Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 990 avoti)
Šis ir pēdējo 7 dienu tops. Vēlies apskatīt topu par pēdējām 24 stundām?
vara bungas: Kamēr visi aizsardzības finansējuma huļ..ardi vēl nav pilnībā iztērēti, nolaidīsimies no pārtvērējdronu augstumiem uz grēčīgo zemi. Asinīm rakstītā Ukrainas kara pieredzes grāmata māca, ka c-UAS jomā efektīvi strādā ne tikai tiešās iedarbības sistēmas (elektroniskās vai kinētiskās), bet arī pasīvie risinājumi – maskēšanās un aizsardzības tīkli. Maskēšanās tīklus šoreiz noliksim pie malas, turklāt noteiktos apstākļos, kad neskatoties uz visiem centieniem pretinieka izlūkošana ir jūs atklājusi volontieru home made maskēšanās tīkli paliek bīstami (no efekta kļūst par defektu), jo sintētiskā vai kokvilnas auduma strēmeles aizdegas un deg elles liesmās visa tīkla platumā un garumā. Tomēr tīklam parastajam (plikam) vai tīklam ar maskēšanās efektu piemīt spēja, ja ne apturēt vieglo dronu (ar kaujas daļu līdz pārdesmit kg atkarībā no tīkla pinuma materiāla un biezuma) uzbrukumus, tad vismaz ļoti sarežģīt dronu operatoriem uzdevumu. Jebkurā gadījumā, ja pretinieka droņītājam ir izvēles brīvība uzbrukt mērķiem ar vai bez tīkla pārklājuma, izvēle būs par labu mērķim bez, jo tur arī darbojas sava kill rādītāju birokrātija. Protams, apgādāt savu armiju ar rūpnieciski ražotiem (nedegošiem) maskēšanās un pretdronu aizsargtīkliem politiķiem nešķiet pietiekami fancy uzdevums, nekādas te nanotehnoloģijas, mākslīgā intelekta un simtmiljonu investīciju… izi-pizi risinājums. Tā kā tiem, kuri plāno ieņemt vietu ierakumā šobrīd ir īstais laiks pajautāt saviem priekšstāvjiem: “kur i’ ko?”.
Sīkākas detaļas zemāk Think defence ierakstā, kurā ir maz burtu, bet ir daudz bilžu un video, kas var pārtapt par labu ideju cilvēku izdzīvošanai dronu karā.
PS Nesakiet, ka tas viss ir kaut kas jauns. VB 2016.gadā nojauta:
Matrix ilūzija. Jūs tikai skatāties teātri, kurā nekas nemainās.
Ievēroji, katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas, viss pārvēršas par lielu, dārgu teātra izrādi. Partijas – tās ir tikai trupas, kas maina kostīmus. Kandidāti – aktieri, kas vakar sauca vienu, šodien otru, bet rīt atkal kaut ko trešo, lai tikai publika aplaudētu un atdotu savu balsi. Un jūs, skatītāji, sēžat zālē, cerot, ka šoreiz beidzot būs citādi.
Nekas fundamentāli nemainās
Pēc katras “lielās dienas” nāk rīts, un nekas fundamentāli nemainās. Tie paši vaļi turpina plūst, tie paši lobiji turpina diktēt noteikumus, tie paši cilvēki ar tādām pašām sejām un tādām pašām interesēm sēž krēslos – tikai citā krāsā. Vieni no “opozīcijas” pāriet “varā”, otri no “varas” uz “opozīciju”. Rotācija. Karuselis. Sistēmas teātris.
Tas ir klasiskais Matrix triks: tev dod ilūziju izvēles. Zils piliens vai sarkans? Labējie vai kreisie? Jaunie vai vecie? Populisti vai “profesionāļi”? Bet realitātē visi vadi ved uz vienu un to pašu centrālo serveri – uz sistēmu, kas rūpējas tikai par sevi. Tu vari balsot, cik gribi, vari dusmoties Twitterī un Facebookā, vari pat “mainīt vēsturi” ar savu krustiņu. Bet pēc tam viss turpinās tāpat kā iepriekš. Tikai ar jaunām sejas izteiksmēm un jauniem solījumiem, kurus neviens neplāno pildīt.
Kandidāti ir aktieri.
Viņi zina savas lomas. Viens spēlē “tautas balss”, otrs – “eiropeiskais liberālis”, trešais – “stingrais konservatīvais”, ceturtais – “anti-sistēmas dumpinieks”. Viņi runā to, ko publika grib dzirdēt savā burbulī. Socioloģiskie pētījumi, fokusgrupas, vārdu mākslinieki – viss kalpo, lai izklausītos īsti. Bet aizkulisēs viņi visi ēd no vienas bļodas. Pēc vēlēšanām koalīcijas tiek slēgtas, amati sadalīti, un “neieciešamie kompromisi” kļūst par attaisnojumu, kāpēc atkal nekas nav izdarīts.
Tu esi statistists šajā izrādē.
Un tu? Tu esi statistists šajā izrādē. Tev ļauj justies svarīgam reizi četros gados. Tev ļauj dusmoties uz “veco sistēmu” un cerēt uz “jaunajiem spēkiem”. Bet jaunais spēks pēc pāris gadiem kļūst par veco. Un cikls turpinās.
Nekas nemainās, jo sistēma to arī nav paredzējusi mainīt.
Vēlēšanas nav instruments pārmaiņām. Tās ir drošības vārsts. Tās ir veids, kā ļaut tautai izlādēt dusmas, neapdraudot īsto varas struktūru. Kā glīti iesaiņota ilūzija, ka “demokrātija darbojas”. Bet īstā vara atrodas ārpus balsošanas kabīnēm – bankās, korporācijās, birokrātiskajās iestādēs, starptautiskajās organizācijās un to cilvēkos, kuri nekad nestāv uz skatuves.
Tāpēc nākamreiz, kad kāds aktieris ar nopietnu seju stāstīs tev par “lielajām pārmaiņām”, “tautas gribu” vai “beidzot godīgiem politikiem”, atceries: tu skaties teātri. Dārgu, cinisku, labi režisētu teātri. Un tu tajā neesi galvenais varonis.
Pamosties nav viegli.
Bet tas ir vienīgais veids, kā pārtraukt būt muļķim šajā izrādē. Vēlēšanas nemainīs sistēmu. Tikai tu pats vari izlemt, vai turpināt skatīties šo muļķību vai sākt dzīvot ārpus Matrix.
NeoGeo.lv informē savus lasītājus par vēl vienu noderīgu vietni, kur ir iespējams aplūkot Rīgas pilsētas fotoreālistisko 3D modeli. Rīgas pilsētas fotoreālistiskā 3D modeļa autors ir Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra un tas ir aplūkojams Rīgas valstspilsētas pašvaldības datu publicēšanas portālā GEO RĪGA.
Lai apskatītu 3D skatus, vēlams izmantot interneta pārlūku Google Chrome. Trīsdimensiju dati ir apjomīgi, tādēļ to ielāde var aizņemt vairāk laika nekā ierasts.
Rīgas pilsētas fotoreālistiskajam 3D modelim ir 7 cm izšķirtspēja un tas iegūts gan no standarta, gan no slīpā leņķa fotogrāfijām. Dati iegūti 2021. gada maijā.
Fotoreālistiskā modeļa veidošanā tiek izmantotas fotoainas, kas ir uzņemtas no vairākiem skatu punktiem, tad tajās automātiski atrodot pikseļus, kuri atbilst vienam un tam pašam objektam vai punktam. Izmantojot šo vienādo pikseļu kopumu, ir iespējams noteikt ainu savstarpējo orientāciju un tur redzamo objektu 3D formu.
Rīgas pilsētas fotoreālistisko 3D modeli var aplūkot gan panorāmēšanas režīmā, gan rotācijas režīmā, gan veikt garumu mērīšanu.
3D modeļi var kalpot vairākiem mērķiem – pilsētplānošanā, arhitektūrā, teritoriju telpiskajā analīzē, izmaiņu konstatēšanā u.c.
“Tālumā pār lauku skrien liels zvērs”, Eduards paziņo, jo lielā pļava vislabāk redzama no virtuves, kur viņš šobrīd dzejo brokastis. Es pieslienos kājās un paveros pļavas virzienā. Tālumā redzams alnis, kas nevis skrien, bet peld pa vīgriežu jūru, kas balta viļņojas starp mūsu māju un mežmalu. Brīžiem virs vīgriezēm iznirst dzīvnieka platie gurni, brīžiem izteiksmīgais...
The post Zvēri nāk appeared first on Mugursoma.lv.
Šorīt brokastīs ir tipisks “īru sautējums” – ar olām sacepti visi ēdienu atlikumi, kas bija atrodami ledusskapī. Sautējums paliek pāri vēl pusdienu tiesai, to ieliekam līdzi kastītē, kas mums šai ceļojumā noderēja katru dienu. Vēl sataisām līdzi arī maizītes, jo visa diena paies lidostās un lidojumos. Pa ceļam uzpildām automašīnas punci – visā ceļojumā, katru...
The post Fēru salas: mājupceļš ar pieturu Kopenhāgenā appeared first on Mugursoma.lv.
Šodien ir mūsu pēdējā pilnā diena Fēru salās un sajūta ir tāda, ka teju visu, ko gribējām un varējām, esam apskatījuši. Pēc lēnāka rīta dodamies uz galvaspilsētu – kā iesākām braucienu, tā to noslēdzam. Paklīstam pa ielām, iegādājam šo to atmiņām, tad kāpjam auto, lai aizšautu vēl līdz Streymoy salas galā esošajai Tjornuvikai. Pa šīm...
The post Fēru salas: vienīgais kaķis appeared first on Mugursoma.lv.
Kolāža: Didzis Daniels Kukainis; fona attēls: Unsplash
Ir grāmatas, kuras pieder savam laikmetam, un ir grāmatas, kuras pašas kļūst par laikmetu. Tās nelasa, lai uzzinātu, kā reiz domāja cilvēki, bet gan tādēļ, ka tajās vēl aizvien pulsē jautājumi, uz kuriem katrai paaudzei jāatbild no jauna. Pie šādiem darbiem pieder Tomasa Mora "Utopija" — grāmata, kas piecu gadsimtu garumā nav pārstājusi izaicināt ne valdniekus, ne filozofus, ne teologus, ne vienkāršus lasītājus.
"Non est leve negotium de talibus libris loqui, qui non tam narrationem offerunt quam exercitationem intellectūs, nec tam historiam quam quaestionem perpetuam de ordine humano." (Nav viegls uzdevums runāt par tādiem darbiem, kuri nedāvā vienkāršu stāstu, bet gan vingrinājumu prātam; ne vēsturi vien, bet jautājumu, kas nepārtraukti atgriežas pie cilvēka spriestspējas.) - D.K.
Runāt par sera Tomasa Mora "Utopiju", kas pie latviešu lasītāja ir nonākusi pirmo reizi piecu gadsimtu laikā, nozīmē pieskarties grāmatai, kura jau pašā savā iecerē neļauj sevi mierīgi ieslēpt definīcijā, jo tā nevis piedāvā vienu skatījumu uz valsti, bet gan novieto lasītāju starp divām nepārtraukti dinamiskām domas plaknēm: to, kas ir, un to, kas varētu būt, un vēl vairāk — to, kas varbūt nedrīkstētu būt, pat ja tas šķiet labāks par esošo.
Jo Tomass Mors, šis cilvēks, kurš vienā dzīvē spēja būt gan karaļa padomnieks, gan sirdsapziņas ieslodzītais, gan jurists, gan askētiskas konsekvences upuris, neraksta kā tas, kurš meklē sistēmu, bet kā tas, kurš apzinās, ka jebkura sistēma, tiklīdz tā kļūst pilnīga, sāk zaudēt cilvēku. Un tādēļ jau pašā sākumā rodas sajūta, ka šī grāmata nav rakstīta kā savas idejas un pārliecības aizstāvības cietoksnis, bet drīzāk kā dialogs, kurā ideja tiek nepārtraukti pārbaudīta, it kā pats autors negribētu ļaut sev pieķerties nevienam galīgam spriedumam.
Jo vai gan tas nav raksturīgi humānistam — nevis dot likumu, bet radīt spriedzes lauku, kurā lasītājs pats kļūst par tiesnesi tam, ko viņš lasa?
Un tādēļ šī grāmata sākas nevis ar mierīgu aprakstu, bet ar pārvietošanos starp pasaulēm, kur viena pasaule tiek parādīta kā trūkstoša un otra kā pārmērīgi sakārtota, un abas šīs kustības nav nejaušas, bet nepieciešamas, lai cilvēks vispār sāktu domāt.
Pirms mēs nonākam pie Utopijas salas, mēs tiekam iemesti pasaulē zem vārda "Anglija", kas nav tikai konkrēta zeme, bet drīzāk morāls eksperiments par to, kas notiek, kad īpašums kļūst svarīgāks par dzīvi, kad likums kļūst akls pret sociālo realitāti un kad nabadzība vairs netiek uzlūkota kā nelaime, bet gandrīz kā vaina.
Un šeit Mors nerunā kā revolucionārs, kurš vēlas visu nojaukt, bet kā cilvēks, kurš uzdod bīstamu jautājumu: vai kārtība, kas pati rada postu, vēl drīkst saukties par kārtību?
Šis jautājums nav skaļš, bet tas ir noturīgs, un tas seko lasītājam arī tad, kad viņš jau ir nonācis pie salas, kur viss šķiet sakārtots ar tādu rūpību, ka nejaušībai tur vairs nav vietas. Un tomēr tieši šī sakārtotība sākumā apbur: darbs sadalīts, dzīve regulēta, vajadzības ierobežotas, zelts pazemots līdz gandrīz niecības statusam, un viss cilvēku kopums virzās kā viens organisms, kurā katrai daļai ir sava noteikta funkcija.
Bet vai cilvēks, kurš vairs nevar kļūdīties, vēl ir cilvēks pilnā nozīmē? Vai arī viņš kļūst par kaut ko līdzīgu labi uzturētai mehānikai, kur tikums vairs nav izvēle, bet struktūras rezultāts?
Un šeit rodas tas, ko Mors, šķiet, apzināti neatrisina: vai tikums, kas izriet no nepieciešamības, ir tikums, vai tikai tikuma ēna? Jo, ja cilvēks ir labs tādēļ, ka viņam nav iespējas būt ļaunam, tad kur paliek viņa brīvība, un līdz ar to — arī viņa nopelns?
Šīs šaubas kļūst vēl asākas, kad skatāmies uz Utopijas attieksmi pret bagātību, jo tur zelts tiek padarīts par nicināmu lietu, nevis tādēļ, ka tas būtu zaudējis savu materiālo vērtību, bet tādēļ, ka tas tiek apzināti atdalīts no vēlmes struktūras, it kā cilvēka iekāre būtu jāpārraksta ar audzināšanas palīdzību.
Bet vai vēlme, kas tiek izsmieta un pārvērsta par kaunu, patiešām izzūd, vai tikai maina masku? Un vai sabiedrība, kas sevi uzskata par atbrīvotu no alkatības, nav vienkārši iemācījusies alkatību padarīt nemanāmu? Un tā Utopija kļūst nevis par vietu, kur cilvēks ir uzvarējis sevi, bet par vietu, kur cilvēks ir iemācījies sevi disciplinēt līdz gandrīz pilnīgai caurspīdībai, kur pat vēlmes tiek pakļautas redzamībai un režīmam.
Šeit nevar nepamanīt arī pašu stāstīšanas struktūru, kurā par Utopiju runā Rafaēls Hitlodejs — figūra, kura vienlaikus ir gan liecinieks, gan iespējama konstrukcija, gan autoram nepieciešama distance, lai viņš varētu runāt, neuzņemoties pilnu atbildību par sacīto.
Un vai tas nav pats smalkākais humānista paņēmiens — ļaut idejai runāt caur svešu balsi, lai tā iegūtu gan spēku, gan nenoteiktību vienlaikus? Jo, ja autors runātu tieši, viņš kļūtu par likumdevēju; bet, runājot caur starpnieku, viņš kļūst par domas arhitektu, kurš drīzāk rāda struktūras iespējamību nekā tās obligātumu. Tādēļ šī grāmata nekad pilnībā neļauj sev pārvērsties par programmu, jo katrs tās apgalvojums vienlaikus satur arī savu ierobežojumu, it kā pats teksts zinātu, ka cilvēku pasaule necieš galīgumu bez plaisām.
Varbūt tieši šeit arī slēpjas tās īpatnējais spēks: tā nevis māca, bet destabilizē; nevis apstiprina, bet liek atkārtoti pārdomāt to, kas šķita pašsaprotams. Jo, lasot "Utopiju", cilvēks pamana, ka viņa paša pārliecības par taisnīgumu, īpašumu un brīvību nav dabas likumi, bet vēsturiski ieradumi, kas var tikt pārrakstīti — un tieši šis atklājums ir gan atbrīvojošs, gan biedējošs.
Un tādēļ šī grāmata nebeidzas ar secinājumu, bet ar spriedzes palieku, kas paliek lasītājā kā neizdzēšams jautājums: vai ideāla sabiedrība ir cilvēka domas augstākais punkts, vai arī tā ir vieta, kur cilvēks pārstāj būt cilvēks?
Varētu būt iespējams, ka pats Tomass Mors, kurš savā dzīvē piedzīvoja varas un sirdsapziņas konfliktu līdz galējai konsekvencei, šo jautājumu nevis atrisināja, bet šajā darbā to iemiesoja, jo viņa dzīve kļūst par vēl vienu šīs pašas problēmas komentāru: ka starp ideju par kārtību un dzīvo cilvēku vienmēr paliek plaisa, kuru nevar aizvērt ne likums, ne prāts.
Tādēļ ikkatra "Utopijas" potenciālā lasītāja domāšanas veicināšanai nobeigumā viena retoriska piezīme:
Varbūt īstā Utopija nekad nav atradusies uz kādas nezināmas salas okeānā. Varbūt tā vienmēr ir bijusi cilvēka prāta spēja iztēloties taisnīgāku pasauli, vienlaikus apzinoties, ka neviena cilvēku radīta kārtība nebūs pilnīga. Šajā spriedzē starp cerību un realitāti arī slēpjas Mora darba nemirstība. Tādēļ "Utopija" nav piemineklis pagātnei. Tā ir saruna, kas ikreiz sākas no jauna brīdī, kad kāds atver šīs grāmatas pirmo lappusi.
Asaras vispirms asociējas ar tādām izjūtām kā dusmas, izmisums vai skumjas. Taču daudzi cilvēki tajā skaitā, iespējams, arī jūs, raud,...
The post Kāpēc cilvēki raud no laimes appeared first on Hitnet.lv.
Apmaksāts saturs sadarbībā ar “Gemoss” Šogad Vasaras saulgriežus pavadīju Zviedrijā un piedalījos tradicionālās svinībās ar dejām, mūziku un mājās gatavotiem tradicionāliem gardumiem. Midsommar ir vieni no gada gaidītākajiem un krāšņākajiem svētkiem, ko vienmēr svin piektdienā starp 19. un 25. jūniju. Šajā dienā pilsētas iztukšojas, jo cilvēki dodas pie dabas, kur vij ziedu vainagus un kopīgi...
The post “Toscakaka” jeb zviedru mandeļu kūka appeared first on Lindas Virtuve.
31.jūlijā savu 29. dzimšanas dienu svin Krievijas izlases un Penguins uzbrucējs Jevgēņijs Malkins"Geno".
Mūsu valsts tiesiskā izpratne joprojām mīt akmens laikmetā. Raimonda Skurula gadījums (2018) un Elvisa Strazdiņa gadījums nav tikai juridiski strīdi – tie ir diagnoze Latvijas valsts pārvaldes un tehnoloģiskā brieduma patoloģiskajai nesaderībai.
Kad 2018. gadā Raimonds Skuruls uzgāja CSDD reģistra caurumus, viņš rīkojās kā inženieris – atrada kļūdu un piedāvāja risinājumu. Valsts birokrātija, būdama savā būtībā inerta un bailīga, nespēja saskatīt ētiskā hakerisma "zelta standartu". Tā vietā, lai pateiktos, tika iedarbināts represīvais aparāts.
Šī rīcība bija kliedzoša liecība par to, ka mūsu iestādēm drošība nav mērķis.
Mērķis ir kontrole un sejas saglabāšana.
Skurula gadījumā 1000 eiro prasība tika interpretēta kā šantāža, nevis kā bug bounty (atlīdzības par kļūdu) aizmetnis. Tas bija brīdis, kad valsts pateica: "Labāk lai sistēma ir caura un bīstama, nekā lai kāds privāts pilsonis mūs pamāca." Tā ir maziskuma un nekompetences simbioze, kas iezīmēja tumšu posmu Latvijas kiberdrošības vēsturē.
Elvisa Strazdiņa nesenais gadījums tikai apstiprina, ka gadi ir pagājuši, bet mentalitāte nav mainījusies. Mēs redzam to pašu modeli: ja eksperts uzdrošinās norādīt uz sistēmas trauslumu, viņš nevis tiek pieņemts darbā vai godināts kā valsts infrastruktūras stiprinātājs, bet gan tiek "sodīts" par savu drosmi redzēt to, ko ierēdņi vēlētos paslēpt zem "valsts noslēpuma" vai "tehnisko problēmu" plīvura.
Šī attieksme ir filozofiski strupceļš. Valsts, kas soda tos, kuri atrod tās ievainojamības, ir kā pilsēta, kas sadedzina uz sārta tos, kuri brīdina par pilsētas mūros atrastajām plaisām. Tā nav tiesiskuma aizsardzība; tā ir institucionāla paranoja.
Šajos gadījumos mēs redzam baiso patiesību:
Birokrātiskais ego: Iestādēm ir vieglāk iznīcināt cilvēka reputāciju tiesvedībās, nekā atzīt, ka viņu sistēmas ir bijušas "kā siets".
Kibernoziedzības analfabētisms: Tiesībsargājošās iestādes bieži vien nespēj (vai negrib) atšķirt noziedzīgu nodomu no intelektuālas ziņkārības un vēlmes uzlabot drošību.
Preventīva iebiedēšana: Katrs šāds process ir signāls visiem citiem IT speciālistiem: "Ja redzi kļūdu, turi muti. Citādi – nonāksi uz apsūdzēto sola."
Latvijas problēma nav tehnoloģijās. Mums ir izcili speciālisti. Latvijas problēma ir varas struktūrās, kas baidās no transparentitātes kā no nāves.
Kad mēs sodām "baltos hakerus", mēs faktiski pasludinām karu pret izcilību un atklātību. Mēs dzīvojam vidē, kurā kļūdu atklāšana tiek uzskatīta par nodevību pret sistēmu, nevis par pakalpojumu sabiedrībai. Līdz brīdim, kamēr valsts nesāks pret ētiskiem hakeriem izturēties kā pret saviem sabiedrotajiem, nevis ienaidniekiem, mēs paliksim "digitālajos viduslaikos" – kur labākie prāti tiek vajāti, bet drošības caurumi, ko viņi atrada, paliek vaļā visiem īstajiem kibernoziedzniekiem, kuri, atšķirībā no Skurula vai Strazdiņa, nekad neprasīs atlīdzību, bet gan nozags visu, ko vien varēs.
Vai mēs kā sabiedrība esam gatavi atzīt, ka mūsu "drošība" ir tikai ilūzija, ko sargā drakoniski likumi pret patiesības teicējiem?
vara bungas: Z-blogeris par stāvokli Krimā. Universālas atziņas.
…
Guntis Eniņš, la.lv: 19.04.2017
Kā tā var būt, ka runājam un dziedam, raidām un rādām, filmējam un intervējam, un tvītojam par Latvijas simtgades gatavošanās darbiem, bet Latvijas pilskalniem simtgades svētkos nav ierādīta vieta pie lielo svētku lielā galda?
Laika līdz Latvijas simtgadei tik maz, bet vēl mēs varam paspēt – mums ir jāsteidz sakopt, saprast, atbrīvot un godā celt Latvijas pilskalnus un svētkalnus.
Pilskalni mums jāvēro un jāmācās ar centīgu apziņu kā tautas un valsts aizsākumu pamats. Tur jūs sastapsit savus vistālākos senčus. Tālāk dziļajā aizvēsturē ar taustāmiem īstenības pieskārieniem aiziet ir grūti.
Pilskalns ir gan zīmīgs dabas veidojums, gan arī cilvēka rokām īpaši pārveidots un apdarināts kalns. Vesels kalns izveidots par cietoksni. Ar lāpstām, groziem, spaiņiem un nestuvēm lielajam kalnam saveda un sanesa, un uzbēra vēl vienu kalnu virsotnē – aizsardzības valni pret uzbrucējiem. Kalnu pārveidoja stāvu kā klinti. Vecāko pilskalnu mūži ietiecas tūkstoš un pat vēl vairāk gadu pirms Kristus. Tādi pilskalni sasaucas ar ēģiptiešu piramīdu laikmetu un bija laikabiedri jaunāko faraonu dinastijām. Pilskalni ir senāki par latviešu dainām. Tie ir daudz vecāki par senajām, varenajām bruņinieku pilsdrupām, par šeit rakstītajām hronikām. Pilskalni ir seno cilvēku darba spēju un centības lielākie un labākie liecinieki. Pokaiņu akmeņu krāvumu kaudzes ir nieks pret tiem darba apjomiem, kas ieguldīti pilskalnu izveidē. Pilskalni mainīja zemes ainavu, darīja to stiprāku, nozīmīgāku un skaistāku. Pilskalnu tuvumā bija Svētkalni. Šodien tos sauc arī par Baznīckalniem, Dieva kalniem, Lūgšanu kalniem, Elkas kalniem. Šādi kalnu pāri vēl jo vairāk bagātināja kultūrvēsturisko ainavu. Tolaik pilskalni nebija apauguši ar mežu un krūmiem, tie bija pilnīgi kaili un lieliski izcēlās apkārtnē kā savas zemes, sava laika piramīdas, patvēruma, tautas pulcēšanās un lielo svētku vietas. Pilskalni tapa par novadu ekonomiskajiem un politiskajiem centriem un beidzot par valstisko veidojumu centriem.
Bet laika gaitā daudzi no tiem norakti grantij un smiltij, nolīdzināti ceļu būvei, noslīcināti spēkstaciju ezeros, apbūvēti un aizaudzēti ar mežiem un brikšņiem.
Pilskalnu pētniecība ir dārgs, gudrs un darbietilpīgs process. Tāpēc pirmie Latvijas pilskalnu pētnieki visa gadsimta garumā, sākot ar 18. gs. beigām, bija tikai vācbaltiešu zinātnieki, muižkungi, mācītāji, kartogrāfi, grāmatu izdevēji, etnogrāfi, arheologi – J. L. Bergers (1788. g. viņa izdotajā grāmatā nodrukāts Skaņkalnes pilskalna apraksts un zīmējums), Johans Kristofs Broce, Ludvigs Augusts Mellīns, Jūliuss Dērings, Kārlis fon Lēviss of Menārs, Adalberts Becenbergers, Augusts Bīlenšteins.
No vācbaltiešu zinātniekiem un novadpētniekiem latvieši mācījās krāt tautasdziesmas, senos ticējumus, teikas, paražas, etnogrāfiskās senlietas un pētīt pilskalnus. Terminu “tautasdziesma” pirmais ieviesa un tautasdziesmas sāka krāt vācu filozofs apgaismotājs Johans Gotfrīds Herders. Kā pirmais latvietis pilskalnu pētnieks no 19. gs. beigām ir jāgodina skolotājs, vēsturnieks, folkloras un senlietu kolekciju krājējs Voldemārs Dāvids Balodis (1842 – 1918). Viņa dzimtās mājas bija Valmieras novada “Baložos”, kur joprojām aug brīnumainais Rietekļa paeglis (Juniperrus communis), kas ar sava stumbra apkārtmēru – 3,15 m – ir resnākais šīs sugas koks Eiropā.
Brīvās Latvijas laikā pilskalni ar Pieminekļu valdes palīdzību tika ņemti valsts aizsardzībā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas ar visu savu sirds dedzību pie pilskalnu rūpīgas uzmērīšanas, inventarizēšanas un pētniecības ķērās mākslinieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, dievturu kustības virsvadonis Ernests Brastiņš. Viņš izdeva četras grāmatas par Latvijas pilskalniem – “Kuršu zeme”, “Zemgale un Augšzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”. Par šiem nacionālajiem noziegumiem – čekistu izpratnē – viņš jau 1940. gadā tika apcietināts un 1941. gadā nošauts.
Padomju laikos Latvijas pilskalnus pētīja arheologi Ēvalds Mugurēvičs, Jānis Graudonis, Vladislavs Urtāns, Jānis un Zigrīda Apali, Ādolfs Stubavs, Pēteris Stepiņš, Elvīra Šnore, Andrejs Vasks, Antonija Vilcāne u. c.
Pēdējos gadu desmitos Latvijas pilskalnu galvenais pārzinātājs, jaunu pilskalnu visražīgākais atklājējs, ļoti daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors un vairāku grāmatu autors par Latvijas pilskalniem un kulta vietām un kultūrvēsturisko objektu aizsardzības lietām ir Vladislava Urtāna dēls – akadēmiķis, profesors Juris Urtāns. Atšķirībā no Ernesta Brastiņa viņš pilskalnus apskata un inventarizē no debesīm; viņš iegūst nebijušus fotoattēlus, kas skatāmi viņa grāmatās.
Augusta Bīlenšteina un arī Ernesta Brastiņa uzskaites sarakstos pilskalnu bija krietni mazāk. Kaut gan divdesmit pilskalni intensīvās sociālās celtniecības laikā ir iznīcināti un vairāki pilskalni tagad pēc rūpīgākas izpētes tiek arī izbrāķēti, kopējais pilskalnu skaits tomēr aug un gandrīz ir sasniedzis skaisti apaļu skaitli – pieci simti. Lietuviešiem pilskalnu skaits ir septiņsimt, igauņiem – zem simta.
Pilskalni ir ļoti dažādi – mazi, lieli, pavisam lieli, ar dažādi veidotām nocietinājuma būvēm, kalna pārveidojumiem, lai kalnu pārvērstu par cietoksni pret ienaidniekiem. Apbrīnojama ir Zemgales pilskalnu cīņas vēsture simt gadu garumā pret krustnešiem līdz pat 1290. gadam.
Lielāko daļu pilskalnu, ejot pa zemi, vairs nevar ieraudzīt. No debesīm, no augšas izdodas saprast, kā pilskalnus meklēt, kur atrast. Urtāna gaisa bildēs var redzēt, kā pilskalnus apņem meži. Tomēr arī attēlā ar parakstu “Viesītes Maizīšu pilskalns no putna lidojuma” (Jura Urtāna grāmata “Augšzemes pilskalni”, 96. lpp., 2006. gads) ir grūti izdomāt, tieši kur un kurš no lielā mežu plašuma ir pilskalns. Vēl grūtāk to saprast ir 119. lpp. attēlā ar parakstu “Pilskalnes Lapsu kalns no putna lidojuma”. Un tādu mežainu bilžu Urtāna grāmatās ar parakstiem “.. pilskalns no putna lidojuma” ir daudz. Bet ko tad var saprast un kā tad var atrast, ja kājām iet satikties ar pilskalnu, bet ceļa rādītāju un uzrakstu par trīs tūkstošus gadu vecā pilskalna atrašanās vietu nav. Urtāna bildēs ir skaistas plašu mežu ainavas tā, kā putni tās redz, bet kurš tur ir pilskalns? Jāprasa putniem. Visnesaprotamāk ir tad, ja zem helikoptera propellera spārniem ir bijis tikai viens mežs. Bet arī tajās raibajās bildēs, kur meži, lauki un koku puduri mijas skaistā ainavā, tomēr būtu derējis pievienot paskaidrojuma shēmu vai teikumu, kurš tad no koku puduriem ir tūkstošgadīgais pilskalns.
Es pilskalnus pazīstu diezgan labi, esmu pāris simtus skatījis un dažbrīd arī mērījis, un divus jaunus pats atklājis. Un nu sava mūža garumā redzu, kā tie arvien vairāk ir paslēpušies – meži un krūmi tos arvien vairāk ir paņēmuši. Pilskalni tūristu acīm ir pazuduši. To es apjēdzu arī tad, kad salīdzinu vecās un jaunās pilskalnu bildes un savas atmiņas.
Pēc pilskalnu aizsardzības likumiem no arheoloģiskā viedokļa uz tiem nedrīkst augt koki. Koku saknes izgroza un saposta arheoloģisko kultūrslāni. Viszīmīgāk tas izpaužas, ja pilskalnam ir veidoti kraujas nostiprinājumi ar zemē cieši sadzītu stabu rindām. Stabu gali, kas varētu arheologiem liecināt par pilskalna nostiprinājuma izskatu un paņēmieniem, ir satrūdējuši, bet saglabātos, ja vien tur neaugtu koki, kuri ar savām saknēm gadsimtu gaitā “apēd” šo stabu trūdus.
Pagājušā gada rudenī braucu apsekot Dobeles, Jelgavas, Auces, Tērvetes un Talsu novadu pilskalnus. Ne jau visi ir galīgi vai stipri aizauguši. Zemgales novados ir gana daudz pilskalnu, kurus ainavā var saskatīt kā kalnus, kā dižus vēstures pieminekļus, tomēr visur ir labi redzams mazāks vai lielāks vispārējs aizaugšanas process.
Ir pilskalni, uz kuriem AS “Latvijas valsts meži” ierīko kāpnes un skatu platformas, bet koki no malas un virs pilskalniem aug un plešas platumā. Īpaši vasarā šādi pilskalni ir aizsegti, nav nedz redzami, nedz fotografējami, nedz gleznojami, nedz filmējami, nedz saprotami. Bet ir daži labi piemēri, kā Dobes kalna pilskalns jeb, arheologu valodā, Incēnu pilskalns Auces novadā, kur saimnieks pagājušajā gadā ir nelielu daļu no pamežā augošajiem kokiem izcirtis un pilskalnu no Incēnu puses var atkal labāk saskatīt. Bet daļa ļaužu par šo saprātīgo pilskalna atbrīvošanas iesākumu jau sākuši skaļi brēkuļot. Piesardzīgi un uzmanīgi savus pilskalnus cenšas kopt Viesītes un Tērvetes novadā, un gan jau arī vēl kur citur. Tomēr par plašāku pilskalnu atbrīvošanas kustības sākumu neviens nerunā.
Skumji dīvainais ir tas, ka lielākā daļa sabiedrības dabas aizsardzību saprot kā visu vietu aizaudzēšanu ar kokiem pēc iespējas vairāk un plašāk. Ja es tagad aicināšu uz Latvijas simtgadi novados un pagastos saņemties čaklākos dabas draugus un īstos Latvijas patriotus sākt pilskalnu atbrīvošanu – izciršanu no kokiem, lai tie būtu redzami skaisti un cēli, baidos, ka viena liela sabiedrības daļa mani noturēs par traku.
Es varētu un gribētu stāstīt un rādīt piemērus ar brīnišķīgiem pilskalnu stāstiem, kā jāsāk to pakāpeniska atbrīvošana. Manas domas sakrīt ar vēstures maģistru Normundu Jērumu, Latvijas Universitātes Vēstures institūta arheoloģijas nodaļas zinātnisko asistentu un biedrības “Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētāju, Tērvetes koka pils īpašnieku, ilggadējo zemgaļu svētku organizatoru. Viņa lielākā koka pils Baltijā atrodas pretī Tērvetes dižajam pilskalnam. Normunds katru gadu divreiz izpļauj Tērvetes pilskalnu, lai tas saglabātu savu ainavā uztveramo varenību. Viņš saka: no Tērvetes pilskalna jānocērt visi koki pilskalna rietumu galā un austrumu galā – tie koki, kas piesedz pilskalna valni. Un es viņam piekrītu. Saprātīgam ainavu arhitektam tas ir labi redzams un saprotams. Vēl jānocērt daļa no kokiem pretējā pusē šosejai, kas ir pie Normunda koka pils, lai diždižais Tērvetes pilskalns būtu skatāms arī tālākā ainavā.
Normunds uzskata, ka arī uz Dobeles pilskalna, virs kura atrodas Dobeles bruņinieku ordeņa pilsdrupas, koku ir par daudz.
Tērvetē nepilna kilometra attālumā ir trīs pilskalni: Svētais kalns jeb Zviedru kalns, kur koka pili uzcēla vācu bruņinieki, lai pieveiktu simt gadus nepieveicamos zemgaļus. Pie šosejas ir Klostera kalns un pa vidu mums vislabāk zināmais un redzamais Tērvetes pilskalns. Tie abi divi – katrs savā pusē Tērvetes pilskalnam – ir pilnīgi ieauguši kokos. Tur neapšaubāmi nepieciešams vismaz izcirst skatu līnijas, lai varētu apjaust, ka arī tie ir vareni vēsturiski kalni.
Turaidā ainava ar Kaupo pilskalnu, virs kura majestātiski paceļas sarkano ķieģeļu pils, varētu būt vēl daudzas reizes iespaidīgāka, ja kraujais klinšu stūris būtu nocirsts kails. Pils atjaunošanas laika un pilskalna arheoloģiskajā izpētes periodā, kas turpinājās gadu desmitiem, Gaujas nacionālā parka vadība ar pārspīlētu koku aizsardzības centību kategoriski nepiekrita pilskalna un senās Turaidas pilsainavas rekonstruēšanai.
Es aicinu iesākt pilskalnu atbrīvošanu, tāpat kā pagājušajā gadā iesākām dižkoku atbrīvošanu – izcērtot vismaz kādu daļu no pilskalnus nosedzošiem kokiem – kaut tik daudz, lai arī vasarā varētu saprast, ka tur ir senču tūkstošgadīgais pilskalns. Tas nozīmē, ka pilskalnam visā nogāzes garumā ir jāizcērt vairākas pietiekami platas skatu līnijas un koku apaugums ir jāretina apmēram par 50%, sākot ar pameža kokiem, lai veidotos parkveidīga nogāzes ainava un cauri koku stumbriem būtu saskatāms pilskalns.
Es paceļu šo izaicinājuma karogu par un pār Latvijas pilskalniem kā lāpu, kā uzsaukumu Latvijas inteliģencei, skolotājiem, jauniešiem, bērnu vecākiem, tūristu organizācijām, Latvijas Simtgades birojam Kultūras ministrijā, Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem, kā arī brašajiem mūziķiem, labajiem aktieriem un domājošiem žurnālistiem. Lai glābtu pilskalnus:
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 19 jūlijā 1925. g.
Ūdrāju “Dubaukas” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000.
Par „Dubauku” ļaudis dēvē kādu pilskalnu Rēzeknes apr. Bukmuižas pag. Udrāju ciema zemē. Šis ciems atrodas 2 km. ziem.-rietumos Bukmuižai, ziemeļos skaistajam Ješas ezeram. Udrāju ciems izgājis viensētās un „Dubauka” iedalīta Jēzupa Barkeviča īpašumā. Šai mazmājai ap 10 h. kalnainas zemes un pilskalnu apdraud arkls.
„Dubaukai” gar austrumiem iet lielceļš no Bukmuižas uz Kaunātiem un kalns atrodas šā lielceļa kreisā pusē.
Rietumpusē kalnam atrodas neliels ezeriņš saukts „Baltais ezers,” bet dienvidos — pāri ielejai — augsts kalns „Rubļauka”.
Apkārtnes plāns M 1:75000
„Dubaukas” pilskalnam trijās puses ļoti kraujas un augstas. Visaugstākais sāns šim kalnam austrumpusē, jo te tam jākrīt, kamēr sasniedz pļavu savā piekājē, 50 m. Rietumpusē kalna sāna kraujais kritums turpinājās tikai 15 m. pēc kam lēzeni atslīgst. Ziem.-rietumos „Dubaukai” pavisam lēzeni sāni un darināti spēcīgi bedumi. Šai galā redzami 3 labi veidoti uzbedumi un tikpat grāvju. Šie rakumi pāriet divās terasēs, kas apjož pilskalna sānus visapkārt. Pirmā terase, stāv 3 m. zemāk plakumam, bet otrā — 2 m. zemāk par pirmo. Kraujā austr. sānmalā pirmā terase šaura un aizmilsusi, toties redzamāka otrā terase.
Plakums mazs, iegareni apaļš. Ja atskaita nost 1 m. augsto uzbedumu ziemeļgalā, tad viņa garums tikai 35 m. un platums 20 m. Pret vidu pilskalna plakums 1 — 2 m. uzkumpis, pārklāts melnu mītņu kārtu. Mītņu kārtas biezums ap 0,5 metri un tā satur sevī trauku lauskas, ogles, dauzītus akmeņus. Kādi citi atradumi šai pilskalnā nav manīti. Kalns apaudzis bieziem krūmiem, īpašnieks tos iztīra un taisās ierīkot melnzemē savu sakņu dārzu. Lai pārbaudītu šā kalna auglību, viņš ierīkojis plakuma austrummalā dažas kartupeļu dobes.
Liels žēlums saceltos, ja šo pilskalnu sāktu izart. Viņš līdz šim brīdim uzglabājies vesels, kā vakar taisīts. Šai veidā tas vērtīgs archailoģiskiem pētījumiem, jo citos līdzīgi darinātos pilskalnos mītņu kārta jau bojāta.
No šī pilskalna acīm atveras krāšņi dabas skati. Tālumā redzams salām bagātais Ješa ezers.
Akcijas “100 Latgales pilskalni” arhīvs. 24.09.2018.g.
Autors: ikdiena.lv starptautiskā ziņu nodaļa
Lietuvas Satiksmes ministrija sākusi teritorijas plānošanas darbus jaunam pieveddzelzceļam uz Rūdninku militāro poligonu Šalčininku rajonā. Ieplānotā atzara mērķis ir savienot Jašiūnu–Stasiļu dzelzceļa posmu ar vienu no nozīmīgākajiem Lietuvas aizsardzības infrastruktūras objektiem.
Latvijas lasītājiem šis nav tikai kaimiņvalsts lokāls infrastruktūras paziņojums. Projekts ir daļa no plašākas Baltijas drošības pārkārtošanās, kur militārās mobilitātes jautājumi kļūst tikpat praktiski kā ceļu, tiltu un dzelzceļu nestspēja. Rūdninku poligons ir saistīts arī ar Lietuvā izvietojamās Vācijas brigādes uzņemšanu, tāpēc transporta piekļuvei ir tieša nozīme NATO austrumu flanga gatavībā.
Jaunais pievedceļš paredzēts 1520 mm platuma sliežu ceļam. To plānots izmantot smagās militārās tehnikas, konteineru un cita aprīkojuma pārvadāšanai, kā arī karavīru ierašanās vajadzībām.
Projektā paredzēts izbūvēt ne tikai pašu sliežu ceļu, bet arī kravu apstrādei nepieciešamo infrastruktūru. Tajā ietilpst kravas ceļi un speciāla rampa, lai tehniku un kravas varētu iekraut un izkraut ātrāk un drošāk.
Lietuvas Satiksmes ministrija norāda, ka transporta savienojumi šobrīd tiek vērtēti arī kā valsts drošības elements. Viceministrs Roderiks Žiobaks uzsvēris, ka šis savienojums ir būtiska aizsardzības ķēdes daļa, kas nepieciešama Rūdninku poligona darbībai un Vācijas brigādes uzņemšanai.
Provizoriskā militārās infrastruktūras projekta teritorija aizņem 55,9 hektārus. To, balstoties uz topošā dzelzceļa tehniskajiem risinājumiem, izvēlējusies Lietuvas dzelzceļa infrastruktūras kompānija LTG Infra.
Šajā teritorijā ietilpst četri valsts zemes gabali, deviņi privāti zemes gabali un valsts zeme, kurā zemes vienības vēl nav izveidotas. Plānots izveidot jaunu aptuveni 8,2 hektārus lielu zemes gabalu. No privātīpašumiem sabiedrības vajadzībām varētu būt nepieciešams atsavināt aptuveni 6,2 hektārus zemes.
Tas nozīmē, ka projekta virzība nebūs tikai tehnisks dzelzceļa plānošanas jautājums. Vietējiem zemes īpašniekiem būtiski būs kompensācijas, robežu precizēšana un tas, cik skaidri valsts iestādes izskaidros turpmākās procedūras.
Satiksmes ministrija jau vērsusies Šalčininku rajona pašvaldības administrācijā, Nacionālajā zemes dienestā pie Lietuvas Vides ministrijas un valsts ceļu uzņēmumā “Via Lietuva”, lūdzot izvērtēt iecerēto teritoriju.
Par nākotnes plāniem un provizoriskajām teritorijas robežām informēti arī privāto zemes gabalu īpašnieki. Šis posms parasti ir viens no jutīgākajiem šāda mēroga infrastruktūras projektos, jo valsts drošības vajadzības jāsabalansē ar īpašuma tiesībām un vietējo kopienu interesēm.
Rūdninku militārā poligona izveide un tam nepieciešamās infrastruktūras būvniecība Lietuvā atzīta par īpašas valsts nozīmes aizsardzības projektu. Valdība dzelzceļa atzara būvniecībai piekrita jau 2025. gadā.
Baltijas valstīm šāda infrastruktūra kļūst arvien svarīgāka, jo militārā mobilitāte nav tikai armijas iekšējs jautājums. Tā ietekmē arī civilās infrastruktūras plānošanu, zemes izmantošanu un reģionu attīstību pierobežas un stratēģiski nozīmīgās teritorijās.
Nākamais būtiskais solis būs teritorijas izvērtēšana un plānošanas procedūru turpināšana. Tikai pēc tām būs iespējams precīzāk noteikt galīgās robežas, atsavināmo zemju apjomu un būvniecības grafiku.
Avots: infoerdve.lt
Ķiršu sezona ir īsa, tāpēc sasaldēšana ir viens no labākajiem veidiem, kā saglabāt ogu garšu un vērtīgās vielas līdz pat...
The post Kā sasaldēt ķiršus ziemai appeared first on Hitnet.lv.
