Pavisam nesen tiku pie dažām jaunām grāmatām par dižo florencieti Nikolo Makjavelli, kurš ir zināms kā viens no dižākajiem politiskās domas autoriem kopš Renesanses laikmeta. Manā bibliotēkā jau šis un tas no grāmatām par un ap Makjavelli bija, taču palēnām mēģinu tikt vēl pie labas literatūras par šo tēmu. Te drusku palīgā nāk arī MI, kurš sniedz labus ieteikumus vērtīgu grāmatu meklējumos. Tā es tiku pie viena no retumiem - "An Unlikely Prince", kuru sarakstījis itāļu autors Nikolo Kaponi, kurš ir izpētījis dzimtas koku un nonācis pie secinājuma, ka ir šī diženā florencieša Makjavelli radinieks.
Pirmoreiz ar Makjavelli sastapos, kad man bija 20 gadi, biju tikko atbraucis uz Rīgu studēt pēc atgriešanās no Norvēģijas. Kāds draugs mani uzaicināja uz kafiju un mūsu saruna ievirzījās par filozofiju un tādām augstām matērijām... Šajā vietā var sacīt vienu dzīves patiesību - draudzība, kas būvēta uz kopīgām interesēm, grāmatām, filozofiju un vārda visplašākajā nozīmē - mīlestību pret zināšanām un gudrību, tā ir stipra draudzība un šis draugs man joprojām ir labākais draugs. Un pēc kāda laika izdevniecība "Tapals" (reiz bija tāda izcila izdevniecība!) klajā laida melno grāmatu sēriju, kurā pirmoreiz ieraudzīju "Valdnieku" (Il Principe - itāl.), vēlāk šim darbam pievienojās arī V. sarakstītais "Mafijas menedžeris", kas gan nav tiešā saiknē ar "Valdnieku" un Makjavelli, bet iedvesma smelta... Tā šīs abas melnās grāmatas kopš draudzības aizsākuma ir manā bibliotēkā.
"Valdnieku" esmu izlasījis neskaitāmas reizes, melnajā "Tapala" izdevumā esmu atļāvies padarboties ar pildspalvu, atzīmējis citēšanas vērtās vietas, jaunajā "Valdnieka" izdevumā, ko izdevusi "Zvaigzne ABC", bet kas ir tas pats Strēlertes tulkojums, kas melnajos vākos, šādas izmaiņas negrasos veikt, jo tas vienkārši ir skaisti noformētas sērijas eksemplārs.
Makjavelli biogrāfija izdevniecības "Reaktion Books" sērijā "Renaissance Lives" man arīdzan bija nozīmīgs atklājums, kuru izlasīju pāris vakaros un uzrakstīju arī atsauksmi par šo darbu šeit pat blogā. Darbi, kuros aplūkota Makjavelli dzīve un darbība, allaž ir vērtīgi, jo sniedz dažādus rakursus, kā palūkoties uz to vēstures posmu, kurš man ir sirdij tuvs. Renesanse - laikmets, kurā tika novērtēts tas, kas mūsdienās netiek uzskatīts par būtisku personības attīstībai - māksla, kultūra, radoša darbība, kultūrvēsture un tā tālāk, vienvārdsakot, gudrība un inteliģence. Kaut gan varu atļauties piebilst, ka arī mūsdienās ir viedi prāti, kuriem interesē kas vairāk nekā tikai miesisku vajadzību apmierināšana, kas tiecas pēc saprāta gudrības un ieskata pasaules dižākajā kultūras mantojumā, kas tomēr ir un paliek visas Eiropas saknes un attīstības virzītājspēks.
Tagad nedaudz ielūkosimies manos trijos jaunieguvumos. Pirmā grāmatiņa ir "Machiavelli. A Very Short Introduction" (2ed.) Šīs sērijas grāmatas izdod Oxford University Press un ir pazīstamas ar tēmu daudzveidību. Šī nelielā grāmatiņa sniedz tiešām izsmeļošu ieskatu Makjavelli dzīvē un to, kā viņš iekļuva Florences administrācijā kā kanclers. Grāmatiņa sākas ar vispārēju ievadu Makjavelli biogrāfijā un Palazzo Vecchio attēlu, kurā Makjavelli sāka strādāt, esot tikai 29 gadus vecs. Bet būtiskākais ir tas, ka jau tajā laikā humānistu ideāli bija plaši pazīstami un aizvien vairāk vadošos amatos nokļuva tie, kuri bija izglītoti saskaņā ar humānistu ideāliem, vienvārdsakot, intelektuāļi un kopumā inteliģenti un daudzpusīgi talantīgi cilvēki. Lasot šo darbu, lasītājs sastopas ar tādu Makjavelli, kādu mēs varētu viņu pazīt, ja būtu laikabiedri - cilvēku vērotājs, viņu tikumu un netikumu piefiksētājs, kā arī atklāts vēstītājs, ja kāds no viņa sastaptajiem prinčiem un valdniekiem bijis apveltīts ar izcilu drosmi, mērķa vīziju un zināmu gudrības, inteliģences līmeni. Makjavelli allaž pozitīvi izsakās par tikumiem, kurus viņš kā humānists tiešām augsti vērtē. Taču ne vien tas - Makjavelli piedzīvoja arī izraidījumu un pat cietumu, jo, kā mēs zinām, mainās varas un mainās attieksmes... Un šeit Makjavelli kļūst par politiskās dzīves vērotāju un, teiksim, komentētāju savās vēstulēs un pierakstos. Un tā rodas "Valdnieks"!
Stefano Ussi. Niccolo Machiavelli in His Study
Otrā grāmata no maniem jaunieguvumiem ir Patrick Boucheron sarakstītā "Machiavelli". Viens no šīs grāmatas skatpunktiem - paskatīties uz Makjavelli pasaules redzējuma izmantošanu galīgi ne tā, kā to redzētu Makjavelli, resp., kur aug tāda lieta kā "makjavellisms", kuram visnotaļ maza saikne ar patieso Makjavelli vēstījumu. Bet dižas idejas allaž tiek piesavinātas un izmantotas, lai attaisnotu kādu savu rīcību un tā ir darījuši daudzi, Berluskoni un citus ieskaitot. Tostarp, pat tagadējais lielvalsts prezidents kādā savā runā ir atsaucies uz Makjavelli minētajām bailēm, ka tas ir vienīgais politikas valdīšanas mērķis. Bet tur gan bija cits konteksts, kad Makjavelli to sacīja, bet tas jau netraucē uzrunā izmantot aizgūtus vārdus, par kuriem pašam intelekts neļauj spriest... Šī grāmata kopumā ir kā ceļojums kopā ar Makjavelli, ieiejot viņa pasaules redzējumā, dodoties sarunā kā līdzbiedriem.
Trešā un visgrūtāk iegūtā grāmata ir Niccolo Capponi sarakstītā "An Unlikely Prince. The Life and Times of Machiavelli". Interesants bija grāmatas iegūšanas un atceļošanas stāsts. Grāmata tiešām retums, vairs nav nopērkama parastos interneta grāmatu veikalos, taču, pateicoties MI iesaistei un ieteikumiem, atradu vienu privātpārdevēju UK, kurš par lētām naudiņām pārdeva man šo grāmatu, tad tā ceļoja caur Beļģiju uz Latviju... Atceļojusi uz Latviju, acīmredzot kāds kaut ko pastā sajauca un ar norādi, ka saņēmējs nomainījis saņemšanas adresi (kaut neko kopš pasūtīšanas nebiju nedz mainījis, nedz darījis!), grāmata atkal aizceļoja uz Beļģiju... Biju jau noraizējies, ka netikšu pie savas grūti medītās grāmatas, bet - nekā, pēkšņi atnāk pasta zīme, ka grāmata mani gaida pasta nodaļā! Tā grāmata, izceļojusi puseiropu, nonāca beidzot pie manis.
Makjavelli vārds gadsimtiem ilgi ir bijis saistīts ar politisko viltību, aukstasinīgu aprēķinu un pārliecību, ka varas saglabāšanai attaisnojami gandrīz visi līdzekļi. Tomēr, palūkojoties aiz šī priekšstata, atklājas daudz sarežģītāka personība — cilvēks, kurš ne tikai analizēja varu, bet arī pats piedzīvoja tās nepastāvību, nežēlību un kaprīzes.
Niccolò Capponi grāmata An Unlikely Prince: The Life and Times of Machiavelli piedāvā ieskatu renesanses Florences politiskajā pasaulē, kur diplomātija, personiskās ambīcijas un mainīgas politiskās alianses noteica cilvēka likteni. Makjavelli nebija tikai teorētiķis, kurš vēroja politiku no malas. Viņš bija tās dalībnieks — ierēdnis un diplomāts, kurš iepazina varas mehānismus praksē, pirms savas atziņas pārvērta rakstītajā vārdā.
Man šķiet īpaši interesanta pretruna starp Makjavelli spēju izprast politiskās varas loģiku un viņa paša likteni. Cilvēks, kurš tik precīzi analizēja valdnieku rīcību, politisko nepieciešamību un cilvēka dabu, pats nespēja pasargāt savu karjeru no vēsturisko pārmaiņu sekām. Mediči atgriešanās pie varas Florencē izmainīja arī viņa dzīvi, atstājot viņu ārpus tās politiskās vides, kurā viņš līdz tam bija darbojies.
Varbūt tieši šeit slēpjas viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc Makjavelli joprojām ir lasīšanas vērts. Viņš mums neatstāj vienkāršu morāles rokasgrāmatu, bet gan sarežģītus jautājumus par varu, nepieciešamību, cilvēka ambīcijām un spēju pielāgoties apstākļiem. Capponi biogrāfija ļauj ieraudzīt ne tikai Valdnieka autoru, bet arī cilvēku, kura dzīves pieredze palīdz labāk saprast viņa idejas.
Galu galā politisko teoriju nevar pilnībā atraut no cilvēka, kurš to radījis, un laikmeta, kurā tā tapusi. Makjavelli gadījumā šī saikne ir īpaši uzskatāma: viņa darbi ir gan sava laika politiskās realitātes analīze, gan liecība par cilvēku, kurš centās izprast spēles noteikumus pasaulē, kurā noteikumi varēja mainīties vienas nakts laikā.
Pukšezers
Pīri ezers 
Peļļu ezers, Smilšājs, Sūneklis, Ilgāja ezers
Mazais Baltiņš 
Murata ezers
Skats uz Murata ezeru no Igaunijas puses. Avots: 
Sandra Veinberga | Blogs
- Šodien, 07:00 
