nekur.lv

Šo pārpostēju no ziņas, kuru publicēju lokālā izstrādātāju čatiņā. Pusdienlaika efforts.

Tā jaukā Next.js ievainojamība ir vnk episka. Zemāk HN posta komentāru galvenie pieturpunkti according to me.

1. Tangent. Izskatās, ka visi izstrādātāji ir vienojušies, ka Next.js middleware (starpprogrammatūra) ir tas vēl mēsls no lietojamības viedokļa. Tas bija populārākais komentārs :D
2. Triāža uzsākta vairāk nekā divas nedēļas (!!!) pēc ziņojuma. Feb 27 -> Mar 14. Te gan ir iespējams, ka tas ir statusa maiņas datums, nevis reālo labojumu. Ja tā, tad tāpat ilgi.
3. Izmantojamība ir triviāla un supervienkārša — pietiek padot hederi (galveni) x-middleware-subrequest: true un tiek apieta midlevāre. Pat tad, ja tā ir autentifikācijas midlevāre.
4. Tas bija nepadarīts darbs pēc PR #73482. Pats stilīgākais, ka tas nevienā CVE neparādās, lai gan ietekme bija vēl katastrofālāka..
5. Pēc būtības tas PR pārlika uz internal use only vairākus ar middleware bypass/overwrite saistītus hederus. Bet piemirsa šo! :)
6. Cloudflare, kā parasti, diezgan naski uztaisīja ieslēdzamu managed waf ruli.

Un te ir obligatoriskais Fireship video, jo cik zināms, ir tādi, kas par visu svarīgo nelasa, bet gaida to :)

Uff (šo sauc par onomatopeju), jūs vnk nespējat lasīt tādā tempā, kādā es pēdējā laikā rakstu, ne?

Šis apvedceļš vairāk ir piemērots ārzemju resursiem. Un tiem gadījumiem, ja tev kāds atsūta saiti uz rakstu, kurš ir aiz maksājumu mūra. Ja regulāri lasi, tad moš vari arī maksāt. Ja ne, tad var aizvērt un nolamāt to kādu. Vai arī…

Tātad. Tev no draudziņiem atnāk saite uz, teiksim, NYTimes. Piemēram, par to, kā darbojās viens no pasaulē lielākajiem naudas atmazgāšanas tīkliem. Lai arī rakstā īsti nekā par pašu atmazgāšanu nav, tu to nevari uzzināt. Diemžēl, tu tiec sveikts ar aicinājumu abonēt.

Tas nav īpaši patīkami jo sevišķi tāpēc, ka šis konkrētais laikraksta portāls ir slavens ar savu naidīgo attieksmi pret tiem, kas vēlās tikt vaļā no abonēšanas. To varot izdarīt tikai telefoniski.

Bet nekas. Pieliec saitei priekšā archive.is. Sanāk šādi. Šis darbojas lielākajai daļai populāro ārzemju maksājumu mūru.

[..] После первого боя ты уже их не воспринимаешь как людей. Это не люди, это просто пидоры. Вы в окопе, лицо в лицо — или он тебя, или ты его. Что ты будешь думать, какой он хороший? Ты хочешь жить дальше. Он стрельнет в тебя — за тобой все равно другой пацан его убьет. Поэтому надо просто уничтожить. Ты просто убиваешь то, что движется, и идешь дальше.[..]

avots

vara bungas: Literatūra, protams, bet ir detaļas, kuras aizmugurē sēžot neizdomāsi. Iesaku lasīt tekstu oriģinālā, bet steidzīgajiem te būs VB konspekts:

• nejaucam casewac ar medevac, vispirms pirmais, pēc tam otrais.
• Eidžisms un diskriminācija. Tarnšejās aizsardzībā pamatā lauķi 40+ – 50+ . Jaunie, spēcīgie, motivētie, kas nav tranšejās ir rekši, kas ekskluzīvi ierodas uz triecienu un satīra kaujas lauku, ko vēlāk nodod lauķiem aizsardzībai.
• Pozīciju maskēšanās māksla dronu gadsimtā iegūsts jaunas šķautnes, slikti maskēsies – ātri mirsi.
• Pretinieks taisa slazda mīnas kā tranšeju sveces un izmētā apkārtnē (tas pats attiecas uz power-bankām), bet ierakumu tauta vienalga meklē, savāc un lieto, jo risks uzsprāgt pieņemami korelē ar risku nosalt.
• Dažu cīņubiedru psihiskais stāvoklis uz “nullītes” pielīdzina viņus pretiniekam.
• Friendly fire reāla problēma, koordinācija starp blakus vienībām vāja.
• Tranšejās laba dzirde ne mazāk svarīga kā laba redze. Tuvojošos pretinieku vispirms dzird un tikai tad redz.
• Droni ir jūtīgi pret laika apstākļiem, visi pozīciju iekārtošanas/remonta darbi notiek lietū, sniegā, miglā, vējā utml kataklizmu laikā.
• Neoriģinālās (UA) mīnmetēju mīnas – bīstamas, bieži neefektīvas.
• Ir droni (Vampīrs, Babajaga), kas nu jau spēj nest 20+ granātas vienlaicīgi.
• Zini savējo dronus pēc skaņas.
• Pretinieka izlukdrons atrod bubkuru un novada dronu-bumbvedēju, kas nomet granātas pie ieejas bunkurā, lai izraisītu kontūzijas un liktu cilvēkiem iziet ārā, kur tos piebeidz tas pats bumbvedējs, jau bez bunkura sagraušanas, kas aizņem ilgāku laiku un prasa lielākas pūles.
• Magnija degbumbas dzēš ar zemi, tādēļ tās kombinē ar benzīnu. Vispirms no drona lej degvielu, tad aizdedzina to ar degbumbu.
• Optiskās šķiedras dronus mēdz izmantot slazdiem nosēdinot tos ceļmalās un turpinot novērošanu ar kameru. Pamanot tehniku drons tiek pacelts gaisā un uzbrūk. Minētie droni ir lēnāki (zem 100 km/h) un tizlāki pagriezienos.
• Medību (skrošu/renkuļu) bises – kara lauka deficīts, efektīvākais ierocis pret jebkādā veidā vadītiem kamikadze-droniem. (VB- neesmu dzirdējis par lieliem NBS iepirkumiem šajā jomā, laiks “skrošu koalīcijai”)
• Pretinieka lauķi uzbrukumā “ņem uz masu”, meklē vājās vietas aizsardzībā ar bakstīšanu mazās grupās, bieži uz motocikliem (pa 3 uz viena).
• Izlūkdrons + miīnmetējs = must have
• Taktika: pirmais drons nojauc mājai jumtu, otrs aizdedzina, pēc ugunsgrēka krāsmatas nepasargā no novērošanas un uzbrukumiem no gaisa.
• PFM-1 PK mīnas izplatītākās, padodas novākšanai (uzmanība+šaufele ar garu kātu)
• MRE var būt tikai pagaidu risinājums, cilvēkiem nepieciešama arī škidrā paika.
• Ar laiku “0” tuvumā veidojas mīnu lauku zonas (savējo un pretinieka), kas kanalizē uzbrukošos spēkus. Uzbrūkošais pretinieks zaudējot kontroli (bardaks, koordinācijas trūkums) par saviem PK mīnu laukiem pastiprina mūsu aizsardzību.
• Tranšejās tubrālības dzert nav ieteicams, žēlāk būs pārdzīvot zaudējumu.
• Pretinieks mēdz pārģērbties svešā formā (zilūkošana, diversijas)
• Ja ievainots, bet vari rāpot – met nost visu lieko, bet ieroci, ūdeni un rāciju pēdējo.
• Žņaugi – efektīvi, bet bez džu stundu evakuācijas draud ar apmputāciju. Un sāp ne mazāk par pašu brūci. (VB – kā mums ar painkilleriem?)
• Vecumam, veselības stāvoklim, imunitātei, hroniskām kaitēm ir nozīme tranšejās. Viss esošais izlien ārā un vēl pa virsu ,mugurkaula un locītavu problēmas ar ko ķermenis atbild uz slodzi, kurai netika gatavots.
• Stresa ietekmē – halucinācijas, labi, ja bez sekām citiem, tāpat sagaidāmas problēmas ar psihi, kuras laicīgi jāpamana.
• Nemotivēti, psiholoģiski nesagatavoti, pārbijušies karavīri ir slogs pārējiem. Tādi ir un būs, jāprot tos pielikt pie lietderīga darba. Piemēram, tīrīt ieročus, lādēt ložmetēja lentes, rakt utt.
• Jābūt gatavam pārvarēt psiholoģisko “roceni” nogalinot. Saka, ka grūti tikai sākumā. Pats gribēsi dzīvot – pārvarēsi.
• Koncertīnas pinumi efektīvi pret tankiem.
• 1,5 gads uz “0” ir nerakstīts pamats pārcelšanai uz vienību ar mazāku bīstamības pakāpi – sargenģeļi nav visvareni.
• Patriotisms ātri izgaist, tā vietā paliek pienākums, darbs, misija.

vara bungas: Sveicu lasītājus un lasītājas Pavasara saulgriežos!

Mēs mīniņas nolikuši

Gar sētmaļu sētmaļiem;

Nu var lopi droši iet

Pa celiņu celiņiem!

bonusā VB raksts no sērijas “speciāli delfi.lv”:

Līguma lauks

2005.gadā Latvija bez garām publiskām diskusijām, klusi un nemanāmi pievienojās Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (Otavas konvencija).  Tomēr, problēma atgriezās  valdības uzmanības fokusā 20 gadus vēlāk, jau kā svarīgs sabiedrības drošības  un valsts aizsardzības jautājums. Lai atrastu ceļu kā izkļūt no viltus dilemmas “valsts aizsardzības vajadzības vai apdraudējums civiliedzīvotājiem” ir vērts ieskatīties attiecīgā  likumprojekta tapšanas vēsturē.

Latvija 1996., 1997. un 1998. gadā atbalstīja vairākas ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijās, kas noteica kājnieku mīnu izmantošanai striktu regulējumu līdz pat  pilnam aizliegumam.  Vēl agrāk, 1993. gadā, Latvija parakstīja Konvenciju par konvencionālajiem ieročiem un tās II protokolu, kas arī ir saistīts nevadāmām kājnieku  mīnām. 1998. gada martā Budapeštas reģionālajā konferencē par nevadāmu kājnieku mīnu aizliegumu, Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis  I.Bisenieks paziņoja, ka Latvija “[..]atzinīgi vērtē starptautiskās sabiedrības centienus izbeigt šā ieroča izmantošanu un galu galā likvidēt visas uzstādītās un uzkrātās kājnieku mīnas [..]”. Viņš arī teica, ka “[..]Latvijai nav praktisku problēmu izpildīt [Otavas konvencijas] prasības. Latvijā pretkājnieku mīnas netiek ražotas vai izgatavotas. Latvija neuztur aktīvus mīnu laukus pie savām robežām vai citur. Visu veidu kājnieku mīnu eksports ir aizliegts jau kopš 1995. gada septembra. Latvija cer pievienoties Otavas konvencijai tuvākajā nākotnē. Tomēr, ņemot vērā Latvijas armijas rīcībā esošos ļoti ierobežotos militārās tehnikas un materiālo līdzekļu resursus, mums vispirms ir jāmeklē piemērotas un ekonomiski izdevīgas alternatīvas…. alternatīvu problēma… faktiski ir vienīgais šķērslis ceļā uz pievienošanos Otavas procesam.”[1]

Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis 1998. gadā, vizītes laikā Kanādā, paziņoja, ka Latvija nākotnē plāno parakstīt Otavas konvenciju, taču praktiskā darbība tolaik nesekoja.  Intervijas Otavas konvencijas lobētājiem[2] Latvijas amatpersonas uzsvēra, ka kājnieku mīnu izmantošana ir pamatota, piemēram, kritiskās infrastruktūras objektu aizsardzībai. Tāpat, ņemot vērā Latvijas aizsardzības sistēmas stāvokli, (1998.gads) tika uzsvērts, ka prettanku mīnu izmantošana kopā ar kājnieku mīnām ir efektīvs līdzeklis masveida sauszemes iebrukuma gadījumā. Human rights watch no tā secināja, ka Latvijas (un citu Baltijas valstu) nevēlēšanās pilnībā pievienoties Otavas konvencijas procesam, bet atbalstot to pēc būtības,  lielā mērā izriet no bažām par iespējamo Krievijas agresiju. Aptaujātās Latvijas militārpersonas apgalvoja, ka kājnieku mīnas var būt efektīvs līdzeklis iebrucēju spēku virzības aizkavēšanai un ka nav citu efektivitātes ziņā līdzvērtīgu alternatīvu, kas būtu pieejamas par tikpat pieņemamu cenu. Jāsaka, ka par šādu vērtējumu šo rindu autors būtu gatavs parakstīties arī šodien.

Šādās pārdomās Latvijas diplomāti un augstākās militārās amatpersonas  pavadīja vēl 5 gadus, kamēr Latvijai  ticis aizrādīts (sauciet to par diplomātisko spiedienu) par procesa kavēšanu. 2003.gada 27.oktobrī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa tikās ar Kanādas armijas atvaļināto ģenerāli Morisu Barilu un Kanādas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā Robertu Andrigo, lai pārrunātu Latvijas pozīciju Otavas konvencijas  jautājumā. Sarunas laikā izskanēja, ka “[..] jautājumā par kājnieku mīnām vēstnieks pauda neizpratni par Latvijas rīcību, līdz šim neratificējot Otavas konvenciju, jo no Baltijas valstīm Lietuva to jau ir parakstījusi. Arī Kanādas armijas atvaļinātais ģenerālis M.Barils norādīja, ka pēc tikšanās ar militārajiem speciālistiem nācies izteikt neizpratni par Latvijas parlamenta rīcību Otavas konvencijas jautājumā [..] ”[3]. Ko nozīmē “neizpratne” diplomātu valodā, domāju, nav jāskaidro. Sarunā ar kanādiešiem Latvijas amatpersonas atzina nekonsekvenci un apņēmās veicināt procesu.

Kas notika tālāk skaidri redzams no anotācijas likumprojektam “Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”, kurā norādīts, ka “[..] Latvijai ir iespējas gūt starptautisku ievērību, ja lēmums par pievienošanos tiks pieņemts līdz Otavas konvencijas pirmajai pārskata konferencei, kura notiks Nairobi š.g. decembrī. Līdzdalība Otavas konvencijā dotu Latvijai plašākas morālās tiesības akcentēt humanitāro dimensiju Latvijas ārpolitikā, līdz ar to būtu uzskatāma par ieguldījumu pozitīva Latvijas tēla veidošanā.[..]”[4] Grūti tagad novērtēt vai Latvija bija ieguvusi cerēto starptautisko ievērību Nairobi un pozitīvais tēls patiešām ticis uzlabots,  bet skaidrs, ka militārie apsvērumi pret pievienošanos Otavas konvencijai netika ņemti vērā vai arī to svars ticis apšaubīts un pakārtots politiskajiem ieguvumiem.  2005.gadā Latvija pievienojās Otavas konvencijai un iznīcināja pat tos nelielos kājnieku mīnu krājumus, kas bija vēl sglabājušies.

Jāatzīmē, ka tolaik Latvijā aktīvi darbojās ārvalstu NVO algotie  lobētāji no starptautiskās organizācijas par kājnieku mīnu aizliegšanu ( International Campaign to Ban Landmines- ICBL) Latvijas pārstāvniecības, kuri ietekmēja amatpersonu viedokli, kas arī norādīts likumprojekta anotācijā. Tāpat Otavas konvenciju aktīvi lobēja[5] biedrība Baltic International Center for Human Education[6] latviski “SADARBĪBA-MIERAM, Baltijas Starptautiskais Humānās Izglītības Centrs”, kuras pēdas tagad grūti atrast, jo tā beidza pastāvēt, kad sasniedza savu vienīgo mērķi – Latvijas pievienošanu Otavas konvencijai.

Tātad, secināms, ka Latvija ilgstoši, vismaz 10 gadus faktiski pildīja Otavas konvencijas nosacījumus (nelietoja, neiepirka, neražoja kājnieku mīnas), bet oficiāli tai nepievienojās. Šķiet, ka tas bija un ir vienīgais pareizais dilemmas atrisinājums, jo Latvijas armijas bruņojums un citu kara resursu stāvoklis šajos gados nav tik kardināli uzlabojies, lai varētu uzskatīt  kājnieku mīnas par operacionāli nevajadzīgām. Tāpat tehniskais progress nav piedāvājis piemērotas un ekonomiski izdevīgas nevadāmu kājnieku mīnu aizstājējus, tomēr kājnieku mīnu  vadāmības virzienā var strādāt padarot kājnieku mīnu laukus kontrolējamus un demontējamus. Atņemot bruņotajiem spēkiem šo aizsardzības ieroci veidojas spēju robs, kas tiks nosegts ar citām spējām un resursiem, bet par daudz lielāku cenu, t.sk., lielākiem personāla zaudējumiem,  Arī kaujas darbības formāts kādu to redzam Ukrainā tieši demonstrē kājnieku mīnu izmantošanas lietderību, kas pasargā savējo karaspēka aizsardzības pozīcijas fiziski un psiholoģiski ietekmējot pretinieka trieciena, izlūkošanas un diversiju vienību kājniekus.

Eiropas Savienības līmenī vairākkārt  ir ticis noradīts, ka Otavas konvencija ir paraugs tam, ko pārstāv Eiropas Savienība: uz noteikumiem balstīta starptautiska kārtība, kuras pamatā ir cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana. Šī tēze bija neapšaubāma aksioma līdz 2014.gada iebrukumam Ukrainā, bet tagad starptautiskā kārtība, kādu to iecerējušas Eiropas Savienības dalībvalstis acīmredzami prasa aizsardzību veicot darbības, kas ne vienmēr būs  saudzējošas, jo likme nākotnes bruņotajā konfliktā ir nācijas kā tiesību subjekta izdzīvošana. Jau desmit gadus katra Krievijas agresijas  diena mums pierāda, ka cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības var tikt piekoptas tikai brīvajās un demokrātiskajās valstīs, kuru perimetrs ir droši aizsargāts, cita starpā ar ieroču sistēmām, kas ir efektīvas pret iebrucējiem, kuri, maigi izsakoties, neatbalsta Eiropas Savienības vērtības un neievēro humanitārās tiesības.

Līdz ar to ir pienācis laiks sabiedrībai vēlreiz pārskatīt Latvijas dalības Otavas konvencijā lietderību, šoreiz uzsvaru liekot ne tik daudz uz tēla spodrināšanu, cik uz pienesumu valsts aizsardzībai.  Satversmes tiesas tiesneses Inetas Ziemeles atsevišķās domās lietā Nr. 2018-15-01 ir  norādīts, ka“ [..]Likumdevēja pienākums ir periodiski pārskatīt regulējumu, ja pastāv šaubas vai sabiedrībā notiek diskusija par to, vai regulējums joprojām atbilst sabiedrības vajadzībām un sekmē tās attīstību. Likumdevējam jāpārbauda, vai nepastāv apstākļi, kas prasa novecojuša tiesiskā regulējuma maiņu, pielāgošanu sabiedrības attīstības tendencēm[..] ”[7] Domāju neprasa pierādījumus fakts, ka šaubas par dalību Otavas konvencijā pastāv un  diskusija sabiedrībā jau notiek. Patreizējā situācijā optimāls risinājums būtu tāds, kāds tas tika “atrasts” pirms 30 gadiem, Latvija cik iespējams de facto ievēro Otavas konvencijas ierobežojumus, bet de jure ir brīva no saistībām, kuras tā uzliek. Šāda rīcībai būtu tūlītējs atturošs efekts, jo pašreizējie pretinieka plāni neparedz nekādu kājnieku mīnu apdraudējumu Latvijas teritorijā, izņemot to, ko viņi paši šeit izmantos. Savukārt Latvijai būtu atraisītas rokas rīcībai, kādu tā uzskata par pareizu attiecīgajā apdraudējuma periodā, tas būtu arī  godīgāk pret citām Otavas procesa dalībvalstīm nekā pārkāpt konvencijas ierobežojumus izšķirošajā brīdī, kad iebrukums jau notiek un sākusies cīņa par izdzīvošanu.

[1] https://www.hrw.org/reports/1999/landmine/WEBEUR3.html#N_1159_

[2] https://www.hrw.org/reports/1999/landmine/WEBEUR3.html

[3] https://www.vestnesis.lv/ta/id/80447

[4] https://www.saeima.lv/Lapas/8Sae_Lprj/lasa-dd=LP1004_0.htm

[5] https://archives.the-monitor.org/index.php/publications/display?url=lm/2001/latvia/#fn4524

[6] https://uia.org/s/or/en/1100058235

[7] . https://likumi.lv/ta/id/308521-satversmes-tiesas-tiesneses-inetas-ziemeles-atseviskas-domas-lieta-nr-2018-15-01-par-augstskolu-likuma-27-panta-piektas-dalas-un-30-panta-ceturtas-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-106-panta-pirmajam-teikumam

Nosaukums: Trīs musketieri.
Autors: Aleksandrs Dimā (tēvs).
Izdevējs: Liesma
Gads: 1985
LPP: 635

Alexandre Dumas, Les trois mousquetaires ., 1844.
Tulkojums latviešu valodā- Jausma Ābrama

Par grāmatu–
Jaunais d’Artaņans dodas no savas dzimtās Gaskoņas uz Parīzi, lai piepildītu savu sapni- kļūt par karaļa musketieri. Jau pirmajā dienā, ierodoties Parīzē, viņš iekuļas dažādos piedzīvojumos, kuros gan iegūst uzticamus draugus, gan bīstamus ienaidniekus. Un tālākie notikumi tikai nostiprina šīs saites.

Uz šiem sērijas ”Jaunības bibliotēka” eksemplāriem es biju lūkojies no bērnības- neatceros, vai vecāki nopirka, vai māsai kāds uzdāvināja, bet plauktā tās parādījās un kādu brīdi saistīja manu uzmanību. Bet ne tā, ka prasītos izlasīt. Vienkārši nopētīju vāciņus, novērtēju trauslo iesējumu (šitās lapas ilgi neturēsies) un meklēju, kur gan autoram palikušas iekavas ar ”tēvs”, kā tas bija plauktā blakus esošajam ”Grāfam Monte-Kristo”.
Laikam atkal pie vainas bija tas, ka musketieru stāsts ne reizi vien tika redzēts televīzijā- gan padomju divsēriju versijā, gan multfilmās (atceros bija suņu versija ar kollijiem vai tamlīdzīgi), gan laikam vēl kādā variantā. Biju pat uz indiešu filmu kinoteātrī ‘’Trīs musketieri’’.

Tā kā stāsts zināms, tad lasīt neredzēju jēgu. Apmēram šādi man bērnībā un jaunībā tā lasīšanas izvēle strādāja. Otrādāk nebija nekādu problēmu. Proti- ja lasīta grāmata, tad mierīgi varēju skatīties ekranizācijas. Pat vairākkārt.

Kārtējā bibliotēkas apmeklējuma reizē, ievēroju, ka maiņu plauktā stāv šīs abas grāmatas. Roka pastiepās, roka paņēma. Un skaidrs, ka, ja jau reiz paņemts ir, tad beidzot ir arī jāizlasa.
Protams, apzinājos arī visus tos riskus (grāmata sarakstīta teju divus simtus gadus atpakaļ (var gadīties slikti novecojusi), auditorija tomēr ir jaunāka paaudze, ‘’Jaunības bibliotēka’’), bet tā tomēr ir arī klasika.

Un šoreiz jāsaka, ka visi tie riski nepiepildījās- darbs tomēr caur un cauri ir klasika. Varbūt dažviet mazliet romantizēta, dažreiz mazliet naiva, bet visu laiku ir jūtams darba pamatīgums, kas balstās mīlestībā, pienākumā, draudzībā un godā. Vispār te jau varētu uzskaitīt teju visas labās un pozitīvās īpašības, kas caurvij grāmatu. Laikam tas arī ļāva grāmatu lasīt viegli un ātri- neskatoties uz sen zināmo iznākumu un notikumu gaitu, bija interesanti un lasījās ar azartu.

Viena lieta gan bija vilkusies no bērnības, laikam filmu un multeņu iespaidā, ka galvenie varoņi ir veči ar pamatīgu pieredzi, ūsām un dekalitriem izdzertu vīnu. Izrādās, ka viņi visi ir puišeļi ap divdesmit, divdesmit piecus gadus veci. Pat kardināls ir knapi virs trīsdesmit. Labi, vīnu viņi dzēra arī grāmatā. Pie tam dūšīgi. Toties grāmatā nebija tā nemitīgā pīšanās ar musketieru formas tērpu kāda bija filmās- kā uzpūš vējš, tā filmas varoņu paltraki pa gaisu. Paukošanās filmu versijās arī bija vairāk tāda, kā mēģinājums nesapīties bārkstīs un stērbelēs vai arī nepazaudēt krāšņo cepuri.

Grāmata tomēr to stāstu parādīja savādāk- varēja labāk pamanīt dažas detaļas, skaidrāk sajust varoņus un izbaudīt Milēdijas, kā teju centrālās ļaunuma ass, sabiedrību teju visas otrās grāmatas garumā.

Pēc grāmatas izlasīšanas tikai un vienīgi pozitīvas sajūtas. Jā, un tagad varētu mēģināt uztaisīt Trīs musketieru kinomaratonu, lai varētu tās pavērot nu jau ar klasiku izlasījušu aci.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Skarbi, bet patiesi vārdi.

Chatgpt kļūst par AI tērzēšanas robotiem, par ko Google kļuva par tiešsaistes meklēšanu. Pakalpojums ir vispopulārākais savā segmentā, kas konsekventi

L’article Chatgpt sasniedza tiesas procesu par vīrieša kā bērna slepkavas attēlošanu est apparu en premier sur Tehnologijas.com.

Pirts un saunas apmeklējums ir sena tradīcija, kuru mūsdienās cilvēki arvien biežāk izmanto ne tikai relaksācijai, bet arī kā potenciālu...

The post Vai pirts apmeklēšana var palīdz zaudēt svaru appeared first on Hitnet.lv.

Iepazīstināsim mūsu lasītājus ar noderīgu un izzinošu resursu – Latvijas vietvārdu datubāzi.

Latvijas vietvārdu datubāzi veido un uztur Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra (LĢIA), kura ir Latvijas vadošā iestāde valsts politikas īstenošanā ģeodēzijas, kartogrāfijas un ģeotelpiskās informācijas jomā.

Vietvārdu datubāzē tiek uzturētas ziņas par vietvārdiem (ģeogrāfiskajiem nosaukumiem jeb toponīmiem) un tiem atbilstošajiem ģeogrāfiskajiem objektiem – gan dabas, gan cilvēku veidotiem. Vietvārdu datubāzē ir dati par vairāk nekā 185 000 vietvārdu.

Vietvārdu datubāzē ir atrodama informācija par vietvārdu un tam atbilstošo ģeogrāfisko objektu:

• pamatinformācija: pamatnosaukums; citi šī objekta nosaukumi, ja tādi ir (kā oficiālie, tā neoficiālie); ģeogrāfiskā objekta veids (ciems, upe, mežs u.c.) un tā stāvoklis (pastāv, nepastāv u.c.); administratīvi teritoriālā piederība (pagasts, pilsēta, novads); atrašanās vieta (koordinātas un iespēja apskatīt kartē):
• papildu informācija: ziņu avoti (kartes, literatūra, teicēju stāstītais u.c.) un citāti no tiem; plašāks apraksts, t. sk. teikas, nostāsti u.c.

Bez Vietvārdu datubāzes darba versijas, ko LĢIA izmanto karšu un citas ģeoinformācijas ražošanai uz Latvijas un aizrobežu teritorijām, visai plašajao sabiedrībai ir pieejama Vietvārdu datubāzes publiskā versija, kura ietver datus tikai par Latvijas Republikas teritoriju. 

Avots: https://vietvardi.lgia.gov.lv/search

Vietvārdu datubāzes publiskā versija piedāvā: 
- pamatinformāciju kopā ar samazināta apjoma papildu informāciju par vietvārdu un atbilstošo ģeogrāfisko objektu, 
- datu meklēšanu un atlasi pēc dažādām pazīmēm - atrašanās vietas, objekta veida, nosaukuma daļas, nosaukuma statusa (ir vai nav oficiāls).

Iegūtos rezultātus var apskatīt, lejupielādēt vai izdrukāt, tā iegūstot dažādas datu kopas, piemēram, ezeri kādā pagastā vai kuru nosaukuma statuss ir oficiāls, u.c.

Noklikšķinot uz “Skatīt”, iegūst vairāk ziņu par interesējošo objektu, kā arī iespēju to skatīt dažāda mēroga kartēs (poga “Atrašanās vieta kartē”). Noklikšķinot pogu “Skatīt karšu pārlūkā”, atveras Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Karšu pārlūks.

Vietvārdu datubāzes lietotnē pieejami jēdzienu skaidrojumi, kā arī saites uz normatīvajiem aktiem un ieteikumiem vietvārdu jomā, citu valstu vietvārdu datubāzēm, kā arī mācību un metodiskajiem materiāliem.

Datubāzes dati var būt noderīgi:

• vietvārdu pareizai lietošanai;
• dažādu vietvārdu vai ģeogrāfisko objektu atrašanai;
• oficiālo vietvārdu apstiprināšanai;
• mācību un zinātniskajam darbam;
• karšu un plānu sagatavošanai un pārbaudei;
• dažādu datu kopu un izziņas materiālu sagatavošanai u.c.

Since versions 7.18 of RouterOS I’ve been having trouble with the LTE connection on RBwAPR-2nD with R11e-LTE6 modem (firmware V038) where it would randomly go into an infinite loop of lte1 link up and lte1 link down every few days.

So I configured remote logging to capture the events that happen in the lead up to the issue since the logs on the disk get rotated very quickly due to the shear volume of the messages. Turns out that setting up the remote logging in RouterOS is way more involved so I wrote this guide to note some of the undocumented behaviors and features.

Logging in RouterOS

Logging can be configured under “System → Logging” where you define Rules about which log events (topics) trigger which log Actions:

Most of these rules are pre-configured by default.

Each rule has two parts:

1. Topics which is either log severity — critical, error, warning, info, debug or a specific component targeting — lte, firewall, etc.
2. Action for where the log entry is sent — echo for terminal output, memory for RAM, disk for writing to flash, email for email and remote for what we’re after.

And here is the individual rule configuration:

Important: the topic selection is ANDed together — specifying multiple topics will make the rule apply only if the log event belongs to all of the selected topics!

The Regex filtering can be applied to the log string contents to narrow down the selected events even further. Each rule can have only one action!

Funny how RouterOS is glass half-empty with the “NOT INVALID” flag.

Remote Log Action

We need to configure the remote log action which is enabled by default but without the remote address defined. Here are the available configuration options:

It supports three remote log formats:

• default — a custom Mikrotik format that matches the RouterOS log strings.
• BSD syslog — which is actually the legacy RFC 3164 standard (replaced with RFC 5424).
• CEF or Common Event Format with pipe-delimited fields with syslog prefix.

which can be transported over UDP or TCP with additional customization for the timestamp format:

• BSD (example: Mar 16 17:43:09)
• ISO8610 (example: 2025-03-16T17:48:26.0000+0200)

Here are examples of a log messages in each format:

Default Format

Note how it doesn’t include the event timestamp:

system,info log action changed by macintosh-intel-mac-os-x/web:admin@10.200.200.16 (/system logging action set "" remote=192.168.88.113 remote-log-format=default remote-port=9514 remote-protocol=udp src-address=0.0.0.0 syslog-facility=daemon syslog-severity=auto syslog-time-format=bsd-syslog target=remote)

BSD syslog Format

Note the priority prefix <30> follow by the timestamp in the header.

<30>Mar 16 17:43:09 mt-hap-capsman log action changed by macintosh-intel-mac-os-x/web:admin@10.200.200.16 (/system logging action set "" remote=192.168.88.113 remote-log-format=syslog remote-port=9514 remote-protocol=udp src-address=0.0.0.0 syslog-facility=daemon syslog-severity=auto syslog-time-format=bsd-syslog target=remote)

BSD syslog with ISO8610 timestamp:

<30>2025-03-16T17:48:26.0000+0200 mt-hap-capsman log action changed by macintosh-intel-mac-os-x/web:admin@10.200.200.16 (/system logging action set "" remote=192.168.88.113 remote-log-format=syslog remote-port=9514 remote-protocol=udp src-address=0.0.0.0 syslog-facility=daemon syslog-severity=auto syslog-time-format=iso8601 target=remote)

CEF Format

Note how this appears to be the most verbose and include additional information about the system config:

Mar 16 17:43:38 mt-hap-capsman CEF:0|MikroTik|hAP ac^2|7.18.2 (stable)|10|system,info|Low|dvchost=mt-hap-capsman dvc=192.168.88.2 msg=log action changed by macintosh-intel-mac-os-x/web:admin@10.200.200.16 (/system logging action set "" cef-event-delimiter\="" remote\=192.168.88.113 remote-log-format\=cef remote-port\=9514 remote-protocol\=udp src-address\=0.0.0.0 syslog-facility\=daemon syslog-severity\=auto syslog-time-format\=bsd-syslog target\=remote)

Syslog Server with Grafana Promtail and Loki

Here is a minimal docker-compose.yml for a Grafana Promtail listening on port 5514 for UDP traffic and pushing syslog entries to a Grafana Loki server on port 3100:

services:
  loki:
    image: grafana/loki:latest
    ports:
      - 3100:3100

  promtail:
    image: grafana/promtail:3.4.2
    ports:
      - 5514:5514/udp
    volumes:
      - etc-promtail:/etc/promtail
    command: -config.file=/etc/promtail/promtail-config.yml

volumes:
  etc-promtail:

and the promtail-config.yml contents:

server:
  disable: true

positions:
  filename: /tmp/positions.yaml

clients:
  - url: https://loki:3100/loki/api/v1/push

scrape_configs:
  - job_name: syslog
    syslog:
      listen_address: 0.0.0.0:5514
      listen_protocol: udp
      syslog_format: rfc3164
      labels:
        job: syslog
    relabel_configs:
      - source_labels: ['__syslog_message_hostname']
        target_label: host
      - source_labels: ['__syslog_message_hostname']
        target_label: instance
      - source_labels: ['__syslog_message_app_name']
        target_label: application
      - source_labels: ['__syslog_message_severity']
        target_label: level

Although Grafana Promtail is being replaced with Grafana Alloy, I found the new configuration format much harder to work with so I’m sticking with Promtail as something well tested and reliable.

Logs in Grafana

You can then add Loki as a data source in Grafana and display the logs as needed:

Debug Syslog UDP and TCP Traffic

You can use netcat (nc) to capture the messages sent by RouterOS on the remote host:

• nc -k -v -l -p 6514 to capture TCP traffic on port 9514.
• nc -k -v -l -u -p 5514 to capture UDP traffic on port 5514.

where:

• -k keeps the connection alive and listening,
• -v prints verbose information,
• -l makes it listen for incoming connections instead of making one,
• -p for port to listen on.
• -u for UDP traffic (defaults to TCP without the flag).

Or tcpdump to capture both TCP and UDP traffic in a PCAP file for viewing in Wireshark:

tcpdump -i any port 6514 -w dump-tcp.pcap

Piekrastes pilsētas. Viena no tām ir Liepāja, kas vakar svinēja savus 400.gadus. Bija liels pacilājums un krāšņs koncerts. Daudz lirikā neizplūdīšu, bet teikšu ar liepājnieka vārdiem.

Īsāk sakot – ballīte vienkārši lieliska! Sirdī tāds lepnums, ka pārplīst var! Bet ne no tā, ka mākam svinēt. Dēļ tā, ka esam liepājnieki!”

Taču ballīte beidzās un ejot mājup iezogas domas par to, kas šeit bijis 1000, gadu atpakaļ. Nonācu pie secinājuma, ka laikam jūra. Par savu pārdomu pareizību liecina viena kārtīga vīra pārdomas.

Pavisam nesen pārraidē ”Kruspunktā” Einārs Repše izteicās par iespējamo okeāna līmeņa paaugstināšanos. Viņš teica, man Ikšķilē patiks, kad jūra būs pie Ikšķiles, bet rīdzinieki… un sarkastiski pasmaidīja. Ja netici ir video.

KO viņš ar to domāja?

Piekrastes pilsētas, par to tad būs šis raksts.

Okeāns palielina savu apjomu, tostarp kļūst siltāks un kūst ledāji. Šāds proces turpināsies arvien vairāk. Tad arī Baltijas jūras līmenis celsies. Ja kas, aizsprostu Dānijas šaurumos neuzbūvēsi.

Pilsētu nogrimšana, pavisam nopietni.

Rīgu līdz 2050 gadam diez vai noskalos lielāki vai mazāki plūdi, kas ar kādu spēcīgu vilni var uzbrukt, taču problēmas ūdens līmeņa celšanās dēļ ir pilnīgi iespējamas.

Rīga ir tikai 1,5 līdz 2 metrus virs jūras līmeņa. Pie tam pie Rīgas ir ļoti lēzens jūras dibens, Rīgas līcis ir sekls.

Kas būs, ja tā nopietni?

Ja paaugstināsies jūras līmenis, tad Daugava bremzēsies nevis tur, kur tā šobrīd iziet jūrā, bet augstāk pa straumi. Straume apstāsies, jo ūdens līmenis būs cēlies.

Tātad būs plūdi vai pat Rīga var noiet zem ūdens nākošajā gadu simtā! Līdz 21. gadsimta beigām Latvijā prognozē krasta līnijas atkāpšanos par 47-72 metriem.

Ņemot vērā gaidāmo klimata pārmaiņu pastiprināšanos 21. gadsimtā, paredzams, ka jūras līmeņa izmaiņas kļūs straujākas. Visi klimata pārmaiņu modeļi norāda uz krasta līnijas atkāpšanos, atšķirīgs ir tikai prognozētais atkāpšanās apjoms.
Krasta līnija.

Dažādās Latvijas vietās paredzamas dažāda mēroga krasta izmaiņas, piemēram, pie būtiskām klimata pārmaiņām Saulkrastu un Mazirbes pusē prognozēta krasta līnijas atkāpšanās pat par 113 metriem, savukārt pie Klapkalnciema – par 40 metriem.

Pilsētu nogrimšana, kas notiks tālāka nākotnē? Par to lasi ŠEIT.

Labu Dienu!

Par šo jau arī esmu plūdusi daudz un dikti varbūt pat dažādos rakursos. Net kaut kas laikam ir palicis neizteikts. Ja atkārtošos, metiet ar spilvenu (tas ir pietiekami mīksts un nekādas jūtamas nepatikšanas neradīs, tik emociju izlādēšanos).

Vispirms par alkoholismu. 

Sabiedrībā par alkoholiķiem pieņemts uzskatīt tos, kuri to dziru lieto jau krietnā stāžā un bez apstājas, gandrīz vai ūdens vietā. Pie kam daudzi ir aizdzērušies galīgi neatgriezeniski atmiekšķējot smadzenes un ko nu tur vēl. Un, protams, alkoholiķis ir, pēc sabiedriskajām kopīgajām mērauklām, tas, kurš to dziru 25/84 lieto gandrīz vai nepārtrauktā piegājienā. Nu, tādus aizdzērušos personāžus katrs no mums ir pa dzīves burzmu sastapis.

Bet te ir vēl viens piesitiens. Drīzāk jautājums. Kurā mirklī katrs no mums atzīsies kaut sev, ka bez tās alkodziras neiztiek? Kaut bez pāris aliņiem sauļojoties pludmalē slāpju veldzēšanai? Hm. Kurš nekā un nemaz? Lai nekā un nemaz, cilvēkam jābūt strikti pārliecinātam atturībniekam. Jo - kaut tajās pašās kāzu svinībās vai bēru mielastā... Ir kaut kā nerakstīti, ka jaunas ģimenes rašanās svētkos svinētāji svinību gaitā aizdzeras dažādās pakāpēs ar dažādiem aizdzeršanās radītiem piedzīvojumiem, bēru mielastā tas iedzeršanas rituāls tāds piezemētāks...

Vispār, to, kuri "alkoholu kategoriski nē", ir krietni maz. Katrs no mums kaut kādā mērā to dziru lieto. Un neuzskata to par kaut ko nosodāmu. Nosodīt jel kā mēs sākam tikai tad, kad kādam tas alko kļūst par diktu ikdienu un aplauž visu pārējo dzīvi. Dzērājam un viņa tuvākajam lokam.

Vispār, ja tā strikti un principiāli, tad. Tad, izejot no tā, ka alkoholiķis ir tas cilvēks, kurš lieto alkoholu, un manuprāt, neatkarīgi no tā produkta lietošanas daudzuma un regularitātes. Tātad varētu teikt, ka akloholiķis ir gan tas, kurš reizi nedēļā, piektdienas vakarā, piemēra, izdzer pāris aliņus, gan tas, kurš "neizžūst" 24/7. 

Manuprāt, jautājums drīzāk ir tajā, kā mēs spējam kontrolēt un iespaidot paša alkohola patēriņu katrs individuāli. Paša zināšanā un spējā ir tas, pēc kuras glāzītes/"skārdenes" mēs spēsim apstāties lietošanā, kurā mirklī iestāsies "Man tagad pietiek, jo...." kur šim "jo" sekos katra paša individuālā motivācija. Katra paša spēja aizpildīt ar kaut ko laiku starp alko lietošanas reizēm.

Saistībā ar pašas pieredzi. Mani ilglaicīgie lasītāji noteikti nav palaiduši garām to faktu, ka manā dzīvē ir bijis periods, kurā tā sprauga starp skārdenēm bija visai īsa. Ar gadiem izdevies to starplietošanas periodu krietni vien pagarināt. Daudzmēnešu garumā un bez iespringuma "vajag uzlāpīties". Neteikšu, ka viegli bija, bet grūti - nu, neatceos, ka būtu bijušas kādas grūtības. Laikam vaina sevis noskaņošanas procesā. Tomēr ir saglabājies vismaz man ne pārāk patīkams iesīkstējums tajā ziņā, ka pavasaros tomēr ir viens brīdis, kad "vajag un nopērku". Tajā pat laikā to "vajag" spēju kontrolēt, neaizlaist pašplūsmā un vairākdienu plostā. Pašregulācija un iekšējā mobilizēšanās ir laba lieta.

Drusku par narkomāniju.

Nelaime liela, protams. Tāpat kā aizdzeršanās līdz nemaņai. Līdzīgi kā sētmales alonauts, arī narkomāns pazaudē saikni ar saprātīgo realitāti ar īsiem mirkļiem no devas līdz devai.

Un, jā. Pr narkomāniem arī laikam ka esmu daudz izpaudusies.

Tomēr. Narkotisko vielu lietošana ir daudz neviennozīmīgāka par alkohola lietošanu. Jo notiek izteikts darbs pie tā, lai cilvēks, kurš tās narkotikas lieto lietošanas pēc "ķerot kaifu" no lietošanas kā tādas, pārstātu tās lietot. Ir visādas programmas, kas palīdz narkomānam parastajam pārstāt tādam būt. Ieskaitot metadona programmu. Bet -  šo vielu lietojot cilvēks nepārstāj būt narkomāns, ir tikai nomainīta viena narkotiska viela pret citu. Nekontrolējams narkomāns pārvēršas par kontrolējamu narkomānu. Tiesa, viens pluss ir - tas narkotizējošais indivīds "nevāra visādas ziepes", lai tiktu pie devas kārtējās. Viņam to izsniedz konkrētā vietā.

Un kā uztvert to, ka pēdējā etapa onkoloģijas slimnieki palēnām top padarīti par zināmiem narkomāniem "uzsēdinot" morfija preparātiem? Kaut kāda pašķība tuvākā mīlestība... Un medicīniskā marihuāna, tobiš medicīniskās kaņepes? Kaut kāda dubultā morāle sanāk manuprāt...

****

Nedaudz rezumējot to manis sarakstīto palagu. Un ņemot vērā to, ka - kurš tad no mums auru gados, pusaudzībā, kad tie hormoni satrakojušies kā driģenes pārēdušies, nav kaut pamēģinājis to visu?

Ja nu reāli ir vēlme valsts mērogā samazināt alkohola lietošanu, nepietiek ar  vecuma cenzu ieviešanu alkohola pirkšanai. Kā iesākumu vajadzētu aizliegt alkoholu tirgot Degvielas uzpildes stacijās un pārtikas, dažādu saimniecības knibuļu tirgošanas veikalos. Alkohola tirdzniecībai - tikai un vienīgi specializētos veikalus. Pamazām nostrādātu pozitīvā virzienā. Saprotu jau, ka alkohola tirdzniecība ienes ne mazas naudiņas tirgotājiem, bet vai tā savā ziņā nav par asins naudu dēvētā nauda?

Un varbūt tomēr narkotiku tirdzniecības legalizāciju ieviest, analogi kā Nīderlandē? Vadoties no tā, ka aizliegtais auglis vienmēr ir pievilcīgāks, nekā atļautais. Māsa jau gadiem pa Nīderlandi dzīvojas, stāsta. Tur - ja pa apdzīvoto vietu klīst kāds apdolbījies personāžs, tad ir skaidrs, ka ne vietējais, ka ir tūrists no kaut kurienes. Vietējiem tās narkotikas ne īpaši interesē, ir citas lietas interesantākas. Nē, protams, gadās ka kāds vietējais jaunietis ielieto, bet tas drīzāk kā izņēmums no normas. 

Tieši Nīderlandes griezumā tieši ārzemnieki ir galvenie narkotisko vielu tirgus patērētāji. Jo kā arābi uz Meku dodas uz to valsti pēc tā, kas pašu mājās nav īsti atļauts.

Un te nu, manuprāt, zināms valstiska mēroga pragmatisms. Nu sabrauc ārzemnieki pēc tās legālās narkotikas, un sabraukuši atstāj naudiņas, kuras pēčāk iekrīt valsts budžetā kā apgrozījuma nodoklis vai kā nu tos līdzekļus pareizi dēvēt. Savā ziņā - ja esi tik stulbs un lieto to visu bezjēgā, tad maksā par savu stulbumu.

Labi, izplūdos. Ņemiet par labu un nesodiet bargi...

Bija kaut kāda sāls ar ko sālīt. Tagad tā vietā ir tukšums.

Latvija, mūsu mazā, bet lepna zeme, reiz bija mājvieta radošajai inteliģencei, cilvēkiem, kas ar savu dzīvotspēju, dziļajām pārdomām un nemitīgo tieksmi pēc jauniem horizontiem veidoja valsts kultūru, mākslu un sabiedrību. Šie cilvēki bija kā spogulis, kas atspoguļoja gan savas tautas dvēseli, gan tās sāpīgās, tomēr cerīgās cerības par nākotni. To cilvēku rokraksts bija dziļš un smalks – viņi bija izdzīvojuši cīņas par neatkarību, skatījušies acu priekšā uz sabiedrības vērtību iznīcināšanu un vienlaikus veidojuši jaunu identitāti. Bet kur ir šie cilvēki tagad? Un vai vēl ir iespējams atrast šo „sāli,” ar ko dzīvot?

Toreiz, pirms gadiem, šī radošā inteliģence bija sava veida dzīvsugai līdzīga enerģija. Tie bija cilvēki, kuru vārdi kļuva par filozofijas un mākslas simboliem. Rakstnieki, dzejnieki, filozofi, mākslinieki – tie visi radīja bezgalīgu daudzumu nozīmīgu darbu, kas ne tikai iedvesmoja, bet arī audzināja jaunas paaudzes, mācot viņus domāt plašāk un dziļāk. Šiem cilvēkiem bija sava misija – uzdot jautājumus un aicināt pārdomāt, uzskatīt pasauli ne tikai par ikdienas norisēm, bet gan kā dzīves noslēpumainu un neizsmeļamu fenomenu, kas pieprasa izzināšanu.

Tajos laikos bija kaut kāda „sāls.” Radošā inteliģence bija pārliecināta, ka kultūra un intelekts ir tie, kas uztur dzīves jēgu. Radošie prāti bija kā tilti starp vēsturi un nākotni, spējot uzturēt sabiedrības spēju domāt un saprast savu vietu pasaulē. Katrs darbs bija ceļojums uz nezināmo, katrs stāsts vai dzejolis bija apziņas atvēršana, kas deva garīgu gaismu nākotnei. Ar to „sāli” tika sālīts sabiedrības apziņas telpa – aizdomāties par vērtībām, par cilvēcisko cieņu, par to, kā mēs varam dzīvot labāk un ar lielāku izpratni par to, kas mēs esam un ko mēs varam kļūt.

Bet, kā tas mēdz notikt vēstures gaitā, kaut kas mainījās. Laiks nepaliek vienā vietā, un cilvēki ar to mainās. Atbrīvojoties no ideoloģiskajām slogs un padomju laiku priedēm, Latvija devās ceļā uz brīvību, uz jaunu identitāti. Bet šajā ceļojumā tika kaut kas pazaudēts. Radošās inteliģences vietā, šķiet, ir iestājies tukšums.

Šodien mēs dzīvojam laikā, kad radošā inteliģence ir kļuvusi fragmentēta un bieži vien zaudējusi savu sākotnējo dzīvotspēju. Tas ir kā klusums, kas aizsedz sākotnējo spēku, kuru šie cilvēki kādreiz pārstāvēja. Ir pārāk daudz virspusēju attieksmju, banalitātes, un dzīves vērtības bieži tiek mērītas tikai materiālās bagātības vai momentālās popularitātes rādītājiem. Tā vietā, lai būtu telpa dziļām un sarežģītām pārdomām, sabiedrība bieži vien ir iekļāvusi sevi virspusējās izklaidēs un ātrās patēriņa kultūrā. Mēs vairs neuzdodam tādus jautājumus, kas mudinātu uz patiesām filozofiskām pārdomām. Radošie prāti, kas kādreiz bija tautas dvēseles vadoņi, šķiet, ir palikuši margināli.

Bet varbūt šī situācija nav pilnīgi bezcerīga.

Tukšums nav pilnīgs; tas ir tikai pārejošs stāvoklis. Radošā inteliģence nav mirusi, tikai varbūt nedaudz novākusi savu formu, mainījusi pieeju sabiedrībai. Ir jaunas iespējas un izaicinājumi, kas prasa jaunu veidu radošuma, jaunu pieeju, lai atkal iedvesmotu un satricinātu apziņu. Varbūt šī „sāls” tikai jāatrod citā formā, ar jauniem medijiem un jauniem veidiem, kā sasniegt sabiedrību.

Mēs, iespējams, dzīvojam laikā, kad daudzas no vecajām vērtībām un ideāliem vairs nav tik aktuālas. Tomēr, kā tas bieži notiek cilvēces vēsturē, tukšums bieži vien kļūst par jauna sākuma iespēju. Radošā inteliģence var atdzimt, tikai mēs paši tam jāsagatavojas – gan intelektuāli, gan emocionāli. Galu galā, katra tauta piedzīvo savus pacēlumus un kritumus, bet, ja vien cilvēki saglabā spēju saprast sevi un pasauli, nekad nav par vēlu atrast šo „sāli,” kas atkal var piešķirt dzīvei nozīmi un dziļumu.

Izlasīju:

Daniel Polansky – A City Dreaming

Adrian Tchaikovsky – Children of Time (Children of Time #1)

Leslye Walton – The Strange and Beautiful Sorrows of Ava Lavender

Noklausījos:

David Estes – The Fatemarked Epic #1-3

Dan Sugralinov – Disgardium #1-4

Lasu:

Ian Tregillis – Necessary Evil (Milkweed Triptych #3)

Klausos:

David Estes – The Fatemarked Epic #4-5

Lasīšu:

Hugh Howey – Dust (Silo #3)

Rūdolfs Blaumanis – Salna Pavasarī

Klausīšos:

C.S. Friedman – The Coldfire Trilogy #1-3

Ha. Mums ar Tomu izdodas Rīgā pabūt visādās pasaules malās. Viņš jau vairākas dienas perināja aizvest mani uz laikam ka jahtkluba vietu Ķīšezera maliņā ar pieeju no Juglas puses. Viņš tur noteikti bija bijis kaut kad agrāk, es - neatceros.

Kaut kā čammājāmies laukā no Vecmīlgrāvja ar īsti neziņu - brauks Toms pēc atpakaļ uz manu varžu dīķi, vai arī aizdosies savās gaitās. Ar domu - tad jau redzēs.

No mana gala izbraucām ar 29.autobusu, kurš neiebrauc centrā, bet apbrauc Ķīšezeru caur Jaunciemu un pēc caur Juglas nomali iebrauc uz maršruta galapunktu Mežciemā. Izkāpām pieturā Juglas iela. Praktiski blakus 1.maršruta tramvaja galapunktam. (Ja nu kas, tad minētais autobuss tur, uz brīvībenes, pie pirmā krustojuma nogriežas pa kreisi un un brauc pa ielu, kas ir Juglas un Mežciema robežiela tālāk pa savu maršrutu). 

Mūsu izstaigas areāls - no brīvībenes doties virzienā uz dzelzceļa līniju, aiz tās - jau Ķīšezera virzienā. 

Pirmais, ko izkāpjot nofotografēju - piemiņas akmens vietā, kurā vairāk kā pirms simt gadiem esot atradusies igauņu vidusskola, kurā 1919.gadā trīs armijas esot noslēgušas Strazdumuižas līgumu. Tālāk - maz bilžu no tuvējās apkaimes, jo Toms steidzināja ar domu "vēlāk būs ko bildēt".

Tālāk - Toms veda un veda, līkumojot pa tāspuses ieliņām. Sapratu un nesapratu. Kamēr neatdūrāmies pie ēkas, kuru atpazinu. Mārkalnes ielā. Biju tur pirms pāris gadiem aizdevusies māsas uzdevumā. Tiktāl man "Urrā, zinu, kur atrodos!". Pēcāk drusku pagājām pa to ielu virzienā prom no brīvībenes, nogriezāmies pa ieliņu, kura drīzāk atgādināja lauku ciema paplatu taku. Apstājāmies pie gājēju tilta. Esot reiz bijis šaursliežu dzelzceļa tilts, jo tam otrā pusē vēl uzskatāmi sliedes turpinoties. Un pati tilta konstrukcija - nu, tādus tiešām būvē tikai dzelzceļiem tradicionāli. Fascinēja uzraksts, piekabināts pie tilta, - "Bīstami! No tilta nelēkt!". Bet pati apkaime - nu, tiešām pasaules mala, kura nekādi neliecina par netālu esošo lielpilsētas kņadu. 

Tur pagrozījāmies, atgriezāmies uz Mārstaļu ielu un turpinājām doties ezera virzienā. Biju noskaņota redzēt pasaules malas turpinājumu. Un te nu kārtējais "Ups!". Neliels mīlīgu privātmāju puduris praktiski visu atlikušo ceļu līdz tai jahtu vietnei.

Ceļa galā pasēdējām krastmalā, pabaudījām pavasari, ezera valdzinājumu un smukumu.

Atpakaļceļā, jau ejot tieši pa Mārstaļu ielu virzienā uz brīvībeni, ieraudzījām, ka dzelzceļa malā, Brīvības gatves pusē, baikeriem kāds komjuniti tusiņš. Apmetām līkumu viņu pulcēšanās priekam (es, tiesa, nepabildēju, Toms gan.  Kad sanāks, nočiepšu viņam bildes. Nesolu, bet mēģināšu pie gadījuma) un aizdevāmies ne īsti vairs ma Mārstaļu ielu Brīvības gatves virzienā. Un te atkal sanāca "Ups, es atkal te, Tirzas ielā, esmu bijusi!".

Atpakalceļš sanāca, kā sanāca. Tomam īsti nebija jēgas vairs braukt uz Vecmīlgrāvi. Sanāktu tikai ieskriet un izskriet. Tā ka, iekāpuši tramvajā virzienā uz centru, sanāca, ka  izkāpu pie VEF kultūras pils lai pārsēstos 58.autobusā braucienam uz mājām, viņš aizdevās savās gaitās.

Tad nu bildes.

Mēs paši visi jau jūtam – klimats mainās un Zeme sasilst. 

Ziemas Latvijā gandrīz vairs nav, pavasaris sākas jau mēnesi iepriekš, bieži tiek pārspēti dažādi siltuma rekordi…

21. gadsimta pirmajās desmitgadēs ir novērotas daudzas klimata pārmaiņu ietekmes, un 2024. gads ir bijis vissiltākais pasaulē, kāds reģistrēts kopš 1850. gada, kad tika sākta regulāra klimata izsekošana. Pasaules vidējā temperatūra ir cēlusies par +1,6 °C. Pat pie daudzu globālās sasilšanas pasākumu ievērošanas visā pasaulē tiek prognozēts, ka 2100. gadā planētas vidējā temperatūra pieaugs līdz aptuveni +2,8 °C.

Likumsakarīgi, ka temperatūras celšanās uz Zemes izraisa pasaules ledāju kušanu un pasaules okeāna līmeņa celšanos.  Jau iepriekš par to rakstīja NeoGeo.lv savā rakstā “Kad izkūst viss pasaules ledus ….” https://neogeo.lv/kad-izkust-viss-pasaules-ledus/

Laikā no 1901. gada līdz 2018. gadam vidējais jūras līmenis uz planētas ir paaugstinājies par 15 –25 cm. Pie tam pēdējā laikā ūdens celšanās notiek aizvien straujāk. No 1970. gada līdz 2012. gadam vidējais jūras līmenis vidēji gadā ir pieaudzis par 2,3 mm, bet no 2013. gada līdz 2022. gadam ūdens celšanās jau ir vidēji 4,6 mm gadā.

Pasaules vidējā jūras līmeņa celšanās kopš 1880. gada. Avots: https://en.wikipedia.org

Jūras līmeņa celšanās par gadu desmitiem atpaliek no Zemes temperatūras izmaiņām, un tāpēc jūras līmeņa celšanās turpinās paātrināties no šī brīža līdz 2050. gadam, reaģējot uz jau notikušo sasilšanu. Tas, kas notiks pēc tam, ir atkarīgs no turpmākajām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Ja emisijas tiktu samazinātas ļoti būtiski, tad iespējama jūras līmeņa celšanās palēnināšanās no 2050. līdz 2100. gadam. Ja siltumnīcefekta gāzu emisijas tiktu būtiski ierobežotas, tad prognozē, ka 2100. gadā vidējais jūras līmenis uz planētas būs pieaudzis no 0,4 m līdz 0,6 m no šī brīža līmeņa. Ja siltumnīcefekta gāzu emisijas netiks samazinātas vai pat pieaugs, tad  vidējais jūras līmenis uz planētas paātrināsies vēl vairāk un līdz 2100. gadam tas varētu pieaugt pat līdz 1,6 m. Vissliktākajā augstas siltumnīcefekta gāzu emisijas pieauguma variantā līdz 2200. gadam vidējais jūras līmenis varētu celties par 2,8 m un līdz 2300. gadam līdz 5,3 m.

Vidējā jūras līmeņa izmaiņu prognozes uz planētas Zeme. Avots: https://en.wikipedia.org

Šāda liela vidējais jūras līmeņa celšanās pasaulē izraisītu milzu pārmaiņas – applūstu ļoti lielas platības piekrastēs, pilsētas un ciemi pazustu zem ūdens, tiktu zaudētas lauksaimniecības zemes un meži, izzustu plašs kultūrvēsturiskais mantojums.

Šo draudu lielums prasa risinājumu, kas atspoguļo problēmas mērogu. Visām valstīm vajadzētu rīkoties, lai mazinātu globālās applūšanas ietekmi.

Ļoti ambiciozu projektu globālās applūšanas novēršanai Eiropā 2020. gadā ir izvirzījuši Nīderlandes un Vācijas okeanogrāfi. Viņi ierosina būvēt Ziemeļeiropas iežogojuma dambi (Northern European Enclosure Dam (NEED)), kas atdalītu Ziemeļu un Baltijas jūru no Atlantijas okeāna, tādējādi pasargājot 15 valstis un miljoniem cilvēku no globālās sasilšanas applūšanas radītajām briesmām.

Ziemeļeiropas iežogojuma aizsprosts. Avots: https://ru.wikipedia.org

NEED sastāvētu no divām galvenajām daļām: NEED-South, dambis, kas savienotu Francijas Bretaņas krastu (netālu no Brestas) ar Anglijas dienvidrietumu krastu. Tā garums būtu 161 km, dambja vidējais dziļums jūrā būtu 85 metri un maksimālais dziļums – 102 metri. 

Dambis NEED-South. Avots: https://en.wikipedia.org

NEED-North sastāvētu no vairākām daļām, kas savienotu Skotijas cietzemi ar Orkneju un Šetlendas salām un no turienes ar Norvēģiju. Tā kopējais garums būtu 476 km, dambja vidējais dziļums jūrā būtu 127 m un maksimālais dziļums – 321 m.

Dambis NEED-North. Avots: https://en.wikipedia.org

Šādi būtu Ziemeļeiropas iežogojuma dambja (NEED) tehniskie parametri:
- Kopējais garums būtu 637 km. 
- NEED kopējais tilpums būtu 36,2 km3.
- Pasargātu Eiropu līdz 15 m ūdens celšanos.
- Būtu nepieciešams 51 miljards tonnu smilšu. Tas ir vienāds ar viena gada globālo smilšu izmantošanu. 
- Kopējā NEED izmaksa līdz 550 miljardiem eiro. 
- NEED aizsargātu piekrastes teritorijas 15 valstīs.
- Pasargātu līdz 55 miljoniem cilvēku no applūšanas.

Salīdzinot NEED būvniecību ar citiem alternatīviem risinājumiem (plānotu iedzīvotāju un infrastruktūras aiziešanu un plūdu seku mazināšanu katrā valstī atsevišķi), okeanogrāfi nonāca pie secinājuma, ka tik nozīmīgs risinājums kā NEED izbūve varētu būt dzīvotspējīgs un rentabls aizsardzības pasākums.

Plānota iedzīvotāju un infrastruktūras aiziešana no applūstošām teritorijām ir iespējama, un tā patiešām tiek īstenota, piemēram, Nīderlandē nelielā mērogā. Taču liela mēroga plūdu draudu gadījumā tā būtu saistīta ar liela cilvēku skaita piespiedu migrāciju, plaši izplatītām psiholoģiskām traumām, milzīgu kultūras mantojuma zudumu un politisko nestabilitāti starptautiskā līmenī. 

Apvienotās plūdu draudu aizsardzības izmaksas katrai valstij būtu lētākas nekā cīnoties katrai atsevišķi. Salīdzinājumā kaut vai Nīderlandes piemērs. Scenārijā, kas paredz 1,5 m jūras līmeņa celšanos līdz 2100. gadam, Nīderlandei jūras aizsardzībai būtu jāiztērē līdz 140 miljardiem eiro. Tas vien veido apmēram vienu trešdaļu no kopējām vajadzības NEED izbūves izmaksām. Patiešām, neskatoties uz tā milzīgo mērogu un milzīgajām izmaksām, NEED būtu lētākais veids, kā mazināt applūšanas draudus Eiropai.. Sadalot NEED būvniecības izmaksas 20 gadu laikā, tā izmaksas būtu ne vairāk kā 0,16% no 15 iesaistīto valstu kopējā IKP. 

Tomēr viss nav tik vienkārši.

Ziemeļu un Baltijas jūras bloķēšanai no Atlantijas okeāna būtu tālejošas un potenciāli nopietnas sekas reģiona ekosistēmām, ekonomikām un sabiedrībām. Eiropas upes turpinās izplūst slēgtajās jūrās, un tas vien radīs 0,9 m ūdens kāpumu dambja iekšienē ik gadu. Lai šo tilpumu pārnestu uz okeānu, būtu vajadzīgas aptuveni 100 lielas sūkņu stacijas. 

Ierobežotās jūras kavētu arī ūdens baseina atsvaidzināšanu, un tiek prognozēts, ka ūdens sāļums gadsimta laikā samazināsies 10 reizes. Tas lielā mērā ietekmētu bioloģisko daudzveidību un zvejniecību. Ziemeļjūras aizsprostošana radītu būtiskas izmaiņas plūdmaiņu amplitūdās abās NEED pusēs. Tam būtu liela ietekme uz nogulumu, barības vielu apriti un jūras dzīvi šajā apgabalā. 

NEED aizslēgtu četras Eiropas noslogotākās ostas — Roterdamu, Antverpeni, Brēmerhāfeni un Hamburgu — aiz milzīga dambja. Uz dambju ārpuses būtu jābūvē jaunas ostas un/vai slūžas, lai pielāgotu satiksmes apjomu uz iekšējām ostām. 

Idejas autori norāda, ka NEED ir tikai risinājuma ieteikums, kas var rosināt pārdomas procesu, kas veicina sabiedrības izpratni par draudiem, ko rada globālā sasilšana un applūšanas draudi. Jāatbrīvo ceļš globāla mēroga rīcībai, lai risinātu ar klimata pārmaiņām saistītos ilgtermiņa draudus. Šobrīd NEED ideja ir tikai brīdinājums. Bet, ja nekas netiks darīts vai darīts pārāk maz, tas joprojām var kļūt par vismazāk sliktāko iespēju glābt daļu Eiropas no applūšanas.

Nu jā, laikam esmu jau izplūdusies kur agrāk par ticību. Bet laikam noteikti, ka tikai reliģiskajā griezumā. Šoreiz sanāks tā vispārīgāk, plašāk. Situācijā, kurā reliģiskā ticība ir tikai viena no.

Vārdā ticība ir ļoti plašs sajūtu un tamlīdzīgu būšanu klāsts. Sākot no tīri ikdienišķām lietām, kuras zināmā mērā jau pāraugušas jēdzienā es zinu kā neapgāžamu. Proti un piemēram, automašīna arī Āfrikā ir automašīna, nazis visur ir nazis, koks arī tundrā ir koks. Un rīts ir rīts neatkarīgi no tā, kurā planētas nostūrī katrs nu atrodas tajā mirklī.

Tā, ikdienišķi. Lietas, par kurām neaizdomājas, jo tās ir un ir.

Tālāk jau seko kas no cikla "es viņam ticu/neticu". Kaut kā tamlīdzīgi. Un ne tikai attiecībā uz līdzcilvēkiem. Bieži top ar iespējamiem līdzekļiem pārbaudīta informācija mediju telpā, jo sastapts kāds apgalvojums, kuram nepieciešama papildinformācija, kāds apstiprinājums apgalvojuma patiesīgumam. Pat sarunās ar kādiem cilvēkiem/cilvēku mēs bieži dzirdētajā apstājamies pie "varbūt". Jo dzirdētais apgalvojums licies visai šaubīgs. Nē, nebūtu īsti ētiski mētāties ar "tu melo, es tev neticu". Jo ne jau vienmēr mums pietiek informācijas par dzirdēto, ne jau vienmēr mēs esam pilnībā kompetenti runātajā tēmā. Un ir nepatīkama sajūta pēc tam, kad tā informācija ir pārbaudīta un no otra cilvēka dzirdētais izrādās taisnība. Normālformā seko atvainošanās un piedošana, kas, protams, ir sveicami. Bat tajā pat laikā plaisa cilvēku attiecībās ir uzradusies, jo izteikts apvainojums ir izteikts apvainojums, tas nekur nepazūd.

Ticība kā reliģisks jēdziens? Tas vairāk ir tāda kā garīgā paveids. Viens pats vārds ticība, manuprāt, drusku nepilnīgi to būšanu skaidro. Kaut kā papildus vajag kādus papildinošus vārdus. Varbūt šo var drīzāk sarunās saukt tikai un vienīgi kā reliģisko konfesiju? Nezinu, pašai nav īstas skaidrības. Jo reliģijas zemteksts, jēdziena piepildījums nav īsti pierādāms. Jo - kurš ir redzējis Dievu savām acīm un var taustāmi, vizuāli pierādīt to, ka šis onkulis ir Dievs? Pierādījums viņa esībai kāds? 

Tur pat, pie šā gribas likt arī ateismu. Nesen dzirdēju frāzi, kurai sliecos piekrist - arī ateisms ir reliģija, jo ja reliģiskie ticētāji nevar pierādīt taustāmu Dieva esamību, tad ateists nevar pierādīt taustāmu Dieva neesamību. Kaut kā tā, ceru - domu sapratāt.

Zināmā mērā arī ufoloģija ir sava veida ticība. Tiesa, un manuprāt, tā ir pilna ar visādām tikai nojausmām par kaut ko un lielu devu fantāzijas. Jo - vai kāds ir sastapis reālu, neizdomātu citplanētieti? Es noteikti nē. Šajā jautājumā vairāk sliecos uz varbūt, visādi gadās.

Vēl viena ticības aspekts sakņojas "viena tante teica" nepārbaudītās baumās. Nu, tās baumas var paklausīties un iet tālāk par dzirdēto aizmirstot. Jo ļoti vairumā gadījumu - baumas ir baumas ar mazu ticamības piegaršu. Ko tik kāds neizdomā, lai ieriebtu kādam citam cenšoties uzpūst paša nozīmīgumu. Protams, arī šeit ir gadījumi, kad dzirdētais kādā nebūt veidā ieinteresē un tad tiek meklēta visāda informācija, kas dzirdēto apstiprinātu vai noliegtu.

***

Labi, izplūdos kā stipri veca tante savos spriedelējumos. Ņemiet par labu, šī mirkļa pārdomas.

Yesterday Online PNG Tools smashed through 6.26M Google clicks and today it's smashed through 6.27M Google clicks!

Smash too and see you tomorrow at 6.28M clicks! ?

PS. Use coupon code SMASHLING for a 30% discount on these tools. ?

Kādu nedēļu muļļāju prātā to, ko šobrīd rakstu. Un zinu jau, ka atkal būšu neērta savos izteikumos.

1. Vispirms par 16.martā notikušo Latvijas leģionāru piemiņas dienu. Jauki, skaisti, mīļi. Man tomēr ar tādu pasmagu bet piegaršu.

Labi, nestrīdos. Šī karaspēka vienība Vācijas armijas sastāvā cīnījās pret padomiju. Fakts. Un laikam ka daudziem bija "Vienalga ar ko, ka tik ne padomji". Laikam ka pamatdoma - par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

Un man tā tomēr gribas vēl ko nostatīt. 201.latviešu strēlnieku divīziju PSRS armijas sastāvā un Samsona partizānu vienību Latvijas mežos. Viņi arī cīnījās par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

Pie viena jāņem vērā tas fakts, ka visās šajās karaspēka vienībās pārliecināto par abu pušu (vienalga, kurā karojošā pusē vienība karoja) pamatideoloģiju bija visai maz. Vairākums tomēr bija parauti karot par konkrēto pusi. 

Zinu, ko runāju. Es piederu tai paaudzei, kurai vēl bija tā ekskluzīvā iespēja sastapt dzīvajā Otrā pasaules kara veterānus, kuri to karu bija pavadījuši katrs savā karojošajā pusē. Un ir bijušas privātas sarunas ar viņiem.

Tad nu mans ņerr. Latviešiem šajā karā galvenais bija Latvija, abas karojošās lielvaras - kaut kur pakaļplānā. Galvenais bija - brīvību Latvijai, ko un kā komunicēt ar pārējo pasauli - nākamais punkts pēc brīvības iegūšanas. Kurš kurā pusē karoja - sanāca, kā sanāca.

Un ja nu mēs visādi pieminam Vācu armijas sastāvā karojošo latviešu karaspēka vienību, kas protams ir jauki un sveicami, kur pazudusi mūsu attieksme pret latviešu karaspēka vienību PSRS armijas sastāvā? Ja nu kas, arī padomju vara par šo vienību īsti nerunāja. No skolas gadiem atceros garāmejošo Samsona partizānu vienības pieminējumu, par divīziju - nu, nē. Par divīziju uzzināju apkārtceļos. It kā viņu nemaz nebūtu bijis. Gan padomju vara par viņiem īsti nerunāja, gan šobrīdējā vara.

Un manā ģimenē šī pārliecināto un parauto attiecība ir 2:1. Mana pirmā vīra mātes vecākais brālis kara gaitā tapa kā 16gadīgs puika parauts Latviešu leģionā, manu vectēvu karam sākoties padomji parāva līdz savā armijā karot. Otrā vīra tēvs kā 18gadīgs puika pats ar padomjiem aizgāja kopā karot (tiesa, pēcāk stipri vīlās padomju iekārtas funkcionāros).

Un kaut kā neticās, ka Latvijas latviešiem nav ģimeņu vēsturēs, atmiņās cilvēki, kuri karojuši kādā no šīm vienībām. Mūsu nav tik daudz, lai nebūtu dzimtas stāstu, kuri stipri atšķiras no valstī pastāvošās ideoloģijas. Jebkuras. Jo diemžēl ideoloģija mēdz noklusēt realitāti.

2. Par deportācijas piemiņas dienu 25.martā. Jā, vajag. Jā nelaimes diena. Jāatceras. 

Bet te nu atkal. Un piekasīšanās.

Jo, būsim godīgi - ne jau no padomijas šurp sabraukušie izlēma to, kurus tad izsūtīt. Pašmāju bāleliņi galvenokārt tos sarakstus sastādīja. Un tajos sarakstos ne jau visi bija aktīvie padomju varas vai kā nu tur vēl aktīvi pretinieki. Daudzi tomēr bija vienkārši turīgi cilvēki vai vienkārši nogaidošie, kuri kopumā domāja par to, kā nu būs, kā nu pārkārtot savu dzīvi pie jaunajiem apstākļiem. Un kādam iestājās nenovīdība un naudas skaitīšana svešā kabatā. Tobiš, "man tā lauku viensēta patīk, aizsūtīšu viensētas saimnieku kur tālāk un pats tajā viensētā iekortelēšos". Kaut kā tā.

Nē, nevienā acī nesaku, ka padomju vara nebūtu tīrījusi teritoriju no tiem, kuri potenciāli varētu pretdarboties jaunajai varai. Bet tas izsūtīto cilvēku kopskaits varētu būt krietni zemāks, ja nebūtu pa vidam arī svešas mantas tīkotāju ierosīšanās.

****

Tas tā, par putniņiem. Un - būsim nu godīgi paši pret savu vēsturi. Un nenoklusēsim kau paši saviem bērniem.

Apspriežot zinātniskos mērķus, iepazīstinot ar pētniecības vidi un sadarbības iespējām, Šveicē tiek atklāts Šveices – Latvijas sadarbības programmas «Lietišķā pētniecība» projekts LACHMAT. Tā mērķis ir attīstīt progresīvus betona un asfalta materiālus un tehnoloģijas, kā arī veicināt pētniecības kapacitāti Latvijā un Šveicē.

Jelgavas hokeja komanda “Zemgale/LBTU” ceturtajā “Optibet” Baltijas līgas pusfināla spēlē ar rezultātu 5:1 (1:1; 2:0; 2:0) pārspēja Tallinas “HC Panter” un ieguva tiesības cīnīties par čempionu titulu. Finālā jelgavnieki tiksies ar regulārā čempionāta uzvarētājiem – “Mogo/RSU”.

“Zemgale/LBTU” uz ceturto pusfināla spēli ieradās gan bez kapteiņa Gata Gricinska, gan bez Mārtiņa Karsuma. Mārtiņu šajā cīņā aizvietoja Nils Vanags. Treneru korpuss šoreiz nemainīja vārtsargu un otro spēli pēc kārtas uzticēja vārtu aizsardzību Akselam Ozolam.

Ceturtā pusfināla spēle iesākās smagnēji, jo abu komandu hokejistiem jau bija jūtams nogurums. Jelgavnieki jau pirmā perioda sākumā nopelnīja noraidījumu, kas deva zināmas priekšrocības laukuma saimniekiem. Perioda vidū “HC Panter” izdevās izvirzīties vadībā pēc Paula Sillandja kuriozi gūtiem vārtiem, taču nogriežņa beigās Ričardam Bernhardam (Krūmiņš) izdevās panākt izlīdzinājumu – 1:1.

Otrajā periodā “Zemgale/LBTU” ieguva pārsvaru ripas kontrolē, kas lika laukuma saimniekiem pieļaut pārkāpumus, bremzējot jelgavnieku uzbrukumus. Spēles lūzuma punktu noteica vairākuma realizācija – vārtus guva Rinalds Vutkevičs un Rustams Begovs (Sorvali, Vutkevičs), panākot divu vārtu pārsvaru – 3:1.

Trešajā periodā izšķiroša nozīme bija jelgavnieku fiziskajai sagatavotībai, kas ļāva komandai saglabāt spēles tempu. Pārsvars ripas kontrolē vainagojās ar vēl diviem vārtu guvumiem – Ričards Bernhards (Vutkevičs, Sorvali) un Oskars Nils Briedis (Bernhards, Streikišs) panāca galarezultātu – 5:1.

Izcīnot ceturto uzvaru pusfinālā, “Zemgale/LBTU” ieguva tiesības piedalīties čempionāta finālā, kurā sacentīsies ar otrā pusfināla pāra uzvarētājiem – “Mogo/RSU”. Pirmā finālspēle tiks aizvadīta Rīgā, 2. aprīlī. Finālsērijā abas komandas cīnīsies līdz kādas komandas četrām uzvarām.

Saistītie raksti

21. March, 2025.

“Zemgale/LBTU” neatkāpjas – vēl viena uzvara pret “HC Panter”

19. March, 2025.

“Zemgale/LBTU” ar pārliecinošu uzvaru iesāk pusfinālu

1. March, 2025.

Hat-trick Roķim un septiņi vārti Tallinā

12. February, 2025.

Pirmā mājas uzvara pret “HC Panter”! Bernhards nodrošina panākumu papildlaikā

4. December, 2024.

Pārliecinoša uzvara Tallinā: “Zemgale/LBTU” sakauj “HC Panter”

The post “Zemgale/LBTU” sasniedz Baltijas līgas finālu appeared first on Hokeja komanda Zemgale LBTU.

Nākot pavasarim, ēdienkartē nevilšus gribas vairāk svaiguma un “vieglāku” produktu. Šie salāti būs pilni ar garšām un tajā pašā laikā – pietiekami vienkārši, lai tos pagatavotu fiksām pusdienām vai gardām vakariņām.  Mērces gatavošanai izmantoju ‘Kikkoman’ jaunāko produktu – citrusu mērci ‘ponzu’ ar yuzu garšu. Atzīšos, yuzu garša ir viena no manām mīļākajam garšām gastronomijas pasaulē!...

lasīt talāk »

The post Svaigie garneļu un avokado salāti  appeared first on Lindas Virtuve.

Pašvaldību vēlēšanas. Laiks, kad vietējās varas pārstāvji velk laukā savas grumbu un pumpu notušētās bildes un līmē pie katra staba. Pie reizes tās parakstot ar saviem darbiem- kurš sabijis amatā, tas ar paveiktajiem, bet, kurš vēl tik cierē tikt domes amatos- tas ar plānotajiem darbiem. Manā dzimtajā un mīļajā Jūrmalā šim notikumam (pašvaldību vēlēšanām) gatavojās jau sen- aktīvi lika ceļmalās jaunus afišu stabus. Domāju, ka visiem uzreiz bija skaidrs, kam tas ir domāts un, kas tur tiks attēlots. Un tikpat skaidrs, ka opozīciju pārstāvjiem tur nespīd uzlīmēties. Nu tā, ka nemaz.
Pirmo pašvaldību vēlēšanas vēstnesi pamanīju Kauguros, netālu no Rimi (skat. attēlu augšā).

Pirms aplūkojam reklāmas staba visas skaldnes, neliela piebilde. Nekad neesmu slēpis, ka līdzšinējā Jūrmalas domes koalīcija man šķiet ļoti nepatīkama personiski un pilsētai kaitnieciska. Manuprāt, ZZS vadībā Jūrmalas pilsēta tiek pamatīgi degradēta. Likvidētās bibliotēkas, jau izcirstie meži un vēl cirst plānotie, vēlme apbūvēt kāpu zonu un izbojāt aizsargājamas dabas teritorijas pie Lielupes ietekas. Gan jau sarakstu varētu paturpināt vēl, bet šoreiz paliksim pie politiskās reklāmas staba un paskatīsimies vai šis stabs drīzāk nelīdzinās kauna stabam.

Par divām skaldnēm man īsti nav ko sliktu teikt- jā, nekustamā īpašuma nodoklim no 2012.gada bija 70% atlaide un no 2018.gada 90%. Jā, toreiz domi vadīja ZZS. Arī Kauguru svētki parādījās viņu laikā. Ir arī krāsu skrējiens un vēl dažādi pasākumi. Tā, ka melots nav- ar šo ZZS var sevi uzlielīt.

Par trešo- ‘’bezmaksas’’ vilcienu Rīga-Jūrmala, es gan gribētu nepiekrist. Tāpēc arī ‘’bezmaksas’’ lieku pēdiņās. Proti, par to vilcienu tiek maksāts. Maksāts no pilsētas budžeta. Maksāts ar aizvērtajām bibliotēkām, izsolītiem nekustamajiem īpašumiem, izcirstajiem mežiem un pacelto iebraukšanas maksu pilsētā. Rupji rēķinot- par jūrmalnieku ‘’bezmaksas’’ braucienu vilcienā maksā Jūrmalas zaļā zona un pilsētas viesi. Kad pirmais beigsies (un tas noteikti drīz beigsies), tad vairāk maksās pilsētas viesi.

Ceturtā skaldne- attēlots Gatis Truksnis un uzrakstīts ‘’runā darbi’’. Es ļoti nesaprotu ZZS partiju. Viņi tik ļoti turas pie šīs personas, lai arī tā vairākkārt ir sevi diskreditējusi ne tikai pilsētas, bet pat visas valsts līmenī. Bet partija katru reizi viņu ar visu grābekli liek atpakaļ. Un kāpj virsū paši un liek to pašu darīt jūrmalniekiem. Un atrodas tādi, kuri kāpj. Vairākkārt.

Labi, mēģināsim hronoloģiski uzskaitīt tos viņa runājošos darbus. Un, lai nebūtu tā, ka es te kaut ko izfantazēju, tad katrs darbs ir klikšķināms un izlasāms plašāk kādā no ziņu portāliem:

2010.gada 10. septembris- pirmo reizi kļūst par Jūrmalas mēru, nomainot amatā Romualdu Ražuku. Jūrmalas domē viņu ievēlēja no LPP/LC saraksta.

2012.gada jūlijā VARAM pieprasa no Jūrmalas domes paskaidrojumu par 3000 latu vērtas zelta ķēdes izgatavošanu Jūrmalas priekšsēdētājam. Vēlāk Truksnis atmaksā šo summu pilsētas budžetā katru mēnesi ieturot no algas 500 latu.

2013.gada 2.aprīlī gāza no mēra krēsla. Neuzticības pamatā ir Trukšņa reklamēšanās par nodokļu maksātāju naudu- dalījis cirka bezmaksas biļetes bērniem, pie pilsētas robežas novietojis plakātu ar savu attēlu, lai sveicinātu katru pilsētas iedzīvotāju un viesi.

2013.gada 20.jūnijā atgriezās mēra krēslā.

2014.-2016. ceļojis uz Šveici, iegādājies 17000 eiro vērtu paklāju un citus apjomīgus pirkumus, kas nav salāgojami ar viņa algu.  

2016.gada 4.oktobris- KNAB veic kratīšanu Trukšņa kabinetā un dzīvesvietā.

2016.gada 12.oktobris- Valsts Prezidents Vējonis aicina Truksni atkāpties. Pats Truksnis uzskata, ka viņš nav vainīgs un neatkāpsies.
2016.gada 13.oktobrī atbrīvoja no mēra krēsla. Iemesls- KNAB sāktā izmeklēšana pret septiņām Veselības inspekcijas un Jūrmalas domes amatpersonām. Tiekot izmeklēti iespējami noziegumi saistībā ar īpašumu Jūrmalā, Turaidas ielā 17. Tika pieņemti grozījumi, lai šo tikko uzcelto viesnīcu pārveidotu par daudzdzīvokļa namu. Līdz ar to pilsētai gāja secen gan solītās darba vietas, gan 40000eiro nodokļos. Atklātībā nāk vēl viens dārga (20000 eiro) paklāja pirkums.

2016.gada 4.novembrī trešo reizi kļuva par mēru.

2017.gada 13.janvārī Truksnis paziņo par atkāpšanos. Par jauno domes priekšsēdētāju kļūst Trukšņa līdzšinēja vietniece Rita Sproģe, kura minēja, ka viņas priekštecim ir problēmas ar veselību.

2017.gada 9.aprīlis- Gata Trukšņa vārds parādās jaunā kriminālprocesā.

2017.gada 19.jūnijā ceturto reizi kļūst par pilsētas galvu.

2018.gada 30.septembrī atrasta šļirce ar kokaīnu. Uz tās Trukšņa DNS. Sodīts par narkotiku neatļautu glabāšanu.

2018.gada 7.novembris- KNAB nodod prokuratūrai krimināllietu pret Gati Truksni par nelikumīgu ZZS finansēšanu 27500 eiro apmērā, tāpat arī par dokumentu viltošanu, valsts amatpersonu funkciju veikšanu interešu konflikta situācījā, valsts amatpersonai noteikto speciālo dāvanu pieņemšanas ierobežojumu neievērošana, neatļautu narkotisko vielu glabāšana, valsts amatpersonas deklarācijas neiesniegšana.

2019.gada 3.oktobris- atsāk krimināllietu par nelikumīgu ZZS finansēšanu 27500 eiro apmērā

2021.gada 1.jūlijs- Gatis Truksnis vēlreiz kļūst par pilsētas galvu.

2022.gada 3.decembrī Augstākā tiesa atzīst Gati Truksni par vainīgu viltota komandējuma rīkošanā un viņš zaudē deputāta mandātu. Truksnim jāsamaksā 5000 eiro sods.

2022.gada 22.decembrī nu jau kā domes priekšsēdētājas padomnieks Gatis Truksnis saņem lielāku algu kā savulaik būdams mēra amatā- 4732 eiro. Jo koalīcija pacēla sev algas līdz maksimāli pieļaujamiem griestiem.

Kā redzams, darbi ir diezgan daiļrunīgi un ar diezgan noturīgu virzienu. Gandrīz vai varētu teikt, ka viņam iekš KNAB droši vien jau ir savs skapītis ar zobbirsti, skuvekli un gultasveļu.
Nobeidzot visu šo apkopojumu, gribētos jau izteikt cerību, ka jūrmalniekiem beidzot vajadzētu ievērot viņa un viņa partijas ”darbus”. Ievērot likvidētās bibliotēkas, sačakarēto Pumpuru vidusskolu, izzāģētos mežus, joprojām nesakoptās teritorijas pēc pagājušā gada vētras…. Beidzot ievērot to, ka pilsētai nav saimnieki, bet izsaimniekotāji. 

Tik nojausma saka, ka kārtējo reizi uz vēlētāju prātiem nostrādās tas nopulētais vērdiņš. Pasakas par vērdiņu beigas mēs zinām. Jautājums- kādas beigas sagaida mūs, jūrmalniekus?