā pasaules karā gan nolīdzināta gar zemi, bet 1983. gadā renovēta un nu uzņem viesus. Galvenā atrakcija mūsu brigādei ir “dārgumu medības”. Piemaksā pie biļetes un tad tev iedod norādīti, pēc kuras meklē nākamo norādi un vāc zīmodziņus. Kamēr Maija kārto biļešu iegādes formalitātes, es skatos kā uz mums smīn lavandu kaķi.

Dārgumu medības ir pārņēmušas man jaunāko dēlu prātus. Viņi ir acīgi, bet lāga neievēro instrukcijas. Norādes lasa ne pārāk cītīgi, tādēļ pēdējā dārgumu lādīte tiek atrasta jau kā trešā. Mēs ar Maiju un Matīsu pa to laiku cenšamies apskatīt pili. Nav jau ne vainas, ekspozīcijas stāsta par vietējo vēsturi, ir arī modernās mākslas izstādes. Var uzkāpt arī pils bēniņos un tur redzēt īstu sikspārņu koloniju. Var ievērtēt arī tā laika pils labierīcības, sānā izbūvēta istabiņa ar caurumu ārpus mūriem. Izskatās arī, ka kāds šo instalāciju pat ir lietojis (gan jau kādi vācu tūristi). Nav jau tik iespaidīga kā Mulu alās, bet vismaz var redzēt, ka lido. Radās sajūta, ka neesam pa velti te pērušies. Dārgumu meklētājiem izrādās nav atradies viens zīmogs un nākas iet palīdzēt, puiši ir zīmogus sasprieduši, bet norādes visas nav savākušas. Nākas fiksi iziet visu vēlreiz godīgi, burtu zīmodziņi saliek vārdu ābols (slovēniski) un par to viņi dabū balvu.

Braucam mājās. Pēc vakariņām mūsu ceļi šķiras Maija ar Ernestu un Armandu ies uz iekšējo akvaparku, mēs ar Matīsu dosimies īstā pārgājienā uz to kapelu kalna galā. Aizbraucam uz takas sākumu un dodamies pārgājienā. Baznīcu var redzēt, tā ir kalna galā un ceļazīme rāda, ka, lai ar attālums ir tikai 2,1 kilometri, jārāpjas tur ir stundu. Sākam kāpt, stāvumiņš ir pamatīgs, bet es esmu kļuvis vecs. Savam vecākajam dēlam knapi tieku līdz, bet saņemos un turu tempu. Takai ir divas garīgās dimensijas, pirmā visvienkāršākā – ej pa kalnu taku mežā un izbaudi melngalvju ķauķa treļļus, otrā, ja esi reliģisks, tad te laiku pa laikam ir koktēlnieku skulptūras, kas vēsta par Jēzus dzīvi, pareizāk sakot, pēdējo dienu. Mēs koncentrējamies uz pirmo. Finālā ceļu, kuram nepieciešama stunda esam paveikuši divdesmit minūtēs. Jā, nācās apdzīt pāris kalnā kāpējus, vietām taka bija pa slidenām klintīm, bet ne reizi nenovēlāmies. Matīsam gan bija jānes ūdens pudele un viņš teica, ka tas traucējot viņa līdzsvaram.

Tikuši augšā pie baznīcas paskatāmies uz Savas upes lokiem un izmantojam zvana zvanīšanas atrakciju. Te baznīciņā vari pierakstīties žurnālā, iedomāties vēlēšanos un iezvanīt baznīcas zvanu. Tāpēc tas zvans te dzirdams ik pāris minūtes. Nedaudz padirnam, atpūšamies un dodamies atpakaļ lejā. Jāatzīst, ka lejupceļš ir daudz grūtāks, ne jau iešanas ziņā ar to mums problēmu nav, bet ar pareizās takas atrašanu. Jau pēc pirmajiem desmit metriem saprotam, ka šī nav tā taka, pa kuru kāpēm, spriežam, ka jāiet tik uz leju, sliktākais, gar šoseju nāksies iet atpakaļ. Pāris reizes nākas griezt atpakaļ un taka kļūst arvien šaurāka un šaubīgāka, līdz brīdim, kad tā uzved mūs uz jau zināmo govju ganību lauku, kur kāda tūrist suns aprej teliņu. Kopā visa mūsu aktivitāte aizņēma četrdesmit minūtes. Braucam mājās, skaidrs, ka akvaparka apmeklētāji joprojām ir akvaparkā.

Šis raksts tapis pamatojoties uz Sintas Ezeras vietnē Facebook paustajiem nosodošajiem rakstiem ukraiņu darbošanās sakarībā pašu ukraiņu valstī. 

Te nu man radies pasmags viedoklis visu šo dažādo izteikumu sakarībā.

Protams, nav īsti jauki (tā, maigi sakot) gan Krievijā, gan Ukrainā uz ielām tvert karotspējīgus vīriešus un sūtīt viņus uz fronti tur darboties. Bet šai darbībai var atrast/saskatīt arī vēl vienu motivāciju. Vispirms par ukraiņu šīs darbības norisi.

Situācijā, kad Ukraina jau ceturto gadu ar astīti pretstāv Krievijas agresijai un mēģina noturēt savas valsts neatkarību, ir neglīti sēdēt malā - vienalga, vai it kā bēgļu gaitās kaut kur citzemēs, vai arī Ukrainā pašā - un neko nedarīt. Gaidīt, kad kāds cits malā sēdētāja vietā izdarīs darbu.

Nekādi nesaku, ka Ukrainā visas norises ir baltas un pūkainas. Ir labas un ne pārāk labas lietas, ar kurām tiek strādāts. Dzīvai un īstai valstij vienmēr būs kādas dažādas risināmlietas. Valstij, kurā vairs nekā nav, ko labot, pārkārtot vai ko tamlīdzīgu darīt, - tādai valstij nav nākotnes; tā relatīvi īsā laikā beigs pastāvēt. Par cik beigu punkts iestājas tajā mirklī, kad viss ir sasniegts, neko nevajag, kad situācija kļūst nu pārāk pašpietiekama, pārāk "Ir dabūts tas, ko ir gribēts, neko nevajag, var iet gulēt". Tas, ko tūristi redz par labu esam kādās apmeklētās valstīs, piemēram, Lihtenšteinā vai Luksemburgā, - tas ir izkārnte, ne vairāk. Nu nestāstīs pamatiedzīvotāji jebkuram ciemiņam par to, kas mājās nav kārtībā, kas darāms. Tās jebkuras valsts iekšējās nekārtības, par kurām uzzina citās valstīs, - tās ir tās, kuras ir kļuvušas pārāk lielas pamanīšanai.

Atgriežoties pie tiem puišiem, kurus Ukrainā, pēc Sintas Ezeras atrastajiem materiāliem, Ukrainas pilsētu ielās "iepako" automobiļos un nosūta uz fronti Ukrainas aizstāvībai pret agresīvo kaimiņu. Var teikt, ka pareizi. Sūta neapzinīgos pilsoņus veikt pilsoņa pienākumu ekstremālas situācijas novēršanai. Apzinātu savas valsts neaizstāvēšanu pret iebrucējiem var droši traktēt kā valsts nodevību un kolaborantismu. Un šajā gadījumā ir "pie kājas" tas, ka valstī, papildus pozitīvajām norisēm ir arī kādas negatīvas norises. Jo vispirms ir jālikvidē ārējais traucējošais apstāklis, lai pēc tam kārtotu iekšējās lietas. Jo Ukrainas visādās iekšējās peripetijas nu nekādi neskar pārējo valstu intereses un tamlīdzīgas lietas. 

Tā pat, kā mūsu valsts visādas norises skan tikai mūs pašus, paši kā nebūt tiksim ar visu galā. Ja ne šodien, tad kaut kad drusku vēlāk. Mūsu iekšējās nesaskaņas un visādas lietu kārtošanas darbības nav pamats kādam braukt iekšā mūsu valstī ar tankiem un ieviest to kaut kādu kārtību, ar kuru mūsu valstī dzīvojošajiem nu nav nekāda sakara.

Kas attiecas uz norisēm Krievijā, kad tur visādiem, arī nejaukiem, paņēmieniem tiek ielās tverti pajauni vīrieši, lai tos nosūtītu par neko mirt Ukrainā. Tas arī nav jauki, tas notiek tādēļ, lai apmierinātu viena pundura lielummāniju un vēlmi kontrolēt visus un visur. Par Krievijas varas iestāžu motīviem ir runāts un top runāts visu laiku, sen vairs nav noslēpums. Nav noslēpums jau kopš paša šī "pasākuma" sākšanās mirkļa. Diemžēl lielais vairums Krievijas iedzīvotāju ir nozombēti kukū. Pie saprāta esamības turienes iedzīvotāji atrastu iespējas kā nepiedalīties šajā apkaunojošā pasākumā. Patlaban necilāšu tālāk šo, Krievijas, jautājumu. Tajā var izplūst daudz un dikti, runājamais laikam nekad nebeigsies.

Kas attiecas uz manu viedokli par pašu Sintu Ezeru.

Vēl viena kolaborante, kura izsakās ar Kremļa metodisko ieteikumu frāzēm. Veidojusi savu viedokli tikai vadoties no savām simpātijām pret to austrumzemes monstru uz māla kājām. Bez situācijas izpratnes vispirms sev. Tādas kā stipras aizdomas, ka būs no tām, kura jebkuru iebrucēju mūsu valstī sagaidīs ar ziediem, fanfarām un tamlīdzīgām būšanām. Viņai laikam par Latviju nospļauties.

Kas attiecas uz norisēm Ukrainā, man te tāda kā vispārināta doma:

Situācijā, kurā visa pasaule palīdz tev saglābt mājas, nav glīti pašam nepiedalīties tajā glābšanas procesā gaidot, ka tavā vietā citi izdarīs visu.

The New York Times: What Are Companies Getting for All That A.I. Spending?

„The New York Times” raksta par jaunu ekonomikas nozari, ko dēvē par „tokenomiku” un kas pēta, cik daudz uzņēmumi patiesībā maksā par mākslīgā intelekta lietošanu un ko par to saņem. Ekonomisti brīdina, ka uzņēmumi MI izdevumus patlaban uztver kā ieguldījumu, lai gan tas var izrādīties riskants, ja atdeves nebūs, un ka standartizētas metodoloģijas šo izdevumu un ieguvumu salīdzināšanai joprojām nav. Tāpēc daži uzņēmumi izgudro savus rādītājus. Piemēram, kiberdrošības firma „Elisity” rēķina „virtuālā personāla” apjomu, dalot MI izdevumus ar vidējo darbinieka algu, lai noskaidrotu, vai tas dod papildu ieņēmumus.

Meduza: Украина утверждает, что Wildberries помогает снабжать армию РФ. Это действительно так?

„Meduza” izpētīja, ko Krievijas brīvprātīgie faktiski pasūta armijai lielākajā Krievijas interneta tirdzniecības platformā „Wildberries”, kuras noliktavām kopš 18. jūlija nepārtraukti uzbrūk Ukrainas droni. Kijiva apgalvo, ka tur uzglabātas sankcijām pakļautas dronu un navigācijas iekārtu detaļas. Izpētot simtiem ierakstu karu atbalstošos krievu Telegram kanālos, izdevums atrada pasūtījumus gan medikamentiem un žņaugiem, gan bruņuvestēm, dronu detaļām un pat plastmasas maisiem kritušo ķermeņiem, kaut kopējā summa (aptuveni 18,6 miljoni rubļu jeb 201 tūkstotis eiro) uz kara vajadzībām vākšanas kopējā fona ir neliela. Līdzīgā apjomā tādas pašas preces pērk arī caur „Ozon”, kam nav uzbrukts.

The New York Times: Ceuta Migration Crisis Exposes Despair Among Morocco’s Young People

Kamēr Marokas karalis Muhameds VI savā gadadienas uzrunā runāja par valsts izaugsmi un stabilitāti, tajās pašās dienās desmitiem tūkstošu viņa pilsoņu mēģināja izlauzties Spānijas anklāvā Seūtā. Spānijas puse ziņo par 72 bojāgājušajiem, Marokas puse savukārt min 11. „The New York Times” raksta, ka aiz šīs krīzes slēpjas jauniešu bezcerība. Ekonomisti norāda, ka valdības lielie infrastruktūras projekti rada nevis paliekošas darbavietas, bet ir izrādīšanās tūristiem. Bezdarbs jauniešu vidū ir gandrīz trīsreiz augstāks nekā vidēji valstī.

LSM.lv: «Re:Check»: Vai viena NVO padomes sēde maksā 18 tūkstošus eiro? Kā premjers sacēla ažiotāžu par NVO finansējumu

„Re:Check” pārbaudīja premjera Andra Kulberga apgalvojumu, ka Valsts kanceleja par katru Memoranda padomes sēdi NVO samaksā 18 tūkstošus eiro „par pasēdēšanu”. Patiesībā šī summa nāk no Valsts kancelejas ik gadu piešķirtā 200 tūkstošu eiro finansējuma biedrībai „Latvijas Pilsoniskā alianse”, kas par šo naudu nodrošina visu NVO un valdības sadarbības mehānismu, tostarp gatavo Memoranda padomes sēdes, un 18 tūkstoši ir vienkārši šī budžeta dalījums ar plānoto 11 sēžu skaitu, nevis maksa par vienu tikšanos. Raidījums arī atgādina, ka premjera minētais paraugs, Darba devēju konfederācija, kas it kā strādājot bez valsts naudas, pati saņem 730 tūkstošus eiro no ES un valsts budžeta cita veida interešu pārstāvniecības projektam.

Radio Prague International: Train or tram? Czechia’s first hybrid hits the test track

„Radio Prague International” raksta par Čehijā testēto pirmo „vilcientramvaju”, proti, pārbūvētu Brno tramvaju „Lenka”, kas tagad brauc arī pa dzelzceļa sliedēm un darbojas ar akumulatoru. Ja testi izdosies, transportlīdzeklis nākotnē varētu ļaut pasažieriem bez pārsēšanās nokļūt no reģionālā dzelzceļa tieši pilsētas centrā, taču pagaidām to neļauj Čehijas likumdošana, un pasažieru pārvadājumi varētu sākties ne agrāk kā pēc diviem gadiem.

PBS NewsHour: Nauru, the world’s 3rd-smallest country, changes its name to Naoero

Klusā okeāna salu valsts Nauru, pasaulē trešā mazākā pēc iedzīvotāju skaita, maina starptautisko nosaukumu uz Naoero Republiku, atgriežoties pie tradicionālā vietējās valodas apzīmējuma; iedzīvotājus turpmāk sauks par „dei-Naoero”, nevis „nauriešiem”. Prezidents Deivids Adeangs teica, ka pārmaiņas godina valsts mantojumu un identitāti. Jūras līmeņa celšanās šo valsti apdraud vairāk nekā gandrīz jebkuru citu.

Meduza: Из-за жары в Европе обмелел Дунай

Rekordkarstums Eiropā pazeminājis Donavas ūdens līmeni līdz zemākajam rādītājam 30 gados. Serbijā no ūdens iznirušas vairāku Otrā pasaules kara laika vācu kara kuģu atliekas, kas nogrima 1944. gadā, bet Bulgārijā zemais ūdens līmenis ļāvis zinātniekiem atklāt mamutu kaulus. Upes gultnē kopumā guļ ap 200 dažādu kuģu, kas apgrūtina kuģošanu un ik gadu Serbijai rada finansiālus zaudējumus. ES uzsāktais Donavas tīrīšanas projekts jāpabeidz līdz 2028. gadam.

ABC News Australia: Ex-NRL player alleges gambling staff offered drugs as he lost thousands

Bijušais Austrālijas regbija līgas spēlētājs Lūks Beitmens Senāta uzklausīšanā liecināja, ka azartspēļu kompāniju darbinieki, cenšoties nostiprināt attiecības ar viņu kā ienesīgu klientu, viņam piedāvājuši arī nelegālas narkotikas, kamēr viņš zaudējis desmitiem tūkstošu dolāru mēnesī. Viņš liecināja, ka kopā ar uzņēmuma vadību, tostarp izpilddirektoru, lietojis narkotikas azartspēļu firmas rīkotā pasākumā. Liecība izskanēja diskusiju laikā, saistībā ar valdības ierosinātajiem ierobežojumiem azartspēļu reklāmai.

Al Jazeera: The battle for the Maasai Mara: Can Kenya’s most iconic ecosystem be saved?

„Al Jazeera” raksta, ka Kenijas slavenā Masai Mara rezervāta nākotne arvien vairāk tiek izšķirta tiesās. Dabas aizsardzības organizācijas pārsūdz jaunu luksusa mītņu, tostarp „Ritz-Carlton” nometnes, būvniecību, apgalvojot, ka tā notikusi aizsargātā ekoloģiskajā zonā bez derīga ietekmes uz vidi novērtējuma. Gnu populācija, kas migrē starp Serengeti un Masai Mara, piecos gados sarukusi no vairāk nekā 100 tūkstošiem līdz mazāk nekā 30 tūkstošiem dzīvnieku, un vides aktīvisti brīdina, ka nekontrolēta tūrisma attīstība var iznīcināt tieši to, uz ko tūrisma nozare paļaujas.

Le Monde: Meloni, who benefited from European solidarity in Lampedusa in 2023, seeks to isolate Spain

„Le Monde” raksta, ka Itālijas premjere Džordžja Meloni, kura 2023. gadā Lampedūzas krīzē pati saņēma Eiropas solidaritāti, tagad izmanto kadrus no Seūtas migrantu krīzes, lai politiski izolētu Spāniju. Viņa atjaunojusi pārbaudes gaisa un jūras satiksmei ar Spāniju un kopā ar 20 citām valstīm pieprasa ārkārtas iekšlietu ministru sanāksmi, lai gan neviens no Seūtā ieceļojušajiem faktiski nesasniedza Eiropas kontinentu. Rakstā norādīts, ka manevra mērķis ir 2027. gada Itālijas vēlēšanas, kurās Meloni varu var apdraudēt bijušais ģenerālis Roberto Vannači.

LRT.lt: ‘I’m racist and I did it on purpose’: Lithuanian volunteer sabotages athlete’s performance

Lietuvas svarcelšanas federācija uz mūžu diskvalificējusi brīvprātīgo Ernestu Kušinu pēc tam, kad viņš sociālajos tīklos atzinās, ka apzināti izjaucis Beļģijas svarcēlājas Sonitas Muluhas mēģinājumu uzstādīt pasaules rekordu, jo esot rasists, un komentāros lietojis nacistu simboliku atgādinošu skaitli 88. Gadījums izskanēja pēc tam, kad video ar starpgadījumu izplatīja amerikāņu svarcēlājs Džo Salivans. Lietuvas policija tagad izvērtē Kušina paziņojumus kā iespējamu naida kurināšanu.

NPR: With U.S. doors shutting, Cubans turn to Brazil for asylum

Pēc tam, kad Trampa administrācija slēdza lielāko daļu legālo migrācijas ceļu uz ASV, kubieši arvien biežāk patvērumu meklē Brazīlijā. Pagājušajā gadā tur patvērumu lūdza vairāk nekā 41 tūkstotis kubiešu, kas ir rekordskaitlis. Daudzi lido uz vīzu neprasošo Gajānu un no turienes caur Amazoni šķērso robežu ar Braziliju, izmantojot pretēju maršrutu tam, ko migranti vēl nesen izmantoja, dodoties uz ziemeļiem.

TechCrunch: Influencers draw backlash for attending OpenAI’s first luxury trip

„TechCrunch” raksta, ka „OpenAI” pirmais ietekmētāju zīmola brauciens, luksusa izbraukums Ņujorkas pavalstī ar vakariņām saimniecībā un biškopības nodarbībām, izraisījis kritikas vilni, jo ir vienā laikā ar uzņēmuma plānoto 500 miljardu dolāru lielo datu centra līgumu un 200 miljonu dolāru lielo līgumu ar ASV Aizsardzības departamentu. Vairāki dalībnieki komentāros saskārušies ar pārmetumiem par MI datu centru ietekmi uz vidi, un daži izdzēsuši video par braucienu.

Meduza: В 2026 году в России каждый месяц закрывается в три раза больше компаний

Kopš 2026. gada sākuma Krievijā ik mēnesi ekonomisku iemeslu dēļ beidz pastāvēt 12–15 tūkstoši uzņēmumu, kas ir trīsreiz vairāk nekā iepriekšējos gados, liecina „Sber” pētnieku aprēķini. Vienlaikus samazinās jaunu uzņēmumu reģistrācija, un analītiķi to skaidro ar PVN paaugstināšanu no 20 līdz 22 procentiem un pazemināto slieksni mazo uzņēmumu nodokļu atvieglojumiem.

Meduza: Залужный: Украина никогда не вступит в НАТО

Bijušais Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks, tagad Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā Valērijs Zalužnijs paziņoja, ka Ukraina, viņaprāt, nekad neiestāsies NATO, jo alianse joprojām darbojas pēc Otrā pasaules kara laika doktrīnām, kamēr Ukrainas armija tās jau sen pāraugusi. Viņš prognozē, ka Ukraina drīzāk pievienosies vēl topošam Eiropas militāri politiskajam drošības blokam, un pauda nožēlu, ka valsts nestrādā pie iestāšanās Lielbritānijas vadītajos Apvienotajos ekspedīcijas spēkos (JEF).

Tom Skots apmeklē apslēpto monosliežu vilcienu „RAT” (Rapid Access Train), kas zem Angliju un Velsu savienojošā Prinča Velsas tilta ļauj apkopes komandām nokļūt līdz tilta vidum virs Severnas upes grīvas. Par šīs vietas esamību nezina gandrīz neviens no desmitiem tūkstošu, kas tiltu šķērso ik dienu. Filmēšanas laikā RAT vairākkārt sabojājas, un komandai nākas doties kājām cauri tilta dobajām iekšpusēm līdz troses balstu pīlāram, kas ir negaidīts pagrieziens, ļaujot autoram parādīt tilta iekšējo uzbūvi, ko parasti citi neredz.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija