vara bungas: Uz notiekošo Irānā daudzi skatās no cūkas-druvas īpašumtiesību pozīcijas. Tas nav pareizi. Mūsu acu priekšā tiek izspēlēts scenārijs, kādam būtu/bija jābūt īstenotam no Rietumu(+US) puses pret RU. Tas joprojām var notikt, neskatoties uz RU kodolvalsts statusu, jo kodolieroči ir nepraktiski – pielietošana atņem jebkādas, pat teorētiskās, izredzes atspēlēties nākotnē – nākotnes nebūs. Līdzības ar to kā varētu norisināties operācijas Epic Fury pret RU ir nepārprotamas:

1. IR un RU ir ar sankcijām apliktās petrodiktatūras, kas militārā jomā ir stabili iestrēgušas XX gs līmenī (jāsaka, ka salīdzinoši labā līmenī). Rietumu līmeni redzam pēc IL un US zaudējumu neesamības, kas vēlreiz demonstrē, ka gribēdami Rietumi varētu nodrošināt uzvaru UA ar visām 91.gada robežām, bet negrib.
2. IR un RU ir ballistisko raķešu arsenāli (zobens), bet nav ambīcijām un statusam atbilstošas PGA sistēmas (vairogs). IL pierādījusi, ka drošs vairogs var būt svarīgāks par asu zobenu – IL neizturētu atbildes triecienus pa savu teritoriju, ja ļautu tiem notikt. Pēc IR nedienām pat RU sapratīs, ka ne tikai tās zobens ir notrulinājies, bet arī vairogs sapuvis. No tā izriet hibrīds un tikai hibrīds, tur pavisam cits spēku samērs.
3. IR un RU nav vērā ņemamas politiskās opozīcijas, kas būtu spējīga pārņemt varu un kuru kādam ārējam spēkam būtu vērts atbalstīt. Turpretī abās valstīs ir spēcīgs iekšējo represiju aparāts. Tas nozīmē, ka bumbošanas rezultātā (bez sauszemes operācijas) var panākt režīma valdošās elites maiņu, nevis gāzt pašu režīmu.
4. IR 2025.gada nemieriem bija ekonomisks raksturs, valsts iedzīvotāji ir pamatīgi reliģiski un ideoloģiski indoktrinēti un neuzsakata sevi ne par Rietumu, ne par arābu pasaules sastāvdaļu, nu gluži kā krievi, kuri pēc pašnovērtējuma nav rietumnieki, bet arī aziāti no viņiem tādi švaki. Tomēr RU sabiedrība arī ir spējīga uz ekonomiskiem nemieriem, tāpēc kremlis rūpīgi studēs IR keisu. Kaut kad jau izteicos, ka neredzu RU nākotni ne kā CN, ne kā Kubu vai Ziemeļkoreju, IR ir RU garīgais dubultnieks, tāpēc to jāstudē.
5. IR un RU ir neliels īsteno monarhistu slānis, kas būtu gatavs deleģēt dižčiltīgu valdnieku, ja kāds cits ar varu atbrīvos viņam troni. Diezgan bezcerīga cerība. Revolucionārie šiīti un čekistiskie pareizticīgie karaļnamiem varu neatdos.
6. IR un RU prot, grib un var šantažēt partnerus ar naftas/gāzes cenām vai piegādēm, vai savu ietekmi uz cenām un piegādēm. Karš US-IL-IR ir finansiāli (naftas cenas) izdevīgs RU, bet miers nav izdevīgs. Hormuzas šauruma “slēgšana” ir fufelis, cenu lēciens būs, bet Līča valstis to atrisinās, IR nevajadzēja šaut uz Bahreinu.
7. Ne US ne to sabiedrotie nav gatavi veikt un nevēlas veikt militāro sauszemes operāciju IR teritorijā, tas pats notiktu RU gadījumā. Tieši tādēļ IR režīms (nevis to nominālie līderi) kopumā jūtas pietiekami droši. Arī čekisma režīmam RU pa lielam nekas nedraud no sauszemes, lai gan konkrēti un personīgi Putinam var atlidot kāds skids, bet valsts kursu tas ietekmēs maz, ja vispār ietekmēs.
8. Tramps uzrunājot IR tautu skaidri un nepārprotami aicināja to sacelties, jo US-UK-IL bumbošanas operācija esot “ekskluzīva, vienreizēja vēsturiskā iespēja”, kādu personīgi viņš ir irākiešiem sagādājis no savas labās sirds. Ja nesacelsies-paši vainīgi. Ko tādu varētu piedāvāt arī RU tautai, kad tā nobriedīs.
9. IR un RU nav uzticamu sabiedroto, slikta finansiālā situācija un sašaurināts klientu loks. CN viņus abus atklāti un nepārprotami izmanto, bet karot par viņiem neies.
10. IR un RU, kad sprukās vienā malā dauza nesaistītus kaimiņus pretējā malā. Izdarām secionājumus, ka neatkarīgi no mūsu suverēnās un elastīgās ārpolitikas bruņot konflikts ar RU var izcelties dēļ tā, ka RU ir konflikts ar US , piemēram, par Aļasku.
11. Atkārtošu gudro domu:

Līdz ar to US vai nu jājiet IR iekšā ar saviem kājniekiem, vai jārada IR iekšējo bruņoto opozīciju no 0, vai arī viss beigsies kā farss – ar vēl radikālāka ajatollas vešanu pie varas, bet kurš noslēgs ar Trampu “dīlu” uz papīra. Labuma guvēji: IL, jo IR militārais potenciāls kādu laiku būs grīdā un RU, jo naftas cenas kādu laiku būs augšā. Tas protams tikai tad, ja visa situācija neizies no scenārija špūres un neaizies pa pieskari, lai ko tas nozīmētu pasaulei.

PS Zemapziņā ticu astroloģijai (kvalitatīvai) un laikam ne viens es tāds ērms esmu, jo US-IL operācijas pret IR aktīvā fāze sākusies planētu parādes laikā.

UPD1

UPD2

UPD3

1. Nezinot kādi bija US-IL operācijas pret IR patiesie mērķi (režīma maiņa? demilitarizācija?) pēc ceturtās operācijas dienas var teikt, ka militārajā ziņā US-IL nometnē “viss ir čotko”, bet ar izņēmumiem. Izrādījās, ka sabiedrotie Kuveitas arābi neprot savu PGA (-3 x US F-15), bet   mazajām ES valstīm nav apdraudējumam adekvātas  PGA, Kipra tagad ierij, brīnās un atkal ierij.
2. Pa mērķiem IR  dienā  no IL puses notiek 5–7 tematiskie masu reidi, sit pa grupām: PGA, palaišanas iekārtas, komandpunkti, IRGC objekti utt. Kopš operācijas sākuma iznīcināti vairāk nekā 600 mērķi. No šiem 600 vairāk nekā 150 ir OTRK elementi, vairāk nekā 200 – PGA ZRK elementi, vairāk nekā 20 – valdības objekti utt. Īpašs uzsvars tiek likts uz visa kā palaišanas iekārtām.
3. IR atbild ar smago  dronu un ballistisko raķešu zalvēm,  dienā 20–30, tas ir max, ar tendenci samazināties, jo skat. iepr. punktu.
4. US uz doto brīdi iznīcināja ap 1250 mērķu, iztērēja vairāk nekā 1500 aviācijas munīcijas vienību, lietā tiek likts viss, kas ir  –  Tomahawk, ATACMS, PrSM raķetes u.c..
5. Ar apšaudēm Irāna spiež uz arābiem, lai tie piespiež Trampu izbeigt karu.
6. Situatīvie US “sabiedrotie” arābi atkaujas kā prot.  Un viņiem ir ar ko. AAE ir divas THAAD baterijas, 12 “Patriot” baterijas, Izraēlas “Spyder” utt. Taču raķešu patēriņš ir liels, šādā tempā karojot  ilgam laikam nepietiks, tirgus jau patīrīts UA vajadzībām. Tas pats sakāms par Kataru. Lielākā intriga ir par to cik daudz pretraķešu ir IL, jo turpinoties IR ballistisko raķešu apšaudēm IL PGA sistēmas efektivitāte samazināsies, bet jūtīgums pret šādu samazinājumu IL ir daudz lielāks nekā salīdzināmā situācijā IR.
7. IRGC atkal paziņojis par Hormuza šauruma slēgšanu (nevis slēdzis), taču tas faktiski bija slēgts pirms visiem paziņojumiem, jo kuģu īpašnieki un apdrošinātāji baidās riskēt un nogaida.
8. Laiks kopumā spēlē pret US-IL operāciju. Karam ieilgstot daudzu valstu ekonomikām nāksies pārkārtoties (nav mirstama kaite) uz citiem naftas/gāzes tirgiem un avotiem. Cieš CN, cieš EU, plusos tikai RU un US.
9. UK bāzei Kiprā atkal trāpīja, pilsētā runā, ka tie bija Hezbollah droni ar krievu antenām “Kometa”. Labi, ka kipriotiem ir māte Grieķija, kas  sūta palīgā kara kuģus un lidmašīnas. EU mutiski draud karot, bet kaut kad vēlāk… TR aktīvi neatbalsta neko no visa šī bordeļa, tā kā iespēja, ka izšķirošajā brīdī  NATO var palikt ne tikai bez US, bet arī bez TR palielinās. Spānija arī distancējas un nepiedalās. UK maina viedokli par savu dalību biežāk kā zeķes.
10. Libānas Hezbollah aktivizējusies neadekvāti spējām, kas tomēr sasaista IL spēkus uz robežas, tādēļ IL ierobežotā daudzumā mobilizē rezerves karavīrus (desmiti tūkstošu). Par sauszemes operāciju pret IR pagaidām runu nav.
11. Irānas režīms ir izturējis pirmo raundu, turpina saņemt sitienus, bet ir uz kājām. Ir aizdomas, ka tuvāk 2., 3. raundam US un IL spars, ja ne izsīks, tad stabilizēsies. Vienlaicīgi skatītāji kauc pēc ātrāka fināla.  IR varētu teatrāli nokrist, bet jāredz par ko.

UPD1 Viedoklis no Sīrijas

 Tas taču nekas, ka sabombardē skolu Irānā un gāja bojā 85 bērni. Viss par mieru. Iedomājies kādu citu valsti, kura būtu nonesusi skolu.

Foreles sālīšana ir daudz vienkāršāka, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Izmantojot kvalitatīvu zivi un pareizās proporcijas, ir iespējams iegūt maigu,...

The post Kā sālīt foreli, lai tā būtu maiga un garšīga appeared first on Hitnet.lv.

Termins “civilizācijas šūpulis” ir tēlains apzīmējums reģionam(-iem), kur, saskaņā ar pašreizējām arheoloģiskajām zināšanām, radās cilvēces agrākās attīstītās civilizācijas. Tas bieži vien attiecas tieši uz Mezopotāmiju, zemi starp upēm, kur pirmo reizi parādījās daudzi fundamentāli kultūras izgudrojumi (piemēram, rakstība un pilsētas). Tomēr šis termins parasti aptver vairākus neatkarīgus agrīno civilizāciju izcelsmes centrus, kur pirmo reizi attīstījās pilsētas, rakstiskās kultūras un sarežģītas sabiedrības.

Vēsturnieki un arheologi tagad identificē vismaz 6 ģeogrāfiskus reģionus kā atsevišķus civilizācijas šūpuļus: 
1) Auglīgo Pusmēnesi (Mezopotāmija un Levante); 
2) Nīlas ieleju Ēģiptē; 
3) Indas ielejas baseinu;
4) Ziemeļķīnas līdzenumu;
5) Andu piekrasti;
6) Vidusameriku jeb Mezoameriku. 

Auglīgais pusmēness ir pusmēness formas reģions Rietumāzijā, kas aptver mūsdienu Ēģiptes, Palestīnas, Izraēlas, Libānas, Sīrijas, Jordānijas, Turcijas un Irākas reģionus, stiepjoties līdz Zagrosas kalniem Irānā. 

Tas ir viens no agrākajiem reģioniem pasaulē, kur parādījās lauksaimniecības prakse, iezīmējot mazkustīgu lauksaimniecības kopienu parādīšanos. Līdz 10 000. gadam p.m.ē. Auglīgajā pusmēnesī izveidojās pilnībā attīstītas neolīta kultūras. Šīs kultūras izplatījās uz austrumiem Dienvidāzijā un uz rietumiem Eiropā un Ziemeļāfrikā. Starp ievērojamākajām apmetnēm šajā civilizācijas šūpulī ir Jērika, kas atrodas Jordānijas ielejā un tiek uzskatīta par pasaulē agrāko izveidoto pilsētu, ar sākotnējo apmetni, kas datēta ar aptuveni 9 600. gadu p.m.ē., un nocietinājumiem, kas notikuši ap 6 800. gadu p.m.ē. 

Pašreizējās teorijas un atklājumi identificē Auglīgo pusmēnesi kā pirmo un vecāko civilizācijas šūpuli. Šīs teritorijas vietu piemēri ir agrīnā neolīta laika Gebekli Tepe (9 500.–8 000. g. p.m.ē.) un Čatalhejika (7 500.–5 700. g. p.m.ē.).

Nīlas ielejā mūsdienas Ēģiptes teritorijā pirmskeramikas neolīta fāzēs parādījās graudu malšanas kultūra, izmantojot agrākā veida sirpjveida asmeņus, kas bija aizstājusi mednieku, zvejnieku un vācēju kultūru. Ģeoloģiskie pierādījumi un datorizēti klimata modelēšanas pētījumi arī liecina, ka dabiskās klimata pārmaiņas ap 8000. g. p.m.ē. sāka izžāvēt plašās Ziemeļāfrikas ganību zemes, galu galā izveidojot Sahāras tuksnesi. Turpinošā izžūšana piespieda ēģiptiešu agrīnos senčus pastāvīgāk apmesties ap Nīlu un pieņemt mazkustīgāku dzīvesveidu. Vecākā pilnībā attīstītā neolīta kultūra Ēģiptē ir Fajumas kultūra, kas aizsākās ap 5500. g. p.m.ē.

Senās Ēģiptes civilizācijas panākumi daļēji izrietēja no tās spējas pielāgoties Nīlas apstākļiem lauksaimniecībai. Paredzamie Nīlas plūdi un kontrolētā tās auglīgās ielejas apūdeņošana radīja pārpalikumu kultūraugu, kas atbalstīja blīvāku iedzīvotāju skaitu un tādējādi ievērojamu sociālo un kultūras attīstību. Ar brīviem resursiem valdnieki sponsorēja ielejas un tās apkārtējo tuksneša reģionu derīgo izrakteņu ieguvi, neatkarīgas rakstības sistēmas agrīnu attīstību, kolektīvas būvniecības un lauksaimniecības projektu organizēšanu, tirdzniecību ar citām civilizācijām un militāro spēku izveidi, lai nostiprinātu Ēģiptes dominanci visā reģionā. Starp daudzajiem Senās Ēģiptes sasniegumiem ir jāmin: karjeru izstrāde, mērniecība un būvniecības metodes, kas atbalstīja monumentālu piramīdu, tempļu un obelisku celtniecību, matemātikas sistēmas izveide, praktiska un efektīva medicīnas sistēma, apūdeņošanas sistēmas un lauksaimniecības ražošanas metodes, pirmās zināmās dēļu laivas, ēģiptiešu fajansa un stikla tehnoloģija, jaunas literatūras formas.

Indas ielejas baseina civilizācija tagadējās Indijas un Pakistānas teritorijā aizsākās ap 3300. gadu p.m.ē. ar to, ko dēvē par agrīno Harapas fāzi (3300.–2600. g. p.m.ē.), lai gan sākumā tā joprojām bija uz ciemiem balstīta kultūra, atstājot arheologiem galvenokārt keramikas izstrādājumus. Agrākie Indas rakstības piemēri datējami ar šo periodu, kā arī citadeļu parādīšanās, kas pārstāvēja centralizētu varu un arvien urbānāku dzīves kvalitāti. Tirdzniecības tīkli saistīja šo kultūru ar radniecīgām reģionālajām kultūrām un tāliem izejvielu avotiem, tostarp lazurītu un citiem materiāliem pērlīšu izgatavošanai. Ap 2600. gadu p.m.ē. ciema iedzīvotāji bija pieradinājuši daudzas lauksaimniecības kultūras, tostarp zirņus, sezama sēklas, dateles un kokvilnu, kā arī mājdzīvniekus.

Laikposms no 2600. gada līdz 1900. gadam p.m.ē. agrīnās Harapas kopienas pārtapa par lieliem pilsētu centriem, tostarp Harapu, Dholaviru, Mohendžodaro, Lotālu, Ruparu un Rakhigarhi, un vairāk nekā 1000 pilsētām un ciemiem, kas bieži vien bija relatīvi nelieli. Harapas iedzīvotāji attīstīja jaunas metalurģijas metodes, ražoja varu, bronzu, svinu un alvu, un demonstrēja augstu inženierijas līmeni. Harapas iedzīvotāju attīstīto arhitektūru apliecina iespaidīgie doki, klētis, noliktavas, ķieģeļu platformas un aizsargmūri. Indas civilizācijas iedzīvotāji sasniedza lielu precizitāti garuma, masas un laika mērīšanā. Viņi bija vieni no pirmajiem, kas izstrādāja vienotu svaru un mērvienību sistēmu. 

Senās Ķīnas konkrētie kultūras reģioni, kuros attīstījās Ķīnas civilizācija, bija Dzeltenās upes civilizācija, Jandzi civilizācija un Liao civilizācija. Agrīnās liecības par ķīniešu prosas lauksaimniecību ir datētas ar aptuveni 7000. gadu p.m.ē. un agrākās liecības par kultivētiem rīsiem, kas atrastas Čentoušāņā pie Jandzi upes, datētas ar 6500. gadu p.m.ē. Čentoušaņa, iespējams, bija arī pirmās nocietinātās pilsētas atrašanās vieta Ķīnā. Līdz ar lauksaimniecību pieauga iedzīvotāju skaits, radās iespēja uzglabāt un pārdalīt kultūraugus, kā arī potenciāls atbalstīt speciālistus amatniekus un radošos cilvēkus.

Senās Ķīnas valdnieku dinastijas tūkstošu gadu garumā attīstīja ražošanas, lauksaimniecības, mākslas, literatūras un zinātnes iemaņas un panāca ievērojamus sasniegumus.

Andu piekrastē agrākās lauksaimniecības liecības ir datējamas ar aptuveni 9000. gadu p.m.ē. Ekvadorā Lasvegasas kultūras vietās. Vecākās kanālu apūdeņošanas liecības Dienvidamerikā ir datējamas ar 4700. līdz 2500. gadu p.m.ē. Zaņas ielejā tagadējās Peru ziemeļos. Agrākās pilsētu apmetnes Andos ir datētas ar 3500. gadu p.m.ē. Huarikangā Fortalezas apgabalā un Sečin Bajo pie Sečinas upes tagadējā Peru. Tiek uzskatīts, ka Karalas-Supes jeb Norte Čiko civilizācija ir radusies ap 3200. gadu p.m.ē., jo tieši tajā brīdī kļūst skaidri redzamas liela mēroga cilvēku apmetnes un kopienu būvniecība vairākās vietās. Civilizācija uzplauka netālu no Klusā okeāna piekrastes trīs mazu upju Fortalezas, Pativilkas un Supes ielejās. 

Pie ievērojamām apmetnēm pieder Karalas pilsētas, kas ir lielākā un sarežģītākā pirmskeramikas vieta, un Aspero. Norte Čiko izceļas ar lielu vietu blīvumu ar milzīgi plašu arhitektūru. Trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras Norte Čiko, iespējams, bija visblīvāk apdzīvotā teritorija pasaulē (izņemot, iespējams, Ziemeļķīnu). Civilizācija izrādīja iespaidīgus arhitektūras brīnumus, tostarp lielus zemes vaļņu platformu uzkalniņus un iegremdētus apaļus laukumus, kā arī attīstītu tekstilrūpniecību. Platformu uzkalniņi, kā arī lielas akmens noliktavas sniedz liecības par stratificētu sabiedrību un centralizētu varu, kas nepieciešama resursu, piemēram, kokvilnas, sadalīšanai. Ekonomiskā vara balstījās uz kokvilnas un ēdamo augu kontroli un ar tiem saistītajām tirdzniecības attiecībām. Ir norādījumi uz bagātu un daudzveidīgu tirdzniecības dzīvi: eksportēja produktus uz tālām kopienām apmaiņā pret eksotiskiem importa produktiem. Norte Čiko atradumu vietās atrastie virkņu saišķi ir identificēti kā kipu — sava veida pirmsrakstniecības ierakstīšanas ierīce. Tiek uzskatīts, ka kipu kodē skaitlisku informāciju, taču daži ir izvirzījuši pieņēmumu, ka kipu ir izmantoti cita veida datu kodēšanai, iespējams, tostarp literāru vai muzikālu pielietojumu.

Vidusamerikā jeb Mezoamerikā kukurūza pirmo reizi tika kultivēta Meksikas dienvidos ap 7000. gadu p.m.ē. Ap 1900. gadu p.m.ē. mokaju cilts kultivēja vienu no divpadsmit kakao sugām. Tiek arī uzskatīts, ka mokaju cilts bija viena no pirmajām kultūrām Mezoamerikā, kas attīstīja hierarhisku sabiedrību. Olmeku civilizācijas saknes meklējamas agrīnajās Tabasko lauksaimniecības kultūrās, kas aizsākās ap 5100. līdz 4600. gadam p.m.ē. Olmeku civilizācijas rašanās tradicionāli tiek datēta ar aptuveni 1600. līdz 1500. gadam p.m.ē. Olmeku iezīmes pirmo reizi parādījās San Lorenzo Tenočtitlānas pilsētā, pilnībā izveidojoties ap 1400. gadu p.m.ē. Civilizācijas uzplaukumu veicināja labi laistītas aluviālās augsnes vietējā ekoloģija, kā arī Koacakoalkosas upes baseina nodrošinātais transporta tīkls.

Civilizācija veicināja blīvi koncentrētu iedzīvotāju skaitu, kas savukārt izraisīja elites klases rašanos un ar to saistīto pieprasījumu pēc simbolisku un izsmalcinātu luksusa artefaktu ražošanas, kas raksturo olmeku kultūru. Daudzi no šiem luksusa artefaktiem tika izgatavoti no tādiem materiāliem kā nefrīts, obsidiāns un magnetīts, kas nāca no tālām vietām un liecina, ka agrīnajām olmeku elitēm bija pieejams plašs tirdzniecības tīkls Mezoamerikā. Olmeki radīja monumentālus arhitektūras sasniegumus, piemēram, Lielo La Ventas piramīdu. Ir lēsts, ka La Ventas pilsētai galvenās apdzīvotības laikā tai bija nepieciešams vismaz 18 000 cilvēku atbalsts. Olmekus dažreiz dēvē par Mezoamerikas mātes kultūru, jo tā bija pirmā Mezoamerikas civilizācija un lika daudzus pamatus sekojošajām civilizācijām.

Sen nav bijis nevienas jaukas animācijas, ne? Bez AI, bez tā visa, kas notiek apkārt.

Vakar bija tāds laiks un tik laika, ka beidzot varēju atļauties šogad pirmoreiz līdz jūŗai aizbraukt.

Vispirms gan aizbraucu līdz Laimdotas ielas jūŗai. Jā, ir visā krāšņumā:

Čiekurkalnā miglaina siltumelektrocentrāle:

Ap šo laiku sapratu, ka esmu trilemmā — no trim iespējām jāizvēlas divas:

1. tā kā ritenim nav dubļusargu, braukt lēnām, lai nenošķiestos;
2. pagūt laikus atpakaļ, lai vestu sievu uz Pārdaugavu;
3. fotografēt skatus pa ceļam.

Atmetu trešo.

Mežaparkā galvenais ceļš cauri (Kokneses—Ostas prospekts) sniegā. Labi, ka vēl ar akmentiņiem nokaisīts. Par laimi, ne reizes nenogāzos, tomēr apņēmos atceļā tur vairs nebraukt, bet laist no Jaunmīlgrāvja uz Sarkandaugavu pa Viestura prospekta veloceliņu un tad pa Gustava Zemgala gatvi.

Tālāk jau mierīgi, visur asfalts. Līdz Vēlavu ielai. Tajā pāri visai ielai vairākas dziļākas peļķes nekā Laimdotas ielā un ar peldošiem ledus gabaliem. Pa malas sniegu gaŗām tiku, tak Vēlavu—Cirsmas—Vasarnieku krustojumā metu skatu atpakaļ, vai Cirsmas iela nav labāka. Bija labāka, tāpēc izlēmu izmantot to atceļam.

Vēl atlika suņa aste līdz jūŗai. Koka laipa bija sniegā, un sniegs tik izburbis, ka šosejnieks stiga iekšā. Kāpu nost un laidos vieglā riksī ar riteni pie rokas. Rikšoju, jo biju kļūdījies ceļojuma apaviem — apvilcis ūdens caurlaidīgus, tagad centos izkustināt pēdas un sasildīties.

Pie jūŗas nekā īpaša, sniegs un ledus ar smiltīm. Liedagā ledus pa virsu smiltīm — labi, ka ritenis pie rokas, bija, uz kā balstīties, lai nenogāztos. Foto par pierādījumu, ciktāl biju ticis:

Pie jūŗas sapratu, ka esmu dilemmā: atceļā braukt lēnām, lai nenošķiestos, vai pagūt laikus mājās, lai vestu sievu uz Pārdaugavu. Izvēlējos otro.

Tad rikšoju atpakaļ uz Cirsmas ielu. Jā, sasildījos. Jā, Cirsmas iela bija daudz labāk braucama par Vēlavu ielu. Jā, caur Sarkandaugavu vieglāk nekā caur Mežaparku. Beigās laikus mājās ar 34 km ķešā un vairāku milimetru biezu Rīgas ielu kultūrslāni uz bikšdibena.

Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās.

Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem.

Runa ir par politisku tehnoloģiju.

Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronzas figūra, kas nespēj atbildēt.

Šis ienaidnieks nav reāls drauds. Tas ir politiski konstruēts objekts, uz kura iespējams projicēt neapmierinātību, dusmas un nedrošību. Kamēr sabiedrība strīdas par pieminekļiem, tā mazāk jautā par varu, kompetenci vai atbildību. Simbolu kari aizstāj reālu politiku.

Absurdākais ir tas, ka šī selektīvā cīņa pati kļūst par propagandas formu. Tiek radīta ilūzija par drosmīgu pretošanos, lai gan patiesībā notiek drošākais iespējamais konflikts — cīņa ar pagātni, kas nevar pretoties. Vienu autoru pasludina par impērijas balsi, kamēr citas tās pašas impērijas kultūras struktūras turpina funkcionēt bez mazākā satricinājuma.

Tas nav nejaušs haoss. Tā ir disciplinēta nekonsekvence.

Sabiedrībai tiek piedāvāts morāls rituāls: piedalīties simboliskā sodīšanā, lai nebūtu jāuzdod sistēmiski jautājumi. Jo īsta konsekvence būtu bīstama — tā prasītu analizēt ne tikai pieminekļus, bet institūcijas, finansējumu, kultūras politiku un pašu kolektīvo līdzdalību. Vieglāk ir nojaukt statuju nekā atzīt, ka propaganda dzīvo arī komfortā, ieradumā un estētiskā pieradumā.

Režīms šādā brīdī pat neuzspiež ideoloģiju tieši. Tas vienkārši rada atmosfēru, kurā sabiedrība pati sāk pieprasīt ienaidniekus. Jo bez ienaidnieka kļūst redzams tukšums — argumentu trūkums, stratēģijas neesamība, nākotnes migla.

Un tā pilsēta dzīvo paradoksā: viens dzejnieks tiek aprakts politiskas šķīstīšanās vārdā, kamēr cita kultūras klātbūtne tiek ignorēta, jo tā netraucē naratīvam. Taisnīgums kļūst selektīvs, morāle — instrumentāla, bet propaganda — gandrīz neredzama.

Visradikālākais šajā stāstā nav pieminekļu krišana. Visradikālākais ir tas, ka sabiedrība sāk uztvert šo mākslīgi radīto konfliktu kā dabisku realitāti — un brīvprātīgi piedalās izrādē, kuras scenāriju nav rakstījusi pati.

Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) ir viens no galvenajiem akadēmiskajiem partneriem projektā «Digitālā savienojamība Centrālajā Āzijā» (Connectivity for Central Asia, C4CA) – jaunā Eiropas Savienības (ES) «Team Europe» iniciatīvā platformā «Digitalizācija attīstībai» (D4D). Iniciatīvas mērķis ir veicināt drošu, iekļaujošu un uz satelītu tehnoloģijām balstītu digitālo savienojamību Centrālāzijā, īpašu uzmanību pievēršot lauku reģioniem, digitālo prasmju attīstībai un ilgtermiņa digitālajai iekļaušanai.