nekur.lv

vara bungas: Saskaņā ar laikraksta WSJ informāciju Pentagons plāno papildu sauszemes karaspēka vienību (10K karavīru) izvietošanu Tuvajos Austrumos.

Šajā papildinājumā, visticamāk, ietilps US armijas (SzS) spēki (VB: man aizdomas uz 3rd Inf Div “Dog faces“), tādējādi papildinot ar kombinēto ieroču sistēmu spējām uz reģionu jau nosūtīto 82. gaisa desanta divīziju un aptuveni 7000 jūras kājnieku no 11. un 31.MEU.

Tā ir stratēģija “pēc grāmatas”. Nevar plānot un pārvietot uzbrukuma trieciena vienības, neidentificējot un nenoliekot vietā elementus, kas tos aizstās vai papildinās. Ja pirmajā operācijas fāzē sāksies kaujas darbība un trieciena smaile sastapsies ar pretestību, nākamajam ešelonam jābūt gatavam lēmumu pieņemšanai un rīcībai pilnā diapazonā, nevis jākraujas uz kuģiem US ostās.

Joprojām uzskatu, ka US sauszemes operācija pret IR ar to nekļūst nenovēršama (TACO), bet ierodoties (!) papildspēkiem lēmums JĀ, SĀKAM vai NĒ, PĀRTRAUCAM kļūs NEATLIEKAMS milzīgu karaspēka dīkstāves izdevumu dēļ. Pēc novērotāju novērojumiem Tramps tendēts sākt savas avantūras brīvdienu priekšvakarā (lai biržās nesāktos pārāk liela panika). Savukārt nelielā frontē US gaisa desants un jūras kājnieki spēs karot patstāvīgi ap nedēļu-divām, atkarībā no kauju intensitātes. Ja tā, tad “iespēju logs” lēmumam atvērsies jau šonakt un būs vaļā līdz pilnīgam atrisinājumam vai spēku atvilkšanai.

Zemāk manas pārdomas speciāli delfi.lv, kas tapušas 20.03.2026.

[..] Kā top plāns B

Lielākā daļa militāro apskatnieku kopš 28.februāra nonāca pie slēdziena, ka, lai nu kam, bet sauszemes operācijai pret Irānu ASV un Izraēlas koalīcija nebija gatava. Šādu secinājumu nebija grūti izdarīt, jo viss kara sagatavošanas etaps, kuru mēs novērojām gandrīz reāllaikā, liecināja, ka uzsvars abās operācijās (ASV “Episkās dusmas” – galvenais mērķis Irānā valdošā režīma gāšana; Izraēlas “Lauvas rūciens” – galvenais mērķis Irānas “demilitarizācija un denuklearizācija”) tiks likts uz gaisa spēkiem, spārnoto un ballistisko raķešu triecieniem, kas neparedz tiešu kontaktu ar pretinieka karavīriem sauszemes kaujas laukā. Izraēlai tam vienkārši nav brīvu sauszemes spēku rezervju (ņemot vērā nepieciešamību aizstāvēties pret Hamas un Hezbolla teroristu armijām), bet ASV nepārvietoja uz Tuvajiem Austrumiem savus ekspedicionāros spēkus – jūras kājniekus sauszemes operācijai nepieciešamajā skaitā un sastāvā lielā mērā vadoties no politiskiem apsvērumiem. Karš tika iecerēts gaisā un uz jūras, bet ne uz zemes. Šāda veida kaujas darbību, kad karojošas puses izmanto netiešās uguns un aviācijas jaudu gar nosacītu fronti, kas var būt ģeogrāfiskās vai valstu robežas, bet atturas iegūt vai atgūt teritorijas izmantojot sauszemes karaspēku, teorijā sauc par “stand-off warfare” (attālināta karadarbība). Šāda stratēģija tiek bieži un pamatoti kritizēta, jo tā nekad vēl nav sevi pierādījusi kā efektīva, ir ļoti dārga (precīzā munīcija un kaujas aviācijas darbība), saistīta ar lieliem blakus zaudējumiem (collateral damage) un lielā mērā balstās uz teicamu izlūkošanu un nevainojamu mērķnorādi, ko nav viegli sasniegt bez “zābakiem uz zemes”. Tomēr Pentagons un Izraēlas drošības ministrija visticamāk neizvirzīja saviem bruņotajiem spēkiem uzdevumu ieņemt Irānas teritorijas, visu, kas saistās ar režīma maiņu saskaņā ar “plānu A” bija jāizdara pateicīgajai Irānas tautai, kas pagaidām nav izmantojusi šo savu vēsturisko iespēju. Pats par sevi šāds iznākums bija viegli prognozējams un tā iestāšanās ne par ko katastrofisku neliecina pat tad, ja abām ASV un Izraēlas operācijām “plāna B” sākotnēji nebija, jo tas top tagad un atkal mūsu acu priekšā.

13.martā kļuva zināms, ka ASV pārvieto uz Tuvajiem Austrumiem savus globālās reaģēšanas spēkus – 31. jūras kājnieku ekspedīcijas vienību (31st Marine Expeditionary Unit (MEU)) no Okinavas salas Japānā. Tas nozīmē, ka 31.MEU kuģiem sasniedzot gala mērķi (aptuveni marta beigās) ASV parādīsies reāla spēja atņemt pretiniekam daļu tā kontrolētās sauszemes teritorijas, jo šīs vienības karavīri gadiem ilgi tika trenēti, gatavoti un ekipēti tieši šāda rakstura kaujas uzdevumiem – desanta trieciens uzsākot operāciju no jūras. Cits jautājums ir par to cik liela būs šī, pretiniekam atņemtā, teritorija.

31.MEU ir sagatavots un darbojas kā pašpietiekams iebrukuma spēks – būtībā tā ir peldoša mini-armija, kas spēj pielietot kājniekus, kaujas aviāciju un artilēriju, atrauti no tuvējām bāzēm vai to infrastruktūras. Cita lieta, ka šādu autonomiju aktīvas kara darbības apstākļos jūras kānieki var uzturēt samērā neilgu laiku – līdz dažām diennaktīm. 19.martā parādījās neoficiālas ziņas, ka 31.MEU dosies atbalstīt arī 11.MEU (USS Boxer, USS Comstock un USS Portland), kas specialīzējas kaujas atbalsta sniegšanā. Līdz ar to paplašinātās 31.MEU (+) sastāvā var būt ap 5000 karavīru (to nosaka abu vienību desantkuģu kravas ietilpība), bet skaidrs, ka ASV Jūras kājnieku korpuss var nodrošināt nepieciešamos papildspēkus. Attiecīgi ASV sauszemes karam piemērots elements Tuvajos Austrumos šobrīd apsverams kā maksimums 5000-7000 karavīru liels. 31.MEU flagmanis desantkuģis USS Tripoli (LHA-7) spēj transportēt ne tikai personālu un peldošos bruņutransportierus ACV ( Amphibious Combat Vehicle), bet arī jūras kājnieku aviāciju – konvertoplānus Bell Boeing V-22 Osprey un helikopterus MH-60S Knighthawk. Skaidrs, ka 31. MEU baudīs arī visas ASV jūras kara flotes avionesēju grupu atbalstu, kas jau atrodas reģionā.

Šādiem samērā mazskaitlīgiem (ņemot vērā kara teātri), bet labi apgādātiem un kopumā ļoti kvalitatīviem jūras desanta spēkiem Persijas līcī var tikt izvirzīts viens no trim uzdevumiem:

1. ieņemt kādu stratēģiski svarīgu salu;
2. sniegt atbalstu Speciālo operāciju spēku darbībai;
3. ieņemt un noturēt stratēģisku placdarmu Irānas kontinentālās piekrastes zonā, kas kalpos par “kāju durvīs” tālākai sauszemes operācijai piesaistot krietni lielākus ASV un sabiedroto sauszemes spēkus.

Neizslēdzot pilnībā nevienu no variantiem vai arī to kombināciju, kā arī varbūtību, ka 31.MEU netiks iesaistīta kaujā vispār, man šķiet visticamāk, ka 31.MEU izmantos tādas salas ieņemšanai, uz kuras esošās infrastruktūras nopostīšanu Irāna, pragmātisku apsvērumu dēļ, negribētu pieļaut ne pie kādiem nosacījumiem un tādēļ neizmantos pret ASV desantu savas ballistiskās vai spārnotās raķetes, kuras izceļas ar zemu precizitāti, bet rada lielus postījumus. Savukārt, par 2. uzdevumu, mēs, novērotāji no malas, uzzināsim pēdējie, tādēļ nav vērts šo opciju šeit izskatīt. Tāpat par noslieci uz 3. uzdevumu liecinās lielu kājnieku papildspēku (ne tikai jūras kājnieku) ierašanās un uzkrāšanās reģionā kā tas bija 1. un 2. Līča kara laikā un kas vismaz pagaidām nemaz nav novērojams.

Pirmajā hipotēzē minētās salas parametriem atbilst tikai viena sala reģionā – Hārkas sala (22 km2, 10 000 iedz.) uz kuras atrodas Irānas galvenais naftas eksporta terminālis, caur kuru joprojām, neskatoties uz karu, plūst 90% no Irānas eksportētās naftas, pie tam pirmskara apjomos. Ja Hārkas naftas termināļu komplekss tiks nopietni bojāts Irānas Revolūcijas Sargu Korpuss pārvērtīsies par žurku, kas iedzīta stūrī, kurai nav ko zaudēt un kas būs gatava izmantot jebkādu pēdējās iespējas ieroci, kas ir tās rīcībā. Tas būtu mums visiem sliktākais iznākums. Tomēr iespējama arī ne tik drūma notikumu attīstība, ja 31.MEU veiks ķirurģiski precīzu operāciju, likvidēs vai paņems gūstā salas garnizonu, naftas terminālis varēs atsākt darbu pēc neliela tehniska pārtraukuma, bet tā darbības parametri paliks ASV rokās, kas būs spēcīgs sarunu instruments ar jebkuras nokrāsas Irānas režīmu, kas ir “uz palikšanu” un domā par savu nākotni.

Runājot par to kā var izskatīties pati operācija un ņemot vērā ASV jūras kājnieku konvencionālo taktiku, var prognozēt, ka 31.MEU nebūs lieki jātērē laiku operācijas rajona izlūkošanai un papildizlūkošanai, viss jau ir izdarīts. Tomēr, tā kā pārsteiguma momenta sasniegšana joprojām ir aktuāla, būs nenoteiktības periods, kura laikā ASV sūtīs diplomātiskos signālus, ka jūras desanta operācija nav neizbēgama un visu vēl var sarunāt. Nākamais solis “pēc jūras kānieku rokasgrāmatas” ir salas izolācija, kas izslēdz jebkādu papildspēku ierašanos, kā arī uguns atbalsta saņemšanu no kontinenta. Tam var sekot kombinēts, bet precīzs, artilērijas, aviācijas un raķešu uzlidojums, kura aizsegā uz salu tiks nogādātas izlūku apakšvienības, kuru uzdevums ir atklāt agrāk neidentificētās pretinieka aizsardzības pozīcijas. Tālāk jāseko aeromobilai un amfībiju (ja USS Tripoli (LHA-7) ieies Persijas līcī) operācijām, kas nogādās krastā desanta galvenos spēkus, kas likvidēs pretestības perēkļus un nekavējoties uzsāks savu aizsardzības pozīciju ierīkošanu. Visam procesam (jūras desants uz nesagatavotu krastu) no sākuma līdz beigām aizņem tikai dažas stundas, bet saistīts ar lieliem riskiem. Balstoties uz ASV rīcībā esošajiem spēkiem un ņemot vērā apvidu, sala tiks ieņemta, par to gandrīz nav šaubu. Šaubas ir par to, kas notiks pēc tam, jo Irānas režīma aizstāvji spēj paredzēt šādu notikumu gaitu un gatavojas. Perspektīvie pieejas maršruti, t.sk., jūras, var tikt blīvi mīnēti, uz salas var būt sagatavoti pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi, aizsardzības pozīcijas var tikt pamatīgi ieraktas ar aprēķinu, ka naftas termināļa infrastruktūru ASV nebumbos, jo sabumbojot naftas eksporta termināļus visai operācijai zūd jēga, tāpat ASV karaspēka atrašanās uz salas var kļūt par slazdu – vieglu mērķi ballistisko raķešu triecienam, ja Irānas režīma spēki upurēs tautas ekonomisko nākotni par godu ideoloģiskiem saukļiem un lozungiem. Mums atliek cerēt uz visu pušu pragmātismu, bet pirms Lieldienām tomēr labāk būtu uzpildīt pilnu bāku. [..]

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”.

Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja.

Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā.

Otrkārt – viņi strādāja ātri. Daži avoti saka, ka viss noticis mazāk nekā trīs minūtēs. Trīs minūtēs! Normāls cilvēks tik ilgi izdomā, ko pasūtīt McDonald’s appā. Bet šie četri – maskās, profesionāli, klusi kā kaķi uz samta spilvena – ienāk, izvēlas tieši tos darbus, kas vislabāk izskatītos viņu izdomātajā “privātajā kolekcijā”, un prom.

Tas ir kā mākslas izstādes versija no “Okeāna vienpadsmit” – tikai bez Džordža Klūnija smaida un ar vairāk itāļu šarmu. Viņi nepaņēma visu, kas bija pie rokas. Viņi bija selektīvi. Tas liecina par gaumi. Par izglītību. Par to, ka kāds no viņiem droši vien lasījis mākslas vēstures grāmatas un saprot, ka Cézanne nav tikai “tas vecais ar āboliem”.

Un visbeidzot – humora moments: iedomājieties zagļa dzīvi pēc tam. Viņš sēž kādā slepenā villā Toskānā (vai, vēl labāk, Parīzē, lai būtu stilīgi), skatās uz Renoir’a zivīm un domā: “Nu jā... es tagad esmu cilvēks, kuram mājās ir oriģināls Renoirs. Bet es nevaru nevienam par to pastāstīt. Jo tad mani arestēs.” Tas ir traģiski komisks – būt īpašniekam vienam no skaistākajiem darbiem pasaulē un vienlaikus dzīvot kā bēglim, kurš nevar uzaicināt draugus ciemos uz “mākslas vakaru”.

Tāpēc es saku: bravo, izdomas bagātie vīri! Jūs atgādinājāt pasaulei, ka māksla joprojām spēj aizkustināt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi riskēt brīvību, lai to iegūtu tuvāk. Jūs izrādījāt, ka pat 21. gadsimtā ir cilvēki, kuri dod priekšroku īstiem otas triepieniem, nevis NFT pikseļiem.

Protams, ceru, ka gleznas drīz atradīsies un atgriezīsies pie savas īstās mājas – pie mums, parastajiem mirstīgajiem, kas var tās apbrīnot bez maskas un bez vainas apziņas.

Bet līdz tam – mazs aplauss par stilu, džeki. Jūs esat kā modernas laika zagļi, tikai bez laika mašīnas. Un tas ir... gandrīz skaisti.

Kā saka itāļi: *La vita è bella*. Pat tad, kad tā ir nedaudz noziedzīga un ļoti krāsaina.

Kurš gan nezin, kas ir Džordžs Vašingtons!

Džordžs Vašingtons (1732 – 1799) bija amerikāņu militārais un politiskais līderis, Kontinentālās armijas virspavēlnieks ASV Neatkarības kara laikā (1775–1783) un pirmais ASV prezidents (1789–1797). Savas izšķirošās lomas dēļ ASV valsts dibināšanā viņš vēsturiski tiek dēvēts par “Savas valsts tēvu” (Father of His Country).

Tomēr viena no Džordža Vašingtona jaunības biogrāfijas lapaspusēm ne visiem ir zināma. Džordžs Vašingtons ir bijis mērnieks!

Džordžs Vašingtons piedzima 1732. gada 22. februārī, Popeskrīkā, Vestmorlendas apgabalā, Virdžīnijā. Viņš bija pirmais no sešiem bērniem Augustīna un Mērijas Bollu Vašingtonu ģimenē. Viņa tēvs bija miertiesnesis un ievērojama sabiedriska persona.

Ģimene 1735. gadā pārcēlās uz plantāciju Litlhantingkrīkā, tad vēlāk 1738. gadā apmetās Ferifermā netālu no Frederiksburgas, Virdžīnijā. Kad Džordža tēvs 1743. gadā nomira, Dž.Vašingtons mantoja Ferifermu un desmit vergus.

Tēva nāves dēļ Dž.Vašingtonam nebija ģimnāzijas izglītības un viņš mācījās baznīcas skolā Hartfīldā, kur viņam īpaši padevās matemātika.

Dž.Vašingtona mērnieka gaitas sākās 1748. gadā, kad viņam bija 16 gadi. Viņš tika uzaicināts pievienoties mērniecības grupai, ko organizēja viņa kaimiņš un draugs Džordžs Viljams Fērfekss no Belvoiras. Dž. Fērfekss sapulcināja pieredzējušu komandu, lai plānotu un uzmērītu zemes gabalus plašā apkārtnē gar Virdžīnijas rietumu malu. Mērnieka darba rūpīga novērošana un veikšana viena mēneša garumā Dž.Vašingtonam sniedza nozīmīgu pieredzi. 

Dž.Vašingtona karjera kā profesionālam mērniekam sākās 1749. gadā, kad viņam bija 17 gadi. Viņš saņēma uzdevumu no Viljama un Marijas koledžas kļūt par mērnieku jaunizveidotajā Kalpeperas apgabalā. Dž.Vašingtons nekavējoties devās uz Kalpeperu, apgabala centru, lai nodotu mērnieka zvērestu. Dž.Vašingtons pabeidza savu pirmo mērniecības uzdevumu 2 dienu laikā, uzmērot 400 akru (~162 ha) lielu zemes gabalu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bija ceļā uz ienesīgu mērnieka karjeru.

Dž.Vašingtona mērnieka karjera nebija gara. 1750. gada oktobrī Vašingtons atstāja oficiālo mērnieka amatu, tomēr vēl vairākus gadus nodarbojās ar mērniecību. Viņš turpināja veikt mērniecību vēl divus gadus, galvenokārt Frederikas apgabalā, pirms saņēma militāru iecelšanu par adjutantu Virdžīnijas dienvidos. 

Pamatā viņa mērniecības darbība bija ar mērķi gūt sev personīgo labumu – iegūt  jaunas zemes, aizstāvēt savu īpašumu robežas vai sadalīt savus īpašumus ienesīgās saimniecībās. Līdz 1752. gadam Dž.Vašingtons pabeidza gandrīz 200 mērniecību, kuru kopējā platība pārsniedza 60 000 akru (~24 300 ha), kuras atradās starp Potomakas un Ohaio upēm. Spekulācijas ar zemi bija ļoti ienesīgs peļņas avots.

Lauka apstākļos Dž.Vašingtons izmantoja sekojošu mērnieka pamata aprīkojumu:
- "circumferentor" jeb vienkāršs mērniecības kompass misiņa apvalkā ar piestiprinātiem perpendikulāriem tēmēkļiem, kas uzstādīts uz Džeikoba spieķa vai statīva un izmantots robežlīniju virzienu un leņķu mērīšanai;
- viena vai vairākās mērniecības ķēdēs attālumu mērīšanai.

Būdams viens no pirmajiem kolonistiem, kas apstaigāja kilometriem garu teritoriju Zilās grēdas kalnos un to apkārtnē, Dž.Vašingtons varēja atrast un iegādāties zemes gabalus sev, pirms lielākā daļa citu zināja, kas ir pieejams. 

Mērnieka gaitas deva Dž.Vašingtonam arī praktiskas zināšanas par Amerikas pamatiedzīvotājiem, kuri gadsimtiem ilgi bija dzīvojuši zemē, kuru viņš tagad iezīmēja iegādei baltajiem kolonistiem. Tā bija arī pieredze viņa militārajai karjerai, kas sākās dažus gadus vēlāk pēc mērnieka gaitu beigām.

Ņemot vērā viņa plašos zemes īpašumus un profesionālo pieredzi, viņš turpināja apsekot savus īpašumus vēl līdz 1799. gada 5. novembrim, mēnesi pirms savas nāves.

ASV Kongresa bibliotēkā ir aplūkojami Dž.Vašingtona mērniecības vingrinājumi, piezīmes un rīkojumi, kā arī viņa dienasgrāmatas no mērnieka gaitu perioda. Viņa 1748. gada dienasgrāmatas “Ceļojums pāri kalniem” raibajā ādas vākā joprojām ir redzams viņa rokraksts. 

Nosaukums: Laika lāde.
Autors: Andre Snaijs Magnasons
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 272
Andri Snær Magnason, Timakistan., 2013.
Tulkojums latviešu valodā- Dens Dimiņš
Par grāmatu–
Pasaulē notiek daudz nelāgu lietu, tāpēc ļaudis ar sajūsmu uzņem ziņu, ka nu ikvienam ir iespējams iegādāties savu laika lādi- vietu, kurā patverties un pārlaist tik ilgu laiku, cik vēlies. Un tajā laikā nenovecot ne par sekundi.
Ātri vien visi cilvēki ieslēdzas savās lādēs, lai tās atvērtu, kad viss būs kļuvis labāks.
Bet pēc vairākiem gadiem dažas lādes, kurās atradās pusaudži, atveras un nu viņi atrodas pasaulē, kurā valda pamestība un zvēri. Bērni patvērās pie kādas vecas sievietes, kura viņus pabaro un stāsta pasaku par kādu alkatīgu un varas apsēstu karali, kurš vēlējās uzvarēt laiku, lai pasargātu savu princesi no novecošanas. Kādu dienu rūķi viņam atnesa lādi, kura bija darināta no tik smalka un blīva zirnekļu tīmekļa, ka tajā neiekļuva pat laiks.
Grāmatu bibliotēkā ņēmu primāri ar domu izlasīt, ko labu, lai varētu ieteikt bērnam, citādi viņai šobrīd tāds nelasīšanas periods (trāpījās dažas grāmatas, kurās sanāca vilties). Protams, sekundāri ņēmu ar domu izlasīt arī pats. Kā nekā Liels un mazs izdevniecības grāmatas nekad nav likušas vilties pat Sakārnīša vecuma lasītājam, kāds esmu es.
Un arī šoreiz ne tuvu nebija vilšanās. Varētu pat teikt bija pat tāda pieticīgi pacilājoša sajūsma. Ļoti patika tā pasaka, kuru stāstīja vecā sieva. Likās, ka tur iekšā ir tik daudz paņemts gan no citām pasakām, gan dzīves, gan senām dienām, gan mūsdienām, ka lasīju ar ļoti lielu azartu. Nu jā, sen laikam nebiju lasījis pasakas, tāpēc vēl savs prieciņš tika atgriežoties bērnībā.
Bija arī sava tiesa ko padomāt- vai tā laika ekonomēšana vispār ir dzīve? Un vai vērts paļauties uz citiem, lai sakārtotu pasauli? Un kur paliek draugi? Nemaz neuzskaitīšu visas tās lietas, kas bija pašā pasakā par alkatīgo karali- pamatīgi daudz ko lasīt un [ap]domāt.
Ļoti jauka lasāmviela- interesanti pasniegts interesants stāsts, ir sava deva morāles un iemesli aizdomāties, laba valoda. Teju viss, lai atzinīgi novērtētu šo darbu un varētu stabili papildināt savu ”obligāti jāizlasa” sarakstu ar vēl kādu darbu no šī autora. Un, protams, ieteikt arī citiem izlasīt un nepaiet garām labai grāmatai.

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.

Jelgavas sporta hallē norisinājās spraigas Jelgavas 55. skolēnu spartakiādes veiklības stafetes “Drošie un veiklie”, kurās piedalījās 3. un 4. klašu audzēkņi. Par sacensību laureātiem kļuva Jelgavas 4. vidusskolas komanda, demonstrējot izcilu komandas garu.

Skolu sports Jelgavā pulcēja 2015. un 2016. gadā dzimušos bērnus. Katru skolu pārstāvēja desmit dalībnieki, bet konkrētos uzdevumus pildīja astoņi jaunie sportisti – četras meitenes un četri zēni.

Programma bija daudzpusīga, un skolēni sacentās sešās dažādās disciplīnās. Tika pārbaudīta prasme driblēt basketbola bumbu, futbola bumbas vadīšanas prasmes, kā arī ātrums un lokanība stafetē ar vingrošanas apli. Tāpat dalībnieki rādīja savu veiklību “Zirneklītī”, spēku pildbumbu pārnešanā un precizitāti bumbiņas mešanā mērķī. Šādas sporta sacensības bērniem ne tikai veicina fizisko attīstību, bet arī māca sadarbību un mērķtiecību.

Kopvērtējumā, saskaitot visus iegūtos punktus, uzvaru svinēja Jelgavas 4. vidusskola. Godpilno otro vietu izcīnīja Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola, trešajā vietā ierindojās Jelgavas Centra pamatskola, bet ceturto vietu ieņēma Jelgavas Pārlielupes pamatskolas skolēni.

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

The post JLSS U18 nodrošina vietu izslēgšanas spēlēs appeared first on Hokeja komanda Zemgale LBTU.

1. martā Aizkraukles novada pašvaldība vairākās vietās rīkoja svinīgus atceres pasākumus, lai godinātu 1949. gada komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Piemiņas brīži ar atmiņu stāstiem, dzejas lasījumiem un muzikāliem priekšnesumiem norisinājās Aizkrauklē, Skrīveros, Neretā, Koknesē un Daudzevā.

Šī 25. marta piemiņas diena atgādina par traģiskajiem notikumiem pirms 77 gadiem, kad masveida deportācijas rezultātā uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Līdzīgi kā Ogres novada pašvaldība godināja komunistiskā genocīda upurus, arī Aizkraukles novadā iedzīvotāji un amatpersonas vienojās kopīgā piemiņas brīdī pie represēto piemiņas vietām.

Aizkrauklē pasākums norisinājās pie piemiņas akmens “Tiem, kas nepārnāca”, piedaloties pašvaldības vadībai, Zemessardzes 55. kājnieku bataljonam un Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvjiem. Turpretī Neretā šī diena tika atzīmēta ar īpašu notikumu – novadnieces Lidijas Ozoliņas grāmatas “Vēstules uz mājām” atklāšanu, kas balstīta uz Brūveru dzimtas autentiskajām vēstulēm no izsūtījuma.

Koknesē piemiņas mirkli ieskandināja folkloras kopa “Urgas”, savukārt Skrīveros pie represēto piemiņas akmens ar savu dzīvesstāstu dalījās Rasma Podniece. Lai saglabātu vēsturisko atmiņu, daudzviet Latvijā, tostarp, kur Jelgavas novada pašvaldība rīko deportāciju upuru piemiņas pasākumus, iedzīvotāji turpina tradīciju iedegt svecītes un nolikt ziedus, godinot visus, kurus skāra šīs baisās vēstures lappuses. Pasākumu ciklu Aizkrauklē noslēdza muzeja ekspozīcijas “Padomju gadi” apmeklējums, kurā tika atklāta izstāde par 1941. gada terora upuriem.

Avots: Aizkraukles novada pašvaldība

No 2026. gada aprīļa līdz pat decembrim Daugavpilī norisināsies vērienīgi pilsētas teritorijas darbi. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra (LĢIA) informē, ka šajā periodā tiks veikta lauka apsekošana, lai turpinātu darbu pie valsts topogrāfisko karšu sagatavošanas un aktualizēšanas.

Speciālistu darbi var skart jebkuru vietu pilsētas administratīvajā teritorijā. Iedzīvotāji un nekustamo īpašumu pārvaldnieki tiek aicināti būt saprotoši un neierobežot plānoto darbu veikšanu savā īpašumā esošajā vai pārvaldāmajā zonā. Šāda topogrāfiskā karte ir būtisks instruments pilsētas plānošanai un attīstībai.

Kā notiek apsekošanas process?

Kartogrāfiskās informācijas atjaunināšanu veic ekspertu grupa divu darbinieku sastāvā. Viņu galvenie uzdevumi ietver:

• Karšu lapu satura precizitātes pārbaudi atbilstoši reālajai situācijai apvidū;
• Objektu raksturlielumu ieguvi (mērījumi ar mērlenti, tālmēru vai citiem instrumentiem);
• Situācijas precizēšanu neskaidrās vietās;
• Nepieciešamības gadījumā – objektu fotografēšanu, izmantojot bezpilota gaisa kuģus jeb dronus.

LĢIA uzsver, ka aģentūras darbiniekiem ir darba apliecības, kuras pēc pieprasījuma tiek uzrādītas iedzīvotājiem. Jāņem vērā, ka saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, ģeodēzija un kartogrāfiskie darbi ir valstiski svarīgi, tāpēc īpašniekiem nav tiesību ierobežot to izpildi savā teritorijā.

Avots: Daugavpils valstspilsētas pašvaldība

ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis ziņo par veiksmīgu darbības periodu, uzsverot, ka atkritumu apsaimniekošana Vidzemē kļūst arvien efektīvāka. Pirmo reizi uzņēmuma vēsturē nešķiroto sadzīves atkritumu apjoms ir samazinājies par 0,63 %, kas apliecina sabiedrības paradumu maiņu un izglītošanas pasākumu nozīmi.

Inovācijas un infrastruktūras attīstība

Aizvadītajā gadā būtiski paplašināta atkritumu šķirošana un tās pieejamība arī reģiona ciematos. Pateicoties Eiropas Savienības Kohēzijas fonda atbalstam, uzstādīti vairāk nekā 1300 jauni konteineri dalītai vākšanai. Uzņēmums investē arī ilgtspējīgā transportā – darbību uzsācis “Volvo” elektroatkritumvedējs un CNG mašīna.

Viens no inovatīvākajiem sasniegumiem ir bioloģisko atkritumu pārstrāde, kuras rezultātā radīts jauns produkts – “ZAAO zeme”. Šo augstvērtīgo kompostu iedzīvotāji jau var iegādāties Atkritumu aprites centrā (AEC) “Daibe”.

Finanšu stabilitāte un klientu uzticība

Uzņēmuma apgrozījums pieaudzis par 9,77 %, sasniedzot 16,9 miljonus eiro. Peļņas pieaugums ir būtisks priekšnosacījums finanšu kapacitātes stiprināšanai un jaunu projektu īstenošanai. Klientu apmierinātības aptauja uzrāda augstus rādītājus – 92 % respondentu ir gatavi ieteikt ZAAO pakalpojumus citiem.

Prioritātes nākotnei

Gatavojoties nākamajam posmam, galvenā prioritāte ir vides ilgtspēja. ZAAO plāno turpināt LIFE programmas projektus, attīstīt atkritumu apstrādes infrastruktūru un pilnveidot efektivitāti, samazinot apglabājamo atkritumu apjomu AEC “Daibe” un AEC “Kaudzītes”.

Avots: Cēsu novada pašvaldība

Gan pasaulē, gan vispārīgi interesanti

1. Dzīvnieku spējas pielāgoties mainīgai videi.
2. Vai reiz pienāks diena, kad visi konflikti būs atrisināti un ieroči nolikti.
3. Kalifornijas kreks. Klips krievu valodā. Nezin, cik tur daudz patiesības, cik izdomājuma. Pārbaudīt nevaru.
4. Džordžs Vašingtons - mērnieks.

Krievijā, arī PSRS laikos

1. Tas, ko skolā nestāstīja par Ļermontovu. Mana paaudze, nu, tā, kura augs PSRS laikos, noteikti zin šo Krievijas 19.gadsimrta dzejnieku. Klips krievu valodā.
2. "Padomju cilvēks".

Latvija, Latvijā, latvieši

1. Karte: ārvalstnieku zemes īpašumi Latvijā.
2. Hans Menasse - The Austrian Boy. Grāmata par vienu no 30-to gadu sportistiem, laikam ka mūsu tautieti.
3. Novakare. Daiļdarbs veltīts trimdas latviešiem. Precīzāk, tiem, kuri pavada mūža novakari vecu ļaužu pansionātā Anglijā.
4. Leģionāri un viņu piemiņa mūsdienās - tēmas komunikācija publiskajā telpā.
5. Zāles konkrētai šūnai - mērķauditorija ir nākotnes medicīnas stūrakmens.
6. Hm. Einars Repše jaunā ampluā. "Filmēšanās ir kļuvusi par manu sirdslietu". Intereses pēc jānoskatās Dieva suni, lai saprastu to, kāds tad viņš ir aktieris.

Pavasaris atnesis ne tikai siltāku laiku, bet, šķiet, arī īstu "saasinājumu" uz Jelgavas ceļiem. Tikai 1,5 kilometru garā posmā pieredzēti trīs rupji un bīstami satiksmes noteikumu pārkāpumi, kas liek aizdomāties par mūsu braukšanas kultūru. Vai ietaupītās sekundes tiešām ir mūsu un apkārtējo drošības vērtas, un kāpēc mēs tik bieži atsakāmies uzņemties personīgu atbildību par savu rīcību satiksmē?

Suminot klimatam draudzīgākās Rīgas skolēnu komandas un skolas, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pilsētiņā Ķīpsalā noslēdzies festivāls «Klimata dienas 2026». Visi dalībnieki festivālā piedzīvoja plašu aktivitāšu programmu, lai izglītotos vides un energoefektivitātes jomā.

Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) zināšanu un inovāciju kopiena «EIT Food» izsludina pieteikšanos prestižai akcelerācijas programmai «EIT Food Accelerator Network 2026» (FAN). Programma ir īpaši izstrādāta Eiropas ambicioziem pārtikas tehnoloģiju, lauksaimniecības un biotehnoloģiju jaunuzņēmumiem, lai palīdzētu tiem validēt tehnoloģijas un paātrinātu ceļu uz tirgu. Pieteikšanās atvērta līdz 8. aprīļa plkst. 12.00.