Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1057 avoti)
Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajās nedēļās 2022. gada februārī organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem” darbojos kā brīvprātīgais dispečeris, palīdzot savienot uz Latviju bēgošos ukraiņus ar brīvprātīgajiem šoferiem, kas bija ar mieru ukraiņus no Polijas robežas atvest pie mums, drošībā. Šajās gaitās mūsu ģimenes aprūpē uz laiku nonāca jauna meitene no Donbasa, Slovjanskas. Drīz viņas brālis lūdza pie mums izmitināt arī viņu mammu Ludmilu, laimīgu un lepnu par savu māju, ģimeni un mūža profesiju. Ludmila bija vilcienu pavadone. Kad, mēģinot māti un meitu mazliet iepriecināt, ierosināju braucienu uz Jūrmalu, redzot mūsu tolaik vēl padomju tipa vilcienus, Ludmila iekliedzās – “Jūs joprojām braucat ar šiem spokiem? Jūs laikam esat ļoti nabadzīgi!”. Lai gan sāpīga, šī replika man palīdzēja labāk iejusties no mājām izdzīta cilvēka ādā un radīja ziņkārību – kādu vilcienu pavadone tad Ludmila bija Ukrainā. Tagad zinu, ka patiesība ir dažāda – līdztekus ļoti modernai infrastruktūrai blakus mīt arī “vecie spoki”, tomēr, strādājot Kijivā, esmu no sirds iemīlējusi šo īpašo pārvietošanās veidu. Tāpēc tagad Ludmilu saprotu vēl labāk.
Krievijas pilna mēroga iebrukuma laikā kopš 2022. gada Ukrainas dzelzceļš “Ukrzaliznytsia” ir kļuvusi par būtisku Ukrainas kara laika infrastruktūras daļu, nodrošinot plaša mēroga civiliedzīvotāju evakuāciju, humānās palīdzības un svarīgu preču pārvadāšanu, kā arī atbalstot militāro loģistiku visā valstī. Neraugoties uz atkārtotiem uzbrukumiem dzelzceļa infrastruktūrai, dzelzceļa darbinieki ir spējuši uzturēt satiksmi, ātri veicot remontdarbus un pielāgojot maršrutus, tādējādi palīdzot saglabāt ekonomisko rosību un iekšzemes mobilitāti laikā, kad aviopārvadājumi un daudzi autoceļi ir nedroši vai nepieejami. Līdz ar to dzelzceļa sistēma Ukrainā ir ne tikai transporta tīkls, bet arī nacionālās noturības un valsts nepārtrauktības simbols.
Brauciens vilciena kupejā ir arī neatsverams satikto cilvēku ziņā. Bieži mirklīgās tikšanās sulīgi raksturo Ukrainas kara laika realitāti. Esmu ceļojusi kopā ar kareivi, kurš, izdzirdot kaut vienu vārdu krievu valodā, sāpīgi saraujas. Ar valsts kapitālsabiedrības funkcionāru, kurš, iegādājies īpašumu Latvijā, deviņdesmito gadu korupciju simbolizējošā jaunceltnē, šķendējas, ka nu nevarot to pārdot.
Šajā braucienā kupejas biedrs ir sabiedriskās televīzijas žurnālists no Japānas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma Japānas kopējais atbalsts Ukrainai ir pārsniedzis aptuveni 15 miljardus ASV dolāru, padarot Japānu par vienu no lielākajiem donoriem pasaulē, tāpēc Japānas sabiedrībai svarīgi zināt, kur šī palīdzība nonāk. Žurnālists padalās, ka “tīri” stāsti no frontes publikai ir par smagu, tāpēc vienmēr jāatrod kāds āķītis. Šajā braucienā viņš japāņu publikai stāstījis par ramen šefu, milzīga auguma ukraini, kurš, Japānā nekad nebijis, gatavojot visgaršīgākos ramen ēdienus pasaulē un kādu laiku strādājis, ar ēdiena porcijām nodrošinot īpašo uzdevumu vienības kareivjus frontē. Tādi stāsti publikai patīkot.
Kopumā paiet laiks, kamēr es pieradinu sevi pie spējas kārtīgi izgulēties garajā vilciena braucienā no Kijivas uz kādu no Polijas robežu pilsētām – Helmu vai Pžemišļu. Sliežu tīkls ir sazarots un dažādas kvalitātes, staciju un pārmiju daudz, vagonu reizēm šūpo kā kuģi vētrā, tomēr tagad esmu sev iemācījusi nepretoties, nesatraukties un nerauties augšā pie katra negludum, vienkārši šūpoties līdzi šajā sargājošajā ukraiņu dzelzs šūpulī, kur vakaros pavadonis piedāvā Karpatu kalnu zāļu tēju un no rīta – stipru, aromātisku, melnu kafiju.
Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Coronet
Manas pārdomas
Ir sākušies atkušņa gadi, bet tik un tā neuzticība starp Rietumu pasauli un komunisma celmlauzi PSRS ir liela, bet siltāks laiks un publisku ierēdņu sarokošanās, smaidi un laipnāki vārdi vieš cerību liberālāk domājošajos uz cerīgāku nākotnes skatījumu pašu zemē. Vienas drosmīgas jaunas sievietes drosmīgs solis grāmatu izstādes laikā tomēr nodot drauga sarakstītu manuskriptu, kuru piekodina nodot Scott Blair rokās tā nosacītam industrijas kolēģim, lai arī pats Skots nav uz vietas manīts, iekustina izlūkdienestu mašinēriju ne tik vien Liebritānijas salā, bet arīdzan sižeta gaitā otras tālaika valdošās lielvaras aizokeānijā.
Drosmīgā dāma ir Jekaterina vai vienkārši Katja, bet saistošākais no visiem grāmatas tēliem izrādās tieši manuskripta īslaicīgais starpnieks poļu izcelsmes brits Nikolass ‘’Niki’’ Launda. Viņam gan romāna ietvaros ir vien epizodiska loma tā sākumā, bet rakstura ziņā, kā brunču mednieks, kuram gan ir savs gods un principi, bet nekad nav uz mutes kritis, Laundau ir no visiem tas interesantākais. Tēls, kura potenciāls nešķiet līdz galam izmantots vai būtu interesanti sekot līdz tāda gaitām varbūt pat cita veida, ne spiegu trillera romānā.
Kāpēc tieši Skotam vai romāna gaitā biežāk par Barley sauktajam tēlam noslēpumainais manuskripta autors gribējis, lai tā garadarbs tiktu nodots? Turklāt vēl pats manuskripts nav ne tikai jau uzreiz gatavs iespiešanai, bet trīs klažu ietvaros pēc pirmā paviršā skata varētu šķist vien kāda ārpus realitātes dzivojoša savārstījums, lai kāda politiskā režīma pasaulē neeksistētu. Kas zina, vai maz autora Džona le Karē (pseidonīms) varoņiem maz būtu izvērtušies tādi piedzīvojumi, ja ne fakts, ka Landau nekādīgi ne pa mājas, ne darba telefonu to neizdodas sadabūt rokās, kā rezultātā manuskriptam lemts tomēr nonākt citu rokās, kas sekojoši liek vispirms saausīties britu izlūkdienestiem.
Manuskripts, kurš daža laba acīs arī tiek noturēts par savārstījumu un noguļ vien ziņkārības pēc pašķirstīts uz tā galda, bet lietpratēja un eksperta acs, kad to ierauga, nojauš, ka teksts sevī slēpj potenciāli trauksmainus pārmaiņus vējus. Vējus, kas liek dažam labam romāna gaitā pamatoti satraukties, jo jauniegūtā informācija šķiet liek nodomāt, ka pašu daudzinātās ideoloģiskā naidnieka militārās veiktspējas (un laikam vairāk domāta raķešu triecienu precizitāte) nemaz nav tik liela, kā līdz šim daudzinājuši. Ka sekojoši militāri izdevumi vai stratēģija nav nemaz tik pamatota bijusi, bet, ja publika un mediji neuzoš par to, tad varbūt nemaz tik traki, domājot savus posteņus, nav.
Vai citādi pavēršot stratēģiskās pozīcijas, jauniegūtā informācija varbūt liktu vienkārši pārvērtēt pašreizējos tēriņus, nemaz tos nesamazinot. Informācija, kuru gan jāizvērtē cik akurāta tā, vai vispār varbūt ar nolūku kļūdaina un ar viltu nodota, lai liktu otrai ‘’aukstā kara’’ pusei mainīt pozīcijas, kuras patiesībā pašiem būtu par labu. Vispirms, lai būtu ko papildus darīt, lai būtu interesantāk, jāatrod manuskripta autora intereses persona Bārlijs, kurš no atmiņām tam piešķir Gētes iesauku, kādā to saukuši tā laikabiedri. Un pie reizes, jo, ko var zināt, varbūt Gētes rīcībā vēl neviena vien informācijas noslēpumu paka, no kuras apmaiņā pret kādu labumu tas būtu gatavs šķirties.
Romāna sižetiskā gaita neliek nodomāt, ka Bārlijs būtu no personāžiem, kuru diži saistītu politiskās varas gaiteņu intrigas spēles, kur nu vēl iesaistīšanās spiegu mahinācijās. Kaut gan pagātne vairs ne tik jaunajam puisim slēpj darba pieteikumu britu izlūkdienestos, kuru gan tie atraidījuši, bet tagad var izcelt dienasgaismā. Lai arī Bārlijs nerada iespaidu, ka tam pie sirds ietu un simpatizētu komunisma ideoloģija, tad nedaudz aizdomāties un uzmanīgāk uz tā gaitām liek pavērties fakts, ka Bārlijs arī pirms romāna bijis vairākkārtējs viesis Padomju Savienībā, pat ja to varētu izskaidrot un attaisnot ar profesionālajiem pienākumiem izdevniecības Abercrombie & Blair uzdevumā.
The Russia House nebūs asa sižeta spiegu trillera romāns, bet vairāk tāds, kurš caur dažādu tēlu acīm liek paraudzīties uz pārmaiņu laiku, kas dažos, kā Katjā, sāka ieviest naivas cerības, zinot kādā tagadnes gultnē vēstures un ģeopolitiskie notikumi aizvirzījušies. Tā arī uzmanību piesaistoša uz romāna beigām šķiet frāze ‘’ There was no tomorrow because tomorrow was the excuse’’, kur nākotnes iedomu problēmas abas priekškara pusēs daļēji patiesas, bet daļēji arī sev izdevīgā gaismā pagrieztas, lai tad no tālāk izrietošiem secinājumiem izspiestu dažnedažādu profesionālu un personīgu labumu.
Nekas nenotiek no nekā, pilnīgā iespēju trūkuma vakuumā, un tā, lai arī pašam Bārlijam ir labas un visādi pozitīvas atmiņas par Gētes tēlu, tad citi, kuriem tas ir vien vārds uz papīra, nevar riskēt, neizvērtējot, vai tik šis tēls nav pretinieku puses pārformēts, pārvilināts vai citādi piespiests darboties to labā. Viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina un tā pa ķēdīti tālāk līdz jau var sākt nojukt un dezinformācijas kampaņa sajukt ar patiesu valsts līmeņa noslēpumu noplūdi. Plus kā tēliem, tā lasītājam jāatceras, ka to ideoloģiskais pretinieks un to dienesti neguļ, lai arī romāna perspektīvas fokuss ir vienpusējs.
Gan The Russia House grāmatas sižeta temps, gan sižeta pamatbrolēma par un ap manuskriptu, šķietamais nekā iznākums romāna beigās, varētu savā ziņā likt vilties un prasīt, kāda gan visam bijusi jēga. Bet, zinot autora profesionālo gaitu vismaz lielos vilcienos, tad noteikti šāda tipa incidenti, kuri rezultējas ar daudz darba stundām un vēl vairāk makulatūras, ir bijis neviens vien. Incidents, no kura varbūt tālāk rezultējas citi pirms tam negaidīti un necerēti pavedieni, kas ievieš gana būtiskas pārmaiņas un piedzīvojumu tēlu dzīvēs, lai izvērstos pietiekami saistošs romāns.
“Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” [1.Moz.6:5] Mēs vispārīgā veidā secinām, ka
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
13. februārī Madlienas vidusskolā valdīja īpaša rosība un sirsnīga noskaņa. Skolā darbojās tradicionālais Valentīndienas pasts, kā arī katra klase un skolotāji bija aicināti uz kopīgu tematisko foto pašpārvaldes izveidotajā foto stūrī. Krāsaini aksesuāri, sirsniņas un smaidi piepildīja skolu ar pozitīvu enerģiju, kas paliks gan fotogrāfijās, gan atmiņās.
Šogad Valentīndienas pastā kopumā tika saņemta 281 vēstule. Visaktīvākā bija 3. klase ar 66 vēstulēm, tai sekoja 5. klase ar 57. Arī skolotāji un skolas darbinieki netika aizmirsti, kopumā saņemot 15 vēstules.
Sirsnīgās kartītes un vēstījumi tika šķiroti un nogādāti adresātiem, radot patīkamu pārsteiguma sajūtu gan mazajiem, gan lielajiem skolēniem, kā arī skolotājiem. Pastnieku lomās iejutās 12. klases skolēni – Kristians Andress Balodis un Sofija Rudņika.
Īpašu paldies sakām vizuālās mākslas skolotājai Ingai Bērentei par skolēnu radošajiem darbiem, kas rotāja skolas foajē! Valentīndiena Madlienas vidusskolā vēlreiz apliecināja, ka sirsnīgi vārdi un neliels pārsteigums spēj radīt prieku ikvienam.
12. klases skolniece Linda Kalniņa, skolēnu pašpārvaldes prezidente
Sen sāku veidot projektus ar Next.js, sākumā viss šķita vienkārši — maršrutēšana strādā, SSR/ISR darbojas, komponentes kārtīgi strukturētas. Balts fons, tumšs teksts, klasiskais “enterprise” izskats. It kā viss pareizi. Bet kaut kas pietrūka.
Vienā brīdī, testējot aplikāciju vēlu vakarā, ekrāns šķita pārāk spilgts. Acis ātri nogura. Tajā brīdī kļuva skaidrs — ja mēs paši jūtam diskomfortu, lietotāji to jutīs vēl vairāk. Un tieši tur sākās doma par diena/nakts režīmu.
Sākumā tas likās kā kosmētisks uzlabojums. “Mazs slēdzītis headerī.” Bet, tiklīdz sākām to ieviest, atklājās, ka tas nav tikai dizaina jautājums — tas ir arhitektūras jautājums.
Lai tumšais režīms strādātu pareizi, nācās pārskatīt visu krāsu sistēmu. Vairs nevarēja komponentē ierakstīt #ffffff vai #000000. Parādījās CSS mainīgie, centralizēta tēmu konfigurācija, loģiska dizaina sistēma. Krāsas kļuva par semantiskiem tokeniem — --color-background, --color-surface, --color-text-primary. Kods kļuva tīrāks. Strukturētāks. Domāšana — disciplinētāka.
Tad nāca nākamais izaicinājums — SSR. Ja lietotājs izvēlas tumšo režīmu, bet serveris sākotnēji atgriež gaišo, rodas nepatīkams “flicker” efekts. Balts ekrāns uz mirkli, tad tumšs. Šis brīdis lika iedziļināties Next.js renderēšanas ciklā. Sākotnējā tēmas noteikšana tika pārcelta uz dokumenta līmeni, lai režīms būtu zināms jau pirms React hidratācijas. Rezultātā aplikācija kļuva tehniski nobriedušāka.
Un tad parādījās vēl viens interesants ieguvums — zīmola uztvere. Mūsdienu digitālajā vidē lietotāji jau ir pieraduši, ka platformas piedāvā režīmu izvēli. To dara GitHub, to dara Notion. Ja produkts šādu iespēju nepiedāvā, tas šķiet mazliet nepabeigts. Savukārt, ja piedāvā — tas signalizē rūpību un uzmanību detaļām.
Interesanti, ka līdz ar tumšā režīma ieviešanu uzlabojās arī pieejamība. Kontrasti tika pārskatīti, tipogrāfija precizēta, interaktīvie elementi kļuva skaidrāki. Tas nebija tikai “krāsu inversija” — tā bija pilna dizaina validācija.
Un, protams, mobilās ierīces. OLED ekrānos tumšais režīms patērē mazāk enerģijas. Tas nozīmē ilgāku baterijas darbību lietotājiem, kuri aplikācijā pavada stundas. Neliels tehnisks lēmums, bet ar reālu praktisku ietekmi.
Beigās diena/nakts režīms kļuva par vairāk nekā tikai UI elementu. Tas kļuva par kvalitātes indikatoru. Par pierādījumu, ka projekts nav uztaisīts “lai tikai strādā”, bet ir veidots ar domāšanu par lietotāju, arhitektūru un ilgtermiņa mērogojamību.
Tāpēc šodien, sākot jaunu projektu ar Next.js, diena/nakts režīms vairs nav papildfunkcija. Tas ir daļa no pamata dizaina un tehniskās domāšanas. Un jā — tas ir stilīgi.
Šodien ir svētdiena, kad Essaouirā notiek krāmu tirgus, dodamies tam uzmest aci. Kad nonākam norises vietā, pārliekam somas uz vēderiem – te netrūkst ne pircēju, ne pārdevēju. Tā kā katru interesē atšķirīgas lietas, sarunājam satikties pēc nepilnas stundas un izklīstam pa ieliņām. Paejos gabaliņu pa galveno tirgus ielu, tad nogriežos graustu rajonā un klīstu pa...
The post Maroka: krāmi, grausti un hamams appeared first on Mugursoma.lv.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Passion Brains
- Vakar, 12:51
Es neskatos vairs šīs sporta pārraides. Ne kamaniņu sportu, ne biatlonu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu, kā cilvēks ar pārcilvēcīgu mieru šauj mērķī pēc tam, kad ir noslēpojis pusmežu, vai kā kāds ar galvu pa priekšu traucas lejup pa ledus reni. Tie sporta veidi ir pietiekami ekstrēmi paši par sevi — tiem nevajag klāt ideoloģisku slalomu.
Bet, kad biatlona trasē līdz ar sportistiem skrien arī komentētāja politiskā elpa, bet kamaniņu brauciens tiek papildināts ar kārtējo nicīgo repliku par “kādu valsti”, man pazūd vēlme klausīties. Sports kļūst par fonu cilvēknaidam, kas tiek pasniegts kā pašsaprotams patriotisms.
Un tad es izvēlos vienkāršu pieeju: elementāra higiēna — informācijas higiēna. Ja telpa smird pēc propagandas, tu atver logu. Ja logs arī smird, tu izej ārā. Un es neskatos olimpisko komentētāju cilvēknaidu pret kādu valsti un cilvēkiem sportistiem.
Mugursoma.lv
- Šodien, 01:37
Šodien ir svētdiena, kad Essaouirā notiek krāmu tirgus, dodamies tam uzmest aci. Kad nonākam norises vietā, pārliekam somas uz vēderiem – te netrūkst ne pircēju, ne pārdevēju. Tā kā katru interesē atšķirīgas lietas, sarunājam satikties pēc nepilnas stundas un izklīstam pa ieliņām. Paejos gabaliņu pa galveno tirgus ielu, tad nogriežos graustu rajonā un klīstu pa...
The post Maroka: krāmi, grausti un hamams appeared first on Mugursoma.lv.
Digitālā Klade
- Vakar, 20:35
No visiem formātiem, kā apēst maizīti ar gaļu un dažiem dārzeņiem, bureris man kaut kā ir nostājies absolūta uzvarētāja pozīcijā. Bet, kā jau ar uzvarētājiem – būt pirmajam nav gana labi, vienmēr ir jāpārspēj pašam sevi un jākāpj augstāk.
Tā McDonalds burgerus pārsita Deli Snack (kuru atrašana Rīgā man bija prieks un laime tikpat ļoti, kā vilšanās, viņiem no Rīgas pazūdot). Deli Snack kādu laiku noturējās pret visādiem lepnajiem burgeriem, jo, pārsteidzoši, bet tāpēc vien, ka burgerim nodubulto cenu zīmi un izsniedz tev melnus cimdiņus, viš netop labāk. Tad to pārsita (nu, aptuveni… Reizēm) Tinch gatavotie burgeri tusiņos.
Un tad Tinch paziņoja, ka viņu besī burgeri un vispār viss ir figņa, un viņš labāk taisa Spānijas tortes un 6h vārītus makaronus ar kečupu, un es spēru soli un sāku taisīt pats savus burgerus.
Ne vienmēr viss sanāca skaisti – reizēm es pārdozēju ar arhitektūru un centos salikt par daudz visa. Reizēm ar izpildi, kaut kas piedega vai nedadega. Reizēm sanāca ļoti jauki – ola un halapeņo, teiksim, ir nesajājama kombinācija, un lasis ar medu ir teju, teju vai izcils – vēl tikai kaut kādu kraukšķa elementu jāpiedomā.
Bet nejaušības ir amatieru pazīme.
Tāpēc es nopirku grāmatu –
Burger nostrum in mensa
Benedictum sit forma tua grata
Sit gustus tuus ad linguam meam venire, deinde in ventrem meum,
Da mihi hodie saccharida et proteinum
Et noli ventrem meum augere sicut cerevisia facit, sed da mihi vires laborandi.
Satis spatii sit uni amplius in ventre meo,
Et amicus quoque unum amplius habeat,
Nam tu es cibus aequilibratus omnibus.
Amen.
Ai, to es tā uzcepu. Vairāk tomēr rakstnieks, nekā pavārs.
Bet labi. Šajā nogalē es veidu pirmo testu – lauku darbu nogale ar draugiem, kā reizi laiks notestēt – jo sastāvdaļu skaits ir dots visur priekš 10 – 12 burgeriem.
Ceturtdien maizītes.
Nedaudz nesanāca – minu, ka raugu pārkarsēju, sildot ar pienu kopā, tāpēc sanāca a)ēdamas; b)blīvas; c)ļoti, ļoti mazas bulciņas. Bet tas ir ceturtdien – tātad piektdien eju uz veikalu un nopērku gatavās bulkas, un viss labi. Pieredze vienalga interesanta un es domāju, ka vienu reizi arī sanāks.
Tad gaļa. Tur tā instrukcija sarežģīta – sagriez strēmelēs, tad atdzesē, tad ieliec tajā pašā virtuves kombainā un pamasē, un tad tikai mal… Un tā arī es izdarīju.
Un piektdienas vakarā aiziet – liekam kopā.
Un, ka man iesper spalvains krokodīls, sanāca!
Visklasiskākais iespējamais čīzītis – 12 reizes sanāca. Mērci procesā nomainījām no “Mayo.” uz Tinch ieteikto, tur sajauc visu iespējamo – majonēzi, kečupu, BBQ mērci, Heinz sinepes un vēl Vusteras mērci un bams, gatavs.
Pats galvenais – ka 12 reizes nav nejaušība.
Ja arī ne gluži “Lord of the Burger”, tad kkāds “Senior Team Manager of Cheeseburger” es toč nu jau esmu.
Passion Brains
- Šodien, 09:25
Sen sāku veidot projektus ar Next.js, sākumā viss šķita vienkārši — maršrutēšana strādā, SSR/ISR darbojas, komponentes kārtīgi strukturētas. Balts fons, tumšs teksts, klasiskais “enterprise” izskats. It kā viss pareizi. Bet kaut kas pietrūka.
Vienā brīdī, testējot aplikāciju vēlu vakarā, ekrāns šķita pārāk spilgts. Acis ātri nogura. Tajā brīdī kļuva skaidrs — ja mēs paši jūtam diskomfortu, lietotāji to jutīs vēl vairāk. Un tieši tur sākās doma par diena/nakts režīmu.
Sākumā tas likās kā kosmētisks uzlabojums. “Mazs slēdzītis headerī.” Bet, tiklīdz sākām to ieviest, atklājās, ka tas nav tikai dizaina jautājums — tas ir arhitektūras jautājums.
Lai tumšais režīms strādātu pareizi, nācās pārskatīt visu krāsu sistēmu. Vairs nevarēja komponentē ierakstīt #ffffff vai #000000. Parādījās CSS mainīgie, centralizēta tēmu konfigurācija, loģiska dizaina sistēma. Krāsas kļuva par semantiskiem tokeniem — --color-background, --color-surface, --color-text-primary. Kods kļuva tīrāks. Strukturētāks. Domāšana — disciplinētāka.
Tad nāca nākamais izaicinājums — SSR. Ja lietotājs izvēlas tumšo režīmu, bet serveris sākotnēji atgriež gaišo, rodas nepatīkams “flicker” efekts. Balts ekrāns uz mirkli, tad tumšs. Šis brīdis lika iedziļināties Next.js renderēšanas ciklā. Sākotnējā tēmas noteikšana tika pārcelta uz dokumenta līmeni, lai režīms būtu zināms jau pirms React hidratācijas. Rezultātā aplikācija kļuva tehniski nobriedušāka.
Un tad parādījās vēl viens interesants ieguvums — zīmola uztvere. Mūsdienu digitālajā vidē lietotāji jau ir pieraduši, ka platformas piedāvā režīmu izvēli. To dara GitHub, to dara Notion. Ja produkts šādu iespēju nepiedāvā, tas šķiet mazliet nepabeigts. Savukārt, ja piedāvā — tas signalizē rūpību un uzmanību detaļām.
Interesanti, ka līdz ar tumšā režīma ieviešanu uzlabojās arī pieejamība. Kontrasti tika pārskatīti, tipogrāfija precizēta, interaktīvie elementi kļuva skaidrāki. Tas nebija tikai “krāsu inversija” — tā bija pilna dizaina validācija.
Un, protams, mobilās ierīces. OLED ekrānos tumšais režīms patērē mazāk enerģijas. Tas nozīmē ilgāku baterijas darbību lietotājiem, kuri aplikācijā pavada stundas. Neliels tehnisks lēmums, bet ar reālu praktisku ietekmi.
Beigās diena/nakts režīms kļuva par vairāk nekā tikai UI elementu. Tas kļuva par kvalitātes indikatoru. Par pierādījumu, ka projekts nav uztaisīts “lai tikai strādā”, bet ir veidots ar domāšanu par lietotāju, arhitektūru un ilgtermiņa mērogojamību.
Tāpēc šodien, sākot jaunu projektu ar Next.js, diena/nakts režīms vairs nav papildfunkcija. Tas ir daļa no pamata dizaina un tehniskās domāšanas. Un jā — tas ir stilīgi.
notepad.lv
- 14. feb., 14:00
vara bungas
- Vakar, 21:55
vara bungas: Atklātā tekstā…
Izcēlumi VB
ISR=intelligence, surveillance, reconnaissance
[..] Such is the availability, size and cost of a small
or mini UAV that a single ISR specialist with their
own system can now be deployed in every combat
platoon (or even in every group), providing the ben-
efit of organic ISR at the platoon level, with real-
time imagery available of the immediate operating
environment (including, potentially, enemy force
dispositions).The provision of such an information
advantage in the observe, orient, decide and act cycle
is highly valuable. However, command structures
also need to be sufficiently devolved in order to make
full use of this capability. [..]
VB: a es jums ko saku?
Mugursoma.lv
- 14. feb., 00:48
Izejam no mājas un konstatējam, ka nedaudz smidzina. Līdz autoostai nonākam nedaudz mitrām drēbēm un matiem, bet nekas traks. Līdz busam vēl ir pusstunda, padzeram kafiju stacijas ieskrietuvē un tad jau ir laiks doties ceļā. Man blakus sēž kundze gados un pēc neilga brīža sākam tērzēt. Tas gan nav vienkārši, jo angliski viņa zina dažus...
The post Maroka: piektdienā jāēd kuskuss appeared first on Mugursoma.lv.
Mugursoma.lv
- Vakar, 00:06
Par spīti vienkāršajiem apstākļiem, esam gulējušas diezgan labi. Ieturam vieglas brokastis, samīļojam kaķus un mājas saimnieku, pateicamies par neparasto pieredzi un dodamies atpakaļ uz Essaouiras pilsētu. Vienai naktij šāda palikšana bija interesanta pieredze, bet tagad alkstam nomazgāties un gulēt katra savā gultā. Līdz autoceļam, pa kuru kursē autobuss, ir minūšu divdesmit gājiens. Tas it kā...
The post Maroka: kaķi tirgo visu appeared first on Mugursoma.lv.
Mana ligzda
- Vakar, 19:56
Rašotājvalsts: laikam ASV
Ilgums: 1:47:22
Sižets pavisam īsi. Tēvs ar meitu-pusaudzi dodas uz kaut kādu lauku īpašumu privāta dabas parka teritorijā. Tēvam tur, ar tās lauku mājas, precīzāk - bagātas muižas, īpašnieku kaut kādas darba darīšanas. Pa ceļam vīrietim nogļučī kaut kas ar vadīšanu, pie viena uz ceļa izlien vienradzis, kurš top notriekts. Kamēr meitene pūlās ko saprast, vīrs ar kaut kādu mašīnas detaļu to kustoni it kā piebeidz. Galarezultātā tas kustonis bagāžniekā top aizvests līdzi uz to it kā muižu.
Un filmas sižets no vienkārša negadījuma uz ceļa (autovadītāji sapratīs, ka reizēm uz lauku ceļiem sagadās notriekt kādu meža kustoni, kurš pavisam neplānoti palec zem braucoša auto riteņiem) līgani pāriet šausmenē ar vienradžu piedalīšanos. Un galarezultātā ir pulciņš līķu, kuru vidū nu nav tas tētuks ar meitu.
Iespaids.
Nu, vienu reizi noskatīties var. Ne vairāk. Jo kaut kā plakani. Labie ir labi, nejaukie - nejauki. Vienradži, kuri filmā parādās - nu, ar mūsdienu tehnoloģijām var tos filmā iestrādāt. Atgādina dažāda izmēra ponijus ar ragu.
Kazhes blogs
- Vakar, 21:45
Passion Brains
- 11. feb., 19:41
Un tad saprotu sportisti, skolotāji, policisti, mediķi - visi ir vulkānizēti.
Mugursoma.lv
- 13. feb., 00:17
Vakar beidzot saēdāmies zaļumus līdz ausīm, jo Velga un Agnese sadzejoja lielu un gardu bļodu ar salātiem. Klāt vēl nāca ar ceptu sīpolu bagātinātas cūku pupas un rikotas siers, īsāk sakot bija brangas vakariņas. Arī brokastis nav knapas, bet tāpat katrai tiek pārtikas sainītis līdzņemšanai. Bez aizķeršanās tiekam līdz CTM stacijai, ar mazu nokavēšanos autobuss...
The post Maroka: lielā tadžina, okeāns un tēja vietējās mājās appeared first on Mugursoma.lv.
Māris Antons
- 12. feb., 23:42
Kampaņas salikšana ar manuālo CPC (jo tā ir labāk un to saka pieredze), kas noderēs pirmo kampaņu salikšanai tiem, kas google ads pasaulē sper pirmos soļus.
Stundu garajā video izeju cauri visam kampaņas salikšanas procesam un paralēli stāstu, kāpēc daru tieši to, kas video redzams. Mans pirmais piegājiens šādam video un bez skripta, tāpēc varbūt brīžiem var just, ka aizrunājos – gribās pateikt tik daudz, bet 15 gadu pieredzīti saspiest stundā ir sarežģīti.
Ceru, ka noderēs un priecāšos par komentāriem gan par to, kas patika, gan par to, ko varēja labāk – lai varu ņemt vērā nākotnē.
Linki, kas var noderēt:
Raksts par atslēgas vārdu match types: https://marisantons.lv/google-search-kampanu-atslegas-vardu-match-types/
Saliktās kampaņas landing lapa: https://marisantons.lv/digitalais-marketings/
Atskaišu spreadsheet: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1Fjd1MpuVR-ZDwd49JPpuWkA6k0s_YIEudC43j5flpPU
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
neogeo.lv
- 14. feb., 20:42
Dzelzceļa transports ir transporta veids, kurā izmanto riteņu transportlīdzekļus, kas pārvietojas pa sliedēm, kuras parasti sastāv no divām paralēlām tērauda sliedēm. Dzelzceļa transports ir viens no diviem galvenajiem sauszemes transporta veidiem pēc autotransporta. Dzelzceļš ir viens no energoefektīvākajiem kravu un pasažieru pārvadājumiem. Lai gan dzelzceļa nozare pārvadā 8 % no pasaules pasažieru un 7 % no globālā kravu transporta, tā veido tikai 2 % no kopējā transporta enerģijas pieprasījuma. Turklāt sliedes izkliedē vilciena svaru, kas nozīmē, ka tas var pārvadāt lielāku svaru nekā ar kravas automašīnām pa ceļiem.
Par dzelzceļa dzimšanas dienu var uzskatīt 16. gadsimtu, kad ir dokumentēti pierādījumi transporta pārvietošanai pa koka sliedēm. Koka sliedes pa kurām zirgi vilka koka vagonetes sāka parādīties 16. gadsimta vidū, lai atvieglotu rūdas mucu pārvadāšanu raktuvēs. Tas drīz vien kļuva populāras visā Eiropā.
Dzelzceļi mūsdienu izpratnē ieguva popularitāti pēc tvaika dzinēja izgudrošanas Lielbritānijā, kas 18. un 19. gadsimtā kļuva par nozīmīgu enerģijas avotu. Tvaika dzinēji ļāva būvēt dzelzceļus lielos attālumos, kas savukārt kļuva par būtisku rūpnieciskās revolūcijas sastāvdaļu. Dzelzceļi samazināja pārvadāšanas izmaksas un preču zudumus salīdzinājumā ar ūdens transportu, kur kuģi bieži nogrima.
Termins “dzelzceļš” tiek lietots, lai apzīmētu dzelzceļa sistēmu pasažieru un kravu pārvadāšanai kopumā.
Dzelzceļa sistēma attiecas uz zemes joslu vai mākslīgām būvēm (uzbērumi, dambji, tilti, tuneļi, estakādes), kas aprīkota ar sliedēm un ko izmanto dzelzceļa transportlīdzekļu kustībai. Dzelzceļš var sastāvēt no viena sliežu ceļa vai vairākiem sliežu ceļiem. Dzelzceļus var darbināt ar tvaiku, dīzeļdegvielu, elektrību, turbīnu vai vilces kombināciju. Dzelzceļi parasti ir aprīkoti ar signalizācijas sistēmu, un elektriskajiem dzelzceļiem ir arī kontaktstrāvas sistēma. Izšķir sabiedriskos dzelzceļus, rūpnieciskos dzelzceļus un pilsētu dzelzceļus — metro un tramvajus.
NeoGeo.lv piedāvā saviem lasītājiem iepazīties ar noderīgu vietni, kur ir iespējams uzzināt informāciju par visas pasaules dzelzceļiem. Tā ir pasaules Dzelzceļu karte – https://www.openrailwaymap.org/
OpenRailwayMap ir detalizēta tiešsaistes karte par pasaules dzelzceļa infrastruktūru, kas veidota, izmantojot OpenStreetMap datus. Šis projekts tika dibināts 2011. gadā, lai izveidotu pasaules mēroga, atvērtu, atjauninātu un detalizētu dzelzceļa tīkla karti, kuras pamatā ir OpenStreetMap. Tā publiski ir pieejama kopš 2013. gada. Kopš tā laika karte ir pastāvīgi uzlabota un atjaunota.
OpenRailwayMap ietver visus uz sliedēm esošus transporta līdzekļus, piemēram, dzelzceļus, metro, tramvajus, miniatūrus dzelzceļus un funikulerus.
OpenRailwayMap var par visu pasauli aplūkot:
1) Dzelzceļa infrastruktūru (sliežu ceļus, pievadceļus, stacijas, pārmijas u.c.).
2) Maksimālo ātrumu posmus.
3) Signalizācijas un vilcienu aizsardzības objektus.
4) Elektrificētos ceļu posmus.
5) Sliežu platumu posmus.
Noslēgumā jāatgādina, ka dzelzceļš ir viens no drošākajiem transporta veidiem.
Saskaņā ar Eurostat un Eiropas Dzelzceļa aģentūras datiem, pasažieru nāves risks Eiropas dzelzceļos ir 29 reizes mazāks salīdzinājumā ar automašīnu izmantošanu.
notepad.lv
- Šodien, 17:30
Ancientsites / Senvietas
- Šodien, 06:24
fyfi.net
- 14. feb., 09:33
By 2026, the American workforce has reached a tipping point. Organizations are no longer just “managing” employees; they are cultivating specialized digital ecosystems designed to train, upskill, and retain talent in a hyper-competitive market. At the center of this cultural and technical shift is the Learning Management System (LMS).
In today’s landscape, an LMS is the operational “Mission Control” for content delivery, learner progress tracking, and long-term organizational strategy. As hybrid and distributed work models become the permanent standard, traditional, classroom-style training has become a bottleneck. It lacks the speed, reach, and personalization required by modern enterprises.
A high-performance LMS empowers leadership to deliver consistent, measurable experiences that bridge the gap between business goals and individual talent development. These platforms are no longer a “nice-to-have” utility; they are strategic engines that ensure regulatory compliance, foster innovation, and enable teams to adapt to rapid industry shifts. Whether you are onboarding a global cohort or launching a critical compliance update, a sophisticated LMS like eLeaP ensures that your learning initiatives are seamless, integrated, and impactful.
At its core, a Learning Management System (LMS) is a centralized software environment built to plan, execute, and analyze training programs across an organization. It serves as a unified hub where all learning assets from interactive videos and technical documents to quizzes and formal certifications are stored, organized, and distributed.
However, in 2026, the definition has expanded. An LMS isn’t just a digital library; it is an automation powerhouse. It handles the administrative heavy lifting enrollments, progress tracking, and compliance auditing allowing HR and L&D leaders to focus on high-level strategy rather than data entry.
Modern LMS platforms offer a cohesive interface that grants learners “anywhere, anytime” access across all devices. This flexibility is vital for the modern U.S. workforce, accommodating self-paced learning and diverse formats like simulations and microlearning modules. Beyond mere delivery, today’s systems act as diagnostic tools. They perform skill-gap analyses, assign role-based learning paths, and provide the performance analytics necessary to link training outcomes directly to business KPIs.
For American businesses navigating intense competition for top-tier talent, the LMS is the foundation of operational agility. It creates a data-informed pathway for growth, ensuring that every training dollar spent is an investment in measurable workforce capability.
To stay relevant in 2026, a platform must offer more than basic course hosting. The most effective systems integrate a suite of advanced features designed for engagement and scalability.
Investing in a modern platform like eLeaP delivers value that reaches far beyond the HR department. It impacts the financial, operational, and cultural health of the entire company.
Modern businesses aren’t just looking for “competence”; they are looking for “innovation.” A Learning Management System plays the pivotal role in turning a workforce into a competitive advantage.
Instead of a “one-size-fits-all” approach, platforms can now create tracks aligned with specific career stages. This ensures relevance. Furthermore, the shift toward microlearning short, punchy modules delivered over time ensures that skills stay sharp and information is actually retained, rather than forgotten after a single long session.
In highly regulated sectors like healthcare, aerospace, and finance, compliance isn’t just a requirement it’s a safeguard. An LMS automates the renewal of certifications and maintains audit-ready reports. This significantly reduces the legal and operational risk associated with expired credentials.
The first 90 days of a new hire are crucial. Structured onboarding pathways through an LMS ensure that new employees are integrated into the culture and policy of the company faster, reducing the time it takes for them to become productive contributors.
Beyond technical skills, the modern LMS is a vehicle for “soft skills.” Leadership modules, empathy training, and culture-building tracks help cultivate the next generation of managers, ensuring that your organizational values are felt at every level.
The LMS market is evolving rapidly, driven by AI and a shift toward more “human-centric” technology.
Selecting a platform is a long-term strategic decision. When evaluating potential partners, keep these six criteria at the forefront:
eLeaP stands out in this regard by offering a highly flexible, user-centric environment that balances enterprise-grade power with an intuitive interface that people actually enjoy using.
Deploying an LMS is as much about people and process as it is about technology.
In 2026, a Learning Management System is the bedrock of organizational resilience. It transforms training from a static expense into a dynamic, measurable business driver. By centralizing knowledge, automating the mundane, and prioritizing the learner experience, platforms like eLeaP empower U.S. enterprises to build the skilled, agile teams they need to thrive.
As the landscape of work continues to shift, those who invest in sophisticated learning technology will be the ones who lead their industries. A thoughtfully implemented LMS isn’t just a tool for today it’s an investment in the future of your talent and the longevity of your brand.
The post eLeaP Learning Management Systems in 2026: The Complete Guide to Features, Benefits & Strategic Growth appeared first on fyfi.net.
Mana ligzda
- 14. feb., 14:27
Tiešām neliels līkums. Vispār, attālumi pilsētā nav īpaši lieli. Relatīvi. Izgājām nosacītu apli, no kura bildēju tik pirmo apļa daļu, jo atpakaļceļš jau sanāca pa zināmā mērā bildētam vietām. Un tā bildēšana tomēr nebija tā, ka bildēju uz katra pussoļa apstājoties. Kaut kas bildējams arī citām reizēm jāatstāj.
