nekur.lv

Kamēr vieni liek apmaksātus rakstus par to, ka viņiem izpirkti plaukti, kāds cits lieliski izmanto pēdējo nedēļu ziņu aktualitātes.

Par Maximu skumji – cilvēki laikam vienkārši padevušies.

Lidl – gribu samīļot, cik ļoti patīkami mani pārsteidza šis risinājums.

Norvēģu bērnu un ģimeņu ministrija finansē norvēģu patērētāju padomi (Forbrukerrådet). Organizāciju, kura ir kaut kas līdzīgs mūsu PTAC.

Un tas nav vienīgais, ar ko viņi nodarbojas. Starptautiski pazīstami ar ne vienu vien pētījumu, kurš diezgan tieši un nesaudzīgi vēršas pret dažādu tehnoloģiju uzņēmumu tumšajiem darbiņiem. Piemēram, 2020. gadā viņi nāca klajā ar tādu kā exposé par to kā tad īsti darbojas datu brokeri reklāmas tirgū — «Out of Control».

Svaigākā kampaņa ir «Breaking Free», kuras fokusā ir 'viss pārvēršas sūdā', jeb enshittification. Kad kompānijas savus produktus padara sliktākus ar mērķi padarīt savu peļņu lielāku. Zemāk kampaņas promo video. Treileris, tā sakot.

Kad es nododu plastmasas pudeli depozīta automātā un izvēlos ziedot dažus centus, tas šķiet tik mazs un ikdienišķs žests. Tomēr tajā brīdī man prātā uzplaiksnī jautājums: kam es patiesībā ziedoju? Vai tie ir centi karam, iznīcībai un naidam? Vai tie palīdz radīt kaut ko citu — nākotni, kas ir mierīgāka un cilvēcīgāka?

Mūsu laikmets bieži liek justies tā, it kā pasaule būtu pilna ar konfliktiem un sāpēm. Ziņas runā par ieročiem, frontēm un izpostītām pilsētām. Tad dažkārt šķiet, ka pat mazs ziedojums pazūd šajā lielajā troksnī. Taču patiesībā katram cilvēkam ir izvēle – kur virzīt savu nodomu.

Es izvēlos ticēt, ka šie centi nav par karu. Tie nav par iznīcību vai nogalināšanu. Tie ir par bērniem. Par viņu iespējām mācīties, augt, sapņot un dzīvot pasaulē, kurā ir vairāk cerības nekā bailes.

Varbūt viena pudele neko nemaina. Varbūt pat simts pudeļu nemaina visu pasauli. Bet katra izvēle ir kā mazs akmens nākotnes pamatos. Un, ja šie akmeņi tiek likti bērnu labā, tad mēs būvējam nevis karu, bet rītdienu.

Tāpēc, kad es ziedoju depozīta naudu, es to nedaru iznīcībai. Es to daru bērniem. Un bērni vienmēr ir nākotne.

Bieži saku, ka shadcn/ui nav vienkārši kārtējā UI bibliotēka. Patiesībā tā ir pavisam cita domāšanas pieeja tam, kā tiek būvēti moderni SaaS produkti. Kad es pirmo reizi ar to sāku strādāt, man diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tas nav tikai dizaina rīks — tas ir arhitektūras lēmums.

Parasti, kad cilvēki izmanto kādu UI bibliotēku, piemēram, Material UI vai Ant Design, viņi instalē pakotni un lielākā daļa komponentu dzīvo `node_modules`. Tas nozīmē, ka tu faktiski izmanto melno kasti. Tu vari konfigurēt dažas lietas, bet pašā pamatā bibliotēka nosaka noteikumus.

Ar shadcn viss notiek citādi.

Kad es pievienoju komponentu, tas netiek ielādēts kā ārēja bibliotēka. Tas tiek ierakstīts tieši projektā kā kods. Rezultātā visi komponenti dzīvo `/components/ui` mapē, un es varu mainīt jebkuru rindiņu. Ja man vajag pogu ar nedaudz citādu uzvedību vai dialogu ar specifisku animāciju, es vienkārši atveru failu un izmainu kodu.

Tas var šķist mazs tehnisks sīkums, bet patiesībā tas pilnībā maina attiecības starp izstrādātāju un UI sistēmu. Tu vairs neesi atkarīgs no bibliotēkas versijām vai API izmaiņām. Projekts pamazām izveido savu dizaina sistēmu, kas kļūst par daļu no produkta infrastruktūras. SaaS produktos tas ir īpaši svarīgi, jo UI sistēmas bieži dzīvo gadiem ilgi.

Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka shadcn komponenti balstās uz Radix UI. Radix pieeja ir interesanta ar to, ka tā fokusējas uz tā sauktajiem headless komponentiem. Tas nozīmē, ka viņi atrisina visas sarežģītās lietas — pieejamību, fokusēšanu, klaviatūras navigāciju, ARIA atribūtus, dropdown loģiku un dialogu uzvedību — bet neuzspiež nekādu konkrētu dizainu.

Ja kādreiz esi mēģinājis pats uzrakstīt perfekti pieejamu dialogu vai dropdown izvēlni, tu zini, cik tas patiesībā ir sarežģīti. Ir jādomā par focus trap, escape taustiņu, screen reader uzvedību, scroll bloķēšanu un vēl daudzām citām niansēm. Radix to visu jau ir atrisinājis profesionālā līmenī. shadcn vienkārši uzliek tam virsū minimālistisku dizaina slāni.

Rezultātā interfeiss izskatās ļoti vienkāršs, bet zem virsmas darbojas ļoti stabila UX infrastruktūra.

Trešais svarīgais aspekts ir integrācija ar Tailwind CSS. Tailwind būtībā maina to, kā mēs domājam par CSS. Tradicionāli mēs rakstām HTML un tad atsevišķos CSS failos definējam stilus. Tailwind pieejā dizains tiek veidots tieši komponentā, izmantojot utility klases.

Tas nozīmē, ka dizaina sistēma kļūst par konkrētu tokenu kopu, kas tiek izmantota tieši kodā. Kad komponentā redzi klases kā `bg-zinc-950`, `text-zinc-50` vai `border-zinc-200`, tas nav tikai stils — tā ir faktiski dizaina valoda, kas tiek izpildīta kodā.

Tas arī padara izstrādi daudz ātrāku, jo nav jāpārlec starp CSS failiem un komponentiem. Viss notiek vienā vietā, un dizaina izmaiņas var veikt ļoti ātri.

Man ļoti patīk arī tas, ka shadcn pieeja ir modulāra. Daudzas tradicionālās UI bibliotēkas pievieno projektam diezgan lielu JavaScript apjomu, pat ja tu izmanto tikai dažus komponentus. Ar shadcn tas nenotiek. Tu pievieno tikai tos komponentus, kuri tev patiešām ir vajadzīgi. Ja projektā izmanto tikai pogu, input lauku un dialogu, tad projektā būs tikai šo komponentu kods.

Tas padara aplikāciju daudz vieglāku un ātrāku, īpaši ja projekts ir būvēts ar Next.js.

Tieši uz Next.js es arī būvēju visu sistēmu. Tas ļauj apvienot server renderēšanu, React komponentus un modernu routing vienā framework. Viena no lietām, kas man ļoti patīk Next.js, ir Incremental Static Regeneration jeb ISR. Ar ISR lapas var tikt ģenerētas statiski, bet vienlaikus tās var arī automātiski atjaunoties fonā. Tas nozīmē, ka lietotājs vienmēr saņem ļoti ātru lapu, bet saturs joprojām var būt dinamisks.

Rezultātā aplikācija ielādējas gandrīz kā statiska vietne, kas rada ļoti labu lietotāja pieredzi.

Autentifikācijai es izmantoju Clerk. Tas ļauj ļoti ātri ieviest lietotāju kontus, login un signup sistēmu, kā arī lietotāju sesiju pārvaldību. Tas noņem milzīgu daudzumu darba, kas citādi būtu jāveic pašam.

Savukārt datu loģiku un backend funkcijas es veidoju ar Convex. Convex ļoti labi strādā kopā ar React, jo tas piedāvā reāllaika datu sinhronizāciju un server funkcijas bez klasiskā REST API slāņa. Tas padara frontend un backend sadarbību daudz vienkāršāku.

Kad runa ir par maksājumiem, ideāls sabiedrotais šādai arhitektūrai ir Stripe. Stripe piedāvā ļoti stabilu un labi dokumentētu maksājumu infrastruktūru, kas ļauj ātri ieviest abonementus, vienreizējos maksājumus un billing sistēmas. SaaS produktos tas ir kritiski svarīgi, un Stripe to atrisina ļoti eleganti.

Interfeisa kustībām un animācijām es izmantoju Framer Motion. Tas ļauj pievienot ļoti glītas un dabiskas animācijas — pogu hover efektus, elementu parādīšanos, mikrointerakcijas. Šīs animācijas nav tikai dekorācija. Tās palīdz lietotājam saprast, kas notiek interfeisā, un padara produktu daudz dzīvāku.

Visa šī infrastruktūra beigās tiek deploy uz Vercel. Vercel ir praktiski ideāla platforma Next.js projektiem. Deploy process ir ļoti vienkāršs, preview vide tiek izveidota katram commit, un produkcija var tikt atjaunināta dažu sekunžu laikā.

Papildus tam šāda arhitektūra ļauj ļoti labi pārvaldīt arī SEO. Next.js server renderēšana un statiskā ģenerēšana nozīmē, ka saturs ir pilnībā saprotams meklētājiem. Ja metadata, struktūra un semantiskais HTML ir pareizi veidots, tas rada ļoti tīru SEO signālu, kas patīk meklētājprogrammām, piemēram, Google.

Rezultātā vietne ir gan ātra, gan tehniski pareizi strukturēta, kas ilgtermiņā palīdz arī organiskajai redzamībai.

Runājot par dizainu, es izvēlējos izmantot Zinc krāsu paleti no Tailwind. Tailwind piedāvā vairākas neitrālās krāsu skalas, bet Zinc man šķiet vispiemērotākā šai estētikai. Tai ir nedaudz industriāls tonis, kas ļoti labi saskan ar minimālistisku SaaS dizainu.

Piemēram, Zinc-950 ir gandrīz melns tonis, kuru es izmantoju virsrakstiem un galvenajām pogām. Tas rada ļoti spēcīgu kontrastu un autoritātes sajūtu. Savukārt Zinc-50 tiek izmantots kā galvenais fons. Tas nav pilnīgi balts — tajā ir ļoti viegla pelēka pieskaņa, kas padara interfeisu mierīgāku un vizuāli dārgāku.

Robežām un struktūrai ļoti labi strādā Zinc-200 un Zinc-300. Šīs krāsas ir pietiekami redzamas, lai turētu interfeisa struktūru, bet pietiekami neitrālas, lai nenovērstu uzmanību no satura. Savukārt Zinc-500 ir ideāls sekundārajam tekstam un aprakstiem, jo tas ir labi lasāms, bet nepārspēj galveno saturu.

Rezultātā viss interfeiss kļūst ļoti mierīgs un strukturēts. Man patīk to saukt par vizuālo intelektuālo klusumu. Interfeiss nepievērš sev uzmanību — tas vienkārši ļauj lietotājam koncentrēties uz produktu.

Un tieši tāpēc man šāda pieeja šķiet tik interesanta. Tā nav tikai tehnoloģiju kaudze vai komponentu kolekcija. Tā ir vesela filozofija par to, kā būvēt modernu produktu, kur arhitektūra, dizains, ātrums, SEO un lietotāja pieredze strādā kopā kā viena sistēma.

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana.

Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli.

Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā vara zina labāk. Ka tavs ķermenis un tavs prāts pieder sistēmai no rīta līdz pēcpusdienai.

No 1. klases. Nevis no 10., kad cilvēks jau tuvojas pilngadībai. No 1. Tas ir apzināts. Tas ir plāns. Jo jo agrāk tu iemācies, ka privātums ir privilēģija, ko valsts var atņemt „labā” vārdā, jo ātrāk tu kļūsti par perfekti funkcionējošu ķieģeli. Bez protestiem. Bez jautājumiem. Bez atmiņas par to, ka reiz tev bija tiesības uz savu kabatu.

Filozofiski tas ir klasisks panoptikona sākums. Nav vajadzīgs pat reāls uzraugs – pietiek ar iespēju, ka kāds var pārbaudīt. Bērns iemācās uzvesties tā, it kā viņu vienmēr skatītos. Vēlāk tas pats mehānisms pārceļas uz darba vietu, uz sociālo tīklu, uz veselības datiem. Lielais Brālis neuzsāk kontroli ar likumu par pieaugušajiem. Viņš to uzsāk ar likumu par bērniem.

Jo bērni nekad neaizmirst pirmo aizliegumu.

Mēs varam saukt to par drošību. Varām saukt par izglītību. Bet vārds paliek vārds: kontrole. Un pirmais ķieģelis jau ir ielikts. Klusi. Bez patosa. Vienkārši – vēl viens noteikums. Vēl viens mūris. Vēl viens mazs cilvēks, kas mācās: „Es neesmu īpašnieks. Es esmu daļa.”

Mākoņi šķiet tik ikdienišķi, ka reti aizdomājamies par to patieso dabu. Skolā mācītais par iztvaikošanu un kondensāciju ir tikai redzamā...

The post Kā veidojas mākoņi appeared first on Hitnet.lv.

Piektdien Rīgā gāza pamatīgs lietus. Satraukums par sliktajiem laika apstākļiem festivālā, uz kuru šajā dienā visi centās un vēlējās nokļūt, bija pamatīgs. Sociālajos tīklos virmoja viltus bildes ar applūdušo telšu pilsētiņu, kas manā prātā viesa lielas bažas par gaidāmo. Arī nedaudz trakā piedzīvojumu  ideja nokļūt Salacgrīvā bez sabiedriskā transporta un bez sava auto kutināja pakrūti. Neesmu nekāds autostopu fans. Tikai dažas reizes esmu mēģinājis šo sporta veidu. Visas beidzās laimīgi, tomēr nepieciešamo adrenalīna devu, lai no stopošanas kā tādas gūtu ārkārtīgi lielu baudu (emocionālā ziņā), nekad neesmu ieguvis. Tomēr kaut kas urdīja šoreiz darīt citādi.

Tērpies vasarīgi, tomēr laika apstākļiem atbilstoši, ar ne pārāk lielu mugursomu uz pleca, smaidīgs un neizlijis, tiku līdz Brīvdabas muzeja apkaimei. Bez īpašām cerībām un sapņiem, biju sagatavojis gana lielu plāksni ar uzrakstu SALACGRĪVA, lai visiem viss ir skaidrs. Lietus bija pārstājis. Brīžos vienaldzīgi raudzīdamies apkārtnē, citreiz vienkārši mākoņos, vērojot to straujās kustībās, biju aizmirsis par mērķi un to, ko vispār daru šosejas malā. Domās biju aizklīdis kaut kur starp Franciju un Spāniju. Pēkšņi attopos, ka kāds cenšas runāt ar mani. Teiktu, drīzāk kliegt uz mani. It kā nokritis no plaukta, savā priekšā ieraugu auto ar atvērtām durvīm, caur kurām noliecies, uz mani smaidīgām acīm veras kāds puisis. “Ilgi tur plāno stāvēt?” viņš kliedza uz mani. Drīzāk skaļā balsī teica, lai viņu spētu sadzirdēt. Samulsis kratīju galvu. Viņš turpināja: “Brauksim?”

“Sveiks, mani sauc Pāvels,” jau kilometru pēc tam, kad biju iekāpis viņa jaunajā tumšas krāsas auto, viņš it kā smejoties, man teica. Nesaprotamu iemeslu dēļ, biju samulsis, knapi spēju no sevis izvilkt dažas frāzes, bet sasveicināties man izdevās. Viņš izskatījās neticami labi. Cilvēks pilns pozitīvisma, laipnības un enerģijas. Viņš bija tērpies ļoti vasarīgi. Dzeltenīgais t-krekls ar uzrakstu “My work is smiling” un džinsu šorti bija viņa vienīgie apģērba gabali. Viņa rokas izskatījās tik seksuālas, ka nespēju no tām nolaist acis. Sajutu sevī nevaldāmu uztraukumu un pat uzbudinājumu. Pilnīgi netipiski manam raksturam, man bija grūti parunāt, bet viņa enerģiskums šķiet varēja izglābt, ja ne visu galaktiku, tad planētu Zeme pilnīgi noteikti. Viņš izglāba arī mūsu turpmāko kopceļu. Jau neviļus pēc divdesmit minūtēm mēs jautri čalojām par gaidāmo mūzikas izvēli festivālā. Abiem par pārsteigumu intereses sakrita teju par simts procentiem, kas jau vien solīja labu braucienu līdz pat Salacgrīvai. Pa ceļam atklāju, ka telšu pilsētiņa mani neinteresē, jo festivāla ciemā dzīvo radinieki, ar kuriem esmu sarunājis apmešanos viņu saimniecības ēkā, kas vasarā tiek iekārtota kā mazs dzīvoklītis sev un citiem par prieku. Pāvelam līdzi bija telts un kaut kādas segas. Tiesa viņš smejoties teica, ka diez vai gribēšoties dzīvoties pa telti, tomēr kaut kur atkrist vajadzēšot.

Esot jau uz Saulkrastu apvadceļa, Pāvels pēkšņi ieminējās, ka esot ārkārtīgi izsalcis un vai es piekritīšot, ja kopā iebrauktu Saulkrastos, lai kaut kur papusdienotu. Biju sajūsmā par šo domu, jo daudzas pazīmes manī arī liecināja par nepieciešamību tikt pie pārtikas. Tā atraduši centrālo Saulkrastu kafejnīcu, nepretendējot uz smalkām pusdienām, tikām pie diezgan patīkamas maltītes. Dzerot jau kafiju, dīvaini saldi skatoties acīs, Pāvels pēkšņi pajautāja, kāpēc man neesot laulības gredzena? Mana atbilde, ka šajā dzīvē visdrīzāk man tāds nav paredzēts, viņu sasmīdināja un padarīja viegli ieinteresētu. Uzzināju, ka viņam ir 14 gadus vecs dēls. Jaunības neprāts – pirmā pieredze. Viņš nekad neesot bijis precējies un nekad neesot dzīvojis kopā ar sievieti. Pāvels nesāka stāstīt detaļas, bet teikums pa teikumam, liecināja, ka man tiek dota tieši tā informācija, kuru viņš uzskatīja par nepieciešamu man pastāstīt.

Kad gājām jau ārā no kafejnīcas, viņa roka viegli pieskārās manam plecam, sakot, ka ceļš ir jāturpina, nosaucot mani par jauno draugu. Kaut ko nerātni atcirtu un tad jau mēs turpinājām ceļu tālāk. Daudz jauna uzzināju par Pāvelu. Viņš kļuva neparasti atklāts. Tik atklāts, ka brīžos sāku mulst no viņa dzīves atziņām, nespēdams atbildēt ar to pašu. Stāsti par piedzīvojumu pilniem ceļojumiem ar savu dēlu, brīžos mani aizkustināja līdz asarām, kuras izdevās savaldīt par mata tiesu. Viņa puika esot tas, kādēļ dzīvei esot jēga. Otrais dzīves piepildījums esot viņa bizness, par kura veiksmi visnotaļ liecināja jaunais auto. Pāvels ar puiku dzīvojot kopā. Uz festivāla laiku mazais esot pie vecmāmiņas, jo 34 gadus jaunajam papucim pienākoties brīvdienas vienatnē. Uz šo visnotaļ idillisko stāstījumu biju spiests atbildēt, ka mans acuraugs sver tikai nieka 14 kilogramus un labprāt komunikācijai izmanto riešanu un žēlas acis.

Bijām jau sasnieguši Vitrupi. Automašīnu straume jau bija kļuvusi gausāka, tomēr tā kustējās pieklājīgā ātrumā. Manam šoferim ienāca prātā doma, ka varētu izvēdināt galvu, turklāt bija vēl agra pēcpusdiena un līdz koncertu sākumam bija krietns brīdis, tādēļ nokavēt kaut ko no vēlamā repertuāra bija neiespējami.

Pāvels atzinās, ka ļoti sen nav staigājis tā vienkārši pa jūras krastu. Bija drusku vēsi, tomēr vējš patīkami plucināja matus. Vienubrīd kā tādi mazi smaidīgi puikas skrējām gar jūras krastu, cenšoties viens otru noķert. Es gadsimtu nebiju tā dauzījies. Pāvelam tas izdevās lieliski, spriedu, ka tieši dēla esamība viņu izveidojusi tieši tādu – jautru, enerģisku, paraugu savam puikam. Varēja just, ka viņš dzīvoja mīlot tikai vienu cilvēku – tas bija viņa dēls.

Kad jau mierīgi gājām atpakaļ uz auto, Pāvels pēkšņi apstājās un neveikli teica: “Klau, es gribēju Tev ko vaicāt!” Melošu, ja tagad teikšu, ka nesabijos no šiem vārdiem. Caur galvu izlidoja simtiem domu, tajā skaitā, ka tālāk ceļu viņš vēlas turpināt vienatnē. Tomēr viss bija citādi. Viņš lēnām un neveikli pieskārās manai plaukstai un tad pajautāja: “Vai Tu gribi būt mans draugs turpmākās divas dienas?” Es piekritu…