Ceļojumos dažādi piedzīvojumi mēdz gadīties katram! Arī rūpīgi plānojot, neuzņemoties liekus riskus, dažreiz dzīve ievieš korekcijas. Šoreiz esmu apkopojusi gan mūsu pašu ceļojumu piedzīvojumu stāstus, gan arī citu ceļotāju pieredzēto (ar laipnu viņu atļauju!). Vai tev kādreiz ceļojumā ir gadījies kas smieklīgs, neparasts vai nervus kutinošs? Ieraksti savu stāstu komentārā!
Vai gribi uzzināt vairāk par mūsu ceļojumiem un dažādiem iepriekš nekur nepublicētiem atgadījumiem? Noteikti iegādājies mūsu ceļojumu grāmatas!
Iepriekšējās smieklīgo, neparasto stāstu izlases ir pieejamas šeit:
Smieklīgo un neparasto stāstu 1.izlase
Smieklīgo un neparasto stāstu 2.izlase
Smieklīgo un neparasto stāstu 3.izlase
Naktsmītne sliktā rajonā – Diānas stāsts
Noīrējam naktsmītni uz vienu nakti. Aizbraucu, nolieku auto, kultūršoks, jo galīgi neizskatās kā, kā sludinājumā, pilnīgs ghetto rajons. Ieejam ar dēlu iekšā, atstāju tur dēlu, abu telefonus, kā arī pagalma vārtu pulti un eju pārdzīt mašīnu tuvāk dzīvoklim. Atgriežoties pēc minutes, dēls mani smaidīgs sagaida ārā – un druvis aiz sevis ir aiztaisījis! Attiecīgi, vārtu pults, atslēgas, telefoni palikuši iekšā. Durvis atvērt vairāk nevar. Man likās, ka es nosirmošu. Pēc pāris stundām man ir jāaizbrauc ar auto darīšanās, bet zinu, ka tagad netikšu ārā, jo ne tikai nav pults, bet nav arī telefona, un, attiecīgi, Google Maps. Apkārt cilvēki dzīvo tādās kā garāžās, kaimiņu meitenei pat nav durvju. Sāku vietējiem prasīt vai kādam ir īpašnieces numurs, bet nevienam nav. Savā Booking no kaimiņmeitenes telefona netieku, jo vajag apstiprināt no mana telefona, bez tā sazināties ar īpašnieci nevar. Apkārt sanāk citi kaimiņi. Angliski, protams, neviens nerunā, mana spāņu valoda knapā A1/A2 līmenī. Izrādās, naktsmītnei no ārpuses var atvērt logu, bet tam priekšā ir restes, kurām dēls nevar izlīst cauri. Beigās kāds no kaimiņiem ar kaut kādu mietu, to izbāžot caur logu, nospieda durvju rokturi no iekšpuses, un mēs tikām iekšā. Toties pēc tam ar kaimiņu meiteni visu vakaru nospēlējām UNO un mēģinājām komunicēt kā nu katra mācējām. Dēls sajūsmā. Beigās no skata tik sliktā rajonā, bija tik izpalīdzīgi cilvēki!
Kazahstānas vietā aizlidot uz Maltu – Alīnas stāsts
Sadarbības braucienā ar aviokompāniju esam sarunājuši, ka draudzeņu braucienā dosimies uz Kazahstānu. Jau zinu, ka aviokompānijas šādā situācijā piedāvā tā sauktās ID biļetes – lido tikai tad, ja ir brīvas vietas. Parasti gan tās ir biznesa klasē. Uz Kazahstānu vietu pieejamība izskatās laba, un plānojam ceļojumu – esam sagatavojušas maršrutu, rezervējušas auto (drošības labad, atceļamu), un tomēr nolemjam vēl nerezervēt naktsmītnes. Mums ir sarunāts, ka viena draudzene gādā ekipējumu – teltis, mugursomas, otra, ēdienu, un es – plānoju maršrutu. Dienu pirms lidojuma aviokompānijas pārstāvis mums saka, ka esot pēkšņi izpirktas visas biļetes Kazahstānas lidojumam. Vai mūs interesētu Izraēla, Telaviva? Labi, lai iet! Lai arī es jau esmu bijusi, draudzenes, nē, un nolemjam braukt tāpat. Ātri sagatavoju jaunu brauciena plānu, arī te varētu mēģināt palikt kaut kur ar teltīm. Tomēr brauciena rītā mums raksta atkal – turpceļā vietas ir, bet atpakaļ, tuvākajām 10 dienām nav nevienas brīvas vietas. Skaidrs, atkrīt… Varot vietā piedāvāt Tbilisi, Gruziju. Vai ņemam? Labi, lai iet! Vairs gan maršrutu neplānoju, jo nu jau ticības nav, un, tiešām, pēc pāris stundām mums raksta, ka vietas ir beigušās. Varbūt gribam Maltu? Lai iet Malta! Te viesnīcu rezervējam, tikai kāpjot iekšā lidmašīnā, blakus lidostai Maltā, lai varma aiziet ar kājām.
Lidojam tiešām biznesa klasē, bet tur ir arī kāds dīvains pasažieris – viņš izvelk savu skandu, un visu naksnīgo lidojuma laiku atskaņo savu mūziku un ejā dejo. Brīnāmies, ka stjuarti neko ar to nepasāk, jo gulēšanai traucē. Uztaisu nelielu video, tad gan mūs lūdz, lai to nepublicējam, jo citādāk var sanākt ziepes. Lidojuma beigās stjuarts mums iedod veselu maisu ar ēdienu, kopā ar visiem traukiem!
Ar to gan stāsts nebeidzas, jo, kad ir pienācis laiks braukt mājās, izrādās, ka ir tikai 2 vietas lidmašīnā palikušas. Lai gan man līdzi ir dators, un varētu strādāt arī attālināti, vienojamies, ka es, kā brauciena organizators, tad braucu mājās. Mums saka, ka viena no pārējām vietām gan esot arī ar darbinieka biļeti, ja viņš neieradīsies, tad vieta būs. Bet tāpēc mūs nevienu lidojumam nereģistrē. Sēžam, krietni pāri pusnaktij, lidostas kafejnīca, gaidām, kad tad tuvosies reģistrācijas beigu datums. Miegs nāk zvērīgi, bet jāgaida jau jebkurā gadījumā. Beigās draudzene neiztur un iet vēlreiz runāt ar darbinieci pie reģistrācijas loga. Tā beigās piekrīt, ka mēs jau esam uz vietas, reģistrēs mūs, ja tas trešais ieradīsies vēl vēlāk, pats vainīgs, jo laiks tiešām vairs nav palicis daudz. Tā nu tiekam pie pēdējām trim vietām lidmašīnā, viena gan šoreiz ir ekonomiskajā klasē, bet vismaz mājās tiekam! Par mūsu ceļojumu uz Maltu lasi šeit.
Universālā valoda – Lauras stāsts
Grieķija. Veikals. Vēlos negāzētu ūdeni iegādāties, saku angļu valodā “still water”. Pārdevējs jaunietis ļoti laipnā tonī, kautrīgi saka “no inglese”. Ok, saprotams, sajutos neērti, ka es viņa valstī elementāras lietas nejēdzu pateikt vietējā valodā. Pasaku “aqua”. Ok, ok, saprata, entuziasms atgriežas. Velku laukā visu ko zinu par negāzētu ūdeni: no minerale, still, flat. Nebūs. Beigās saku viņam “no psss”. Uzreiz saprata, pie kases vēlreiz pārjautāja “no psss”, es māju intensīvi ar galvu “no pss”.
Aizdomīgās bumbiņas – Alīnas stāsts
Kad devos ceļojumā uz Ostinu, lai satiktu Vanesu Van Edvardsu, pilsētā notika vairāki pasākumi, tāpēc viesnīcas bija ārkārtīgi dārgas. Rezervēju viesnīcu ar tiešām sliktām atsauksmēm, bet vismaz pilsētas centrā. Laicīgi uz to pasūtīju arī dažādas preces no Amazon – tēju, iemīļotās matu gumijas, dažādus ierastus sīkumus un šajā reizē, arī speciālas bumbiņas, ko var izkārt dārzā, lai atbaidītu kaimiņu kaķus (jo tādi man nāk kādi 7 dažādi, un manā dārzā dzīvo dažādi putni – melnie erickiņi, cielavas, strazdi, un saņemt dāvaniņā putnus bez galvas pie manām durvīm ir nedaudz apnicis).
Jau pirmajā vakarā viesnīcā nospriedu, ka nu šoreiz pateišām nav paveicies, numurs zvērīgi nolietots, bet arī šausmīgi ož pēc naftalīna. Tiešām tāda kožu problēma te? Tikai pēdējā dienā sapratu, ka baisā smaka nāk no speciālajām bumbiņām – tās izskatās kā mazākas vannas bumbas, un ož pat cauri visam iepakojumam!
Tā kā ceļojums bija īss, un biļetes – baisi dārgas, lidoju tikai ar rokas bagāžu, vismaz paveicās, ka šai aviosabiedrībai arī rokas bagāža drīkst būt 23 kg, tad nu visi mani Amazon pirkumi un arī uz vietas nopirktais tika rūpīgi saarhivēts mazajā rokas čemodānā, kurš beigās bija knapi paceļams, bet limita ietvaros! Bet, jau pirmajā drošības kontrolē man to izķidāja pa sastāvdaļām. Kaut kas likās aizdomīgs. Nākamajā lidostā – atkal tas pats! Izrādījās, ka tieši tās kaķu bumbiņas, kas skenerī izskatījušās kā.. sprāgstvielas!
Tīrās kurpes – Irēnas stāsts
Stambula. Vēls vakars. Klīstam pa tukšajām ielām …pretīm nāk noguris apavu tīrītājs kam izkrīt birste. Vīrs, pieklājīgs būdams, birsti paceļ un atdod vīram.
Pateicība sit augstu vilni “pa velti nopucēšu kurpes abiem!”, Es saku, ka manas gaišās nē, beigās, vīrs piekrīt, notīra viņam. Tīrītājs pucējot stāsta par saviem 5 bērniem, nu kā tu cilvēkam nesamaksāsi?
Ejam tālāk,nāk vēl viens apavu tīrītājs, un .. viņam arī izkrīt birste. Šoreiz nereaģējam, neceļam, un tas no mugurpuses tik dzirdam mums veltīto, labi ka nesapratām.
Vai gribi uzzināt vairāk par mūsu ceļojumiem un dažādiem iepriekš nekur nepublicētiem atgadījumiem? Noteikti iegādājies mūsu ceļojumu grāmatas!
Vīzu nevajag… vai tomēr vajag? – Alīnas stāsts
Devāmies sadarbības braucienā uz Seišelu salām, kur mums bija izplānota burvīga programma no uzņemošās puses, un arī saplānotas dažādas aktivitātes pašiem. Šajā valstī jau bijām bijuši iepriekš (mēs te apprecējāmies!) un toreiz nekādas vīzas nebija vajadzīgas. Pirms brauciena saņēmām no uzņemošās puses programmu, kurā bija norādīta kāda reģistrācijas veidlapa – saite uz to gan nestrādāja. Nodomāju, ka gan jau tādas pat veidlapas kā pandēmijas laikā bija jāpilda teju katrai valstij, un pēc tam tās vēl ilgi bija aktīvas, kaut nekas nebija jādara. Vēl drošības labad pārjautāju uzņemošajai pusei, vai tiešām neko nevajag, piemēram, vīzu? Nē, nē, droši brauciet!
Mūsu ceļojuma sākums bija Dubaijas lidostā, jo izmantojām iespēju atprečot visus iekrātos aviosabiedrību punktus, saliekot kopā dažādas akcijas, tāpēc pabijām gan Dubaijā, gan arī gala lidojums bija par punktiem. Nonākot lidostā netālu no reģistrācijas lodziņa mūs sagaidīja ārprātīgs cilvēku pūlis, kas nekustējās no vietas, jo tos nelaida tālāk. Labi, ka aizgājām uzjautāt, izrādījās, ka ar īsu starplaiku šai aviokompānijai ir divi lidojumi uz pirmo pārsēšanās vietu – Adisabebu. Tiem, kam vēlākais lidojums, vēl jāpagaida. Mums bija pirmais lidojums, tāpēc mūs izlaida. Iestājāmies rindā, lai nodotu somu, jo jau bijām veikuši reģistrāciju lidojumam internetā. Pēc brīža izrādījās, ka šī rinda ir tikai tiem, kas to nav izdarījuši, nācās iet uz blakus rindu. It kā vajadzētu kustēt raitāk? Nekā! Vispirms, katram pasažierim bija vismaz 10 čemodāni, somas, milzīgi rūtainie maisi, likās, ka brauc ar visu iespējamo iedzīvi un preci. Pa laikam ratiņi ar somām apgāzās, viens otram uz uzskrēja virsū, sākās skaidrošanās. Pa malu, nepārtraukti garām līda citi cilvēki, un tad vēl ielaida tos, kas gaidīja nākamo lidojumu. Beidzot, tikām pie lodziņa, kad palikušas vien 40 minūtes līdz lidojumam, darbinieks jautā – bet kur jūsu elektroniskā atļauja? Kāda atļauja?! Kā vīza, tikai elektroniski jānoformē un jāsamaksā. Tādas mums nav… Varbūt varam pagūt uzreiz aizpildīt, cik tad tur darba? “Laiks nav jūsu pusē” viņš nosaka ar gudru ziņu. Beigu beigās tomēr darbinieks aprunājas ar maiņas vecāko, kas ļauj mūs reģistrēt lidojumam, piesakot, ka Adisabebā uz iekāpšanas brīdi nākamajā lidmašīnā gan mums obligāti atļaujai ir jābūt. Ja būtu bijis tiešais lidojums, tad bez šīs atļaujas nelaistu.
Tikmēr laika līdz lidojumam ir palicis pavisam maz, un skrienam uz drošības pārbaudi un pasu pārbaudi. Es Emirātos esmu jau kuro reizi, pasu pārbaudē nevienam neinteresēju, automātiskajos vārtos mani izlaiž cauri. Jēkabs – pirmo reizi, viņu sūta pie lodziņa, tur, protams, neliela rinda. Tad, drošības pārbaude, es izskrienu cauri bez aizķeršanās, bet viņa apavi liekas aizdomīgi un fotosoma arī, to izkrāmē līdz vīlītei. Visu šo laiku es cenšos telefonā pildīt šo elektronisko atļauju, bet kaut kas visu laiku uzkaras! Vienā brīdī jau izvelku planšeti, bet tur tas pats. Mēģinu Jēkaba telefonā, arī.
Kad beidzot esam tikuši cauri pārbaudēm, laika jau vairs nav nemaz, izrādās, mums vēl jābrauc ar vilcienu uz iekāpšanas vārtiem, kad beidzot sagaidām to, izkāpjam pareizajā vietā, iekāpšanas vārti ir paši pēdējie šajā pusē, un vēl simtiem metru jāskrien, un tobrīd jau rādās pēdējā aicinājuma paziņojums. Tomēr līdz lidmašīnai pagūstam, un aiz mums aizver durvis. Apsēžamies sēdvietās, stjuartes jau staigā apkārt un saka, lai visi slēdz ārā telefonus un citas ierīces. Bet es vēl klusām, gandrīz zem beņķa, mēģinu bakstīt to mājaslapu, un nekā – nestrādā! Jautājumu tur milzum daudz, jāskanē pase, jāatbild uz jautājumiem par potēm, veselības apdrošināšanu, jānorāda adreses visām viesnīcām, kurās dzīvosim. Kā pāriet uz logu par maksāšanu – nestrādā… Izmisumā sūtu Whatsapp ziņu mājiniekiem un arī uzņemošajai pusei, ar visiem dokumentiem, varbūt viņi var paspēt aizpildīt, kamēr lidojam? Tobrīd mājās četri no rīta, galamērķī tikai nedaudz vēlāks. Neviens manas ziņas nakts vidū nelasa…
Pēc kārtējā stjuartes brīdinājuma, ka visam jābūt lidojuma režīmā, jo tūlīt celsimies gaisā, tomēr izslēdzu laukā telefonu un man ir pilnīgs izmisums. Kas nu būs? Mūs sūtīs atpakaļ? Jāpērk jaunas biļetes, šoreiz par naudu? Brauciens izjūk?
Kad esam jau gaisā, ievēroju, ka sēdekļa kabatiņā ir informācija par to, ka lidojumā var iegādāties interneta pieslēguma iespēju. Parasti tie strādā tā ne pārāk, bet nolemju – nopirkšu, lai vismaz varu nopirkt eSim karti lietošanai Adisabebā. Internets pieslēdzas, bet… eSim karti tobrīd Etiopijai iegādāties nevar. Internets jau nopirkts, nolemju provēt vēlreiz to lapu, un, tavu brīnumu, tā aiziet! Tikai tagad jāizvēlas, maksā no kādiem daždesmit dolāriem līdz pat pāri simtam par pieteikuma izskatīšanu, garākais, diennakti, īsākais, stunda. Nolemjam riskēt un ņemt to vidējo, it kā laika tik daudz arī vairs nav, ja skaita mūsu izlidošanas laiku, bet pieņemam, ka gan jau tāpat izskatīs ātrāk. Pēc minūtes e-pastā ir apstiprinājumi, mūsu atļaujas ir izsniegtas! Fūūū!
Bet ar to vēl viss nebeidzas… Kad ielidojam Adisabebā, mums starp lidojumiem ir kāda pusotra stunda. Izejot no lidmašīnas, atduramies… pret milzu pūli uz drošības kontroli. Rinda iet būtībā, atpakaļgaitā, jo visi lien, kur nu kurais. Pavisam tuvos reisus pa kādam izlaiž cauri, bet tad, puse darbinieku vienkārši pagriežas un aiziet – laikam maiņas beigas. Groziņu, kur salikt mantas, nepietiek, jāgaida, ka kāds no cauri izgājušajiem pasažieriem apžēlosies un pados cauri – darbinieku tik maz, ka viņi uz to nemaz neskatās. Visi turpina līst bez rindas, bet nu beidzot mūsu kārta tuvojas un tiekam cauri arī mēs, pārbaude, vairāk simboliska, nevienam nekas neinteresē. Kad nokļūstam pie iekāpšanas vārtiem, pārsteidzošā kārtā, ir pat mirklis kafejnīcā iedzert tēju (jo citur apsēsties nav kur), atverot telefonu izrādās, ka arī internets te ir un darbojas! Pie iekāpšanas lidmašīnā neviens atļaujas nepārbauda, nevienam nekas vairs neinteresē. Vai nu viņi redz šo atļauju kaut kā sistēmā, par ko es šaubos, vai paļaujas, ka visi dokumenti ir pārbaudīti pie reģistrācijas lidojumam.
Vismaz viens mierinājums, ielidojot galā, visiem pasažieriem jāiet automātiskā sejas atpazīšana -mūs kā atkārtotus ceļotājus atpazīst uzreiz un esam laukā pirmie! Vēlāk jautājam uzņemošajai pusei, kas būtu noticis, ja ielidotu bez tās? “Būtu aizpildījuši uz vietas!” mums atbild tūrisma veicināšanas departamenta darbiniece. Kopš tās reizes ir mācība tomēr pārbaudīt visas ielidošanas prasības, arī, ja iepriekš valstī ir būts, un arī, ja kāds vietējais saka, ka neko nevajag. Vislabāk to var darīt IATA Travel center vietnē (tur mēdz atšķirties informācija no Ārlietu ministrijas lapā redzamā, un mana pieredze rāda, ka IATA Travel center tā ir precīzāka! Viņi izmanto to pašu Timatic sistēmu, kas ir lidostu darbiniekiem dokumentu prasību pārbaudei). Vairāk par to, kā tad mums gāja Seišelu salās, lasi šeit.
Sprints – Ingas stāsts
Ar krustmeitu braucam mājās no Londonas. Busiņš, kuram mūs ir jāaizvizina līdz lidostai, neatnāk. Arī nākošā nav. Skrienam uz vilcienu. Jau vilcienā saprotam, ka iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies. Tā kā mums ir tikai rokas bagāža, tad pie biļešu pārbaudes meitene saka, lai skrienam cik ātri varam. Pie bagāžas pārbaudes mūs palaida bez rindas. Skrienam sprintu uz norādītajiem vārtiem..bet tur neviena vairs nav. Lidmašīna stāv 10 metrus no durvīm. Pieliekam savas biļetes pie stikla durvīm, kliedzam, lēkājam, vicinamies ar rokām… Un tur nāk mūsu glabējs – blonds vīrietis, ar zilām acīm un ļooti platu smaidu (kā var nesmieties par tādu panikas izpausmi). Izpētīja biļetes, atvēra durvis, mani aiz elkoņiem gandrīz nešus uznesa lidmašīnā (es laikam izskatijos šausmīgi pēc sprinta ar 10 kilogramus smagu somu). Stjuarts mani pārtvēra nosēdināja brīvā vietā, paņēma somu, novilka jaku, visu laiku ar mani laipni runāja… bet es tikai smagi elsu un nesapratu ne vārda. Biju šokā un biju laimīga. Tomēr paguvām!
Ar taksi no Viļņas – Alīnas stāsts
Biju komandējumā Viļņā, un, tā kā pasākums iepriekšējā dienā beidzās stipri vēlu, man izņēmuma kārtā ļāva lidot uz Rīgu ar lidmašīnu, nevis braukt ar autobusu (un auto šoreiz nederēja, jo uz Viļņu atlidoju no Tallinas). Mierīgi paēdu brokastis, devos uz lidostu, kad tablo ieraudzīju draudīgo paziņojumu – lidojums atcelts. Pie reģistrācijas loga darbinieki neko nezina, iedod zvanu centra numuru, kas nedarbojas. Atrodu pati citu numuru, sazvanu Latvijas info centru, kur man piedāvāja alternatīvu reisu 6 h vēlāk, bet tas vairs galīgi neder, jo Rīgā jābūt ātrāk uz pasākumu. Darbiniece saka, ka varu pati noorganizēt mājupceļu un iesniegt čekus, bet viņa nevar garantēt, ka tos apmaksās. Autobuss tieši tikko kā aizgājis, bet laika vairs galīgi nav! Zvanu vēlreiz jautāt, vai segtu arī taksometru, viņa saka, ka tiem, kas no rīta lidojuši uz Viļņu, esot noorganizēts taksometrs, lai aizvestu, bet jau atkal – viņa neko nevar garantēt!
Izeju laukā no lidostas un pirmajam taksometram jautāju – vai esi ar mieru braukt uz Rīgu? Jā! Cik maksās? 250 eur! Vai karšu terminālis ir? Ir! Braucam! Pa ceļam iebraucam degvielas uzpildes stacijā, es nopērku sev ūdeni, tēju, šokolādīti un proteīna batoniņu, saglabāju čekus. Šoferis piestāj kādā autobusa pieturā, viņam sieva iznesusi uz turieni pasi.
Kad atbraucam galā, gribu maksāt ar karti, kā esam norunājuši, bet tas nedarbojas. Izrādās, terminālī ir sim karte, kura, protams, Latvijā nedarbojas… Nākas braukt uz bankomātu ap stūri un izņemt skaidrā naudā. Vismaz viss korekti, čeku man iedod.
Aviokompānijai lūdzu segt šo taksometra čeku, ēdināšanas izmaksas, kā arī kompensāciju par atcelto reisu. Beigās gan atbilde ir tikai daļēji pozitīva – kompensāciju pēc regulas izmaksā, bet uzkodas atsakās apmaksāt, atsaucoties uz to, ka es esmu atteikusies no viņu piedāvātās alternatīvas, tāpēc aprūpe nepienākas. Taksometra izmaksas nesedz nemaz, bet par tām arī neko nekomentē. Konsultējos pat ar juristu un regulas ekspertu, kas man apstiprina, ka jāsedz šīs izmaksas būtu, bet nolemju nekrāmēties un iesniedzu tās apdrošinātājam, kas gan visu uzreiz korekti sedz, vien pajautā, kāpēc man vajadzēja nokļūt tik steidzami Rīgā. Par to, kā rīkoties situācijā, ja lidojums aizkavējas, vari izlasīt šajā praktiskajā rakstā. Savukārt par to, ko redzēt Viļņā, vari lasīt šeit.
Konfektes – Zanes stāsts
Šrilanka. Draugu kompānija. Braucam no tējas laukiem. Meitenes tuk- tukā, aiz mums pārējie ar motoroleriem. Vienai no draudzenēm līdzi bija maisiņš ar stiklenēm. Nu cik dienas ēdīsi tās konfektes, apnīk tak. Tur bērni nāk no skolas, pa ceļam kāda tējas vācēja. .. meitene parāda viņai maisiņu ar konfektēm un saka, lai ķer, ka tas viņai! Sieviete smaida, priecīga! Meitene izmet no braucoša tuk- tuka konfektes un braucam tālāk, apmierinātas, ka vismaz kādu iepriecinājām, varbut pat visu ģimeni.
Tiekamies ar motorolleru kompāniju nākamajā apstāšanās vietā. Izkāpjam. Te pēkšņi, puisis, kurš bija ar motorolleri, tur rokās maisiņu ar konfektēm un nāk pie mums! Viņš esot pamanījis, ka mums kas izkritis no tuk- tuk un steidzies savākt, pirms sieviete paņem! Jūs pat iedomāties nevarat meitenes sajūtas un emocijas . Kas tās par konfektēm, no kurām nevar tikt vaļā!? Un pat negribas domāt, ka jutās tā tējas vācēja!
Siltās zemēs – Irēnas stāsts
Esam Borneo salā, paliekam bungalow. Rīts, jau paliek pamazām gaišs. Vīrs pēkšņi izlec no gultas, esot uz griestiem rāpuļi! Paskatos, tieši virs gultas pie griestiem pielipusi prāva ķirzaciņa. Nu un, saku, ka tās nekož. Nē, viņš tomēr iešot ārā…Pēc brīža atpakaļ, bālā ģīmī. Tieši degungalā esot nokritis kokosrieksts. No vilka bēgsi uz lāci uzskriesi!
Sajauktais datums Hamburgā – Alīnas un Jēkaba stāsts
Kādu brīdi man sanāk braukt uz Hamburgu vismaz reizi mēnesī, taču, tā kā tas ir darba režīmā, redzu vien viesnīcu, biroju un neskaitāmus restorānus, kuros dodamies vakariņās ar kolēģiem. Nolemju, ka ir laiks izbaudīt šo pilsētu tūristiņā, kā reizi sanāk viena nedēļas nogale, kurā es varu palikt Hamburgā, jo viens pasākums beidzas piektdien, bet nākamais sākas pirmdien, tā ka viesnīca man ir bezmaksas, un vienojamies ar aviokompāniju, ka sadarbības veidā Jēkabam nodrošinās bezmaksas biļeti. Vēlamais lidojums gan nav pieejams, jo ir izpirkts, bet ir viens lidojums ātrāk, bet tas nekas – viesnīcā numuriņš jau būs pieejams, jo tur jau dzīvoju es! Tobrīd lidojumu grafiku zinu no galvas, pārliecinoši stāstu Jēkabam, cikos viņam ir lidojums un kaļam plānus, kā svinēsim manu vārda dienu, kas ir tieši viņa atlidošanas dienā. Pēcpusdienā, kad laiks jau doties uz lidostu, Jēkabs man zvana – izrādās, esmu sajaukusi lidojuma laikus. Esmu nosaukusi nevis rīta lidojuma laikus, kas viņam bija sarunāti ar aviosabiedrību, bet vakara… Rakstu kontaktpersonai, cerībā, ka varbūt tomēr izlasīs e-pastu, jo telefona numura man nav, bet Rīgā jau ir par stundu vairāk un ir īsi pirms pieciem – ko darīt? Par laimi, manu epastu tomēr izlasa un pārformē biļeti uz nākamās dienas rītu. Tā nu mums ir par vienu vakaru, ko pavadīt Hamburgā mazāk, savu vārda dienu pavadu viena pati numuriņā, ēdot sviestmaizes no netālu esošā pārtikas veikala, bet vismaz braucienu nenākas atcelt pavisam! Vairāk par Hamburgu un mūsu pieredzi tajā lasi šajā rakstā.
Draudzīgais taksists – Jāņa stāsts
Viesojos Rijādā, Saūda Arābijā. Kāds taksists, uzzinājis, ka esmu tūrists, nevis tur strādāju, izslēdza savu Uber aplikāciju (beidza braucienu lietotnē, lai vairs neskaita maksu par braucienu) un turpmāko ceļu veda mani bez maksas, jo es taču esmu ciemiņš! Teica, ka, ja būtu zinājis no sākuma, būtu jau visu ceļu aizvedis, nevis tikai to pusi. Pa ceļam jautāja par Latviju, lūdza, lai uzlieku latviešu mūziku. Daudziem ir slikts priekšstats par arābu valstīm, ka uzmācīgi, krāpjas. Šeit tas bija tiešām vietējais iedzīvotājs, nevis viesstrādnieks.
Čurājošais puisītis – Danas stāsts
Reiz ar draudzeni lidojām mājās no Briseles. Ejot drošības kontroli, mani aicina malā, jo esot jāpārbauda mans čemodāns. Manāmi satraukusies (jo tobrīd ceļošanas pieredze vēl nebija diži liela), atveru savu čemodānu un sākas pārmeklēšana.
Drošības kontrolieris izņem no somas mazu kastīti un prasa, kas tur iekšā. Tad sapratu, ka viņus interesē “Čurājošā puisīša” korķviļķis, kur metāla spirāle ir kā puisīša “atribūts”.
Izvilkām puisīti no kastītes un kontrolieris iesaucās: “Oooo, Manneken Pis inside, Manneken Pis* inside!!!”. Sasmējāmies ne pa jokam, un beigās puisīti man neatņēma!
*”Manneken Pis” no flāmu valodas burtiski tulkojas kā “Čurājošais puisēns”
Biznesa klases beņķis – Alīnas stāsts
Dodos komandējumā uz ASV, un darba devējs man ir parūpējies par biļeti biznesa klasē, kas nebūt nav lēta. Šoreiz tā veselības dēļ man patiešām arī nepieciešama, jo man ir svarīgi atgulties. Kad lidmašīna paceļas un gribu iekārtoties ērtāk, mani sagaida nepatīkams pārsteigums – krēsls nekust ne no vietas. Ne mugurs atzveltne, ne kāju balsts. Saucu stjuartu, saka, ka pārstartēs elektronisko sistēmu, pēc tam jāpagaida. Brīdis paiet, bet nekas nemainās. Citu vietu lidmašīnā nav, visa biznesa klase pilna. Stjuarts manuāli, gandrīz izjaucot to sēdekli atliek to pusguļus stāvoklī, lai varu arī izstiept kājas, jo tūlīt nesīs ēdienu. Nejauki gan nospiež ikrus, tā, ka sāk tirpt kājas. Beidzot maltīte apēsta, gribu pagulēt, atkal saucu stjuartu. Atkal manuāli kaut kas tiek stiepts, vilkts, beidzot izdodas beņķi dabūt guļus. Četras stundas noguļu un tad laiks otrajai maltītei, bet šoreiz beņķis ne pa kam neregulējas. Kaut kā ar puslaušanu to dabū nedaudz vairāk sēdus, bet diemžēl tas ir tik tuvu kāju balstam, ka knapi varu tur ierūmēties, galdiņu nevar izvilkt, ēdienu saliek man sāņus, un esmu spiesta ēst tā. Rezultātā, pusi no lidojuma sēžu šķībi greizi. Atpakaļceļā lidoju ar šo pašu kompāniju un pirmais, ko pārbaudu – vai beņķis darbojas? Man, šoreiz jā, bet vēlāk vēroju, ka divi citi pasažieri mokās ar savējiem. Vēlāk rakstu par šo situāciju aviokompānijai, kā kompensāciju man piedāvā 30% atlaidi turpmākam lidojumam, ko varu iztērēt tikai uz sava vārda, zvanot, lai rezervētu un gada laikā. Es gan palūdzu vismaz divus gadus, ko beigās darbinieks piekrīt izdarīt.
Vairāk par lidojumiem biznesa klasē (tajā skaitā, kā tos iegādāties izdevīgāk!) lasi šeit.
Vadātājs – Intas stāsti
Reiz Polijā, jau mājupceļā, navigācija lika braukt nost no trases, it kā būšot ātrāk. Naivi noticējām,un ceļš mūs ieveda…kartupeļu laukā! Vienīgais ceļš bija divas traktora iebrauktas sliedes!
Citā reizē, Bavārijā gribējām braukt uz Ķēniņezeru, ierakstīju “Königsee”. Super, tikai 170km līdz mērķim! Ai,kā vajadzēja paskatīties arī papīra kartē! Braucam pa labi ,pa kreisi, pa kalniem, pa lejām, maziem vietējās nozīme ceļiem. Kur tad te slavenais ezers? Kalni arī pazuduši. Beidzot apdzīvotas vietas zīme: “Königsee”! Bet ezera ta nav! Tikai kaut kāds dīķis. Sākam pētīt karti – izrādās,īstā vieta saucas: “Shönau am Königsee”!… un atrodas 750km attālumā!
Vēl citā reizē paļāvāmies uz navigāciju Austrijā, plānā bija tikt uz Ērgļa ligzdu. Pusi dienas mūs navigācija vadāja, tad pievakarē ieveda mazā ciematiņā, kādā privātmājas pagalmā, un priecīgi paziņoja:”Juhū! Tu esi sasniedzis galamērķi!”. Ērgļa ligzda izrādījās 350km uz pretējo pusi.
Diplomātiskā pase – Sandras stāsts
Draudzenei no somas, kura atradās virs viņas lidojot, nozaga lielo maku, kur bija ne tikai krietns žūksnis skaidrās naudas , bet arī pase un autovadītāja apliecība. Draudzene attapās kamēr lidmašīna vēl bija gaisā. Paldies Dievam, viņa nav uz mutes kritusi. Sāka bļaut, ka ir apzagta un ir nozagta viņas diplomātiskā pase, kas, protams, bija meli. Un ka neviens no lidmašīnas neizkaps, kamēr neatbrauks drošības dienests un neveiks kratīšanu. Bija nobijušies visi, arī stjuarti. Pēc brītiņa viss atradās uz grīdas pēdējās rindās. Arī melot vajag mācēt!
Bez drēbēm Dubaijā – Alīnas stāsts
Man bija komandējums uz Dubaiju, kurā izvēlējos doties ar savienoto reisu caur Hamburug. Lidoju arī drusku ātrāk, lai varu pavadīt laiku ar draugiem. Atlidojot uz Dubaiju vēlu vakarā, mana soma galā nebija, kaut savienojuma laiks Hamburgas lidostā bija garāks par stundu. Aviosabiedrība man iedeva pirmās nepieciešamības preču komplektu un teica, ka soma varētu atlidot ar nākamo reisu pēc dažām stundām, taču nākamajā rītā somas aizvien nebija. Neko darīt. Uzvilku aviokompānijas iedoto polo kreklu, un aptiekā blakus viesnīcai nopirku pirmās nepieciešamības higiēnas preces un kosmētiku un devos tikties ar draugiem. Tā kā par somu nebija nekādu ziņu, un man sazvanīt aviokompāniju neizdevās, mani draugi izmantoja savu “zelta biedru” līniju, lai noskaidrotu bagāža statusu, somu solīja vēlāk vakarā. Tā kā nākamajā dienā man bija darba pasākums, vakarā nācās iegādāties arī drēbes un apavus vairāku simtu eiro vērtībā, lai savāktu visu, kas nepieciešams tuvākajām dienām – darba drēbes, pēc tam, drēbes pasākumam, apavi, man aizgāja gandrīz 6(!) stundas. No vienas puses, it kā feini, jauna garderobe, no otras – sagatavotie apģērbu komplekti tāpat bija tikai tuvākajām dienām, un čemodānā bija mīļi apģērbi, kurus negribētos nozaudēt. Vakarā somas nebija. Pirms gulētiešanas palūdzu, lai viesnīcas reģistratūra man piezvana, pat, ja somu atved naktī. No rīta pamostoties, aizvien nekādu ziņu par somu nebija. Pēc brokastīm nonācu pajautāt, vai nav nekāda informācija, tikai noplātīja rokas, un teica, ka nekas nav atvests. Kad jau gāju uz liftiem, kas atradās tieši blakus viesnīcas somu glabāšanas istabai, man pienāca darbinieks un rādīja telefonā manas somas foto – vai ir īstā? Izrādās, tomēr ir atvesta! Par laimi, visas papildu izmaksas man sedza darba apdrošināšanas polise. Vairāk par to, kā rīkoties, ja neatnāk bagāža (arī, ja ceļojumu apdrošināšana nav iegādāta!) lasi šajā rakstā.
Aizdomīgā soma – Sintijas stāsts
Man reiz bija nepatīkams gadījums Toronto lidostā. Atlidojot mūs nelaida ārā no lidmašīnas, jo lidmašīnas tualetē lidojuma laikā bija atstāta aizdomīga soma. Rezultātā, 4 stundas nosēdējām lidmašīnā un vēl 2 autobusā, jo tika pārmeklēta visa lidmašīna. Kopā 6 stundas pēc nolaišanās tikai tikām palaisti vaļā. Sākumā mums netika piedāvāts ne ēst, ne dzert. Tikai pa piekto stundu katram iedeva mini šokolādes batoniņu un ūdeni. Bijām pārguruši – lidojums 7,5 stundas un vēl 6 stundas sēdēšana lidmašīnā & autobusā bez jebkādas informācijas. Nelaida arī uz tualeti. Tad pateica, ka jāatstāj lidmašīna, nedrīkst ņemt nekādas mantas (es gan paņēmu telefonu, jo mani sagaidītāji jau bija pārnervozējušies), un tad beidzot pajautāja vai kadam nav nepieciešamas labierīcības. Protams, ka visi sāka bļaut ka vajag! Tad nu mūs visus aizveda uz kaut kādu ēku, kura nebija pie paša lidostas termināļa. Tur bija vienvietīga kabīne… 5 autobusiem pilniem ar cilvēkiem! Tad nu cilvēki vienojās kurš ies pirmais, protams, ka pa priekšu gāja bērni.
Bet beigās divus cilvēkus arestēja. Kas bija somā nav zināms, stjuartes čukstēja, ka narkotikas, bet kāpēc tualetē atstātas, nav skaidrs. Arī presē par šo gadījumu neko neredzējām.
Tā kā šis ir ārkārtas gadījums, protams, aviokompānija nekādas kompensācijas par kavejumu neizmaksāja (par to, kādas gadījumos pienākas kompensācija par lidojuma kavēšanos un kā to pieteikt, lasi šajā rakstā).
Evakuācija ar EVAK – M.stāsts
Tētis, kuram ir epilepsija, makšķerēšanas brauciena laikā Somijā, Korpo salā, piedzīvoja epilepsijas lēkmi. Pēc ātrās palīdzības izsaukšanas uz notikuma vietu aptuveni 15 minūšu laikā ieradās helikopters, kas tēti un angliski runājošo makšķerēšanas biedru nogādāja tuvākajā slimnīcā. Tajā brīdī atklājās, ka tētim nav ne tikai apdrošināšanas polises, bet arī nav EVAK kartes, tāpēc ar mammas palīdzību Latvijā, kurai bija pieejami tēta elektroniskās autorizācijas dati, attālināti internetā pieteicu EVAK — tās numurs bija pieejams uzreiz un karte sāka darboties tajā pašā brīdī. Slimnīcai pietika ar tēta datiem un EVAK kartes numuru. Kad pienāca brīdis kārtot rēķinus, pateicoties EVAK, par helikopteru un ārstēšanos slimnīcā nekas nebija jāmaksā — tikai aptuveni 35 eiro administratīvā maksa Latvijā. Bez EVAK šādi neatliekamās palīdzības, helikoptera un slimnīcas izdevumi, visticamāk, varētu sasniegt vairākus tūkstošus eiro!
Kā (ne)nokavēt lidmašīnu Ņujorkā – Alīnas stāsts
Pēc komandējuma beigām Ņujorkā man bija laiks doties uz lidostu, lai brauktu mājās. Pirms tam gan aprunājusies ar vairākiem vietējiem kolēģiem par to, cikos braukt, gan arī izpētīju maršrutu Uber, Waze, Goolge Maps (tajā skaitā, par konkrēto dienas laiku, kādi ir paredzamie sastrēgumi) un ierēķinājusi rezervi. Ar sabiedrisko transportu braukt negribu – jo pirmkārt, paredzamais laiks ir ilgāks, nekā ar Uber, vajadzīgas vairākas pārsēšanās un jau pēc pieredzes zinu, ka ar liftiem Ņujorkas metro un vilcienu stacijās mēdz būt čābīgi, soma būs jānes, bet tā ir smaga (šoreiz lidoju biznesa klasē un atļauts līdz 32 kg bagāžas vienībai). Tā nu nolemju par labu Uber.
Tā kā iebraukšana šajā Manhetenas daļā nav atļauta, ar savu lielo somu dodos uz blakus ielu, kur satiksme ir brīva, un tur pēc pāris minūtēm jau ir klāt mans Uber. Viss izskatās labi, lai rezervē ir daudz, kartē rādās, ka pie tuneļa ir neliels sastrēgums, bet nekas ārkārtējs. Taču pēc vēl pāris minūtēm un kvartāliem atduramies pret sastrēgumu. Ar bažām vēroju, kā katru minūti, ko sēžam sastrēgumā, Uber pierēķina vēl pāris minūtes klāt pie nokļūšanas galā laika. Nu jau visa apkārtne kartē rādās pilnīgi sarkana. Vēl paspēt var, bet redzu, ka nu jau paredzamais laiks ir gandrīz tikpat ilgs, cik ar sabiedrisko transportu, bet nav skaidrs, vai tas tiešām pieturēsies, jo lietotne tik turpina likt klāt pa 5 min. Jautāju šoferim, kas notiek, viņš saka, ka visa apkārtne sastrēgumā. Tikai vēlāk uzzināju no kolēģes, kas izbrauca neilgi pēc manis (un viņa nokavēja lidmašīnu), ka sakrita divas lietas – pirms brīvdienu nedēļa (brīvdiena pirmdien, bet daudzi paņēma brīvu piektdienu – tāpēc arī ceturtdien pirms parastā sastrēguma laika bija vairāk braucēju), bet, kas būtiskāk – tunelī bija avārija un pilnībā apstājās satiksme.
Skatoties Google Maps, man rādījās pārdesmit minūšu rezerve, ja vēl šajā brīdī nolemju braukt ar sabiedrisko. Tā kā sēdēt sastrēgumā un gaidīt, ka lidmašīna aizlidos bez manis, nav manā stilā, es pieņēmu lēmumu tomēr lekt laukā no Uber un skriet uz metro. Protams, ērtāk būtu bijis to darīt vietā, no kurienes sāku braucienu, tagad vēl divi kvartāli ar kājām līdz metro stacijai.
Fiksi jāsaprot, kurā ieejā jāiet iekšā, jo ieejas ir no četrām pusēm (un, protams, šajā stacijā nav lifta), tikpat fiksi pērku biļeti ($3.50 vienas reizes apmeklējums, čeku aparāts neizdeva, bet vismaz biļeti gan, un es uzreiz maksāju skaidrā naudā, atceroties iepriekšējās reizes problēmas ar kartēm/bezkontakta maksājumiem ASV, tā kā vairs nav laika eksperimentēt). Par laimi, Uber noskaitīja naudu tikai par veikto brauciena garumu šajā situacijā, nevis visus $180, kā bija paredzēts par braucienu.
Kamēr braucu n-tās stacijas līdz Penn Station, kurā ir nākamā pārsēšanās, pārcilāju atmiņas no pagājušā gada, kur metro kaut kas notika un 20 min vilciens apstājās, protams, bez telefona zonas. Šoreiz, par laimi, ir tieši pēc plānotā grafika (ērti, ka Google Maps rāda katram vilcienam, cikos būs kurā stacijā). Tikšana laukā gan ar mazu aizķeršanos – kartē norādītā izeja ir ciet, un man bija jāiet uz citu (lifta, protams, aizvien nav, ar somu arī jāizspiežas cauri redeļotajai vietai, jo neriksēju izmantot avārijas izejas durvis – esmu redzējusi, ka citi tā dara, bet man nav laika arī šim eksperimentam, un šeit tās tiešām izskatās īpaši aizbarikādētas). Beidzot biju uz ielas – protams, pretējā stacijas pusē, nekā man vajadzēja (jo pareizā izeja bija ciet!). Tur redzēju, ka ir divas ieejas, par laimi, pie vienas sargs, jautāju, vai tur tikšu stacijā, bet viņš sūtīja uz otru. Tad nu vēl puskvartālu skrēju ar lielo somu uz otru eju.
Penn stacijā vismaz līdz biļešu kasēm uz leju bija lifts, un man paveicās – kasēs nebija rindu! Šo vietu jau atcerējos no citām braucienu reizēm, jo esmu bijusi te iepriekš. Par $17 ar astīti nopirku biļeti līdz Ņuarkas lidostas stacijai, un 7 min pirms vilciena atiešanas biju gaidīšanas zonā – kuru katru mirkli bija jāpaziņo atiešanas peronu, kad arī sākas masu migrācija uz to. Burtiski pēc minūtes tas arī parādījās, un pūlī devos uz vilcienu. Jau atkal, gan jau tas lifts tur kaut kur eksistē, bet uz sitiena man to neizdevās atrast, tāpēc stiepu mantas aptuveni 3 stāvu dziļumā pazemē.
Beidzot biju vagonā! Ielēcu uzreiz pirmajā, kas ir pie šīs kāpņu izejas, izrādījāss, klusais vagons, arī labi! Lai arī Google Maps prognoze teica, ka parasti šis vilciens atiet kādu minūti ātrāk pat, šoreiz tā nebija, bet, par laimi, pārāk ilgi nekavējas. Neskatoties uz it kā visur raito tikšanu, tobrīd lietotne rādīja, ka noklūšu gala vien 11 minūtes pirms reģistrācijas laika beigām (kas ir stunda pirms lidojuma). Lidojumam es biju reģistrējusies, bet somu tomēr jānodod!
Kad beidzot izkāpju Ņuarkas stacijā, palicis pēdējais posms – AirTrain. Lai tiktu uz to, somu bija jāstiepj 3.stāvu augstumā soma, un pēc tam milzīgā pūlī jāizgrūstās cauri uz biļešu skaneri, kuram nestrādā vieni no vārtiem. Vismaz nebija jāpērk jauna biļete, jo jau iekļauta tajā pat NJ Transit biļetē, ko nopirku Penn stacijā. Laika nav nemaz, un, spiežoties cauri pūlim, redzēju savu 11 minūšu rezervi rūkam.
Visbeidzot, vēl pāris kāpnes vēlāk biju pie perona, kur atkal milzu pūlis. Kad piebrauca vilciens ar mini vagoniem (katrs mikriņa izmērā, un kopā, varbūt tikai kādi astoņi?), man izdevās tomēr tikt iekšā pirmajā atnākušajā vilcienā, jo vairs jau nebija variant. Ja gaidītu vēl 5-8 min līdz nākamajam, nepagūtu! Šajā vagonā nestrādā kondicionieris un pēdējās 10 min līdz terminākim braucu kā pirtī, jo te bija bija visi 40C.
Beidzot, pēc vairākām pieturām citos termināļos, izkāpju savā, labi, ka nebija jābrauc vēl tālāk! Tad vēl jāsaprot, kur īsti jāiet, atkal kaut kur kāpju augšā, un meklēju reģistrācijas logu. Par laimi, diezgan ātri noorientējos un biju klāt pie tā 5-6 min pirms reģistrācijas laika beigām. Fuuuu, paspēju! Darbiniece mazāk kā minūtes laikā piereģistrēja manu somu. Jautāju viņai – ja būtu atnākusi kādu minūti pāri, vai man atteiktu? Viņa teica, ka droši vien, diemžēl jā. Vēlāk, starp citu, lidojums kādu stundu kavē, bet reģistrācijas laikā tas vēl nav zināms, tāpēc tāpat spēkā bija oriģinālais laiks.
Tālāk izgāju bez jebkādas aizķeršanās pasu pārbaudi un drošības kontroli, gāju uzreiz uz biznesa zāli, kas bija blakus iekāpšanas vārtiem, un gāju mazgāt seju, kas tobrīd bija mana sarkanā krekliņa krāsā. Pirms iekāpšanas Uber biju pārģērbusies tīrās drēbēs, bet tālākās stundas jābrauc, kāda biju, vēl ar pārsēšanos Frankfurtē! Bet galvenais – paguvu! Vairāk par Ņujorku lasi šajā rakstā – ko redzēt, piedzīvot, kur palikt un noteikti nepalaist garām. Šajā pilsētā esmu viesojusies astoņas reizes, tāpēc man ir, ko ieteikt!
Vai gribi uzzināt vairāk par mūsu ceļojumiem un dažādiem iepriekš nekur nepublicētiem atgadījumiem? Noteikti iegādājies mūsu ceļojumu grāmatas!
Iepriekšējās smieklīgo, neparasto stāstu izlases ir pieejamas šeit:
Smieklīgo un neparasto stāstu 1.izlase
Smieklīgo un neparasto stāstu 2.izlase
Smieklīgo un neparasto stāstu 3.izlase
Vai tev kādreiz ceļojumā ir gadījies kas smieklīgs, neparasts vai nervus kutinošs? Ieraksti savu stāstu komentārā!
notepad.lv
- Vakar, 08:00