Termins “civilizācijas šūpulis” ir tēlains apzīmējums reģionam(-iem), kur, saskaņā ar pašreizējām arheoloģiskajām zināšanām, radās cilvēces agrākās attīstītās civilizācijas. Tas bieži vien attiecas tieši uz Mezopotāmiju, zemi starp upēm, kur pirmo reizi parādījās daudzi fundamentāli kultūras izgudrojumi (piemēram, rakstība un pilsētas). Tomēr šis termins parasti aptver vairākus neatkarīgus agrīno civilizāciju izcelsmes centrus, kur pirmo reizi attīstījās pilsētas, rakstiskās kultūras un sarežģītas sabiedrības.
Vēsturnieki un arheologi tagad identificē vismaz 6 ģeogrāfiskus reģionus kā atsevišķus civilizācijas šūpuļus:
1) Auglīgo Pusmēnesi (Mezopotāmija un Levante);
2) Nīlas ieleju Ēģiptē;
3) Indas ielejas baseinu;
4) Ziemeļķīnas līdzenumu;
5) Andu piekrasti;
6) Vidusameriku jeb Mezoameriku.
Zemes civilizācijas šūpuļu karte (Encyclopædia Britannica. Inc)
Auglīgais pusmēness ir pusmēness formas reģions Rietumāzijā, kas aptver mūsdienu Ēģiptes, Palestīnas, Izraēlas, Libānas, Sīrijas, Jordānijas, Turcijas un Irākas reģionus, stiepjoties līdz Zagrosas kalniem Irānā.
Auglīgā Pusmēness apgabals, apm. 7500. g. p.m.ē., ar galvenajām vietām. Jērika bija viena no ievērojamākajām vietām pirmskeramikas neolīta periodā. Attēls:
https://upload.wikimedia.org/
Tas ir viens no agrākajiem reģioniem pasaulē, kur parādījās lauksaimniecības prakse, iezīmējot mazkustīgu lauksaimniecības kopienu parādīšanos. Līdz 10 000. gadam p.m.ē. Auglīgajā pusmēnesī izveidojās pilnībā attīstītas neolīta kultūras. Šīs kultūras izplatījās uz austrumiem Dienvidāzijā un uz rietumiem Eiropā un Ziemeļāfrikā. Starp ievērojamākajām apmetnēm šajā civilizācijas šūpulī ir Jērika, kas atrodas Jordānijas ielejā un tiek uzskatīta par pasaulē agrāko izveidoto pilsētu, ar sākotnējo apmetni, kas datēta ar aptuveni 9 600. gadu p.m.ē., un nocietinājumiem, kas notikuši ap 6 800. gadu p.m.ē.
Pašreizējās teorijas un atklājumi identificē Auglīgo pusmēnesi kā pirmo un vecāko civilizācijas šūpuli. Šīs teritorijas vietu piemēri ir agrīnā neolīta laika Gebekli Tepe (9 500.–8 000. g. p.m.ē.) un Čatalhejika (7 500.–5 700. g. p.m.ē.).
Nīlas ielejā mūsdienas Ēģiptes teritorijā pirmskeramikas neolīta fāzēs parādījās graudu malšanas kultūra, izmantojot agrākā veida sirpjveida asmeņus, kas bija aizstājusi mednieku, zvejnieku un vācēju kultūru. Ģeoloģiskie pierādījumi un datorizēti klimata modelēšanas pētījumi arī liecina, ka dabiskās klimata pārmaiņas ap 8000. g. p.m.ē. sāka izžāvēt plašās Ziemeļāfrikas ganību zemes, galu galā izveidojot Sahāras tuksnesi. Turpinošā izžūšana piespieda ēģiptiešu agrīnos senčus pastāvīgāk apmesties ap Nīlu un pieņemt mazkustīgāku dzīvesveidu. Vecākā pilnībā attīstītā neolīta kultūra Ēģiptē ir Fajumas kultūra, kas aizsākās ap 5500. g. p.m.ē.
Senās Ēģiptes karte, kurā attēlotas lielākās pilsētas un vietas (apm. 3150. g. p.m.ē. līdz 30. g. p.m.ē.). Attēls:
https://en.wikipedia.org/
Senās Ēģiptes civilizācijas panākumi daļēji izrietēja no tās spējas pielāgoties Nīlas apstākļiem lauksaimniecībai. Paredzamie Nīlas plūdi un kontrolētā tās auglīgās ielejas apūdeņošana radīja pārpalikumu kultūraugu, kas atbalstīja blīvāku iedzīvotāju skaitu un tādējādi ievērojamu sociālo un kultūras attīstību. Ar brīviem resursiem valdnieki sponsorēja ielejas un tās apkārtējo tuksneša reģionu derīgo izrakteņu ieguvi, neatkarīgas rakstības sistēmas agrīnu attīstību, kolektīvas būvniecības un lauksaimniecības projektu organizēšanu, tirdzniecību ar citām civilizācijām un militāro spēku izveidi, lai nostiprinātu Ēģiptes dominanci visā reģionā. Starp daudzajiem Senās Ēģiptes sasniegumiem ir jāmin: karjeru izstrāde, mērniecība un būvniecības metodes, kas atbalstīja monumentālu piramīdu, tempļu un obelisku celtniecību, matemātikas sistēmas izveide, praktiska un efektīva medicīnas sistēma, apūdeņošanas sistēmas un lauksaimniecības ražošanas metodes, pirmās zināmās dēļu laivas, ēģiptiešu fajansa un stikla tehnoloģija, jaunas literatūras formas.
Indas ielejas baseina civilizācija tagadējās Indijas un Pakistānas teritorijā aizsākās ap 3300. gadu p.m.ē. ar to, ko dēvē par agrīno Harapas fāzi (3300.–2600. g. p.m.ē.), lai gan sākumā tā joprojām bija uz ciemiem balstīta kultūra, atstājot arheologiem galvenokārt keramikas izstrādājumus. Agrākie Indas rakstības piemēri datējami ar šo periodu, kā arī citadeļu parādīšanās, kas pārstāvēja centralizētu varu un arvien urbānāku dzīves kvalitāti. Tirdzniecības tīkli saistīja šo kultūru ar radniecīgām reģionālajām kultūrām un tāliem izejvielu avotiem, tostarp lazurītu un citiem materiāliem pērlīšu izgatavošanai. Ap 2600. gadu p.m.ē. ciema iedzīvotāji bija pieradinājuši daudzas lauksaimniecības kultūras, tostarp zirņus, sezama sēklas, dateles un kokvilnu, kā arī mājdzīvniekus.
Laikposms no 2600. gada līdz 1900. gadam p.m.ē. agrīnās Harapas kopienas pārtapa par lieliem pilsētu centriem, tostarp Harapu, Dholaviru, Mohendžodaro, Lotālu, Ruparu un Rakhigarhi, un vairāk nekā 1000 pilsētām un ciemiem, kas bieži vien bija relatīvi nelieli. Harapas iedzīvotāji attīstīja jaunas metalurģijas metodes, ražoja varu, bronzu, svinu un alvu, un demonstrēja augstu inženierijas līmeni. Harapas iedzīvotāju attīstīto arhitektūru apliecina iespaidīgie doki, klētis, noliktavas, ķieģeļu platformas un aizsargmūri. Indas civilizācijas iedzīvotāji sasniedza lielu precizitāti garuma, masas un laika mērīšanā. Viņi bija vieni no pirmajiem, kas izstrādāja vienotu svaru un mērvienību sistēmu.
Senās Ķīnas konkrētie kultūras reģioni, kuros attīstījās Ķīnas civilizācija, bija Dzeltenās upes civilizācija, Jandzi civilizācija un Liao civilizācija. Agrīnās liecības par ķīniešu prosas lauksaimniecību ir datētas ar aptuveni 7000. gadu p.m.ē. un agrākās liecības par kultivētiem rīsiem, kas atrastas Čentoušāņā pie Jandzi upes, datētas ar 6500. gadu p.m.ē. Čentoušaņa, iespējams, bija arī pirmās nocietinātās pilsētas atrašanās vieta Ķīnā. Līdz ar lauksaimniecību pieauga iedzīvotāju skaits, radās iespēja uzglabāt un pārdalīt kultūraugus, kā arī potenciāls atbalstīt speciālistus amatniekus un radošos cilvēkus.
Senās Ķīnas valdnieku dinastijas tūkstošu gadu garumā attīstīja ražošanas, lauksaimniecības, mākslas, literatūras un zinātnes iemaņas un panāca ievērojamus sasniegumus.
Senā Ķīna 12. gadsimta p.m.ē. Houmuwu ding, lielākais bronzas laikmeta bronzas trauks, kas atrasts jebkur pasaulē. Avots:
https://en.wikipedia.org
Andu piekrastē agrākās lauksaimniecības liecības ir datējamas ar aptuveni 9000. gadu p.m.ē. Ekvadorā Lasvegasas kultūras vietās. Vecākās kanālu apūdeņošanas liecības Dienvidamerikā ir datējamas ar 4700. līdz 2500. gadu p.m.ē. Zaņas ielejā tagadējās Peru ziemeļos. Agrākās pilsētu apmetnes Andos ir datētas ar 3500. gadu p.m.ē. Huarikangā Fortalezas apgabalā un Sečin Bajo pie Sečinas upes tagadējā Peru. Tiek uzskatīts, ka Karalas-Supes jeb Norte Čiko civilizācija ir radusies ap 3200. gadu p.m.ē., jo tieši tajā brīdī kļūst skaidri redzamas liela mēroga cilvēku apmetnes un kopienu būvniecība vairākās vietās. Civilizācija uzplauka netālu no Klusā okeāna piekrastes trīs mazu upju Fortalezas, Pativilkas un Supes ielejās.
Pie ievērojamām apmetnēm pieder Karalas pilsētas, kas ir lielākā un sarežģītākā pirmskeramikas vieta, un Aspero. Norte Čiko izceļas ar lielu vietu blīvumu ar milzīgi plašu arhitektūru. Trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras Norte Čiko, iespējams, bija visblīvāk apdzīvotā teritorija pasaulē (izņemot, iespējams, Ziemeļķīnu). Civilizācija izrādīja iespaidīgus arhitektūras brīnumus, tostarp lielus zemes vaļņu platformu uzkalniņus un iegremdētus apaļus laukumus, kā arī attīstītu tekstilrūpniecību. Platformu uzkalniņi, kā arī lielas akmens noliktavas sniedz liecības par stratificētu sabiedrību un centralizētu varu, kas nepieciešama resursu, piemēram, kokvilnas, sadalīšanai. Ekonomiskā vara balstījās uz kokvilnas un ēdamo augu kontroli un ar tiem saistītajām tirdzniecības attiecībām. Ir norādījumi uz bagātu un daudzveidīgu tirdzniecības dzīvi: eksportēja produktus uz tālām kopienām apmaiņā pret eksotiskiem importa produktiem. Norte Čiko atradumu vietās atrastie virkņu saišķi ir identificēti kā kipu — sava veida pirmsrakstniecības ierakstīšanas ierīce. Tiek uzskatīts, ka kipu kodē skaitlisku informāciju, taču daži ir izvirzījuši pieņēmumu, ka kipu ir izmantoti cita veida datu kodēšanai, iespējams, tostarp literāru vai muzikālu pielietojumu.
Vidusamerikā jeb Mezoamerikā kukurūza pirmo reizi tika kultivēta Meksikas dienvidos ap 7000. gadu p.m.ē. Ap 1900. gadu p.m.ē. mokaju cilts kultivēja vienu no divpadsmit kakao sugām. Tiek arī uzskatīts, ka mokaju cilts bija viena no pirmajām kultūrām Mezoamerikā, kas attīstīja hierarhisku sabiedrību. Olmeku civilizācijas saknes meklējamas agrīnajās Tabasko lauksaimniecības kultūrās, kas aizsākās ap 5100. līdz 4600. gadam p.m.ē. Olmeku civilizācijas rašanās tradicionāli tiek datēta ar aptuveni 1600. līdz 1500. gadam p.m.ē. Olmeku iezīmes pirmo reizi parādījās San Lorenzo Tenočtitlānas pilsētā, pilnībā izveidojoties ap 1400. gadu p.m.ē. Civilizācijas uzplaukumu veicināja labi laistītas aluviālās augsnes vietējā ekoloģija, kā arī Koacakoalkosas upes baseina nodrošinātais transporta tīkls.
Civilizācija veicināja blīvi koncentrētu iedzīvotāju skaitu, kas savukārt izraisīja elites klases rašanos un ar to saistīto pieprasījumu pēc simbolisku un izsmalcinātu luksusa artefaktu ražošanas, kas raksturo olmeku kultūru. Daudzi no šiem luksusa artefaktiem tika izgatavoti no tādiem materiāliem kā nefrīts, obsidiāns un magnetīts, kas nāca no tālām vietām un liecina, ka agrīnajām olmeku elitēm bija pieejams plašs tirdzniecības tīkls Mezoamerikā. Olmeki radīja monumentālus arhitektūras sasniegumus, piemēram, Lielo La Ventas piramīdu. Ir lēsts, ka La Ventas pilsētai galvenās apdzīvotības laikā tai bija nepieciešams vismaz 18 000 cilvēku atbalsts. Olmekus dažreiz dēvē par Mezoamerikas mātes kultūru, jo tā bija pirmā Mezoamerikas civilizācija un lika daudzus pamatus sekojošajām civilizācijām.
Olmeku putna formas trauks; 12.–9. gs. p.m.ē.; keramika ar sarkanu okeru; augstums: 16,5 cm; Metropolitēna mākslas muzejs. Avots:
https://en.wikipedia.org
vara bungas
- 28. feb., 23:39