nekur.lv

Vai jums dzīvē ir bijuši brīži, kad jūs jautājiet: “Kā tas notika? Kas īsti notika?” Viens no tādiem brīžiem man bija vakar.

Bija apmēram tā, ka kaut kādā brīdī es attopos Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar pārsistu pakausi, mani kāds tur mēģina durstīt, lāpīt, tad vēl atceros, ka guļu uz kušetes, kuru ved pa kaut kādiem gaiteņiem, tad tu attopies kaut kādā palātā, ar kateti vienā rokā, jo, iespējams, uz tejieni, ātrās palīdzības mašīnā, kamēr veda, centās mani pie dzīvības uzturēt.

Tad vēl pa vidu tā sāpīgā, ja, nu, dien, sāpīgā sajūta, ka tevi ar adatu cenšas kā tādu pusizbirušu lāci sašūt atpakaļ…

Tā, nu, es guļu palātā, vispār nesaprazdams, kas īsti notiek. Visi kaut ko, garām pa garajiem slimnīcas gaiteņiem skrien, ņemās tā kā skudras lielajā skudru pūznī un, godīgi sakot, sajutos kā kādas datorspēles galvenais varonis no pirmās personas skatu punkta. Kā tāds Brutālais Henrijs.

Teiksim tā. Vārdam laikam ir nozīme, kopš iepriekšējā ieraksta. Sajūta, ka laikam “tas KĀDS tur augšā” arī laikam lasa to, ko te rakstu.

Tas, ko no vakardienas miglaini atminējos, ir, ka ar sievu un jaunāko meitu līdz skolai gājām, tur pašķīrāmies, novēlējām viens otram jauku dienu un devāmies katrs savās dienas gaitās. Kas notika tālāk, ir joprojām vēl lielākā miglā tīts. Tikai pēc fakta, ka kabatā bija mobilais telefons, tas piefiksē visu, kur un cikos tu atrodies, sapratu, ka vēl aptuveni 10 no rīta darbā atrados. Tad tālākais vispār jau bija absolūtā miglā. Brīdi vēlāk sapratu, ka mani kaut kur ved, tad vēl kāda brīža – atrodos kaut kādā slimnīcā…

Šorīt pamostoties ir tāda jocīga sajūta. It kā atkal jāceļās, jāskrien, bet… nē, šodien es neiešu. Atpūtīšos kādu laiciņu, jo pietiek. Ir gana. Jāļauj arī citiem paskriet darbā, ne tikai sev. Laikam ir mazliet tāda kā izdegšanas sajūta sevī. Jā, kas ir tas jocīgākais – darbā arī – vienu palaiž atvaļinājumā, otru palaiž, taču Kristapiņu? Nē, tu pagaidi. Vēl mazliet. Tad vēl. Un tikai atkal un atkal, un atkal… skrien.

Tad, nu, lūk. Kāds nolika mani uz pauzes. Iedeva mazliet atvaļinājumu no visa un visiem. Labi, ne visiem – ir arī ģimene, ar kuru, vispār, tāda sajūta, ka neko vairāk par labas dienas vēlējumiem, kā arī, labākajā gadījumā – “ar labu nakti!” vēlējumiem, neko vairāk praktiski neapspriežam. Palūkot, kaut vai, kā bērni izaug. Nu, tā.

Tā, ka cerēsim tagad uz to labāko un, ka jau drīz varēšu darbos atgriezties. Dīvainākais jau fakts, ka ļoti sen neesmu slimības lapu darbā kā tādu ņēmis. Pat dēļ bērniem ne. Parasti jau to sieva dara, bet… visam jau savs laiks kādreiz, lai arī reti, taču pienāk. Pēdējoreiz, liekas, ka pirms kādiem 4 gadiem, jā, tas bija. Un tanī liktenīgajā reizē, kad man to sasodīto Kovidu konstatēja, lai gan, ticēt tam joprojām neticu. Vīruss ir vīruss un nav ko jaunu tur izdomāt. Vienmēr esam tikuši tam pāri un šis nebija izņēmums. Tas nekas, ja kāds ar to izdomāja visu pasauli toreiz uz pauzes uzlikt. Kāds vienmēr sadomās to pašu veco velosipēdu vēlreiz.

Visam ir sava jēga, lai arī kas šajā pasaulē nenotiktu. Nobeigumam – būs vairāk varbūt tagad laiks varbūt kaut kur laukā pastaigā iziet. Izmest kādu (lielāku) līkumu, nekā parasti es to, uz darbu un atpakaļ ejot, daru.

K. Danilčenko FB

Bildes esot no viņa zvejošanas brīža Audupes krastā pie viena vērojot lauču pavasara rotaļas. Bildes šeit atkal apjukušā kārtībā ielikušās.

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.

Nosaukums: Mīlestības hipotēze.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Latvijas mediji
Gads: 2023
LPP: 400
Ali Hazelwood, The love hypothesis., 2021.
Tulkojums latviešu valodā- Renāte Kārkliņa
Par grāmatu–
Olīva Smita uzsāk studijas doktorantūrā un, lai arī dzīvo vientuļu un noslēgtu dzīvi, ātri iegūst dažus sirdsdraugus. Lai izvairītos no sarežģījumiem attiecībās, viņa samelo labākajai draudzenei, ka viņai jau ir puisis ar kuru viņa tiekas. Saprotot, ka vajag pierādījumus, viņa noskūpsta pirmo vīrieti, kuru sastop universitātes laboratorijas gaitenī. Un tas izrādās neviens cits, kā Ādams Kārsens- jauns profesors, kurš visā universitātē pazīstams ar savu cietsirdīgo attieksmi pret visiem studentiem.
Kad lasīju ”Prometeja” izdoto šīs pašas autores darbu ”Līgava”, kaut kur aprakstos pamanīju, ka ir viņai ir izdota vēl viena grāmata. Tad nu bibliotēkā sameklēju un ķēros pie lasīšanas.
Jāsaka, kā ir- bija tā, kā bija sagaidāms. Romantiskā deva biezā slānī, tad nāk komēdijas slānis, tad nedaudz drāmas un beigās visi dzīvoja laimīgi. Tāda viegla, gaisīga un visnotaļ raiti lasoša grāmata.
It kā nevajadzētu salīdzināt abas grāmatas, bet nevilšus tā sanāk- galvenā varone diezgan līdzīga gan uzvedībā, gan vēja slotas dzīves pieejā. Arī grāmatas galvenais vīrietis likās teju pārcelts. Un sekss. Laikam palieku vecs puritānis, bet tas seksa pasākums likās pārāk triviāli idealizēts. Un neinteresants. Un gala beigās- vesela nodaļa?! Tur, kur pietika uzrakstīt ”… un viņi visu nakti baudīja mīlas priekus”, tika sadzejota vesela nodaļa. Ai, laikam jau tai vieglajai romantikai vajag arī kādu drāziena devu. Labi, man tā romantiskā literatūra tomēr pasveša. Gan jau viss ir žanra kanonos.
Lai arī grāmatas sižets bija uzreiz skaidrs no ceturtā vāka apraksta un nekādi pavērsieni te nebija gaidāmi, lasīju ar interesi. Autorei ir laba valoda un laba spēja salikt kopā tādus personāžus, kas viens otru ļoti labi papildina. Un tur tika salikti kopā dažnedažādi tipi un tipiņi. Līdz ar to sanāca labi strukturēts stāsts, kas papildināts gan ar jautrām, gan neveiklām (un ne mazāk jautrām) situācijām. Vienīgi tā dramatiskā daļa, manuprāt, sanāca mazliet samocīta. It kā jau iederējās, bet tomēr iepriekš prasījās kāds nebūt mājiens, ka tas bija gaidāms.
Kā jau iepriekš minēju, man tā romantiskā literatūra tāda pasveša. Bet šo tomēr riskēšu ieteikt. Patiešām bija interesanti padzīvot līdzi medicīnas doktorantiem, profesoriem un akadēmiskās dzīves skarbajām (un ne tikai) attiecībām. Varētu pat teikt, ka mēģināšu vēl kādu šī žanra grāmatu. Bet pēc kāda brīža.

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.

Cik daudz ūdens patiesībā ir nepieciešams organismam? Lai gan bieži dzirdam ieteikumu dzert pēc iespējas vairāk, patiesībā gan nepietiekama, gan...

The post Cik daudz ūdens ir jādzer appeared first on Hitnet.lv.

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Bantam Press

Manas pārdomas

Pieskaitu sevi un cerams lielāko daļu līdzpilsoņu sabiedrības daļu gan vietējā, gan pasaules līmenī, kuri katru dienu pavada, nedomājot, kā citam nodarīt mantisku un miesisku vai abu kombināciju skādi. Cerams katra vai gandrīz katra diena tiek pavadīta pilnveidojot sevi, izklaidējoties vai varbūt vienkārši atpūšoties, lai dienas beigu rezumē būtu vairāk vai mazāk pozitīvā gaismā skatāms. Diemžēl būtu naivi domāt, ka visi ir līdzīgās domās, kā rezultātā vajadzīgi tādi personžāi, kā šīs sērijas galvenais varonis Samuel Carver, kurš, lai arī pēc visiem parametriem ir algots slepkava, tad dienas beigās var sevi mierināt, ka galina nost vien noziedzniekus un visādi citādi korumpētus pasaules parazītus.

Ar līdzīgu domu tad arī iesākas galvenā varoņa godā nosauktās sērijas pirmais The Accident Man stāsts, kad, atpūšoties Jaunzēlandē pēc iepriekšējā veiksmīgi paveiktā ‘’negadījuma’’, Semjuelu sasniedz kārtējais zvans ar kārtējo uzdevumu novākt līdzīga tipa kriminālās pasaules pārstāvi, kurš pie reizes ir labs publiskā tēla aktieris. Vien darbiņa pasūtītāji neatklāj divus būtiskus faktorus. Viens, ka to patiesais mērķis ir pavisam cita persona, par ko pat Semjuels un lielāka daļa citu viņa kolēģu neko tādu neuzņemtos, un sekojoši otrs, ka tieši tādēļ darba devēji nevar riskēt ar Semjuela atstāšanu starp dzīvajiem, ja nu tam uznāk vēlme kādam izkratīt sirdi. Ā, un trešais, bet ne mazāk būtiskais, ka labuma guvējs ir vien tāds pats neģēlis, kādu citkārt Semjuels ar gandarījumu piekrīt novākt.

Semjuels Kārvers ir puslīdz jau redzēts asa sižeta spriedzes trilleru galvenais varonis, pret kuru vēršoties ļaundari šķietami pēkšņi  tieši viņa gadījumā sasirgst šaušanas precizitātes zuduma ligu jeb citiem vārdiem autors Tom Cain (pseidonīms) piešķīris Semjuelam sižeta bruņas. Tomēr nevar noliegt arī faktu, ka agrākā godīgā pieredze Royal Marines un Special Boat Service dienestā ļauj Semjuelam laicīgi pamanīt pašas pirmās briesmas, lai interesantā sižeta pavērsienā varētu nonākt pie vienas valodas ar citu amata kolēģi (vārdā Alexandra ‘’Alix’’ Petrova), kuru samaitāti ģeniālā vienkāršībā no misijas pasūtītājiem instruēti tā, lai tie pēc būtības būtu novākuši viens otru. Lai dienai noslēdzoties būtu apslaktēti visi sīkie algotņi, kuri kaut mazākajā mērā zina daļu no patiesības.

Nedaudz paredzami, žanram atbilstoši un tāpēc nesagādā vilšanos, ka Aleksandra līdz romāna beigām ir ieguvusi nozīmīgu un nedalītu Semjuela romantiskās intereses uzmanību. Palīdz un talkā nāk arī fakts, ka šis romantiskais paralēlais sižets nenomāc pamatproblēmu, kā arī pie reizes sastāda gana būtisku daļu no sērijas turpinājuma motivācijas Semjuelam turpināt cīņu un nepadoties psiholoģiskajām traumām, kuras tam nežēlīgie ļaundari un sižeta pavērsieni liek piedzīvot The Accident Man ietvaros. Romāns, kurā autors ar pienācīgu cieņu un sižetisko lasītprieku apspēlē ‘’kā būtu, ja būtu’’ ideju attiecībā uz 1997.gada 31.augusta autovāriju un Velsas princeses Diānas nāvi. Tā teikt, ja nu oficiālā versija nemaz nav, kā patiesībā notikumi attīstījušies līdz liktenīgajam notikumam?

Tikmēr par turpinājuma The Survivor (alternatīvs nosaukums No Survivors) par sižeta centrālo problēmu un ‘’ja nu…’’ ideju apspēlē reālas personas Alexander Lebed 1997.gada 7.septembrī 60 Minutes raidījuma intervijā pausto, ka Krievija vairs nekontrolē un nezina agrāk Padomju laikos pasaulē dažādās vietās paslēptus vismaz 100  maza izmēra kodolieroču atrašanās lokācijas. Ja nu kāds darbonis, kurš cerētu piepelnīties grūtajos ekonomiskajos laikos, lai to gribētu pārdot vienalga kam, būtu nejauši pamanījis, piefiksējis un sev vien zināmi noglabājis attiecīgo dokumentu, kurā visas lokācijas uzskaitītas. Ja nu par listi uzzinātu kāds, kurš piemēra pēc ir sasirdzis ar fanātisku reliģiozitāti, lai tā cerētu pievērst pasaules uzmanību draudošajai apokalipitska mēroga cīņai starp kristietību un teroristiko islāmu. Kur vēl uzskatāmākās piemērs starp daudziem citiem kā 1993.gada terorakts Dvīņu Torņos.

Jau pirms vienam no The Survivor ļaundariem daba nav apveltījusi ar skaidrāko loģisko domāšanu, bet, kad tam vēl pieplusojas klāt onkoloģija un tās dēļ drīza nāve, tad visi var saturēties, jo, ja Rietumu pasaules politiķi paši nespēj viņam tik acīmredzamos draudus, tad viņš ir gatavs piepalīdzēt, lai iekustinātu viņaprāt tik nepieciešamos kara likteņgriežus.

The Survivor iesākums varbūt ir salīdzinoši mazāk spraigs un dinamisks, bet tam ir savs pamats sižetiskajām turpinājumam no iepriekšējas grāmatas noslēguma. Bet, lai kā nebūtu, lai ko Semjuelam un pastarpināti arī Aleksandrai nenāktos pārciest, lasītājs var būt drošs, ka Semjuels jau nu nebūs no tiem tēliem, kurš ļausies bezcerībā nolaisties rokām. Varbūt ne vienmēr galvenais varonis par savu galveno motivāciju un virzītājspēku nenostāda pārdomu raksta sākumā minētos argumentus, kā nekā reizēm nenāk par sliktu būt drusku savtīgākam, tad nav arī tā, ka Semjuelam draudētu novirzīties pārāk tālu no tā.

Bez Semjuela abu romānu fonā ik pa brīdim par sevi liek manīt kā amerikāņu un britu, tā arī krievu specdienesti. Katram savi mērķi, atskaites un virsuzdemi. Labi, ka ir tāds Semjuels Kārvers, kurš, laipodams starp visiem iesaistītajiem, var turēt roku uz pulsa, lai pasaule nenoietu pa burbuli!

Informācijas dienas ir laiks, lai novērtētu studiju vidi, satiktu studējošos, aprunātos ar docētājiem, kā arī gūtu ieskatu mūsu piedāvātajās studiju programmās.

Gaidīsim Tevi uz informācijas dienām klātienē:

2026. gada 25. aprīlī (plkst. 11.00);
2026. gada 28. maijā (plkst. 18.00);
tiekamies tepat – Rīgas centrā – Kronvalda bulv. 1A, 2. stāvā.

Aicinām reflektantus un citus interesentus uz tikšanos arī tiešsaistē:

2026. gada 30. aprīlī (sākums plkst. 18.00);
2026. gada 30. maijā (sākums plkst. 11.00);
piekļuves saite pasākumam Zoom platformā – ŠEIT.
Meeting ID: 835 8990 6180
Passcode: 162524