Tā kā septembra sākumā ir izdots jau otrais Filipa K. Dika romāns latviešu valodā – “Neskaidri kā kamerā” (A Scanner Darkly), publicēju BBC žurnālista Ādama Skovela 2022. gadā tapušo raksta par latviešu lasītājiem mazāk zināmo, bet fantastikas pasaulē ārkārtīgi populāro autoru..
Četrdesmit gadu kopš zinātniskās fantastikas autora nāves — viņa stāsti iedvesmojuši tādas filmas kā “Pa asmeni skrejošais” (Blade Runner) un ” Īpašais ziņojums ” (Minority Report) — Ādams Skovels (Adam Scovell) pēta, cik pravietiski bijuši viņa darbi.
Es esmu pasu kontrolē. Redzu savu seju ekrānā. Tehnoloģija mani atpazīst un palaiž cauri. Es skenēju kodus, kas uzrāda manu vakcinācijas statusu un nesenos Covid testa rezultātus. Mašīnas novērtē datus par manu veselību un mikrobioloģiju. Tālāk uzgaidāmajā telpā cilvēki skatās mazos ekrāniņos. Savādi liels skaits ir pagriezuši kameru pret sevi un tver savas sejas no dažādiem leņķiem, it kā būtu aizmirsuši, kā izskatās. Es atveru klēpjdatoru un pievienojos. Es sniedzu savus datus kādam uzņēmumam, lai ieietu digitālajā valstībā. Parādās manai personībai pielāgotas reklāmas. Tie pazīst mani labāk nekā es pats sevi.
Šis ir 2022. gads. Un 2022. gads ir Filipa K. Dika romāns.
Zinātniskās fantastikas rakstnieki bieži vien šķiet tālredzīgāki par citiem. Vai tā būtu apdraudētība sieviešu tiesībām Mārgaretas Atvudas (Margaret Atwood) darbos, arhitektoniskās un sociālās distopijas Dž. G. Bālarda (J.G. Ballard) romānos vai internetu pareģojošā pasaule E. M. Forstera (E.M. Forster) stāstā “Mašīna apstājas” (1909) — šajā žanrā netrūkst pravietisku rakstnieku, kuri pievēršas arvien pazīstamākām problēmām.
No visiem šiem rakstniekiem retais šķiet vēl mazāk ticams mūsu laika gaišreģis kā ASV autors Filips K. Diks (Philip K. Dick), kurš nomira pirms 40 gadiem 53 gadu vecumā. Ārkārtīgi ražīgā 30 gadu darba cēlienā Diks uzrakstīja 44 romānus un neskaitāmus īsstāstus, kuru ekranizācijas vēlāk pārdefinēja zinātnisko fantastiku uz ekrāna — jo īpaši Ridlija Skota “Blade Runner” (1982), kas balstīta uz Dika stāstu “Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām?”, un Pola Verhovena “Total Recall” (“Atcerēties visu”, 1990), kuras pamatā bija viņa 1966. gada stāsts “Mēs varam jums to atcerēties par vairumcenu”. Nesen Dika romāns “Cilvēks augstajā pilī” (1962) tika pārvērsts par populāru Amazon seriālu.
Cilvēks aiz vizionārajām pasaulēm
Diks bija ne tikai ražīgs dīvainu fantastikas stāstu rakstnieks, bet arī neparasta personība. Slogots ar pasliktināšanos garīgajā veselībā, vīzijām un to, ko viņš apgalvoja esam dažādas paranormālas pieredzes — no kurām daudzas tika iepītas viņa plašajā jaunradē —, Dikam bija sarežģītas attiecības ar realitāti. 20. gadsimta 70. gados autors sāka piedzīvot divas paralēlas sava mūža laika līnijas; 1974. gadā viņa domās iebruka tas, ko viņš intervētājam Čārlzam Platām raksturoja kā “transcendentāli racionālu prātu” — kaut kas, kam viņam bija daudz nosaukumu, bet galvenokārt VALIS (saīsinājums no “Vast Active Living Intelligence System” jeb Milzīga, aktīva, dzīva, inteleģenta sistēma). Tas kļuva par tēmu vienā no viņa vēlīnajiem pusautobiogrāfiskajiem darbiem — 1981. gada romānam “VALIS”, kas tika publicēts neilgi pirms viņa nāves.
Neatkarīgi no tā, vai viņa vīzijas bija medicīniska vai pārdabiska rakstura, viens ir skaidrs: Dikam piemita pārsteidzoša spēja paredzēt mūsdienu pasauli. Slavens zinātniskās fantastikas un fantāzijas autors Stens Nikols (Stan Nicholls) norāda, ka Dika darbi ir pravietiski, jo tie pētīja nākotni caur toreizējo tagadni. “Viņa stāsti pieņēma interneta visaptverošumu, virtuālo realitāti, sejas atpazīšanas programmatūru, bezvadītāja automašīnas un 3D drukāšanu,” Nikols stāsta, vienlaikus uzsverot, ka “tas ir pārpratums, ka pareģošana ir zinātniskās fantastikas galvenais mērķis; žanra trāpīguma rādītājs šajā ziņā patiesībā nav labs. Tāpat kā visa labākā zinātniskā fantastika, viņa stāsti patiesībā nebija par nākotni, tie bija par ‘šeit un tagad’.” Patiešām, tas, kā Diks savā nākotnē iekļāva pēckara Amerikas ikdienišķos aspektus, nozīmēja, ka viņa pasaulēm piemita sirreāla atpazīstamība.
Tomēr tas, kā viņš paredzēja arī konkrētas tehnoloģiskās un sociālās norises, joprojām ir pārsteidzoši. “Viņam bija daudz zinātnisku priekšstatu par to, kā darbosies nākotne,” saka Entonijs Pīks (Anthony Peake), biogrāfijas “Filipa K. Dika dzīve: Cilvēks, kurš atcerējās nākotni” (2013) autors. “Piemēram, viņam bija koncepcija, ka būs iespējams nodot reklāmu cilvēkiem tieši, ka varēs viņus pazīt tik labi, ka varēs mērķēt mārketingu precīzi atbilstoši viņu cerībām un ekspektācijām. Un tas ir tieši tas, kas šobrīd notiek tiešsaistē.”
Pīks varētu atsaukties uz jebkuru no Dika stāstiem, no kuriem slavenākais šajā ziņā ir 1956. gada stāsts “Īpašais ziņojums” (The Minority Report), ko 2002. gadā kino pielāgoja Stīvens Spīlbergs. Ekranizācijas bieži vien ir pievērsušās reklāmas uzmācīgajai dabai viņa darbos, tomēr rakstnieks šo tēmu pētīja daudz sīkāk nekā tikai kā fona estētiku (kā tas izpaužas uz ekrāna).
Piemēram, 1954. gada stāstā “Pārdošanas piedāvājums” (Sales Pitch) ideja par agresīvu, taču satraucoši personalizētu reklāmu piepildās prātu izkūpējušā mašīnā, kas nemitīgi reklamē sevi stāsta galvenajam varonim. Savukārt 1969. gada romānā “Simulakrs” (The Simulacra) reklāmu iemieso mehāniska, mušai līdzīga radība. Kā viņš raksta romānā: “Reklāma mušas lielumā sāka dūkt savu ziņojumu, tiklīdz tai izdevās iekļūt iekšā: ‘Klau! Vai tu reizēm neesi sev teicis — es deru, ka citi cilvēki restorānā mani redz!'”. Tas ir fizisks ekvivalents mēstulēm jeb spama un pielāgotajām reklāmām, kas izlec sociālajos tīklos.
Dika politiskās idejas
Dika darbiem bieži bija arī politiska dimensija. Piemēram, “Cilvēks augstajā pilī” iztēlojas alternatīvu vēsturi, kurā nacisti uzvarēja Otrajā pasaules karā. Mazāk zināmos darbos, piemēram, “Acs debesīs” (Eye in the Sky,1957), šī politika ir vairāk sava laikmeta atspoguļojums. Romānā cilvēku grupa iesprostota dažādās pasaulēs, ko radījis katrs indivīds, pateicoties bojātam daļiņu paātrinātājam. Naratīvs īpaši pievēršas pasaulei, ko izsapņojis kāds grupas biedrs komunists, kurš atlaists no laboratorijas par šādiem uzskatiem. Pavērsiens ir tāds, ka pasaule, kas uzburta ar acīmredzamām un pārspīlētām marksisma ievirzēm, patiesībā ir labas drošības dienesta priekšnieka garadarbs, kurš arī ir komunists, bet slepus. Grāmata parādīja, ka Dika politiku nevar vienkāršot līdz taisnvirziena kreisā vai labējā spārna aprakstam, jo viņš asi uzbruka gan tā laika makārtisma raganu medībām, gan komunisma izpausmēm.
Diks kopumā bija pret pastāvošo iekārtu: viņa stāstos varas iestādes un uzņēmumi konsekventi ļaunprātīgi izmanto savu varu, jo īpaši attiecībā uz izsekošanu un uzraudzību. Viņa pasaules ir ultrakomercializētas un to pilsoņi ir atkarīgi no materiālisma, savukārt slavenību kultūra, mediji un politika saplūst, radot murgainus autoritārus scenārijus, ko parasti papildina kārtīga tehnokrātijas un birokrātijas deva.
Dika tēli cīnās ar visvienkāršākajām lietām pat pašu mājās. 1969. gada romānā “Ubiks” (Ubik) tēls nonāk līdz strīdam ar sava dzīvokļa durvīm, jo viņam nav sīknaudas, ko ievietot ar monētām darbināmajā mehānismā. Durvis pat draud viņu iesūdzēt tiesā, kad viņš mēģina tās uzlauzt. Katrs nodzīvotās pieredzes aspekts Dika darbos kļūst komercializēts — aspekts, kas šķiet dziļi aizkustinošs un pārdomu vērts. Diks saskata nākotni aiz “maksas sienas”, kur mūsu pašu māju ērtībām nepieciešams ziedojums, pat ja mūsdienās šis ziedojums ir personiskā informācija, nevis sīknauda.
Noliekot malā Dika spēju paredzēt nākotni, ko mēs tagad pieņemam kā pašsaprotamu, viņa vissatraucošākā vīzija bija par to, ka pati pasaule galu galā ir simulācija. Dika realitāte jau tā bija trausla un sarežģīta. Daudzās viņa vēlākajās grāmatās dominancei pieauga ideja par realitāti kā fasādi. “Diks apgalvoja, ka mēs eksistējam simulācijā,” Pīks norāda. “Īlons Masks pavisam nesen izraisīja domstarpības, faktiski izsakot to pašu ideju.”
Neatkarīgi no tā, vai viņa vīzijas bija simulācijas kļūmju vai viņa dziestošās garīgās veselības sekas, kā tas likās viņam pašam, viens ir skaidrs: pasaule, kurā šodien tiek godināts Filipa K. Dika darbs, šķiet arvien tuvāka tām, kuras iztēlojās šis visunikālākais un izcilākais no rakstniekiem.
