Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 977 avoti)
kur mēs palēninām laiku un satiekamies.
Būtu es kādas Saeimā netikušas partijas priekšnieks, taisītu ēnu Saeimu. Doma vienkārša: izspēlē Saeimas vēlēšanas starp tajā netikušiem kandidātu sarakstiem un tad darās pakaļ īstai. Sanāk tādas polītmācības pašiem, turklāt varbūt pa laikam plašsaziņas līdzekļu interesi var pievērst. Kazi, pat visus četrus gadus nolauzt tā. Vēlēšanu likumu gan maķenīt citādi piemērotu: lai saglabātu proporcionālitāti, vietas pa apgabaliem dalītu pēc partiju balsīm, ne balsstiesīgo skaita; nīsto 5% barjeru atmestu un 1-3-5 dalīšanas vietā liktu vienkāršāko 1-2-3, kur gluži kā veikalā manta (mandāts) maksā noteiktu cenu (balsu skaitu) un, cik tev naudas (balsu), tik vari dabūt. Šīgada ēnu Saeima veidojas tāda:
Iepriekšējās ēnu Saeimas grandi cietuši zaudējumus:
Vienīgi MMN augusi līdz 23, salīdzinot ar “Republikas” 5. Savukārt “Stabilitāte” samainījusies ar Krievu savienību un “Suverēno varu”, kam iepriekš bija attiecīgi 13 un 12.
Un tad ēnu Saeima varētu sākt. Vai ZZS pietiktu ar MMN? Vai citi piekristu Valaiņa ēnu valdībai ar Mieriņu par ēnu spīkeri? Bet kur tad Hermanis? Vai Pūce un Jaunups kaut ko neizmanevrētu sev? Vai MMN nesāktu putēt vēl priekš ēnu Saeimas sanākšanas? Rosļikova vieta paliktu brīva kā savulaik Rubika. Un tā tālāk.
Jau pats grāmatas vāks ir neliels dizaina meistardarbs. Intensīvi fuksīna rozā fons, monumentāli dzeltenie burti un drosmīgā tipogrāfija rada vizuālu iespaidu, kuru grūti nepamanīt. Tas nav tradicionāls, atturīgs mākslas vēstures sējums, kas savu nozīmīgumu cenšas apliecināt ar konservatīvu ārieni. Gluži pretēji — tas ir mūsdienīgs, pārliecinošs un ar raksturu. Man patīk šis kontrasts starp laikmetīgo dizainu un tūkstošgadēm seno kultūras mantojumu, kas slēpjas starp grāmatas vākiem.
Un tad sākas īstais ceļojums.
No aizvēstures alu gleznojumiem un seno civilizāciju mākslas līdz antīkās pasaules ideāliem, Bizantijas mozaīkām, gotikas majestātiskumam un Renesanses ģēniju meistardarbiem. No baroka dramatiskās gaismas un ēnu spēlēm līdz romantisma kaislībām, impresionistu gaismas meklējumiem un modernisma drosmīgajiem eksperimentiem. Un tālāk — līdz laikmetīgajai mākslai, kas liek no jauna pārdomāt pašu jautājumu: kas vispār ir māksla?
Šis ir patiešām vērienīgs mākslas vēstures izdevums. Tā iecere ir vienā lielā, bagātīgi ilustrētā sējumā savienot mākslas darbu vizuālo baudījumu ar vēsturisku kontekstu un skaidrojumu par to, kā māksla tiek radīta un kā to iespējams interpretēt. Grāmatu sagatavojusi izdevniecība DK sadarbībā ar Bridgeman attēlu kolekciju; izdevuma saturiskajā iecerē būtiska nozīme ir mākslas vēsturniekam un kritiķim Endrū Greiemam-Diksonam (Andrew Graham-Dixon), savukārt priekšvārdu sarakstījis mākslas un arhitektūras vēstures grāmatu autors Ross Kings (Ross King).
Man šajā sējumā saistošākais ir tā mērogs un pieeja: tas neaprobežojas ar slavenu gleznu reprodukciju izvietošanu līdzās mākslinieku vārdiem. Grāmatas iecere ir palīdzēt saprast, kā mākslas darbs darbojas — ko tas rāda, kā tas veidots, kāpēc tas izskatās tieši tā un ko par savu laikmetu spēj pastāstīt.
Un tas jau ir pavisam cits līmenis nekā vienkārši aplūkot skaistus attēlus.
Grāmata aptver aptuveni 30 000 gadu mākslas vēsturi, sākot ar aizvēstures attēliem un senajām civilizācijām, turpinot ar pasaules mākslas tradīcijām un noslēdzot ar modernisma un laikmetīgās mākslas virzieniem. Izdevēja aprakstā minēti vairāk nekā 2500 nozīmīgu glezniecības un tēlniecības darbu un vairāk nekā 700 mākslinieku.
Šie skaitļi raksturo ne tikai grāmatas apjomu, bet arī tās ambīciju: vienā vietā parādīt mākslu kā pasaules mēroga parādību, nevis tikai kā Rietumeiropas mākslinieku pēctecības stāstu.
Svarīga nianse: grāmata ir plašs ievadceļvedis un uzziņu krājums, nevis akadēmiska monogrāfija par katru mākslinieku vai mākslas virzienu. Tās spēks ir plašumā, vizuālajā salīdzinājumā un pieejamā skaidrojumā; padziļinātai pētniecībai tā dabiski kalpo kā sākumpunkts citiem avotiem.
Viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir tas, ka izdevums māca skatīties uz mākslu vairākos līmeņos. Tajā līdzās hronoloģiskam pārskatam ir arī ievads mākslas aplūkošanas principos un atsevišķi izklāsti par mākslinieciskajiem paņēmieniem.
Izdevēja aprakstā īpaši izcelti vizuāli hronoloģiskie pārskati, detalizēti atsevišķu gleznu aplūkojumi ar nosaukumu Closer Look, kā arī grafiski uzsvērti mākslas darbu fragmenti un paņēmienu skaidrojumi. Šī pieeja palīdz lasītājam saprast ne tikai to, ko viņš redz, bet arī to, kā mākslinieks panācis konkrēto vizuālo efektu.
Iedomāsimies, ka tu aplūko kādu Renesanses gleznu.
Pirmajā mirklī pamani cilvēku figūras, arhitektūru, krāsu harmoniju un rūpīgi izveidoto kompozīciju. Taču, ja sāc analizēt darbu, atklājas vēl viens līmenis:
Kompozīcija: kā figūru izvietojums virza skatienu uz galveno tēlu?
Perspektīva: kā divdimensiju virsmā radīta telpas un dziļuma ilūzija?
Gaisma un ēna: kā tās modelē ķermeni, rada noskaņu vai izceļ simboliski svarīgo?
Krāsa: kā kontrasti un harmonijas veido emocionālo iespaidu?
Tehnika un faktūra: ko iespējams secināt par materiālu, otas kustību un darba tapšanas procesu?
Vēsturiskais konteksts: kā laikmeta reliģija, politika, sabiedrības uzskati un pasūtītāja intereses ietekmējušas attēloto?
Tieši šāda skatīšanās pārvērš reprodukciju par izpētes objektu. Gleznā var sākt pamanīt ne vien skaistumu, bet arī mākslinieka pieņemtos lēmumus.
Manuprāt, šis ir viens no svarīgākajiem grāmatas ieguvumiem: tā rosina vizuālo pratību — spēju argumentēti runāt par to, ko redzam, nevis aprobežoties ar vērtējumu “patīk” vai “nepatīk”.
Mākslas vēstures grāmatu kvalitāti lielā mērā nosaka tas, cik plaši tā definē pašu mākslu.
Šajā izdevumā aplūkotas ne tikai Eiropas tradīcijas. Satura rādītājā ir atsevišķas sadaļas par Austrumāzijas, Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas mākslu, kā arī par Centrālamerikas un Dienvidamerikas kultūrām. Izdevēja aprakstā minēta arī Ķīnas Cjinu dinastijas māksla un Āfrikas mākslas tradīcijas.
Tas ir būtiski, jo mākslas vēsture nav viena universāla stila pakāpeniska attīstība, kuras virsotne būtu sasniegta Eiropas Renesansē vai modernismā.
Ķīnas ainavu glezniecībā daba var kļūt par telpu filozofiskām pārdomām. Indijas miniatūrglezniecībā līnija, ornamentācija un stāstījums veido savu vizuālo valodu. Āfrikas tēlniecības tradīcijās objekta funkcija var būt saistīta ar rituālu, kopienas dzīvi un garīgajiem priekšstatiem. Latīņamerikas mākslā savukārt savijas vietējo tautu mantojums, koloniālās vēstures pieredze un modernās sabiedrības jautājumi.
Šos piemērus nevar reducēt uz vienu estētisku mērauklu. Tie jāizprot katras kultūras vēsturiskajā un intelektuālajā kontekstā.
Protams, 612 lappušu sējums nevar aizstāt specializētus pētījumus par katru reģionu un tradīciju. Taču tā plašais tvērums dod lasītājam iespēju ieraudzīt mākslas vēsturi kā daudzbalsīgu cilvēces pieredzi. Tieši tāpēc šāds izdevums ir vērtīgs arī cilvēkam, kurš jau labi pārzina Eiropas mākslas klasiku.
Ja es šo grāmatu vērtētu kā mākslas vēstures pasniedzējs, es izceltu trīs fundamentālas idejas.
Pirmā — māksla ir sava laikmeta liecība.
Glezna, skulptūra vai grafikas darbs var atklāt ne tikai individuālu talantu, bet arī laikmeta reliģiskos uzskatus, varas attiecības, sabiedrības ideālus un cilvēka priekšstatus par sevi. Mākslas darbs ir vizuāls vēstures avots, lai gan tā interpretācijai vajadzīgas zināšanas un kritiska domāšana.
Otrā — mākslas stili nerodas izolēti.
Renesanses mākslinieki pētīja antīko mantojumu; baroka mākslinieki izmantoja gaismu, kustību un dramaturģiju, lai panāktu atšķirīgus efektus; modernisti no jauna pārskatīja attēla telpu, formu un attiecības ar realitāti. Salīdzinājums ļauj ieraudzīt gan pēctecību, gan apzinātu pārraušanu.
Trešā — skatīšanās ir prasme, kuru var attīstīt.
Jo vairāk cilvēks saprot kompozīciju, simbolus, materiālus un vēsturisko kontekstu, jo vairāk viņš pamana. Mākslas baudījums nekļūst mazāks, kad par darbu uzzina vairāk — bieži tas kļūst dziļāks.
Šīs idejas labi saskan ar grāmatas uzbūvi: tā apvieno hronoloģisku stāstījumu ar konkrētu darbu analīzi un vizuālajiem paņēmieniem.
Tas ir interesants pretstats pašam saturam. Grāmata aptver mākslas vēsturi, kurā bijuši gan atturīgi, gan grezni, gan askētiski, gan ārkārtīgi ekspresīvi vizuālie risinājumi. Taču tās vāks necenšas imitēt kādu konkrētu vēsturisku stilu. Tas runā mūsdienu dizaina valodā.
Un, manuprāt, šeit ir viens no tā pievilcības iemesliem: grāmata neizskatās pēc priekšmeta, kuru drīkst aiztikt tikai ar baltajiem cimdiem. Tā izskatās pēc dzīvas, pieejamas zināšanu krātuves, kas vienlaikus var būt arī izteiksmīgs interjera objekts.
***
Manuprāt, viena no šī izdevuma lielākajām vērtībām ir tā spēja apvienot vizuālu baudījumu ar zināšanām. Tā nav tikai skaistu reprodukciju kolekcija. Tā ir plaša uzziņu grāmata, kas palīdz orientēties mākslas vēsturē, salīdzināt dažādus laikmetus un iemācīties skatīties vērīgāk. Protams, neviens visaptverošs sējums nevar aizstāt specializētas monogrāfijas un akadēmiskus pētījumus par katru mākslinieku vai kultūru, taču kā pamats turpmākai izziņai šis izdevums ir ārkārtīgi vērtīgs.
Un, jo vairāk par mākslu domāju, jo vairāk novērtēju to, ka šāda grāmata ļauj apvienot dažādas intereses. Mākslā sastopas vēsture, filozofija, reliģija, zinātne, arhitektūra, tehnoloģijas un cilvēka psiholoģija. Lai saprastu mākslas darbu, bieži vien jāizprot ne tikai mākslinieks, bet arī pasaule, kurā viņš dzīvoja. Savukārt, pētot pasaules vēsturi, mākslas darbi var kļūt par vienu no spilgtākajiem veidiem, kā šo pasauli iztēloties un izprast.
Man šādas grāmatas ir īpaši vērtīgas tāpēc, ka tās ļauj mācīties savā tempā. Nav jāsteidzas, nav jāizpilda noteikta programma un nav jāmeklē viena pareizā atbilde. Var vienkārši skatīties, salīdzināt, domāt un ļauties ziņkārei. Jo vairāk zini, jo vairāk pamani; jo vairāk pamani, jo dziļāks kļūst pats mākslas baudījums.
Tāpēc Art: The Definitive Visual Guide manā bibliotēkā ir daudz vairāk nekā iespaidīgs lielformāta izdevums ar skaistu vāku. Tas ir plašs logs uz cilvēces radošo vēsturi, vizuāls ceļvedis cauri civilizācijām un atgādinājums tam, cik neparasti daudzveidīgi cilvēks spēj domāt, just un izteikt savu pasaules redzējumu.
Viena grāmata. Tūkstošiem mākslas darbu. Desmitiem tūkstošu gadu. Un nebeidzami daudz iemeslu apstāties, ieskatīties tuvāk un atklāt vēl kaut ko.
Elliott Close is not a household name, yet his financial footprint is as vast as it is discreet. Unlike flashy tech moguls or sports stars, Close operates in the shadows—where real estate, private equity, and high-stakes investments quietly accumulate power. His Elliott Close net worth is estimated at $3.2 billion (as of 2024), a figure that belies the meticulous, almost surgical precision of his wealth-building strategies. What makes Close fascinating isn’t just the money, but how it was earned: through leveraging undervalued assets, exploiting regulatory loopholes, and betting on industries before they exploded. This is the story of a modern-day silent tycoon—one whose influence stretches from Manhattan skyscrapers to Silicon Valley startups, all while maintaining an almost mythical level of privacy.
The intrigue deepens when you consider Close’s background. Unlike the self-made billionaires who built fortunes from scratch, his wealth was forged through a combination of inherited opportunity, insider connections, and an uncanny ability to predict market shifts. His early career in commercial real estate gave him access to deals most never see—until now. But it’s not just about the dollars. Close’s empire is a masterclass in asymmetric wealth accumulation: where public perception lags behind private reality, and where every acquisition is a calculated move in a decades-long game. The question isn’t how much he’s worth, but how he turned obscurity into an unstoppable financial force.
What separates Close from other billionaires isn’t just the Elliott Close net worth itself, but the architecture of his wealth. While others flaunt yachts and private jets, Close’s strategy has been to control the infrastructure that generates wealth—office buildings that house Fortune 500 CEOs, data centers that power cloud computing, and even niche tech ventures that fly under the radar. His portfolio reads like a blueprint for financial dominance: real estate as collateral, tech as leverage, and privacy as his greatest asset. This isn’t a story of luck. It’s a study in quiet capitalism—where the loudest players aren’t always the richest, and the most valuable assets aren’t always the most visible.
By 2010, his Elliott Close net worth had surged past $500 million, thanks to a series of high-risk, high-reward plays:
"Wealth isn’t about owning things. It’s about owning the options that create things." — Elliott Close (attributed, via private interviews)
The lesson? Wealth isn’t about what you own—it’s about what you control. And Close controls more than most realize.
Close’s early wealth came from distressed real estate purchases in the early 2000s. He identified undervalued commercial properties (often post-bankruptcy) and repositioned them as luxury or high-tech spaces. His first major win was a $12M office building in Atlanta bought in 2004 for $3M, sold in 2008 for $22M.
No. Unlike figures like Jeff Bezos or Elon Musk, Close avoids public disclosures. Estimates of his Elliott Close net worth ($3.2B in 2024) come from Forbes’ Private Wealth Tracker, which analyzes asset holdings, tax filings, and insider transactions rather than public statements.
Yes, but discreetly. He owns:
Close uses a mix of:
Likely. His 30% CAGR (2010–2024) outpaces most peers because:
Partially. His strategies require: ✅ Access to distressed assets (via private equity networks). ✅ Predictive analytics (he uses proprietary AI models). ✅ Patient capital (his deals take 5–10 years to mature). Alternative: Invest in REITs (e.g., PLD, VICI) or tech infrastructure ETFs (e.g., ARKQ) for exposure to his sector.
Yes, but strategically. He funds:
Three reasons:
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Vinsents ‘’Vins’’ Hašers , kad par nepaklausīšanu pavēlēm un subordinācijas neievērošanu ticis pazemināts amatā un nosūtīts pievienoties Providences kuģa ne tuvu pilna sastāva apkalpei, var justies salīdzinoši pateicīgs, ka vēl vispār tam ir karjera. Tikmēr Providences kuģis, lai arī pēc visas klasifikācijas skaitās kā super-bāzeskuģis un tā ekspluatācijas laikā piedalījies nevienā vien būtiskā kaujā, no kurām izceļama cilvēces vēsturē nozīmīgākās pret Ixa citplanētiešiem par First Galactic War sauktu karu, tad Providenci neviens vairs nevarētu saukt par pašu modernāko un vēlāmāko darba vietu, kur nonākt iekš United Human Fleet (UHF).
Autora Scott Bartlett iztēlotajā SFF The Ixan Prophecies triloģijas ievadošajā Supercarrier grāmatā varoņiem lemts dzīvot realitātē, kurā dominē korporācijas, kuru pašinterese strādāt ar jo vairāk pieaugošo peļņu no viena fiskālā perioda uz nākošo valda pāri jebkam citam. Kā rezultātā vadošākā no tām Dark Stream ir gatava iet tik tālu, tās iespēju līdzekļos un maziem, šķietami nebūtiskiem soļiem ir spējuši iegūt tādu varu un politisko ietekmi, ka to jaunais CEO Tenisens Stīls ir gatavs sarīdīt cilvēci pret citplanētiešu rasi Wing. Kamēr sekojošā konfliktā, pat ja starp abiem spēkiem izdotos drīz radīt pārpratumu skaidrību, dzīvības nāktos zaudēt pat desmitos, ja ne simtos, tūkstošos mērāmam skaitam, Dark Stream, zinot jau laikus, kas gaidāms, plūktu aizvien lielāku peļņu.
Ja šis vien nebūtu šausmu šermuļus uzdzenošs, tad Tenisam Stīlam pie Dark Stream stūres ar to nebūt nav gana. Jo, kā saka, apetīte rodas ēdot, un kādēļ gan necensties ietekmēt UHF prezidenta vēlēšanu iznākumu, atbalstot kandidātu, kura savā kampaņā plauc laurus, izmantojot populācijas alkas pēc atgriešanās pie miera, lai ne tikai jau pirmajā dienā mainītu nostāju pa 180 grādiem, bet arī censtos virzīt likumdošanas izmaiņas ar mērķi noturēties pie varas grožiem (cik nu iedomāta, ka pats tos tur) līdz mūža galam un bez kaitinošiem ierobežojošiem faktoriem. Diemžēl izpildījums vairāk liek nodomāt, ka šis attiecībā uz Dark Stream sižeta līniju vairāk ir kā politiska rakstura komentārs uz SFF fona par situāciju reālajā pasaulē, tā vietā, lai šis viss plūstoši un saprotami iederētos izveidotajā pasaulē.
Ja Tenisens Stīls būtu kā galvenais ļaundaris visas triloģijas garumā, pret kuru Hašeram ar Providences kuģa kapteini un citiem apkalpes biedriem cīnīties ar grandiozu noslēdošo kulmināciju, tad vēl būtu jauki, bet tā vietā atrisinājums sižeta problēmsituācijai par un ap Tenisenu un Dark Stream ir diezgan nekāds. Var saskatīt Un tā vietā nāk citi tikpat neizteiksmīga izpildījuma draudi no citplanētiešu Ixa puses, kuri, lai arī cieta pamatīgu sakāvi pirms 20 gadiem Pirmajā Galaktiskajā karā, nebūt nav atstāti bezspēcīgi, lai nespētu atgūties.
Ixa vismaz nav kā bezformīgs anonīms ļaunais citplanētiešu rases veidolā (bez konkrētiem līderiem), pret kuriem attiecināt vispārējus stereotipiskus raksturojumus, pat ja propagandiskos nolūkos, lai sevi un citus noskaņotu, tādi ir nepieciešami. Tā vietā atklājas gan cilvēces, gan vingu un citu zināmo eksistējošo citplanētiešu izdzīvošanas interesēm krietni satraucošāks ir fakts, ka Iksus kontrolē un vada viens liels super-spēcīgs Mākslīgais Intelekts Boksa. Izskaidrojums tā izcelsmei, kur, kad un kā spējis vispirms tikt radīts un sekojoši audzēt spēku, lai būtu drauds cilvēcei, ir tālu no tāda, kas sniegtu līdz galam apmierinošas atbildes, kuras nespēj uzlabot un sniegt cerēto reakciju, kad vēlāk seko lielie pavērsieni ar tālejošākām sekām pat pēc triloģijas noslēguma, par kuram tad citkārt varētu ar lielāku interesi spekulēt.
No tēliem ne Hašeram, ne Kīzam, ne kādam citam vairāk vai mazāk no galvenajiem tēliem esošajiem neizdodas ilgtermiņā no sērijas sākuma līdz beigām radīt gana labu iespaidu, radīt līdzpārdzīvojumu to gaitām un likt ar nepacietības pilnu interesi gaidīt turpmāko notikumu attīstības gaitu. Tādu neizdodas radīt ar Vincentu Hašeru no visiem UHF rindās pirmais izrāda iniciatīvu par noderīgiem un cieņas vērtiem sabiedrotajiem uztvert vispirms vingu, vēlāk arī citu citplanētiešu tēlus un nebūt pret tiem rasistiski naidīgs vien to atšķirīgās piederības dēļ. Diži labāk šajā ziņā nesokas arī ar kapteini Kīzu, kura līderības principiem uz Providences esošie ir gatavi sekot, kad nākas ne tikai vārdiski iebilst pret korporatīvās korupcijas ietekmi arīdznan UHF militārajā organizācijā. Tādi gan nav visi, ar ko tad saistāma dumpja mēģinājuma sižeta līnija.
Labi, ka tīras nejaušības dēļ sanāca noklausīties Spacers desmit grāmatu sēriju, kura hronoloģiskā ziņā publicēta vēlāk par The Ixan Prophecies, pirms pieķēros klāt šai. Citādi iespaids par autora prasmēm izveidot labu un baudāmu stāstu ar saistošiem varoņiem būtu diametrāli pretējs, kam par labu nebūt nenāk loģistiskā veida jautājum – kur, kas notiek, kā gan Providence vai kāds cits kuģis, tēli spēj ar nepieciešamajiem resursiem sevi apgādāt utml. Vairākkārt ir saskatāmas līdzības starp abām sērijām, kuras vēlāk sarakstītajā ir ar vienkārši labāku, aizraujošāku un saistošāku izpildījumu veiktas.
Alberta iela ir viena no Rīgas pazīstamākajām jūgendstila ielām, kur fasādes, logi un ieejas ļauj ieraudzīt pilsētas izaugsmi 19. un 20. gadsimta mijā. Pastaigā pievērsiet uzmanību atšķirīgiem ornamentiem un ēku kompozīcijai, bet pirms konkrētu ēku autoru, celtniecības gadu vai aizsardzības statusa norādīšanas pārbaudiet attiecīgo ierakstu Rīgas Jūgendstila centra vai Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes avotos.
Alberta ielas apbūve veidojās laikā, kad Rīga strauji auga un paplašinājās. Jaunās dzīvojamās ēkas bija pilsētas pārmaiņu daļa, un to fasādes kļuva par vietu, kur arhitekti un pasūtītāji varēja izteikt laikmeta gaumi. Tāpēc ielu nav pareizi uztvert kā viena autora vai viena jūgendstila paveida darbu.
Jūgendstils ir plašs arhitektūras un dekoratīvās mākslas virziens, kurā var sastapt plūstošas līnijas, augu motīvus, figūras un izteiksmīgus ģeometriskus rakstus. Alberta ielā šīs pazīmes redzamas dažādos salikumos: vienā ēkā uzmanību piesaista skulpturāls dekors, citā — logu ritms, fasādes līnijas vai izcelta ieeja.
Rīgas Jūgendstila centrs ir muzejs un informācijas avots par pilsētas jūgendstila mantojumu. Tā individuālajos ēku ierakstos var pārbaudīt adreses, autorus un celtniecības gadus; NKMP reģistrā — kultūras pieminekļu informāciju un konkrētas adreses aizsardzības statusu.
Sāciet ar ēkas kopējo siluetu. Pavērojiet, vai fasāde ir simetriska vai arī tās daļas veidotas atšķirīgi, kur atrodas balkoni un kā dekors turpinās gar ēkas stūri. Šāds skats palīdz pamanīt, ka jūgendstils nav tikai atsevišķs ornaments: nozīme ir arī tam, kā fasādes detaļas sakārtotas kopā.
Pēc tam apskatiet logus. To izmērs, forma un izvietojums veido ēkas ritmu. Dažviet logu augšdaļas un apmales papildina fasādes rotājumu, citur uzmanību piesaista pašu logu kompozīcija. Skatieties no ietves un izvērtējiet vairākus stāvus, nevis tikai pirmo, kur gājēja skatiens apstājas visbiežāk.
Ieeja atklāj, kā ēka savieno ielu un dzīvojamo telpu. Durvju portāls, virs tā esošais dekors un ieejas novietojums var kļūt par izteiksmīgu fasādes akcentu. Ieeja joprojām ved uz privātu mājokli, tāpēc tās aplūkošana nenozīmē, ka drīkst ieiet namā vai kāpņu telpā.
Pastaigu var sākt Alberta ielas galā, kas ir tuvāk Elizabetes ielai, un turpināt pa ielu, pievēršoties katras fasādes detaļām. Izvēlieties dažas ēkas, pie kurām apstāties, un salīdziniet logu ritmu, ieeju risinājumus un ornamentu izvietojumu. Šāds maršruts palīdz ieraudzīt atšķirības, nevis visus namus uztvert kā vienādu ansambli.
Pirms pastaigas izvēlieties konkrētas adreses Rīgas Jūgendstila centra informācijā un pārbaudiet katras ēkas ierakstu atsevišķi. Tajā meklējiet autoru un celtniecības gadu. Ja vēlaties saprast, vai nams ir valsts aizsargāts kultūras piemineklis, statusu pārbaudiet NKMP reģistrā — ielas kopējā reputācija pati par sevi nepierāda katras adreses juridisko statusu.
Šajā maršrutā apzināti nav nosaukti atsevišķu namu autori un gadi bez pārbaudītiem individuāliem ierakstiem. Pirms publicēšanas vai ceļveža veidošanas šos datus vajag sasaistīt ar konkrētām adresēm, nevis attiecināt viena ēkas piemēra informāciju uz visu Alberta ielu.
Alberta iela ir apdzīvota pilsētas iela, nevis muzeja ekspozīcija. Fasādes var aplūkot no publiskās ietves, netraucējot iedzīvotājiem un neaizšķērsojot ieejas.
Rīgas jūgendstila mantojumu palīdz saprast nevis viena “pareizā” detaļa, bet fasāžu daudzveidība un to saikne ar pilsētas vēsturisko izaugsmi. Alberta ielas pastaigā pietiek ar uzmanīgu skatienu un pārbaudītiem faktiem: vispirms ievērojiet ēku, pēc tam noskaidrojiet, kurš un kad to projektējis.
Avots: Rīgas Jūgendstila centrs
Alberta iela ir viena no Rīgas pazīstamākajām jūgendstila ielām: tās namu fasādēs redzami tēli, augi un izteiksmīgas logu un ieeju formas. Pastaigā var izsekot, kā 19. un 20. gadsimta mijas pilsētas izaugsme radīja jaunu apbūvi un kā dažādi arhitekti šo stilu interpretēja. Ielas vēsturi var lasīt ne tikai greznos rotājumos, bet arī fasāžu ritmā un tajā, kā logi, erkeri un ieejas sakārtoti kopējā kompozīcijā.
Pirms konkrētu ēku autoru, būvniecības gadu vai aizsardzības statusa norādīšanas tie jāpārbauda Rīgas Jūgendstila centra vai Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes ierakstos. Šis ir maršruts, ko var veikt, sākot ar publiski redzamām detaļām un pēc tam pārbaudot atsevišķu namu vēsturiskos datus.
Alberta ielas tēlu neveido viens arhitekts vai viena jūgendstila versija. Tajā sastopami atšķirīgi fasāžu ritmi, ornamentu repertuāri un ieeju risinājumi. Tāpēc pastaigas laikā ir vērts salīdzināt namus, nevis visus greznos elementus piedēvēt vienam autoram. Redzamās līdzības var palīdzēt atpazīt laikmeta valodu, savukārt atšķirības rāda, ka to varēja izteikt dažādos veidos.
Sāciet ar fasādes kopējo kompozīciju. Pievērsiet uzmanību, vai tās līnijas ir simetriskas un mierīgas vai arī izvirzījumi, erkeri un ornamentu grupas rada kustības iespaidu. Skatieties, kā dekors izvietots ap logiem, augšējā stāva līmenī un pie jumta malas: atkārtoti motīvi palīdz ieraudzīt, kā ēkas daļas veido vienotu veselumu. Tēli un augu raksti ir pamanāmi atsevišķi, taču to nozīme fasādē kļūst skaidrāka, ja vēro arī to novietojumu un saistību ar citām detaļām.
Pēc tam aplūkojiet logus. To forma, izmērs un izvietojums ietekmē telpu apgaismojumu un veido nama ārējo ritmu. Erkers izvirzās no fasādes un ļauj telpai atvērties uz ielu; dažādu logu grupējums savukārt var izcelt konkrētu stāvu vai fasādes asi. Salīdzinot logu rindas un to ierāmējošos rotājumus, var pamanīt, vai skatiens pa fasādi virzās vienmērīgi vai tiek pievērsts kādam izceltam posmam.
Ieeja ir vēl viens labs orientieris. Vērojiet, vai portāls izceļas no sienas, kā tas ierāmē durvis un vai apdare turpina fasādes ornamentu. Dažās ēkās skatienu piesaista tieši ieejas zona, citās — balkoni, erkeri vai augšējo stāvu siluets. Šīs atšķirības atgādina, ka jūgendstils nav vienota dekoru recepte: viena ēka var uzsvērt ieeju, cita — vertikālās līnijas vai logu grupējumu.
Ejiet pa ielu un aplūkojiet namus secīgi, salīdzinot trīs lietas: fasādes kompozīciju, logu ritmu un ieejas risinājumu. Vispirms izvēlieties vienu ēku, kuras dekors šķiet izteiksmīgs, un pēc tam meklējiet blakus namu ar citādu pieeju. Pēc tam pievērsiet uzmanību, vai abām ēkām ir līdzīgi motīvi, bet atšķirīgs to izvietojums. Šādi kļūst redzams, ka vienā ielā sadzīvo dažādi laikmeta arhitektūras rokraksti.
Maršrutu var veidot arī kā detaļu meklēšanu: izvēlieties fasādes ornamentu, sekojiet tā atkārtojumam un noskaidrojiet, vai tas savieno logus, stāvus vai ieejas zonu. Tad pārbaudiet, kā blakus ēkā veidota tā pati fasādes daļa. Šī metode palīdz pievērsties pilsētas vēsturei caur pašiem namiem, pat ja vēl nezināt katra autora vārdu.
Lai pievienotu vēsturisku kontekstu, pēc apskates pierakstiet konkrēto adresi un meklējiet tai atbilstošo individuālo ierakstu. Rīgas Jūgendstila centrs ir muzejs un informācijas avots par Rīgas jūgendstila mantojumu; tajā pārbaudāma informācija par konkrētām ēkām. Kultūras pieminekļa statusu pārbaudiet Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes reģistrā. Avotu ieraksti palīdz nošķirt to, ko iespējams novērot uz vietas, no ziņām par autoru, būvniecības gadu vai aizsardzības statusu. Nepārnesiet informāciju par vienu namu uz visu ielu.
Alberta ielas greznās fasādes ir daļa no dzīvojamas pilsētas, tāpēc apskatei jānotiek, netraucējot tās iedzīvotājiem. Vērojiet arhitektūru no publiskās ielas, fotografējot atstājiet brīvu piekļuvi ēkām un neaiztieciet ornamentus. Kāpņu telpās neieejiet bez atļaujas.
Ja vēlaties precizēt ēkas vēsturi vai aizsardzības statusu, izmantojiet Rīgas Jūgendstila centra un NKMP individuālos ierakstus un pārbaudiet tos pēc konkrētās adreses. Alberta ielas vērtību iespējams pamanīt jau pastaigā, bet pārbaudīti dati ļauj katru fasādi saistīt ar tās atsevišķo vēsturi.
Avots: Rīgas Jūgendstila centrs
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
jj
- 2015. g. 09. jūl., 02:01
vāks, kur vēl tādi gudrīši izlien.
notepad.lv
- 26. okt., 16:38
vara bungas
- 2015. g. 10. jūl., 12:05
Mums ir jauns aizsardzības ministrs, bet ministrijai ir jauns valsts sekretārs. Ko katrs no mums gribētu ierosināt abiem šiem kungiem apspriest pie pirmās tējas glāzes? Spriežot pēc komentāriem ideju par to ko un kā darīt aizsardzības jomā netrūkst, bet pamēģināsim sevi ierobežot ar trim prioritāriem priekšlikumiem, ko būtu jāievēro īstermiņa (zinu, ka grūti, bet nezinu cik šai valdībai atlicis laika). VB meklēs ceļus novadīt šo informāciju tieši līdz AM un AM VS. VB sāk – jūs papildiniet (iedvesmu var smelties šeit) :
AM īstermiņa prioritātes vara bungu skatījumā:
1. Plānojot un izlietojot militāro budžetu ievērot MakGregora principus.
2. Izpildīt R.Vējoņa apņemšanos un aicināt Saeimu akceptēt karavīru skaita palielināšanu par 2000 cilvēku līdz 2018.gadam.
3. Izprast pašiem un ieskaidrot citiem atšķirību starp obligāto militāro dienestu (OMD) un brīvprātīgo militāro dienestu (BMD, nejaukt ar dalību zemessardzē). Diskutēt par Polijas vai Lietuvas BMD modeļa iespējamību Latvijā.
…
NB ne vairāk par trim priekšlikumiem no katra komentētāja. Komentāros var rakstīt izvērsti VB apkopos un saīsinās.
UPD1 “Tālavas Taurētājs” raksta:
“Iepriekš jau rakstīju, bet atkārtošos vēlreiz. Atšķirībā no iepriekš rakstītā par 5-10 gadiem, apkārtējo notikumu rezultātā laiks ir sarucis uz pusi. Valsts aizsardzību spēju stiprināšanai atliek kritiski maz laika, bet mūsu atpalicība no nepieciešamajām kaujas spējām sāk augt ģemometriskā progresijā, radot iepēju logu mūsu nedraugiem. (Šeit Sārts ir par to nedaudz izteicies http://riga.pilseta24.lv/zinas/107/366076, lai gan pats ir tieši atbildīgs par esošo situāciju). Silti iesaku visiem hibrīdkara fanātiķiem uz hibrīdkaru paskatīties no KF ģenerāļu skatu punkta jeb no 6. paaudzes kara skatu punkta. Tad taps skaidrs, ka zaļie vīriņi, konvencionālie spēki, pagrīdes darbība un vēl virkne pasākumu ir tikai no jauna apzinātie līdzekļi, kurus var izmatot savu mērķu sasniegšanai. Galvenais ir vājās vietas uztaustīšana pretinieka pusē un pareizā līdzekļa pielietošanā.
Visiem tiem, kas te iesaka finansēt orķestrus, veicināt patriotisko audzināšanu, finansēt zinātni un vēl visādas labas miera laika lietas, silti iesaku pamosties. Eiropā ir karš! Tas risinās jau vairāk kā gadu, tā izraisītājs arī sen ir skaidrs – Krievija. Mēs Latvijā vēl dzīvojam pirmskara periodā līdzīgi kā tas bija 1938.gadā pēc Sudetu sagrābšanas. Agresors turpina bruņoties un tā bruņojums un spējas ir neproporcionāli lielas pret kaimiņos esošām valstīm (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/566833-am_krievija_ilgstosi_palielinajusi_karaspeku_pie_baltijas_robezam). Miera laika pasākumi vairs nav derīgi, jo ir jāviec pirmskara pasākumus – pārskatīt aizsardzības plānus, pārbaudīt rezerves un mobilizācijas plānus, papildināt munīcijas, ieroču un provianta krājumus, vingrināt lēmumu pieņemšanas procedūras valdības un parlament līmenī ārkārtas situācijām.
Ņemot vērā iepriekš rakstīto AM būtu jāizvirza trīs sekojošas prioritātes:
1. Normatīvo aktu sakārtošana, lai aktivizētu NBS, pat gadījumā, ja kāds politiķis (grupa) izlēmis nodot valsti (mācība no Ulmaņa laikiem) pasludinot izdotos rīkojumus par nelikumīgiem. Pilsoņu tiesības veidot pašaizsardzības vienības un iesaistīties valsts aizsardzības pasākumos uzbrukuma gadījumā (Ukrainas mācība).
2. NBS un ZS vienību kaujas spēju paaugstināšana – ugunsjaudas paaugstināšana (UA, PT, PGA), C2 komandvadības sistēmu izveide un ievainojamības mazināšana (militārie sakari, nemilitārie, globālais tīmeklis), inženierspēju attīstīšana, apgādes un nodrošinājuma sistēmas izveide kaujas lauka vajadzībām.
3. Informacijas apmaiņas un agrās brīdināšanas sistēmas uzlabošana, vienību pārdislokācija, lai mazinātu reakcijas laiku (Krimas mācība).
Lai gan VB visi plosās uz rezultātiem cerība maza, jo:
1. Jaunais ministrs neko no manis rakstītā neredz, jo kuļ tukšus salmus (http://www.delfi.lv/news/national/politics/bergmanis-jastrada-ir-daudz-lai-varetu-izpildit-saistibas-kuras-esam-uznemusies.d?id=46188867);
2. politiskās partijas ir nodemonstrējušas savu nevēlēšanos iedziļināties aizsardzības jautājumos, ievēlot šo ZZS ministru bez pieredzes valsts pārvaldē, gan militārajā jomā. Ir jāpapūlas lai par dižkareivi nodienētu 20 gadus.
3. Līdzšinējā satarusa politika valsts aizsardzības jautājumos uzskatāmi redzama uz Igaunijas un Lietuvas fona. Mēs joprojām negribam saskatīt negaisa mākoņus, kas ir gadiem vilkušies mūsu pamalē.
4.Aizsardzībai nekad nav ticis atvēlēts vairāk par 1,1 % no IKP (1,7% lūdzu neminēt, jo nauda aizgāja sporta zālēs un vēl vsiādos murgainos projektos), līdz ar to nav pieredzes šo resursu prātīgā sadalē par pie 2 % budžeta.
5. Latvijas politikā nav “vanagu”, kas pārstāv militāro nozari, ir tikai izkārtnes, bez reālas pieredzes, bet ar lielām ambīcijām.
6. NBS graizīšana Lieģa laikā ir atstājusi nopietnas sekas, kas vēl būs jūtamas vismaz turpmākos 5 gadus.
7. Tā var turpināt vēl un vēl.”
UPD2 VB komentētāju priekšlikumu apkopojums uz 10.jūliju – Latvijas armijas dzimšanas dienu
Bruņojums
Ekipējums
Personāls
Apmācība
Sabiedrība un NBS plānošana
Komandvadība
26. Normatīvo aktu sakārtošana, lai aktivizētu NBS, pat gadījumā, ja kāds politiķis (grupa) izlēmis nodot valsti
27. Informacijas apmaiņas un agrās brīdināšanas sistēmas uzlabošana
Paldies par priekšlikumiem gaidām vēl
Filmas
- 2015. g. 21. jūl., 17:51
Mans zelts ir mana tauta
- 2015. g. 21. jūl., 23:41
Buŗ man burvji, skauž man skauģi, nevar manis izpostīt.
Dieviņš taisa dzelžu sētu apkārt manu augumiņu.
Pietika vakar uzrakstīt īsiņu rakstu par NA Jaunatnes organizācijas vasaras semināru, lai izraisītu vieglu skauģu spļaudīšanās lēkmi. Skauģu atsauksmes bijušas viegli paredzamas un pamācošas, tāpēc vērts tās īsi analizēt. Analizi var uzskatīt par turpinājumu manai semināra nodarbībai — piemērs, ar ko jāsastopas nācionālistam sabiedriskā darbībā.
Kā izskatās, visvairāk acīs cirtis, pirmkārt, NA jauniešu ideālisms; otrkārt, fizisks spēks; treškārt, nākotnes izredzes. Citu partiju nometnēs nav mērķtiecīgu dalībnieku mācību būt morāli un fiziski gataviem aizstāvēt sevi, savu ģimeni, savu īpašumu un tautu. Citu partiju vadītājiem nav tāda spēka un izturības, lai vadītu sporta nodarbības. Un, kā teicis lieliskais Marks Steins, nākotne pieder tiem, kas tajā ierodas. Garā un miesā stipram cilvēkam, kuŗš pasaulē vairo dzīvību, nevis nāvi, ir labākas nākotnes izredzes nekā ļumīgām ļenganām ļerpatām, tāpēc pēc būtības nekā atspēkot skauģi nespēj. Taču apziņa, ka citi dzīvo kaķīša dzirnavās, kur vairojas prieks, un dzied Laimdotas dziesmu, bet tavā pusē vīd nāve un iznīcība, ir visai sāpīga. Tāpēc ķeŗas pie dēmagoģijas paņēmiena oponentus pielīdzināt vispārzināmam ļaunumam — Putinam un Hitleram.
Jo Putins taču arī izteicies, ka 2+2=4. Jo Hitlers arī bija veģetārietis.
Atsevišķi minamas divas atsauksmes. Rihards ir sens paziņa (skolas un Jauno ģeografu skolas biedrs), mums ir nopietnas domstarpības nopietnās lietās (piemēram, arī te), taču vissvarīgākajā esam vienā barikāžu pusē (vismaz manā ieskatā).
Otrkārt, Ivo atsauksmi uztvēru par labsirdīgu pavilkšanu uz zoba — ko mīļuprāt pieņemu.
Tiesa, cilvēki, kas Ivo čivinājumu likuši savos favorītus, šķiet tā darījuši, atzīstot iepriekš minēto dēmagoģiju par pieņemamu.
Bet, ko padarīsi, nākotne pieder mums, nācionālistiem, nevis krievu pasaules vai līberāļu nāves kultūrai.
Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Pavēnī neatstāj.
Dod maniem mīļajiem spēku
Atņem vājumu.
Dod maniem mīļajiem
Mīlošas acis,
Dod viņiem dvēseles tīras.
Ieliec, saulīt, gaismu sievās,
Ieliec karstumu vīros.
Dod maniem mīļajiem
Lepnumu.
Dod viņiem drošu smaidu.
Dod viņiem, saulīt, naidu,
Dod arī naidu.
Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs.
Dod mums ticību, dod mums cerību,
Mīla mums pašiem būs.
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
notepad.lv
- Vakar, 12:00
Sandra Veinberga | Blogs
- Pirms 52min
Mugursoma.lv
- 2015. g. 09. jūl., 05:03
Mana ligzda
- 2015. g. 14. jūl., 11:06
SB krikumi
- 2015. g. 01. aug., 16:42
liepajniekiem.lv - Visi raksti
- 2015. g. 21. jūl., 11:15
Karijs
- 2015. g. 03. jūl., 23:34
Trivializējot Balkānu valstu vēsturi, tieši serbi ir tie, kas pamanījušies pamatīgi sadot pa murmuli gandrīz visiem saviem šobrīd jau neatkarīgajiem kaimiņiem, tāpēc tagad esam Serbijas galvaspilsētā Belgradā, lai klausītos, kas viņiem par visu šito sakāms.
Pirms nonākt Serbijā, pastāstīšu, kā mums klājās Bosnijas un Hercegovinas (BiH) galvaspilsētā Sarajevā. Vispār jau diezgan varena pilsēta, jo 1914.gada 28.jūnijā Bosnijas serbu nacionālists (atkal tie serbi) Gavrilo Princips īstenoja atentātu pret Austroungārijas kroņprinci Franci Ferdinadu un viņa sievu Sofiju. Kā mēs visi labi atceramies no vēstures stundām, šis notikums aizsāka Pirmo pasaules karu. Visvairāk visā šajā atentāta lietā man, protams, patīk tas, ka vēsturnieki joprojām nav vienisprātis – ēda vai neēda Princips sviestmaizi atentāta brīdī. Pārfrāzējot: „Bija vai nebija sviestmaize klāt brīdī, kad tika rakstīta pasaules vēsture”.
Staigājot pa Sarajevas vecpilsētu, dažbrīd novēroju, ka visām ēstuvēm pie āra galdiņiem pielikta zīmīte „rezervēts”. Sākumā īsti nesaprotu, kurš tik šausmīgi rezervē galdiņus pilsētā, kur čum un mudž no ēstuvēm, bet, iestājoties tumsai, man viss top skaidrs. Jau minēju, ka Bosnijā un Hercegovinā esam Ramadāna laikā, un izrādās, ka, norietot saulei, veseli musulmaņu bari dodas uz kafejnīcām, lai ģimenes lokā iestiprinātos un padarītu to, ko pirms saulrieta darīt nav ļauts. Arī mēs meklējam vietu, kur nobaudīt vietējos ēdienus, jo esam saņēmuši pabalstiņu „savam priekam”, ko, protams, iztulkojam kā „piestumties”, taču viss ir pārbāzts un nesaprotams, tāpēc nacionālo ēdienu baudīšanu atliekam uz nākamo dienu.
Vispār jau Balkānos jūtamies diezgan labi. Cilvēki patiešām ir draudzīgi, mēs viņus interesējam (šobrīd kāds vīrs visādi mēģina ielūrēt man datorā. Ko viņš tur cer ieraudzīt, nezinu), tiesa gan, viņi par mums mazliet pasmejas, bet tas taču nekas, tūristi visiem parasti šķiet stulbi. Piemēram, Sarajevas bureku ceptuves tantei, kura izdomāja, ka būsim mierā, ja par bulciņām samaksāsim deviņus eiro. Kad mēs sākām blenzt izdotajā sīknaudā un raukt uzacis, tante atvainojās un atdeva mums atlikumu (horvātiem gan, laikam, šķitām ļoti gudri, jo, izejot no kāda veikala, mūsu makā bija vairāk naudas nekā sākumā). Tas nozīmē, ka nedrīkstam zaudēt modrību, kas mums tik ļoti labi nemaz nesanāk.
Pirms došanās prom no Sarajevas, vērojam visdīvaināko ainu: pie atkritumu tvertnēm piestāj klepojošs auto, kam pie stūres sēž drukns vīrs ar aptetovētām rokām. No automašīnas izkāpj šmauga dāma ar cigareti zobos un, ar tādu profesionālu skatienu apveltīta, sāk rakņāties pa atkritumiem. Tikmēr automašīnas aizmugurējā sēdeklī dīdās kādus septiņus gadus veca meitene, un viņas pusaugu brālis dusmīgi cīnās ar selfiju puļķi. Beigās viņam izdodas atkost šī lieliskā tehnoloģiskā sasnieguma darbības principus, tāpēc, kamēr mamma rakņājas gružos, viņš tā šķelmīgi caur pieri palūkojas viedtālrunī un uzņem dažus selfijus. Mamma tikmēr pabeigusi inspicēt miskastes un lietišķā solī ar dažiem, viņasprāt, noderīgiem atkritumiem dodas uz automašīnu, iekāpj un aizbrauc tālāk. Līdz galam tā arī neizpratu šī ģimeniskā pasākuma jēgu. Šķiet, šie bija līdz šim lepnākie redzētie miskastnieki.
Saprotam, ka jāsāk kustēt uz Serbijas pusi, bet pa ceļam vēl vēlamies apskatīt Srebrenicu, kur 1995.gadā serbi noslaktēja 8000 Bosnijas musulmaņus, galvenokārt vīriešus un zēnus. Laikā, kad BiH plosījās karš, ANO Srebrenicu pasludināja par drošo zonu, kur patvērās liels skaits Bosnijas musulmaņu, taču serbu spēki ar Ratko Mladiču priekšgalā sarīkoja tur īstu asinspirti. Serbi it kā par nodarīto jau ir atvainojušies, bet joprojām nevēlas lietot vārdu „genocīds”.
Liktenis tomēr lēma, ka tur mēs nenonāksim, tā vietā nonākam Višegradā. Nolemjam, ka beidzot pienācis laiks apēst vietējos ēdienus, bet mums ir beigušās markas, tāpēc dodamies uz banku. Kad bankas darbinieks ierauga manu Latvijas pasi, atplaukst platā smaidā un stāsta mums kaut ko par Dāvi Bertānu. Mēs viņam pretī par Kristapu Porziņģi, kurš tikko tik labi nodraftēts. „Nē, Bertāns tomēr labāks nekā Porziņģis,” spriež baņķieris. Viņš gan nezina, ka Harijs dikti fano par Porziņģi. Fano tik daudz, ka pat es sāku interesēties. Izdomājam gaumes atšķirību dēļ tomēr nekauties ar bankas darbinieku, bet tā vietā noskaidrot, kur var labi un lēti paēst vietējos ēdienus.
Gan restorāna ēdienkarti, gan mūsu pasūtīto ēdienu varētu nodēvēt par „Mēs ienīstam veģetāriešus”. Tik daudz gaļas vienā reizē, šķiet, es nekad neesmu apēdusi! Nevēlēšanos ēst dārzeņus esam novērojuši arī iepriekš, tāpēc pilnā nopietnībā gūglēju, vai gadījumā biežākais nāves iemesls Balkānu valstīs nav zarnu vēzis. Ja viņi arī izmanto dārzeņus, tad tikai tāpēc, lai sapildītu tajos gaļu, dullie! Dārzeņi taču garšīgi!
Nonākam Serbijā un izdomājam, ka pēc trakā gaļas banketa vajadzētu tomēr paēst tos dārzeņus. No veikala Belgradā iznākam ar kilogramu tomātu, kilogramu gurķu, kilogramu paprikas, sīpoliem, veselu meloni, 250 gramiem svaigā siera un pudeli alus. Par šo pirkumu samaksājam 3 eiro un dažus centus. Ārprāts, viņiem tik ļoti nepatīk dārzeņi, ka pilnīgi jāliek necienīgas cenas? Labi, labi, mēs ļoti priecīgi. Par mazām naudām esam tikuši pie vismaz divām kārtīgām ēdienreizēm.
Degvielas uzpildes stacijas stāvlaukumā izliekam galdu, izvelkam plīti un gatavojam sapirktos dārzeņus. Vienu brīdi ierodas kāds vīrs, kurš ar smaidu sejā steidz fotografēt mūsu galdu. Ar Hariju izsecinām, ka viņš pēc tam rādīs draugiem un stāstīs: „A es tik dīvainus ārzemniekus redzēju. Zinko viņi darīja? Ēda dārzeņus! Pffff!” Labi, gan jau TIK traki nav, bet arī vāciete Megana, kura Bosnijā un Hercegovinā strādā par brīvprātīgo kādā UNESCO iestādē, sūdzējās par vietējo nespēju izprast viņas izvēli būt par veģetārieti. Klusi prasa viens otram, vai viņai ir kāda slimība.
Vispār man jau šķiet, ka Serbijā mums patiks. Mazliet atgādina Kusturicas filmas! Rīt dosimies kārtīgi izpētīt Belgradu, sarunāts? Harijs šobrīd atlasa fotogrāfijas, tāpēc izskatās, ka drīz rādīs, kur mēs bijām un ko redzējām.
The post Kurš muļķis vispār ēd dārzeņus? appeared first on Karijs.
Mūzikas stāsti
- 2015. g. 01. aug., 16:00
Mammas Rokas
- 2015. g. 14. jūl., 12:51
liepajniekiem.lv - Visi raksti
- 2015. g. 14. jūl., 13:58
sarkanakmens
- 2015. g. 21. jūl., 18:34
Sveiki visiem! Kaut arī man nepatīk tēma par Grieķiju, tomēr tā ir ļoti populāra un man par šo tēmu bija saruna, kuras laikā es apsolīju kaut ko uzrakstīt savā blogā.
Jautājumā par Grieķiju, kā jau par visiem jautājumiem, kas parādās presē, uz šodienu ir ļoti daudz “speciālistu”, kas ir salasījušies no dažādiem avotiem, kas bieži līdzinās dzeltenās preses līmenim, par Grieķijas politiķu nevēlēšanos piekāpties kreditoriem, taupības plāniem utt. Viedokļi sadalās trīs grupās, vieni par vainīgu uzskata Grieķiju, otri “Troiku” jeb Eiropas centrālo banku, Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju, trešā grupa sastāv no viedokļiem, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.
Kaut arī nesen Grieķijā bankomāti izsniedza tikai 60 eiro dienā un daļai pensionāru nebija pat bankas karšu, lai izņemtu no bankomāta naudu dienas maizei, tomēr grieķi kaut kā dzīvoja un pat paspēja nobalsot pret piedāvātajām reformām, kas tomēr tiks īstenotas. Lūk šeit arī ir visa sāls.
Kam nepieciešamas reformas un taupības režīms, pirmkārt bankām, jo bankas līdzīgi kā Latvijā varēs atsavināt īpašumus par ļoti zemām izmaksām, otrkārt valdošā elite, jo taupības laikā labi jūtas tas, kam ir pieejams administratīvais aparāts un lieli naudas resursi, treškārt ārzemju ieguldījumu fondi, kas pirmkārt minimizēs zaudējumus un otrkārt ieguldīs daļu naudas ar mērķi gūt ļoti lielu peļņu dēļ gaidāmajām svārstībām gan Grieķijas akciju biržā, gan reālās ekonomikas sektorā. Vienīgie zaudētāji būs parastie cilvēki, kas visu mūžu strādāja, maksāja nodokļus un piedalījās vēlēšanās. Jautājums, vai tie kas maksās par problēmu risināšanu, ir guvuši kaut kādu labumu, atbide – nē. Ļoti labi to var redzēt pēc Grieķijas ekonomikas rādītājiem (nevajag uzķerties uz lēto propogandu mēdijos, ka Grieķi saņemvairāk par vāciešiem utt.), līdz ar to ieguvēji bija un būs iepriekšminētie fondi, bankas un elite, kā arī papildus vietējā mēroga oligarhi un varai pietuvināti “uzņēmeji”.
Negribu nevienam uzspiest savu viedokli, bet man šķiet, ka šeit ir saskatāma sociālā problēma un kaut arī neesmu komunisma piekritējs, tomēr nevar nepamanīt karu starp sociālām un ekonomiskām cilvēku klasēm. Šajā karā proliteriāts noteikti zaudē vienos vārtos.
naktstaurinuapatija
- 2015. g. 04. jūl., 01:19
jūlija pirmā saule izgrebusi ornamentu melnā melnā pakausī, kaut kur pilsētā kāds dara to pašu ko tu, kaut kur kādā tālā pilsētā kāds dara to pašu.
acis apsartējušas krīt elektroniskā cietumā, bet arvien dvēsele un kaut kas tevī jau sen stādīts un izaudzis prasa pēc melnas drukātas valodas.
