nekur.lv

…Вы посмотрите, что делают американцы. Ведь они давно это уяснили. У них военный человек, не выбрасывается на периферию как в России. У нас только ФСБ не выбрасывает своих людей. А что касается армии, то здесь работает закон джунглей — отслужил и выбросили человека из системы. И забыли. 99% резервистов вынуждены искать себе места в жизни.

— Это очень ценное замечание…

vara bungas: Jau runājām par RU privātām armijām kā zalo cilvēciņu avotu, te būs vēl viens – kazaki, kas no kartona zobeniem un skārda medaļām izrotātas butaforijas pārtaps par rezerves karavīru eliti. Neko nevaru iebilst, solis  pareizā virzienā. Interesanti, ka par rezerves karavīru maksimāli efektīvu utilizāciju rūpējas valsts, kurai cilvēkresursu nekad nav trūcis, ko tad teikt par LV…  Te tad katram atvaļinātam virsniekam un instruktoram būtu jābūt tādā līmeņa uzskaitē, ka AM un NBS komandieris personīgi apsveic Ziemassvētkos  :). Bet nekā tamlīdzīga… ne čiku ne grabu, līdz 2014.gadam par NBS rezervi vispār neviens nerunāja. Drīz redzēsim, kā šāda attieksme ietekmē rezerves karavīru gatavību  “mobilizēties” un ierasties uz mācībām. Atzīstams mērķis būtu 65% ierašanās no izsūtītiem mobilizācijas rīkojumiem, kas ir sasniedzams rādītājs, to šogad pierādīja igauņi.

Tikai tā, lai nebūtu pavisam kluss.

Ar žvadzekli digitalizējām slaveno 1984. gadā izdoto Martuzāna grāmatu «Kā Pēcis Beiskāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja». Par godu tās izdošanas četrdesmit gadu jubilejai. Ar diezgan nopietnu šurpu-turpu, bet ar tekstu «surprise me, mazafaka» kāda trešā iterācija ir sanākusi relatīvi brīnišķīga.

Neviens nav salīdzinājis vārdu pret vārdu, bet izskatās ticami.

Faithful to the print. The book's own typos and inconsistencies were kept as printed, and its long dialogue dashes are kept too. One example is the listing on page 187 using 16 where the text says 15. Two screens on pages 63 and 66 seem to have been printed in each other's place. A pen note on the scan points this out, but they are kept in book order.

B. Martuzāns, «Kā Pēcis Beisikāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja»

Mūsu naktsmāju saimniece ir viena no netālu esošās Eco Village Moldova radītājām, pēc brokastīm aizdodamies to apciemot. Dārzu un ēkas no ārpuses varam aplūkot, bet nevienu ļautiņu nesatiekam, laikam ir pārāk agrs. Labs ir, lecam auto un laižam uz Moldovas ziemeļaustrumiem, kur atrodas pilsēta Soroca, kas tiek dēvēta par Moldovas romu galvaspilsētu. Gar ceļa malām...

The post Moldova: Dņestras krasti, romu galvaspilsēta un pašlasīti valrieksti appeared first on Mugursoma.lv.

vara bungas: Interesants apkopojums par dažādu armiju zābaku tipiem, kas varētu būt noderīgs NBS modes vēsturniekiem nodrošinājuma speciālistiem, lai tie labāk orientētos ražotāju un zīmolu zīmolu pasaulē. No savas puses teikšu, ka gatavnieka zābakiem ir jābūt dārgiem un ievalkātiem. Dārgiem ne tādā nozīmē, ka tev jāmeklē pēc iespējas lielāku cenu, bet tādā, ka tas būtu dārgākais apģērba elements no tā ko vari atļauties. Piemēram, jaka par 150 euro un zābaki par 75 – neder, bet zābaki 150 un jaka 75  – ir OK. Tas atmakāsies.

UPD1 (pamatteksts aiz UPD1)

kolēģis “Rozā sivēns”, kurš rubī  tirgus fišku :) iesaka:

“…Nu kaut vai sākot ar to pašu LOWA. Vai Meindl. Tie netā puslīdz brīvi pieejami. Konkrētus modeļus nevarēšu ieteikt, jo tieši military nav mana joma.
Internets rokās un individuālas piemērotības loterija sākot no 190gbp/240eur+ mazumtirdzniecībā. No membrānām iesaku pameklēt ar eVent vai kādu no TORAY Dermizax versijām.

Iesaku pievērst uzmanību mazākiem vācu/itāļu ražotājiem/ Mīnuss gan tas, ka angliskajā interneta telpā pamaz atsauksmju būs.
Toties mani parsteidza Itāļu atbilde par brāķu procentu (kas klasiski apaviem ir 0,9-1,5% pat labiem ražotājiem) – mums nav tādu gadījumu (un izbrīns sejā par to, ka šāds jautājums vispār ir uzdots) …
Itāļiem gan iepirkums par mid ar gore-tex sākas no 150eur par min.1500 pāru partiju.. Salīdzinājumam – Bates ražotāja cena ir gandrīz 4x zemāka.

Cerams, ka vismaz kaut kad militāristi nāks pie prāta un tiešām sāks domāt, kas, pēc kāda principa un par cik tiek pirkts. Šobrīd viss darbojas pēc – ko mēs ātrāk varam dabūt, ko mēs esam pirkuši, ko mēs varāk varam nopirkt par pieejamo budžetu.. Vai arī ko mēs varam nopirkt no tiem foršajiem čaļiem, kas mums ir lieli draugi…. Sāpe ir, bet nebūs īstā vieta kur pļāpāt ar valsti saistītu institūciju iepirkumiem :) :)
Nu tas īsumā.”

 Australia

Since 2000, the Australian Army (as well as other its other Defence branches), primarily uses the Redback Terra Combat Boot as a replacement for the Vietnam War-era General Purpose combat boots. It was given a limited amount of tests in 1999, and was later distributed in 2000. Despite the boot’s general aptitude for the tasks which the ADF had first put it in place for, it still had major flaws. 90% of all negative feedback from soldiers was about its inappropriate sizing, having only 43 different sizes. Many also claimed that its sole could rot in worst case tropical circumstances.

Currently, development is underway to create a better boot. To address concerns, the Australian Army maintains a list of approved non-standard issue boots that can be worn by troops. Boots approved by the Chief of Army as at 25/6/11 include:

• ALTAMA 4156 or 4158 3LC Hot Weather
• Belleville M590 or M591 Hot Weather
• Bates 30501 Durashock desert
• Crossfire Peacekeeper plus
• DANNER Acadia Desert
• MEINDL Desert fox Safari
• LOWA Urban Desert
• GARMONT T8 Multi Terrain

Argentina

In the early 20th century, Argentine soldiers worn hobnail boots with leather gaiters as well as jackboots. The combat boots worn during the Falklands War came with durable stitched rubber soles which were stolen from dead Argentines by the British as they were preferred to the poorly made DMS (Direct Moulded Sole) boots. These boots continue to be worn today as well as the later pattern with “EA” stamped on the leg.

Belgium

Belgian combat boots are marked by the abbreviation “ABL” (Armée Belge / Belgisch Leger), i.e. “Belgian armed forces” in French and Dutch languages. The soles of Belgian combat boots have different markings, according to the soles manufacturers: Rugak, Rubex and Solidor (models of 1970-s). Leather uppers have markings of “GESKA” (“Geska” NV) or “ARWY NV“. Belgian Combats of the years 1970-90s come with stitched rubber soles. Later pattern made by Urban Body Protection International and come with British type “tyre tread” soles.

France

Combat boots of the French army are nicknamed “rangers” because of their similarity to the M 43 American model. Since the end of the world war 2, three models have been manufactured. The first model was based on the 1952 combat ankle-boots on which a leather high-top cuff with two buckles were added. It was made of sturdy but very stiff brown coloured cowhide leather. It was called “brodequin à jambière attenante Mle 1952″ and was widely distributed from 1956 on, in priority to airborne troops engaged in Algeria. In 1961, a simplified version was introduced, the boot and the leather cuff being made in one piece. In 1965 a new version of the 1961 model was introduced made of shined black grained leather more flexible than the original one. Their soles were of a direct molded type. In 1986 a transitory model with laces to the top and enhanced waterproofing was experimented under the designation “combat boots model F 2″ but was not adopted. The two first models had to be blackened with coloured grease and shoe polish. They were issued to French soldiers including Foreign legionnaires until the beginning of the 90s and then were kept in store in case of conflict. A lot of them have been released on the market after the gendarmerie dropped the territorial defense mission at the beginning of the 21st Century. A winter model, with laces to the top and a Gore-tex lining was introduced in 1998. The third and winter model are still in service in the French army but are progressively replaced in operation by more modern Meindl type boots.

Norway

The current combat boot used by the Norwegian armed forces is the M77, it was introduced in 1977 and is produced by Alfa Skofabrikk AS. The M77 boot took ten years to develop and strict requirements were set for weight, durability, water resistance, comfort, as well as having to be easy to maintain and good at resisting heat for quicker drying. The Norwegian army frequently test boots from other manufacturers, they have, however, not made any plans to change boots for their soldiers. The M77 boot has notches along the sole and in the heel made for the NATO issue skis used by the Norwegian Armed Forces. The bindings for these skis fit the M77 boots as well as the thick waterproof outer shoes they can be put in, and can be used for skis as well as snowshoes.

Sweden

The military started using boots in 1779. The current model is m/90 that is designed to be both comfortable and light as well as giving ankle support. They are part of the m/90 uniform system.

South Africa

The South African National Defence Force are issued brown combat boots with pimple print leather and stitched rubber soles. Paratroopers wear the same boots but tie them up in way to increase ankle support.

Spain

Spain has issued triple buckled boots manufactured by Segarra. Fully laced up boots became generic from 84-86, It seems that the 80s have been here thousand different types of boots … vibram sole or Panama, buckles and laces, eyelets or speedlace, etc., etc. However there were three known “models”, namely:

• Boot “regular” – which was the road with uniform instruction and campaign. Its sole thickness was respectable, and had a fixation tronillos. In principle, and unless “exclusives” was always, by default, the smooth soles fell into disuse over time, leaving only the model instruction and campaign.
• Boot “to walk” – which was basically and fundamentally, the same boot that used in the field, but with a twist differentiating remarkable: since a boot to wear on the street, and therefore, to walk on flat floor, the sole was quite thinner lacked tacos and was more “light” because it was a shoe for the soldier on the street “andase comfortable”, and was not recociesen feet … at least in summer. It was known more “vulgar” and floor light.
• Boot paratrooper – As its name suggests and defines, was a boot exclusive to paratrooper units. It lacked the issue triple bucksbuckes (for obvious reasons …. trying to jump in not providing the strings or winds bell parachute could get dangerously hooked on them), which was slightly higher than normal three buckles for, among other things, give the game shin-ankle-foot extra support, all of which reinforced toe and heel.

This would be the existing general approach in the late seventies and early eighties. For this reason, Segarra plunged into great problems of various kinds, preventing deliveries regularly meet and boots supply contract with the Ministry of Defense, which and given the situation, this eventually led to the closure of the same-had to find another alternative provider, serving as its choice on the industrial firm Imipiel. Except small details differentiating Imipiel boots were supplied, in principle, a carbon copy of the previous aesthetic Segarra, including the aspect of the sole although this was not screwed so much so that, at a distance, the simple observation of the same, gave the feeling of being wrong indeed be traditional Segarra. Unlike these, the bill turned out to be poorly made Imipiel boots, since it opened and took off with relative ease and in a short time, greatly shorten its life, a detail that was not lost on the charge-charge of the Ministry of Defense, responsible for assessing and managing this type of equipment.

An attempt to improve these boots, Imipiel, aesthetically similar to the old Segarra they replaced was withdrawing sole change their tacos and incorporating Panama type soles with idea to fix the problem of debonding as not liking the Ministry’s action raised-but accepting lesser circumstantially as parallel studies were initiated for the final adoption of a new model boot, and other new concept, being made primitiivo or original boot the current model of education and campaign, which, as is well known, has no triple buckles and full roped covering up the rod, as in a former paratrooper styled boot it were, having been several manufacturers of these boots, including Iturri and Vidal.

United Kingdom and Commonwealth

In late World War I, the standard Ammunition boots were replaced from 1917 to 1918 with the high-lacing calf-length Field Service Boots for service in the trenches to combat trench foot.

The British Army introduced the DMS (Direct Moulded Sole) ankle boot in 1958. This had a moulded plastic sole and was externally similar to the World War Two Ammo Boot. However, as the leather was of shoddy quality at best, the boots leaked and could not be made satisfactorily water-resistant. The low sideless tongue also allowed water to get in over the top of the foot. Once water had got into the boot, it would evaporate through the top of the boot but not through the plastic sole, thereby keeping the foot wet and accelerating trench-foot. Although mesh insoles were issued to combat this, they were themselves fragile and could lead to ‘burning’ of the sole of the foot, with the result that most soldiers used commercially available sports-shoe insoles instead. This type of boot continued in service until the mid-1980s, after its unsatisfactory characteristics became a matter of public concern owing to the severe cases of trench-foot incurred during the Falklands War. The DMS boot was worn with anklets or wind-around puttees.

The immediate successor of the DMS boot was the “Boot, Combat High” – or as the soldiers themselves described it, the Boot Cardboard Horrible. Basically little more than a toecapless DMS boot extended up to mid-calf length, it was scarcely better than its predecessor. Theoretically waterproofed, it was therefore sweaty and unpleasant, and could cause acute tendinitis. A MkII version was introduced to solve this, but found little favour. Its only real advantage was that it was not supposed to be ‘bulled’ to a mirror shine.

The Combat Assault Boots (CAB) are still current issue and are used primarily for combat training and general service although privately purchased boots are often deemed acceptable as long as they are made of black leather. The Foot Guards still use modified ammunition boots. These boots, being primarily made of leather, can be brought to a high shine for the ceremonial purpose, although boots used as every-day military footwear tend to be left comparatively dull, but clean.

Various levels of shine can be achieved with CAB. However, when on exercise (in the field) or on operations, soldiers are only required to shine their boots to combat high.

Jungle boots supplied by various manufactures are also commonly worn in barracks due to the ability to carry out loaded marches faster and for longer.

From 2012 Armed Forces personnel will have a newly designed range of brown combat boots to replace the black and desert combat footwear they currently wear. Personnel will have the choice of five different boots depending on where they are based and what role they are in.

• Desert Combat  worn by dismounted troops conducting medium to high levels of activity in desert type environments with temperatures exceeding 40 degrees Celsius.

• Desert Patrol  worn by drivers/armoured troops conducting lower levels of activity in desert type environments exceeding 40 degrees Celsius.

• Temperate Combat  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperate (European) climates.

• Patrol  worn by mounted troops (drivers/armoured troops) taking part in lower levels of activity in temperate (European) climates.

• Cold Wet Weather  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperatures down to – 20 degrees Celsius.

Each of the five boot types comes in two different styles, so personnel can wear whichever one is more comfortable for them. The new brown boots, which have been developed to match the MTP uniform worn by Service personnel, will be made in two different fittings designed for the first time to take account of the different shapes of men and women’s feet. The current black boots will carry on to be worn with most non-camouflage uniforms as well as units on parade in full dress uniform, such as regiments performing ceremonial duties in central London.

United States

The first true modern combat boots in the US Army, officially titled “Boots, Combat Service”, were introduced in conjunction with the M-1943 Uniform Ensemble during World War II. They were modified service shoes, with an extended, rough-out or, more commonly, a smooth leather high-top cuff added. The cuff was closed using two buckles, allowing the boots to replace the existing service shoes and leggings worn by most soldiers with a more convenient and practical solution. The boots, and the service shoes they were made from, had a one piece sole and heel, made from molded synthetic or reclaimed rubber. These “double buckle” boots were worn through the Korean War as a substitute for the Boots, Russet, Leather Lace Up introduced in 1948. The first type of Combat Boots, or Combat Tropical boots were based on the “buckle boot” design and worn during the early parts of the Vietnam War.

In 1957, the US Army switched to shined black combat boots, although the transition to black boots was not completed until late in the Vietnam War, which also saw the introduction of the jungle boot. Both of these boots had a direct molded sole. The jungle boot had a black leather lower and an olive drab nylon upper. Black boots continued to be worn following Vietnam, with the M81 BDU, although non-shine boots were considered by the Army. As the BDU was replaced with the MCCUU, Army Combat Uniform, and Airman Battle Uniform the services transitioned to more practical, non-shine footwear. The only current military service mandating shined black combat boots are the United States Naval Sea Cadet Corps, the Auxiliary Cadet Detachment of the Naval forces, and the Civil Air Patrol, the Auxiliary of the U.S. Air Force, in conjunction with the BDU utility uniform.

As the United States Marine Corps transitioned from its utility uniform to the MCCUU, they discarded shined black combat boots, and switched to more functional tan rough-out (non-shine) combat boots, with either hot weather or temperate weather versions. The standard-issue boot is the Belleville 500 Waterproof USMC combat boot. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and bear the Eagle, Globe, and Anchor on the outer heel of each boot. By 2012 these will be replaced by 2 variants (waterproof and hot weather) of the Danner RAT (Rugged All-Terrain) boot, which uses a combination of nylon, rough-out suede, and smooth synthetic leather in its construction.

The United States Army followed suit in 2002 with the introduction of the Army Combat Uniform, which also switched to tan rough-out combat boots, called the Army Combat Boot, and cotton socks. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and are no longer authorized to have a ‘shoe-like’ appearance. Two versions exist, a 2.5 lb temperate weather boot, and a 2 lb hot weather (desert) boot. Current manufacturers are Altama, Bates, Belleville Boot, McRae, Rocky, Warson Brands/Converse and Wellco.

via http://collectionsacprada.blogspot.com

Reizē ar Piekūnmuižas-Klijānmuižas–Vanagmuižas apskati pamanīju ko nebijušu — pie Gaisa tilta svaiga asfalta celiņš ar vilinošu norādi uz Zemitānu staciju:

Domāts, darīts, jāizmēģina. Ha, pēc metriem simt beidzas tā:

Pa kreiso malu caur stāvlaukumu var tikt uz Zemitānu staciju, tak vienalga smieklīgi, ka tik lepns sākums tik drīz tik necili beidzas.

Partiju balsu īpatsvara korrelācija ir parocīga, lai atrastu partiju puduŗus — partijas ar līdzīgu vēlētāju loku un savstarpēji pozitīvu balsu īpatsvara korrelāciju. Pēc partiju puduŗiem var secināt, kādi vēlētāju grupējumi ir un kas tiem pamatā. Nule notikušās Saeimas vēlēšanās korrelāciju tābula, izmantojot partiju īpatsvaru pašvaldību griezumā, ir tāda (negātīva korrelācija sarkana, īpaši augsta (>⅔) — zaļa):

Lai atrastu puduŗus, iesim soli pa solim.

1. Atrodam augstāko savstarpējo korrelāciju. Ahā, LPV ar “Stabilitāti” 0,9034. Lūk, viena, krievu puduŗa kodols.
2. Meklējam nākamo augstāko korrelāciju. Ahā, “Stabilitātei” ar “Saskaņas centru” 0,8466. Pārbaudām vēl LPV un “Saskaņas centra” korrelāciju — arī pozitīva. Tādējādi “Saskaņas centrs” piebiedrojas krievu partiju pudurim.
3. Meklējam nākamo. “Austošai Saulei” ar Gobzema sarakstu 0,8395. Jāatzīst, negaidīju. Bet tātad šīgada Gobzema partija atbalstītāju ziņā ir latviešu pusē — atšķirībā no 2022. gada, kad “Katram un katrai” bija krievu partija ar lauku latviešu piejaukumu.
4. Meklējam tālāk. SV/AJ ar “Stabilitāti” 0,7624. Pārbaudām SV/AJ koreelāciju ar LPV un “Saskaņas centru” — arī pozitīva. Tātad krievu partiju puduris paplašinās.
5. Nākamā korrelācija ir 0,7300 Apvienotam sarakstam ar “Austošo Sauli”. Arī abi saraksti — Apvienotais un Gobzema — savstarpēji pozitīvi. Ha, ASL un Gobzema pudurītis ar to kļūst kārtīgs latviešu puduris.
6. Nākamā ir, hmm, 0,6878 Apvienotam sarakstam ar MMN. Pārbaudām MMN ar ASL un Gobzema sarakstu — arī pozitīvi. Latviešu puduris paplašinās.
7. Meklējam nākamo. 0,6831 “Progresīviem” ar “Vienotību”. Trešais — līberālu pilsētas latviešu puduris. Redzēs, vai nākamos soļos saplūdīs ar latviešu pamatpuduri, vai tomēr paliks šķirts.
8. Kas tālāk? Tālāk caurums līdz 0,5408 “Vienotībai” ar MMN. Nu jāpārbauda visu abu latviešu puduŗu partiju korrelācija. Par mata tiesu (Apvienotam sarakstam ar “Progresīviem” tikai 0,0635) visam pozitīva, tādējādi abi latviešu puduŗi saplūst.
9. Tad ir 0,4443 Nācionālai apvienībai ar “Austošo Sauli”. Taču NA ir –0,1465  ar “Progresīviem”, tāpēc Nācionālā apvienība paliek ārpus latviešu partiju pamatpuduŗa (kuŗā toties kopā ir “Austošā Saule” ar “Progresīviem”). Tā vēl vēlēšanu vēsturē nav bijis, galīgi negaidīju, tak skaitļi tādi, kādi ir.
10. Nākamā lielākā korrelācija ir 0,4279 “Latvijas attīstībai” ar “Austošo Sauli”. LA ir pozitīva korrelācija arī ar pārējām latviešu puduŗa partijām, attiecīgi tas uzņem vēl “Latvijas attīstībai”.
11. Tad ir 0,3872 “Latvijas attīstībai” ar JKP. Taču JKP negātīva korrelācija ar “Progresīviem”, tāpēc JKP paliek ārpus latviešu partiju puduŗa.
12. Nākamā lielākā korrelācija ir 0,3011 Nācionālai apvienībai ar JKP, veidojas mazs “Progresīviem” pretēju partiju pudurītis.
13. Pēdējā ārpus puduŗiem palikusi ZZS. Tai augstākā korrelācija ir 0,1209 ar Nācionālo apviernību un 0,1039 ar JKP. Tādējādi ZZS piebiedrojas nupat tapušam NA+JKP pudurītim un dara to par latviešu lauku partiju puduri.

Tas arī viss. Iznākumā esam noskaidrojuši, ka šogad Saeimas vēlēšanās bijuši tādi partiju puduŗi:

• latviešu pamatpuduris — AS+P+JV+MMN+LA+ASL+GS ar 58,2% balsu;
• krievu puduris — LPV+SV/AJ+St+SC ar 28,0% balsu;
• lauku latviešu puduris — NA+ZZS+JKP ar 13,8% balsu.

Kā rakstīju atsevišķos soļos, negaidīju, ka tā. Bet skaitļi tādi, kādi ir. Būsim tagad zināt, kā ir.

Diemžēl arī ceļojumu un tūrisma jomā iespējams uzķerties uz krāpniekiem, negodprātīgiem darboņiem, ne pārāk veiksmīgiem uzņēmējiem vai uzņēmejdarbības formām, kas mērķētas uz naudas izvilkšanu no cilvēkiem, bet ir legālas. Kā samazināt šo risku? Kas ir biežākie veidi, kā cilvēki zaudē naudu un kam pievērst uzmanību gan plānojot ceļojumu, gan jau dodoties tajā?

Līdzīgi raksti:

Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu vai atceltu lidojumu

Ko darīt, ja aviosabiedrība pazaudē vai aizkavē bagāžu?

1. Uzmanies no aicinājumiem nekavējoties pārskaitīt naudu par rezervāciju – īpaši, Booking!

Jau vairākus gadus Eiropā populārākajā naktsmītņu rezervāciju vietnē Booking ir izplatīta problēma, ka izīrētāju konti ir uzlauzti, tāpat, ir bijušas arī datu noplūdes. Saņemot ziņu ar aicinājumu nekavējoties pārskaitīt naudu, veikt apmaksu kādā citā saitē ārpus Booking (kas bieži vien vizuāli būs ļoti līdzīga Booking!), pat, ja tā pienāk caur platformu, e-pastā no izīrētāja konta vai Whatsapp, noteikti nevajadzētu steigties to apmaksāt! Visbiežākais, vai nu naktsmītnes konts ir uzlauzts, vai arī viņi grib apiet komisijas maksājumu Booking platformai. Šādā situācijā vajadzētu sazināties ar naktsmītni, izmantojot citu metodi (piemēram, piezvanīt), vai arī ziņot par situāciju Booking. Vienmēr drošāk ir maksāt caur platformu un nevajadzētu veikt nekādus maksājumus ārpus tās!

2. Nesaisties ar nelicencētiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem!

Ārzemēs šo pārbaudīt ir grūtāk, taču, ja izvēlies kādu komplekso ceļojumu piedāvājumu, pārliecinies, ka uzņēmums ir reģistrēts PTAC aģentu vai operatoru datubāzē! Diemžēl, ir daudzi cilvēki ar nesakārtotu uzņēmējdarbību, kas ved grupas ekskursijās, ceļojumos, retrītos, taču nav registrējuši savu darbošanos atbilstošā veidā. Šie publiski pieejamie piedāvajumi bieži tiek pasniegti kā iespēja tuvākajiem draugiem, taču ir būtiska atšķirība starp kādu, kas tiešām savai draugu kompānijai organizē braucienu, kur cilvēki saskaņotos laikos paši nopērk biļetes, un kādu, kas to izmanto kā iespēju piepelnīties (un pērk visiem centralizēti visu) vai pašam aizbraukt ceļojumā bezmaksas (arī mums dažādos galamērķos ir piedāvāts, ka, ja atvedīsim 7-8 cilvēku grupu, mums pašiem ne par ko nebūs jāmaksā). Protams, var teikt, ka liela daļa jau nedara to, lai apkrāptu cilvēkus, taču jāpatur prātā, ka izvēloties šādus piedāvājumus, ceļotājam nav nekādu garantiju, ka brauciens notiks. Netiek veiktas arī nekādas garantiju fonda iemaksas, kas pasargātu ceļotāju situācijā, ka brauciens nenotiek. Diemžēl, Latvijā ir bijuši gana daudzi piemēri, kur atsevišķas personas izmanto jauno piesaistīto klientu naudu, lai organizētu braucienu iepriekšējiem, saskaroties ar likviditātes problēmām. Līdzīgi riski ir arī izmantojot ārzemju latviešu piedāvātos pakalpojumus ārzemēs – piemēram, daudzkur pasaulē nepieciešamas sertifikāts, lai sniegtu gida pakalpojumus, jāreģistrējas, kā izīrētājam utt. Šīs ir situācijas, kurās viss ir labi līdz brīdim, kad vairs nav – un tad var pazaudēt visu iemaksāto situāciju.

3. Neuzķeries uz piramīdas shēmas!

Par ceļojumu klubiem, piramīdu shēmām esmu rakstījusi jau iepriekš, diemžēl, šī tēma aizvien ir ļoti aktuāla Latvijā. PTAC ir brīdinājis par šādiem klubiem jau iepriekš, piemēram, Polijā, pat valstiskā līmenī ir aizliegti konkrēti uzņēmumi, jo cilvēki masveidā zaudēja naudu. Kā tipiskā piramīdā, iegūst tikai tie, kas ir piramīdas augšgalā. Kā tie parasti darbojas? Tipiski, cilvēku uzrunā kāds paziņa, piedāvājot iesaistīties klubā, kas par nelielu mēneša maksu ļaus iemaksāto izmantot īpaši izdevīgu ceļojumu pirkšanai, un, pelnīt punktus par katru piesaistīto biedru. Tipiski, piedāvā kruīzus, bet, ne tikai. Pats iesaistītājs stāstīs, cik daudzos braucienos jau bijis pilnīgi bezmaksas. Diemžēl, sīkā druka šiem līgumiem ir diezgan katastrofāla, un, kad pāris iemaksas veiktas un gribas iemaksāto iztērēt, pēkšņi atklājas papildu piemaksas, ierobežojumi tam, kad var iztērēt uzkrājumu, bet paziņa tajā brīdī vairs uz kontaktu neiziet. Tipiski, piesaistītāji Latvijā nav reģistrējuši uzņēmējdarbību un iespējas kaut ko atgūt ir minimālas. Vairāk par šo tēmu esmu aprakstījusi šeit.

4. Izvērtē, vai naktsmītnes piedāvājums nav pārāk lēts!

Diemžēl, vietnēs kā Booking ir iespējams rezervēt naktsmītnes, kas neeksistē. Piemēram, dzīvoklis Hamburgas centrā, ko piedāvā par krietni lētāku cenu, nekā citi, it kā nesen ievietots vietnē, tāpēc nav atsauksmju. Pārbaudot fotogrāfijas var izrādīties, ka tās ir no kāda cita dzīvokļa citā pilsēta vai pat valstī. Kas notiek, rezervējot šādu dzīvokli? Var gadīties, ka iebraukšanas dienā pēkšņi piedāvās izmitināt citur, “dzīvoklī plīsusi caurule”, vai, mēģinot tikt naktsmītnē, izrādīsies, ka tā nemaz tur neatrodas, un tad priekšā gara skaidrošanās ar Booking, lai tiktu pie alternatīvas izmitināšanas.

5. Uzmanies ar atsauksmju rakstīšanu!

Pat, ja naktsmītne ir bijusi šaušalīgi, noteikti nevajadzētu par to rakstīt atsauksmi, sēžot tās reģistratūrā. Vispirms jāatgriežas mājās (ir valstis, kurās tūristi ir pat apcietināti par sliktām atsauksmēm!), un tad jāsagaida laiks, kad naktsmītne vairs nevar pieprasīt segt izmaksas par it kā sabojātām lietām. Diemžēl, par sliktām atsauksmēm naktsmītnes mēdz pieprasīt naudu par it kā sabojātām lietām. Tāpēc drošāk ir kaut ko rakstīt maksimāli vēlu, cik to pieļauj konkrētā platforma (Booking tie ir 3 mēneši). Vairāk par to esmu aprakstījusi rakstā šeit.

6. Uzmanies no pārāk lētam autonomām!

Ja ar pārāk lētām naktsmītnēm viss ir skaidrs, tad pārāk lētām autonomām ir cits darbības modelis. Ir parādījušās autonomas, kuru biznesa modelis ir nevis iekasēt naudu par pakalpojumu, bet par bojājumiem vai arī pie auto saņemšanas – milzīgu piemaksu par nomas apdrošināšanu. Piemēram, ļoti lēta noma, kurā ir salīdzinoši augsts pašrisks (500 eur un vairāk), kur pēc nomas beigam tiek atrasti bojājumi, kas paņem visu pašrisku. Lai arī iesaka safotografēt, safilmēt automašīnu pirms piekrist to paņemt, un rūpīgi atzīmēt visus esošos bojājumus, varu no pieredzes teikt, ka ar to nepietiek – nav iespējams nofotografēt pilnīgi visu! Piemēram, sīkas skrambas salona iekšpusē, minimāli bojājumi riepām, buktes uz mašīnas jumta, kas redzamas tikai konkrētā apgaismojumā. Saņemot auto tumšajā laikā, vai lietainā laikā, arī tas nebūs iespējams. Kā ar to cīnīties? Pašriska apdrošināšana! Pat, ja uz vietas būs jāsamaksā tie 500 vai vairāk eiro pašriskā, tos pēc tam segs pašriska apdrošināšana, kas tāpat sanāk lētāk, nekā maksāt par dārgāku nomu vai nulles depozītu. Es izvēlos Worldwideinsure polisi un man ir bijusi pozitīva pieredze, iesniedzot viņiem pieprasījumu kompensēt šādus izdevumus.

7. Rūpīgi izlasi, kam piekrīti noteikumos, pērkot biļetes!

Izdodas atrast lētāku aviobiļeti kādā citā vietnē, jāķer ciet! Neko nepārlasot, ceļotājs nopērk biļeti un pēc 2 nedēļām ir pārsteigts, ka no viņa konta tiek noskaitīta nauda. Izrādās, pērkot biļeti, ir bijis automātiski ielikts ķeksītis par to, ka šī cena pieejama tikai vietnes biedriem, un ar šo pirkumu par tādu kļūsti. Pēc 2 nedēļām beidzas izmēģinājuma periods, no kartes noskaita naudu. Lai arī šādas vietnes iepriekš ir tikušas sodītas par patērētāju maldināšanu ES, diemžēl, trešajās valstīs reģistrētām vietnēm ir grūti kaut ko izdarīt, tāpēc aizvien ir iespējams nopirkt biļeti kopā ar abonementu. Uzreiz sazinoties ar vietni, iespējams abonementu atcelt, taču jārīkojas ātri.

8. Pievērs uzmanību 2* atsauksmēm!

Gan viesnīcu, gan restorānu īpašnieki pievērš uzmanību atsauksmēm tādās platformās kā Google Maps. Diemžēl, arī apstrīdot visnotaļ īstas atsauksmes, kurās ielikta 1*, vai panākot, ka tās netiek rādītas citiem patērētājiem. Pieredzējušākie atsauksmju rakstītāji jau zina, ka šādās situācijās jāliek 2*, jo tad iespēja, ka atsauksmi dzēsīs, ir mazāka.

9. Maksā ar kredītkarti!

Jebkuram pirkumam, vai tas ir viesnīcas rezervācija platformā, jauna mugursoma internetveikalā vai aviobiļetes, maksimāli izmanto kredītkarti! Nesaņemot pakalpojumu, ir iespēja pieteikt reklamāciju un saņemt naudu atpakaļ. Veicot maksājumu internetbankā, garantijas vairs nav tik lielas, un nav nekādu garantiju, par kaut ko maksājot ārpus platformas nezināmās saitēs. Citus padomus par maksājumiem ārzemēs meklē šajā rakstā.

10.Izvairies no pārāk draudzīgiem vietējiem

Skan šausmīgi, bet… diemžēl bieži vien aiz pārāk draudzīga vietējā slēpjas krāpnieks. “Bezmaksas roze dāmai”, par kuru tomēr grib 10 eiro, tāpat, bezmaksas draudzības rokassprādzes, petīciju parakstīšana, par kuru obligāti pēc tam “jāziedo”, palīgi pie bankomātiem vai sabiedriskā transporta biļešu automātiem. Izpalīdzīgie vietējie, kas brīdina, ka šodien dzelzceļa stacija ciet un vilcieni nekursē, bet draudzīgi piedāvā par “godīgu” samaksu aizvest līdz vajadzīgajai vietai, vai taksometra vadītāji, kas droši zina, ka rezervētā viesnīca esot ciet, bet var izmitināt pie sava brālēna. Tāpat, dažādi bezmaksas ekskursiju piedāvātaji, kas tikai grib patrenēties runāt angļu valodā, bet pēc tam jautā, vai tad viņu darbs nebūtu atalgojams arī materiālā veidā. Jārēķinās, ka pat oficiālajās pilsētas bezmaksas ekskursijās (kādas esmu izmantojusi arī es), gidi ļoti spiedīs uz dzeramnaudām, kas ne katram var būt patīkama pieredze. Arī pārāk uzstājīgie “es jūs nofotografēšu” var beigties kā ar samaksas pieprasīšanu, tā ar skriešanu prom ar visu telefonu.

11. Pārliecinies, ka izmanto īsto vietni!

Piesakoties elektroniskajām ieceļošanas atļaujām, tā kā piemēram, ASV, Lielbritānijai, rūpīgi pārliecinies, ka tā ir oficiālā vietne! Bieži vien pirmie rezultāti meklētājā var būt starpnieku vietnēm, kas šo pašu pakalpojumu piedāvā par būtiski dārgāku cenu situācijā, kur cilvēks pats varēja visu aizpildīt un nekādi starpnieki nav nepieciešami. Labākajā gadījumā, samaksāsi vairāk un tomēr tiksi pie savas atļaujas, sliktākajā, vari saņemt kādu viltus apstiprinājumu, kas nemaz nebūs derīgs ceļošanai un ceļojums beigsies jau Rīgas lidostā!

12. Rūpīgi iepazīsties ar ēdienkarti un uzdod jautājumus, pirms pasūtīt ēdienu!

Tūristu restorānos gadās, ka cena zivīm, gaļai var būt norādīta par 100 g, nevis par visu porciju. Un tā pēkšņi var izrādīties, ka pasūtītā zivs maksā 100 eiro. Ja cenas nav norādītas vispār, tas ir pavisam liels sarkanais karogs! Tāpēc neskaidrību gadījumā noteikti pārjautā! Arī uz galda jau uzliktās ūdens pudeles, pasniegtā maize var nebūt bezmaksas, tāpat – ir vietas, kur tiek iekasēta apsēšanās maksa. Ja paņemsi kolu pie kases un dosies prom, samaksāsi 3 eiro, ja gribēsi dzert kolu uz vietas, var gadīties, ka rēķinam tiek pieskaitīti 15, pat 20 eiro par to, ka sēdi ar skatu uz kādu vietējo apskates objektu.

13. Pārliecinies par maksājuma metodi!

Veicot maksājumu ārvalstu valūtā, pārliecinies, ka terminālī izvēlies maksāt vietējā valūtā (un, ka tava karte šādus maksājumus tehniski atbalsta un arī nebūs pārāk liela komisija), tāpat, pievērs uzmanību bankomātiem un to komisijām, izņemot skaidru naudu, jo daudzos privātajos bankomātos var būt ārkārtīgi liela komisijas maksa! Detalizētāk par maksājumiem ārvalstīs esmu aprakstījusi šeit.

Tāpat, nekad neveic bankas maksājumus un neievadi karšu datus, būdams pieslēdzies atvērtiem, neaizsargātiem publiskajiem Wi-Fi tīkliem (piemēram, lidostās vai kafejnīcās). Izmanto mobilos datus vai VPN.

Ko tu ieteiktu no savas pieredzes citiem ceļotājiem – kā neiekrist krāpnieku nagos?

Līdzīgi raksti:

Kā saņemt kompensāciju par aizkavētu vai atceltu lidojumu

Ko darīt, ja aviosabiedrība pazaudē vai aizkavē bagāžu?

Krievu valodu nezinošajiem topošajiem mediķiem valsts pārbaudījumā jāraksta pretlikumīgs iesniegums

"Sakarā ar manām nepietiekošajām krievu valodas zināšanām, lūdzu rast iespēju valsts pārbaudījuma praktisko daļu kārtot valsts valodā" - iesniegumu ar šādu tekstu katru gadu pirms valsts eksāmena aizpilda vairāki desmiti Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes (MF) studentu, kuri pietiekami labi nepārvalda krievu valodu. Augstskolai mudināt rakstīt iesniegumus ar lūgumu nodrošināt eksāmenu valsts valodā nav likumīgi, norāda Izglītības ministrijas pārstāvji, tāpēc RSU tagad jādomā par tulka pakalpojumu. Savukārt valodniece šāda iesnieguma esamību vērtē kā padomju laika paliekas.

RSU MF studentiem pēc sešu gadu studijām valsts pārbaudījums sastāv no četrām daļām - testa, teorētiskā pārbaudījuma, praktisku uzdevumu manipulācijām uz manekeniem un praktiskās daļas, kurā dažādās slimnīcās jātiekas ar reāliem pacientiem. Parasti šādu iesniegumu raksta tie studenti, kuri pietiekami nepārvalda krievu valodu, bīstoties, ka tieši šādu pacientu "saņems" praktiskajā pārbaudījuma daļā un ar to netiks galā.

Divas studentes, ar kurām runāja Ir.lv un kas šādus iesniegumus rakstījušas šogad, gribēja palikt anonīmas, jo norisinās pieteikšanās rezidentūrai. Iemesli iesnieguma rakstīšanai viņām bijuši līdzīgi - bailes nonākt grūtībās, ja neatceras kādu specifisku terminu krievu valodā. Viena no studentēm saka: "Negribēju nepajautāt kādu jautājumu tikai tāpēc, ka es nemācētu to pajautāt." Pie latviski runājoša pacienta viņa tikusi, bet vairāki viņas kursabiedri ar pacientiem komunicējuši arī krievu valodā, lai gan iepriekš rakstījuši iesniegumu. Studente piebilst: "Ja grib palikt Latvijā, krievu valoda tomēr jāiemācās." Slimnīcā „katrs otrais runā krieviski". "Tāda ir tā realitāte," viņa teic. Šajā gadījumā pamudinājums rakstīt iesniegumu nācis no studentu vidus.

Otra MF studente stāsta, ka viņai iesniegumu parakstīt bijis nepatīkami. Viņa vaicā: "Vai Vācijā ko tādu rakstītu, lai netiktu pie turku valodā runājoša pacienta?" Par iespēju brīvi mainīt pacientus viņa arī ir skeptiska: "Teorētiski var mainīt, bet tie pacienti [slimnīcā] ir tik, cik ir."

MF dekāns profesors Guntis Bahs Ir.lv apgalvo, ka tas ir iesniegums bez nozīmes, formu pildīt nemudina universitātes vadība un iesnieguma rakstīšana esot pašu studentu iniciatīva. Viņš Ir.lv stāsta, ka "tam nav nekādas būtiskas jēgas. Tas ir tikpat absurds iesniegums, kā, piemēram, prasīt tumšmatainu vai gaišmatainu, vai zilacainu pacientu". Dekāns skaidro, ka eksāmena laikā studentam iespējams vērsties pie valsts pārbaudījuma eksaminācijas komisijas sekretāra un "darīt zināmu, ka viņš nevar realizēt šo eksāmenu, jo pacients negrib, nav uz vietas vai [traucē] kaut kādi citi apstākļi. Tad viņš var izlozēt vēl vienu pacientu".

Kā zināms, Augstskolu likuma 56.pants nosaka skaidri: "Valsts dibinātās augstskolās studiju programmas īsteno valsts valodā." Likumā arī minēti daži gadījumi, kuros mācību process var notikt svešvalodā, bet šis nav tas gadījums. Profesors Bahs Ir.lv sacīja, ka viņš nezinot gadījumus, kad eksāmens būtu noritējis citā valodā. Neesot bijis arī neviens apelācijas gadījums par to, ka pacients nav runājis "vajadzīgajā valodā".

Neskatoties uz to, attiecīgā iesnieguma veidlapa sagatavota aizpildīšanai atrodas RSU Studentu servisā. To katru gadu aizpilda vairāki desmiti studentu - šādu aptuvenu skaitu min dekāns. Profesors Bahs nevar paskaidrot, kāpēc šādas formas joprojām atrodamas un saka, ka tādu Studentu serviss izveidojis "droši vien aiz laipnības pret studentiem".

Pirms diviem gadiem iesniegumu rakstīja arī Artūrs Ancāns. Viņš sarunā ar Ir.lv atminas, ka iesniegumu rakstīt mudinājis kāds no pasniedzējiem. Dekāns to gan apšauba un teic, ka iesniegumam tāpat neesot nekādas vērtības.

Kad Ir.lv Studentu servisa vadītājai Indrai Treijai jautāja, kādēļ veidlapa ar šādu tekstu ir pieejama, ja fakultātes vadība to neņem vērā, saņēmām ieteikumu ar visiem jautājumiem vērsties pie Komunikācijas departamenta direktora Edija Šauera. Viņš savukārt atbildēja, ka „veidlapā iedrukātais teksts ir tapis, lai risinātu konkrētu un aktuālu problēmu slimnīcās", proti, RSU nav savas klīnikas, ar slimnīcām ir līgumattiecības un pacienti tajās runā dažādās valodās, tāpēc „studentiem klīnikās nākas sastapties ar valsts valodā nerunājošiem pacientiem, kas var radīt dažādus risināmus jautājumus valsts pārbaudījumu kārtošanas laikā". 

Tātad var secināt, ka iesniegumi tomēr ir izmantoti, lai risinātu problēmu, pretēji tam, ko apgalvo dekāns. Uz jautājumu, cik ilgi šāds risinājums jau pastāv, Ir.lv no Šauera atbildi nesaņēma.

Šauers arī atzīst, ka teksts iesniegumā ir divdomīgs, un saka: "Iespējams, ka kļūda bijusi formulējumā, nevis praksē." Šauers Ir.lv sniedza rakstisku atbildi, ka veiksmīgākam šādas problēmas risinājumam „RSU apliecina, ka nodrošinās tulku" un telefonsarunas laikā sola, ka nerunā "nākotnes nozīmē, bet tā tas arī būs".

Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs teic, ka risinājumam vajadzētu būt tādam, ka studenti izlozē pacientus un, „ja pacients nerunā valsts valodā, tad RSU nodrošina komunikācijas iespēju starp studējošo un pacientu tajā brīdī, nevis students iepriekš informē par valodas nezināšanu". Platonovs arī uzskata, ka iesnieguma teksts nav korekts, tomēr, lai komentētu sīkāk, situācija būtu jāpārbauda.

Valsts valodas centra Valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītāja Sarmīte Pāvulēna teic, ka nekas tāds, kas nebūtu saskaņā ar likumdošanu, nenotiek, ja studentam tiek nodrošināta iespēja pacientu mainīt gadījumā, ja slimnieks nezina valsts valodu. Svarīgi, lai valsts eksāmens notiktu valsts valodā.

Tomēr augstskolai mudināt studentus rakstīt iesniegumus ar lūgumu nodrošināt eksāmenu valsts valodā gan nav likumīgi. Tulka nodrošināšanu kā labu risinājumu šai situācijai piemin gan Pāvulēna, gan arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča.

Saeimas deputāte un valodniece Janīna Kursīte-Pakule (NA), lūgta komentēt šāda iesnieguma pastāvēšanu valsts augstskolā, to vērtē kā "no padomju laikiem palicis, iesīkstējis". Kursīte saka: "Mēs dzīvojam Latvijas valstī vairāk nekā 20 gadus. Latvijas valstī ir viena valsts valoda."

Arī viņa, tāpat kā studente, uz situāciju skatās salīdzinājumā ar turku valodu Vācijā. Kursīte uzsver, ka labam ārstam jāzina gan angļu, gan krievu, gan vēl jebkura valoda, kura turpmāk var noderēt, tā ir ārsta "kvalitātes zīme". Taču valsts pārbaudījumā prasīt krievu valodas zināšanas būtu pilnīgi nepamatoti.

Sveicināti, lasītāji.

Vēlos padalīties ar informāciju, kas visdrīzāk interesēs tos, kas ir pazīstami ar projektu karneola, kuram šogad aprit jau desmitais gads.

11.jūlijā tiek rīkots pasākums “Karneolas 10 gadi”, kurā atskatīsimies uz šajā laikā padarīto un sasniegto. Laipni aicināti visi, kurus interesē literatūra, sarunas par tendencēm latvijas literatūras tirgū un par sadarbību ar dažādām izdevniecībām, kā arī diskusija par jau radītajiem un vēl topošajiem literārajiem darbiem.
Pasākuma ietvaros skatīsimies projekta laikā uzņemtos video, ēdīsim kūku un pārrunāsim izdarīto un vēl padarāmo.

Tikšanās vieta: Rīga, Abrenes ielas autobusu pietura
Pasākuma norises vieta: Dārziņi (brauksim ar 18.autobusu)
Laiks: 11:43 (autobusa atiešana)Līdzi ņemt: tējas krūzi, mazu groziņu (cepumi un šokolāde īpaši atbalstīti) un labu noskaņojumu
Vairāk informācijas: natsukye(at)gmail.com
Piesakies facebook: https://www.facebook.com/events/865994010150447/

Normunds Priedītis „Latvijas augi”, Rīga: SIA Gandrs, 2014

„Latvijas augi” ir brīnišķīga grāmata. Gandrīz divus kilogramus smaga, gandrīz deviņsimts lappušu bieza, pilna ar bildēm, aprakstiem un latīniskiem nosaukumiem. Grāmata ir sagatavota laikā no 1980. līdz 2002. gadam, bet ar jaunajām sugām papildināta arī vēlāk. Katrā ziņā tik pamatīgs un apjomīgs ilustrētais Latvijas augu noteicējs līdz šim vēl nav ticis izdots (un diez vai tik ātri pieredzēsim vēl kādu citu, varbūt vairs nekad, jo nākotnē mums būs tikai kaut kādas augu noteikšanas programmas telefonā).

Cik tad dažādu savvaļas augu sugu pie mums Latvijā ir iespējams atrast? Lai gan Latvija ir dikti maziņa un jādomā, ka arī ļoti labi izpētīta, augu sugu skaits un sastāvs ir mainīgi un precīzu skaitli neviens nosaukt nevar. Dažas sugas diemžēl pazūd, bet daudzas citas parādās no jauna. Dažādi autori min atšķirīgus skaitļus, bet pēc oficiāliem datiem pie mums ir sastopamas 1800 sugas, no kurām apmēram 1310 ir vietējās, bet ap 350 ir ievazātas imigrantes un vēl 140 ir bēgļi, precīzāk, dārzbēgļi. Augu valstī jau viss ir tāpat kā pie cilvēkiem. Dažas no ievazātajām sugām, kā, piemēram, Sosnovska latvānis vai Kanādas zeltslotiņa ir īsta sodība, kas ātri izplatās un nomāc vietējo veģetāciju. Dažas ir mīlīgas, nekaitīgas un tika pierastas, ka tiek uzskatītas par vietējām kā, teiksim, aziātes kalmes. Enciklopēdijā ir apkopotas uzziņas par 1735 augu sugām. Dažas no tām ir visiem labi zināmas, bet dažas tik viegli neatradīsiet. Madarām vien ir aprakstītas sešpadsmit pie mums sastopamas sugas, bet gundegas ir veselas septiņpadsmit (tai skaitā ļaunā, sīpoliņu, zeltainā un Sardīnijas, ej nu tās visas atrodi un atpazīsti). Starp citu, interesantākie jaunatklājumi var gadīties, izpētot augu valsti uz dzelzceļiem (arī augi labprāt izmantot šo transporta veidu). Vispār tik mazai un ainaviski samērā vienmuļai valsti kā Latvijai augu sugu dažādība ir ļoti liela. Tam par iemeslu ir jūras piekraste, kuras augu valsts ir būtiski atšķirīga no zemes vidienes.

„Latvijas augus” ir paredzēts lietot kā augu noteicēju lauka apstākļos. Tiesa gan divu kilogramu svars to nekādi nepadara par pievilcīgu un vienmēr līdzi kabatā staipāmu rokasgrāmatu. Bet grāmata vienalga ir lieliska (pie nosacījuma, ja esat botāniski orientēts frīks). Katrai no 1735 sugām ir dots nosaukums (trīs līdz astoņās dažādās valodās), sīks apraksts, īss apraksta kopsavilkums angliski un krieviski, izplatības karte un vismaz viena, bet parasti jau vairākas krāsainas fotogrāfijas. Grāmatai ir ievada daļa ar terminiem, skaidrojumiem, vārdnīcām un dažādiem sarakstiem, piemēram, Sarkanajā grāmatā iekļautajiem augiem. Otrajā daļā ir sugu apraksti sakārtoti pa dzimtām. Pateicoties mīklainajai un neizprotamajai taksonomijas zinātnei, kopš tiem senajiem laikiem, kad es pirmo reizi ieraudzīju botānikas grāmatu, gandrīz vai visas dzimtas ir mainījušas savus nosaukumus un sugu sastāvu – turklāt pēc man grūti izprotamiem principiem. Un izmaiņas notiek vēl joprojām. Vārdu sakot, par dažiem augiem arī tagad zinātnieki strīdas, kā tie pareizi saucami un kā pareizāk klasificējami. Trešajā daļā ir Latvijā satopamo veģetācijas pamatveidu apraksti un noslēgumā taksonu alfabētiskais rādītājs latviski un latīniski. Kopā grāmatā ir 2582 fotoattēli un 1486 kartes.

Ko gan labāku var vēlēties, ja jums ir jāatpazīst Japānas sārtburkšķi vai gribat sameklēt Krainas dievazāli, Lēzeļa lipari, dipsaku, kādu skrēteliņu vai spuļģīti? Varbūt vienīgi lētāku cenu, bet šāda apjoma un satura enciklopēdijai tā patiešām ir saprātīga. Viss maksā tik, cik tas maksā.

„Latvijas augi” ir obligātā lasāmviela visiem botānikas faniem.

NEPLP atlaidēju iesniegumā piesauktie argumenti neiztur viselementārāko tiesiskuma pārbaudi

Latvijas televīzijas diskusijā «Sastrēgumstunda» trešdien par Saeimas deputātu grupas ieceri atlaist Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) piedalījās tikai viens no iesniegumu Saeimas prezidijam par tās atlaišanu parakstījušajiem politiķiem - Artuss Kaimiņš no Latvijas Reģionu apvienības. Taču arī viņam īsti nesanāca pārliecinoši notēlot noderīga klauna lomu, kas novērš uzmanību no «vecāko brāļu» visnotaļ nopietnajiem nodomiem.

Atlaidēju iesniegumā piesauktie argumenti neiztur viselementārāko tiesiskuma pārbaudi, un tiem nav sakara ar viņu patiesajiem motīviem un mērķiem. Diskusijas dalībniece Ilze Viņķele (Vienotība) salīdzināja NEPLP atlaišanas prasītāju iesniegumu ar «padomju darbaļaužu vēstuli», kādas savulaik organizēja komunistu vara, lai izrēķinātos ar «tautas ienaidniekiem».

Turpinot analoģiju, varētu atgādināt arī padomju laikos valdījušā «tiesiskuma» principu - ka tik būtu cilvēks, bet pantu atradīsim. Tikai šajā gadījumā pat «panti» jeb iesnieguma autoru argumenti ir piemeklēti pa roku galam un bez jebkāda sakara ar valsts amatpersonu juridiski korektu atlaišanas procedūru. Taču arī viņi paši nu jau pavisam atklāti atzīst, ka iesniegumā minētie nebūt neesot īstie iemesli padomes atlaišanai.

Stāsts nav ne par NEPLP priekšsēdētāja Aināra Dimanta un pārējo atlaižamo «reputāciju» un «komunikāciju», ko viņu atlaidēji piesauc, ne arī par Valsts kontroles atzinumu par padomes rīcību ar finanšu līdzekļiem vai jauniešu necenzētu lamāšanos vienā radio raidījumā. Šo ieganstu vietā varēja būt un pašu atlaišanas iniciatoru izpildījumā ik dienas jukjukām izskan citi. Jo, lai kādi iegansti, mērķis ir padarīt sabiedriskos medijus par faktiski valsts medijiem - politiskās varas tiešu atvasinājumu. Tuvākais un spilgtākais šāda modeļa paraugs ir Krievija, kur televīzija un radio ir valsts propagandas rīki. 

Tāpēc īpaši ciniska ir iesnieguma autoru atsaukšanās uz «šobrīd pastāvošajiem informatīvā kara apstākļiem» un «ģeopolitiskiem apstākļiem» kā aizbildinājumu savam mēģinājumam arī Latvijā likvidēt neatkarīgus sabiedriskus medijus un vietā iekopt Krievijas parauga mediju un valsts varas attiecību variantu.

Argumenti un fikcijas

Iesniegumu par NEPLP locekļu atlaišanu parakstījuši vairāku partiju līderi -Solvita Āboltiņa (Vienotība), Augusts Brigmanis (ZZS), Mārtiņš Bondars (LRA),Inguna Sudraba (NSL). Tam vien it kā būtu jāliecina, ka argumenti ir patiešām nopietni. Taču neviens no minētajiem partiju līderiem neuzskatīja par vajadzīgu pamatot tos sabiedrībai LTV tiešajā ēterā. 

Iespējams, arī viņiem pašiem diskusijas par šiem argumentiem šķiet veselam saprātam pazemojoša laika šķiešana. Nu jau vairs tikai deputāts Kaimiņš turpina izkliegt saukli par «1,7 miljoniem», kas ir «nodokļu maksātāju nauda». Taču arī pati Valsts kontrole, kura savā ziņojumā konstatējusi NEPLP neefektīvu rīcību ar finanšu līdzekļiem, ir paskaidrojusi, ka šī nauda nav ne nozagta, ne pazudusi, ne izšķērdēta. Bet gada budžeta ietvaros neiztērētas naudas pārcelšana uz nākamo gadu ir valsts iestādēs un uzņēmumos ierasta prakse, ko spiež piekopt budžeta veidošanas pašreizējie principi. 

NEPLP «noziegums» iznāk esam, ka tā nemēģināja šos 1,7 miljonus par varītēm iztērēt līdz budžeta gada beigām un pārcēla uz nākamo gadu. Ja par to būtu jāatlaiž priekšnieki, tad būtu jāsāk ar virkni ministru, kuru vadītās ministrijas dara tāpat, un vēl desmitiem valsts uzņēmumu vadītāju.

Tikpat baltiem diegiem šūts cits NEPLP atlaišanas pamatojums - ka tā atļāvusi «Radio Skonto Vidzeme» 60% programmas veidot krievu valodā «informatīvā kara apstākļos». Padome, pirmkārt, rīkojusies tā, kā tai uzliek par pienākumu Saeimas pašas pieņemtais likums, otrkārt, uzskata, ka vietējā radio gatavotajām ziņām krievu valodā līdz ar to ir lielākas iespējas konkurēt ar Krievijas mediju sagatavoto propagandu.

Bet divi pārējie argumenti - par padomes locekļu it kā slikto reputāciju un par radio Pieci.lv ēterā izskanējušo lamāšanos - pasaka daudz vairāk par pašiem atlaišanas prasītājiem nekā par NEPLP locekļiem.

NEPLP jau piecas dienas pirms deputātu iesnieguma sāka administratīvu pārbaudi par necenzētajām rupjībām Pieci.lv raidījumā. Taču deputātu apgalvojums, ka padome «neveic nekādas darbības, lai sodītu Pieci.lv», acīmredzot sakņojas izpratnē par «darbībām» kā par tiešu iejaukšanos medija redakcijas politikā, ko paši vairāk nekā pārliecinoši parādījuši, izsaukdami mediju uzraugus atskaitīties Saeimas komisijai par vienas radiostacijas raidījuma saturu.

Uz šā fona atsaukšanās uz padomes locekļu it kā pazaudēto «labo reputāciju» būtu smieklīga, ja nebūtu tik biedējoša. Amatpersonas reputācijas kritēriji ir noteikti normatīvajos aktos, un pat apsūdzības kriminālnoziegumā, kamēr nav pierādītas tiesā, nevar būt iemesls amata zaudēšanai. Taču šo politiķu ieskatā citu cilvēku reputācija nozīmē atbilstību viņu politiskajām interesēm. 

Reģionu apvienības Mārtiņš Bondars LTV Panorāmai pavēstīja, ka argumenti esot «plašāki nekā iesniegumā minētie». Un «zaļo zemnieku» Ingmārs Līdaka trešdien Latvijas radio tiešā tekstā paskaidroja, ka padome jāatlaiž «kaut vai tāpēc vien», ka ZZS neesot bijis iespējas ietekmēt tās sastāvu (padome ievēlēta 2012.gadā, kad ZZS nebija valdības koalīcijā). Vēstījums nepārprotams - sabiedrisko mediju uzraudzītājiem jābūt varas partiju pārstāvjiem.

Kontrolētāju scenārijs

Deputātu iesniegums ir tikai formāls ķeksītis, lai sāktu pašreizējās NEPLP atlaišanu un vietā ieliktu «komunikablāku». (Bet viņiem vēlamās padomes locekļu reputācijas paraugs acīmredzot ir nupat Saeimas vienprātīgi padomē ievēlētā Dace Ķezbere, kas žurnāla «Ir» jaunākajā numurā atzīst, ka viņas veidotā «Ģimenes TV» pieglaimīgu interviju ar Aivaru Lembergu taisījusi par samaksu, jo, redz, «lai tu kaut ko varētu parādīt, tas kaut ko arī maksā».) 

Process ir sācies. Bet tā iznākumu izšķirs politisks balsojums Saeimā. Rezultātam ir jābūt kā Krievijā - kam vara, tas pasūta sabiedrisko vai, pareizāk, «valsts» mediju saturu.

Tas nenozīmē, ka Āboltiņa vai Brigmanis pilda Putina uzdevumu. Vienkārši viņu interesēm visatbilstošākais šķiet Krievijā iekoptais mediju modelis, un kāpēc gan lai nemēģinātu izdarīt to, ko pašreizējais spēku samērs Saeimā ļauj izdarīt?

No valdības koalīcijas partijām pašlaik tikai VL - TB/LNNK neizrāda degsmi palīdzēt īstenot iecerēto. Tiesa, Nacionālās apvienības deputāte un par iesnieguma turpmāko virzību atbildīgās komisijas vadītāja Inese Laizāne «Sastrēgumstundā» atstāja savai partijai manevra iespējas - notiekot tomēr informācijas karš, tāpēc visi argumenti būšot rūpīgi jāizvērtē.

(Deputāts Kaimiņš jau turpat tiešajā ēterā mēģināja piedāvāt viņai darījumu - kā būtu, ja atlaistu pāris NEPLP locekļu, nevis visus? Pirms tam arī iesniegumu parakstījušais «Vienotības» Kārlis Šadurskis bija Panorāmā bildis, ka Dimants acīmredzami netiekot galā ar saviem pienākumiem, taču par katru no pārējiem padomes locekļiem vajadzētu taisīt atsevišķu lēmumu. Proti, sasutušie darbaļaudis ar «valsts ienaidniekiem» izrēķinātos individuāli, nevis kolektīvi.)

Ja nonāks līdz balsojumam Saeimā, nekādai argumentu izvērtēšanai vairs nebūs nozīmes. Turklāt var izrādīties, ka balsojuma iznākumu atkal izšķirs «Saskaņa». Tās pārstāvis Valērijs Agešins gan izteicies, ka «tā nav mūsu spēle», tāpēc «visticamāk» nebalsošot par NEPLP atlaišanu, taču diezin vai viņa partija uzskata par nepareizām «varas vertikāles» attiecības ar medijiem, kādas ir tās līgumpartnerei Krievijā.

NEPLP atlaišana diezin vai būs šā procesa galapunkts. Nākamgad aprīlī beidzas pašreizējās Latvijas televīzijas valdes pilnvaras. Nākamajai acīmredzot arī būtu jāapkalpo pie varas esošie. Tad nākamās Saeimas vēlēšanas Latvijas sabiedriskajos medijos izskatītos pēc Āboltiņas, Lemberga, Bondara un Sudrabas reklāmas rullīšu seriāla. Šāds sabiedriskais medijs noteikti neatbilst Latvijas sabiedrības interesēm.

Ja nu kāds ir zaudējis reputāciju un neatbilst amata prasībām demokrātiskā valstī, tad tie ir «tautas priekšstāvji», kuri mēģina likvidēt neatkarīgus sabiedriskus medijus, nevis NEPLP locekļi, kurus viņi prasa atlaist.