Rietumu plūdums

Ieraudzīju internetos ārzemju vēstniecību izvietojuma karti Parīzē. Izteikta koncentrācija rietumos, arī Latvijas vēstniecība turpat Buloņas mežmalā (apvilku ar sarkanu):

Karte: u/ntohm@Reddit

Kā tā? Tur lepnākas pilsētas daļas. Ieskatam var uzmest aci, kāds izskatās Latvijas vēstniecības iebraucamais ceļš. Un balso tādās vietās par buržujiem:

Savukārt, iebakstot tumšāk sarkano vietu gūgles karšu ielas skatā, pietiek dažu peles vilcienu, lai ieraudzītu turieniešu atbalstītā Greguāra vēlēšanu plakāta pavēnī kādu ģimenīti ieturamies uz ielas. Un ironiski: lai kāda ideoloģija valdītu valstī, tomēr savu vēstniecību liek buržuju rajonā, nevis sociālistu—zaļo—komūnistu—islāmistu pārņemtā.

Bet apskatieties svaigāko Berlīnes vēlēšanu karti — kur tur buržuju rajoni (tumšāk melnie)?

Karte: Erinthecute@Wikipedia

Izbrauciet gūgles ielu skatā vismelnākā rajonā pie Vilmersdorfas un Cēlendorfas robežas Cigļaceļu — nebūtu slikti tādā dzīvot, ko? Un atkal buržuju rajoni lielpilsētas rietumos. Varētu iebilst, ka Berlīne bija sadalīta un Rietumberlīnē buržuji paglābās no komūnistiem. Bet arī iepriekš aina bija tā pati: pēdējās pašvaldību vēlēšanās priekš Hitlera nākšanas pie varas sociāldēmokrati vai komūnisti no visām Berlīnes pilsētas daļām neuzvarēja tikai Vilmersdorfā, Cēlendorfā, Šēnebergā un Šteglicā — visas pilsētas dienvidrietumos.

Ja turpinām salīdzināt telpā, tad apskatāmies Londonu: rietumos no Sitijas Vestminstera, austrumos — Tauerhemletsa. Ja neesat paši bijuši, pavaicājiet Dāvim Viļumam, kāda atšķirība. Madridē labējie stiprāki ziemeļrietumos, kreisie dienvidaustrumos. Protams, labēja turīga rietumdaļa nav visās lielpilsētās, tomēr jūtami biežāk, nekā būtu pēc nejaušības. Kāpēc?

Rietumu plūdums. Ziemeļu puslodes mērenā joslā gaisa spiediena atšķirību un Zemes griešanās dēļ valdošie ir rietumu vēji (arī mums visbiežāk dienvidrietumu). 19. gadsimtā pilsētās cēla rūpnīcas. To dūmus pūta uz austrumiem. Savukārt no rietumiem pilsētā ieplūda tīrs gaiss. Kas varēja, apmetās tīrākā vietā. Ne katrs varēja atļauties. Tā arī palicis.

Tāpēc, ja jāatbild, kāpēc vēstniecības Parīzē tā un kāpēc Latvijas vēstniecība Buloņas mežmalā, tad tāpēc, ka gaiss plūst no augsta spiediena apgabaliem uz zema un Zeme griežas.

Skeleti pūralādē

Tā bieži negadās - rakstīt par grāmatu, kura nemaz nav oficiāli izdota un nav zināms, vai maz kādreiz tiks. Turklāt - ja tā tiešām tiktu izdota, paredzu, ka tā būtu ievērojami atšķirīga no tās, kuru lasīju es. Vai vismaz tā būtu, ja grāmata nonāktu dienasgaismā ar kādas izdevniecības starpniecību. Pats autors, protams, var darīt, kā šim ienāk prātā, bet hipotētiskajā scenārijā, kad "Skeletus pūrālādē" izdotu Vija Kilbloka, vispirms savu vārdu teiktu kāds redaktors un visticamāk - itin daudz ko noīsinātu, un līdz ar to, iespējams, pazustu vairums manu iebilžu attiecībā uz to, ka šajā grāmatā lasāms. Kā vispār pie šīs grāmatas nonācu? Armandu Melnalksni iepazinu vēl bērnībā kā ļoti attālu manas mammas brālēnu, lai gan patiesībā, kā šķiet, paaudžu ziņā brālēns viņš sanāk man, nevis manai mammai, bet lietas būtību tas nemaina. Pēdējo pāris gadu laikā Armands ik pa brīdim feisbukā ir dalījies ar kādu fragmentu no savas memuāru grāmatas, kad apvaicājos par to, kad tā varētu tikt izdota, uzzināju, ka, iespējams, nekad, bet tas jau nav šķērslis to izlasīt. Un te nu mēs esam. Lūk, ko par Armandu Melnalksni var izlasīt portālā literatura.lv: <blockquote>Armands Melnalksnis (1943) – dzejnieks, tulkotājs. Piecu dzejas krājumu autors, dzeja publicēta arī latviešu periodiskajos izdevumos. Atdzejojis dzejoļus no krievu valodas, sarakstījis dziesmu tekstus tādām populārām 20. gadsimta 70. gadu teātra izrādēm kā "Reiz Jaungada naktī" un "Stārķa matemātika". Bijis izdevniecības "Liesma" bērnu literatūras redaktors, viens no Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibinātājiem.</blockquote> Šajā rindkopā gan nav atrodama būtiskākā informācija - par to, ka Armands Melnalksnis ir bijis arī viens radoši huligāniskās literātu paaudzes, kas atpazīstamību ieguva pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, zināmākais tās grupas pārstāvis bija Aivars Neibarts jeb Ņurbulis, tāpat Melnalkšņa dzejas (un pudeles) kolēģu vidū bija Uldis Leinerts, Uldis Bērziņš, Varis Leikarts, Rainis Remass un citi, kuru vārdi man kā dzejās neiesvaidītam sevišķi daudz neizsaka. "Skeletos pūralādē" gluži pilnu autobiogrāfiju Armands neveic, lielākā tās daļa veltīta viņa mūža pirmajām trim desmitgadēm, pat ne pilnām, vēlākais vien drusku ieskanās, tai skaitā - Atmodas laiks. Ko ir vērts izcelt: memuāru autors ir cilvēks ar visnotaļ raibu izcelšanos, turklāt nācis no četrām tautām ar itin skaudru likteni: četrās līdzīgās daļās cēlos no poļiem, latviešiem, armēņiem un ebrejiem. Māte - pusebrejiete, tēvs - karojis latviešu leģionā, patēvs (no kura iegūts latviskais uzvārds) bijis komunistiskās partijas biedrs, kas reibumā dziedājis nacistu dziesmas. Īsumā - jautri. Un šādi var raksturot arī paša autora dzīvi, kas kļūst par iemeslu tam, ka "Skeletos pūralādē" netrūkst spilgtu epizožu gan iz skolas dzīves, gan turpmākajās gaitās. Tas gan, protams, nenozīmē, ka par visu šajā darbā esmu sajūsmā. Mēģināšu kaut cik strukturēti formulēt to, kas, manuprāt, šajā grāmatā strādā un kas - nestrādā. Pirmais, kā jau tas dzejdariem piedien, arī rakstot prozu (nupat šāda pat pieredze bija <a rel="nofollow" href="https://kazhe.lv/Leons-Briedis-Vilcene-un-atraitnis">Leona Brieža romānā</a>) viņi raksta krāšņi un poētiski, neatkarīgi no tā, kam attiecīgajā brīdī viņi pievēršas. Valodas ziņā Melnalkšņa memuāri galīgi nav tāds sauss un aptiekā iesvērts saturs, kādu veidotu es. Otrais, tas ir laiks un cilvēki, ko viņš apraksta: no šādas prizmas es Latvijas divdesmitā gadsimta vidus un otrās puses vēsturi vēl nebiju iepazinis, tas, kā te attēloti līdzcilvēki, ir dzīvi un saistoši. Trešais, man patika tie daži dzēlieni, ko grāmatas beigās autors veltī kādai ievērojamai Atmodas laika aktīvistei, kuras atmiņu grāmatu ar esmu lasījis - Sandrai Kalnietei, šis, manuprāt bija vietā. Un tomēr, kā jau neesmu šo slēpis - ir šim darbam savi trūkumi. Būtiskākais - tas, ka tam nav "pārgājis pāri" kāds producents, nesaudzīgi rīkojoties ar sarkano pildspalvu. Daudz ir atkārtošanās, jūtams, ka šis viss nav tapis kā vienots atmiņu stāstījums, bet gan notikusi dažādos laikos tapuši fragmentu stiķēšana kopā, ne vienmēr parūpējoties par to, lai diegi būtu izņemti ārā. Pārāk bieži līdzās tekstam, kas vēsta par "tad", iestarpināta kāda sarkastiska piebilde par "tagad". Nē, man nav ne mazāko problēmu, ja kāds pievērš uzmanību mūsdienu Latvijā aktuālām problēmām - galīgi nav tā ka par tām būtu jāklusē, bet tas, kā tas notiek "Skeletos pūralādē", pārāk bieži izklausās pēc vai nu mēģinājumiem atdarīt par kādiem saņemtiem aizvainojumiem vai - kas ir kaitinošāk - mācīšanas, kā pareizi dzīvot, kad pats (tas ir tomēr diezgan būtisks apstāklis) jau ilgāku laiku dzīvo ārpus Latvijas. Jā, no vienas puses - autors var teikt, ka tad, kad viņš bija pareizajā vecumā, lai pieliktu savu plecu Latvijas labad, viņš to darīja, tagad jārīkojas citām paaudzēm, tomēr visa tā pamācīšana man galīgi netīk. Un raisa pretreakciju. Vēl viena skāde: manam ar alkoholu diezgan vēsās attiecībās par daudz te ir dzeršanas. Nav varbūt gluži "Moskva - Petuški" līmenis, bet, kad pats autors atzīstas jūtamies rakstām nelielu fragmentu no pasaules alkoholisma enciklopēdijas, saprotu, no kurienes viņam šādas pārdomas, un man šī enciklopēdija ne pārāk tīk. Un pēdējais - tas fragments, kur autors uzsver, ka lietas jāsauc īstajos vārdos un atkārtoti lieto vārdu "pederasts" - kuram viņš vēlas šo grāmatu iepārdot? Latvijas Nacionājai frontei? Tādas, lūk, manas pārdomas par grāmatu, kuru gan nemaz nav iespējams iegādāties un līdz ar to - iegūt katram pašam savu vērtējumu par to. Taču, sekojot labākajiem paraugiem - iepazīstot manu aprakstu, arī Tu, dārgo lasītāj, vari sākt paust savu kategorisku viedokli par Armanda Melnalkšņa memuāriem, tos kategoriski peļot vai slavējot!

Papildinot grāmatplauktu jeb grāmatas par Makjavelli manā bibliotēkā...

Pavisam nesen tiku pie dažām jaunām grāmatām par dižo florencieti Nikolo Makjavelli, kurš ir zināms kā viens no dižākajiem politiskās domas autoriem kopš Renesanses laikmeta. Manā bibliotēkā jau šis un tas no grāmatām par un ap Makjavelli bija, taču palēnām mēģinu tikt vēl pie labas literatūras par šo tēmu. Te drusku palīgā nāk arī MI, kurš sniedz labus ieteikumus vērtīgu grāmatu meklējumos. Tā es tiku pie viena no retumiem - "An Unlikely Prince", kuru sarakstījis itāļu autors Nikolo Kaponi, kurš ir izpētījis dzimtas koku un nonācis pie secinājuma, ka ir šī diženā florencieša Makjavelli radinieks. 

Pirmoreiz ar Makjavelli sastapos, kad man bija 20 gadi, biju tikko atbraucis uz Rīgu studēt pēc atgriešanās no Norvēģijas. Kāds draugs mani uzaicināja uz kafiju un mūsu saruna ievirzījās par filozofiju un tādām augstām matērijām... Šajā vietā var sacīt vienu dzīves patiesību - draudzība, kas būvēta uz kopīgām interesēm, grāmatām, filozofiju un vārda visplašākajā nozīmē - mīlestību pret zināšanām un gudrību, tā ir stipra draudzība un šis draugs man joprojām ir labākais draugs. Un pēc kāda laika izdevniecība "Tapals" (reiz bija tāda izcila izdevniecība!) klajā laida melno grāmatu sēriju, kurā pirmoreiz ieraudzīju "Valdnieku" (Il Principe - itāl.), vēlāk šim darbam pievienojās arī V. sarakstītais "Mafijas menedžeris", kas gan nav tiešā saiknē ar "Valdnieku" un Makjavelli, bet iedvesma smelta... Tā šīs abas melnās grāmatas kopš draudzības aizsākuma ir manā bibliotēkā. 

"Valdnieku" esmu izlasījis neskaitāmas reizes, melnajā "Tapala" izdevumā esmu atļāvies padarboties ar pildspalvu, atzīmējis citēšanas vērtās vietas, jaunajā "Valdnieka" izdevumā, ko izdevusi "Zvaigzne ABC", bet kas ir tas pats Strēlertes tulkojums, kas melnajos vākos, šādas izmaiņas negrasos veikt, jo tas vienkārši ir skaisti noformētas sērijas eksemplārs. 

Makjavelli biogrāfija izdevniecības "Reaktion Books" sērijā "Renaissance Lives" man arīdzan bija nozīmīgs atklājums, kuru izlasīju pāris vakaros un uzrakstīju arī atsauksmi par šo darbu šeit pat blogā. Darbi, kuros aplūkota Makjavelli dzīve un darbība, allaž ir vērtīgi, jo sniedz dažādus rakursus, kā palūkoties uz to vēstures posmu, kurš man ir sirdij tuvs. Renesanse - laikmets, kurā tika novērtēts tas, kas mūsdienās netiek uzskatīts par būtisku personības attīstībai - māksla, kultūra, radoša darbība, kultūrvēsture un tā tālāk, vienvārdsakot, gudrība un inteliģence. Kaut gan varu atļauties piebilst, ka arī mūsdienās ir viedi prāti, kuriem interesē kas vairāk nekā tikai miesisku vajadzību apmierināšana, kas tiecas pēc saprāta gudrības un ieskata pasaules dižākajā kultūras mantojumā, kas tomēr ir un paliek visas Eiropas saknes un attīstības virzītājspēks.

Tagad nedaudz ielūkosimies manos trijos jaunieguvumos. Pirmā grāmatiņa ir "Machiavelli. A Very Short Introduction" (2ed.) Šīs sērijas grāmatas izdod Oxford University Press un ir pazīstamas ar tēmu daudzveidību. Šī nelielā grāmatiņa sniedz tiešām izsmeļošu ieskatu Makjavelli dzīvē un to, kā viņš iekļuva Florences administrācijā kā kanclers. Grāmatiņa sākas ar vispārēju ievadu Makjavelli biogrāfijā un Palazzo Vecchio attēlu, kurā Makjavelli sāka strādāt, esot tikai 29 gadus vecs. Bet būtiskākais ir tas, ka jau tajā laikā humānistu ideāli bija plaši pazīstami un aizvien vairāk vadošos amatos nokļuva tie, kuri bija izglītoti saskaņā ar humānistu ideāliem, vienvārdsakot, intelektuāļi un kopumā inteliģenti un daudzpusīgi talantīgi cilvēki. Lasot šo darbu, lasītājs sastopas ar tādu Makjavelli, kādu mēs varētu viņu pazīt, ja būtu laikabiedri - cilvēku vērotājs, viņu tikumu un netikumu piefiksētājs, kā arī atklāts vēstītājs, ja kāds no viņa sastaptajiem prinčiem un valdniekiem bijis apveltīts ar izcilu drosmi, mērķa vīziju un zināmu gudrības, inteliģences līmeni. Makjavelli allaž pozitīvi izsakās par tikumiem, kurus viņš kā humānists tiešām augsti vērtē. Taču ne vien tas - Makjavelli piedzīvoja arī izraidījumu un pat cietumu, jo, kā mēs zinām, mainās varas un mainās attieksmes... Un šeit Makjavelli kļūst par politiskās dzīves vērotāju un, teiksim, komentētāju savās vēstulēs un pierakstos. Un tā rodas "Valdnieks"!

a01b5e1f02edf686a433afaff4cfa62c.jpg

Stefano Ussi. Niccolo Machiavelli in His Study

Otrā grāmata no maniem jaunieguvumiem ir Patrick Boucheron sarakstītā "Machiavelli". Viens no šīs grāmatas skatpunktiem - paskatīties uz Makjavelli pasaules redzējuma izmantošanu galīgi ne tā, kā to redzētu Makjavelli, resp., kur aug tāda lieta kā "makjavellisms", kuram visnotaļ maza saikne ar patieso Makjavelli vēstījumu. Bet dižas idejas allaž tiek piesavinātas un izmantotas, lai attaisnotu kādu savu rīcību un tā ir darījuši daudzi, Berluskoni un citus ieskaitot. Tostarp, pat tagadējais lielvalsts prezidents kādā savā runā ir atsaucies uz Makjavelli minētajām bailēm, ka tas ir vienīgais politikas valdīšanas mērķis. Bet tur gan bija cits konteksts, kad Makjavelli to sacīja, bet tas jau netraucē uzrunā izmantot aizgūtus vārdus, par kuriem pašam intelekts neļauj spriest... Šī grāmata kopumā ir kā ceļojums kopā ar Makjavelli, ieiejot viņa pasaules redzējumā, dodoties sarunā kā līdzbiedriem.

Trešā un visgrūtāk iegūtā grāmata ir Niccolo Capponi sarakstītā "An Unlikely Prince. The Life and Times of Machiavelli". Interesants bija grāmatas iegūšanas un atceļošanas stāsts. Grāmata tiešām retums, vairs nav nopērkama parastos interneta grāmatu veikalos, taču, pateicoties MI iesaistei un ieteikumiem, atradu vienu privātpārdevēju UK, kurš par lētām naudiņām pārdeva man šo grāmatu, tad tā ceļoja caur Beļģiju uz Latviju... Atceļojusi uz Latviju, acīmredzot kāds kaut ko pastā sajauca un ar norādi, ka saņēmējs nomainījis saņemšanas adresi (kaut neko kopš pasūtīšanas nebiju nedz mainījis, nedz darījis!), grāmata atkal aizceļoja uz Beļģiju... Biju jau noraizējies, ka netikšu pie savas grūti medītās grāmatas, bet - nekā, pēkšņi atnāk pasta zīme, ka grāmata mani gaida pasta nodaļā! Tā grāmata, izceļojusi puseiropu, nonāca beidzot pie manis. 

Makjavelli vārds gadsimtiem ilgi ir bijis saistīts ar politisko viltību, aukstasinīgu aprēķinu un pārliecību, ka varas saglabāšanai attaisnojami gandrīz visi līdzekļi. Tomēr, palūkojoties aiz šī priekšstata, atklājas daudz sarežģītāka personība — cilvēks, kurš ne tikai analizēja varu, bet arī pats piedzīvoja tās nepastāvību, nežēlību un kaprīzes.

Niccolò Capponi grāmata An Unlikely Prince: The Life and Times of Machiavelli piedāvā ieskatu renesanses Florences politiskajā pasaulē, kur diplomātija, personiskās ambīcijas un mainīgas politiskās alianses noteica cilvēka likteni. Makjavelli nebija tikai teorētiķis, kurš vēroja politiku no malas. Viņš bija tās dalībnieks — ierēdnis un diplomāts, kurš iepazina varas mehānismus praksē, pirms savas atziņas pārvērta rakstītajā vārdā.

Man šķiet īpaši interesanta pretruna starp Makjavelli spēju izprast politiskās varas loģiku un viņa paša likteni. Cilvēks, kurš tik precīzi analizēja valdnieku rīcību, politisko nepieciešamību un cilvēka dabu, pats nespēja pasargāt savu karjeru no vēsturisko pārmaiņu sekām. Mediči atgriešanās pie varas Florencē izmainīja arī viņa dzīvi, atstājot viņu ārpus tās politiskās vides, kurā viņš līdz tam bija darbojies.

Varbūt tieši šeit slēpjas viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc Makjavelli joprojām ir lasīšanas vērts. Viņš mums neatstāj vienkāršu morāles rokasgrāmatu, bet gan sarežģītus jautājumus par varu, nepieciešamību, cilvēka ambīcijām un spēju pielāgoties apstākļiem. Capponi biogrāfija ļauj ieraudzīt ne tikai Valdnieka autoru, bet arī cilvēku, kura dzīves pieredze palīdz labāk saprast viņa idejas.

Galu galā politisko teoriju nevar pilnībā atraut no cilvēka, kurš to radījis, un laikmeta, kurā tā tapusi. Makjavelli gadījumā šī saikne ir īpaši uzskatāma: viņa darbi ir gan sava laika politiskās realitātes analīze, gan liecība par cilvēku, kurš centās izprast spēles noteikumus pasaulē, kurā noteikumi varēja mainīties vienas nakts laikā.

1. Vēstule

 Seneka sveic savu Lucīliju!

(1) Dari tā, mans Lucīlij: atbrīvojies paša labā un taupi un glabā laiku, kas tev līdz šim vai nu ticis nolaupīts, vai nozagts, vai gājis zudumā tāpat vien. Pārliecinies, ka patiešām ir tā, kā rakstu: daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu — slepus, daļa zūd tāpat. Taču visvairāk jākaunas par zaudējumu paša nolaidības dēļ. Ielūkojies vērīgāk: mūža lielākā daļa aizrit, darot nelāgus darbus, prāva daļa — nedarot neko, bet viss mūžs — darot ko citu, nekā vajadzētu. (2) Vai tu vari man nosaukt kādu, kas kaut cik vērtētu laiku, cienītu dienu, saprastu, ka viņš ik dienas mirst? Tā ir mūsu kļūda, ka nāvi redzam tikai nākotnē: liela tās daļa jau ir aiz mums. Mūža gadi, kas mums aiz muguras, pieder nāvei. Tāpēc dari, mans Lucīlij, kā raksti: **saturi kopā visas savas stundas**! Ja tavās rokās ir šī diena, būsi mazāk atkarīgs no nākamās. Kad dzīvi atliek, tā aizioņo garām. (3) Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums — vienīgi laiks. Tikai to, gaistošu un nepastāvīgu, daba mums devusi īpašumā, un arī no tā mūs padzen katrs, kas vien to grib. Un cilvēki ir tādi nejēgas, ka, ieguvuši ko pavisam mazvērtīgu, lētu un katrā ziņā viegli aizstājamu, viņi ļauj sev uzstādīt rēķinu, bet neviens, kas saņēmis laiku, neuzskata, ka ir kādam ko parādā, kaut gan tas ir vienīgais, ko nespēj atdot atpakaļ arī pateicīgs cilvēks. (4) Tu varbūt jautāsi: ko daru es, kurš tev dodu tādas pamācības? Atzīšos pavisam atklāti: kā jau mēdz būt ar izšķērdīgu, bet pedantisku cilvēku, izdevumi man ir saskaitīti. Es nevaru teikt, ka nezaudēju neko, taču varu pateikt, cik zaudēju, kādēļ un kādā veidā, un uzrādīšu savas nabadzības iemeslus. Bet man klājas tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, kas bez pašu vainas nokļuvuši trūkumā: visi viņiem piedod, neviens nepalīdz. (5) Tātad kā? Es neuzskatu par nabagu, kam pietiek ar to, kas viņam atlicis, lai cik maz tas būtu. Bet tu tomēr, gribētos, glabā savu īpašumu — ir pats laiks sākt. **Kā sprieda mūsu senči, par vēlu taupīt, kad trauks gandrīz tukšs,**¹ jo dibenā paliek ne vien maz, bet arī mazvērtīgākais. **Paliec sveiks!**


Kāpēc printeru ražotāji vēlas kontrolēt tintes tirgu?

Iegādājoties printeri, šķiet pašsaprotami, ka tā īpašnieks varēs brīvi izvēlēties arī tintes kasetnes. Tomēr daži ražotāji izmanto programmatūru, kas ierobežo lētāku alternatīvu lietošanu. Eiropā šāda prakse jau izraisījusi patērētāju organizāciju protestus, miljoniem eiro lielu sodu un kompensāciju izmaksas. Lēts printeris, dārga tinte Printeru ražotāji pelna ne tikai no ierīču pārdošanas, bet arī no regulāras tintes […]

Sadalītie ezeri: Latvija / Igaunija

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Latvijas un Igaunijas savstarpējā valsts robežas apstiprināšana un demarkācija tika uzsākta 1992. gadā un pilnībā pabeigta 2000. gadā. Igaunija bija pirmā no četrām Latvijas kaimiņu valstīm ar kuru Latvija oficiāli starpvalstu līmenī noteica, dabā ierīkoja un visaugstākā līmenī apstiprināja valsts robežu.

Kopējā robeža starp Latviju un Igauniju mūsdienās ir aptuveni 343 km gara.

Starpvalstu robeža starp Latviju un Igauniju ir nosprausta gan pa sauszemes līnijām no robežstaba uz robežstabu, gan pa dabas objektiem (upēm). Dažkārt starpvalstu robeža šķērso arī ezerus un tādējādi daļa no ezera pieder vienai valstij, bet otra daļa ezera – otrai valstij. Ja starpvalstu robežlīnija ezera vidū tiek lauzta, tad lūzuma punktu ezerā var nostiprināt ar koordinētu ūdenī peldošu un noenkurotu boju.

Kopumā Latvijas un Igaunijas starpvalstu robeža sadala 8 ezerus, kuri tiek dalīti starp abām valstīm.

Aplūkosim Latvijas un Igaunijas savstarpēji sadalītos ezerus.

Pukšezers (igauniski: Pupsi järv). Ezers atrodas Valmieras novada Naukšēnu pagastā. Ezera platība – 7,8 ha. Aptuveni 60% pieder Latvijai, bet 40% – Igaunijai.

Pukšezers
(ekrānšāviņš no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūka ortofoto)

Pīri ezers (igauniski: Piirijärv). Ezers atrodas Valkas novada Ērģemes pagastā. Ezera platība – 2,2 ha. Aptuveni 90% pieder Latvijai, bet 10% – Igaunijai.

Pīri ezers 
(ekrānšāviņš no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūka ortofoto)

Peļļu ezers (igauniski: Mudajärv). Ezers atrodas Smiltenes novada Apes pagastā. Ezera platība – 1,6 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.

Smilšājs (igauniski: Liivajärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 4,5 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.

Sūneklis (igauniski: Sarapuujärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 2,6 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.

Ilgāja ezers (igauniski: Kikkajärv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 17,8 ha. Aptuveni 50% pieder Latvijai, bet 50% – Igaunijai.

Peļļu ezers, Smilšājs, Sūneklis, Ilgāja ezers
(ekrānšāviņš no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūka ortofoto)

Mazais Baltiņš (igauniski: Väike-Palkna järv). Ezers atrodas Alūksnes novada Veclaicenes pagastā. Ezera platība – 5,0 ha. Aptuveni 40% pieder Latvijai, bet 60% – Igaunijai.

Mazais Baltiņš 
(ekrānšāviņš no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūka ortofoto)

Murata ezers (igauniski: Murati järv). Ezers atrodas Alūksnes novada Ziemeru pagastā. Ezera platība – 66,6 ha. Aptuveni 15% pieder Latvijai, bet 85% – Igaunijai.

Murata ezers
(ekrānšāviņš no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūka ortofoto)
Skats uz Murata ezeru no Igaunijas puses. Avots: https://thumb.wikimedia.org/

Mēs ar Tomu māsas nobildēti vakardienas pastaigā Daugavgrīvas cietoksnī

53a72f32-a7f2-497c-9f6e-e930d25f7ad9.jpeg
79437b4f-b666-4a5f-9de5-17fea7b5bae2.jpeg
d840ce5b-f513-47bf-b042-9750b6c8a649.jpeg
ac5edde5-d51e-493b-becc-fbd3c4527ab9.jpeg 

Trampa jaunās preses sekretāres Keitijas Zaharijas skandāls

Aizvadītās nedēļas skaļākais mediju troksnis izraisījās ap jauno Trampa preses sekretāri Keitiju Zahariju (Katie Zacharia) un viņas pirmo publisko uzstāšanos. Pirms nedēļas Tramps iecēla 41. gadus veco Keitiju Zahariju Baltā nama preses sekretāres amatā.  Iepriekš viņa bija strādājusi par komentētāju konservatīvajā televīzijas kanālā Newsmax un Trampa sociālo mediju platformā Truth Social. Kas tad publikai nepatika? Divas lietas: savādais preses […]

Novēlu ātri pārvarēt Vienotības sabotāžu un iet uz priekšu

Kontekstā ar vakar atlikto Kaspara Gorkša apstiprināšanu “augstākā” ierēdņa amatā. Pavisam īsi.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===