“Depresija ir slinkums, un vienkārši vajag saņemties” – bija pēdējais piliens kādā sakāpinātā facebook diskusijā, kas mani pamudināja uzrakstīt, kā tad tas ir – dzīvot ar depresiju. Tolaik publicēju ierakstu “Man ir depresija. Jau deviņus gadus”. Šī būs stāsta otrā daļa – kad tie nu jau ir deviņpadsmit gadi.
Man bija apnicis dzīvot šī stereotipa ēnā – bieži jutos vainīga un prātoju, vai varbūt tiešām esmu slinka, nevis man patiesi ir depresija? 21. marta rītā publicēju ierakstu savā blogā, kuram tolaik skatījumu skaits bija niecīgs – pieci mani draugi un varbūt kāds nejauši iemaldījies viesis (tolaik publicēju ierakstus varbūt labi, ja divreiz gadā).
Biju sagatavojusies turpināt savas dienas gaitas, kad man sāka pienākt viena vēstule pēc otras un zem facebook publicētā ieraksta birt komentāru jūra: “es beidzot sapratu, ka neesmu viens tāds”, “es domāju, ka es vienkārši tāda esmu”, “man ir depresija, kur lai es meklēju palīdzību”. Saņēmu vēstules no paziņām, no draugiem, no svešiniekiem, no sabiedrībā labi zināmiem cilvēkiem, pat no pāra, kur abi rakstīja, ka otrs neko nezina par viņu depresiju.
Vienas dienas laikā manu blogu bija apskatījuši apmēram 14 tūkstoši cilvēku. Internets saka, ka tas ir tikpat, cik Dobelē iedzīvotāju. Kopumā līdz šodienai ieraksts ir apskatīts 60,5 tūkstošu reižu. Tātad – desmit gadu laikā apmēram seštūkstoš reižu gadā, 500 reižu mēnesī, 116 reižu nedēļā un 16 reižu dienā. Protams, laikā, kad viens TikTok video dienas laikā var sasniegt 60 un vairāk tūkstošu skatījumu, šis liekas niecīgs skaits. Tomēr, ņemot vērā, ka blogs ir tāds dinozauru laikmeta formāts, un teksts ir samērā garš (kurš gan mūsdienās vairs vispār lasa?), domāju, ka šie skaitļi ir tīri tā neko. Biju gaidījusi arī kaudzēm negatīvu un izsmejošu komentāru, bet saņēmu tikai vienu – twitter, kur bija rakstīts kas tamlīdzīgs kā “viena uzraksta par savu depresiju, un visi tagad – jā, man arī tā ir” (šķiet gan, ka patiesībā komentārs bija vēl skarbāks). Tas cilvēks pats pēc pāris gadiem sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Tas nav pārmetums – tieši pretēji.
Atceros, ka saņēmu e-pastu, kur kāds rakstīja, ka, pateicoties ierakstam, uzsāka ārstēšanos un sev apsolīja, ka uzrakstīs man, ja gada laikā būs kļuvis labāk. Es aizmirsu uz to e-pastu atbildēt tik ilgi, ka beigās jau kļuva nepieklājīgi, un tā arī nekad neatbildēju. Gribu publiski pateikt paldies – par šo e-pastu es bieži vien atceros, jo, rakstot blogu, domāju – ja spēšu palīdzēt kaut vienam cilvēkam, tas būs bijis tā vērts. Paldies visiem, jūsu bija daudz, daudz vairāk, nekā spēju iedomāties.
Pēc ieraksta publicēšanas ar mani sazinājās Delfi, kuri lūdza atļauju pārpublicēt ierakstu savā portālā. Pēc tam sekoja neskaitāmas intervijas TV, radio, raidierakstos un žurnālos. Smējos, ka esmu kļuvusi par depresijas influenceri. Intervijām nekad neatteicu, jo man bija svarīgi par šo tēmu runāt skaļi un daudz. Sāku veidot arī pirmo psihiskajai veselībai veltīto raidierakstu Latvijā kopā ar psihiatru Artūru Miksonu, taču diemžēl podkāsts nobeidzās pēc trīs epizodēm, jo, nu, depresija. Un tad vēl pasauli pārņēma pandēmija.
Ir cilvēki, kuri saka, ka es esmu pirmā, kura psihiskās veselības tēmu Latvijā pacēla publiskā līmenī un iekustināja to sabiedrībā. Esmu pārāk pieticīga, lai uzskatītu, ka tie ir tikai mani nopelni. Varbūt es vienkārši netīšām noķēru to īsto brīdi, kad šī tēma sabiedrībā kļuva aktuāla.
Reiz kāds man pat pajautāja, vai es kaut kādā mērā lepojos ar to, ka man ir depresija, ja jau tik daudz par to runāju. Arī šis cilvēks pēc tam publiski sāka runāt par psihiskās veselības nozīmību. Un atkal – tas nav pārmetums, tas ir labi. Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk saprot psihiskās veselības nozīmību savā un citu ikdienā.
Depresija un es. Tagadne.
Labi, kā tad man pa šiem desmit gadiem ir veicies, ko? Nu, es nevarēšu iepriecināt tos, kuri cerēja, ka rakstīšu – “Depresija. Tā ir pagātne”. Ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Šobrīd varētu teikt, ka esmu krituma fāzē, bet tam ir visādi ļoti objektīvi iemesli manā dzīvē, kuri šobrīd arīdzan pasliktina manu stāvokli.
Vēl mazliet “statistikas” – šo desmit gadu laikā divas reizes esmu ārstējusies psihiatriskās klīnikas dienas stacionārā, kurā ir daudz vērtīgu terapiju (mākslas, mūzikas, kustības, fizioterapija un citas), nomainījusi trīs psihiatrus un piecas psihoterapeites. Vienu pēc tam, kad viņa sāka uzstādīt diagnozes man tuviem cilvēkiem (un es, nezinādama, ko ar šo informāciju iesākt, izdomāju to viņiem pateikt. Pirmkārt, nekad tā nedariet. Otrkārt, terapeitam nav nekādu tiesību uzstādīt diagnozes cilvēkiem, kuri neatrodas viņa kabinetā. Treškārt, diagnozes oficiāli vispār uzstādīt drīkst tikai pisihiatrs). Viena vienkārši mani sāka ignorēt (es saprotu – daudz darba, gadās) un divas aizgāja dekrētā (nu, kā var atļauties radīt jaunus cilvēkus pasaulē, kamēr esošie nav salaboti, ko? Joks, šis ir tiešām viens liels joooooks). Un vēl vienu – neatceros, kas ar viņu notika. Īsumā – atrast sev piemērotu speciālistu var būt grūti, un tas ir normāli.
Esmu iztērējusi daudz naudas terapijā, un tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka jau vairākus gadus terapijās esmu vienkārši gājusi “izventilēties” un izrunāties, neko īsti nedarot lietas labā. Biš stulbi, tā teikt. Tomēr nav jau tā, ka galīgi bezjēdzīgi – terapija man palīdzēja salabot lauzto sirdi un tikt cauri ieilgušam sēru periodam. Un vēl apzināties šādus tādus manas personības aspektus un kā tos uzlabot. Vai es varēju izdarīt vēl ko vairāk? Noteikti. Tieši tāpēc jau arī turpinu iet tai terapijā.
Šo gadu laikā esmu vairāk laika dzīvojusi ar medikamentiem nekā bez, bet vienmēr esmu teikusi, ka esmu gatava visu dzīvi lietot zāles, ja vien tas palīdz man kaut cik normāli funkcionēt. Arī tās ir vairākkārt mainītas, līdz ar psihiatru atradām man piemērotākās. Dažas no tām bija tik spēcīgas, ka, aizmirstot tās iedzert pusotru dienu, es noģību un salauzu degunu (un pamanījos vēl tajā vakarā aiziet uz randiņu un vispār nostaigāt ar lauztu degunu trīs dienas, pirms mamma mani pierunāja uztaisīt rentgenu, kurā varēja redzēt, ka nolūzis pats degungals). No dažām man bija tāds bezmiegs, ka šķita – rāpošu pa sienām. Arī šis diemžēl ir normāli. Reizēm piemeklēt medikamentus ir sasodīti grūti.
Kad man kāds pajautā – “kā iet?”, mana mīļākā atbilde ir “joprojām dzīva”. Joks pa jokam, bet katrā jokā jau daļa patiesības. Ja tā globāli skatos – vai šo gadu laikā mana depresija ir mazinājusies? Gribētu teikt, ka jā. Tomēr tai klāt ir pievienojusies trauksme, kas tos svaru kausus izlīdzina. Man ir ģeneralizētās trauksmes sindroms, kas pavada mani ik dienu, un es spēju atrast jebkādu iemeslu, par ko stresot un panikot. Trauksme arī bija galvenais iemesls smagajai izdegšanai pirms septiņiem gadiem, kuras dēļ pilnībā apgriezu dzīvi kājām gaisā. Neieslīgšu detaļās, bet es labi apzinos, ka man paveicās – biju priviliģētā situācijā, kas ļāva to izdarīt. Zinu, ka daudzi cilvēki cīnās ar izdegšanu, bet vienkārši nevar atļauties “apmest dzīvi kājām gaisā”. Daži pat nevar atļauties paņemt mēnesi garu atvaļinājumu vai slimības lapu, lai kaut cik atvilktu elpu. Tāpēc neklausieties tajos influenceros, kuri sludina, ka izdegšanu var izārstēt, pārvācotiesuz Bali un dibinot savu mazo biznesiņu. Gan jau, ka tā var, bet ne visi to var atļauties.
Izdegšana ir nopietna lieta (un šķiet, ka šis ir nākamais nopietnais temats, kas sabiedrībā kļūst arvien aktuālāks) un ir jāmeklē iespējas to ārstēt, bet, lai līdz tam nemaz nenonāktu – svarīgi ir saprast darba un personīgās dzīves balansu. Kuru es, protams, vispār nesapratu – strādājot ar neskaitāmiem klientiem (daudzi no jums bija tik forši, ka man reizēm jūsu pietrūkst), studējot maģistrantūrā un nemākot pateikt “nē” visādiem mazākiem un lielākiem projektiem, kuri nemitīgi gadījās ceļā. No izdegšanas vēl neesmu atkopusies un esmu ar smagu sirdi apzinājusies, ka diez vai jelkad dzīvē spēšu atkal tik daudz strādāt, jo mana psihiskā un fiziskā veselība to vienkārši vairs “nevelk”. Tam klāt gan ir nākuši visādi citādi izaicinājumi, protams. Galvenokārt finansiāli, bet… kuram tad mūslaikos viegli (kā teiktu mans brīnišķīgais vectēvs – “tam, kurš tikko pa*irsis”)? Pie izdegšanas jautājuma man vēl ir daudz jāstrādā un to ir grūti darīt, ja paralēli ir jādzīvo normāla cilvēka ikdiena ar visiem tās pienākumiem un maksājumiem. Reizēm nolaižas rokas, jo septiņi gadi pagājuši un šķiet – nu, cik tad vēl var? Bet apzinos, ka man ir jāmeklē kaut kāds citādāks formāts, kā (iz)dzīvot darba dzīvē.
Atsaucoties uz to, ko minēju pirmajā rakstā – man ir uzlabojies miegs, guļu daudz labāk (reizēm pat par daudz – bez diendusas vispār dzīvei nav jēgas, vai ne). Manas attiecības ar alkoholu arī ir krietni uzlabojušās – lietoju maz un ievēroju kādas manas terapeites padomu – lieto tad, kad jūties labi un gribi svinēt dzīvi, nevis tad, kad jūties sūdīgi un gribi noslīcināt bēdas. Protams, alkohola lietošanai ir kaitīga ietekme jebkurā gadījumā, bet tā vietā, lai apšaubāmos bāros lopsētu rumkolu citu pēc citas, es labprātāk izbaudu glāzi laba prosecco patīkamā kompānijā. Arī manas attiecības ar draugiem ir uzlabojušās – jā, man joprojām reizēm (reizēm biežāk nekā retāk) negribas nekur iet, un sēdēt vienai mājās šķiet vislabākais variants, bet kopumā ievēroju mērenību – draugus satieku, eju uz koncertiem, izstādēm, muzejiem un teātriem . Jāsaka jau arī, ka esmu kļuvusi par desmit gadiem vecāka, uzkrājusi lielāku dzīves pieredzi un sapratusi, kā šādas tādas lietas dzīvē grozās.
Vai man būtu bijis vieglāk tam visam iet cauri bez konstantās depresīvās sajūtas pakausī, bez sajūtas, ka esmu nekam nederīga un nevērtīga, ka es neko nemāku un neko dzīvē nesasniegšu, ka draugi ar mani draudzējas tikai pieklājības pēc, ka es visiem vispār besīju, un galu galā – kāda ir mana dzīves jēga? Jā, pavisam noteikti man būtu bijis miljoniem reižu vieglāk, bet kā ir, tā ir – to es īsti nevaru vairs ietekmēt. Es varu tikai rūpēties par to, lai nākamie desmit gadi būtu vieglāk panesami (cik depresīva vārdu izvēle, ne?) un labāki.
Šo deviņpadsmit gadu laikā esmu sapratusi, ka depresija pilnībā nekur nepazudīs. Depresiju salīdzinu ar tādu kā saaukstēšanos – vienu rudens-ziemas sezonu tu slimo ik pēc pāris nedēļām, citu gadu neviens puņķis un bacilis nelīp klāt. Šo desmit gadu laikā esmu daudz labāk izpratusi savu depresiju. Ātrāk atpazīstu brīžus, kad tā sāk pārņemt manu dzīvi, zinu kā rīkoties, nebaidos meklēt palīdzību un pats svarīgākais – joprojām nekaunos par to runāt publiski, jo joprojām zinu, ka joprojām ir cilvēki, kuriem joprojām ir svarīgi dzirdēt, ka viņi tādi nav vieni, ka depresija ir menedžējama un ārstējama, ka ir jāmeklē palīdzība, ka nevajag ciest un mocīties vienam.
Depresija un Latvija.
Desmit gadi ir ļoti ilgs laika periods, tāpēc gribu pievērst uzmanību tam, kas Latvijā šajā laikā ir mainījies Latvijā psihiskās veselības jomā. Man šķiet, ka lai arī darba vēl ir ļoti daudz, viss iet uz labo pusi (pat, ja lēnītēm). Pirmkārt, sabiedrība daudz vairāk un atklātāk runā par psihiskās veselības nozīmi – gan soctīklos, gan masu medijos, gan “vienkāršie cilvēki”, gan influenceri un sabiedrībā pazīstamas personības. Arvien vairāk runā arī par specifiskām cilvēku grupām, kuras biežāk var skart psihiskās veselības traucējumi, piemēram, grūtnieces un, jā – vīriešus. Jo vīrieši taču neraud, par emocijām nerunā, ir stipri un … palīdz veidot pašnāvību skaita statistiku Latvijā, kura ir viena no augstākajām Eiropā. Arvien vairāk cilvēku depresiju (un citus psihiskās veselības traucējumus) atzīst par nopietnu slimību, kuras dēļ ir jādodas pie ārsta, jālieto medikamenti, jāapmeklē terapija, un tā ir arī gana nopietns iemesls, lai ņemtu slimības lapu vai ārstētos psihiatriskajā klīnikā. Tāpat, manuprāt, ir svarīgi, ka arī vecākas paaudzes cilvēki, kuri bieži ir auguši ar nostāju, ka psihiskās veselības problēmas ir kaut kas nenopietns, sāk arvien vairāk pievērst tai uzmanību un uztvert to nopietni. Arvien vairāk parādās arī dažādas depresijas atbalsta grupas – gan klātienē, gan internetā (pati esmu vienas facebook depresijas grupas līdzdibinātāja). Palēnām, palēnām stereotipi par psihisko veselību tiek gāzti.
Arī valstiskā līmenī šīm lietām tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Piemēram, tagad ir iespējams saņemt desmit valsts apmaksātas psihologa un psihoterapijas sesijas. Tas ir liels atspaids tiem, kuri ne vienmēr var atļauties terapiju, jo tā, nav ko liegties, ir dārga. Ik pa laikam tiek veidotas dažādas kampaņas, kurās aicina pievērst uzmanību psihiskajai veselībai. Tāpat – pat tik šķietami vienkārša lieta kā psihiatrisko klīniku remonti un uzlabošana (piemēram, lielā restaurācija NPVC jeb “Tvaika ielai”, kas šobrīd pacientiem piedāvā modernas un skaistas telpas), palīdz kopējai psihiskās veselības uzlabošanai sabiedrībā. Nupat arī ir izveidota iespēja tiešsaistē aizpildīt anketu, kurā tiek izvērtēts, cik ātri cilvēkam būtu nepieciešams saņemt psihiatrisko palīdzību, ļaujot tiem, kuriem ir smagākas vai akūtākas problēmas, saņemt palīdzību – vizīti pie psihiatra – ātrāk.
Ko vēl es jums nepastāstīju? Nezinu, bet jūs droši varat man pajautāt (es reizēm lēni atbildu uz ziņām, bet cenšos to agrāk vai vēlāk izdarīt). Es joprojām esmu ar mieru dalīties padomos un pieredzē, un sniegt palīdzīgu roku gan privāti, gan publiski.
Šķiet, ka par psihiskās veselības tēmu mēs tuvākajā nākotnē nepārstāsim runāt un tā joprojām būs aktuāla. Gribētos, protams, sasniegt to brīdi, kad emocionālā higiēna ir tikpat pašsaprotama kā fiziskā, visas psihiskās veselības stigmas ir sagrautas un arvien vairāk cilvēku iet terapijā. Jo vairāk cilvēku ies terapijā, jo mazāk cilvēku būs jāiet terapijā.
Nobeigumā gribu arī vēlreiz akārtot – visos ierakstos es dalos tikai un vienīgi savā pieredzē un aicinu katru, kurš runā par psihisko veselību, neizplatīt kategoriskus apgalvojumus (tie bieži mēdz būt maldinoši), bet dalīties personīgajā pieredzē un aicināt cilvēkus meklēt profesionālu palīdzību, ja viņi jūt, ka tas ir nepieciešams.
Negribu neko apsolīt, protams, bet nu – tiekamies pēc desmit gadiem šeit pat “Man ir depresija. Jau divdesmit deviņus gadus”?
Atradu dažas intervijas un raidījumus – zinu, ka ir bijuši vēl citi, bet tos vairs īsti nevaru sadzīt rokā. Tāpat arī drukātās preses materiālus te diemžēl nevarēju ievietot (reiz biju uz žurnāla vāka kopā ar Renāru Kauperu, iedomājaties?!?!?!)
- Sportland podkasts “Alise Pabērza – cīņa ar depersiju, lielāko festivālu organizēšanu Latvijā un pieredzes stāsti”: https://www.youtube.com/watch?v=mkQEyrgmHos
- Sportland podkasts Spotify: https://open.spotify.com/episode/0G7pyZGwXUmVHn2IyZT0mk
- #Domāskaļāk par depresiju: https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/221344/domaskalak-depresija-2-dala
- Annas Psiholoģija raksts par izdegšanu: https://www.santa.lv/raksts/annaspsihologija/kermenis-burtiski-vibre-es-triceju-ka-zelejas-pudins.-alises-paberzas-izdegsanas-stasts-50591/
- Delfi izdegšanas “ABC”: https://www.delfi.lv/54125676/misija-dedlains/54130576/izdegsanas-abc-ka-nenostradaties-lidz-baltam-pelitem
Krāsojamās lapas bērniem
- Vakar, 17:53