nekur.lv

Es neskatos vairs šīs sporta pārraides. Ne kamaniņu sportu, ne biatlonu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu, kā cilvēks ar pārcilvēcīgu mieru šauj mērķī pēc tam, kad ir noslēpojis pusmežu, vai kā kāds ar galvu pa priekšu traucas lejup pa ledus reni. Tie sporta veidi ir pietiekami ekstrēmi paši par sevi — tiem nevajag klāt ideoloģisku slalomu.

Bet, kad biatlona trasē līdz ar sportistiem skrien arī komentētāja politiskā elpa, bet kamaniņu brauciens tiek papildināts ar kārtējo nicīgo repliku par “kādu valsti”, man pazūd vēlme klausīties. Sports kļūst par fonu cilvēknaidam, kas tiek pasniegts kā pašsaprotams patriotisms.

Un tad es izvēlos vienkāršu pieeju: elementāra higiēna — informācijas higiēna. Ja telpa smird pēc propagandas, tu atver logu. Ja logs arī smird, tu izej ārā. Un es neskatos olimpisko komentētāju cilvēknaidu pret kādu valsti un cilvēkiem sportistiem. 

No rīta dzirdu rosību istabā, ceļabiedrenes sāk celties. Hmm, nez kāpēc tāda sajūta, ka steidzami jāaizdodas uz labierīcībām. Nu kas vakar lika “karkaķ” par šo tēmu, man ir piemeties kārtīgs skrejamais. Velga izsniedz no savas aptieciņas aktīvās oglītes, apriju veselu paciņu. Ar galva sāp ne pa jokam, iedzeru pa virsu ibumetīnu. Saku meitenēm, ka brokastīs...

The post Maroka: atgriešanās mājās un hokejs gaisā appeared first on Mugursoma.lv.

Uzzini, kā ātri un droši iztīrīt termosu no tējas un kafijas nosēdumiem un nepatīkamām smakām ar pavisam vienkāršiem mājas līdzekļiem....

The post Kā iztīrīt termosu no iekšpuses un ārpuses appeared first on Hitnet.lv.

Par spīti vienkāršajiem apstākļiem, esam gulējušas diezgan labi. Ieturam vieglas brokastis, samīļojam kaķus un mājas saimnieku, pateicamies par neparasto pieredzi un dodamies atpakaļ uz Essaouiras pilsētu. Vienai naktij šāda palikšana bija interesanta pieredze, bet tagad alkstam nomazgāties un gulēt katra savā gultā. Līdz autoceļam, pa kuru kursē autobuss, ir minūšu divdesmit gājiens. Tas it kā...

The post Maroka: kaķi tirgo visu appeared first on Mugursoma.lv.

Laika prognoze beidzot tāda, kas mudina teikt:

izdzīvosim šonakt, kazi, aizdzīvosim līdz bērzu sulām.

No visiem formātiem, kā apēst maizīti ar gaļu un dažiem dārzeņiem, bureris man kaut kā ir nostājies absolūta uzvarētāja pozīcijā. Bet, kā jau ar uzvarētājiem – būt pirmajam nav gana labi, vienmēr ir jāpārspēj pašam sevi un jākāpj augstāk.

Tā McDonalds burgerus pārsita Deli Snack (kuru atrašana Rīgā man bija prieks un laime tikpat ļoti, kā vilšanās, viņiem no Rīgas pazūdot). Deli Snack kādu laiku noturējās pret visādiem lepnajiem burgeriem, jo, pārsteidzoši, bet tāpēc vien, ka burgerim nodubulto cenu zīmi un izsniedz tev melnus cimdiņus, viš netop labāk. Tad to pārsita (nu, aptuveni… Reizēm) Tinch gatavotie burgeri tusiņos.

Un tad Tinch paziņoja, ka viņu besī burgeri un vispār viss ir figņa, un viņš labāk taisa Spānijas tortes un 6h vārītus makaronus ar kečupu, un es spēru soli un sāku taisīt pats savus burgerus.

Ne vienmēr viss sanāca skaisti – reizēm es pārdozēju ar arhitektūru un centos salikt par daudz visa. Reizēm ar izpildi, kaut kas piedega vai nedadega. Reizēm sanāca ļoti jauki – ola un halapeņo, teiksim, ir nesajājama kombinācija, un lasis ar medu ir teju, teju vai izcils – vēl tikai kaut kādu kraukšķa elementu jāpiedomā.

Bet nejaušības ir amatieru pazīme.

Tāpēc es nopirku grāmatu –

Burger nostrum in mensa
Benedictum sit forma tua grata
Sit gustus tuus ad linguam meam venire, deinde in ventrem meum,
Da mihi hodie saccharida et proteinum
Et noli ventrem meum augere sicut cerevisia facit, sed da mihi vires laborandi.
Satis spatii sit uni amplius in ventre meo,
Et amicus quoque unum amplius habeat,
Nam tu es cibus aequilibratus omnibus.
Amen.

Ai, to es tā uzcepu. Vairāk tomēr rakstnieks, nekā pavārs.

Bet labi. Šajā nogalē es veidu pirmo testu – lauku darbu nogale ar draugiem, kā reizi laiks notestēt – jo sastāvdaļu skaits ir dots visur priekš 10 – 12 burgeriem.

Ceturtdien maizītes.

Nedaudz nesanāca – minu, ka raugu pārkarsēju, sildot ar pienu kopā, tāpēc sanāca a)ēdamas; b)blīvas; c)ļoti, ļoti mazas bulciņas. Bet tas ir ceturtdien – tātad piektdien eju uz veikalu un nopērku gatavās bulkas, un viss labi. Pieredze vienalga interesanta un es domāju, ka vienu reizi arī sanāks.

Tad gaļa. Tur tā instrukcija sarežģīta – sagriez strēmelēs, tad atdzesē, tad ieliec tajā pašā virtuves kombainā un pamasē, un tad tikai mal… Un tā arī es izdarīju.

Un piektdienas vakarā aiziet – liekam kopā.

Un, ka man iesper spalvains krokodīls, sanāca!

Visklasiskākais iespējamais čīzītis – 12 reizes sanāca. Mērci procesā nomainījām no “Mayo.” uz Tinch ieteikto, tur sajauc visu iespējamo – majonēzi, kečupu, BBQ mērci, Heinz sinepes un vēl Vusteras mērci un bams, gatavs.

Pats galvenais – ka 12 reizes nav nejaušība.

Ja arī ne gluži “Lord of the Burger”, tad kkāds “Senior Team Manager of Cheeseburger” es toč nu jau esmu.

Šodien ir svētdiena, kad Essaouirā notiek krāmu tirgus, dodamies tam uzmest aci. Kad nonākam norises vietā, pārliekam somas uz vēderiem – te netrūkst ne pircēju, ne pārdevēju. Tā kā katru interesē atšķirīgas lietas, sarunājam satikties pēc nepilnas stundas un izklīstam pa ieliņām. Paejos gabaliņu pa galveno tirgus ielu, tad nogriežos graustu rajonā un klīstu pa...

The post Maroka: krāmi, grausti un hamams appeared first on Mugursoma.lv.

Izejam no mājas un konstatējam, ka nedaudz smidzina. Līdz autoostai nonākam nedaudz mitrām drēbēm un matiem, bet nekas traks. Līdz busam vēl ir pusstunda, padzeram kafiju stacijas ieskrietuvē un tad jau ir laiks doties ceļā. Man blakus sēž kundze gados un pēc neilga brīža sākam tērzēt. Tas gan nav vienkārši, jo angliski viņa zina dažus...

The post Maroka: piektdienā jāēd kuskuss appeared first on Mugursoma.lv.

Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, kad morāle un sankcijas ir kļuvušas par izsmalcinātu mākslu — gandrīz kā modernisma instalācija, kurā skatītājs pats nezina, vai viņš ir eksponāts vai vērotājs.

Pirms dažiem gadiem Eiropa ar lepnumu paziņoja: nekādu mikroshēmu, nekādu CNC iekārtu, nekādu programmatūras, kas varētu palīdzēt tankiem braukt taisnāk. Taču tad kāds gudrais prāts Briselē vai Vašingtonā pamanīja: ja mēs aizliegsim visu, tad krievi varētu... nu, sākt domāt. Un domājošs krievs ir bīstamāks par jebkuru mikroshēmu.

Tāpēc Windows palika ārpus šī teātra. Nē, tas nav eksports — tas ir digitālais humānais koridors. Operētājsistēma, kas ļauj krievu biroja darbiniekam četrpadsmito reizi dienā restartēt Word, jo Excel atkal ir “aizdomājies”, ir kļuvusi par mierīguma un stabilitātes simbolu postpadomju telpā. Bez tās — haoss. Ar to — vismaz prognozējams haoss.

Salīdzinājumam: ja kāds uzņēmējs Latvijā mēģinātu nosūtīt uz Krieviju paleti ar zivīm vai diviem bērza mēbeļu komplektiem “Scandi-chic” stilā, Valsts drošības dienests jau rīt no rīta būtu pie durvīm ar lielo zīmogu “NOZIEGUMS”. Jo zivs baro cilvēku, mēbeles dod siltumu un ilūziju par normālu dzīvi — tas ir tiešs atbalsts okupantu morālajam komfortam.

Bet Windows? Ak, tas ir kas cits. Tas nav produkts. Tas ir ekosistēma. Tas ir kā gaiss — neviens taču neaizliedz gaisu tikai tāpēc, ka to elpo arī slikti cilvēki? (Lai gan, godīgi sakot, daži jau ir mēģinājuši.)

Ironija sasniedz kosmisku līmeni, kad mēs saprotam: sankciju arhitekti ir izdomājuši ģeniālu risinājumu — ļaut krieviem turpināt izmantot operētājsistēmu, kuras atjauninājumi joprojām nāk caur Microsoft serveriem (nu, vismaz teorētiski), bet vienlaikus bargi sodīt to pašu cilvēku, ja viņš mēģina nopirkt Latvijas ražotu siļķi vai bērza finiera galdiņu.

Tātad secinājums ir vienkāršs un filozofisks:

Zivis un mēbeles = tiešs drauds mieram Eiropā  

Windows 10/11 ar visiem saviem “critical security updates” = nekaitīga digitālā mise-en-scène, kas uztur ilūziju par civilizāciju  

Mēs esam sasnieguši augstāko sankciju formu — selekcionēto morāli. Mēs neaizliedzam visu, kas nāvējošs. Mēs aizliedzam tikai to, kas padara dzīvi mazliet patīkamāku.

Jo, kā zināms, patiesais posts ir nevis karš, bet labs krēsls un svaiga siļķe ar sīpoliem. To mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atļaut.

Paldies, ka dzīvojat šajā skaistajā absurdā. Lūdzu, restartējiet datoru, ja kaut kas nav skaidrs.

#pseidosankcijas #karoguvicinātāji

Vakar dienas viducī aizbraucu uz Rīgu ar aprēķinu, ka Toms pie sevis drusku izdarīs izdarāmo, es atkal no viņa šķūnīša savākšu vācāmo un ar rīta vilcienu no māsas mājas došos atpakaļ uz Ludzu. Ar rīta vilcienu 8.01, kurš uz Zilupi brauca.

Tik tagad piesēžos rakstīt, jo bija daži citi prioritārāki darāmdarbiņi mājās padarāmi.

Un kārtējo reizi "fui" vilciena, dīzeļvilciena, sastāvam.

Šajos, Zilupiešos, jāsēž kādā no vidējiem vagoniem un, vēlams, neapmeklēt tualeti. Paskaidrošu. 

Jebkurš vagons, kurš pie viena ir vilciena "galvas" vagons, t.i. tas, kura priekšgalā ir vilciena vadības kabīne,  ir "nehalo" vagons. Tobiš, tamburs piedzīts ar sniegu, tualetē pods aizsalis tā, ka tajā labi redzama satura ledus pārklājums. Šī rīta vilcienā pakaļpusē atrodošajās tualetē pat durvis kārtīgi aizvērt nevarēja, jo to virināšanu stipri kavēja tamburā esošais sniegs.

Un tas nekas, ka zilupiešos biļetes cena mirstīgajam parastajam ir 9,90 eiro.  Labāk tomēr eiro piemaksāt (maksājot 10,90 eiro) un braukt ar jaunmodīgo dīzeļvilcienu uz Ludzu. Ir sava veida eksprešvilciens un arī tamburos un tualetēs nav sniega sedziņas.

Fui firmai VIVI, kura apkalpo braukšanas maršrutus.

Sen sāku veidot projektus ar Next.js, sākumā viss šķita vienkārši — maršrutēšana strādā, SSR/ISR darbojas, komponentes kārtīgi strukturētas. Balts fons, tumšs teksts, klasiskais “enterprise” izskats. It kā viss pareizi. Bet kaut kas pietrūka.

Vienā brīdī, testējot aplikāciju vēlu vakarā, ekrāns šķita pārāk spilgts. Acis ātri nogura. Tajā brīdī kļuva skaidrs — ja mēs paši jūtam diskomfortu, lietotāji to jutīs vēl vairāk. Un tieši tur sākās doma par diena/nakts režīmu.

Sākumā tas likās kā kosmētisks uzlabojums. “Mazs slēdzītis headerī.” Bet, tiklīdz sākām to ieviest, atklājās, ka tas nav tikai dizaina jautājums — tas ir arhitektūras jautājums.

Lai tumšais režīms strādātu pareizi, nācās pārskatīt visu krāsu sistēmu. Vairs nevarēja komponentē ierakstīt #ffffff vai #000000. Parādījās CSS mainīgie, centralizēta tēmu konfigurācija, loģiska dizaina sistēma. Krāsas kļuva par semantiskiem tokeniem — --color-background, --color-surface, --color-text-primary. Kods kļuva tīrāks. Strukturētāks. Domāšana — disciplinētāka.

Tad nāca nākamais izaicinājums — SSR. Ja lietotājs izvēlas tumšo režīmu, bet serveris sākotnēji atgriež gaišo, rodas nepatīkams “flicker” efekts. Balts ekrāns uz mirkli, tad tumšs. Šis brīdis lika iedziļināties Next.js renderēšanas ciklā. Sākotnējā tēmas noteikšana tika pārcelta uz dokumenta līmeni, lai režīms būtu zināms jau pirms React hidratācijas. Rezultātā aplikācija kļuva tehniski nobriedušāka.

Un tad parādījās vēl viens interesants ieguvums — zīmola uztvere. Mūsdienu digitālajā vidē lietotāji jau ir pieraduši, ka platformas piedāvā režīmu izvēli. To dara GitHub, to dara Notion. Ja produkts šādu iespēju nepiedāvā, tas šķiet mazliet nepabeigts. Savukārt, ja piedāvā — tas signalizē rūpību un uzmanību detaļām.

Interesanti, ka līdz ar tumšā režīma ieviešanu uzlabojās arī pieejamība. Kontrasti tika pārskatīti, tipogrāfija precizēta, interaktīvie elementi kļuva skaidrāki. Tas nebija tikai “krāsu inversija” — tā bija pilna dizaina validācija.

Un, protams, mobilās ierīces. OLED ekrānos tumšais režīms patērē mazāk enerģijas. Tas nozīmē ilgāku baterijas darbību lietotājiem, kuri aplikācijā pavada stundas. Neliels tehnisks lēmums, bet ar reālu praktisku ietekmi.

Beigās diena/nakts režīms kļuva par vairāk nekā tikai UI elementu. Tas kļuva par kvalitātes indikatoru. Par pierādījumu, ka projekts nav uztaisīts “lai tikai strādā”, bet ir veidots ar domāšanu par lietotāju, arhitektūru un ilgtermiņa mērogojamību.

Tāpēc šodien, sākot jaunu projektu ar Next.js, diena/nakts režīms vairs nav papildfunkcija. Tas ir daļa no pamata dizaina un tehniskās domāšanas. Un jā — tas ir stilīgi.

Dzelzceļa transports ir transporta veids, kurā izmanto riteņu transportlīdzekļus, kas pārvietojas pa sliedēm, kuras parasti sastāv no divām paralēlām tērauda sliedēm. Dzelzceļa transports ir viens no diviem galvenajiem sauszemes transporta veidiem pēc autotransporta. Dzelzceļš ir viens no energoefektīvākajiem kravu un pasažieru pārvadājumiem. Lai gan dzelzceļa nozare pārvadā 8 % no pasaules pasažieru un 7 % no globālā kravu transporta, tā veido tikai 2 % no kopējā transporta enerģijas pieprasījuma. Turklāt sliedes izkliedē vilciena svaru, kas nozīmē, ka tas var pārvadāt lielāku svaru nekā ar kravas automašīnām pa ceļiem.

Kravas vilciens Aļaskā ASV. Avots: https://en.wikipedia.org/

Par dzelzceļa dzimšanas dienu var uzskatīt 16. gadsimtu, kad ir dokumentēti pierādījumi transporta pārvietošanai pa koka sliedēm. Koka sliedes pa kurām zirgi vilka koka vagonetes sāka parādīties 16. gadsimta vidū, lai atvieglotu rūdas mucu pārvadāšanu raktuvēs. Tas drīz vien kļuva populāras visā Eiropā.

16. gadsimta raktuvju rati, kas bija agrīns bezdzinēja dzelzceļa transporta piemērs. Avots: https://en.wikipedia.org

Dzelzceļi mūsdienu izpratnē ieguva popularitāti pēc tvaika dzinēja izgudrošanas Lielbritānijā, kas 18. un 19. gadsimtā kļuva par nozīmīgu enerģijas avotu. Tvaika dzinēji ļāva būvēt dzelzceļus lielos attālumos, kas savukārt kļuva par būtisku rūpnieciskās revolūcijas sastāvdaļu. Dzelzceļi samazināja pārvadāšanas izmaksas un preču zudumus salīdzinājumā ar ūdens transportu, kur kuģi bieži nogrima.

Termins “dzelzceļš” tiek lietots, lai apzīmētu dzelzceļa sistēmu pasažieru un kravu pārvadāšanai kopumā.

Dzelzceļa sistēma attiecas uz zemes joslu vai mākslīgām būvēm (uzbērumi, dambji, tilti, tuneļi, estakādes), kas aprīkota ar sliedēm un ko izmanto dzelzceļa transportlīdzekļu kustībai. Dzelzceļš var sastāvēt no viena sliežu ceļa vai vairākiem sliežu ceļiem. Dzelzceļus var darbināt ar tvaiku, dīzeļdegvielu, elektrību, turbīnu vai vilces kombināciju. Dzelzceļi parasti ir aprīkoti ar signalizācijas sistēmu, un elektriskajiem dzelzceļiem ir arī kontaktstrāvas sistēma. Izšķir sabiedriskos dzelzceļus, rūpnieciskos dzelzceļus un pilsētu dzelzceļus — metro un tramvajus. 

NeoGeo.lv piedāvā saviem lasītājiem iepazīties ar noderīgu vietni, kur ir iespējams uzzināt informāciju par visas pasaules dzelzceļiem. Tā ir pasaules Dzelzceļu karte – https://www.openrailwaymap.org/

OpenRailwayMap ir detalizēta tiešsaistes karte par pasaules dzelzceļa infrastruktūru, kas veidota, izmantojot OpenStreetMap datus. Šis projekts tika dibināts 2011. gadā, lai izveidotu pasaules mēroga, atvērtu, atjauninātu un detalizētu dzelzceļa tīkla karti, kuras pamatā ir OpenStreetMap. Tā publiski ir pieejama kopš 2013. gada. Kopš tā laika karte ir pastāvīgi uzlabota un atjaunota. 

OpenRailwayMap ietver visus uz sliedēm esošus transporta līdzekļus, piemēram, dzelzceļus, metro, tramvajus, miniatūrus dzelzceļus un funikulerus. 

OpenRailwayMap var par visu pasauli aplūkot:
1) Dzelzceļa infrastruktūru (sliežu ceļus, pievadceļus, stacijas, pārmijas u.c.).
2) Maksimālo ātrumu posmus.
3) Signalizācijas un vilcienu aizsardzības objektus.
4) Elektrificētos ceļu posmus.
5) Sliežu platumu posmus.

Noslēgumā jāatgādina, ka dzelzceļš ir viens no drošākajiem transporta veidiem.

Avots: https://en.wikipedia.org

Saskaņā ar Eurostat un Eiropas Dzelzceļa aģentūras datiem, pasažieru nāves risks Eiropas dzelzceļos ir 29 reizes mazāks salīdzinājumā ar automašīnu izmantošanu.

vara bungas: Laba lasāmviela ar vērtīgām rekomendācijām to-whom-it-may-concern

VBprāt šis ir ticamākā secnārija izklāsts , bīstamākie arī aprakstīti skat.avotu. Pie bīstamākajiem scenārijiem jāsāk attiecināt nepietiekamu agility likvidējot kritiskus iztrūkumus pašu spējās un nepietiekamas ambīcijas spēju attīstībai nākotnē. Pretinieks negaidīs kamēr mēs nesteidzīgi īstenosim “stiprināšanu”(tm) saskaņā ar iepriekš saskaņotiem 12 gadu plāniem.

[..] In this scenario, Russian paramilitary troops, special operations soldiers, and intelligence officers without markings would enter eastern Estonia to carve out a separatist enclave in support of “oppressed” Russian minorities seeking reincorporation into the Russian Federation.145

Using this cover story, Russian operatives backed with armed force would occupy the area around Narva and Lake Peipus. “Separatists” would then set up a mock government and vote for reincorporation into the Russian Federation, as seen in the Donbas and Crimea. The operational objectives would be to test NATO’s resolve, to intimidate and destabilize a neighbor and former imperial possession, and to set conditions for possible future aggression against the Baltic states. [..]

avots

Tiny Latvia fielded a seventy-thousand-man army during its War of Independence in 1919. The Estonian army at the same time fielded eighty thousand. Today, Israel, with a mobilizable population of some 7 million, fields an active army of 170,000 with another 465,000 upon full mobilization.

These examples show that the Baltic states can do much more to increase their own defense potential. Universal conscription of males aged 18–24 for a period of two years, with fair compensation and incentives for those who choose to become career soldiers and officers, would yield an order of magnitude improvement in size and quality and provide the basis for expanding Baltic ground forces at lower cost than expensive professional soldiers.

The post Intelektuāli interaktīvais konkurss “Prāta spēles” appeared first on Jaunogres pamatskola.

vara bungas: Atklātā tekstā…

Izcēlumi VB

ISR=intelligence, surveillance, reconnaissance

[..] Key Findings 

• Within NATO there is a substantial ISR capability across all domains, but this is overwhelmingly US in origin.
• Northern European and Baltic states lack the overall capabilities independently to provide ISR coverage, with instead US capabilities providing a backstop.
• The growing demand for US ISR in the Indo-Pacific and the ever-present risk of renewed needs in the Middle East will stress even Washington’s considerable capacity.
• Northern European and Baltic states could do more, either nationally or in concert, to bolster regional ISR. [..]

avots

[..] Such is the availability, size and cost of a small
or mini UAV that a single ISR specialist with their
own system can now be deployed in every combat
platoon (or even in every group), providing the ben-
efit of organic ISR at the platoon level, with real-
time imagery available of the immediate operating
environment (including, potentially, enemy force
dispositions).The provision of such an information
advantage in the observe, orient, decide and act cycle
is highly valuable. However, command structures
also need to be sufficiently devolved in order to make
full use of this capability. [..]

VB: a es jums ko saku?

Veselības sistēmas nāvējošās mīnas: Kad valsts nespēj glābt, bet spēj nogalināt – ministrs, atkāpjies!

Ir brīži, kad asinis sastingst vēnās un acīs sāk degt dusmas, ko vairs nevar apklusināt. Tāds brīdis ir šodien. Lasot Vijas Kilblokas vārdus par Irēnas Peško nāvi – sievietes, kuras mūžs tika apcirsts ar cinisku, aukstu naža vēzienu nevis slimības, bet pašas veselības sistēmas rokās – man gribas kliegt. Pieci mēneši! Pieci garī, nepanesami mēneši, kad katrs ārsts, katrs ierēdnis redzēja, ka operācija ir vitāli nepieciešama, bet... nekas. Neviens nepakustināja pirkstu. Un kad beidzot operēja – nevis izglāba, bet nosūtīja tālākā "ārstēšanā", kas beidzās ar to, ko Vija godīgi nosauc par apzinātu nomirdināšanu.

Tas nav gadījums. Tas ir sistēmas darbs.

Mēs katru dienu dzirdam: "Budžets ierobežots", "gaidīšanas rindas normālas", "viss atbilst algoritmiem un protokoliem". Un kamēr pacienti mirst gaiteņos vai mājās, gaidot palīdzību, šī pati sistēma ir neticami efektīva citā jomā – tā ražo nāvējošas kājnieku mīnas. Jā, mīnas. Tikai ne metāla, bet birokrātiskas, dokumentu, aizkavēšanas un "viss kārtībā" mīnas. Tās tiek liktas zem katra Latvijas iedzīvotāja kājām – zem mammas, tēta, drauga, kolēģa. Un kad tās eksplodē, mirst cilvēki, kas vēlējās dzīvot. Kas bija pilni spēka. Kā Irēna.

Un viss tiek darīts "tautas labā". Ar nopietnu seju stāsta, ka taupām naudu, ka nevaram visus operēt uzreiz, ka jābūt efektīviem. Bet patiesībā mēs taupām uz dzīvībām. Mēs ražojam nāvi rūpnīcā ar baltām durvīm un zaļām kartītēm. Un pēc tam Veselības inspekcija, kā Vija jau pareizi prognozē, rakstīs atbildi: "Viss dokumentos kārtībā. Algoritmi ievēroti." Kārtība. Kārtība uz kapa.

 Baigi tagad visi ar tiem skills #AI

Un tad saprotu sportisti, skolotāji, policisti, mediķi - visi ir vulkānizēti.

Vakar beidzot saēdāmies zaļumus līdz ausīm, jo Velga un Agnese sadzejoja lielu un gardu bļodu ar salātiem. Klāt vēl nāca ar ceptu sīpolu bagātinātas cūku pupas un rikotas siers, īsāk sakot bija brangas vakariņas. Arī brokastis nav knapas, bet tāpat katrai tiek pārtikas sainītis līdzņemšanai. Bez aizķeršanās tiekam līdz CTM stacijai, ar mazu nokavēšanos autobuss...

The post Maroka: lielā tadžina, okeāns un tēja vietējās mājās appeared first on Mugursoma.lv.

Tiešām neliels līkums. Vispār, attālumi pilsētā nav īpaši lieli. Relatīvi. Izgājām nosacītu apli, no kura bildēju tik pirmo apļa daļu, jo atpakaļceļš jau sanāca pa zināmā mērā bildētam vietām. Un tā bildēšana tomēr nebija tā, ka bildēju uz katra pussoļa apstājoties. Kaut kas bildējams arī citām reizēm jāatstāj.

Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.

Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.

Tam visam paralēli var likt dzimtas. Dzimtas, kuru vārdus visādi loca gadsimtiem ilgi. Rokfelleri, Rotšlidi, Vindzori un vēl dažas dzimtas ir stipras un savu ietekmi pasaulē nav zaudējušas tādēļ, ka visu laiku ir kustībā, ir procesā. Tās nav tikai iegūtā tērējošas, tās ir visu laiku ko jaunu darošas. Tajās dzimtās bērniem jau no mazotnes māca naudas un izdarītā vērtību, tiekšanos pēc jauniem apvāršņiem.

Uz šī fona man vienmēr ir laikam neatbildēts jautājums - ko dara Ķirsona, Šlesera, Lemberga un vēl citu Latvijā atpazīstamu cilvēku bērni? Šie cilvēki ar savu rosīšanos (tās rosīšanās vērtējums jau ir nākamais jautājums) ir ko sapelnījuši. Sev, saviem bērniem. Un tālāk? Ko tie bērni dara tādu, lai tēvu sapelnītais kādā mirklī neizbeigtos līdz mīnus nullei? Jo, manuprāt, lielu naudu sapelnīt jēga ir tikai tad, ja bērns to saņem un paceļ nākamajā līmenī.

Kaut ko līdzīgu var teikt arī par valstīm. Kā dzīvu organismu, kurš visu laiku ko dara un izdara.

Valstis, kurās vairs nav vietas kaut kam jaunam, kādai attīstībai, pakāpeniski izzudīs, ieplūdīs citās, blakus esošajās valstīs. Jēga ir no tām valstīm, kurās kāda attīstoša kustība notiek, nevis no tām, kurās ir stagnācija, jo viss it kā ir, neko vairs nevajag.

Un tajā pat laikā - cik daudz un ko mēs zinām par citu, attīstītu valstu iekšējo "virtuvi" un problēmām tajās? Daudz tiek runāts par lielisko, nodrošināto dzīvi Zviedrijā, Katarā, Luksemburgā, Lihtenšteinā, Andorā un vēl dažās citās valstīs. Bet ko mēs zinām par to, ar kādām iekšējām problēmām turienes iedzīvotājiem nākas saskarties, kādas situācijas jārisina?

Tas viss tā, viela pārdomām. Un nav jāvaimanā par to, ka pie mums ir risināmas problēmas. Tās ir jārisina un viss. Manuprāt sliktāk būtu tad, ja vispār nekādu problēmu nebūtu...

Bija, IR un būs aktuāli. Šis būs karogos, t-kreklos, posteros. Es turpināšu šo skandēt līdz pukstēs mana sirds. Šis pat varētu būt mana pēdējā vārda teksts...

The post Divi svarīgi punkti: HK “Zemgale/LBTU” – “Kyiv Capitals” 2:1 appeared first on Hokeja komanda Zemgale LBTU.

vara bungas: Kauja par apdzīvoto vietu (Mirnohradu)2026.gadā izskatās šādi:

1. pretinieka kustību atklāj izlūkošanas droni 8-10 km attālumā no savām maskētām pozīcijām
2. dažreiz, kad laikapstākļu ietekmē (!) droni nelido pretinieku atklāj pašu OP
3. galvenais uzdevums: neatklāt/nekompromitēt savas pozīcijas
4. “izgaismotos” pretinieka kājniekus iznīcina ar koriģētu (!) artilērijas uguni un FPV dronu triecieniem pirms tie ir sasnieguši aizsardzības pozīcijas (>300 m)
5. ja savējo spēku pozīcijas ir demaskētas seko RU dronu un planējošo bumbu trieciens, kuram seko kājnieku uzbrukums
6. pārapgāde-UGV, UAS. evakuācija-UGV, rotācijas tikpat kā nav
7. brigāde diennaktī izlieto ap 100 triecina dronus
8. galvenais/vērtīgākais mērķis abās pusēs – dronu operatori
9. Mirnohradu dažādās proporcijās kontrolē abas puses, bet neviena puse to nav ieņēmusi

Filmu uzņēma: Rīgas Mākslas un Chronikāli dokumentālo filmu studija

Izlaišanas gads: 1957

Filmas apraksts īsumā, pārkopēts no filmas anotācijas vietnē filmas.lv:

"Ar šo paša rakstīto scenāriju kinomākslā debitē viens no spilgtākajiem Latvijas kinorežisoriem – Leonīds Leimanis (1910-1974).

Nelielā jūrmalas ciematā dzīvo Nauris ar vectēvu un mazo māsiņu. Veikala vadītājs Lazdāns nozog vērtīgus skolas mācību līdzekļus, paslēpj vecā brūža drupās un iesaista Naura vectēvu kā līdzvainīgo. Nauris, negribēdams nodot vectēvu, cenšas nozagto slepus nogādāt atpakaļ, bet ar to izsauc aizdomas uz sevi. Pret Nauri nostājas daļa skolotāju, kam nepatīk viņa patstāvīgais raksturs, bet skolasbiedri un draudzene Daina viņu aizstāv."

No šodienas viedokļa tā drusku panaivi, ierakstā arī problēmas ar skaņu celiņu; īpaši jāiespringst, lai sadzirdētu runāto tekstu. Pie viena filmā daudz masu skatu bez īstas motivācijas. Nē, man nekas nav pretī pret masu skatiem. Bet tad tiem jābūt motivētiem, piemēram, tirgus plača burzma, publiskas sporta sacensības vai kas tamlīdzīgs. Man ir pretenzijas pret masu skatiem masu skatu pēc, tad, kad pēc masu skata nav īpašas vajadzības. Šīs filmas masu skatus var norakstīt uz nodevu laikam, tajos gados masu skati kā filmas norises pastiprinošā efekta, fona izmantošana bija populāra.

Mans viedoklis. Filma ir skatāma kaut tādēļ, ka pašmāju kino attīstības vēstures fragments. Pie viena filmā piedalās manai paaudzei atpazīstami aktieri savos aktierdarbības sākumos.

Šis teikums ir links uz filmu vietnē filmas.lv

09.11.2025. Vienīgā šīs nedēļas brīvdiena jāizmanto godam. Plānā nopirkt plauktu IKEA, bet pirms tam mazliet pastaigāt – ļoti prasījās izvēdināt galvu kaut kur dabā. Mazliet kļūdījāmies ar iebraukšanas ceļu uz Zvaniņu taku, tāpēc vispirms aizbraucām līdz jūrai, zvaniņus atstājot atpakaļceļam. … Turpiniet lasīt →

The post Carnikavas pludmale. Zvaniņu taka. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.

The post Atvērto durvju diena appeared first on Jaunogres pamatskola.

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

One Punch Man (OPM) pasaulē varētu šķist, ka cilvēcei teju katru tās pastāvēšanas mirkli būtu jātrīc eksistenciālās šausmās un gaidās, jo lielāku vai mazāku vai tieši milzu izmēru monstri, no kuriem visbīstamākie ir ‘’Dēmonu’’ un ‘’Pūķu’’ klases, uzbrukumi ir vairāk kā vien potenciāls drauds. Tieši tādēļ cilvēces miera un drošības aizsardzības nolūkā eksistē Varoņu Asociācija, kura līdz šim spējusi iedvest parasto mirstīgo sabiedrībai drošības garanta sajūtu, ka, lai kādi dzīvie murgi neizdomātu kļūt par realitāti, būs Varoņi, kuri tad nāks talkā un izglābs dienu. Ar uzsvaru ‘’līdz šim’’, jo starp monstriem uzradies kāds līderis, kurš ir gana spēcīgs, lai spētu tos apvienot zem viena karoga (ar izdomas pilnu nosaukumu izveido Monstru Asociāciju) un spertu pirmos soļus jaunas pasaules kārtīgas ieviešanā!

OPM galvenais varonis itkā ir ārēji ar neko neizceļanmies Saitamas tēls. Puisis nevar lielīties ne ar milzu muskuļiem, ne ar ko citu ārēji iespaidīgu, lai jau uzmetot tam aci vien ļaundari un mošķi no tā sāktu trīcēt bailēs. Saitamu arī nekādas ienaidnieku replikas nespēj izprovocēt uz kādu cerētu pārsteidzīgu reakciju vai negatīvu emociju, kas liktu zaudēt modrību un pieļaut liktenīgu kļūdu. Tieši pats pretinieks, kad nenovēršami novērtē Saitamu par zemu pieļauj sev letāli liktenīgu kļūdu un nokļūst aizsaulē pēc viena vienīga dūres trieciena.

Izņēmums, ja vien nepiedalies cīņas mākslas turnīrā, kur Saitama iekļuvis vien aiz tīras nejaušības, bet cer tajā beidzot atrast izaicinājumu, kas liktu pielietot vairāk kā vienu dūres triecienu. Jo pēc super smagajiem treniņiem, kuri tikpat kā maģiski tam dod lielo dūres spēku, tas līdz pat padsmitajiem sērijas krājumiem kā meklē, tā meklē un joprojām nav atradis sev cienīgu pretinieku, kas spētu iedegt pietiekamu aizrautības kvēlu un degsmi, liktu satraukties par cīņas iznākumu. Labi, ka vēl Saitamam ir tādi draugi kā Nr.1 spēcīgākais varonis King, kurš vajadzības gadījumā spēj atrast iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, bet pie reizes nebūt tik žēlsirdīgs, lai ļautu tikt uzveiktam kādā nebūt videospēlē.

No citiem tēliem izceļami Saitamas māceklis un kiborgs Genos, kurš, ja meistars aizņemts citos pavisam noteikti vienmēr nopietnos darbos, var arī palīdzēt un glābt dienu. Bet krietni interesantāks salīdzinājumā būtu pašpasludinātais ‘’varoņu slaktētājs’’ Garo, kurš pār visām varēm kā sev, tā citiem grib iedvest bailes un uzdoties par cilvēku-monstru, bet jo vairāk no varoņa tiek atrādīts, jo biežāk Garo ar darbiem pierāda, ka patiesībā arī būtu pieskaitāms pie varoņiem. Pat ja bērnībā iegūtas kādas psiholoģiskas traumas un pārāk biežas apcelšanas gan tad, gan vēlāk izjūt kāri un vēlmi par to likt kādam citam ‘’samaksāt’’.

Par cik Saitama ir tik mežonīgi spēcīgāks pār citiem, tad nevar viņam ļaut uzrasties katrā cīņā pret monstriem, kad tie padsmito krājumu pirmajā pusē izdomājuši iztestēt Japānas pilsētu aizsardzību (pārējā pasaule laikam pārāk nenozīmīga). Nedaudz īpatnēji no stratēģijas puses, bet ne, ja ir vēlme izvilkt populāru sēriju pēc iespējas garāku, ka monstru ‘’izmēģinājuma’’ uzbrukums tik pārliecinoši sliktajiem tēliem iet no rokas, jo Varoņu Asociācijai jāmēģina uz tiem visiem reaģēt, ka labāk to vienā brīdī nopauzēt un ļaut atgūties.

Kā iepriekš pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem lasītajos pirmajos desmit krājumos, tā arī tagad viennozīmīgi spēcīgākais OPM sērijas aspekts ir kā vienas lapaspues vai paneļu sērijā vai pilna atvēruma (to gadījumā gan derētu lielāks formāts) cīņas epizožu ilustrācijas. Būtu tie varoņi pret ļaundariem vai pret milzu mošķiem. Citādi, ja to neņemtu verā, tad ne reizi vien no sižetiskā skatpunkta rodas pamatotības jautājumi, kāda tam bijusi jēga lielās bildes un sižeta ietvaros.

Par ko arī jāatzīmē, ka lielā, vispārējā sižeta arka ar Monstru Asociācijas plāniem pārņemt varu pār pasauli uz priekšu no krājuma uz krājumu virzās dikti lēni. Lai arī pa kripatai tiek dots plašāks ieskats Monstru Asociācijā ar mežonīgi baismu monstru karali Orochi kā to līderi, tad jau tuvojoties 19.krājuma beigām, sāk rasties pamatotas aizdomas, ka šis baisais Orochi ir vien kā izkārtne un patiesais līderis ir pavisam cits.

Otrs plus būtu izceļams nepārspīlētais humors, kas nāk no Saitamas tēla, kad tas ne tikai neļaujas tikt izprovocēts, bet ar taisnu seju un pilnu nopietnību sniedz atbildes, kuras sanikno tieši viņa pretinieku un liek pasmiet lasītājam. Vai arī par ‘’bonusa’’ mangām saukti īsie stāsti krājumu beigās, kuriem pašiem par sevi uz pārējo stāstu nav ne mazākās ietekmes, bet reizē pārmaiņas pēc piešķir izklaidējošu plusu, kas nesaistās vien ar cīņas ainām un ilustrācijām. Un ja gribas būt īpaši dāsnam un labvēlīgam, tad nevar neatzīt, ka, lai arī uz cīņu ilustrāciju fona niecīgā apjomā, tad galveno varoņu izaugsmi, ja pacenšas un grib, var saskatīt.