nekur.lv

vara bungas: Sen ir laiks vienoties par terminiem un UAS nosaukumiem, kā arī prast atpazīt to profilus.

NATO iedalījums UAS grupās:

Piemēram, RU un UA UAS no zemes redzamie silueti (RU špikeris). Kaut kam līdzīgam jābūt NBS izstrādātam un iliktam katra zs un karavīra blociņā, civilajiem arī būtu labi orientēties siluetos, kur ir savs UAS, kur svešais, tas var palīdzēt labāk saprast iedzīvotāju sniegto informāciju tips-augstums-laiks-virziens (faktiski bez tipa atpazīšanas informācijai nav vērtības, jo dronu būs daudz arī savējo). Vienalga to nāksies iemācīties, tikai grūtā ceļā.

(RU špikeris):

UPD1 Nav laika noskatīties, kam ir, ko teiksiet?

Kamēr vieni liek apmaksātus rakstus par to, ka viņiem izpirkti plaukti, kāds cits lieliski izmanto pēdējo nedēļu ziņu aktualitātes.

Par Maximu skumji – cilvēki laikam vienkārši padevušies.

Lidl – gribu samīļot, cik ļoti patīkami mani pārsteidza šis risinājums.

Norvēģu bērnu un ģimeņu ministrija finansē norvēģu patērētāju padomi (Forbrukerrådet). Organizāciju, kura ir kaut kas līdzīgs mūsu PTAC.

Un tas nav vienīgais, ar ko viņi nodarbojas. Starptautiski pazīstami ar ne vienu vien pētījumu, kurš diezgan tieši un nesaudzīgi vēršas pret dažādu tehnoloģiju uzņēmumu tumšajiem darbiņiem. Piemēram, 2020. gadā viņi nāca klajā ar tādu kā exposé par to kā tad īsti darbojas datu brokeri reklāmas tirgū — «Out of Control».

Svaigākā kampaņa ir «Breaking Free», kuras fokusā ir 'viss pārvēršas sūdā', jeb enshittification. Kad kompānijas savus produktus padara sliktākus ar mērķi padarīt savu peļņu lielāku. Zemāk kampaņas promo video. Treileris, tā sakot.

Šovakar tāda migla, ka apbraukāju mazos Vidzemes priekšpilsētas ezerus apskatīt. Tinot filmu atpakaļ, vistumšākais ir Dambjapurva ezers, kam apkārt neizgaismots mežs.

Paķimerējoties ar attēlu, iezīmējas kas miglains.

Velnezers un Gaiļezers abi ar daudzstāvenēm, kuŗu gaismas miglā visai mājīgas, taču pie Velnezera ir ģērbtuves.

Teikai tuvākais Linezers mīlīgākais, ka var silti apģērbties, sēdēt un tik vērot un vērot.

****

Zinu, ka par noteikumu tēmu esmu daudzkārt runājusi. Šis teikums ir uz turieni, kur parādās daudzi raksti, kuros esmu paudusi savu nostāju par noteikumiem. Bet laikam atkal atradies kas tāds, ko gribas pateikt tēmā.

Mūsu dzīvi visu laiku regulē kaut kādi noteikumi. Piemēram, Ielu satiksmes noteikumi, Darba līguma nosacījumi, uzvedības noteikumi kādās sabiedriskās vietās un vēl daudz citu visdažādāko noteikumu. Mēs tos visus pieņemam, daudz nedomājam par to, ka šie noteikumi ar kaut ko iegrožo mūsu brīvību, mūsu tiesības uz kaut ko. Tie ir un ir. Mūsu ikdienas norma. No noteikumiem nekādi un nekur nu nesanāks izvairīties. Pat uz vientuļas klints kaut kur okeāna plašumos vientuļam cilvēkam ar laiku atradīsies kādi nebūt noteikumi, kurus ievērojot viņš uz tās klints spēs noturēties un izdzīvot.

Tāpat - daudzkārt esmu teikusi, ka jebkurš noteikums ir "dzīvs" tik ilgi, kamēr kaut viens cilvēks to noteikumu ievēro. Un, manā uztverē, ir muļķīgi ievērot noteikumus un tajā pašā laikā skriet kaut kur protestos lai kāds kaut kur kaut tās pašas izpildvaras gaiteņos atceļ ievērotos noteikumus situācijās, kad var izvēlēties to noteikumu vienkārši neievērot bez visādiem masu pasākumiem (Kā tas savulaik bija ar masku nēsāšanu Covid 19 epidēmijas laikā).

****

Tā mobilo telefonu lietošanas aizliegšana skolā kādām vecuma grupām, par ko viedokli paudu savā iepriekšējā rakstā, uzjundīja to, ko apmēram biju paudusi kur savos iepriekšējos rakstos saistībā ar bērnu tiesību un pienākumu likumu vai ko tamlīdzīgu. Ziniet, visi brēkale tikai par to, ka reizēm kaut kur un kaut kādus apjomos neievēro bērnu tiesības un viedokli. Aizmirstot to, ka likums paredz ne tikai tā bērna tiesības, bet arī pienākumus. Kaut vai pienākumu mācīties situācijā, kurā gan vecāki, gan skopas personāls nodrošina viņam iespēju mācīties. Jo - ar lielu azartu uz skolu bērni iet tikai kaut kur jaunākajās klasēs; augot lielākiem, viņiem tas skolas apmeklēšanas un mācīšanās azarts kaut kur palēnām pazūd. Jo pamazām uzrodas interesantākas lietas, ko darīt ārpus skolas un mājas. Un tad - situācijā, kurā gan vecāki, gan skolotāji šādu kavētāju bar par nemācīšanos - atrodas taču kādi, kuri brēc par bērna tiesību pārkāpumu, emocionālu vardarbību, jo notiek taču bāršanās. 

Nu pamēģiniet pusaudzim, kuram tie hormoni trako stiprāk par cunami un viesuļvētru kopā ņemtām iestāstīt mierīgi, ka viņš uzvedas slikti, ka ir jāmācās. Lai jums veicas.

Apmēram šajā pat "operā" ir  trīsgadīga bērna niķis un histēriska bļaušana pa visu lielveikalu mirklī, kad mamma mēģinājusi mierīgi pateikt, ka konfekti nopirks citā reizē, jo šobrīd naudiņa pietiek maizītei un pienam. Ar runāšanu un pārliecināšanu to bērnu neapklusinās, neliks ko saprast. Viņš vienkārši nedzirdēs, jo bļaus. Un varbūt tikai pliķis pa "dienvidpolu" to niķi apklusinās un viņš būs gatavs jel ko dzirdēt.

Man šādās situācijās vienmēr gribas "nolikt pie vietas" "gādīgās" tantes, kuras neņemot vērā situāciju, sāk vaimanāt, ka mazu bērnu sit. Liekas, ka tām tantēm pašām nekad nav bijuši bērni un viņas nekad nav saskārušās ar tādām  situācijām.

****

Labi, izplūdos...

Pēdējā laikā sākusies apspriešana, ko darīt ar Rīgas Techniskās ūniversitātes veco korpusu Kaļķu ielā. Tieši Staļina nāves dienā parādījās aicinājums saglabāt ēku, kas esot “ikoniska un raksturīga Josifa Staļina laika sociālistiskā reālisma izskaņas celtne”. Apdomāju savas domas. Izdomāju.

Vispirms saistību piezīme: sapņos nerādās, bet joprojām acu priekšā spēju iztēloties ne tikai vecā, bet arī jaunā korpusa iekšieni — īpaši ceļu līdz tēva kabinetam, kas bija spārnā pret Mazo Monētu ielu. Savukārt vecajā korpusā ir notikuši Latvijas Studentu apvienības saieti.

Mans atzinums ir vienkāršs: ar veco korpusu darīt to pašu, ko ar jauno — nojaukt un vietā uzcelt ko labāku. Ja precīzāk, pēc iespējas atjaunot Svērtuves ielas fronti.

Kāpēc tā? Jo tā ir Vecrīga! Nevis Staļinrīga vai Kosmorīga. Arī iedomājoties sevi tūrista ādā, es gribu Rīgā baudīt rīdziniecisko, nevis pašā pilsētas vidū skatīt vēl vienu piederības zīmi Staļina krievu pasaulei vai bezpersonisku kosmopolītisku kluci, kas tikpat labi varētu būt jebkur citur pasaulē. Vēsturiskā apbūve vislabāk atbilst cilvēcīgam mērogam, vietas garam un ansamblim, ko veido atjaunotais Melngalvju nams un rātsnams. Ar ņudzošu dzīvi, āra kafejnīcām, dzelteniem luktuŗiem vakaros un kā senāk daudzstāvu lielveikalu otrā ēkā no rātsnama. Internetos nav tālu jāmeklē, lai atrastu piemērus, cik skaista un iederīga daudzkur atjaunota vēsturiskā vai vismaz stilizēti vēsturiska apbūve pēc 2. pasaules kaŗa uzslietu būvju vietā.

Naftas tirgū šodien vērojams izteikts cenu kāpums, nedaudz gan atslabums un barela cena sasniegusi aptuveni 97 ASV dolārus. Tehniskā grafika analīze liecina par strauju augšupejošu kustību, kas sākās pēc ilgāka konsolidācijas perioda zemākā cenu diapazonā.

Grafikā redzams, ka pēc relatīvi mierīgas tirdzniecības fāzes cena izlauzās virs iepriekšējā pretestības līmeņa un izveidoja vairākas spēcīgas augošas sveces. Šāds impulss parasti signalizē par aktīvu pircēju ienākšanu tirgū un īstermiņa bullish sentimentu.

Tomēr pēdējā kustībā parādās arī garš augšējais ēnas (wick) elements, kas norāda, ka pie augstākiem līmeņiem pārdevēji sākuši realizēt peļņu. Tas var liecināt par īslaicīgu pretestības zonu ap 97–98 dolāriem, kur tirgus mēģina atrast līdzsvaru.

Svarīgs tehniskais aspekts ir tas, ka cena pašlaik turas virs iepriekšējā izlaušanās līmeņa, kas tagad var kalpot kā atbalsta zona. Ja šis līmenis noturēsies, pastāv iespēja turpmākam cenu kāpumam un jauna maksimuma testam.

Tuvākajā laikā tirgus dinamiku noteiks tas, vai pircēji spēs saglabāt cenu virs nesen izveidotā atbalsta. Ja tas izdosies, naftas cena var mēģināt turpināt kustību

Bieži saku, ka shadcn/ui nav vienkārši kārtējā UI bibliotēka. Patiesībā tā ir pavisam cita domāšanas pieeja tam, kā tiek būvēti moderni SaaS produkti. Kad es pirmo reizi ar to sāku strādāt, man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas nav tikai dizaina rīks — tas ir arhitektūras lēmums.

Parasti, kad cilvēki izmanto kādu UI bibliotēku, piemēram, Material UI vai Ant Design, viņi instalē pakotni un lielākā daļa komponentu dzīvo `node_modules`. Tas nozīmē, ka tu faktiski izmanto melno kasti. Tu vari konfigurēt dažas lietas, bet pašā pamatā bibliotēka nosaka noteikumus.

Ar shadcn viss notiek citādi.

Kad es pievienoju komponentu, tas netiek ielādēts kā ārēja bibliotēka. Tas tiek ierakstīts tieši projektā kā kods. Rezultātā visi komponenti dzīvo `/components/ui` mapē, un es varu mainīt jebkuru rindiņu. Ja man vajag pogu ar nedaudz citādu uzvedību vai dialogu ar specifisku animāciju, es vienkārši atveru failu un izmainu kodu.

Tas var šķist mazs tehnisks sīkums, bet patiesībā tas pilnībā maina attiecības starp izstrādātāju un UI sistēmu. Tu vairs neesi atkarīgs no bibliotēkas versijām vai API izmaiņām. Projekts pamazām izveido savu dizaina sistēmu, kas kļūst par daļu no produkta infrastruktūras. SaaS produktos tas ir īpaši svarīgi, jo UI sistēmas bieži dzīvo gadiem ilgi.

Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka shadcn komponenti balstās uz Radix UI. Radix pieeja ir interesanta ar to, ka tā fokusējas uz tā sauktajiem headless komponentiem. Tas nozīmē, ka viņi atrisina visas sarežģītās lietas — pieejamību, fokusēšanu, klaviatūras navigāciju, ARIA atribūtus, dropdown loģiku un dialogu uzvedību — bet neuzspiež nekādu konkrētu dizainu.

Ja kādreiz esi mēģinājis pats uzrakstīt perfekti pieejamu dialogu vai dropdown izvēlni, tu zini, cik tas patiesībā ir sarežģīti. Ir jādomā par focus trap, escape taustiņu, screen reader uzvedību, scroll bloķēšanu un vēl daudzām citām niansēm. Radix to visu jau ir atrisinājis profesionālā līmenī. shadcn vienkārši uzliek tam virsū minimālistisku dizaina slāni.

Rezultātā interfeiss izskatās ļoti vienkāršs, bet zem virsmas darbojas ļoti stabila UX infrastruktūra.

Trešais svarīgais aspekts ir integrācija ar Tailwind CSS. Tailwind būtībā maina to, kā mēs domājam par CSS. Tradicionāli mēs rakstām HTML un tad atsevišķos CSS failos definējam stilus. Tailwind pieejā dizains tiek veidots tieši komponentā, izmantojot utility klases.

Tas nozīmē, ka dizaina sistēma kļūst par konkrētu tokenu kopu, kas tiek izmantota tieši kodā. Kad komponentā redzi klases kā `bg-zinc-950`, `text-zinc-50` vai `border-zinc-200`, tas nav tikai stils — tā ir faktiski dizaina valoda, kas tiek izpildīta kodā.

Tas arī padara izstrādi daudz ātrāku, jo nav jāpārlec starp CSS failiem un komponentiem. Viss notiek vienā vietā, un dizaina izmaiņas var veikt ļoti ātri.

Man ļoti patīk arī tas, ka shadcn pieeja ir modulāra. Daudzas tradicionālās UI bibliotēkas pievieno projektam diezgan lielu JavaScript apjomu, pat ja tu izmanto tikai dažus komponentus. Ar shadcn tas nenotiek. Tu pievieno tikai tos komponentus, kuri tev patiešām ir vajadzīgi. Ja projektā izmanto tikai pogu, input lauku un dialogu, tad projektā būs tikai šo komponentu kods.

Tas padara aplikāciju daudz vieglāku un ātrāku, īpaši ja projekts ir būvēts ar Next.js.

Tieši uz Next.js es arī būvēju visu sistēmu. Tas ļauj apvienot server renderēšanu, React komponentus un modernu routing vienā framework. Viena no lietām, kas man ļoti patīk Next.js, ir Incremental Static Regeneration jeb ISR. Ar ISR lapas var tikt ģenerētas statiski, bet vienlaikus tās var arī automātiski atjaunoties fonā. Tas nozīmē, ka lietotājs vienmēr saņem ļoti ātru lapu, bet saturs joprojām var būt dinamisks.

Rezultātā aplikācija ielādējas gandrīz kā statiska vietne, kas rada ļoti labu lietotāja pieredzi.

Autentifikācijai es izmantoju Clerk. Tas ļauj ļoti ātri ieviest lietotāju kontus, login un signup sistēmu, kā arī lietotāju sesiju pārvaldību. Tas noņem milzīgu daudzumu darba, kas citādi būtu jāveic pašam.

Savukārt datu loģiku un backend funkcijas es veidoju ar Convex. Convex ļoti labi strādā kopā ar React, jo tas piedāvā reāllaika datu sinhronizāciju un server funkcijas bez klasiskā REST API slāņa. Tas padara frontend un backend sadarbību daudz vienkāršāku.

Kad runa ir par maksājumiem, ideāls sabiedrotais šādai arhitektūrai ir Stripe. Stripe piedāvā ļoti stabilu un labi dokumentētu maksājumu infrastruktūru, kas ļauj ātri ieviest abonementus, vienreizējos maksājumus un billing sistēmas. SaaS produktos tas ir kritiski svarīgi, un Stripe to atrisina ļoti eleganti.

Interfeisa kustībām un animācijām es izmantoju Framer Motion. Tas ļauj pievienot ļoti glītas un dabiskas animācijas — pogu hover efektus, elementu parādīšanos, mikrointerakcijas. Šīs animācijas nav tikai dekorācija. Tās palīdz lietotājam saprast, kas notiek interfeisā, un padara produktu daudz dzīvāku.

Visa šī infrastruktūra beigās tiek deploy uz Vercel. Vercel ir praktiski ideāla platforma Next.js projektiem. Deploy process ir ļoti vienkāršs, preview vide tiek izveidota katram commit, un produkcija var tikt atjaunināta dažu sekunžu laikā.

Papildus tam šāda arhitektūra ļauj ļoti labi pārvaldīt arī SEO. Next.js server renderēšana un statiskā ģenerēšana nozīmē, ka saturs ir pilnībā saprotams meklētājiem. Ja metadata, struktūra un semantiskais HTML ir pareizi veidots, tas rada ļoti tīru SEO signālu, kas patīk meklētājprogrammām, piemēram, Google.

Rezultātā vietne ir gan ātra, gan tehniski pareizi strukturēta, kas ilgtermiņā palīdz arī organiskajai redzamībai.

Runājot par dizainu, es izvēlējos izmantot Zinc krāsu paleti no Tailwind. Tailwind piedāvā vairākas neitrālās krāsu skalas, bet Zinc man šķiet vispiemērotākā šai estētikai. Tai ir nedaudz industriāls tonis, kas ļoti labi saskan ar minimālistisku SaaS dizainu.

Piemēram, Zinc-950 ir gandrīz melns tonis, kuru es izmantoju virsrakstiem un galvenajām pogām. Tas rada ļoti spēcīgu kontrastu un autoritātes sajūtu. Savukārt Zinc-50 tiek izmantots kā galvenais fons. Tas nav pilnīgi balts — tajā ir ļoti viegla pelēka pieskaņa, kas padara interfeisu mierīgāku un vizuāli dārgāku.

Robežām un struktūrai ļoti labi strādā Zinc-200 un Zinc-300. Šīs krāsas ir pietiekami redzamas, lai turētu interfeisa struktūru, bet pietiekami neitrālas, lai nenovērstu uzmanību no satura. Savukārt Zinc-500 ir ideāls sekundārajam tekstam un aprakstiem, jo tas ir labi lasāms, bet nepārspēj galveno saturu.

Rezultātā viss interfeiss kļūst ļoti mierīgs un strukturēts. Man patīk to saukt par vizuālo intelektuālo klusumu. Interfeiss nepievērš sev uzmanību — tas vienkārši ļauj lietotājam koncentrēties uz produktu.

Un tieši tāpēc man šāda pieeja šķiet tik interesanta. Tā nav tikai tehnoloģiju kaudze vai komponentu kolekcija. Tā ir vesela filozofija par to, kā būvēt modernu produktu, kur arhitektūra, dizains, ātrums, SEO un lietotāja pieredze strādā kopā kā viena sistēma.

Alus - latviešu nacionālais dzēriens, viena no mūsu nacionālajām vērtībām. Fragmentāras ziņas par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā atrodamas jau 13.-16.gadsimta hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citos avotos. Pagānisma laikmetā alu latvieši izmantojuši ne tikai dzeršanai ikdienā, bet arī dažādos rituālos. Pirmā liecība par alu atrodama jau senākajā rakstītajā avotā par mūsu zemi - “Indriķa hronikā”. 1198.gadā par Ikšķiles lībiešiem hronists raksta, ka, atsakoties no kristīgās ticības, viņi pēc savas paražas vārīja medu un kopīgi iedzēruši un apspriedušies, pieņēma lēmumus.

Livonijas valsts laikmetā alus kļuva par ļaužu visvairāk lietoto dzērienu - to dzēra gan ikdienā, gan svētkos, kāzās un bērēs, Baznīcas svētku dienās un laicīgos godos. Latviešiem putojošs alus kauss bija laimes, veiksmes un ražīguma simbols. Īpaši rosīgi alus darīšana notika laukos. Sākumā visiecienītākais alus veids bija medalus, taču viduslaiku beigās medalus brūvēšana pamazām apsīka. Arvien vairāk tika dzerts no graudiem brūvēts alus, kas bija lētāks par medus dzērienu. Brūvēšanai izmantoja ne tikai miežus, bet arī kviešus un auzas, pazīstamas bija arī viršu alus. Lai brangais dzēriens tik drīz nesaskābtu, tam pievienoja ozolu mizas, pelašķus, vaivariņus.

Rīgā alu sāka brūvēt tūlīt pēc pilsētas dibināšanas - 13.gadsimtā. Par alus nozīmi pilsētas dzīvē liecina fakts, ka 1386.gadā dibināta “Alus un vīna nesēju brālība”, kurā iesaistījās ne vien alus un vīna mucu nesēji, bet arī viņu sievas, garīdznieki, muižnieki un citi turīgi pilsoņi. Brālības locekļu skaits bija ap 200 cilvēku, tai bija savs altāris Jēkaba baznīcā. 1478.gadā pāvests Siksts IV ar bullu noteica, ka Rīga ir tiesīga ieņemto muitu par alu ieguldīt pilsētas attīstībā. Tā kā alus ražošana garantēja lielu peļņu, Lielās ģildes locekļi gribēja panākt, lai alus darīšana būtu tikai viņu privilēģija. Vēstures liecībās atrodama informācija, ka ap 1500.gadu Rīgā bijušas četras lielas alus darītavas.

19.gadsimta sākumā Latvijā gandrīz katrā muižā bija savs alus brūzis, kas alu vārīja vietējam patēriņam. Attīstoties tehnoloģijām, 19.gadsimta vidū sākās daudzu jaunu alus darītavu celtniecība un tehniskā aprīkošana. 20.gadsimta sākumā pieprasījums pēc alus Krievijas impērijā bija sasniedzis līdz tam nebijušus apmērus. Pieprasījumu apmierināt steidzās daudzās alus darītavas, tostarp Latvijas alus brūži, kuru produkcija bija iecienīta Krievijā. Pirms Pirmā Pasaules kara Latvijas teritorijā darbojās 120 alus brūži, kuri lielāko daļu produkcijas eksportēja uz Krieviju. Arī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas alus ražošana turpināja attīstīties. Lielākās alus darītavas “Tanheizers”, “Gust.Kuncendorfs”, “Iļģeciems”, “Kymmel” un “Livonija” kopā saražoja ap 63% no visa Latvijā patērētā alus. Ārpus Rīgas darbojās vēl 18 mazākas alus darītavas.

Divdesmitā gadsimta 30.gados alus ražošanas attīstība turpinājās. Tā 1932.gadā tika saražots pusmiljons dekalitru alus, bet 1937.gadā šis daudzums bija vairāk nekā divkāršojies un sasniedza 1,2 miljonus dekalitru gadā. Līdzās cittautiešiem (galvenokārt ebrejiem un vāciešiem) piederošiem uzņēmumiem, tika izveidota valsts alus darītava “Aldaris”. Pēc visdažādākajām tehnoloģijām alu brūvēja arī gandrīz katrā lauku sētā. Pēc Otrā Pasaules kara, padomju varas gados savs alus brūzis bija daudziem kolhoziem, patērētāju biedrībām un rūpkombinātiem. Tomēr starp daudzajiem alus darītājiem Latvijas alus ražošanas vēsturē ir daži zīmoli, kas bijuši īpaši iemīļoti un pazīstami alus cienītāju vidū. Iepazīsimies ar šīm zīmolu leģendām tuvāk.

Cēsu alus - senākais Latvijā

Par vienu no vecākajām alus darītavām Ziemeļeiropā tiek uzskatīta Cēsu pils alus darītava. Alus darīšana Cēsīs pirmoreiz minēta 1590.gada Cēsu pils revīzijas protokolos, kur atrodamas ziņas par iesala žāvētavu un apiņu dārziem. Pirmā alus darītava atradās pašā pilī. Tādejādi 1590.gads tiek uzskatīts par Cēsu alus darītavas dibināšanas gadu. Pēc zviedru - poļu kara, strauji palielinoties pieprasījumam, ar vecās alus darītavas jaudu vairs nepietika un 1621.gadā alus darīšana tika pārcelta uz priekšpili. Ap jauno darītavu ierīkoja plašus apiņu dārzus.

Tāds, iespējams, izskatījās alus vārīšanas process Cēsu senpilī.

Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā, Cēsis 1785.gadā kļuva par apriņķa pilsētu. Pieprasījums pēc alus kļuva tik liels, ka pilsētas krogos visiem gribētājiem nepietika vietas, tāpēc ārpus Cēsīm uzbūvēja vēl trīs krogus, kuros tirgoja Cēsu pils alu. Šādos ekonomiskās augšupejas apstākļos pils īpašnieks, Krievijas galma virsmeistars, īstenais slepenpadomnieks un senators, Cēsu pilsētas domnieks un mākslas mecenāts, grāfs Emanuels fon Zīverss 1878.gadā agrāko saimniecības ēku vietā uzbūvēja tiem laikiem modernu alus darītavu ārpus pils mūriem. Šis brūzis mūsdienās pazīstams kā „vecā alus darītava”, kurā alus tika brūvēts līdz 2000.gadam.

Vecais Cēsu alus brūzis.

1922.gadā vairāki Cēsu uzņēmēji nopirka alus darītavu no Zīversu ģimenes un nodibināja akciju sabiedrību „Augļu dārzs”. Pirmās republikas laikā “Augļu dārza” Cēsu alus darītavā tika ražots ne vien alus, bet arī vīns, sulas un minerālūdens. “Augļu dārzs” filiāles darbojās Rīgā, Jelgavā un Valmierā. 1940.gadā, pēc padomju okupācijas uzņēmumu nacionalizēja.

Cēsu alus reklāma, 20.gadsimta 20. - 30. gadi.

Pēc Otrā Pasaules kara, 1950.gadā sākās Cēsu alus darītavas rekonstrukcija. Tika uzstādītas jaunas ražošanas iekārtas un turpmāko gadu laikā ražošanas apjomi pieauga četras reizes. 1976.gadā, apvienojot trīs alus ražošanas uzņēmumus - Cēsu alus darītavu, Gulbenes alus darītavu un Naukšēnu alus darītavu - tika izveidota ražošanas apvienība “Cēsu alus”, kas darbojās līdz 1988.gadam, kad jauno politisko un ekonomisko vēsmu dēļ uzņēmumu atkal sadalīja.

Ražošanas apvienības “Cēsu alus” produkcijas etiķetes padomju gados.

Atjaunojoties Latvijas neatkarībai un pamazām pārejot uz tirgus ekonomiku, „Cēsu alus” tika privatizēts un 1995.gadā kļuva par akciju sabiedrību. 1999.gadā uzņēmuma akciju kontrolpaketi iegādājās Somijas alus un bezalkoholisko dzērienu ražotāja “Olvi Oyj” uzņēmums “A.Le Coq”. 2000.gada 16.maijā sākās jaunas, mūsdienu ražošanas prasībām atbilstošas alus darītavas celtniecība. Jaunās ražotnes pamatos tika iemūrēts akmeni no senās Cēsu pils alus darītavas mūriem. 2001.gada 6.jūlijā jauno ražotni svinīgi atklāja. Tās kapacitāte tobrīd bija 20 miljoni litri alus gadā.

Jau pēc pāris gadiem “Cēsu alus” kļuva par otru lielāko alus ražotāju Latvijā. 2005.gadā jauno ražošanas kompleksu pabeidza pilnīgi, tajā tika uzstādītas augstākās kvalitātes standartiem atbilstošas jaunākās paaudzes iekārtas. Tas ļāva alus darītavas jaudu kāpināt līdz 40 miljoniem litru alus un bezalkoholisko dzērienu gadā.

Cēsu alus darītavas jaunie korpusi.

Šodien A/S „Cēsu alus” kļuvusi par vienu no modernākajām alus darītavām Baltijā. Diemžēl lielražošanai raksturīgā paātrinātā alus darīšanas procesa dēļ Latvijas vecākās alus darītavas alus ir pazaudējis to stilu un garšas īpašības, kādas tam piemita senāk. “Cēsu alus” produkcija atbilst pasaules līmeņa standartam, taču tai trūkst unikalitātes - līdzīgu alu var iegādāties jebkur Eiropā. No uzņēmumā ražotajām alus šķirnēm populārākās ir “Cēsu Premium”, “Cēsu Light”, “Cēsu Porteris”. Sadarbībā ar pazīstamo Latvijas popgrupu “Prāta vētra” radīta alus šķirne “Mītava”, bet godinot „Cēsu alus” pamatlicēja Emanuela fon Zīversa piemiņu izveidota šķirne “Grāfs fon Zīverss”. Visai “Cēsu alus” produkcijai piešķirts “The Chief Rabbinate of Israel” košera pārtikas sertifikāts, kas ļauj šo Latvijā brūvēto alu lietot jūdaisma piekritējiem visā pasaulē.

Daži no A/S “Cēsu alus” produktiem.

2014.gadā “Cēsu alus” alus brūvēšanā sāka izmantot mūsu zemē audzētus miežus, tā dodot savu ieguldījumu Latvijas lauksaimniecības un graudkopības attīstībā. Tajā pašā gadā tika radīta arī unikāla kolekcijas etiķešu sērija “Cēsu Premium” alum, kas bija veltīta 15 Latvijas pilsētām un vēsturiskajiem novadiem. Sērijā ietilpa arī četras skārda alus bundžas ar Latvijas vēsturisko novadu - Vidzemes, Kurzemes, Latgales, Zemgales - kartēm, un četru glāžu kolekcija ar Latvijas vēsturisko novadu dizainu.

Kuncendorfa brūzis

1796.gadā vācbaltiešu tirgotājs Gustavs Kuncendorfs atvēra Rīgā alus brūzi Matveja (tagad Matīsa) ielā 8. Pēc 77 gadiem, 1873.gadā šajā vietā uzcēla jaunus alus darītavas korpusus. 1909.gadā “Bierbrauerei Gust.Kuntzendorff” izgatavoja produkciju 350 000 rubļu vērtībā, tajā bija nodarbināti 52 strādnieki. Ražotnē bija uzstādīts tvaika dzinējs, uzņēmuma noliktavas atradās ne vien Rīgā un Liepājā, bet arī Kijevā, Pēterpilī, Rēvelē (Tallinā), Jurjevā (Tartu) un Ārensburgā (Kuresārē). Uzņēmuma pamatkapitāls tolaik bija 250 000 rubļu.

Gustava Kuncendorfa uzņēmuma alus etiķetes.

Kuncendorfa alus darītava turpināja strādāt arī pēc Pirmā Pasaules kara. 1928.gadā akciju sabiedrība “Gust.Kuncendorf alus darītava” iestājas lielāko Latvijas alus darītāju kartelī, taču 1937.gadā Ulmaņa valdība ar Latvijas Kredītbankas rokām darīja šim monopolam galu. Kuncendorfa alus darītavai radās grūtības un pēc padomju okupācijas 1940.gadā tā savu darbu pārtrauca. 1945.gadā uzņēmuma bijušajās ēkās ražošanu sāka vīna un liķieru rūpnīca, kas vēlākajos gados pārtapa bezalkoholisko dzērienu ražotnē “Veldze” ražošanas apvienības “Rīga” sastāvā. Šeit tika ražoti visi populārākie padomju laika bezalkoholiskie dzērieni un limonādes. Pirms 1980.gada Maskavas Olimpiskajām spēlēm PSRS noslēdza līgumu ar kompāniju “Pepsiko” un rūpnīca “Veldze” kļuva par vienu no pirmajām “Pepsi-Cola” ražotājām Padomju Savienībā.

“Kymmel” - “Rīga” - “Kimmels Rīga”

Kimmela alus darītavas sākums meklējams 1815.gadā, kad 27 gadus vecais Krievijas III ģildes tirgotājs Pēteris Rūdolfs Kimmels Vecrīgā, Mārstaļu ielā, nodibināja alus darītavu “P.R.Kymmel”. 1840.gadā brūzī tika uzstādītas jaunas iekārtas alus izgatavošanai pēc pilnveidotas metodes. Vēlāk uzņēmums pārgāja Pētera vecākā dēla, Rīgas domnieka Kārļa Ludviga Kimmela rokās.

1850.gadā tika uzbūvētas jaunas alus darītavas telpas Bruņinieku ielā. Tā bija tiem laikiem moderna alus un iesala ražotne, ko tagad sauca jaunā īpašnieka vārdā “Bierbrauierei und malz fabrik C.L.Kymmel”. 19.gadsimta 70.gadi bija vētrains uzņēmuma izaugsmes un paplašināšanās laiks, kad tika uzcelti galvenie ražošanas korpusi, jauna iesalnīca ar kalti, alus pagrabi, zirgu staļļi, dzīvojamie nami darbiniekiem un citas ēkas. Pirmā Pasaules kara laikā, kad fronte tuvojās Rīgai, fabrikas iekārtas un strādnieki tika evakuēti uz Toropecas pilsētu Iekškrievijā.

Kimmela alus un iesala fabrika Rīgā, Bruņinieku (vēlāk Aizsargu, Sarkanarmijas) ielā.

1921.gadā bijušās Kimmela fabrikas ēkas iegādājās A/S “Augļu eksports”, kas sāka šeit vīnu un sulu ražošanu. Tika atjaunota arī iesala un alus ražošana, kam izveidoja atsevišķu preču zīmi “Kymmel”. Vācijā tika iepirktas tiem laikiem modernas ražošanas iekārtas. 1924.gadā uzņēmums tika atzīts par labāko 45 Latvijas alus ražotāju vidū. 20.gs. 20.-30.gados fabrikas teritorija aizņēma visu kvartālu starp Skolas, Aizsargu un Kr.Valdemāra ielām, un ražoja Latvijā populāras alus šķirnes.

“Kymmel” alus 20. gadsimta 20. - 30. gadu reklāmas plakāts un etiķete.

1941.gadā padomju vara uzņēmumu nacionalizēja un pārdēvēja par “Rīgas 2.alus darītavu”. Vācu okupācijas laikā fabrika atguva nosaukumu “Kymmel” un darbojās Dzērienu ražošanas centrāles paspārnē. Pēc Otrā pasaules kara, 1944.gadā ražotne tika pakļauta Latvijas PSR Alus ražošanas trestam. Uzņēmums saglabāja pirmskara alus darīšanas tradīcijas un alu pildīja tikai 0,33l stikla pudelēs. Īpašu popularitāti visā Padomju Savienībā ieguva alus šķirne “Rīgas Oriģinālais”. To bija iecienījis pats PSRS “vadonis” Josifs Staļins, šo alu piegādāja arī citiem Kremļa dižvīriem.

Staļina un padomju nomenklatūras iecienītā “Rīgas alus” etiķete.

1957.gadā uzņēmums tika pārdēvēts par alus darītavu „Rīga”, bet 1959.gadā nosaukums tika mainīts uz „Alus un vīna darītava Rīga”. 1970. gadā tas kļuva par ražošanas apvienības „Rīga” galveno uzņēmumu.

Alus darītavas “Rīga” produktu etiķetes.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas rūpnīca tika privatizēta ar nosaukumu „Rīgas alus”. 2001.gadā ekspluatācijā nodeva jauno ražotni Ādažos un uzņēmumu pārdēvēja par A/S „Kimmels Rīga”. 2005.gadā kompānija ierindojas sestajā vietā starp Latvijas alus ražotājiem ar tirgus daļu 3,5%. Diemžēl 2007.gadā uzņēmuma īpašnieki nolēma ražošanu pārtraukt.

Stricka alus darītava

1854.gadā Nikolaja (tagad A.Briāna) ielā 75/77 fabrikants Šulcs atvēra alusdarītavu, ko 1868.gadā pārpirka vācbaltiešu tirgotājs un uzņēmējs Karls Kristofs fon Strickis. Uzņēmums tika pārdēvēts par „Bier und Porterbrauerei und Malzfabrik C.Stritzky”, kas norāda, ka fabrikā ražoja ne tikai alu, bet arī porteri un citus iesala dzērienus.

Jaunais fabrikas īpašnieks uzcēla vairākas jaunas ēkas un paplašināja ražotni, gadsimta beigās padarot to par otru lielāko nozares uzņēmumu. 1871.gadā tika uzcelts apjomīgu alus brūža korpuss, bet 1883.gadā jauna administrācijas ēka. Savukārt 1889.gadā fon Strickis arhitektam Felsko pasūtīja greznu mūra dzīvojamās mājas projektu. 1891.gadā jaunuzcelto savrupnamu un fabrikas administrācijas ēku savienoja ar mūra žogu un grezni dekorētiem vārtiem, ko rotāja tirgotāju patrona Merkura tēls. Starp Stricka māju un pārējām fabrikas ēkām atradās labi iekopts dārzs ar strūklaku. Būvniecība fabrikā turpinājās arī 20.gadsimta sākumā. Pēdējā K.Felsko projektētā būve bija alus nostādināšanas rezervuārs, ko vienā no fabrikas ēkām iebūvēja 1915.gadā.

Stricka fabrikas teritorija 19. gadsimta zīmējumā.

Uzņēmuma attīstību ievērojami veicināja labvēlīgā ekonomiskā situācija 19.gadsimta nogalē un 20.gadsimta sākumā, kad alus no Baltijas tika eksportēts uz visām lielākajām Krievijas impērijas pilsētām. Stricka alus cienītājs bijis arī slavenais krievu rakstnieks un dramaturgs Antons Čehovs. Šajā laikā Stricka alus darītava sāka plašu reklāmas kampaņu Rīgas adrešu grāmatās un citos informatīvajos izdevumos. Populārs sižets reklāmās bija fabrikas kompleksa attēls. Laba reklāma alus darītavai bija arī piedalīšanās dažādās izstādēs, kur varēja nobaudīt uzņēmuma produkciju un paņemt līdzi firmu reklamējošu pastkarti. Stricka alus izstādēs tika augstu novērtēts, piemēram, izstādē Ņižnijnovgorodā 1896.gadā fabrikas produkcija ieguva zelta medaļu. Tika mēģināts Stricka alu eksportēt pat uz tik eksotisku zemi kā Indija.

Stricka fabrikas reklāmas materiāli.

Rīgas 700.gadu jubilejai veltītajā rūpniecības izstādē 1901.gadā Stricka firmai bija atsevišķs paviljons, kuru rotāja pie ieejas uzstādīta aldaru patrona Gambrīniusa figūra. Gambrīniusa tēlam rokā bija pacelts alus kauss. Paviljona apmeklētāji arī paši varēja nopirkt un nobaudīt Stricka fabrikā ražotos dzērienus. 20.gadsimta sākumā Stricka uzņēmums ražoja 12 dažādu veidu alu un iesala dzērienu, tajā strādāja 150 cilvēku. Stricka alus darītavai bija savas noliktavas Kijevā, Harkovā, Varšavā, Pēterpilī, Maskavā, Minskā un Simferopolē.

Stricka alus darītavas stends kādā no daudzajām izstādēm.

Līdz Pirmajam Pasaules karam Stricka alus darītava bija viens no spēcīgākajiem alus ražošanas uzņēmumiem Baltijā ar plašu noieta tirgu. Vēl 1913.gadā uzņēmums bija lielāks un ienesīgāks par citām alus ražotnēm, izņemot Iļģuciema alus darītavu. Taču kara laikā fabrika cieta ievērojamus zaudējumus, tās iekārtas tika evakuētas un aizvestas uz Krieviju. Evakuēto iekārtu vērtība sasniedza 165 000 rubļu. Fabrikas inventāru aizveda uz Maskavu, bet, kur tas palicis vēlāk, nav zināms.

Sabrūkot Krievijas impērijai, tika pazaudēts milzīgs tirgus, kā dēļ Stricka uzņēmums bija spiests krasi samazināt ražošanas apjomus. Alus vietā fabrikā sāka izgatavot vīnu un citus alkoholiskos dzērienus, bet 30.gados ražotni slēdza pavisam. Alus darītavas telpās ierīkoja noliktavas, kas piederēja Iļģuciema alus darītavai. Citas fabrikas ēkas tika iznomātas vairākiem uzņēmumiem - te atradās zirgu staļļi un zirgu tirgotava, iesala kalte un ķīmiski tehniskā laboratorija. 1939.gadā Stricka dēls visu gruntsgabalu pārdeva Latvijas Kredītbankai. Pēc Otrā Pasaules kara uzņēmuma telpās dzērienu ražošana atsākās - tiesa, tagad te ražoja ne vairs alu, bet vīnu un šampanieti. Kopš 1947.gada fabrikas ēkās atradās Rīgas vīna un šampanieša kombināts.

****

Pielikums. Raksta 2.daļā stāstīsim vēl par vairākām alus darītavām, kas dibinātas 19.gadsimta vidū un nogalē. Kā augstāk minēts, līdz 1914.gadam Latvijas teritorijā darbojās 120 alus brūži. Alu darīja Gāzenpotas (Aizputes) muižas alus darītavā, Holershofas (Alderu) muižas alus darītavā, Goldbekas (pie Alūksnes) alus darītavā, T.Lodinga alus darītavā Bauskā, Bersehofas (Bērzes) alus darītavā, Sesvēgenas (Cesvaines) alus darītavā, Gurviča alus darītavā Daugavpilī, Altšvānenburgas (Gulbenes) alus darītavā, Hincenburgas (Inčukalna) alus darītavā, Hinšteina alusdarītavā Jēkabpilī, Ulmaņa alus darītavā Jelgavā, Jumerdelnas (Jumurdas) alus darītavā, Kokenhofas (Kokmuižas) alus darītavā, Floriana alus darītavā Kuldīgā, Hutlera, Deslera un “Ramzajs un Ko” alus darītavās Liepājā, Volfa alus darītavā Lubānā, Naukšēnu alus darītavā, Manteifela alus darītavā Rēzeknē, Grīnupa, Otto Herma, Klāsena, Šarlotentāles (Pihlau) alus darītavās Rīgā, Sinoles alus darītavā, Sasmakas (Valdemārpils) alus darītavā, Vandselnas (Vandzenes) alus darītavā, Varibenas (Variebas) alus darītavā un citās alus ražotnēs. Lūk, dažas no šo uzņēmumu alus etiķetēm.

Viena no jau pazīstamām alus darītavām 19.gadsimta nogalē - 20.gadsimta sākumā bija barona Maksimiliana Volfa alus darītava Hincenbergā (Inčukalnā). Tās ražoto produkciju bija iecienījuši ne tikai alus cienītāji Baltijas guberņās, bet arī Iekškrievijā. Mēģinājums atjaunot Hincenbergas alus ražošanu mūsdienās diemžēl beidzies ar ilgstošu tiesas procesu par autortiesībām uz šo preču zīmi.

Pēc neatkarības izcīnīšanas alus darīšana Latvijā uzplauka ar jaunu spēku. 20.gadsimta 20.gados mūsu zemē bija visai kupls alus brūžu skaits. Lielās ekonomiskās krīzes laikā daudzi gan darbu pārtrauca, taču 30.gadu saimnieciskā augšupeja alus ražošanu atkal stabilizēja. Pirmās republikas gados bez lielajām alus darītavām darbojās arī Muižas alus darītava Aizputē, R.Dauguļa alus darītava Adleros, J.Kreiļa darītava Alūksnē, T.Lodinga uzņēmums Bauskā, Cesvaines alus darītava, J.Gurviča alus darītava Daugavpilī, Gatartas alus darītava, Vecgulbenes alus darītava, R.Grāvelsiņa alus darītava Igatē, A.Brikša alus darītava Inčukalnā, J.Ābrama alus darītava Jaunbebros, alus darītava “Zemgales Trumps” Jēkabpilī, J.Gubeņa alus darītava Jumurdā, Brāļu Švercu darītava Kokmuižā, “Kurzemes augļi” un Ždaņa alus darītavas Liepājā, Lubānas alus darītava, Madonas alus darītava, Naukšēnu darītava, J.Bērziņa uzņēmums Pastendē, A.Gulbja, T.Kaķa un E.Ķilpes, R.Caunes darītavas Rīgā, P.Galiņa alus darītava Sinolē, H.Kroiča alus darītava Jelgavā un citas. Attēlos Gatartas alus un H.Kroiča darītavas reklāmas plakāti, J.Kreiļa alus darītavas “Alūksnes gaišā” alus etiķete.

Turpinājums sekos.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Nekas nav atrasts

Ar prieku paziņojam, ka mūsu skolas skolēni ir uzrādījuši teicamus rezultātus Ogres novada matemātikas valsts 76. olimpiādē 5.-8. klasēm.

Mūsdienu pasaulē matemātika ir ne tikai skaitļi, bet arī prasme domāt loģiski, meklēt risinājumus un nepadoties pie grūtākiem uzdevumiem. Mūsu puiši to ir pierādījuši darbos!

Mūsu laureāti:

• Semions Koļesņikovs (5.b klase) – izcīnīta godpilnā 5. vieta! (Paldies skolotājai Jeļenai Mamajevai par ieguldīto darbu un atbalstu!)
• Maksims Lisenoks (6.a klase) – izcīnīta augstā 6. vieta! (Paldies skolotājai Irinai Jedušai par skolēna sagatavošanu olimpiādei!)

“Matemātika ir prāta vingrošana.” – un mūsu skolēni ir lieliskā formā!

Izsakām pateicību gan zēniem par viņu mērķtiecību, gan skolotājām par profesionālo pedagoģisko darbu, iedvesmojot jauniešus sasniegt jaunas virsotnes.

Lai šie panākumi kalpo par iedvesmu arī citiem! Uz priekšu, uz jaunām uzvarām!

The post Sveicam mūsu jaunos matemātiķus! ?✨ appeared first on Jaunogres pamatskola.

9. aprīlī plkst. 14.00 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides inženierijas un enerģētikas zinātnes nozares promocijas padomes P-19 atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 12/1, 607. auditorijā, Krista Laktuka aizstāvēs promocijas darbu «Klimata politika ilgtspējīgai attīstībai» zinātnes doktora grāda (Ph.D.) iegūšanai.