nekur.lv

Lejupielādēt, te: https://play.google.com/store/apps/details?id=com.artillery.ascii

Darbs pie “Rāznas ezera pirātiem” neapstājas, lai gan viss notiek ļooooti nesteidzīgi. Tā ir, kad pieaugušam cilvēkam ir vēlme nodarboties ar hobijiem, taču dārgākais resurss ¬– laiks, ir ļoti ierobežotā daudzumā. Mēģinu saglabāt veselīgu darba un privātās dzīves balansu, veltīt laiku gan sev, gan ģimenei, kā arī, ik pa laikam kaut ko uzzīmēt, uzrakstīt un uzspēlēt. Tas nu tā.

Jaunajā spēles atjauninājumā beidzot ir skaņa. Viss ieturēts retro stilā, tāpēc 8-bitu sintezatora pukšķi, rūcieni un pīkstieni attēlo šāvienus, sprādzienus un ezera šļakatas. Ir arī fona mūzika. Latgaliešu tautasdziesma “Tuoļi dzeivoj”. Pirmkārt, man ļoti patīk šī dziesma (nevis tā bezgalīgi nodeldētā “Rūžeņa”), otrkārt, tā ir tautasdziesma par kuru nav jāmaksā autoratlīdzības.

Dziesmu ierakstīju pats, pierakstot notis blociņā, un tad ar vienu pirkstu klabinot sintezatoru. Bija milzīgs kārdinājums iedot skaņas apstrādi mākslīgajam intelektam. Es izmēģināju “Suno“ un teikšu taisnību – rezultāts bija lielisks. Perfekts. Absolūti profesionāls. Taču manis paša morālā stāja neļauj aizvietot savu personīgo radošumu ar mākslīgo intelektu.

Varu izklausīties divkosīgs, jo spēles kods uz 99% ir mākslīgā intelekta veidots. Par to var izlasīt te: https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/tehnologijas-un-zinatne/13.09.2025-ka-es-bez-programmesanas-prasmem-ar-maksligo-intelektu-radiju-speli-raznas-ezera-pirati-soli-pa-solim.a613202/

Paskaidrošu, ka mākslīgais intelekts tika izmantots vietās, kur man ir minimālas zināšanas, un šo zināšanu iegūšana prasītu nesamērīgi daudz laika. Tāpēc lietas, kuras man puslīdz padodas – vizuālie tēli un mūzika, tās es veidoju pats. Minēšu, ka var pastāvēt programmētāji, kuri profesionāli raksta programmu kodu, taču izmanto MI tur, kur viņiem pašiem trūkst spēju, piemēram, veidojot programmu ikoniņas vai ilustrācijas. Manuprāt, šī ir godīga un atbalstāma mākslīga intelekta spēju izmantošana.

Ļoti interesantu viedokli par mākslīgo intelektu pauž mākslinieks Gatis Šļūka, iesaku izlasīt: https://karikatura.lv/karikaturas-un-maksligais-intelekts-mi/

Nu, un visbeidzot. Esmu izveidojis Etsy bodi, kurā piedāvāju Printful ražotus un piegādātus štruntiņus. Cepures ar “Rāznas ezera pirātu” logo un dažu karikatūru reprodukcijas: https://www.etsy.com/shop/Rupucinskis

Ir savādi, cik bieži mēs sākam savu dienu ar skaitli. Pirms paskatāmies debesīs, pirms sajūtam gaisu uz ādas, mēs apskatām lietotni un redzam: 12°C, 18°C, -3°C. Skaitlis, kas it kā pasaka visu par pasauli aiz loga. Un tomēr – tas nepasaka gandrīz neko.

Reizēm man gribas dzīvot, nezinot, kāda ir temperatūra ārā.

Ne tāpēc, ka skaitļi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tie aizstāj pieredzi. Kad mēs zinām temperatūru, mēs jau iepriekš izdomājam, kā jutīsimies. Ja ir +5°C, mēs gaidām aukstumu. Ja ir +25°C, mēs gaidām siltumu. Skaitlis kļūst par filtru starp mums un pasauli. Bet pasaule pati par sevi nav skaitlis. Tā ir vējš, kas pēkšņi ieķeras jakas piedurknē. Tā ir saule, kas uz mirkli uzsilda seju. Tā ir mitra gaisa smarža pēc lietus.

Temperatūra ir mērījums, bet dzīve – sajūta.

Kad mēs nezinām temperatūru, mēs kļūstam uzmanīgāki. Mēs atveram logu un klausāmies. Mēs skatāmies, kā kustas koku zari. Mēs uz mirkli apstājamies, lai sajustu, vai rīts ir ass un dzestrs, vai mīksts un silts. Pasaule atkal kļūst par kaut ko, kas ir jāatklāj, nevis jāizlasa.

Varbūt problēma nav pašos skaitļos. Problēma ir tajā, ka mēs arvien vairāk dzīvojam caur tiem. Mēs skaitām soļus, kalorijas, stundas, laikapstākļus. Dzīve pamazām pārvēršas statistikā. Bet cilvēks nav radīts tikai mērīt. Cilvēks ir radīts just.

Dzīvot, nezinot temperatūru, nozīmē pieņemt nelielu neziņu. Un neziņa nav trūkums – tā ir telpa pieredzei. Tā ir iespēja iziet ārā un ļaut pasaulei pateikt kaut ko pašai, nevis caur ekrānu.

Varbūt tieši šādās mazās nezināšanās slēpjas brīvība.

Jo brīvība reizēm ir ļoti vienkārša: atvērt durvis, iziet ārā un tikai tad uzzināt, kāds patiesībā ir rīts.

Dzīvē mēs sastopamies ar teicienu: nav lielu problēmu, ir tikai mazi cilvēki. Tas var šķist skarbs vai pat netaisnīgs, tomēr šajā domā ir dziļa filozofiska atziņa par cilvēka attieksmi pret pasauli. Problēmas pašas par sevi nav nedz lielas, nedz mazas — tās kļūst tādas mūsu apziņā. Tās aug vai sarūk līdz ar mūsu drosmi, raksturu un spēju skatīties pāri savām bailēm.

Mazdūšība nav vienkārši bailes. Bailes ir cilvēciskas, tās piedzīvo ikviens. Mazdūšība sākas tajā brīdī, kad cilvēks ļauj bailēm noteikt savu rīcību, kad viņš atkāpjas vēl pirms mēģinājuma, kad viņš pārliecina sevi, ka kaut kas nav iespējams tikai tāpēc, ka tas šķiet grūti. Tad problēma kļūst milzīga nevis savas būtības dēļ, bet tāpēc, ka cilvēks pats kļūst mazāks par to.

Vēsturē un ikdienas dzīvē redzams, ka viena un tā pati situācija dažiem cilvēkiem kļūst par nepārvaramu šķērsli, bet citiem — par iespēju augt. Atšķirība nav pašā situācijā, bet cilvēka iekšējā stājā. Cilvēks ar plašu dvēseli spēj redzēt tālāk par brīdi, par bailēm un par neveiksmes iespēju. Viņš saprot, ka grūtības ir dzīves daļa, nevis iemesls atkāpties.

Mazdūšība bieži slēpjas aiz šķietamas piesardzības. Cilvēks saka: “Tas nav iespējams,” “Tas ir pārāk riskanti,” “Tas nav man.” Šie vārdi var izklausīties saprātīgi, bet bieži tie ir tikai aizsardzība pret nepieciešamību uzņemties atbildību. Jo drosme nozīmē pieņemt arī iespēju kļūdīties, ciest neveiksmi vai tikt nesaprastam.

Taču cilvēks kļūst lielāks tieši tad, kad viņš neļauj problēmām noteikt savu vērtību. Lielums nav spēkā, bagātībā vai varā — tas ir iekšējā brīvībā. Cilvēks, kurš saglabā drosmi grūtību priekšā, vairs nav mazs, pat ja viņa spējas ir ierobežotas. Viņš kļūst par cilvēku, kurš nevis samazinās problēmas priekšā, bet pieaug līdz to lielumam.

Tāpēc teiciens par lielām problēmām un maziem cilvēkiem nav apsūdzība, bet aicinājums. Tas atgādina, ka cilvēks vienmēr var izvēlēties — sarauties bailēs vai iztaisnoties drosmē. Problēmas var būt sarežģītas, bet cilvēka gars spēj būt lielāks par tām.

Un varbūt patiesā dzīves gudrība slēpjas tieši šajā: nevis cerībā uz dzīvi bez grūtībām, bet spējā kļūt par cilvēku, kurš grūtību priekšā nekļūst mazāks.

Pārdomas radīja grāmata 

( USOIL M TF )

Pēdējo nedēļu laikā naftas cenas ir piedzīvojušas ievērojamu kāpumu. Šāds “lēciens” reti notiek vienkārši dabisku tirgus svārstību dēļ – bieži tas ir mākslīgas eskalācijas rezultāts, kurā politikas, ieroču rūpniecības un naftas lobiji gūst savas priekšrocības.

Primārais ieguvējs, protams, ir naftas kompānijas. Augstākas cenas nozīmē lielākus ieņēmumus, kas ļauj kompānijām ne tikai uzkrāt peļņu, bet arī investēt jaunās ieguves platformās vai spekulēt finanšu tirgos. Savukārt ieroču rūpniecība bieži vien cieši seko enerģētikas politikai: nestabilitāte reģionos, kur piegādes tiek apdraudētas, rada lielāku pieprasījumu pēc aizsardzības un militārās tehnikas. Mākslīgi uzturēta krīze var būt tieši viņu “tirgus”.

Tomēr šī naftas cenu kāpuma cena tiek maksāta vienkāršajiem patērētājiem. Degvielas rēķini, transporta izmaksas un pat pārtikas cenas pieaug, jo loģistika kļūst dārgāka. Tāpat ekonomiskie triecieni bieži vien saasina sociālās spriedzes, kuras politiski ietekmē valdības lēmumus, vēl vairāk pastiprinot nestabilitāti.

Interesanti, ka šāda veida eskalācija bieži ir mākslīga – ģeopolitiskās retorikas pastiprināšana, izlēmīgas embargo vai sankciju paziņojumi, un pat spekulatīvi pirkumi biržās – viss tas tiek izmantots, lai tirgus reaģētu un cenas kāptu. Tā ir neatvairāma kombinācija starp bagātajiem lobistiem un ietekmīgajām korporācijām, kamēr pārējie maksā rēķinu.

Tātad, kurš patiešām gūst labumu? Tie, kas kontrolē resursus un ieroču tirgu. Tie, kas pārzina psiholoģisko tirgus spēku un prot to izmantot. Bet mēs, kas dzīvojam “uz zemes”, sajūtam tikai cenu lēcienus un politiskās intrigu ēnas. Nafta un ieroči vienmēr iet roku rokā, un bieži vien pasaules krīzes tiek uzturētas mākslīgi, lai ieguvēji paliktu ieguvēji.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti ir paši uzkonstruējuši un savām rokām uzbūvējuši auto – studentu formulu, ar kuru no 27. jūlija līdz 3. augustam piedalīsies starptautiskajās sacensībās Ungārijā, bet vēlāk augustā – arī Polijā. Šāds studentu būvēts auto Latvijā ir pirmais, un RTU studentu komanda ir pirmā, kas piedalās Mehānikas inženieru organizācijas rīkotajās sacensībās «Formula Student 2024».

vara bungas: LT izlūki skaidro kā bērniem

Faktori, kas ietekmē RU spējas veikt specoperācijas vai konvencionālo uzbrukumu 3B

avots

Vēl par to pašu un daudz ko citu

Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes un inovāciju centra Dizaina fabrika aicina uz RTU inovāciju talismana LabLaba 1. dzimšanas dienas svinības, kas norisināsies 12. decembrī no plkst. 10.10 līdz 11.11, Ķīpsalas ielā 6a. 

5. jūnijā plkst. 19.00 RTU Arhitektūras un dizaina institūta Zīmētavā 4. stāvā izskanēs jauktā kora «Vivere» koncerts «Esat laipni saņemti!», kas ir kā ieskaņas koncerts jūlija beigās gaidāmajam kora koncertbraucienam uz Brazīliju.

vara bungas: Ar šo Krokusa tēmu var slēgt. Tagad atklāto avotu apertūras lielums tiks regulēts, t.sk. brutāli uzpērkot šos pašus atklātos avotus. Patiesības ekspozīcijas moments ir ļoti īss, diennakts, ne vairāk.

UPD1 Soloņins kā vienmēr piekasīgs faktu konstatēšanā, bet savu skaidrojumu noapaļo līdz banālam inscenējumam. Daesh reakcija un paziņojumi neiet kopā ar šo versiju. Tā kā domājiet paši.

Hm, vispirms par mūsu attieksmi pret smēķētājiem un alkohola lietotājiem. Tā, manuprāt, ir drusku tāda pašķība. Proti, nevienam nebūs slinkums aizrādīt kādam, kurš to cigareti aizkūpina smēķēšanai neparedzētā vietā. Kaut arī vairumā gadījumu tie smēķētāji cenšas ievērot "spēles noteikumus" un dodas smēķēt uz tādām vietām, kurās tas dūmkociņš nevienam netraucēs. Tajā pat laikā kāds/kāda var mierīgi kaut tajā pašā autobusā sēžot lietot to dziru un neviens neaizrādīs. Visur kur publiskās telpās nevienam nav iebildumu, ja kāds/kāda savus kaut 50 gramus ielieto. Traucēt sāk tikai galīgi nodzērušies alkonauti, un arī tad tikai savu kaut kādu nejauko fizisko izpausmju (netīrs, smakojošs apģērbs, uzbāzīgums attiecībā pret apkārtējiem vai kas tamlīdzīgs) dēļ, nevis tās dziras lietošanas dēļ.

Un visiem "pie kājas", ka smēķētājs vairumā gadījumu ir nekaitīgs, kaut kur savā nodabā "nevienu netraucē, prīmusu labo" un pēc smēķēšanas piecminūtes turpina strādāt kaut tajā pašā ofisā kādas lietas kārtojot, pie kam produktīvi. Bet cik produktīvi ir spējīgs strādāt cilvēks, kurš kaut vīna glāzi izdzēris? Pēc pašas senākās pieredzes - pat viena vīna glāze organismu ietekmē tā, ka tā darbošanās produktivitāte kaut nedaudz, bet tomēr pazeminās.

Un vēl. Neesmu sastapusi nekādus "ņerkstus" no smēķētāju puses par to, ka ir ieviesti smēķēšanas ierobežojumi publiskās vietās vai kas tamlīdzīgs. Viss noris ciklā "Nu, ir un ir. Piekārtosim savu vēlmi apkārtējām prasībām". Toties un vēl relatīvi nesen, vietnē Facebook noteikti, pamanīju intensīvas vaimanas par to, ka top laikā ierobežota alkohola tirdzniecība. Izklausījās pēc pasaules mēroga traģēdijas; tā, it kā tas alkohols būtu tautas masām pirmās nepieciešamības prece, gluži vai kā maize un dienišķā desa.

Mīlīši! Alkohols ir izklaides atribūts, kas atstāj uz cilvēku daudz graujošāku iespaidu nekā tas tabakas izstrādājums. Cik nu pa manam, tas laika iegrožojums tās  dziras iegādei vēl ir maigs pasākums. Normāli būtu aizliegt DUS tirgot alkoholiskos dzērienus vispār - DUS primāri ir paredzēts kā punkts autovadītājiem, nevis alkonautiem. Pie viena aizliegt lielveikalos, kuros tirgo pārtikas un saimniecības preces, tirgot to alko. Alko - tikai specializētos alkohola veikalos. Ar visu laika ierobežojumu tirdzniecībai.

Vaimanas par to, ka to dziru svētdienās tirgo līdz 18.00? Hm, kur problēma līdz tiem 18.00 sapirkt to dziru tādā daudzumā, lai pietiktu laikam arī pēc 18.00? Ja tik ļoti gribas nodzert laiku un saprātu.

Un vispār - smēķēt ir kaitīgi, bet dzert un nodzerties ir ok? Loģika un veselais saprāts kur?

Es tik viedoklī, kurš šobrīd virpinās galvā. Un vēstures kā tādas interpretācijām. Un vēstures pārrakstīšanu.

Nu, jā. Nezinu, kā citur pasaulē, bet ir skaidri piesitieni tam, tādas kā apjausmas vai kas tamlīdzīgs par to, ka Krievijā jau kopš caru laikiem daudz kas tiek pārrakstīts, sarakstīts tā, kā tas vajadzīgs valdošai elitei. Un tāda apjausma manī jau kopš padomjlaika skolas gadiem.

Daži piemēri.

Mums vēstures stundās izteikti uzsvēra, ka Pēteris I esot no nulles sācis būvēt Sanktpēterburgu. Mums to pasniedza kā faktu neiedziļinoties niansēs. Man jau toreiz pieklauvēja tāds "Ik?". Relatīvi īsā laikā tika uzcelts viss tas krāšņums?! To cēla no pārējās Krievijas teritorijas uz to vietu sadzītie dzimtzemnieki? Nopietni? Zemnieki, kuri ir praktiķi zemes aršanā un labības audzēšanā un bez kaut nelielas pieredzes mūra ēku celtniecībā un ēku fasāžu noformēšanā? Kaut kas te nelīmējas. Tie, kas tajā pilsētā bijuši un redzējuši visu tās pilsētas krāšņumu, piekritīs, ka nu to visu zemnieks parastais nu nekādi tā un uzreiz nedabūs gatavu. Un tempi? Lai uzceltu daudzstāvu namu, izrotātu tā fasādi - nu, vajadzīgs laiciņš, ilgāks par piecām minūtēm. Nu, daudz kas nelīmējas. Vikipēdijā atrastais pilsētai veltītais šķirklis ne pārāk izsmeļoši sniedz atbildi uz jautājumu par pilsētas celšanas tempiem. Toties YouTubē atrodami daudzi videoklipi, kuru autori runā par to, ka Pēteris I nevis uzcēla pilsētu no nulles tukšā vietā, bet gan atraka no dūņām tur jau reiz eksistējošu pilsētu, kura tapa vienā mirklī pamesta. Jo Baltijas jūra vienā mirklī "izdomāja" to applūdināt. Tiesa, pēcāk atkal esot "atkāpusies" no "sagrābtās" teritorijas. Šis teikums ir links uz vienu no tādiem klipiem, krievu valodā. Ja ir interese, varat pameklēt vēl. Var jau būt, ka daudz faktu atšķirsies, bet "pilsētu atraka" paliks nemainīgs.

Tālāk. Un te publicēšu timeklī atrasto MI kopsavilkumu tam, kas Pētera I laikā apkopoja Krievzemes vēsturi:

• Darbs pie Krievijas vēstures izpētes turpinājās arī pēc Pētera I nāves (pēc 1725. gada).
• Gerhards Frīdrihs Millers (krievu: Фёдор Иванович Миллер) bija viens no vadošajiem vēsturniekiem, kas strādāja Krievijas Zinātņu akadēmijā un sarakstīja fundamentālus darbus par Krievijas vēsturi un Sibīriju."

Vēl ir tāda Krievzemes vēstures liecība kā Senās Krievzemes laika grāmatas - Русские летописи. (Dotajā linkā teksts krievu valodā). Par tajās rakstīto notikumu autentiskumu neesmu pārliecināta, man ir drusku par maz informācijas.

Toties skolā mācītais tas, ka pēc revolūcijas un pilsoņu kara valsts strādnieki un zemnieki "ar dziesmu" un citu entuziasmu strādāja elektrificējot plašu to zemi, cēla dzelzceļus un attīstīja rūpniecību. Un man jau skolas gados bija "Ups?". Strādnieki un zemnieki? Kā nekvalificēts darbaspēks var jau būt. Bet tam visam apakšā vajadzēja būt inženieru izstrādātiem projektiem... Mums par projektēšanu neko nestāstīja. Strādnieki un zemnieki izdomāja un cēla. Ups. Valstī, no kuras revolūcijas un pilsoņu kara rezultātā bija aizbēguši ļoti daudzi dažādās jomās zinoši cilvēki, tos, kuri nebija paspējuši aizbēgt - nogalināja. Hm, un mans jautājums skolotājai "Kā zemnieki, kuri mācēja zemi art un labību audzēt, un strādnieki, kuri mācēja virpu izvirpot, pēkšņi saprata, kā elektrostacijas jāceļ un dzelzceļus jābūvē?" palika bez atbildas.

Realitātē - nu noteikti bija cara laika iestrādes tēmās, kas nerealizējās objektīvu iemeslu dēļ; pie viena YouTubē un citās internetvietnēs publiskojas informācija, ka Vācija, ASV un vēl kādas valstis ļoti palīdzēja pēcrevolūcijas Krievzemei attīstīties.

Un Krievijas greizās, daļēji noklusētās vēstures piemērus var atrast ļoti daudz. Kaut tajā pašā YouTubē. Krievu valodā, tiem, kas to valodu zin, klipiņu ir daudz tēmā.

Bet ir arī akmentiņš mūsu pašu vēstures traktētāju lauciņā. Proti, padomju gados visai maz, tikai kā pieminējumu (ja vispār pieminēja) izteica par latviešu karaspēka vienību Vācijas armijas sastāvā tajā pašā laikā izceļot tos latviešus, kuri jel kādās struktūrās un amatos darbojās PSRS civilajos un militārajos amatos. Tagad, cik nu esmu pamanījusi, latviešu padomjlaika darboņus un militāristus piemin garāmejot un netīšām. Pat tos, kuri, kaut vai, tapa "parauti" "krievu" armijā sākoties Vācijas iebrukumam PSRS. Ja kas, esmu pieminējusi latviešus PSRS struktūrās un, attiecīgi, latviešu ietekmi uz norisēm kaimiņvalstī savā 2024.gada augusta ierakstā. Cik ilgi mēs atteiksimies no savas vēstures, lai arī cik tā varētu būt kādā mirklī neērta? Vēsturiskā kopaina precīzi sakārtojas no labā un sliktā mijiedarbības. Ja ko izmet no tautas vēstures, tas kādā mirklī var izsvītrot tautu pašu kā tādu no aprites.

Kas attiecas uz pasaules vēstures traktējumu.

Vismaz manas zināšanas ir tajā griezumā, kuru var atrast pieejamos avotos. Interesējos, lasu un klausos daudz. Faktu visādu arī ir ļoti daudz, visu galvā nevar paturēt. Bet, ja kas piemirsies un vajadzīgs kādā konkrētā mirklī, zinu kur un kā sameklēt.

Intriģē tas, ka arvien biežāk parādās klipi krievu valodā vēstures tēmā par to, ka pasaulei esot noklusēti vai nepareizi pasniegti kādi vēstures fakti. It kā paklausos, bet no cikla "Var jau būt, var arī tā, kāpēc nē?" bez īpašas izpratnes par to, kur un kā meklēt dzirdētā, redzētā klipa faktu apstiprinājumu. Līdz ar to manī ir "Dzirdēju, un tālāk? Viss ir iespējams". Un var jau būt, ka Vatikāna bibliotēkā vai kādā citā nu ļoti plašā bibliotēkā ir kādi rakstiski darbi, kuri apstiprina to, ka pasaules vēsture realitātē ir bijusi savādāka, nekā mums to piedāvā. Nezinu. Pārbaudīt nevaru. 

Labi, izplūdos.... Ņemiet par labu.

Saulīte aiz loga dzīvojas, gaisa temperatūra jaukos plusos. Tad kāpēc arī nē? Uz veikalu tāpat jāiet, kāpēc tad nē uz vienu no tālākajiem ar palielāku līkumu nedaudz gar vienu no Ludzas ezeriem? Pie viena tāpat biju pasolījusi Tomam apskatīt to, vai ezerā ir ledus vai nav. Padevīgi ziņoju - ezers joprojām klāts ar ledu. Tomēr neriskēju pārbaudīt tā biezumu un izturību. Ar pavasari nejoko, it īpaši uz ūdenstilpnēm. Ja kas, savu kultūrprogrammu iepirkšanās ziņā šoreiz izpildīju.