Joprojām staltā madonieša Māra Smurģa dzīve savieno starpkaru un mūsdienu Latviju

Iedomājieties neliela auguma, staltu un sīkstu kungu, kurš dzīvokļa durvju ailā katru dienu vairākas reizes pievelkas pie improvizēta stieņa un mūsu acu priekšā izpilda vēl citus visai sarežģītus un grūtus vingrojumus. Madonietim Mārim Smurģim ir 86 gadi un viņš piedzima brīvās Latvijas ziedu laikos. Viņa romāna vērtais dzīvesstāst savieno divas Latvijas – mazliet idealizēto starpkaru laika Latviju- un 1991.gadā atjaunoto, kurā dzīvojam nu jau 30 gadus.

Volkswagen pašbaucošo auto iespējas var nākties abonēt

Mobilo sakaru, televīzijas un mūzikas abonēšana nav nekas jauns, bet arvien biežāk izskan ziņas, ka arī autoražotāji vēlas no pircēja saņemt ne tikai pirkuma naudu, apkopju izmaksas, bet nu arī abonentmaksu par dažādām papildu iespējām.

Volkswagen grupas mārketinga vadītājs Klauss Celmers (Klaus Zellmer) intervijā Top Gear pastāstījis, ka Volkswagen pašbaucošo auto tehnoloģijas neliks pirkt uzreiz, tās būs iespējams abonēt. Šādas tehnoloģijas abonēšana pat varētu būt loģiska, jo tā neuzliktu par pienākumu auto iegādes brīdī nolemt stingti par vai pret pašbaucoša auto iegādi.

Volkswagen šobrīd plāno, ka pašbaucošo auto tehnoloģiju abonēšana varētu maksāt aptuveni 7 eiro stundā. Paliek tikai tāds sīkums kā izstrādāt šo pašbaucošo auto tehnoloģiju un to droši ieviest mūsu ikdienā.

Līdzīgi rīkosies arī citi ražotāji. BMW grasās arī ieviest abonēšanu dažādiem automašīnu papildaprīkojumiem. Par godīgu samaksu jau šobrīd vari nokomplektēt BMW kā vien sirds kāro. Turklāt turpmāk BMW piedāvās jau visai pilnīgi sakomplektēt mašīnas, bet pieeju iespējām varēsi iegūt ar pasūtījuma veikšanu, kas šo iespēju aktivizēs. Protams, BMW varēs arī šo iespēju atslēgt un pat slēgt pavisam. Šī nebūs pirmā reize, kad ražotājs izdomā vairs neuzturēt serverus vai kaut ko savā galā atslēgt.

Virtuālās realitātes prezentācijas norises laikā BMW paziņojuši, ka vairākas automašīnas saņems programmatūras atjauninājumu, kas atnesīs digitālās atslēgas iespēju kopā ar Apple viedtālruni, kā arī BMW ies Tesla ceļu, jo jau rūpnīcā mašīnas saņems visas vai gandrīz visas aprīkojuma pakotnes, bet tās tiks aktivizētas pēc samaksas saņemšanas auto pirkuma mirklī vai arī pēcāk. BMW Operating System 7 modeļi saņems 1 GB atjauninājumu jūlijā, tā uzstādīšana aizņems 20 minūtes.

Turpmāk BMW piedāvās daudzas iespējas abonēt. Abonēt varēsi adaptīvo kruīza kontroli, automātiskās tālās gaismas un pat dibena apsildi. Šādus un līdzīgus mašīnas pakalpojumus varēs pasūtīt, un tie darbosies trīs mēnešus līdz trīs gadus pēc pirkuma veikšanas.

Nekontrolētas ķīniešu raķetes atliekas iekrīt Indijas okeānā

Šīs nedēļas nogalē nekontrolēta ķīniešu raķete nonākusi Zemes atmosfērā. Šorīt tās atliekas iekritušas Indijas okeānā, netālu no Maldīvu salām.

Ķīniešu raķetes korpuss nonācis Zemes atmosfērā un šorīt nekontrolēti iekritis Indijas okeānā, uz rietumiem no Maldīvu salām. Pentagons jau pagājušajā nedēļā bija izsekojis raķetes ķermeni, bet bija visai grūti precīzi paredzēt, kur varētu nokrist raķetes atliekas.

Aerospace.org arī bija izsekojis raķeti un sestdienas pēcpusdienā paredzēja, ka tā varētu iegāzties Klusajā okeānā.

Raķete 28. aprīlī palīdzēja palaist Tianu, galveno moduli Ķīnas jaunajā, nākamās paaudzes kosmosa stacijā. Kosmosa bāzi paredzēts pabeigt 2022. gada beigās, lai tā kalpotu kā zinātniska pētniecības bāze nākamo desmit gadu laikā, un uzreiz pēc Starptautiskās kosmosa stacijas, tā būs otrā funkcionālā kosmosa stacija.

#CZ5B space debris, imaged a few hours ago by @masi_gianluca with our robotic telescopes. This is expected to re-entry our atmospjhere in a few days. #LongMarch5B #Tianhe1 #reentry @planet4589
? pic.twitter.com/NawwplrLMJ

— Virtual Telescope (@VirtualTelescop) May 6, 2021

Kā tas notika?

Kad kosmosa aģentūras palaiž lielas raķetes, tās parasti nesasniedz orbītu, visbiežāk tās krīt atpakaļ okeānā. Citreiz raķetēs un satelītos ir iebūvēti mehānismi, kas ļauj tās kontrolēti nosēdināt atpakaļ uz Zemes. Daudzas raķetes jau pirms palaišanas tiek apzināti pieskaitītas pie tā saucamās  “kosmosa kuģu kapsētas”, kas ir milzīga, neapdzīvota Klusā okeāna teritorija. Tā ir viena no visattālākajām vietām uz planētas no jebkuras sauszemes.

Ķīniešu raķete, kas nogādāja kosmosa stacijā Tianu, nonāca orbītā un, kad tā izslēdza dzinējus, to notvēra Zemes gravitāte. Pēc tam tā rotēja ap zemi līdz nonāca punktā, kur to sagrāba atmosfēra un, lielā ātrumā triecoties pretī Zemei, tā sadalījās un tās atliekas iekrita Indijas okeānā.

Kosmiskie atkritumi, raķešu atliekas, metāla lūžņi un nolietoti satelīti var palikt orbītā gadiem, pat gadu desmitiem. Gandrīz 3000 satelītu atrodas orbītā un turpina darboties, bet gandrīz trīs reizes liekāks skaits ir nefunkcionējoši. Džeimss Bleiks, orbitālo atkritumu pētīšanas doktors, astro fiziķis, pagājušā gada novembrī CNET intervijā minēja, ka kosmosā tiek laisti arvien vairāk un vairāk satelītu un šī problēma kļūst arvien nopietnāka.

Avots: CNET

 

The post Nekontrolētas ķīniešu raķetes atliekas iekrīt Indijas okeānā appeared first on notepad.lv.

Veselības aprūpes iestāžu funkcionāru atklātā vēstule Latvijas Republikas Saeimai un Ministru kabinetam

Mēs, Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC), Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD), Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS), Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) speciālisti, brīdinām, ka:

LVA aicina uz pasākumu “Savējie satiek savējos”

[ 2021. gada 15. maijs; 12:00; ] Latviešu valodas aģentūras (LVA) tālmācības nodarbību skolēni, mācoties latviešu valodu tiešsaistē ClassFlow vidē, četru gadu laikā ir apliecinājuši sevi kā īstenus SAVĒJOS. Ja dzīvo ārpus Latvijas un mīli latviešu valodu, pievienojies LVA mācību gada noslēguma pasākumam “SAVĒJIE SATIEK SAVĒJOS” un kļūsti arī Tu par SAVĒJO! Zoom pasākums notiks 15. maijā plkst. 14.00 pēc Latvijas laika. LVA priecāsies [...]

Jaunie Tefal Xplorer roboti putekļu sūcēji

Jaunie Tefal Xplorer roboti putekļu sūcēji

Robots putekļu sūcējs Xplorer Serie S60 Animal care, Tefal

Kurš gan nav sapņojis par palīgu mājas darbos? Īpaši tādu, kas ar visu tiktu galā patstāvīgi. Mūsdienu tehnoloģijas ar katru dienu aizvien vairāk ļauj pietuvoties tai nākotnei, kurā mājas uzkopšana ir robotu pienākums, kamēr cilvēks tikai iestata vajadzīgos parametrus un velta laiku patīkamākām nodarbēm. Daži no šiem robotiem jau ir ar mums, un var droši apgalvot, ka viens no populārākajiem ir robots-putekļu sūcējs. Šodien tie strauji iekaro patērētāju sirdis, tāpēc daudzi zīmoli sacenšas savā starpā, piedāvājot labākus, gudrākus un modernākus risinājumus. Šajā rakstā aplūkosim jaunumus no Tefal, kuri ir iekarojuši arī mūsu sirdis.

Šis mazais draugs ir īsts atradums plašajā piedāvājumu klāstā. Explorer Serie 60 ir plānākais Tefal piedāvātais robots putekļu sūcējs, kura augstums ir vien 6 cm, kamēr diska platums sastāda 34 cm. Tā stilīgais, lakoniskais dizains lieliski iederēsies modernā interjērā un, pateicoties kompaktajiem izmēriem, tas bez piepūles palīdīs pat zem ļoti zemām mēbelēm. Serie 60 ir piemērots ne tikai cietām grīdas virsmām, bet arī mīkstiem segumiem, un tas ir aprīkots ar īpašu paklāju noteikšanas funkciju, tāpēc, nonākot uz paklāja, robots automātiski palielinās sūkšanas jaudu. Tas būs lieliski piemērots mājām, kurās mīt pūkainie draugi, tā kā tas bez piepūles tiek galā ar dzīvnieku spalvu savākšanu, pateicoties Animal Turbo birstei. Šī birste nodrošina ne vien efektīvu spalvu un pat matu savākšanu, bet arī vienkāršu apkopi, un komplektā iekļautais tīrīšanas piederums palīdz viegli nogriezt un noņemt uztītos matus. Savukārt Aqua Force sistēma ļauj mazgāt grīdas putekļu uzsūkšanas laikā, notīrot pat sīkākās putekļu un netīrumu daļiņas.

Explorer Serie 60 ir aprīkots ar īpaši gudru navigācijas sistēmu Smart Exploration 4.0 – žiroskopa tehnoloģija un infrasarkanie sensori ļauj precīzi aptvert visu māju un sastādīt metodiskus tīrīšanas maršrutus, pa kuriem pārvietoties, bet jaunākā “lidojuma laika” laterālā kameras tehnoloģija ļauj perfekti sekot maršrutam gar sienām. Iestrādātie amortizācijas sensori neļauj robotam nokrist lejā pa kāpnēm, tāpēc varat būt droši, ka tas netiks sabojāts, kamēr neesat mājās.

Jaunie Tefal Xplorer roboti putekļu sūcēji

Robots putekļu sūcējs Xplorer Serie 80 Total Care, Tefal

Pateicoties Tefal bezmaksas aplikācijai, jūs varat viegli vadīt robotu arī attālināti, kā arī sekot līdzi tā tehniskajam stāvoklim. Explorer Serie 60 darbojas 60-90 minūtes un pats aizbrauc uz dokstaciju, kad akumulators izlādējas. Jau pēc 4-5 stundām robots putekļu sūcējs atkal būs gatavs darbam.

Nevainojami tīrīšanas rezultāti un izcilas darbaspējas! Salīdzinājumā ar Serie 60, šis modelis ir krietni lielāks, tā augstums sastāda 9.7 cm, taču tam ir papildus priekšrocības.

Serie 80 roboti putekļu sūcēji ir aprīkoti ar sarežģītāko un gudrāko navigācijas sistēmu Smart Exploration 8.0, kas ļauj tiem orientēties telpā ar kameras un lāzera palīdzību un veidot telpu kartes. Lai noskanētu 100 m2 telpu, tam nepieciešamas vien 20 minūtes! Pēc tam robots sastāda precīzu karti ar istabu un mēbeļu atrašanās vietām un tad apdomā labāko maršrutu, lai nepalaistu garām nevienu centimetru. Ar Tefal aplikācijas palīdzību jums ir iespēja katrai telpai uzstādīt grīdas pārklājuma veidu un izveidot tīrīšanas grafiku, kā arī “uzbūvēt” virtuālās sienas, norobežojot vietas, kur robota darbība nav vēlama. Serie 80 ir iespējams ieprogrammēt, norādot, kur jāveic sauso un kur mitro tīrīšanu. Tā 0,7 litru putekļu tvertne ir pilnīgi pietiekama pat lielas mājas uzkopšanai.

Explorer Serie 80 darbības laiks ir līdz pat 120 minūtēm (eko režīmā), savukārt uzlādēšana prasa vien 3 stundas. Aprīkots ar EPA filtru tas būs lieliski piemērots ģimenēm ar bērniem un alerģijas slimniekiem.

Tefal vienmēr ir darījuši visu iespējamo, lai radītu jaunus veidus, kā padarīt ikdienas dzīvi vienkāršāku. Un viņi nav gatavi apstāties! Laika gaitā zīmols ir pierādījis savu uzticamību un ir spējis saglabāt augstus kvalitātes standartus. Un šodien viņi turpina pārsteigt ar inovatīviem un ļoti praktiskiem risinājumiem, kas lieliski iederas katrā mājā.

Apskatīt robotus putekļsūcējus varat šeit

Один в океане

Screenshot_20210508_181515_org.telegram.

 

“Vienprātības Grāmata” katrai dienai – 9.maijs

AAA_concordia new

Turaidas muzejrezervātā aicina apskatīt izstādi par Turaidas Rozi

1620480664_393.jpg

Tradicionāli maija sākumā Turaidas muzejrezervātā tiek atzīmēta Maijas diena. Tā asociējas ar stāstu par meiteni Maiju – Turaidas Rozi. Turaidas muzejrezervāts līdz 23. maijam aicina ikvienu apskatīt brīvdabas izstādi “Turaidas Rozei – 420. Leģenda dzīvo”. Tā izvietota muzejrezervātā Baznīckalnā, kur atrodas Turaidas Rozes piemiņas vieta. Brīvdabas izstāde atvērta Turaidas muzejrezrevāta darba laikā. Ieejas maksa – ieejas biļete muzejrezervātā.

Brīvdabas izstādes vadmotīvs ir Maijas – Turaidas Rozes tēls kā radošu meklējumu iedvesmas un apceres avots dažādos mākslas veidos: literatūrā (dzejā un prozā), teātrī, kino, glezniecībā, tēlniecībā, baletā, operā un citos mūzikas žanros. Sākotnēji izstādi bija paredzēts veidot iekštelpās, izmantojot muzeja krājuma oriģinālos materiālus – grāmatas, fotogrāfijas, izrāžu afišas un programmas, kostīmu skices, skatuves tērpus, tomēr Covid-19 ierobežojumu dēļ izstāde veidota brīvdabā.

Pirmajā izstādes daļā iespējams iepazīties ar 19. gadsimta vidus un 20. gadsimta sākuma literārajiem darbiem, kas bija balstīti uz Maijas dzīvesstāstu. Tie pilnībā iekļāvās tajā laikā valdošās romantisma literatūras naratīvā par mīlestību, uzticību, godu. Pirmajā romantiskajā poēmā “Turaidas jaunava” (1848) vācbaltu dzejnieks Adalberts Kamerers Maiju attēloja kā vācu meiteni un cildina visu vācisko. Viņš arī pievienoja Maijas vārdam otru vārdu – Roze. Latviešu literatūrā teika par Turaidas Rozi ienāca pēc astoņiem gadiem ar Jura Dauges sarakstīto stāstu “Turaidas jumprava” (1856). J. Dauge Maiju attēlo kā vienkāršu, jaunu un mīlošu latviešu meiteni, kas mīlas dēļ labāk iet nāvē, nekā zaudē savu godu.

Spožākais leģendas atspulgs literatūrā ir Raiņa traģēdija “Mīla stiprāka par nāvi”, kas tika sarakstīta 1926. gadā un ieguva popularitāti sabiedrībā. Izstādē redzami seno grāmatu attēli, kā arī Ģirta Vilka ilustrācijas Raiņa traģēdijas 1971. gada izdevumam. Starp vairākām fotogrāfijām izstādē ir arī aina, kurā redzams Rainis ar Dailes teātra aktieriem Emīliju Viesturi, Teodoru Lāci un izrādes režisoru Eduardu Smiļģi pie Turaidas Rozes piemiņas vietas 1927. gada 12. oktobrī. Mākslinieki Rozes piemiņu godinājuši, noliekot baltu rožu vainagu.

Liela uzmanība izstādē pievērsta skatuves mākslai. Redzamas fotogrāfijas, izrāžu programmiņas no Raiņa lugas izrādēm gan Latvijas profesionālajos, gan amatierteātros, kā arī vēsturiskajās vietās Turaidas pils pagalmā, pie Turaidas baznīcas un Gūtmaņalā. 1966. gadā pirmizrādi piedzīvo komponista Jāņa Ķepīša balets “Turaidas Roze” Irēnas Strodes horeogrāfijā. Izstādē ir afiša un attēli no baleta uzveduma, kur pazīstamais baletdejotājs Haralds Ritenbergs redzams Jakubovska lomā.

Interesanti eksponāti ir teātra un operas izrāžu tērpu skices: Siguldas Tautas teātra iestudējumam 1993. gadā kostīmskices darinājis Siguldas mākslinieks Voldemārs Gudovskis, Latvijas Nacionālā teātra izrādei 1996. gadā māksliniece Kristīne Pasternaka, bet 2017. gada Latvijas Nacionālajā operā iestudētajai Zigmāra Liepiņa operai “Turaidas Roze” – māksliniece Jolanta Rimkute.

Turaidas Rozes leģenda kļuvusi par iedvesmas avotu daudziem māksliniekiem. Starp mākslas darbiem, kuri glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, ir Aivara Gulbja, Ainas Tobes, Daiļa Rožlapas un citu mākslinieku veikums.

Turaidas Rozes piemiņas vietai Baznīckalnā ir daudz apmeklētāju. Jau gadu desmitiem ilgst tradīcija jaunlaulātajiem kāzu dienā nolikt ziedus par godu uzticībai un mīlestībai. Simbolisks ir attēls, kur 2001. gadā divu valstu vadītājas – Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga un Somijas Valsts prezidente Tarja Halonena – noliek ziedus pie Turaidas Rozes piemiņas vietas, godinot vispārcilvēciskas vērtības – mīlestību, godu, uzticību.

Informāciju sagatavoja:
Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja
Līga Kreišamane

 

Atgādinām, ka joprojām jāievēro piesardzības pasākumi un individuālā atbildība par savu veselību. Aicinām rūpēties par roku higiēnu un izmantot publiski pieejamos dezinfekcijas stendus, kā arī ievērot distanci un sanitāro protokolu, apmeklējot publiskas vietas un pasākumus.

Novada publiskajās aktivitātēs var tikt veikta fotografēšana un filmēšana. Fotoattēli un video var tikt izvietoti Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnē www.sigulda.lv un pašvaldības kontos sociālajā tīklā Facebook, Twitter un Instagram. Pārzinis un personas datu apstrādes nolūki: Siguldas novada pašvaldība, juridiskā adrese Pils ielā 16, Siguldā, Siguldas novadā, LV-2150, veic personas datu apstrādi informācijas atklātības nodrošināšanai un sabiedrības informēšanai.

Papildu informāciju par minēto personas datu apstrādi var iegūt Siguldas novada pašvaldības tīmekļa vietnes www.sigulda.lv sadaļā “Pašvaldība” – “Privātuma politika”, iepazīstoties ar Siguldas novada pašvaldības iekšējiem noteikumiem “Par Siguldas novada pašvaldības personas datu apstrādes privātuma politiku” vai klātienē Siguldas novada pašvaldības klientu apkalpošanas vietās.

Rīgas austrumu tankugrāvis

Pērn lieliskā vesture.dodies.lv ielika ne tikai Latvijas 1944. gada aerofotoattēlus, bet arī 1947. gada diuspiecnieci (1:25000 mēroga topografisko karti). Aizraujoši! Rāda brīvvalsts Latviju drupās, tomēr vēl savā vietā — nenolīdzinātu no zemes virsas kā turpmākos gadu desmitos. Un vēl visādi atklājumi!

Viena no lietām, ko ieraudzīju: nepārtraukts grāvis gar Rīgas austrumu malu no Juglas ezera krasta Juglā līdz Katlakalna ielas tiltam pār Ogres dzelzceļu (bija reiz tāds tilts, pēc 2. pasaules kaŗa nav atjaunots, ziemeļpuses trasē tagad Jāņavārtu iela, dienvidpusē pa virsu sacelts Ķengaraga masīvs), ko esmu iezīmējis zili:

Viss izskatās pēc tā, ka tas bijis tankugrāvis. Vācu rakts Rīgas aizsardzībai. Austrumu — jo izskatās, ka arī Pārdaugavā rietumos (un varbūt dienvidos) varētu būt bijis tankugrāvis. Novietojumā sakrīt ar kaut vai Šmerļa ceļvedī attēloto tankugrāvi:

Tā kā vajadzības pēc tankugrāvja pret austrumiem vairs nebija, kartēs un aerofotoattēlos var sekot, kā to aizbeŗ. Līdz 1963. gada kartei tankugrāvis zudis Juglā un Dārzciemā. Līdz 60.—70. gadu mijas aerofotoattēlam un ~1980. gada 1:10000 topografiskai kartei pa virsu uzcelta Biķernieku sporta baze un sākta Šķirotavas rūpniecības rajona būve.

Līdz neatkarības atjaunošanai pa virsu uzcēla medicīnas skolas kopmītnes pie Gaiļezera, rūpniecības rajonu un Sergeja Eizenšteina ielu aiz Biķernieku meža, garāžas Ķegumielas galā, trešā Purvciema galu pie Augusta Deglava ielas, Pļavniekus un galīgi Šķirotavas rūpniecības rajonu. No tankugrāvja bija palikuši  tikai daži fragmenti, kas redzami Saldusielas SIA “Saknes” 1993. gada kartē un ko esmu iezīmējis sarkani:

No šiem fragmentiem dabā atceros divus: no Dzelzavas ielas uz garāžām iezīmēja koku rinda, un tas šķita piederīgs Purvciema grāvju sistēmai; Lielvārdes ielas galā bija seklāks, toties ar ūdeni un šķita izgāztuves apvedgrāvis.

Pēc neatkarības atgūšanas otro fragmentu no ziemeļiem aizbēra 90. gados, izbūvējot “Latvenergo” territoriju. Starp 2005. un 2009. gadu ar būvgružu kalniem aizbēra pirmo no ziemeļiem. To, kas dienvidos gar izgāztuvi, aizbēra 2015.—2016. gadā, pārveidojot izgāztuvi par Dreiliņkalnu un izbūvējot bērnu pilsētiņu. Tādējādi pēdējais tankugrāvja gabals, kas palicis, ir no Dzelzavas ielas gar Rīgas industriālo parku līdz garāžām pie izgāztuves. LIDAR reljefa modelī:

Tagad, kā izskatās dabā. Palikušā tankugrāvja gals pie Dzelzavas ielas:

Tālāk grāvis visai aizaudzis:

Otrs palikušā grāvja gals pie izgāztuves garāžu masīva:

Vēl par citām bijušām vietām. Blakus būvgružu kalniem Ulbrokas ielā 33 atrodams gružiem piegāzts grāvja gabaliņš, tak tas nav tankugrāvis, bet 1993. gada kartē sarkani neiezīmētais posms, kas perpendikulāri Sergeja Eizenšteina ielai:

Mežciemā pie medicīnas skolas kopmītnēm Gaiļezera malā mikroreljefs un koku izvietojums vienā vietā mudina domāt par kādreizēju grāvi:

Atpakaļ Purvciemā — bijušā tankugrāvja vietā gar bijušo izgāztuvi tagad bērnu pilsētiņas žogs:

Ūdensbedri pamanījāt? Tā ir ne tikai tankugrāvja punkts, bet arī pēdējā Purvciema purva atlieka:

Bet pēdējam dzīvam Purvciema purvam vieta citā rakstā.

Dienas grauds

vara bungas: FI mil.izlūkošanas (!) versija par spēku samēru reģionā. LT rezerve nenovērtēta (piecos gados LT B/OMD noteikti sagatavoti vismaz 15K rez.karavīru), LV rezerve pārvērtēta, EE regulārajos spēkos nav ieskaitīti dienestā esošie OMD karavīri. CVR (T) atzīti par IFV… FI regulārajos spēkos FI izlūki gan ierakstījuši visu aktīvā dienesta personālu, gan PD, gan OMD. Var piekrist, ka zemessardzes nopietni avoti pie regulārā karaspēka nepieskaita.

avots

Indreks Hargla “Aptiekārs Melhiors un Akas iela rēgs”

aptiekarsGrāmatas sniedz lielisku iespēju doties ļoti īpašos ceļojumos. Tās ļauj nonākt ne tikai vietās, kur vēlētos nokļūt vai varbūt jau esam bijuši, bet arī ceļot laikā, doties savu varoņu dvēseles, atmiņu un emociju ceļojumos, tā ļauj ceļot to domās un fantāzijās. Dodoties šajos ceļojumos ar grāmatas palīdzību mēs ceļojam arī sevī. Labi uzrakstīta grāmata savu stāstu ļauj sajust, sasmaržot, ieraudzīt un arī sadzirdēt.

Igauņu rakstnieka Indreka Hargla romāns “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” ir romāns, kas pāris minūšu laikā lasītāju izrauj cauri laika lokiem un iemet viduslaiku Tallinas nakts melnumā. Nē, tā nebūs romantiska tikšanās vai pastaiga, jo pirmais ko sajūti ir smaka, kas liecina par kaulainās tuvumu. Notikumu pavērsiens ilgi nav jāgaida, jo dīvainos apstākļos mirst cilvēki, kuru nāvē vaino Akas ielas rēgu. Tallinas aptieķnieku Melhioru tādi māņi nepārliecina un tā aizsākas aizraujoša izmeklēšana īstenā viduslaiku stilā.

Šī grāmata ir aizraujoša un interesanta ne tikai tās sižeta dēļ. Apbrīnojami ir tas, cik prasmīgi Hargla apraksta Tallinu konkrētajā laika posmā. Jau pats pilsētas apraksts vien. Lasot burtiski var ieraudzīt pilsētu, aplūkot namus, pagalmus, izstaigāt tās un ieelpot tās senatnīgo elpu, kas ietver visu iespējamo smaržu buķeti.  Arī pilsētas iemītnieku un tā viesu apraksts ir ļoti dzīvs. Tas, kā viņi uzvedās, ko domā, kas viņus satrauc – viss atbilstoši laikmetam un ne mirkli nav sajūtas, ka stāstā iemaisījies kas no sveša laikmeta. Taču lieta par ko es tiešām autoru apskaužu, ir viņa prasme parādīt senās Tallinas iedzīvotāju valodu, to kā viņi sarunājās par dažādām lietām, kā komunicē savā starpā. Šajā komunikācijā nav liekas jaunāko laiku klīrības. Vismaz manuprāt, tieši varoņu sarunas un izteiksmes veids ļauj vislabāk sajust aprakstīto laikmetu un atklāt romāna varoņus visā to daudzveidībā.  Vislielākie cieņas apliecinājumi autoram par viņa talantu, viņš tiešām ļoti sajūtami spēj uzburt pagātnes realitāti.  Nav nekāds brīnums, ka pagājušo vasaru uzsākta šī romāna ekranizācija. Šis romāns ir  ļoti pateicīgs materiāls aizraujošas kinofilmas radīšanai. Tā kā Tallinas vecpilsētu darba dēļ nācies izstaigāt krustu šķērsu, varu pavisam droši apgalvot, ka atrast atbilstošu namu vai ielu konkrētas epizodes uzfilmēšanai nebūs grūti.

Man šis ceļojums laika patika un ja man reiz atkal radīsies vēlme pēc piedzīvojumiem viduslaiku stilā, es noteikti lūkošu pēc kāda no Indreka Hargla darbiem.

Spītējot aukstumam

blogs3638_Haliaeetus_albicilla.jpgJūras ērglis (Haliaeetus albicilla)
Dažas stundas Mučukalna karjerā (iepriekšējais ieraksts) nebija vienīgā pastaiga Skrundas pusē šajās dienās. Taču varētu būt, ka tā tomēr bija produktīvākā, jo pārējā laikā diemžēl laikapstākļi bija tik pat un vēl vairāk nemīlīgi. Labi vien, ka lielās lietavas pagāja šim Kurzemes stūrim garām. Šie laikapstākļi kopumā aizvilka mani prom no kukaiņu vērošanas ceļiem un atgrieza uz putnu vērošanas takas, jo šķita, ka tas man varētu sagādāt vairāk prieku kā pirkstu saldēšana meklējot kādas sīkradības. Skrundas dīķu vizīte jau arī ir svēta lieta gandrīz katrā reizē, kad sanāk būt Skrundas pusē. Pēc titulbildes jau var noprast, ka dīķos esmu bijis es (he, atskaņas gandrīz kā NSRD 'Ķīnā esmu bijis es'), jo jūras ērglis principā ir gandrīz vai šo dīķu simbols. Drīz to tur būs vairāk kā karpas dīķos (joks, protams). 
blogs3639_Hirundo_rustica.jpgBezdelīga (Hirundo rustica)blogs3640_Hirundo_rustica.jpgBezdelīga (Hirundo rustica)blogs3641_Hydrocoleus_minutus.jpgMazais ķīris (Hydrocoloeus minutus)blogs3642_Emberiza_citrinella.jpgDzeltenā stērste (Emberiza citrinella)
Putnošanas galvenais mērķis šoreiz bija vienkārši papildināt ļoti nabadzīgo 2021. gada listi ar pavasara migrantiem. Tas tīri sekmīgi arī izdevās - šķiet visai aši sarakstā 'sabira' apmēram 15 sugas. Nenoliedzami uzskatāms rādītājs tam, ka šogad putnus esmu atstājis malā. Visu jau nevar paspēt. Tā pārdomājot patiesībā tā jau bija, ka agrāk kukaiņu vērošanas aktīvāko sezonu sāku tā ~ pēc Torņu Cīņām maija vidū. Līdz tam - dabas gājienos galvenā prioritāte bija tieši putnu vērošana. Tā teikt tā bija goda lieta līdz Torņu Cīņām vismaz 200 sugas gadā redzēt. Pēdējos gados savukārt esmu sācis kukaiņu sezonu atklāt jau pavisam agri - martā vai pat februārī un turpinu to līdz brīdim kamēr pietiek jauda (parasti jūlija beigās/augusta sākumā jau iestājas panīkums). Putniem nedaudz vairāk laiks varbūt atliek rudenī. Prioritātes mainās, bet gan jau kādreiz pie putniem būs jāatgriežas vēl tā nopietnāk. 300 sugas mūža listē līdz kādam 50 gadu vecumam vajag dabūt lai va kas (šobrīd - 287). Lai nu kā nebūtu - šajā dienā Skrundas dīķos nekādi retumi netrāpījās. Bija gan diezgan daudz bezdelīgu, kas ļāva nedaudz pasapņot par Daurijas bezdelīgas ieraudzīšanu, bet šoreiz nekā. Bezdelīgas gan vēsā laika ietekmē barojās zemu virs dīķiem, ik pa laikam nolidojot arī ļoti tuvu gar niedrēm - izmantoju šo izdevību, lai pamēģinātu kādu bezdelīgu notvert kadrā arī lidojumā. Tajā brīdī gan bija jau samērā vēls un gaisma bija praktiski nekāda, tāpēc, lai arī dažas izdevās uzķert  kadrā pat diezgan tuvu (kā jau to varēja sagaidīt - manuālais fokuss bija šoreiz galvenā atslēga panākumam), attēla kvalitāte nav diez ko spoža - kā nekā nācās griezt pat uz ISO 6400, lai iegūtu kaut cik pieklājīgu slēdža ātrumu kustības iesaldēšanai. Te man atmiņā atausa jaunībā redzētā somu fotogrāfa Marcus Varesvuo bildi ar bezdelīgu lidojumā (varu pat atrast precīzu foto), kas man toreiz šķita kaut kāds absolūti neiespējams 'kosmoss'. Kā kaut ko tādu var nofotografēt? Pēc šīs reizes, lai arī neieguvu ne tuvu tik smuku kadru, tomēr nācās secināt, ka, ja jau pat man kaut kas uz to pusi sanāca, tad piemērotos apstākļos, ja mazliet piešaujas (ja putnu foto ir tava profesija, tad skaidrs, ka roka būs piešauta), tad tas nemaz tik nereāli nav. Protams, brāķu procents ir liels, bet ja nekā cita ko labāk darīt nav - bezdelīgu fotografēšana ir tīri jauka izklaide. 
blogs3651_Hydrometra_gracilenta.jpgSlaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)blogs3672_Nepa_cinerea_habitat.jpgDūņaina upītes piekraste - ūdensskorpionu (Nepa cinerea) biotopsblogs3645_Nepa_cinerea.jpgŪdensskorpions (Nepa cinerea) ūdenīblogs3646_Nepa_cinerea.jpgŪdensskorpions (Nepa cinerea) ārpus ūdensblogs3648_Oligostomis_reticulata.jpgMakstene Oligostomis reticulatablogs3647_Oligostomis_reticulata.jpgMakstene Oligostomis reticulata
Bet atpakaļ pie kukaiņiem. Sāku jau patiesībā ar Skrundas dzelzceļmalas inspekciju, jo pēdējā pastaiga te Augustā bija nu ļoti veiksmīga. Taču tur manu motivāciju gaisā izkūpināja spēcīgais un saldējošais vējš. Gandrīz jau gribēju vispār padoties un priekšlaicīgi doties atpakaļ uz māju pusi, bet par laimi izdomāju aiziet līdz meža takai gar Gropupi. Tur mani sagaidīja nomierinošs bezvējš, kas ļāva atgūt vēlmi pameklēt arī kādus kukaiņus. Pamatā bija doma koncentrēties uz upē dzīvojošajām radībām - pat izvilku tīkliņu, lai ko pamakšķerētu. Likās, ka varbūt tādā upītē varētu kāda interesantāka airblakts dzīvot. Šoreiz intuīcija pievīla - nevienu pašu airblakti neatradu. Tiesa tas gan nenozīmē, ka tur to nav. Vienkārši neatradu varbūt. Bet vismaz iepriecināja slaidās mērniekblaktis (Hydrometra gracilenta), kas bija varbūt nedaudz pat negaidīti, jo upītes vidusdaļā straume vietām bija pat samērā jūtama, bet šīs radības man vairāk asociējas ar stāvošu ūdenstilpju krastiem ar niedrēm utml. Piekrastes joslā gan straume vietām nebija nemaz - acīmredzot ar tādām 'kabatiņām' šiem pilnībā pietiek. Interesanta paskata radības - kā tādi smalki, smalki salmiņi. Starp piekrastes augāju uz ūdens ņirboņas fona patiesībā ļoti grūti ieraugāmas radības - ja speciāli nemeklē, tad var nepamanīt. Šo gan nejauši iesmēlu vienkārši ar tīkliņu. Tad jau gan pamanīt ir vieglāk. Tik pat negaidīts bija arī citas neparasta izskata blakts novērojums. Dubļainā krasta laukumā pamanīju pārojošos ūdensskorpionus (Nepa cinerea)! Tas pats par sevi gan nav nekas neprasts, jo tā ir bieži sastopama suga šādās vietās, bet tad paskatījos apkārt rūpīgāk un pamanīju vēl vienu turpat blakus. Tad vēl divus turpat ūdenī. Tad vēl vienu nedaudz tālāk. Tik daudz burtiski vienā kvadrātmetrā! Kopumā no viena punkta izdevās saskaitīt šķiet 11 ūdensskorpionus. Lūk tik daudz gan nekad iepriekš nebiju redzējis vienkopus. Parasti tik kādu 1-2 pamanu. Tiesa tie prot visai labi nomaskēties, jo bieži vien tiem patīk pieplakt dibenam un pat tā nedaudz ierušnāties dubļos/dūņās tā ka ārā no ūdens stiepjas tikai vēdera 'durklis' (kas patiesībā ir elpošanas 'trubiņa'. Jā - šīs blaktis elpo ar dibenu). Varbūt vienkārši neesmu bijis iepriekš pārlieku vērīgs. No citiem grāvjmalas apdzīvotājiem vēl varu atzīmēt vienu raibu maksteni - Oligostomis reticulata. Tāda agra pavasara suga ar diezgan īsu lidošanas laiku. Visai viegli atpazīstama suga, kas starp makstenēm ir savā ziņā izņēmums, jo tur daudzas sugas ir nu ļoti līdzīgas. Bet grupa interesanta - labprāt kādreiz ar tām iepazītos arī nedaudz tuvāk. 
blogs3673_Andrena_cineraria_habitat.jpgSmilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļš
blogs3673a_Andrena_cineraria_habitat.jpgSmilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļšblogs3643_Andrena_cineraria_male.jpgSmilšbites Andrena cineraria tēviņšblogs3644_Andrena_cineraria_female.jpgSmilšbites Andrena cineraria mātīte
Ejot atpakaļ, gaisa temperatūra laikam bija vēl par kādu grādu-diviem pakāpusies jo uz turpat uz meža takas pēkšņi pamanīju laidelējamies dažus bišveidīgos, kas iepriekš tur noteikti nebija. Ahā - smilšbites! Tādas pelēcīgas, tāpēc pirmā doma bija, ka varbūt tā pati Andrena vaga vien būs, bet vieta gan šķita priekš tām tāda netipiska - ne ļoti smilšaina. Vienkārši sūnām aizaudzis meža celiņš. Ieskatījos rūpīgāk - tēviņiem (tie bija tie ko pirmos pamanīju tur lidināmies) kājas ar melniem matiņiem, tātad jā cita suga! Andrena cineraria. Daudz smilšbites iepriekšējos gados neesmu labi iepazinis, bet šī ir viena no tām un mātītes ir vienas no manām mīļākajām (ai, nepatīk man šis vārds - angliskais favorīts/favourite skan mazāk piedauzīgi. Citi sinonīmi jau ar nav tik labi - iecienīts, iemīļots... Ai, lai nu paliek) smilšbišu sugām. Eleganti melni spīdīgas ar izteikti joslainu krūšu apmatojumu - sudrabaini pelēcīgiem galiem un tumšu, tumšu vidusdaļu. Svaigi eksemplāri (bitei dzīvojot, matiņi var nodilt) ļoti skaisti un viegli atpazīstami (mātītes). Jauns fotoķeksis! 
blogs3652_Neides_tipularius.jpgVālīšblakts Neides tipulariusblogs3649_Odontomyia_argentata.jpgDzelkņmuša Odontomyia argentatablogs3669_Dermacentor_reticulatus.jpgOrnamentētā pļavērce (Dermacentor reticulatus)blogs3670_Formica_rufa.jpgIespējams rūsganā meža skudra (Formica cf rufa)
Noslēgumā vēlreiz atgriezos dzelzceļmalā, jo biju ieguvis jaunu motivāciju - saņēmu ziņu, ka Kārlis Freibergs iespējams ir atradis uz laimiņiem dzīvojošo mīkstblakti Chlamydatus evanescens - jauna suga Latvijai (novērojums dabasdati.lv)! Rīta pusē tieši biju slinki pārskatījis dažus laimiņa pudurīšus ar domu par šo sugu, bet nu ātri vien padevos vēja priekšā. Tagad atpakaļceļā vējš joprojām bija tik pat nepatīkams, bet iekšēji biju noskaņots jau daudz apņēmīgāk. Labi, nebūšu pirmais, bet vismaz šis atradums liecina, ka sugu Latvijā tiešām var atrast. Laimiņu tur tiešām bija daudz! Bet, lai arī kā rušinātos un pat mēģinātu ar entomoloģisko tīkliņu kādu nejauši 'iepļaut', bez sekmēm. Interesantākais guvums varētu būt dzelkņmuša Odontomyia argentata. Nav ne jausmas cik tā bieža vai reta, bet sastapu tādu pirmo reizi. Vēl tur dzelzceļmalas zālienā sapļāvu vairākas ornamentētās pļavērces (Dermacentor reciculatus) - šajā Kurzemes daļā gan bija jau zināms, ka šī nesenā ienācēja Latvijas faunā ir tur sastopama. Lasīju vienu interesantu rakstiņu par to, ka 2017. gadā šī ērce ir tikusi atrasta arī uz nomedīta zeltainā šakāļa Dānijā. Tas manā prātā tīri labi aizķēries un patiesībā tā varētu būt pat samērā ticama teorija, ka iespējams zeltainie šakāli, kas ir šobrīd gana skaidrs, ka ir dabiskā viedā 'atnākuši' arī līdz ZA Eiropai, ir kaut kādā mērā atbildīgi pie šīs ērču sugas tik straujas izplatības ziemeļu virzienā. Tā teikt - atnesuši tās līdzi un tālāk jau tās ērces turpina izplatīties arī bez šakāļu tiešas palīdzības - izmantojot vietējos zvērus? Visādi var būt. Tik pat labi arī divi nesaistīti notikumi, kas vienkārši notikuši līdzīgā laika posmā. Bet nu tas ir fakts, ka ornamentētās pļavērces vietām Latvijas dienvidu daļā var būt pat visai masveidīga suga. Pieaugušās ērces cilvēkam gan piesūcas reti vai pat ļoti reti, bet nu jebkurā gadījumā - pēc katras pastaiga dabā sevi vajag pārbaudīt no visām pusēm. Īpaši uzmanība jāpievērš stakles zonai, ciskām, ceļgala locītavām no aizmugures (vietas, kur man visbiežāk  ērces piesūcas. Ceļgala aizmugures īpaši viltīgas, jo tās grūti pašam labi apskatīt) utml. vārīgām vietām ar maigāku ādu, kur ērcēm vieglāk ieurbt snuķīti. Ir jau ērces bīstamas, tāpēc no tām ir jāuzmanās, bet noteikti tām nevajadzētu kļūt par šķērsli doties dabā - tik traki no tām baidīties arī nevajag. Pret ērču encefalītu katrā ziņā potēties vajadzētu gan (pats gan īsti nepotējos, jo vienkārši bērnībā jau esmu encefalītu izslimojis). Lai nu kā, drīz pieķēru sevi pie tā, ka esmu sācis fotografēt dzelzceļmalā skudras. To uztvēru kā zīmi, ka laikam šai dienai pietiks vējā purināties un jādodas vien mājup. Bet par spīti aukstumam, beigās tomēr paliku relatīvi apmierināts ar pastaigu. Varēja būt arī vēl tukšāk.