10. janvāris
Šorīt brokastīs atkal paņemu vietējā pavārēna uz pieprasījumu izceptu omleti, cilvēks noignorēja visas manas prasības izsniegt to, kad man šķita konsistence ir labākā, un paturēja nedaudz par ilgu. Skaidrs, ka labāka nekā iepriekšējais mēģinājums, bet varēja labāk. Pēc vakardienas panākumiem esam gatavi lieliem piedzīvojumiem un braucam uz Santa Lucia de Tirajana. Arī šoreiz brauciens uz taku aizņem veselu stundu, bet kas tā bija pa stundu! Šodien ir sestdiena un tajās, kā zināms, uz ceļa izlien visi, kam nav slinkums. Īpaši nopelni te pienākas velosipēdistiem, kas serpentīna līkumā atrodas visdīvainākajās vietās. Sākums ir tikpat vienkāršs kā vakardienas ceļš – braucam gandrīz līdz lidostai un un tad nogriežamies miestā El Doctoral.
Ivars šoreiz pārspēj pats sevi, viņš mani viltīgi aizved līdz kaut kādai dīvainai grantenei un saka -brauc te. Es esmu pret šo ideju, griežu mašīnu apkārt un braucu pēc zīmēm. Ivars man dusmīgi parāda, ka tas prasīs papildus divas minūtes. Pa ceļam serpentīnā satiekam un izmaināmies ar miskastes mašīnu un var atkal uz pilnu klapi izbaudīt kalnu ceļu līkumus.
Santa Lucia miestā noliekam mašīnu pie baznīcas, ceram, ka neapzags un speramies uz taku. No sākuma kaut ko sajaucam debespusēs un aizejam ne uz to, labi, ka viņas četras un ceļš ir tikai uz divām. Kad esam tikuši līdz kaut kādai pagastmājai, es saprotu, ka nav labi un griežam riņķī un nav pagājušas ne desmit minūtes un esam atpakaļ pie baznīcas. Nu jau te ir saradušies veolsipēdisti, kaut ko stāsta savā starpā un smejas, skaidra lieta, ka noteikti par to, kā nu kurš autovadītājus serpentīnā čakarējuši. Vēl desmit minūtes paiet, kamēr Maija man izstāsta kādu taku programmu man jālieto un kura taka jāizvēlas. Ja jau es tā neticu citu navigācijas spējām. Kad jūtos pietiekoši komponents, varam doties uz īsto un pareizo taku.
Šodienas tak būs vieglā – knapi vienpadsmit kilometru ar kāpienu pašās beigās. Tur mums trīs kilometru laikā būs jāuzkāpj 400 metri un tas nav nekas traks. Sākums ir tāda vilkšanās pa kalnu uz leju pa pilsētas nomali, kaut kas līdzīgs it kā staigātu pa Talsiem, tikai bez ezera. Pēc tam seko gājiens uz alu. Gājiens ir puse no takas garuma un tā ala ir arī galvenais apskates objekts.
Bet nu skats uz ieleju ir fantastisks, jo šodien spīd saule, zaļa apkārtne un zilas debesis. Man gan Maija kaut ko stāsta, ka tas te tā nemaz neesot raksturīgi un ka droši vien tā vētra esot atnesusi nokrišņus un tādēļ viss tā sazaļojies. Es klimatoloģijā neesmu tik stiprs, lai spētu tādus konceptus aptvert, bet ir jāpiekrīt – palielinātais ūdens daudzums liecina par nokrišņu līmeņa palielinājumu pēdējā gada dekādē.
Taka ir tāda nopietna tāda kā vaga, kurai gar malu salikti akmeņi, diezgan bieži apkārt izliktas zīmes par privātīpašumu. Man par to ir pat jautājumi, kurš pie pilna prāta līdīs opuncijās, lai nozagtu ko – opunciju? Arī aizvakar, kad vazājāmies gar kalderu, tas kalns bija nosēts ar zīmēm privātīpašums, baltas un uz zemē sadzītos stabos. Iedomājoties, cik tur pūles tas paņēmis, es pat nevaru iedomāties, ko cilvēks, ja viņš būtu uzrāpies pa klinti augšā un ierauga zīmi, viņš ko griezīs riņķī?
Diena jauka. Saule spīd, laiku pa laikam šķērsojam pa šosejai, skaidrs, ka nekur augšā uz apkārtējiem kalniem jālien nebūs, bet derētu. Mēģinu sazīmēt, kura ir ta’ kalnu kore pa kuru gājām ceturtdien, kandidāti ir kādi trīs. Jā, varētu paķimerēties ar kartēm un aplikācijām un atrast īsto, bet kāds no tā būtu prieks? Beidzot esam pie alas, tā vairāk ir kā caurums klintī, gan jau kādi spāņi būs savulaik ar akebūzām izšāvuši. Vieta saucas Las Fortalezas Los Roques.
Mēs neesam uz takas redzējuši nevienu cilvēki, bet pie alas, skaidrs, ka piebrauc kaut kādi murmuļi un fiksi aižmauc mums priekšā. Nudien uz pasaules nav taisnības. Atliek gaidīt līdz viņi notinas un var uzņemt bildi bez cilvēkiem vai arī cerēt, ka viņi novelsies no klints. Pirmais, izrādās, ir labāks variants. Skaidrs, ka šāds caurums klintī ir bijis populārs arī vietējai protocivilizācijai un te ir pilns ar viņu apbedījumiem. Bet nu skaidrs, ja cilvēks gadiem pēc nāves paliek piesiets savai aprakšanas vietai, tad te vismaz ir labs skats.
Izejam cauri alai, tad apejam apkārt klintij un speramies atpakaļ uz Santa Lucia, bet pa citu ceļu. Mūsu gādīgais takuzinis mūs ved pa šoseju. Mums tagad diezgan daudz nāksies iet pa šoseju un ja tā paskatās, tad īsti citur jau nav kur iet, lejā var pa krūmiem gar upi lauzties, bet šodien negribas. Aizejam līdz vietējai ūdenskrātuvei, te vairs nav nekādi kadiķīši, bet īstas palmas. Skatu laukums gan slēgts, jo remonts. Remonts, izskatās, te rit jau pāris gadus, laikam viņiem te betons ātri necietē vai ar arhitektu nevar saskaņot. Tas gan mūs netraucē pārkāpt visam pāri un skatīties kā cilvēkiem. Neesam jau tādi vienīgie, kas mirdor La Sorrudea baudīs aiz žoga.
Ejot pa šoseju caur palmu birzzi mēs nonākam pie kaut kāda sīka miestiņa, kas, iespējams, saucas Sorreda. Te pie pagastmājas mūs sagaida vietējā kaķu banda un apstāsta mums par tālāko ceļu, kas arī iešot pa ceļu. Tālāk ceļš sākas pret kalnu un ejot cauri un arī vēlāk jau cauri miestam varam baudīt vietējo kolorītu. Kolorīts sākas ar kaut kādu sīku kvaukšķu varzas pamatīgu apriešanu, tie rejot lec vai žogam pāri. Man ir aizdomas, ka te gandrīz katrā mājā cilvēki audzē suņus, jo citādi Kanāriju salām var atņemt nosaukumu. Pēc kvaukšķiem varam kādas desmit minūtes baudīt vietējās ģimenes lamāšanos, to var dzirdēt pa visu ieleju. Neesmu stiprs spāņu valodā, bet varēja saprast, ka vieglas uzvedības sieviete un dievs tika pieminēta bieži.
Tagad taka jokus ir beigusi un jākāpj ir augšā pret kalnu, pēc aplēsēm sanāk mums ir palikusi vien Gaiziņa tiesa, lamas pieklust un kļūst dzirdami kazu blējieni. Izrādās, te kalnā kāds ir uzbliezis kazlēnu fermu un tie noēduši savu teritoriju pliku. Pamainās arī apkārtējie ieži un vieta sāk nedaudz atgādināt Cionas parku Amerikā. Es gan sākumā šo sakritību noliedzu, bet, kad cilvēki, kas tur bijuši kopā ar mani, atrod tādas pašas līdzības aizsūtītajās bildēs nākas piekrist. Es kopš tā laika esmu pāris reizes nomainījis brilles un iespējams, ka šim fotohromatiskais pārklājums ir cits.
Kā jau visās takās, kurās beigas ir pret kalnu uz beigām viņa sāk piebesīt, pašas pašas beigas ir kāpšana pa kaut kādu kaktusu dārzu un var tikai domāt par iemesliem, kas nokaltē pat opuncijas. Saulē kāpšana tiešām nav diez ko patīkama, bet skats tomēr to attaisno. Mans taku zinātājs kabatā ar kļuvis nemierīgs un visu laiku vada 300 metru un tad pa labi utt. Bet nu lai ko neteiktu, beigās esam atpakaļ pie baznīcas.
Maija te ir noskatījusi augļu veikalu (vietējās produkcijas veikalu) un ieiet kaut ko nopirkt, es esmu nedaudz saguris un gribu tikt mājās. Labi, ne jau mājās, bet aizšaut uz Maspalomas galda spēļu veikalu un to divos klopē ciet. Laiks ir knapi stunda un ir skaidri zināms, ka te viss ir stundas attālumā. Veikala pārdevēja nav no tām, kuras baida rindas. Viņa katram pircējam apskaidro no kurienes katrs auglis nācis, no kuras puses viņam rīta saule spīdējusi, kur bijušas rasas lāsītes un nelielu plūcēja/-as biogrāfiju. Un vienalga, vai tu proti spāniski vai neproti.
Beigās banāni nopirkti un varam braukt uz Maspalomas miestu. Atpakaļceļā pa kalnu uz leju nav lielas problēma, jo te pat velosipēdisti ir ātri, pāris gan nācās apdzīt, jo nu dikti vilkās. Pilsētā es to galdaspēļu veikalu ar pirmo nemaz nevaru atrast, mēs norādītajai vietai apgājām apkārt reizes divas, līdz pamanīju. Arī te forša izvēle, bet man jau neko nevajag, man viss jau ir.
Braucam mājās un ko es daru līdz vakariņām? Pareizi iedzeru alu un spēlēju Dragon Quest 4. Vakariņās kartupeļu frī ar cepeti, iesākumam, tad salāti un garneles, beigās krēms brulē (kas izrādījās īsti neattaisnoja savas cerības). Šovakar izskatās labas debesis un dodamies skatīties saulrietu uz saulrieta punkta.
Ko lai saka, punkts attaisno uz viņu liktās cerības. Te ir tāda klints pludmale, bet,ja gribi, var paiet gar krasta klintīm pa šauru dzegu un apsēsties uz tā. Klints pa dienu saulē ir forši uzsilusi un tagad, kad apkārtnē jau kļūst vēsi, tā atdod savu siltumu un tu vari sēdēt un vērot saulrietu. Kāds gudrinieks pirms uzejas uz dzegas ir uzkrāsojis Pepa City. Pēc saulrieta nedaudz pastaigājam pa pilsētu un pirmo reizi ieraugām zīmes, kuras brīdina par kabatzagļiem un citiem blēžiem. Nekas, turpmāk zināsim.
Stacija
- Vakar, 21:53