Rezultāti no nesena experimenta:

Sākotnējais attēls uzņemts ar skanējošo elektronu mikroskopu (SEM) – nepavisam neslikts augstas izšķirtspējas ekipējums.

–  “Hmm…” jauki, jauki

Nu, man bija aizdomas, ka tur ir kaut kas vairāk nekā izskatās. Rezervējām sesiju uz SEM ar field emission gun:

–  “Wow…bez vārdiem ”

Attēli rāda Ca-bagātu laukšpatu (apakšējā, pelēkā daļa bildē), kas bija pakļauts reakcijai ar Na-Si bagātinātu šķidrumu. Sarežģītās reakcijas tekstrūras bildes augšējā daļā ir šīs reakcijas rezultāts. Vidējā daļa, kas izskatās pēc taureņa sastāv no sīkiem mikrometra-lieluma granāta (grosulāra) kristāliem.

Ievērot, kā reģions, kas apvilkts ar sarkano apli izskatās viendabīgs zem parastā SEM, bet SEM ar field emission gun atklāj, ka tas patiesībā sastāv no smalki saaugušiem divu dažādu minerālu kristāliem.

Mūsdienu straujajā biznesa vidē patērētāju paradumi ir piedzīvojuši tektoniskas maiņas. Laiki, kad uzņēmuma tēlu veidoja tikai un vienīgi glancētas reklāmas kampaņas, ir pagātnē. Šodien patiesā vara ir klientu rokās, un viņu viedoklis ir kļuvis par galveno uzņēmuma dzinēyskēku. Google atsauksmes vairs nav tikai patīkams papildinājums uzņēmuma profilam – tā ir kritiski svarīga saikne ar klientu un mūsdienu digitālā uzticības valūta.

Saikne, kas veido uzticību

Google atsauksmes kalpo kā tilts starp uzņēmumu un tā auditoriju. Tās sniedz klientiem balsi, ļaujot justies sadzirdētiem, savukārt uzņēmumam – iespēju parādīt savu cilvēcisko seju.

• Pozitīvās atsauksmes strādā kā bezmaksas, taču neticami jaudīgs mārketinga rīks (tā dēvētais social proof).
• Konstruktīva kritika un uzņēmuma spēja uz to reaģēt profesionāli un laipni bieži vien potenciālajam klientam pasaka vairāk nekā piecas zvaigznītes. Tas parāda, ka uzņēmumam rūp kvalitāte un klients ir prioritāte.

Mūsdienās pirms jaunas kafejnīcas, autoservisa vai zobārstniecības klīnikas apmeklējuma lielākā daļa no mums ieskatās tieši Google vērtējumos. Ja uzņēmuma tur nav vai atsauksmes ir novecojušas, klients nereti izvēlas konkurentu.

Būt soli tuvāk klientam – gan tiešsaistē, gan klātienē

Lai saņemtu atsauksmes, uzņēmumam ir jābūt proaktīvam. Klienti labprāt dalās ar savu pieredzi, taču viņiem tas ir jāpadara maksimāli vienkārši un ērti. Apgrūtinoši meklēšanas procesi internetā tikai atturēs no viedokļa izteikšanas.

Mūsdienīga s stratēģijas pamatā ir atsauksmju integrēšana ikdienas saskarsmē ar klientu, nojaucot robežas starp digitālo un fizisko vidi:

1. Mājaslapā un e-pastos: Pēc pirkuma vai pakalpojuma saņemšanas klientam var nosūtīt tiešu saiti, kas ar vienu klikšķi aizved uz atsauksmes lodziņu.
2. Klātienē (offline vidē): Viesnīcu reģistratūrās, uz restorānu galdiņiem, uzņēmuma skatlogos vai pat uz preču iepakojuma un čekiem var izvietot aicinājumu izteikt viedokli.

Zelta likums: Jo mazāk soļu klientam jāveic, jo lielāka iespēja, ka saņemsiet vērtīgo novērtējumu.

Kā to īstenot praksē ātri un efektīvi?

Viens no lielākajiem šķēršļiem uzņēmējiem bieži vien ir tehniskais izpildījums – kā izveidot tieši to saiti, kas klientam uzreiz atvērs "Rakstīt atsauksmi" logu, nevis vienkārši uzņēmuma sākumlapu.

Par laimi, šodien nav nepieciešamas sarežģītas programmēšanas zināšanas. Ir pieejami lieliski, lietotājam draudzīgi rīki:

Šis rīks ļoti ērti atrisina divus galvenos uzdevumus:

• Ģenerē tiešo saiti: Jūs iegūstat unikālu linku, kuru varat iestrādāt mājaslapā, digitālajos rēķinos vai nosūtīt klientam WhatsApp/e-pastā.
• Izveido QR kodu: Rīks automātiski sagatavo QR kodu, kuru var viegli lejupielādēt un iestrādāt jebkurā drukātajā materiālā – bukletos, vizītkartēs, galda kartēs vai uzlīmēs. Klients vienkārši pavērš sava viedtālruņa kameru, noskenē kodu un dažu sekunžu laikā var ierakstīt savu atsauksmi.

Secinājums

Google atsauksmes vairs nav tikai "izvēles iespēja" – tā ir nepieciešamība ikvienam biznesam, kas vēlas augt un saglabāt konkurētspēju. Integrējot ērtus tehnoloģiskos risinājumus un aicinot klientus uz dialogu gan internetā, gan klātienē, uzņēmums ne tikai uzlabo savu redzamību Google meklētājā, bet arī būvē ilgtermiņa attiecības, kuru pamatā ir uzticēšanās un atgriezeniskā saite.

Ko var gaidīt no biznesa klases lidojumiem un vai ir vērts par tiem piemaksāt? Pēdējo desmit gadu laikā kādas padsmit reizes no daudziem simtiem visu lidojumu, man ir sanācis lidot biznesa klasē tālajos lidojumos (virs 6h un ārpus Eiropas) un par pāris reizēm vairāk īsajos lidojumos. Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka piedāvājums atšķiras, un, pirms maksāt būtiski dārgāk par lidojumu biznesa klasē, ir vērts pārbaudīt, vai gaidas attaisnosies. Līdz šim esmu lidojusi ar Turkish Airlines, United, Lufthansa, AirCanada, LOT garajos lidojumos un LOT, airBaltic, SAS, Lufthansa, īsajos.

Līdzīgi raksti:

Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu vai atceltu lidojumu

Ceļojumu blogera padomi izdevīgākais biļešu meklēšanai

Kā izdevīgāk iegādāties lidojumu biznesa klasē?

Pretēji tam, ka soctīklu ierakstu komentāros mēdz rakstīt, ka Latvijas iedzīvotāji šādu produktu neizvēlas, katru reizi, kad esmu par šo tēmu rakstījusi soctīklos, ļoti daudzi sūta privātas ziņas – gan, ka paši tālos reisos lido biznesa klasē komforta dēļ, gan, ka tas iespējams darbā, vai arī, ka izdevies iegādāties tās par izdevīgākām cenām.

Lojalitātes punkti: Ārzemju vietnēs bieži runā par biznesa klases biļetēm, kas iegādātas par lojalitātes punktiem, tipiski, satura veidotāji no ASV. Lai arī tas, protams, ir iespējams arī Latvijas iedzīvotājiem, lielākajai daļai cilvēku nav tik brīvi pieejamas punktu krāšanas iespējas, izmantojot īpašās punktu kredītkartes, kā tas ir ASV. Tāpat, šo lidojumu pieejamība mēdz būt ierobežota. Taču, viens no veidiem kā lidot biznesa klasē ir apmaksājot šo pirkumu ar lojalitātes punktiem.

Akcijas: ceļojumu forumos (piemēram, forumā Ceļo gudri) un blogos (Fly4Free, SecretFlying, TravelFree) parasti tiek īpaši izcelti izdevīgi piedāvājumi lidojumiem biznesa klasē. Lai arī tie nav tik bieži atrodami, kā ikdienas izdevīgie piedāvājumi, pāris cenu piemēri no pēdējā gada akcijām, cenas par ceļu turp-atpakaļ: Madride-Meksikas kūrortpilsētas par 1134 eur, Roma-Puketa 1668 eur, Bangkoka-Kopenhānea par 1424 eur, Madride-Sanhosē (Kostarika) 1480 eur, Īrija-Ziemeļamerikas pilsētas-atgriešanās citās Eiropas pilsētās 600-800 eur. Šīs noteikti nav biļetes par sviestmaizi, bet, bieži vien pat parasta ekonomiskās vai premium economy biļete var maksāt tikpat, lidojot pīķa laikā vai iegādājoties biļetes pēdējā brīdī.

Vairāksolīšana iepriekš un upgrade jeb klases paaugstināšana lidostā: vairāksolīšana biznesa klases biļetēm iespējama arī lidojot ar airBaltic, atkarībā no maršruta minimālā maksa var būt 90 eur, kas nozīmē visas biznesa klases priekšrocības – vairāk vienības bagāžai, pieeja biznesa zonai, maltīte lidojumā, prioritārā iekāpšana un drošības kontrole, un citas. Citām aviosabiedrībām šādi piedāvājumi var būt par no 50-60 eur, tāpēc ir vērts atvērt aviokompāniju reklāmas epastus pirms lidojuma un pārskatīt, kas tiek piedāvāts. Šāda iespēja mēdz būt arī garākiem lidojumiem ar iespēju iegādāties paaugstinātas klases pakalpojumu pat pie pašiem iekāpšanas vārtiem. Esmu vairākas reizes dzirdējusi piedāvājumus, ka ir brīvas vietas un var griezties pie personāla – jautājot par tām gan es neesmu dzirdējusi īpaši iepriecinošas cenas, bieži pat virs 2000 eur biļetei vienā virzienā. Taču noteikti var būt situācijas un aviokompānijas, kur šis izmaksas varētu būt pieejamākas! Par citiem maršrutiem ir dzirdēti piedāvājumi 300-500 eur ietvaros personai, visbiežāk, ap 1000 eur.

Veiksmes faktors: dažreiz ceļotājiem var paveikties un viņi var tikt biznesa klasē bezmaksas, piemēram, ja ekonomiskā klase ir pilna, vai arī ir sabojāts kāds sēdeklis, bet vēl ir brīvas vietas biznesa klasē. Man pašai ir sanācis šādi pāris reizes tikt pie biznesa klases biļetes īsajos lidojumos, un pazīstu vairākus cilvēkus, kas tā ir lidojuši arī garajos reisos. Zinu arī gadījumu, kur pasažierim ar biznesa klases biļeti pilnā lidojuma dēļ piedāvāja vietu pirmajā klasē.

Pilsētas, no kurām izdevīgāk iegādāties biznesa klases biļetes: konkurences ietekmē var būt situācijas, kur ir izdevīgi aizlidot uz citu pilsētu un tad lidot biznesa klasē no turienes, un biļete būs daudz izdevīgāka, nekā no Latvijas. Par šādām pilsētām mēdz minēt Oslo, Stokholmu. Pēc ThePointsGuy eteikumiem, šādas pilsētas ir Kolombo, Kaira, Karači, Katmandu, Johannesburga un Sanhuana.

Cik dārga ir biznesa klase, ja pērk pilnas cenas biļeti?

Šo jautājumu man bieži uzdod, un uz to atbilde ir tāpat, kā par jebkuru citu biļeti – atkarīgs no lidojuma ilguma un piepildījuma, cik laicīgi biļete ir iegādāta, vai tie ir pīķa datumi, kāda veida biznesa klase tā ir, kādas priekšrocības ir iekļautas biļetē (jo, tāpat kā ekonomiskajā klasē, šīs biļetes atšķiras). Mana pieredze par tālo lidojumu biznesa klases biļešu izmaksām ir, ka brīžos, kad bijusi nepieciešama šāda biļete, tā ir bijusi vidēji trīs līdz astoņas reizes dārgāka par vislētāko pieejamo ekonomiskās klases biļeti. Tie var būt gan 3 000 eur, gan 5 000 eur, gan vairāk. Var būt situācijas kurās premium economy biļete maksā dārgāk, nekā biznesa klases biļete, jo cilvēki meklētājos mēdz skatīties nevis lētāko pieejamo biļeti, bet biļeti konkrētajā klasē. Tāpat esmu redzējusi (un iegādājusies) premium economy biļetes, kas ir lētākas par ekonomiskās klases biļetēm konkrētajā reisā. Lai arī šādi piedāvājumi nav bieži, vienmēr ir vērts pārbaudīt, it īpaši, ja nepieciešami papildu pakalpojumi, kas nav iekļauti lētākajā biļetē, tipiski, bagāža, kas mūsdienās arī garajiem lidojumiem var nebūt iekļauta cenā. Pirmās klases biļetes var izmaksāt arī 10, 15 un pat 20 reizes dārgāk par ekonomiskās klases biļetēm. Pagaidām šāda veida lidojumus vēl neesmu izbaudījusi pati. Pirmās klases produktu piedāvā atsevišķas aviokompānijas, tas nav pieejams visās.

Kam pievērst uzmanību, pirms iegādāties biļeti biznesa klasē?

Pirmais, kam pievērst uzmanību ir, lidojuma garums un lidmašīnas tips. Īsajos lidojumos Eiropā (piemēram, visos airBaltic lidojumos), biznesa klasē nav guļvietu. Rindu izvietojumos, kur ir trīs vietas blakus, vieta pa vidu būs brīva, un rindās, kur ir divas vietas, vieta blakus būs brīva. ASV tipiski savukārt būs plašāki sēdekļi, taču tie būs aizņemti abi blakus. Daudzi mēdz teikt, ka vienīgā atšķirība īso reisu biznesa klasei ir tas, ka sēdi priekšpusē un lidojuma laikā ir aizvilkts aizkariņš šai zonai, tā gan gluži nav, taču, šīs priekšrocības noteikti nav tik izteiktas, kā tālajos lidojumos ar mūsdienīgu biznesa klases iekārtojumu, kurā sēdeklis transformējas par guļvietu.

Lidmašīnas tipu parasti var redzēt vai nu aviokompānijas mājaslapā, pērkot biļeti, vai meklētājā, vai arī ērti redzēt lidojumam Matrix sistēmā. Jāņem vērā, ka aviokompānija patur tiesības mainīt lidmašīnas modeli līdz pēdējam brīdim, kas var nozīmēt no jaunas lidmašīnas maiņu uz vecāku, no divstāvīgas uz vienstāvīgu, no biznesa klases sēdekļu izvietojuma 1-2-1 formātā uz 2-2-2 vai lidojumu var izpildīt partnersabiedrība. Lidmašīnas modeļa maiņa nav pamats, lai saņemtu kompensāciju, tikai pārcelšana uz zemāku klasi (tad pienākas līdz 75% no biļetes cenas)!

Kad atrasts lidmašīnas tips, es parasti apskatos atsauksmes blogos – ierakstu lidmašīnas tipu, aviosabiedrību un maršrutu Google meklētājā un skatos, kādas ir atsauksmes. Noteikti ir vērts pievērst uzmanību raksta datumam, jo atsauksmes var būt, piemēram, par iepriekšējā tipa biznesa klasi, vai tieši otrādi – par atsevišķām lidmašīnām, kas nav vairumā flotes. Šajās atsauksmēs galvenais, ko skatos, ir kā vieta transformējas par guļvietu (tālajiem reisiem),  saukta par lie flat seat, jo tas ir absolūti pats svarīgākais faktors! Ne visi tālie lidojumi tiek izpildīti ar lidmašīnām, kurās sēdvieta transformējas par guļvietu! Ir pietiekami daudz aviosabiedrību ar vecā tipa lidmašīnām, īpaši, ārpus Eiropas un ASV vai zināmākajām aviosabiedrībām. Cilvēkiem augumā virs 185 cm arī ir vērts pārlasīt, cik gara ir šī guļvieta, jo dažreiz tā nav īpaši garāka par pašu un var nesanākt izstiepties. Arī vietas platums ir svarīgs, tāpat, atsauksme par vietu kājām, esmu lidojusi lidmašīnā, kurā šī sprauga pēdām ir tik maza, ka pat man ar 41.izmēru jau likās pamaza vieta.

Tālāk pievēršu uzmanību sēdvietu izvietojumam. Izvietojums 1-2-1 nozīmē, ka visiem pasažieriem ir pieeja pie ejas, kas ir svarīgi nakts laikā. Izvietojums 2-2-2 nozīmē, ka pie loga sēdošajiem, ja blakus pasažieris ir aizmidzis, būs jālien pāri guļošam cilvēkam, vai jālūdz palaist, kad dosies uz labierīcībām. Man šis nav izšķirošais faktors, jo esmu gara auguma un parasti labi tieku pāri, taču tas var būt traucējoši. Sēdvietu izvietojumam ir arī citas nianses, mēdz būt vietas pie loga, kas ir ar muguru pret logu, vietas, kur blakussēdētājs būs ļoti tuvu un nav aizslietņa, un vietas, kur ir patiešām liels aizslietnis, kuru aizverot, būsi gandrīz kā savā istabiņā. Protams, šī “istabiņa” ar kopējo tualeti tāpat nodrošina mazāk privātas telpas, nekā bieži vien hostelī, taču, vienādas cenas gadījumā tam ir vērts pievērst uzmanību. Rīki kā Google Flights apraksta arī sīkāku informāciju par sēdekli un vai ir pieejams internets (biznesa klasē mēdz būt pieejams bezmaksas vai vismaz ziņapmaiņai kā Whatsapp) un strāvas rozetes. Garajos reisos, mana pieredze rāda, ka rozetes/USB lādētāji parasti ir iebūvēti sēdeklī, taču nebūt nav garantijas, ka tie darbojas!

Nākamais solis, ko parasti daru, ir, lasīt atsauksmes par pārējiem pakalpojumiem, bet tie jau parasti man ir mazāk svarīgi – cik laba ir ēdināšana. Ja vien nav komentāri, ka ēdiens pilnīgi nav baudāms (kas ir patiešām reti un drīzāk varētu nākt no īpašiem gardēžiem), tad tas ir vairāk intereses pēc. Ēdienkarte lidojumos tāpat tiek mainīta (un biznesa klasē tālajos lidojumos parasti tiek pasniegta papīra ēdienkarte, no kuras izvēlēties ēdienus – parasti, starp diviem-trim pamatēdieniem).

Parasti lidojumā tiek pasniegts neliels kosmētikas piederumu maciņš, kurā ir zeķes, zobu birste un pasta, ausu aizbāžņi, acu maska, roku krēms, lūpu balzams, dažreiz aromātiskais izsmidzinātājs vai sejas krēms vai kāds cits nieciņš, parasti, arī čības. Pavisam garākiem lidojumiem, arī pidžama (man līdz šim tāda trāpījusies tikai vienreiz lidojumā no Sanfrancisko).

Citas priekšrocības ir bagāžas vienību skaits (viena, divas, 23 kg vai 32 kg nododamajai vai lielāks vienību skaits rokas bagāžai), pieeja biznesa zonām (piemēram, aviosabiedrību mājas lidostās mēdz būt daudz labākas biznesa zonas, tāpat, alianšu aviosabiedrībām (piemēram, Star Alliance), ir pieeja biznesa zālēm alianses ietvaros, taču būtiski pārbaudīt, kura tipa biznesa zonai, piemēram, gan United, gan Lufthansa var būt atšķirības, kurai biznesa zonai tiec klāt, ja esi biznesa klases pasažieris, ar lojalitātes statusu, pirmās klases pasažieris, tālā lidojuma pasažieris utml. Tie, kas lieto alkoholu, mēdz iepazīties ar atsauksmēm par pieejamajiem dzērieniem. Ja pēc lidojuma jābrauc uzreiz uz tikšanos, ir biznesa zonas, kas ir pieejamas arī atlidojušiem pasažieriem, kur var, piemēram, ieiet dušā. Vislētākajām biznesa klases biļetēm var nebūt pieeja biznesa zālei vispār! Arī par biznesa zālēm ir vērts iepriekš izlasīt atsauksmes, jo tās nebūt nav vienādas. Ar biznesa klases biļeti var apmeklēt visas terminālī esošās zonas, kas akceptē pieeju. Piemēram, Frankfurtē esmu gājusi gan uz Lufthansa zāli, gan AirCanada. Pieeja parasti ir arī citos termināļos, tāpēc, ja man ir daudz laika, mēdzu vispirms iegriezties Šengenas zālē, tad, neŠengenas, ja mans lidojums ir tālāk. Ne-Šengenas zāles parasti ir tukšākas, bet ne vienmēr. ASV biznesa zāles mēdz būt ārkārtīgi pilnas, jo tur ļoti daudziem ir pieeja, un, piemēram, United Polaris biznesa zonā bufetes tipa ēdiens ir brīvi pieejams visiem apmeklētajiem, bet a la carte maltītes laiku var nākties rezervēt iepriekš, citādāk ir stundu jāgaida rindā. Tāpat, nesen ASV man bija pieredze, ka atnākot uz biznesa zāli  aptuveni 3.5h pirms lidojuma, man palūdza atgriezies vēlāk, jo zāle ir pilna – es nepiekritu un teicu, ka vēlos apsēsties jau tagad, tad mani ielaida. Ņemot vērā, ka šajās zālēs tipiski nevar iegādāties pieeju par maksu (ar retiem izņēmumiem), un tiek iekšā biznesa klases pasažieru (kuru ir tikpat, cik agrāk), un īpašo kredītkaršu un statusa turētāji, tad vaina ir pārāk plaši pieejamajā statusā/kartē.

Standarta priekšrocība biznesa klasei ir arī prioritārā reģistrācija, drošības kontrole un iekāpšana (iekāpšana gan pēc pieredzes nebūt ne vienmēr tiek organizēta tā, ka biznesa klases pasažieri tiek iekšā pirmie – citreiz ir haotisks pūlis, un darbinieki saka, ka biznesa klase var iet pa priekšu, bet nav iespējams izspraukties garām). Atsevišķās lidostās var būt pieejama prioritāra pasu pārbaude ielidojošajiem pasažieriem, bet es pagaidām šādu piedāvājumu vēl neesmu redzējusi.

Svarīgi: biļete biznesa klasē nenozīmē, ka tā ir automātiski atceļama vai maināma bezmaksas! Bieži vien par maiņu (datuma, vārda), tāpat jāmaksā, un atceļama biļete var maksāt vēl 20% dārgāk.

Apkalpošana lidmašīnā, lielākoties, ir labāka, draudzīgāka, nekā ekonomiskajā klasē, šeit strādā pieredzējušāki stjuarti, taču, ne vienmēr. Man ir bijušas divas situācijas Lufthansa lidojumos, kur esmu saskārusies ar klaji rupju attieksmi (par šiem gadījumiem detalizētāk esmu rakstījusi grāmatā).

Kādi tad ir lidojumi biznesa klasē?

Galvenā lieta, kas man ir svarīga, ir guļvieta. Ēšana, nelimitētais alkohols vai saldējums gaisā, kosmētikas maciņi vai mazliet plašāka vannasistaba man nav svarīgākais!

Jau drīz pēc iekāpšanas stjuarti parasti piedāvā novākt jakas skapī, ir bijis, ka sasveicinās pēc vārda, un uzreiz piedāvā dzērienu – parasti, tas ir šampanietis, sula vai ūdens, parasti atnes arī riekstiņus (ASV – bieži vien siltus) vai mazus cepumiņus. Uzreiz arī parasti iedod ēdienkartes un, pirms lidmašīna ir pacēlusies, jautā par izvēli starterim un pamatēdienam (desertus bieži vien atved uz ratiņiem un var izvēlēties uz aci), pieejami arī dzērieni (tie ir minēti dzērienu kartē un iekļauti cenā), kā arī dažādas uzkodas lidojuma laikā (augļi, riekstiņi, sviestmaizes, cepumi). Mana pieredze rāda, ka, ja ir iespējams iztikt bez īpašās maltītes pasūtīšanas (piemēram, bezlaktozes), tad labāk tā darīt. Pāris reizes esmu mēģinājusi pasūtīt laicīgi bezlaktozes ēdienu, un biznesa klasē tad tas īpaši neatšķīrās no ekonomiskās klases piedāvājuma, vienīgi glītāks pasniegšanas veids – ar baltu galdautu, traukos, ar metāla piederumiem.

Stjuarti arī parasti apvaicājas, vai modināt uz otro ēdienreizi, kas būs lidojuma noslēgumā. Ņemot vērā, ka īsākiem lidojumiem līdz pirmās maltītes beigām no pacelšanās brīža var paiet arī divas un pat trīs stundas, dažreiz ir labāk teikt, lai nemodina, un brītiņu ilgāk tomēr pagulēt. Es gan parasti tāpat pamostos no trauku šķindoņas. Ir pieejamas arī “uz pieprasījuma” maltītes, kuras var saņemt jebkurā brīdī lidojuma laikā, un nemaz negaidīt maltīti, bet doties gulēt, un paēst, kad pamodīsies, tāpat, “express service” jeb ātrā maltītes pasniegšana, kurā atnes mazāku piedāvājumu, bet uzreiz visu, lai var ātrāk doties gulēt. Piemēram, liela daļa lidojumu no ASV uz Eiropu izlido vakarā, un tā kā no Austrumu krasta līdz Eiropai var būt tikai 6h lidojums, tas var būt būtiski, lai pagulētu, jo pretējā gadījumā teju visu lidojumu sanāk ēst.

Pēdējā laikā lidojumos man nav piedāvāti drukāti preses izdevumi, viss ir bijis jau iepriekš pieejams elektroniski, lai to lejupielādētu savā ierīcē. Lidojuma laikā ir pieejama izklaides sistēma, bet es parasti biznesa klasē to neizmantoju, jo guļu, tāpēc nevaru salīdzināt piedāvājumu.

Citi labumi: pasaulē ir aviosabiedrības, kurām, ja ilgāks starplaiks starp lidojumiem, vesela nakts, biznesa klases pasažieriem ir pieejama viesnīcas (kad ekonomiskajā klasē tāda piedāvājuma nav), tādu iespēju savulaik redzēju Taivānā.

Lojalitātes punkti: tipiski lidojumi biznesa klasē pelna krietni vairāk lojalitātes punktu, nekā ekonomiskajā, taču tāpat jāpārliecinās, cik punkti tiek piešķirti un vai tas pēc lidojuma tiek vispār izdarīts.

Sēdvietu izvēle: Noteikti ir vērts vietas rezervēt jau pie biļetes iegādes. Diemžēl, ne visām biznesa klases biļetēm mūsdienās var izvēlēties sēdvietu bezmaksas! Arī šeit aviokompānijas mēģina iekasēt lielāku maksu. Par sēdvietām ir vērts izlasīt iepriekš atsauksmes par lidmašīnas tipu un apskatīties sēdvietu izvietojumu Aerolopa vai citās vietnēs. Piemēram, pirmās rindas vietās ekrāns tiek izbīdīts no roku balsta, kas kādam var nepatikt. Citās lidmašīnās var būt vietas zigzagā un citas ir pavērstas prom no loga.

Aspekti, kurus nevar paredzēt:

Ja ir sapņots par lidošanu lidmašīnas otrajā stāvā un rezervēta biļete tieši šādam lidojumam, lidmašīnas modeli var nomainīt! Šim nevajadzētu būt vienīgajam faktoram, izvēloties lidojumu.

Pat, ja pēc apraksta viss ir lieliski, nav garantijas, ka izdosies aizmigt. Lidojumā no Ņujorkas uz Amsterdamu ar United, bija izteikti stipra vibrācija – likās, ka guļu uz veļasmašīnas, tā vienkārši bija šāda lidmašīnas konfigurācija, ne turbulences dēļ, ka šajās vietās izteikti juta dzinēju. Pateicoties astes vējam, lidojums nebija pat 6 h garš, kā rezultātā pagulēt sanāca ļoti mazu brīdi.

Lidojumā ar LOT turpceļā man nedarbojās krēsla nolaišana. Vispār! Darbinieks to nedaudz pabīdīja manuāli, lai varu vismaz mazliet izstiept kājas, kas gan tāpat lika sēdēt neērtā pozā, un pēc tam ar spēku nolaida guļus, kad bija apēsta maltīte, taču uz pacelšanās laiku krēslu vairs nevarēja dabūt pilnīgi atpakaļ, un pēdējās pāris stundas sēdēju vietā, kur nebija vairāk rūmes kājām par ekonomisko klasi. Atpakaļceļā vēroju, ka šāda pat tipa lidmašīnai diviem citiem pasažieriem bija problēmas ar sēdvietām. LOT par šo man piedāvāja 30% atlaižu kuponu nākamajam lidojumam (pēc tā, kā uzrakstīju par šo lidojumu viņiem atsauksmi).

Īpašās maltītes pieteikums: Lufthansa lidojumā, lai arī man bija pieteikta īpašā bezlaktozes maltīte, tāda nebija pieejama. Stjuarte man vairākas reizes pārjautāja, vai es esmu droša, ka biznesa klases biļeti iegādājos, nevis mani paaugstināja uz šo klasi pie iekāpšanas, un tad pateica, ka maltīte nav iekrāmēta un viņa neko nevar piedāvāt (turpceļā šāda maltīte bija, tā ka sistēmā noteikti bija atzīme par īpašo maltīti).

Vai biznesa klasē drīkst lidot ar bērniem?

Jā! Arī biznesa klasē ir iespējams izvietot bērnu gultiņu, un saņemt 90% atlaidi zīdaiņa biļetei. Lai arī ir cilvēki, kas uzskata, ka biznesa klasē nav vietas bērniem, šādi aizliegumi nepastāv un droši šo produktu var izmantot arī ar bērniem.

Miksētā klase: Dažreiz var būt pieejams lidojums biznesa klasē garajā lidojumā, bet ne īsajā – piemēram ja konkrētajai aviokompānijai vispār nav lidojumu biznesa klasē. Pārbaudi, vai tad būs spēkā priekšrocības arī īsākajā lidojumā, īpaši, ja tas ir pirmais – tipiski, nododamo bagāžu nosaka garākais posms, taču rokas bagāžai katra aviokompānija var noteikt savas prasības.

Kopsavilkumā par biznesa klases lidojumiem

Biznesa klases biļetes parasti nav lēts prieks, un, lai nebūtu vilšanās par saņemto produktu, ir vērts pirms to iegādes veltīt vismaz neilgu laiku produkta izpētei – vai būs pieejama guļvieta? Kas ir iekļauts biļetes cenā (atcelšana, bagāžas vienību skaits, pieeja biznesa zālei). Pēdējā laikā, ņemot vērā biežās lidmašīnu kavēšanas, atcelšanas, es cenšos izvēlēties lidojumus, uz kuriem attiecas ES regula – izlidojot no ES, tās ir visas aviosabiedrības, ielidojot ES, tikai Eiropas Savienībā reģistrētās. Tāpat, vienmēr rūpīgi pievēršu uzmanību gaidīšanas laikam lidostās, jo, lai arī pieeja biznesa zālei ir patīkama lieta, es tāpat nevēlos tur pavadīt 8 stundas starp lidojumiem. Man komforta zona parasti ir ap 2.5h, tad ir rezerve, ja pirmais lidojums kavē, pietiekami daudz laika, lai iegrieztos biznesa zonā, bet tajā neapnīk.

Līdzīgi raksti:

Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu vai atceltu lidojumu

Ceļojumu blogera padomi izdevīgākais biļešu meklēšanai

Konstitucionāli īru valoda ir Īrijas Republikas pirmā oficiālā valoda, angļu valoda — tikai otrā. Tomēr lielākā daļa no Īrijas Republikas 5 miljoniem iedzīvotāju vispirms runā angliski vai tikai angļu valodā. 

Saskaņā ar Īrijas Republikas 2022. gada tautas skaitīšanu, mazāk nekā 72 000 cilvēku visā valstī ikdienā lieto īru valodu. Īru valodas situācija ir paradoksāli līdz komēdijas līmenim. Tā ir oficiāli visvairāk aizsargātā minoritāšu valoda Eiropas Savienībā un apdraudēta valoda, kas, pateicoties tautas skaitīšanas datu aritmētikai, vienas paaudzes laikā varētu zaudēt savus pēdējos dzimtās valodas runātājus. 

Īru valodas izzušana ir spilgts piemērs tam, kas notiek, kad tauta zaudē cieņu pret savu identitāti un valodu. Tas ir bojāejas ceļš. 

Iepriekš redzamā karšu secība spilgti attēlo īru valodas izzušanas faktu. 

• 1800. gadā Īrija bija gandrīz pilnībā “zaļa”: īru valoda bija ikdienas valoda lielākajai daļai salas iedzīvotāju. Angļu valodas atbalsta punkti bija tikai austrumos: Belfāstā un Dublinā, kā arī to plašākajā iekšzemē. 
• Kritisks trieciens īru valodai bija Lielais bads (1845—1852), kad bads un emigrācija iznīcināja vai padzina ievērojamu skaitu īru valodā runājošo, īpaši lauku apvidos. Tajā pašā laikā Īrijā izplatījās pārliecība, ka angļu valoda ir atslēga uz sociāliem panākumiem, jo tā nodrošina piekļuvi izglītībai, tirdzniecībai un emigrācijai uz Lielbritāniju un Ameriku. Tā rezultātā īru ģimenes pašas pārstāja runāt dzimtajā valodā un neiemācīja to saviem bērniem.
• Līdz 1900. gadam īru valodā runājošie apgabali bija tikai nelīdzenu, nelielu, savrupu zonu sajaukums, kas atradās salas rietumu un dienvidu krastos. Īrija sacēlās pret britu kundzību: kulturāli, ar īru atdzimšanu 19. gadsimta beigās, un politiski, iegūstot neatkarību no Lielbritānijas 1922. gadā. Īru valoda tika lolota kā daļa no jaunās valsts mantojuma un kā atšķirības zīme no tās bijušā kolonizatora. Īru skolēnu paaudzes sāka mācīties savu senču valodu, taču ar nelieliem panākumiem. 
• Līdz 2000. gadam apgabali, kuros faktiski runā īru valodā — bija gandrīz pilnībā izzuduši. Lielākā daļa saglabājušos anklāvu ir pārāk mazi, lai tos varētu iekrāsot šajā kartē; tos var tikai apvilkt ar apli.

Šis ir viens no dramatiskākajiem valodas izzušanas gadījumiem, kas jebkad kartēti Eiropā. Pat savas valsts dibināšana 1922. gadā, kas bija arī veltīta īru valodas aizsardzībai, nevarēja apturēt tās gandrīz pilnīgu izzušanu.

Īru valodas katastrofa un atrašanās izzušanas bezdibeņa malā, pēdējos gados nedaudz maina sabiedrības domāšanu. Pieprasījums pēc īru valodas sācis pieaugt:

• Aptuveni miljons cilvēku apgūst īru valodu platformā Duolingo. 
• Vairāk nekā 5 miljoni cilvēku ārpus Īrijas ir sākuši īru valodas kursus (“sācis” nenozīmē “turpinājis” un “apguvis). 
• City Lit, kas ir viens no lielākajiem pieaugušo izglītības pakalpojumu sniedzējiem Apvienotajā Karalistē, ziņo, ka īru valoda ir otrais visstraujāk augošais valodas kurss, un dalībnieku skaits gadu no gada pieaug par 57 %.
• Īrijā jau gandrīz desmit gadus aktīvi darbojas kustība “pop-up Gaeltacht” — neformāli īru valodas vakari Dublinas krogos. 
• Īru valodas skolās (Gaelscoileanna) skolēnu skaits ir pieaudzis no 16 000 skolēniem 1990. gadā līdz vairāk nekā 52 000 mūsdienās. 

Īru valodas izzušanas pretestība mūsdienās slēpjas paaudžu attieksmes maiņā. Vecākām paaudzēm skolās tikai piespiedu kārtā tika neefektīvi mācīta īru valoda. Mūsdienu paaudze īru valodu vairāk saista ar autentiskumu, dekolonizāciju un arī atdzimstošo īru mūzikas pasauli. Īru valodas prasme ir kļuvusi nozīmīga arī politiski. 2025. gada oktobrī prezidenta amata kandidātes Ketrīnas Konollijas īru valodas zināšanas tika minētas kā priekšrocības, kas viņai dod jauno vēlētāju vidū salīdzinājumā ar viņas sāncensi Hīteri Hamfrisu, kura nerunā īru valodā. Un K.Konollija uzvarēja.

Tas viss kopā jau veido ainu, kas vieš zināmu cerību īru valodas atdzimšanai.

Īrijas Republika jau ir gandrīz vienmērīgi iekrāsota dažādos zaļajos toņos, tikai Ziemeļīrija ir ievērojami bālāka. Kartē parādīts, cik īru tautas skaitīšanā ziņoja, ka prot runāt īru valodā. Lielākajā daļā Republikas teritoriju šis skaitlis ir vismaz 25% un vairāk. Valsts mērogā 2022. gadā gandrīz 1,9 miljoni cilvēku — 40% iedzīvotāju — ziņoja, ka prot runāt īru valodā, kas ir par 112 000 vairāk nekā 2016. gadā. Tie ir ievērojami skaitļi valodai, kas kādreiz tika uzskatīta par zemnieku valodu, bet tika atstumta līdz Īrijas rietumu malai un atrodas tās izzušanas robežas tuvumā. Veselīgie zaļumi šajā kartē liecina par to, ko var sasniegt valsts izglītība un valdības politika.

Tomēr problēma aizvien ir milzīga. Tā kā īru valoda skolā ir obligāta, ikviens, kurš prot īru valodu kaut kādā līmenī, ir tiesīgs atbildēt apstiprinoši. Tas nav tas pats, kas īru valodas lietošana kā ikdienas saziņas līdzeklis. Šim nolūkam mums ir nepieciešama nākamā karte. 

Mainot tautas skaitīšanas jautājumu no “Vai jūs runājat īru valodā?” uz “Vai jūs runājat īru valodā katru dienu ārpus skolas?”, iepriekšējās kartes mierinošie zaļumi gandrīz pilnībā izzūd. Īrijas Republika kļūst slimīgi bāla. Zaļā krāsas saglabājas tikai dažās retās vietās.

Pašlaik valstī ikdienā īru valodu runājošo skaits ir aptuveni 72 000, kas atbilst aptuveni 1,5 % iedzīvotāju. No tiem aptuveni 20 200 dzīvo Gēltahtā un pat tur īru valodā runājošo iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies no 69 % 2011. gadā līdz 66 % 2022. gadā. Īru valoda balansē uz izzušanas robežas. Daži uzskata, ka prognozes par valodas nenovēršamu izzušanu ir ļoti pārspīlētas. Taču, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, neviens nevar apgalvot, ka tendence virzās pareizajā virzienā.

Kā tas ir iespējams, ņemot vērā valsts valdības lielo investīciju apmēru īru valodas atdzimšanai pēdējā laikā? 

Īru valoda ir ne tikai Īrijas Republikas pirmā oficiālā valoda un obligāta no pamatskolas līdz vidusskolai, bet arī nepieciešama, lai iestātos valsts dienestā, un to atbalsta sava radiostacija (Raidió na Gaeltachta) un televīzijas stacija (TG4), kā arī virkne reklāmas organizāciju. Iespējams, ka visas šīs pūles bija daļa no ilgstošas problēmas. Paaudzēm ilgi obligātā īru valoda radīja garlaicību un riebumu. Īru valoda bija kaut kas tāds, kas bija jādara, nevis kaut kas tāds, ko gribēja darīt. Mūsdienās Īrijā īru valoda kļūst par mantojuma objektu: principā lolota, bet praksē nepietiekami finansēta un popularizēta.

Kā izvilkt īru valodu no tās iznīcības atvara?

Tas, kā citas Eiropas minoritāšu valodas pārvalda savu izdzīvošanu, var būt pamācošs. Kad īri paskatās uz Velsu, viņi redz citu ķeltu valodu, kas salīdzinājumā ar to zeļ. Velsas valodas atdzimšana pēc vairuma rādītāju ir veiksmīgākā Eiropā. Velsas valdība ir izvirzījusi mērķi līdz gadsimta vidum iegūt vienu miljonu velsiešu valodas runātāju — pašlaik tas ir aptuveni 843 500, no kuriem 430 000 runā tajā katru dienu. Izšķirošā atšķirība ir institucionālā rīcība – Velsa ir atbalstījusi savas valodas ambīcijas ar ilgstošām, ievērojamām investīcijām visā izglītības sistēmā, sākot no bērnudārza līdz universitātei. Mērķi tiek publicēti, uzraudzīti un koriģēti. 

Bretoņu valoda, ķeltu valoda Bretaņā Francijā, stāsta citu stāstu. Francija aktīvi apspieda reģionālās valodas skolās, tiesās un valsts iestādēs līdz pat 20. gadsimtam. 2024. gadā bretoņu valodā bija aptuveni 107 000 galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku runātāju, un to skaits strauji sarūk. Neskatoties uz bretoņu valodas skolu pieaugumu, paaudžu pārmantošana lielā mērā ir pārtraukta. Mācība – izglītība bez ikdienas lietošanas sabiedrībā ir noturīga darbība, nevis atdzimšana. 

Frīzu valoda, kurā Nīderlandes provincē Frīzlandē runā aptuveni 350 000 cilvēku, piedāvā, iespējams, visstabilāko līdzsvaru, kādu jebkad ir sasniegusi jebkura Eiropas minoritātes valoda: līdzvērtīgs oficiāls statuss ar holandiešu valodu, tiek mācīta skolās, atrodama uz ceļa zīmēm, ikdienā tiek izmantota veikalos, saimniecībās, pašvaldībās. Galvenās sastāvdaļas, šķiet, ir ģeogrāfiskā koncentrācija apvienojumā ar patiesu oficiālu divvalodību.

Problēma ir tā, ka, runājot par valodas izdzīvošanu, ne institucionālā nostiprināšanās, ne kultūras entuziasms nav pietiekams aizvietotājs kopienas valodas nodošanai nākošajām paaudzēm. Pierādījumi liecina, ka minoritāšu valodu izdzīvošana ir pateicoties ilgstošām investīcijām, agrīnai un labi finansētai izglītībai, kā arī kritiskajai runātāju masai, kas ir pietiekami koncentrēta, lai nodotu valodu tālāk dabiski — mājās un ikdienas dzīvē. 

Vai īru valoda izdzīvos un plauks, vai arī tā tiks mīlēta un pētīta kā īru identitātes zīme, bet netiks nodota tālāk? Pašlaik abas nākotnes joprojām ir iespējamas. Kura uzvarēs? Laiks rādīs. 

Aizminos 6. jūnijā pāri 4000 km šosezon. Salīdzinājums ar diviem pēdējiem rekordgadiem:

Būtībā esmu mēnesi priekšā līdzšinējiem rekordiem. Tas priecē. Ievērojamākie braucieni bijuši divu ieviržu. Pirmkārt, izmēģinot jaunbūvētos veloceļiņus — uz Imantu, pa Dzelzceļa ielu, uz Ķekavu un Zirņu salā (gadskārtējais svētceļojums pāri Rīgas HES dambim), Augusta Deglava iela ar žākli no Ulbrokas uz Sauriešiem un Līčiem. Ne gluži velo, tak vēl citu jaunāko ceļu izmēģināju: Dienvidu tilta savienojumu ar Jelgavas lielceļu. Ar riteni — cērtams kociņš. Otra ievirze bijusi pa Rīgas austrumu apkaimi: gar Rīgas apvedceļu, aplūkota Piķurgas izteka un ūdensšķirtne ar Bluķupi, kas aiztek pretējā virzienā uz Daugavu, Getliņi. Jā, attēlam varētu ielikt Getliņu dārziņus, kur iepriekš nekad nebiju bijis:

Tagad, lai tiktu līdz 9000 km, jāminas 24 km dienā un 170 km nedēļā. Par kripatu vieglāk nekā līdz šim. Ja mīšos sparīgāk, pēc nākamā tūkstoša kontrolskaitļus varēs atkal samazināt.

Drusku paplašināti par to, ko vakar vakarā "iebļāvu" vietnē Facebook.

Vakar no Rīgas atgriezos Ludzā kopā ar šo priekšmetu:

Sava auguma īpatnību dēļ - mazs augums un gadi jau arī tālu aiz... - neuzcēlu to uz plaukta vilciena vagonā. Toties, jau laicīgi iekāpjot padotajā vilcienā maršrutā Rīga-Ludza, vagonā to pie sienas nostutēju tā, ka tas priekšmets īsti netraucē ne man, ne arī kādam citam.

Ja kas, laikam atgādinu, man veselības problēmu dēļ ir II grupas invaliditāte ar tiesībām visā mūszemītē sabiedriskajā transportā braukāt par brīvu. Vilcienu un starppilsētu satiksmē tas nozīmē, ka man biļešu kasēs laicīgi jāsaņem biļete "pa nullēm". Ko es godprātīgi vienmēr un savlaicīgi izdaru.

Problēmas "sāls". Ar piebildi, ka es šo priekšmetu savos braucienos uz Rīgu un atpakaļ uz Ludzu lietoju samērā regulāri, ja zināms, ka es uz dižpilsētu došos uz vairākām dienām. Iepakojot dažus sīkumus, kuri varētu atvieglot manu uzturēšanos dižpilsētā (apģērba maināmais komplekts, datora piederumi utt.).

Tātad. Manos samērā regulārajos braucienos vilcienos nekad nebija ar šo priekšmetu saistītu problēmu. Tika saņemta/uzrādīta biļete mana brauciena legalitātes apstiprinājumam. Tālāk jau braucu un braucu, priekšmets nostutēts, nevienam netraucē un "prīmusu labo". 

Tad nu vakar - ups. Vilciens, praktiski gandrīz tikko, sācis kustēties tam plānotajā virzienā. Konduktore pienāk, pārbauda manu biļeti. Tik tālu viss kārtībā. Bet - uzreiz seko "kam tā bagāža?" ar manu apstiprinājumu, ka mana. Kam seko "Izskatās paliels, jāmaksā par bagāžas vešanu". Mans jautājums "Visu laiku nebija par čemodānu jāmaksā, kas mainījies?" paliek bez atbildes. Tante "atšujās", kad pateicu, ka naudas nav, ar "Ja nāks kontrole, pati tiekat galā".

Šodien uz to situāciju paskatījos drusku ar svaigu galvu mēģinot saprast vakar notikušo. Tad nu:

1. Ja pasažieris vai viņa priekšmets brauc "pa zaķi", jo pasažieris atsakās maksāt, tad nu tā ir konduktora atbildība, par cik viņš pieļāvis šādu situāciju un nav ziņojis kur vajag, par to, ka pasažieris atsakās maksāt un konduktors ar pasažieri netiek galā.

2. Nepaslinkoju un pameklēju internetā jel kādus noteikumus par bagāžas pārvadājumiem sabiedriskajos vilcienos. Atradu tikai tādus, kuri zaudējuši spēku un līdz ar to nedarbojas. Var jau būt, ka slikti meklēju, bet nu ir kā ir.

Tad mu man tādi kā neizpratnes piesitieni vispirms:

1. Kam traucē čemodāns, kurš piestutēts pie vagona sienas tā, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas un netraucētu apkārtējiem? Situācijā, kad to ir iespējams kā pārgrupēt, ja uzrodas nepieciešamība? Mazāk traucē n-desmit kuļķemes ar kopskaitu un kopsvaru pārsniedzošas čemodānu 1 gab? Pie kam, un esmu pamanījusi savos samērā regulārajos braucienos, dažkārt vagonos sakāpj ar vairākiem dažāda izmēra čemodāniem un cik tur kuļķenēm. Un maksā tikai par paša braukšanu sagrupējot savu bagāžu tā, lai tā īpaši netraucētos.

2. Īsti nezinu, kā ir kuģu/prāmju satiksme, bet aviopakalpojumos to bagāžu pie recepšena vienmēr nosver un tikai tad risina jautājumu par maksāšanu/nemaksāšanu un tamlīdzīgas lietas. Hm. Un man bija jātic, ka tā konduktore "uz aci" spēja noteikt ir jāmaksā vai nav? Un pie viena, ja agrākos braucienos man par to priekšmetu neviens nepiesējās? Mērlentes un svaru tai būtnei klāt nebija.

Pie viena, kā maza atkāpe. Vilciena sastāvs Rīgas stacijā bija padots drusku vairāk par pusstundu pirms tā atiešanas. Pietiekami ilgs laiks, lai konduktore paspētu izstaigāt savus "aizbilstamos" vagonus, tiem piekritīgās tualetes telpas un pārliecinātos par to tīrību un kārtību. Kā arī pasažieri sagrupētos vagonos bez steigas.

Tad nu minētā konduktore apmēram minūti (!) pirms vilciena atiešanas metās pārbaudīt vagonā esošo tualetes telpu, mirklī, kad tajā tikko bija iegājis vajadzībā pasažieris ar "uzgaidiet, nesākiet, man jāpārbauda". Minūti pirms atiešanas, kad jāieņem pozīcija biļešu kontroles darbībai? Švaki tā dāma pienākumus laikam ka pilda, pie viena ne pārāk ētiski pārtraukt tik intīmu darbību, kā tualetes apmeklējums. Un ja nu tam pasažierim caureja būtu piemetusies un situācija, kurā svarīgas sekundes simtdaļas, lai to labumu neaizšautu garām tam paredzētai vietai?

Vistas šašliks ir viena no vienkāršākajām un drošākajām izvēlēm brīvdienu grilēšanai. Tas ātri gatavojas, vienmēr sanāk sulīgs un lieliski uzņem...

The post 12 lieliskas vistas šašlika marinādes receptes appeared first on Hitnet.lv.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pat negribētos nevienam novēlēt šķietami parastu un ikdienišķu darbadienu, lai pēkšņi, kā no zilām debesīm, atnāktu epasta ziņa par tuva cilvēka pēkšņu nāvi ar jau pievienotu paziņojumu par dienu un laiku, kad paredzēta atvadīšanās. Bet tieši tā notiek ar Piķis un Zēvele galveno varoni Arvi, un ieplānotās nedēļas nogales makšķerēšanas vietā ar čomiem, tam nu jādodas atvadīties no Almastantes.

Vai vismaz tāda ir sākotnējā premise, jo, kad Arvis ierodas Almastantes ‘’Sķēlumu’’ mājās (par laimi nav pirmais un priekšā ir tās meita Zaiga ar pašas meitu Sigitu), jo mirēja izrādās dzīvākā par dzīvu un arī veselais saprāts  tai nekur nav ar visu jumtu aizbraucis un arīdzan par vecuma marazsmu nav ko bīties. To gan pirmajā momentā, kad Alma uzsāk savu stāstu, kāpēc visus sasaukusi un vēl tā likusi satraukties un pārdzīvot, jo skaidrojumu aizsāk ar stāstu par pirms pāris mēnešiem sastaptu paralēlās pasaules citplanētieti, kuru tā nejauši pamanījusi un vēl pie tam neviļus atdzīvinājusi.

Ja ar ‘’dullās Paulīnes’’ iedvesmotu (vismaz man pirmā asociācija) epizodi aizsākas autora Dzintara Tilaka atbilstoša garuma romāna piedzīvojumi, un ar prātam grūti aptveramo, ja vēl pašiem jāpaļaujas uz vien Almastantes teikto. Tad Alma ne bez lietiskiem un taustāmiem vai precīzāk būtu teikt dzeramiem pierādījumiem bez Arvja un meitas (ar mazmeitu), sasaukusi arī Arvja brālēnus Rihardu (ieradīsies ar sievu Oditu) un Tāli. Pašu acīm un garšas kārpiņām vien jānotic, ka citplanētietis, kuram Alma iedod Ozīša vārdu, ir gan stipri atšķirīga izpratne un uzskati par ūdeni, tā svarīgumu vai vismaz acīmredzamāku novērtēšanu un godā turēšanu, tad Ozim uzskatāmi piemīt vairāk kā viena cilvēkam nepiemītoša superspēja, kura tad arī kalpo par katalizatoru visiem romāna tēlu piedzīvojumiem.

Kas zina, ja Almai nebūtu ienākusi prātā doma, pacienāt, dot nogaršot par ūdeni krietni atšķirīgāku dziru, kuru tam savā pasaulē nesastapt, ja neatcerētos, ka tai vēl no pēdējās jubilejas saglabājies neizdzerts francūžu Martell konjaks.  Nevar izslēgt atšķirīgo kultūru ietekmi un ļoti iespējams Almas ne tos precīzākos izteikumus par cilvēku attiecībām ar alkoholu, jo piemājās tuvās akas ūdeni tas ne vien pārvērtis minētajā dzirā, bet arīdzan ir kā neizsmeļama (līmenis nekrīts, lai cik izsmeltu), tā arī dzira ir ar pat pārdabiski ārstniecisku efektu. Pati Alma ir kā uzskatāms piemērs, jo redze tai uzlabojusies un brilles nav nepieciešamas, tā arī mugura vairs nesāp, kā līdz tam. Nav arī tā, ka Alma būtu vienīgā, kurai dzira, nesakot,kas tieši tā, būtu palīdzējusi. Tā citi paziņas kā pastnieks/bibliotekārs un tās uzticības persona Miervaldis (viņu tā pierunāja uz maldīgā epasta uzrakstīšanu) arīdzan nu var lepoties vien ar labāku veselību.

Līdz ar aku, kura ūdens vietā dāvā konjaku, ieslēdzas Piķis un Zēveles romāna apakšvirsraksts Jeb Latvju Biznesa Nacionālās Īpatnības, jo visiem klātesošajiem ‘’bēriniekiem’’ saprotami rodas jautājums, ko gan iesākt un vai maz ko dižu vajadzīgs pasākt. Pārdot tā pa taisno gluži nav iespējams ne vien likumdošanas dēļ, bet kurš gan tiem noticētu, ka tas ir īsts viens pret vienu Martell konjaks (nav gan precizēts vai tas VS vai VSOP, vai varbūt pat XO?) un būtu ar mieru tad maksāt pat tuvu tai cenai, par kādu to veikalā nopirksi.

No visiem tieši Arvis ir tas, kurš uzņemas galveno iniciatīvu, lai puslīdz likumpaklausīgā ceļā izdomātu veidu, kā varētu tik līdz kāda nebūt produkta pārdošanai. Kas pie reizes aizsākas ar ideju ģenerēšanu šķietami vien, lai radītu butaforiksu efektu un aizsegu, drīz vien pārvēršas īstenākā par īstu lauku tūrismā un pat nedaudz jāpiebremzē, jo idejas paša teju vai sevi ģenerē un atliek vien ieslēgt organizatora prasmes, lai mērķi un idejas neapsteigtu reālo situāciju uz ‘’laukuma’’. Piķis un Zēvele interesantā un ar veselīgu humora devu aspēlē veidus, kā tad Arvis ar citiem radiem tiek galā ar tik, maigi sakot, neparastu atgadījumu, kad burtiska konjaka aka iekrīt Almastantes rokās.

Paralēli akai, konjakam un biznesa dienām un neizbēgamām nedienām, lai svešie neuzzinātu, ko nevajag, Ozīša dzirai vai pieklājīgāk sakot dziedniciskajam uzlējumam pēc tā pēcapstrādes ar dažādām zālītēm, ir negaidīts, bet tāpēc jo sirdi sildošāks efekts, satuvinot radus. Kā pati Alma norāda un Arvim vien jāpiekrīt, ja nebūtu izdomājusi tādu viltus ieganstu, tad visiem būtu kāda atruna un vairāk vai mazāk pamatots iemesls, kāpēc nevarētu ierasties. Citādi vien uz lielākām jubilējām vai tieši bērēm vienkopus viensotru lielākā pulkā skata un arī tad atvadīšanās visai drīzā. Bet tagad grāmatas varoņiem ir pamatots iemesls no dienas uz dienu būt vienotiem ciešā frontē. Vēl jo vairāk Ozīša bizness no ekonomiskās trimdas un svešuma uz dzimto zemi atsauc atpakaļ Almas meitu un mazmeitu.

Lai arī salīdzinoši viegli, tad romāna gaitā nedaudz sanāk pieskarties laulību tematikai, attiecībām starp diviem dzīves draugiem, kur kopīgajā ceļā nemazums pārbaudījumu un/vai strīdus jautājumi, kas uz izturību abus paņem. Tā romānam vēl tikai ieapzīstinot ar Arvja tēlu uzzinam, kas tas ar sievu Eleanoru vai vienkārši Loru jau aptuveni kā pusotru mēnesi dzīvo šķirti. Lēmums, kas bijis sievas izvēle, jo vairs nav spējusi izturēt emocionālo slodzi un spriedzi, attiecībā tik delikātu jautājumu, kā nespēja ieņemt bērnus, kad vēlme Lorai ir ai, cik liela. Nelīdz nekādi vīra mierinājuma vārdi, jo sāpe tik liela, bet atrisinājums un reizē tās ‘’ievilkšana’’ kopējā biznesā visai novienkāršota un raita.

Tikmēr citi laulātie tēli neiztiek bez savām problēmām un mazām drāmām. Kā Riharda gadījumā tam izveidojusies kopdzīve ar Odita tēlu, kura nepārprotami attiecību dinamikā ir lēmumu pieņemšas politikas galvenais diktors un notiecējs. Bez uztraukumiem par oficiāliem likumsargiem, kad tie uzsāk Ozīša biznesu, savu nedienu sagādā arī Odita, pat ja beigās vien izbīlis vien. Vai Riharda brālēns Tālis, kura gadījumā gan sieva tiek paturēta stāsta aizkulisēs, attiecībā uz šo tēlu pavisam maza viļņošanās tēlu savstarpējās attiecībās izraisa tā romantiskā interese attiecībā uz to piesaistīto mārketinga speciālisti, jo bizensa pirmie mēneši nemaz tik rožaini neizskatās.

Labi, ka Piķis un Zēvele romāns sevi neuztver pārlieku nopietni, tad vieglāk pieņemt sižeta katalizatoru un spēles noteikumus, kur Almas uzietais citplanētietis ir drīzāk kā iegansts un eksistē vien fonā. Tā arī, ja gribēsies, lai biznesa praksē tiktu visos sīkumos un pēc iespējas reālistiskāk pa punktam no uzņēmuma izveidošanas uz pārprofilēšanos, jo pēkšņi VID to izdarības nedaudz nepatīk un ir jāizdomā, kā atšķirīgāk ne šķidrā un dzeramā veidā ārstniecisko brīnumlīdzekli varētu godīgi likt savos un citu veikalu plauktos. Nedaudz nenopietni un noteikti ar vieglu garu.

No 15. līdz 18. jūlijam Saulkrasti kļūs par džeza mūzikas centru, uzņemot 28. starptautisko džeza festivālu “Saulkrasti Jazz 2026”. Šī gada programma īpašu uzsvaru liek uz ritma mākslu, pulcējot izcilus mūziķus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Francijas, Anglijas un ASV. Festivāls ir piemērots gan džeza entuziastiem, gan mūzikas studentiem un ģimenēm, kas vēlas baudīt kvalitatīvu kultūras programmu piejūras pilsētā.

Norises vietas un praktiskā informācija

Festivāla koncerti norisināsies vairākās pilsētas lokācijās, nodrošinot gan maksas koncertus, gan plašu bezmaksas pasākumu klāstu:

• Galvenās norises vietas: Saulkrastu brīvdabas estrāde, Saules laukums un Ainažu iela 113 (pie veikala “Elvi”).
• Biļetes: Uz maksas koncertiem biļetes pieejamas “Biļešu Paradīze” tīklā. Abonementus abām galvenajām dienām iespējams iegādāties Saulkrastu Tūrisma un informācijas centrā.
• Bezmaksas pasākumi: Festivāla ietvaros notiks vairāki bezmaksas koncerti, kas padara džeza mūziku pieejamu plašākai auditorijai.

Festivāla programma un galvenie notikumi

Baltijas bundzinieku līga un meistarklases

Viens no festivāla centrālajiem notikumiem ir Baltijas bundzinieku līga, kas norisināsies 17. jūlijā. Tajā par labākā bundzinieka titulu sacentīsies pārstāvji no trim Baltijas valstīm. Latviju šajā konkursā pārstāvēs Kristaps Škapars. Līdztekus konkursam no 13. līdz 18. jūlijam norisināsies jauno džeza mūziķu meistarklašu nometne, kas paredzēta jauniešiem vecumā no 10 līdz 20 gadiem, sniedzot iespēju pilnveidot prasmes pieredzējušu meistaru vadībā.

Koncertu akcenti

1. jūlija vakarā uz skatuves kāps “Ventspils Bigband” ar Annas Vibes albuma “Spectrum” programmu, kas tiek raksturota kā muzikāli un emocionāli daudzveidīga. Vakaru noslēgs franču bundzinieka Nikolā Vikaro projekts “Nicolas Viccaro Xperience”. Savukārt 18. jūlija noslēguma koncertā uzstāsies “Enterplay” kopā ar Cheryl Pepsii Riley un “Latvijas Radio bigbendu”, veltot programmu leģendārā džeza bundzinieka Badija Riča piemiņai.

“Saulkrasti Jazz” jau gadiem ilgi kalpo kā nozīmīga platforma džeza mūzikas attīstībai Latvijā, apvienojot starptautisku pieredzi ar vietējo talantu izaugsmi. Apmeklētājiem ieteicams sekot līdzi aktuālajai informācijai “Biļešu Paradīze” vietnē, lai nodrošinātu savas vietas uz gaidāmajiem koncertiem.

Avots: Saulkrastu novada pašvaldība

Aizkraukles iedzīvotājiem ir dota iespēja atgriezties pie bērnības brīvības, kad rotaļu laukumus veidoja pašu rokām. Lāčplēša ielā, posmā starp “Vecmaurēnu” mājām un katoļu baznīcu, top brīvās dabas aktīvo rotaļu zona, kurā bērni varēs paši noteikt spēles noteikumus.

Radošas vides izveide bērniem

Projekta iniciatore Dace Šķirmante uzsver, ka šāda vide ir nepieciešama alternatīva viedierīcēm. Rotaļu zona veidota ar mērķi veicināt bērnu un pusaudžu mentālo veselību, attīstot sadarbības, komunikācijas un konfliktu risināšanas prasmes. Šeit bērni varēs ne tikai spēlēties, bet arī paši radīt savas būves, izmantojot dabas materiālus un otrreizējai pārstrādei derīgas lietas.

Materiālu vākšana un nākamā talka

Lai gan pirmās instalācijas jau ir tapušas, projekta turpināšanai nepieciešami papildu materiāli. Iedzīvotāji aicināti ziedot koka dēļu atgriezumus, paletes, virves, brezenta audumus, kā arī tīras auto riepas un darbarīkus. Nākamā kopīgā materiālu sagādes un laukuma labiekārtošanas diena notiks 14. jūnijā pulksten 11.00.

Praktiskā informācija

• Norises vieta: Mežiņš pie Lāčplēša un Sprīdīša ielas krustojuma.
• Nepieciešamie materiāli: Koka kastes, celmi, krāsas, otas, naglas un dažādi stiprinājumi.
• Koordinācija: Lai saskaņotu materiālu piegādi un sekotu līdzi jaunumiem, vecāki aicināti pievienoties projekta WhatsApp grupai.

Iniciatore Dace Šķirmante uzņemas atbildību par teritorijas pārraudzību, kārtības noteikumu ieviešanu kopā ar bērniem un nepieciešamības gadījumā – teritorijas sakopšanu.

Avots: Aizkraukles novada pašvaldība

Kadrs no seriāla; izmantoti interneta materiāli

Ir vēsturiski seriāli, kurus noskaties un pēc dažām nedēļām aizmirsti, un ir tādi, kas liek atvērt vēstures grāmatas, meklēt informāciju par reāliem notikumiem un vēl ilgi domāt par redzēto. The Serpent Queen nepārprotami pieder pie otrās kategorijas. Šis seriāls aizved skatītāju uz 16. gadsimta Francijas galmu — pasauli, kur greznas balles, karaliskas kāzas un spoži tērpi ir tikai fasāde nežēlīgai cīņai par varu. Stāsta centrā ir Katrīna Mediči — viena no pretrunīgākajām sievietēm Eiropas vēsturē, kuru vieni uzskatīja par gudru valdnieci, bet citi par aukstasinīgu intrigu meistari. Skatoties seriālu, mani visvairāk pārsteidza nevis vēsturiskie notikumi paši par sevi, bet gan tas, cik mūsdienīgas šķiet cilvēku ambīcijas, bailes, nodevība un vēlme saglabāt ietekmi par katru cenu. The Serpent Queen nav tikai stāsts par Francijas karalieni — tas ir aizraujošs atspoguļojums par varu, tās cenu un cilvēka spēju izdzīvot pasaulē, kur uzticēšanās bieži vien ir visbīstamākā kļūda.

Kā cilvēkam, kurš jau iepriekš bija interesējies par šo Francijas vēstures posmu un lasījis par Valuā dinastiju, reliģiskajiem kariem un Katrīnu Mediči, man bija zināmas bažas, vai seriāls spēs noturēt līdzsvaru starp izklaidi un vēsturisko materiālu. Bieži vien ekranizācijas izvēlas vienkāršot sarežģītus notikumus vai pārvērst vēsturiskas personības par vienpusīgiem tēliem. Tomēr The Serpent Queen mani patīkami pārsteidza. Lai gan seriāls ne vienmēr tiecas pēc absolūtas vēsturiskās precizitātes, tas ļoti veiksmīgi uztver laikmeta garu – nemitīgo spriedzi, politiskās intrigas, reliģisko fanātismu un nestabilitāti, kas raksturoja 16. gadsimta Franciju.

Man īpaši saistoša šķita Katrīnas Mediči personība. Vēstures grāmatās viņa bieži tiek attēlota kā auksta un aprēķinoša intrigante, gandrīz vai Francijas nelaimju iemiesojums. Taču seriāls liek paskatīties uz viņu no cita skatpunkta. Tas uzdod jautājumu, kas mani pavadīja visas skatīšanās laikā – vai Katrīna kļuva nežēlīga tāpēc, ka tāda bija pēc dabas, vai arī viņu tādu izveidoja apstākļi? Skatoties viņas dzīves ceļu, kļūst grūti noticēt, ka cilvēks šādā vidē varētu saglabāt naivumu vai ideālismu. Francijas galms seriālā nav vieta, kur uzvar taisnīgums vai gods. Tā ir vide, kurā izdzīvo tie, kuri spēj pielāgoties, paredzēt pretinieku gājienus un reizēm pieņemt lēmumus, kas pašiem šķiet nepieņemami.

Īpaši spēcīgi mani uzrunāja reliģisko karu tēma. Mūsdienu cilvēkam dažkārt ir grūti līdz galam izprast, cik dziļas un postošas bija katoļu un hugenotu nesaskaņas 16. gadsimtā. Seriāls ļoti labi atgādina, ka tas nebija tikai strīds par ticības jautājumiem. Tā bija cīņa par identitāti, ietekmi, privilēģijām un pašas valsts nākotni. Reliģija kļuva par karogu, zem kura slēpās gan patiesa pārliecība, gan politiskas ambīcijas. Skatoties šos notikumus, neviļus rodas paralēles ar dažādiem konfliktiem arī mūsdienās, kuros ideoloģija bieži vien kļūst par instrumentu varas cīņā.

Tieši šī konteksta dēļ mani īpaši aizkustināja seriālā attēlotais ceļš uz Bērtuļa nakts slaktiņu. Zinot vēsturi, jau iepriekš ir skaidrs, ka tuvojas katastrofa, un tas rada gandrīz traģēdijas sajūtu sengrieķu dramaturģijas izpratnē. Skatītājs zina to, ko varoņi vēl nezina. Katrs mēģinājums panākt izlīgumu starp katoļiem un protestantiem šķiet kā pēdējā iespēja novērst neizbēgamo. Tieši šī priekšnojauta seriālam piešķir īpašu emocionālo svaru.

Manuprāt, viens no seriāla galvenajiem vēstījumiem ir tas, cik trausla ir robeža starp kārtību un haosu. No malas raugoties, Francija šķiet viena no varenākajām Eiropas monarhijām – greznas pilis, spēcīga aristokrātija, sena dinastija. Taču zem šīs ārējās varenības slēpjas valsts, kas atrodas nepārtrauktā krīzē. Skatoties seriālu, kļūst skaidrs, ka dažkārt impērijas nesabrūk no ārējiem ienaidniekiem, bet gan no iekšējām pretrunām, neuzticēšanās un nespējas atrast kopīgu nākotnes redzējumu.

Vēl viena doma, kas man neatstāja prātu pēc noskatīšanās, bija par vēstures netaisnīgumu. Uzvarētāji raksta vēsturi, un daudzas personības gadsimtu gaitā ir kļuvušas par simboliem, kas bieži vien ir daudz vienkāršāki nekā reālie cilvēki. Katrīna Mediči ir viens no šādiem piemēriem. Viņas vārds daudziem asociējas ar intrigām, indi un Bērtuļa nakti. Taču seriāls atgādina, ka aiz šī mīta stāvēja arī māte, sieva, atraitne un valdniece, kura dzīvoja nepārtrauktā spiedienā un centās saglabāt savu ģimeni laikā, kad apkārtējā pasaule burtiski bruka kopā.

Man kā vēstures interesentam īpaši patika tas, ka seriāls ne tikai izklaidēja, bet arī lika domāt. Pēc katras sērijas gribējās pārbaudīt faktus, pārlasīt par konkrētiem notikumiem un salīdzināt dramatizējumu ar vēsturiskajiem avotiem. Manuprāt, tas ir viens no augstākajiem vērtējumiem, ko var dot vēsturiskam seriālam. Tas nevis aizstāj interesi par vēsturi, bet gan rosina to vēl vairāk.

Noslēgumā varu teikt, ka The Serpent Queen man atstāja daudz dziļāku iespaidu, nekā sākotnēji gaidīju. Tas nav tikai stāsts par Katrīnu Mediči vai Francijas galmu. Tas ir stāsts par cilvēka spēju pielāgoties nežēlīgai pasaulei, par varas cenu un par to, cik viegli sabiedrība var nonākt līdz brīdim, kad kaimiņš kļūst par ienaidnieku tikai atšķirīgas pārliecības dēļ. Un tieši šis aspekts man šķita visvērtīgākais – seriāls stāsta par 16. gadsimtu, bet patiesībā runā par jautājumiem, kas cilvēcei ir aktuāli joprojām. Tas atgādina, ka aiz katra vēstures notikuma ir cilvēki ar savām bailēm, cerībām un kļūdām, un ka vēsture nekad nav tik vienkārša, kā to dažreiz mēdz pasniegt.

No 2026. gada 8. jūnija Latvijā sākas pāreja uz Eiropas digitālās identitātes maku jeb EUDI Wallet, kas iedzīvotājiem paredz iespēju ar viedtālruni apliecināt identitāti un uzrādīt noteiktus digitālos dokumentus arī citās Eiropas Savienības valstīs. Tas attiecas uz piekļuvi valsts un privātajiem pakalpojumiem, ceļošanu, studijām un situācijām, kur līdz šim bieži bija vajadzīga fiziska apliecība vai papīra izziņa.

Eiropas Komisijas digitālās stratēģijas informācija rāda, ka dalībvalstis ievieš EUDI maka ietvaru pārrobežu digitālajai identifikācijai. Latvijā ieviešanas procesā būtiska loma ir LVRTC un valsts pārvaldes digitālās politikas veidotājiem, tostarp VARAM. Svarīgi: jaunais maks papildina esošos digitālās identitātes rīkus, nevis automātiski aizstāj eParaksts mobile.

Īsi par svarīgāko:

• Digitālais maks ļaus droši apliecināt identitāti ar viedtālruni.
• To paredzēts izmantot arī pārrobežu situācijās Eiropas Savienībā.
• Vadītāja apliecības, diplomi un citi apliecinājumi tiks pievienoti pakāpeniski.
• Lietotājs pats kontrolēs, kādus datus pakalpojuma sniedzējam parāda.
• eParaksts mobile turpina darboties kā līdzšinējais autentifikācijas un parakstīšanas rīks.

Digitālais maks nav tikai jauna lietotne

EUDI Wallet ir Eiropas Savienības digitālās identitātes modelis, kas paredz vienotu pieeju identifikācijai un digitālo apliecinājumu izmantošanai. Praktiski tas nozīmē, ka cilvēks savā viedtālrunī varēs glabāt digitāli pārbaudāmus apliecinājumus un tos izmantot pakalpojumos, kas atbalsta šo sistēmu.

Maks nav domāts tikai pieteikšanās formai portālā. Tā mērķis ir plašāks: dot iedzīvotājam drošu veidu, kā apliecināt konkrētu faktu par sevi. Piemēram, ka personai ir derīga vadītāja apliecība, noteikta izglītības kvalifikācija vai tiesības saņemt konkrētu pakalpojumu.

Tas ir būtiski ceļotājiem, studentiem, darba ņēmējiem un uzņēmējiem, kuri ikdienā saskaras ar dažādu ES valstu iestādēm vai pakalpojumu sniedzējiem. Vienots digitālās identitātes ietvars samazina vajadzību katrā valstī veidot atsevišķu kontu vai atkārtoti iesniegt dokumentu kopijas.

Kā iedzīvotājs varēs izmantot maku

Pirmais solis būs lietotnes uzstādīšana un identitātes piesaiste, izmantojot Latvijā atzītus identifikācijas līdzekļus. Precīzā kārtība būs atkarīga no valsts nodrošinātās lietotnes un oficiālajiem LVRTC vai atbildīgo iestāžu norādījumiem.

Tipisks lietošanas scenārijs izskatīsies šādi:

1. Iedzīvotājs lejupielādē oficiālo digitālā maka lietotni.
2. Lietotnē tiek apstiprināta personas identitāte.
3. Makam tiek pievienoti digitāli apliecinājumi, piemēram, vadītāja apliecība vai diploms.
4. Pakalpojuma sniedzējs pieprasa konkrētu apliecinājumu.
5. Lietotājs apstiprina, kādu informāciju drīkst nosūtīt.

Šī pieeja ir svarīga, jo digitālais maks nav tikai dokumentu mapīte telefonā. Tā pamatā ir pārbaudāmi digitālie apliecinājumi, kurus pakalpojuma sniedzējs var uzticami pārbaudīt, bet lietotājam nav jāatklāj vairāk informācijas, nekā konkrētajā situācijā vajadzīgs.

Piemēram, ja nepieciešams pierādīt tiesības vadīt transportlīdzekli, pakalpojuma sniedzējam var nebūt vajadzīga visa personas datu kopa. Līdzīgi diploma pārbaudes gadījumā darba devējam vai augstskolai svarīgs var būt kvalifikācijas fakts, nevis pilna dokumentu pakete ar liekiem personas datiem.

Vadītāja apliecība un diplomi pārrobežu situācijās

Viens no praktiskākajiem ieguvumiem būs digitālo apliecinājumu izmantošana ārpus Latvijas. Ja sistēma konkrētajā valstī un pakalpojumā ir ieviesta, Latvijas iedzīvotājs varēs izmantot maku, lai apliecinātu identitāti vai uzrādītu noteiktus dokumentus citā ES valstī.

Vadītāja apliecības gadījumā tas var palīdzēt automašīnas nomā, pakalpojumu reģistrācijā vai citās situācijās, kur vajadzīgs apliecinājums par tiesībām vadīt transportlīdzekli. Tomēr fiziska dokumenta nepieciešamība pārejas periodā var saglabāties, īpaši, ja konkrētais pakalpojuma sniedzējs vēl nav pieslēdzies EUDI risinājumiem.

Diplomu un izglītības apliecinājumu gadījumā digitālais maks var būt noderīgs, piesakoties studijām, darbam vai profesionālās kvalifikācijas atzīšanai citā valstī. Tas samazina risku, ka dokumentu kopijas jānosūta pa e-pastu vai jāiesniedz atkārtoti dažādās sistēmās.

Pāreja notiks pakāpeniski. Tāpēc iedzīvotājiem jāskatās ne tikai uz pašu lietotni, bet arī uz to, kuras iestādes, augstskolas, transporta pakalpojumi un privātie uzņēmumi konkrētajā brīdī pieņem digitālā maka apliecinājumus.

Datu drošība un lietotāja kontrole

EUDI maka būtiska ideja ir lietotāja kontrole pār datiem. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāredz, kāds pakalpojums pieprasa datus un kāds apliecinājums tiek nodots. Šāda pieeja palīdz samazināt lieku personas datu apriti.

Drošības ziņā svarīga ir ne tikai pati lietotne, bet arī ierīces aizsardzība. Viedtālrunim jābūt atjauninātam, ar drošu ekrāna bloķēšanu, biometriju vai PIN kodu. Ja telefons tiek nozaudēts, piekļuve makam pēc iespējas ātri jābloķē atbilstoši oficiālajām instrukcijām.

Iedzīvotājiem jāuzmanās no viltotām lietotnēm un krāpnieciskiem ziņojumiem. Digitālais maks jālejupielādē tikai no oficiāli norādītiem avotiem, un nevajadzētu sekot saitēm īsziņās vai e-pastos, kas sola ātru aktivizāciju, prasa paroles vai aicina nosūtīt dokumentu kopijas.

eParaksts mobile paliek spēkā

Jaunais digitālais maks nav jāuztver kā tūlītējs eParaksts mobile aizstājējs. eParaksts mobile Latvijā jau tiek izmantots autentifikācijai un dokumentu parakstīšanai, un šī funkcionalitāte turpina būt svarīga valsts un privātajos pakalpojumos.

Atšķirība ir mērķī. eParaksts mobile galvenokārt palīdz droši pierādīt identitāti un parakstīt dokumentus. Digitālais maks papildus veido vidi, kur vienuviet var atrasties dažādi digitāli apliecinājumi, kas izmantojami arī pārrobežu pakalpojumos.

LVRTC loma šajā pārejā ir praktiska un tehniska: nodrošināt Latvijas digitālās identitātes risinājumu sasaisti ar jaunajām Eiropas prasībām un uzticamu ieviešanu iedzīvotājiem saprotamā veidā. VARAM savukārt ir būtiska digitālās pārvaldes politikas un koordinācijas līmenī.

Kas jāpārbauda pirms lietošanas

Pirms digitālā maka izmantošanas iedzīvotājam vajadzētu pārbaudīt trīs lietas: vai lietotne ir oficiāla, vai konkrētais pakalpojums pieņem EUDI apliecinājumus un vai nepieciešamais digitālais dokuments jau ir pievienojams makam.

Ceļojot pa ES, ieteicams pārejas periodā saglabāt arī fiziskos dokumentus, īpaši vadītāja apliecību un personu apliecinošu dokumentu. Digitālais maks pakāpeniski paplašina iespējas, bet ne katrs pakalpojums visās valstīs būs gatavs vienā dienā.

Nākamais praktiskais solis Latvijas iedzīvotājiem būs sekot LVRTC, VARAM un oficiālo valsts pakalpojumu portālu norādēm par pieejamību, aktivizēšanu un atbalstītajiem apliecinājumiem. Tieši šie paziņojumi parādīs, kur digitālais maks jau ir lietojams un kur tas vēl tiek ieviests.

Avots: European Commission