nekur.lv

Es i ga zem!

vara bungas: Interesants apkopojums par dažādu armiju zābaku tipiem, kas varētu būt noderīgs NBS modes vēsturniekiem nodrošinājuma speciālistiem, lai tie labāk orientētos ražotāju un zīmolu zīmolu pasaulē. No savas puses teikšu, ka gatavnieka zābakiem ir jābūt dārgiem un ievalkātiem. Dārgiem ne tādā nozīmē, ka tev jāmeklē pēc iespējas lielāku cenu, bet tādā, ka tas būtu dārgākais apģērba elements no tā ko vari atļauties. Piemēram, jaka par 150 euro un zābaki par 75 – neder, bet zābaki 150 un jaka 75  – ir OK. Tas atmakāsies.

UPD1 (pamatteksts aiz UPD1)

kolēģis “Rozā sivēns”, kurš rubī  tirgus fišku :) iesaka:

“…Nu kaut vai sākot ar to pašu LOWA. Vai Meindl. Tie netā puslīdz brīvi pieejami. Konkrētus modeļus nevarēšu ieteikt, jo tieši military nav mana joma.
Internets rokās un individuālas piemērotības loterija sākot no 190gbp/240eur+ mazumtirdzniecībā. No membrānām iesaku pameklēt ar eVent vai kādu no TORAY Dermizax versijām.

Iesaku pievērst uzmanību mazākiem vācu/itāļu ražotājiem/ Mīnuss gan tas, ka angliskajā interneta telpā pamaz atsauksmju būs.
Toties mani parsteidza Itāļu atbilde par brāķu procentu (kas klasiski apaviem ir 0,9-1,5% pat labiem ražotājiem) – mums nav tādu gadījumu (un izbrīns sejā par to, ka šāds jautājums vispār ir uzdots) …
Itāļiem gan iepirkums par mid ar gore-tex sākas no 150eur par min.1500 pāru partiju.. Salīdzinājumam – Bates ražotāja cena ir gandrīz 4x zemāka.

Cerams, ka vismaz kaut kad militāristi nāks pie prāta un tiešām sāks domāt, kas, pēc kāda principa un par cik tiek pirkts. Šobrīd viss darbojas pēc – ko mēs ātrāk varam dabūt, ko mēs esam pirkuši, ko mēs varāk varam nopirkt par pieejamo budžetu.. Vai arī ko mēs varam nopirkt no tiem foršajiem čaļiem, kas mums ir lieli draugi…. Sāpe ir, bet nebūs īstā vieta kur pļāpāt ar valsti saistītu institūciju iepirkumiem :) :)
Nu tas īsumā.”

 Australia

Since 2000, the Australian Army (as well as other its other Defence branches), primarily uses the Redback Terra Combat Boot as a replacement for the Vietnam War-era General Purpose combat boots. It was given a limited amount of tests in 1999, and was later distributed in 2000. Despite the boot’s general aptitude for the tasks which the ADF had first put it in place for, it still had major flaws. 90% of all negative feedback from soldiers was about its inappropriate sizing, having only 43 different sizes. Many also claimed that its sole could rot in worst case tropical circumstances.

Currently, development is underway to create a better boot. To address concerns, the Australian Army maintains a list of approved non-standard issue boots that can be worn by troops. Boots approved by the Chief of Army as at 25/6/11 include:

• ALTAMA 4156 or 4158 3LC Hot Weather
• Belleville M590 or M591 Hot Weather
• Bates 30501 Durashock desert
• Crossfire Peacekeeper plus
• DANNER Acadia Desert
• MEINDL Desert fox Safari
• LOWA Urban Desert
• GARMONT T8 Multi Terrain

Argentina

In the early 20th century, Argentine soldiers worn hobnail boots with leather gaiters as well as jackboots. The combat boots worn during the Falklands War came with durable stitched rubber soles which were stolen from dead Argentines by the British as they were preferred to the poorly made DMS (Direct Moulded Sole) boots. These boots continue to be worn today as well as the later pattern with “EA” stamped on the leg.

Belgium

Belgian combat boots are marked by the abbreviation “ABL” (Armée Belge / Belgisch Leger), i.e. “Belgian armed forces” in French and Dutch languages. The soles of Belgian combat boots have different markings, according to the soles manufacturers: Rugak, Rubex and Solidor (models of 1970-s). Leather uppers have markings of “GESKA” (“Geska” NV) or “ARWY NV“. Belgian Combats of the years 1970-90s come with stitched rubber soles. Later pattern made by Urban Body Protection International and come with British type “tyre tread” soles.

France

Combat boots of the French army are nicknamed “rangers” because of their similarity to the M 43 American model. Since the end of the world war 2, three models have been manufactured. The first model was based on the 1952 combat ankle-boots on which a leather high-top cuff with two buckles were added. It was made of sturdy but very stiff brown coloured cowhide leather. It was called “brodequin à jambière attenante Mle 1952″ and was widely distributed from 1956 on, in priority to airborne troops engaged in Algeria. In 1961, a simplified version was introduced, the boot and the leather cuff being made in one piece. In 1965 a new version of the 1961 model was introduced made of shined black grained leather more flexible than the original one. Their soles were of a direct molded type. In 1986 a transitory model with laces to the top and enhanced waterproofing was experimented under the designation “combat boots model F 2″ but was not adopted. The two first models had to be blackened with coloured grease and shoe polish. They were issued to French soldiers including Foreign legionnaires until the beginning of the 90s and then were kept in store in case of conflict. A lot of them have been released on the market after the gendarmerie dropped the territorial defense mission at the beginning of the 21st Century. A winter model, with laces to the top and a Gore-tex lining was introduced in 1998. The third and winter model are still in service in the French army but are progressively replaced in operation by more modern Meindl type boots.

Norway

The current combat boot used by the Norwegian armed forces is the M77, it was introduced in 1977 and is produced by Alfa Skofabrikk AS. The M77 boot took ten years to develop and strict requirements were set for weight, durability, water resistance, comfort, as well as having to be easy to maintain and good at resisting heat for quicker drying. The Norwegian army frequently test boots from other manufacturers, they have, however, not made any plans to change boots for their soldiers. The M77 boot has notches along the sole and in the heel made for the NATO issue skis used by the Norwegian Armed Forces. The bindings for these skis fit the M77 boots as well as the thick waterproof outer shoes they can be put in, and can be used for skis as well as snowshoes.

Sweden

The military started using boots in 1779. The current model is m/90 that is designed to be both comfortable and light as well as giving ankle support. They are part of the m/90 uniform system.

South Africa

The South African National Defence Force are issued brown combat boots with pimple print leather and stitched rubber soles. Paratroopers wear the same boots but tie them up in way to increase ankle support.

Spain

Spain has issued triple buckled boots manufactured by Segarra. Fully laced up boots became generic from 84-86, It seems that the 80s have been here thousand different types of boots … vibram sole or Panama, buckles and laces, eyelets or speedlace, etc., etc. However there were three known “models”, namely:

• Boot “regular” – which was the road with uniform instruction and campaign. Its sole thickness was respectable, and had a fixation tronillos. In principle, and unless “exclusives” was always, by default, the smooth soles fell into disuse over time, leaving only the model instruction and campaign.
• Boot “to walk” – which was basically and fundamentally, the same boot that used in the field, but with a twist differentiating remarkable: since a boot to wear on the street, and therefore, to walk on flat floor, the sole was quite thinner lacked tacos and was more “light” because it was a shoe for the soldier on the street “andase comfortable”, and was not recociesen feet … at least in summer. It was known more “vulgar” and floor light.
• Boot paratrooper – As its name suggests and defines, was a boot exclusive to paratrooper units. It lacked the issue triple bucksbuckes (for obvious reasons …. trying to jump in not providing the strings or winds bell parachute could get dangerously hooked on them), which was slightly higher than normal three buckles for, among other things, give the game shin-ankle-foot extra support, all of which reinforced toe and heel.

This would be the existing general approach in the late seventies and early eighties. For this reason, Segarra plunged into great problems of various kinds, preventing deliveries regularly meet and boots supply contract with the Ministry of Defense, which and given the situation, this eventually led to the closure of the same-had to find another alternative provider, serving as its choice on the industrial firm Imipiel. Except small details differentiating Imipiel boots were supplied, in principle, a carbon copy of the previous aesthetic Segarra, including the aspect of the sole although this was not screwed so much so that, at a distance, the simple observation of the same, gave the feeling of being wrong indeed be traditional Segarra. Unlike these, the bill turned out to be poorly made Imipiel boots, since it opened and took off with relative ease and in a short time, greatly shorten its life, a detail that was not lost on the charge-charge of the Ministry of Defense, responsible for assessing and managing this type of equipment.

An attempt to improve these boots, Imipiel, aesthetically similar to the old Segarra they replaced was withdrawing sole change their tacos and incorporating Panama type soles with idea to fix the problem of debonding as not liking the Ministry’s action raised-but accepting lesser circumstantially as parallel studies were initiated for the final adoption of a new model boot, and other new concept, being made primitiivo or original boot the current model of education and campaign, which, as is well known, has no triple buckles and full roped covering up the rod, as in a former paratrooper styled boot it were, having been several manufacturers of these boots, including Iturri and Vidal.

United Kingdom and Commonwealth

In late World War I, the standard Ammunition boots were replaced from 1917 to 1918 with the high-lacing calf-length Field Service Boots for service in the trenches to combat trench foot.

The British Army introduced the DMS (Direct Moulded Sole) ankle boot in 1958. This had a moulded plastic sole and was externally similar to the World War Two Ammo Boot. However, as the leather was of shoddy quality at best, the boots leaked and could not be made satisfactorily water-resistant. The low sideless tongue also allowed water to get in over the top of the foot. Once water had got into the boot, it would evaporate through the top of the boot but not through the plastic sole, thereby keeping the foot wet and accelerating trench-foot. Although mesh insoles were issued to combat this, they were themselves fragile and could lead to ‘burning’ of the sole of the foot, with the result that most soldiers used commercially available sports-shoe insoles instead. This type of boot continued in service until the mid-1980s, after its unsatisfactory characteristics became a matter of public concern owing to the severe cases of trench-foot incurred during the Falklands War. The DMS boot was worn with anklets or wind-around puttees.

The immediate successor of the DMS boot was the “Boot, Combat High” – or as the soldiers themselves described it, the Boot Cardboard Horrible. Basically little more than a toecapless DMS boot extended up to mid-calf length, it was scarcely better than its predecessor. Theoretically waterproofed, it was therefore sweaty and unpleasant, and could cause acute tendinitis. A MkII version was introduced to solve this, but found little favour. Its only real advantage was that it was not supposed to be ‘bulled’ to a mirror shine.

The Combat Assault Boots (CAB) are still current issue and are used primarily for combat training and general service although privately purchased boots are often deemed acceptable as long as they are made of black leather. The Foot Guards still use modified ammunition boots. These boots, being primarily made of leather, can be brought to a high shine for the ceremonial purpose, although boots used as every-day military footwear tend to be left comparatively dull, but clean.

Various levels of shine can be achieved with CAB. However, when on exercise (in the field) or on operations, soldiers are only required to shine their boots to combat high.

Jungle boots supplied by various manufactures are also commonly worn in barracks due to the ability to carry out loaded marches faster and for longer.

From 2012 Armed Forces personnel will have a newly designed range of brown combat boots to replace the black and desert combat footwear they currently wear. Personnel will have the choice of five different boots depending on where they are based and what role they are in.

• Desert Combat  worn by dismounted troops conducting medium to high levels of activity in desert type environments with temperatures exceeding 40 degrees Celsius.

• Desert Patrol  worn by drivers/armoured troops conducting lower levels of activity in desert type environments exceeding 40 degrees Celsius.

• Temperate Combat  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperate (European) climates.

• Patrol  worn by mounted troops (drivers/armoured troops) taking part in lower levels of activity in temperate (European) climates.

• Cold Wet Weather  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperatures down to – 20 degrees Celsius.

Each of the five boot types comes in two different styles, so personnel can wear whichever one is more comfortable for them. The new brown boots, which have been developed to match the MTP uniform worn by Service personnel, will be made in two different fittings designed for the first time to take account of the different shapes of men and women’s feet. The current black boots will carry on to be worn with most non-camouflage uniforms as well as units on parade in full dress uniform, such as regiments performing ceremonial duties in central London.

United States

The first true modern combat boots in the US Army, officially titled “Boots, Combat Service”, were introduced in conjunction with the M-1943 Uniform Ensemble during World War II. They were modified service shoes, with an extended, rough-out or, more commonly, a smooth leather high-top cuff added. The cuff was closed using two buckles, allowing the boots to replace the existing service shoes and leggings worn by most soldiers with a more convenient and practical solution. The boots, and the service shoes they were made from, had a one piece sole and heel, made from molded synthetic or reclaimed rubber. These “double buckle” boots were worn through the Korean War as a substitute for the Boots, Russet, Leather Lace Up introduced in 1948. The first type of Combat Boots, or Combat Tropical boots were based on the “buckle boot” design and worn during the early parts of the Vietnam War.

In 1957, the US Army switched to shined black combat boots, although the transition to black boots was not completed until late in the Vietnam War, which also saw the introduction of the jungle boot. Both of these boots had a direct molded sole. The jungle boot had a black leather lower and an olive drab nylon upper. Black boots continued to be worn following Vietnam, with the M81 BDU, although non-shine boots were considered by the Army. As the BDU was replaced with the MCCUU, Army Combat Uniform, and Airman Battle Uniform the services transitioned to more practical, non-shine footwear. The only current military service mandating shined black combat boots are the United States Naval Sea Cadet Corps, the Auxiliary Cadet Detachment of the Naval forces, and the Civil Air Patrol, the Auxiliary of the U.S. Air Force, in conjunction with the BDU utility uniform.

As the United States Marine Corps transitioned from its utility uniform to the MCCUU, they discarded shined black combat boots, and switched to more functional tan rough-out (non-shine) combat boots, with either hot weather or temperate weather versions. The standard-issue boot is the Belleville 500 Waterproof USMC combat boot. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and bear the Eagle, Globe, and Anchor on the outer heel of each boot. By 2012 these will be replaced by 2 variants (waterproof and hot weather) of the Danner RAT (Rugged All-Terrain) boot, which uses a combination of nylon, rough-out suede, and smooth synthetic leather in its construction.

The United States Army followed suit in 2002 with the introduction of the Army Combat Uniform, which also switched to tan rough-out combat boots, called the Army Combat Boot, and cotton socks. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and are no longer authorized to have a ‘shoe-like’ appearance. Two versions exist, a 2.5 lb temperate weather boot, and a 2 lb hot weather (desert) boot. Current manufacturers are Altama, Bates, Belleville Boot, McRae, Rocky, Warson Brands/Converse and Wellco.

via http://collectionsacprada.blogspot.com

Britu sintpopa grupas Years&Years solists Olijs Aleksandrs iekarojis ne tikai mūzikas mīļotāju sirdis ar savu īpatnējo balsi, bet piesaistījis arī modes ekspertu uzmanību ar savu unikālo stilu. Olija stila raksturīgākās iezīmes ir oversized krekli un jakas, apģērbi ar ģeometriskiem un etniskiem rakstiem, dažādi šorti, uz augšu uzrotītas garās bikses, kā arī garas, baltas zeķes apvienojumā ar apjomīgiem sporta apaviem. Divdesmit piecus gadus vecā dziedātāja un aktiera stils ir pietiekami brīvs un bezrūpīgs, lai patiktu cilvēkiem, kuri mīl ērtus apģērbus un par trendiem īpaši nesatraucas. 

Visus kolāžā redzamos apģērbus iespējams iegādāties ASOS interneta veikalā.

Tas gan notiek reti, bet gadās, ka ar cerībām iesākta grāmata nespēj saistīt interesi un pēc  dažām izlasītām lappusēm paliek guļam plauktā. Domāju, ka galu galā tas nav nekas traģisks, jo grāmatu ir tūkstošiem, bet laika – tik, cik ir, un tas javelta tai lasāmvielai, kas patīk, bez sirdsapziņas pārmetumiem pametot darbus, kuri šķiet garlaicīgi, netīkami, nepiemēroti attiecīgajam vecumam utml. Šobrīd man prātā nāk pieci darbi, kuri tikuši pamesti neizlasīti.

Stendāls „Sarkanais un melnais” – pasen atpakaļ klasikas slāpēs ķēros pie Stendāla, bet vai nu mans prāts vēl bija jauns un nespēja panest tādu rakstības stilu vai arī vienkārši Stendāls nav mans autors.  Ārkārtīgi kaitināja tas, ka galvenais varonis  ir tāds nožēlojams radījums, kuru ik pa laikam kāds piekauj vai apvaino, līdz ar to netīkams šķita gan viņš, gan tā laika sabiedrības apraksti.

Elizabeth Gaskell „North and South” – BBC miniseriāls pēc šī darba motīviem man ārkārtīgi patika (apraksts šeit), taču romāna lasīšana izvērtās ļoti mokoša un lēna, kaut parasti iemīļotās ekranizācijas un tām atbilstošie romāni ir vienlīdz lieliski, varbūt katrs savā veidā, bet tomēr.

Šarlote Linka „Vētru laiks”- Linkas psiholoģiskie trilleri man ļoti iet pie sirds, un vasaras skurbumā gribēju iepriecināt sevi ar  Zvaigzne ABC izdoto jaunāko Linkas triloģijas pirmo grāmatu – dzimtas sāgu, taču lasot nepameta sajūta, ka abi galvenie romāna tēli – egoistiskā, straujā Felicija un ciniskais avantūrists Alekss Lombards ir pārāk līdzīgi “Vējiem līdzi” varoņiem, turklāt aprakstītas tās pašas situācijas, kas slavas apvītajā Mičelas darbā – karš, saimes izjukšana, galvenās varones apmātība ar vīrieti (Ešlija Vilksa variants), bet precības ar citu (Reta Batlera variants). vārdu sakot, nav vēlmes lasīt otrreiz uzsildītu “Vējiem līdzi”.

M.Petrosjana „Nams, kurā” – dzirdētās pozitīvās atsauksmes lika man iegādāties šo grāmatu, taču laikam biju gaidījusi ko citādāku – tēli šķita pārāk dīvaini, nesimpātiski,  lai izraisītu līdzpārdzīvojumu, vide – drūma un nemīlīga, kopskats – neizprotams un pelēcīgs.

R.S. Šarma „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” –  vēlmē uzpucēt dzīves sajūtu un paraudzīties uz apkārtnotiekošo ar filozofisku skatījumu (lasi – ar pašpalīdzības grāmatu salasījušos cilvēka kaitinoši vizzinīgo skatienu) :)     pavisam nesen paņēmu palasīt savulaik populāro “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”, bet grūti pūšot, liku malā, jo teorija ir tāda pati kā neskaitāmās citās n-tajās pašpalīdzības grāmatās, ar kurām pilnas grāmatnīcas. Un nepārliecina arī autora skatījuma pasniegšanas veids – pārāk teatrāls un uzmanību nepiesaistošs. Ja tā ir pirmā lasītā šāda veida grāmata – var gadīties, ka aiziet, bet ne manā gadījumā.

Un kuras grāmatas Tev nav izdevies pabeigt?

nuakin posted a photo:

Man patīk klausīties dīvainu mūziku. Tā izsit no klišejiska domu plūduma. Lai arī pēdējais laiks tā kā vairāk pagānmetāla zīmē paiet, pa laikam cenšos šo to citu arī paklausīties. Nupat viens paziņa čatā “iemeta” saiti uz latviešu elektroniskās mūzikas kompilāciju ar nosaukumu “Kvadratūra”, kas, spriežot pēc apraksta, izveidota 2015. gadā. Vietnē mūziku iespējams gan noklausīties, gan lejuplādēt .zip arhīvā. Man patīk! Tur ir atrodama gan “Jumpravas” dziesmas “Tukšums” kaverversija, gan “Oda Maximai”:

Ja turpinam par šādu mūziku un tās lejupielādes iespējām (bezmaksas un absolūti legālām), jāpiemin arī vietne Pietura Nebijušām Sajūtām, kas veltīta Hardija Lediņa un Jura Boiko piemiņai. Šī vietne piedāvā bagātīgu informāciju gan par Hardija Lediņa projektiem, gan piedāvā bez maksas lejuplādēt interesantu mūziku :) Iesaku!

Īpašas pieminēšanas vērts ir “Zilās govs” arhīvs, kura izpēti tikai esmu uzsācis. Turpat pieejamas divas “Zilās govs” izlasītes, kurās tie, kas 80./90. gadu mijā klausījās radio, atpazīs ne vienu vien kompozīciju :)

Trešā vietne, ko gribētu pieminēt, ir Tornis. Interesenti arī šeit var atrast gana daudz informācijas un norāžu + vēl kādu dīvainas mūzikas izlasīti lejuplādēt :)

Ā!… un nobeigumā gribētu pieminēt vienu puisi (gan ne no mūsu zemes un ne “pagrīdes” muzikantu) – Arnaud van Beek, kurš raksta pasakainu mūziku Jarre un Vangelis manierē. Domāju, daudziem patiks. Kopš Vangelis vairs neraksta tik skaistu mūziku kā priekš “Bladerunner”, “Conquest of Paradise”, šis mākslinieks manā dzīvē ienācis kā svaiga ūdens malks :)

Pēc brokastīm Daiga dodas ceļā uz mūsu jauno viesnīcu, mēs ar Eduardu vēl padirnam līdz izrakstīšanās laikam un tad arī pazūdam ielās. Tā kā mums ir smagas somas, domājam braukt ar taksi, tomēr lietotne nevar atrast nevienu šoferi. Labi, pabraucam pāris pieturu ar autobusu, tad rāpjamies pa ieliņām līdz mūsu naktsmājām. Nolikuši mantas, atgriežamies centrā,...

The post Moldova: vīna festivāls appeared first on Mugursoma.lv.

Jūnijs ir galā un tas nozīmē, ka var veikt pirmos secinājumus par šo gadu mūzikā. Tas noteikti bija viens no labākajiem pusgadiem vairāku gadu garumā – katru mēnesi tika izdoti vairāki uzmanības vērti ieraksti, kuri varēs pretendēt uz gada labāko ierakstu topu. Jūnijs bija nozīmīgs mēnesis arī Intro.lv kolektīvam, jo 14. jūnijā apritēja pieci gadi kopš tika aizsākts šis projekts. Šo jubileju mēs nosvinējām ar piecgades topa izveidi, kā arī ballīti bārā I Love You. Kārtējo reizi varam pateikties jums par to, ka lasāt mūsu rakstus un esat kopā ar mums! Bet tagad laiks atskatīties uz jūnija labākajiem albumiem un dziesmām Intro.lv kolektīva vērtējumā.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Foals – What Went Down

Jūnija sākumā sāka šķist, ka pretstatā bagātīgajam pirmajam pusgadam, otrais pusgads mūzikā būs nabadzīgs. Iespējams, kāds saklausīja manas domas, jo drīz vien vairāki mākslinieki paziņoja par jauniem albumiem, tostarp Foals. Britu apvienība savas karjeras laikā ir bijusi spējīga attīstīt savu skanējumu un katrā ierakstā izdarīt kaut ko citādāk. Ja spriež pēc pirmā singla What Went Down, tad arī nākamā plate ar tādu pašu nosaukumu būs kaut kas jauns viņu daiļradē. Dziesmas skanējums kopumā ir kļuvis smagāks par to, kas bija iepriekš. Solists Janis Filipakis intervijā vienai angļu radiostacijai atklāja, ka, rakstot jauno albumu, viņi daudz piedomāja pie tā, kā tas skanēs dzīvajā. Jāatgādina, ka pirms Holy Fire izdošanas, viņi arī pirmo singlu Inhaler izvēlējušies smagāku, bet kopumā skanējums bija viegls. Taču šoreiz, ja tic solista teiktajam, viņi esot uzdrošinājušies radīt arī pārējo ieraksta materiālu šādās noskaņās. Papildus jaudīgai dziesmai, grupa sagatavoja arī baudāmu video, kurā redzams arī pats solists Filipakis, ārdoties līdz pat asiņu tecēšanai. Ar nepacietību gaidām jauno Foals veikumu, ko labprāt gribētos piedzīvot arī dzīvajā.

Mēneša albums: Jamie xx – In Colour

Lasītāji, kuri daudzmaz sekoja nedēļas dziesmu rubrikai mūsu portāla, noteikti ievēroja sajūsmu par Jamie xx jaunumiem. Jau pirms plates iznākšanas bija skaidrs, ka šis būs ne tikai mans mēneša albums, bet arī viens no gada albumiem, un nu var teikt, ka pelnīti. Vien 42 minūšu garā ierakstā šis kungs spēja salikt dažnedažādas elektroniskās mūzikas ietekmes, radot tikpat krāsainu ierakstu, kāds ir albuma vāciņš. Pats Džeimijs bija izteicies, ka vēlas notvert Anglijas klubu kultūru, kas viņam pietrūkst, atrodoties prom no mājām. Lai gan pieredzes ar Anglijas klubu kultūru tikpat kā nav, balstoties uz sajūtām, jāsaka, ka viņam tas ir izdevies. In Colour ir viņa pēdējo gadu darbības rezultāts, tāpēc nepārsteidz arī Girl un Sleep Sound esamība šajā platē. Šie skaņdarbi saplūst ar pārējiem radot vienu veselumu. Šajā veselumā it īpaši gribētos izcelt Obvs, kas ir skaņdarbs, kas galvenokārt balstās uz steel drum. Kopš es biju dzirdējis Far Nearer vienmēr gaidīju to, ka Džeimijs radīs vēl vienu skaņdarbu, izmantojot šo instrumentu. Sapnis piepildīts, un nākamais brīdis, kas tiek gaidīts, ir dzirdēt šo ierakstu dzīvajā, kādā no Jamie xx koncertiem.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Beirut – No No No

Šķiet, ka 2015. pagaidām mūzikā bijis tāds kā atkalredzēšanās gads, jo jaunus ierakstus izdod grupas un mākslinieki, no kuriem nekas jauns nav dzirdēts pietiekami ilgi, lai sāktu jau nedaudz piemirst par to eksistenci. Jūnija pirmajā dienā, ar jaunu singlu un paziņojumu par jaunu albumu, šim sarakstam pievienojās arī Zaka Kondona projekts Beirut. Albuma pirmais singls No No No varbūt nedaudz apbēdinās tos, kuri ilgojas pēc Balkānu noskaņām Beirut mūzikā, jo, lai gan izmantotais instrumentu klāsts ir līdzīgs, šķiet, ka viņi ir nolēmuši savā mūzikā doties tālāk, pie nedaudz citām vēsmām. Tomēr Beirut kvalitāte nekur nav pazudusi, un No No No ir viegls un patīkams skaņdarbs, kas lieliski piestāv vasarīgam noskaņojumam.

Mēneša albums: Vince Staples – Summertime '06

Interesanti, ka savu mēneša albumu vēl jūnija sākumā nebūt nebūtu ierindojis starp tā gaidītākajiem ierakstiem, tomēr, pēc šī albuma noklausīšanās, bija skaidrs, ka tas var pelnīti pretendēt uz mēneša albuma godu. Tas gan skaidrojams ar to, ka Vince Staples, lai gan ir jau labi zināms vārds hiphopa pazinējiem, kaut kādu iemeslu dēļ pirms albuma iznākšanas nebija izpelnījies tik lielu ažiotāžu kā pēc tā. Lai kā arī nebūtu, Summertime '06 ir lielisks hiphopa ieraksts, kura pamatā esošais naratīvs ir Vinsa pusaudžu gados piedzīvotais, jau 13 gadu vecumā iesaistoties bandā un vēlāk izraujoties no šīs vardarbīgās pasaules, kas neapšaubāmi ir ietekmējis viņa pasaules uzskatu. Blakus viņa tekstiem un skaitīšanas stilam gribētos izcelt arī albuma lielisko instrumentālo daļu, par ko lielākoties gādājis No I.D., kura vārds hiphopa cienītājiem, domāju, komentārus neprasa, kā arī daži citi mazāk pazīstami bītmeikeri, no kuriem īpaši gribētos izcelt Clams Casino. Patiesībā jāsaka, ka Summertime '06 ir ļoti patīkams pārsteigums, jo nelikās, ka gadā, kurā jau ir iznākuši vairāki lieliski hiphopa ieraksti (kā arī lērums interesantu ierakstu citos žanros) un vēl vairāki ir gaidāmi, atradīsies vieta vēl kādam pārsteigumam. Tomēr, par spīti tam, ka viņš ir relatīvs jaunpienācējs, Vince Staples ir godam nopelnījis vietu blakus smagsvariem.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Beach House – Sparks

Vecais joks par to, ka Beach House pārtraukuši nemīzt un gatavojas izdot Coldplay kaverversiju albumu, galīgi neatbilst taisnībai. Lai gan Coldplay ir dziesma ar tādu pašu nosaukumu, kas turklāt ir mana visu laiku mīļākā dziesma, Sparks galīgi neizklausās pēc mūzikas, ko varētu radīt pāris parasti, romantiski noskaņoti puisīši no lietainās Lielbritānijas. Drīzāk prātā sajucis, ģitāru efektos ieracies īrs. Jau ar šo pirmo singlu Beach House cenšas parādīt, ka viņu veiksmīgi iesāktais ceļš uz popmūzikas virsotnēm, nebūs tik gluds un augustā gaidāmais albums Depression Cherry būs drūmāks, eksperimentālāks, mazāk melodisks un vairāk atgādinās grupas agrīnos ierakstus. Protams, ar trīsdimensionālu skaņu. Un kāpēc nē? Ja grupa to var atļauties.

Mēneša albums: mewithoutYou – Pale Horses

Ārtroka kulta grupas sestais albums varētu būt vissaprotamākais grupas diskogrāfijā. Un radīs patīkamas emocijas tiem, kuri ir nedaudz iestrēguši pagātnē. Laikā kaut kur pirms desmit gadiem, kad pasaules mūzikas modi noteica Ņujorkas lepnie jepiji Interpol. Patiesībā Pale Horses izklausās tik ļoti pēc Interpol, ka iespējams, kāds varētu sajaukt abas grupas. Tiesa gan no pēdējo gadu Interpol albumiem Pale Horses ir ļoti spēcīgs gan muzikāli, gan liriski. Tātad netiktu melots, ja kāds apgalvotu, ka šis ir labākais Interpol albums kopš Antics. Veiksmīgi izkārtotā dziesmu secība rada sajūtu, ka šis ir konceptalbums, kas, zinot grupas ambīcijas, varētu tā arī būt.

Pilns drūmu, bet piezemēti elegantu, pat vēsu, emociju. Tiesa šis estētiskums un vēsums pazūd tajos brīžos, kad grupas vokālists “palaiž grožus” un dara to kas viņam sanāk vislabāk – kārtīgi izkliedzas. Galu galā mewithoutYou nav kaut kāda parastā grupa, bet ar savu savdabīgo skrīmo un post-hardcore mūziku ir ausīm dzirdami ietekmējuši, šī žanra jaunos varoņus La Dispute un Touche Amore.

Jana Kohno

Mēneša dziesma: LA Priest – Lady's In Trouble With The Law

Vasarā atgriežas gan vecie, sen nedzirdētie, gan uzrodas jaunie mūziķi – LA Priest no kādreizējās četrotnes Late Of The Pier jūnija beigās izdevis debijas albumu Inji, un daļēji apvieno gan jaunradi, gan senu atgriešanos, tomēr nevar salīdzināt, kā savā tempā un dinamikā atšķiras LA Priest solo kompozīcijas no tā elektropopšoka, ko mūziķis savulaik radīja kopā ar trakulīgo grupu. LA Priest ir kā burvis – rūpīgi apvieno kopā krāsaināko žanru, psihodēlisko, disko, fankmūzikas un elektropopmūzikas elementus, līdz rodas kas nebijis un klusi eksplodē klausītāja prātā. Debijas albums jau ir noklausīts, taču pirms tā iznākšanas singls Lady’s In Trouble With The Law bija vēl viens pozitīvs rādītājs par gaidāmo albumu – mierīgi plūstošs, atslābinošs singls, kas palēnina ikdienas ritmu un piestāv brīvdienām.

Mēneša albums: Gengahr – A Dream Outside

Ir 2015. gads, kad gandrīz neiespējami grupai panākt skanējumu, kurš netiktu salīdzināts ar jau esošajiem māksliniekiem. Arī Londonas debitanti Gengahr nav izpalikuši bez salīdzinājumiem ar Tame Impala, MGMT, Unknown Mortal Orchestra, taču kā paši atzīst – tās arī ir bijušas viņu tiešākā ietekme, ko viegli psihodēliski romantiskajā debijas albumā A Dream Outside nevar nepamanīt. Grupas daiļrade balstās uz trim vaļiem – solista Fēliksa Buša falsets, psihodēliskie ģitāras motīvi un tumšas metaforas dziesmu tekstos, tāpēc visus apsveikumu par to, ka Gengahr neizklausās pēc jau atražotiem indie ģitārmūzikas produktiem, sūtām Fēliksam. Gengahr varbūt nebija neviena mīļākais pokemons, taču spocīgā pokemona vārdā nodēvētie debitanti varētu kļūt par vismaz šīs vasaras pavadošo grupu, caurvijot to ar melanholisku psihodēliju – šī nebūt nav kārtējā vecas idejas no nesaprotama laikmeta atkārtojošā indie debija bez jebkādam jaunām idejām, kura acīmredzami demonstrē savas ietekmes, bet gan vēl viena ar atjautību apveltīta un svaiga debija, kura var vēl augt.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Beck – Dreams

Nav pagājis pat pusotrs gads, kopš Beks izdeva manu mīļāko pērnā gada ierakstu Morning Phase, kas vienlaikus bija arī viens no gada spilgtākajiem muzikālajiem brīžiem, bet nu viņš jau ir atpakaļ, turklāt joprojām esot fantastiskā formā. Šoreiz gan muzikālais hameleons atkal pievērsies eksperimentiem, vairs neizklausoties pēc dziesminieka, bet gan popzvaigznes, un šovasar tieši tas arī ir nepieciešams! Es nezinu, kāpēc, bet man Dreams uzreiz asociējās ar citu Beka šedevru Girl. Nešaubos, ka katram radīsies pašam sava asociācija par to, kuram mūziķa karjeras posmam līdzinās jaunākais amerikāņa skaņdarbs, taču skaidrs ir viens – tā ir viena no šīs vasaras līdz šim spilgtākajām kompozīcijām.

Mēneša albums: FFS – FFS

FFS viennozīmīgi ir ne tikai šīs vasaras, bet pat pēdējo gadu dīvainākais projekts, kas vienlaikus, liekas, kā pilnīgs vatafaks un kaut kas patiesi ģeniāls. Tāda sajūta man radās jau tad, kad par to pirmo reizi dzirdēju, un tāda tā ir arī joprojām. Tiesa, jo vairāk laika paiet, jo loģiskāka sadarbība šķiet, jo gan Sparks FFS rezultātā ir ieguvuši jaunu dzīvību un svaigumu, gan arī Franz Ferdinand daiļrade kļuvusi daudzveidīgāka. Turklāt kas pats nozīmīgākais, FFS no pirmās līdz pēdējai sekundei ir jūtams, cik ļoti jautri supergrupai ir bijis strādāt pie dziesmām un tās ierakstīt. Esmu diezgan drošs, ka šobrīd FFS nenovērtēs tā, kā tas būtu pelnījis, bet, pēc dažiem gadiem atskatoties vēsturē, kļūda tiks apjausta. Šis ir ieraksts, kas varētu būt radīts jebkurā no pēdējām sešām desmitgadēm, un visās iederētos teju perfekti. Vai tas vien nav viens no izcilus ierakstus raksturojošiem kritērijiem?

Foto: DIY Magazine

Jacques of S’T’A jeb Žaks no grupas S’T’A ir Hip Hop mūzikas producents un izpildītājs,darbojas šajā žanrā jau vairak nekā 16 gadus. Producējis vairākus HipHop mūzikas klausītājiem zināmus albumus (“Manas pilsētas skati”,”Mirror Of The World”,”Velniem .lv”), producējis vairākus pazīstamus singlus izpildītājiem Armands, Ozols. Sadarbojies un koncertējis ar tādiem izpildītājiem kā WiesturZ , būš, Gustavo, Džuzepe u.c..

Kopš 2002.gada radio raidījumā “Pierasti ieraksti” producents un vadītājs radio Naba 95,8 fm.

Šai viesnīcā tiek servētas arī brokastis, tāpēc, veikuši rīta procedūras, vīkšamies lejā. Daiga nozūd pirmā, drīz sekojam arī mēs ar Eduardu. Izejot pa istabiņas durvīm, parādās skats kā no filmas. Pa trepēm augšā nāk Daiga ar torti, kurā iespraustas degošas svecītes, viņai seko viesnīcas saimnieks ar dzirkstošo dzērienu. Tieku pie apsveikuma dziesmas angļu un latviešu...

The post Moldova: dzimšanas diena ar tūkstoti rozēm appeared first on Mugursoma.lv.

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

It is December 1999, the dawn of the millennium. A team of international scientists is poised for the most fantastic adventure in human history. After years of scanning the galaxy for signs of somebody or something else, this team believes they’ve found a message from an intelligent source–and they travel deep into space to meet it. Pulitzer Prize winner Carl Sagan injects Contact, his prophetic adventure story, with scientific details that make it utterly believable. It’s a Cold War era novel that parlays the nuclear paranoia of the time into exquisitely wrought tension among the various countries involved. Sagan meditates on science, religion and government–the elements that define society–and looks to their impact on and role in the future. His ability to pack an exciting read with such rich content is an unusual talent that makes Contact a modern sci-fi classic.

Ir 1999.gada decembris, rītausma pirms jaunas tūkstošgades. Komanda starptautisku zinātnieku ir cilvēcei visfantastiskākā atklājuma priekšā. Pēc gadiem ilgas galaktikas pētīšanas pēc zīmēm no kaut kā vai kāda, šī komanda tic, ka viņi ir atraduši ziņu no inteliģenta avota – un viņi ceļo kosmosā, lai to sastaptu. Pulicera balvas laureāts Karls Seigans injicē Contact ar viņa pravietisko piedzīvojumu stāstu ar zinātniskām detaļām, kas to padara pavisam ticamu. Tā ir aukstā kara ēras romāns, kas summējas ar kodol(-ieroču) paranoju laikā, kad spriedze starp iesaistītajām valstīm ir ļoti smalka(~). Seigans apcer zinātni, reliģiju, valdību/politiku –elementi, kas definē sabiedrību—un apskata to ietekmi un lomu nākotnē. Viņa spējas sapakot aizraujošo lasāmvielu ar tik bagātu saturu ir neparasts talants, kas padara Contact par modernu zinātniskās fantastikas klasiku.

Izdevniecība/Publisher: Chivers Audio books

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Lejuplādēju no torenta. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija/My review

Pēc šīs grāmatas noklausīšanās rodas būtisks jautājums, vai mēs(civilizācija kopumā) esam gatavi gadījumā, ja pienāktu vēsts no citplanētiešiem, kur nu vēl ierastos uz Zemes personīgi. Domājams (visticamāk), ka nē, bet līdz tā nav noticis, droši tā, protams, nevar apgalvot.

Tātad vēsts no citas inteliģentas dzīvības formas pienāk radiosignāla veidā no 25 gaismas gadus attālas zvaigznes Vega sistēmas. Par to, ka ziņa tiešām ir no citplanētiešiem, nevis kaut kāds gļuks, liecina tās sarežģītība un daudzsļāņainība. Kā pats pirmais slānis ir Hitlera uzruna 1936.gada olimpiskajās spēlēs, jo tas ir bijis pirmais stiprais signāls, kas spējis pārvarēt Zemes atmosfēru.

Katrs jauns atklājums izraisa globālas diskusijas par dažnedažādām tēmām. Vienubrīd jau nobijos, ka diskusijas aiziet pilnībā reliģiozā virzienā. Tiek rasta iedvesma lielvarām samazināt savus kodolieroču arsenālus.

Pēc instrukcijām tiek uzbūvētā ārkārtīgi dārga Mašīna, un visi domā, ka nu tik būs gaidītā iepazīšanās ar tām būtnēm, kas vēsti sūtījušas. Diemžēl ‘’ceļojums’’ un satikšanās ir tāda, ka iesaistītajiem nav nekādu fizisku pierādījumu, kā vien pašu teiktais + no apkārtējo no skatpunkta viņu aparātā nosēdēja vien 15 minūtes, un nekas īpašs nenotika.

Patīkami, ka arī šīm būtnēm viss nemaz nav skaidrs un ir pirms viņiem ir bijušas kādas citas, kas savas ziņas ietvērušas, piemēram, pī skaitlī.

After listening to this book I had a question if we (civilization in general) are ready and prepared if we receive a message from aliens, and not even thinking if they arrive on Earth personally. I believe that probably were not.

So the intelligent message is coming from the Vega system 25 light years away. There isn’t doubt that this message might some kind of error because it is too complicated with many layers. The first layer contains video of Adolf Hitler’s opening speech at the 1936 Summer Olympics because it was the first television signal powerful enough to escaper Earth’s atmosphere (ionosphere).

Each new discovery creates global discussion about many themes and issues. For a moment I was afraid that discussions would become completely religious. The message and probable aliens inspire nations to minimise their nuclear weapon arsenal.

After instructions in the message a very expensive Machine is built and everyone finally thinks that long waited meeting aliens or something like that is near. Unfortunately the travel and encounter with other intelligent life form turns out without any physical proof for those who travelled, just what they are saying. From perspective of others they were just sitting in the Machine for ~15 minutes without anything special happening.

Agreeably that even for the aliens who sent the message not everything is clear. There have been some intelligent beings before them which have their own messages – one of them hidden in the Pi.

Pēc ieteikuma esmu pārtulkojis aprakstu. : )

Rīgā kafiju var dzert gandrīz uz katra stūra, taču labu kafejnīcu meklēšana bieži beidzas ar nejaušu izvēli. Šajā ceļvedī kafejnīcas Rīgā esam sakārtojuši pa apkaimēm – no Vecrīgas pagalmiem līdz Pārdaugavas tirgum. Katrā apkaimē ir sava noskaņa: vienā labāk apsēsties ar grāmatu, citā – paņemt kafiju līdzi un doties pastaigā.

Starp citu, internetā cilvēki šīs vietas meklē ļoti dažādi – „cafe Riga”, „coffee in Riga”, „kafejnica” bez garumzīmēm vai krieviski „кафе”. Neatkarīgi no tā, kā rakstāt, šeit atradīsiet vienu un to pašu: vietas, kur kafija ir pagatavota rūpīgi un kur gribas palikt ilgāk par vienu krūzi.

Darba laiki, ēdienkartes un pat adreses Rīgā mainās bieži. Pirms došanās ceļā pārbaudiet aktuālo informāciju kafejnīcas mājaslapā vai sociālo tīklu profilā.

Vecrīga

Vecrīgas kafejnīcas visjaukākās ir agri no rīta, kad bruģētās ieliņas vēl ir klusas un tūristu grupas nav ieradušās. Lielākā daļa vietu ir nelielas – daži galdiņi iekšā un vasarā vēl daži ārā.

• Parunāsim. Kafe’teeka (Mazā Pils iela 4) – maza kafejnīca Svētā Jēkaba katedrāles pagalmā ar mājās ceptām kūkām. Rīgas tūrisma ceļvedis to dēvē par vienu no romantiskākajām vietām vecpilsētā.
• Riga Black Magic (Kaļķu iela 10) – kafejnīca un šokolādes veikals, kas veltīts Rīgas Melnā balzama stāstam. Šeit var nogaršot kafiju ar balzamu un ar rokām gatavotas trifeles.
• Cruffins (Kalēju iela 9/11) – vieta saldumu cienītājiem: kruasāna un mafina krustojums ar dažādiem pildījumiem.

Ja sēžat Riga Black Magic, ir vērts zināt, ka Rīgas Melnā balzama recepte tiek saistīta ar rīdzinieku aptiekāru Abrahamu Kunci, un balzams pirmo reizi dokumentēts 1752. gadā. Kafija ar dažiem pilieniem balzama ir viens no klasiskajiem veidiem, kā to nogaršot.

Klusais centrs

Klusais centrs ir apkaime ap Alberta, Antonijas un Strēlnieku ielu. Alberta iela ir pazīstama ar jūgendstila ēkām visā tās garumā – tās celtas laikā no 1901. līdz 1908. gadam, un šeit atrodas arī Rīgas Jūgendstila centrs. Kafejnīcas šajā apkaimē ir mierīgākas nekā vecpilsētā, tāpēc tās der sarunām un darba tikšanās reizēm.

• All Cappuccino (Antonijas iela 11) – neliels itāļu stila espresso bārs ar savu kafijas maisījumu un terasi pašā Alberta ielas galā. Otra kafejnīca atrodas Vīlandes ielā 13.

Mūsu ieteikums: paņemiet kapučīno līdzi un apejiet Alberta ielu līdz galam, aplūkojot fasādes. Pastaiga aizņem mazāk par stundu, bet jūgendstila detaļas paliek atmiņā ilgi.

Miera iela

Miera iela ir viena no Rīgas radošākajām ielām – ar kafejnīcām, kafijas grauzdētavām, dizaina veikaliņiem un kultūras vietām.

• Rocket Bean (Miera iela 29/31) – kafijas grauzdētava un kafejnīca bijušās zeķu fabrikas ēkā, kur var vērot, kā tiek grauzdētas pupiņas.
• KALVE Coffee Miera (Miera iela 19) – latviešu grauzdētavas kafejnīca, kas atvērta 2023. gada vasarā. Iekšā ir ap 25 sēdvietām, siltajā sezonā arī sols ārā.
• Miera Maize (Miera iela 89) – apkaimes maiznīca un kafejnīca ar smalkmaizītēm un sāļām uzkodām. Laiku pa laikam šeit notiek arī koncerti.

Miera iela ir gara, tāpēc ērtākais veids, kā to iepazīt, ir iet kājām no viena gala līdz otram un apstāties tur, kur iekārojas.

Āgenskalns

Pārdaugavā kafijas dzīves centrs ir Āgenskalna tirgus Nometņu ielā 64. Tirgus paviljons pēc aptuveni četrus gadus ilgiem atjaunošanas darbiem atkal tika atvērts 2022. gada maijā. Pirmajā stāvā tirgojas maizes ceptuves un kafijas stūrītis, bet otrajā stāvā ir kafejnīcas un bāri.

• KALVE Coffee Āgenskalna tirgū – kafija tirgus pirmajā stāvā, labs sākums sestdienas iepirkšanās gājienam.
• Vest Riga – tirgus bārs ar vietējās grauzdētavas kafiju, mājās gatavotiem limonādes dzērieniem un amatnieku alu.
• Marmelāde – otrā stāva kafejnīca un kokteiļu bārs, kas pazīstams ar mājās ceptām kūkām. Vairāk piemērota vakaram nekā rīta kafijai.

Otrā stāva kafejnīcas parasti strādā līdz vēlam vakaram, tāpēc Āgenskalna tirgus ir laba vieta arī tad, ja kafiju gribas pēc darba.

Kalnciema kvartāls

Kalnciema kvartāls ir atjaunotu 19. gadsimta koka namu komplekss Kalnciema ielā 35. Tā atdzimšana sākās 2001. gadā kā privāta iniciatīva, un šodien šeit katru sestdienu notiek tirgus ar vietējiem ražotājiem – maizi, sieru, medu un amatniecības izstrādājumiem.

• Kalnciema kvartāla vīna veikals un kafejnīca (Kalnciema iela 35) – kafija un itāļu mazo vīna darītavu vīni. Vasarā var sēdēt ābeļdārzā.
• GUSTAVbeķereja (Kalnciema iela 41) – maiznīca un kafejnīca blakus kvartālam, kas strādā arī svētdienās.

Sestdienas rītā tirgus apmeklējumu ar kafiju var apvienot ar pastaigu pa Āgenskalna koka apbūvi – abas vietas atrodas salīdzinoši tuvu viena otrai.

Kā izvēlēties kafejnīcu

Ja kafija jums garšo arī ārā, izlasiet mūsu apkopojumu par vasaras terasēm Rīgā. Bet, ja kafijas pauze pārvēršas pusdienās, noderēs ceļvedis par pusdienu piedāvājumiem Rīgā.