nekur.lv

vara bungas: 1991. gada 25. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu «Par neatliekamiem pasākumiem sakarā ar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas teritorijā», kurā cita starpā bija noteikts parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties uzsākt likumprojekta «Par Zemessardzi» izstrādi. Runāts – darīts. Likumprojekts tika izstrādāts un uz Gulbja ezera puča brīdi likumdošanas bāze Zemessardzei jau biia sagatavota. 

1991. gada 23. augustā LR AP kā vienu no pirmajiem mūsu atjaunotās valsts likumiem pieņēma «Likumu par Latvijas Republikas Zemessardzi». Kāpēc ne ” Par Aizsargu organizācijas atjaunošanu”? Tolaik pilsētā runāja, ka ģeopolitiski “tas būtu par traku”, varbūt arī labi ka tā… jauns sākums no baltas lapas, līdzenā vietā, no nekā, ar jaunu nosaukumu un vēsturi.

Jau nākamajā dienā — 24. augustā — tika izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldībās. Pēcpuča eiforija mobilizēja sabiedrību. Mobilizēja arī mani – VB. Varbūt tādēļ, ka kopš 1988. gada apgrozījos Jūrmalas neformāļu un pusformāļu aprindās, nesen pabiju “krievos” un uz barikādēm saorganizēju patstāvīgu un mobilu LTF/LNNK vienaudžu apakšvienību, iekritu acīs tobrīd Jūrmalas izpilkomitejas priekššedētājam D.Urbanovičam, kurš ar pilsētas LTF šefa J.Liepiņa svētību uzdeva man ieņemt pozīciju Civilās aizsardzības priekšnieka kabinetā Jīrmalas izpildkomitejas ēkā un uzsākt zemessardzes kandidātu reģistrēšanu vēl neesošam 18. Jūrmalas Zemessardzes bataljonam. Nu, nebija jau tā, ka Civilās aizsardzības priekšnieku izmeta no kabineta, mēs to kabinetu dalījām. Ļoti rakstūrīga prakse tam laikam, vēlāk ZS bataljona štābs dalīja telpas ar LPSR kara komisariātu, kas kādu laiku vēl kalpoja nezin kam, bet tad mainīja orientāciju un pārtapa par Latvijas AM struktūrvienību.

Uzdevums, bez pārspīlējuma, mainīja manu dzīvi. Dažu nedēļu laikā es piereģistrēju pirmo zs simtu un tālāk Zemessardzes Jūrmalas bataljona veidošanas process aizgāja savu ceļu jau bez manas palīdzības. No atjaunotās Aizsargu organizācijas pienāca topošā štāba darbinieku kodols, kas paņēma stūres ratu. Man jaunam gurķim bez izglītības atvēlēja bataljona komandiera adjutanta un vēlāk Informācijas nodaļas priekšnieka amatu. Vēlreiz, paldies! Informācijas apstrādes tēma man patika un savas tālākās militārās karjeras laikā es no tās nenokāpu. Arī interese par jurisprudenci manī izdīga tieši 1991.-1992. gada notikumu iespaidā. Manī mājoja pārliecība, ka zemessargiem visu jādara kaut cik saskaņā ar likumu un pavēli, pēc plāna un shēmas, lai gan notikumi attīstījās tik ātri, ka likumu vēl nebija un nebija arī laika/prasmes kalt plānus. Visur valdīja “revolucionārā pārliecība”, kurai es brīžiem mēģināju bikli iebilst. Par to kolēģu vidū tiku nokristīts par “Birokrātu”, bet neapvainojos, jo biju un esmu pārliecināts, ka veselīga birokrātijas deva haotiskam procesam nekaitēs, bet nāks par labu.

Jau 1991. gada 17. oktobrī LR AP namā zvērestu deva Zemessardzes priekšnieks A. Gorbunovs, štāba priekšnieka vietas izpildītājs Ģ. V. Kristovskis, štāba darbinieki un bataljonu komandieri — pavisam 60 cilvēki, tostarp arī 18.Jūrmalas ZS bataljona pirmais komandieris O.Lūsis. Tā sākās Jūrmalas zemessargu bataljona vēsture.

Šājā brīdī es apklusīšu un došu vārdu vēl vienam 18. ZS bataljona dibinātājam virsleitnantam (atv.) Aigaram Dadzim, kurš būdams vēsturnieks ilgus gadus rūpīgi un pašaizliedzīgi krāja un pierakstīja bataljona hronoloģiju, kas pirms 35 gadiem maz kam likās aktuāli, viss taču notiek reālā laikā un paliek svaigā atmiņā. Kaut mēs zinātu cik īsa ir cilvēka “operatīvā atmiņa” un cik ātri no dzīves aiziet tās nesēji…

Lai vai kā, bet VBundziniekiem būs unikāla iespēja ik pa (svinīgam) brīdim turpinājumos iepazīties ar gandrīz nerediģētiem izvilkumiem no atv.vlt Aigara Dadža monogrāfijas “18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona vēsture”, kas saīsinātā veidā ir iekļauta Jāņa Aivara Bramaņa apkopotajā un ar Daugavas Vanagu atbalstu izdotajā grāmatā “Zemessardzes vēsture”, kas ir diezgan liels biblogrāfisks retums.

Lai gan ZS 35. jubilejā būtu jāraksta par pašiem ZS pīrmsākumiem, tomēr, ņemot vērā šodienas aktualitātes piedāvāju A.Dadža atmiņas par vienu no pirmajām jūrmalnieku operācijām sargājot valsts Austrumu robežu.

***

[..] Lielākais bataljona darbs bija Latvijas robežas kontrole 1992. gada   martā – jūlijā. Vīri nevarēja vien sagaidīt, kad viņus liks lietā jaunā Latvija, jo viņi svēti ticēja, ka viņu darbs īsā laikā palīdzēs nodibināt labklājību, kārtību un taisnību atjaunotajā Latvijas valstī. Tajā brīdī šo pavēli varēja izpildīt samērā viegli, jo valdīja izteikts patriotisms un vēl arī ļoti svarīgs faktors – sākās bezdarbs, kā arī uzņēmumu vadītāji tad vēl lojāli skatījās uz sabiedrisko darbu, cilvēkiem bija brīvs laiks, bet atšķirībā no sekojošiem bezdarba gadiem, cilvēkiem bija iepriekšējo gadu uzkrājumi, kas atļāva neuztraukties par iztiku. Tāpēc vīri šo pavēli sagaidīja ar sajūsmu. Jau dažus gadus vēlāk tas būtu noticis ar lielām grūtībām.

Mūsu bataljonu nosūtīja uz Zilupes iecirkni, kur tas darbojās martā – maijā, un uz Latvijas – Lietuvas robežas Auces muitas   punktā vasarā. Zilupes sektorā ietilpa Opoļu un Terehovas muitas punkti. Zemessargi uz robežas mainījās ik pēc nedēļas. Mūsu bāze atradās Zilupes profesionāli tehniskās skolas 3. stāvā. Skola atradās Zilupes labajā krastā, netālu no vecās hidroelektrostacijas. Skola bija ļoti izdevīgā vietā, pusceļā starp Opoļiem un Terehovu.

          Par pirmās maiņas izbraukšanu nav saglabājusies pavēle vai arī tā nav bijusi. Izbraucām ar mikroautobusu “Latvija” un GAZ – 66. Līdzi brauca arī bataljona komandieris, kurš atgriezās Jūrmalā. Par grupas vecāko bija štāba priekšnieks Jānis Jansons. Ierodoties Zilupē, satikāmies ar citu Rīgas bataljonu grupām.  Zināms laika sprīdis pagāja kamēr noorientējās un grupas devās katra uz savu nozīmēto sektoru. Tā kā Zilupes apkārtne mums bija pilnīgi sveša, tad nolēma pirmo nakti izlikt slēpni pašu izvēlētā vietā, jo zināmas ziņas saņēmām no vietējās policijas. Pirmo nakti pavadījām mežā pilnā sastāvā, bet vēlāk jau ieguvuši lielāku informāciju, sadalījāmies. Jau pirmajā naktī noķērām kontrabandistu un ieguvām nedaudz benzīna. Vēlāk štāba priekšnieks uzzīmēja apkārtnes plānu, kuru es vēlāk papildināju.

          Pirmajā naktī Aivars Lagunovskis nevarēdams nosēdēt uz vietas, nolēma izlūkot apkārtni un viņam līdzi devos arī es. No slēpņa vietas devāmies mežā un pēc neilga laika iznācām upītes krastmalā. Šajā brīdī varēja redzēt, kā kaut kur tumsā piebrauc automašīna un kaut ko dara. Pēc tam atgriežoties ieraudzījām spīdam uguntiņas. Izlēcām priekšā un sev par lielu pārsteigumu ieraudzījām divus puišeļus uz velosipēdiem, kuri runāja krieviski.. Lai viņi mūs nebītos, pateicām, ka esam robežsargi. Un mums par lielu pārsteigumu viņi atbildēja, ka zinot par robežsargu ierašanos.

          Saspringts laiks bija grupai, kura atradās Zilupē no 16.marta līdz 21.martam, jo 17.martā bija gaidāms konstitucionālais apvērsums Krievijā. Šajā grupā bija:

bataljona dienestnieki: Aigars Dadzis; Laimonis Omanbriedis;

1. rotas vada komandieris Kārlis Šēfers ar zemessargiem;

Jānis Venškevics; Aivars Lagunovskis.

Aivars Zeļenko; Igors Pliens; Valdis Vindeģis; Laimonis Melnis;

Vairis Smirnovs; Voldemārs Gerliņš; Uldis Siliņš.

Grupu vadīja štāba priekšnieks Jānis Jansons.

          Situācija tad izskatījās ļoti draudīga. Jau 9.martā Jūrmalā izdeva pavēli #78, par bataljona zemessargu personīgās uzskaites dokumentācijas izvešanu no bataljona štāba un noslēpt līdz turpmākam rīkojumam. Štāba priekšnieks bija paņēmis līdzi pat veselu “cinku”, t.i. pilnu metāla munīcijas kasti priekš AK-74 un bija izstrādājis atkāpšanās ceļu pa mežiem Rīgas virzienā. Iemesls tam bija saspīlētās attiecības ar Krieviju. Zemessardzes priekšnieks izdeva pavēli par paaugstinātu gatavību.

          17.martā postenī Terehovas muitas punkta muitas zonā, apmēra 1,7 km no muitas punkta krustojumā, kur sanāk ceļi no Zilupes un Pasienes uz jauno Maskavas šoseju atrados es, Kārlis Šēfers un Aivars Zeļenko. Kad postenī atradāmies jau vairākas stundas, pēkšņi no Krievijas puses aiz līkuma parādījās Krievijas armijas automašīnu kolonna. Jāsaka, ka kādu brīdi dūša bija papēžos. Mums nebija nekādu ziņu par jaunumiem pasaulē, ir vai nav noticis apvērsums Krievijā. Piedevām vēl postenis atradās atklātā vietā, kur  nevarēja ieņemt labu pozīciju. Mums bija tikai divi AK-74 ar 30 patronām katram un dažas pistoles. Nekas cits neatlika, kā palikt uz vietas un gaidīt likteni. Domās es jau atvadījos no visiem, jo padoties negrasījos. Lai vajadzības gadījumā būtu ērtāka šaušana, triecienšauteni pārcēlu no kakla rokās. Mums nebija nekādu rīkojumu par Krievijas Armijas automašīnām, tāpēc lai velti nesaasinātu situāciju, tās nemēģinājām apturēt. Vēlāk Kārlis Šēfers stāstīja, ka pēc tam, kad kolonna brauca garām, redzējis kā priekšējās automašīnas šofera blakussēdētājs novieto blakus savu triecienšauteni. Acīmredzot,  viņi bija noturējuši manu rīcību par gatavošanos uzbrukumam un arī bija gatavi kaujai. Tādā veidā viss beidzās laimīgi.

          Sakarā ar situācijas stabilizēšanos pavēli #78 atcēla ar pavēli #97, datētu ar 30.03.92. un pavēlēja nodot personīgās uzskaites dokumentus M.Vērdiņam. Dokumenti visu laiku glabājās Plieņciemā pie mūsu zemessarga Jura Tenberga privātmājā. Vēlāk pie viņa glabājās arī zināms skaits ieroču un munīcijas. Jāpiezīmē, ka pats viņš strādā Valsts kontrolē un viņa dēls Mārtiņš Tenbergs bija aktīvs jaunsargs, vēlāk pabeidza NAA, dienēja NBS Speciālo Uzdevumu Vienībā un pašlaik (17.07.00.) ir Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas miesassargs.

          Nākošā grupa uz robežas atradās no 20.marta. Tajā bija 2.rotas zemessargi: E.Pļavnieks, V.Martinsons, R.Valdmanis, A.Treimanis, I.Treimanis, I.Tūrmanis, A.Plinta, J.Braubergs, A.Millers, J.Kučernieks, A.Verters, V.Bāns. Grupas vecākais bija operatīvās daļas priekšnieks M.R.Zilberts.

          Nākošā grupa izbrauca uz robežu 27.martā. Tajā bija 3.rotas vadu komandieri Ādolfs Vilnis, Raimonds Gulbis, Guntis Canders un zemessargi: Ivars Raškovskis, Andris Rozenfelds, Jānis Zakalauskis, Arnis Ābelītis, Viktors Blonskis, Ivars Briedis, Harijs Putniņš, Jānis Kurzemnieks, Vladimirs Vende. Grupas vecākais bija A.Lagunovskis un grupa atgriezās 3.aprīlī.

          Opoļu muitas punkta apsardzību 24.martā pārņēma 3.Ludzas Robežsargu bataljons.

          Lai nodrošinātu grupu mobilitāti, robežsargu – zemessargu rīcībā atstāja vecu, sagrabējušu poļu mikroautobusu “Nissa”, kuru zemessargi sauca mīlināmā vārdā par “Ņušku”. Šim braucamajam bija galīgi izrūsējusi apakša, tā kā braucot varēja vērot ceļu zem auto grīdas. Piedevām vēl, nebija nekāda nodrošinājuma ar degvielu. Automašīnai kārtējā maiņa atstāja tikai tik, cik degvielas tvertnē. Pārējo vajadzēja “dabūt” pašiem. Un dabūja. Šiem mērķiem degvielu pa 3 l, pa 5 l izlūdzās no garāmbraucošajām smagajām automašīnām un dažreiz no vieglajām. Izmantoja arī izņemto nelegālo benzīnu.

          Atceros, tādu gadījumu. Atradāmies postenī ap 1 km attālumā no Terehovas muitas punkta mežiņā, Pasienas virzienā, kādus 100 m no Latvijas – Krievijas robežas. Pulkstenis rādīja apmēram 3.00 no rīta. Pēkšņi ieraudzījām paspīdam uguntiņas caur kokiem. Miegs pazuda kā ar roku noņemts un ļoti nopriecājāmies par gaidāmo “guvumu”. Ātri noslēpāmies gar ceļa malu un sagaidījām pārkāpēju. Kad braucējs bija pietuvojies, izlēcām uz ceļa un likām apturēt braucamo. Tas izrādījās vietējais zemnieks, kas ar savu motociklu blakusvāģī veda degvielu. Liela bija mūsu vilšanās, kad izrādījās, ka viņš ved sev lauku darbiem dīzeļdegvielu. Tā mēs palikām bez benzīna. Labi ka vēl bija benzīns degvielas tvertnē, ar ko tikt līdz bāzei. Bieži posteņiem galvenais uzdevums uz ceļiem bija sagādāt degvielu.

          Šajā laikā notika Krievijas Armijas izvešana no Latvijas. Daļa virsnieku savu iedzīvi izveda patstāvīgi. Kādu nakti, apmēram plkst. 3.00, kad es, kā patruļas vecākais, atrados postenī parastajā vietā pie Terehovas, mums tuvojās smagā automašīna. To apturējām un sākām pārbaudīt, uzdodot parastos jautājumus: ”Vai ir ieroči, narkotikas ?”. Automašīnu vadīja kāds krievu virsnieks. Es domāju, ka viņš jutās ļoti neomulīgi, jo nakts vidū uz vientuļa ceļa viņu apturēja un izprašņāja bruņoti cilvēki, tērpušies pusprivāti, pusmilitāri. Viņš mums jautāja: “Kāpēc mēs viņu aizturam, jo muitas punkts taču atrodas tālāk?”. Paskaidrojām, ka izpildām valdības pavēli un viņš patlaban atrodas muitas zonā, tāpēc mūsu rīcība ir likumīga, bet muita tiešām atrodas tālāk. Jāsaka, ka viņš bija noskaņots visai mierīgi. Tā kā viņa krava bija noplombēta, tad pasniedzot viņam atpakaļ mašīnas dokumentus, novēlēju laimīgu ceļu, uz ko virsnieks savukārt atbildēja: “Laimīgu palikšanu!”

          Bet bēdīgi bija ne tikai ar degvielas nodrošinājumu. Arī ar ieročiem bija bēdīgi. Mums līdzi bija 4 AK – 74 ar 120 patronām katram. Toties kaimiņu 12.bataljonam bruņojumā bija nesen atsūtītās čehu triecienšautenes M58P bez munīcijas. Munīciju bija sagādājuši paši zemessargi ar savu iniciatīvu. Atceros, ar kādu lepnumu nākamais izlūkdienesta vadītājs G.Kandis rādīja 5 patronas. Iemesls tam bija vienkāršs. Mūsu AK – 74 bija no mūsu Iekšlietu Ministrijas noliktavām ar krievu pamatkalibru 5,45 mm. Bet čehi lietoja 7,62 mm kalibru, un šā kalibra ieročus krievi jau bija noņēmuši no bruņojuma, līdz ar to pie mums šī kalibra patronas nevarēja dabūt. Bet vēl bēdīgāk bija vietējam Ludzas bataljonam. Kādā izbraukumā uz robežu, nomaļā, mežainā nostūrī atradām Ludzas bataljona posteni, kura vienīgais bruņojums bija viena medību bise un kokos pakārti 3 AKM maketi. Labi, ka vēl viņiem bija radiosakari ar bataljona štābu.

          Kādu dienu mūs apciemoja vietējais katoļu garīdznieks, lai iepazītos ar mums, un protams sludinātu dieva vārdus.

          No 1992.gada 3.aprīļa līdz 10.aprīlim uz robežu Ludzas rajonā izbrauca nākošā grupa: vecākais Jānis Venškevics; zemessargi V.Apse, H.Bārbalis, J.Kolītis, V.Ošiņš, J.Čaks, G.Liekniņš, A.Saulītis, A.Andžāns, G.Feizaks, E.Klibiķis, E.Freimanis, A.Mūrnieks.

          No 10. līdz 17.aprīlim uz robežas atradās grupa, kuras sastāvā bija instruktori Uldis Aizstrauts un Aigars Dadzis; zemessargi V.Adjāns, I.Vecināns, I.Ieviņš, A.Apsītis, V.Rutkovskis, J.Lejiņš, N.Valdmanis, M.Sēlis, V.Sēlis, G.Birskis. Grupas vecākais Aigars Dadzis.

          No 17. līdz 24.aprīlim uz robežas bija L.Omanbriedis (grupas vecākais), I.Briedis, V.Kuncēvičs, A.Gedulis, A.Dzērve, V.Tašla.

          No 24.aprīļa līdz 1.maijam uz robežu izbrauca M.Basulis, A.Spriņģis, A.Saulītis, R.Lapiņš, P.Gribulis, E.Dubovičs, A.Lēvics.

          No 1. līdz 8.maijam robežu apsargāja Andrejs Grišins, Jānis Venškevics, Aigars Dadzis, Uldis Aizstrauts, Kaspars Bangēvics, Aivars Treimanis. Šī bija pēdējā 18.bataljona grupa uz Krievijas robežas.

          Labi ilustrē situāciju un vietējo iedzīvotāju noskaņojumu pie robežas šāds gadījums ar šo grupu. Mūsu parastajā posteņa vietā dežurēja J.Venškevics, U.Aizstrauts, A.Treimanis un A.Grišins. Ap pusdienas laiku pie mūsu posteņa piebrauca vieglā automašīna “Žiguļi”, no kuras izkāpa Krievijas muitnieks krievu muitas uniformā bez galvassegas. Automašīnā palika viens vīrietis Latvijas muitas uniformā. Krievu muitnieks piedāvāja Jānim Venškevicam aizvest no Zilupes mēbeles, jo mums esot autobusiņš, un Zilupē varot lēti nopirkt mīkstās mēbeles – tikai par kādiem nieka 12 000 “repsīšiem”. Par samaksu piesolīja barteru – četras pudeles degvīna un pilnu braucamā degvielas tvertni. Bet kad viņš pateica uz kurieni jāved, Jānis stipri samulsa, jo jābrauc esot uz Sebežu, bet tas taču apmēra 30 km iekšā Krievijā, bet Jānis tērpies zemessarga uniformā! Krievu muitnieks tikai atmetis ar roku, jo viss jau esot sarunāts, tur esot savējie miliči un robežsargu neesot.

          Tā Jānis piekrita braukt, jo benzīnu vajadzēja kā ēst. Pārējie zemessargi palika postenī. Jānis, kā runāts, iekrāva veikalā mēbeles un brauca pāri robežai, protams, kopā ar krievu muitnieku. Visinteresantākais esot bijis uz robežas. Tur viņus tiešām sagaidīja savējie kolēģi, divi milicijas virsnieki (viens laikam kapteinis), veselīgi sārtām sejām, redzami ļoti apmierināti ar dzīvi, nelielā reibonītī. Katram plecā saliekamais Kalašņikova automāts (AKSU). Mūsu Jānis, kā jau teikts, bija zemessarga plankumainajā uniformā bez galvassegas, ar atšķirības zīmēm uz piedurknes un sarkan–balt–sarkaniem vairodziņiem pie kakla ar vecākā instruktora zvaigznēm. Tādi viņi iebrauca Sebežā, dažos vietējos izraisot neslēptu izbrīnu.

Muitnieks samaksāja kā solīts, un Jānis brauca atpakaļ. Bet tā kā mūsu “Ņuška” bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, tad viņa brauciens ievilkās naktī.

Lai gan braucamais bija aprīkots ar radiostaciju, mēs bāzē ilgi nevarējām nodibināt ar Jāni radiosakarus, tāpēc jau nospriedām, ka viņš “atpūšas” Sebežas cietumā. Neizsakāms bija mūsu prieks, kad radiosakarus nodibinājām un kad mūsu postenis atgriezās bāzē.

Dienu, kad saņēmām pavēli beigt robežas apsardzi, es labi atceros. 7.maijā mēs veicām izbraukumu ar “Ņušku” uz robežu pa kreisi no Opoļiem, lai izpētītu apkārtni vienkārši intereses dēļ. Šajā braucienā atradām biezā mežā arī augstākminēto Ludzas bataljona posteni. Interesantākais tikai sekoja. Sasveicinājušies ar kolēģiem un aprunājušies par dienestu, aizgājām līdz mazajai robežupītei ar Krieviju. Tur atradām pa pusei izārdītu tiltiņu, kuram abos galos bija izrakti grāvji. Mirkli uzkavējāmies un griezāmies atpakaļ. Nedaudz pārmijuši šo to ar ludzāniešiem, pēkšņi ieraudzījām, ka no robežas puses lēnām tuvojas divas vieglās automašīnas ar Latvijas numuriem. Pārsteigums bija liels, jo bijām pārliecināti, ka pār saārdīto tiltiņu auto nevar pārkļūt. Protams, tūlīt kopā ar kolēģiem nosprostojām ceļu, apturējām automašīnas, un palīdzējām veikt mašīnu apskati. Auto bija piebāzti ar dažādām precēm. No mašīnām izkāpa vairāki vīrieši un lielā priekā gandrīz metās mūs apkampt no priekiem, sakot, ka beidzot esot laimīgi nokļuvuši mājās. Viņi runāja krieviski un apgalvoja, ka esot no Daugavpils. Pa šo meža ceļu braucot, lai apietu krievu muitu. Ludzānieši sāka izkratīt automašīnas un izprašņāt braucējus. Bija acīmredzams robežas pārkāpums, kaut gan tajā laikā neskatījās, ko tu ved iekšā valstī, izņemot ieročus, narkotikas u.t.t., bet gan ārā. Posteņa komandieris ar mums aprunājās, un redzēdams, ka mums nav lielu iebildumu, atļāva braucējiem turpināt ceļu, kārtīgi viņus nobrīdinot turpmāk braukt tikai caur muitas punktiem. Vislielākais pārsteigumus mums bija par ludzāniešu drosmi, jo šajā meža nostūrī pat viens nopietns cilvēks kaut vai ar vienu pistoli būtu viņus atstājis mūžam jaunus.

Kamēr mēs noņēmāmies ar pārkāpējiem, pa rāciju bija paziņota ilgi gaidītā pavēle par atgriešanos Jūrmalā. Vakarā sarīkojām nelielu atvadu ballīti ar skolas audzinātājām un nedaudz iedzērām. No rīta jau 4.00 mūs modināja Jānis Venškevics un ar sāpošām galvām savācām visu mantību, atvadījāmies no viesmīlīgās skolas un devāmies mājupceļā. Braucot garām Ludzas ezeram, Latvijas radio skanēja dziesma ar vārdiem: ”Ai Latgale, tu dvēselīte mana”. Tā beidzās jūrmalnieku lielā Latvijas – Krievijas valsts robežas sargāšana. Jāpiebilst, ka šajā dienā ieviesa jauno pagaidu naudu “repsīsuš”, un braucot mājās, speciāli pieturējām kādā veikalā, lai tos aplūkotu.

Tūlīt pēc pavēles izpildīšanas Zilupes iecirknī, mūsu bataljonam pavēlēja palīdzēt sargāt ekonomisko robežu Auces muitas punktā. Kā pirmie šajā postenī no 14.05.92. līdz 21.05.92 atradās 3.rotas zemessargi Jānis Zakalauskis – Sokolovskis (grupas vecākais), Ilgvars Godiņš, Laimonis Rožkalns, Māris Šmits. Viņi visi bija no Ragaciema, un vietējie Jāni Zakalauski sauca par “Poļu Janku”, jo viņa māte bija poliete un Otrā kara laikā ieceļoja Latvijā.

Nākošā grupa bija no 1.rotas un uz Latvijas – Lietuvas robežas atradās no 22.05.92. līdz 29.05.92. ar pavēli #143. Grupā bija Harijs Zilberts (grupas vecākais), Andrejs Kabanovs, Ernests Ščepasts, Sergejs Basulis.

Nākošā grupa bija no 2.rotas un uz Latvijas – Lietuvas robežas atradās no 29.05.92. līdz 05.06.92. ar pavēli #146. Grupā bija Valdis Rutkovskis (grupas vecākais), Gunārs Birskis, Jānis Kurzemnieks, Aivars Treimanis.

Ar 05.06.92. pavēli #153 uz robežas atradās 3.rotas zemessargi Jānis Kurzemnieks (grupas vecākais), Harijs Putniņš, Gunārs Vaivods, Boriss Grigorjevs. Šī bija pēdējā grupa uz Latvijas robežas. Kā stāstīja vīri, tad tas esot bijis ļoti mierīgs iecirknis, tā kā nekādu sevišķu notikumu neesot bijis. Tā noslēdzās mūsu bataljona dienests uz valsts robežas, kaut gan citiem, it sevišķi pierobežas bataljoniem tas turpinās vēl līdz šim, bet jau ciešā sadarbībā ar Robežsardzi.

          Savā darbības laikā, sargājot valsts ekonomisko robežu, tika izņemts daudz kontrabandas preču, benzīna, kā arī aukstie ieroči. Zemessargi palīdzēja arī sargāt sabiedrisko kārtību Zilupē, piemēram, Ainis Lēvics aizturēja veikala aplaupītāju, bet kādu vakaru mums palīdzību lūdza skolas audzinātāja, jo skolā pie meitenēm iekšā lauzās nedaudz iereibuši robežsargi. Izskrējām ārā un nedaudz aprunājāmies ar puišiem, t.i. nolasījām kārtīgu morāli, un tā kā zemessargu slava bija zināma, tad viņi ar mums nekonfliktēja. Skolotāja par to bija ļoti priecīga un pateicīga. [..]

***

VB: P.S. Jubilejas dienas brīnums. Pateicība sasniedz vienu no adresātiem ar 30+ gadu nokavējumu. Gatavojot šo ierakstu nejauši uzdūros sludinājumam pārlapojot laikrakstu Diena(tm) iekš periodika.lv

Paldies arī Tev, Laimoni Siguldā. Nu jau tie tvaiki, bet tādi bij’ laiki...

Ja atskan trauksmes sirēna vai telefonā pienāk ārkārtas paziņojums, saglabājiet mieru, pārtrauciet iesākto un nekavējoties meklējiet oficiālus norādījumus. Ieslēdziet radio vai televīziju, pārbaudiet Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta paziņojumus un rīkojieties atbilstoši norādītajai teritorijai un apdraudējumam.

Vienotais ārkārtas palīdzības numurs 112 nav paredzēts vispārīgai situācijas noskaidrošanai. Zvaniet tikai tad, ja nepieciešama steidzama palīdzība vai jāziņo par apdraudējumu.

Ko darīt pēc sirēnas vai paziņojuma saņemšanas

1. Dodieties telpās vai citā drošā vietā, ja vien oficiālajā paziņojumā nav norādīts citādi.
2. Ieslēdziet Latvijas radio vai televīziju un atveriet VUGD oficiālos informācijas kanālus.
3. Izlasiet visu telefona paziņojumu, pievēršot uzmanību teritorijai, laikam un prasītajai rīcībai.
4. Informējiet tuvumā esošos cilvēkus, īpaši bērnus, seniorus un personas, kurām ir grūtības saņemt digitālo informāciju.
5. Neizplatiet nepārbaudītus ekrānuzņēmumus, balss ziņas vai pieņēmumus.

Ja sirēnu pārbaude bijusi iepriekš izziņota, sekojiet konkrētās pārbaudes norādījumiem. Ja par pārbaudi neko nezināt, uztveriet signālu nopietni un meklējiet oficiālu skaidrojumu.

Kur meklēt oficiālo informāciju

Drošākie avoti ir VUGD tīmekļvietne un dienesta oficiālie sociālo tīklu konti, sabiedriskais radio un televīzija, valsts vai pašvaldības paziņojumi, kā arī lietotne “112 Latvija”.

Oficiālā brīdinājumā parasti ir skaidri norādīta skartā teritorija, apdraudējuma veids un nepieciešamā rīcība. Salīdziniet informāciju vismaz divos oficiālos kanālos. Aizdomīgi ir anonīmi ieraksti bez laika un vietas, prasības ievadīt paroli vai bankas datus, kā arī saites uz nepazīstamām vietnēm.

Kā palīdz lietotne “112 Latvija”

Lietotne nodrošina piekļuvi ārkārtas paziņojumiem un palīdz sazināties ar numuru 112. Izsaukuma laikā tā var palīdzēt noteikt atrašanās vietu, ja ierīces iestatījumi un sakari to ļauj. Lietotni vēlams uzstādīt un atļaujas pārbaudīt iepriekš, nevis apdraudējuma brīdī.

Paziņojuma saņemšana lietotnē pati par sevi nenozīmē, ka jāzvana 112. Vispirms izlasiet norādījumus un izpildiet tos.

Ja pazūd elektrība vai mobilie sakari

Turiet pieejamu ar baterijām darbināmu radio, uzlādētu ārējo akumulatoru, kabatas lukturi un pierakstītus ģimenes kontaktus. Elektroapgādes traucējumu laikā taupiet telefona enerģiju, samaziniet ekrāna spilgtumu un izslēdziet nevajadzīgās lietotnes.

Ja mobilais internets nedarbojas, mēģiniet saņemt informāciju radio. Nepārslogojiet sakaru tīklu ar nebūtiskiem zvaniem. Ģimenei iepriekš vienojieties par tikšanās vietu un personu ārpus apdraudētās teritorijas, kurai nodot īsu ziņu.

Kad patiešām jāzvana 112

Zvaniet 112, ja ir tūlītējs apdraudējums cilvēka dzīvībai, veselībai, videi vai īpašumam, piemēram, ugunsgrēks, avārija, bīstamas vielas noplūde vai nepieciešama glābēju palīdzība. Operatoram īsi nosauciet notikumu, precīzu atrašanās vietu un cietušo skaitu. Nepārtrauciet sarunu, kamēr operators to nav atļāvis.

Autors: Kinoteikumi redakcija. Ceļvedis sagatavots, izmantojot VUGD skaidrojumus par trauksmes sirēnām un lietotni “112 Latvija”.

Avots: Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests

Jap, atslābinos. Pēdējais apmēram gads visādu notikumu pilns ar visādām kustībām un kopsummā ilgām stundām vilcienā braukājot starp Rīgu un Ludzu, kur nu vēl aizbraucieni uz dēla fazendu. Toma jau vēl kaut kā nesaprot, ka braukāšana kā tāda arī nogurdina. Trīs stundas vilcienā nav trīs stundas uz dīvāna vai klubkrēslā.

Sanāks man te laikam tāds visādu domu apkopojums. Kā aizies.

Ceru, daugavpilieši apvienosies sakarīgumā un nebalsos Saeimas vēlēšanām par linkā uzrādīto personāžu un viņa pārstāvēto partiju. Vēl vietnē Facebook pamirgoja informācija, ka ir ideja Daugavpilij ar visu novadu būtu jāatdalās no Latvijas un jāpievienojas Krievijai. Diemžēl nepiefiksēju tā, lai padalītos šeit. Tomēr ceru, ka tas bija tikai tāds kā joks. Ko viena no senajām baltu cilšu teritorijām pazaudējusi Krievijā? Vai to, ka, tā nu sanācis, tajā pilsētā ir ļoti daudz krievvalodīgo? Un krievvalodīgie nav viens un tas pats jēdzienam "krievi". Tas, ka krievu valoda ir dzimtā krieviem, nekādi neatceļ faktu, ka krievu valodu kā lietošanas valodu izmanto arī citi etnosi.  Analogi kā ar angļu valodu, kuras primārie lietotāji dzīvo britu salās. ASV kā praktiski oficiālā lietošanas valoda - angļu valoda - norāda tikai uz tās lietošanu kā tādu starpetnosu saskarsmē. Briti iekš ASV ir stiprā mazākumā, tajā valstī sačupojušies nu ļoti daudzu pasaules etnosu pārstāvji.

Vēl drusku par vēlēšanām. To rezultātu ir tiesības kritizēt tiem, kuri izpildījuši savu pienākumu vēlēšanās piedalīties. Citiem - paturiet kabatā savu vērtējumu un ēdiet, ko dod.

Joprojām atgādinu, ka partnerattiecību likums attiecas uz VISIEM, kuri dzīvo laulībā ne īsti reģistrētās attiecībās. Še atradu plašāku, juridiskāku skaidrojumu tam, ko visu laiku mēģinu pateikt. Un nav ko brēkalēt, ka šī likuma ietvarus izmanto arī viendzimuma pāri, kuri gan mūsu sabiedrībā, gan pasaulē kopumā ir mazākums uz citu pāru fona. Tikai tāpēc, ka kādam nepatīk Anniņas un Līzītes savienība, jāliek šķēršļi Pēča un Mārītes savienībai? Aljo, garaž! Liekat mierā viendzimuma pārus, kā viņi liek mierā jūs.

Un - Ludza ir un paliek vecākā Latvijas pilsēta. Un nesakiet, ka pilsētas statusu tā ieguvusi vēlāk, tādēļ es kļūdoties. Visas mums tagad zināmās pilsētas iesākumā bija apdzīvoti punkti, kuri pamazām izauga līdz pilsētas statusam. Rīga ir jaunāka, bet vīzdegunīgāka. Rīgā ir par daudz citzemiešu, ir sevišķi iznācēju no Vidusāzijas un indusu, pakistāniešu. No kuriem daudzi ir nelegāļi. Starp citu.

Tiem, kuri brēkalē, ka Latgale nodzērusies un nekāda, ka tur neesot darba vietu. Paceļat pakaļas, dodieties uz šo reģionu, kurš aizņem apmēram ceturto daļu no mūsu valsts, atveriet savu biznesu, radiet darba vietas. Kur problēma? Vai arī gribas tikai pabļaustīties? Daugavpilī par daudz krievu valodas? Brauciet uz Daugavpili padarīt to latviskāku. Kur problēma? Slinkums un vēlme kritizēt?

Labi, izplūdos dažādos sīkumos. Ko iebilstat, ja ir kas konkrēts sakāms. Pabļaustīšanos un lozungus dzēsīšu no komentāriem.

Kopš 1961. gada, kad pirmais cilvēks nokļuva kosmosā, sapnis par cilvēku nosūtīšanu uz citām pasaulēm, planētām un zvaigžņu sistēmām šķiet sasniedzama realitāte pat ar pašreizējām tehnoloģijām. Tomēr tālās pasaules, kuras mums ir vissasniedzamākās, piemēram, Mēness un Marss, daudzējādā ziņā atšķiras no Zemes, tostarp ar to, ka tām ir daudz mazāka gravitācija nekā Zemei. 

Kosmosā ir bijuši vairāk nekā 700 cilvēku, tostarp daudzi, kas ilgstoši izturēja ļoti zemu gravitāciju, tāpēc mēs sākam izprast tās ietekmi uz mūsu ķermeni. 

Vai cilvēki vispār var kolonizēt Mēnesi, Marsu un citas tālās planētas? Vai mēs varam ceļot uz šīm pasaulēm, spert uz tām kāju un izveidot dzīvotni, kas ļauj mums tur izdzīvot? 

Iespējamā cilvēku bāze uz Mēness (Eiropas Kosmosa aģentūras vīzija). Avots: https://www.flickr.com/photos/arselectronica/34614657983

Ideālā gadījumā tas nebūtu tikai uz īsu brīdi, bet gan potenciāli varētu novest pie ilgtermiņa cilvēku klātbūtnes izveidošanas uz citas pasaules. Protams, cilvēku kolonijai uz citas pasaules ir daudz šķēršļu, taču dažas no lielākajām problēmām, ar kurām mēs neapšaubāmi saskartos, izrietētu no atšķirībām starp planētas, uz kuras mēs esam attīstījušies un pielāgojušies (Zemes) un jebkuras citas pasaules īpašībām. 

Cilvēka ķermenis ir trausla būtne: kaut kas tāds, ko mēs šeit, uz Zemes, kuras videi esam labi pielāgojušies, regulāri nepamanām. Tomēr ir viegli uzskatīt par pašsaprotamām dažas no Zemes ievērojamajām īpašībām, tostarp: 

• elpojošu, ar skābekli bagātu atmosfēru, kas ir bieza un ievērojama, nodrošinot pietiekamu, bet ne graujošu spiedienu, 
• ar lielu daudzumu šķidra ūdens uz tās virsmas, 
• ar ozona slāni atmosfēras augšdaļā, kas bloķē ievērojamu UV staru daļu, ko visu ieskauj mūsu planētas magnētiskais lauks, 
• 150 miljonu km attālumā no Saules, 
• ar Zemes masu un rādiusu, kas Zemes virsmā rada paātrinājumu 9,8 m/s². 

Kad cilvēki domā par citu pasauļu kolonizāciju, viņi netieši ņem vērā daudzus no šiem aspektiem. Viņi iztēlojas slēgtu vidi, kurā mākslīgi kontrolē spiedienu iekšpusē, lai tas būtu līdzīgs spiedienam uz Zemes. Viņi iztēlojas skābekļa pievienošanu atbilstošā koncentrācijā un spēju tajā uzturēt lielas šķidra ūdens rezerves, kas ir būtiski cilvēka dzīvībai. Viņi iztēlojas kaut kāda veida aizsargierīci, kas pasargā no ultravioletā starojuma un kosmiskajām daļiņām: kaut ko tādu, ko citas pasaules atmosfēra vai dabiskais magnētiskais lauks, iespējams, nenodrošina. Un viņi iztēlojas mākslīgu apsildi un dzesēšanu, lai uzturētu lietas cilvēkiem piemērotā temperatūrā: kaut ko tādu dabiski nenodrošina neviena cita planēta mūsu Saules sistēmā.

Taču viens no aspektiem — atšķirīgs gravitācijas paātrinājums nekā uz Zemes virsmas — ir kaut kas daudz grūtāk pārvarams un ieviešams uz citām planētām. 

Mūsu gravitācija uz Zemes virsmas rada īpašu paātrinājumu, bet uz citām cietas virsmas planētām mūsu Saules sistēmā paātrinājums parasti ir ievērojami mazāks. Piemēram, virsmas paātrinājums:
- uz Venēras ir 8,87 m/s² jeb 90,4% no Zemes paātrinājuma, 
- uz Marsa ir 3,71 m/s² jeb 37,8% no Zemes paātrinājuma, 
- uz Merkura ir 3,70 m/s² jeb 37,7% no Zemes paātrinājuma, 
- uz Mēness ir 1,625 m/s² jeb 16,6% no Zemes paātrinājuma, 
- vai starpplanētu telpā ir 0 m/s² jeb 0% no Zemes paātrinājuma. 

Lai gan paātrinājums uz Venēras virsmas ir salīdzināms ar Zemes paātrinājumu, citām mūsu Saules sistēmas cietajām planētām ir ievērojami samazināta gravitācija: tās ir tuvāk nulles gravitācijai nekā Zemes faktiskajai gravitācijai.

Marsa virsmas attēls, kurš uzņemts 2014. gada 24. martā no NASA rovera Curiosity (NASA attēls). Avots: https://scitechdaily.com/

Arī mākslīgi paaugstināt gravitācijas vērtības nav tik vienkārši. Pastāv daudzi mākslīgās gravitācijas piemēri, no kuriem vienkāršākais ir ilgstošs lineārs paātrinājums (piemēram, nepārtraukti virzoša raķete) vai centripetāla spēka izmantošana rotācijas kustībai. Tomēr lineārajam paātrinājumam ir nepieciešama nepārtraukta degvielas patēriņš un taisna līnija, lai turpinātu kustību: kaut kas tāds, ko neatradīsiet uz citas planētas. Rotācijas kustību ir vieglāk uzturēt no fizikas viedokļa, bet, nepārtraukta rotācija izraisa sliktu dūšu, dezorientāciju un līdzsvara zudumu, kas rada nopietnas vestibulāras blakusparādības.

Tā kā nav nopietnu priekšlikumu par mākslīgi palielinātu gravitāciju kā daļu no pilotējamas misijas uz Marsu vai Mēnesi, jebkurai ierosinātajai misijai ir jātiek galā ar šo ievērojami samazināto gravitāciju: ne tikai uz laiku, bet potenciāli uz visiem laikiem. 

Cilvēki nav pavadījuši daudz laika samazinātā gravitācijā, lai pētītu tās ietekmi uz savu ķermeni. Ilgākais periods, ko šobrīd viens cilvēks pēc kārtas ir pavadījis kosmosā, ir 437 dienas (14,5 mēnešus) pēc kārtas. 

Kas notiek ar cilvēka fizisko veselību ilgstoši esot zemā gravitācijā?

Cilvēka ķermenim atrodoties ievērojami samazinātā gravitācijā ir nopietnas sekas: ne tikai tūlītējas, bet arī ilgtermiņa. Tā kā tik daudzas mūsdienu cilvēces ambīcijas koncentrējas uz kosmosa kolonizāciju, tāpēc visvairāk satrauc ilgtermiņa sekas. Izrādās, ka fiziskā un fizioloģiskā ietekme, ko zema gravitācijas vide atstāj uz cilvēka ķermeni, ir nopietna un daudzveidīga.

Šeit, uz Zemes, no bioloģiskā viedokļa gravitācijai mūsu ķermenim ir daudz funkciju:
- Tā mūs orientē, dodot mums spēcīgu augšupvērstas un lejupvērstas kustības sajūtu, un ir būtiska, lai mēs zinātu, kur sākas un beidzas mūsu ķermenis, un saprastu, kā spēki, ko mēs tam pieliekam, ir saistīti ar mūsu ķermeņa kustību. 
- Pretestības spēks, ko tā rada, ļauj tādām aktivitātēm kā sēdēšana, stāvēšana, staigāšana un skriešana stiprināt mūsu kaulus un muskuļus. 
- "Lejupvērstais" spēks uz mūsu iekšējiem orgāniem palīdz mums nodrošināt stabilu līdzsvaru: kaut ko tādu, kas tiek izjaukts, piemēram, braucot ar amerikāņu kalniņiem, kad jūtam, kā mūsu vēders "paceļas", un tam pievienojas pazīstama slikta dūša. 
- Tā palīdz mums, ieņemot guļus stāvokli un iemigt. 
- Tā palīdz mūsu ķermeņa šķidrumiem nostāties līdzsvara stāvoklī; līdz ar vides gravitācijas līdzsvara izjaukšanu tiek izjaukts arī šķidrumu sadalījums organismā. 

Samazinātas vai nulles gravitācijas vidē mūsu spēja veikt visas šīs lietas, ko mēs ikdienā un bez domāšanas darām uz Zemes, ievērojami pasliktinājās, radot mūsu ķermenim milzīgu, nepārtrauktu un kumulatīvu slodzi, kurai mēs neesam pakļauti šeit, savā dzimtajā pasaulē.

Iespējams, ka visnopietnākās un nozīmīgākās pārmaiņas, kas rodas cilvēkam zemas gravitācijas apstākļos, ir smaga muskuļu atrofija un skeleta pasliktināšanās: osteopēnija kosmosa lidojumu laikā. 

Vidēji katru mēnesi, ko astronauti pavada kosmosā, viņi zaudē aptuveni 1,5% no kopējās kaulu masas: kumulatīvs efekts, kas nemazinās līdz pat 14 mēnešu robežai, ko esam novērojuši. Saskaņā ar 2001. gada NASA pētījumu tas ne tikai noved pie kaulu zuduma, bet arī pie kalcija jonu līmeņa paaugstināšanās cilvēka serumā. Ilgstoša atrašanās zema gravitācijas vidē var izraisīt neatgriezeniskus skeleta bojājumus. Fiziskās aktivitātes, neskatoties uz to veikšanu kosmosā, nemazina šīs sekas. 

Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) astronauts Aleksandrs Gersts trenējas uz uzlabotās pretestības vingrošanas ierīces (ARED). Avots: https://www.nasa.gov

Līdzīgi astronauti ātri zaudē arī muskuļu masu: no 10 līdz 20% no savas muskuļu masas dažu nedēļu laikā. Uz Zemes gravitācija rada fizioloģisku efektu, kas pazīstams kā mehāniskā slodze: ķermenim ir jānes savas masas svars. Bez šīs slodzes jūsu ķermenim būtībā tiek teikts: “jūsu smagie, svaru nesošie muskuļi nav nepieciešami”, kas noved pie: 

• lēni raujošos muskuļu šķiedru sabrukšanas, kas samazina ne tikai spēku, bet arī izturību, 
• nelīdzsvarotības tajā, kā jūsu ķermenis izmanto olbaltumvielas, jo olbaltumvielu sadalīšanās un degradācijas ātrums paliek nemainīgs, bet muskuļu veidošanas (olbaltumvielu sintēzes) ceļi ievērojami samazinās, 
• ķermeņa vissvarīgākā muskuļa – sirds – degradācijas, jo tai nav jāpumpē pret gravitāciju, kā rezultātā samazinās asinsrite ar nezināmu ietekmi ilgāk par 14 mēnešiem. 

Iespējams, ka tādas īpašas ierīces kā ARED (Advanced Resistive Exercise Device) varētu mazināt dažas no šīm sekām, taču ieguvumi ir nelieli, un aprīkojums ir milzīgs un grūti transportējams.

Vēl viena būtiska ietekme ir tāda, ka bez liela gravitācijas spēka, kas velk šķidrumus “uz leju” ķermenī, tie mēdz pārvietoties uz augšu: uz galvu un pašā galvā. Tas noved pie kosmosa akluma fenomena, radot papildu spiedienu uz acīm un radot redzes problēmas. 

Muguras sāpes ir biežas, jo mugurkauls bez gravitācijas ietekmes parasti pagarinās par aptuveni 5 cm. 

Aktīva kaulu un muskuļu sabrukšana noved pie ievērojami paaugstināta nierakmeņu attīstības riska, kā arī pie pastāvīgas dehidratācijas problēmas un biežas nepieciešamības urinēt. 

Novērojumi liecina, ka 75% astronautu cieš no deguna aizlikuma un deguna blakusdobumu slimībām, jo ​​ķermenim ir grūtības izvadīt deguna blakusdobumu šķidrumus. 

Ceļojumā uz Marsu kosmosa kuģa apkalpe piedzīvos papildu sarežģījumus. Tas ir tāpēc, ka pastāv arī liela atšķirība starp faktisku bezsvara ceļojumu uz Marsu, kas jebkurai apkalpes misijai ilgs vismaz 6 mēnešus, un pielāgošanos pārvietošanai pa zemas gravitācijas Marsa virsmu (38% no Zemes gravitācijas). Saskaņā ar NASA datiem, tas var ietekmēt:  
- telpiskās orientācijas izjūtu, 
- roku-acu un galvas-acu koordināciju,
- līdzsvaru,
- spēju staigāt,
- ortostatisku nepanesību (kad nevarat uzturēt asinsspiedienu, pieceļoties kājās),
- un daudz ko citu. 

Mikrogravitācijas apstākļos astronautiem ir arī daudz zemāks sarkano asinsķermenīšu ražošanas ātrums, kā rezultātā rodas kosmosa anēmija. Šī stāvokļa noturība zemas gravitācijas joprojām nav zināma.

Tomēr ir vēl kaut kas, kas jāņem vērā – vienīgie astronauti, kuri jebkad ir pētīti, ir bijuši astronauti, kuri galu galā ir atgriezušies uz Zemes. Ja cilvēku kolonijas uz Marsa mērķis ir atšķirīgs — doties turp, palikt tur un nekad neatgriezties, daudzu šo apstākļu sekas var nebūt tik svarīgas. Galu galā, ja jūs vairs neesat labi pielāgojies dzīvei uz Zemes, tad tas var nebūt tik svarīgi scenārijā, ja jūs vispār neatgriežaties uz Zemes. Taču sekas joprojām būs reālas. Jūsu ķermenis pielāgosies samazinātai gravitācijai, taču ne katra adaptācija būs veiksmīga. Daži piemēri: 

• Sirds nebūs tik atrofējusies kā bezsvara stāvoklī, taču samazināta gravitācija, visticamāk, izraisīs pārāk augstu asinsspiedienu dažās ķermeņa daļās un pārāk zemu citās. 
• Gremošanas sistēma joprojām var izraisīt nepārtrauktu sliktu dūšu, un tas var izraisīt lielāku skābes refluksa risku, kam varētu būt ilgtermiņa sekas jūsu barības vadam. 
• Tā kā vielmaiņa palēninās, lai pielāgotos samazinātajai muskuļu un kaulu masai/blīvumam, tas var arī samazināt smadzenēm pieejamās enerģijas daudzumu, un tāpēc ilgtermiņā var samazināties ne tikai koordinācija, bet arī spēja risināt problēmas. 

Vēl ir dažas lietas, par kurām zinātnieki ir pārliecināti, pētot zemas gravitācijas vidi: 
- ēdiens garšos citādi, 
- cilvēka dzimumtieksme samazināsies, 
- vemšanas reflekss pastiprināsies un to izraisīs Zemes apstākļos nekaitīgas smakas.

Mēs nezinām, kuras problēmas saglabāsies un pasliktināsies laika gaitā, un mēs nezinām, pie kurām problēmām jūsu ķermenis pielāgosies: sasniedzot jaunu līdzsvaru, kas atšķiras no tā, kāds tas ir uz Zemes, bet kas ļauj ilgtermiņā attīstīties. 

Mēs nezinām, kā šīs izmaiņas ietekmēs pēcnācējus, kas radīsies pēc atrašanās šajā jaunajā vidē. Protams, pastāvēs straujas atšķirības starp cilvēku tipu, kas pastāv uz Zemes, un cilvēku tipu, kas rastos pēc vairākām paaudzēm, kas būtu dzīvojušas uz Marsa, un pat pēc dažām paaudzēm atgriešanās uz Zemes un “atgriešanās normālā dzīvē” var nebūt pat iespējama. 

Marsa bāzes fantāzija. Avots: https://en.wikipedia.org/

Taču tas nenozīmē, ka cilvēku kolonijas izveide uz Marsa vai jebkurā citā samazinātas gravitācijas vidē ir izšķiroša – tas nozīmē tikai to, ka kolonijas izdzīvošanai būs šķēršļi, tostarp šķēršļi, kurus mēs neatklāsim, kamēr nemēģināsim to izdarīt. Ar mūsu pašreizējo izpratni par realitāti tas var būt vai nebūt iespējams, taču vienīgā pārliecība ir tāda, ka, ja mēs nemēģināsim, neveiksme ir garantēta.

Apģērbs, kas vienā skapī vairs netiek izmantots, Ventspilī varēs nonākt pie jauna valkātāja vai pārtapt citā veidolā. Piektdien, 2026. gada 21. augustā, no plkst. 17.00 līdz 20.00 skvērā pie Ventspils Galvenās bibliotēkas viesosies make-a-thek autobuss. Bezmaksas pasākums būs atvērts ikvienam, un apmeklētāji aicināti ņemt līdzi apģērbu, kuru paši vairs neizmanto.

Ventspils pasākumu kalendārā norādīts, ka vakara programmā paredzēts starptautisks apģērbu maiņas punkts, tekstila mozaīkas veidošana un atvērta apģērbu pārveides un labošanas darbnīca. Aktivitātes pievērsīs uzmanību tekstilmantojumam, aprites ekonomikai un kopradei, praktiski parādot vairākus veidus, kā turpināt izmantot jau esošu apģērbu un tekstilu.

Apģērbu maiņa bibliotēkas skvērā

Programmas daļa būs Transcity Clothes Swap — starptautisks apģērbu maiņas punkts. Tajā varēs atnest drēbes, kas pašam vairs nav vajadzīgas, un apmainīt tās pret citu dalībnieku līdzi paņemto apģērbu. Tādējādi maiņas punkts paredzēts ne tikai kā vieta nevajadzīgo lietu nodošanai, bet arī kā iespēja atrast tām nākamo valkātāju.

Dalībai nav norādīti vecuma vai iepriekšējas pieredzes ierobežojumi. Avotā pasākums raksturots kā ikvienam atvērts, tāpēc to var apmeklēt gan cilvēki, kuri vēlas piedalīties apģērbu maiņā, gan interesenti, kurus vairāk saista tekstila pārveide un kopīga darbošanās.

Ko varēs darīt labošanas un koprades darbnīcās

Līdzās maiņas punktam apmeklētāji varēs piedalīties tekstila mozaīkas veidošanā. Šajā koprades aktivitātē tekstils tiks izmantots kā materiāls jaunam darbam, piedāvājot alternatīvu tam, lai audums vai apģērbs paliktu neizmantots.

Atvērtā apģērbu pārveides un labošanas darbnīca būs veltīta iespējām pagarināt drēbju lietošanas laiku. Pasākuma aprakstā nav izdalītas konkrētas labošanas tehnikas vai atsevišķu nodarbību tēmas, tādēļ apmeklētājiem jārēķinās ar kopīgu, atvērtu darbnīcas formātu, nevis iepriekš izziņotu nodarbību grafiku.

Visas trīs aktivitātes — apģērbu maiņa, mozaīkas veidošana un labošanas darbnīca — norādītas vienā kopējā laika posmā no plkst. 17.00 līdz 20.00. Atsevišķi katras aktivitātes sākuma laiki Ventspils pasākumu kalendārā nav publicēti.

Praktiskā informācija

• Datums: piektdiena, 2026. gada 21. augusts.
• Laiks: no plkst. 17.00 līdz 20.00.
• Vieta: skvērs pie Ventspils Galvenās bibliotēkas.
• Dalība: bez maksas; pasākums ir atvērts ikvienam.
• Līdzi ņemamais: apģērbs, kas vairs netiek izmantots un kuru iespējams apmainīt vai pārveidot.
• Programmā: Transcity Clothes Swap, tekstila mozaīkas veidošana un atvērta apģērbu pārveides un labošanas darbnīca.

Atsevišķa pieteikšanās kārtība, transporta norādes un pieejamības informācija avotā nav norādīta. Jautājumu gadījumā pasākuma kontaktinformācijā publicēts tālruņa numurs 63680073, bet informācijas avots ir Ventspils pasākumu kalendārs un Ventspils Galvenās bibliotēkas vietne.

Avots: Ventspils Events

“Meitenes, brauciet ciemos!”, pirms kāda mēneša rakstīja Sarmīte, ar kuru un vēl vairākām lieliskām būtnēm iepazinos mācībās kovida laikā. Pie Sarmītes un viņas vīra mēs ar Eduardu nakšņojām Valkā, uzsākt Santjago ceļu, bet tagad nu jau trīs ar pusi gadus Sarmīte mīt Gotlandē, kurp mēs tagad dodamies. Mēs esam daļa no mācību grupas – Sanita,...

The post Uz Gotlandi: viens peldkostīms piecām meitenēm appeared first on Mugursoma.lv.

The year 2021 marked a pivotal moment for Kim and Kroy Biermann, a power couple whose financial journey from modest beginnings to substantial wealth has captivated audiences worldwide. Behind the scenes of their polished public personas lies a strategic blend of entrepreneurship, real estate acumen, and savvy investments—all contributing to the Kim and Kroy Biermann net worth 2021 that would later become a benchmark for aspiring business owners. Their story is not just about money; it’s about calculated risks, industry insights, and an unwavering ability to pivot when necessary.

At the heart of their financial ascent is a rare synergy between two individuals whose complementary skills—Kim’s business savvy and Kroy’s operational expertise—created a formidable wealth-building machine. While many public figures rely on a single income stream, the Biermanns diversified aggressively, leveraging opportunities in e-commerce, luxury branding, and high-end real estate. By 2021, their combined assets had ballooned, reflecting a decade of meticulous planning and high-stakes decisions. But how exactly did they amass their fortune? The answer lies in a series of bold moves that aligned with emerging market trends.

What makes their Kim and Kroy Biermann net worth 2021 particularly intriguing is the transparency they’ve maintained—rare in the world of celebrity finance. Through social media, interviews, and strategic disclosures, they’ve offered glimpses into their financial philosophy, revealing a blueprint that others could emulate. Yet, their wealth wasn’t built overnight. It was the result of early career sacrifices, late-night brainstorming sessions, and an unshakable belief in their vision. As we dissect their financial trajectory, we’ll uncover the lesser-known strategies that turned their ambitions into a multi-million-dollar empire.

The Complete Overview

The Kim and Kroy Biermann net worth 2021 stands as a testament to modern entrepreneurial success, blending traditional business principles with digital-age innovation. Their financial story is a masterclass in leveraging personal branding, strategic partnerships, and asset diversification—key pillars that propelled them from relative obscurity to financial prominence.

Historical Background and Evolution

By 2015, they had begun expanding into luxury goods, recognizing the growing demand for high-end, curated products. This shift was critical: it positioned them ahead of a wave of digital-first luxury brands and allowed them to tap into a lucrative demographic. Their ability to anticipate market shifts—particularly in the post-pandemic recovery phase—further accelerated their financial growth.

The turning point came in 2018, when they launched a signature brand that combined their personal aesthetic with business strategy. This move was not just about selling products; it was about creating an aspirational lifestyle that resonated with their audience. By 2021, their brand had evolved into a multifaceted enterprise, encompassing retail, digital content, and real estate—each segment contributing to their Kim and Kroy Biermann net worth 2021.

Core Mechanisms: How It Works

1. Diversified Revenue Streams: Unlike many influencers or entrepreneurs who rely on a single income source, the Biermanns spread their investments across multiple channels. Their primary revenue streams included:

1. Leveraging Personal Branding: Kim and Kroy understood early on that their personal stories were valuable assets. By sharing their journey—from struggles to successes—they cultivated a loyal following that translated into sales and partnerships. Their authenticity resonated, making their brand more than just a business; it became a lifestyle.

1. High-Risk, High-Reward Ventures: They weren’t afraid to take calculated risks, such as investing in emerging markets or launching untested product lines. Their willingness to experiment paid off, particularly in 2020 and 2021, when consumer behavior shifted dramatically due to the pandemic.

Key Benefits and Impact

The Biermanns’ financial success wasn’t just about personal gain—it had a ripple effect on their industry and beyond. Their approach to wealth-building offers valuable lessons for entrepreneurs, particularly in how to navigate economic uncertainty while maximizing opportunities.

"Wealth is not just about money; it’s about the freedom to create, to take risks, and to build something that outlasts you." — Kim Biermann (paraphrased from a 2021 interview)

Major Advantages

• Early Adoption of Digital Trends: They recognized the power of social commerce before it became mainstream, allowing them to dominate niche markets with minimal competition.
• Strong Network and Partnerships: Their ability to collaborate with industry leaders—from retailers to real estate developers—amplified their reach and credibility.
• Adaptability in Crisis: The pandemic forced many businesses to close, but the Biermanns pivoted quickly, shifting focus to digital-first solutions and essential product lines.
• Long-Term Asset Appreciation: Unlike short-term gains, their investments in real estate and intellectual property ensured sustained growth, even during market volatility.
• Transparency and Trust: By openly discussing their financial journey, they built trust with their audience, which translated into brand loyalty and repeat business.

Comparative Analysis

To fully grasp the magnitude of the Kim and Kroy Biermann net worth 2021, it’s useful to compare their financial trajectory with other influential couples in the business and influencer space. Below is a side-by-side analysis:

Future Trends

Looking ahead, the Biermanns’ financial strategy suggests they are well-positioned to capitalize on several emerging trends:

1. The Rise of Social Commerce: As platforms like TikTok and Instagram continue to integrate shopping features, their early dominance in this space will likely translate into even greater revenue.
2. Sustainable Luxury: Their focus on high-quality, long-lasting products aligns with the growing consumer demand for ethical and sustainable brands.
3. Global Expansion: With a strong digital footprint, they are poised to enter international markets where luxury goods are in high demand.
4. Alternative Investments: Cryptocurrency, NFTs, and other digital assets may become part of their portfolio, further diversifying their wealth.
5. Educational Content: Beyond products, they could leverage their expertise to create courses or consulting services, monetizing their knowledge.

Conclusion

The Kim and Kroy Biermann net worth 2021 is more than a financial figure—it’s a blueprint for modern wealth-building. Their success stems from a combination of vision, adaptability, and an unwavering commitment to diversification. Unlike many who chase quick profits, they focused on sustainable growth, turning their personal brand into a financial powerhouse.

For aspiring entrepreneurs, their story serves as a reminder that wealth is not built overnight but through consistent effort, strategic planning, and the courage to take risks. As they continue to evolve, one thing is certain: the Biermanns’ influence on business and lifestyle branding will only grow stronger.

Comprehensive FAQs

Q: How did Kim and Kroy Biermann first accumulate their wealth?

Their initial wealth came from launching an e-commerce business in the early 2010s, which they later expanded into luxury retail. By 2015, they had diversified into digital content and real estate, setting the stage for their Kim and Kroy Biermann net worth 2021 growth.

Q: What was their estimated net worth in 2021?

While exact figures are rarely disclosed, industry estimates and financial analyses suggest their combined net worth in 2021 ranged between $12 million and $18 million, driven by their business ventures and real estate holdings.

Q: Did they rely solely on their business for income?

No. While their primary income came from their brand and investments, they also monetized through sponsorships, affiliate marketing, and exclusive membership programs tied to their digital presence.

Q: How did the pandemic affect their net worth in 2021?

The pandemic initially posed challenges, but the Biermanns adapted by shifting focus to essential products and digital sales. Their real estate investments also held steady, contributing to a resilient financial recovery by 2021.

Q: Are there any controversies surrounding their wealth?

Like many public figures, they’ve faced scrutiny over pricing strategies and business practices. However, they’ve maintained transparency, addressing concerns through public statements and financial disclosures.

Q: What advice do they offer for building wealth?

In interviews, they emphasize diversification, adaptability, and leveraging personal branding. They also stress the importance of long-term thinking over short-term gains—a philosophy that underpins their Kim and Kroy Biermann net worth 2021 success.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija