Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 989 avoti)
Organizācija, kas tulko, izdod un izplata Dieva vārdu latviešu valodā, lai apzinātu Bībeles lasītāju noskaņojumu, aicina piedalīties pavisam vienkāršā un īsā aptaujā. Latvijas Bībeles biedrība
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Director: Jesse James McElroyClient: TadaamProduction Company: @fledge.tv
The post Tadaam appeared first on liene dobraja costume design.
Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas (LMMDV) vārds šopavasar izskan īpaši skaļi. Skolas simtgades jubilejas gadā tapusī izstāde “Rietumu dārgumi”, kas veltīta Kurzemes metālmākslas tradīcijām un inovācijām, ir izvirzīta Latvijas Sabiedrisko mediju gada balvai kultūrā “Kilograms kultūras 2026”. Šī nominācija kategorijā “Arhitektūra un dizains” ir ne tikai skolas, bet visas pilsētas radošās kopienas panākums, kas tagad nodots sabiedrības balsojumam, lai cīnītos par vietu lielajā finālā.
Izstādes kodolu veido stāsts par vienu no LMMDV atpazīstamākajām un senākajām specialitātēm – metāla dizainu. Ekspozīcija nav tikai pagātnes liecību apkopojums; tas ir dinamisks vēstījums par to, kā gadu desmitu laikā mainījusies dizaina izglītība un mākslinieciskā domāšana Kurzemē. Koncepcijas autori Guna Poga, Andris Garokalns un Barbara Ābele ir radījuši vidi, kurā satiekas dažādas paaudzes. Lasītāji var atcerēties Rietumu dārgumu izstādes atklāšanu Rīgā, kas pavasarī piesaistīja plašu mākslas cienītāju uzmanību Rietumu Bankas izstāžu zālē.
Izstādē eksponētie darbi ļauj izsekot attīstībai no tradicionālā dzintara un cēlmetālu lietojuma līdz pat drosmīgiem eksperimentiem ar polimēriem un inovatīvām tehnoloģijām. Līdzās vēsturiskajiem fonda darbiem un klasiskajām Kurzemes burbuļsaktām skatāmi mūsdienu autoru veikumi – skulpturāli objekti un instalācijas, kas guvušas starptautisku atzinību. Īpaši izceļams pedagoga Andra Garokalna ieguldījumu metālmākslas nodaļas attīstībā, kura vadībā izaugušas vairākas jauno dizaineru paaudzes.
Nominācija balvai “Kilograms kultūras” nav nejaušība. Latvijas Sabiedrisko mediju žūrija, kuras sastāvā strādā pieredzējuši kultūras žurnālisti un nozares eksperti, izstādi “Rietumu dārgumi” atzinusi par vienu no kvalitatīvākajiem un oriģinālākajiem notikumiem Latvijas kultūras telpā 2026. gada pirmajā ceturksnī. Žūrijas pārstāvji, tostarp Ieva Rozentāle, Henrieta Verhoustinska un Gunda Vaivode, vērtējuši darbus, kas tapuši no janvāra līdz aprīļa beigām, izceļot tos projektus, kas spēj uzrunāt plašu auditoriju un saglabāt augstu māksliniecisko vērtību.
“Kilograms kultūras” ir tradīcija, kas kopš 2012. gada palīdz izgaismot spilgtākos procesus Latvijas kultūras dzīvē. Liepājas skolas iekļūšana šajā sarakstā apliecina, ka reģionālā mākslas izglītība spēj konkurēt nacionālā līmenī, piedāvājot saturu, kas ir saistošs ne tikai vietējai kopienai, bet arī galvaspilsētas auditorijai un starptautiskiem vērotājiem.
Lai “Rietumu dārgumi” kvalificētos lielajam finālam, ir nepieciešams aktīvs sabiedrības atbalsts. Noteikumi paredz, ka no katras kategorijas finālā iekļūst tikai viens darbs – tas, kurš saņēmis vislielāko balsu skaitu. LMMDV aicina ikvienu absolventu, esošo audzēkni un mākslas draugu iesaistīties balsošanas procesā, lai Liepājas vārds un metāla dizaina stāsts izskanētu pēc iespējas plašāk.
Balsošana norisinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un turpināsies līdz 31. maija pulksten 23.59. Svarīgi ievērot, ka, autorizējoties portālā, katrs lietotājs var atdot savu balsi vienu reizi dienā. Finālisti tiks paziņoti jau 3. jūnijā. Katra balss ir solis tuvāk tam, lai godinātu Kurzemes amatniecības un dizaina tradīcijas, kas veidojušās gadsimta garumā.
Vismaz kādus piecpadsmit gadus es ikdienā valkāju brilles (tā ir pagātnes forma). Neko super jaudīgu, bet bez brillēm bija diezgan čābīgi gan strādāt, gan arī tīri funkcionēt ārpus darba (braukt ar mašīnu, lasīt, pat sakopt māju bija grūti, nemaz nerunājot par tēmēšanu ar ieroci). Traģiskākais tajā visā pasākumā ir tas, ka brilles regulāri jātīra, tās slīd no deguna, to kātiņi spiež un spiež stipri, ja ir noteiktas galvas segas (piemēram, ķivere).
Manā gadījumā pēdējais piliens bija šī gada aukstā ziema - vienmēr, kad ienāc telpās, brilles tā aizsvīst, ka pirmās piecas minūtes neko nevar redzēt, bet bez brillēm arī īsti neredzās.
Tā nu es nobriedu uz acu lāzerkorekciju. Pakonsultējos un izvēlējos ASA Streamlight, kura tiek pozicionēta kā viena no saudzīgākajām.
Maija sākumā pieteicos aiziet uz Dr. Lūkina acu klīniku pārbaudīt redzi un pakonsultēties. Kādas pusstundas laikā izgāju visāda veida procedūras - sākot ar standarta acu pārbaudi, beidzot ar radzenes biezuma mērījumiem un acs spiedienu. Pirmo reizi arī vizuāli ieraudzīju savu astigmatismu, kas ļoti līdzinās Hipno Vardes acīm, kad parāda to reljefu ekrānā.
Visi rādītāji bija normas robežās un es varēju izvēlēties operācijas veidu, jo visi mērījumi pieļāva abus operācijas veidus. Tur ir diezgan daudz plusu un mīnusu abiem, bet mani laikam pārliecināja tas, ka manis izvēlētā ASA Streamligh ir saudzīgāka acīm. (Es esmu nenopietns cilvēks - ātri pieņemu lēmumus un tikai vēlāk skatos, kas no tā visa ir iznācis).
Te nu ir tas salīdzinājums (ņemts no https://acuklinika.lv/asa-streamlight/):
Konkrētajā klīnikā operācijas tiek nozīmētas tikai trešdienās un ceturtdienās, jo uzreiz nākamās nedēļas sākumā ir jāatrādās ārstam ar progresu un, lai izņemtu lēcu. Tā nu es ierados norunātajā laikā ar saulenēm kabatā, čībiņām somā, brāli pie sāniem (pavadonis obligāts), atdevu parakstīto līgumu un sāku gaidīt (minūtes 5 :D).
Vispirms man vēlreiz pārbaudīja acu pamatparametrus, lai nebūtu radusies nekāda kļūda. Tad mani ieveda palātā, kurā bija jau vairāki cilvēki - kāds no viņiem jau pēc operācijas, kāds vēl tikai gaida savu kārtu.
Sagatavošanās process itin vienkāršs: māsiņa nomazgā acis, iepilina dažādus pilienus, kur viens no tiem nedaudz grauž, jo ir anestētiķis. Nekas briesmīgs tas nav. Viņa vēlreiz izstāsta operācijas norisi un galvenās lietas, ko operācijas laikā man darīt un, galvenais, nedarīt.
Dakteris sāk ar to, ka nofiksē plakstiņus atvērtā pozīcijā (mirkšķināt nebūtu labi, kad lāzerītis dedzina). Tad viena acs tiek aizsegta, lai netraucē otrai. Nu sākas pats interesantākais: uz acs pārmaiņus tiek liets auksts ūdens un tad ar lāzerīti tiek dedzināts vai arī otrādi. Ārsts piekoriģē aparātus un manu galvu. Izjūtas ir diezgan interesantas, jo nav pierasts, ka acs turpina palikt vaļā, kad tajā tiek veiktas invazīvas darbības.
Ir jāceņšas tomēr acis nemirkšķināt un skatīties uz gaismas puinktiņu augšā, ko rāda mašīna, bet tas nav nemaz tik viegli. Pašaizsardzības reflekss tā vien mēģina kaut ko aizspiest un tas rada nelielu diskomfortu, bet ārsts ir laipns - atgādina, ko darīt un pamāca kā to vieglāk paciest.
Visnepatīkamākais pārsteigums, jāatzīst, bija ūdens liešana uz acīm. Tā kā virskārta tiek svilināta nost ar lāzeri, parādās ne tikai svilinātai cūkai raksturīgā smaciņa, bet acis arī sakarst, tāpēc tām virsū tiek liets ūdens. Neviens nebija man pateicis, ka tas ūdens būs auksts un tas man bija pats lielākais pārbaudījums. Es vispār neesmu baigais krasu temperatūras maiņu piekritējs (ja nu vienīgi reizi pa reizei auksta pelde vai pelde pēc pirts). Šoreiz tā sajūta bija tāda, kā strauji sadzerties to ledus dzērienu, ko vasarā tirgo brīvdabas tirdziņos un bērni šausmīgi ciena. Man iestājās totāla smadzeņu sasalšana (brain freeze) un tā ir lieta, ko es ļoti nemīlu.
Mani atveda uz to pašu palātu, lai 30 minūtes atpūšos un paguļu. Jutos ļoti labi - kaut ko pat redzēju un varēju (bez brillēm) uzrakstīt vacapā, ka operācija ir beigusies. Uzreiz sapratu, ka acis ir nenormāli jutīgas pret gaismu, kas arī bija sagaidāms. Nebiju tikai sagaidījis to, ka tās būs tik jutīgas, ka grūti atvērt vaļā.
Pēc aptuveni 30 minūšu atpūšanās, mani ar visiem maniem četru veidu dažādajiem pilieniem un pamācību, kā tos jālieto, palaida uz mājām. Braucu ar vilcienu. Brālis bija pieteicies pavadīt un labi, ka tā - uzreiz sapratu, ka nepalīdz pat saulesbrilles un miglojas tā, ka biļeti pašam ļoti grūti nopirkt. Ja nebūtu pavadoņa, tad pieļauju, ka būtu tāda kā šoka un baiļu sajūta, jo miglojās arvien vairāk.
Arī vilcienā manis paņemtā grāmata bija lieka, taču jau pēc vēl kādām 30 minūtēm (kopumā kādu pusotru stundu pēc operācijas) es sāku redzēt lietas, fokuss parādījās un bija sajūta, ka viss ir labi un nākamajā dienā varēšu jau baudīt atpūtu, lasot, skatoties filmas un priecājoties par savu slimības atvaļinājumu.
Pirmajās dienās redze ļoti lēkāja no daudz maz redzu uz ir ļoti grūti pat kaut ko saskatīt. Traģiskākais tajā visā procesā bija tas, ka pirmās četras dienas plaksti bija tik ļoti piepampuši, ka tos praktiski nebija iespējams atvērt. Līdz ar to augstāk par kādiem 600 nespēju nemaz paskatīties. Nedaudz palīdzēja dakteres ieteiktais vēsais dvielītis uz acīm, bet arī ne ļoti.
Tajās pašās pirmajās četrās dienās ķermenis iegāja hibernācijas režīmā - man nenormāli nāca miegs. Lai arī neviens medikaments nebija ar miega efektu, es gulēju vismaz kādas 14-16 stundas diennaktī, bet visu laiku bija par maz. Laikam jau acu sadzīšanai bija vajadzīga visa mana enerģija.
Sestajā dienā pēc operācijas man bija vizīte pie ārsta, kur man noņēma ortopēdiskās (tā tās sauc?) lēcas un veica pamatmērījumus redzei (acu spiedienu, fokusu, cik labi redzu un kā atjaunojas epitēlija slānis), lai var sekot atlabšanas progresam. Izgājis no ārsta kabineta, sapratu, ka redzu sliktāk nekā tad, kad iegāju, taču tas bija maldīgs efekts. Kad atbloķēju telefonu, lai nopirktu vilciena biļeti, sapratu, ka tuvumā redzu diezgan labi, taču tālumā (ar to es saprotu 3 un vairāk metrus) viss ir ļoti miglains - tātad problēma bija fokusēšanās nevis "viss slikti".
Ja LASIK sola normāli redzēt jau nākamajā dienā, tad ASA (kā jau solīts) tik ātri neuzlabojas. Nedēļu pēc operācijas es jau spēju dažas stundas pastrādāt pie datora, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja palielināt fontu izmērus vismaz divas reizes. Smagākais ir tas, ka katra acs atkopjas savā tempā, tāpēc vienu brīdi viena acs var rādīt nedaudz miglaini, bet citā brīdī jau otra ir skata bojātāja. Tas nepatīk arī vestibulārajai sistēmai un nogurums arī ir daudz lielāks, jo ir stipri jākoncentrējas.
Šī raksta tapšanas brīdī ir pagājis pustors mēnesis kopš operācijas. Nu jau es skaidri saskatu gan tuvumā, gan tālumā un ir sajūta, ka redzamība ikdienas vēl uzlabojas, taču acis joprojām pagurst nedaudz ātrāk kā tas bija "briļļu laikos", bet tas (es sevi tā mierinu) saistīts ar manu astigmatismu.
Definīcija no Tezaura:
Optiskās sistēmas (arī lēcas, acs u.c.) refrakcijas spējas defekts (aberācija), kura dēļ gaismas stari, kas iziet no viena punkta, pēc iziešanas cauri sistēmai (lēcai, acij) vairs nesaiet vienā punktā (piemēram, lēcas vai fotoaparāta fokusā, acs tīklenē), bet attēlā veido divus savstarpēji perpendikulārus taisnes nogriežņus, kuri neatrodas vienā plaknē; tā rezultātā rodas neskaidrs un izplūdis šā punkta attēls.
joma: medicīna Acs refleksijas anomālija.
Es esmu viens no tiem dīvaiņiem, kuram katrai acij tas astigmatisms ir citā leņķī un smadzenēm jāpierod vienmēr, kad kaut kas mainās. Pirmo reizi man bija tas prieks adaptēties, kad sāku valkāt brilles. Tagad notiek tieši tas pats, tikai bilde ir šķība uz otru pusi. Kā tas izpaužās? Nu tā, ka četrstūris man nav vis četrstūris, bet kaut kas līdzīgs apgāztai trapecei.
Kā man paskaidroja ārsts - tagad fokusēšanās process nāks atpakaļ stipri lēnāk, jo acs muskuļi, kuriem nav vairs aktīvi jāstrādā, ir reāli uzkačāti, bet tie, kuriem tagad jārukā - atrofējušies. Es tagad to joprojām jūtu, jo fokusēšanās starp tuvu un tālu nenotiek zibenīgi, bet gan nedaudz jāiespriengst.
Es nenožēloju veikto operāciju. Es esmu nenormāli laimīgs, ka man ir tikai reflekss sakārtot brilles nevis reālas brilles, ko jākārto un regulāri jātīra. Ir patīkami atkal redzēt bez palīglīdzekļiem.
P.S. Šis raksts nav reklāma. Klīniku izvēlējos pats un pats par operāciju sedzu visus izdevumus.
Šī gada maija izskaņa Jaunogres pamatskolā paliks atmiņā ar īpaši skanīgu un sirsnīgu notikumu – sākumskolas skolēnu un skolotāju ansambļa “Vālodze” kopīgo koncertu “Lecam vasarā”. Tas bija ne tikai muzikāls priekšnesums, bet arī svētki kopībai, radošumam un vasaras gaidām.
Koncerta programmā izskanēja bērnu iemīļotās dziesmas, kuras sākumskolas skolēni izpildīja ar lielu aizrautību: “Kur tu teci?”, “Pavasara dziesmiņa”, draiskā “Peles brauca dzirnaviņās” un citi skaņdarbi.
Īpašu pārsteigumu skatītājiem bija sagatavojis skolotāju ansamblis “Ivolga”. Pedagoģes priecēja klātesošos ne tikai ar jaunām, skanīgām dziesmām, starp kurām īpaši emocionāli izskanēja leģendārā “Viņi dejoja vienu vasaru”, bet arī ar jauniem, gaumīgiem pavasara tērpiem, kas radīja patiesi svinīgu noskaņu.
Enerģijas lādiņu koncertam piešķīra pirmklasnieki ar aizrautīgu deju “Nāc dejot!”, savukārt pasākumu sirsnīgi vadīja 5. klašu skolēni, kuri iejutās pasākuma vadītāju lomā, prasmīgi piesakot katru priekšnesumu.
Skatītāju rindas bija kupli apmeklētas – koncertu baudīja gan skolēnu vecāki, gan skolas kolēģi, radot siltu un atbalstošu atmosfēru.
Pasākuma kulminācijā, apvienojoties skolotāju ansamblim un 1. klašu korim, izskanēja koncerta galvenā dziesma “Lecam vasarā”. Kopīgā dziesma kļuva par simbolisku un košu noslēgumu šim mācību gadam, aizvedot visus klātesošos pelnītā vasaras brīvlaika noskaņās.
Šis kopīgais priekšnesums kļuva par košāko mācību gada noslēguma akcentu, par ko īpašs paldies pienākas mūzikas skolotājām Irinai Kolomeicevai un Inārai Smirnovai par bērnu sagatavošanu, kā arī ansambļa “Vālodze” vadītājai Irinai Baravikovai par radošo iedvesmu un skolotāju saliedēšanu dziesmā.
Paldies visiem dalībniekiem par sirds siltumu, ko dāvājāt šajā neaizmirstamajā koncertā!
Lai skanīga un saulaina vasara!
The post Jaunogres pamatskolā izskan krāšņs mācību gada noslēguma koncerts “Lecam vasarā” appeared first on Jaunogres pamatskola.
Sibila ir pensionējusies tiesneša palīdze, dzīvo viena, un vai ik dienu pavada vairākas stundas savos vēstuļu un tējas rituālos. Viņai ir vairāki pastāvīgi sarakstes draugi, ir arī epizodiskas sarakstes. Pensionētā juriste sarakstās gan ar labāko draudzeni, gan brāli, gan tuvējās koledžas dekāni, kāda bijušā kolēģa pusaugu dēlu, un pat ar pretējās mājas kaimiņu. Pa laikam viņa uzraksta arī kādam autoram, kura grāmatu tikko izlasījusi, un dažreiz viņa pat saņem atbildes. Kopumā Sibila ir visai ņipra kundzīte, lai arī veselības problēmas liek par sevi manīt aizvien vairāk. Un līdz ar tām galvenajai varonei arī prāts vairāk nesas uz pašrefleksiju un dienasgrāmatas formātu. Kā jau piedienas kārtīgam bestselleram, kas tiek arī ekranizēts, te ir mazliet mīlestības, daudz noslēpumu, sava daļa pārsteigumu un arī tādu momentu, kas šķiet iespējami vien uz Holivudas ekrāniem, bet reālā dzīvē nekad nenotiktu.
Vēstulēs, ko viņa saņem un nosūta, pamazām atklājas Sibilas dzīves stāsts, izvēles un notikumi, neizrunātais un paslēptais. Man gribētos teikt, ka lasītājs iepazīst tuvākās draudzības, Sibilas ģimeni un kaimiņus. Lappusi pa lappusei pamazām šķetinās gan Sibilas lielais noslēpums, kas padarījis viņu ārēji nepieejamu un aukstu, rezignēti atsvešinātu pret ģimeni, gan adresāts, kurš savas vēstules nekad nesaņems. Stāsts tiek būvēts tā, ka ar katru jaunu nodaļu, kļūst aizvien grūtāk nolikt grāmatu un mierīgi aiziet gulēt. Gribas lasīt vēl un vēl. Taču jāsaka, ka līdz galam iepazīt man neizdodas ne tikai sarakstes biedrus, bet arī pašu Sibilu. Tā varētu būt vienīgā vilšanās par šo grāmatu - gribējās dziļām, vairāk, detalizētāk. Es noteikti neiebilstu, ja grāmata būtu divtik biezāka.
Jauna cilvēka ikdienā (jā, man aizvien gribas sevi saukt par jaunu, ja!) reti atrodas tik daudz brīva laika, lai stundām sēdētu ar tējas tasi un vēstuļpapīru savā mīļākajā vietā pie loga. Taču īpašos gadījumos ar roku rakstīta vēstule vai pastkarte ir mana tradīcija ar tuvākajām draudzenēm. Arī digitālai sarakstei nav ne vainas, ja tā palīdz uzturēt kontaktu, dalīties ikdienā un nepazaudēt vienam otru steidzīgajā dzīves ritmā. Laikam jau svarīgākais ir neaizmirst ik pa laikam uzrakstīt, vienalga, vai uz vēstuļpapīra, pastkartes vai telefona ekrānā.
Nenoliedzu, ka var jau būt, ka zināmā mērā un kaut kur atkārtošos. Neņemiet ļaunā, bet jārunā laikam ka ir.
Vispirms atkal un atkal par prostitūciju.
To var droši dēvēt par sociālu pakalpojumu, kuru galvenokārt izmanto vīrieši. Kamēr vīriešiem būs vēlme izmantot prostitūtu pakalpojumus, tikmēr pastāvēs šis sociālai piedāvājums. Un nav ko te moralizēt un nosodījumā kratīt pirkstus. Šīs meitenes piedāvā savus pakalpojumus tieši un nepārprotami, ieskaitot pakalpojuma cenu. Viņas ir godīgākas par tām meitenēm/jaunkundzēm, vai kā nu viņas nosaukt, kuras kavalierus maina kā cimdus/makijāžu vai ko nu tur vēl; vienu "izslaucot'' līdz bankrotam un tad līgani pārejot nākamā kavaliera apskāvienos un maka iztukšošanā.
Un kā pieklājīgi saukt visus tos intīmos sakarus, kuri ne vienmēr pāraug laulībā? Pārīši veidojas un izjūk, bet viņu saskarsme atstāj sekas viņu dzīvē un fizioloģijā.
Intīmās attiecības ir normāla divu cilvēku attiecību sastāvdaļa.
Ja kas, arī precētu vīriešu mīļākās zināmā mērā var nosaukt par prostitūtām. Vismaz kādas nebūt detaļas situācijā ir līdzīgas prostitūtu darbībai.
Un vēl. Jāņem vērā, ka šīs profesijas meitenēm darba "derīguma termiņš" ir relatīvi īss laika periods. Straujš "nolietošanās" process. Un - ir nu ļoti daudz arī citu profesiju, kuru pārstāvjiem ir visai īss "derīguma termiņš". Pēc kura saprātīgākie cilvēki sāk ar ko citu nodarboties. Vienalga, vai prostitūtas, vai tie paši baletdejotāji.
Drusku par mūsu attieksmi pret sevi un savu valsti
Šo jau arī esmu aprunājusi visādi un uz riņķi.
Jebkura valsts sākas ar pašu cilvēku. Ar viņa attieksmi pret sevi, savu dzīves vidi. Un to, kā šo attieksmi cilvēks paplašina tālāk uz visu pārējo. Un noteikti nav jāgaida no citiem barankas situācijā, kurā pats ko var izdarīt. Sakopta vide pagalmā/ielā/pilsētā/ciemā vai kur nu tur vēl - tas jau no paša atkarīgs. No valsts un kādām institūcijām palīdzību ņemt - tik tad un tādos apjomos, ar ko pats netiek galā.
Teikt, ka šī valsts ir slikta, jo valdība nerūpējas par cilvēkiem? Nu, valsts izdotie kādi nebūt likumi/noteikumi un kas nu tur vēl ir virzīti uz vidējo aritmētisko pilsoni. Saistoši tiem, kuri šos noteikumus ievēro. Bet sakārtot mājvietu, pagalmu, ielas un tamlīdzīgas būšanas - vai tad tiem administratīvajiem funkcionāriem jāskraida pakaļ katram kukū, kurš piegružo pagalmu/ielu/mežu? Hm. Ņemot vērā to, ka jebkura līmeņa valsts pārvaldes aparātā strādājošie cilvēki kopā ņemti ir tomēr skaitliskā mazākumā attiecībā pret valstī dzīvojošo cilvēku kopskaitu...
Jau daudzkārt esmu teikusi - varas nāk un iet, cilvēki paliek. Mūs ir pārvaldījuši vācieši, poļi, zviedri, krievi. Katra no šīm varām ir diktējusi savus noteikumus. Bet vai tāpēc esam izmiruši? Mūsu zemīte konkrēti mūsu pašu rokās ir bijusi starplaikā starp diviem pagājušā gadsimta sākuma pasaules kariem, tā ir mūsu rokās tagad, pēc PSRS sabrukuma. Mums globālā mērogā ir jauna valsts. Un nav jātaisa traģēdija no tā, ka ne viss ir ideāli gludi un lieliski. Notiek "bakstīšanās", kuras rezultāts - kāds nu kuru reizi. Tomēr galvenais jau ir tas, cik, kā un ko mēs rosāmies lai pašiem kas būtu. Saskaroties ar pārvaldes institūcijām par cik par tik, tikai ja nu ļoti nevar bez tā.
Ta tā, nedaudz izplūdos.
Tāds neliels P.S.
Periodiski e-pastā lasu jautājumus par to, vai drīkst kādus manus rakstus izmantot kādam projektam vai kam nu tur. Droši drīkst, ja noder. Tikai tāds pakluss lūgums - varat pēc tam uz e-pastu atsūtīt ziņu/failu/linku ar to tekstu/darbu, kurā ir kaut atsauce uz kādu mana bloga rakstu? Man jau nav svarīgs rakurss, kurā tā izmantošana notikusi. Vienkārši dabiska interese....
Oriģinālnosaukums: Slow Horses
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: dramēdija
Lomās: Gary Oldman, Kristin Scott Thomas, Jack Lowden, Saskia Reeves, Christopher Chung
Gads: 2022.-2026.
Par seriālu–
Britu slepenajam dienestam MI5 ir tāda kā filiāle, kur nosūta tos aģentus, kuri īsti neder spiegu darbam vai ir ”nogrēkojušies”. Tā kā visi viņus uztver par otršķirīgiem aģentiem, tad īsta darba viņiem nav. To arī izmanto šīs ”filiāles” vadītājs Džeksons Lembs, kurš dienas pavada gulšņājot un dzerot viskiju. Lai arī Džeksons Lembs savus padotos nicinoši dēvē par nejēgām, tiklīdz parādās kāds notikums, kas ar kājām gaisā sagriež ne tikai dzīvi visā valstī, bet arī pakļauj dzīvības briesmām viņa padotos, viņš ir gatavs izdarīt visu, lai palīdzētu saviem aģentiem.
Pēc ne pārāk veiksmīgā ”Slepenā dienesta” noskatīšanās, manā redzeslokā nonāca britu seriāls ”Slow Horses” (atradu, ka daudzviet tas tika tulkots kā ”Lēnie zirgi”, kas, manuprāt, ir pilnīgi aplami un neko nepasakoši, tāpēc atļāvos vaļību un piešķīru savu versiju- ”Kleperi”, kas tīri labi parāda apkārtējo (un pašu kleperu) attieksmi pret savu līdzšinējo darba vietu. Vēl bija variants ”Kraķi”, bet sabijos, ka būs pārāk tālu no norakstīto aģentu tēmas).
Un jāsaka kā ir- šis seriāls ir absolūts šedevrs! Laikam pirmais seriāls, kuru es noskatījos vienā elpas vilcienā dažās dienās (visas piecas sezonas jeb 30 sērijas). Grandiozi bija viss, bet jo īpaši grandiozs bija Gērija Oldmena attēlotais Džeksons Lembs. Viņš spēja to standarta dzīves sisto detektīvu/policistu/aģentu, kurš palicis viens un pārcietis kādu satricinājumu, pārcelt pavisam citā dimensijā. Viņš bija tik pārliecinoši cinisks, nošņurcis, alkoholu mīlošs un bieži pirdošs, ka skatītājam nekas cits neatliek, kā viņu iemīlēt.
Piebildīšu, ka Džeksons Lembs nav galvenais tēls. Tas gods ir jaunajam aģentam Riveram Kartraitam, kurš savas karjeras sākumā salaida pamatīgā dēlī mācību trauksmi, kā dēļ tika nosūtīts uz kleperiem. Protams, te viņam sanāk daži labi gājieni, bet netrūkst arī salaišana dēlī, kā rezultātā būs ko dzirdēt no viņa priekšnieka (un ne tikai).
Es ar milzīgām gaidām gaidu izziņotās nākamās divas sezonas, jo ceru ieraudzīt gan ”Stasi” stāsta turpinājumu, gan arī Džeksona Lemba kaušanās prasmes. Līdz tam ir doma noskatīties visas piecas sezonas vēlreiz (tāda doma bija arī uzreiz pēc pēdējās sērijas noskatīšanās).
Ne tikai Oldmens, arī pārējie aktieri bija zelts. Un katra sezona bija zelts. Un tas melnais humors, paši spiegi, MI5 (nosacīti) galvenā persona (Kristīne Skota Tomasa), … te bija viss, kas vajadzīgs labai dramēdijai (tēma nopietna, bet izpildījumā netrūkst ironijas, melnā humora un absurda).
Ceru, ka aktieru ansamblis un seriāla veidotāji turpinās savu kopdarbi vēl ilgi un laimīgi, jo materiāla it kā nevajadzētu trūkt- seriāls ir veidots pēc Mika Herona speigu romānu sērijas ”Slough House” motīviem. Šobrīd ir ”izlietoti” deviņi romāni. Vēl ir seši un gan jau (ja labi klāsies) var paši piedomāt klāt kaut ko oriģinālu.
1. klases skolēni 19. maijā kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros devās izzinošā un aizraujošā ekskursijā uz Rīgu. Vispirms apmeklējām Latvijas Leļļu teātra izrādi “Ludvigs un Tuta” – sirsnīgu stāstu ar skaistām dekorācijām un dzīvespriecīgiem tēliem par draudzību, uzticēšanos un atšķirību pieņemšanu. Pēc izrādes devāmies uz iespaidīgu un mūsdienīgu izstādi “Da Vinči Genius”, kas aizraujošā veidā iepazīstina ar Leonardo da Vinči dzīvi, idejām un izgudrojumiem. Interaktīvās digitālās projekcijas, mākslīgais intelekts un 360° skaņas efekti radīja īpašu atmosfēru, kas ļauj uz da Vinči ģenialitāti paskatīties pavisam citādi. Tā bija aizraujoša pieredze, kas iedvesmo un liek novērtēt, cik tālredzīgas bija da Vinči idejas.
Ekskursijā kopā pavadītais laiks palīdz bērniem iepazīt citam citu, stiprina draudzību un padara mācīšanos interesantāku un dzīvespriecīgāku.
1. klases audzinātāja Signe Kušnire
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
BALTAIS RUNCIS
- Vakar, 13:49
Vakar savā lauku saimniecībā atklāju pļaušanas sezonu. Pirms tam trimmeris tika darbināts pāris epizodēs (pērnie avenāji, daži sakopšanas kaktiņi, utml), kas īsti pie zāles pļaušanas neskaitās.
Parasti trimmerējot zāli sanāk sezonā nopļaut savu sauju ar kukaiņiem, vardēm, ķirzakām un čūskām. Lai kā skatītos un, lai kā uzmanītos, nav iespējams no tā izvairīties. Lai arī redzu, ka kaimiņu stārķis pēcāk par šo visu ļoti priecājas, pašam prieka no tā maz. Žēl to mazo radību. Cenšos jau pļaut vienmērīgi un ar virzību uz perimetru, lai zvēri var pagūt aizmukt, bet tāpat bez upuriem neiztikt.
Vakardienas sezonas atklāšana sanāca vēl par kārtu nepatīkamāka. Nopļāvu zaķēnu… Pirms dienām piecām sešām nejauši uzgāju zaķēnu midzeni zem viena smiltsērkšķu krūma. Tur bija pieci zaķēni. Forši mazi, pūkaini kamolīši. Tad nu pēc tam mēģināju organizēt savus darbus tā, lai netraucētu tiem. Arī vakardienas pļaušanu sāku teritorijas otrā malā, lai ar trimmera troksni netraucētu zaķēniem.
Bet… laikam jau viņi bija tik lieli, ka ligzdu atstāja (vēlāk aizgāju pārbaudīt- zem krūma bija tukšs) un katrs aizļekatojuši savās gaitās. Diemžēl, viens bija ‘’paslēpies’’ manā pļaušanas zonā. Lai arī es jau tā pļāvu uzmanīgi un trimmeris ir ļoti skaļš, jaunulis laikam bija nospriedis, ka ir labi paslēpies un es paiešu garām. Paslēpies bija pat ļoti labi, bet garām nepagāju….
Baigi riebīga sajūta bija pēc tam.
Pirms dažiem gadiem, strādājot ar trimmeri, iztraucēju vienu ūdensžurku. Tā bija vienīgā reize, kad apzināti laidu trimmeri virsū dzīvai radībai.
Bet trimmerēšana jau nav vienīgais ‘’asiņainais darbs’’ laukos. Vēl jau ir jāgalina gliemeži, skudras, kurmji un jāslaktē dažādi grauzēji. Arī ar bebru jākaro. Tā tas bijis vienmēr. Un būs!
Vēl vakar dienas beigās bija jāsazāģē vecā zaru čupa un zem tās atklājās ūdensžurku midzenis…. Nācās ‘’nokopt’’. Nav patīkami, bet neko darīt- tas ir dārza kaitēklis.
Tā nu dzīvojam un strādājam- no vienas puses stādām, kopjam, aizsargājam, bet no otras puses sanāk arī galināt un bendēt.
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:07
notepad.lv
- 18. mai., 14:00
notepad.lv
- Vakar, 18:58
notepad.lv
- 18. mai., 08:00
notepad.lv
- Pirms 1h 48min
vara bungas
- 17. mai., 21:04
Lielākā US investīciju banka JPMorgan ir publicējusi prognozi par kara UA iznākumu – par pamatscenāriju ņemot „Somijas scenāriju“, secinājums, kas bija diezgan skaidrs jau ap 2023.gadu .
Saskaņā ar JPM ziņojumu miera sarunas varētu sākties jau šogad, un visdrīzāk UA būs jāpieņem sāpīgas koncesijas: Ukraina zaudēs aptuveni 20 % savas teritorijas, piekritīs neitrālam statusam un saskarsies ar ierobežojumiem attiecībā uz ZSU spēku lielumu un to spējām. Tajā pašā laikā UA saglabās suverenitāti, demokrātiskās institūcijas un virzību uz Eiropas integrāciju, līdzīgi kā Somija pēc kara ar PSRS.
Papildus 1. pamatscenārijam JPMorgan analītiķi apsvēr citus iespējamos scenārijuss, katram piešķirot savu varbūtības pakāpi.
2)„Dienvidkorejas” scenārijs (5 %) paredz Ukrainas dalību NATO vai drošības garantijas no US ar Eiropas miera uzturētāju klātbūtni.
3) „Izraēlas” scenārijs (10 %) ietver ilgtermiņa ASV atbalstu bez ārvalstu karaspēka, kas pārvērstu Ukrainu par labi nocietinātu valsti, kas spēj pati atturēt Krieviju.
4) „Gruzijas” scenārijs (30 %) tiek raksturots kā sliktākais gadījums: ASV atsaucot atbalstu un Eiropai nespējot kompensēt zaudējumus, Krievija pārvērstu valsti par savu vasaļvalsti. Pirms tas bija pamatscenārijs ar 50 % varbūtību, kas paredzēja Ukrainas pakāpenisku atgriešanos kremļa ietekmes sfērā bez Rietumu garantijām.
5) “Baltkrievijas scenārijs” – jau bija līdz 2014.gadam, diez vai ātkārtosies (15%)
Analītiķi savas prognozes saista ar US militārās palīdzības pārtraukšanu un NATO valstu nespēju vai nevēlēšanos izvietot savus kontingentus UA. Tajā pašā laikā UA integrācijas EU jautājums tagad ir kļuvis skaidrāks – Kijeva šobrīd iziet standarta pievienošanās procedūru, kamēr iepriekš dalības perspektīvas bija neskaidras.
JPM ziņojumā tiek uzsvērts, ka ir virkne faktoru, kas varētu mainīt 1.bāzes scenāriju, un daudzi no tiem nav UA labvēlīgi. Viens faktors ir US karš IR: no vienas puses, tas izsūc Rietumu arsenālus (US jau ir brīdinājusi sabiedrotos par piegāžu kavēšanos sakarā ar raķešu krājumu tukšošanu Tuvajos Austrumos), un, no otras puses, tas palielina pieprasījumu un cenas RU eksporta energoresursiem. Papildu risks ir iespēja, ka Tramps pastiprinās spiedienu uz Kijevu, lai tā pieņemtu nosacījumus, par kuriem Vašingtona, Pekina un Maskava iespējams vienojušās, apejot UA.
Tādējādi „Somijas scenārijs” paredz UA pozīciju pakāpenisku vājināšanos: atkarību no ārējās palīdzības, militāro resursu avotu samazināšanos un Rietumu partneru demotivāciju.
VB: Fakts, ka vadošā US finanšu iestāde ir publicējusi šādu prognozi, ir jāuzskata par signālu investoriem un gatavošanos pēckonflikta posmam, kas būs saistīts ar ievērojamu Kijevas piekāpšanos ārvalstu finansistu noteikumiem (lasi, Volstritas haizivis domā, ka UA aktīvi būs pieejami pa lēto).
Europe runs low on weapons, Ukraine on fighters, the U.S. on patience
ikdiena.lv
- Šodien, 11:05
No šī rīta, 21. maija, Rīgā ir ieviestas būtiskas izmaiņas satiksmes organizācijā uz Vanšu tilta. Saistībā ar neatliekamiem tilta balstu un brauktuves stiprināšanas darbiem, satiksme virzienā uz pilsētas centru ir ierobežota līdz vienai joslai. Šīs izmaiņas jau šorīt radījušas ievērojamus sastrēgumus Pārdaugavā, īpaši Raņķa dambī un Valguma ielā, palielinot brauciena laiku par vidēji 35 minūtēm.
Remontdarbi tiek veikti, lai nodrošinātu tilta konstrukciju stabilitāti un drošību līdz pilna mēroga rekonstrukcijas sākumam. Pašlaik strādnieki veic balstu stiprināšanu, kas prasa smagās tehnikas izvietošanu uz brauktuves. Tā rezultātā autovadītājiem, kuri dodas no Kurzemes prospekta vai Jūrmalas gatves puses, jārēķinās ar sastrēgumu, kas sākas jau pie Uzvaras parka un stiepjas līdz pat tilta uzbrauktuvei.
Rīgas dome aicina autovadītājus pēc iespējas izvairīties no Vanšu tilta izmantošanas rīta un vakara sastrēgumu stundās. Kā galvenās alternatīvas tiek ieteikts Akmens tilts un Dienvidu tilts. Lai gan arī uz Akmens tilta satiksmes intensitāte ir pieaugusi, kopējais brauciena laiks pašlaik ir īsāks nekā stāvēšana rindā uz Vanšu tilta.
Tiem, kuriem darba grafiks ir elastīgs, ieteicams šķērsot Daugavu pirms plkst. 7.30 vai pēc plkst. 10.00. Tāpat pašvaldība aicina iedzīvotājus izvērtēt iespēju izmantot vilcienu (piemēram, no Torņakalna vai Zasulauka stacijas uz Centrālo staciju) vai velotransportu, kas pašlaik ir prognozējamākais pārvietošanās veids.
Uzņēmums “Rīgas satiksme” informē, ka sastrēgumu dēļ kavējas autobusi un trolejbusi, kas kursē pa Vanšu tiltu (piemēram, 3., 13., 30. autobuss un 5., 12., 25. trolejbuss). Pasažieriem ieteicams plānot braucienu vismaz par 30–40 minūtēm agrāk nekā ierasts. Gājēju un velosipēdistu kustība uz tilta pagaidām netiek ierobežota, taču iedzīvotāji tiek aicināti būt uzmanīgiem remonta zonas tuvumā.
Avots: Rigassatiksme
notepad.lv
- Vakar, 20:00
Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV
- 17. mai., 19:28
10.03.2026. Nakts pagāja mierīgi, visi labi izgulējāmies. Pēc brokastīm iztīrījām dzīvokli, lai nebūtu papildus izmaksas – 50 EUR par uzkopšanu. Pēc tam atsauksmēs mūs paslavēja par kārtību un tīrību. Mēs gan vienmēr atstājam naktsmītnes kārtīgas un cik iespējams tīras. Laukā … Turpiniet lasīt
The post Pireneji. Diena #4 jeb Karkasone un Minerve – viduslaiku Francija bez steigas. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
ikdiena.lv
- Tikko
Līdz 2026. gada 6. jūnijam, kad Latvijas iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām pašvaldību vēlēšanās, atlikušas vien dažas nedēļas. Jaunākie SKDS dati liecina, ka galvaspilsētā briest sīva cīņa par politisko dominanci: ‘Jaunā Vienotība’ (JV) šobrīd aptaujās saglabā nelielu pārsvaru ar aptuveni 19% vēlētāju atbalstu, taču ‘Progresīvie’ seko cieši aiz muguras ar 17,5%. Šī minimālā atstarpe nozīmē, ka vēlēšanu iznākumu izšķirs tieši pēdējo nedēļu kampaņas un neizlēmušo vēlētāju izvēle.
Šis raksts analizē politisko spēku samēru un galvenos faktorus, kas noteiks, kura partija iegūs skaitliski lielāko deputātu vietu skaitu Rīgas domē.
Pašreizējā politiskā ainava Rīgā ir fragmentēta. Lai gan ‘Jaunā Vienotība’ pozicionē sevi kā stabilitātes garantu, opozīcijas spēki un līdzšinējie koalīcijas partneri ‘Progresīvie’ aktīvi izmanto infrastruktūras jautājumus, lai piesaistītu neapmierinātos rīdziniekus. SKDS veiktā aptauja maija vidū rāda, ka JV atbalstītāju kodols ir lojāls, tomēr partijai tiek pārmesta lēnā gaita lielo transporta projektu realizācijā.
Salīdzinot ar 2020. gada ārkārtas vēlēšanām, vēlētāju prioritātes ir mainījušās. Ja toreiz galvenais fokuss bija uz korupcijas apkarošanu pēc “Rīgas satiksmes” skandāliem, tad 2026. gadā vēlētāji pieprasa redzamus uzlabojumus ielu stāvoklī un mājokļu pieejamībā. Tas rada riskus JV, jo tieši viņu pārstāvji ir vadījuši vairākas kritiskas domes komitejas pēdējo gadu laikā.
Turpretī konkurenti norāda uz kavēšanos un pieaugošajām izmaksām. ‘Progresīvie’ savā programmā akcentē mikromobilitāti un sabiedriskā transporta prioritāti, kas rezonē ar jaunāko vēlētāju auditoriju centrā un apkaimēs. Savukārt opozīcijas spēki mēģina piesaistīt autovadītājus, solot atcelt stabiņu risinājumus un atvieglot pārvietošanos ar privāto transportu. Šī polarizācija var novest pie tā, ka balsis sadalās starp vairākiem vidēja lieluma sarakstiem, apgrūtinot vienas partijas kļūšanu par pārliecinošu uzvarētāju.
Ceļš uz uzvaru (JĀ): ‘Jaunā Vienotība’ saglabās līderpozīcijas, ja spēs pārliecināt vēlētājus, ka pašreizējie sastrēgumi un remontdarbi ir pārejošas grūtības ceļā uz modernu pilsētu. Ja vēlētāji prioritizēs drošību un pieredzi pār jauniem eksperimentiem, JV var iegūt ap 15-18 mandātiem, kas būtu pietiekami, lai būtu lielākā frakcija.
Zaudējuma riski (NĒ): Ja vēlētāju aktivitāte būs augsta tieši tajās grupās, kas jūtas vīlušās pašreizējā domes darbā, ‘Progresīvie’ vai kāds no opozīcijas blokiem var apsteigt JV par vienu vai diviem mandātiem. Tāpat pastāv risks, ka balsis “sadeg” pie 5% barjeras, kas var neprognozējami mainīt mandātu sadalījumu par labu otrajam vai trešajam spēcīgākajam sarakstam.
Galīgo lēmumu pieņems Rīgas vēlētāji 6. jūnijā, un oficiālos rezultātus CVK plāno paziņot naktī uz 7. jūniju. Līdz tam brīdim prognozes saglabājas piesardzīgas, uzsverot neizlēmušo vēlētāju lielo īpatsvaru, kas maija vidū sasniedza gandrīz 25%.
Avots: Centrālā vēlēšanu komisija
Līvas Alksnes logs uz pasauli
- Šodien, 12:26
Sibila ir pensionējusies tiesneša palīdze, dzīvo viena, un vai ik dienu pavada vairākas stundas savos vēstuļu un tējas rituālos. Viņai ir vairāki pastāvīgi sarakstes draugi, ir arī epizodiskas sarakstes. Pensionētā juriste sarakstās gan ar labāko draudzeni, gan brāli, gan tuvējās koledžas dekāni, kāda bijušā kolēģa pusaugu dēlu, un pat ar pretējās mājas kaimiņu. Pa laikam viņa uzraksta arī kādam autoram, kura grāmatu tikko izlasījusi, un dažreiz viņa pat saņem atbildes. Kopumā Sibila ir visai ņipra kundzīte, lai arī veselības problēmas liek par sevi manīt aizvien vairāk. Un līdz ar tām galvenajai varonei arī prāts vairāk nesas uz pašrefleksiju un dienasgrāmatas formātu. Kā jau piedienas kārtīgam bestselleram, kas tiek arī ekranizēts, te ir mazliet mīlestības, daudz noslēpumu, sava daļa pārsteigumu un arī tādu momentu, kas šķiet iespējami vien uz Holivudas ekrāniem, bet reālā dzīvē nekad nenotiktu.
Vēstulēs, ko viņa saņem un nosūta, pamazām atklājas Sibilas dzīves stāsts, izvēles un notikumi, neizrunātais un paslēptais. Man gribētos teikt, ka lasītājs iepazīst tuvākās draudzības, Sibilas ģimeni un kaimiņus. Lappusi pa lappusei pamazām šķetinās gan Sibilas lielais noslēpums, kas padarījis viņu ārēji nepieejamu un aukstu, rezignēti atsvešinātu pret ģimeni, gan adresāts, kurš savas vēstules nekad nesaņems. Stāsts tiek būvēts tā, ka ar katru jaunu nodaļu, kļūst aizvien grūtāk nolikt grāmatu un mierīgi aiziet gulēt. Gribas lasīt vēl un vēl. Taču jāsaka, ka līdz galam iepazīt man neizdodas ne tikai sarakstes biedrus, bet arī pašu Sibilu. Tā varētu būt vienīgā vilšanās par šo grāmatu - gribējās dziļām, vairāk, detalizētāk. Es noteikti neiebilstu, ja grāmata būtu divtik biezāka.
Jauna cilvēka ikdienā (jā, man aizvien gribas sevi saukt par jaunu, ja!) reti atrodas tik daudz brīva laika, lai stundām sēdētu ar tējas tasi un vēstuļpapīru savā mīļākajā vietā pie loga. Taču īpašos gadījumos ar roku rakstīta vēstule vai pastkarte ir mana tradīcija ar tuvākajām draudzenēm. Arī digitālai sarakstei nav ne vainas, ja tā palīdz uzturēt kontaktu, dalīties ikdienā un nepazaudēt vienam otru steidzīgajā dzīves ritmā. Laikam jau svarīgākais ir neaizmirst ik pa laikam uzrakstīt, vienalga, vai uz vēstuļpapīra, pastkartes vai telefona ekrānā.
Kazhes blogs
- 17. mai., 09:17
Sandra Veinberga | Blogs
- 19. mai., 07:00
