Par dzeju es rakstu reti. Galvenokārt tāpēc, ka nekad neesmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš spēj nolasīt visas tās jēgas, zemjēgas un sajēgas, ko dzejnieki mēdz paslēpt starp rindām. Tāpēc arī parasti no dzejas vērtēšanas izvairos.
Ar Kristīnes Stakenas krājumu "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja" ir vēl sarežģītāk. Mēs kādreiz esam strādājušas kopā. Neesam bijušas tik tuvas, lai teiktu, ka pazīstu viņu pa īstam, bet pietiekami, lai, lasot viņas tekstus, aiz tiem redzētu arī cilvēku. Tiesa, redzu to cilvēku, kuru pazinu toreiz. Vēl pirms bērniem. Pirms mammas identitātes. Pirms dzīves pieredzes, kas mūs abas, visticamāk, ir pamatīgi izmainījusi.
Lasot šo krājumu, es pieķēru sevi pie domas - ja tas man būtu nonācis rokās laikā, kad piedzima mans pirmais bērns, iespējams, tas būtu palīdzējis. Varbūt ātrāk saprast, ka neesmu viena. Ka galva ir ķīselī nevis tāpēc, ka bērns ir slikts vai dzīve ir slikta, bet tāpēc, ka mātišķība reizēm vienkārši ir ļoti sarežģīta pieredze. Un tagad, kā divu bērnu mamma, to redzu pavisam skaidri. Droši vien, daļu šīs dzejas varētu uztvertu kā veidu, kā izlikt ārā frustrāciju, sāpes un emocijas, kas nāk līdzi pēc bērna piedzimšanas. To var darīt terapeita kabinetā. Bet to var darīt arī dzejā.
Kopumā visu šo projektu - gan dzejas krājumu, gan tam apkārt radīto pasauli, ar merču un pasākumiem - es redzu kā terapiju caur pašrefleksiju, ar ļoti spēcīgu mārketingu. Jā, iepakojums pasūtījumam, ko saņēmu pakomātā, vien jau ir pusi grāmatas cenas vērts. Nu labi, pusi gan jau ne, bet jūs sapratāt.
Taču ir absolūti nenoliedzami, ka mārketings ir Kristīnes stiprā puse. Viņa vienmēr ir bijusi sieviete ar apbrīnojamām darba spējām. Viņa ne tikai izdomā idejas, bet arī tās īsteno līdz galam. Var par viņu pasmīkņāt, bet man reizēm šķiet, ka Kristīne ir pārāk skaista, pārāk aktīva, pārāk redzama un pārāk drosmīga, lai par viņu nesmīkņātu. Viņa vienkārši ir pārāk labi saskatāms mērķis pasaulē, kur "viss ir slikti" saņem visvairāk klikšķu un skatījumu.
Un tomēr viņas grāmatas virsvērtība ir ļoti konkrēts un skaists mērķis - pieci procenti no peļņas tiek ziedoti PEP (Pirmās emocionālās palīdzības) mammu kustībai, lai nodrošinātu psiholoģisko atbalstu mammām reģionos. Un tieši tas, manuprāt, ir patiesi vērtīgais grāmatā "Šis nav mans žanrs, Māmiņdzeja".
Kad piedzima mans pirmais dēls, es nebiju ne harmoniska, ne ziedoša, man bija grūti saprast sevi un jauno dzīves kārtību, lai arī vide un cilvēki man apkārt bija atbalstoši. Un tomēr manus "horizontus iztaisnoja" tieši man svešs cilvēks, ko pat ne reizi nesatiku. Tā bija PEP mamma, kuras palīdzību, savu pirmo bērnu gaidot apmēram vienā laikā ar mani, bija izmantojusi kāda paziņa. Mans bērniņš bija dzimis pirms laika, maziņš un šķita tik trausls, un mans prāts bija absolūta miskaste. Mums ar PEP mammu Līgu Giniborgu bija vairākas telefona sarunas, kas pagrieza manu prātu pozitīvā virzienā un deva man mieru un ticību pašas spējām. Un ziniet, ko? Tas ir NORMĀLI! Ir normāli sev neticēt un normāli ir meklēt palīdzību. Un normāli būtu to arī atrast un saņemt. Tieši tāpēc Kristīnes apņemšanās daļu ienākumu novirzīt PEP mammām, lai viņas kļūst pieejamas tām sievietēm, kurām tas vajadzīgs, ir izcila doma!
Nu jau kāds brītiņš ir pagājis kopš Inga Grencberga savas grāmatas "Selīna, kā tev klājas?" atklāšanā salīdzināja sievietes ar bizi, ar pavedieniem, kas savijas kopā, un cits citu satur un atbalsta. Pasākumā satiku arī Kristīni un sajutu viņas aizvien kūsājošo enerģiju. Ingas teiktais mani savā ziņā pamudināja beidzot uzrakstīt publiski, ka Kristīne ir paveikusi milzīgu darbu, kļūstot par mammu, pieņemot pārmaiņas un mainoties pati. Bravo!
Lai ko par šo grāmatu teiktu filologi, dzejnieki vai dzejas kritiķi, viņa ir radījusi tādu grāmatas mārketingu, kāds Latvijas literatūras videi bieži pietrūkst. Par grāmatām ir jārunā. Pat tad, ja cilvēki vairāk apspriež reklāmas kampaņu nekā saturu. Jo klusums literatūrai nekad nav nācis par labu. Tāpēc man gribas novērtēt ne tikai pašu krājumu, bet arī drosmi to iznest pasaulē tik redzami un pārliecinoši, kā to darīja Kristīne.
Ja arī tu saskati vērtību tajā, ko dara PEP mammas, ja piekrīti, ka mātes loma un pienākumi bieži vien ir nepamanīta un nenovērtēta slodze, TE ir Kristīnes veikals, TE ir Kristīnes stāsts, kāpēc viņai ir svarīgi darīt citu sieviešu labā un TE par PEP mammām.
Kristapa vietne
- Vakar, 13:08 