Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Pēc vairāku tūsktošu Kasari tautas bērnu izglābšanu, pārvešanu pāri neskaitāmām teritorijām par spīti neviena vien cita kolēģa, aristokrāta iebildumiem par baronu kļuvušajam burvim Minalanam (the Spellmonger) un Sevendoras valdniekam nu ir brīvas rokas nodoties citiem pa to laika uz proverbiālas lēnās uguns atstātiem projektiem. Jāizmanto laiks, kamēr Kastalšāras karalis Rardīns un daudzi citi vēl ar naivu cerību paļaujas uz salīdzinoši nesen ar gobliniem noslēgto miera līgumu.
Viens no tādiem projektiem noteikti ir iepriekšējās Journeymage noslēgumā radītās Sniegpārsla izskata kristāla radīšana, kuru sērijas galvenais tēls paveicis turklāt esam bezsamaņas stāvoklī, kad pārlieku bieži izmantojis Alkon Alon dāvāto iespēju ar waypoint un īpašu citu akmeņu palīdzību tikpat kā teleportēties un ļoti īsā laikā mērot lielas distances. Vien neviens nebija domājis, ka Minalans tos tik bieži sāks pielietot un netika brīdinājis par risku iegūt smadzeņu satricinājumu tādā gadījumā. Jāpiebilst, ka sērijai uzņemot apgriezienus Minalanu vairs nepārsteidz sastapšanās ar cilvēku (un ne tikai) pielūgtām dievībām, kurām kā citos, tā arī Sniegpārslas Kristāla radīšanā jo tālāk, jo lielāks pirkst notikumos pieliekams.
Minalans gan ir darbības cilvēks, ilgi vienā vietā viņam nenosēdēt, lai cik aizraujoši reizēm nebūtu akadēmiskākiem piedzīvojumiem nodoties, tādēļ, kad tā vasalis Aratanjiels nodomājis paplašināt savas teritorijas un par upuri nolūkojis Saštālijas teritoriju, tad Minalans nevilcinās, lai palīdzētu no savas puses. Turklāt palīdzētu nevien kvantitatīvi ar vienību nosūtīšanu, bet pielieto izdomu un biezās ar zeltu un sudrabu piepildītās kabatas, lai tieši mazinātu vajadzību lieki izliet asinis. Pie reizes lieti noder, ja ienaidnieks pret saviek vasaļie līdz šim ne tikai nav bijis draudzīgi noskaņots, bet pie katras iespējas savtīgi centies izpiest pēc iespējas vairāk, neņemot vērā vietējās vajadzības.
Par nelaimi Minalanam, tad kamēr goblini nosacīti nogaida un ļauj atvilkt elpu, tad to pašu nevar teikt par citiem cilvēka paskata naidniekiem, kuri piedevām sejā skatoties tev pasmaidīs, kā rezultātā nākas spēlēt teātri un dubultintrigas publiskajā telpā un ārpus tās. Tā par septītās Enchanter galveno kulminācijas ieganstu kļūst Isalī tēls, kura jau reiz izmantojusi savu skaistumu un Minalana vājību pret to, lai paliktu stāvoklī (oficiāli cita vīra bērns), un izdomājusi, kāpēc gan, ja vienreiz faktuālais akts nostrādājis, kāpēc gan to neatkārtots. Process, kas atstāj no malas pamanāmas sekas uz Minalana psiholoģisko stāvokli, pat ja citiem nav pat mazākās nojausmas par iemesliem, kas tādas sekas radījušas. Bet šoreiz Isalī tēls pārrēķinās ar saviem spēkiem, ar Minalana gatavību pagriest vaigu uz otru pusi atkārtoti un nākas par savām sekām maksāt biški vairāk nekā domājusi pirms tam.
Interesantā kārtā katra no šajā rakstā esošajām grāmatām The Spellmonger sērijā, grāmatai sākoties, hronoloģiski skar to pašu laika sprīdi vien no cita tēla, kura gaitām, ja par galveno skatpunku ir Minalans vienkārši nav iespējams izsekot līdzi, it īpaši ja šie tēli dara kaut ko savu pavisam citā lokācijā.
Tā Court Wizard ietvaros galvenā varone ir ‘’seksa’’ maģijas eksperte Petandra (nosaukums kas daudziem varoņiem likt iesmiet un stereotipiski maldinoši secināt magu spēku un ekspertīzi), kurai būtiska loma līdzās Minalanam sērijas sākuma notikumos un dažādu Arcane Orders grupu izveidošanā un pat vadīšanā. Tomēr visam savs laiks un dažādos dzīves posmos nākas izvēlēties prioritātes atbilstoši tām. Tāluk, kad Petandra, kura pirms Arborn tēla sastpašanas attiecībā pret precēšanos vien iesmējusi, tagad pēc liktenīgās personas ienākšanas tās dzīvē ir jau citās domās. Tas pie reizes arīdzan ievieš pārmaiņas kā personīgajā, tā profesionālajā dzīvē un ar Minalana padomu kļūšana par jaunā hercoga Angvina galma magu ir pats piemērotākais nākošais solis.
Angvins, kurš mūsdienu skatījumā ir vien jauns puišelis, viduslaiku tipa fantāzijā ātri vien tam jāpieaug un jāsāk pieņemt nopietnu vīru lēmumi, bet līdz momentam līdz kuram vēl jāizaug vien izejot cauri pārbaudījumiem, kuri pārbauda rakstura noturību, pārbauda un norūda, lai vēlāk jau netrīcētu rokas un kājas pat pūķiem uzbrūkot tā pilij. Nopietnāk Angvina tēlu The Spellmonger sērijā lemts sākt iepazīt sestās Journeymage romāna ietvaros. Tad gan uz lapaspuses vēl manāms aristokrātijā un vairāk vai mazāk bezrūpīgā dzīvē audzis puišelis, bet jau tad Mianalans atpazīst gan rakstura iezīmes, kuras šķiet vēl grib noslēpties, gan potenciālu sabiedroto tādu čūsku midzenī, kādu sevī slēpj Kastalšāras valdošā ģimene un citi aristokrāti.
No malas Rārda sievu Grandīni (tās pārvaldībā tāds kā slepenais dienests) satrauc Angvina pēkšņās neatkarības izpausmes, tā negaidītais spēka kāpums atgūsto Veronas pilsētu tam piederošajās teritorijas un par spīti daudzajiem šķēršļiem tās visai labā pārvalde (ar labu un kompetentu galma komandu, kaut arī ir daži labi no mucas ar laiku izķerami darvas pikuči). Satraukums, kuru rada tieši neizpratne, kā gan tas jauniņajam tik labi izdodas, satraukums par ietekmes sviru zaudēšanu, kad līdz šim tas šķitis nekad neizmūkam no ietekmes kabatas.
Bet paralēli šim ikdienā uzreiz jūtamāku viļņošanos sagādā dieves Ishi aktīvāka iesaistīšanās mirstīgo ikdienas pasaulē. Iši, kuras galvenās ietekmes sfēras ir auglība un pēcnācēju radīšana. Sievišķīgums un tā izmantošana pēc pilnas programmas gan vairāk tai saistās tieši ar seksuālo intimitāti, ne mīlestību, kas reizēm šķiet labi ja otršķirīga. Faktu kopums, kas ne vienmēr iet roku rokā, kad runa ir par hercogistes gludu pārvaldīšanu. It īpaši, kad vara pār jaunatgūtajām teritorijām nav nostabilizēta, kad pie varas ir jauns puisis, kuram kāds nelaikā pacelts svārks varētu sagrozīt galvu. Labi, ka blakus ir gan galma burve Petandra, gan citi tēli, kuri neļaus novirzīties no kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanas, pat ja par traucēkļiem starp citiem varoņiem ir arīdzan dievi.
Noslēdzoši ar devīto Shadowmage grāmatu skatpunkts atgriežas pie Rondala un Tindala tēliem ar vienu būtisku atšķirību no ceturtās Knights Magi grāmatas, ka abi gratulējušies no Minalana mācekļiem par pilntiesīgiem burvjiem. Lai arī joprojām abi pakļauti Minalanam, tad nu jau abiem pašiem jālemj, kur, kad un kā pielietot savus talantus. Kur, kad, kā un arī pret ko vērst savas spējas un talantus, lai vislabāk palīdzētu savējiem būt labākās pozīcijās, kad nenovēršami goblini, to līderis Šaruls un arīdzan nesen no mirušajiem uzceltais (ļaunais) Alkon Alon rases nekromancers Kobals nodomās uz pilnu programmu atsākt karadarbību.
Puišu gaitas tos ieved aiz ienaidnieka teritorijas un par galveno mērķi pret kuriem vērst savu dusmu un arīdzna atriebi (iemesls iekš Knights Magi) ir šajos nemieru laikus ietekmi un varu uzaudzējusī Brotherhood of Rats banda. Banda, kurai interesantā kārtā nav viens vienīgs līderis ar lielo burtu, kurš valdītu ar dzelzs dūri. Sastāv tā no vairākiem iekšējiem grupējumiem un frakcijām, bet līdera dzelzs dūres vietā tāpat ir nežēlīga izrēķināšanās ar jebkuru, kurš kaut mazākajā mērā apdraudētu nu jau pat ļoti naudīgo afēru. Fakts, kas puišiem iesveļ iedvesmu un idejas, kur tieši tiem vislabāk likt ciest un sabotēt to kaitnieciskās ieceres, kur tieši uzbrukt, kad to rīcībā nav lielas armijas un jāapdomā katrs solis, lai paši paliktu pie dzīvības.
Devītās Shadowmage ietvaros Rondals un Tindals iegūst negaidītus sabiedrotos. Nosacīti arī bandas grupējums, kurš gan grāmatas gaitās attaisno iekļaušanu to nosacītā draugu sarakstā. Turklāt tiem vēl ironiski atbilstošs nosaukums Cats of Enultramar, jo kas gan būtu žurku ķeršanā un vēlams to sērgas izskaušanā, ja ne grauzēju, tādu salašņu un parazītisku liekēžu galvenais naidnieks kaķis.
Pie reizes nevar jau vienmēr sižets būt drūmi nopietns, pat ja netrūkst tādu, kuri tā vien vēlētos savu mērķu veicināšanai, grāmatas galvenajiem varoņiem nolaist to dzīvības sulu. Tā par atmosfēras atvieglošanas, humora piešprices upuri tiek pataisīts Rondala tēls un tā sākotnēji nedienas romantiskajā mīlestības frontē, jo smejies vai raudi, un sākotnēji draugam Tindalam netrūkst iemeslu, lai pavilktu uz zoba savu cīņu biedru, Rondalu savās kaķes ķetnās noskata jauniegūto sabiedroto līdera Hensa vien četrpadsmit gadus jaunā meita Gartina. Tomēr neskati vīru vai šajā gadījumā pavisam jaunu dāmu pēc cepures, jo meitene acīmredzami trenēta jau no bērna kājas un nebūs ne tuvu līdzīga citām vienaudzēm, vēl jo vairāk ne no aristokrātiskas izcelsmes. Kas gan nenozīmē, ka Gartina nezinātu, ko vēlas, un sekojoši nenespraustu neapgāžamus mērķus, kam par uzskatāmu piemēru jau ir Rondala nolūkošana.
Diemžēl salīdzinoši no visām trim Shadowmage atstāja to pašu vājāko iespaidu. Lai arī idejiski saprotams, kāpēc autors Terry Mancour gribētu lasītajām dot iespēju sekot puišu gaitām, jo tām ir visai nopietnas sekas un finansiāli labumi gan pašiem, gan Angvinam un ne tikai, tad izpildījumā kaut tomēr pietrūkst, lai būtu tikpat aizraujoši, kā abiem tēliem pirmajā veltītajā romānā.
Varbūt daļēji pie vainas ir sajūta, kura jo tālāk sērijā, jo vairāk sāk piezagties, ka lielā, ļaunā naidnieka eksistence fonā, lai cik aizraujoši un dažādu intrigu piepildīti nebūtu Minalana vai citu varoņu piedzīvojumi, tomēr prasītos aktīvāku sižetisko atkalatgriešanos un novešanu pie atrisinājuma. Par ko gan tik drīz māc šaubas, ja ņem vērā, ka sērijai vēl šogad iznācis tās pēc kārtas astoņpadsmitais turpinājums.
notepad.lv
- 16. feb., 20:00