nekur.lv

Vakar un šodien ņēmos pa garāžu. Viena siena kļuvusi par tādu, pret ko viss atsliets, pie tās viss salikts un prasījās šauri plaukti, uz kuriem izvietot visādus vieglus niekus. Fiksi saskrūvēt no 45x45 rāmi, sazāģēt 310mm platumā un uzmest pa virsu saimniecībā esošu OSB — kas tad tur tāds sarežģīts?

Nekas.

Ja neskaita vietas atbrīvošanu. Sešus gadus zudušu loriņu atrašanu (man tagad ir tiiiik daaaudz trihodermīna, ka noteikti atstāšu mantojumā). Protams, ka tur ir lietas, kuras jāmet ārā, lietas, kuras jāatdod otrai dzīvei, lietas, kuras jāpārvieto citur. Tā atbrīvotā vieta arī jāsakopj, ja jau tāda izdevība.

Tad jāaiziet uz saimniecības ēku pēc materiāliem. Divas OSB loksnes, čupiņa ar 45x45.

Varētu ķerties pie darba, bet garāžā bez auto turēšanas un nelielas vingrošanas sen nekas nav darīts. Līdz ar to visas virsmas ir pelnīti kļuvušas par lietu novietnēm. Ieskaitot izripināmo galda zāģi un izripināmo atbalsta virsmu, uz kuras stāv leņķzāģis. Uz tiem esošās lietas, protams, traucēs. To arī kaut kā jāsašķiro. Arī velosipēdu garāžā ir divtik vairāk, nekā vajadzētu būt.

Starp citu, nopietni iesaku vairāk un mazākus darba galdus, bet visus uz ritentiņiem. Tā ir brīvība. Ja vajag lielāku, saāķē kopā mazākos. Lielā darbagalda sadalīšana divos mazākos bija viens no pareizajiem lēmumiem.

Visa tā uzlikšanās prasīja reāli daudz laika. Jo ar visiem šitiem spēka rīkiem ieteicams strādāt kontrolētā un relatīvi ērtā vidē.

Tad mērīšana, zāģēšana, skrūvēšana. Un patīkama blakne — tā bija lieliska iespēja izmēģināt kaut kādā opitimisma brīdī iegādātu Dewalt ciklonisko putekļu separatoru (neatradu, kurp iesaitēt — meklējiet pēc «DXVCS002») — nemaz nemaksā nieri un ir baigā manta. Vēl tikai jāizdomā visas pārejas starp putekļusūcēju, separatoru, galda zāģi, leņķzāģi, utt. Patlaban tur tāda neliela puņķturēšanās.

Kad tāds vienkāršs ad-hoc plauktiņu kopums ir saskrūvēts, varētu iedzert pelnīto alu, ne?

Nē, jo tagad ir novākšanās un savākšanās. Iztīrīt stūri, kurā stāvēja abi izritināmie galdi. Kad atbrīvojas vieta, iztīrīt visu garāžu. Vajadzētu arī savākt uz mirkli novietotās lietas un salikt jaunajos plaukots. Un atkal atbrīvojas platība, kura prasa nelielu uzkopšanu.

Un tagad arī stūra plaukts, kurš atceļoja no dzīvokļa, ir pelnījis tapt izjaukts un novietoties pie ugunskura vietas. Mazais skapītis jāaizsūta uz saimniecības ēku līdz izlemsim tā likteni. Neizmantotie materiāli arī jānogādā atpakaļ tur, no kurienes tika paņemti.

Gala rezultātā — sazāģēt, saskrūvēt bija stunda, varbūt divas. Pārējās sazin cik stundas bija uzlikties un novākties. Un tas ir tas, kam ir morāli jānobriest, pirms ķerties klāt divu stundu darbam — pārējām 5 stundām.

Šobrīd sajūta kā pēc vidēji intensīvas kāju dienas.

Mēs taču zinām kā ražo ziņas. Nekas īsti nenotika. Neviens neredzēja. Nebija liesmu, nebija trokšņa, nebija liecinieku. Tikai attēls – uzplēsta konservu bundža, it kā kāds to būtu iznēsājis ar vienu precīzu sitienu. Un tomēr mediji eksplodēja. Sabiedrība satrūkās. “Drauds!” – kliedza virsraksti. “Mums uzbrūk!” – atkārtoja ekrāni. Cilvēki dalījās ar to pašu attēlu, it kā tas būtu pierādījums tam, ka pasaule atkal mainījās.

Cik trausla ir realitāte, ja to var aizstāt ar vienu foto.

Mēs dzīvojam laikmetā, kur ticība vairs neprasa pierādījumus. Pietiek ar pārliecinošu toni, atkārtošanu un kolektīvu sajūsmu. Meli kļūst spēcīgi nevis tāpēc, ka tie būtu gudri, bet tāpēc, ka tie ir pasniegti ar stingru pārliecību. Cilvēks, kurš šaubās, izklausās vājš. Cilvēks, kurš kliedz, izklausās pārliecinošs. Un bars dod priekšroku stipriem balsīm.

Režīmam – jebkuram režīmam – vajag spriedzi. Ne pārāk lielu, lai nesabruktu viss, bet pietiekamu, lai cilvēki nepaspētu pacelt galvas no ikdienas bailēm un dusmām. Kamēr tu dusmojies par ielidojušo “viņu”, tu neredzi, kā tev no kabatas izņem pēdējo. Kamēr tu dalies ar uzplēsto bundžu, tev aiz muguras nolemj par tavu nākotni, tavu naudu, tavu brīvību. Aizsegā no ārējā drauda var izzagt iekšējo mieru. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā vara pati.

Cilvēks grib ticēt.

Tas ir ērtāk nekā zināt. Zināšana prasa pūles – šaubīties, pārbaudīt, palikt vienam pret straumi. Ticība prasa tikai pievienoties. Un bars mīl, kad tam dod ienaidnieku. Tas apvieno. Tas dod jēgu. Pat ja ienaidnieks ir ēna. Pat ja drauds ir bundža.

Cik maz ir to, kas paliek ārpusē. Kas skatās uz histēriju un jautā: “Bet kur īsti ir pierādījumi?” Viņi netiek uzaicināti pie galda. Viņus sauc par naiviem, par nodevējiem, par tiem, kas “nesaprot situāciju”. Patiesībā viņi ir vienīgie, kas vēl spēj redzēt. Pārējie ir pārāk aizņemti ar sajūtām.

Mēs esam kļuvuši par savu pašu auditoriju. Mēs skatāmies uz teātri un domājam, ka tas ir dzīve. Un kad kāds norāda uz kulisēm, mēs dusmojamies uz viņu, nevis uz režisoru. Jo atzīt, ka mūs vada, nozīmē atzīt, ka esam vadāmi. Vājāki, nekā gribētos.

Varbūt īstais lidojums nav tas, ko neviens neredzēja. Varbūt īstais lidojums ir tas, kā mēs ik dienas lidojam prom no sevis – uz ērtām dusmām, uz gataviem stāstiem, uz kolektīvo apziņu, kas atbrīvo no personīgas atbildības. Un kamēr mēs tā lidojam, kāds cits ar pārliecinošu balsi turpina stāstīt, ko domāt nākamreiz.

Uzplēstā bundža paliek. Bet jautājums paliek dziļāks: cik reižu vēl mēs norīsim to pašu tukšo konservu, tikai tāpēc, ka tas bija skaļi iesaiņots? 

Un cik ilgi vēl mēs būsim gatavi ticēt, ka garša mutē ir no ienaidnieka, nevis no tā, kurš mums to pasniedza.

Šodien, 11. maijā, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) ir izsludinājis dzelteno brīdinājumu saistībā ar pirmo šīs sezonas karstuma vilni. Pēcpusdienā gaisa temperatūra lielākajā valsts daļā pakāpsies līdz +25…+27 grādiem, radot papildu slodzi organismam un paaugstinot UV starojuma riskus. Šis ir neierasti agrs un intensīvs siltums, kam nepieciešama savlaicīga sagatavošanās.

UV starojuma līmeņi un aizsardzības pasākumi

Līdz ar karsto laiku Latvijā tiek prognozēts vidēji augsts ultravioletā (UV) starojuma indekss. Sinoptiķi un mediķi aicina iedzīvotājus no plkst. 11:00 līdz 16:00 neuzturēties tiešos saules staros, jo šajā laikā saule ir visintensīvākā.

Praktiski ieteikumi veselības saglabāšanai

Lai izvairītos no pārkaršanas un karstuma dūriena, Veselības ministrija iesaka ievērot pastiprinātu piesardzību. Īpaša uzmanība jāpievērš senioriem, maziem bērniem un cilvēkiem ar hroniskām sirds un asinsvadu slimībām.

• Hidratācija: Dzeriet ūdeni regulāri, negaidot slāpju sajūtu. Izvairieties no saldinātiem dzērieniem un kofeīna, kas veicina atūdeņošanos.
• Apģērbs: Izvēlieties gaišas, brīvas drēbes no dabīgiem materiāliem (lina vai kokvilnas) un neaizmirstiet par galvassegu.
• Fiziskā slodze: Smagus dārza darbus vai sporta aktivitātes plānojiet agri no rīta vai vēlā vakarā, kad temperatūra ir zemāka.

Darba devēja pienākumi darbam karstumā

Saskaņā ar spēkā esošajiem darba aizsardzības noteikumiem, darba devējam ir pienākums nodrošināt atbilstošus darba apstākļus. Ja gaisa temperatūra telpās pārsniedz noteiktas normas, darba devējam jānodrošina dzeramais ūdens un, ja iespējams, jāievieš papildu pārtraukumi vēsākās telpās. Āra darbu veicējiem ir jānodrošina iespēja patverties ēnā un lietot atbilstošu aizsargapģērbu.

Avots: Content Brain

Žurkas ir vienas no izturīgākajiem dzīvniekiem uz Zemes, kas izdzīvoja daudzās planētas dzīvnieku masveida izmiršanās, pārdzīvo visus cilvēku izskaušanas centienus un dodas globālos ceļojumus, izmantojot visas iespējas, kur vien tās parādās. 

Žurku panākumus nodrošina elastība, nevis spēks — spēja ēst gandrīz jebko, ātri pielāgoties jaunai videi un spēja mācīties no briesmām reāllaikā. 

Jāatzīst, ka žurkas iemieso daudzas no tām pašām īpašībām, kuras mēs apbrīnojam citos dzīvniekos: neatlaidību, atjautību un sadarbību.

Mēs dažkārt apbrīnojam daudzus dzīvniekus:

• Kad sniegputenī mežā pie sausas priedes dzenis kaļ koku un meklē barību, cilvēki redz neatlaidību. 
• Kad skudras apvienojas, lai vilktu lielu lapu, mēs redzam komandas darbu. 
• Kad smalks tauriņš uzlido debesīs, mēs jūtam cerību. 

Bet, kad žurka izkļūst no lamatām vai veikli iekārtojas atkritumu tvertnē, ko mēs piedzīvojam? 

Tas varētu būt riebums vai satraukums, taču tas reti rada bijību vai apbrīnu. Tomēr žurkas varētu būt vienas no bijību radošiem dzīvniekiem uz planētas. Viņas ir pārdzīvojuši globālas apokalipses, tālas pamestības un mērķtiecīgas izskaušanas kampaņas. 

Kopš alu cilvēku laikiem mēs esam mēģinājuši kontrolēt žurkas – mēs tās indējam, mēs tās notveram, mēs šiem dzīvniekiem darām visādas šausmīgas lietas. Un tieši tad, kad domājam, ka esam tās uzvarējuši, saņemam skaidru signālu – līdz galam nekas nav izdevies.

Mēs cilvēki varam daudz mācīties no šiem izturīgajiem dzīvniekiem. Tātad, ko jūs sakāt? Vai esam gatavi iepazīt žurku?

Žurkas ir grauzēji, zīdītāju cilts, kas aizsākās dinozauru laikos. Tas nozīmē, ka milzu, bīstamu plēsēju pasaulē žurku senči atrada veidus, kā baroties, vairoties un izturēt. Grauzēji turpināja pastāvēt arī pēc asteroīdu uzbrukumiem, kas kardināli mainīja klimatu, pēc daudziem ledus laikmetiem un milzu plūdiem, kas izpostīja līdz 80% dzīvās būtnes uz šīs planētas. Taču grauzēji ir ne tikai izdzīvojuši — viņi ir uzplaukuši. 

Mūsdienās ir vairāk grauzēju sugu nekā jebkuru citu zīdītāju, tostarp desmitiem žurku sugu. Divas visbiežāk sastopamās žurkas ir melnā žurka (Rattus rattus), kuras izcelsme ir Indijā aptuveni pirms 3000 gadiem, un pelēkā žurka (Rattus norvegicus), kas nāk no Mongolijas un Ķīnas un, iespējams, ieradās Eiropā tikai aptuveni pirms 700 gadiem.

Atšķirībā no putniem, zivīm vai vaļiem, žurkas nevar vienas pašas ceļot lielus attālumus, tomēr tās var atrast pat salās, kas atrodas tūkstošiem kilometru attālumā no cietzemes. Žurkas ir visur …

Kā žurkām tas izdodas? 

Žurkas patiešām lieliski izmanto visas iespējas. Tur, kur ir jaunas iespējas ceļošanai, piemēram, dzelzceļu tirdzniecības vagonos, kuģu konteineros, lidmašīnās, žurkas to izmantos. Daļa no tā, kas ļauj žurkām kolonizēt jaunu vietu, ir to spēja baroties ar gandrīz jebko. Lai gan lauvas ēd gandrīz tikai gaļu un koalas nevar izdzīvot bez eikalipta, žurkas ir tas, ko biologi dēvē par “oportūnistiskām lopbarības meklētājām” — tās ēd visu, kas tajās uztur dzīvību, neatkarīgi no tā, vai tie ir uzglabājamie graudi, dārzeņi, putnu mazuļi vai metro atstāts picas gabals. Jebkura veida olbaltumvielas tiks izmantotas – žurka apēdīs pat citu žurku, ja vajadzēs izdzīvot.

Šī kosmopolītiskā attieksme pret pārtiku ļauj žurkām izdzīvot. Šī iemesla dēļ žurkas var atrasties uz tālām, neapdzīvotām salām, sākot no ekvatora līdz galējiem ledus laukiem. Dabas aizsardzības speciālistus īpaši satrauc šī žurku spēja, jo tikai daži grauzēji var izjaukt visu ekosistēmu, ja tai nav dabisko žurku plēsēju. 

Ja kādreiz esat juties neapmierināts ar savu dzīves situāciju, iespējams, vēlēsities padomāt par žurku domāšanas veidu. Viena no lietām, ko varam pamācīties no žurkām, ir spēja attīstīties tur, kur atrodaties, nevis tur, kur vēlaties būt. 

Piemēram, žurkas var atrast neskaitāmās vietās, kur jāpiedzīvo bargas ziemas. Kad žurkām ir auksti, tās vienkārši virzās tuvāk cilvēkiem, jo mēs uzturam siltas vietas – kanalizācijas ir siltas, komunikāciju šahtas ir siltas, trūdoša izgāztuve ir silta, pagrabs ir silts… Viņām vajag pārtiku, viņiem vajag ūdeni, viņiem ir vajadzīga vieta, kur palikt.

Ja žurkas nevar atrast cilvēku radītu siltumu, viņas var radīt savu siltumu, “apskaujot viena otru”, saplūstot lielās, basketbola bumbas izmēra “miega bumbās”. Žurkas ķermenis ir veidots, lai atrastu un izmantotu visšaurākās telpas. Viņu purni ir smaili un sašaurinās līdz noteiktam punktam, kas beidzas ar ļoti spēcīgu degunu. Tam ir patiešām svarīga nozīme, jo viņām ir jāatrod vietas, kur iekļūt, piemēram, plaisa kokā vai plaisa ietvē. Sastopoties ar kādu konstrukciju žurkas skries pa tās perimetru, ar degunu pārbaudot tās trūkumus. Sensoriskie matiņi aiz deguna palīdz žurkām noteikt, kuras atveres ir pietiekami lielas, lai tās izmantotu, un tās izdara to ārkārtīgi ātri — katru sekunde palielina risku, ka to apēdīs vanags, čūska, kaķis vai cits plēsējs. Žurkām ir arī salīdzinoši mazi atslēgas kauli, kas nav piestiprināti pie krūšu kaula. Viņas var “sabrukt plecos” un tas nozīmē, ka caurumos, kuros viņas var iekļūt, ierobežojošais faktors ir tikai viņu galvaskausa izmērs. 

Žurku devīze – Nekad nepadodies!

Nākamreiz, kad jutīsities iespiests zem satriecošā pasaules problēmu svara, tad padomājiet par žurkām. Suga nezin vārdu “mirt”. Pat tad, ja saskaras ar nāvējošu indi vai slazdu. 

Izteikts piemērs par žurku indēšanu. Varfarīns — zāles, ko lieto, lai novērstu asins sarecēšanu un ir asins šķīdinātājs — sākotnēji tika izstrādātas, lai nogalinātu žurkas, taču lielākā daļa žurku iznīcinātāju to vairs neizmanto, jo žurkām pret to ir izveidojusies ģenētiska rezistence. Viens no iemesliem, kāpēc žurkas ir prasmīgas pretoties daudzām indēm, ir tas, ka tās ir ārkārtīgi ātri un ražīgi vairojas. 

Mātīte var dzemdēt pēcnācējus ik pēc 6 – 8 nedēļām, un katrā metienā var būt apmēram 6 – 12 mazuļi. Lielākā daļa no tiem neizdzīvo, bet, ja viņi visi izdzīvotu, tas nozīmētu, ka viens žurku pāris tikai trīs gadu laikā varētu radīt aptuveni 500 000 000 pēcnācēju. 

Katra žurka, kas ēd saindētu ēsmu un nenomirst, tā pakāpeniski sāk veidot ģenētiskas mutācijas. Pēc tam šīs žurkas vairojas, ātri izveidojot populāciju, kas ir izturīga pret konkrēto toksīnu. 

Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture. Inde nav vienīgais izaicinājums, kas žurkām jārisina. Žurkas arī mācās izvairīties no žurku lamatām. Žurku prāts ir patiesi apbrīnas vērts. Žurka, kas ir redzējusi, ka tiek noķerta cita žurka vai kura pati ir cietusi no slazdiem, turpmāk izvairīsies no līdzīgām lamatām. 

Varētu domāt, ka žurkām ir jābūt nožēlojamām individuālistēm, kas par prioritāti izvirza savu personīgo izdzīvošanu, lai pārvarētu daudzos draudus, ar kuriem tās saskaras, taču grauzēji var būt pārsteidzoši sabiedriski un līdzjūtīgi. Ir apkopots liels skaits jaunu pētījumu, kas parāda, ka žurkas palīdz saviem sugas pārstāvjiem. Viņas var atbrīvot savējos no slazdiem un dalīt ar viņiem pārtiku. Viņi pat mēģinās tos atdzīvināt, ja uzskatīs, ka viņi ir bezsamaņā. 

Kad zinātnieki deva žurkām iespēju izvēlēties starp divām durvīm — vienas atvēršana palīdzēja nelaimē nonākušai žurkai, bet otra noveda pie kāruma —, žurkas izvēlējās palīdzēt viena otrai 50 – 80% gadījumos. 

Tas parāda, ka sabiedriskums ir žurkām piederīgs. Viņas nesaprot laipnību līdzīgi kā cilvēki, taču viņas joprojām izturas pret citiem savas sugas pārstāvjiem tā, lai mēs to uzskatītu par līdzjūtīgu un laipnu. Žurkām piemīt smalkums, daudzpusība, līdzjūtība un prātam neaptverami ilga vēsture, kas pārspēj daudzu citu sugu izredzes. Ja šī īpašību kombinācija nerada nelielu bijību, iespējams, problēma nav žurkās, bet gan mūsu uztverē par tām.

Audio:
http://arhivs.rml.lv/2016-01_Janvaris/3_nedela_18-24/2016-01-22_Pk/2016-01-22_13-00_promo_RML.mp3

Links | RML arhīvs

Slimību profilakses un kontroles centrs ziņoja 6. maijā. Es čivināju 4. maijā. Un tas nebija, ieraugot pirmo ziņu par Andu vīrusa uzliesmojumu izpriecu kuģī. Sākumā diez cik nesatraucos, jo uzliesmojums noticis visvieglāk kontrolējamos apstākļos — nošķirtā kuģī. Lai tiktu galā un uzliesmojumu izbeigtu, pietiek kuģi noenkurot labas slimnīcas tuvumā vai, ja kuģī savstarpēja izolācija nav iespējama, izsēdināt kādā salā viesu mājiņās  un nogaidīt inkubācijas periodu. Izmitināt ~150 cilvēku pāris mēnešu ir santīmi, salīdzinot ar risku palaist pa pasauli lipīgu sērgu ar trešdaļas mirstību.

Jo Andu vīruss ir pagalam riebīgs un bīstams mēsls. Te var palasīt par iepriekšējo uzliesmojumu 2018.—2019. gadā. Diemžēl izplatās arī no cilvēka uz cilvēku aerosola veidā pa gaisu bez cieša kontakta. Piemēram, 4. pacients no 1. pacienta dabūjis dzimšanas dienas ballītē, vienkārši sasveicinoties bez fiziska kontakta. Mirstība: trešdaļa (2018.—2019. bija 11/34)! Daudz ilgāks inkubācijas laiks nekā Ķīnas vīrusam: ilgākie piemēri var iestiepties līdz 8 nedēļām, salīdzinot ar 3 nedēļām Ķīnas vīrusam. Slimnieks tāpat var aplipināt citus pāris dienu pirms simptomu parādīšanās. Testi var būt sākotnēji negātīvi un tikai kādas dienas vai nedēļu vēlāk pozitīvi. Tipiska slimības gaita tāda, ka trīs nedēļas vai mēnesi jūties labi, tad sākas drudzis, pirmie elpceļu vai gremošanas trakta simptomi — un tad pa nedēļu trešdaļa slimnieku iet bojā. Izdzīvotājiem jārēķinās ar sabojātām aknām, nierēm un elpceļiem. Vienīgā zelta maliņa: nav tik lipīgs, cik Ķīnas vīruss. 2018.—2019. gadā sākotnējā lipība bez izsargāšanās bija 2,1 (viens slimnieks caurmērā aplipināja pāris citu), salīdzinot ar Ķīnas vīrusa ~3 2020. gada sākumā Uhaņā.

Bet tagad uztraucos. Jo Ķīnas vīrusa mācība nav gūta: ne Pasaules veselības organizācija, ne iesaistītās valstis nav vēlējušās apturēt uzliesmojumu, bet ļāvušas cilvēkiem no kuģa izklīst pa pasauli tālsatiksmes lidojumos bez maskas un citādas izsargāšanās kopā ar simtiem citu pasažieŗu. Un lielai daļai kuģī bijušo “izolācija” ir uz godavārda mājās kopā ar tuviniekiem, kam savukārt izolācija nav noteikta. Tikām Pasaules veselības organizācija un iesaistīto valstu sērgu pārraugi stāsta, ka neesot pamata uztraukties, izplatīšanās risks zems utt. — līdzīgi kā 2020. gada sākumā.

Tāpēc diemžēl jārēķinās un jāgatavojas, ka Andu vīruss var kļūt aktuāls arī Latvijai, kaut uz izpriecu kuģa nav bijis Latvijas valstspiederīgo. Tas rada jautājumu, ko atbildīgās Latvijas iestādes — Slimību profilakses un kontroles centrs, Veselības ministrija, Ministru kabinets — dara, lai nepieļautu sērgas ievazāšanu. Pirmkārt, vai ir gatavība momentā, dažās stundās, negaidot diennakti, slēgt gaisa satiksmi ar valstīm, kur būtu sākusies aplipināšana ar Andu vīrusu? Pieņemu, nav. Otrkārt, vai ir gatavība ātri ieviest robežkontroli gan sauszemes, gan gaisa robežā? Pieņemu, nav. Treškārt, vai ir gatavība izmitināt karantīnas stacijās un viesnīcās braucējus no valstīm, kur būtu sākusies aplipināšana ar Andu vīrusu, ja ne divus mēnešus, tad vismaz pusotru? Tā, ka gribēdams nevari citus satikt? Vai ir gatavība šādi izmitināt nevis pusotru simtu, bet pusotru tūkstoti un vairāk? Pieņemu, nav. Ceturtkārt, vai vismaz notikušas krizes vadības padomes sēdes par to, kā nepieļaut sērgas ievazāšanu, ko būtu rosinājusi SPKC direktore Elīna Dimiņa, veselības ministrs Hosams Abu Meri vai ministru prezidente Evika Siliņa? Pieņemu, nav. Un tā tālāk. Diemžēl, ievērojot 2020. gada sākuma pieredzi, ja nav drošu pierādījumu par rīcību, jāpieņem pretējais.

Tā vietā ir atklātībai nenodota SPKC informācija profesionālajām ārstu asociācijām un slimnīcām par Andu hantavīrusa infekciju, tās diagnostiku, kā arī rīcību slimības konstatēšanas gadījumā, bet publiski vien pāris SPKC ziņu ar vēstījumiem:

“Speciālisti uzsver, ka risks saslimšanai Eiropas iedzīvotājiem šobrīd ir ļoti zems. Uz kuģa tiek veikti drošības un infekcijas kontroles pasākumi, turklāt hantavīrusi parasti viegli neizplatās no cilvēka uz cilvēku,”

un:

“Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) turpina uzraudzīt situācijas attīstību saistībā ar Andu hantavīrusa uzliesmojumu kruīza kuģī un vēlreiz vēlas uzsvērt, ka risks Eiropas iedzīvotājiem saistībā ar šo uzliesmojumu ir ļoti zems, ko apliecina arī Eiropas slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) eksperti. Šobrīd saslimušajiem un noteiktajām kontaktpersonām ir karantīna un veselības stāvokļa uzraudzība, lai nepieļautu slimības tālāku izplatīšanos.”

Kaut būtu tik rožaini! Izmisīgi vēlos, kaut Andu vīrusa uzliesmojums izdzistu. Bet veselības sargu rīcība šobrīd tāda, ka tas, ja notiks, būs laimīga gadījuma dēļ, nevis pienācīgas un stingras rīcības dēļ. Arī Latvijā šobrīd ir iespējams nepieļaut sērgas ievazāšanu. Bet, ja tas notiks, tā nebūs nenovēršama dabas stichija, bet veselības sargu bezdarbības dēļ. Tādas bezdarbības, salīdzinot ar ko Sprūda muļļāšanās Aizsardzības ministrijā bijusi nevainīgi nieki. Jo runa par lipīgu sērgu ar trešdaļas mirstību.

Ceļošana ar autobusu pa Eiropu piedāvā unikālu iespēju daudz pieredzēt un, atšķirībā no lidojumiem, šāds ceļojums sniedz lielāku elastību, ir atvaļinājuma budžetam draudzīgāks, biežākas pieturas un mazāk stresa, īpaši tiem, kurus satrauc lidojumi. Lai brauciens autobusā būtu ērts, svarīgi tam atbilstoši sagatavoties, stāsta “INTERLUX Travel” Latvijas filiāles vadītājs Vitālijs Puķīts.

“Ceļojumā ar autobusu jādomā tikai par iespaidiem, ne organizatoriskiem jautājumiem, tas ļauj piedzīvot Eiropu pa īstam – nevis izbaudīt tikai galamērķi, bet arī īsāku vai garāku ceļu uz to. Autobusa braucienā ir iespēja ne tikai ceļot ekonomiskāk, bet arī redzēt vairākas valstis vienā braucienā. Piemēram, maršruti uz Helsinkiem, Prāgu, Parīzi, Berlīni, Cīrihi vai Ženēvu ir tādi, kuros pat pieredzējuši ceļotāji atklāj sev daudz jauna, ko citādi nepamanītu. Mums ir klienti, kuri vēlas ceļot tikai ar autobusu, tā viņi jūtas komfortablāk, nav arī tik stingra bagāžas ierobežojuma. Ar autobusu ceļojam Eiropas Savienības robežās, līdz ar to arī nav robežkontroles. Protams, vienmēr līdzi jābūt personu apliecinošiem dokumentiem un pirms aktīvās tūrisma sezonas ieteiktu pārliecināties par to derīguma termiņu,” atgādina “INTERLUX Travel” Latvijas filiāles vadītājs Vitālijs Puķīts.

Ceļojums autobusā ar ainavām un pieturām

Ceļojums ar autobusu ir būtiski lētāks nekā lidojumi, tajā garām slīd dažādas ainavas – lauki, kalni, upes, ir pieturas mazākās pilsētās. Autobusa ceļojums nav alternatīva aviotūrei, bet gan cits ceļošanas veids. Aviotūrē jūs vienkārši nonākat galamērķī. Autobusa ceļojumā pats ceļš kļūst par piedzīvojumu. Tas ir ideāls tiem, kuri novērtē komunikāciju, kopīgus iespaidus un jaunas iepazīšanās.

Gids pārvērš ceļojumu īstā atpūtā

Došanās ceļojumā grupā ir viegla atpūta bez stresa – viss jau ir saplānots: transports, naktsmītnes, apskates vietas, par visu parūpējas gids! Ceļotājiem atliek tikai baudīt braucienu, neuztraucoties par maršrutiem.

Mazi sīkumi, liela atšķirība

Galvenais izaicinājums autobusā ir komforts, ko var atrisināt ar pareizu sagatavošanos. Kā nodrošināt komfortu autobusā? Šādā ceļojumā ar autobusu noderēs kakla spilvens, pleds, austiņas un lejupielādēts saturs, lasāmviela, acu maska, ausu aizbāžņi, telefona lādētājs, ūdens pudele, vieglas uzkodas, mitrās salvetes un roku dezinfekcijas līdzeklis, ērts apģērbs, ko viegli kombinēt slāņos, ja temperatūra ir mainīga.

Ilgākos pārbraucienos būtiski ir kustēties pieturās. Vērts izmantot visu, ko piedāvā grupas gids –lai kopīgi izpētītu vēsturi, iepazītu tradīcijas un vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu.

Laba kompānija

Braucieni ir arī lielisks veids, kā satikt domubiedrus, ceļot kopā ar ģimeni vai draugiem, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Daudzi atgriežas jau iepriekš apmeklētās valstīs, lai tās izpētītu vairāk no cita skatupunkta – izmantojiet pārbraucienus autobusā, lai aprunātos ar viņiem. Noteikti gūsiet kādu labu atziņu ceļojumam, ideju, kam pievērst uzmanību, kur labāk nofotografēties, vai ko nogaršot.

Foto: Publicitātes

Kāpēc šis "garlaicīgais" formāts ir mūsdienu izstrādes sirds?

Vai esi kādreiz aizdomājies, kas notiek brīdī, kad tava lietotne ielādē profilu, parāda jaunākos produktus vai saglabā iestatījumus? Fonā klusi un efektīvi darbojas JSON (*JavaScript Object Notation*). Lai gan no pirmā acu uzmetiena tas var šķist vienkāršs teksta formāts, patiesībā JSON ir tas, kas liek mūsdienu tīmeklim kustēties.

Kas padara JSON tik modernu?

JSON nav tikai vēl viena programmēšanas tēma – tā ir valoda, kurā sarunājas dažādas sistēmas. Tam ir vairākas priekšrocības, kas to padarījušas par standartu:

Universalitāte:

Lai gan nosaukumā ir "JavaScript", JSON tiek izmantots visur – Python, Java, PHP, mobilajās lietotnēs un datubāzēs.

Vieglums:

Salīdzinot ar vecāko XML, JSON ir daudz vieglāks un "tīrāks" formāts. Tas nozīmē ātrāku datu pārraidi un mazāku slodzi tīklam.

Cilvēkam lasāms:

Tu vari atvērt JSON failu un uzreiz saprast, kas tur rakstīts. Tas sastāv no vienkāršiem nosaukumu un vērtību pāriem.

JSON + Next.js = Izstrādātāja paradīze

Ja runājam par modernām tehnoloģijām, tad lietot JSON kopā ar Next.js ir vienkārši "kaifs". Next.js vide ir radīta, lai datu apmaiņa būtu dabiska un ātra. Pateicoties tam, cik viegli JSON integrējas ar JavaScript objektiem, datu saņemšana no API (izmantojot `fetch`) un to attēlošana komponentēs notiek nemanāmi. Nav nepieciešamas sarežģītas transformācijas – dati ienāk strukturēti, un tu vari uzreiz ķerties pie lietotāja saskarnes būvēšanas.

Kur mēs to izmantojam?

JSON ir "aploksne", kurā ceļo tavi dati. Visbiežāk tu ar to saskarsies trīs vietās:

1. API atbildes: Kad tava lietotne prasa datus no servera, serveris atbild JSON formātā.

2. Konfigurācijas faili: Rīki un bibliotēkas izmanto JSON, lai glabātu iestatījumus, jo tie ir viegli nolasāmi gan mašīnām, gan cilvēkiem.

3. Strukturēta datu glabāšana: Lietotāja preferences, logi vai testa dati – JSON ir ideāls šim nolūkam.

Stingri noteikumi – lieliska kārtība

JSON modernums slēpjas tā stingrībā. Tas ir "pārlieku izvēlīgs", un tas ir labi. Lai dati būtu uzticami:

* Jāizmanto tikai **dubultpēdiņas**.

* Nedrīkst atstāt liekus komatus beigās.

* JSON nav JavaScript objekts – tajā nevar būt funkciju vai komentāru. Tikai tīri dati: teksti, skaitļi, loģiskās vērtības, nulles vērtības, masīvi un objekti.

Padoms nākotnes izstrādātājam

Labs JSON nav tikai tāds, kura sintakse ir pareiza. Labs JSON ir paredzams. Ja struktūra būs loģiska un nosaukumi skaidri (piemēram, `users` nevis `data`), tava lietotne strādās stabili un izstrādes process, it īpaši tādās vidēs kā Next.js, sniegs patiesu gandarījumu.

JSON padara programmēšanu jautrāku, jo tas noņem mistērijas plīvuru no tā, kā dati ceļo starp sistēmām. Kad JSON "pielec", dati sāk pakļauties tavai kontrolei.

Nosaukums: Nepareizā laika stundenis.
Autors: Laimonis Purs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 148
Par grāmatu–
Ziguns Liepkalns ir izmeklētājs un viņš nolemj savam draugam rakstniekam pastāstīt kādu stāstu, kuru viņš nesen sācis izmeklēt un nonācis pie interesanta atrisinājuma.
Mamma palūdza uztaisīt nelielu tīrīšanu grāmatu kastēs, kas kādu laiku jau gaida savu kārtu. Protams, es jau nebūšu es, ja kādas grāmatas nepaņemšu izlasīt (pašam plauktā savs tūkstotis nelasītu grāmatu, bet stiepj vēl). Paņēmu dažas tādas mazas, plānas grāmatiņas. Apmēram kā tajos laikos izdoti dzejas krājumiņi. Starp citu- mūsdienās vairs tādas mazas un plānas grāmatiņas vairs neizdod. Laikam tas bija tāds padomju laika fenomens- izdot vienalga ko un vienalga cik plānu, lai tik būtu tirāžas, kuras varētu ierakstīt piecgades plānos.
Labi, atpakaļ pie grāmatas.
Laimonis Purs ar savu pilskalnu tetraloģiju ir nopelnījis to, ka arī cita viņa darbi ir jāizlasa. Tas arī bija iemesls, kāpēc es šo grāmatu paņēmu izlasīt, pirms to nodot tālāk.
”Nepareizā laika stundenis” ir kā turpinājums citam viņa kriminālstāstam ‘’Ēna ceļa garumā’’. Arī šoreiz ir rakstnieks un izmeklētājs, kurš izmeklē kādu neparastu notikumu no pagātnes.
Šoreiz notikumi risinājušies Otrā pasaules kara laikā, kur tika lauztas dzīves, apmeloti kaimiņi, vajāti komunisti un viens otrs simpatizējis vāciešiem. Ar valsts varas atļauju Mārtiņš Cinis slepkavoja cilvēkus- viņš attīrīja Eiropu. Un pie reizes piesavinājās dažādas vērtslietas, kuras noslēpa. Vēlāk, kad tās atrada, tur bija kāds necils ‘’Luis Grisel’’ kabatas laikrādis ar gravējumu. Tad nu šis pulkstenis kalpoja kā pierādījums un iemesls atrast tā saimnieku un uzzināt, kas ar viņu noticis.
Pat īsti nezinu, ko teikt… grāmata sevi nosaukusi par ‘’gandrīz detektīvstāsts’’, bet nekāds dižais detektīvs tur nav. Tāds padomju milicijas fons ar jaunu un apņēmīgu izmeklētāju priekšplānā, kurš ļoti cenšas. Tik tas stāsts ar visiem Ozoliņiem, Liepiņiem, Krūmiņiem… man viss sajuka. Un lasot tālāk skaidrāks nepalika ne pa gramu. Tas stāsts bija saraustīts un dažbrīd ne līdz galam izstāstīts. Un tas nebija tāpēc, lai saglabātu intrigu. Vai interesi. Drīzāk, lai saglabātu grāmatas plānumu.
Sajūta, ka tas bija kāds pasūtījums, kuru autors ķeksīša pēc arī veica.

Ceļošana ar autobusu pa Eiropu piedāvā unikālu iespēju daudz pieredzēt un, atšķirībā no lidojumiem, šāds ceļojums sniedz lielāku elastību, ir atvaļinājuma budžetam draudzīgāks, biežākas pieturas un mazāk stresa, īpaši tiem, kurus satrauc lidojumi. Lai brauciens autobusā būtu ērts, svarīgi tam atbilstoši sagatavoties, stāsta “INTERLUX Travel” Latvijas filiāles vadītājs Vitālijs Puķīts. “Ceļojumā ar autobusu jādomā tikai […]

Te jau kādu laiku atpakaļ rakstīju par pāris seriāliem, ko būtu vērts tuvākajā laikā noskatīties. Te, pēc kāda laika, būs skatāmi vēl trīs. Ir vērts gaidīt! 

• Marvel’s the Punisher – 1 sezona
  17.11.2017 (Netflix)

Atceries scēnu seriālā “Daredevil” ar Frenku Kāslu, kurš zaudējis savu sievu un ģimeni? Te viss stāsts par viņu…

• • Grand Tour – 2 sezona
    18.11.2017 9.12.2017 pēc Latvijas laika zonas (Amazon Prime) *Sākotnēji gan bija 18.11, bet Amazon domāja savādāk (:

Šis komentārus neprasa… Džeremijs Klārksons, Ričards Hemonds un Džems Meijs (kā reiz uz mūsu Valsts svētkiem) ir atpakaļ!

• Vikings – 5 sezona
  30.11.2017 (History (varbūt arī iekš Netflix?))

Atzīšos. Esmu pagaidām redzējis pirmās sezonas pirmās trīs sērijas. Bet, apsolu, ka saņemšos beidzot noskatīties visu stāstu līdz galam. Visa šī izcilā aktierspēle!

That’s all, folks!1

1 Tas pagaidām viss, draugi!

Divos vārdos – bija iespaidīgi. Zinu, ka nedaudz tomēr bail no augstuma, taču bija super! Vecākās meitas 7 gadu dzimšanas diena nosvinēta godam!