Valodu nedēļa mūsu skolā notika no 23. līdz 27. februārim. Skolēni mācību stundās ne tikai iepazina dažādu tautu folkloru, bet arī radīja radošus darbus. 1. klase ilustrēja latviešu tautas pasakas par dzīvniekiem (skolotāja Signe Kušnire), bet 2. klase – latviešu tautasdziesmu “Skaista, skaista tēvu zeme” (Marina Dišereite). 5. klase sacerēja pasakas, kā arī izlasīja latviešu tautas pasaku “Tā viduvējā” un to ilustrēja (Inga Bērente). Skolēnu darbi ir aplūkojami bibliotēkas izstādē.
Vidusskolēni iepazina latviešu tautasdziesmas un radīja savus pārdomu darbus par dažādām tautasdziesmu divrindēm (Zinta Saulīte). Savukārt angļu valodas stundās skolotājas Mairas Asares vadībā skolēni iepazina ticējumus un teicienus. Jaunieši veidoja plakātus, kuros atspoguļoti to tautu teicieni, kuras runā angļu valodā. Interesanti, ka tajos ļoti labi atklājas katras tautas īpatnības un kultūras iezīmes.
Pārdomu darbi par tautasdziesmu divrindēm
“No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.”
Katrs rīts manā bērnībā bija silts un mīlestības pilns. No rīta saules stari apspīdēja baltās sienas, un pa tām skraidīja saules zaķi. Māja kļuva gaiša un mierīga. No virtuves nāca mammas gatavoto gardo pankūku smarža – tā bija pazīstama un mīļa. Savukārt vecmāmiņa priecājās par puķēm, kas ziedēja uz palodzes. Mēs sēdējām pie galda un baudījām pankūkas. Māmiņas vārdi bija līdzās, vienkārši, mīļi un priekpilni, bieži vien nozīmēja vairāk nekā garas runas. Tie bija kā saules siltums.
Elizabete Rukmane, 10.kl.
“Bēdu manu, lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.”
Dzīvē katram ir savas bēdas – lielas vai mazas. Bēdas vajag kontrolēt, lai tās nepārņem mūsu domas. Ir jābūt stipram pat visgrūtākajā dzīves posmā. Ja visu laiku domās par slikto, var palaist garām labo. Bieži palīdz sarunas ar draugiem vai ģimeni, kā arī darot ko labu. Ja mēs nebaidīsimies no bēdām, kļūsim stiprāki, un ir jārunā par problēmām, citādi tās svar pārņemt visu mūsu dzīvi.
Alise Streile, 10.kl.
“Viena zeme, viena saule,
Nevienāda pasaulīte.”
Mēs visi dzīvojam uz vienas zemes, raugāmies uz vienu sauli un mēnesi, toties mūsu dzīves atšķiras. Vienā pasaules malā kāds bērns domā par savu nākotni, profesiju, kamēr citur cīnās par izdzīvošanu, ūdeni un pārtiku. Dažkārt cilvēki nepamana to, cik ļoti ir pieraduši pie ērtībām. Varbūt pasaule kļūs labāka, kad cilvēks spēs iejusties otra vietā un būt līdzjūtīgs. Var sākt ar mazumiņu – ar palīdzību, sapratni. Pasaule paliks nevienāda tik ilgi, kamēr cilvēki novērsīsies no citu ciešanām. Tad, kad sāks ieraudzīt otru kā sev līdzīgu, pasaule pārstās būt netaisnīga. Ir viena zeme zem vienas saules, kaut cilvēki dzīvotu vienotībā un saskaņā!
Daira Kalniņa, 10.kl.
“Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu.”
Daba ir vērtīgākā uz šīs pasaules, tāpēc cienīsim un mīlēsim to kā sevi pašu! Daba jūt sāpes tāpat kā cilvēks. Skumīgi, ka cilvēks pret dabu izturas vienaldzīgi – izgāž atkritumus, izposta augus, nocērt kokus – un domā tikai par sevi. Daba ir skaista, bet tikai tad, ja tā ir tīra. Cilvēks var doties dabā un izbaudīt to, neuzkāpjot uz neviena kociņa, krūmiņa vai zariņa, tātad neizpostot to.
Man daba ietekmē garastāvokli – ja līst lietus, ir liels slinkums, ja spīd saule, gribas doties ārā un atpūsties, kad snieg sniegs, esmu priekpilns un strādīgs. Rūpēsimies par dabu, jo tā dod tik daudz skaistuma un prieka!
Salvis Rudzgailis, 10.kl.
“Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās.”
Cilvēki bieži meklē laimi, taču tā slēpjas vienkāršās lietās, kā smaidā, sapratnē, cilvēkos un siltos vārdos. Laime nav jāmeklē, bet jāmāk saskatīt. Dažreiz cilvēks, kas stāv blakus, ir laime, ko tik cītīgi meklējam. Laime ir kā ceļš nezināmajā, bet ir jāprot izvēlēties pareizais virziens. Ir jāprot saskatīt pozitīvais, jo dzīve nespēj būt skaista, ja viss, ko apkārt redzam, ir negatīvs. Patiesa laime ir smiekli, sarunas un prieks. Ja spēsim sevī atrast mieru un gaismu dzīves ceļā, būsim laimīgi.
Aiga Rudzgaile, 11.kl.
“Mana balta māmulīte
Mani baltu audzināja.”
Mana mamma ir mīļš, sirsnīgs un uzticams cilvēks. Viņai piemīt spēja radīt sajūtu, ka viss būs kārtībā – pat tad, ja visapkārt ir nemiers. Mamma vienmēr palīdz grūtībās, viņa neapvaino, audzina ar rūpēm un pacietību, māca dzīvot ar tīru sirdi, godīgām domām un cieņu pret citiem. Mammas ticība un mīlestība mani ir veidojusi par baltu un tīru cilvēku.
Sandija Liepa, 11.kl.
“Es savai māmiņai
Kā sirsniņa azotē.”
Ģimene ir galvenā vērtība mūsu dzīvē. Tie ir cilvēki, kas nekad neatstās novārtā, vienmēr palīdzēs un atbalstīs. Bieži vien arī draugi kļūst par ģimeni. Manā ģimenē mans atbalsta plecs un sirds siltums ir mammīte. Jau no mazotnes esmu bijusi viņas meitiņa. Kā jaunāko ģimenē, mamma mani vienmēr ir lutinājusi, kaut pati to neatzīst. Esmu mammai vislīdzīgākā – ne pēc izskata, bet rakstura. Viņa ir visstiprākā sieviete, kuru zinu. Tāpēc mīlēsim savas mammas, jo neviens uz šīs pasaules mūs nemīl tik stipri un silti! Viņas ir mūsu saule pēc ilga sala un tumsas perioda.
Kristīne Povha, 12.kl.
“Mana balta māmulīte
Mani baltu audzināja.”
Ģimene ir svarīga katra dzīvē. Tie ir cilvēki, kuri mūs atbalsta, iepriecina un liek justies mīlētiem. Īpašas ir sievietes – mūsu mammas. Viņas ir stiprākās, cilvēciskākās būtnes, kādas jebkad ir iespējams sastapt. Mammas mūs audzina, par mums rūpējas, palīdz piepildīt sapņus. Es savu mammīti ļoti cienu, jo bez viņas dzīvei nebūtu jēgas. Ar viņas atbalstu es dejoju, mācos, satieku īstos cilvēkus un jūtos pieņemta. Nav skaistākas un tīrākas mīlestības par mātes mīlestību. Katra mamma savam bērnam cenšas sniegt labāko, mums tikai jāmācās to novērtēt.
Ieva Kārkliņa, 12.kl.
“Kas bērniņam labu māca,
Ja ne tēvs, māmuliņa.”
Bērni ir Dieva dāvana. Tētis, mamma rāda priekšzīmi, kā ir jāuzvedas un jāizturas pret apkārtējiem, dod savu gudrību. Kā vecāki mācīs, tā bērniņš arī dzīvos. Kā viens pret otru izturēsimies, to arī saņemsim pretī. Bērni saprot daudz, pat ja ne vairāk nekā paši vecāki. Arī no kļūdām var mācīties. Un labi, ja līdzās ir vecāki, kuri dod enerģiju, drosmi un zināšanas.
Sindija Zariņa, 12.kl.
“Ai, bērniņi, ai, bērniņi,
Klausiet tēvu, māmuliņu!”
Dzīvē svarīgs ir vecāku padoms un gudrība. Viņi saviem bērniem vēlas to vislabāko. Dažkārt bērni steidzas pieņemt lēmumus un viņiem šķiet, ka zina labāk. Taču, tikai kļūdoties un mācoties no pieredzes, var saprast, cik vērtīga ir bijusi tēva vai mātes balss, ka brīdināja, iedrošināja un aizsargāja. Reizēm ir jāapstājas un jāieklausās, un jānovērtē vecāku rūpes. Viņu padoms ir kā ceļa zīme, kas ne vienmēr liek iet vieglāko ceļu, bet palīdz nokļūt pareizajā virzienā.
Sofija Rudņika, 12.kl.
“No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.”
Saule latviešu folklorā ir dzīvības, gaismas un siltuma simbols. Tā silda, dod spēku. Savukārt māmiņas mīļie vārdi ir cilvēka dvēseles, iekšēja miera nepieciešamība. Tie dod drošības sajūtu, pārliecību par sevi. Kamēr saule rūpējas par cilvēka fizisko labsajūtu, mātes vārdi sargā sirdi. Dzīves laikā ir dažādas grūtības, taču, ja bērns ir saņēmis māmuliņas mīlestību un saules siltumu, viņš spēj saglabāt iekšējo mieru. Patiesībā bagātība nav materiālās vērtībās, bet gan dabas spēkā un tuvo cilvēku mīlestībā, kas pavada visu mūžu.
Laura Leitāne, 12.kl.
“Kas bērniņam labu māca,
Ja ne tēvs, māmuliņa.”
Mūsu rīti mājās sākas klusi – virtuve smaržo pēc tējas un siermaizītēm. Tēvs pirms došanās uz darbu atrod laiku apvaicāties, kā man klājas. Viņa balss ir mierīga, bet vārdos jūtams spēks, tāds, kas iedrošina nepadoties. Māmuļa tikmēr kārto māju un novēl, lai man jauka diena un ar sirds siltumu. Viņas rokas ir nogurušas, bet vienmēr maigas. No vecākiem es mācos ne tikai vārdus, bet arī darbus, kā palīdzēt, cienīt citus, kā kļūdīties un atvainoties. Viņi nemāca ar naidu, bargumu, bet ar piemēru. Es zinu, ja bērnam jāmācās labais, tad pirmā skola vienmēr ir ģimene, kur ir māmiņa un tētis – galvenie skolotāji.
Agnese Lazdiņa, 12.kl.
“Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam.”
Katram ir savs mūžs un iespēja dzīvot, kā vēlamies. Lai sasniegtu augstas virsotnes, svarīgi, lai līdzās ir pareizais cilvēks, un visbiežāk tā ir mūsu māmiņa. Viņa mums vēlas to labāko un skaistāko, taču ne vienmēr viņai ir taisnība. Jaunībā cilvēks bieži vēlas iet savu ceļu un baudīt riskējot. Tikai tā var sevi pārvarēt un attīstīt. Ir labi, ja līdzās ir zināma pārgalvība un risks un mātes gudrība un padoms.
Salvis Zariņš, 12.kl.
“Ai, tēvu zemīte,
Tavu jaukumiņu!”
Katram no mums ir sava tēvzeme. Lai kurp dotos, dzīvotu, dzimtā zeme vienmēr paliks kā daļa no paša cilvēka. Mana tēvzeme ir Latvija, kurā ir biezi meži, straujas upes un ziedošas pļavas. Manu tēvzemi bagātina svētki un tradīcijas. Jāņos sanākam kopā, lecam pāri ugunskuram, meitenes rotājas ar rudzupuķu vainagiem. Visi dejojam un dziedam līdz pat rītam. Latvijas siltie vasaras vakari vien ir piedzīvojums. Krāsainās debesis izrotā visu. Migla pārklāj pļavas, skaļi sisina sienāži. Mana tēvzeme ir tik skaista. Novērtēsim to!
Elīza Tirzmaliete, 12.kl.
“Bēdu manu, lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.”
Dzīves laikā mēs katrs saskaramies ar priekiem, smiekliem, bēdām un asarām. Kad biju mazs, es bieži raudāju par niekiem, piemēram, par to, ka bija jāiet uz bērnudārzu. Tagad atceroties, cik jauki bija pagulēt un spēlēties, dažreiz gribas atpakaļ. Tas bija laiks, kad bēdāju par mazām un pat smieklīgām lietām. Tagad laiki ir pavisam citādi, ir citas rūpes, atbildība, nākotnē lieli un nozīmīgi lēmumi, bet par tiem nevajag bēdāt, vajag tikai iet tālāk un novērtēt katru dienu, kas mums dota. Ir lietas, par kurām ir vērts bēdāties, un lietas, par kurām nav vērts bēdāties, tāpēc tas ir kārtīgi jāizvērtē.
Harijs Jānis Pluģis, 12.kl.
“Viena zeme, viena saule,
Nevienāda pasaulīte.”
Uz mūsu zemeslodes dzīvo aptuveni 8 miljardi cilvēku. Gaismu dienā dod viena un tā pati saule. Tās ir mūsu kopīgās mājas, kuras ir jāprot sadalīt godīgi. Tomēr cilvēki ir atšķirīgi un ar dažādiem uzskatiem un ambīcijām. Spilgti piemēri ir Tramps un Putins, divi lielvalstu līderi, kuri vēlas valdīt pār pasauli un būt noteicēji. Vissāpīgākais, ka šī pozīcija tiek iegūta ar varu un militāru iejaukšanos. Tiek izpostītas pilsētas, nogalināti cilvēki.
Gribētos, lai pasaulē cilvēki dzīvotu bez kariem un bez nesaskaņām. Tas labi, ka esam atšķirīgi, ir tik jauki ceļot un iepazīt citādo, nogaršot eksotiskus ēdienus, runāt vairākās valodās. Atšķirīgais ir tik interesants, un labi, ja to varam baudīt miera apstākļos un cilvēciski.
Raivis Andriksons, 12.kl.
Stulbums.com
- 07. mar., 15:02 
