Links uz grāmatas Goodreads lapu
Izdevniecība: Latvijas Valsts Izdevniecība
Manas pārdomas
Oriģināli publicēta 1834.gada 28.jūnijā episkā poēma dod ieskatu sentimentā un izjūtās pamatā 1811.gadā ar divām noslēdzošajām nodaļām no 1812.gada. Tajās vairāk starp turīgu varoņtēlu ļaudīm starp kuriem neviens vien grāmatas varonis pauž neslēptu cerību, ka Napoleona briestošais jaunais karš pret Carisko Krieviju ar tā palīdzību un paša spēkiem ļautu atjaunot Polijas-Lietuvas ūniju, kura pēc vairākām sadalīšanām starp citām lielvarām ir tālu no atmiņās palikušās un nu zaudētās spozmes.
Pašās dzejā, kura lieliski atdzejota no Jāzepa Osamaņa puses, lasās tik raiti ar atskaņām, ka reizēm varētu nodomāt, ka nemaz netulkota, būtiskākais, kas iekrita acīs, kas norādītu par aptuveno darbības laiku, jo gadskaitļi ne reizie tekstā netiek lietoti, ir Lielās komētas parādīšanās. Papētot Vikipēdijas un citus interneta resurus, tad to ļaudis debesīs bija varējuši vērot no 1811.marta līdz pat 1812.gada aprīlim, kam arī tekstā tad tēli piedēvē dažādu ietekmi uz notikumiem uz Zemes. Visa Pana Tadeuša grāmata kā tāda pilna vēsturisku faktu, kurus ja būtu vēlēšanās izpētīt sīkāk, pat vien ar interneta resursiem, kur nu vēl dokumentālajām grāmatām, varētu aizrauties dikti ilgi, ejot no viena temata un vēsturiskas personas pie citas. Jāsaka gan, ka atsauču uz reālām personālijām, kuras mūsdienās, vismaz personīgi, neko neizsaka, ir diezgan padaudz.
No dzejas rindām ļoti viegli iztēlot dabas ainu aprakstus, ar kuriem autors Ādams Mickevičs vairāk aizraujas stāsta pirmajā daļā, kur tēli tā vien šķiet pāriet no vienām medībām pie nākošajām. Kurās dažs labs neiztiek bez sāncensības un strīdiem par to, kura medību suns (kurts) labāks savos pienākumos. Medību ainas, kuras kulminējas ar lāča uzrašanos, pamanīšanu, kas tā iekarsē dižos vīrus, medniekus, ka bez vārda runas (gandrīz) visi gatavi startam rīta gaismai austot.
Nedaudz sarežģītāk, kad tekstu neizvērš ar romāna prozu, ir ar tēlu savstarpējām attiecībām. Vismaz epopejas nosaukums Pans Tadeušs kā ar pirkstu parāda priekšā, kuru uzskatīt par pašu galvenāko. Un tā jaunais Tadeušs atgriežas dzimtajās mājās no mācībām Viļņā. Mājās, kurās pat bez visa prombūtnes laika ieviestajām pārmaiņā, atmiņās viss šķiet ir bijis lielāks.
Atgriešanās gluži nav mājās un onkuļa Tiesneša Sopļicas saimniecībā, kur starp visiem valdītu vien prieks un idille. Tam savu noskaņas darvas pikuci piešķir konflikts, kas nonācis līdz pat tiesai, ar Grāfu Horešku par īpašumtiesībām pār pili, pat ja tagad salīdzinoši nolaistu. Interesantā kārtā Grāfs, kurš ir vien attāls iepriekšējā pils saimnieka Stoļņika rads, var lielīties ar turību un nealkst iestigt ilgstošā tiesvedībās strīdā un pat būtu gatavs piekāpties, ja ne dusmu kvēli uzdzenošs pagātnes stāsts no rada kādreizējā kalpa un joprojām pils uzrauga Gervāzija puses. Stāsts, kas tiešu slepkavības vainu noliek pie Sopļicu dzimtas sliekšņa, bet interesantā kārtā vaininieks Jaceks pēc liktenīgā vakara vairs nav ticis manīts. Bet ar mājienu var teikt priekšā, ka zem cita vārda sižetā jau diezgan agri ņem dalību starp pārējiem tēliem.
Pana Tadeuša epopeju bez konflikta starp Sopļicu un Horešku dzimtām, kas pat vienbrīd pāraug teju militārā konflitkā līdz uzrodas kopīgs ienaidnieks, papildina arī romantisko sižetu iezīmes. Tās sižetā ievieš Telimēnas un pār to jaunākas Zosjas tēli. Tēli, kuri savā starpā tiešā veidā nekonkurē, bet piesaista gan Tadeuša, gan bagātā Grāfa uzmanību. Reizē pati Telimēna, kura, lai būtu interesantāk, ir stāstā sākumā vēl ganes Zosjas aizbildne, audžumāte, un tādejādi vienbrīd pat vispirms pati attiecībā uz sevi apsver, kurš tai labāk patīk un kurš būtu labāks kā precinieks, lai tad to otru atvēlētu vien 14 gadus jaunajai Zosjai. Tomēr, nedaudz ar maiteklīgu mājienu, tad jāsaka, ka ne vienmēr domas, gaidas un sapņi sakrīt ar notikumu gaitu realitātē, ko gan vairāk jāatiecina uz Telimēnas tēlu.
Diemžēl šī nesakritība, lai arī dzejas rindas noslēdzas uz laimīgas nots (gaidas uz Napoleonu vienmēr ir un tā arī paliek fonā) un cerību pilnas par nākotni, tad prieka pilnās gaidas un sapņi par dzimtenes atjaunošanu, kāda tā reiz bijusi, tā arī paliks nepiepildīta. Fakts, ko noslēdzošajās epiloga rindiņās (no piezīmēm noprotams, ka vien pēc autora nāves publicētas kopā ar pārējo tekstu) noprotama trimdienieka (Parīzē) dzīvojoša grūtsirdība par jaunības dienām dzimtenē.
Noslēdzoši nevar nepieminēt Panu Tadeušu papildinošās Elviro Andriolli melnbaltās ilustrācijas, kuras pašas par sevi tikpat labā izpildījumā, ka to iedvesmas avots, vienīgā negatīvā piezīme, kura gan attiecināma uz to personu vai personām, kuras izvēlējušās, kur grāmatā tās izvietot. Labi ja divas vai trīs no visām ir blakus dzejas rindām, par kuras tad ilustrācijā varētu saskatīt. Un atliek vien šķirstīt un meklēt, ja gribas salīdzināt vienu ar otru.
Tiekamies tribīnēs un atbalstām komandu kopā!
vara bungas
- Vakar, 16:10