Staro Rīga, 17.novembris

Nezinu, uz ko, bet sadusmojos un ar vakara vilcienu atbraucu uz Rīgu. Jau iekāpjot vilcienā aizrakstīju sms Tomam, ka braucu. 

Rīgā nokrāmēju mantas māsas dzīvoklī, sastapu Tomu un braucām. Skatīties starojošo Rīgu. nelielu stūrīti. Vispirms devāmies uz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu aplūkot gaismas pie Nacionālās bibliotēkas. Sanāca jautri - vispirms pieturā pienāca 11.tramvajs, kurš mums nekādi nebija vajadzīga. Nākošais - izrādījās, ka brauc tikai līdz Radiolokam (nu, pietura saucas Aspazijas bulvāris, pēc kuras tramvajs apmet apli au LU Ekonomikas fakultāti un brauc atpakaļ). Nopūtāmies un  devāmies uz 13.janvāra ielas pieturu, no kuras uz Nacionālo bibliotēku var tikt gan ar tramvaju, gan autobusu. Prieks, kur tu rodies. Līdz ar mums pieturā pienāca vajadzīgais 1.tramvajs. Un, ups. Pieturā Grēcinieku iela, kas ir Daugavas šajā krastā, tramvajs "iesprūda". Jo no Ostas puse gar Daugavmalu nāca tanki, cita militārā tehnika, militārās un parastās policijas ekipāžas, Neatliekamās palīdzības mašīnas, Ugunsdzēsēju tehnika.... Tas viss kaut kur dzelzceļa tuvumā meta apli un vienu brīdi tramvajs stāvēja militārās tehnikas aplenkumā.... Man  tāda dīvaina asociācija uznāca par 1991.gada augustu un tankiem Rīgā. Laikam grūti aizmirst toreizējo situāciju, kurā Rīgā bija tanki, es, māsa, dēla tēvs un daudzi citi radi draugi, paziņas bijām Rīgā, bet mana mamma ar manu divgadīgo dēlu bija mūsu lauku fazendā meža vidū....Uztraukums par viņiem aizēnoja tankus....

Tikām līdz Nacionālajai bibliotēkai, bildējām un jūsmojām. Tikai sadusmojos atkal. Šoreiz skaidri zināju uz ko - uz savu mobilo telefonu, jo tas izlādējās. Tādēļ bildes sanāca ļoti taupīgi maz. Kā rezultātā, mūsu nākamajā starojošās Rīgas lokācijā Spīķeru kvartālā man nebija ar ko iemūžināt tur esošās gaismas.

PXL_20261117_210401586.MV.jpg
PXL_20261117_210416149.MV.jpg
PXL_20261117_210447287.MV.jpg
PXL_20261117_210527885.MV.jpg
PXL_20261117_210543476.MV.jpg
PXL_20261117_210610053.MV.jpg
PXL_20261117_210727756.MV.jpg
PXL_20261117_210752769.MV.jpg
PXL_20261117_211035674.MV.jpg
PXL_20261117_211707903.MV.jpg
PXL_20261117_211720525.jpg
PXL_20261117_211745641.MV.jpg
PXL_20261117_211852159.MV.jpg
PXL_20261117_212128534.MV.jpg
PXL_20261117_212145174.MV.jpg

Un desertam - bilde no Toma mobilā Spīķeru kvartālā. Beidzot es sev patīku

WhatsApp%20Image%202026-11-17%20at%2010.44.22%20PM.jpeg

Vate svilst

Klausījos daļu Saeimas debašu par jauno valdību. Iespaids un secinājums tāds:

Mākslīgā intelekta attēls: valts.dalbins@Facebook

Andris Kalnozols "Zobi"

Zobi.jpg

"Novembra beigās jebkura Austrumeiropas mazpilsēta izskatās pēc salijuša bezšķirnes suņa. Suns ir pietiekami liels, pat milzīgs, lai varētu iekarot pienācīgu vietu dzīvnieku hierarhijā, taču tas audzis apstākļos, kas viņu kopš kucēna laikiem spiež pazemoties, neticēt savām spējām, nerēķināties ne ar ko citu kā vien ļoti retām laimīgu apstākļu sakritībām." /18. lpp./

Lai man neiznāk kā ar "Kalendāru", otrajā Andra Kalnozola romānā steidzu ne vien iekosties (lasīt "nopirkt") iespējami ātri, bet arī izlasīt to atbilstoši veikli. Tik ar rakstīšanu man nevedās tikpat naski. Pēc pirmā romāna "Kalendārs mani sauc", otrais latviešu literatūras sabiedrībā tika gaidīts ar lielu nepacietību un cerībām. Nu, "Zobi" samērā ātri iekarojuši lasītāju simpātijas, un arī manas. Es reti kaut ko pasvītroju un atzīmēju grāmatās, bet šoreiz gan paņēmu rokās zīmuli un pasvītroju ne vienu vien teksta vietu.

Romāna galvenais varonis Roberts ir tāds īpatnējs savdabis. Viņš ir rakstnieks, kurš izvēlas nerakstīt. Bet vispirms viņš ir alkoholiķis.

"Labi rakstnieki uzraksta ļoti maz, slikti - ļoti daudz. Es varētu būt izcils rakstnieks un neuzrakstīt neko." /60. lpp./

Roberts vispār bija sataisījies darīt sev galu, tikai īstais brīdis vēl nebija pienācis. Taču pienāca brīdis kam citam – viņš izvēlējās sākt rakstīt. Un ar to viņa dzīve mainījās. Man ļoti patika, kā romānā pamazām mainās galvenā tēla attiecības ar rakstīšanu. No nespējas un nevēlēšanās rakstīt līdz brīdim, kad rakstīšana kļūst par kaut ko, kam ļauties. Nevis visu iepriekš izdomāt, izrēķināt un kontrolēt, bet vienkārši sākt.

"Visu nevar un nevajag atrisināt, pirms sēžas pie rakstīšanas. Ja zini, kas tevi sagaida katrā līkumā, pazūd ceļojuma avantūra. Vislabāk stāstā mesties kā mīlas dēkā, kad nezini iznākumu. Svaigs gaiss un negaidīta tikšanās ir tikpat nepieciešamas kā stabils krēsls un garlaicība. Teksts ir gudrāks par rakstītāju." /166.lpp./

Šajā grāmatā alkoholiķu plosta ainas aprakstītas tik reālistiski, ka dažubrīd mani gluži fiziski nošķebināja. Nezinu gan, cik raksturīgas tik smagiem alkoholiķiem ir dziļi filozofiskas pārdomas. Varbūt šādas domu plūsmas piemīt tieši alkoholiķiem-rakstniekiem? Grūti spriest. Neesmu ne alkoholiķe, ne rakstniece.

"Dzērājus arestēt ir ļoti vienkārši. Galvenais ir nepaķert līdzi kādu, kas nav vainīgs." /28. lpp./

Bet skaidrs ir viens – šī grāmata ļoti ievelk. Šķir lapu pēc lapas, brīnies, vai iespējams krist vēl zemāk, viebies, rauc degunu, un nekādi nevari atrauties. Kāpēc šīs sarakstītās alkoholiķa šausmas bija tik aizraujošas? Varbūt tāpēc, ka viss pašam svešais šķiet tik interesants? Varbūt tāpēc, ka alkoholisms ir viens no lielākajiem postiem Latvijā un par to nekad nebūs par daudz? Katrā ziņā šis romāns ir nežēlīgi atklāts un tiešs. Bez izskaistinājumiem. Kas interesanti, lasītājs var degunu raukt un viebties, bet Kalnozols, šķiet, nav augstprātīgs pret saviem romāna tēliem. 

Alkoholisms ir slimība, kas izkropļo domāšanu. Kā jau ar daudzām slimībām, lai ārstētos, vajadzīga palīdzība. Alkohols mūsu kultūrā bieži tiek glorificēts, pasniegts kā daļa no skaisto un bagāto dzīvesveida, jautrības un bezrūpības. Bet "Zobos" redzama pavisam cita puse - tā, kurā cilvēks pamazām zaudē ne tikai veselību un pašcieņu, bet arī spēju dzīvot jebkādu citu dzīvi. Turklāt Kalnozols ne tikai parāda kā un kas notiek ar šo konkrēto alkoholiķi, bet arī paskaidro, kāpēc. Tieši atbilde uz šo "kāpēc", manuprāt, ir ļoti svarīga, lai atrastu ceļu ārā.

"Agrāk, kad laiku aizpildīja dzeršana, man nevajadzēja uztraukties ne par ko citu kā vien par to, kur dabūt nākamo pudeli. Es biju dzērājs un tas man deva iespēju nebūt daudz kam citam. Man nebija laika kaut ko paveikt, jo bija jādzer. Tādu dzīvesveidu var, protams, uzskatīt par kļūdainu, tomēr šī viena kļūda man ļāva neizdarīt simtiem citu. Man nebija laika. Tagad jāsāk uzmanīties. Atmetis dzeršanu, es reizē esmu atmetis izdevību nekam nebūt." /234.lpp./

Dzeršana ir veids, kā aizbēgt ne tikai no problēmām, bet arī no atbildības par savu dzīvi. Kamēr ir jādzer, nekas cits nav jādara. Nekas nav jāizlemj, nekas nav jāmēģina, un nekas nevar neizdoties. Pat briesmīgākajās epizodēs Kalnozols atrod vietu humoram. Brīžiem tik melnam un absurdam, ka pārstāj šausmināties un sāc smieties. Pats Kalnozols teicis, ka "Zobi" ir romāns par laiku pirms "Kalendāra", kad viņš daudz dzēris un domājis, ka nomirs. Zinot šo, nav brīnums, ka stāsts izdevies tik ticams un emocijas raisošs. Posta aina stāstā būtu vēl pilnīgāka, ja tur ieliktu arī pāris novārtā pamestus bērnus un viņiem piederošu mantu iemainīšana pret ļergas pudeli. Bet pārspīlēt jau arī nevajag. 

Vai šī grāmata varētu nonākt rokās alkoholiķim, kurš spēj noturēties skaidrā gana ilgi, lai to izlasītu? Vai tādu cilvēku varētu būt daudz? Vai viņi Robertā atpazītu sevi? Vai vispār gribētu atpazīt?  Vai viņi spētu saskatīt gaismu sava personīgā tuneļa galā? Man būtu interesanti uzzināt atbildes uz šiem jautājumiem un kāda zvērīga alkoholiķa viedokli par šo grāmatu, jo soctīklos labās atsauksmes par to izliek dažādu kalibru intelektuāļi un varbūt pa kādam  inteliģentam iedzērājam, ne tie, kuru dienas rit starp vārpiņām un odekolonu.

"Nabadzība ir sērga. Tā tik ļoti pielīp cilvēkam, ka grūti tikt vaļā, kā no nejaukas smakas. Arī pierast pie nabadzības nav iespējams. Vismaz man. Nekad neesmu bijis turīgs vai kaut nedaudz bezrūpīgs. Zināmos trūkuma apstākļos esmu uzturējies kopš mazotnes, bet nekad neesmu varējis ar to samierināties. It kā varētu pelnīt tīri aiz stūrgalvības, bet man prāts uz to nenesas. Man nav biznesa domāšanas, bet arī bomža dzīvesveidu grūti pieņemt. Sanāk ne šis, ne tas." /116.lpp./


5%20star.png



Apple pakalpojumus skāruši plaši darbības traucējumi – problēmas arī ar iCloud un App Store

Apple pakalpojumu traucējumi ietekmē iCloud, App Store un citus servisus; lietotāji ziņo par savienojuma kļūmēm un pieteikšanās problēmām.

T38-2026 - Notification regarding BIOVIA Foundation, Compose, and Capture 2026 HF2

We are providing this Technical Note to inform you about the release of BIOVIA Foundation, Compose, and Capture 2026 HF2 which includes the following enhancements and fixed defects.

Did the EU accidentally make social media a paradise for populists?

Europe’s new political advertising rules were meant to protect democracy. But by driving paid political campaigns off major platforms, Brussels may have created a system where outrage has a built-in advantage — and reasonable voices struggle to be heard.

Imagine two politicians trying to reach voters.

One publishes a thoughtful proposal on how to address Europe’s housing crisis, complete with practical solutions and economic arguments. The other posts a furious 30-second video blaming the political establishment for everything that’s wrong with the country.

A few years ago, both could pay Facebook or Instagram to put their messages in front of voters. Today, in the European Union, neither can.

But there’s a catch: The second politician might not need to.

In an online environment where engagement determines visibility, anger, confrontation and emotional outrage can generate enormous organic reach. A measured policy proposal, however reasonable, may struggle to escape the politician’s existing audience.

And that raises an uncomfortable question for Brussels: Has Europe’s attempt to protect democracy inadvertently tilted the political playing field toward those who shout the loudest?

When Brussels changed the rules, Big Tech walked away

On October 10, 2025, the EU’s Regulation on the Transparency and Targeting of Political Advertising came into full effect.

The legislation was designed to address legitimate concerns about election interference, opaque campaign financing and the misuse of personal data for political microtargeting.

It required greater transparency about who pays for political advertising, how much they spend and how audiences are targeted.

What it did not do was ban political advertising outright.

Instead, Meta and Google decided that complying with the new requirements would introduce too much complexity and legal uncertainty. Both companies withdrew political advertising services from their platforms in the EU.

The result was a fundamental change in how politicians, parties and advocacy organisations could communicate with European voters.

Previously, a political campaign could use a modest advertising budget to introduce its ideas to thousands of people who might otherwise never encounter them.

Today, that option has largely disappeared from some of Europe’s most influential digital platforms.

Political speech itself remains permitted. Politicians can post, debate, criticise and campaign organically.

They just can’t pay to ensure their messages reach people beyond their existing audiences.

And that distinction matters far more than policymakers may have anticipated.

The algorithm doesn’t reward reason. It rewards reactions.

Social media platforms are not neutral public squares where every argument receives an equal opportunity to be heard.

Their recommendation systems are designed around signals such as engagement, attention and user behaviour.

And research suggests that emotionally charged political content can benefit from those systems.

A 2025 study published in PNAS Nexus found that X’s engagement-based ranking algorithm amplified more emotionally charged and politically hostile posts than a chronological feed would have done.

That finding does not establish that every platform works identically. But it illustrates a fundamental problem: What attracts attention is not necessarily what contributes to informed democratic debate.

Consider what this means for political competition.

A politician offering a complicated but potentially effective pension reform has to explain trade-offs, costs and long-term consequences.

A rival can simply publish an angry video accusing the government of abandoning pensioners.

The first message requires attention and consideration. The second invites an immediate emotional response.

Under the old system, both could potentially buy visibility. Under the new reality, their organic distribution depends heavily on how audiences respond — and how algorithms interpret those responses.

This is not to suggest that populist movements have a monopoly on emotional messaging, or that mainstream parties are always more reasonable. Nor does it mean that every viral political message is misleading.

But it does suggest that removing paid distribution without addressing the incentives of organic distribution could produce unintended consequences.

The paradox of political advertising bans

There is another irony.

Political advertising, for all its problems, came with increasingly sophisticated transparency mechanisms.

Meta’s political advertising library, for example, allowed journalists, researchers and citizens to examine campaign messages and advertising expenditure.

Organic political content does not come with equivalent information about why a particular message was amplified, to whom or through which recommendation mechanisms.

And the restrictions have not necessarily eliminated undisclosed paid political influence.

Research published by the Civil Liberties Union for Europe in May 2026 found that political advertising continued to circulate around Hungary’s parliamentary election despite the platform bans, including through proxy pages, misclassified advertisements and other methods.

An October 2026 investigation by Romanian civil society researchers similarly documented hundreds of advertisements containing political messages, many without the corresponding political labels.

These findings do not prove that the new rules have increased support for populist parties. But they raise a troubling possibility: Compliant political campaigns have lost a legitimate communication channel, while less transparent forms of political promotion continue to find their way onto people’s screens.

The supposed solution may have removed some of the most visible and accountable political messaging while leaving other forms of influence harder to scrutinise.

Did Europe solve the wrong problem?

None of this means the old system was perfect.

Political advertising could be exploited by wealthy interests, sophisticated manipulators and foreign influence operations. Unrestricted microtargeting created serious risks for privacy and democratic accountability.

The EU had good reasons to intervene.

But there is an important difference between regulating political advertising and creating conditions in which major platforms decide that offering it is no longer worthwhile.

The former seeks to make political communication more accountable. The latter risks making legitimate paid political communication less accessible.

And the consequences may not be evenly distributed.

Established politicians with large followings can continue communicating with audiences they have spent years building. Political movements with highly engaged supporters can generate significant organic distribution. Influencers and personalities skilled at provoking reactions can turn controversy into visibility.

New political movements, smaller parties and candidates whose appeal rests on detailed policy proposals may face a different challenge: How do you introduce an idea to voters who have never heard of you, when you cannot pay to reach them and your content isn’t designed to go viral?

Paid advertising was never a guarantee of fairness. But it offered one route to public attention that did not depend entirely on algorithmic popularity.

Removing that route changes the competitive dynamics of political communication.

Whether the change disproportionately benefits populist parties remains an empirical question — one that deserves serious investigation rather than assumptions.

The question Brussels should be asking

More than a year after Europe’s political advertising rules took effect, their consequences deserve scrutiny.

Researchers should be examining how political reach has changed, which types of messages gain visibility, how campaign strategies have adapted and whether voters are now being exposed to a narrower or more emotionally charged range of political arguments.

Crucially, those questions should be examined across countries, platforms and political ideologies.

The objective should not be to restore unrestricted political microtargeting or abandon transparency requirements. It should be to understand whether the current system actually supports the pluralistic political debate that European lawmakers intended to protect.

Because democracy depends on more than preventing manipulation.

It also depends on citizens being exposed to competing ideas — including those that do not immediately provoke anger, excitement or outrage.

Europe set out to make political influence more transparent. It may instead have made political visibility more dependent on algorithms that reward emotional engagement.

And if that is the case, the biggest beneficiaries may not be those with the best ideas, but those who are best at capturing attention.

Brussels wanted to stop money from quietly determining which political messages voters see.

It now needs to ask whether it has handed that power to something even less transparent: the algorithm.

*

Footnote – I would love to advertise link to this article to people in Brussels who travel often (in hopes of reaching policymakers), but in this new reality it wouldn’t be possible, because theme of this post falls under the undesired category thus it’s not promotable.

This can be rectified – roll back to previous rules, forbid any kind of advertising until political advertising is allowed again or talk to the tech giants about solving this and find some middle ground.

Ielūgums

Aicinām Jūs uz 2026. gada “Juridiskās koledžas zinātnisko rakstu” krājuma atvēršanas svētkiem, kas notiks 24. novembrī plkst. 16.30 Juridiskajā koledžā, Kronvalda bulvārī 1A, Rīgā.

Šoreiz mūsu tikšanās iegūst īpašu nozīmi, jo grāmatas atvēršanas svētki ir reģistrēti kopīgajā Eiropas autoru dienas portālā, tādējādi kļūstot par daļu no plašiem Eiropas mēroga pasākumiem, kas notiek no 11. novembra līdz 12.decembrim, vienojot pētniekus, autorus, lasītājus, grāmatu izdevējus vairāk nekā 40 valstīs. Mums ir īpašs gandarījums, ka arī Juridiskā koledža ar savu akadēmisko veikumu un autoru radošo ieguldījumu var pievienoties šai starpvalstu iniciatīvai. Tā būs saviesīga pēcpusdiena, ko klātesošajiem baudīt kopā ar mūsu tikko izdotā krājuma autoriem, pētniekiem, domubiedriem, vadot laiku sarunās pa paveikto, rosinot diskusijas, daloties atziņās, kā arī rodot iedvesmu jauniem pētījumiem.

Mēs gaidīsim Jūs!

7 iemesli, kāpēc spēļu vakars mājās atkal šķiet laba ideja

7 iemesli, kāpēc spēļu vakars mājās atkal šķiet laba ideja

Spēļu vakaram mājās nevajag īpašu datumu vai garu sagatavošanos. Pietiek ar brīvu vakaru, dažiem cilvēkiem un pāris iepriekš izvēlētām aktivitātēm....

The post 7 iemesli, kāpēc spēļu vakars mājās atkal šķiet laba ideja appeared first on Hitnet.lv.

Anthony Ryan – Tower Lord (Raven’s Shadow #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieci gari gadi pagājuši kopš neizdevušamies Apvienotās Karalistes/Realm karaļa Janusa mēģinājumu sākt ar trīs aizjūras Alpiranas impērijas ostas pilsētu iekarošanu. Varbūt kāds šajā triloģijas pirmās un otrās grāmatas starpposmā varētu teikt, ai, kā laiks skrien, bet Vaelins Al Sorna, sērijas galvenais varonis un daudzu acīs, kas vairāk kā vienkārši cilvēks vai pat izcils līderis un komandieris, ir pavadījis alpiraniešu gūstā pēc panākta pamiera izlīguma un pat izpelnījies paša imperatora vizīti pie tā. Pieci gari gadi, kuriem pienāk negaidītas beigas ar brīvības garšas atgūšanu, ne nāvi, par ko tiek laikus vēstīts jau Blood Song grāmatas noslēgumā – ik viens saprastu, ja Vaelins uzgriestu muguru Karistēm, kuras to tā reiz pametušas un dotos citviet pasaulē laimi meklēt, bet tāda nav Vaelina daba un griba.

Un labi, ka tā, jo šoreiz draudi pastāvošajai lietu kārtībai iekš Karalistēm un varbūt pat plašākai cilvēcei, ja var pareizi nolasīt tumšos mājienus un pat pārdabiska rakstura priekšvēstnešus, kuri dzen uz priekšu jau pirms tam citas Volarian impērijas valdošās elites (uz vergturību balstīta izaugsme un ekspansija) vidū esošajām ambīcijām. Bet grāmata ir gara, un pirms Vaelinam vai citam galvenajam tēla, kuru skatpunktu skaits tiek vērā ņemami paplašināts, ar naidniekiem jāsaskaras, Vaelina gaitas to aizved Norhten Reaches reģionu, kurš nesen palicis bez Tower Lord pārvaldnieka, kur iepriekšējā Torņu Lorda meita cita, labāka kandidāta trūkuma rezultātā pārņēmusi komandēšanu, ko jaunais karalis, Janusa dēls, Malciuss nevar ilgtermiņā pieļaut.

Tikpat gari šie pieci gadi bijuši Frentisa tēlam. Puisim, kurš no iniciāli sastaptā ielaspuikas ar paredzami īsu dzīves mūžu, ja būtu tur palicis, ir ticis kara apstākļos norūdīts un tiek rūdīts vēl jo vairāk, kad itkā ir starp laimīgajiem, kuri pamanās karā pret Alpiranu izdzīvot, bet atkāpšanās haosa jūklī atstāts un nu kritis verdzības valgos. Nosacīti paveicas, ka nonāk pie kādas Dāmas (netiek minēts vārds, kas gan laikam, lai maldīgi pieņemtu, ka tai cita identitāte, par ko vēlāk), kuras mahinācijām ir būtiska sagataves loma otrās Tower Lord grāmatas ietvaros jaunas uz kartes uzradušamies impērijas grandiozitātes ekspansijas iecerēs. Šī Dāma saskata un atpazīst Frentisā ne vien kareivja talantu uz plika, prasta kaujas lauka, bet vēl jo vairāk kā ‘’algotnim’’. Lai kā Frentiss nevēlētos un savā prātā gribētu pretoties, Dāmas pusē ir kāda nebūt maģija, kas to vienkārši piespiež jau bez fakta, ka vergs un pretestības izrādīšana tam var beigties ar ašu nāvessoda pavēli no saimnieku puses.

Ik pa brīdim, šur un tur gan Frentisa sižetā Dāma izmet frāzi un nosauc pašas un volarianiešu Padomes (pārdabisko) virs-lordu ‘’The Ally’’, kura plānam un gribai tie seko. Tā arī iepriekšējās grāmatas ietvaros, kad Vaelinam saskare ar tam nāvi vēlošiem personāžiem, izskan ‘’The One Who Waits’’ personas apzīmējums, kurš izrādās ir vien šī Ally pakalpiņš, kurš spēj iemiesoties cita ķermenī, pārņemt to un prasmīgi iefiltrēties parasto mirstīgo vidu. Gluži kā Dāma un Frentisa saimniece, kura to izmanto teju kā aizsegu un falšu izkārtni, lai spētu bez problēmām un liekiem kavēkļiem nonākt pat līdz pašam karalim Malciusam.

Pieminēju, ka nav tieši nav minēts Frentisa saimnieces vārds, bet ilgu laiku pats pieņēmu, ka tas varētu būt Fornella. Pieņēmu, jo Tower Lord turpina no Blood Song iesākto metodi katru lielo daļu (šajā piecas) iesākt ar alpiraniešu vēsturnieka, daudzu plaši pazīstamu grāmatu autora lorda Vernier Alishe Someren skatpunkta. Tāpat tiek turpināta ‘’tradīcija’’, ka Verniera POV ir no ‘’nākotnes’’, līdz kuram tālākajam pamatsižetam vēl vien jānokļūst, bet šajā Vernieram nav paveicies, kad volarianiešu iebrukuma laikā tam lemts krist vergturu rokās, bet līdzīgi kā Fretnisam nonākt augsti godājamu, svarīgu personāžu ‘’aizgādībā’’. Turklāt ne pie viena cita, ka iebrukuma ģenerāļa Reklara Tokreva sievas Fornellas.

Ja vēl attiecībā uz Dāmu ir vairāk vai mazāk vien nojaušams, ka tā ir kas vairāk par vienkāršu mirstīgo, tad attiecībā uz Fornellu, pat ar visu to, ka tai lapaspušu skatuves laiks ir krietni mazāks, krietni ātrāk un labāk noprotams tās tumšā, sliktā tēla daba. Pietiek jau vien ar to, ka tā sen tik sen ir noslēgusi ar Ally kādu nebūt paktu, kura nosacīti īslaicīgi dāvatais spēks, vara un ilgmūžība vairs tagadnē neatsver maksu, ko tas no viņas prasa. Tās vārdiem viņu par ļauno nevajadzētu uzskatīt, ka viņa vien cenšas mīkstināt Ally brutalitāti, kuru tas citkārt ar cita starpniecību pret cilvēci un Karalisti vērstu krietni agresīvāk, bet reizē Karaliste Volarianai/Ally ir vien kā uzkoda, kā pakāpiens lielākiem mērķiem, lai cik pašu acīs visi lordi tajā nebūtu.

Starp skatpunktiem nāk klāt arīdzan divas dāmas, divas lēdijas, kurām Apvienotās Karalistes labā un aizstāvībā pret naidniekiem lemts veikt lielas lietas. Kā pirmo varētu pieminēt Kumbraelas jaunā fief lorda/karaļa Mustora brāļa, trakā priestera un kulta aizsācēja meita Reva. Tās pirmā sastapšana un saskare ar Vaelin gan lasītājam nesola neko labu, kad cenšas to nogalināt, bet tobrīd Reva nav vēl izgājusi cauri visiem tai paredzētajiem pārbaudījumiem. Nav zaudējusi fanātisko domāšanu, kuru tajā iedēstījis vien par Priesteri saucams tās tēva World Father reliģijas (atsevišķa no visās Karalistēs oficiāli atzītās Faith) fanātiskais līderis. Vaelins, pirms vēl nominēts par jauno Ziemeļu Tālienes Torņa lordu, no pieredzes atpazīst, ka šis Priesteris to vēlējies padarīt par svēto upuri, kuras nonāvēšana nevienam citam, ka tam un tā reliģiskajiem plāniem nāktu par labu.

Revai sižeta līkloču gaitā lemts nonākt pie tēvoča Mustora, kurš, lai arī pamatoti ieguvis bēdīgi slavenu alkoholiķa dabu, tad spējis atrast nenovārtējami labu padomnieci lēdiju Velisu, kura gan izpelnās daža labu nepatiku un ienaidu ne tikai aiz tā, ka vienkārši ‘’svešiniece’’. Abām dāmām lemts sniegt neaizvietojamu palīdzību, vērīgas acs un stratēģiska prāta padomu, kad būtiskākais volarianiešu iebrukuma spēks tiek vērsts pret Kumbraelas Alltor galvaspilsētu. Iebrukuma fakts, kas tieši izceļ, ka reizēm var būt maldīgs iespaids attiecībā uz tādu kā Mustors, kuru citkārt miera apstākļos būtu viegli norakstīt, attiecībā pret kādu citu lordu, kurš aizvainojumā pret ‘’kolēģiem’’ gatavs tos un savus pavalstniekus pakļaut nodevībai.

Noslēdzoši vēl jāpiemin nu jau mirušā karaļa Janusa meita, grāmatai aizsākoties vēl dzīvā jaunā karaļa Malciusa māsai Lirnai, kuras sižeta pirmais būtiskākais pieturpunkts saistāms ar straujo Varinsholdas un vismaz tobrīd visas Apvienotās Karalistes Varinsholdas galvaspilsētas straujo krišanu, kam sekojoši viņai pašai lemts krist vergturu rokās. Nosacīti, par laimi, viņas gadījumā nav jānonāk pie Fornellas un/vai Dāmas (ja nav viena un tā pati), nākas nokļūt uz vergturu kuģa ar domu tikt vestiem atpakaļ uz to mājām notirgošanai, bet nedaudz paredzami, ka tik tālu prom svešienē nevajadzēs nokļūt. Kas mazāk paredzami, tās līkumiem bagātais ceļš, ne gluži odisejas cienīgi, bet tomēr, pirms tai un dažiem citiem no gūsta izglābtiem (pēc pārciestā varbūt pat par draugiem saucamiem) biedriem.

Volarianas armijām, liela daļa no vergiem sastāvošana, kurus to ģenerāļi bez mazākajām sirdsapziņas graizēm dzen uz priekšu un nebēdā, ja tūkstošu tūkstoši neveiksmīgā ofensīvā krīt par upuriem, šķiet nav ne malas, ne gala. Kam tā arī teorētiski būtu jābūt, ja tie cerētu vispirms ātri iekarot Karalistes salu un pēcāk pievērsties jo plašākajai Alpiranai. Bet, kā zināms, jebkurš plāns, kad tam jāsaskaras ar pretinieku, lemts tikt izjaukts un pamaisīts, kā tas notiek arī Tower Lord grāmatas ietvaros.

Krievu terorisma neredzamā seja

Kamēr Krievija turpina bombardēt Ukrainu, simtiem tūkstošu krievu laiski un komfortabli pavada atvaļinājumu Eiropā. 2025. gadā Eiropas Savienības (ES) valstis Krievijas pilsoņiem izsniedza vairāk nekā 477 000 tūrisma vīzu. Kopējais izsniegto Šengenas vīzu skaits 2025. gadā pārsniedza 620 000, kas ir par 10,2 % vairāk nekā 2024. gadā. Ar tūristu aizsegu braukā arī krievu teroristi. Tūrisma vīzas […]

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===