nekur.lv

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.

vara bungas: Kamēr esmu “radošajā komandējumā “(TM) piedāvāju paklausīties, ko saka ex-AMAN Irānas speciālists Danny (Dennis) Citrinowicz. Zinošāku ekspertu grūti būtu atrast. Lai gan, visi mēs esam cilvēki, tādēļ vienmēr jāsalīdzina ar to ko saka citi eksperti.

Isāk sakot, US un IL ar visu zināšanu bāzi, kas ir viņu rīcībā, “aiz kokiem nesaskatīja mežu” un neredz to joprojām. IR tagad ies kodolieroču iegūšanas virzienā līdz galam. CN un RU piepalīdzēs. IR ar kodolieročiem, tas ir pavisam cits stāsts pasaulei as we know it.

Izvilkums:

https://www.msn.com/en-us/war-and-conflicts/military/on-gps-is-tehran-now-more-likely-to-pursue-a-nuclear-bomb/vi-AA1Z9TSK?ocid=socialshare

Viss raidījums:

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem.

Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu, ar televīzijas ekrānu, ar “zinātni”, kas pēkšņi kļuva par reliģiju. Tas teica: “Uzticies mums.” Un cilvēki uzticējās. Tāpat kā uzticējās Staļinam, kad viņš solīja paradīzi.

Tas ir trakāk par Sibīriju. Jo Sibīrija iznīcināja ķermeni, bet atstāja dvēseli brīvu. Šis terors iznīcināja dvēseli vispirms – pārvēršot cilvēku par bailīgu, paklausīgu, pašcenzējošu radījumu, kas pats sev melo, lai tikai nejustu kaunu. Tas salauza ne tikai veselību. Tas salauza uzticēšanos. Uzticēšanos ārstam. Uzticēšanos valstij. Uzticēšanos pašam sev. Tas padarīja vecākus par bērnu slepkavām, draugus par nodevējiem, ģimeni par ienaidniekiem. Un viss – bez viena šāviena. Tikai ar papīru, ar spiedienu, ar bailēm no “sociālās nāves”.

Filozofiski runājot, tas bija klasiskais Prometeja grēks mūsdienu izpildījumā. Cilvēks atkal gribēja kļūt par dievu – šoreiz ar mRNS un spike proteīnu. Viņš gribēja uzvarēt nāvi, bet aizmirsām, ka nāve ir vienīgais, kas mūs padara par cilvēkiem. Viņš gribēja kontrolēt dabu, bet aizmirsām, ka daba ir vienīgais, kas mūs uztur dzīvus. Un kad daba atbildēja – nevis ar dusmām, bet ar klusu, neapturamu iznīcināšanu –, cilvēks atteicās skatīties spogulī. Tā vietā viņš sauca upurus par “anti-” kaut ko. Tā vietā viņš turpināja melot.

Bet sodīs Viņš. Ne kāds tiesnesis Hāgā, ne kāds žurnālists, ne kāds “faktu pārbaudītājs”. Nevis cilvēks ar portfeli un ideoloģiju. Sodīs Tas, kurš redzēja katru asaru, katru sirdsdarbības apstāšanos, katru māti, kas zaudēja bērnu un kurai teica: “Tas nav saistīts.” Sodīs nevis ar uguni un sēru, bet ar atmiņu. Ar to neizdzēšamo, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu. Ar to, ka kādu dienu pat viscietākie noliedzēji pamodīsies nakts vidū un sapratīs: es biju daļa no tā. Es klusēju. Es smejos. Es spiedu.

Un tad pienāks tā diena. Nevis ar fanfarām, bet ar klusumu. Cilvēki stāvēs rindā, lai noliktu akmeni vai ziedu. Kāds vecs vīrs nāks ar fotogrāfiju rokās – meita, dēls, sieva. Viņš nestāstīs stāstu. Viņš tikai paskatīsies debesīs un klusēs. Un tajā klusumā būs vairāk patiesības nekā visos zinātnes kongresos kopā.

Cerība uz šo dienu nav politiska. Tā ir metafiziska. Tā ir ticība, ka cilvēks nav tikai gaļa un bailes. Ka pat vislielākais noziegums pret cilvēci nevar palikt bez liecinieka. Ka pat tad, ja visi avīžnieki, visi profesori un visi valdības melos, paliks kaut kas, ko nevar nomelot – paša upura acis. Un tās acis kādu dienu prasīs atbildi.

Līdz tam mēs tikai gaidām. Un atceramies. Jo atmiņa ir vienīgais terors, ko viņi nekad nevarēs vakcinēt.

Valsts: Lielbritānija

Sezonas: 1.sezona (nezinu, vai būs vēl kādas sezonas), ir 8 sērijas

Darbs ir pēc /romāna motīviem (piedodiet, bet nepievērsu uzmanību, kāda romāna), kuru sarakstījis ne Konans Doils. Pavisam cits autors. Tomēr darbojas gan pats Šerloks Holmss, gan viņa brālis Maikrofts, gan Moriartijs un vēl citi no Konan-Doila darba pazīstamie tēli.

Ir arī pavisam jauns tēls - Ķīnas princese.

Darbība no sākuma norisinās Oksfordā, kurā Šerloks Holmss ir nevis studenta statusā, bet apkalpotāja statusā. Pēc tam jau Londonā, Parīzē un Konstantinopolē.

Seriāls aizrauj ar saviem negaidītiem pavērsieniem. Ja pirmās trīs sērijas ir tā pamazām līganas, tad ar katru nākamo sēriju iesūc arvien vairāk un vairāk. Un tā, ka.... Nu, mums ar Tomu sanāca tā, ka no rīta noskatījāmies 4.sēriju, pēcpusdienā izlēmām arī 5.sēriju noskatīties un tad jau visas šīs sezonas bija noskatītas pat acis nepamirkšķinot. 

Aizrāva viss. Notikumi, varoņi, sižeta pavērsieni. It kā krimiķis, bet...Īpaši pārsteidza Lestreida tēls, kurš šajā seriālā bija nevis kriminālizmeklētājs, bet vienkāršs konstebls. Ja Konan-Doilam Lestreids bija drusku (maigi sakot) aprobežots, še - cilvēks domājošais un spriedošais.

Nepārstāstīšu saviņķelēto sižetu, tas ir pietiekami atraktīvs. Un sezonas pēdējās sērijas beigās ir mājiens, ka varētu būt vēl vismaz viena sezona bikuci vēlāk.

Ir vērts noskatīties.

Nolēmu ziedot savu laiku, lai palīdzētu Kursora komandai sakarā ar rakstu "“Office.eu” piedāvā Eiropā bāzētu dokumentu veidošanas platformu ". Jo tur nav pateiktas svarīgas detaļas. Pat mans LLM var labāk.

Un šis konkrētais aprakstītais piedāvājums nav līdz galam atklāts.

Tas, ka nekur lapā, izņemot attālu FAQ nostūri, netiek norādīts, ka patiesībā tas nav pašu būvēts un radīts. Tā ir atvērtā koda platformas Nextcloud instalācija ar papildu izstrādēm. Manā grāmatā tas nozīmē, ka šis fakts tiek apzināti slēpts. Arī ekrānšāviņos tikai pazinējs atpazīs Nextcloud. Rakstā minēts, bet pašu ofisotāju lapā ne īpaši.

Informācija par 2024. gadā Beļģijā koprades birojā reģistrētu uzņēmumu arī jāmeklē ar uguni. Iespējams, ka īsti nekvalificējās kā mānīšanās un krāpšana (mums izdevīgas puspatiesības mēs aizstāvam paši), bet es neuzticētos novembrī reģistrētam kantorim, kurš mēģina slēpt to, kas ir.

Dīvainības krīt acīs uzreiz, un mani nedaudz izbrīna, ka tās neradīja vēlmi papētīt sīkāk. Papētīt sīkāk šajā gadījumā būtu pāris minūtes interneta meklētājā pēc izvēles — «Is Office.EU a scam?».

Mans minējums ir, ka viss biznesa plāns ir ap un lielākās izmaksas ir par domēnu «office.eu».

Ja ir akūta vēlme tomēr drosmīgi mēģināt tikt vaļā no ASV diktāta, tad Nextcloud ir gūzma ar pārbaudītiem un drošiem partneriem.

Žetona vakars ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem 12. klases skolēnu dzīvē. Tas ir kā atskaites punkts, lai palūkotos uz padarīto, izvērtētu to un izietu finiša taisnē. Arī mūsu klasei šis vakars, kas notika 27. februārī, bija īpašs un neaizmirstams. Tajā netrūka ne emociju, ne smieklu, ne pateicības pilnu mirkļu, kas tika pavadīti kopā. Pasākumam bija divas daļas, un katra no tām bija rūpīgi izplānota. Sākumā norisinājās svinīgā jeb oficiālā daļa, kas radīja īpaši emocionālu noskaņu. Tās laikā saņēmām žetongredzenu – piederības simbolu Madlienas vidusskolai un kopā pavadītajiem gadiem. Žetongredzenus saņēma 19 radoši, aktīvi un atraktīvi jaunieši: Raivis Andriksons, Kristians Andress Balodis, Tija Kačanova, Linda Kalniņa, Ieva Kārkliņa, Agnese Lazdiņa, Laura Leitāne, Nikola Markovska, Harijs Jānis Pluģis, Kristīne Povha, Sofija Rudņika, Pēteris Smilškalns, Lelde Šlesere, Voldemārs Teika, Elīza Tirzmaliete, Evelīna Tirzmaliete, Artūrs Trūba, Sindija Zariņa, Salvis Zariņš, kā arī 12. klases audzinātāja Ligita Ridūze. Šis brīdis bija ļoti nozīmīgs, jo gredzeni kalpos kā atmiņa par skolas laiku, klasesbiedriem un kopīgajiem piedzīvojumiem. Ne mazāk svarīga bija vecāku godināšana. Viņiem tika veltīti sirsnīgi pateicības vārdi par atbalstu, rūpēm un pacietību visā mācību laikā. Daudziem tas bija aizkustinošs brīdis, jo vecāku klātbūtne vienmēr bijusi nozīmīga gan grūtībās, gan priekā.

Vakara gaitā mēs parādījām arī nelielu video, kurā bija redzami jautrākie mirkļi no mūsu skolas gadiem. Video bija apkopotas fotogrāfijas un atmiņas no dažādiem pasākumiem, ekskursijām un ikdienas dzīves skolā. Skatoties šo video, daudziem sejā parādījās smaids, bet dažiem arī asaras, jo tas lika atcerēties visus skaistos brīžus, kurus esam piedzīvojuši kopā.

Otrā vakara daļa izvērtās daudz brīvāka, dzīvīgāka un pilna humora. Ar pašu sagatavotu  uzvedumu ”Tādi mēs esam” atklājās mūsu īstā daba, spontanitāte, asprātība un spēja pasmieties pašiem par sevi. Uz skatuves valdīja viegla, nepiespiesta atmosfēra, ko papildināja negaidīti pavērsieni un komiskas situācijas. Stāsta centrā bija aktrises neveiksmīgā diena, kas jau no paša rīta “izgāja no ierastajiem rāmjiem”. Sīkas ķibeles pārauga arvien absurdākos notikumos – neveiksmīgs treniņš, ceļu satiksmes negadījums, aizdomīgs autoserviss un dažādi ikdienas pakalpojumi, kas tikai sarežģīja situāciju. Katrā epizodē parādījās jauni tēli, kas ar savu rīcību padarīja notikumus vēl pārspīlētākus un smieklīgākus. Diena kļuva par īstu pārbaudījumu, kur neveiksmes sekoja cita citai, radot komisku spriedzi. Pat mēģinājumi rast risinājumu gan skaistumkopšanā, gan meklējot garīgu palīdzību pārvērtās jaunās neveiksmēs. Galu galā nogurums ņēma virsroku, un iecerētais noslēgums neizdevās, kā plānots. Tieši šī pārspīlēto neveiksmju virkne un spilgtie tēli radīja humoru, kas aizrāva skatītājus un lika smieties no sirds.

Vakara noslēgumā mēs visi kopā nodziedājām dziesmu “Kokosrieksts”. Tas bija ļoti skaists un vienojošs brīdis, kas lieliski noslēdza mūsu Žetona vakaru. Tas paliks mūsu atmiņās vēl ļoti ilgi. Tas bija vakars, kurā varējām būt kopā, pasmieties, atcerēties kopīgi piedzīvoto. Žetona vakars mums atgādināja, cik nozīmīgi ir skolas gadi un cik daudz skaistu atmiņu mēs esam radījuši kopā.

Sofija Rudņika – 12. klases skolniece

No 8. līdz 13. martam Frankfurtē notikusī Light + Building 2026 apliecināja, ka apgaismojums vairs nav vienkārši tehnisks risinājums. Tas ir instruments, ar kuru veidojam telpu raksturu, emocijas un cilvēka pieredzi. Izstāde nav tikai produktu ekspozīcija, bet plaša ideju platforma, kur gaisma kļūst par patiesi daudzslāņainu dizaina valodu, kas vienlaikus rada sajūtas, funkcionalitāti un estētisku […]

The post Apgaismojuma tendences 2026: Light + Building izstādes Frankfurtē atskats appeared first on blogs.amf.lv.

Kad drons ielido no “turienes”, ticēšana kļūst par pilsonisku pienākumu

Ak, cik skaista ir mūsdienu ģeopolitiskā realitāte! Tik tīra, tik kristāldzidra, ka patiesība tajā vairs nav jāmeklē – tā vienkārši tiek pasniegta uz sudraba paplātes ar uzrakstu “Oficiālā Versija”. Un ja kāds muļķis sāk vaicāt: “Bet kā tad īsti tas drons tur nonāca?”, tad uzreiz skan trauksmes sirēnas un morālās nūjas sāk cilāt. Jo šajā karā – vai drīzāk šajā mūžīgajā propagandas cīņā – fakti nav svarīgi. Svarīga ir tikai pareizā ticība.

Iedomājieties: no “turienes” ielido drons. Nu, protams, no “turienes”. No kurienes tad vēl? No “šeitienes” taču nekad neko tādu nevarētu sagaidīt, jo “mēs” esam tie labie, tie miermīlīgie, tie, kas tikai aizsargājas un nekad neprovocē. Ja drons nāk no “turienes”, tad viss ir skaidrs kā diena: agresors, provokators, naida iemiesojums. Un ja kāds mēģina pajautāt, vai varbūt tas drons tomēr nāca no mūsu pašu puses, lai radītu ērtu ieganstu nākamajai naida devai – tad tas cilvēks ir “noderīgs idiots”, “putina bots” vai vēl sliktāk – “morāls bankrotieris”.

Sarkasms? Nē, tas ir filozofisks optimisms. Jo tikai tā var izdzīvot šajā pasaulē, kur patiesība ir kļuvusi par luksusa preci, ko atļaujas tikai tie, kam nav ko zaudēt. Mēs dzīvojam laikmetā, kur provokācija ir māksla, bet naida meklēšana – ikdienas maizes darbs. Katrs incidents tiek nekavējoties iepakots pareizajā naratīvā: “Skatieties, cik ļauni ir tie tur!” Un masas, kā labi apmācīti suņi, sāk riet pareizajā virzienā. Nav vajadzīgs ne pierādījums, ne loģika – pietiek ar to, ka “visi zina”, ka tas nāca no “turienes”.

Filozofiski runājot, mēs esam nonākuši Platona alā, kur ēnas uz sienas ir tik pārliecinošas, ka īstenība šķiet naiva fantāzija. Tur, ārpus alas, varbūt drons tiešām nāca no mūsu pašu angāra, lai radītu vajadzīgo upuri un mobilizētu naidu. Bet kas par to? Alā ir silti, tur ir biedri, tur ir pareizā doma. Ārā – tikai aukstā šaubīšanās un bīstamā patiesības meklēšana, kas var novest pie tā, ka tev atņem sociālo kredītu, darbu vai vismaz “pareizo” draugu loku.

Tāpēc, mīļie līdzpilsoņi, kad nākamreiz ielidos drons “no turienes”, neuzdodiet jautājumus. Ticiet. Akli, kaislīgi, ar visu sirdi. Jo šajā propagandas karā šaubīšanās ir nodevība, bet akla ticība – patriotisms. Un ja kāds tomēr uzdrošinās pajautāt “bet kā tad īsti?”, tad atcerieties: tas nav jautājums par dronu. Tas ir jautājums par to, vai tu esi ar “mums” vai pret “mums”. Un šajā pasaulē vidusceļa vairs nav. Ir tikai pareizā puse un nepareizā.

Un ja drons tomēr izrādās mūsu pašu – nu ko, tas taču bija “preventīvs miermīlīgs pasākums”. Galu galā, provokācija taču ir tikai tad, kad to dara “tie tur”. Kad mēs – tas ir “stratēģiska nepieciešamība”.

Cik skaisti vienkārši. Cik filozofiski ērti. Un cik bezcerīgi smieklīgi.

Dzīve blakus karadarbībai

Hronika: Divi incidenti vienā naktī

• Pirmais incidents (00:51–01:16): Lidrobots ielidoja Latvijas gaisa telpā no Baltkrievijas puses. Tas aptuveni 24 minūtes veica lidojumu gar Latvijas–Baltkrievijas robežu un tālāk gar krievijas robežu, līdz visbeidzot atgriezās krievijas gaisa telpā. Šis maršruts liecina par objekta "nomaldīšanos" vai tehnisku novirzi, nevis mērķtiecīgu uzbrukumu.
• Otrais incidents (no 02:19): Otrs objekts tuvojās no krievijas puses. Pēc aptuveni 20 minūtēm tas pazuda no elektromagnētisko sensoru redzesloka, taču dienesti turpināja tam sekot, izmantojot akustiskos sensorus. Plkst. 02:35 objekts detonēja Krāslavas novadā, netālu no Dobročinas ciema (14 km no robežas).