Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 958 avoti)
Eh. Sākām augustā un beidzām augustā. Pa vidu laikam 3 gadi.
Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.
Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.
Par turbopatriotiem runājot. Nu, īsti neņemu par pilnu tos, kuri valsts svētkos iziet ielās karogus vicināt piesprauduši Latvijas karoga nozīmīti, bet pārējā laikā, starp valsts svētkiem, nevīžo mājās kaut durvju noslaucīt, mazbērnam/kaimiņam/labam draugam zeķu pāri noadīt ziemas vakaros kājas sasildīt.
Tā pat man ne īsti imponē tie, kuri "viss ir slikti, valdība slikta". Nu, valdības nāk un iet, tās savos kabinetos ko rosās. Bet viņi nav visas norises Latvijā. Izdotie likumi? Katrs likums ir kaut kāds vidējais aritmētiskais, kas attiecināms katram individuālam pilsoņu "deķītim". Jo - tie "deķīši" skaita ziņā ir apmēram tik pat daudz, cik Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju. Labi, izkļausim tos, kuri vēl zīdaiņa vecumā un sava vecuma dēļ vēl neko un nekā nesaprot norisēs; izkļausim tās gilvēku grupas, kuri ir tādā savas dzīves posmā, kad viņiem jau vairs nekas ārpus savām ikdienas problēmām nav svarīgi. Tomēr aktīvie pilsoņi sanāk skaita ziņā ļoti daudz un katram tas "deķītis" drusku savādāks. Līdz ar to neviens likums, neviens cits normatīvais akts par 100% neapmierinās katra individuālā "deķīša" īpašnieku.
Tajā pat laikā - kurš no mums, ierindas pilsoņiem, līdz galam pārzina politikas virtuvi un visas peripetijas tajā? Valstsvīru kritiķu ir daudz. Bet viņi kaut kur paslēpjas tajā mirklī, kad top ieteikts pašiem iet un darīttā, kā top uzskatīts par pareizu.
Pie viena - kur rezons visā vainot valdību? Vai valdība vainīga, ka kādam/kādai mājās grīda neuzslaucīta, sašmucēta? Vai arī veļa negludināta?
Brēcieni publiskā telpā par to, ka "Ja nāks ienaidnieks, vai tad šādu valdību var aizstāvēt?", "Karavīri, dienestā ejot dod zvērestu!". Pirmkārt, karavīri dod zvērestu Latvijai, kuru Latvijas vārdā pieņem atbildīgā amatpersona, kura ir mainīgs lielums savā amatā, kurpretī - Latvija bija, ir un būs tepat - pie Baltijas jūras. Un - kopš kura laika mēs aizstāvam konkrēti valdību, kura arī ir mainīgs lielums? Aizstāv taču sevi, savus bērnus, radus, draugus, paziņas; Savu māju, savu "stūrīti zemes". Valdības līdzdalība šajā aizstāvēšanas procesā? Valdības pašas izvēle - būt vai nebūt kopā ar savu tautu grūtā brīdī. Man kaut kā liekas nejauki kritizēt Zeļenski, kurš, situācijā, kurā viņam tika piedāvāts pamest Ukrainu sākoties speskukū ar Krievijas iebrukumu, palika. Palika, lai ko savu iespēju robežās darītu, būtu kopā ar sev padoto tautu un valsti.
Jā, nevienā acī nesaku, ka Ukrainā nav kādu būtisku problēmu. Ir un noteikti ka daudz. Un Krievijas iebrukums ir nejauks traucējums iekšējo problēmu risināšanā. Nekādi nesaku, ka to problēmu risināšanas veidi man vienmēr patiktu, bet tie ir risinājumi. Ukraiņiem tur, uz vietas un esošajā situācijā - labāk redzams. Mēs, un it īpaši mūsmāju dīvāna kritiķi, - mēs esam šeit un pietiekami orientējamies savās problēmās. Un - skats no malas vienmēr ir skats no malas bez konteksta zināšanas. Katrā gadījumā, man tāds laikam neomulīgs jautājums tiem, kuri svēti pārliecināti, ka Ukraina ļoti slikti dara, ka pretojas Krievijas agresijai un vēlmei okupēt viņu valsti. Jums nepatīk, ka kāds aizstāv savu likumīgo? Jūs varbūt esat no tiem, kuri katram, kurš, kaut pie jums uz mājām, atnāks ar tanku brigādi un citām karaspēka vienībām, savas mājas pateicībā atdosiet? Tā, ka jums pašiem nekas nepaliks un būs uz ielas jādzīvo? Ja? Nu, tad es vācu kopā tādus pat, kā es un dodos uzlauzt jūsu dzīvokļa durvis, iekārtoties jūsu mājās uz palikšanu. Motivācija? Jūs pingvīnus audzējat un tas nav pareizi.
Labi, izplūdos. Un, komentāros lūdzu konstruktīvi, bez lozungiem. un, ja iespējams, arī kādas atsauces, ja ir kāds kontrarguments.
ČELLO CĒSIS 2026 noslēguma koncerts notiks 12. septembrī plkst. 19.00 Koncertzālē Cēsis. Uz skatuves kāps franču čellists un komponists Gaspars Klauss (Gaspar Claus) ar solo programmu “CELLS”. Biļešu cena un iegādes kārtība avotā nav norādīta.
Vakars var būt saistošs klausītājiem, kuri vēlas dzirdēt čellu ārpus ierastā klasiskās mūzikas ietvara. Programmas pamatā ir čella, elektronikas, improvizācijas un skaņu telpas eksperimentu savienojums, tādēļ koncerts paredzēts kā koncentrēta solo skatuves pieredze, nevis tradicionāls čella repertuāra vakars.
“CELLS” avotā raksturota kā atmosfērisks čella un elektronikas muzikāls ceļojums. Gaspara Klausa pieejā klasiskā instrumenta skanējums savienojas ar laikmetīgu skaņu estētiku, elektroniskiem efektiem un improvizāciju. Rezultātā čella tembrs nav vienīgais uzmanības punkts: tas kļūst par daļu no daudzslāņainas, kino noskaņām tuvas skaņu pasaules.
Programma veidota kā meditējošs un vizuāli iespaidīgs skaņu stāsts. Īpaši veidota scenogrāfija papildina mūziku, radot telpisku un emocionāli intensīvu pieredzi. Tas nozīmē, ka koncertā nozīme būs ne tikai atsevišķiem skaņdarbiem, bet arī kopējai skatuves atmosfērai un skaņas attīstībai vakara gaitā.
Mākslinieka radošajā darbībā savijas klasiskās mūzikas tradīcija un laikmetīgas skaņu pieejas. Avots norāda, ka viņš sadarbojies ar dažādu žanru māksliniekiem — no laikmetīgās un eksperimentālās mūzikas līdz elektronikai un kino mūzikai. Šis konteksts palīdz raksturot “CELLS” kā programmu, kurā čells tiek izmantots plašāk par ierasto akustiskā solo instrumenta lomu.
Koncerta laikā tiks izmantots stroboskopiskais apgaismojums, kas var nebūt piemērots cilvēkiem ar paaugstinātu jutību pret mirgojošu gaismu. Apmeklētājiem vērts ņemt vērā arī to, ka pasākuma laikā mākslinieciskiem un sabiedrības informēšanas nolūkiem var tikt veikta fotografēšana, video vai audio ieraksti.
Informācija sagatavota pēc Koncertzāles Cēsis pasākuma apraksta.
Avots: Cesis Concert Hall Events
Jau sen biju ievērojusi babymoon tendenci jeb ceļošanu grūtniecības laikā, izmantojot iespēju vēl paceļot ierastajā formātā. Taču, kas jāņem vērā, plānojot ceļojumu šajā īpašajā laikā? Dalos ar manu pieredzi par ceļošanu gaidību laikā.
Līdzīgi raksti:
Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu lidojumu
Aviokompānija sabojā vai pazaudē bagāžu (tajā skaitā, ratus!) – kā rīkoties?
Pirmais, ko noteikti vajadzētu darīt – konsultēties ar savu ārstējošo ārstu! Man atļauja ceļot bija visu grūtniecības laiku, kamēr to vēlējos darī, tajā skaitā, uz tālajiem galamērķiem. Rezultātā, divas reizes lidoju uz ASV (Čikāgu, Prinstonu) un vienu reizi uz Kipru. Man bija paredzēts vēl viens brauciens uz ASV, Orlando, bet tas komandējuma plānu maiņas dēļ atcēlās. Daudzas aviokompānijas prasa ārsta izziņu, lidojot pēc 28.grūtniecības nedēļas. Man tāda bija līdzi jau pēc 21.nedēļas, kad tikko kļuva pamanāms puncis, jo biju dzirdējusi, ka pie reģistrācijas vai lidmašīnā dažreiz var rasties strīdus situācijas par to, vai drīkst lidot vai nē, tāpēc šo izziņu ņēmu līdzi laicīgi. Izziņu ārsts sagatavoja uz konkrētās aviokompānijas veidalapas (manā gadījumā tā bija Lufthansa). Man vienmēr līdzi somā bija personu apliecinošs dokuments un Mātes pase.
Foto: Kristīne Grīnvalde
Kā izvēlēties, uz kurieni doties? Man pirmās domas protams, bija par vēlamajiem laikapstākļiem! Sēžot aukstumā mājās var likties, ka virs 30 grādiem būs patiešām forši, bet es sapratu, ka virs 25 grādiem jau paliek par karstu. Ir vērts plānot konservatīvi, jo aukstākam laikam tomēr var uzvilkt papildu kārtu, bet lielā karstumā esi atkarīga no kondicioneriem. Skatījos arī, lai būtu, ko darīt ārpus pārgājieniem un īpaši aktīvas atpūtas, lai nav visu laiku jākāpj augšā-lejā.
Plānojot atpūtas braucienu grūtniecības laikā, rūpīgi skatījos informāciju par iespējamiem riskiem CDC Traveller’s Health lapā, kur ir labs kopsavilkums par nepieciešamajām potēm un citiem aspektiem. Skatoties galamērķu kartē, ļoti ātri ļoti daudzus no tiem nācās izslēgt, dažbrīd likās, ka visur, kur es varētu gribēt aizbraukt, ir malārija, denges, nīlas vai dzeltenais drudzis, zika, čikunguņja. Pret vairākām no šīm saslimšanām ir pieejamas vakcīnas vai profilaktiskie medikamenti, taču skaidrs, ka pat, ja tos atļautu lietot vai saņemt poti, nekas nav simtprocentīgs un lieku risku negribēju uzņemties. Tāpēc atkrita daudzi galamērķi, kurus redzēju populārus citām ģimenēm kā babymoon galamērķus, piemēram, manis iemīļotās Seišelu salas, Maldīvija un citas.
Rezultātā, atpūtas braucieniem vienīgās, kas palika manā galamērķu sarakstā, bija Eiropas Savienības/EEZ valstis un Šveice, un šo pārliecību pilnībā nostiprināja arī apdrošināšanas izvērtējums.
Lasot apdrošināšanas noteikumus secināju, ka vairums polišu sedz grūtnieces līdz 28.grūtniecības nedēļai negadījumiem, bet nesedz riskus, kas saistīti ar priekšlaicīgām dzemdībām (piemēram, kā Turcijā priekšlaicīgi dzimušās Enijas gadījums, ko vēlāk sedza izņēmuma kārtā). Tātad ceļojot pēc 28.grūtniecības nedēļas jāizvēlas kāda specializēta polise (diemžēl vairākas starptautiskās polises, ko atradu internetā, nepiedāvāja segumu Latvijas iedzīvotājām, un man neizdevās atrast publisku informāciju par to, kas ir īpašais segums grūtniecēm, ko pēc Enijas gadījuma piedāvā Balta, iespējams, jāraksta apdrošinātājiem par individuālu polisi). Alternatīva, medicīnas risku segumam iztikt ar EVAK karti, bet tā tad darbojas ES, EEZ valstīs un Šveicē, un ceļojumam izvēlēties tikai tās. Komandējumiem man bija korporatīvā polise, kura sedz visu bez izņēmumiem, bet diemžēl to nav iespējams iegādāties citām personām un tā nedarbojas privātiem braucieniem, tāpēc to nevaru ieteikt citiem. Tāpēc, es droši braucu uz ASV, zinot, ka esot komandējumā, nepieciešamības gadījumā saņemšu palīdzību un to varēšu arī atļauties, bet neplānotu šādus braucienus privāti.
Pēdējo gadu jau tā lidojumiem izvēlējos kompresijas zeķes, mans ārstējošais ārsts ieteica izmantot tagad. Ir sieviešu kategorija, kam var tikt ieteikti arī medikamenti pret trombu veidošanos, tas noteikti jāizrunā ar savu ārstu. Visi nepieciešamie medikamenti noteikti jāņem līdzi rokas bagāžā, oriģinālajos iepakojumos, un ar izdrukātu recepti. Nav problēmu ņemt arī injicējamus medikamentus, ja tādi nepieciešami.
Mani lidojumi uz ASV bija biznesa klasē, tāpēc varēju lidot salīdzinoši komfortabli, uz Kipru gan lidoju ekonomiskajā klasē un kā reizi ap to laiku parādījās sāpes mugurā, ja ilgi sēž, neskatoties uz to, ka gāju uz baseinu un vingrošanu gan grūtniecības laikā, gan aktīvi vingroju pirms tam. Jāsaka, šis patiešām būtiski ietekmēja komfortu lidojuma laikā un lika pārskatīt arī turpmākos plānos izbraucieniem pa Latviju vai Baltijas valstīs ar automašīnu. Es pilnīgi noteikti negribētu lidot šādi septiņas un vairāk stundas, jo jau četras stundas bija diezgan mokošas. Pēc šīs pieredzes pirms nākamā lidojuma pat devos pie fizioterapeita, man uzlika teipus (tos gan jutu uz muguras tikai divas dienas, pēc tam pieradu), un ieteica laikā, kad ir jāsēž un nevar staigāt vai atgulties, sasprindzināt sēžas muskuļus un ikrus. Vēlākos mēnešos sāpes pārgāja, bet tad jau tāpat biju nolēmusi vairs tālākos braucienos nedoties.
Pēdējā garajā lidojumā stjuarte uzreiz pamanīja, ka esmu stāvoklī, un teica, lai tik dodu ziņu, ja man kaut kas ir nepieciešams, daudz dzeru ūdeni, staigāju apkārt, cik gribu, lai izkustēties. Tā kā tas bija nakts reiss, es lielāko daļu laika gulēju.
Lidostās un lidojumos nekādas īpašas priekšrocības neizmantoju un par tām nejautāju – lasīju, ka teorētiski iespējams palūgt prioritāro drošības kontroli, lai nav jāstāv rindā, bet man nekur rindas nebija, tāpēc nebija nepieciešamības jautāt.
Tāpat, izvēlējos gaidīt garajā rindā uz pasu pārbaudi ASV, nevis lieki jautāt par iespēju iet ātrāk, jo man bija bažas, ka tas var radīt papildu pratināšanu, jo darbinieks varētu padomāt, ka patiesībā vēlos palikt ASV.
Pirms ceļojuma uz Kipru biju uzrakstījusi viesnīcai, lai viņi man laicīgi iedala numuru, kur kaimiņos nekas neož, nesmēķē, nav nekādi lieki trokšņi. Tikām pie labākas klases numuriņa bezmaksas, jāsaka gan, ka no blakus balkona dūmu smaka tāpat pa brīdim pie mums atnāca. ASV viesnīcās arī man numurus iedeva tālāk prom no lifta, kas konkrētajās vietās bija skaļākā ierīce stāvā, diemžēl – nākamajā dienā visā viesnīcā saplīsa kondicionieri, un nākamās dienas 35-37 C temperatūrā palikšana bija diezgan mokoša.
Temps: Jau pirmajos braucienos sapratu, ka nevaru vairs tā “bliezt”, kā agrāk, ejot garākus gabalus vai īpaši, pa kāpnēm, aizelsos, ātrāk noguru, neskatoties uz to, ka iepriekš vienmēr biju labā sportiskajā formā. Centos prioritizēt miegu, bet komandējumu režīmā tas ne vienmēr bija viegli.
Karstums: Īpaši pēdējā braucienā, kad biju ASV un tur bija +37 grādi, sapratu, ka pēc neilgiem brīžiem jāplāno atpūta, pēdējās apskates vietas skatījos gliemeža ātrumā, paejot ap 200 m, tad sēžot uz soliņa, kā pēc cūcības likuma, tieši tobrīd ūdens nebija līdzi un apkārtnē to nebija, kur nopirkt. Vairākas reizes iegriezos arī kafejnīcās, lai vienkārši pasēdētu vēsākā telpā. Šajā ceļojumā sapratu, ka vairs nevaru uzvilkt un novilkt gredzenu, tāpēc turpmāko gaidību laiku to nolēmu vairs nenēsāt.
Apģērbs: Tā kā daļa manu braucienu bija darījumu braucieni, tad nācās arī piestrādāt pie garderobes – daļu apģērba izvēlējos tīrīt viesnīcā, lai varu vilkt atkārtoti, citā reizē, jau Latvijā nopirku papildu apģērbus. Saskaros ar to, ka grūtnieču apģērbu klātienē ir teju neiespējami nopirkt, un beigās nopirku vienkārši platākas bikses un legingus. Vienīgā vieta Rīgā, kur man izdevās klātienē atrast grūtnieču drēbes bija HB Textiles lietoto preču veikals Raunas ielā, diemžēl, no pieejamā sortimenta man nekas nederēja un rezultātā nopirku vienkārši lielāku apģērbu – bikses ar striķīti, kas noderēja līdz pat grūtniecības beigām.
Aizsardzība pret sauli: Nedrīkst aizmirst par aizsardzību no saules – grūtniecības laikā ir lielāka iespēja tikt pie ādas pigmentācijas, tāpēc īpaši rūpīgi jāsmērē krēms ar SPF! Es izmantoju Purito krēmu, kuru man ieteica dermatologs.
Ēdiens: Ir labi vienmēr paņemt līdzi uzkodas (man tie bija proteīna batoniņi, rūpīgi skatījos gan olbaltumvielu saturu, gan mazāku cukura daudzumu), un ūdeni. Man bija arī auzu pārslu paciņas (izvēlējos ar vismazāko cukura saturu), jo laika zonas atšķirību dēļ tās varēju apliet arī agri no rīta viesnīcā, pirms sākas brokastis, vai vakariņu vietā, kad negribējās doties ārā aukstumā vai sagurušai. Ceļojumā arī rūpīgi sekoju, lai ēdienkarte atbilstu manām prasībām – pilnīgi neko aizdomīgu, visu mazgātu, pēc iespējas termiski apstrādātu – nekādas jēlas gaļas vai zivju. Siltās zemēs arī iesaka neēst jau sagrieztu auksto gaļu vai sieru. Jāpievērš uzmanība tam, vai drīkst dzert ūdeni no krāna vai pat tīrīt zobus ar tādu ūdeni.
Kad ceļot: Otro trimestri parasti sauc par zelta laiku ceļojumiem – vēl nav pārāk grūti fiziski, vairs nav nelabums, ja tāds bija, un no praktiskajiem apsvērumiem arī apdrošināšana vēl ir pieejama un ir mazāks risks laist pasaulē bērniņu otrā pasaules malā.
Neiztika arī bez ķezām! Pāris pieredzes stāsti par to, kā man gāja gaidību laikā ceļojumos:
Apmeklējot ASV, kur tobrīd bija +37 grādi, izrādījās, ka numuriņā nestrādā kondicionieris. Tā kā pasākums bija organizēts ap viesnīcas atrašanās vietu, to tomēr nenomainīju, bet divas naktis no šīm es gulēju patiešām slikti, pat ar ventilatoru, ko man beigās atnesa (par neērtībām viesnīca man pēc tam piešķira lojalitātes punktus). Pamostoties no rīta, sapratu, ka uzreiz jāvelk kompresijas zeķes, jo ir traki – kājas un rokas piepampa tā, ka jutu pieskaramies pie zemes ādu, kas nekad vēl nebija tur piedūrusies. Beidzot no šīs viesnīcas braucām tālāk, bet, lai neliktos viss rožaini, 2h pārbrauciens uz nākamo viesnīcu bija autobusā bez kondicionera, pēc kura es patiešām sapratu, cik grūti paliek karstumā. Labi, ka es biju paņēmusi visu visērtāko apģērbu un apavus, un man bija līdzi ūdens. Atskatoties uz situāciju tagad, es būtu tomēr viesnīcu mainījusi, pat, ja būtu jāzaudē nauda vai būtu neērtības komandējuma maršruta dēļ.
Komandējumā ASV pēdējās vakariņas pirms došanās mājās bija ieplānotas uz kuģīša. Sākotnējā informācija bija par jūras tēmu, tāpēc plānoju vilkt botas. Burtiski stundu pirms pasākuma tika atsūtīta ziņa, ka botas nav atļautas, un jābūt zolīdiem apaviem. Augstpapēžu kurpes, protams, līdzi paņēmusi nebiju, man bija tikai sandales. Par laimi, par tām pie ieejas nekādu pretenziju nebija. Taču pats pasākums izrādījās gan krietni skaļāks, nekā man patiktu (visu laiku iekštelpās skanēja dzīvā mūzika, bet iziet laukā nevarēja, jo stipri lija), un krietni garāks – ar laika zonu atšķirību es jau labprāt ap 9 vakarā būtu devusies mājās (sākums bija 6). Beidzot pasākums beidzās, un kopā ar pārējiem kolēģiem devos uz atzīmēto autobusa pieturu, kur mums bija paredzēts individuālais transfērs. Piebrauca divi autobusi, un uzreiz iekāpu pirmajā, cerībā, ka kā tikko tas būs pilns, varētu uzreiz braukt. Tad sākās kaut kāda muļļāšanās, vēl vismaz 20 minūtes autobuss nostāvēja pieturā, līdz beidzot sakāpa pēdējie cilvēki un braucām. Kādā brīdī piefiksēju, ka tā braukšana ir aizdomīgi ilga, jau pāri pusstundai, likās, ka tā kā jau būtu jābūt viesnīcā, un atpazinu ielas, kur biju braukusi iepriekšējā komandējumā. Satiksme bija diezgan intensīva, neskatoties uz vēlo stundu, pat varētu teikt, ka sastrēgums. Apskatījos kartē, un šķita jocīgi, ka esam pilnīgi pretējā pusē, nekā jābūt ceļā uz viesnīcu. Burtiski pēc minūtes autobuss apstājās pie kādas ēkas un cilvēki sāka kāpt ārā. Izrādījās, ka vienam no kolēģiem ir dzimšanas diena un viņš sarunāja, ka brauks uz kādu jumta bāru. Bet, to nepateica cilvēkiem, kas jau tobrīd sēdēja autobusā. Ja pārējie nolēma pievienoties svinībām, mans mērs bija pilns un acīs sariesās asaras. Kāda dāma vairākas reizes aicināja mani pievienoties un tad teica, ka “mammām jāiet patusēt” un es drīz sapratīšu. Tā kā man nekad nav paticis bū augšā pa naktīm, šaubos, un it īpaši šajā pasākumā – es knapi turējos kājās, pēc karstās palikšanas iepriekšējā viesnīcā, bez kondicionera braukšanas pa dienu, un nogurdinošajām vakariņām, es patiesi biju gatava doties pie miera, un būtu aizbraukusi gulēt ātrāk, ja vien no kuģīša varētu tikt prom. Šoferis vien noteica “your colleagues definitely did you a doozy”, un piekrita mani aizvest līdz viesnīcai (es jau tobrīd sāku skatīties, cik maksās Uber, un galvenais, cik ilgu laiku tas prasīs).
Ņujorkā pēdējā darba dienā devos uz Ņuarkas lidostu. Biju izpētījusi gan Google Maps, gan Waze, gan Uber paredzamos laikus jau vairākas dienas iepriekš, iztaujājusi kolēģus, vai man ar atvēlēto laiku pietiks un viss norādīja uz to, ka pietiks gan, un ar Uber es aizbraukšu par aptuveni pusstundu ātrak, nekā ar sabiedrisko transportu. Tas bija nepatīkams pārsteigums, kad sēžot Uber katru minūti sāka nākt klāt pa 5 min pie paredzamā atbraukšanas laika, līdz izlīdzinājās ar sabiedriskā transporta laiku un sāka izskatīties, ka uz reģistrāciju/somas nodošanu es vienkārši vairs nevaru pagūt. Pieņēmu lēmumu lekt laukā, skriet uz tuvāko metro staciju, kur bija vēl aparātā jānopērk biļete (labi, ka man bija skaidra nauda, jo ar tiem aparātiem ir, kā ar bitēm, gan iepriekšējā braucienā Ņujorkā, gan Čikāgā biļešu automāti negribēja draudzēties ne ar vienu no manām maksājuma kartēm), tad, jāizkāpj, jāuziet augšā un vēlreiz jānokāpj lejā jau citā stacijā, kur pārsēsties NJ Transit vilcienā, līdz visbeidzot pie pašas lidostas, iekāpt AirTrain uz termināli. Rezultātā, savu 24kg smago somu dažās no šīm stacijām es dabūju stiept augšā un lejā pa kāpnēm 2-3.stāva augstumā. Lai arī vairākām stacijām bija norādīts, ka kaut kur ir lifti, uz sitiena tos neredzēju un man vairs tiešām nebija laika meklēt vēl. Uz somas nodošanu ierados vien 5(!) minūtes pirms beigu laika, sarkana kā tomāts un pilnībā nosvīdusi (AirTrain arī nedarbojās kondicionieris, un pēdējās 10 min braucu kā pirtī). Par laimi, man viss bija kārtībā, bet biju ļoti tuvu tam, lai nepagūtu uz lidojumu. Labi, ka citādāk biju labā fiziskajā formā un šī smagumu cilāšana man arī nenodarīja neko sliktu! Un labi, ka lielāko daļu mantu biju nopirkusi iepriekšējā braucienā, un man šoreiz bija viens čemodāns, neskatoties uz to, ka drīkstēja būt divi. ASV ir patiešām izdevīgākās cenās ne tikai pieaugušo, bet arī bērnu apģērbs, un labi, ka šoreiz man iepirkumu bija tā mazāk, lielā mērā arī tāpēc, ka nepirku neko jaunu sev pašai. Vairāk par iepirkšanos ASV lasi šajā rakstā.
Tā kā mums izdevās tomēr atrisināt steidzamos darbus, kas bija plānoti, nolēmām doties atvaļinājumā diezgan pēdējā brīdī – aptuveni nedēļu pirms ceļojuma atradu piedāvājumu kādā aģentūrā, kas piedāvā operatoru gatavos ceļojumus – viesnīca+ lidojums, datumos kas man īpaši izdevīgi – jo tos vēl ieskaita pabalstā, un tā kā nesen bija prēmija, tad atvaļinājuma nauda sanāk lielāka, nekā vidēji, alga. Piezvanīju aģentūrai pārjautāt, vai viss patiešām ir spēkā redzamie datumi ir pieejami? Jā, viss, kas redzams mājaslapā, ir pieejams! Veicu rūpīgu izpēti viesnīcām, atrašanās vieta, ēdināšana, izlasīju visas nesenākās atsauksmes, izpētīju bildes, veltīju tam stundas piecas noteikti. Tad, sazinājos ar priekšniecību, saņēmu apstiprinājumu atvaļinājumam, nopirku piedāvājumu, kas aizvien rādījās tieši tikpat pieejams … un dienas beigās saņēmu sms (nevis zvanu…), ka esot svarīga informācija par manu ceļojumu e-pastā. Izrādās, lai arī mājaslapā redzamas 3 vietas, patiesībā lidmašīnā esot palikusi tikai 1 vieta, iespējams, kāds cits aģents esot pierezervējis vietas klientiem, bet vēl nav izpircis un to līdz galam varēs redzēt nākamajā dienā. Palūdzu, lai man tad piezvana nākamajā dienā – nē, to nevarot, esot sestdiena un komunikācija tikai e-pastā. Kā alternatīvu, varu vai nu izvēlēties citu galamērķi (un tobrīd vienīgais cits galamērķis, kas atbilda maniem kritērijiem, bija ar lidojumu no Viļņas un būtu jāpārskata no jauna visas viesnīcas), vai citu datumu, kad gan diemžēl ir dārgāk (un vairs neieskaitās manā pabalsta aprēķinā, kas bija dubultsāpīgi). Jau atkal bija laiks notraust kādu asaru. Par laimi, atvaļinājumu izdevās pārcelt, jo man ir ļoti feins priekšnieks, bet papildu piemaksa (mazu atlaidi gan mums iedeva), bet īpaši – pabalsta perioda aprēķins aizvien ir kaut kas, ko atceros ne ar labām atmiņām. Visam bonusā, datumos, kuros mums bija jābūt ceļojumā, Latvijā bija slikti laikapstākļi, bet galamērķī – izcili. Bet nedēļā, kad tur nokļuvām, Latvijā bija fantastisks, saulains un silts laiks, bet galamērķī vairāk nekā pusi (!) no brauciena laika bija patiešām slikti apstākļi, par kuriem teica, ka tie ir trakākie pēdējos 15 gados. Mums bija jābūt tur nedēļu ātrāk, un viss turpināja par to atgādināt… Sēdēt viesnīcā zem segas ar tējas krūzi rokās, kad no vēja trīc logi un numuriņā ir auksti, neietilpa manos plānos.
Tāpat neiztika bez pārsteigumiem un piedzīvojumiem arī citā braucienā uz ASV, dodoties uz Čikāgu – man bija iegādāta biznesa klases biļete ar LOT un es rūpīgi izvēlējos, ar kuru aviokompāniju lidot, kur kādi krēsli, lai man ir patiešām ērti (kā arī, lai nav pārāk gari savienojumi un ilga nīkšana). Kad pēc lidmašīnas pacelšanās nodzisa drošības jostu zīmes, liels bija mans pārsteigums, ka krēsla atzveltne un kāju balsts nekustējās no vietas. Izrādās, saplīsis! Stjuartam teicu, ka esmu grūtniece un man ir ļoti svarīgi atlaist sēdekli. Diemžēl citu brīvu vietu lidmašīnā nebija. Viņam izdevās manuāli atbīdīt krēslu sākumā nedaudz pusguļus (kas gan nozīmēja, ka tāpat bija jāsēž izteikti neveiklā pozā, arī ēšanas laikā), un pēc tam, pavisam guļus. Vairs sēdeklis negribēja sadarboties un atpakaļ sēdus nebija dabūjams, tāpēc uz otro maltīti un nosēšanos sēdēju tā, ka vietas bija mazāk, nekā ekonomiskajā klasē. Rezultātā – puse no lidojuma pavadīta galīgi neērti. Aviokompānija kā kompensāciju man piedāvāja piešķirt 30% atlaidi kādam turpmākajam lidojumam gada laikā, lūdzu, lai pagarina, ņemot vērā, ka man būs ierobežotas iespējas šo atlaidi izmantot, viņi piekrita to pagarināt uz diviem gadiem, ļoti gan šaubos, ka to sanāks izmantot jebkurā gadījumā un būtu priecīgāka par lojalitātes punktiem.
Kopsavilkumā, ja ārsts ļauj lidot un ir rūpīgi izsvērti visi par un pret konkrētajam galamērķim, obligāti ir veselības apdrošināšana + EVAK karte, babymoon ir laba ideja! Tomēr ir jāplāno rūpīgi, jo temps ir cits, un atsevišķās vietās var nākties lūgt īpašu attieksmi – vai tas būtu ēdiena, smaku vai kādu citu aspektu ziņā.
Līdzīgi raksti:
Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu lidojumu
Aviokompānija sabojā vai pazaudē bagāžu (tajā skaitā, ratus!) – kā rīkoties?
Latvijas hokeja izlase ir uzsākusi intensīvu gatavošanās posmu 2026./2027. gada sezonai, kas kalpo kā pamats dalībai 2027. gada Pasaules čempionātā. Saskaņā ar Latvijas Hokeja federācijas (LHF) apstiprināto stratēģisko plānu, valstsvienības mērķis ir ne tikai nostiprināt savas pozīcijas pasaules hokeja elitē, bet arī atkārtot vai pat uzlabot iepriekšējo gadu sasniegumus, cīnoties par iekļūšanu turnīra izslēgšanas spēļu kārtā. Šis posms ir kritisks, jo katrs sagatavošanās cikla solis tiešā veidā ietekmē komandas konkurētspēju uz starptautiskās skatuves.
Lai iekļūtu labāko astotniekā, Latvijas izlasei būs jādemonstrē augsta disciplīna un taktiskā sagatavotība pret hokeja lielvalstīm. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka izšķirošās spēles pret tiešajiem konkurentiem par vietu ceturtdaļfinālā ir tās, kas definē turnīra gala iznākumu. Saskaņā ar LHF sniegto informāciju, 2026. gada septembrī tika apstiprināts stratēģiskais sagatavošanās plāns, kas ietver gan fiziskās kondīcijas uzlabošanu, gan jauno spēlētāju integrēšanu sastāvā. Šī stratēģija ir vērsta uz to, lai komanda būtu spējīga izturēt augstu spēļu intensitāti, kas ir raksturīga Pasaules čempionāta formātam.
Izlases sniegumu tieši ietekmēs vairāki mainīgie, tostarp vadošo spēlētāju pieejamība no NHL un citām vadošajām līgām, kā arī komandas iekšējā ķīmija. Treneru korpusa spēja ātri adaptēties pretinieku taktikai būs izšķiroša. Latvijas līdzjutējiem ir pamatotas cerības, balstoties uz pēdējo gadu progresu, taču konkurence pasaules elitē kļūst arvien blīvāka, un katra nianse spēles gaitā var izšķirt rezultātu.
Lai sasniegtu mērķi, komandai būs jāizvairās no punktu zaudēšanas pret turnīra pastarīšiem un jāspēj izcīnīt vismaz vienu vai divas uzvaras pret grupas favorītiem. Katra spēle grupu turnīrā būs kā fināls, kurā katrs iegūtais punkts var būt izšķirošs cīņā par ceturto vietu grupā, kas garantē vietu izslēgšanas spēlēs. Šāda pieeja prasa maksimālu koncentrēšanos no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Analizējot Latvijas izlases sniegumu, jāņem vērā, ka hokeja turnīru dinamika ir mainīga. Pēdējo gadu laikā Latvijas izlase ir pierādījusi, ka spēj konkurēt ar pasaules hokeja lielvalstīm, taču panākumu atslēga slēpjas stabilitātē. Prognožu tirgus dalībniekiem un līdzjutējiem ir būtiski sekot līdzi sastāva komplektācijai, kas kļūs skaidrāka pavasara mēnešos pirms čempionāta sākuma. LHF turpina darbu pie spēlētāju piesaistes, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu nepieciešamo meistarības līmeni izšķirošajās spēlēs.
Neskatoties uz iepriekšējo gadu panākumiem, katrs čempionāts ir jauns izaicinājums. Komandas gatavība un spēja adaptēties mainīgajiem apstākļiem būs noteicošais faktors, kas noteiks, vai Latvijas izlase spēs sasniegt izslēgšanas spēļu kārtu. Līdzjutējiem un interesentiem ir jāpievērš uzmanība oficiālajiem LHF paziņojumiem par sastāva izmaiņām un pārbaudes spēļu rezultātiem, jo tie kalpos kā galvenie indikatori komandas reālajai gatavībai pirms turnīra sākuma.
Avots: Latvijas Hokeja federācija
Svētdien, 27. septembrī, Jelgavas reģionālais Tūrisma centrs (JRTC) aicina iedzīvotājus un pilsētas viesus piedalīties ikgadējās auto orientēšanās sacensībās “Tūrisma rallijs 2026”. Šis pasākums, kas tradicionāli tiek rīkots par godu Pasaules tūrisma dienai, piedāvā dalībniekiem iespēju iepazīt Jelgavas pilsētas un novada tūrisma objektus, izmantojot atjautību un orientēšanās prasmes 140 kilometru garā maršrutā.
Atšķirībā no tradicionālajiem ātrumsacīkšu formātiem, “Tūrisma rallijs 2026” vērtēšanas pamatā ir uzdevumu izpildes kvalitāte, nevis ātrums. Dalībniekiem būs jāapmeklē rallija kartē iezīmētie kontrolpunkti un jāveic dažādi uzdevumi. Tā kā maršruts un kontrolpunkti katru gadu tiek veidoti no jauna, sacensības būs saistošas gan pieredzējušiem dalībniekiem, gan tiem, kuri šādā formātā piedalīsies pirmo reizi. Organizatori norāda, ka uzdevumi ir piemēroti arī ģimenēm ar bērniem, padarot pasākumu par izglītojošu un aktīvu atpūtu.
Pasākuma centrs atradīsies Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas torņa pagalmā, Akadēmijas ielā 1. Dalībnieku reģistrācija sāksies sacensību dienā, 27. septembrī, pulksten 9.30, savukārt oficiālais starts tiks dots pulksten 10.00. Lai komandas rezultāti tiktu iekļauti vērtēšanā, aizpildītās darba lapas jāiesniedz finišā ne vēlāk kā pulksten 18.00.
Dalība rallijā ir bez maksas, taču obligāta ir iepriekšēja pieteikšanās. Komandas var veidot no diviem līdz pieciem dalībniekiem. Pieteikumi tiek pieņemti līdz 25. septembra dienas beigām, izmantojot vienu no šiem kanāliem:
Piesakoties nepieciešams norādīt komandas nosaukumu, kapteini, dalībnieku skaitu un kontaktinformāciju. Pirms došanās trasē dalībnieki tiek aicināti iepazīties ar sacensību nolikumu, kas ir pieejams Jelgavas reģionālā Tūrisma centra tīmekļa vietnē www.visit.jelgava.lv.
Organizatori atgādina, ka rallija laikā autovadītājiem jāievēro visi Ceļu satiksmes noteikumi. Tāpat jāņem vērā, ka pasākuma laikā var tikt veikta foto un video uzņemšana publicitātes vajadzībām. Detalizēta informācija par datu apstrādi un dalībnieku tiesībām ir pieejama Jelgavas valstspilsētas pašvaldības oficiālajā tīmekļa vietnē.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
