11. jūnijs
(Ribčev Laz apkaime)
Visu nakti ir rībējis pērkons un lijis lietus. No rīta ir tā nomācies, ka mēs pat nespējam redzēt Triglav virsotni, kura noslēpusies mākoņos. Tā vietā ir nopietns mākoņu blāķis. Vispār laiks tāds, ka nevar saprast – būs lietus vai nebūs. Kalnos pat mūsdienu meteoroloģijas prognozēm nevar ticēt. Viens gan ir skaidrs, ka pēc šādām lietavām ūdenskritumos būs ūdens. Iekožam brokastis un braucam uz Slap Savica. Ar Slap te apzīmē ūdenskritumus. Braukšana notiek gar Bohiņas ezera krastu un var redzēt nakts lietus sekas. Tuvējā kempinga iemītnieki ir teltīs pārsaluši un bariem dodas uz vietējā ciema pusi, vietām uz ceļa straumes iznesušas akmentiņus. Mēs no sākuma domājam, ka te, iespējams, ir bijis nogruvuma mazais brālis – nobirums. Pa ceļam pabraucam garām vietai, uz kuru mums plānā ir doties rīt – Vogel pacēlājam.
Slap Savica ir pa velti, ir tikai nedaudz jāsamaksā par pārkingu un dažiem sākas pirmais īstais pārgājiens šaj;a braucienā. Pa lielam nekas traks, kāp lēnā garā augšā kalnā uz ūdenskrituma pusi. Taciņa un trepes ir nedaudz slapjas, tā ka jāuzmanās no paslīdēšanas. Cilvēku ir maz un tādēļ neviens netraucē. Kāpiens līdz ūdenskritumam aizņem nieka divdesmit minūtes, un tas ir nesteidzoties.
Vējš pūš no ūdenskrituma puses un tādēļ, lai uztaisītu bildi ar sevi, nākas izlīt nevis nedaudz, bet diezgan pamatīgi. Pat ķīnieši, kas ir ar mums kopā šajā punktā un ir slaveni ar gatavību upurēties ar visu bildes dēļ, to dara ātri, neaizņemot objektu. Mēs gan apskatām ūdenskritumu pamatīgi. Šķiet, ka no otras puses aizai arī ir taka, kas pieved ūdenskritumam vēl tuvāk, bet mēs visticamāk pa to neiesim. Pats ūdenskritums iztek no avota 836 metru augstumā, virs tā 76 metru krituma ir noslēpti kalnu ezeriņi. Bet ģeologi sola, ka ar laiku no šī divdaļīgā ūdenskrituma pāri paliks vien zemākā 25 metru kaskāde. Nokāpjam lejā un dodamies uz nākamo objektu, tas atrodams Stara Fužina un saucas Korita Mostnice, pa kuru ejot mēs nonāksim līdz Voje ielejai un tās vārdā nosauktajam slapam. Pārgājiens nav nekas traks – uz vienu pusi pusotru stundu un tad tikpat atpakaļ. Pirms tāda ceļa nedaudz iekožam pie vietējā piknikgalda. Esam atkoduši, ka slovēņi pelna uz autostāvvietām un cenas ir iespaidīgas visur, vienmēr ir vismaz septiņi eiro. Neskatoties uz visu to, stāvvieta ir pilna. Ir daži rebeļi, kas parko mašīnas ārpus stāvvietas un čakarē visiem iebraukšanu.
Mostnicas aiza ir iespaidīga, arī te ūdens netrūkst, tā ir tik daudz, ka tūristu taciņa ir daļēji applūdusi, bet straume aizā izskatās pamatīga. Lēnā garā ejam gar kalnu upīti un baudām skatu, cenšamies nepiesmelt apavus. Ja no sākuma apskatām katru ūdenskritumiņu un krācīti, tad ar laiku jau ir radies pārsātinājums un ejam tik pa taku uz priekšu. Lēnā garā kāpjam uz augšu un jau pēc stundas esam uz asfaltēta ceļa. Izrādās, te var uzbraukt ar mašīnu. Ceļa galā sākas Voje ieleja, bet pirms tās ieejas neliels restorāniņš, kurā nolemjam paēst.
Ernests ir nedaudz saguris un sāk apšaubīt savas dzīves izvēles. Uzzinājis, ka mums ir noiets tikai pusceļš, viņš sāk dumpoties. Drošības pēc ieejam paēst, viss ēšanas laiks paiet mēģinot saprast, vai Ernests ies tālāk vai neies. No piedāvājuma pasēdēt restorānā un mūs pagaidīt viņš atsakās. Beidzot nospriež, ka turpinās ceļu. Paēdam, man atnes sēņu zupu, tai nav ne vainas. Matīss ir paņēmis skābus kāpostus ar desu, kāposti tiešām ir reti skābi.
Voje ieleja ir viena smuka vieta, kalni visapkārt un pats ej pa kalnu plavu. No celiņa gan nedrīkst nokāpt, te visur saliktas brīdinājuma zīmes, kur zemes īpašnieki to kategoriski neiesaka. Ir kā reiz puķu ziedēšanas laiks un tādēļ pastaiga ir vienkārši episka. Pēc četrdesmit minūšu gājiena esam klāt pie Voje ūdenskrituma. Tas ir vēl slapjāks nekā Savica. Cilvēki uz to skatās pa gabalu. Matīss ar Armandu jau tur tusē labu laiku un ir gatavi iet atpakaļ. Bērni jau ir nedaudz paguruši un sāk konfliktēt. Griežamies riņķī un ejam atpakaļ. Atpakaļceļš aizņem kā uz šiltēm rakstīts – pusotru stundu. Šurpceļā Ernests ir sakasījies ar mums un iet kopā ar Matīsu. Mēs ar Maiju ieturam distanci un ejam pēdējie.
Atpakaļceļā visi tie paši skati, tikai ejam pa upītes otru krastu. Matīss ar Ernestu iet pa to pašu, pa kuru atnāca, un mēs viņus neredzam līdz pašām takas beigām.
Trijos esam atpakaļ mājā, uzcepam kartupeļus ar desiņām un nedaudz atpūšamies. Pēc tam aizejam pasēdēt pie Bohiņas ezera. Lietus to ir uzpludinājis un ideja pasēdēt pie ezera ir visnotaļ populāra, tādēļ labās vietas ir aizņemtas. Es Maijai rādu gudrību, kas iegūta mežadarbos, kā ērti sēdēt uz koka saknes. Mums nepaveicas, atvelkas kaut kādi briti un sieviete sāk apzvanīt visus savus radus. Tā nu es uzzina kaut kāda gadījuma cilvēku dzīvesstāstu. Pēc pusstundas man apnīk klausīties un ieraugu, ka atbrīvojies pieezera celms un dodos sēdēt uz tā, tad sagaidu, kad cilvēki notinas no soliņa. Uz neko labāku te apgreidoties vairs nevar. Sēžu, uz tā mērcēju kājas aukstā ūdenī. Rādu Maijai Ķīnā apgūtu zivju pievilināšanas gudrību, vajag tik iespļaut ūdenī un viņas būs klāt. Atpakaļceļā apmeklējam vietējos suvenīru veikalus un gandrīz nopērku grāmatu Bledologia.
