Zaifyr – All the Dust that Falls #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Spots visu savu apzināto eksistences mūžu ir bijis parasts uztīrīšanas robots jeb rumba. Ar visu iekšējo no ražotājiem saņemto degsmi pildījis tam uzdotos pienākumus, lai saimnieku ģimenes māja par spīti visiem bērnu vai to vecāku un arīdzan mājdzīvnieku pūliņiem tā iespēju robežās tiktu uzkopta. Spots šādi čakli pavada šķietami kārtējo ierasto dienakti, kad pēkšņi attopas pavisam citā lokācijā, kura kliegtin kliedz pēc uzkopšanas, un ar to piedzīvojumi var sākties!

Kliedzieni arīdzan nav vien metaforiski attiecībā uz Spotam šermuļus uzdzenošo netīrību, kas valda viņa jaunajā lokācijā, kuru vēl tikai iepazīs kā kvadrātmetros krietni apjomīgāku magu skolas pili ar tikpat plašām pazemes katakombām pilnām ar skeletiem un citiem mošķiem. Kliedzienu avots ir magi, kuri bija iecerējuši izsaukt spēcīgu dēmonu, bet ne pārāk, lai spētu kontrolēt. Tomēr, kad paši spēcīgākie magi savām acīm redz, ka to uzvilktie krīta maģijas apļi pat uz sekundi neiztur to izsaukto radījumu, aukstas kājas ir visiem klātesošajiem un panikas pārņemti tie bēg paši un evakuē pili.

Rumba Spots, pirmajai All the Dust that Falls sērijai aizsākoties, vēl ir salīdzinoši naivas dabas ar ierobežotu dzīves pieredzi iekš vien savas ‘’darbavietas’’ un saskarē pārsvarā vien ar saimnieku ģimenes locekļiem. Ar šo ierebožoto pieredzi autors ar pseidonīmu Zaifyr (diez vai būs domāts pēc latviskas līdzības vārds zefīrs) ieslēdzas vieglas dabas nepārspīlēts gan Spota dažādo situāciju savdabīgās interpretācijas humors, gan vārdu spēlu, piemēram, nodaļu nosaukumos, kuros apspēlēts ar un ap telpu tīrīšanu un uzkopšanu saistītais. Tā arī savu atrašanos tam īpatnējajā vidē Spots tulko, kā saimnieku neizteiktu vēlmi viņu uztrenēt, lai kļūtu labāks uzkopšanas darbos un pēc kāda nebūt nenoteikta laika sprīža, kad to acīs Spots būs satrenējies gana labi, savākt atpakaļ.

Harolds ir vārdā galvenajam magam un dīnam, kurš tad savā panikā licis no pils evaukēties, lai tad steigtos pie kāda augstākstāvoša karalistē un tālāk pastarpināti karaļa, lai censtos apskaidrot situācijas draudošo nopietnību, kuras apmērus var tikai iztēloties, ja to izsauktais super-dēmons tik viegli visas ‘’barjeras’’ spējis pārvarēt. Tomēr Harolds un citi tā sfērā saistīti tēli pirmo divu grāmatu sižeta gaitā vairāk pavada laiku fonā, lai ik pa brīdim tiem pievērstos.

Pamata sižets savukārt nav tikai un vienīgi ar Spotu kā solo tēlu. Savā bēgšanas panikā Harolds un citi, domādami par sevi, aiz sevis atstāj otru sērijas galveno tēlu, tobrīd vēl tikai 12 gadīgo (sižeta gaitā tai dzimšanas diena) Beatrisi jeb vienkārši Bī, kurai jāpārvar diezgan lielas citu no malas uzdzītās bailes attiecībā uz izsaukto ‘’dēmonu’’. Tā drausmīgie, baisie pīkstieni nepieradušai ausij izklausās teju tulītējas nāves draudu piesološiem pēdējās stundiņas moku zvaniem, ne pēc tā unikālas valodas, kuru ar laiku Bī un vēlāk sižetā arī citi par sabiedrotajiem varēs saukt un spējīgākie valodnieki arīdzan iztulkot.

Savukārt Spots, kura melnais, nenovēršami uz priekšu slīdošais disks ir tik bieda respekta izraisošs, ka Bī tam dod savu, piemērotāku vārdu Void. Tā nespēj uzreiz pieņemt un saprast, ka kaut kam šķietami tik draudīgam varētu būt tik mīlīgs teju mājdzīvnieka vārds. Bī to drīzāk uztver, kā neizdevušos joku. Vēl jo vairāk, kad no Sistēmas tai negaidīti tiek Devotee of Spot klase drīzāk to tulko, kā atbilstoši visvarenai būtnei pat ļoti loģiski piedēvējamu spēju manipulēt ar Sistēmu, kura šajā pasaulē tās iemītniekiem dod līmeņus un dažādas spējas. Lai arī Bī šāda spēja tās īsajā mūžā ir kaut kas nedzirdēts un liek aizdomāties, vai tik tā nestāv jauna dieva klātbūtnē, tad tikpat pārsteidzoši sižeta gaitā ir straujais līmeņu kāpums un dažādās Mutāciju/Prasmju spējas ik pēc pieciem līmeņiem. Kāpums, kas ārpusē vien retajam pa spēkam, un arī vien desmitgadēm ilgi un teju no dienas uz dienu cīnoties ar dažādiem mošķiem.

Sižeta gaita pirmās grāmatas un var teikt arī otrās ietvaros ir vēl salīdzinoši vienkārš un iztiek bez lieliem monstriem, kurus vajadzētu episkā cīņā sakaut. Par tādu pirmajā grāmatā kļūst dēmonu leitnants, kurš, magiem vēl ikdienā esot pilī, ticis ieslodzīt statujā, ticis gūstā turēts, bet nu kā tikšķoša laika bumba ir par problēmu Bī un Spotam. Bet, par laimi, kad pienāk mazā pirmās grāmatas kulminācija, Bī ar daļēju savu iniciatīvu ir atradusi lauku puiku Antoniju, kurš sākotnēji vien sameklēts skolas pilij tuvākajā saimniecībā, jo tai, domājot par pārtikas resursiem un atrodot novārtā atstātu vistu kūti, nav bijis ne jausmas, kā par tām rūpēties.

Turpinājums savā ziņā turpina no All the Dust that Falls debijas sākuma iesākto, bet jau pamazām kāpina gan draudus, gan varoņu klāstu, jo, kad Antonijs sākotnēji vien viesojas pilī, dzīvo miroņu jeb zombiju drauds ārpus pilij un karalistē vispār ir vien ‘’bērna autiņos’’, bet gana nopietns un vērā ņemams, lai pamudinātu Antoniju pārliecināt tā vecākus un plašo māsu un brāļu pulkam pārcelties uz drošāko pili. Antonijs ir vienkārš lauku puika bez Bī līdzvērtīgas zināšanu bagāžas par dēmonisko, kādēļ kā interesants kontrasts ir tā reakcija atškīrībā no teju visiem citiem, pirmoreiz sastopot ‘’visu vareno’’ Spotu/Voidu, kura pamatdogmas Bī interpretējusi kā Tīrību un Naidu pret Kāpnēm.

Draudi no dzīvajiem miroņiem šajā pasaulē nav nekas agrāk gluži nepieredzēts, bet šoreiz kaut šķiet pavisam biedējoši un samaitāti atšķirīgs. To draudi nopietnāki un nāvējošāki, kur papildus to daudzskaitlīgākajām masām, par armiju jau saucamais līderis, otrajai grāmatai aizsākoties, tiek iepazīstināts kā tēls Rasko, pielieto līdz tam nepieredzētu stratēģisko izmanību. Tajos retajos fragmentos, kad sižetas pievēršas no Rasko skatpunkta, pats pirmais moments pat dod savā ziņā maldīgu iespaidu, ka Spots kaut kā nebūt atbildīgs par to ligas uzrīdīšanu.

Pat ja šis Rasko vai tā pakļautībā bez zombijiem esošie dzīvie skeleti tam no ‘’sirds’’ ticētu, tad no Spota var ļoti labi noprast, ka tas par tādu Rasko un tā dzīvo miroņu armijām nenojauš. Vien pilī, kad to ik pa brīdim atrod kāda bēgļu grupa, kura izdzīvošanas patvērumu rod pie tiem, var noprast ārpasaulē briestošās situācijas nopietnību, kuru citos fragmentos Harolda tēls, protams, maldīgi interpretē pa savam.

Būdama fantāzijas LitRPG subžanra savstādaļas daiļdarbs All the Dust that Falls, protams, neiztiek bez nedaudz jau pieminētajiem līmeņiem un spējām, kuras Spota un vēlāk caur Bī pieredzes prizmu nenovēršami saistās ar uzkopšanu, kā Advancēti Sensori vai Spray Bottle un Spider Climb, bet par pārsteigumu Spotam lieti noder arī cīņās pret dēmoniem un citiem mošķiem, kurus pie sevis gan interesanti nodēvē par ‘’šmuces taisītājiem’’, kuru savārtīto pēc tam tad viņam nākas uzkopt.

Sērija ar pirmo 2023.gadā iznākušo un pārējām trim visām publicētām nākošajā 2024.gadā, cerams, arī ir tikusi iecerēta kā tetraloģija un nebūs viena no tām, kura aprauta pēkšņi. Tas pie reizes, kad uz otrās noslēgumu sāk iezīmēties vien mājienos un garāmejot piesaukts Rasko tiešais līderis, kura pavēlēm seko un tas nav Spots, dod cerību uz salīdzinoši (pa)retu sēriju ar konkrētu, noslēgta tipa lielo sižeta arku. lieki garumā neizvilktu.

Kā Bluetooth austiņas sinhronizē skaņu ar video, ja signāls kavējas?

Bezvadu austiņas ir atbrīvojušas no vadiem, taču tām ir neredzama cena laika izteiksmē. Skaņa ausīs vienmēr ierodas mirkli vēlāk nekā brīdī, kad telefons to atskaņo. Šī aizkave ir pietiekami liela, lai cilvēks to pamanītu, tomēr, skatoties filmu vai YouTube video, aktieru lūpu kustības parasti precīzi sakrīt ar skaņu. Tas nav nejaušs sakritības rezultāts, bet gan […]

Ķirsītis

Viņš pirmais sāka! — Nē tu, tu man iesiti — bet tu mani speciāli kaitini! — nekaitinu gan— es tevi nositīšu.

Viņš paaugsies un tad tu redzēsi, cik forši ir, ka tev ir brālis. Tu pagaidi taču, viņš vēl mazs! Viņš paaugsies un būs forši. Jūs visu mūžu būsiet viens otram.
Mazs. Nekas. Duraks mazs. Mazs anarhists, šodien. Vegāns, kaut kas par ameriku. Mazs, bail trīsstūra. Students, mazs, bet visu zina labāk, tāpēc nestudē tālāk par pirmo kursu. Labāk studēt internetā, pie tiem, kam arī trīsstūra bail. Pagaidi, nekas, viņš paaugsies, un tad tu redzēsi. Dzi? Klusums, paklausies, laikam aug.

Vājš pulss sienas kalendārā apraujas ar immer wieder Ziemassvētkiem, pēc kuriem aprīlī viņa dāvanu izpakoju un kailu, bez papīra, bez vārda, noliku atvilktnē. Pēc 40 dienām dāvanu papīru aiznesu pie iekura.
Izpakoju arī viņa interneta klātbūtni. Aug, augonis, augdams. Žīdi visu, šis un tas, kā jau, arī “vsjo ņe tak odnoznačno” te, skat skat, kā jau Unhappy Meal komplektā, arī sieviešnīdēja ūdenszars. “Tev jau to nesaprast! Tevi jau tas nevarētu interesēt.” Dzīvības sula pārpumpēta greznos teikumos, lielos vārdos, lapas lipīgā sulā ap laputīm saritinājušās mirdz kā cīnītāja dūres. Pa stumbru augšā lejā rāpo čaklas algoritma skudras, pilnas rociņas pašdiagnožu. Visu, ko nokrata vējš vai saprāts, viņas čakli atnes atpakaļ. Skudru – laputu simbioze. 
Rau, kur aizpērnā gada antivax zars, iekaltis, bet “visi aitas” mūžam dzīvs, kā cerība, kas mirst pēdējā. Retais un gaidītais veselīgais zariņš šogad jau nomocīts kā večuks, drīz skudrām nāksies pārnest laputis uz citu stāvu, kur vairoties var labāk. Bet nomocītais večuks šovasar izdzīs atkal jaunus ūdenszarus.
Ogas, divas, sapuva turpat.
No ielas puses no attāluma tāds savdabīgs, aš neparasts, ko var zināt, varbūt šķirne tāda, dekoratīva, katram savs. Bet no tuvuma. Parastais ne ta saldais, ne ta skābais, bezkaislīga dārzniece no “Kā labāk dzīvot” bargi teiktu: te tak viss ir redzams.
Nomazgāju visas lapas un laputis reizes trīs, bet, nākamajā rītā atrodot zarus pilnus melnu mošķu, atmetu ar roku. Skudru – laputu simbioze ir stiprāka par mani.
Kā kājām gaisā tas stāv tur uz ceļa pusi, ne ta nākdams, ne ta iedams, kā ūdenszaru svastika, nikni un izmisīgi sacēlis asus, neauglīgus zarus pret debesīm, šogad vairs tos negriežu. Ja jau tas ir tik ļoti svarīgi.

Viņš izrādījās miris jau tik sen, ka kapam pat nav ģeogrāfijas. Tur aiz mazā meža, kurš aug, es rakšu.

When is a good time to replant a 6 year old cherry tree? — Var tagad.
I think spring is more reasonable — You are right to push back.
Set a reminder. Thanks.

[Virsraksts nav norādīts]

Pasta un Lielās ielas krustojuma plūsmas virzieni pirms un pēc izmaiņām

Jelgavas valstspilsētas Satiksmes kustības drošības komisijas (SKDK) sēdē tika pieņemts kompromisa lēmums: lai mazinātu rīta un vakara sastrēgumus Lielās un Pasta ielas krustojumā, atļaut kreiso pagriezienu uz Lielo ielu arī no Pasta ielas vidējās joslas.

Es par šo lēmumu balsoju pret. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu jaunas idejas vai es neredzētu sastrēgumus Pasta ielā, bet gan tāpēc, ka bez reāliem mērījumiem šāda izmaiņa var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Vienlaikus es apzinos, ka arī mans viedoklis var būt kļūdains — tādēļ pēc sēdes veicu sākotnēju analīzi, lai pārbaudītu abus iespējamos scenārijus.

Kā krustojums strādā pašlaik?

Pasta iela šajā posmā ir vienvirziena iela ar trim joslām (A, B un C), kas šķērso četrjoslu Lielo ielu. Luksofora pilnais cikls ilgst 120 sekundes, un pagarināt zaļo signālu Pasta ielai praktiski nav iespējams, jo pa Lielo ielu plūst vairākkārt lielāks transporta apjoms.

Līdzšinējā kārtība ir vienkārša:

  • Kreisā josla (A): tikai kreisais pagrieziens.
  • Vidējā josla (B): tikai braukšana taisni.
  • Labā josla (C): braukšana taisni vai labais pagrieziens.

Galvenais iemesls, kāpēc Pasta ielā veidojas rindas, ir gājēju pārejas (A1 un C1). Gājēju plūsma šeit ir intensīva, jo blakus atrodas autobusu pietura. Autovadītājiem, kuri griežas pa kreisi vai pa labi, vispirms ir jāpalaiž gājēji. Līdz šim vidējā (B) josla bija vienīgais „brīvais koridors” — autovadītāji, kas brauca taisni, varēja šķērsot krustojumu, negaidot, kamēr kāds priekšā palaidīs gājējus.

Kāpēc es biju pret? (Mana hipotēze)

Ja no vidējās joslas atļauj griezties arī pa kreisi, zūd šī vienīgā brīvā taisnvirziena josla. Tiklīdz vidējā joslā pie krustojuma piebrauc automašīna, kas vēlas nogriezties pa kreisi, tā apstājas, lai palaistu gājējus — un nobloķē visus aiz sevis braucošos, kuri vēlas doties taisni. Ja tajā pašā brīdī labajā (C) joslā kāds palaiž gājējus, griežoties pa labi, faktiski apstājas visas trīs Pasta ielas joslas.

Lai nebalstītos tikai uz sajūtām, šo situāciju pārbaudīju ar vienkāršotu matemātisko modeli (pieņemot, ka zaļais signāls ilgst 30 sekundes, gājēji nogriešanos kavē pirmās 12 sekundes un 20% vidējās joslas vadītāju izvēlas griezties pa kreisi). Rezultāti iezīmē būtisku risku:

  • Vidējās joslas jauda krītas par piektdaļu: šādā scenārijā B joslas teorētiskā caurlaides spēja samazinās no 450 līdz aptuveni 359 automašīnām stundā (par 20,3%).
  • Kopējais efekts var būt negatīvs: ja kreisā (A) josla nemaz nav kritiski pārslogota (piemēram, tajā stundā brauc 200 auto), tad daļas kreiso pagriezienu pārvirzīšana uz vidējo joslu samazina kopējo apkalpoto auto skaitu par aptuveni 41 automašīnu stundā (no 520 uz 479).

Turklāt nedrīkst aizmirst par satiksmes drošību. Kreisais pagrieziens no divām joslām vienlaikus rada papildu konfliktus: automašīnu trajektoriju krustošanos, sliktāku gājēju pārejas redzamību (viena mašīna var aizsegt gājēju otrai), grūtības lielgabarīta transportam un risku, ka vadītāji pēdējā brīdī mēģinās mainīt joslu.

Kad mana hipotēze neatbilst patiesībai?

Godīgai analīzei vienmēr jāpārbauda arī pretējais variants — vai es varu kļūdīties? Jā, un aprēķini to skaidri parāda.

Ja reālajā dzīvē Pasta ielas kreisā (A) josla ir smagi pārslogota — piemēram, pa kreisi vēlas nogriezties 400 automašīnas stundā, bet viena josla spēj izlaist tikai 270 —, savukārt vidējā joslā ir brīva kapacitāte, tad situācija mainās. Pārdalot daļu kreiso pagriezienu (piemēram, 80 auto stundā) uz vidējo joslu, kopējā krustojuma caurlaides spēja šajā scenārijā pieaug par aptuveni 39 automašīnām stundā (no 590 uz 629).

Citiem vārdiem sakot: viena un tā pati izmaiņa vienos apstākļos krustojumu padara lēnāku par 41 auto stundā, bet citos — ātrāku par 39 auto stundā.

Taupība, kas iedzīvotājiem var izmaksāt dārgāk

Šeit arī nonākam pie galvenās problēmas. Kāpēc man nācās rēķināt divus pretējus, hipotētiskus scenārijus? Tāpēc, ka mums nav reālu satiksmes datu. Mēs precīzi nezinām, cik automašīnu katrā joslā un virzienā šķērso šo krustojumu sastrēgumstundās, cik ilgi patiesībā gājēji kavē pagriezienus un cik garas rindas nepaspēj izbraukt vienā ciklā.

Zīmīgi, ka tieši tajā pašā 11. novembra sēdē komisija lēma par satiksmes plūsmu mikromodelēšanu, kas ļautu datorvidē pārbaudīt dažādas izmaiņas pirms tās ievieš ielās. Lai taupītu pilsētas budžetu, no šīs modelēšanas (kas 10 krustojumiem izmaksātu ap 15 000 eiro) tika nolemts atteikties.

Līdzekļu taupība pašvaldībā ir ļoti svarīga, un ir pilnīgi saprotama vēlme naudu tērēt taustāmiem darbiem ielās. Taču pilsētas centrālo krustojumu pārveidošana pēc principa „pamēģināsim un paskatīsimies, kas notiks” nav īsta taupība. Ja eksperiments neizdodas, cenu par to katru rītu un vakaru samaksā Jelgavas iedzīvotāji — ar zaudētu laiku sastrēgumos, lieki sadedzinātu degvielu un paaugstinātu avāriju risku. Dažkārt atteikšanās no profesionālas datu analīzes un modelēšanas beigās izmaksā daudz dārgāk nekā pats pētījums.

Kur bijis sniegs?

Jau iepriekš NeoGeo.lv bija sagatavojis rakstu par sniegu.

Sniegs ir atmosfēras nokrišņu veids, kas veidojas maziem ūdens pilieniem, zemā temperatūrā kristalizējoties mazos ledus kristāliņos.

Interesantu karti ir publicējis portāls Amazing Maps.

Snigšana kopš 1940. gada līdz 2026. gada augustam.

Šajā kartē, izmantojot ERA5 klimata reanalīzes datus, attēlotas visas vietas uz Zemes, kur kopš 1940. gada ir reģistrēta vismaz viena snigšana. Šī teritorija aptver aptuveni 43 % no Zemes virsmas. Zilā krāsa iezīmē pat apgabalus Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lielu daļu Dienvidāfrikas, kā arī augstkalnu rajonus ekvatora tuvumā – piemēram, Vilhelma kalnu (Mount Wilhelm) Papua-Jaungvinejā. 

Daži no šiem gadījumiem ir labi dokumentēti, piemēram snigšana Ainsefrā (Alžīrijā) 1979. gada 18. februārī, kas bija pirmais šāds notikums reģistrētajā vēsturē un snigšana Maiami 1977. gada 19. janvārī un tā bija vienīgā reize, kad Dienvidfloridā ir reģistrēts sniegs.

Sniegs Sahāras tuksnesī (Alžīrija) 1979. gada 18. februāris. Avots: https://www.independent.co.uk/news/world/africa
Sniegs Majami Floridā (ASV) 1977. gada 19. janvāris. Avots: https://www.reddit.com/r/interestingasfuck/comments/jligh8/

Uzziņai:

Reanalīzes produkts ERA5, ko Eiropas Vidēja termiņa laika prognožu centrs (ECMWF) ir izstrādājis programmas „Copernicus” Klimata pārmaiņu dienesta ietvaros, piedāvā 31 km telpisko izšķirtspēju un pašlaik aptver laika posmu no 1940. gada līdz mūsdienām. Tas ir kļuvis par vienu no zinātniskajos pētījumos visplašāk izmantotajām globālajām vēsturisko laikapstākļu datu kopām.

Atmiņas: #1 Sākumā bija atmiņas

Nelielai atkāpe: biju es nolēmis pierakstīt savas atmiņas un apkopot no tām tādu kā grāmatiņu, taču steigā nepietiek laika, lai to visu daudz maz kvalitatīvi izdarītu, tāpēc es nolēmu to, ko uzrakstu, publicēt arī šeit - varbūt tas dos man vismaz nelielu motivāciju pierakstīt vairāk. Iespējams, ka vecumdienās pašam arī būs interesanti palasīt to un salīdzināt. Esmu pārliecināts, ka visinteresantāk būs tiem, kas auga kopā ar mani. Šoreiz mazais ievadiņš.

Esmu bieži aizdomājies par to, kas tad īsti ir atmiņa? Nu kā tie neironu tīkli un procesi mums atgādina tik spilgti par lietām, kas bijušas? Un pat trakāk - kāpēc tā nokrāsa ir bieži savādāka? Kāpēc cilvēkiem tā zāle bērnībā vienmēr ir bijusi zaļāka? Kāpēc tie vecie laiki bija foršāki? Un vispār, kas toreiz bija labāk un kas bija foršāk?

Tā atmiņa tāda dīvaina lieta - cilvēks mēdz distancēties no sliktām lietām un piepušķot labās. Beigās uz atmiņām balstīts stāsts var sanākt tikpat fantastisks kā fikcija. Viens bērnībā piemidzis sapņoja par citplanētiešiem un tie viņu apciemoja, kādam citam rupjmaize ar cukuru un ūdeni pārvērtās par baltmaizi ar medu. Tas koks, kurā uzkāpām, bija vismaz trīs reizes augstāks mūsu galvā nekā patiesībā bija. Vajadzīgs tikai laiks un pat ne vēlme, lai bijušo padarīt jaukāku un drausmīgo aizmirstu pavisam.

Tā arī man - bērnība ir saistīta ar daudzām un dažādām atmiņām, kuras es atceros ne tikai tāpēc, ka patiešām atceros, bet arī tāpēc, ka kāds ir pastāstījis savu versiju un manas smadzenes to ir pieņēmušas, piepušķojušas un nolikušas attiecīgajā atmiņu plauktiņā kā patiesas.

Zini, man bērnībā krāsas bija gan spožākas, gan arī vairāk ar tādu sēpijas nokrāsu. Nu laikam jau seno filmu un fotogrāfiju iespaidā.

Ja tu, cienījamais lasītāj, zini, ka es stāstu to, kas patiesībā nenotika, tad te nu būs viens no trim variantiem: es meloju, tu melo vai (un šis trešais ir daudz ticamāk) mēs abi atceramies tā, kā mums vairāk gribētos atcerēties, tāpēc lasi un priecājies vai dusmojies, vai pasmejies par manu fantāziju.

Spēle

Kad cilvēks apzinās bezjēdzību, kas no realitātes skatpunkta ir tradicionālo vērtību pamatā, viņš paceļas pāri šķietamajām dzīves nesaskaņām un pretrunām. Tad viņš uzskata dzīvi par spēli, kurā ir jāpiedalās, (ne)ievērojot noteikumus, bet kura nepavisam nav jāuztver nopietni.

1000072020.jpg


Nāve, dzīve

Ziniet, un pa manam, cik nu to redzu - miris nav tikai tas cilvēks, kuru aiznesuši uz kapu kalniņu un apglabājuši. Miris, kaut teorētiski, ir arī tas, kuram dzīvē nenotiek nekas. Absolūti nekas. Tikai mājas, darbs, dīvāns televizora priekšā. Nu, varbūt vēl dažiem vīna glāze vai aliņš piektdienās. Un nekas vairāk.

Esat ievērojuši to, cik garlaicīgi un neinteresanti kompānijās ir tie cilvēki, kuriem nav ko pastāstīt apkārtējiem? Neviena piedzīvojuma, jautra mirkļa? Absolūti nekā? Ar tādiem, ja arī kāda saruna ir uzsākta, tā drīz vien apraujas. Nav par ko parunāt. Ne par sēņošanu, kuras laikā sanācis apmaldīties mežā, ne par nokavēto pēdējo vilcienu un to, kā top atrisināts jautājums nokļūšanai vajadzīgajā punktā? Pat ne par bērnu nebēdnībām... Vienā mirklī tādi cilvēki kompānijā kļūst lieki, viņiem neviens nepievērš uzmanību, zināmā mērā atgrūž...

Pa manam, cilvēks ir kaut morāli dzīvs tik ilgi, kamēr viņa dzīvē kaut kas notiek. Kaut jauna zupas katla meklēšana pilsētas veikalos. Kaut drusciņ kaut kas, kas dod kādu adrenalīna devu. Ja visādi notikumi beidzas, principā beidzas arī pats cilvēks. Viņš tikai "atstaigā" viņam nomērīto laiku, kas atlicis līdz aiziešanai uz kapu kalniņu.

Ar valstīm jau ir tas pats. 

Kamēr kādā valstī ir kādas risināmas lietas, tikmēr valsts ir un tai ir nākotne. Kad vairs nav nekā risināma, valsts agri vai vēlu izbeidzas kā šķira. Nav nozīmes, kas un kā ar to notiek pēc tam, kad iestājusies stagnācija. Stagnācija ir nāves spriedums jebkam. Spilgts piemērs ir PSRS. Gorbačova iesāktās pārmaiņas nespēja glābt Brežņeva laiku dziļā stagnācijā ievesto valsti. Gorbačova mēģinājums bija krietni novēlots. Saknes jau bija sapuvušas.

Kara dzīve pazemē

Kijivā tagad gandrīz katru nakti jācenšas izgulēties metro stacijās. Elektrotīklus ierok zemē, bet aizsardzības rūpniecību izkliedē pa mazām pagrabtelpām. Ārs pieder vienīgi  raķetēm, bumbām un droniem. Tā Putins ir izlēmis. Cilvēkam virs zemes nav vietas. Tāpēc ierokamies zemē. Iemācamies dzīvot tuneļos, strādāt, ēst un priecāties tumsā kopā ar tārpiem un saknēm. Sekas ir drūmas. Kad frontē […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===