Šo grāmatu es izlasīju jau labu laiku atpakaļ, gada pirmajos mēnešos. Taču, šodien, kad man gribējās šeit atkal kaut ko uzrakstīt, ienāca prātā tieši šī grāmata – Mikus Ozoliņa “Dzelmē”. Sanāk pat nedaudz par tēmu, jo novembris jau gadiem tiek veltīts vairāk tieši latviešu grāmatām un to lasīšanai.
Ir ļoti parasta diena. Studenti Valmierā aizstāv savus diplomdarbus. Diviem darbiniekiem beigusies naktsmaiņa hidroelektrostacijā. Kāds vīrietis dodas izbraukumā ar motorlaivu pa Daugavu. Nav nekā īpaša šajā dienā. Līdz nogrand sprādziens un no Daugavas dzīlēm sāk celties dūmi. Līdz ar tiem no ēnām ārā sāk līst pagātnes lietas, kuras klusi tur gaidījušas tieši šo mirkli. Pastāv reāla iespēja, ka būs vēl viens sprādziens un tas sagraus Rīgu, ja vien varoņi neatradīs veidu kā to visu apturēt.
Iemesli, kāpēc es šo atceros mēnešus vēlāk ir tas, ka pamata ideja bija interesanta un es pirmo reizi lasīju grāmatu, kas ir tik ļoti tehniska. Man tiešām nav iebildumu pret pamata ideju. Es pilnīgi ticu, ka LV mežos, purvos, upēs mētājas padomju mantojums, ko neviens nav atradis. Tak sazin kur viņi kādus draņķus savā laikā saraka un saslēpa. Labi, varbūt tas mantojums nav tik grandiozs, kā grāmatā, bet fakts kā tāds, ka kaut ko atrast varētu, ir ticams. Līdz ar to, autoram iedvesmoties no idejas par tāda veida atradumu un rakstīt spriedzes romānu šķiet ok. Diemžēl, idejas realizācija, manuprāt, noripoja grāvī galvenokārt viena iemesla dēļ – autors ļoti, ļoti, ĻOTI aizrāvās ar tehnisko procesu un lietu aprakstiem. Kopīgais sižets un varoņu raksturi tika upurēti tehnisko aprakstu priekšā. Autors ir inženieris un tāpēc man nav šaubu, ka viņš zin, ko viņš runā. Stāsts nav par to, ka viņš tajos garajos aprakstos muldētu kaut kādu sviestu. Nē, es pilnīgi ticu, ka viss tur ir pareizi. Mana problēma ar šiem aprakstiem bija – tie apraksti bija par daudz detalizēti un aizņēma pārāk daudz lapu un laika grāmatas kopīgajā sižetā.
Grāmatas sākumā notiek bakalaura darbu prezentācija. Darbam par Valmieras sastrēgumiem veltītas 3 lappuses. Nevajadzīgi, bet labi, lai jau. Taču, tālāk visa 4. nodaļa, 6 lappušu garumā bija veltīta varoņa Māra darbam “Elektromagnētiskā trokšņa attīrīšana laboratorijās un citās augstas jutības telpās”. Bet hei, tad mēs nonākam līdz Rodžeram… un viņa kaut kādai peldošajai stacijai – visa 8tā nodaļa – 8 lappuses. Tikai par to darbu, ar komisijas jautājumiem un visu tehnisko aprakstu kā kas darbojas. Un tas ir tikai sākums. Tālākā sižetā uzsvars uz detalizētiem, lapaspusēm gariem tehniskajiem aprakstiem, nemainās. Ja šī grāmata būtu nevis bijusi no bibliotēkas, bet mana personīgā, es iedotu savam vīram izlasīt. Viņa domāšana un darbs ir ļoti tehnisks, un tas būtu bijis interesants eksperiments, kā viņš vērtētu tos aprakstus un kopīgo stāstu.
Iespējams, autors ieslīga tajā detalizētajā, garajā tehnisko aprakstu purvā, jo viņam šķita, ja viņš to nedarīs, tad lasītājiem notiekošie procesi liksies nereāli un viņam tiks pārmests, ka ”tā tas nenotiek, pilnīgas muļķības sarakstītas”. Es viņu nevainoju par vēlmi izvairīties no tādiem pārmetumiem, taču manuprāt, viņš šajos centienos ir pazaudējis robežu, aiz kuras tehniskie apraksti jau kļūst apnicīgi gari, garlaicīgi un no tā cieš pārējie stāsta elementi. Piemēram, varoņu raksturi, kas netiek izstrādāti. Saīsinot tehniskos aprakstus uz pusi un palielinot iedziļināšanos varoņos, viņu raksturu un darbību motivāciju izstrādāšanā dziļāk par ”labs tēls”, ”slikts tēls”, gala rezultāts būtu labāks. Šobrīd viņam ir varoņi, bet tā kā tie nav izstrādāti, tad man kā lasītājai bija diezgan vienalga par viņu likteņiem un tas nav labi. Es pat īsti nevaru pateikt, kā kurš no varoņiem izskatījās, jo es neesmu droša, ka vispār bija kādi apraksti par to.
Autora izvēle aizsākt incidentu kā nejaušību, nevis izplānotu teroristisku uzbrukumu ir ok. Kā teikt – reizēm lielākie, pardon, sūdi var sākties nejauši, nevis ar baigo plānu. Protams, tur ir pagātnes lietas, bet galvenajā laika līnijā viss sākas neplānoti. Ok. Tātad tobrīd nav jādomā par motivāciju, jo nav šī galvenā ļaunā tēla, kurš izstrādājis plānu un tagad apzināti to palaidis. Ok. Tās pagātnes lietas mēs mazliet varam iedomāties, jo nu – protams, ka raška. Mazliet bija tāds mehhh, bet lai jau. Manuprāt, autors par daudz Holivudiskā teritorijā iebrauca beigu daļā ar to, ”divi tīņi izglābj pasauli” pieskaņu visam notiekošajam. Var jau slīdēt tajā teritorijā, kur kāds varonis vai varoņi ir tik gudri un tādi glābēji, bet nu par daudz viss tas pasākums beigās balstījas uz Kristapiņu un Rodžeru. Nav viņi tādi ģēniji. Nav. Iesaistīti NATO spēki un visādi kruteļi, bet ko – bez Kristapiņa un Rodžika neko nevar izdarīt? Kaut kā muļķīgi un ļoti… naivi. Un epizode ar Kristapiņa mutes brūķēšanu beigās vispār bija nevajadzīga. Viņš reāli vnk dabūtu pa seju no spečuka un tiktu izmests no visa šī pasākuma, jo neviens nekrāmētos un nepieļautu kaut kāda tirliņa mutes palaišanu.
Šī ir autora pirmā grāmata un man gribētos cerēt, ka viņš uzrakstīs vēl kaut ko. Manuprāt, viņam ir iespēja augt, ņemt vērā piezīmes par šo darbu un nākamo radīt jau ar labāku balansu starp tehniskajiem aprakstiem un varoņu izstrādi. Viņam ir iespēja radīt savu rokrakstu un būt šajā spriedzes grāmatu lauciņā. Teiksim, aina pie Igora mājas, kur notika apšaude un nebija nekādu tehnisko aprakstu palagu, bija manuprāt, diezgan dinamiska un laba. Autoram vienkārši trūkst balansa starp stāstā iekļautajiem elementiem, bet tas ir kaut kas, ko var uzlabot. Balansu var atrast. Sliktāk ir, ja tev nav idejas, ko rakstīt.