ThinkPad kvalitāte ir kritusies? Kāpēc veco modeļu fani kritizē jaunos datorus

Gandrīz katram tehnoloģiju entuziastam vārds ThinkPad asociējas ar izturību, profesionālu darba vidi un vienu no labākajām tastatūrām klēpjdatoru pasaulē.  Gadu desmitiem šie melnie datori ar sarkano TrackPoint pogu kļuva par simbolu uzticamībai – tos izmantoja uzņēmumi un programmētāji, kuriem dators nebija tikai izklaides ierīce, bet ikdienas darba instruments. Taču pēdējos gados internetā arvien biežāk parādās […]

Kā veidot uzticību komandā bez liekas familiaritātes

Mārketinga komandās bieži valda neizteikts pieņēmums, jo draudzīgāki esam, jo labāk strādājam. Realitātē tas nereti nozīmē bezgalīgus čatus, pasīvi agresīvas sapulces un hei, tikai ātrs jautājums plkst. 21:47. Rezultāts? Attiecības ar kolēģiem kļūst sarežģītākas, nevis stiprākas.

Šis raksts nav par to, kā kļūt par biroja labāko draugu. Tas ir par to, kā veidot uzticību komandā, kur cilvēki respektē viens otru, runā skaidri un pieņem lēmumus bez drāmas. Un jā, to var izdarīt arī bez obligātām piektdienas picām.

Uzticība nav tas pats, kas draudzība

Draudzība darbā ir patīkams bonuss, bet uzticība ir funkcionāla nepieciešamība. Ja komandā valda pārlieku liela familiaritāte, robežas izplūst un atbildība sāk peldēt.

Reāls piemērs no kampaņas dzīves

Kādā reklāmas aģentūrā komanda bija tik savējie, ka kritika tika aizstāta ar jokiem. Rezultātā klients saņēma kampaņu, kas bija radoša, bet pilnīgi garām mērķauditorijai. Neviens negribēja būt tas sliktais, kurš pasaka, ka tas nestrādā.

Salīdzinājumam citā komandā noteikums bija vienkāršs, idejas kritizējam, cilvēkus nē. Mazāk smaidiņu Slackā, vairāk skaidru komentāru. Rezultāts. Ātrāki lēmumi un mazāk pārrakstītu prezentāciju.

Ja attiecības ar kolēģiem balstās uz cieņu, nevis simpātijām, darbs kustas uz priekšu bez liekiem emocionāliem līkločiem.

davana kolegim

Statusa sapulces bez teātra elementiem

Statusa sapulces bieži pārvēršas par mini performanci, katrs mēģina izklausīties aizņemtāks, nekā patiesībā ir.

Kā tās padarīt jēdzīgas

  • Runā par rezultātiem, nevis aktivitātēm
  • Nosauc riskus, nevis slēp tos aiz “procesā”
  • Ierobežo laiku, nevis uzmanību

Labs piemērs, viena digitālā komanda ieviesa 15 minūšu statusa formātu, kur katrs atbild tikai uz trim jautājumiem.

Sākumā šķita pārāk skarbi, bet pēc nedēļas visi saprata, neviens nav nomiris no īsākām sapulcēm.

Uzticība šeit rodas no prognozējamības. Ja zini, ka kolēģis pateiks, kas patiesībā notiek, tev nav jālasa starp rindām.

Čatu kultūra, mazāk “hey”, vairāk jēgas

Čats ir kā biroja virtuve, tur notiek viss. Bet atšķirībā no virtuves, čats saglabā vēsturi. Un bieži arī pasīvo agresiju.

Kur sākas problēma

Varbūt mēs varētu kaut kad apskatīties… tulkojumā nozīmē, ka es nezinu, ko gribu, bet tu droši vien vari uzminēt.

Skaidra komunikācija ir ātrākais veids, kā uzlabot attiecības ar kolēģiem. Jo mazāk interpretācijas, jo mazāk konfliktu.

Interesanti, ka līdzīgi principi darbojas arī ārpus biroja. Piemēram, dezinformācijas gadījums parāda, cik ātri neskaidrs vēstījums var pārvērsties haosā. Komandā tas vienkārši maksā mazāk, bet princips tas pats.

darba attiecibas

Pusdienas nav komandas stratēģija

Kopīgas pusdienas ir jaukas. Bet tās nav obligāts instruments komandas saliedēšanai.

Kad pusdienas palīdz

Ja cilvēki paši izvēlas nākt un sarunas nav par darbu, tas var stiprināt cilvēcisko kontaktu.

Kad tās traucē

Ja pusdienas kļūst par soft meeting, kur tiek pieņemti lēmumi bez visiem iesaistītajiem, uzticība sāk plaisāt.

Starp citu, ja komandā gribas veidot kopības sajūtu bez piespiedu socializācijas, dažreiz pietiek ar simboliskiem žestiem, piemēram, pārdomātu dāvana kolēģim, kas nav cringe, bet patiešām trāpa kontekstā. Un, ja komandā ir dažādas paaudzes ar atšķirīgu gaumi, noder arī praktiska pieeja, kā izvēlēties piemērotu žestu dažādu paaudžu darbiniekiem.

Robežas padara komandu ātrāku

Robežas bieži uztver kā kaut ko aukstu. Patiesībā tās ir efektivitātes instruments.

Praktisks piemērs no finanšu nozares

Netcredit.lv dati rāda, ka skaidri definēti nosacījumi (summa, termiņš, atbildība) būtiski samazina pārpratumus starp iesaistītajām pusēm. Tas pats princips darbojas komandā.

Ja katrs zina:

  • ko viņš dara
  • līdz kuram laikam
  • kas notiek, ja tas netiek izdarīts

tad nav nepieciešami 17 atgādinājumi un trīs draudzīgi pingi.

komandas saruna

Kā izskatās veselīgas attiecības komandā

Nav jābūt labākajiem draugiem, lai strādātu labi. Patiesībā dažreiz tas traucē.

Veselīgas attiecības ar kolēģiem izskatās šādi, cilvēki saka nē bez drāmas, kritika ir tieša, nevis ietīta komplimentos, komunikācija ir skaidra, nevis diplomātiski miglaina. Un pats galvenais, uzticība nav sajūta, bet pieredze.

Uzticība rodas no atkārtotiem, konsekventiem signāliem, cilvēki dara to, ko saka.

Ja gribas uzlabot komandas dinamiku, nesāc ar kā kļūt draudzīgākiem. Sāc ar vienkāršu jautājumu, vai mēs viens otram esam saprotami?

The post Kā veidot uzticību komandā bez liekas familiaritātes appeared first on Bad ad.

Ludzas peldbaseinā atsākas bezmaksas nodarbības: kā pieteikties: praktiskā informācija

Iekštelpu peldbaseins ar zilā ūdens celiņiem un gaišu apgaismojumu sporta nodarbībām.

Ludzas novada pašvaldība augustā atsāk bezmaksas veselības veicināšanas aktivitātes Ludzas peldbaseinā. Nodarbības ir pieejamas dažādām vecuma grupām, sākot no mazuļiem līdz senioriem, un to mērķis ir uzlabot iedzīvotāju fizisko sagatavotību un emocionālo labsajūtu.

Nodarbību grafiks un mērķgrupas

Visas aktivitātes notiek Ludzas peldbaseinā, kas atrodas P. Miglinīka ielā 27B. Nodarbības vada Iluta Kaupuža un Ineta Miklucāne.

  • Mazuļi (3 mēn. – 2 gadi) kopā ar vecākiem: Nodarbības notiek 10., 11., 12., 13. un 17. augustā plkst. 12:00. Grupā tiek uzņemti līdz 6 mazuļi.
  • Seniori (virs 54 gadiem): Ūdens aerobika plānota 10., 11., 12., 13. un 17. augustā plkst. 13:00.
  • Iedzīvotāji (visas vecuma grupas): Nodarbības notiek 17. un 18. augustā plkst. 15:00, kā arī 21., 25. un 27. augustā plkst. 16:00.

Kā pieteikties dalībai

Dalība visās nodarbībās ir bez maksas, taču vietu skaits ir ierobežots, tāpēc iepriekšēja pieteikšanās ir obligāta.

  • Mazuļiem un senioriem: Pieteikties pie Ilutas Kaupužas pa tālruni 26332380.
  • Vispārējām grupām: Pieteikties pie Inetas Miklucānes pa tālruni 27822104.

Svarīga informācija dalībniekiem

Katrs dalībnieks ir personīgi atbildīgs par savu veselības stāvokli. Pirms došanās uz baseinu, lūdzam objektīvi izvērtēt savas fiziskās spējas un izvēlēties atbilstošu slodzi. Šīs aktivitātes tiek īstenotas Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.1.2.2/1/24/I/007 ietvaros, ko līdzfinansē valsts un pašvaldība.

Avots: Ludzas novada pašvaldība

2× RTX PRO 6000 Blackwell: jaudīgas AI darba stacijas komplektēšana

Mūsu klienti pēdējā laikā aizvien aktīvāk būvē darba stacijas AI modeļu ģenerēšanai un testēšanai. Parastie galda datori, kas aprīkoti ar NVIDIA vai AMD videokartēm ir viens iespējamais risinājums, bet galvenais ierobežojums ir uz videokartes izvietotais operatīvās atmiņas GDDR apjoms. Pat šobrīd jaudīgākajām RTX 5090 spēļu videokartēm tas ir 32GB, kas neļauj uz tām darbināt populārākos opensource AI modeļus.

Pirms nedēļas saņēmām no klienta pasūtījumu daudz nopietnākam risinājumam – darba stacija jāaprīko ar divām RTX PRO 6000 Blackwell Workstation Edition kartēm, un pārējai datora konfigurācijai jābūt atbilstošai un spējīgai “piebarot” šīs kartes ar datiem.

Šī videokarte ir aprīkota 96 GB GDDR7 ECC atmiņu. Sistēmai ir divas videokartes, tāpēc kopā fiziski pieejami 192 GB GDDR7 atmiņas. To papildina 24 kodolu AMD Ryzen Threadripper 9960X procesors, 256 GB DDR5 ECC operatīvās atmiņas, 8 TB NVMe kopējais disku apjoms un 2500 W 80 PLUS Platinum barošanas bloks.

Kāpēc vajadzīgas divas tik jaudīgas kartes? Lielos AI un 3D projektos robežu bieži nosaka nevis vēlme darbu pabeigt dažas sekundes ātrāk, bet tas, vai modelis, datu kopa vai aina vispār ietilpst pieejamajā ātrgaitas GDDR7 atmiņas daudzumā.

Divas RTX PRO 6000 maina iespēju robežas

PNY RTX PRO 6000 Blackwell Workstation Edition ir profesionālās klases GPU ar 24064 CUDA kodoliem, piektās paaudzes Tensor kodoliem un 96 GB GDDR7 ECC atmiņas. Atmiņas joslas platums sasniedz 1792 GB/s, bet vienas kartes maksimālais patēriņš ir 600 W.

Ar divām kartēm iespējams vienlaikus darbināt vairākus, vienus no otra neatkarīgus AI servisus vai sadalīt vienu lielu darbu starp abām grafikas kartēm. Piemēram, viena karte var strādāt ar valodas modeli, kamēr otra ģenerē attēlus, renderē vai tiek izmantota izstrādes procesiem.  

Tomēr 2 × 96 GB automātiski nenozīmē vienu kopīgu 192 GB VRAM baseinu. Programmatūrai ir jāprot sadalīt modeli, ainu vai aprēķinus starp abām kartēm. AI vidē tiek izmantoti  tensora vai konveijera paralēlismu, bet renderu darbos nepieciešams vairāku GPU atbalsts. Ja kāda no aplikācijām izmanto tikai vienu karti, darba procesiem joprojām būs pieejami 96 GB.

Papildu elastību sniedz MIG atbalsts, katru RTX PRO 6000 iespējams sadalīt vairākās izolētās GPU instancēs, piemēram, četrās 24 GB vai divās 48 GB daļās. Tas ļauj vienu fizisku karti droši sadalīt starp vairākiem AI servisiem vai izstrādes komandām, katram uzdevumam piešķirot savu resursu daudzumu.

Platforma, kas paredzēta vairākiem GPU

Divas šādas videokartes nevar vienkārši ievietot tipiskā “gaming” datorā. Nepieciešami pareizi izvietoti PCIe sloti, pietiekams PCIe līniju skaits, ECC atmiņas atbalsts un stabila barošanas sistēma.

Talkā nāk ASUS Pro WS TRX50-SAGE WIFI A sistēmplate, kura piedāvā trīs PCIe 5.0 x16 slotus, papildu PCIe 4.0 x16 slotu, līdz 1 TB ECC RDIMM atmiņas, kā arī 10 Gb/s un 2,5 Gb/s Ethernet tīkla savienojumus. Ātrais tīkla savienojums ir īpaši noderīgs, pārvietojot lielus modeļus, datu kopas un projektu failus. Plate ir paredzēta ilgstošām profesionālām slodzēm un atbalsta arī ASUS IPMI paplašinājuma karti, ar to iespējams attālināti uzraudzīt un pārvaldīt arī situācijās, kad operētājsistēma vairs neatbild.

Sistēmas centrā ir AMD Ryzen Threadripper 9960X ar 24 kodoliem un 48 pavedieniem. Kamēr GPU veic aprēķinus, procesors sagatavo datus, veic tokenizāciju, apkalpo API pieprasījumus un darbina pārējos servisus. ASUS mātesplate atbalsta arī PRO modeļus, taču konkrētajā datorā izmantots standarta Threadripper 9960X.

256 GB ECC atmiņas

Darbstacijā uzstādīti četri 64 GB Micron DDR5-5600 ECC RDIMM moduļi. Šajā komplektācijā tiek izmantoti visi četri Threadripper atmiņas kanāli, nodrošinot gan lielu ietilpību, gan augstu datu caurlaidību.

ECC atmiņa īpaši atšķiras ar to, ka spēj atklāt un izlabot viena bita kļūdas. Profesionālā sistēmā, kas stundām vai dienām veic aprēķinus, šāda tipa datu labošana ir vērtīga. RDIMM moduļi kā tādi uzlabo signāla stabilitāti un ir piemēroti lielām atmiņas ietilpībām.

RAM’s nepieciešams datu sagatavošanai, virtuālajām mašīnām, datubāzēm un 3D ainām. Tāpēc 192 GB GPU atmiņas un 256 GB sistēmas RAM nav konkurējoši resursi – tie papildina viens otru.

Jauda un dzesēšana ilgstošam darbam

Abas videokartes pilnā slodzē var patērēt līdz pat 1200 W, bet Threadripper 9960X TDP līdz 350 W. FSP Cannon Pro 2500 W barošanas bloks ar ATX 3.1, PCIe 5.1 un 80 PLUS 230V EU Platinum efektivitāti nodrošina nepieciešamo rezervi arī īslaicīgiem patēriņa lēcieniem, proti, tas nenozīmē, ka dators visu laiku patērēs 2,5 kW. Tas nozīmē, ka barošanas blokam nav jāstrādā pie savu iespēju robežas.

Procesoru dzesē Noctua NH-U14S TR5-SP6 dzesētājs, kura pamatne veidota tieši lielajai sTR5 procesora virsmai. Fractal Design Epoch XL korpuss nodrošina vietu abām GPU un brīvai gaisa kustībai, savukārt trīs Arctic P12 Pro PST ventilatori palīdz izvadīt siltumu ilgstošā slodzē.

8 TB vietas modeļiem un projektiem

Sistēmā ir divi 2 TB un viens 4 TB Samsung 990 PRO NVMe Gen4 SSD diski – kopā 8 TB. Vienu disku iespējams izmantot operētājsistēmai, otru aktīvajiem projektiem un trešo, lielāko – modeļiem un datu kopām. Faktiskais sadalījums, protams, atkarīgs no katra klienta personīgās darba plūsmas.

Komplektēšana un testēšana nav formalitāte

Divu RTX PRO 6000 uzstādīšanā jādomā ne tikai par brīviem PCIe slotiem. Jāpārbauda atstarpe starp kartēm, 12V-2×6 kabeļu liekums un tas, vai vadi netraucē ventilatoriem. Šādā sistēmā rūpīgs kabeļu izvietojums tieši ietekmē dzesēšanu.

Pēc pirmās ieslēgšanas pārliecinājāmies, ka BIOS redz visus 256 GB RAM un NVMe diskus, bet NVIDIA draiveris – abas GPU. Pēc tam procesoru, atmiņu un katru karti testējām atsevišķi, kā arī veicām abu GPU vienlaicīgu ilgstošu slodzes testu. Temperatūras, frekvences un elektrības patēriņš tiek vērtēts stundās, nevis tikai īsā veiktspējas testā. Tikai pēc šādas pārbaudes darbstaciju varam droši nodot ilgstošam darbam profesionālā vidē.

Ko šāda darbstacija spēj?

AI vidē šo darbstaciju var izmantot lielu valodas modeļu darbināšanai un pielāgošanai ar LoRA vai QLoRA metodēm, kā arī attēlu, video un citu ģeneratīvā AI risinājumu izstrādei. Ja programmatūra prot sadalīt modeli starp abām GPU, iespējams strādāt arī ar risinājumiem, kuri vienā 96 GB kartē neietilptu.

3D vidē abas kartes var izmantot Blender, V-Ray, Octane vai Redshift, ja izvēlētais renderētājs atbalsta vairāku GPU darbu. Sistēma ir piemērota arī CAD, simulācijām, zinātniskajiem CUDA aprēķiniem, 4K un 8K video apstrādei un AI upscaling.

Otrā GPU pati par sevi negarantē divreiz lielāku ātrumu. Ieguvumu nosaka konkrētā programma un tas, cik efektīvi uzdevums tiek sadalīts. Taču vairāku GPU darbam veidotos projektos šī konfigurācija piedāvā iespējas, kuras vienas kartes sistēmai nav pieejamas.

Profesionāls rīks konkrētam darbam

Šo datoru nevar novērtēt pēc spēļu FPS vai viena īsa testa. Tas ir veidots, lai ilgstoši apstrādātu lielus AI modeļus, renderētu sarežģītas ainas un veiktu smagus profesionālus aprēķinus.

Divas RTX PRO 6000 Blackwell nodrošina milzīgu GPU jaudu un kopā 192 GB atmiņas, taču rezultātu veido visa platforma – Threadripper PCIe iespējas, 256 GB ECC RAM, 2500 W barošanas bloks, pārdomāta dzesēšana un programmatūra, kas prot abas kartes izmantot. Šādā sistēmā katrai detaļai ir konkrēts darbs.

Mēs esam priecīgi, ka klients izvēlējās Dateks.lv kā partneri šīs darba stacijas būvēšanā – šis tiešām bijā ļoti interesants un izaicinošs projekts.

[Virsraksts nav norādīts]

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

Kāpēc modernajos birojos tiek uzstādīti pokera galdi?

Kāpēc modernajos birojos tiek uzstādīti pokera galdi?

Pārkāpjot inovatīva jaunuzņēmuma vai radošas aģentūras slieksni, skatiens, ļoti iespējams, iestrēgs pie salīdzinoši neierastas mēbeles. Starp kafijas automātiem, dzīvo augu...

The post Kāpēc modernajos birojos tiek uzstādīti pokera galdi? appeared first on Hitnet.lv.

Lato Lapsa: Dombravas “sāpinošā vēstule” – “sabiedriskās” televīzijas propagandoni Jums melo, Jūs dezinformē un ar Jums manipulē

Latvijas „sabiedriskā” televīzija apgalvo, ka kādi anonīmi „uzticami avoti” tai esot pavēstījuši, ka tikpat anonīmas politiskās aprindas Spānijā esot bijušas nepatīkami pārsteigtas par Latvijas iekšlietu ministra Jāņa Dombravas vēstuli migrācijas jautājumu sakarā, kura nav publiski pieejama. „“Sabiedriskās” televīzijas propagandoni Jums melo, Jūs dezinformē un ar Jums manipulē,” savā jaunākajā YouTube ierakstā komentē Lato Lapsa.

Dienas grauds

[..] Suverenitātes jautājums ir pilnībā tehnisks jautājums. Ja jūs paši neradāt savas tehnoloģijas, jūs neizbēgami kļūsiet atkarīgi no tiem, no kuriem tās iegādājaties. [..]

vara bungas: Aleksa Karpa intervijas konspekts:

• Vieni pieskaita Karpu kreisajiem, citi – labējiem, taču, kā viņš pats saka, ja esi racionāls cilvēks, tu atbalstīsi to, ko dara Palantir.

• Viens no iemesliem uzbrukumiem Palantir ir uzņēmuma lielie panākumi, tostarp teroristisko uzbrukumu skaita samazināšana un palīdzība Ukrainai tās cīņā. Tā ir būtiska palīdzība, kas neļauj Krievijai uzvarēt.

• Eiropa baidās no Palantir tieši tāpēc, ka tas ir spēcīgs un veiksmīgs uzņēmums, kā arī tāpēc, ka saprot – ja tai būs nepieciešami šādi risinājumi, tos nāksies importēt no ASV. Eiropa nevēlas atzīt savu nespēju pašai tos radīt.

• Vācijā kritiku pret Palantir aktīvi veicina profesionālie mediji un kreisi centriskie politiķi, kuri Karpu un Pīteru Tīlu uztver kā vecās Vācijas pārstāvjus – Vācijas, kuras atgriešanos viņi nevēlas.

• Pēc Karpa domām, bailes no tā dēvētā “tehnofašisma” aizstāj tehnisku diskusiju ar morāliem pārmetumiem. Vienlaikus atteikšanās no amerikāņu mākslīgā intelekta sistēmām pati par sevi nerada Eiropas alternatīvu un nenodrošina tehnoloģisko suverenitāti.

• Karps sevi dēvē par klasisku progresīvistu. Viņš uzskata, ka nabadzīgajiem ir jāsniedz palīdzība, un kopumā ir gatavs aizstāvēt pat to cilvēku tiesības, kuri viņam nepatīk.

• Morālizēšana, kurā Eiropa ir iegrimusi, ir sekas tam, ka eiropieši nevēlas risināt aktuālās problēmas. Tieši tāpēc Palantir viņus tik ļoti kaitina.

• Karpu satrauc Vācijas tehnoloģiskās un politiskās kompetences vājināšanās.

• Karps stāsta par saviem studiju gadiem un to, cik daudz viņš strīdējās ar savu draugu Pīteru Tīlu, kurš jau tolaik bija netradicionāls labējais, kamēr pats Karps bija netradicionāls kreisais. Vienlaikus abi bija nabadzīgi studenti un sapņotāji.

• Pēc Karpa domām, partijas AfD izaugsme ir migrācijas politikas neveiksmes un tradicionālo partiju nespējas godīgi apspriest sāpīgas problēmas sekas. Daudzi par to balso protesta dēļ, lai gan pats Karps šo partiju neatbalsta tās simpātiju pret Putinu un Ķīnas vadību dēļ.

• Karpam ir draugi, kuri agrāk pat neapsvērtu iespēju balsot par AfD, bet tagad ir gatavi to darīt.

• Vācijai ir vajadzīgs politiķis, kurš atzītu krīzes esamību un izveidotu ekonomisko telpu ar īstu iekšējo konkurenci, kāda pastāv, piemēram, ASV, Izraēlā vai pat Ķīnā.

• Karpam nav nekādu ilūziju par Vācijas nacistisko pagātni – viņš saka, ka, ja viņa ģimene nebūtu emigrējusi, no viņiem būtu “izgatavojuši abažūrus”.

• Suverenitātes jautājums ir pilnībā tehnisks jautājums. Ja jūs paši neradāt savas tehnoloģijas, jūs neizbēgami kļūsiet atkarīgi no tiem, no kuriem tās iegādājaties. Vai Eiropa patiešām vēlas kļūt atkarīga?

• Eiropai būtu jānodarbojas nevis ar morālizēšanu, bet gan ar labāko talantu piesaisti, kā to ir darījušas un joprojām dara ASV un Izraēla.

• Mākslīgais intelekts mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgs. Ja Ukrainas rīcībā nebūtu MI sistēmu, Krievija jau būtu uzvarējusi.

• Vācijai pēc iespējas ātrāk ir jāatjauno sava tehnoloģiskā ekosistēma un jārada apstākļi īstai iekšējai konkurencei.

• Viena no lielākajām cilvēku bailēm straujās tehnoloģiju attīstības laikmetā ir zaudēt darbu.

• Viens no ASV, Ukrainas un Izraēlas spēka avotiem ir tas, ka šīs valstis daudz zina par karu – kas darbojas un kas ne, kas ir efektīvs un kas nav, kam jāpievērš uzmanība un kam ne.

• Pēc Karpa domām, Rietumu civilizācijas galvenā vājība nav tehnoloģiju trūkums, bet gan politiskā nekompetence, birokrātija un nevēlēšanās ieviest risinājumus, kas patiešām darbojas.

• Tomēr Ķīna strauji tuvojas. Piemēram, pašlaik labākie atvērtā svaru modeļa mākslīgā intelekta modeļi ir tieši Ķīnas izstrādāti. Pekinai ir lielas iespējas, lielā mērā pateicoties tās vienkāršajai politiskajai sistēmai – viena partija un viens līderis, tādēļ tā nav iegrimusi nepārtrauktās politiskās cīņās.

• Radikālie labējie un radikālie kreisie strukturāli ir ļoti līdzīgi un vēlas līdzīgu pasauli. Karps nevēlētos dzīvot šādā pasaulē.

• Viņa ideāls ir sabiedrība, kurā spējīgākie cilvēki gūst panākumus, sākot no iespējami vienlīdzīgiem starta apstākļiem, bet rezultāti ir atkarīgi no spējām, disciplīnas un daļēji arī veiksmes. Sabiedrība, kurā valda tiesiskums, kas aizsargā ikvienu – arī tos, kuri jums nepatīk.

• Daudzi mūsdienu kreisie patiesībā aizstāv idejas, kas raksturīgas klasiskajiem labējiem: vārda brīvības ierobežošanu, cenzūru, neiecietību pret citādi domājošajiem, cilvēku segregāciju pēc dažādām pazīmēm un tamlīdzīgi.

• Karps un viss Palantir iestājas pret šādu sabiedrību. Tāpēc viņi cenšas nodrošināt ASV, Izraēlu un Ukrainu ar visiem nepieciešamajiem instrumentiem, lai šīs valstis saglabātu vadošās pozīcijas un nepieļautu šādas pasaules veidošanos.

Ciemos pie Ziemassvētku vecīša: no Tallinas prāmja līdz Oulu

<p>Vēl jau viss nebija nokavēts, vismaz ne oficiāli, tāpēc braucu tik ātri, cik tas bija iespējams, pārmērīgi neriskējot ar bezkaunīgu ātruma pārkāpšanu. Jā, visu laiku mazliet ātrāk nekā es brauktu normālos apstākļos, bet ne mežonīgi ātri. Vismaz luksoforu maršrutā nebija daudz. Bet, sasodīts, es tiešām nezināju, ka Tallinā ir otra osta sasodīti tālu no pilsētas centra. Raitis gan iepriekšējā bija Marinai teicis, lai mēs pārliecināmies, no kurienes ir prāmis, bet es tajā brīdī nebiju klāt. Protams, tas nemaina apstākli, ka man vajadzēja izpētīt, ko tieši esmu nopircis, un, nu, jā - man šādi fēleri gadās diezgan bieži. Marina paziņoja, ka ja tā - tad viņai nāksies turpmāk pašai ķerties pie prāmju biļešu iegādes, jo man nevar uzticēties. Vari minēt, kurš pirka biļetes atpakaļceļam. Vari arī neminēt - tas biju es, un atkal neiztiku bez kādas aplamības, bet par to - kad tam pienāks laiks.</p> <p>Ostas teritorijā ieradāmies aptuveni 40 minūtes pirms prāmja atiešanas laika. Marina, šķiet, sevišķi necerēja, ka mēs paspēsim, es, protams, cerības nezaudēju. Piebraucām pie lodziņa (rindas nebija), steigā no bagāžnieka paķēru pases, un uzreiz apvaicājos: "Are we just late or very late?" un pretī saņēmu laipnu: "You're just on time!" Tomēr nebija tik traki, paspējām!</p> <p>Prāmis gan bija savdabīgs - ne velti tas brauca no Tallinas kravas ostas uz Helsinku kravas ostu un tā nosaukumā bija vārds "Cargo". Tas nozīmēja, ka gandrīz nekādu izklaides iespēju uz prāmja nebija - tikai Truck driver's lounge, bet tur mūs iekšā nelaistu. Un vēl šis prāmis brauca ilgāk nekā normālais. Bet visādi citādi nebija par ko sūdzēties - uz prāmi mēs bijām paspējuši, nekāda plānu maiņa nebija nepieciešama. Jā, labprāt citkārt es ierastos savlaicīgāk un vispār neizbrauktu septiņos no rīta. Taču galvenais - mēs tikām uz Somiju!</p> <p>Nekādu fenomenālu plānu attiecībā uz apskates objektiem mums šai dienai nebija - tik vien, kā aizbraukt pietiekami tālu, lai būtu kaut kur aizbraukts, proti, līdz Jīvaskīlas pilsētai. Tie nebija pat ne 300 kilometri, un lai arī prāmis bija lēns, toties tas bija izbraucis agri, proti, jau ap desmitiem bijām no tā ārā. Tiesa, mēs nebijām ierastajā ostā Helsinku centrā, bet tam bija arī savi plusi - kravas osta arī tajā galā atrodas nekurienē, un no nekurienes parasti neveidojas milzu korķi, it īpaši, ja vieglie auto, kurus ārā laiž kā pirmos, nav pamata auditorija.<picture data-title="Mūsu ierašanās Somijā"><img src="/images/fin2026/f24.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Navigācijai pateicām - brauksim uz Lahti, kas bija ieplānota kā pirmā pieturvieta un arī vieta, kur paēst pusdienas. Laikapstākļi šajā dienā mūs nelutināja - summāri pat varētu teikt, ka bija lietaināks nekā iepriekšējā dienā Tallinā, jo tur par spīti slapajam rītam, itin lielu dienas daļu pavadījām ārā un sausi, kamēr šeit arī bijām sausi, bet tikai mašīnā. Kaut kā man šķita ļoti aizdomīgs maršruts, ko mums piedāvāja navigācija, un arī laika daudzums, lai sasniegtu Lahti, šķita pārmērīgs. Kādu laiku ieteikumiem sekojām, bet tad tomēr palūdzu Marinu pārliecināties, vai maršruta plānotājam nav doti kādi netradicionāli ieteikumi un izrādījās - bija gan, proti, izvairīties no lielajiem autoceļiem. Nomaini navigācijas iestatījumus, kilometru skaits nemainās, taču nepieciešamais laiks, lai nokļūtu Lahti, samazinās par stundu.</p> <p>Lahti bijām kārtīgi jau iepazinuši pagājušogad, kad šīs pilsētas tuvumā mums bija viena no kempinga bāzes nometnēm (tajā bija paredzēts atgriezties arī šī brauciena noslēgumā), tāpēc šoreiz pieņēmām, ka šajā pilsētā mums pietiks ar vienu centrālo plāna punktu - pusdienām. Arī laiks bija tāds, ka neko vairāk darīt neprasījās. Novietojām auto pazemes stāvvietā zem pilsētas centrālā laukuma, uzlikām to lādēties, un devāmies meklēt kādu ēstuvi. Nekur tālāk par šo laukumu arī neaizgājām - nonācām Āzijas virtuvē, kur uzpildījāmies ar rīsiem un gaļu tie, kuri tādu ēd, un ar rīsiem un tofu tie, kuri neēd. Nekā cita Lahti nedarījām, tāpat jau zināms, ka īsti nekā cita, ko apskatīt, kā vien lielais tramplīns, šajā pilsētā nav.<picture data-title="Ar šādu laiku mūs sagaidīja Somija"><img src="/images/fin2026/f26.webp" alt="Somija"/></picture> <br/><picture data-title="Pirmās pusdienas Somijā"><img src="/images/fin2026/f25.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Braucām tālāk Jīvaskīlas virzienā. Kādā brīdī lietus pārstāja līt, izmantojām to kā ieganstu izlocīt kājas un aizstaigāt līdz kādam slēpnim (tādu Somijas ceļmalās ir daudz), bet atceļā no tā, protams, tomēr salijām. Ne gluži dramatiski, bet bija skaidrs, kaj šajā laikā pārmērīgi aizrauties ar vazāšanos pa svaigu gaisu nevajadzētu. Apskatījām pie reizes vienu no nebeidzamajiem Somijas ezeriem. Ja būtu drusku siltāks un nebūtu pirmdiena, es tajā būtu nopeldējies - apstākļi bija piemēroti, tomēr biju pārliecināts, ka šīs nedēļas laikā gadīsies arī kāda situācija, kur peldēšanās šķitīs pašsaprotamāka. <picture data-title="Perfekta vieta peldei"><img src="/images/fin2026/f01.webp" alt="Somija"/></picture></p> <p>Kempingu biju noskatījis dažu kilometru attālumā no Jīvaskīlas pilsētas centra, un mums paveicās, ka tajā ieradāmies tajā dienas daļā, kad nelija - tas pat šķita pārsteidzoši, telti uzslējām bez stresa (iepriekš biju jau satraucies - varbūt ir tāds slapjums, ka prātīgāk būtu palikt namiņā; Marina teica - ja lieti turpināsies, šo vēl paspēsim, pagaidām vismaz mūsu mantas ir sausas), salikām tajā mantas, un pārvietojām auto uz publisko stāvvietu. Šis bija vienīgais kempings mūsu ceļojumā, kur mašīna un mēs nedrīkstējām atrasties pa nakti blakus. Marinai bija ieplānots aiziet paskriet, ko mīļu prātu viņai atļāvām, pārējie palikām kempinga virtuvē, kur lielākoties neviena cita nebija. Kempings atradās līdzās kalnu slēpošanas trasei, kura vasarā prognozējami ir slēgta, un pamatīgam "tarzāna" tipa fizisko atrakciju parkam, kurš bija vaļā un kurā, par spīti pamatīgajām lietavām, pat bija cilvēki. Jā, Marina savā skrējienā kārtīgi izmērcējās, bet vismaz nosalusi, šķiet, nebija.<picture data-title="Telts gatava lietošanai"><img src="/images/fin2026/f27.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Kaut kā bija sanācis tā, ka ar bērniem pavadītais laiks arī mani bija noskaņojis, ka vēlos aiziet pastaigā vienatnē, izbaudīt kādu brīdi klusuma un vientulības. Pie reizes devos apskatīt tuvumā esošo alu (to, kas ceturtajā deklinācijā, nevis trešajā), no kuras gan nekā diža nebija. Vai pareizāk - kaut kāds labums tai alai bija, tajā varēja uz brīdi patverties no lietus, taču diemžēl nācās vien līst no tās laukā. Rezultātā līdz ādai izmirku, un, kas vēlāk izrādījās būtiski - saslapināju savas skriešanas botas. Skrējiena beigu daļā veicu peldi ezerā, kuru nācās paildzināt salīdzinājumā ar iecerēto - grasījos jau nākt krastā, kad konstatēju, ka garām ezeram dodas sieviete rīta pastaigā. Tā kā peldēt biju devies Vimbas peldkostībā, izlēmu, ka varu vēl dažas minūtes padzīvoties pa ūdeni. Par laimi, gājēju satiksme te nebija sevišķi intensīva, pēc sievietes aiziešanas mierīgi tiku ārā no ūdens.<picture data-title="No alas iekšpuses. Ārā ir slapjāks"><img src="/images/fin2026/f02.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Šķiet, nekā cita ievērības cienīga šajā dienā nebija - pie miera devāmies maksimāli ātri, jo cēlušies bijām agri, un apstākļi nebija tādi, lai varētu doties kādās kopīgās pastaigās.</p> <p>Nākamajā rītā nelija, un man šis rīts sākās ar skrējienu. Vispār šajā ceļojumā biju sev devis uzdevumu - izskriet pa reizei katrā vietā, kur paliekam pa nakti. Ja ņem vērā, ka tikai vienā kempingā plānā bija divas naktis, tas pat bija relatīvi ambiciozi, bet ne diži sarežģīti. Ar vienu apstākli gan nebiju rēķinājies - ievilku slapjās botās parastās, nevis specializētās skriešanas zeķes, un tas beidzās ar pamatīgu tulznu. Cik pamatīgu? Tā, ka četras nedēļas vēlāk, pirms skriet Gauja Trail, pa virsu tai vietai uzliku compeed plāksteri, vairāk gan profilaksei, taču lietas būtību tas nemaina - pēc mēneša sekas joprojām redzamas. Un šī skrējiena pēdējie kilometri nudien nebija patīkami. Bet pats skrējiens bija foršs - Ikdienas golfs man iedeva punktu otrpus ezeram, netālu no kura atradās kempings, līdz ar to tiku pie iespējas apskriet tam apkārt, kam Golfs turpināja līdzēt, vēl divus punktus iedodot gandrīz loģiskā maršrutā atpakaļ uz kempingu. Summā - nepilni 16 kilometri, augstummetru ziņā nekā īpaša, bet, kā jau Somijā, kaut kas sakrājās (pulkstenis to novērtēja uz 202 metriem), un, kas pašam vienmēr sagādā prieku - apļveida maršruts.</p> <p>Pēc brokastu uzēšanas kempingā un telts novākšanas (tās pārvalks bija mitrs, taču viss būtu varējis būt daudz ļaunāk) devāmies ar auto uz Jīvaskīlas centru. Šī bija viena no vairākām pilsētām mūsu šī gada maršrutā, kurām pirms 14 gadiem biju pabraucis garām nepiestājot. Toreiz, dodoties uz Nordkinu jeb "Nothing but stones", bija citas prioritātes, un vienā dienā varēja veikt maršrutu Tallina - Rovaniemi. Tagad ceļošana notiek citādā režīmā, un var piestāt arī Jīvaskīlā.</p> <p>Sākām ar pastaigu pa pilsētas centru, kura skaistākā ēka, manuprāt, ir dzelzceļa stacija. Tajā iegājām iekšā, un uz perona Jurģim tika uzvilkts Anglijas ceļojumā nopirktais lietus kombinezons, jo drusku tomēr lija. Nebija gluži traki kā iepriekšējā dienā, taču komfortablāk šķita pasargāties. Aizstaigajām līdz ezeram, piekraste simpātiska, Estere nez kādēļ ieņēma galvā, ka mums vajadzētu šim ezeram apiet apkārt, taču izdevās viņu pārliecināt, ka labāk tā nedarīt, tā vietā pāris reizes apgājām apkārt norobežotai pilsētas daļai, kur tuvākajās dienās bija gaidāms vērienīgs popmūzikas festivāls. Protams, Somija nav tā valsts, kurā mūzikas festivāls tev saistīsies ar popmūziku, un arī no tiem vārdiem, kas šajā festivālā piedalījās, man neviens neko neizteica. Līdz ar to - nulle pārdzīvojumu, ka bijām Jīvaskīlā ieradušies dažas dienas par ātru, lai varētu piedzīvot šo festivālu.<picture data-title="Jīvaskīlas zaķis un lapsa"><img src="/images/fin2026/f03.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Jīvaskīlas dzelzceļa stacija"><img src="/images/fin2026/f04.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Dodamies pilsētas centra virzienā"><img src="/images/fin2026/f05.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Kuģīc"><img src="/images/fin2026/f06.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Re - pat drusku zilas debesis redz!"><img src="/images/fin2026/f07.webp" alt="Somija"/></picture></p> <p>Pārvietojām auto prom no Jīvaskīlas centra un devāmies uz šīs pilsētas galveno tūrisma objektu - muzeju Aalto². Tā nosaukumā, protams, ir viens no divdesmitā gadsimta slavenākajiem somiem - arhitekts Aalvaram Ālto, un patiesībā - arī abas viņa sievām: Aino un Elissa, kuras arī bija arhitektes. Taču muzejs ir divdaļīgs - viena daļa no tā ir par Jīvaskīlas un tās apkārtnes vēsturi, otra - par Ālto ģimeni. Lai arī pirmā daļa ir vairāk interaktīva un bērniem piemērota, es noteikti par saistošāku atzinu otro - jo, sasodīts, Ālto bija tik ļoti ražīgs un produktīvs visdažādākajās jomās, kā nekā viņa darbība ietvēra ne vien māju projektēšanu, bet arī darbu ar stiklu un koku, veidojot arī dizaina priekšmetus un mēbeles. Droši vien visbiežāk pasaulē sastopamais Ālto radītā turpinājums ir IKEA populārais krēsls Poäng, kurš radies no Ālto krēsla ar nosaukumu "Armchair 406". Un nemaz nerunāsim par visām tām ēkām, kuras viņš projektējis. Jīvaskīlā vien pēc viņa projektiem uzbūvētas 37 būves, un tā ir ļoti neliela daļa no Ālto radošā darba. Īsi sakot - monstrs. Un, ja kādreiz, jaunāks būdams, es nespēju novērtēt moderno arhitektūru, tad tagad ir citādi. Ok, varbūt konkrēti par funkcionālismu tāpat karstu nečurāju, bet Ālto daudzas desmitgades ilgajā karjerā tas bija tikai viens no posmiem. Tāpat visu cieņu par viņa centieniem sadalīt telpu, radot privātumu, tiekot vaļā no Somijā izplatītās tradīcijas, ka mazas būdeles, kuras apdzīvoja strādnieki, sastāvēja no vienas telpas. Muzejā bija arī pagaidu ekspozīcija, veltīta tēmai, ar ko Jīvaskīla droši vien vislabāk zināma Latvijā un ar ko paši somi šausmīgi lepojas - Jīvaskīlas apkārtnē regulāri notiek Tūkstoš ezeru jeb Somijas rallijs, un šogad tas svin 75 gadu jubileju. Mūsu attiecības ar ralliju gan nav pašas tuvākās.<picture data-title="Aaaaalto muzejs"><img src="/images/fin2026/f08.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Muzeja rotaļu istabā - kabatas novuss"><img src="/images/fin2026/f09.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Marina tikusi pie rallija"><img src="/images/fin2026/f10.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Krēsli"><img src="/images/fin2026/f11.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Ādama radīšana"><img src="/images/fin2026/f28.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Svētais vakarēdiens"><img src="/images/fin2026/f29.webp" alt="Somija"/></picture></p> <p>Vispār jau muzejam bija vēl trešā daļa, kuru aizmirsu sākotnēji pieminēt: pagaidu ekspozīcija, amerikāņu fotogrāfa Freddy Fabris "Renesanses" fotogrāfiju sērija, kur viņš slavenas šī laikmeta gleznas ir reproducējis autoservisa vidē. Šāda veida risinājumi, kā var nojaust, man maksimālā līmenī patīk, riktīgs superlike no manas puses!</p> <p>Pārbrauciens mums šajā dienā nebija ieplānots sevišķi garš - tik vien kā simts kilometru līdz Vītasāri (Viitasaari) - pavisam necila izmēra pilsētiņai (atbilstoši Wikipedia, ar 5'695 iedzīvotājiem tā Somijas pilsētu vidū ieņem 158. vietu). Un, lai urbānisma vēl jo vairāk nebūtu par daudz, kempings atrodas dažus kilometrus ārpus pilsētas, pavisam mierīgā apvidū.</p> <p>Ceļā dažas reizes piestājām pie kāda slēpņa - ne tālab, ka no šīs aktivitātes pēkšņi būtu atgriezusies atkarība, bet, lai kaut ko interesantu ieraudzītu un lai pārāk ātri nebūtu galā. Izvēlējāmies vien tādus, par kuriem daudzi teikuši: "Šī ir štelle!" Proti, kvalitatīvus. Tai skaitā tādu, kas veltīts kaut kādam pilotam (lidotājam; bija arī pilotam - formulas braucējam, bet tā meklēšanā nekas ievērības cienīgs nenotika). Tātad, atrodam nu jau kārtējo slēpni ar putnubūri (vairums izcelto slēpņu Somijas mežos ir putnubūru veidolā). Priedē, diezgan augstu virs tā, makšķerauklā iekārta lidmašīna. Skaidrs, ka putnubūrī mehānisms, lai to dabūtu lejā - spole. Kaut kā man ne visai sanāk dabūt, lai lidmašīna brauktu lejup. Marina mani brīdina: "Tu tikai uzmanīgi!" Tieši tajā brīdī lidmašīna strauji sāk paātrināties un veic tiešu trāpījumu man galvā. Auč! Izrādās, tā ir no metāla, un diezgan smaga. Pirmās sajūtas - ka tik nebūs auzas (smadzeņu satricinājums vai tamlīdzīgi). Tomēr nē, šķiet, viss kārtībā, tiku cauri ar pārbīli. Bet pieredze - stipri nejauka. Un komplektā pārdomas - vajadzēja tomēr Marinai arī paņemt līdzi autovadītāja apliecību, citādi viņa pat legāli nevarētu pārsēsties pie stūres, ja izrādītos, ka es neesmu braucējs. Gluži no turpmākas slēpņu meklēšanas mūs šī pieredze neatturēja, taču mans piesardzības līmenis pieauga.<picture data-title="Slēpnis ir lejā"><img src="/images/fin2026/comic2.webp" alt="Somija"/><br/><picture data-title="Slēpnis ir lejā"><img src="/images/fin2026/f31.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Vēl ne tuvu nebija vakars, tāpēc aizbraucām "uz centru", ja to Vītasāri gadījumā vispār ir korekti tā teikt, lai veiktu pastaigu pa salu, kura atrodas ne gluži pilsētas centrā, bet vismaz tam līdzās. Uz tās ir pāris baznīcu un vairāki slēpņi, tas būtu īsais raksturojums. Absolūta miera sajūta, klusums un miers. Šķiet, ka vēl pirms došanās uz Vītasāri centru izmantojām bonusu, kas Somijas kempingos sastopams itin bieži - cenā iekļauto publiskās saunas apmeklējumu. Šajā konkrētajā kempingā tā bija pieejama no pulksten pieciem līdz septiņiem, un šī bija vienīgā reize, kad saunā iegāju ne tikai es, bet arī Marina. Tiesa, nedarījām to vienā laikā (bērni jau ar kādam jāpieskata), un jebkurā gadījumā, saunas ir sadalītas pa dzimumiem. Ja nekļūdos, šajā ceļojumā mums gadījās veseli četri tādi kempingi, kuros man izdevās ieiet saunā, ko kaut kādā mērā izmantoju arī kā gatavošanos potenciālajam karstumam <a rel="nofollow" href="https://kazhe.lv/Gauja-trail-by-UTMB-2026">Gauja trail</a> skrējienā.<picture data-title="Dodamies uz salu"><img src="/images/fin2026/f14.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>No rīta atkal devos skriet. Šeit gan apstākļi nebija super optimāli - nekādu jēdzīgu taku tuvumā nebija, bet šosejai uz Vītasāri līdzās nebija gājēju un/vai velo celiņa, un arī attālums līdz pilsētai nebija tik mazs. Līdz ar to 16.5km skrējienā tik vien, kā aizskrēju līdz pilsētai un atpakaļ. Satiksme gan bija pietiekami mierīga, un patiesībā arī tas posms bez trotuāra nebija garš - labi ja pāris kilometru, līdz ar to sevišķi izvērst sūdzības droši vien nevajadzētu.</p> <p>Kad biju atgriezies, devāmies atkal jau ceļā, turpinot savu virzību uz Ziemeļiem. Drīzumā sasniedzām vienīgo punktu, kur bija notikusi apstāšanās manā iepriekšējā braucienā posmā līdz Rovaniemi - pie kompleksa ar lieliem zvaniem. Šoreiz bija arī objektīvs iemesls apstāties - vajadzēja uzlādēt auto, pie reizes izstaigājām daudzo zvanu kompleksu, kā arī aizstaigājām vēl kādu līkumiņu pēc slēpņa, jo citādi tāpat būtu bijis jāgaida. Vispār jāatzīst, ka šī ceļojuma laikā tika atrasts itin daudz slēpņu. Cik tieši, to pat precīzi nepateikšu, jo es jau cik gadus tos internetā neatzīmēju, līdz ar to man vispār nekādu problēmu nav - pat uz logošanu nav jāiespringst.<picture data-title="Pie zvaniem"><img src="/images/fin2026/f15.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Auto barojas"><img src="/images/fin2026/f32.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Vēl vienu pieturvietu veicām Leskelē (Leskelä) - miestā, kas lepojas ar to, ka tur atrodas Somijas ģeogrāfiskais centrs. Protams, ar tiem centra punktiem versijas ir dažādas, un patiesībā īstais centrs esot kaut kur netālu purvā, taču mums pietika arī ar vietu, kurā uzstādīts akmeņu krāvums ar nosaukumu "Somijas centrs", neiespringstot uz to, cik tālu šis punkts atrodas no patiesā centra (un kāda vispār tam nozīme?).<picture data-title="Vairāk centrā nevar"><img src="/images/fin2026/f16.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Šajā dienā sasniedzām 2026. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētu Oulu. Tā ir lielākā pilsēta Somijas Ziemeļos, taču iepriekšējā Ziemeļu ceļojumā piestāt tajā netika uzskatīts par vajadzīgu, komentējot to šādi: <blockquote>Sasniedzām Oulu - pilsētu, no kuras bija pie mums pirms dažiem gadiem atbraucis viens kaučsērferis, ar kuru tolaik runājām, ka tā ir tik tālu Ziemeļos, ka uz turieni neviens īsti nebrauc. Laikam gan tā nav, jo tagad jau zinu visai daudzus cilvēkus, kas vismaz garām šai pilsētai ir pabraukuši. Arī mēs pabraucām garām, jo atbilstoši Wikipedia atrodamajai informācijai vienīgais, kas mūs varētu šajā pilsētā ieinteresēt, būtu Air guitar pasaules čempionāts, bet tā norise ar mūsu braukšanas grafiku nesakrita.</blockquote></p> <p>Tagad laiki ir mainījušies, un arī izrādījās, ka 2026. gada mani Oulu ar kaut ko spēj ieinteresēt. Vispirms devāmies ēst pusdienas, ko darījām lielveikalā, kas ar savuiekārtojumu stipri atgādināja Rīgas Galeriju Centrs. Tur atkal izmantojām Āzijas virtuves pakalpojumus - "ēd, cik gribi" tipa iestādi, kur, jāsaka godīgi - tiešām, ieēdām, cik gribējām, un jāatzīst, ka piedāvājums bija stipri plašs, tai skaitā tādiem, kas neēd gaļu. Grūtākais bija nepārēsties, taču, šķiet, ka pat tādam negausim kā es tas izdevās.<picture data-title="Galerija Centrs (Oulu)"><img src="/images/fin2026/f17.webp" alt="Somija"/></picture><br/><picture data-title="Ņam ņam!"><img src="/images/fin2026/f33.webp" alt="Somija"/></picture> </p> <p>Turpinājumā apskatījām, ko vēl Oulu var piedāvāt tūristiem. Piemēram, Covid-19 bāru, šķiet, vienīgo tādu pasaulē. Kā izrādās, vietējais uzņēmējs savu lokālu šādi pārdēvējis jau 2020. gada augustā. Tobrīd vietējo atsaucība esot bijusi ļoti zema šādam jokam - lasīju kādu rakstu, kur bāra saimnieks teica, ka 90% cilvēku jaunais nosaukums nepatīkot, bet viņam vienalga (doma bija tāda, ka jau tolaik viņš uzskatīja, ka Covid nekur nepazudīs, un mums nāksies ar to sadzīvot, ne tikai bāra nosaukuma veidā). 2026. gadā droši vien šis nosaukums bāra saimniekam drīzāk palīdz gūt papildu peļņu, nekā to atņem. Ko vēl labu redzējām - interesantas cilvēku skulptūras, kuras mums izrādīja viens no tiem slēpņiem, kur tev jāmeklē atbildes uz jautājumiem, sarkanus spīķerus, diezgan patīkamu arhitektūru, un kopumā jāsaka - Oulu man tīri labi patika, arī, protams, ar to, ka par spīti lokācijai tālu Ziemeļos, tā ir pilsēta, kurā ļoti daudz cilvēku pārvietojas ar divriteņiem. <picture data-title="Pa pāris kovidiem!"><img src="/images/fin2026/f18.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Oulu rātsnams. Vai kas tamlīdzīgs"><img src="/images/fin2026/f19.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Zem bērnības zvaigznes"><img src="/images/fin2026/f20.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Arī policists Oulu piedalās Jīvaskīlas popfestā"><img src="/images/fin2026/f21.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Spīķeri"><img src="/images/fin2026/f22.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Raimonds, Estere un atplīsis vietējais bomzis"><img src="/images/fin2026/f34.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <picture data-title="Daudz mazu figūru"><img src="/images/fin2026/f23.webp" alt="Somija"/></picture></p> <p>Mūsu kempings Oulu atradās pašā pilsētā, kam bija savi plusi un savi mīnusi. No lielākā mīnusa gan mēs veiksmīgi izvairījāmies - līdzās tam bija teritorija ar visādām atrakcijām jeb tingeltangeļiem, kā mēs tos parasti dēvējam, taču kaut kā mums izdevās pārmērīgi nepievērst Jurģa uzmanību to klātbūtnei, līdz ar to viņam nesanāca kārtīgi pasūdzēties par to, ka viņš uz tiem netika. Atšķirībā no iepriekšējās dienas Jīvaskīlā, kur gan mums nācās noklausīties to, cik ļoti Jurģis grib izbraukt ar karuseļiem.</p> <p>Kempings bija milzīgs, aiziet no tā viena gala līdz otram vien prasīja savas minūtes desmit, labi, ka mašīnu varēja iebraukt līdz teltsvietai. Atkal jau izmantoju iespēju apmeklēt pirti (šeit tā bija no septiņiem līdz deviņiem vakarā), bet pēc tam, Marinai un bērniem ejot gulēt, pieķēros vienai haltūrai saistībā ar video rullīša veidošanu (ar to nodarbojos vēl arī citas dienas ceļojuma laikā, bet tieši šajā vakarā visintensīvāk).<picture data-title="Šajā kempingā bija izcili uzmācīga pīle"><img src="/images/fin2026/f35.webp" alt="Somija"/></picture> <picture data-title="Viss žūst"><img src="/images/fin2026/f30.webp" alt="Somija"/></picture><br/> <br/><picture data-title="Vakars. Iespējams, ka Oulu tuvumā"><img src="/images/fin2026/f36.webp" alt="Somija"/></picture></p>

Slovēnija Ceturtā diena

10. jūnijs

(Čatež ob Savi – Škocjanske Jame – Ribčev Laz )

Šorīt mums ir jāsien pauniņas un jādodas uz Slovēnijas otru galu – uz Škocjanske Jame. Paēdam brokastis, salasām visas mantas, pārbaudā, vai nekas nav aizmirsts, un dodamies ceļā. Ernests ir nedaudz pārsteigts, ka nedodamies vēl uz akvaparku. Laiks ir samaitājies, karstās saules vairs nav un līst lietus. Mums jābrauc aptuveni 180 kilometri, nu jau esmu piešāvies pie vietējo braukšanas stila un zinu ka 140km/h ir normāli un, ja līst lietus, tad var samazināt uz 120 km/h. Ja ceļa remontu dēļ satiksme ierobežota uz 50 km/h, tad labais stils ir braukt vismaz uz astoņdesmit. Brauciens ne ar ko īpašu neizceļas. Turies visu laiku uz autostrādes, kamēr nesasniedz alas. Noparkojam mašīnu stāvvietā, tā ir gandrīz pilna, turpat uz ātru roku papusdienojam ar no rīta nopirktajiem kruasāniem un dodamies uz pulcēšanās vietu, jo biļetes jau vakar internetā nopirkām. Te bez gidiem iekšā nelaiž.

Škocjanske Jame es esmu jau reiz bijis, bet, izņemot vienu megastalaktītu, es neko daudz neatminos. Kādreiz pirms četrpadsmit gadiem te biļeti pirka uz konkrētas valodas grupām, tagad tā vairs nav. Viss notiek angļu valodā. Gaidīšanas laikā ieeju suvenīru bodē apskatīties suvenīrus. Pārsteidz, ka te nav ķīniešu sūdu, viss ir kaut kas vietējais, pašu amatnieku darināts. Garantēt nevaru, bet tāds priekšstats radās. Tā kā esmu traks uz galda spēlēm, pat apsvēru vienas iegādi, veltīta šai alai. Bet nu apskatot paraugeksemplāru sapratu, ka tai spēlē īsti iekšā spēles nav. Iedzeram vietējā kafejnīcā kafiju un beidzot varam sākt ekskursiju.

Sākumā visu tūristu baru ved uz alu un tie ir pāris kilometri, temps nav diez ko ātrs un sanāk tāda vilkšanās pa celiņiem, varēja jau piebūvēt centru tuvāk. Kad esam nonākuši pie ieejas, visi tiek brīdināti, ka tualete būs tikai pēc alas apmeklējuma un dota pēdējā iespēja. Un tad gandrīz sešu kilometru garais gājiens varēja sākties. Visus sadala trīs grupās, pareizāk sakot, sadalās paši. Līdēji pirmajā grupā, un tad nākamie ar nedaudz mazāku iniciatīvu un tad vecie un sievietes ar maziem bērniem. Ja agrāk grupu konvojēja trīs gidi, viens veda un pārējie divi dzina uz priekšu atpalicējus, tad tagad viss optimizēts.

Fotografēt alā ir uz visstingrāko noliegts, ja kādu pieķers, viņu sasies un iemetīs Rekas upē. Tāpēc visi ir godīgi. Ko lai saka – šādas alas man patīk, es nekad nelīstu alā ,kur uz priekšu var palīst tikai ar kāju pirkstiem un ar tikai tad, ja esi izelpojis. Te var soļot lepni paceltu galvu. Šo alu ir izgrauzusi Rekas upe (ja nu kāds nezina Reka arī nozīmē upe). Gadu tūkstošu gaitā te ir vis kas noticies, bet ala ir viena no ietilpīgākajām Eiropā un Martela Kambaris ir 2,2 miljoni kubikmetru liels, tas gan ir četrreiz mazāks pēc tilpuma nekā Saravakas kambaris, bet tik un tā iespaidīgi.

Ieejot alā, man sākas flešbaki, es pēkšņi atceros iepriekšējo reizi, izskatās, ka taciņas te ir tagad labāk sakārtotas un apgaismojums pārdomātāks. Tas stalaktīts un stalagmīts joprojām nav saauguši, līdz tam vēl četrdesmit gadi. Sarunājam ar Armandu, ka viņš ap to laiku aizbrauks un apskatīsies. Vispār jau episka pastaiga gar pazemes upi,  kas reizēm ir netālu un reizēm ir dziļi kaut kur aizas apakšā. Sanāk nedaudz nokāpaļāties pa trepītēm. No gides stāstītā jau daudz upes troksnī nevar dzirdēt. Bet nu sajūta kā tādās rūķu raktuvēs. Ja paskatās tuvāk griestiem, var redzēt veco taku. Kādreiz, kad alas bija tikko atklātas, tad apmeklējums bija nopietnāks pasākums. Bija izveidoti tā saucamie ferratas ceļi, kur pārvietojās gar pie sienas piestiprinātām trosēm un klintī iedzītiem stieņiem. Tomēr, laikam ejot, te viss uzlabots, bet, kad alas pārplūst, tad līmenis te var piepildīt visus milzu kambarus.

Beigās mēs no tumsas tiekam palaisti ārā un gidi pavēsta, ka atpakaļ var doties pa trīs ceļiem. Ātrākais – Funikulieris, tad vidējais, kas ved gar pašu alas bedri un garais, kas arī ved gar bedri, bet tālāk. Ernestam ala ir apnikusi, viņš balso par īsāko, Armands par garāko. Mēģinām sarunāt kompromisu par vidējo, nesanāk. Sadalāmies divās grupās un ejam. Lieki piebilst, ka pēc pāris labiem kāpieniem, mani garā gabala promouteri sagura un ieteica, ka vidējā garuma ceļam ar nav ne vainas. Bet nekas, bonusā apskatu milzīgo bedri, kas ar noteikti ir bijusi kādas alas zāle, tikai iebrukusi, pirms kāds paspējis izmērīt, cik tajā var ielikt 747 Boingus. Te pat atrodam plāksni, kas vēsta, ka 1828. gadā pat šī bedre ir bijusi pilna ar ūdeni. Triestē noteikti (vieta kurā Reka iznāk virszemē) tajā gadā neviens slāpes nezināja. Pa ceļam ievelkamies vienā sānu kambarī un tur noslēpies neliels, bet čakls ūdenskritumiņš. Tikuši līdz bedres malai, atrodam Maiju ar Ernestu un dodamies uz mašīnu. Sazināmies ar mūsu istabiņas izīrētāju un sakām, ka kavēsim pāris stundiņas. Līdz turienei mums 150 kilometru brauciens. Dodamies iepirkt provīziju, jo nezinām, kāds ir Ribčev Laz veikalu sortiments. Tāpēc piestājam pie Kranj iepirkšanās centriem, netālu no lidostas. Sākam ar restorāna apmeklējumu un mūsu pirkumu atved makdonalda kaķrobots.

Ārā līst, mēs braucam Bled virzienā. Lai tiktu ārā no Kranj, mums jāpastāv sastrēgumā. Bled vispār stāvam sastrēgumā visas pilsētas garumā. Tā kā esmu braucis visu dienu, tad sastrēgumi ļauj nedaudz atpūsties. Pa ceļam uz Ribčev laz, kāds kemperis ir nolēmis, ka deviņdesmit nav priekš viņa un velkas uz piecdesmit, ceļš līkumains, nākas vilkties nopakaļ un gaidīt taisnu gabalu.

Pieparkojamies Ribžev laz pie paša Bohiņas ezera. Vispār foršs dzīvoklītis privātmājas otrajā stāvā. Vietējo bizness ir izīrēt augšstāvus tūristiem un pašiem dzīvot apakšstāvā. Mums pastāsta, kur un kā iznest miskasti, kur likt mašīnu (blakus kemperim un vēlams tā ka gandrīz blakus, lai saimniece vēl no garāžas tiek ārā). Tas arī viss. Izkrāmējam koferus, sadalām istabas. Ārā gāž kā ar spaiņiem, saimniece izsniedz mums lietussargu un dodamies uz piemājas veikalu, vispār diezgan laba izvēle. Es mēģinu atcerēties, kur mēs nakšņojām iepriekšējo reizi, bet atmiņas man atgriež, ka ieraksts nav atrodams. Aizejam līdz Bohiņas ezeram, te gan nekas pa gadiem nav mainījies, pat laiva vārdā Zelta rags kuģo joprojām. Zibeņo un pamatīgi līst lietus, tas nozīmē, ka rīt slaps būs episks.

Iepriekšējā apmeklējuma apraksts

Deg krievu manta

Krievijas uzbrukumos Kijevas apgabalam gājuši bojā 17 cilvēki un 44 ievainoti. Krievi uzbruka ar 24 ballistiskajām raķetēm. Pretgaisa aizsardzības sistēma tās nepaguva notriekt. Trieciens trāpīja dzīvojamajām ēkām, noliktavām un dzelzceļa stacijai. Patriot piegāžu kavēšanās “noved pie tik briesmīgiem nāves gadījumiem un postījumiem”, – rakstīja Zelenskis X. Savukārt ukraiņi Ukraina atkal uzbrukusi Krievijas e-komercijas uzņēmuma Wildberries […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===