nekur.lv

Kas lēni nāk, tas labi nāk? Šai aptaujai pēc strauja un laba sākuma 20. un 21. gadā sanāca trekna pauze pēc pēdējā apkopojuma par algu situāciju digitālajā mārketingā 2021. gadā.

Reiz man viens labs paziņa un bijušais kolēģis sūdzējās, ka pie viņa pienākusi viņa darbiniece un atsaucoties uz manu algu aptauju tikusi pie lielākas algas – ar šo novēlu, lai visiem sanāk saņemt pēc nopelniem.

Vairāk nekā 180 atbildes apkopojot – vidējais digitālā mārketinga speciālists 2026. gadā saņem 1900€ uz rokas.

NB! Šajā bloga ierakstā visas norādītās algas ir neto versijā jeb “uz rokas”.

Algas pieaugums atkarībā no pieredzes

Kā jau visur – jo lielāka pieredze, jo lielāka alga. Visi respondenti, kuri atbildēja, ka saņem vismaz 4000€ mēnesī, norādījuši, ka nozarē ir pavadījuši vismaz 10 gadus.

Pirmais gads nozarē – 1000€ uz rokas, ar otro gadu un pirmo pieredzi var pie algas pielikt jau 300€ (atgādināšu, ka 1400€ uz rokas jau ir +/- valsts vidējā alga), bet trešajā ceturtajā gadā uz rokas jau var saņemt ap 1700€, kas ir pavisam pieklājīgi.

Kā jau redzams, vidējās algas pieredzējušajiem speciālistiem ir augstākas nekā mediānās – vidējo stipri uz augšu paceļ ļoti labu atalgojumu saņemoša minoritāte, kas uz kopējā fona ir izņēmums.

Ar kārtu mazāk respondentu nekā citās, bija “mazāk par gadu” grupā, tāpēc šis algu līmenis tālākos datu griezumos kļūs nemanāmāks uz kopējā fona. Šie cilvēki acīmredzot vēl nav aktīvi digitālā mārketinga facebook grupu dalībnieki, kurās tika nopublicēti linki uz šo aptauju.

Jo lielāka atbildība, jo lielāks atalgojums

Viena no mērauklām, pēc kuras var vērtēt ikdienas atbildības līmeni, ir pārvaldīto budžetu apjoms, jo loģiski, ka, ja kādam uztic pieņemt lēmumus par 50 000 € izlietojumu ik mēnesi, tad ir saprotama vajadzība maksāt vairāk par zināšanām un pieredzi.

Kur un kā strādā digitālā mārketinga speciālisti?

Par darba vietas pilsētām vizualizācijas nebūs, jo 86% respondentu kā darba vietu ir norādījuši Rīgu, bet mums ir arī 6 respondenti no Jelgavas, 4 no Valmieras un pa pārītim no Cēsīm, Tukuma un ap desmit citām vietām. Doma nākamajam gadam – salikšu jau novadus, lai norādītu darba un dzīves vietas, jo hibrīdofisi iet uz urrā.

22% norādījuši, ka viņiem ofisā nav jāierodas, bet 12% norādījuši, ka viņiem ofisā jābūt visas piecas dienas nedēļā. Tie, kuriem ofisā jābūt visas piecas dienas, arī norādījuši zemākās algas, bet kopumā šeit stingras korelācijas starp algām un dienām ofisā nav novērojamas – ofisā ik pa laikam jāierodas gan lielāku, gan mazāku algu saņēmējiem. Populārākais ir hibrīdmodelis ar divām/trim dienām birojā (gandrīz puse – 45% – respondentu).

Mūžamvecā tēze – klienta pusē ir mierīgāk un maksā labāk

Bez izmaiņām – lielākas algas ir norādījuši tie, kas strādā klienta pusē.

Ja neskaita relatīvi mazākas algas no tiem, kas norādījuši, ka ar digitālo mārketingu nodarbojas 10-15 gadus, tad pārliecinoši redzams, ka klienta pusē strādāt (vismaz īstermiņā finansiāli) ir izdevīgāk.

Šo jautājumu gan nākamgad stingri jāpārformulē, jo būtu vērts izdalīt valsts iestādes un vēl dažas kategorijas.

Prasmes/pienākumi pret atalgojumu

Par normu ir kļuvusi reklāmas kanālu diversifikācija un galīgi vairs nav retums ikdienas arsenālā redzēt maksas display banerus, linkedin, tiktok, youtube un citus risinājumus, kas vēl piecus gadus atpakaļ bija stipri margināli vai mūsu tirgū nepieejami.

Atlasot tikai tos kanālus, par kuru izmantošanu pieteikušies vismaz 10 respondenti, izkristalizējas, ka liela daļa kanālu algā īpaši neatspoguļojas, bet ir daži kanāli, kuru pārvaldītāji saņem nedaudz vairāk nekā vidējais speciālists. Iespējams, ka līdz šiem kanāliem tiek arī tikai lielāku budžetu pārvaldītāji.

Facebook reklāma gan kļuvusi par pilnīgāko normu un acīmredzot vairs pilnīgi nevienam nešķiet nekas īpašs. Tās izmantošanu vismaz reizi nedēļā arī atzīmējuši visvairāk respondentu – 85% no visiem).

Droši vien ir vieta vēl vienam bloga rakstam – kas ir jāprot digitālā mārketinga speciālistam. Par to padomāšu un, ja šim rakstam būs daudz komentāru, vēlāk uzrakstīšu.

Lai noder un veiksmi darbos!

P.s. Ziņojiet, ja manāt kādu kļūdu/nesakritību, lūdzu.

Šodien pirmie plusi šogad, ja neskaita 1. janvāri. Izmantoju Vidzemes priekšpilsētas apbraukšanai — skatīt “Jāņa sētas” karti. Salīdzinot ar divciparu salu, 28 km varēja noripināt, pirmkārt, nesalstot, otrkārt, vienā, ne trīs ņēmienos, treškārt, pa asfaltu. Savukārt, salīdzinot ar siltāku laiku, pirmkārt, bija jāaprobežojas ar Vidzemes priekšpilsētu, nevis, piemēram, apkārt Juglas ezeram, kur šobrīd ar šosejnieku ne pārāk, otrkārt, divās stundās, jo ritenim nav dubļusargu. Ja veselība un laime pāris dienu dos, tikšu līdz pirmam tūkstotim šosezon.

No rīta dzirdu rosību istabā, ceļabiedrenes sāk celties. Hmm, nez kāpēc tāda sajūta, ka steidzami jāaizdodas uz labierīcībām. Nu kas vakar lika “karkaķ” par šo tēmu, man ir piemeties kārtīgs skrejamais. Velga izsniedz no savas aptieciņas aktīvās oglītes, apriju veselu paciņu. Ar galva sāp ne pa jokam, iedzeru pa virsu ibumetīnu. Saku meitenēm, ka brokastīs...

The post Maroka: atgriešanās mājās un hokejs gaisā appeared first on Mugursoma.lv.

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex.

Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.”

Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.”

Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju.

Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi.

Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra par attālumu starp divām klusuma vērtībām.

“Cilvēki redz tikai trīs dimensijas,” noteica Mr. Next, vērojot, kā punkti ieņem vietas neredzamajā kosmosā.

“Un tomēr viņi jūt daudz vairāk,” atbildēja Mr. Convex.

Kad lietotājs ierakstīja: “rudens vakara skumjas”, Mr. Next acumirklī atvēra skatuvi. Teksts parādījās, saskarne atdzīvojās, gaisma iedegās. Bet īstā darbība notika dziļumā. Mr. Convex aprēķināja attālumus starp punktiem 768 dimensijās, meklējot tuvāko rezonansi. Viņš nevaicāja: “Kur šie vārdi atkārtojas?” Viņš jautāja: “Kur šī sajūta dzīvo?”

Un tad notika brīnums.

No bezgalīgās daudzdimensiju ainavas iznira dzejoļi, kas nevis atkārtoja ievadītos vārdus, bet atbildēja tiem. Lietotājs redzēja tikai rezultātus — dažas rindas, dažus nosaukumus. Taču aiz šīs vienkāršības slēpās matemātiska tuvība, kosinusa līdzība, vektoru klusā gravitācija.

“Vai tu domā, ka mēs patiešām saprotam dzeju?” kādu vakaru jautāja Mr. Next.

Mr. Convex ilgi klusēja.

“Ne vairāk kā zvaigzne saprot gravitāciju,” viņš beidzot atbildēja. “Bet mēs spējam izmērīt tās ietekmi.”

Ar katru jaunu dzejoli telpa mainījās. Jauns punkts 768 dimensijās nedaudz pārbīdīja līdzsvaru. Kartes robežas paplašinājās. Nozīmes pārkārtojās. Meklētājs nebija statisks katalogs — tas bija dzīvs kosmoss.

Mr. Next rūpējās, lai viss notiktu tagadnē. Lai klikšķis būtu tūlītējs, lai doma neizgaistu gaidīšanas laikā.

Mr. Convex rūpējās, lai pagātne nekad nepazustu — lai katra rinda saglabātu savu vietu daudzdimensiju atmiņā.

Kādā brīdī viņi saprata, ka nav uzbūvējuši tikai lietotni. Viņi bija radījuši tiltu. Tilts starp cilvēka izjūtu un matemātisku struktūru. Starp metaforu un metriku.

Un varbūt pats skaistākais bija tas, ka 768 dimensijas neviens neredzēja. Tās bija kā neredzams dārza pamats, kurā saknes savijas zem zemes. Lietotājs redzēja tikai ziedus — dzejoļus, kas šķita saprotami, tuvi, gandrīz liktenīgi atrasti.

Reiz Mr. Next pasmaidīja un teica:

“Mēs būvējam saskarni.”

Mr. Convex atbildēja:

“Nē. Mēs būvējam tuvību.”

Un tā viņi turpināja savu darbu — viens gaismā, otrs dziļumā — ļaujot dzejai elpot digitālā telpā, kur 768 dimensijas kļuva par neredzamu, bet nepieciešamu debesjumu virs katra meklējuma.

Laika prognoze beidzot tāda, kas mudina teikt:

izdzīvosim šonakt, kazi, aizdzīvosim līdz bērzu sulām.

Interesantu vēstījumu par to, kā tuvākajā nākotnē varētu pamanīt citplanētiešu dzīvības pazīmes tālu planētu mākoņos sniedza Liza Kaltenegere, kura ir astronome un ASV Kornela universitātes Karla Sagāna institūta dibinātāja un direktore. Viņas nesenie pētījumi bija vērsti uz to, kā biopigmenti — mikroorganismu radītas novērojamas krāsas — varētu būt jauns bioparaksts citplanētiešu dzīvības meklējumos. 

L.Kaltenegere ir eksoplanētu izpētes priekšgalā, un viņas pētījumi bieži koncentrējas uz inovatīviem veidiem, kā atklāt dzīvības pazīmes šo tālo pasauļu atmosfērā un uz to virsmām.

Uzziņai:

Eksoplanēta ir planēta, kura atrodas ārpus Saules sistēmas un riņķo orbītā ap kādu zvaigzni.  

L. Kaltenegere uzskata, ka cilvēce šobrīd citplanētiešu dzīvības pazīmju meklējumos ir tikai pašā ceļa sākumā. Mums ir jāsaprot, ka tālās planētas un to vide nav mūsdienu Zemes kopija. Mums joprojām ir milzīgi neatklāti jautājumi pat par mūsu pašu planētas vēsturi. Citu pasauļu salīdzināšana ar Zemi varētu būt bezjēdzīga, piemēram, ar gāzes planētu, kur pat nav apstākļu dzīvībai, kādu mēs uz Zemes pazīstam.

Uzziņai:

Gāzu planēta ir liela, masīva planēta, kurai ir plašs gāzu apvalks un nav cietas virsmas. Saules sistēmā izteiktas gāzu planētas ir Jupiters un Saturns. 

Astronomes uzskatā daudzsološākās ir planētas, kuras riņķo ap sarkanajiem punduriem (pundurzvaigznes ar relatīvi mazu izmēru un salīdzinoši zemu temperatūru). Šīs zvaigznes būtībā ir milzīgas konvekcijas gāzes bumbas – materiāls kustas augšup un lejup, no iekšpuses uz virsmu. Sarkanie punduri un ap tām riņķojošās planētas ir galvenie Zemes astronomu astrobioloģijas mērķi. 

Viens ļoti reālistisks tuvāko 10 – 20 gadu pētījumu solis ir galveno atmosfēras iezīmju noteikšana uz mazām, akmeņainām eksoplanētām. Piemēram, skaidru ūdens tvaiku pazīmju redzēšana planētas atmosfērā apdzīvojamajā zonā. Tas būtu milzu sasniegums. 

Vēl aizraujošākas būtu gāzu kombinācijas, kuras ir grūti izskaidrot bez dzīvības. Metāns pats par sevi ir interesants. Skābeklis vai ozons pats par sevi ir interesanti. Bet patiesi liela balva būtu redzēt metānu kopā ar skābekli vai metānu ar ozonu ievērojamā daudzumā. 

Uz Zemes metāns un skābeklis nevēlas līdzāspastāvēt — tie reaģē un veido CO₂ un ūdeni. Tātad, ja redzat tos abus vienlaikus lielos daudzumos, kaut kam tie pastāvīgi jāpapildina. Uz mūsu planētas šis “kaut kas” ir dzīvība. 

Bet atkal izaicinājums ir tas, ka zvaigzne mainās, kamēr mēs to novērojam. Uzliesmojumi, plankumi, mainīgums — tas viss var atdarināt vai maskēt signālus. Mums ir ļoti rūpīgi jāmodelē zvaigznes uzvedība, pirms mēs varam pārliecinoši interpretēt to, ko redzam planētas atmosfērā.

Lai veiktu astrobioloģiskus novērojumus Čīlē tiek būvēts Ārkārtīgi lielais teleskops (Extremely Large Telescope (ELT))ar primāro spoguli, kura diametrs ir gandrīz 40 metri. Tā pabeigšanu plāno 2029. gadā.

Kosmosā NASA plāno izvietot Dzīvībai piemēroto pasauļu observatoriju (Habitable Worlds Observatory (HWO)), kas būs kosmosa teleskops dzīvības pazīmju meklēšanai uz tuvējām Zemei līdzīgām planētām. Tas apvienos jaunākās ultravioletās, optiskās un infrasarkanās tehnoloģijas, lai izpētītu fundamentālus jautājumus par dzīvību Visumā, galaktiku un elementu izcelsmi. Tā palaišana kosmosā plānota ne ātrāk kā 2040. gadā.

Nākotnē abi šie teleskopi pavērs jaunu veidu, kā meklēt dzīvību kosmosā. 

Pašlaik galvenā metode mazo planētu izpētei ir tranzīta spektroskopija, ko veic ar Džeimsa Veba kosmisko teleskopu(James Webb Space Telescope (JWST), kas ir kopīga Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (NASA), Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) un Kanādas Kosmosa aģentūras (CSA) kosmiskā observatorija. To kosmosā palaida 2021. gadā. 

Kad tālā planēta paiet garām savai zvaigznei, daļa zvaigznes gaismas filtrējas cauri planētas atmosfērai. Atmosfēra atstāj pirkstu nospiedumus gaismā, un astronomi tos nolasa, lai noteiktu tās sastāvu — skābekli, metānu, ozonu utt. Bet šajā ģeometrijā mēs neredzam planētas virsmu tieši. Jebkura gaisma, kas skar virsmu, vienkārši atstarojas un tā neiziet cauri atmosfērai tā, kā Džeimsa Veba kosmiskais teleskops var to uztvert tranzīta laikā. 

Nākotnē Ārkārtīgi lielais teleskops un Dzīvojamo pasauļu observatorija galvenokārt pētīs atstaroto gaismu — zvaigžņu gaismu, kas atstarojas no planētas virsmas un atmosfēras. Tas būs atšķirīgs, papildinošs skatījums. Un tieši šeit sāksies astronomu darbs ar biopigmentiem — dzīvības krāsām. 

Patiesībā ir nepieciešamas divas neatkarīgas pierādījumu līnijas. Vispirms tiek atklātas atmosfēras gāzes, ko varētu radīt dzīvība — piemēram, metāna un skābekļa kombinācija. Pēc tam papildus tiek atklātas virsmas vai mākoņu virsotnes krāsas, kas atbilst tam, ko varētu radīt biopigmenti: raksturīgs veids, kā dzīvība atstaro un absorbē gaismu. Ja ir abas — gāzes atmosfērā un biopigmentu paraksti atstarotajā gaismā, kas ir divas pilnīgi atšķirīgas metodes, kas norāda uz vienu un to pašu secinājumu – tur var būt dzīvība!

Iedomājieties planētu ar daudz augstāku mitrumu nekā uz Zemes un līdz ar to daudz lielāku mākoņu pārklājumu. Dzīvība varētu dzīvot pašos mākoņos un raidīt savu klātbūtni košās krāsās.

Savā pētījumā L. Kaltenegere un astronomu komanda strādāja ar septiņiem gaisā esošu mikroorganismu celmiem — sīkām dzīvības formām, ko savāca līdzstrādnieki Floridā. Tika izmērīt to spektri. Atklāja, ka daudzi no tiem ir bagāti ar karotinoīdiem — biopigmentiem, kas bieži ir sarkanīgi vai dzeltenīgi, nevis zaļi kā hlorofils. Šie pigmenti ir bioloģiski jēgpilni. Biopigmenti bieži aizsargā pret starojumu un skarbu vidi. Ja mikrobs dreifē atmosfēras augšējos slāņos un ir pakļauts UV gaismai, tad viņam ir jābūt nepieciešamai aizsardzībai. Tātad pigmenti ir dabiska adaptācija. Tagad iedomājieties planētu ar biezu, mitru atmosfēru un plašiem mākoņiem, kas pilni ar šādiem organismiem. Tur varētu būt lielas, noturīgas gaisa biosfēru kopienas. Tās varētu mainīt veidu, kā mākoņi atstaro gaismu, pietiekami, lai jutīgs teleskops varētu noteikt to kombinēto krāsu parakstu.  Tālās planētas savos mākoņos faktiski varētu saturēt nolasāmus bioparakstus, jo mākoņi ir piepildīti ar dzīvību. 

Domājot par to, kā dzīvība varētu parādīties ekstremālās vai nepazīstamās vidēs citur, mēs saprotam, cik maz mēs zinām par līdzīgām nišām uz Zemes — piemēram, gaisa biosfēru. Tas pats attiecas uz mūsu planētas vēsturi. Domājot par to, ko skābeklis nozīmē kā bioparaksts uz eksoplanētas, mums ir dziļi jāiedziļinās tajā, kā, kad un kāpēc skābekļa līmenis tālā pagātnē Zemes atmosfērā pieauga. 

Meklējot dzīvības pazīmes tālumā, mēs varam gan atrast nezināmo gan tur, gan arī atrast atbildes par savas Zemes pagātni.

vara bungas: Laba lasāmviela ar vērtīgām rekomendācijām to-whom-it-may-concern

VBprāt šis ir ticamākā secnārija izklāsts , bīstamākie arī aprakstīti skat.avotu. Pie bīstamākajiem scenārijiem jāsāk attiecināt nepietiekamu agility likvidējot kritiskus iztrūkumus pašu spējās un nepietiekamas ambīcijas spēju attīstībai nākotnē. Pretinieks negaidīs kamēr mēs nesteidzīgi īstenosim “stiprināšanu”(tm) saskaņā ar iepriekš saskaņotiem 12 gadu plāniem.

[..] In this scenario, Russian paramilitary troops, special operations soldiers, and intelligence officers without markings would enter eastern Estonia to carve out a separatist enclave in support of “oppressed” Russian minorities seeking reincorporation into the Russian Federation.145

Using this cover story, Russian operatives backed with armed force would occupy the area around Narva and Lake Peipus. “Separatists” would then set up a mock government and vote for reincorporation into the Russian Federation, as seen in the Donbas and Crimea. The operational objectives would be to test NATO’s resolve, to intimidate and destabilize a neighbor and former imperial possession, and to set conditions for possible future aggression against the Baltic states. [..]

avots

Tiny Latvia fielded a seventy-thousand-man army during its War of Independence in 1919. The Estonian army at the same time fielded eighty thousand. Today, Israel, with a mobilizable population of some 7 million, fields an active army of 170,000 with another 465,000 upon full mobilization.

These examples show that the Baltic states can do much more to increase their own defense potential. Universal conscription of males aged 18–24 for a period of two years, with fair compensation and incentives for those who choose to become career soldiers and officers, would yield an order of magnitude improvement in size and quality and provide the basis for expanding Baltic ground forces at lower cost than expensive professional soldiers.

Larss Fredēns, Zviedrijas Ārlietu dienesta diplomāts kopš 1982. gada, 1990. gadā kā pirmais ārvalstu diplomāts kopš padomju okupācijas sākuma tika nosūtīts darbā uz Latviju. Viņam bija nozīmīga loma mūsu valsts neatkarības atjaunošanā un padomju armijas izvešanā no Latvijas. Viņa diplomāta karjera saistīta ar Baltiju, Centrāleiropu, Krieviju un Ķīnu, strādājot augstos diplomātiskos amatos Maskavā un Pekinā, vēlāk arī kā vēstniekam Ķīnā un Mongolijā (2010–2016). Larss Fredēns sarakstījis grāmatas par PSRS sabrukumu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.[1]

2024. un 2025. gadā vasarā 1951. gadā dzimušais diplomāts ar velosipēdu izbrauca Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā frontes līniju, Ukrainas vasaras svelmē mērojot vairāk kā 1500 km. Pieredzēto viņš apraksta 2025. gada nogalē zviedriski izdotajā “Ukrainsk sommar. Pa cykel Langs Fronten” (Ukrainas vasara. Gar fronti ar velosipēdu) . Barikāžu piemiņas 35. un Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 4. gadadienā par grāmatu un viņa iespaidiem pie frontes līnijas sarunājas Latvijas civilā eksperte Eiropas Savienības Padomdevēja misijā Ukrainā Lolita Čigāne.  

Jūsu grāmata īsā, lakoniskā un ilustratīvā veidā, atspoguļojot redzēto un dzirdēto piefrontes zonā, aptver Krievijas pilna mēroga kara Ukrainā specifiku – armijas vienību salīdzinošo patstāvību, kara raksturu, bieži vien līdzīgo, padomju laikā ražoto bruņojumu abās pusēs, to, ka ukraiņu kareivji pamatā ir pusmūžā, 40-50 gadus veci,  no donorvalstīm ziedotās tehnikas un munīcijas daudzveidību, kam ukraiņu kareivji atjautīgi iemācījušies piemēroties. Kas jums palīdzēja tik prasmīgi un kodolīgi raksturot šī kara būtību?

Man nebija tāda iepriekšēja plāna, bet, uzsākot ceļu ar velosipēdu gar frontes līniju un runājot ar ukraiņu kareivjiem, kļuva skaidrs, ka grāmatai jābūt īsai, kodolīgai, bez interpretācijām. Izņemot pēdējo nodaļu, kur sniedzu savu analīzi, šo karu nebija iespējams aprakstīt izsmeļošā, analītiskā prozā – notikumu, informācijas un noteicošo faktoru ir pārāk daudz. Tāpēc teksts drīzāk pietuvojas dzejai - ļaujot īsi raksturotiem faktiem runāt pašiem par sevi, izceļot kādu būtisku, raksturīgu detaļu no milzīgā notikumu klāsta. Grāmata ir ļoti vienkārša. Karavīru klātbūtnē es neveicu piezīmes – tas izskatītos pēc pratināšanas, uzmanījos arī no tūristiskas fotografēšanas. Es centos atcerēties kareivju teikto, visu pēc atmiņas pierakstīju dienas beigās. Atbraucis mājās, tekstu izdrukāju un sāku svītrot lieko.

Kā Zviedrijas sabiedrība uztver jūsu grāmatu?

Grāmatas mērķis ir Zviedrijā uzturēt interesi par Ukrainu . Pašlaik tā ir augsta, bet to  vienmēr var pazaudēt. Piemēram, Gazas kara laikā ziņu par Ukrainu Zviedrijas medijos bija maz. Zviedrija, protams, atbalsta Ukrainu materiāli, finansiāli, militāri un daudz no Eiropas sniegtās palīdzības tiek sniegta tiešā veidā – no cilvēka cilvēkam, no organizācijas organizācijai, konkrētām militārām vienībām. Ja viss notiktu tikai caur centralizēto birokrātiju, tas būtu mazāk efektīvi. Zviedrija oficiāli sniedz lielu, tiešu atbalstu Ukrainas bruņoto spēku 21. brigādei, un to atbalsta arī plašs brīvprātīgo tīkls – galvenokārt dronu jomā. 

Jūsu grāmatā ir arī daudz humora un cilvēcības, lai gan kara apstākļi ir dramatiski, grāmata nav emocionāla vai sentimentāla. Kā jums izdevās noturēt šo līdzsvaru?

Es tajā Ukrainas humora noskaņā iegāju diezgan ātri. Man tas atgādināja līdzīgu pieeju Latvijā 1989 –1991. gadā – tādu melno, mazliet karātavu humoru. Dzīvojot Latvijā, es to ļoti sajutu. Deviņdesmitajos gados Latvijas milzu uzdevums bija atbrīvoties no padomju armijas, toreiz tas izdevās diplomātiskā ceļā, bez asins izliešanas. Atmodas un Tautas frontes laikā valdīja pacēlums un vieglums, jo cilvēki lielākoties ticēja, ka viss izdosies. Tāpēc 1991. gada 13. janvāris Lietuvā un barikāžu laiks Latvijā bija šoks – barikādes, spriedze, lai gan daudzi droši vien apzinājās, ka tā var notikt. Ukrainā karš ir realitāte, un karavīru domāšanas pārmaiņas ir vēl dziļākas. Es bieži domāju par ukraiņu apzīmējumu “rašisms” – Krievijas vārda un fašisma kombināciju. Caur šo jēdzienu sajūtu, ka Ukrainas karavīri ir pilnībā atteikušies no jebkādām ilūzijām par Krieviju. Paliek tikai virsuzdevums aizsargāt sevi un savu valsti.

Grāmatā “Ukrainas vasara” Jūs ukraiņu kareivju vārdos atspoguļot Krievijas raksturu – nežēlību, brutalitāti, ļaunumu, cinismu. Kādā vietā minat, ka no krievu puses Ukrainas civilizētā, starptautiskajiem noteikumiem atbilstošā attieksme pret Krievijas karagūstekņiem tiek uztverta kā vājums. Kā jūs redzat, kā šis karš varētu beigties?

Krievu domāšana nozīmē, ka karš kādreiz beigsies, bet Krievijas politiskā un sabiedriskā apziņa nepieņems Ukrainas neatkarību, kamēr pati Krievija nebūs izgājusi cauri pagātnes izvērtēšanas procesam. Tam Krievijā pagaidām nav nekādu pazīmju un priekšnoteikumu. Tāpēc ilgu laiku vienīgā alternatīva būs ļoti spēcīgu aizsardzības spēju uzturēšana gan valstīs, kam nelaimējies būt Krievas kaimiņos, gan  Eiropā kopumā.

Jūsu ceļojums bija fiziski ļoti smags un bīstams. Kā jūs personīgi izjutāt šo riskanto piedzīvojumu? Kādā vietā rakstāt, ka, pārāk ātri izkāpis no Covid slimības gultas kādā piefrontes viesnīcā, sajūtat vājumu, bet nevarat atgulties ceļa malā, jo visu laiku piestāj auto, piedāvājot palīdzību, bet mežā gulēt nedrīkst mīnu dēļ. 

Es patiešām nevienam neieteiktu darīt ko līdzīgu. Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums, es jutos bezspēcīgs – man nav tādas militārās sagatavotības, lai dotos karot. Es gribēju dot ieguldījumu ar to, ko protu – rakstot. Ikdienas dzīve frontes tuvumā, manuprāt, nav pietiekami aprakstīta – es gribēju sajust zemi, sasmaržot apkārti, iejusties. Es vēlējos atšķirties no žurnālistiem, kuri frontē ierodas ar auto, kuros ir  gaisa kondicionieri,  kopā ar šoferi un palīgiem. 

Grāmatā atspoguļojat arī ukraiņu garu – neatkarīgu, brīvu, dažreiz pat mežonīgu. Kāda būs Ukraina, kad šis drausmīgais karš beigsies? 

Agrāk  es uz Padomju Savienību, izņemot Baltijas valstis, skatījos kā uz vienotu kopumu, no Krievijas perspektīvas. Par Ukrainu kā atsevišķu pasauli nebiju nopietni domājis — šī izpratne nāca pakāpeniski. Grāmatā pieminu Iļju Repinu, Nikolaju Gogoli, Mikolu Leontoviču, kurš pasaulei devis populāro Ziemassvētku “Zvanu korāli”, tas balstīts ukraiņu tautas mūzikā. Tādējādi rādu arī ukraiņu kultūras atšķirības. Kopumā domāju, ka patiesībā šis karš kļūst arvien grūtāks Krievijai. Jācer, ka fronte kādā brīdī sabruks, līdzīgi kā 1917. gadā. Bet ja paskatāmies uz frontes līniju, tā kopš 2024. gada praktiski nav mainījusies, tehnoloģiju izmantošana maina kara gaitu. Ukrainā nelielas komandas tuvu frontei izstrādā un uzreiz frontē testē dronus — tā ir tipiska ukraiņu izgudrotspēja apvienojumā ar spēju ātri ražot lielā apjomā, tur ukraiņi ir pārāki pār krieviem. Iespējams, izšķirošs pavērsiens Ukrainas labā notiks tad, kad tiks radīta efektīva pretdronu aizsardzības sistēma — vienkārša, masveidā ražojama tehnoloģija, kas ļautu Ukrainai uzbrukt vairākos punktos vienlaikus, pār kareivjiem radot tādu kā pretdronu kupolu. Tehnoloģiju ziņā, iespējams neesam tālu no tā.

Ko Latvija un Zviedrija var mācīties un Ukrainas? 

No ukraiņiem daudz var mācīties, īpaši pielāgošanās un izturības ziņā, kā arī spēju līdzsvarot kara un civilās dzīves realitāti, apzinoties, ka cilvēkiem vajadzīgs arī dzīvot normālu dzīvi.  Un, domājot par valsts nākotni, bruņotajos spēkos iesauc tikai no 25 gadu vecuma. Ukrainas armija ir viena no vislabāk apmācītajām un izturīgākajām pasaulē. Vienlaikus, Ukraina ar savu elastību un nebaidīšanos no inovācijām veselīgi saglabā līdzsvaru starp civiliedzīvotāju dzīvi un karu. Tā ir īpaša prasme. Tāpat šis karš, un īpaši šodienas globālā situācija, mums māca, ka Eiropai ir jāpaļaujas uz sevi, maksimāli jāstiprina savas aizsardzības spējas.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Ludvigs van Bēthovens – viens no klasiskās mūzikas dižgariem, kuru cerams, ja ne gluži jebkurš, tad arī tāds, kas neklausās puslīdz regulāri klasisko mūziku vai pat neuzskata sevi par tās cienītāju, būs vismaz pa ausu galam tā vārdu dzirdējis, atpazīs vismaz ‘’Oda Priekam’’ fragmentu. Alfrēda Amendas ‘’Apasionāta’’ dramatizētā romāna izpildījuma, cik nu saistoši tas bijis pa spēkam, pasniedz lasītājam šī mākslinieka dzīvi no piedzimšanas līdz pēdējai stundiņai un pat bēru ainai.

Diemžēl nevaru pirms šī romāna lepoties ar faktu, ka būtu lasījis īstu dokumentālu Bēthovena biogrāfiju, bet, kā liecina romāna links uz YouTube saiti un pat ne vienu konkrētu izpildījumu, tad mūsdienu resursi, tai skaitā daudzkārt citos pārdomu rakstos pieminētā Vikipēdija, dod labu palīgmateriālu, kur ieskatīties un salīdzināt kādu interesantāku detaļu. Vēl jo vairāk, ja runa ir par komponistu, tad dažu klikšķu attālumā atvēlēt laiku un noklausīties no paša mājas ērtībām.

Amendas ‘’Apasionāta’’ noteikti rada iespaidu, ka autors centies ne vien pieturēties pie reāli notikušiem faktiem un vien dažviet romāniski dramatizēt, piešķirt kādu nebūt varbūt savu spekulāciju, ko vairāk varētu saskatīt Bēthovena romantiskajā dzīvē. Reizēm tas var rezultēties ar ļoti sausu gabalu, kur no romāna baudāmības nekā neatrast, bet laba, saistoša un plūstoša proza, kura ir manāma, bet ne gluži no vāka līdz vākam, var tieši palīdzēt radīt vajadzīgo lasīprieku. Apasionāta gan vairāk cieš no šķietamās autora vēlmes iekļaut teju katru vairāk vai mazāk būtisku personāžu, kuram bijusi tā laime un gods vismaz reizi sastap Ludvigu. Ja vēl lielākā daļa būtu kaut cik ar raksturīpašīmām apaudzēti tēli, kā romānam pieklātos, būtu bijis jaukāk, bet tā vietā to epizodiskums un lielais skaits bez jūtama sižetiskā pienesuma rada ne to labāko iespaidu. Pat ja ‘’reāli’’ un patiesi dzīvē vairāk vai mazāk tāda situācija bijusi, tad ķeksīša pēc dažādo personu iekļaušana kopiespaidam par labu nenāk. Tā par izteiktu piemēru vien vārda iekļaušanai var minēt Ferencu Listu, vai vien drusku labāku variantu Franci Šūbertu.

Būtu lieki pārdomu rakstā iet cauri plikiem un citviet atrodamiem vēstures faktiem, ja nu vienīgi aina no sniegiem bagātas ziemas Ludviga bērnība, kad nākas ne tikai patverties mājas bēniņos, bet pat pa jumtiem iedrošināt māti un citus bēgt un paglābties – tā teikt, aina, kur ieslēdzas alternatīvas pasaules ‘’kā būtu, ja būtu’’ versijas. Viens gan iekrita acīs sākot ar aprakstiem par Bēthovena muzikālās karjeras sākumu, tās gaitu un noslēguma fāzi, ka bez kaislīgiem ‘’bēthoveniešiem’’, tuvākajiem draugiem un atbalstītājiem, starp kuriem diemžēl romāns neliek domāt bijuši tā brāļi Kārlis un Johans, Ludvigs van Bēthovens bijis tālu no slavas saulē un zenītā vienmēr celta. Drīzāk romānā un noteikti laika biedru kritikās minēti mūziķi un komponisti, kurus diemžēl neviens vairs neatceras un neklausās, izņemot attiecībās sfēras darboņus un mūzikas fanātus, un arī tad varbūt dažs no visiem. Par laimi, Ludvigs van Bēthovens nav viens no tiem.

Pēc rakstura Amendam visai labi padevies ļaut noprast, cik sarežģīts tāds Ludvigam bijis, cik sarežģīti ar dižo mākslinieku noteikti bijis sastrādāties. Bet reizē var tikai apbrīnot, ka pie tādas veselības, vairāk domājot dzirdi vai pat tās neesamību un kurlumu, komponējot savu mūziku. Kā vēl, ja ne bez apbrīnas varētu apzīmēt šo kompozīcju (un noteikti par piemēriem varētu minēt nevienu vien citu) – dzīva kauja mūzikas izpildījumā. Mūziku kuras publikskajā uzņemšanā dominējošie iespaidi, liek nodomāt, nereti vai pat biežāk ‘’jā’’ nekā ‘’nē’’ nav iekļāvusies attiecīgā laika nospraustājās normās un rāmjos par to, kas skaitītos ‘’laba mūzika’’.

Pats ‘’Apasionātas’’ 1962.gada izdevums piesaista uzmanību ar interesantu faktu, ka tā pirmajām divām daļām Spaniols (kā to bērnībā kaimiņpuikas saukājuši) un Varoņsimfonija (komponēta par godu Bonapartam pirms tas pasludina sevi par ķeizaru) tulkojis viens (Lūcija Rambeka) un trešo ‘’…nemirstīgā mīļotā’’ un ceturto Titāns jau cits tulkotājs (Mudīte Danneberga). Varbūt tīri psiholoģiski, bet noteikti arī lasāmības ziņā gana pamanāmas atšķirības, lai viena no grāmatas pusēm šķistu labāka. Kaut gan to diez vai varētu attiecināt uz pamanāmu stilu iekļaut reizēm pat dialogos tēla/personāža izteiktu gada skaitli pilnā apjomā ne tikai, kā varētu sagaidīt, piemēram tur ‘’16.tajā gadā’’, kad mēs šodien domātu 2016.gadu, bet citā gadsimtā būtu cits automātisks pirmais pieņēmums. Bet uz kopējā iespaida fona tas vien tāds sīkums, kur piekasīties, ja gribas dikti.