nekur.lv

Patīk man tā viņa balss jau kopš deviņdesmito beigām, sākot ar bet bet – Gold. Lēnu garu pirku un vācu tos ierakstus, līdz vienu brīdi sapratu, ka nu jau ir tik daudz, ka jāiet uz maksimumu.

Tad nu tagad varu atrādīt.

Sākam ar bet bet.

Kā atsauci lietoju viņu Discogs profilu.

Kārtoju pa rindām Albūmi -> Singli -> Kompilācijas, un pēc hronoloģijas, protams.

Kolekcija nav pilnīga – pietrūkst singls “Million roses”. Tas ir kaut kas interesants, jo ne tikai nav nopērkams nekur, bet arī nav nekur tā dziesma viņu izpildījumā atrodama noklausāma. Kaut kas rets, vienu reizi izdarīts un aizmirsts laikam… Ja nu vienīgi Rača kungam kaut kur MicRec noliktavu dziļumā ir, viens eksemplārs zem skapja kājas, lai nešūpojas. Kad publicēšu šo FB, jāietago viņu, mazums kas, brīnumi notiek…

Bet paga, nav gan vēl viss.

Es vispār ignorēju kaut kādas nejaušās kompilācijas, visādi Mikrofoni un Rokaptaujas un kas vēl nē, jo nu vienmēr tas pats Aizvējā vai Sarkans Mersedess vai kas, vai ne? Bet ne vienmēr.

Mēs jūs redzam – vienīgā vieta, kur ir Tautas Skaitīšana.
100% svaigs – Es Tik Tuvu Tev Esmu.
Dubultā superizlase – Saulainas Dienas Mūsu Bērniem.
Dziesmu krūze – Bruģis Ir Atkal Silts.

Un parādās otrais iksiņš – tur ir vieta priekš Latvijas Hiti 2009 01, kurā ir “Mīlestības Vēstule (Rakstīta Mazliet Par Vēlu)“.

Rača “Diena” es te pieliku kā vēl vienu interesantu eksemplāru – laikam jau samizdats (būtu jābūt tikai kasetes formātā šim), bet arī kaut kāda savādi rūpīga / profesionāla līmeņa. Atradu Valmieras mājā, tā kā sīkāku vēsturi par šo nezinu.

Un bonusam ir Lapinska kunga ierakstīts Mana Mīļā Meitene koncertieraksts. Sīkums, bet patīkami.

Jā… Un, protams, Mana Mīļā Meitene vinils ir kolekcijas pērle ar muzikantu autogrāfiem –

Lūk, tā… Sanāk, ka viņiem ir tieši 2 dziesmas, ko es nekad neesmu dzirdējis – tā vēstule & Miljons Rozes / Dāvāja Māriņa. Viss pārējais, vai labāks vai sliktāks, biežāk vai retāk, bet nu jau ir dzirdēts.

Kad gājām pirmoreiz uz Zsv koncertu Ulbrokā, Tinch sieviete iekomentēja pēc pirmā cēliena, ka ir pārsteigta, ka tā grupa ir tādi jautrie, jo viņai bijis iespaids, ka baigi zolīdie un romantiskie un tā. Jā, ja tu nezini Dziesmiņu par Čurāšanu, un Dziesmiņu par Košanu, un Auns, un Caurspīdīgā Kleitiņa, un vēl kaudzi citu, nu tad tā i.

Bet labi, uz galda vēl ir vieta… Liekam klāt Muktupāvela dziedāto.

Tā… Zodiaks ir seno laiku klasika, un es priecājos par Mirušo Gadsimtu – it kā mana jaunība, tikai nebiju gan ļoti pilsoniski atbildīgā vecumā, bet nu tagad klausoties spēju pavilkties uz tām klasikām – Taisnība, Tautas Laiks, Tēvu Zeme. Pats Mirušais Gadsimts vokāli varbūt mazāk.

Tad ir Lāčplēsis. Kāds jauks velns, bet par to es esmu jau rakstījis, salīdzinot 1988 ar 2018, te neko vairāk nelieku klāt.

Kas vēl mums ir…?

Lūsēns. Daudz Lūsēna, un tā arī ir kolosāla sadarbība, es teiktu, ka Pacel Acis ir labākais, jo Violets prasa specifisku garastāvokli. Latvisko depresiju, teiksim to tā. Starp citu, ja izdodas atrast ierakstā Lūsēna un Muktupāvela duo koncertu Liepājas Dzintarā kaut kad kovid gados, iesaku, tas ir kolosāls salikums.

Un tad ir vēl pāris Ziemassvētku albūmi un ar to krājums beidzas.

Te arī trūkst lietas, tikai neliku lapiņas – Krāsu Balāde, Kad Mīlestība Dzimst un gan jau ka vēl kaut kas, ko neesmu pat pamanījis, ka ir tādi bijuši.

Lūk, tā.

Vēl jau varētu to visu paplašināt, teiksim, no Muktupāvela atvasināt Lūsēna kolekciju, no bet bet tālāk Raču, un uztaisīt tādu milzīgu Venna diagrammu ar to, kā visa tā LV mūzika saiet kopā… Bet tam es esmu par slinku, labāk ir uzlikt kaut ko paskanēt, un varbūt “Pagriez skaļāk un dziedi līdzi.”

Kas tālāk?

Digitalizēt. Kasešu deku biju nopircis, bet nepatika kvalitāte, nodevu atpakaļ uz apkopi, un tad uz augusta beigām arī līnija-uz-USB adapteris būs, un tad var ciparot visu pēc kārtas. Realitāte ir tāda, ka kasetes nav mūžīgas, tas viens (vinils, CD un es pats arī nē, bet tas jau sekundāri), otrs – ka tomēr datorā vieglāk paņemt to failu un palaist uz kaut kādu sistēmu paskanēt.

Lai gan, protams, man ir arī (vai drīzāk – būs, kad dabūšu atpakaļ) visiem šiem formātiem lasītāji. Un arī lentiniekam, bet lentēs gan laikam šie būs a)retāki ieraksti un b)tīrākais samizdats.

Esmu runājis.

Un, ja nu tev ir kaut kas tirgojams no tā, kas man nav, vai kas man varētu nebūt – pērku.

Mēs izaugam, kļūstam pieauguši, veidojam paši savas dzīves un sen vairs neesam bērni. Un tomēr uz mūžu paliekam savu vecāku atvases, dēli un meitas savām mammām un tētiem. Tieši tādu Joahimu sastopam šajā grāmatā. Viņš sen vairs nav bērns, viņam ir pāri 50 gadiem, un viņš piedzīvo krīzi karjerā un ģimenē, šķiet, ka sāk zaudēt prātu, un mierinājumu vīrietis meklē pie mātes.

Protams, kā jau pieaudzis vīrietis, viņš taču neatzīs, ka ir atbraucis pēc mātes gādības. Nē, māte ir gados, viņai nepieciešama palīdzība saimniecībā, tāpēc dēls ieradies palīdzēt. Tiesa, spriežot pēc aprakstītā, šo sievieti nu nemaz nevar nosaukt par bezpalīdzīgu. Meierhofa māte ir tik ņipra kundze, ka dēlam brīžiem pagrūti turēt līdzi viņas peldēm aukstajā Baltijas jūrā, jaudai zāles pļaušanā, sparam izdomāt aizvien jaunus saimnieciskos darbus, kāpelēšanai pa palīgēku jumtiem, spējai izturēt sutu pirtī, un visām pārējām aktivitātēm.

Diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri katrs gadiem pieradis pie sava dzīves ritma, paradumiem un priekšstatiem par to, kā lietas darāmas, kādu brīsniņu nu atkal jādzīvo zem viena jumta. Māte joprojām ir māte, dēls joprojām ir dēls, tikai abi sen vairs nav tajās lomās, kādās reiz dzīvojuši kopā. Brīžiem viens otru kaitina, brīžiem gribas kaut ko otra dzīvē pakoriģēt, un kaut kur pa vidu tam visam ir ļoti daudz mīlestības. Man patīk, ka Meierhofs šīs attiecības necenšas padarīt nevainojamas. Tās tādas nav, un tām arī nav jābūt. Arī ainas, ko viņš atminas un apraksta no bērnības, nebūt nav kā no Hallmark filmas, bet tāda taču ir īstā dzīve. Tā ir vairāk nekā tikai parādām Instagram kopienai. Vai ne?

Vai man bija mīļākā nodaļa? Jā. "Māte pļauj".

Aizbraucu pie savas mammas, bija jau ap septiņiem. Pārmijām dažas frāzes, es sanesu mantas no mašīnas mājā, un tad mamma paziņoja, ka pļāpāšanai īsti nav vaļas, kamēr vēl gaišs, kaut kas jāpaspēj nopļaut. Jau sen gribēju viņai ierunāt šo grāmatu, lai izlasa. Taču tajā brīdī nekļūdīgi sapratu, ka man jānolasa mammai priekšā nodaļa "Māte pļauj". Tikai ar lasīšanu bija jāpagaida.

Kamēr mamma pļāva, devos novērtēt viņas kaujas arsenālu. Divi ar akumulatoru darbināmi trimmeri. Kāpēc divi? Viss ir pārdomāts: kamēr vienam lādējas baterija, var pļaut ar otru, jo motors vienai ierīcei divas baterijas pēc kārtas netur. Tātad divi trimmeri, divas baterijas - darbs taču nevar stāvēt. Vēl tur ir ar benzīnu darbināms trimmeris, motobloks, stumjamā benzīna pļaujmašīna un dažādas lielākas un mazākas uzpariktes ar un bez motoriem zaru un krūmu savaldīšanai. Nesen šai tehnikas saimei pievienojies arī traktors, uz kura var sēdēt un braši braukāt turpu šurpu, taupot kājas citiem darbiem.

Es stāvēju šķūnī un smējos. Meierhofa "Māte pļauj" bija skaidri redzama arī pie manas mammas. Arī mana mamma vienīgā vislabāk zina, kur viņas īpašumā kāds akmens no zemes izlīdis, kur celmiņš vai cits traucēklis var sabojāt pļāvēju asmeņus, kā labāk apiet to vai citu koku un ko pļaut nost nedrīkst nekādā gadījumā.

Vēlāk, kad tumsas tuvošanās apturēja pļaušanas rituālu, tiku pie lasīšanas, smējāmies abas. Kaut kas Meierhofa aprakstītajā ņiprajā, rosīgajā sievietē, kurai vienmēr ir vēl kāds darbs darāms, šķita silti un patīkami pazīstams.

Vai bija vēl kāda nodaļa, kurā smējos skaļi? Jā, un ne viena vien. Īpaši prātā palikusi epizode par izrādi ar Meierhofa piedalīšanos, suņiem, kļūmi skatuves dekorāciju mehānismā un koristu, kurš tajās iesprūst. Meierhofam piemīt brīnišķīga spēja dzīves absurdumu nevis uzkonstruēt, bet pamanīt. Un, šķiet, tieši tāpēc viņa humors ir tik dzirkstošs. Viss ir pietiekami absurds, lai būtu ļoti smieklīgi, un vienlaikus pietiekami īsts, lai nodomātu: jā, protams, ka tieši tā arī varēja gadīties. Taču līdz galam nav skaidrs, kas no tā visa ir noticis patiešām, un kas piedomāts grāmatas vajadzībām. Bet patiesībā tas arī nav svarīgi.

Meierhofs prot pamanīt mazās cilvēka īpatnības, paradumus un aizrautības, kas no malas var šķist dīvainas, bet tuviniekiem ir bezgala amizantas un mīļas. To, kā cilvēks kaut ko dara, ko vienmēr saka, par ko sajūsminās, kam nespēj paiet garām un kas viņam noteikti vēl jāpaspēj izdarīt, kamēr nav satumsis. Autors labdabīgi pavīpsnā par šīm īpatnībām, bet nekad nesmejas par pašu cilvēku. Un arī par sevi viņš iesmej gana daudz un nesaudzīgi.

Laikam tieši tas mani Meierhofa rakstītajā aizkustina visvairāk. Lasot par viņa mammu, man nemitīgi radās asociācijas ar savējo. Ne tāpēc, ka abas būtu vienādas, bet tāpēc, ka arī mana mamma ir no tiem cilvēkiem, kuri rosās, dara, izdomā un atkal dara. Jā, ar savām dīvainībām, kā mēs visi, bet vitāla, enerģiska un spara pilna.

Pat mazliet apskaužu Meierhofu par to, cik dzīvu savas mammas tēlu viņam izdevies saglabāt grāmatā. Es arī gribētu prast tā uzrakstīt par savējo - ar humoru un lielu mīlestību. Tā, lai mani bērni pēc daudziem gadiem varētu lasīt par savu omi un priecāties, cik vitāla viņa bijusi. Pasmaidīt par pļaušanas arsenālu šķūnī, par traktoru un nepieciešamību septiņos vakarā vēl kaut ko pagūt nopļaut, bet caur visiem šiem stāstiem sajust pašu cilvēku. Es ceru, ka vismaz mazliet man tas ir izdevies ar šo atsauksmi.

Meierhofs prot par ģimeni, novecošanu, zaudējumiem un dzīves dīvainībām rakstīt tā, ka smagums nekur nepazūd, bet nekļūst nomācošs. Viņš prot pasmieties par cilvēku dīvainībām, nezaudējot maigumu pret pašiem cilvēkiem. Tāpēc viņa grāmatas ļoti iesaku tiem, kuri grib uz dzīvi un arī novecošanu paraudzīties caur gaiša humora prizmu.

Sanāca tiešām svētku astītes pasākumā piedalīties. Jo - visi ar Rīgas svētkiem saistītie pasākumi sākās jau piektdien, 14.augustā. Un man sanāca kā sanāca, kaut arī Toms teorētiski varēja kaut vakar pabūt (laikam īsti neieskatījās pasākumu programmā), jo atgriezās Rīgā jau piektdienas vakarā; man tā braukšana uz lielpilsētu bija vakar ar pusdienlaika vilcienu. Un nu nesanāca sadomāt tās pilsētvides aktivitātes. Tas pasākums, kurš varētu būt interesants, sākās 23.30 vakarā un ija paredzēts līdz 2.00 nakti. nu, neparakstījāmies. Ne es, ne māsa, ne Toms.

Toties šodien aizbraucām uz Sarkandaugavu. Uz pasākumu "Kāpēc Daugava sarkana?" Rīgas Sarkandaugavas pamatskolas pagalmā. 

Aktivitātes jau jaukas, jaunatnei vairāk domātas. Tomēr Toms un māsa sev atrada aktivitāti, kas ieinteresēja. Ar speciālāk krāsām varēja uzbakstīt uz audekla zīmējumu, kurš tur ilgāk paglabāsies. Māsai pietika ar bildi uz audekla maisiņa, Tomam savajadzējās baltu t-krekliņu no abam pusēm apķibināt.

Bērnu ielu teātra Artišoks uzstāšanās kuplināja pasākumu.

Un, ja kas - bija neierasti saņemt atļauju apzīmēt skolu.

Pēc pasākuma apmeklēšanas uzkāpām vēl Dauderu tornī.

Manas bildes, drusku apjukušā kārtībā

Dažas bildes no Toma aparāta. Arī visādā ne kārtībā

Izlasīju:

Mark of Calth (The Horus Heresy #25)

Noklausījos:

Charles Dean – The Heroic Villain #1-3

J.F. Brink – Defiance of the Fall #10-12

Lasu:

Legacies of Betrayal (The Horus Heresy #31)

Klausos:

Scott Bartlett – Spacers #1-6

Lasīšu:

War Without End (The Horus Heresy #33)

Anthony Ryan – Raven’s Shadow #1-3

Klausīšos:

J.F. Brink – Defiance of the Fall #13-15

Ikvienam burvīgam parkam, pils dārzam vai zaļam pilsētas laukumam ir savs radītājs. Ainavu dizains ir viens no senākajiem, bet vienlaikus arī visstraujāk augošajiem mākslas veidiem Eiropā. No karaļu dārziem līdz mūsdienu zaļajām pilsētām tas smalki veido mūsu ārtelpu. Ielūkosimies šīs jomas saknēs un tās pārtapšanā par nozari, kā arī iepazīsim piecus eiropiešus, kuri joprojām iedvesmo dārzu veidotājus visā pasaulē.

Dārzi, ko radījusi nevis daba, bet cilvēks

Ilgu laiku ainavu māksla tika saistīta ar grezniem piļu un muižu dārziem. Vienas no spilgtākajām pēdām atstājuši mauru dārzi Pireneju pussalā: Granadas Alhambras un Generalifes pagalmi, kuros valda ūdens, ēna un smaržas, joprojām tiek uzskatīti par vienu no skaistākajiem dārzu ideāliem Eiropā. Renesanses laikmeta Itālijā radās cita skola — ģeometriski villu dārzi ar terasēm un strūklakām, piemēram, slavenā Villa d’Este netālu no Romas, kļuva par Eiropas „veidotā“ dārza aizsākumu. XVII gs. Francijā André Le Nôtre Versaļā pilnveidoja stingro, simetrisko „franču dārzu“, bet XVIII gs. Anglijā sākās sacelšanās pret šādu kārtību — radās brīvs angļu ainavu parks, kas atdarināja dabisko ainavu.

Kad radās profesija

Lai gan cilvēki dārzus veidojuši gadu tūkstošiem, pati profesija ir samērā jauna. Terminu „ainavu arhitektūra“ 1828. gadā radīja skots Gilberts Leings Mīsons, bet XIX gs. enciklopēdists Džons Klaudijs Laudons to popularizēja. Kā patstāvīga profesija šī joma izveidojās XIX gs. otrajā pusē, kad 1863. gadā Frederiks Lovs Olmsteds, veidojot Ņujorkas Centrālparku, oficiāli nosauca sevi par „ainavu arhitektu“. Tādēļ tieši XIX gadsimtu visbiežāk uzskata par šīs nozares sākumu. 1948. gadā Kembridžā tika dibināta Starptautiskā Ainavu arhitektu federācija (IFLA), un par tās pirmo prezidentu kļuva britu sers Džefrijs Dželikovs.

Kā no muižu dārziem izauga miljardiem vērts tirgus

Ainavu dizaina vēsture ir stāsts par to, kā apstādījumi no privilēģijas kļuva par ikdienas sastāvdaļu. XIX gs. rūpniecības attīstība pilsētās radīja vajadzību pēc publiskiem parkiem — īstām iedzīvotāju „zaļajām plaušām“. XX gs. modernisms atnesa jaunas formas, bet mūsdienās šo jomu veido ekoloģija, klimata pārmaiņas un vajadzība pēc labbūtības: zaļā infrastruktūra, lietusdārzi un ilgtspējīgas pilsētas. Arī tirgus ir audzis: saskaņā ar „Grand View Research“ datiem pasaules ainavu veidošanas pakalpojumu tirgus 2024. gadā sasniedza aptuveni 330 miljardus ASV dolāru, bet līdz 2030. gadam tam vajadzētu pieaugt līdz gandrīz 485 miljardiem (vidējais gada pieaugums — 6,6 procenti).

Pieci eiropieši, kuri mainīja dārzu mākslu

Ainavu dizaina vēsturi vislabāk izstāsta cilvēki. Lūk, pieci Eiropas meistari — pa vienam no dažādām valstīm un laikmetiem.

Lanselots „Capability“ Brauns · Apvienotā Karaliste

XVIII gs. strādājušais Lanselots Brauns (1716–1783) tiek uzskatīts par angļu ainavu parka tēvu. Iesauku „Capability“ viņš ieguva, mēdzot teikt, ka pasūtītāju īpašumiem ir „iespējas“ (angļu capabilities) kļūt par skaistu ainavu. Savas dzīves laikā viņš pārveidoja aptuveni 250 muižu parkus, tostarp Blenheimas un Četsvortas, radot viļņotus zālienus, līkumotus ezerus un koku salas, kas kļuva par jaunu skaistuma etalonu un joprojām veido Anglijas lauku ainavu.

Pjetro Porčinai · Itālija

Florencietis Pjetro Porčinai (1910–1986) bija nozīmīgākais XX gs. Itālijas ainavu arhitekts un viens no IFLA dibinātājiem. Viņš centās panākt, lai dārzs izskatītos tā, it kā neviens to nebūtu veidojis, — lai tas dabiski iekļautos apkārtējā vidē. Viņa darbi, piemēram, kopā ar Oskaru Nīmeieru veidotais izdevniecības „Mondadori“ galvenās mītnes parks un Pinokio parks Kolodi, palīdzēja pacelt šo profesiju līdz patstāvīgas mākslas līmenim Itālijā un visā Eiropā.

Gonçalo Ribeiro Telles · Portugāle

Portugāļu ainavu arhitektūras aizsācējs Gonçalo Ribeiro Telles (1922–2020) savu redzējumu visspilgtāk iemiesoja Lisabonas Kalusta Gulbenkjana fonda dārzos (Valmora balva, 1975. gads) un izveidoja galvaspilsētas zaļos koridorus. 2013. gadā viņam tika piešķirta sera Džefrija Dželikova balva — augstākais apbalvojums pasaulē šajā jomā. Viņš bija arī viens no pirmajiem Portugāles politiķiem, kurš skaļi sāka runāt par ekoloģiju.

Fernando Karunčo · Spānija

Spānis Fernando Karunčo savu ceļu ainavu dizainā sāka ar ko negaidītu — filozofijas studijām. Viņa dārzi ir stingras ģeometrijas, gaismas un ēnas spēles kompozīcijas, kurās senā lauksaimniecība sastopas ar modernismu, piemēram, slavenais Mas de les Voltes ar viļņotiem labības laukiem un Fundación Botín dārzi Santanderā. Leģendārais arhitekts Dens Kailijs viņu dēvēja par savu ideju turpinātāju, bet kritiķi — par vienu no Vidusjūras dārzu nākotnes veidotājiem.

Pīts Oudolfs · Nīderlande

Nīderlandietis Pīts Oudolfs (dz. 1944. gadā) mainīja pašu skatījumu uz augiem. Viņa „daudzgadīgo augu jaunā viļņa“ (angļu New Perennial) dārzi ir skaisti ne tik daudz īslaicīgo ziedu, cik formas, faktūras un sēklu dēļ, kas saglabājas pat ziemā. Viņa slavenākie darbi — Ņujorkas „High Line“ parks uz vecajām dzelzceļa estakādēm, Čikāgas „Lurie Garden“ un „Hauser & Wirth“ dārzs Anglijā — iedvesmojuši dārzkopjus visā pasaulē stādījumus veidot dabiskāk.

Sigita Rudaminiene · Lietuva

Mūsdienās arī Lietuvas speciālisti veido savdabīgu un arvien atpazīstamāku ainavu dizaina virzienu. Viena no spilgtākajām jaunās paaudzes veidotājām ir Sigita Rudaminiene, ainavu dizaina studijas „Žydinti erdvė“ dibinātāja.

Viņas darbos estētiskas augu kompozīcijas ir apvienotas ar skaidru telpas struktūru, funkcionalitāti un cieņu pret dabisko vidi. Spēja saskatīt ne tikai atsevišķus augus, bet arī visu laika gaitā mainīgo ainavu ļauj Sigitu Rudaminieni uzskatīt par vienu no labākajām un daudzsološākajām mūsdienu ainavu dizainerēm Lietuvā.

Sigitas veidotos projektus, augu kompozīcijas un praktiskas dārza idejas var atrast „Žydinti erdvė“ „Instagram“ kontā un tīmekļvietnē.

Un ko no tā varam paņemt sev?

Šo meistaru stāsti atgādina vienkāršu patiesību: laba telpa nerodas nejauši. Tas pats princips attiecas gan uz Lietuvas pilsētu skvēriem, gan nelielu pagalmu pie mājas — pārdomāti apstādījumi maina ne tikai skatu, bet arī pašsajūtu. Aiz ikvienas harmoniskas telpas slēpjas tās veidotāja spēja apvienot estētiku, funkcionalitāti un dabas ritmu. Iespējams, nākamreiz, pastaigājoties pa parku vai plānojot savu dārzu, jūs uz tiem paraudzīsieties mazliet citām acīm.

Foto: Generalifes dārzi, Granada (Spānija) — vieni no ietekmīgākajiem mauru dārziem Eiropā. Wikimedia Commons (CC0).

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija