Zaifyr – All the Dust that Falls #1-2
Linki uz grāmatu Goodreads lapām
Manas pārdomas
Spots visu savu apzināto eksistences mūžu ir bijis parasts uztīrīšanas robots jeb rumba. Ar visu iekšējo no ražotājiem saņemto degsmi pildījis tam uzdotos pienākumus, lai saimnieku ģimenes māja par spīti visiem bērnu vai to vecāku un arīdzan mājdzīvnieku pūliņiem tā iespēju robežās tiktu uzkopta. Spots šādi čakli pavada šķietami kārtējo ierasto dienakti, kad pēkšņi attopas pavisam citā lokācijā, kura kliegtin kliedz pēc uzkopšanas, un ar to piedzīvojumi var sākties!
Kliedzieni arīdzan nav vien metaforiski attiecībā uz Spotam šermuļus uzdzenošo netīrību, kas valda viņa jaunajā lokācijā, kuru vēl tikai iepazīs kā kvadrātmetros krietni apjomīgāku magu skolas pili ar tikpat plašām pazemes katakombām pilnām ar skeletiem un citiem mošķiem. Kliedzienu avots ir magi, kuri bija iecerējuši izsaukt spēcīgu dēmonu, bet ne pārāk, lai spētu kontrolēt. Tomēr, kad paši spēcīgākie magi savām acīm redz, ka to uzvilktie krīta maģijas apļi pat uz sekundi neiztur to izsaukto radījumu, aukstas kājas ir visiem klātesošajiem un panikas pārņemti tie bēg paši un evakuē pili.
Rumba Spots, pirmajai All the Dust that Falls sērijai aizsākoties, vēl ir salīdzinoši naivas dabas ar ierobežotu dzīves pieredzi iekš vien savas ‘’darbavietas’’ un saskarē pārsvarā vien ar saimnieku ģimenes locekļiem. Ar šo ierebožoto pieredzi autors ar pseidonīmu Zaifyr (diez vai būs domāts pēc latviskas līdzības vārds zefīrs) ieslēdzas vieglas dabas nepārspīlēts gan Spota dažādo situāciju savdabīgās interpretācijas humors, gan vārdu spēlu, piemēram, nodaļu nosaukumos, kuros apspēlēts ar un ap telpu tīrīšanu un uzkopšanu saistītais. Tā arī savu atrašanos tam īpatnējajā vidē Spots tulko, kā saimnieku neizteiktu vēlmi viņu uztrenēt, lai kļūtu labāks uzkopšanas darbos un pēc kāda nebūt nenoteikta laika sprīža, kad to acīs Spots būs satrenējies gana labi, savākt atpakaļ.
Harolds ir vārdā galvenajam magam un dīnam, kurš tad savā panikā licis no pils evaukēties, lai tad steigtos pie kāda augstākstāvoša karalistē un tālāk pastarpināti karaļa, lai censtos apskaidrot situācijas draudošo nopietnību, kuras apmērus var tikai iztēloties, ja to izsauktais super-dēmons tik viegli visas ‘’barjeras’’ spējis pārvarēt. Tomēr Harolds un citi tā sfērā saistīti tēli pirmo divu grāmatu sižeta gaitā vairāk pavada laiku fonā, lai ik pa brīdim tiem pievērstos.
Pamata sižets savukārt nav tikai un vienīgi ar Spotu kā solo tēlu. Savā bēgšanas panikā Harolds un citi, domādami par sevi, aiz sevis atstāj otru sērijas galveno tēlu, tobrīd vēl tikai 12 gadīgo (sižeta gaitā tai dzimšanas diena) Beatrisi jeb vienkārši Bī, kurai jāpārvar diezgan lielas citu no malas uzdzītās bailes attiecībā uz izsaukto ‘’dēmonu’’. Tā drausmīgie, baisie pīkstieni nepieradušai ausij izklausās teju tulītējas nāves draudu piesološiem pēdējās stundiņas moku zvaniem, ne pēc tā unikālas valodas, kuru ar laiku Bī un vēlāk sižetā arī citi par sabiedrotajiem varēs saukt un spējīgākie valodnieki arīdzan iztulkot.
Savukārt Spots, kura melnais, nenovēršami uz priekšu slīdošais disks ir tik bieda respekta izraisošs, ka Bī tam dod savu, piemērotāku vārdu Void. Tā nespēj uzreiz pieņemt un saprast, ka kaut kam šķietami tik draudīgam varētu būt tik mīlīgs teju mājdzīvnieka vārds. Bī to drīzāk uztver, kā neizdevušos joku. Vēl jo vairāk, kad no Sistēmas tai negaidīti tiek Devotee of Spot klase drīzāk to tulko, kā atbilstoši visvarenai būtnei pat ļoti loģiski piedēvējamu spēju manipulēt ar Sistēmu, kura šajā pasaulē tās iemītniekiem dod līmeņus un dažādas spējas. Lai arī Bī šāda spēja tās īsajā mūžā ir kaut kas nedzirdēts un liek aizdomāties, vai tik tā nestāv jauna dieva klātbūtnē, tad tikpat pārsteidzoši sižeta gaitā ir straujais līmeņu kāpums un dažādās Mutāciju/Prasmju spējas ik pēc pieciem līmeņiem. Kāpums, kas ārpusē vien retajam pa spēkam, un arī vien desmitgadēm ilgi un teju no dienas uz dienu cīnoties ar dažādiem mošķiem.
Sižeta gaita pirmās grāmatas un var teikt arī otrās ietvaros ir vēl salīdzinoši vienkārš un iztiek bez lieliem monstriem, kurus vajadzētu episkā cīņā sakaut. Par tādu pirmajā grāmatā kļūst dēmonu leitnants, kurš, magiem vēl ikdienā esot pilī, ticis ieslodzīt statujā, ticis gūstā turēts, bet nu kā tikšķoša laika bumba ir par problēmu Bī un Spotam. Bet, par laimi, kad pienāk mazā pirmās grāmatas kulminācija, Bī ar daļēju savu iniciatīvu ir atradusi lauku puiku Antoniju, kurš sākotnēji vien sameklēts skolas pilij tuvākajā saimniecībā, jo tai, domājot par pārtikas resursiem un atrodot novārtā atstātu vistu kūti, nav bijis ne jausmas, kā par tām rūpēties.
Turpinājums savā ziņā turpina no All the Dust that Falls debijas sākuma iesākto, bet jau pamazām kāpina gan draudus, gan varoņu klāstu, jo, kad Antonijs sākotnēji vien viesojas pilī, dzīvo miroņu jeb zombiju drauds ārpus pilij un karalistē vispār ir vien ‘’bērna autiņos’’, bet gana nopietns un vērā ņemams, lai pamudinātu Antoniju pārliecināt tā vecākus un plašo māsu un brāļu pulkam pārcelties uz drošāko pili. Antonijs ir vienkārš lauku puika bez Bī līdzvērtīgas zināšanu bagāžas par dēmonisko, kādēļ kā interesants kontrasts ir tā reakcija atškīrībā no teju visiem citiem, pirmoreiz sastopot ‘’visu vareno’’ Spotu/Voidu, kura pamatdogmas Bī interpretējusi kā Tīrību un Naidu pret Kāpnēm.
Draudi no dzīvajiem miroņiem šajā pasaulē nav nekas agrāk gluži nepieredzēts, bet šoreiz kaut šķiet pavisam biedējoši un samaitāti atšķirīgs. To draudi nopietnāki un nāvējošāki, kur papildus to daudzskaitlīgākajām masām, par armiju jau saucamais līderis, otrajai grāmatai aizsākoties, tiek iepazīstināts kā tēls Rasko, pielieto līdz tam nepieredzētu stratēģisko izmanību. Tajos retajos fragmentos, kad sižetas pievēršas no Rasko skatpunkta, pats pirmais moments pat dod savā ziņā maldīgu iespaidu, ka Spots kaut kā nebūt atbildīgs par to ligas uzrīdīšanu.
Pat ja šis Rasko vai tā pakļautībā bez zombijiem esošie dzīvie skeleti tam no ‘’sirds’’ ticētu, tad no Spota var ļoti labi noprast, ka tas par tādu Rasko un tā dzīvo miroņu armijām nenojauš. Vien pilī, kad to ik pa brīdim atrod kāda bēgļu grupa, kura izdzīvošanas patvērumu rod pie tiem, var noprast ārpasaulē briestošās situācijas nopietnību, kuru citos fragmentos Harolda tēls, protams, maldīgi interpretē pa savam.
Būdama fantāzijas LitRPG subžanra savstādaļas daiļdarbs All the Dust that Falls, protams, neiztiek bez nedaudz jau pieminētajiem līmeņiem un spējām, kuras Spota un vēlāk caur Bī pieredzes prizmu nenovēršami saistās ar uzkopšanu, kā Advancēti Sensori vai Spray Bottle un Spider Climb, bet par pārsteigumu Spotam lieti noder arī cīņās pret dēmoniem un citiem mošķiem, kurus pie sevis gan interesanti nodēvē par ‘’šmuces taisītājiem’’, kuru savārtīto pēc tam tad viņam nākas uzkopt.
Sērija ar pirmo 2023.gadā iznākušo un pārējām trim visām publicētām nākošajā 2024.gadā, cerams, arī ir tikusi iecerēta kā tetraloģija un nebūs viena no tām, kura aprauta pēkšņi. Tas pie reizes, kad uz otrās noslēgumu sāk iezīmēties vien mājienos un garāmejot piesaukts Rasko tiešais līderis, kura pavēlēm seko un tas nav Spots, dod cerību uz salīdzinoši (pa)retu sēriju ar konkrētu, noslēgta tipa lielo sižeta arku. lieki garumā neizvilktu.

Snigšana kopš 1940. gada līdz 2026. gada augustam.
Sniegs Sahāras tuksnesī (Alžīrija) 1979. gada 18. februāris. Avots:
Sniegs Majami Floridā (ASV) 1977. gada 19. janvāris. Avots: 