Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 985 avoti)
Korporatīvās dāvanas ir viens no tiem mārketinga instrumentiem, kas teorijā sola wow efektu, bet praksē bieži nonāk kategorijā kāpēc mēs to vispār darījām?. Starp drosmīgu ideju un neveiklu pārpratumu ir ļoti plāna robeža, un to visbiežāk nosaka nevis budžets, bet domāšanas kvalitāte.
Šis ir stāsts par to, kā nepārvērst labu nodomu par biroja joku un kā korporatīvās dāvanas var kļūt par stratēģisku priekšrocību, nevis pasīvu-agresīvu suvenīru.
Problēma reti ir pašā dāvanā. Problēma ir tajā, ko tā (neapzināti) komunicē. Un bieži tas sākas ar pašiem pamatiem, vai vispār saprotam, ko nozīmē dāvināt (https://badad.lv/davinasanas-maksla-saprast-davinasanas-butibu/).
Tipiska aina, uzņēmums pasūta 500 vienādu priekšmetu ar savu logo, jo tā dara visi. Rezultāts? Vēl viens objekts, kas dzīvo starp es to nevaru izmest un es to nekad nelietošu.
Neveiklība rodas trīs situācijās:
Un jā, nekas nesaka mēs nepārdomājām skaļāk par XXL izmēra T-kreklu ar uzņēmuma saukli.
Personalizācija bieži tiek uztverta kā burvju nūjiņa. Uzliekam vārdu, gravējumu vai iniciāļus, un viss, dāvana kļūst īpaša. Diemžēl realitātē tas bieži rada pretēju efektu.
Labs piemērs ir krūze ar cilvēka vārdu, kuru viņš pats nekad nelietotu publiski (vai sliktāk, ar drukas kļūdu). Personalizācija bez konteksta nav personalizācija, tā ir masveida produkcija ar individuālu pieskaņu.
Ja meklē dziļāku pieeju, tad dāvanu personalizācija strādā tikai tad, ja tā balstās uz reālu izpratni par saņēmēju, nevis uz Excel kolonnu ar vārdiem.
Ir dažas korporatīvo dāvanu idejas, kas atsakās nomirt. Tās cirkulē no gada uz gadu kā mārketinga zombiji.
Pildspalvas. Blociņi. USB atmiņas. Termokrūzes.
Tās nav sliktas lietas. Bet tās ir tik drošas, ka nerada nekādu emocionālu reakciju. Tās ir dāvanas, kuras saņēmējs pat neatceras saņēmis.
Drošība mārketingā bieži nozīmē neredzamību.
Otrs ekstrēms ir mēs būsim tik radoši, ka visi to atcerēsies.
Rezultāts:
Ja dāvana prasa paskaidrojumu, tā jau ir zaudējusi pusi sava efekta.
Laba korporatīvā dāvana nav priekšmets. Tā ir mikro-pieredze.
Padomā nevis ko mēs dāvinām?, bet ko cilvēks sajutīs?.
Dāvana, kas saistīta ar konkrētu notikumu, sadarbību vai kopīgu pieredzi, vienmēr būs spēcīgāka par universālu risinājumu.
Piemēram, pēc kopīga projekta kaut kas, kas atsauc atmiņā procesu; pēc pasākuma elements, kas turpina pieredzi; kā pateicība kaut kas, kas atspoguļo konkrēto ieguldījumu.
Labākās dāvanas dzīvo ilgāk par pirmo iespaidu. Tām ir stāsts, ko cilvēks var atkārtot citiem.
Un šeit parādās paralēle ar mūsdienu mārketingu kopumā, kā rāda AI meklēšanas tendences, arvien svarīgāka kļūst ne tikai redzamība, bet arī jēgpilns saturs un konteksts. Tas pats attiecas uz dāvanām, bez stāsta tās ir tikai objekti.
Dažreiz neveiksmīgas dāvanas ir labākie skolotāji.
Šie piemēri nav tikai smieklīgi, tie parāda, cik viegli ir ignorēt realitāti un aizstāt to ar prezentācijas loģiku.
Ja jāizvēlas viena lieta, ko mainīt, tā ir perspektīva.
Nedomā kā uzņēmums, kas dod. Domā kā cilvēks, kurš saņem.
No tā izriet:
Korporatīvās dāvanas nav obligāts pienākums. Tās ir iespēja. Un, ja tās izdodas, tās strādā labāk par jebkuru reklāmas baneri, jo cilvēki tās ne tikai redz, bet arī izjūt.
The post No klišejas līdz konceptam, kā izvairīties no neveiklām dāvanām appeared first on Bad ad.
Liepājnieki līdz 2026. gada 19. augustam var izteikt viedokli par diviem saistošo noteikumu grozījumu projektiem. Tie skar mājas dzīvnieku turēšanas un decentralizēto kanalizācijas pakalpojumu kontroli.
Abos projektos paredzēts administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu nodot Liepājas pašvaldības policijai. Grozījumi vēl nav pieņemti — pēc sabiedriskās apspriešanas tos vērtēs domes komitejas un dome.
Pirmais projekts attiecas uz Liepājas valstspilsētas pašvaldības 2025. gada 21. augusta noteikumiem Nr. 14 par mājas jeb istabas dzīvnieku turēšanu. No tiem paredzēts svītrot dublējošās normas, kas Administratīvajai komisijai pašlaik piešķir kompetenci izskatīt pārkāpumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jautājumos.
Otrs projekts groza 2024. gada 21. marta noteikumus Nr. 10 par decentralizēto kanalizācijas pakalpojumu sniegšanu un uzskaiti. Arī šajā jomā pārkāpumu lietas turpmāk izskatītu Liepājas pašvaldības policija, nevis domes Administratīvā komisija.
Izmaiņām īpaši jāseko mājas dzīvnieku īpašniekiem un turētājiem, kā arī iedzīvotājiem un īpašumu apsaimniekotājiem, kuri izmanto decentralizētu kanalizācijas sistēmu. Pašvaldības publicētajā skaidrojumā grozījumu būtība saistīta ar kontroles kompetences maiņu, nevis jaunu maksājumu ieviešanu.
Priekšlikums sagatavots pēc Valsts kontroles ieteikuma atteikties no sarežģītās komisiju sistēmas. Liepājas valstspilsētas pašvaldība sagaida, ka lietu nodošana vienai institūcijai ļaus lēmumus pieņemt ātrāk un samazinās administratīvos izdevumus. Sabiedriskās apspriešanas par noteikumu grozījumiem notiek arī citās pašvaldībās — iepriekš ziņots par iedzīvotāju viedokļu apkopošanu Gulbenē.
Priekšlikumi par katru projektu jāiesniedz līdz 19. augustam:
Pašvaldību likums paredz, ka saistošo noteikumu projekti pirms izskatīšanas domē jānodod sabiedrības viedokļa noskaidrošanai vismaz uz divām nedēļām. Saņemtos priekšlikumus pašvaldība apkopos projekta paskaidrojuma rakstā, ko iesniegs domes komitejām un domes sēdei.
Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Kultūras informācijas sistēmu centrs uztur portālu Kulturasdati.lv, kas interneta lietotājiem sniedz lielisku iespēju noskaidrot visu nepieciešamo informāciju par dažādiem Latvijas kultūras objektiem:
Iepazīsimies ar noderīgo informāciju, kas attiecas uz visiem Latvijas muzejiem.
Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2024. gadā, ieskaitot filiāles, Latvijā bija 162 akreditētie muzeji:
- 39 valsts muzeji;
- 103 pašvaldības muzeji;
- 10 autonomie muzeji;
- 10 privātie muzeji.
Muzeju skaits Latvijā nesamazinās, bet pat pieaug. Ja 2009. gadā Latvijā bija 141 akreditēts muzejs, tad 2024. gadā to skaits ir pieaudzis par 15% (162 muzeji). Tāpat ir audzis muzeju apmeklējumu skaits no 2,2 miljoniem 2009. gadā līdz 3,4 miljoniem 2024. gadā.
Portālā Kulturasdati.lv 2026. gada jūlijā bija iekļauta informācija par 193 Latvijas muzejiem un lieliski ir tas, ka visu muzeju atrašanās vietas var aplūkot kartē https://kulturasdati.lv/lv/muzeji
Par katru no muzejiem lielā apjomā ir savākta visa nepieciešamā informācija.
Pieejamā informācija par katru muzeju:
8. jūnijs
(Čatež ob Savi – Brežice)
Rīts sākas ar brokastīm, izrādās, ka arī vēršaci var pārcept, bet šī nu ir pēdējā, kad par to sūdzos, jo turpmāk pavārs būs nomainījies un ēdiens uzlabosies. Ejot ārā no ēdamzāles ieraugām zīmi, kas aizliedz no tās iznest ēdienus. Uz tās uzzīmēts burgers, personīgi šaubos, vai mums te kādus burgerus vispār dos. Tad dodamies iepirkt produktus uz vietējo veikaliņu, vakar bija brīvdiena un viss ciet. It kā jau krāna ūdeni dzert var, bet vai vajag? Tāpēc iepērkam dzērienu krājumus.
Pārējo pirmspusdienu pavadām iekštelpu akvaparkā. Teikšu, kā ir, manuprāt, švakāks nekā āra, aiz gara laika braukājam uz sacensībām uz ātrāko laiku pa garāko trubu. Man rodas aizdomas, ka truba pēc gadījuma principa rāda vien kādus piecus laikus. Pēc kādām desmit reizēm izskatās, ka muguras āda būs pārberzta, metu pasākumam mieru un gaidu, kad beidzot dosimies prom. Vismaz puišiem patīk. Atgriežoties no baseiniem, noķeru vienu apkopēju un izspiežu no viņas segas pārvalku, to mums vakar nebija izdevies sadabūt.
Pusdienlaikā nospriežam aizbraukt uz vietējo miestu, kas saucas Brežice. Tā ir vien pāris kilometrus no viesnīcas un tajā ir divi apskates objekti – pils un ūdenstornis. Līdz pilsētai tiekam bez starpgadījumiem. Šis miests te ir bijis jau no aizseniem laikiem, te cilvēki tusējuši jau no akmens laikmeta. Domāju gan – siltie avoti jau nemaz tik daudz pa pasauli apkārt nemētājas. Noliekam mašīnu gandrīz pie Brežices pils vārtiem, tā gan ir jaunā pils, jo celta vien 1529. gadā. Veco zemnieku dumpja laikā 1515. gadā nosvilināja. Jaunā toties ir pārcietusi gan zemniekus 1573. gadā (neizdevās nodedzināt), gan karus. Tagad te ir vietējais novadpētniecības muzejs, kur var apskatīt novada vēsturi. Lai ar pati pilsēta ar šādu nosaukumu minēta vien 12. gadsimtā, no zemes ir izraktas dažādas lietas. Vispār jau standarta komplekts, akmenslaimeta podi un cirvji, tad modernie romiešu kaujas rati, no tiem gan pāri bija palikušas vien riteņu aplodas un rumbu kalums, bet nu vietējie uzķimerējuši iespaidīgu repliku. Nu un vietējo piparkūku veidņu kolekcija ir tāda, ka varētu padomāt, ka šeit tikai to vien dara, kā cep piparkūkas. Ja daudz laika, tad var palasīties par Savas upes nozīmi tautsaimniecībā. Interesants fakts, upes augštecē ir atrodama atomelektrostacija, kura dzesē ūdeni. Uz beigām gan nācās pielikt soli, jo pusdienlaikā mums bija nolikta ekskursija uz ūdenstorni.
Ar ūdenstorni vietējie lepojas, nu tā, ka pārbūvējuši par tūrisma objektu, kur katrs stāvs veltīts vietējai vēsturei. Kā jau vienmēr bijušās Romas impērijas teritorijās, vēsture sākas ar zelta laikmetu. Šim miestelim ir bijis akvedukts. Laiki mainījās un akvedukti pazuda, nācās smelt ūdeni no vietējām akām un ar ūdens tīrību bijušas problēmas, standarta stāsts. Vienu dienu vietējie teikuši pietiek un nolēmuši būvēt ūdenstorni. Izsludinājuši konkursu un austrieši teikuši – mēs esam gatavi uzbūvēt jums Wasserturm, vietējiem vārds iepaticies un tie to tā ar iesaukuši nevis vodavodnij stolp kā nāktos slovēniski. Un tā 1914. gadā tapis šis 46 metrus augstais ūdenstornis. Oriģinālie rasējumi karu laikā pazaudēti un neviens pat īsti nezina, kas viņu projektējis. Ūdenstornis esot bijis maksas, cilvēkiem ideja maksāt par ūdeni nav likusies pievilcīga un baigais bizness te neesot bijis. Pēc kara sabūvētas augstākas mājas un tornis izkritis no aprites. Muzejs te ir nesena atrakcija, tas te ievācies vien 2022. gadā, jo kovids iepriekš te esošo kafejnīcu esot piebeidzis. Ekskursijas gaitā esam uzkāpuši tornī, no tā varam apskatīt visu pilsētiņu no augšas.
Pirms braukt mājās ieejam vietējā burbuļtēju kafejnīcā un saēdamies gardas pankūkas un vafeles. Ernests ar manu kontu Googlē uzraksta kafejnīcai izcilu apskatu un tas man tagad ir lasītākais no apskatiem. Nu, un tikuši viesnīcā dodamies uz āra baseiniem. Nu jau viss zināms, skaidrs, kurš baseins ir vissiltākais. Tagad arī atklāju, ka sauļošanās krēsli te ir jāīrē, vakar mēs vienus tādus vienkārši pievācām, jo nu stāvēja tukši.
Pēc vakariņām nolemjam doties nelielā pastaigā gar Savas upi. Tā gan nesanāk tā kā cerēts. Outdoor active rāda, ka te ir baigi labā taka, kas sākas pie pašas viesnīcas. No sākuma pa taciņu aizejam līdz upei, kur redzam pārceltuvi. Tā gan ir slēgta, upe ir visai plaša, bet gar tās malu nekādas citas takas neved. Dodamies atpakaļ un ejam pa dambi. Tas sargā hoteļu puduri no pēkšņiem plūdiem, jo dambja upes pusē ir saliktas zīmes, ka upe var pārplūst jebkurā brīdī. Diezgan bailīgi. Teikšu, kā ir, pastaigas laikā upi nekur vairs neredzam, var tikai novērot, ka te visa ekonomika ir balstīta uz hoteļiem un kempingiem, kuri te turas dēļ akvaparka. Ja fonā nebūtu kalni, teiktu, ka tāda Latvijas lauku sajūta. Tikuši līdz dambja beigām, Maija ar Matīsu nolemj, ka ies atpakaļ pa to pašu ceļu. Viņi laikam nenojauš, ka tāda lieta ir pret cilvēka dabu un mēs pat neesam redzējuši atkal to upi. Es nolemju izmest līkumu pa taciņu, kas ved plūdu zonā un gandrīz iet pa upes malu. Sākums ir daudzsološs, pārgājiens gar labības lauku malu un tad tikai pārdesmit metru pa brikšņiem, aiz kuriem ir manis noskatītā taka. Mūsdienu tehnoloģijas palīdz ieturēt virzienu, bet neglābj no nātru dzēlumiem. Ticis uz takas konstatēju, ka, nedaudz pastiepjot kaklu, ap krūmu var redzēt nedaudz upes. Manis noskatītajā virzienā nekas uz priekšu vairs neved un atpakaļ ceļš ir šaura taciņa ar nātrēm un ar skatu uz čūskulāju. Neko darīt, velkos pa to, kamēr tieku atpakaļ uz dambja. Paspēju noķert savus ceļabiedrus un dodos ar tiem kopā mājās.
Bartłomiej Kubkowski nav vienkārši peldētājs. Viņš ir cilvēks, kurš piecus gadus atgriezās pie viena un tā paša neiespējamā mērķa, līdz beidzot to sasniedza. Aptuveni 160 kilometri atklātā Baltijas jūrā, gandrīz 55 stundas nepārtrauktas peldēšanas no Zviedrijas līdz Polijai. Pirmais cilvēks vēsturē, kam tas izdevās.
Šeit sākas filozofija.
Mēs bieži runājam par dzelzs gribu kā par kaut ko, kas atrodas cilvēkā no dabas — kā iedzimtu īpašību. Bet Kubkowska piemērs rāda pretējo. Dzelzs griba nav dota no dzimšanas. Tā ir izkausēta, kaltā un atkal un atkal pārkausēta neizdošanās ugunī. Četras iepriekšējās mēģinājumu reizes nebija sakāves. Tās bija materiāls, no kura tika veidots piektais mēģinājums. Bez tām šī uzvara nebūtu iespējama. Tātad griba nav tikai spēks turpināt. Tā ir spēja pārvērst neveiksmi par pamatu.
Ūdens ir vienaldzīgs.
Jūra neapbrīno, necieš, neapžēlojas. Tā vienkārši ir. Un tieši šajā vienaldzībā slēpjas dziļākā mācība. Cilvēks, kurš stundām un dienām peld pret straumi, aukstumu, nogurumu un paša ķermeņa sacelšanos, atklāj kaut ko būtisku: robeža starp iespējamo un neiespējamo lielākoties atrodas nevis ārpusē, bet mūsos pašos. Ārējās barjeras ir reālas, bet tās kļūst absolūtas tikai tad, kad mēs tās par tādām atzīstam.
Šeit parādās vēl viena dimensija. Kubkowska peldējumi nav tīri personiski. Katrs mēģinājums bija saistīts ar ziedojumu vākšanu vēža slimniekiem. Tātad dzelzs griba šajā gadījumā nav tikai egoisma forma — “es gribēju un es izdarīju”. Tā kļūst par instrumentu, kas sniedzas ārpus paša ķermeņa. Cilvēks, kurš cīnās pret savām robežām, vienlaikus rada iespēju citiem cīnīties pret savām. Šeit griba pārstāj būt tikai individuāla un kļūst par savdabīgu solidaritātes aktu.
Senajā filozofijā stoiķi mācīja, ka mēs nekontrolējam ārējos apstākļus, bet tikai savu attieksmi pret tiem. Kubkowska peldējums ir gandrīz ideāls šīs domas iemiesojums. Viņš nevarēja mainīt jūras temperatūru, viļņu augstumu vai vēja virzienu. Viņš varēja mainīt tikai to, cik ilgi viņš turpinās kustēties uz priekšu. Un tieši šajā šaurajā telpā — starp to, ko nevaram ietekmēt, un to, ko varam — dzimst īsta cilvēciskā cieņa.
Ir kaut kas gandrīz reliģisks tajā, kā cilvēks stundām atkārto vienu un to pašu kustību. Roku pēc rokas. Elpu pēc elpas. Šī monotoniā, kas parastajā dzīvē šķiet bezjēdzīga, ekstremālā situācijā kļūst par meditāciju.
Ķermenis pārstāj būt šķērslis un kļūst par instrumentu.
Prāts pārstāj skaitīt kilometrus un sāk vienkārši būt. Varbūt tieši šajā punktā — kad cilvēks vairs necīnās pret jūru, bet kļūst par tās daļu — notiek īstais pārvarējums.
Mēs dzīvojam laikmetā, kas mīl ērtību un ātrus rezultātus. Kubkowska stāsts ir kluss protests pret to. Viņš atgādina, ka dažas lietas joprojām prasa laiku, sāpes un atkārtotus mēģinājumus. Un ka cilvēka vērtība ne vienmēr mērāma ar to, cik viegli viņš sasniedz mērķi, bet ar to, cik ilgi viņš spēj iet pretī tam, kas šķiet nesasniedzams.
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
