nekur.lv

Vakar Baltijas jūras zonā tika pamanīta krievu izlūkošanas lidmašīna Il-20. To ievēroja divi britu iznīcinātāji. Tā bija ielidojusi 2 kilometrus Polijas gaisa telpā. (Reuters) “Šis ir vēl viens gadījums, kad no krievu puses tiek pārbaudīta NATO valstu aizsardzības gatavība,” – komentēja  Polijas aizsardzības spēku operatīvā vadība X. Paredzams, ka NATO pastiprinās savu pretraķešu aizsardzību austrumu flangā. […]

Iepsējams, ka šis ir pasaulē precīzākais sienas pulkstenis

Par Mežaparkā notikušo festivālu "Ecosystemic" biju dzirdējis galvenokārt no DJ Krankenwagen ierakstiem Cakerberga tīklā. Teikt, ka šim pasākumam bija pārdomāta reklāmas kampaņa, nudien nevar, ne velti visi cilvēki (ārpus "Darba rezervju" čata), kuriem dienās pirms pasākuma teicām par saviem plāniem turp doties, atbildēja: "O, interesanti, neko par tādu nebiju dzirdējis!" Festivāla ieejas biļete pēc aktuālajiem standartiem droši vien vairs neskaitās dārga (viena diena - četrdesmit eiro, divas - sešdesmit pieci). Jā, viss ir kļuvis sasodīti dārgs, tāda ir realitāte. Cita lieta, ka "Ecosystem" muzikālais piedāvājums un arī pasākuma koncepts (ar to pašu "eco" vārdā) nav īsti piemērots plašākajām skatītāju masām, īpaši tādām, kuras viegli šķiras no naudas. Lai arī festivāls notika Dziesmusvētku estrādē, grupas, kas tur spēlēja, tēmē uz alternatīvām subkultūrā (dažādu veidu dīvaiņiem un frīkiem), nevis uz populāro jaunieti. No vietējiem māksliniekiem vienīgā grupa, ko var saukt par populāru, bija "Dzelzs vilks", kamēr visādi "JUUK", "Nielslens Lielsliens", "Nova koma" un tā tālāk - tie ir vārdi, kas droši vien pat "Radio 5" klausītājiem neko neizsaka (un anekdotisks piemērs - pērn devu Ziemassvētku viktorīnā kolēģiem atpazīt dziesmas no NABAs latviešu mūzikas topa, un novērojumi bija tieši tādi, kā biju gaidījis).<br/><br/> Kāpēc tāds garš ievads? Lai atbildētu uz jautājumu: "Kāpēc tur bija tik maz cilvēku?" Es gan nebiju klāt ceturtdienas vakarā, kad viņu bija vēl mazāk - ar Marinu vienojāmies, ka viņa ies ceturtdien (jo tur bija vairāk grupu, ko viņa gribēja redzēt), bet es piektdienā - jo tā bija atlikusī diena. Ņemt līdzi bērnus uz koncertiem motivācijas nebija - un labi, ka tā, ceturtdien vēl bonusā bija krimināls laiks. Idejiski, protams, divatā būtu foršāk, bet esam gana patstāvīgas būtnes, lai arī vienatnē varētu pavadīt laiku (tai skaitā - atpūšoties no bērniem). Paziņu sevišķi daudz tur nebija, bet arī tas nekas - ja pasākums ir labs, tad kompānija nav nepieciešama, un kopumā varu teikt, ka tas tāds noteikti bija.<br/><br/> Ierados festivāla teritorijā mazliet pirms sešiem. Jā, es būtu gribējis redzēt spēlējam "Dzeltenos pastniekus", bet viņi uzstāšanos sāka jau četros un, lai arī virpa, pie kuras strādāju, ir gana fleksibla darba stundu ziņā, tieši piektdienā jau kaut kur ap trijiem notīties no darba ir visgrūtāk (ja četros ir nedēļu noslēdzošā sapulce), līdz ar to samierinājos ar to, ka man festivāls sāksies ar grupas "Nova koma" uzstāšanos.<br/><br/> Par šo grupu patiesībā nezināju neko - kas tikai apliecina to, ka pašmāju mūzikā ir daudz vairāk pērļu, nekā pieejamas acij un ausij parastajai. Kā izrādās, šī grupa pastāv jau desmit gadus, vienā no saviem albumiem sadarbojušies ar "Edavārdi" (kurš gan ir uzskatāms par pietiekami atpazīstamu), un, kā izlasīju rakstā, kas veltīts viņu desmit gadu jubilejai, regulāri "Nova koma" koncertu apmeklētāji un līdz ar to cienītāji ir grupas "DJ Krankenwagen" dalībnieki, un tas, savukārt, ir kolektīvs, kas man ļoti patīk. "Nova koma" spēlē atraktīvu garāžroku, tāds kopumā pozitīvs melodisks kolektīvs ar atraktīvu līderi Mārtiņu Vilnīti. Koncerta foršākā daļa bija negaidītais gājiens - pa vidu grupas populārākajai dziesmai "Marcipāns" bija iestarpinājums no JUUK "Balādes par tumsas mazgātājājiem", melodiskā līdzība starp šiem skaņdarbiem ir izteikta, un Vilnītis var dziedāt līdzīgā manierē kā Oskars Jansons. Zinot to, ka nākamais koncerts šajā festivālā bija tieši JUUK izpildījumā, šis bija riktīgi feins gājiens. Tagad droši varu teikt, ka manā pleilistē vairākas "Nova koma" dziesmas noteikti iemājos. <img src="/images/ecosystemic/ecosystemic2.jpg" alt="Nova koma"/><br/><br/> Tad nāca "JUUK". Ar šo Edgara Šubrovska kolektīvu (ok, šī nav grupa, kur viņš neapstrīdams līderis, jo šī tomēr ir kopdarbība ar Oskaru Jansonu un Sniedzi Prauliņu) manas attiecības ir sarežģītas - un ne vienmēr viņu koncerti manī ir raisījuši sajūsmu. Šīs grupas formāts ir tāds, ka tā ne vienmēr visur iederas, un iespaidi par viņu uzstāšanos mēdz būt atkarīgi no dažādiem ārējiem apstākļiem. Līdz ar to arī šajā reizē man bija drusku skepse par to, kā būs. Bet bija ļoti pat labi. Pirmkārt, šajā reizē bija, kā to arī pats Šubrovskis uzsvēra, festivālu setliste, vairāk dzīvelīgi, mazāk apcerīgi, ar visādām dziesmām par iedzeršanu, sūdiem, kam vairāk nevajadzētu nākt, sikspārņiem un tā tālāk. Otrs, bija atkal pārsteigums - uz vienu dziesmu grupai pievienojās "Nova komas" solists. Nē - tā nebija "Balāde par tumsas mazgātājiem", bet gan "Bērnības milicijas" klasiskā "Pasaule ir neērta vieta", kuru Šubrovskis pat nosauca par tautasdziesmu. Smaids manā sejā, un viens no labākajiem JUUK koncertiem, kādos nācies būt. Festivāls iesācies lieliski! <img src="/images/ecosystemic/ecosystemic3.jpg" alt="JUUK + Nova koma"/><br/><br/> Ne tik aizraujošs man personīgi bija nākamais izpildītājs - austriešu grupa "Harakiri for the Sky". Grupa skaitās piederīga post-black metal stilam, un jāsaka - tas diez vai kļūs par vienu no man tuvākajiem metāla paveidiem. Nelielos daudzumos nebūtu ne vainas, bet koncerta garumā (lai arī tas ilga vien stundu) jau paspēju nogurt no vienveidīgā growl vokāla, visas dziesmas šķita vairāk vai mazāk vienādas. Jā, čaļiem daudz enerģijas un šķita, ka viņi godam cenšas, bet droši vien neesmu īsti mērķauditorija, līdz ar to viņu uzstāšanās laiku gan apvienoju ar ēšanu, gan arī no pēdējām dziesmām aizdevos prom, lai ieņemtu vietu teltī, kur bija gaidāma teātra izrāde. Tīri muzikālajai vakara daudzveidībai "Harakiri for the Sky" droši vien nāca par labu, un metālisti publikas vidū gan jau bija priecīgi, bet šo grupu gan droši varu teikt, ka mājas apstākļos ārpus šī apraksta tapšanas neklausīšos (lai gan patiesībā ierakstā viņi šķiet drusku interesantāki nekā koncertā).<img src="/images/ecosystemic/ecosystemic4.jpg" alt="Harakiri for the sky"/><br/><br/> Tad, savukārt, sekoja vakara pārsteidzošākā daļa: teātra performance "Dažreiz traks Dievs". Kā izrādās, tai pamatā (nezinu gan - cik lielā) ir tāda paša nosaukuma grāmata un šis citāts: <blockquote>"Dažreiz traks Dievs<br/> sēžas pie galda.<br/> Viņš ir neveikls un nezina,<br/> Kā lietot porcelānu<br/> un dakšiņu,<br/> sinepes un sudrablietas..."<br/> /Tom Hirons/ (Kārļa Vērdiņa atdzejojumā)</blockquote> <br/><br/> Šis notikums būtu pelnījis atsevišķu aprakstu (kā to parasti daru teātra izrādēm), šeit sniegšu tikai virspusējus komentārus. Pirmkārt, ja man vēl kāds jautās, ko nozīmē vārds "šizobalets", tad noteikti ieteikšu noskatīties šo izrādi. Nesaistīti, vakar tieši Mežaparka estrādē dzirdēju kādu lietojam šo vārdu, tikai kaut kādā dīvainā formā: "šīzobalets", tas nešķita pareizi. Sākotnēji manas emocijas bija iz kategorijas "wtf?", tad tās pārgāja uz "wtf? wtf? wtf!", bet pamazām kaut kā viss saslēdzās un beigās, dauzot ar nažiem pa galdu, jau jutu: "Eu, bet šis ir viens no labākajiem wtf, ko esmu pieredzējis!" Šis noteikti nav "für jedermann" un tev ir jābūt gatavam atvērties, lai ielaistu to trako Dievu, bet tas ir tā vērts! <img src="/images/ecosystemic/ecosystemic1.jpg" alt="Šizobalets"/> <br/><br/> Pēc šīs pieredzes norvēģu grupas "The 3rd and the Mortal" uzstāšanās kļuva par piezemētu atgriešanos uz mirstīgās zemes. Nē, patiesībā pat ļoti pacilājošu atgriešanos un skaistu, vienkārši šis priekšnesums bija kaut kas tāds, kam es biju gatavs, atšķirībā no tās izrādes. Stāsts par šo grupu ir aptuveni šāds: deviņdesmito sākumā viņi diezgan populāra doom metal grupa, taču tad no viņiem aizgāja soliste Kari Rueslåtten, grupa izgāja vairākas stilu pārmaiņas, līdz 2005. gadā tā izbeidza dalību, bet šogad tā ir atsākusi koncertēt īstajā sastāvā, atzīmējot sava pirmā pilna garuma albuma trīsdesmit gadu jubileju. Un - pirmo koncertu vairāk kā 30 gadu laikā ar Kari Rueslåtten pie mikrofona grupa spēlēja tieši Rīgā, tieši Mežaparkā. Tas šķiet stilīgi. Cilvēku skaits šajā koncertā gan galīgi nebija stilīgs. Vienīgais labums - tagad viņiem ceļš tikai uz augšu, sliktāk vairs nebūs. Bet koncerts bija foršs, lai arī man patiktu, ja pa reizei vokāliste dziedātu pa virsu arī niknajām dziesmu daļām. Bet tas, ka šie koncertu noslēdza ar 18 minūtes ilgu kompozīciju - tas ir stilīgi! <img src="/images/ecosystemic/ecosystemic5.jpg" alt="The 3rd and the Mortal"/> <br/><br/> Tad jau es biju principā gatavs doties mājās, teju pusdivpadsmit, bet tikt ārā no estrādes teritorijas varēja netālu no skatuves, kur darbojās lietuvieši "Vėlių Namai" (Veļu nams). Šis bija gadījums, kur mazāk svarīgs bija tas, kādu tieši mūziku viņi spēlē (oficiāli tas saucas "Baltic dark folk", bet saturiski lielā mērā bija DJ set, ar dažām manuāli spēlētām bungām pa virsu). Taču tas, kā viņi to visu darīja: skatuvē ar brieža galvaskausu galda vidū, ar lielu daudzumu sveču, visādiem aromātiem un dūmiem, un paši tērpušies kā krītā izmālēti mūki (viens dalībnieks uz priekšnesuma beigām pārtapa arī par Plague doctor), tas bija kaut kas. Kad tevi šādā rituālā ievelk iekšā, doties mājās gluži vienkārši nav iespējams, un tā tu paliec līdz beigām. Jā, tā galīgi nav tāda mūzika, kādu es klausītos, ja man būtu brīva izvēle, bet par šo priekšnesumu es biju sajūsmā. <img src="/images/ecosystemic/ecosystemic6.jpg" alt="Veļu nams"/> <br/><br/> Rezumē: ļoti kvalitatīvi pavadīts vakars. No sešiem priekšnesumiem, kurus redzēju, pieci bija riktīgi labi, turklāt vairums - galīgi ne tādā veidā, kā es to būtu gaidījis (apzināti neko pirms koncerta neklausījos, ļaujot sev šo pasākumu apmeklēt ar svaigām acīm). Un jau pulksten vienos biju gultā. <br/><br/> Ā, un stilīgi bija, ka "Nurmes" teltī alu tirgoja "Grēcīgo partizānu" līderis Pūķis. Pieņemu, ka vietējā alus darītava "Nurme" nav viens no tiem lielajiem veikaliem, no kuriem zagt nav grēks :) Man, savukārt, nebija izvēles - alus bija jāpērk tieši tur, jo no rīta plauktā augšējais izrādījās tieši Nurmes krekls (un zināms, ka tas ir vienīgais veids, kā vīrietis var izvēlēties apģērbu - pēc stack principa).

Ukraina un Krievija vēlreiz apmainījušās ar karagūstekņiem. Apmainīti arī upuri. Šonedēļ šī bija jau trešā apmaiņa. “Visiem nepieciešama medicīniskā aprūpe, un viņi noteikti to saņems.”- komentē Zelenskis. (X) Tātad turpinās mēģinājumi atgriezt mājās visus, kas nonākuši Krievijas gūstā. Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss pašlaik ir Kijivā. Šis ir viņa pirmais brauciens uz Ukrainu, kopš amatā […]

vara bungas: Atkal sācies… Malējā IL-IR pretstāvēšana notika pern oktobrī. Cēloņi konfliktam vieni un tie paši – IL kavē, bet ne novērš, tāda stāvokļa iestāšanos, kad IR ir ieguvusi kodolieročus IL iznīcināšanai. Kas mainījies? US […]

Esmu šokēts - teju nekad un nekur nav lietots vārdu savienojums "pazudušais dēlis" - tāds piesaukts tikai 1969. gadā gaužām nesmieklīgā feļetonā Saldus avīzē "Padomju zeme". Bet Reiņa Suhanova režisētajā izrādē Valmieras teātrī dēlis nekur nepazūd - patiesībā tur ir pat divi dēļi, nevis viens. Tomēr ticu, ka "Dvēseļu uteņa" un "Sidraba šķidruma" autoi kaut kad varētu mūs iepriecināt arī ar "Pazudušo dēli". Taču, kamēr šī laimīgā diena nav pienākusi, nākas vien sadzīvot ar Blaumaņa "Pazudušo dēlu". Šī Blaumaņa luga vēsturiski ir bijusi teātros ļoti iecienīta, līdz ar to pat mazliet pārsteidzoši, ka šis konkrētais iestudējums man kļuva par pirmo paša skatīto "Pazudušo dēlu". Turklāt, pat izrādes režisoram Reinim Suhanovam Valmieras teātrī šis ir otrais piegājiens šai lugai, un Reinis ir jaunāks par mani, proti, nav tā, ka iepriekšējais būtu bijis kaut kad tāltālā pagātnē, kad es vēl nezināju, kas tas tāds - teātris. Bet labi - tas lai paliek, var teikt, ka izrādi skatījos brīvs no priekšzināšanām un nepieciešamības to ar kaut ko salīdzināt. Arī Blaumaņa lugu atcerējos minimāli - skolas laikā tā noteikti ir lasīta, bet pagaidām neesmu ticis tik tālu, lai Blaumani lasītu jau pēc paša iniciatīvas (lai gan droši vien - būtu vērts). Ok, kā tas viss beigsies, bija aptuveni skaidrs, bet ceļš līdz dramatiskajam atrisinājumam gan no atmiņas bija pagaisis. Suhanovs savā ziņā var teikt, ka šo darbu ir iestudējis ļoti autentiski - aktieri ir ģērbti deviņpadsmitā gadsimta lauku sētai piederīgā apģērbā, runā viņi Blaumaņa vārdiem un nav nekādu mēģinājumu pateikt, ka patiesībā darbība risinās šeit un tagad. Vienlaikus šaubos, ka Blaumaņa dzīves laikā "Pazudušā dēla" varoņi mēdza būt tikt netīri un tik noplukušās drānas. Vienlaikus šis nebija arī pārspīlēti vai kariķēti, personāži nebija padarīti par karikatūrām. Amizantākais mans novērojums par šo izrādi attiecībā uz sevi pašu ir tas, ka esmu sasniedzis to dzīves stadiju, kad saturu vēroju nevis no Krustiņa, bet no viņa tēva skatu punkta. Nekas, ka mani bērni vēl nav tajā vecumā, lai vazātos pa krogiem un paspēlētu Iņķim divus tūkstošus rubļu, bet jautājumi par to, kā audzināt bērnus, lai viņi neizaugtu par tādu Krustiņu (un vienlaikus - neaizrauties ar pārmērīgu viņu iegrožošanu) - tie mūsmājās ir ļoti aktuāli. Un es varu saprast gan Roplaini, gan Roplainieti. Te vēl viena atkāpe: Roplainis gan man, gan Marina (kas izrādi skatījās dienu vēlāk) bija grūti vērojams neitrāli, jo Mārtiņš Liepa, kas viņu atveido šajā izrādē, tik ļoti šajā izrādē līdzinās Rozulas skolas saimniekam Uldim - gan ārienē, gan uzvedībā, ka Marina pat izrādes starpbrīdī man atsūtīja prasību, lai atsūtu bildi ar Uldi un šodienas avīzi, citādi viņa netic, ka tas nav Uldis, kas ir uz skatuves. Un man nācās atzīt, ka tas nav iespējams, jo Uldis pēkšņi pirms kāda bija no Rozulas aizbraucis "darīšanās". Un arī iepriekšējā vakarā, kad teātrī biju es, viņš nebija bijis Rozulā, bet gan aizbraucis uz "Rīgu". Īsumā - tā mēs līdz galam nenoticējām, Uldis un Mārtiņš Liepa ir divi dažādi cilvēki un kamēr nebūsim guvuši pierādījumus, ka Uldis ir bijis teātrī uz šo izrādi, arī neticēsim. Izrāde guva daudz balvu "Spēlmaņu naktī" - un es varu saprast, par ko. Vairāki risinājumi, ko te sarūpējis Suhanovs, ir lieliski - ieskaitot aktieru sēdēšanu aplī pirmajā rindā (īstie skatītāji ir otrajā un trešajā rindā), līdz ar to arī tie no viņiem, kas attiecīgajā ainā nepiedalās, faktiski ir klāt un arī turpina būt lomā. Tas, ka Māra Mennika, kas nekad iepriekš pat nominēta "Spēlmaņu naktī" nebija bijusi, tagad dabūja balvu kā Gada aktrise, šķiet absolūti loģiski - tas, kā viņa atveido gādīgo māti, kura dēliņa dēļ gatava uz visu (izņemot - atzīt, ka arī viņai ir pietiekami nopelni tajā, ka viņš par tādu izaudzis). Un te ir jautājums - līdz kuram līmenim vecāki ir atbildīgi par to, kādi izaug viņu bērni: kāda ir procentuālā attiecība starp audzināšanu un iedzimto raksturu (pieņemot, ka tā īsti vainot sevi tajā, ka bērns no taviem un tava partnera gēniem dabūjis tieši tādu komplektu). Jā, pārdomu pēc šīs izrādes bija daudz, es gan nobremzēju ar apraksta tapināšanu, līdz ar to emocijas vairs nav tik asas kā uzreiz pēc izrādes. Protams, jāuzslavē Jēkabs Nīmanis, kas radījis šīs izrādes mūziku un apgādājis ar mūzikas instrumentiem visus tās aktierus (izņemot Krišjāņa Stroda Krustiņu, kurš visā šajā vidē nespēj rast savu vietu), arī muzikāli šī izrāde ir baudāma. Tālab jāsaka - viss man patika, teicama izrāde. Apraksts gan tāds pašķidrs sanācis, līdz ar to noslēgšu ar parasto: ejiet uz teātri, skatieties paši!

Žurnāla “Pērle” jūnija numurā iespējams izlasīt manu rakstu par to, kā izdevīgāk ceļot, bāzes padomi, ...

Dārzkopji nereti saskaras ar situāciju, kad zemeņu stādījumi nezied un līdz ar to arī neveido ogas. Šai problēmai var būt...

The post Pieci iemesli, kāpēc zemenes nezied un neražo appeared first on Hitnet.lv.

Ukrainas kara iznākums un finišs esot atkarīgs no amerikāņu labvēlības.  Lai to panāktu, vairāku valstu vadītāji cenšas Trampam izpatikt. Tā dēvētās “golfa diplomātijas” izmantošana (lai saglabātu atvērtus saziņas kanālus ar Trampu, kurš spēlē golfu) nav palīdzējis izbeigt  karu Ukrainā. Nedz somiem nedz citiem golferiem augstos amatos.  Nav vajadzīga gadu desmitiem ilga diplomātiskā pieredze, lai saprastu, Trampa stratēģija […]

11. jūnijā Ogres novada sporta centrā notika Latvijas jaunatnes čempionāta pludmales volejbolā reģionālā posma sacensības, kurās U-14 grupā Madlienas vidusskolas 6. klases skolnieki – Rihards Dišereits un Rainers Trainis – izcīnīja 1. vietu. Noslēdzot 2024./2025. mācību gadu, Madlienas vidusskola saņēma Ogres novada sporta centra diplomu par iegūto 3. vietu 10.-12. klašu grupā Ogres novada Skolēnu...