Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1058 avoti)
Juridiskās koledžas direktore Intra Lūce 2026. gada 11. martā piedalījās Eiropas Savienības Tirdzniecības kameru padomes Indijā (The Council of EU Chambers of Commerce in India) organizētajā 6. ES–Indijas izglītības samitā. Pasākums pulcēja diplomātijas, valsts pārvaldes, akadēmiskās vides un uzņēmējdarbības augsta līmeņa pārstāvjus, lai kopīgi diskutētu par ES un Indijas izglītības un talantu ekosistēmu nākotni. Samita galvenais viesis – viņa ekselence Dr. Roberts Zišs (Robert Zischg), Austrijas vēstnieks Indijā, kā arī goda viesi Anandrao V. Patils, Indijas Izglītības ministrijas Augstākās izglītības departamenta papildu sekretārs, Ēriks Hellstrēms (Erik af Hällström), Somijas ģenerālkonsuls Mumbajā.
Intra Lūce pasākuma ietvaros piedalījās 2. paneļdiskusijā “Leadership Perspectives”, ko moderēja Dr. S. S. Mantha (Ramdeobaba Universitātes dibinātājs, bij. AICTE priekšsēdētājs). Paneļdiskusijā I. Lūces kolēģi bija Aporvs Mahendrs (DAAD reģionālā biroja direktora vietnieks), Alberts W. D’Souza (Sentdžona Inženierzinātņu un menedžmenta koledžas direktors). Diskusijas centrā – kopīgā atbildība par ES-Indijas talantu plūsmu attīstību un ilgtermiņa sadarbības stiprināšanu izglītībā. Šis pasākums bija vērtīga platforma, lai stiprinātu ES un Indijas sadarbību izglītībā, sekmējot inovāciju un jaunu talantu attīstību.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Zelta Ēzeļa pamatsižeta galvenais romāna sākuma un beigu varonis ir Lūcijs no Madauras. Puisis, kuru lasītājs sastop, kad tas mēro ceļo uz Tesalijas pilsētu un paceļam sastop interesantu personāžu ar vēl interesantāku un pārdabiski šķietami neticamu stāstu par Sokratu. Bet vēl neticamāka piedzīvojumu virkne Lūcijam aizsākas, kad tas nespēj remdināt ziņkarību, kad pierunā kalponi Fotidu nočiept tam īpašu, maģisku ziedu, kuru vēl nesen redzējis pielietojam tās saimnieci raganu, bet ne velti ir teiciens par ziņkārību un kaķiem, jo gaidīto pārvērtību vietā tam lemts pārvērsties par ēzeli.
Gluži kā Odiseja sāga, Lūcijs nu jau ēzeļa ādā ir šķietami viena neveiksmīga notikumu ķēdes upuris pēc otra. Ja vēl vien tā nelaime, ka iemīļotajai Fotidai būtu jāsagādā tāda kā pārvērtību pretinde, būtu vēl nekas un iztiktu varonis vien ar izbīli, bet, kur nu tev, kad puiša neveiksmīgās pārvērtības sakrīt ar nakti, kad kaut kādi zagļi izdomājuši apzagt drauga Milona saimniecību un par salaupītās mantas nesēju pie viena paķert stallī esošu zirgu un divus ēzeļus, no kuriem viens ir Lūcijs.
Otrā gadsimta romānam un vienīgajam romānam, kuram palaimējies saglabāties pilnā apjomā no Senās Romas laikiem ir diezgan jūtams pasakveida atgadījumu stils. Lūcija piedzīvojumus, kuros lemts pēc zagļiem ceļot no viena jaunā saimnieka pie cita, papildina tā saklausīti un lasītāju piedomājot atmiņā tam saglabāti leģendas un stāsti, kuros var nolasīt iestrādātu morālu mācību vai vienkārši dzīves novērojumu par nereti nekrietnu, citiem ļaunu vēlošu cilvēka dabu, kur viena liela daļa tāpēc gatavi pat atņemt citam dzīvību.
Būtu tā vīru krāpjoša sieva, kura savu pārkāpumu slēpšanas nolūkos gatava iet vēl tālāk un pat nogalināt kā vīru, tā jebkuru citu, lai tikai paliktu nesodīta. Vai pamātes iekāre uz vīra dēlu, bet, kad tiek atraidīta, kaisle vienā mirklī pārvēršas aklā naidā un tad galvenais ir atriebt iedomās aizskarto godu un pašcieņu. Vai stāsts par zagļu bandas nolaupītu jaunuvu, kura vēlāk tiek ierauta traģiskā mīlas trijstūrī, kur neviens stāstiņa beigās nevar lepoties ar kaut ko, ko varētu dēvēt par uzvaru. Vai māsas, kuras ar skaudību uzlūko jaunāko māsu, kurai, no malas skatoties šķietami palaimējies tikt pie bagātības, bet tās laipnību pašas uztver kā augstākās pakāpes augstprātību, lai arī realitāte nevarētu būt tālāk no patiesības.
No šiem biežajiem iespraudumiem Lūcija stāstā visvairāk izceļas leģendai līdzīgais stāsts par kāda ķeizara jaunāko meitu Psīhi (vārda nozīme – Dvēsele), kurš tiek aizsākt, lai mazinātu nolaupītās jaunavas nolaupīšanas sēras un asaru plūdus. Aizsāk stāstu par citu skaistuli, kurai lemts izaugt tik skaistai un pat pārāk skaistai, lai izraisītu dievē Venerā dusmas, ka tā jau viņas vietā teju vai kā avatars tiek pielūgts. Bet attiecībā uz Psīhes mini noveli būtiskākie pavērsieni seko, kad Veneras dēls Amors nepaklausa mātes norādēm. Ne vien nepaklausa, bet pat pats iemīl skaistuli tik ļoti, lai būtu gatavs riskēt ar mātes dusmām, gatavs dusmot pat pret Psīhi un vēlāk tai piedot.
Zelta Ēzelī jeb Pārvērtības Vienpadsmit Grāmatās pavisam noteikti viena no lielākajām vērtībām ir tās izcelsmē un faktā, ka tas ir vienīgais no visas Senās Romas pastāvēšanas laika pilnā apjomā saglabājies romāns. Citādi pasakveidīgais romāns ar kaut ko citu ārkārtēju vai pat lasītpriekam virs vidējā un mūsdienas starp dažādu žanru pārbagātās izvēles grūti izcelt. Drīzāk gribētos piekasīties, ka drusku par daudz ir šie anonīmie tēli, kuru aprakstā jāpielieto vārds ‘’kāds’’ draugs, saimnieks, zaglis vai vēl kāds cits, kura stāstu kā piedzīvojumu vai pamācību galvenais varonis/autors grib pavēstīt savam lasītājam.
Bet no pozitīvā – cilvēku raksturi, to attēlojums un novērojumi iz dzīves (pat ja no negatīvā pārsvarā ņemti) būtu pieskaitāmi pie tā, kurus nevar neizcelt. Tā arī noslēguma reliģiskās ceremonijas, kurās dalību ņem galvenais varonis ir ar neapšaubāmu vēsturisku pievienoto vērtību. Un, protams, visai grāmatai kā tādai ir šī vērtība, lai cik izklaidējošs un interesants vai drīzāk uz pretēju pusi velkošs neliktos daiļdarbs. Noslēgumā gan nevar nepamanīt dažu labu biogrāfisku detaļu, no kurām visuzskatāmākā, ka galvenais varonis (ar tādu pašu vārdu kā autoram) arī par savu dzimto pilsētu var saukt Madauras pilsētu Romas Numudia Ziemeļāfrikas kolonijā.
Krusts tiek uzlikts katram kristietim. Pirmās Kristus ciešanas, kas jāpiedzīvo katram cilvēkam, ir aicinājums atteikties no pieķeršanās šai pasaulei Vecā cilvēka nāve, ir mūsu tikšanās
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Naktī no sestdienas uz svētdienu, 29. martu, pulksten 3:00 Latvijā notiks kārtējā laika maiņa, kad pulksteņa rādītāji jāpagriež par vienu stundu uz priekšu. Šis solis iezīmē pāreju uz vasaras laiku, kas turpināsies līdz pat oktobra pēdējai svētdienai.
Jelgavas valstspilsētas pašvaldība uzsver, ka, lai gan Eiropas Savienības līmenī joprojām turpinās diskusijas par šīs tradīcijas lietderību, vienots redzējums par jauniem nosacījumiem vēl nav panākts. Tāpēc spēkā paliek līdzšinējā kārtība, ko nosaka attiecīgā Eiropas Savienības direktīva. Kamēr pieaugušie plāno savu laiku, jauniešiem aktuāla var būt arī cita veida sagatavošanās siltajai sezonai, piemēram, Cēsu novada pašvaldība izsludina pieteikšanos skolēnu darbam vasarā.
Pāreja atpakaļ no vasaras laika notiks šā gada 25. oktobrī. Šādas izmaiņas bieži vien ietekmē cilvēku bioloģisko ritmu, un pat 3 zodiaka zīmes, kurām nākamā nedēļa būs liktenīga, var sajust īpašu enerģijas maiņu šajā periodā. Atcerieties, ka pulksteņa pagriešana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, nodrošinot vienotu laika atskaiti visā valstī.
Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”.
Cik eleganti. Cik orveliski.
Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?
Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.
Kāds skaisti meli. Tie ir modē.
Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.
Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.
Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.
Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.
Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu.
Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību.
Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida.
Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.
Trešā reiha laikā kara vērotāja skatījumā.
(Hansjoahima Lemmes pasta vēstule)
“Dažādas sarunas ar biedriem man ir parādījušas, ka cīņas gaita ar Padomju Savienību dažiem cilvēkiem ir atstājusi neskaidrības padomju cilvēka vērtējumā; nosodošais spriedums par boļševisma kultūras un politisko stāvokli bija tik cieši saistīts ar tā militārā stāvokļa vērtējumu, ka trieciens pēdējam ietekmēja arī pirmo, lai gan saikne starp abiem ir pilnīgi nepamatota. Protams, mēs bieži esam saskārušies arī ar padomju cilvēku, un es vēlētos šeit dalīties dažās pārdomās par to – tās izriet tieši no kaujas pieredzes: mūsu tanks lēnām ripo pa ciema ielu; stūra mājā ir izsists ienaidnieka prettanku lielgabals. Kad mēs jau gandrīz esam vienā līmenī ar māju, no pagraba izlec padomju karavīrs un uzliek rokas granātu tanka priekšpusē – tā uzreiz eksplodē, un rikošetējošs šrapnelis viņu nogalina uz vietas.”
Šis incidents man dod vēl vienu iemeslu pārdomāt padomju cilvēku; iepriekš aprakstītajā incidentā ir iesaistīts viens no karavīriem, kuru mēs pazīstam kā “staļinistu”. Tas kopumā ir labi apmācīts un labi aprīkots spēks, kas izrāda sīvu pretestību; vīrietim noteikti bija jāapzinās, ka viņa rokas granātai nebūs nekādas ietekmes uz tanku un ka šrapneļa rikošeti, atlecot no tanka, viņu nogalinās. Kāpēc viņš vispār tā rīkojās? Daudzi meklēs atbildi faktā, ka primitīvais, stulbais padomju cilvēks vienkārši vēl nebija sapratis, ka tanku šādā veidā nevar iznīcināt; citi domās, ka šis vīrietis, fanātiski vēloties cīnīties, tomēr vēlējās mēģināt, iespējams, sabojāt ložmetēju vai lielgabalu vai citādi nodarīt bojājumus tankam, pat ja šādas varbūtības varbūtība bija tikai 1 no 100.
Manuprāt, abas šīs interpretācijas ir nepareizas: pirmā atbilde, kas balstās uz padomju tautas primitīvismu un stulbumu, noteikti nav precīza; lai gan ir taisnība, ka padomju tauta, salīdzinot ar Centrāleiropas iedzīvotāju sarežģīto psiholoģisko struktūru, ir primitīva, primitivitāte un stulbums ir diezgan atšķirīgas lietas, lai gan diemžēl tās ļoti bieži tiek jauktas. Divi gadi cīņā pret padomju varu mums ir pietiekami pierādījuši, ka, lai gan viņu kaujas metodes būtiski atšķiras no mūsējām, tās noteikti nevar raksturot kā “stulbas”; patiesībā tās ir labi pielāgotas Krievijas īpašajiem apstākļiem.
Attiecīgi otrais skaidrojums šķiet ticamāks, taču arī tas, iespējams, netrāpa mērķī, jo padomju cilvēks ir daudz mazāk racionāla būtne, nekā mēs varam iedomāties; tādi apsvērumi kā iepriekš sniegtajā otrajā skaidrojumā viņam nepavisam neatbilst. Prātīga varbūtību izvērtēšana viņam noteikti nepavisam neder; drīzāk viņš rīkojas instinkta vadīts. Es teiktu, ka padomju karavīrs, kurš mēģināja apturēt tanku ar rokas granātu, rīkojās neskaidras sajūtas vadīts, kas pat nebija parādījusies viņa apziņā, sajūtas, kas lika viņam uzbrukt, viņam skaidri un detalizēti neizvērtējot savas darbības veiksmes varbūtību; tāpēc viņš nebija tik muļķīgs, lai domātu: “Ar šo rokas granātu es tagad uzspridzināšu tanku”, kā arī nebija tik vēsi aprēķinošs, lai apsvērtu “iespēju 1 no 100” sabojāt ložmetēju vai lielgabalu. Personīgais risks savai dzīvībai neapšaubāmi netiek uztverts tāpat kā šeit, jo cilvēkam ir mazāka sevis izjūta; tāpēc tai ir daudz pakārtotāka loma izdarāmajos apsvērumos nekā šeit — tāpēc daudzu padomju cilvēku “nāvi izaicinošā” drosme ir arī daudz mazāk apbrīnojamas drosmes pierādījums nekā mūsu vīriešiem!
Es pilnībā apzinos sava skaidrojuma mēģinājuma nepietiekamību; tomēr, tā kā pieredze rāda, ka Eiropas rasu pētījumi — acīmredzot tāpēc, ka tie ir pārāk eiropeiski —, neskatoties uz ievērojamu zinātnisko pieredzi, nav spējuši sniegt mums pat aptuvenu priekšstatu par to, kāds patiesībā varētu būt padomju cilvēks, un tā kā padomju pretestība ir pierādījusi, ka daudzu cilvēku priekšstati un prognozes par padomju karavīra spējām ir kļūdainas, mums vienkārši jācenšas interpretēt “padomju cilvēka” fenomenu citādi; šie patiešām var būt tikai pirmie mēģinājumi, taču tie jau ir nozīmīgi, jo tie atspēko pārāk tālejošus priekšstatus par padomju cilvēku, jo pēc tam, kad tik daudzi ilgi ticēja, ka padomju vara nemaz nav spējīga uz nopietnu militāru pretošanos, jo tai trūkst gara, intelekta, organizatorisko prasmju, tehnisko zināšanu utt., tagad tie mēdz iekrist pretējā galējībā un padomju tautas locekļos saskata tikai augstas kvalitātes cilvēkus; Tas, ka padomju vara ir plašā mērogā izvietojusi tankus, ka tai ir liels skaits lidmašīnu, ka tai ir laba vidēja darbības rādiusa artilērija, ka tā masveidā izvieto granātmetējus — visi šie fakti šo cilvēku acīs padomju varu raksturo kā tautu ar augstāku sasniegumu līmeni.
Tās ir ļoti bīstamas tehnoloģiju pārvērtēšanas sekas – pēdējās desmitgadēs tehnoloģiskie un civilizācijas sasniegumi dažu cilvēku domāšanā ir tik ļoti izvirzījušies priekšplānā, ka tie viņiem šķiet kā pats intelektuālā un kultūras sasnieguma mērs; it kā Eiropas kultūras vadošā pozīcija būtu sasniegta ar to, ka mēs, piemēram, varam vadīt automašīnu! Spēja vadīt automašīnu, stūrēt traktoru vai pat vadīt tanku absolūti neko neliecina par cilvēka spēju radīt kultūru – pat ne par spēju sadzīvot ar citu noteiktu kultūras līmeni un just līdzi tam. Austrumos ir viegli novērot, ka, piemēram, arābi ir ļoti labi autovadītāji; tas, visticamāk, nespēs satricināt neviena eiropieša mierīgo pašapziņu, un tāpēc nav pamata uzskatīt padomju kara mašīnas tehnoloģisko attīstību par sasniegumu, kas kaut ko liecina par padomju spēju radīt kultūru.
Starp citu, Otrā pasaules kara laikā un arī Rietumu kampaņas laikā franči plašā mērogā izvietoja nēģerus un lika viņiem cīnīties, izmantojot visu veidu tehniskos ieročus; neseno gaisa uzlidojumu laikā Berlīnei nēģeri esot bijuši arī amerikāņu lidmašīnu apkalpēs. Neviens vēl nav iedomājies pārskatīt savu spriedumu par nēģeru intelektuālajām un kultūras spējām šī iemesla dēļ – un pamatoti! Iedzīvotāju apmācība noteikta tehniskā aprīkojuma lietošanā absolūti neko neliecina par viņu kultūras spējām.
Protams, armijas tehnoloģiskā attīstība nav atkarīga tikai no iedzīvotāju sagatavošanas tehnisko koncepciju izpratnei; drīzāk pārapbruņošanās ietver ievērojama rūpniecības aparāta izveidi – tas ir panākts Padomju Krievijā. Tomēr šādas rūpniecības izveidei sākotnēji nav nozīmes, lai novērtētu tautas kultūras radošumu; pietiek atcerēties Amerikas Savienotās Valstis, kurām, lai gan ir izdevies izveidot milzīgu rūpniecību, kuru kultūras sasniegumi tomēr var sacensties ar nēģeru sasniegumiem nabadzības ziņā.
Vērtējot Padomju Savienības sasniegumus, jāatzīmē, ka, nežēlīgi izmantojot tai pieejamos cilvēkresursus un dabas resursus visbagātīgākajā mērā, tā divdesmit piecu gadu laikā ir izveidojusi ieroču rūpniecību, kurai mēs astoņu gadu laikā, no kuriem divi jau bija kara gadi, spējām stāties pretī ne tikai ar līdzvērtīgu, bet — kā liecina panākumi — ar pārāku bruņojumu ierobežotā telpā un ar ierobežotiem dabas resursiem un darbaspēku. Jāpatur prātā, ka mūsu gadījumā augsti attīstīta un ārkārtīgi sarežģīta rūpniecība bija jāpārveido par kara rūpniecību, turpretī padomju vara spēja radīt visu no jauna no nulles; to, cik maz Padomju Savienības kara rūpniecības produkcija atspoguļo tās iedzīvotāju radošās un kultūras spējas, pierāda pats fakts, cik neiederīgi šie rūpniecības giganti izskatās valstī, kas citādi ir tik nabadzīga un nolaista. Turklāt padomju vara plašā mērogā attīstīja savu rūpniecību, piesaistot ārvalstu inženierus un tehniķus, un, to darot, viņi bez mazākās vilcināšanās izmantoja visus ārvalstu patentus, ko varēja iegūt; Cik maz tehnoloģijas ir ietekmējušas padomju civilizāciju, ir redzams viņu mēģinājumos padarīt to izmantojamu miera laika vajadzībām – piemēram, var atrast lielus daudzdzīvokļu namus, kuros tualetes patiešām ir rotātas ar elegantām porcelāna izlietnēm, bet diemžēl nav pieslēguma ūdensvadam, tāpēc nevar noskalot podu, vai daudzdzīvokļu namus, kuros, lai gan katrā istabā ir uzstādīts centrālās apkures radiators, apkures krāsns nekad nav tikusi uzstādīta. Tās nebūt nav nepabeigtas ēkas; celtniekiem pietika tikai ar to, lai radītu Eiropas civilizācijas ārējo izskatu.
No šiem apsvērumiem izriet, ka padomju tehniskie sasniegumi nedod iemeslu uzskatīt Padomju Savienību par kulturāli attīstītu valsti.
Acīmredzot mēs paši esam bijuši pārāk lepni par saviem ārējiem civilizācijas sasniegumiem; Vilhelma laikmeta bezgaumība, kas bija redzama dažādās kultūras dzīves izpausmēs, kas bija plaši izplatīta, izņemot ebreju “mākslas sasniegumus”, acīmredzot nebija tikai plānas augstākās klases kļūdas; drīzāk tām bija dziļa ietekme uz plašām mūsu tautas daļām, kas iemācījās mehāniskus sasniegumus vērtēt augstāk par patiesiem mākslinieciskiem sasniegumiem un galu galā attiecīgi veidoja savus vērtību spriedumus; tāpēc cilvēki ar šādu domāšanas veidu uztvēra klaju pretrunu starp padomju varas iepriekš piešķirto pozīciju un tās tehnoloģisko progresu. Tomēr šī pretruna nepastāv, jo tehniski sasniegumi vien, īpaši, ja tie rodas tādos apstākļos kā Padomju Savienībā, neko neliecina par tautas kultūras spējām.
Līdz šim apspriestie novērojumi par padomju karadarbību un no tiem izdarāmajiem secinājumiem tomēr attiecās tikai uz ārējo ainu; lielāka nozīme ir padomju karavīra iekšējai attieksmei pret pašiem kara aktiem: kā izskaidrot, ka arvien jauni viļņi sāk uzbrukumus, mierīgi pārkāpjot priekšā kritušo rindas; kā izskaidrot, ka bataljoni dodas mīnu laukos, upurējot savu dzīvību, lai atbrīvotu ceļu uzbrūkošajiem karaspēkiem, kas seko aiz viņiem; kā izskaidrot, ka bezcerīgi ielenktas vienības pretojas līdz galam, lai gan tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un taktiski bezjēdzīgi; kāpēc bija iespējams ar taktiskiem paņēmieniem pārspēt frančus un piespiest viņus padoties, kamēr padomju karavīrs turpina cīnīties pat taktiski bezcerīgā situācijā? Šeit nepietiek norādīt tikai uz komisāriem; lai gan ir taisnība, ka komisāram ir liela loma padomju armijā un būtiska ietekme uz vīru kaujas gatavību, ir tikpat skaidrs, ka kaujā komisāram nav iespējas ar pistoli savaldīt visu rotu un virzīt to uzbrukumā. Tāpat to nevar noraidīt ar skaidrojumu, kas vēlreiz norāda uz padomju cilvēka stulbumu un primitīvismu, jo tam pretrunā padomju kaujas stils — ko noteikti ir bijis jāredz klātienē —, kā arī tehnisko ieroču izmantošana; tie, kas ir patiesi stulbi, nespēj izmantot šādus tehniskus līdzekļus.
Kaut kas cits padara padomju karavīru bīstamu kaujā un liek viņam atkal un atkal riskēt ar sadursmi; tā ir nosliece, kas ir pilnīgā harmonijā ar telpu, kurā šie cilvēki dzīvo, un kas arī izskaidro, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo telpu par savu dzīvesvietu un jūtas tajā kā mājās – viņu vide nav bagātīgi daudzveidīga ainava, bet gan milzīgu stepju bezgalīgā monotonija un plašums, plaši lauki, kuru izmērs nepakļaujas Centrāleiropas iztēlei; saulespuķu lauks, kuram garām automašīna brauc stundas, nav retums. Tāpat kā stepei un kolhozu laukiem, arī mežiem raksturīga baisa vienveidība un satriecoša bezgalība. Centrāleiropas ainavas bagātīgā daudzveidība pilnībā izpaliek; nekur acs neatrod atskaites punktus, gar kuriem varētu aptvert ainavu tās detaļās.
Šajā ainavā cilvēki nav atsevišķi indivīdi ar daudzveidīgām personībām, bet gan masu daļa; līdz ar to indivīds nejūtas skaidri nodalīts no citiem, un viņiem nāve nav nekas, no kā baidīties, jo kas gan ir indivīds starp tik daudziem! Pat ja viņš nomirs, miljoni turpinās. Tāpat kā mūsu spēks un slava slēpjas atsevišķu karavīru drosmīgajā personīgajā apņēmībā, padomju karavīra spēks slēpjas viņa vēlmē un spējā mirt; šāda veselas tautas attieksme nebūt nav pārsteidzošs izņēmums dabiskajā lietu kārtībā un tāpēc nav pelnījusi mūsu apbrīnu. Ir pietiekami daudz būtņu, kas cīņā par eksistenci sevi apliecina tikai ar savu masveida dabu – lielākajai daļai kukaiņu sugas saglabāšanos nodrošina tikai tas, ka to neparastā auglība ļauj tiem izaugt tādās masās, ka pat daudzu nāvei nav nekādas nozīmes.
Masveida dvēsele, masveida instinkts, kurā indivīds kā personība nešķiet skaidri nošķirts no citiem – kurā indivīds tāpēc tiek absorbēts kolektīva bezgalīgajā plašumā – raksturo padomju cilvēku; tieši caur šo izrietošo vēlmi mirt viņa masveida raksturs izpaužas pilnībā un padara viņu par bīstamu pretinieku.
Ir nepareizi šīs masu kultūras izpausmes mērīt pēc Eiropas standartiem un secināt no tām, ka tā ir muļķīga; tikpat nepareizi ir vienkārši pieņemt to dēļ dažu citu īpašību trūkumu; patriotisms un nacionālais lepnums, zināma pašvērtības sajūta un pat augstprātība noteikti ir savienojami ar to un neapšaubāmi piemīt padomju cilvēkam. Pat ja indivīds uztver sevi kā nevienu un tāpēc ir pazemīgs un pakļāvīgs, tas neliedz viņam uzskatīt kopumu (kolektīvu), kuram viņš pieder, par kaut ko spēcīgu un līdz ar to uztvert šo kopumu kā pārāku par otru, pat ja viņam pašam ir jāpakļaujas tam. Godināšana, mīlestība un uzticība šim kolektīvam ir vēl vieglāk iespējama tieši tāpēc, ka viņš neuztver sevi kā neatkarīgu, noslēgtu vienību attiecībā pret to – aicinājums uz padomju tautas mīlestību pret savu dzimteni tāpēc arī rod labu atsaucību!
Visbeidzot, nedrīkst ignorēt padomju selekcijas ietekmi – padomju varas periods nekādā gadījumā nav pārāk īss, lai jau būtu būtiski ietekmējis padomju tautas rasu un snieguma sastāvu, jo šāda politisko vajāšanu ietekme jau ir labi zināma no 1789. gada Franču revolūcijas un hugenotu vajāšanām! Tomēr padomju vara ir sistemātiski iznīcinājusi visus tos, kas jutās “individuālistiski”; kolektīvistisks cilvēks nekad nav atradis sev labākus dzīves apstākļus kā padomju varas laikā Krievijā, un individuālists nekad nav atradis sliktākus – tādējādi tautas masu psihe ir kļuvusi tikai vienveidīgāka, un masu cilvēka tips ir arvien vienmērīgāk izplatījies visā teritorijā: tas attaisno runāšanu par “padomju tautu” un “padomju cilvēku”.
Šo attīstību īpaši veicināja atsevišķu tautu sistemātiska sajaukšanās savā starpā, ko īstenoja padomju vara; tomēr valdošo šķiru, kas virzīja un piespieda šo attīstību, nevar pielīdzināt masu “padomju tautai”, jo tā sastāv no dažiem īpaši apdāvinātiem bijušo vadošo cilšu pēctečiem un, galvenokārt, ebrejiem, kuri padomju sfēras tautās saskatīja masu, kas bija pārāk piemērota, lai kalpotu par lielgabalu gaļu viņu pasaules kundzības plānu īstenošanai.
Tas noved mani pie galīgā secinājuma manā mēģinājumā noskaidrot padomju problēmu: tauta, kurai trūkst līdera talanta, bet kuru ir viegli vadīt, ar izteikti uz masām orientētu domāšanu, nonāk nežēlīgas valdošās šķiras rokās; šī šķira izmanto tautas īpašo dabu, lai pakļautu to saviem mērķiem un ļautu tai mirt par saviem plāniem.
Mums tas nozīmē, ka mums jāņem vērā masu psihe – mūsu uzdevums nav pārveidot šīs tautas par tādām, kurām ir individuālists raksturs, bet gan vadīt šīs tautas tādas, kādas tās ir, uz jaunās Eiropas uzdevumiem.”
No “Das Gesicht des Bolschewismus”.
Lētas autobusu biļetes ar atlaidi reisiem no Rīgas uz Klaipēdu!
No 2. aprīļa atkal iespējams doties ar Lux Express uz Klaipēdu, un biļetes jau ir pārdošanā.
Lux Express informē:
“Aprīlī autobusi kursēs no piektdienas līdz svētdienai, kā arī būs īpašs reiss 2. aprīlī. No maija būs pieejami arī reisi darba dienās, bet vasarā — līdz pat trim reisiem dienā. Aprīlī biļetes sākas no 11 € no Rīgas un 6 € no Liepājas.”
The post Lux Express atsāk reisus uz Klaipēdu appeared first on SuperBiletes.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
vara bungas
- Vakar, 15:39
vara bungas: Saskaņā ar laikraksta WSJ informāciju Pentagons plāno papildu sauszemes karaspēka vienību (10K karavīru) izvietošanu Tuvajos Austrumos.
Šajā papildinājumā, visticamāk, ietilps US armijas (SzS) spēki (VB: man aizdomas uz 3rd Inf Div “Dog faces“), tādējādi papildinot ar kombinēto ieroču sistēmu spējām uz reģionu jau nosūtīto 82. gaisa desanta divīziju un aptuveni 7000 jūras kājnieku no 11. un 31.MEU.
Tā ir stratēģija “pēc grāmatas”. Nevar plānot un pārvietot uzbrukuma trieciena vienības, neidentificējot un nenoliekot vietā elementus, kas tos aizstās vai papildinās. Ja pirmajā operācijas fāzē sāksies kaujas darbība un trieciena smaile sastapsies ar pretestību, nākamajam ešelonam jābūt gatavam lēmumu pieņemšanai un rīcībai pilnā diapazonā, nevis jākraujas uz kuģiem US ostās.
Joprojām uzskatu, ka US sauszemes operācija pret IR ar to nekļūst nenovēršama (TACO), bet ierodoties (!) papildspēkiem lēmums JĀ, SĀKAM vai NĒ, PĀRTRAUCAM kļūs NEATLIEKAMS milzīgu karaspēka dīkstāves izdevumu dēļ. Pēc novērotāju novērojumiem Tramps tendēts sākt savas avantūras brīvdienu priekšvakarā (lai biržās nesāktos pārāk liela panika). Savukārt nelielā frontē US gaisa desants un jūras kājnieki spēs karot patstāvīgi ap nedēļu-divām, atkarībā no kauju intensitātes. Ja tā, tad “iespēju logs” lēmumam atvērsies jau šonakt un būs vaļā līdz pilnīgam atrisinājumam vai spēku atvilkšanai.
Zemāk manas pārdomas speciāli delfi.lv, kas tapušas 20.03.2026.
[..] Kā top plāns B
Lielākā daļa militāro apskatnieku kopš 28.februāra nonāca pie slēdziena, ka, lai nu kam, bet sauszemes operācijai pret Irānu ASV un Izraēlas koalīcija nebija gatava. Šādu secinājumu nebija grūti izdarīt, jo viss kara sagatavošanas etaps, kuru mēs novērojām gandrīz reāllaikā, liecināja, ka uzsvars abās operācijās (ASV “Episkās dusmas” – galvenais mērķis Irānā valdošā režīma gāšana; Izraēlas “Lauvas rūciens” – galvenais mērķis Irānas “demilitarizācija un denuklearizācija”) tiks likts uz gaisa spēkiem, spārnoto un ballistisko raķešu triecieniem, kas neparedz tiešu kontaktu ar pretinieka karavīriem sauszemes kaujas laukā. Izraēlai tam vienkārši nav brīvu sauszemes spēku rezervju (ņemot vērā nepieciešamību aizstāvēties pret Hamas un Hezbolla teroristu armijām), bet ASV nepārvietoja uz Tuvajiem Austrumiem savus ekspedicionāros spēkus – jūras kājniekus sauszemes operācijai nepieciešamajā skaitā un sastāvā lielā mērā vadoties no politiskiem apsvērumiem. Karš tika iecerēts gaisā un uz jūras, bet ne uz zemes. Šāda veida kaujas darbību, kad karojošas puses izmanto netiešās uguns un aviācijas jaudu gar nosacītu fronti, kas var būt ģeogrāfiskās vai valstu robežas, bet atturas iegūt vai atgūt teritorijas izmantojot sauszemes karaspēku, teorijā sauc par “stand-off warfare” (attālināta karadarbība). Šāda stratēģija tiek bieži un pamatoti kritizēta, jo tā nekad vēl nav sevi pierādījusi kā efektīva, ir ļoti dārga (precīzā munīcija un kaujas aviācijas darbība), saistīta ar lieliem blakus zaudējumiem (collateral damage) un lielā mērā balstās uz teicamu izlūkošanu un nevainojamu mērķnorādi, ko nav viegli sasniegt bez “zābakiem uz zemes”. Tomēr Pentagons un Izraēlas drošības ministrija visticamāk neizvirzīja saviem bruņotajiem spēkiem uzdevumu ieņemt Irānas teritorijas, visu, kas saistās ar režīma maiņu saskaņā ar “plānu A” bija jāizdara pateicīgajai Irānas tautai, kas pagaidām nav izmantojusi šo savu vēsturisko iespēju. Pats par sevi šāds iznākums bija viegli prognozējams un tā iestāšanās ne par ko katastrofisku neliecina pat tad, ja abām ASV un Izraēlas operācijām “plāna B” sākotnēji nebija, jo tas top tagad un atkal mūsu acu priekšā.
13.martā kļuva zināms, ka ASV pārvieto uz Tuvajiem Austrumiem savus globālās reaģēšanas spēkus – 31. jūras kājnieku ekspedīcijas vienību (31st Marine Expeditionary Unit (MEU)) no Okinavas salas Japānā. Tas nozīmē, ka 31.MEU kuģiem sasniedzot gala mērķi (aptuveni marta beigās) ASV parādīsies reāla spēja atņemt pretiniekam daļu tā kontrolētās sauszemes teritorijas, jo šīs vienības karavīri gadiem ilgi tika trenēti, gatavoti un ekipēti tieši šāda rakstura kaujas uzdevumiem – desanta trieciens uzsākot operāciju no jūras. Cits jautājums ir par to cik liela būs šī, pretiniekam atņemtā, teritorija.
31.MEU ir sagatavots un darbojas kā pašpietiekams iebrukuma spēks – būtībā tā ir peldoša mini-armija, kas spēj pielietot kājniekus, kaujas aviāciju un artilēriju, atrauti no tuvējām bāzēm vai to infrastruktūras. Cita lieta, ka šādu autonomiju aktīvas kara darbības apstākļos jūras kānieki var uzturēt samērā neilgu laiku – līdz dažām diennaktīm. 19.martā parādījās neoficiālas ziņas, ka 31.MEU dosies atbalstīt arī 11.MEU (USS Boxer, USS Comstock un USS Portland), kas specialīzējas kaujas atbalsta sniegšanā. Līdz ar to paplašinātās 31.MEU (+) sastāvā var būt ap 5000 karavīru (to nosaka abu vienību desantkuģu kravas ietilpība), bet skaidrs, ka ASV Jūras kājnieku korpuss var nodrošināt nepieciešamos papildspēkus. Attiecīgi ASV sauszemes karam piemērots elements Tuvajos Austrumos šobrīd apsverams kā maksimums 5000-7000 karavīru liels. 31.MEU flagmanis desantkuģis USS Tripoli (LHA-7) spēj transportēt ne tikai personālu un peldošos bruņutransportierus ACV ( Amphibious Combat Vehicle), bet arī jūras kājnieku aviāciju – konvertoplānus Bell Boeing V-22 Osprey un helikopterus MH-60S Knighthawk. Skaidrs, ka 31. MEU baudīs arī visas ASV jūras kara flotes avionesēju grupu atbalstu, kas jau atrodas reģionā.
Šādiem samērā mazskaitlīgiem (ņemot vērā kara teātri), bet labi apgādātiem un kopumā ļoti kvalitatīviem jūras desanta spēkiem Persijas līcī var tikt izvirzīts viens no trim uzdevumiem:
Neizslēdzot pilnībā nevienu no variantiem vai arī to kombināciju, kā arī varbūtību, ka 31.MEU netiks iesaistīta kaujā vispār, man šķiet visticamāk, ka 31.MEU izmantos tādas salas ieņemšanai, uz kuras esošās infrastruktūras nopostīšanu Irāna, pragmātisku apsvērumu dēļ, negribētu pieļaut ne pie kādiem nosacījumiem un tādēļ neizmantos pret ASV desantu savas ballistiskās vai spārnotās raķetes, kuras izceļas ar zemu precizitāti, bet rada lielus postījumus. Savukārt, par 2. uzdevumu, mēs, novērotāji no malas, uzzināsim pēdējie, tādēļ nav vērts šo opciju šeit izskatīt. Tāpat par noslieci uz 3. uzdevumu liecinās lielu kājnieku papildspēku (ne tikai jūras kājnieku) ierašanās un uzkrāšanās reģionā kā tas bija 1. un 2. Līča kara laikā un kas vismaz pagaidām nemaz nav novērojams.
Pirmajā hipotēzē minētās salas parametriem atbilst tikai viena sala reģionā – Hārkas sala (22 km2, 10 000 iedz.) uz kuras atrodas Irānas galvenais naftas eksporta terminālis, caur kuru joprojām, neskatoties uz karu, plūst 90% no Irānas eksportētās naftas, pie tam pirmskara apjomos. Ja Hārkas naftas termināļu komplekss tiks nopietni bojāts Irānas Revolūcijas Sargu Korpuss pārvērtīsies par žurku, kas iedzīta stūrī, kurai nav ko zaudēt un kas būs gatava izmantot jebkādu pēdējās iespējas ieroci, kas ir tās rīcībā. Tas būtu mums visiem sliktākais iznākums. Tomēr iespējama arī ne tik drūma notikumu attīstība, ja 31.MEU veiks ķirurģiski precīzu operāciju, likvidēs vai paņems gūstā salas garnizonu, naftas terminālis varēs atsākt darbu pēc neliela tehniska pārtraukuma, bet tā darbības parametri paliks ASV rokās, kas būs spēcīgs sarunu instruments ar jebkuras nokrāsas Irānas režīmu, kas ir “uz palikšanu” un domā par savu nākotni.
Runājot par to kā var izskatīties pati operācija un ņemot vērā ASV jūras kājnieku konvencionālo taktiku, var prognozēt, ka 31.MEU nebūs lieki jātērē laiku operācijas rajona izlūkošanai un papildizlūkošanai, viss jau ir izdarīts. Tomēr, tā kā pārsteiguma momenta sasniegšana joprojām ir aktuāla, būs nenoteiktības periods, kura laikā ASV sūtīs diplomātiskos signālus, ka jūras desanta operācija nav neizbēgama un visu vēl var sarunāt. Nākamais solis “pēc jūras kānieku rokasgrāmatas” ir salas izolācija, kas izslēdz jebkādu papildspēku ierašanos, kā arī uguns atbalsta saņemšanu no kontinenta. Tam var sekot kombinēts, bet precīzs, artilērijas, aviācijas un raķešu uzlidojums, kura aizsegā uz salu tiks nogādātas izlūku apakšvienības, kuru uzdevums ir atklāt agrāk neidentificētās pretinieka aizsardzības pozīcijas. Tālāk jāseko aeromobilai un amfībiju (ja USS Tripoli (LHA-7) ieies Persijas līcī) operācijām, kas nogādās krastā desanta galvenos spēkus, kas likvidēs pretestības perēkļus un nekavējoties uzsāks savu aizsardzības pozīciju ierīkošanu. Visam procesam (jūras desants uz nesagatavotu krastu) no sākuma līdz beigām aizņem tikai dažas stundas, bet saistīts ar lieliem riskiem. Balstoties uz ASV rīcībā esošajiem spēkiem un ņemot vērā apvidu, sala tiks ieņemta, par to gandrīz nav šaubu. Šaubas ir par to, kas notiks pēc tam, jo Irānas režīma aizstāvji spēj paredzēt šādu notikumu gaitu un gatavojas. Perspektīvie pieejas maršruti, t.sk., jūras, var tikt blīvi mīnēti, uz salas var būt sagatavoti pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi, aizsardzības pozīcijas var tikt pamatīgi ieraktas ar aprēķinu, ka naftas termināļa infrastruktūru ASV nebumbos, jo sabumbojot naftas eksporta termināļus visai operācijai zūd jēga, tāpat ASV karaspēka atrašanās uz salas var kļūt par slazdu – vieglu mērķi ballistisko raķešu triecienam, ja Irānas režīma spēki upurēs tautas ekonomisko nākotni par godu ideoloģiskiem saukļiem un lozungiem. Mums atliek cerēt uz visu pušu pragmātismu, bet pirms Lieldienām tomēr labāk būtu uzpildīt pilnu bāku. [..]
BALTAIS RUNCIS
- 26. mar., 19:14
Labais tonis jau tomēr prasa, ka nevajag pazust no bloga pārāk ilgu laiku. Nu, vismaz prasties un ierakstīt, ka gaidāma pazušana. Bet… bet dzīvē viss notiek ne tā, kā paģēr labais tonis. Tad nu mēģināšu tagad mazliet iebērt kādu burtu blogā un pie reizes ne pārāk ieslīgt taisnošanās un solīšanās aprakstos, ka teju kopš gada sākuma aizgāju ziemas guļā.
Viss ir gaužām vienkārši- mazliet prasījās atiet. Atiet no ziņām, interneta, rakstīšanas, lasīšanas, iedziļināšanās un domāšanas par to, kurp šobrīd virzās notikumi pasaulē. Ja es nebūtu labi audzināts, tad varētu ar dažiem bieziem vārdiem aprakstīt, ko domāju par tiem virzieniem, notikumiem, personāžiem ar viņu mērķiem un ļoti ticamiem galapunktiem.
Tāpēc vienkārši nespēju blogā neko ierakstīt. Gluži vienkārši likās, ka pie visas tās informāciju gūzmas galīgi neiederētos mani iespaidi par grāmatām, filmām vai [lauku] dzīvi kopumā. Bet laiks iet un laiks paiet. Un tas dod mazliet atelpas. Nav tā, ka pasaules notikumi uzņēmuši mierīgākus virzienus, drīzāk aizgājuši dziļākā … [atgādinu sev- esmu labi audzināts]. Bet cik tad ilgi klusēsi? Un cik ilgi turēsi klusu blogu? Pie tam, ja jau rakstījis tik ilgi. Starp citu, marts man jubilejas mēnesis- blogam jau deviņpadsmit. Nākamgad apaļnieks. Nu jā, vēl jau kaut kas izlasīts pa šo laiku, kaut kas noskatīts, kaut kas piedzīvots. Un kamēr pasaulē nav sācies pilnīgs [esmu labi audzināts un rupjus vārdus nelietoju], varētu padalīties ar tiem iespaidiem (un, protams, ar jaunajiem arī). Kazi, varbūt sanāks pozitīvi atšķaidīt visus tos pasaules notikumus ar kādu labu grāmatu vai lauku dzīves ainiņu. Varbūt pat kādu politisku pārdomu rakstu (vēlēšanu gads, kā nekā). Pavasaris ar nesen atnācis, dārgā apkures sezona beigusies (man gan liekas, ka tā sezona nevis beidzās, bet pārvērtās par dārgās degvielas sezonu), gājputni atlidojuši (ar droniem), puķītes zied, bērzu sulas… dzīve turpinās. Un jāmēģina tā pozitīvi turpināt to dzīvi arī blogā. Cerams, ka bloga lasītāji nav man atmetuši ar roku un tā turpināšana būs foršā bariņā.
The post Mazliet atiet. first appeared on BALTAIS RUNCIS.
Passion Brains
- Šodien, 04:41
Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”.
Cik eleganti. Cik orveliski.
Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?
Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.
Kāds skaisti meli. Tie ir modē.
Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.
Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.
Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.
Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.
Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu.
Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību.
Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida.
Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Passion Brains
- 24. mar., 10:08
Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.
Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.
Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.
Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.
Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.
Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.
Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.
Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:
Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.
Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.
Hitnet.lv
- Vakar, 19:16
Olīveļļa ir daudzpusīgs un vērtīgs produkts, taču veikalu plauktos pieejamais olīveļļu klāsts nereti mulsina. Extra Virgin, Virgin, rafinēta, Pomace —...
The post Kā izvēlēties kvalitatīvu olīveļļu appeared first on Hitnet.lv.
notepad.lv
- Vakar, 20:00
notepad.lv
- Tikko
#teirdarbs
- 2019. g. 23. sep., 15:45
Darba devējs: GRIFS AG, SIA
Darba līguma veids: Pilna laika
Atrašanās vieta: Imanta
Drošības kompānija Grifs AG, meklē apsardzes darbiniekus/-ces objektos IMANTĀ / IĻĢUCIEMĀ / ŠAMPĒTERĪ / ĶĪPSALĀ Ja uzskati, ka esi gatavs – Strādāt drošības sfērā – Veikt objekta apsardzi Tad pievienojies GRIFS AG kolektīvam. Nodrošināsim: – Savlaicīgu algu, ar ko Tu vari rēķināties: bez apsardzes sertifikātu 430 EUR – 700 EUR (BRUTO) ar apsardzes sertifikātu 600 […]
Juridiska Koledža
- Pirms 1h 4min
Juridiskās koledžas direktore Intra Lūce 2026. gada 11. martā piedalījās Eiropas Savienības Tirdzniecības kameru padomes Indijā (The Council of EU Chambers of Commerce in India) organizētajā 6. ES–Indijas izglītības samitā. Pasākums pulcēja diplomātijas, valsts pārvaldes, akadēmiskās vides un uzņēmējdarbības augsta līmeņa pārstāvjus, lai kopīgi diskutētu par ES un Indijas izglītības un talantu ekosistēmu nākotni. Samita galvenais viesis – viņa ekselence Dr. Roberts Zišs (Robert Zischg), Austrijas vēstnieks Indijā, kā arī goda viesi Anandrao V. Patils, Indijas Izglītības ministrijas Augstākās izglītības departamenta papildu sekretārs, Ēriks Hellstrēms (Erik af Hällström), Somijas ģenerālkonsuls Mumbajā.
Intra Lūce pasākuma ietvaros piedalījās 2. paneļdiskusijā “Leadership Perspectives”, ko moderēja Dr. S. S. Mantha (Ramdeobaba Universitātes dibinātājs, bij. AICTE priekšsēdētājs). Paneļdiskusijā I. Lūces kolēģi bija Aporvs Mahendrs (DAAD reģionālā biroja direktora vietnieks), Alberts W. D’Souza (Sentdžona Inženierzinātņu un menedžmenta koledžas direktors). Diskusijas centrā – kopīgā atbildība par ES-Indijas talantu plūsmu attīstību un ilgtermiņa sadarbības stiprināšanu izglītībā. Šis pasākums bija vērtīga platforma, lai stiprinātu ES un Indijas sadarbību izglītībā, sekmējot inovāciju un jaunu talantu attīstību.
www.kekava.lv - Pašvaldības aktualitātes par iepriekšējo nedēļu
- 2019. g. 23. sep., 00:00
poseidons99.com
- Šodien, 15:15
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Zelta Ēzeļa pamatsižeta galvenais romāna sākuma un beigu varonis ir Lūcijs no Madauras. Puisis, kuru lasītājs sastop, kad tas mēro ceļo uz Tesalijas pilsētu un paceļam sastop interesantu personāžu ar vēl interesantāku un pārdabiski šķietami neticamu stāstu par Sokratu. Bet vēl neticamāka piedzīvojumu virkne Lūcijam aizsākas, kad tas nespēj remdināt ziņkarību, kad pierunā kalponi Fotidu nočiept tam īpašu, maģisku ziedu, kuru vēl nesen redzējis pielietojam tās saimnieci raganu, bet ne velti ir teiciens par ziņkārību un kaķiem, jo gaidīto pārvērtību vietā tam lemts pārvērsties par ēzeli.
Gluži kā Odiseja sāga, Lūcijs nu jau ēzeļa ādā ir šķietami viena neveiksmīga notikumu ķēdes upuris pēc otra. Ja vēl vien tā nelaime, ka iemīļotajai Fotidai būtu jāsagādā tāda kā pārvērtību pretinde, būtu vēl nekas un iztiktu varonis vien ar izbīli, bet, kur nu tev, kad puiša neveiksmīgās pārvērtības sakrīt ar nakti, kad kaut kādi zagļi izdomājuši apzagt drauga Milona saimniecību un par salaupītās mantas nesēju pie viena paķert stallī esošu zirgu un divus ēzeļus, no kuriem viens ir Lūcijs.
Otrā gadsimta romānam un vienīgajam romānam, kuram palaimējies saglabāties pilnā apjomā no Senās Romas laikiem ir diezgan jūtams pasakveida atgadījumu stils. Lūcija piedzīvojumus, kuros lemts pēc zagļiem ceļot no viena jaunā saimnieka pie cita, papildina tā saklausīti un lasītāju piedomājot atmiņā tam saglabāti leģendas un stāsti, kuros var nolasīt iestrādātu morālu mācību vai vienkārši dzīves novērojumu par nereti nekrietnu, citiem ļaunu vēlošu cilvēka dabu, kur viena liela daļa tāpēc gatavi pat atņemt citam dzīvību.
Būtu tā vīru krāpjoša sieva, kura savu pārkāpumu slēpšanas nolūkos gatava iet vēl tālāk un pat nogalināt kā vīru, tā jebkuru citu, lai tikai paliktu nesodīta. Vai pamātes iekāre uz vīra dēlu, bet, kad tiek atraidīta, kaisle vienā mirklī pārvēršas aklā naidā un tad galvenais ir atriebt iedomās aizskarto godu un pašcieņu. Vai stāsts par zagļu bandas nolaupītu jaunuvu, kura vēlāk tiek ierauta traģiskā mīlas trijstūrī, kur neviens stāstiņa beigās nevar lepoties ar kaut ko, ko varētu dēvēt par uzvaru. Vai māsas, kuras ar skaudību uzlūko jaunāko māsu, kurai, no malas skatoties šķietami palaimējies tikt pie bagātības, bet tās laipnību pašas uztver kā augstākās pakāpes augstprātību, lai arī realitāte nevarētu būt tālāk no patiesības.
No šiem biežajiem iespraudumiem Lūcija stāstā visvairāk izceļas leģendai līdzīgais stāsts par kāda ķeizara jaunāko meitu Psīhi (vārda nozīme – Dvēsele), kurš tiek aizsākt, lai mazinātu nolaupītās jaunavas nolaupīšanas sēras un asaru plūdus. Aizsāk stāstu par citu skaistuli, kurai lemts izaugt tik skaistai un pat pārāk skaistai, lai izraisītu dievē Venerā dusmas, ka tā jau viņas vietā teju vai kā avatars tiek pielūgts. Bet attiecībā uz Psīhes mini noveli būtiskākie pavērsieni seko, kad Veneras dēls Amors nepaklausa mātes norādēm. Ne vien nepaklausa, bet pat pats iemīl skaistuli tik ļoti, lai būtu gatavs riskēt ar mātes dusmām, gatavs dusmot pat pret Psīhi un vēlāk tai piedot.
Zelta Ēzelī jeb Pārvērtības Vienpadsmit Grāmatās pavisam noteikti viena no lielākajām vērtībām ir tās izcelsmē un faktā, ka tas ir vienīgais no visas Senās Romas pastāvēšanas laika pilnā apjomā saglabājies romāns. Citādi pasakveidīgais romāns ar kaut ko citu ārkārtēju vai pat lasītpriekam virs vidējā un mūsdienas starp dažādu žanru pārbagātās izvēles grūti izcelt. Drīzāk gribētos piekasīties, ka drusku par daudz ir šie anonīmie tēli, kuru aprakstā jāpielieto vārds ‘’kāds’’ draugs, saimnieks, zaglis vai vēl kāds cits, kura stāstu kā piedzīvojumu vai pamācību galvenais varonis/autors grib pavēstīt savam lasītājam.
Bet no pozitīvā – cilvēku raksturi, to attēlojums un novērojumi iz dzīves (pat ja no negatīvā pārsvarā ņemti) būtu pieskaitāmi pie tā, kurus nevar neizcelt. Tā arī noslēguma reliģiskās ceremonijas, kurās dalību ņem galvenais varonis ir ar neapšaubāmu vēsturisku pievienoto vērtību. Un, protams, visai grāmatai kā tādai ir šī vērtība, lai cik izklaidējošs un interesants vai drīzāk uz pretēju pusi velkošs neliktos daiļdarbs. Noslēgumā gan nevar nepamanīt dažu labu biogrāfisku detaļu, no kurām visuzskatāmākā, ka galvenais varonis (ar tādu pašu vārdu kā autoram) arī par savu dzimto pilsētu var saukt Madauras pilsētu Romas Numudia Ziemeļāfrikas kolonijā.
notepad.lv
- Šodien, 14:00
Mana ligzda
- Šodien, 10:02
Mana ligzda
- Šodien, 09:46
Toms man bildes atsūtīja no sava šīs sezonas pirmā zvejošanas pasākuma. Noķēris gan neko neesot. No zivīm, protams, jo bildes ir saķertas un grāmata palasīta. Kamēr tās zemūdens iemītnieces pieklājības pēc esot āķi paraustījušas un aizpeldējušas tālāk savās gaitās. Man, tās bildes skatoties, "Ui, es būtu upeles krastā arī grāmatu palasītu...".
Bildes laikam drusku apjukušā kārtībā.
ikdiena.lv
- Šodien, 09:01
Naktī no sestdienas uz svētdienu, 29. martu, pulksten 3:00 Latvijā notiks kārtējā laika maiņa, kad pulksteņa rādītāji jāpagriež par vienu stundu uz priekšu. Šis solis iezīmē pāreju uz vasaras laiku, kas turpināsies līdz pat oktobra pēdējai svētdienai.
Jelgavas valstspilsētas pašvaldība uzsver, ka, lai gan Eiropas Savienības līmenī joprojām turpinās diskusijas par šīs tradīcijas lietderību, vienots redzējums par jauniem nosacījumiem vēl nav panākts. Tāpēc spēkā paliek līdzšinējā kārtība, ko nosaka attiecīgā Eiropas Savienības direktīva. Kamēr pieaugušie plāno savu laiku, jauniešiem aktuāla var būt arī cita veida sagatavošanās siltajai sezonai, piemēram, Cēsu novada pašvaldība izsludina pieteikšanos skolēnu darbam vasarā.
Pāreja atpakaļ no vasaras laika notiks šā gada 25. oktobrī. Šādas izmaiņas bieži vien ietekmē cilvēku bioloģisko ritmu, un pat 3 zodiaka zīmes, kurām nākamā nedēļa būs liktenīga, var sajust īpašu enerģijas maiņu šajā periodā. Atcerieties, ka pulksteņa pagriešana notiek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, nodrošinot vienotu laika atskaiti visā valstī.
notepad.lv
- Šodien, 08:00
Noziegumi pret cilvēci
- Šodien, 02:36
Trešā reiha laikā kara vērotāja skatījumā.
(Hansjoahima Lemmes pasta vēstule)
“Dažādas sarunas ar biedriem man ir parādījušas, ka cīņas gaita ar Padomju Savienību dažiem cilvēkiem ir atstājusi neskaidrības padomju cilvēka vērtējumā; nosodošais spriedums par boļševisma kultūras un politisko stāvokli bija tik cieši saistīts ar tā militārā stāvokļa vērtējumu, ka trieciens pēdējam ietekmēja arī pirmo, lai gan saikne starp abiem ir pilnīgi nepamatota. Protams, mēs bieži esam saskārušies arī ar padomju cilvēku, un es vēlētos šeit dalīties dažās pārdomās par to – tās izriet tieši no kaujas pieredzes: mūsu tanks lēnām ripo pa ciema ielu; stūra mājā ir izsists ienaidnieka prettanku lielgabals. Kad mēs jau gandrīz esam vienā līmenī ar māju, no pagraba izlec padomju karavīrs un uzliek rokas granātu tanka priekšpusē – tā uzreiz eksplodē, un rikošetējošs šrapnelis viņu nogalina uz vietas.”
Šis incidents man dod vēl vienu iemeslu pārdomāt padomju cilvēku; iepriekš aprakstītajā incidentā ir iesaistīts viens no karavīriem, kuru mēs pazīstam kā “staļinistu”. Tas kopumā ir labi apmācīts un labi aprīkots spēks, kas izrāda sīvu pretestību; vīrietim noteikti bija jāapzinās, ka viņa rokas granātai nebūs nekādas ietekmes uz tanku un ka šrapneļa rikošeti, atlecot no tanka, viņu nogalinās. Kāpēc viņš vispār tā rīkojās? Daudzi meklēs atbildi faktā, ka primitīvais, stulbais padomju cilvēks vienkārši vēl nebija sapratis, ka tanku šādā veidā nevar iznīcināt; citi domās, ka šis vīrietis, fanātiski vēloties cīnīties, tomēr vēlējās mēģināt, iespējams, sabojāt ložmetēju vai lielgabalu vai citādi nodarīt bojājumus tankam, pat ja šādas varbūtības varbūtība bija tikai 1 no 100.
Manuprāt, abas šīs interpretācijas ir nepareizas: pirmā atbilde, kas balstās uz padomju tautas primitīvismu un stulbumu, noteikti nav precīza; lai gan ir taisnība, ka padomju tauta, salīdzinot ar Centrāleiropas iedzīvotāju sarežģīto psiholoģisko struktūru, ir primitīva, primitivitāte un stulbums ir diezgan atšķirīgas lietas, lai gan diemžēl tās ļoti bieži tiek jauktas. Divi gadi cīņā pret padomju varu mums ir pietiekami pierādījuši, ka, lai gan viņu kaujas metodes būtiski atšķiras no mūsējām, tās noteikti nevar raksturot kā “stulbas”; patiesībā tās ir labi pielāgotas Krievijas īpašajiem apstākļiem.
Attiecīgi otrais skaidrojums šķiet ticamāks, taču arī tas, iespējams, netrāpa mērķī, jo padomju cilvēks ir daudz mazāk racionāla būtne, nekā mēs varam iedomāties; tādi apsvērumi kā iepriekš sniegtajā otrajā skaidrojumā viņam nepavisam neatbilst. Prātīga varbūtību izvērtēšana viņam noteikti nepavisam neder; drīzāk viņš rīkojas instinkta vadīts. Es teiktu, ka padomju karavīrs, kurš mēģināja apturēt tanku ar rokas granātu, rīkojās neskaidras sajūtas vadīts, kas pat nebija parādījusies viņa apziņā, sajūtas, kas lika viņam uzbrukt, viņam skaidri un detalizēti neizvērtējot savas darbības veiksmes varbūtību; tāpēc viņš nebija tik muļķīgs, lai domātu: “Ar šo rokas granātu es tagad uzspridzināšu tanku”, kā arī nebija tik vēsi aprēķinošs, lai apsvērtu “iespēju 1 no 100” sabojāt ložmetēju vai lielgabalu. Personīgais risks savai dzīvībai neapšaubāmi netiek uztverts tāpat kā šeit, jo cilvēkam ir mazāka sevis izjūta; tāpēc tai ir daudz pakārtotāka loma izdarāmajos apsvērumos nekā šeit — tāpēc daudzu padomju cilvēku “nāvi izaicinošā” drosme ir arī daudz mazāk apbrīnojamas drosmes pierādījums nekā mūsu vīriešiem!
Es pilnībā apzinos sava skaidrojuma mēģinājuma nepietiekamību; tomēr, tā kā pieredze rāda, ka Eiropas rasu pētījumi — acīmredzot tāpēc, ka tie ir pārāk eiropeiski —, neskatoties uz ievērojamu zinātnisko pieredzi, nav spējuši sniegt mums pat aptuvenu priekšstatu par to, kāds patiesībā varētu būt padomju cilvēks, un tā kā padomju pretestība ir pierādījusi, ka daudzu cilvēku priekšstati un prognozes par padomju karavīra spējām ir kļūdainas, mums vienkārši jācenšas interpretēt “padomju cilvēka” fenomenu citādi; šie patiešām var būt tikai pirmie mēģinājumi, taču tie jau ir nozīmīgi, jo tie atspēko pārāk tālejošus priekšstatus par padomju cilvēku, jo pēc tam, kad tik daudzi ilgi ticēja, ka padomju vara nemaz nav spējīga uz nopietnu militāru pretošanos, jo tai trūkst gara, intelekta, organizatorisko prasmju, tehnisko zināšanu utt., tagad tie mēdz iekrist pretējā galējībā un padomju tautas locekļos saskata tikai augstas kvalitātes cilvēkus; Tas, ka padomju vara ir plašā mērogā izvietojusi tankus, ka tai ir liels skaits lidmašīnu, ka tai ir laba vidēja darbības rādiusa artilērija, ka tā masveidā izvieto granātmetējus — visi šie fakti šo cilvēku acīs padomju varu raksturo kā tautu ar augstāku sasniegumu līmeni.
Tās ir ļoti bīstamas tehnoloģiju pārvērtēšanas sekas – pēdējās desmitgadēs tehnoloģiskie un civilizācijas sasniegumi dažu cilvēku domāšanā ir tik ļoti izvirzījušies priekšplānā, ka tie viņiem šķiet kā pats intelektuālā un kultūras sasnieguma mērs; it kā Eiropas kultūras vadošā pozīcija būtu sasniegta ar to, ka mēs, piemēram, varam vadīt automašīnu! Spēja vadīt automašīnu, stūrēt traktoru vai pat vadīt tanku absolūti neko neliecina par cilvēka spēju radīt kultūru – pat ne par spēju sadzīvot ar citu noteiktu kultūras līmeni un just līdzi tam. Austrumos ir viegli novērot, ka, piemēram, arābi ir ļoti labi autovadītāji; tas, visticamāk, nespēs satricināt neviena eiropieša mierīgo pašapziņu, un tāpēc nav pamata uzskatīt padomju kara mašīnas tehnoloģisko attīstību par sasniegumu, kas kaut ko liecina par padomju spēju radīt kultūru.
Starp citu, Otrā pasaules kara laikā un arī Rietumu kampaņas laikā franči plašā mērogā izvietoja nēģerus un lika viņiem cīnīties, izmantojot visu veidu tehniskos ieročus; neseno gaisa uzlidojumu laikā Berlīnei nēģeri esot bijuši arī amerikāņu lidmašīnu apkalpēs. Neviens vēl nav iedomājies pārskatīt savu spriedumu par nēģeru intelektuālajām un kultūras spējām šī iemesla dēļ – un pamatoti! Iedzīvotāju apmācība noteikta tehniskā aprīkojuma lietošanā absolūti neko neliecina par viņu kultūras spējām.
Protams, armijas tehnoloģiskā attīstība nav atkarīga tikai no iedzīvotāju sagatavošanas tehnisko koncepciju izpratnei; drīzāk pārapbruņošanās ietver ievērojama rūpniecības aparāta izveidi – tas ir panākts Padomju Krievijā. Tomēr šādas rūpniecības izveidei sākotnēji nav nozīmes, lai novērtētu tautas kultūras radošumu; pietiek atcerēties Amerikas Savienotās Valstis, kurām, lai gan ir izdevies izveidot milzīgu rūpniecību, kuru kultūras sasniegumi tomēr var sacensties ar nēģeru sasniegumiem nabadzības ziņā.
Vērtējot Padomju Savienības sasniegumus, jāatzīmē, ka, nežēlīgi izmantojot tai pieejamos cilvēkresursus un dabas resursus visbagātīgākajā mērā, tā divdesmit piecu gadu laikā ir izveidojusi ieroču rūpniecību, kurai mēs astoņu gadu laikā, no kuriem divi jau bija kara gadi, spējām stāties pretī ne tikai ar līdzvērtīgu, bet — kā liecina panākumi — ar pārāku bruņojumu ierobežotā telpā un ar ierobežotiem dabas resursiem un darbaspēku. Jāpatur prātā, ka mūsu gadījumā augsti attīstīta un ārkārtīgi sarežģīta rūpniecība bija jāpārveido par kara rūpniecību, turpretī padomju vara spēja radīt visu no jauna no nulles; to, cik maz Padomju Savienības kara rūpniecības produkcija atspoguļo tās iedzīvotāju radošās un kultūras spējas, pierāda pats fakts, cik neiederīgi šie rūpniecības giganti izskatās valstī, kas citādi ir tik nabadzīga un nolaista. Turklāt padomju vara plašā mērogā attīstīja savu rūpniecību, piesaistot ārvalstu inženierus un tehniķus, un, to darot, viņi bez mazākās vilcināšanās izmantoja visus ārvalstu patentus, ko varēja iegūt; Cik maz tehnoloģijas ir ietekmējušas padomju civilizāciju, ir redzams viņu mēģinājumos padarīt to izmantojamu miera laika vajadzībām – piemēram, var atrast lielus daudzdzīvokļu namus, kuros tualetes patiešām ir rotātas ar elegantām porcelāna izlietnēm, bet diemžēl nav pieslēguma ūdensvadam, tāpēc nevar noskalot podu, vai daudzdzīvokļu namus, kuros, lai gan katrā istabā ir uzstādīts centrālās apkures radiators, apkures krāsns nekad nav tikusi uzstādīta. Tās nebūt nav nepabeigtas ēkas; celtniekiem pietika tikai ar to, lai radītu Eiropas civilizācijas ārējo izskatu.
No šiem apsvērumiem izriet, ka padomju tehniskie sasniegumi nedod iemeslu uzskatīt Padomju Savienību par kulturāli attīstītu valsti.
Acīmredzot mēs paši esam bijuši pārāk lepni par saviem ārējiem civilizācijas sasniegumiem; Vilhelma laikmeta bezgaumība, kas bija redzama dažādās kultūras dzīves izpausmēs, kas bija plaši izplatīta, izņemot ebreju “mākslas sasniegumus”, acīmredzot nebija tikai plānas augstākās klases kļūdas; drīzāk tām bija dziļa ietekme uz plašām mūsu tautas daļām, kas iemācījās mehāniskus sasniegumus vērtēt augstāk par patiesiem mākslinieciskiem sasniegumiem un galu galā attiecīgi veidoja savus vērtību spriedumus; tāpēc cilvēki ar šādu domāšanas veidu uztvēra klaju pretrunu starp padomju varas iepriekš piešķirto pozīciju un tās tehnoloģisko progresu. Tomēr šī pretruna nepastāv, jo tehniski sasniegumi vien, īpaši, ja tie rodas tādos apstākļos kā Padomju Savienībā, neko neliecina par tautas kultūras spējām.
Līdz šim apspriestie novērojumi par padomju karadarbību un no tiem izdarāmajiem secinājumiem tomēr attiecās tikai uz ārējo ainu; lielāka nozīme ir padomju karavīra iekšējai attieksmei pret pašiem kara aktiem: kā izskaidrot, ka arvien jauni viļņi sāk uzbrukumus, mierīgi pārkāpjot priekšā kritušo rindas; kā izskaidrot, ka bataljoni dodas mīnu laukos, upurējot savu dzīvību, lai atbrīvotu ceļu uzbrūkošajiem karaspēkiem, kas seko aiz viņiem; kā izskaidrot, ka bezcerīgi ielenktas vienības pretojas līdz galam, lai gan tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un taktiski bezjēdzīgi; kāpēc bija iespējams ar taktiskiem paņēmieniem pārspēt frančus un piespiest viņus padoties, kamēr padomju karavīrs turpina cīnīties pat taktiski bezcerīgā situācijā? Šeit nepietiek norādīt tikai uz komisāriem; lai gan ir taisnība, ka komisāram ir liela loma padomju armijā un būtiska ietekme uz vīru kaujas gatavību, ir tikpat skaidrs, ka kaujā komisāram nav iespējas ar pistoli savaldīt visu rotu un virzīt to uzbrukumā. Tāpat to nevar noraidīt ar skaidrojumu, kas vēlreiz norāda uz padomju cilvēka stulbumu un primitīvismu, jo tam pretrunā padomju kaujas stils — ko noteikti ir bijis jāredz klātienē —, kā arī tehnisko ieroču izmantošana; tie, kas ir patiesi stulbi, nespēj izmantot šādus tehniskus līdzekļus.
Kaut kas cits padara padomju karavīru bīstamu kaujā un liek viņam atkal un atkal riskēt ar sadursmi; tā ir nosliece, kas ir pilnīgā harmonijā ar telpu, kurā šie cilvēki dzīvo, un kas arī izskaidro, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo telpu par savu dzīvesvietu un jūtas tajā kā mājās – viņu vide nav bagātīgi daudzveidīga ainava, bet gan milzīgu stepju bezgalīgā monotonija un plašums, plaši lauki, kuru izmērs nepakļaujas Centrāleiropas iztēlei; saulespuķu lauks, kuram garām automašīna brauc stundas, nav retums. Tāpat kā stepei un kolhozu laukiem, arī mežiem raksturīga baisa vienveidība un satriecoša bezgalība. Centrāleiropas ainavas bagātīgā daudzveidība pilnībā izpaliek; nekur acs neatrod atskaites punktus, gar kuriem varētu aptvert ainavu tās detaļās.
Šajā ainavā cilvēki nav atsevišķi indivīdi ar daudzveidīgām personībām, bet gan masu daļa; līdz ar to indivīds nejūtas skaidri nodalīts no citiem, un viņiem nāve nav nekas, no kā baidīties, jo kas gan ir indivīds starp tik daudziem! Pat ja viņš nomirs, miljoni turpinās. Tāpat kā mūsu spēks un slava slēpjas atsevišķu karavīru drosmīgajā personīgajā apņēmībā, padomju karavīra spēks slēpjas viņa vēlmē un spējā mirt; šāda veselas tautas attieksme nebūt nav pārsteidzošs izņēmums dabiskajā lietu kārtībā un tāpēc nav pelnījusi mūsu apbrīnu. Ir pietiekami daudz būtņu, kas cīņā par eksistenci sevi apliecina tikai ar savu masveida dabu – lielākajai daļai kukaiņu sugas saglabāšanos nodrošina tikai tas, ka to neparastā auglība ļauj tiem izaugt tādās masās, ka pat daudzu nāvei nav nekādas nozīmes.
Masveida dvēsele, masveida instinkts, kurā indivīds kā personība nešķiet skaidri nošķirts no citiem – kurā indivīds tāpēc tiek absorbēts kolektīva bezgalīgajā plašumā – raksturo padomju cilvēku; tieši caur šo izrietošo vēlmi mirt viņa masveida raksturs izpaužas pilnībā un padara viņu par bīstamu pretinieku.
Ir nepareizi šīs masu kultūras izpausmes mērīt pēc Eiropas standartiem un secināt no tām, ka tā ir muļķīga; tikpat nepareizi ir vienkārši pieņemt to dēļ dažu citu īpašību trūkumu; patriotisms un nacionālais lepnums, zināma pašvērtības sajūta un pat augstprātība noteikti ir savienojami ar to un neapšaubāmi piemīt padomju cilvēkam. Pat ja indivīds uztver sevi kā nevienu un tāpēc ir pazemīgs un pakļāvīgs, tas neliedz viņam uzskatīt kopumu (kolektīvu), kuram viņš pieder, par kaut ko spēcīgu un līdz ar to uztvert šo kopumu kā pārāku par otru, pat ja viņam pašam ir jāpakļaujas tam. Godināšana, mīlestība un uzticība šim kolektīvam ir vēl vieglāk iespējama tieši tāpēc, ka viņš neuztver sevi kā neatkarīgu, noslēgtu vienību attiecībā pret to – aicinājums uz padomju tautas mīlestību pret savu dzimteni tāpēc arī rod labu atsaucību!
Visbeidzot, nedrīkst ignorēt padomju selekcijas ietekmi – padomju varas periods nekādā gadījumā nav pārāk īss, lai jau būtu būtiski ietekmējis padomju tautas rasu un snieguma sastāvu, jo šāda politisko vajāšanu ietekme jau ir labi zināma no 1789. gada Franču revolūcijas un hugenotu vajāšanām! Tomēr padomju vara ir sistemātiski iznīcinājusi visus tos, kas jutās “individuālistiski”; kolektīvistisks cilvēks nekad nav atradis sev labākus dzīves apstākļus kā padomju varas laikā Krievijā, un individuālists nekad nav atradis sliktākus – tādējādi tautas masu psihe ir kļuvusi tikai vienveidīgāka, un masu cilvēka tips ir arvien vienmērīgāk izplatījies visā teritorijā: tas attaisno runāšanu par “padomju tautu” un “padomju cilvēku”.
Šo attīstību īpaši veicināja atsevišķu tautu sistemātiska sajaukšanās savā starpā, ko īstenoja padomju vara; tomēr valdošo šķiru, kas virzīja un piespieda šo attīstību, nevar pielīdzināt masu “padomju tautai”, jo tā sastāv no dažiem īpaši apdāvinātiem bijušo vadošo cilšu pēctečiem un, galvenokārt, ebrejiem, kuri padomju sfēras tautās saskatīja masu, kas bija pārāk piemērota, lai kalpotu par lielgabalu gaļu viņu pasaules kundzības plānu īstenošanai.
Tas noved mani pie galīgā secinājuma manā mēģinājumā noskaidrot padomju problēmu: tauta, kurai trūkst līdera talanta, bet kuru ir viegli vadīt, ar izteikti uz masām orientētu domāšanu, nonāk nežēlīgas valdošās šķiras rokās; šī šķira izmanto tautas īpašo dabu, lai pakļautu to saviem mērķiem un ļautu tai mirt par saviem plāniem.
Mums tas nozīmē, ka mums jāņem vērā masu psihe – mūsu uzdevums nav pārveidot šīs tautas par tādām, kurām ir individuālists raksturs, bet gan vadīt šīs tautas tādas, kādas tās ir, uz jaunās Eiropas uzdevumiem.”
No “Das Gesicht des Bolschewismus”.
Sandra Kalniete
- 26. mar., 12:52
Nelegālā migrācija ir problēma, kas ietekmē visu Eiropas Savienību, radot arī drošības riskus, tāpēc ir vitāli svarīgi ieviest stingru, efektīvu un vienotu mehānismu, lai nodrošinātu, ka tie, kuriem nav likumīgu tiesību uzturēties Eiropas Savienībā, tiktu nosūtīti atpakaļ uz savām mītnes zemēm. Šādu pozīciju aizstāv Eiropas Parlamenta lielākā politiskā grupa – Eiropas Tautas partijas frakcija, kurā Latviju pārstāv partiju apvienības “Jaunā Vienotība” deputāti.
Eiropas Parlaments šodien, 26. martā, balsoja par ES jauno Atgriešanas likumu, ar kuru plānots ieviest papildu pienākumus trešo valstu valstspiederīgajiem sadarboties ar ES dalībvalstu imigrācijas iestādēm, noteiktos apstākļos ļauj aizturēt personas, kurām nav likumīgu tiesību uzturēties ES, un paredz iespēju veidot nelegālo migrantu izmitināšanas centrus valstīs ārpus ES.
Ievērojami stingrāki mehānismi cīņai pret nelegālo migrāciju izstrādāti, lai izskaustu situāciju, ka faktiski tiek izpildīta tikai neliela daļa lēmumu par nelegālo migrantu izraidīšanu no ES. Jaunais Atgriešanas likums piedāvā praktisku un efektīvu pieeju šīs problēmas risināšanai.
Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte, Latvijas delegācijas vadītāja Eiropas Tautas partijas frakcijā: “Latvijas interesēs ir stingra un koordinēta ES migrācijas politika un tas ir nelokāmi aizstāvēts kā nacionālās valdības līmenī, premjerei pārstāvot Latviju ES valstu līderu sanāksmēs, tā Eiropas Parlamentā, strādājot lielākajā politiskajā frakcijā. Jaunajai kārtībai nelegālās migrācijas izskaušanai ES jābūt stingrai un izpildāmai – ir jāpastiprina sekas tiem, kuri nesadarbojas ar imigrācijas dienestiem, dalībvalstīm jādod tiesības plašāk pielietot aizturēšanas un piemērot ieceļošanas aizliegumus, tāpat svarīgs elements ir skaidrs tiesiskais regulējums, lai izveidotu nelegālo migrantu izmitināšanas centrus ārpus ES. Šī regula stiprina Latvijas tiesības asi vērsties pret nelegālajiem imigrantiem, kuri sistemātiski mēģina šķērsot valsts Austrumu robežu ar Baltkrievijas un Krievijas atbalstu.”
Eiropas Komisijas priekšlikums stingrākai migrācijas kontrolei Eiropas Savienībā izziņots 2025. gada martā, pērnā gada decembrī par to pieņemts lēmums dalībvalstu Padomē, bet Eiropas Parlaments šodien nobalsoja par savu pozīciju, lai sāktu trialoga sarunas ar Eiropas Komisiju un ES Padomi, un panāktu vienošanos, kas ļaus jaunajam Migrācijas paktam stāties spēkā pilnā apmērā.
Jaunā regulējuma pieņemšanas noslēdzošajā posmā pret galvenajiem nelegālās migrācijas ierobežošanas elementiem, tostarp ieceļošanas aizliegumu migrantiem, iestājās Eiropas Parlamentā pārstāvētie sociālisti, turpretī Eiropas Tautas partijas frakcija nostāja ir, ka svarīgi nodrošināt ātru un efektīvu Atgriešanas likuma pieņemšanu un tā ieviešanu.
———–
Deputāte Sandra Kalniete, pildot doto mandātu darbam Eiropas Parlamentā, turpina darbu Ārlietu komitejā, kurā iecelta par galveno ziņotāju Krievijas jautājumos, kā arī Starptautiskās Tirdzniecības komitejā un Kultūras un izglītības komitejā kā aizstājēja. Savukārt jaunajā Eiropas Parlamenta īpašajā komitejā sabiedrības noturības veidošanai hibrīdkara apstākļos Sandra Kalniete apstiprināta par komitejas priekšsēdētāja vietnieci.
Sandra Kalniete ir Latvijas delegācijas vadītāja Eiropas Tautas partijas frakcijā, kas ir lielākā Eiropas Parlamentā kopš 1999. gada. 2024. gada vēlēšanās labēji centriskā politiskā grupa saglabāja līderpozīcijas un tajā apvienojušies 187 deputāti no visām ES dalībvalstīm.
ETP grupā Sandra Kalniete ir Ārpolitikas darba grupas vadītāja vietniece un strādā ar jautājumiem, kas ir Starptautiskās Tirdzniecības komitejas darba kārtībā, tostarp ar dokumentiem par ES finansiālo un ekonomisko palīdzību Ukrainai. Tāpat Sandra Kalniete strādā ES un Krievijas parlamentārās sadarbības komitejā un ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejā, kā arī turpina darbu Eiropas Parlamenta vēstures grupā.
The post Eiropas Parlamenta lielākā politiskā frakcija atbalsta stingru un efektīvu mehānismu cīņai pret nelegālo migrāciju ES dalībvalstīs first appeared on Sandra Kalniete.
