Čehija 3: kūkas, vilciens un pārvietošanās
Nākamā dienā ir jātiek uz Brno. Jāizrakstās ir diezgan agri, līdz vienpadsmitiem, vilciens ir dienas vidū, bet tā ,kā es jau vienā no iepriekšējām dienām biju redzējusi, ka viesnīcā glabāšanai atstātie čemodāni vienkārši tiek krauti kaudzē ap reģistratūras galdiņu, tad mēs nolemjam ņemt čemodānu, iet uz staciju un tur kārtīgi iepazīties ar kafejnīcu Fantova.
Prāgas centrālā stacija sastāv aptuveni no trim daļām: ārkārtīgi skaistas, daļēji restaurētas 20. gs. sākuma ēkas (lielākais Čehijas jūgendstila piemineklis), lielas 70o gadu brutālisma piebūves, kas nodrošina zemākajā līmenī pieeju peroniem no apakšas, daudz veikalus un lielu drūzmu un neskaidra izmēra būvdarbu.
Fantova ir kafejnīca vecās ēkas centrālajā daļā, man šķiet, ka tā aizņem pusi no bijušajām biļešu kasēm. Izvēle starp sēdēšanu iekšā iekšā un ārā iekšā – biļešu kasu lodziņu vienā vai otrā pusē. Logi gan uz perona pusi, gan uz centrālās zāles pusi saglabājušies vecie – pusapaļām augšām, desmitiem veram rūtiņu, mazliet grubuļainu krāsu. Kafejnīcas iekšienē vienā stūrī var redzēt tādu kā sienā iebūvētu skapīti, viena durvju puse atvērta bet aiz tā uzreiz vai nu atvilknes, vai vairāka smazas durtiņas. Mēs ar J. spriežam, ka varbūt tur glabāti kādi kases papīri vai kas cits vērtīgs, jo atvērtajām durtiņām iekšpusē redzams, ka slēdzene izbīdījusies uz augšu, uz leju un uz sāniem, lai grūtāk uzlaust. Uz vienas sienas ir skaits zaļi zeltains zīmējums ar sievieti, kas izskatās ļoti jūgendstilīgs un ļoti mūsdienīgs. Man neizdodas atrast internetā apliecinājumu vai noraidījumu šai tēzei. Jauka, omulīga vieta, lai gan mūsdienīgā letes mēbele manās acīs mazliet konfliktē ar vēsturiskās gaisotnes mērķi.
Kafejnīca nosaukta Josefa Fantas, stacijas jūgendstila ēkas, arhitekta vārdā un uz katra galdiņa ir pa avīžlapiņai ar stāstiem par viņu. Bijis diezgan ievērojams čehu arhitekts.
Es ēdu diezgan labu olu kulteni, J. ir sviestmaize ar marinētu gurķi, plucinātu cūkgaļu un sinepēm. Apēdam arī uz diviem vienu saldu riekstu kūku. Es izstaigāju un safotogrāfēju vecās ēkas centrālo zāli, kur uz sienām ir dažādu Čehijas vietu ģērboņi – simt gadu veca reklāma, kur visur no šīs jaunās, brīnišķīgās stacijas varēs aizbraukt. Bet nu pēc savām otrajām kafijām mēs tomēr sagarlaikojamies un dodamies pastaigāt vēl pa staciju.
Atrodam uz perona pieminekli Nikolasam Vintonam, cilvēkam, kas palīdzēja vairāk kā 600 bērniem izbraukt no Čehslovākijas Otrā pasaules kara priekšvakarā un tādejādi izbēgt no holokausta. Tur ir tieši tāds čemodāns, kādi man pāris ir mājās sagabājušies.
Pēc tam mēs secinām, ka viens vecās stacijas spārns tiek restaurēts un šobrīd nav pieejams (ieskaitot smalkās telpas, kas esot saglabājušās gandrīz imperatoru un prezidentu cienīgas), bet otrs spārns ir restaurēts un tajā ir ārkārtīgi skaista kafejnīca vārdā Foyer.
Ar daudzu vēsturisku lietu restaurēšanu ķibele ir tā, ka ne visu vispār ir fiziski iespējams restaurēt, un, nepareizi restaurējot, daudz ko var zaudēt. No otras puses, gadsimtos noputējušas, nosūbējušas un nodrupušas lietas nezinātājiem bieži rada sajūtu, ka vēsture ir pelēka un garlaicīga. Un ka neko jau viņi toreiz nesaprata no skaistuma.
Foyer ir iekārtots telpās, kur pirms 100 gadiem bija pirmās un otrās klases pasažieru uzgairāmā telpa. Padomju laikos šeit ir ticis stipri izpostīts, zem augstajiem griestiem iekārtots otrais stāvs ar naktsmītnēm un vēl nez kas, tādēļ restaurācija veikta daudz ko radot no jauna, vadoties pēc plāniem, zīmējumiem un attēliem. Rezultāts ir milzīga telpa ar krēmbaltām sienām, ko rotā vertikālās līnijās skārtoti rozīšu zīmējumi rozīgā un zaļā krāsā ar zelta elementiem. Sienas zemāko daļu sedz tumši brūni masīvkoka paneļi, kas saskan ar dekoratīvajiem daudzrūšu logiem gan uz perona, gan gaiteņu pusi. Zaļi mīkstie krēsli. Misiņa interjera detaļas. Jā, lampas, protams, ir mūsdienu LEDi un bārā ir mūsdienīgi instrumenti, taču kopumā telpa dzīvi ilustrē, kā cilvēki varēja par skaistumu domāt pirms gadsimta, kad jūgendstils (art noveau) bija augstākais modes kliedziens un modernais stils (art deco) vēl tikai veidojās kā maciņam pieejamāka alternatīva.
Un tur ir ārkārtīgi garšīga tēja un brīnišķīgi delikāti kārtainās mīklas izstrādājumi. Mans pistāciju bumbulis ir maigs, delekāts un ar ideālo krēma daudzumu, lai nebūtu par traku. Esmu nonākusi septītajās debesīs. J. ķiķina, ka mani garie svārki šeit izskatās savā elementā.
Vēlāk J. saka, ka tā esot viselegantākā publiskā tualete, kur viņš ir bijis.
Bet arī, kad tēja ir beigusies, mums vēl ir stunda laika un ārkārtīgi smags čemodāns. Mēs aizejam uz grāmatnīcu tajā stacijas daļā, kas ir 70. gadu piebūve. Man grūti pateikt, vai tā ir vairāk padomju trauma, vai man vienkārši nepatīk brutālisms… bet man nepatīk šādas būves, lai vai cik rūpīgi tūrisma ceļveži censtos cildināt arī šo stacijas daļu. Taču es ievēroju, ka pat šeit kāds ir centies grīdu veidot no šauriem, gariem akmens masas klucīšiem, kas notektās vietās aplocās ap stūriem gājēju plūsmas virzienā.
Grāmatnīcā stunda pazūd nemanot par spīti tam, ka lielāko daļu laika mēs vienkārši pavadam meklējot, kur tik lielā veikalā ir plaukti angļu valodā. Tur pārdod ļoti skaistus un it kā oficiālus Alfonsa Muhas darbu kalendārus un man tiešām sāp, ka tas viens neiet manā mugursomā. Kad atgriezīšos Latvijā, jāskatās, vai nevar pasūtīt pa pastu.
Apmēram 20 minūtes pirms izbraukšanas mēs ejam vaktēt tablo, lai uzzinātu, uc kura perona pados mūsu vilcienu. Tas ir nepatīkami. Telpa ar lielajiem tablo ir pilna tādu gudrinieku kā mēs, te nav krēslu, te nav gaisa, un mūsu peronu, kā neizziņo, tā neizziņo! un man sāp pēdas, mīp, es negribu te stāvēt.
Bet izziņo, ka mūsu vilciens kavēs 20 minūtes. Un ka kavēs 30. Un tad beidzot pasaka, ka būs uz 6S perona. Tad mēs strauji pametam šo telpu un dodamies uz perona, kur garantēti ir gaiss un vispār ir arī pāris krēsli. Beigās vilciens izbrauc ar vairāk kā 40 minūšu kavēšanos, un es paķeru trauksmi, ka, ja priekšdienās, kad būs jābrauc atpakaļ, kavēs vairāk kā stundu (mēs redzējām vienu vilcienu, kam bija 120 minūšu kavēšanās solīta), tad tas sāks apdraudēt mūsu lidojumu, mums tur atpakaļceļā būs ērta stunda rezervē, divas, ja lidostā viss iziet nereāli ātri. Vienojamies ar J. par šo uztraukties tad, kad pienāks atpakaļceļš. Varbūt vilciens saņemsies un nekavēs! Tas būtu tā jauki un piedienīgi.
Vilcienā galdiņš ir tā drusku par tuvu, man grūti atbalstīt kājas ērti… jebkur, bet mums pretī tā arī neviens neapsēžas, līdz ar to es varu staipīties, nebaidoties iespert. Brauciens ir gluds, gluds, kā pa sviestu. Aiz logiem meži, kalni, pļavas un ciemati. 90% baudas. Atlikušos 10% sabojāja ēpasti, jo konferences pirmajā dienā tomēr nebūs darbsemināru, kas radīs man nepieciešamību sarežģītāk formēt dokumentus, un raksta publicētāji nesūta man pārskatīt, kā viņi ir salabojuši galaversijas maketu, un… … … Aj, nu sūds kaut kāds, risinās, kad pienāks. Iebraucot Brno, vadītājs atvainojas, ka esam nokavējuši 68 minūtes. Labi, ka man nekur nebija jāpaspēj.
Pie Brno stacijas ir vēl vairāk nabadzības un netīrības, kā es atceros no iepriekšējās reizes. Skumjākā no Brno daļām, ko esmu savām acīm redzējusi. Un tas, ka ir karsts, nepalīdz nevienam.
Un sasodītā dzīvokļu viesnīca uzskata, ka ir pilnīgi pieņemami nolikt atslēgu seifā vecpilsētas centrā, viņu vārdiem runājot, “20 minūšu gājienā no numuriņa”. Tas izgāž mūsu plānu braukt ar tramvaju. Pa acu galam ievērojam, ka vecpilsētā atkal pārdod burčaku, čehu tradicionālo rudens svaigvīnu, bet nespējam tajā iedziļināties. Čemodāns jūtas bezgalīgi smags, vakars jūtas neiespējami karsts (vispār bija 23 kg un zem 30 grādiem, mēs bijām noguruši čīkstuļi), mums gājiens sanāk vispirms vismaz 15 minūtes līdz seifiņam un tad varbūt pat pusstunda līdz īstajai vietai, mēs esam noguruši, nosvīduši burtiski slapji, sasodīti nīgri, pārguruši! un viesnīcā iedomājas gaudot ledusskapis! un viesnīcas reģistrators sarakstē ierosina, lai izlīdzinātu trokšņa līmeni, ieslēgt kondicionieri. Un noteikumu lapiņā ir skaidri uzrakstīts sods par nesankcionētu ņemšanos ar elektroprecēm.
…
Mēs novelkam slapjās drēbes.
Es ieeju ilgā, garā, svētlaimīgā dušā.
Kamēr es dušojos, J. piezvana viesnīcas reģistratūrai un tomēr novienojas, ka ledusskapis tiks izštepselēts. Kopējiem spēkiem ir panākts klusums.
J. ieiet dušā.
Mazliet pavāļājamies. Un, ko domājies, paliek dzīve atkal laba. Nu jau ir diezgan vēls, it īpaši pēc “mēs gribam pasvešā pilsētā ēst” mērauklas, bet J. atrod vjetnamiešu restorānu, kas vēl ir vaļā un pat ne ļoti tālu.
Mēs pat varam ēst uz vietas. Es dabūju milzīgu pokebļodu ar lasi, tunci, rīsiem un miljons dārzeņiem, un J. dabū lielu bļodu ar ceptiem rīsiem, kā arī panētu vistas fileju tradicionālā tamarindu mērcītē. Mūsu nenopietnā ideja, ka vjetnamieši nezina, cik tie milzu eiropieši ēdīs, un formē porcijas tā, lai toč nepietrūkst, turpina stiprināties. Paņemt kā uzkodu garneļu pelmenīšus bija pilnīgi no lieka, bet tie ir ļoti garšīgi. Un saldā čili mērce tiešām ir salda, nevis tikai čiličiličili.
Vakarā trīsreiz pārbaudu epastu, jā, nekādu darbsemināru nav, rītdiena ir negaidīti brīva. Nu labi. Par birokrātiju domās, kad būs birokrātijas laiks, rīt padomās par Brno.
Nakts gaismas Jaunmārupē 2012. gadā
Nakts gaismas Jaunmārupē 2025. gadā
Nakts gaismas Ukrainas pilsētā Bahmuta 2012. gadā
Nakts gaismas Ukrainas pilsētā Bahmuta 2025. gadā
