Seišelu salām manā sirdī ir īpaša vieta. Tā ir vieta, kur mēs 2014.gadā apprecējāmies un, svinot astoto kāzu gadadienu, nolēmām tajās atgriezties, lai apmeklētu dažas no jau iepriekš redzētajām vietām – Siluetes salu, Ladigu, un apskatītos arī kaut ko jaunu – beidzot paliekot dažas naktis Maes salā un izbraucot ekskursijā arī pa citām salām – Felicite, Coco, Grande Soeur un Petite Soeur salām. Šoreiz uz Pralēnas salu nebraucām, taču tur bijām iepriekšējā reizē. Pa mūsu abiem Seišelu braucieniem tagad esam kopā pavadījuši mēnesi šajās paradīzes salās, un skaidrs ir tas, ka mēs pilnīgi noteikti atgriezīsimies vēlreiz!
Līdzīgi raksti:
Mūsu pirmais ceļojums uz Seišelu salām
Praktiska informācija par ceļojumu uz Seišelu salām
Liela daļa ceļotāju savu braucienu Seišelu salās sāks tieši ar Maes (Mahe) salas apmeklējumu, tāpēc visu praktisko informāciju par to, kā mēs uz turieni nokļuvām, viesnīcas, transports starp salām un uz salām, ēšana, norēķini un ieejas maksas, iekļauju pie šī, Maes salas raksta. Praktiskā informācija par kāzām un medusmēnesi Šeišelās ir atrodama iepriekšējā ceļojumu aprakstā.
Aviobiļetes uz Seišelu salām
Šoreiz izmantoju lojalitātes punktu krājumus – dzimšanas dienas akcijā ar 50% atlaidi par saviem iekrātajiem 30 000 airBaltic PINS punktiem, piemaksājot 90 eur nodokļos abām biļetēm, nopirku divas biļetes uz tiešo reisu no Rīgas uz Dubaiju un atpakaļ. Izmantojot dāvanu kartes atlikumu un vēl dažus iekrātos punktus, paņēmu arī bagāžu. Tad, izmantojot Star Alliance/SAS piedāvājumu, ka Dubaija jau ir citā reģionā un ļoti izdevīgi sanāk braucieni uz tuvo reģionu, kurā ietilpst Seišelu salas, par 50 000 punktu un piemaksājot 290 eur nodokļos (kur diemžēl ietilpa aptuveni 100 eiro “servisa maksa”) paņēmu savienoto lidojumu no Dubaijas uz Maes salu caur Adisabebas lidostu ar Ethiopian Airlines, ar iekļautu ēšanu un divām bagāžas vienībām katram. Visiem punktiem tuvojās izmantošanas termiņi un tas bija vienīgais veids, kā varēju atprečot. Par airBaltic punktiem gan man telefoniski tika sniegta nepareiza informācija un tie tomēr būtu pagarinājušies, kad vēlāk uz to norādīju, man arī piedāvāja atgriezt punktus un naudu, bet tobrīd jau bija iegādātas citas ar ceļojumu saistītas lietas un vairs nebija aktuāli ceļojumu atcelt. SAS pieejamība bija izcila, biļetes rezervēju 4 mēnešus pirms lidojuma un varēju izvēlēties ļoti brīvi visu tiešsaistē. airBaltic diemžēl pieejamība galīgi nebija laba, gribot veikt rezervāciju 10-11 mēnešus pirms lidojuma, kad tie tikko parādās pieejami, un tikai pēc vairākkārtējas zvanīšanās un e-pastiem beidzot izdevās kaut ko sakombinēt, jo tiešsaistē pieejamība nebija redzama.
Viesnīcas Seišelu salās
Maes salā: trīs naktis palikām pieczvaigžņu viesnīcā ar brokastīm un vakariņām Savoy Seychelles Resort & Spa, viesnīca bija ļoti laba, ar skaistu numuru, ļoti bagātīgām maltītēm, baseinu un tieši blakus pludmalei. Jārēķinās, ka pie vakariņām bezmaksas ir 1 ūdens pudele, par citiem dzērieniem jāmaksā atsevišķi.
Maes salā: vēl divas naktis E&E Self Catering, tuvāk niršanas centram, kur paši gatavojām maltītes. Lai arī numuriņā bija viss nepieciešamais iekārtojums, balkons, iespēja koplietošanas telpā mazgāt veļu, te pirmoreiz saskārāmies ar mazajām skudrām, kas Seišelās ir visur, kur ir ēdiens. Tomēr, ja skudras vēl var paciest, tad no kanalizācijas laukā lienošie prusaki jau bija par traku.
Maes salā: atpakaļceļā pēdējo nakti palikām Blue Hill, kur bija iekļautas brokastis. Šī viesnīca atrodas vietā ar ārkārtīgi skaistu skatu, bija labi iekārtota, tomēr ilgākai palikšanai te gan vajadzēs auto. Pēdējām divām viesnīcām izmantoju Booking atmaksas kodus.
Booking.com
Siluetes salā: palikām Hilton Seychelles Labriz Resort & Spa, divas naktis. Šajā viesnīcu ķēdē man bija aptuveni 20k punktu, taču vienas nakts rezervācijai nepieciešami 90k punktu. Rezervējot par naudu, tobrīd cenas jau bija pavisam debesīs, tāpēc par $800 iegādājos 160k HHonors punktus (tobrīd bija laba punktu iegādes akcija), un kopā ar maniem 20k, man sanāca divām palikšanas naktīm. Šādi sanāca par aptuveni 260 eur lētāk nekā maksājot pa tiešo. Diemžēl man sākumā neviens nevarēja apstiprināt vai būs iekļautas brokastis vai nē, tāpēc drošības labad uztaisīju arī tā saucamo “status match” no sava IHG dimanta statusa uz zelta HHonors, un tā brokastis bija garantēti bezmaksas, kā arī viesnīcā bija pieejami dažādi bezmaksas labumi – masāža, velosipēdi, kaijaku noma, mēs arī dzīvojām augstākas klases numuriņā nekā rezervējām. Iepriekš biju viesnīcai rakstījusi, ka braucam svinēt kāzu gadadienu, un palūdzu vai varam tikt tajā pašā numuriņā, kur iepriekš. Vēlāk, kad jautāju darbiniekam, kas varētu būt nospēlējis izšķirošo lomu par labu tam, ka tiešām tikām pludmales, ne dārza villā, viņš teica, ka, visdrīzākais, tas bija statusa dēļ. Par citiem šādiem padomiem detalizētāk stāstu savā seminārā “Ceļo gudri”.
Ladigas salā: palikām CocoLux apartments, kur arī paši gatavojām maltītēs, te arī izmantoju Booking atmaksas kodu. Numuriņš bija tīrs, labi iekārtots, ar visu nepieciešamo. Šajā viesnīcā vienīgā sūdzība bija vistu kūts, kas bija tieši blakus teritorijai otrā pusē. No 5:30 ik pa trim sekundēm dziedāja gaiļi. Lai cik romantiski tas neizklausītos, tomēr miegam tas traucēja ļoti!
Kā pārvietoties Seišelu salās: prāmji
Lai pārvietotos starp salām, nāksies izmantot prāmjus, lidot ar lidmašīnu vai helikopteri. Mēs izmantojām Cat Cocos prāmjus, tāpat kā iepriekšējā reizē. Par 2 biļetēm no Maes (ar pieturu Pralēnā) uz Ladigu un atpakaļ samaksāju 225 eur, rezervēju aptuveni 3 nedēļas pirms brauciena. Nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi, jo prāmju dienā nav ļoti daudz un kad braucām mēs, tie bija pilni.
Uz Siluetes salu var tikt izmantojot organizēto Hilton prāmi, kas maksā 145 eur personai turp-atpakaļ. Prāmis kursē tikai divreiz dienā, tāpēc to jāņem vērā, rezervējot viesnīcu. Iespējams arī privāts transfers vai arī lidot ar helikopteri (izdevīgāk lielām ģimenēm, jo maksa ir par visām vietām uzreiz).
Kā pārvietoties Seišelu salās: Taksometri & autobusi & nomas auto
Taksometri Seišelās ir problēma. Lai arī centāmies visur tos rezervēt caur viesnīcām, Maē bija divas nepatīkamas epizodes, kur braucienam uz un no prāmja, no mums centās iekasēt krietni lielāku samaksu nekā bija runāts, piemēram, viesnīcā teica, ka maksās 450 SCR (ap 30 eur), bet mums paprasīja 600 (ap 40 eur), šajā gadījumā sākām bildēt automašīnas numuru, šoferis sāka zvanīt uz viesnīcu, kur pēkšņi teica, ka neko nezina. Tad teicām, lai dod čeku un tad risināsim ar viesnīcu. Uzreiz piekrita uz mazāku summu. Līdzīga situācija bija atpakaļceļā, kur arī rezervējām viesnīcā. Aprunājoties ar vietējiem, īpaši problemātiski ir ar lidostas taksometriem, tāpēc maksimāli jārunā ar viesnīcu, lai brauc pakaļ un iepriekš jāsarunā, kā tiks veikta apmaksa un kam tieši. Diemžēl mobilās lietotnes nav, skaitītāju taksometros nav un ar karti samaksāt nevar. Lidostu transferim var izmantot arī tiešsaistē rezervētus transferus, tādus var atrast GetYourGuide platformā.
Maē autobusi nebija dārgi, ap 80 centiem vienam, bet, tajos nedrīkst ienest lielos čemodānus. Liela daļa nekursē pēc septiņiem vakarā.
Mēs izvēlējāmies nenomāt auto, taču daudzi ceļotāji dara tieši tā, automašīnas var meklēt, piemēram, Rentalcars.com. Jāpievērš uzmanība kāda apdrošināšana tiek piedāvāta, piemēram, vai ir KASKO. Kā man stāstīja vietējie – tipiski tādas polises ir tikai starptautisko autonomu auto, kas ir krietni dārgāki. Kāda bloga lasītāja man stāstīja, ka viņai pa nakti bija izsists auto stikls, un par to viņai nācās samaksāt 300 eur. Divas dienas pa salu braucām ar Seišelu tūrisma departamenta nodrošinātu šoferi, un viņš stāstīja, ka tūristiem bieži gadās ķezas, īpaši, ja nav pierasts braukt pa kalniem un pa ceļa kreiso pusi. Es Seišelās negribētu braukt ar auto, bet Jēkabs teica, ka viņš gan mierīgi brauktu, neesot nekāda vaina, kaut arī braukšana pa kreiso ceļa pusi. Jārēķinās, ka dažos mazākajos ceļos ir tikai viena josla un pāris vietās pat ar šoferi braucot bija ļoti neomulīgi, cik tuvu kraujai mēs bijām. Šoferi ir pieejami gan uz transferiem no lidostas, gan arī dienas ekskursijām. Cenas, ko mums sauca mūsu šoferis, bija labākas nekā ko dzirdējām citviet, tāpēc var vērsties pie viņa: Jack +248 2 781 629 (Whatsapp lasa pa vakariem, saziņa angļu valodā).
Kopumā, transports Seišelās ir dārgs un jārēķinās ar būtiskām izmaksām pie ceļojuma, lai varētu brīvi pārvietoties apkārt un redzēt visu, ko vēlies.
Kā izdevīgi paēst Seišelās
Divi no mūsu apartamentiem bija ar virtuvi, tāpēc daudz gatavojām paši. Arī veikalos cenas nebija mazas, īpaši dārgi bija gaļas izstrādājumi, Ladigā mazais iepakojums salami desas maksāja gandrīz 7 eur. Maē cenas bija mazliet labākas, piemēram, 6 olas maksāja 1.60 eur, makaronu paka nedaudz virs 2 eur. No Latvijas bijām paņēmuši brokastu pārslas, proteīna batoniņus, kartupeļu biezeņus, roltonus, sāli, piparus, tēju. Ārpus mājas ēdām reti, aizgājām Ladigā uz mūsu kādreiz iecienīto Gala Takeaway, kur tāpat porcija burgeris ar frī kartupeļiem maksāja 12.50 eur, mango sula 5 eur, un bija stundu jāgaida… Vairs negājām. Pirms braukt uz Siluetes salu, veikalā nopirkām uzkodas – riekstiņus, batoniņus, čipsus un arī limonādes. Viesnīcas minibarā tās pašas lietas maksāja pat 10x vairāk! Siluetes viesnīcā vispār cenas ēdienam bija diezgan iespaidīgas, piemēram, neliela pica maksāja 30 eur.
Interneta lietošana Seišelu salās
Lielajās viesnīcās internets parasti bija, taču dažbrīd ļoti, ļoti lēns. E&E pat paņēmām speciālo ātrā interneta paku, kas likās izdevīgāka cena nekā tērēt mūsu mobilo internetu, taču, vakarā nopirktais internets no rīta jau bija pazudis – kāds bija iztērējis, un, skatoties uz numuriņu parolēm, tas nelikās liels pārsteigums esam. Ārpus viesnīcas izmantojām Airalo mobilo internetu ar eSim, 7 dienas, 1GB $9.50, izmanto kodu ALINA7758 un saņem $3 atlaidi savam pirmajam eSim pirkumam! Tas darbojās tiešām labi, nebija jāmeklē vietējā sim karte (pēc internetā pieejamajām cenām, tā būtu bijusi dārgāka).
Naudas maiņa, kredītkaršu lietošana Seišelu salās
Lai arī daudz vairāk vietās nekā agrāk Seišelās tagad var tomēr samaksāt ar karti (piemēram, veikalos), tomēr skaidra nauda noteikti būs nepieciešama. Mēs ņēmām naudu laukā bankomātā. Tas, kas nav mainījies, ka daudzi bankomāti nepieņem MasterCard, tāpēc es naudas izņemšanai izmantoju Revolut Visa karti. Veikalos bez problēmām gāja abas kartes. Mūsu apmeklējuma laikā 10 SCR bija aptuveni 70 centi.
Ieejas maksas & ekskursijas Seišelās
Daudzos objektos ieejas maksas bija 100-150 rūpiju robežās (7-11 eur). Lai arī tā nav īpaši liela samaksa, tomēr jārēķinās, ka tā var tāda būt gan pavisam necilam objektam, kur var pavadīt 15 minūtes, gan iespaidīgām, skaistām vietām, kur ir, ko darīt, visu dienu.
Pārgajienam pa Copolia trail mums bija gids Ryan no White Sands Seychelles, un ekskursija uz Felicite, Grande Soeur, Coco bija ar Geoli Charters (var rakstīt Whatsapp +248 2 512 411). Mūsu viss-iekļauts ekskursija uz salām maksā aptuveni 8500 SCR, bet viņi piedāvā arī citas ekskursijas no Pralēnas, aptuveni 5500 SCR ietvaros. Šīs arī īpaši izdevīgi sanāk lielākām ģimenēm, jo daļa cenas ir par laivu, kur var būt arī vairāki cilvēki, bet, protams, jārēķinās, ka pusdienu izmaksas un ieejas maksas salās gan ir par cilvēku.
Daudz dažādas ekskursijas var atrast GetYourGuide platformā.
Klimats un citi apsvērumi
Uz Seišelām var droši braukt jebkurā gada mēnesī – te visu gadu temperatūra nenokrīt zem 26 grādiem, un nepaceļas virs 32 grādiem. Kā jau tropiskās valstīs, mēdz uzlīt, bet lietus nekad nav ilgi.
Seišelās nedzīvo bīstami dzīvnieki, kukaiņi, zirnekļi vai rāpuļi, te nav malārijas vai citu tropisko slimību, tāpēc Seišelas ir ļoti droša vieta, uz kurieni braukt ceļojumā! Jā, te var satikt paliela izmēra zirnekļus, bet tie neliekas ne zinis par cilvēkiem un nav bīstami. Seišelās ir odi, un noteikti nepieciešams labs pretodu līdzeklis, bet tie nav bīstami. Vislielāko bīstamību tūristam te sastāda spēcīgā saule, jo salas atrodas tuvu ekvatoram, tāpēc noteikti paņem līdzi labu kremu ar SPF!
Atlidošana uz Seišelām
Ķeza ar autorizācijas veidlapu
Mūsu ceļojums uz Seišelām sākas Dubaijas lidostā. Esam ieradušies, kā mums liekas, ļoti laicīgi, bet atduramies pret milzīgu pūli pirms reģistrācijas daļas. Kaut kā izdodas aizgrūsties līdz darbiniekam, kurš pajautā uz kuru Adisabebas lidojumu mēs esam, pārbaudījis, ka uz pirmo, mūs ielaiž iekšā. Izrādās gan, ka tam nav izšķiroša nozīmē, jo, lai arī rindas uz reģistrāciju ir divas, vēlāk izrādās, ka cilvēki stāv, kur pagadās.
Rinda kustas ārprātīgi lēni. Izrādās, ka esam varējuši iet uz citu rindu, kur ir tie, kas jau piereģistrējušies internetā, bet arī tur visi grūstās, lien bez rindas ar milzīgo daudzumu somu. Tā vien liekas, ka katram pasažierim ir vismaz 10 milzīgas somas, kastes, paunas, čemodāni, brīžiem tas viss apgāžas nost no ratiem, un tad sākas skaidrošanās. Valda pilnīgs haoss. Kad beidzot tiekam līdz reģistrācijai, ir palikusi vien stunda līdz iekāpšanai, darbinieks apskatījies mūsu dokumentus saka, ka mums ir nepieciešama vēl viena autorizācija, lai lidostu uz Seišelām (lai gan sagaidītāji mums teica, ka nekādi dokumenti nav nepieciešami). Vienubrīd izskatās, ka nekur netiksim, lai arī piedāvāju aizpildīt veidlapu uzreiz telefonā. Darbinieks saka, ka tam nepietiks laika, bet, aprunājies ar savu priekšnieku, saka, ka lai ejam, bet jānokārto atļauja līdz tam, kad esam Seišelās. Ejot uz drošības pārbaudi, mēģinu telefonā kaut ko sākt pildīt, un izrādās, to jautājumu tur ir daudz. Jāielādē pases kopijas, visi sertifikāti, visi dati par viesnīcām, vismaz var aizpildīt uzreiz par abiem ceļotājiem. Bet, kā tieku līdz maksāšanai, tā lapa uzkaras. Kā pēc cūcības likuma, pasu kontrolē Jēkabam neiet automātiskā pasu pārbaude un vēl jāiet uz papildu pārbaudi, un pēc tam vēl mantu skenēšanā paņem uz papildu pārbaudi. Kad beidzot izieta drošības pārbaude, uz termināli jābrauc ar vilcienu. Kad beidzot esam terminālī, uz tablo rādās “pēdējais aicinājums”, un, protams, pēc cūcības likuma, mūsu iekāpšanas vārti ir pašā tālākajā termināļa galā.
Apsēžoties lidmašīnā, mēģinu veidlapu pildīt tālāk, tomēr pēdējā solī, kur jāievada kartes dati, lapa nedarbojas. Mēģinu vēlreiz, un vēlreiz, vadu visu no sākuma, nekas neiet. Man ir pilnīgs izmisums. Adisabebas lidostā starp reisiem mums ir vien pusotra stunda, un vai tur būs internets, nezinu. Mēģinu arī caur Seišelu oficiālo lietotni, bet tur tas pats – maksāšanas lapa neiet. Stjuartes jau kuro reizi iet garām un visiem liek izslēgt telefonu, jo tūlīt jau celsimies gaisā, bet es jau vismaz piecpadsmito reizi mēģinu vadīt lietotnē informāciju, un katru reizi tā neparāda apmaksas logu. Kaut kas saplīsis. Ir četri no rīta Dubaijā, tātad nakts gan Seišelās, gan Rīgā. Nosūtu visus dokumentus gan tētim, gan Whatsapp ziņā sagaidītājiem, cerībā, ka, ja nebūs internets, vismaz varēs aizpildīt viņi, sazvanoties.
Mēs paceļamies gaisā un es ievēroju, ka uz priekšējā sēdekļa kabatiņā ir informācija par internetu. Varbūt vismaz varu nopirkt Airalo eSim karti Etiopijai? Pirmās 20 minūtes pēc pacelšanās internets neiet. Tad aiziet. Kā par spīti, izrādās, tieši Etiopijai eSim nav pieejams… Nolemju atkal mēģināt pieteikumu, un, par brīnumu, var ievadīt kartes datus! Kuru no variantiem lai ņem? Ekspresvariantu, kas maksā teju 75 eiro personai, vai parasto, ap 11 eiro? Nolemju ņemt to, kas pa vidu, ap 32 eur, 6 h laikā, cerībā, ka tomēr izies ātrāk un tiksim arī nākamajā lidmašīnā. Jo kas to zina, kur šīs atļaujas pārbauda nākamreiz? Pēc pāris minūtēm redzu, ka pienāk apstiprinājums mūsu atļaujām. Šīs atļaujas tika ieviestas pandēmijas laikā un tagad tiek izmantotas lai jau laicīgi pārbaudītu, vai ielidojošie cilvēki nav izsludināti staprtautiskajā meklēšanās.
Beidzot divu stundu laikā pirmo reizi uzelpoju, jo ar visu to ārprātu lidostā, un tad ar atļaujas kārtošanu, esmu kā stresa kamols. Paēdu pasniegto ēdienu un uz mirkli arī aizmiegu.
Savienotais reiss Adisabebas lidostā
Laimes brīdis gan ir īss – kad nosēžamies Adisabebas lidostā, izejam no izkāpšanas vārtiem, esam tieši blakus transferu zonas drošības pārbaudei, kura ir… milzīgs pūlis. Nekādas organizētas rindas, cilvēku masa, kas spiežas uz priekšu. Vismaz pa brīdim tālumā sauc tuvākos reisus, tāpēc ir cerība, ka paspēsim, tas ir, ja izdzirdēsim mūsu reisu.
Par laimi, pēc brīža esam iekšā rindā, kur jau ir organizēta “satiksme”, taču pēc mirkļa ar šausmām secinu, ka mūsu pusē tiek aizvērti visi pārbaudes vārti izņemot vienus, kamēr otrā pusē viss darbojas. Drīz vien otrā pusē pūlis uzsūcas, bet mums aizvien ir rinda. Nolemjam riskēt un lienam pa apakša uz otru pusi, kur iet raitāk. Tomēr arī tur valda haoss. Nepietiek groziņu, kuros krāmēt mantas, cilvēki ar tiem aiziet pie galdiem, lai saģērbtos, un tur arī atstāj, un tad drošībniekam jāiet tiem pakaļ. Laušanās pie lentas ir tāda, ka vēl mazliet un sakausies. Par laimi, kaut kā beidzot tiekam cauri, un skrienam meklēt iekāpšanas vārtus. Visa lidosta ir milzīgs cilvēku pūlis, kas kaut kur laužas, lien bez rindas, visās brīvajās vietās kāds sēž. Uz šo visu skatoties saprotu, ka es Āfrikai neesmu gatava, it īpaši pēc stresa, ka gandrīz neaizlidojām uz Seišelām Dubaijā. Nosolos, ka caur Etiopiju tranzītā gan vairs nelidošu, bet no atpakaļceļa gan nekur vairs neizsprukt.
Tikuši līdz iekāpšanas vārtiem, beidzot uz mirkli piesēžam – turpat blakus ir kafejnīca, kur izdzeram pa tējai/kafijai, un arī galvenokārt tikai tāpēc, lai varētu netraucēti apsēsties kafejnīcas sēdvietās, jo citur brīvu vietu nav. Iekāpšanas zona uz Maes salu ir izteikti citādāka nekā citas – gandrīz tikai baltie cilvēki. Ieklausoties, ļoti daudzi runā krievu valodā.
Kad pēc četrām stundām nosēžamies Maes lidostā, beidzot viss ir labi. Lidojums ir beidzies labi, neskatoties, vai tieši tāpēc, ka lidojam ar Boeing 737 Max, kas vienubrīd bija aizliegti lidojumiem pēc vairākām avārijām. Jau gatavojamies, ka somas varētu nebūt īsā savienojuma dēļ, rindas varētu būt lielas, bet, veiksmīgi un ātri tiekam laukā no lidmašīnas. Izkāpšana notiek gan pa priekšpuses, gan pa aizmugures vārtiem, un automātiskā sejas kontrole mūs uzreiz atpazīst un varam doties bez papildu pārbaudēm uz citu rindu, kur vien pajautā, kāds ir mūsu brauciena mērķis un varam iet uz pasu pārbaudi. Citi ceļotāji gan rindiņā visi iet uz papildu pārbaudēm, bet mēs, kā atkārtoti Seišelu apmeklētāji, beidzot izjūtam priekšrocības. Pasu pārbaudē tiekam pie diviem Coco de mer zīmogiem pasē (kas tieši tāpat kā iepriekšējā braucienā, izskatās pēc dibena) un varam doties tālāk. Jau liekas, ka nu tik gaidīsim somas veselu mūžību, kad ieraugām tās jau braucam pa lentu. Knapi desmit minūšu laikā esam visam cauri un dodamies ārā, kur mūs jau sagaida ar mūsu vārdiem uz lapiņas! Esam galā!
Maes sala
Beidzot ir miers. Mēs braucam automašīnā un skatāmies pa logu. Iepriekšējā reizē Maes salā pavadījām vien pēdējo nakti un to redzējām pamatā pa automašīnas logu, braucot uz prāmi. Šoreiz ir iespēja atslābt un paskatīties, kas notiek apkārt. Diena ir mazliet mākoņaina, bet tas mūs neuztrauc. Mēs jau zinām, kā te ir ar laikapstākļiem – uz brīdi mākoņi, tad atkal skaidrojas, bet karsts ir tāpat! Katru dienu vienādi – ap 30 grādiem dienā, ap 27 naktī. Čalojam ar sagaidītājiem, un iztaujājam, kāda tad tagad ir dzīve Seišelās, cik daudz tūristu, kā bija iepriekš, kad viss bija ciet?
Uzzinām, ka iepriekš bija smagi. Ap 80% valsts ienākumu ir no tūristiem, un bez tūristiem salās bija pavisam traki. Tieši tāpēc Seišelas bija vienas no pirmajām, kas, lai gan ar pietiekami stingriem noteikumiem, tomēr sāka atvērties tūristiem. Tagad aizvien esot milzīgs tūristu pīķis, pat vairāk nekā iepriekš, naktsmītnes ir pilnas un apmeklētāju ir daudz – visi, kas bija nocietušies, brauc tagad! Izrādās, no Baltijas valstīm arī esot ļoti daudz tūristu. Tik daudz, ka brīžiem esot pat bijis vairāk nekā no lielajām Rietumeiropas valstīm! Tas man ir liels pārsteigums.
Drīz vien esam viesnīcā. Sākumā ir neliela aizķeršanās ar mūsu reģistrāciju, kaut ko nevar atrast papīros, tāpēc sēžam un gaidām. Lai gan ar mūsu lidojumu atbraucām pirmiem, vēl pirms citiem pasažieriem (jo drīz redzam atbraucam jau pazīstamas sejas, lidostā redzētos), visi citi jau tiek pie numuriņiem, bet mēs vēl gaidām. Beigu beigās, teju gandrīz pēc stundas tiekam iekšā numuriņā. Pa ceļam arī daudz dzirdam krievu valodā, tajā skaitā, recepcijā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka šī viesnīca pieder krievu īpašniekiem.
Viesnīcā tiekam pie numuriņa ar skatu uz okeānu, ar balkonu, ar divām istabā, plašu vannasistabu ar dušu un vannu. Mums ir iekļautas brokastis un vakariņas. Ēdināšana ir tiešām laba – ir milzīga ēdienu izvēle, viss ir ļoti skaisti pasniegts. Brokastīs ir arī plaša dzērienu izvēle – smūtiji, limonādes, sula, karstie dzērieni. Vakariņās ir iekļauts tikai ūdens, citi dzērieni par atsevišķu samaksu. Ēdām vienmēr laukā, zem nojumes. Vakariņās gan bijām pārsteigti par diezgan dīvaino dzīvās mūzikas izvēli – skanēja kaut kas no šlāgeru mūzikas.
Nolemjam, ka jāaiziet izpētīt apkārtne un atrast, kur ir bankomāts. Apkārtnē, to nav īpaši daudz! Tad atrodam nelielu bodīti, kur apkalpo pa lodziņu un var nopirkt našķus – riņķī milzīga rinda, jo nedēļas nogale un citas vietas jau ciet. Cena gan izrādījās nedaudz lielāka nekā vēlāk citur, bet vismaz tiekam pie visa uzreiz. Atstājuši pirkumus numuriņā, dodamies uz Beau Vallon pludmali, kas tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Maes salā. Pludmale izrādās ārkārtīgi pilna, kūsā dzīvība, skan mūzika, cilvēki pikniko un izbauda nedēļas nogali! Ātri iepeldējām un drīz jau bija saulriets un iestājās tumsa.
Viktorijas apskate
Nākamais rīts mūs sagaida ar pasakainiem skatiem aiz loga. Tālumā ir spoža varavīksne, debesīs ir daži kalnos aizķērušies mākoņi un spīd saule. Pabrokastojam, saģērbjamies un drīz vien jau mums ir atbraucis pakaļ šoferis Džeks, kurš mūs izvadās pa dienu apkārt. Pirmajai dienai mums ir tūrisma departamenta sagatavota apskates vietu programma, taču Džekam ir padomā vēl dažas vietas bonusā. Tā kā mums arī sanāk diezgan daudz laika pavadīt fotografējot, jau zinām, ka visur kavēsim!
Priecē, ka Džeks zina, kas ir skaisti. Citās valstīs esam novērojuši paradoksu, ka pašiem valsts iedzīvotājiem bieži vien ir grūti novērtēt, kas ir patiesi skaisti, jo viņi ir pieraduši pie šī skaistuma. Tā vietā lai mūs vestu tikai uz iepriekš sarunātajiem objektiem, Džeks arī piestāj skaistās ceļmalās, kur dažviet, nemaz neizkāpjot no auto ir pasakaini skati, citur, mazliet jāpakāpj uz leju, tuvāk pie ūdens. Ir mazliet neparasti, ka dažās no šādām “nekurienes” vietām, aizejot uz itkā pilnīgi aizaugušu pludmali, tur jau kāds ir. Kāds vietējais atpūtina kājas, pirms kaut kur doties tālāk. Vai vienkārši bauda skaisto pludmali un viļņu šalkoņu.
Džeks arī izvadā mūs cauri mākslīgajai salai. Seišelās ir maz zemes, kas ir piemērota kaut kā audzēšanai vai māju celšanai. Lai atbrīvotu zemi mājām, būtu jāiznīcina dabas skaistums. Tā nu Seišelās ir tapušas vairākas mākslīgās salas, kurās ir plakana, dzīvošanai piemērota zeme, kas neiznīcina virszemes skaistumu. Kas notiek ar zemūdens skaistumu gan ir skaidrs… Džeks mūs aizved uz salu, kas ir vienkāršajiem iedzīvotājiem – te ir iespējams iegūt mājvietu, maksājot konkrētu algas procentu, neatkarīgi no tā, cik liela ir alga, tādējādi dodot iespēju pie savas mājvietas tikt pat tiem, kas strādā pavisam pieticīgus darbus.
Tālāk ir laiks beidzot doties uz Viktoriju, Seišelu salu galvaspilsētu, kurā dzīvo aptuveni 26 tūkstoši iedzīvotāju, tātad, aptuveni ceturtā daļa no visiem Seišelu salu iedzīvotājiem. Džeks gan stāsta, ka aprēķinos neesot iekļauti viesstrādnieki, un to arī esot gana daudz. Iepriekšējā reizē teju vienīgais, ko te redzējām, bija Viktorijas pulksteņa tornis, kas celts 1903.gadā par godu 1901.gadā mirušajai karalienei Viktorijai. Saukts arī par mazo Bigbenu, tā līdzības dēļ, tas ir viens no populārākajiem apskates objektiem Viktorijā. Mēs šoreiz dodamies uz tirgu – Sir Selwyn Selwyn-Clarke Market, kas celts 1840.gadā. Vēl pirms ienākt tirgū, var just, ka tur ir zivis. Pirms var tās redzēt, var saskatīt putnus, kas par tām ļoti interesējas un cenšas nočiept kādu gabalu, kad tās tiek dalītas vai izknābt aci. Viņiem tas diezgan bieži izdodas! Tirgotājs slinki putnus padzenā prom, bet īpaši neiespringst. Liela daļa zivju tiek tirgotas buntēs – neviens nekrāmēsies ar vienas zivs pirkšanu! Izrādās, Seišelās ir viens no lielākajiem zivju patēriņiem pasaulē – ap 58 kg uz cilvēku gada laikā! Kad vēlāk ar kādu laivas kapteini runāju un smējos, ka Seišelās ir tikai divas vietējās lietas “fish & fruit” (zivis un augļi), viņš smējās un teica, ka augļi pat ne tik ļoti – cik nu katram dārziņā pa kādai papaijai, un tas arī viss, jo lauksaimniecībai piemērotas zemes te vienkārši nav (kas izskaidro visnotaļ komiski mazos un nebūt ne tik smieklīgi dārgos kartupeļu iepakojumus veikalos).
Zivis arī tiek pamazām pirktas. Ievēroju arī ārzemniekus tās pērkam. Pandēmijas laikā Seišelu salas sāka veidot ilgtermiņa uzturēšanās programmu ārzemniekiem, kur samaksājot vien aptuveni 45 eiro, var uzturēties līdz gadam un nemaksāt vietējos ienākumu nodokļus. Cik daudzi šādu programmu ir izvēlējušies, man informācijas nav, taču salas noteikti ir pasakainas un gada laikā te var pagūt redzēt daudz. Jāņem vērā gan, ka dzīvošana Seišelās nav gluži par sviestmaizi kā tas varētu būt citās Āfrikas vai Āzijas valstīs, un, lai arī Seišelās ir ātrākais internets Āfrikā, tas tomēr nav gluži tāds pats kā pierasts Latvijā. Ja tava ikdiena ir kā manējā – ar neskaitāmām video zvanu sapulcēm, tad ar interneta ātrumu šeit varētu arī nepietikt. E-pastiem, failu sūtīšanai, sapulcēm bez video gan vajadzētu būt gana.
Tirgū pavadām pusstundu, fotografējot vietējās bodītes – pārsvarā te var nopirkt augļus un dārzeņus, ir arī neliela ziedu bode un otrajā stāvā ir daži suvenīri – pastkartes, ziepes, vietējās apdrukas apģērbi. Redzam, ka laika mums ir pavisam maz, un aizskrienam ātri no ārpuses apskatīt blakus esošo hindu templi. Kad skrienam atpakaļ uz stāvvietu, kur mūs gaida Džeks, ievēroju, ka uz ielas vairākās vietās var iegādāties loterijas biļetes un arī notiek aktīva to iegāde. Šķita, ka, lai nu kas, bet tās gan uz ielas būs jāpērk par skaidru naudu, bet nekā – par tām var norēķināties ar karti!
Mūsu apmeklējuma laikā veikalos (tajā skaitā, tirgū, kas ir nojume), un citās slēgtās telpās ir jānēsā maska. Interesanti, ka uz veikaliņiem izvietotā informācija ir formulēta citādāk, nekā mums pierasts – “Velc masku, lai mūsu uzņēmums var palikt vaļā”, uzsverot pārdevēja drošību. Seišelas pandēmijas laikā ļoti cieta no tūristu trūkuma, līdz ar vakcīnu pieejamību, tā ātri sasniedza teju 100% vakcinācijas aptveri, un šeit visi saprot, ka no veselības ir atkarīga visas salas labklājība.
Mūsu programmā vēl paredzēta ātra pietura suvenīru bodēs mazliet tālāk uz priekšu, kur vien nofotografējam pāris kādrus un smejamies, ka krekli un lakati aizvien ir tieši tādi paši kā pirms astoņiem gadiem – toreiz neatnākušu čemodānu dēļ mēs tikām pie veselas šādu apģērbu kolekcijas! Košos, krāsainos apģērbus te arī velk – uz ielas pieticīgāk ģērbti ir vien viesstrādnieki, vietējās sievietes ģērbjas īsās, pieguļošās kleitās, īsos šortiņos un absolūti visām ir gumijas sandales. Šajā mitrajā klimatā citādāk nav iespējams, un pēc pieredzes zinu, ka šādas sandales ir ārkārtīgi praktiskas! Vēlāk, runājot ar tūrisma departamenta meitenēm, viņas teica, ka pie sandalēm tā pierod, ka ārpus Seišelām esot grūti uzvilkt slēgtos apavus. Arī pārgājienos viņi mierīgi var doties čībiņās, kā mums vēlāk stāstīja gids Raeins, seišelieši piedzimst ar flipflopiem un nekas cits viņiem vairs nav vajadzīgs! Pēc divām nedēļām Seišelās, viņus ļoti labi saprotu, jo arī man ir grūti uzvilkt slēgtus apavus pēc ceļojuma.
Mission Lodge apskate
Jau stipri atpaliekam no grafika, bet Džeks tāpat pa brīdim piestāj kādā krāšņākā līkumā, lai varam nofotografēt skatos no augšas uz pilsētu. Jo dodamies augšā kalnā! Dodamies uz UNESCO Pasaules mantojuma objektu, Mission Lodge, Venn’s Town. Vieta celta 19.gs beigās kā skola atbrīvoto vergu bērniem. Seišelu identitāti un kreolu kultūru ir veidojušas dažādas tautas, un tajā liela nozīme ir āfrikāņu tautām, kas uz Seišelām tika atvestas piespiedu kārtā, lai strādātu plantācijās. Šī misionāru izveidotā vieta pēc vergu atbrīvošanas 1875.gadā bija vienīgā iespēja vergu bērniem Seišelās mācīties, lai apgūtu prasmes. Te pasniedza dažādus rokdarbus un galdniecību.
Mūsdienās no pilsētiņas nekas daudz nav palicis – pēc drupām var redzēt aptuvenās ēku kontūras. Tagad šī vieta vairāk kalpo kā parks un skatu laukums. Vienu no skatu laukuma paviljoniem te 1972.gadā atklāja karaliene Elizabete II. Izstaigājam parku, un Džeks mums parāda dažādus augus, kas te redzami brīvā dabā – piemēram, kanēli, kura zariņu nolaužot, jūtama specifiskā kanēļa smarža. Redzam arī ananāsus un krustnagliņas!
Pusdienas Marie Antoinette
Tālāk ir laiks pusdienām Marie Antoinette restorānā. Pa ceļam paķeram tūrisma departamenta darbinieces Natašu un Grēteli birojā, un viņas pievienojas mums uz pusdienām, kas mums ir lieliska iespēja uzdot jautājumus par dzīvi Seišelās, par ceļotājiem, kas uz šejieni brauc un apspriest citus interesantus tematus. Maltītei izvēlamies garšu plati, mums atnes veselu lērumu mazu trauciņu ar dažādiem labumiem no kreolu virtuves – zivi, gaļu, vairums ēdienu ir salīdzinoši maigi, taču ir arī pa kādam pipariņam un tiek atnesti čili pipari atsevišķā trauciņā. Tieši asie čili pipari esot tas, kas visvairāk pietrūkstot seišeliešiem ārzemēs! Viņi stāsta, ka viņu radi un draugi, kas dzīvo ārzemēs, tos audzē paši, jo neviena maltīte neesot iedomājam bez čili pipariem! Mēs gan labprāt iztiekam bez. Maltīte ir garšīga, sātīga un laiks skrien nemanot! Vēl ātri nofotografējamies ar tipiskajiem coco de mer kokosriekstiem, kas ir Seišelu simbols un lielākā sēkla pasaulē (kā mums izstāsta – tos pārdošanai speciāli sagatavo, iztīrot vidu! Brīvā dabā tos lasīt ir aizliegts, un, cenšoties izvest nesaskaņoti var tik pie milzīga soda), kā arī apskatāmies lielos bruņurupučus un ir laiks doties tālāk.
Takamaka ruma ražotnes apmeklējums
Šoreiz brauciens sanāk drusku ilgāk un kavējam gan. Ierodamies Takamaka ruma ražotnē jau pēc ekskursijas sākuma. Ekskursija ruma ražotnē ir bezmaksas, kur ļoti atraktīva gide izstāsta visu par ruma ražošanu šeit un īpašnieku stāstu, kā arī papildina ar dažādiem piparotiem stāstiem no dzīves salās. Ir iespējams pierezervēt arī tūri ar pusdienām. Pēc tam par atsevišķu samaksu iespējama ruma degustācija, te to ir daudz un dažādi, un gana godalgoti arī!
Palielinot ražošanas apjomus, ražotne saskārās ar problēmu – Seišelās nav iespējams izaudzēt gana daudz cukurniedru! Tā nu izejvielas nākas iepirkt citur, bet pagalmā iestādīts neliels cukurniedru laukums, no kura tad iegūst īpašo vietējo rumu. Augstā mitruma līmeņa un karstuma dēļ rums te topot ar īpašām garšas īpatnībām un tāpēc esot tik godalgots. Turpat atrodas arī veikaliņš, kurā var iegādāties gan dzērienus, gan arī dažādus suvenīrus. Mums gan stāsta, ka lidostā tax free zonā esot lētāk. Takamaka rumu ir iespējams iegādāties arī Latvijā. Pēc degustācijas beigām vēl ātri ieskrien izstaigāt ražotnes dārzu, kurā arī dzīvo neiztrūkstošie mājdzīvnieki – bruņurupuči Taka un Maka, un tad visi tiek pavadīti laukā – darba laiks ir beidzies, laiks doties prom!
Vakars pēc ekskursijām
Kad braucam atpakaļ uz viesnīcu, nevaram vien beigt priecāties par skaistajiem skatiem ceļa malā. Pie tiem nepierod! Parastās ceļmalās tie ir tādi kā skaistākajās pastkartēs – ar rozīgi brūniem granīta krāvumiem. Tādi skati kā šeit, nav nekur, jo Seišelas ir vienīgās granīta salas pasaulē!
Pa ceļam uz viesnīcu vērojam sastrēgumu – tādi ir arī te! Lielākā daļa tomēr strādā Viktorijā, un tad vakarpusē dodas mājās. Cik vien tālu paveras skats, stāv auto. Džeks gan stāsta, ka tā vaina neesot vien tikai lielais automašīnu daudzums, bet gan fakts, ka ielu malās esot tirgotāji un cilvēki mēdz vienkārši piestāt, lai nopirktu zivis vai ko nu katrs tirgo. Apbraukt nevar, jo tikai viena josla katrā virzienā. Tā nu visi stāv un gaida!
Nokļūstot viesnīcā, pēc karstās dienas gribas nopeldēties! Vēl pirms saulrieta skrienam uz Beau Vallon pludmali, kas šoreiz ir krietni mierīgāka un klusāka. Saule jau ir pavisam zemu, un pirmajā brīdī ūdens liekas tīri vēss! Pēc brīža dzirdam, ka blakus ir kaut kāda ņemšanās – izrādās, pavisam pie krasta ir atpeldējis sīciņu zivju bars, tās kaut kur no otras puses dzen kāda plēsīgā zivs. No otras puses ir vairāki krievu tūristi, kas tās ķer rokās, met viens otram virsū, un tad viss zivju bars nesas manā virzienā un sanāk kā tādā zivju spa, ka tās peld man garām un dažas pat pamanās aizķerties aiz peldkostīma!
Copolia pārgājienu taka
Nākamā diena jau atkal sākas ar varavīksni aiz loga un skaistu skatu uz okeānu. Varētu vienkārši viesnīcā nedarīt neko! Taču mums ir paredzēts pārgājiens. Mums jau atkal atbrauc pakaļ Džeks, un aizved mūs uz Copolia Trail sākumu. Takas sākumā ir plakāts, kur rakstīts, ka kāpiens aizņems vienu stundu un jāpievar 1.4km. Tas gan ir tikai vienā virzienā, un kāpiens ir stāvs – rakstīts, ka 488m, bet dažbrīd ir kāpiens taisni stāvus augšā. Un, tā kā mums patīk arī kaut ko pafotografēt, tad, protams, nepieciešams vēl vairāk laika.
Pārgājienā mūs pavada gids Raeins no White Sands Seychelles. Viņš pastāsta, ka došanās pārgājienos paliek aizvien populārāka vietējo vidū, cilvēki īpaši to izjutuši pandēmijas laikā, kad arī pie viņiem bija paredzēts nedoties ārpus mājas. Pēc mājsēdes beigām džungļos esot bijis ļoti daudz zirnekļu – jo tomēr nepārtrauktā cilvēku kustība viņus ietekmē un dabai bija nepieciešama atpūta. Zirnekļi Seišelu salās nav bīstami, neskatoties uz saviem iespaidīgajiem izmēriem. Ja no tiem ir bail, tad labāk neskatīties uz augšu! Jo viņu ir gana daudz un ne tikai džungļos.
Kāpiena laikā apskatām gan dažādus augus, gan arī uzzinām, ka, piemēram, tik slavenā vaniļa, kas Seišelās tika audzēta plantācijās, šeit ir ļoti invazīvs augs, un dažviet mežos ir no vienas vietas saaugusi, tik ļoti, ka ar to ir jācīnās. Lai arī Takamakas ekskursijā mums teica, ka tā nav parazītisks augs, Raeins tam nepiekrīt. Cilvēka veikto pārmaiņu dēļ dažviet ļoti savairojušies kanēļkoki, šeit takā no tiem šur tur izvietoti takas norobežojumi. Divi vienā – izcērt pārāk dominējošās sugas un arī paliek drošāka kāpšana.
Redzam vietējos gidus tiešām kāpjot flipflopos, mēs gan esam gatavojušies un mums ir kārtīgas pārgājienu botas. Vēlāk pat dzirdam kādu tūristu grupu, kāpjot leju pa sarkano, mālaino augsni nu jau sarkanos apavos, kas kādreiz bija balti, komentējot, ka mēs gan esam gatavojušies. Nu jā! Baltās dizaineru kedas labāk atstāt mājās.
Uzkāpuši takas pašā augšā, es sadzirdu pazīstamus vārdus. Vai patiešām?! Izrādās, ar mums vienlaikus augšā uzrāpusies ir arī latviešu grupa. Tieši tobrīd sāk līņāt un paslēpjamies nojumē, pie reizes apsveicinoties. Dodoties divatā, jau ne pirmo reizi paslīdam garām nepamanīti latviešiem, šī ir viena no retajām reizēm, kad tomēr nolemjam apsveicināties! Izrādās, lielāka grupiņa, kas vairākas dienas viesojas Seišelās organizētā braucienā.
Kādu brīdi uzkavējamies vēl takas augšā. Paveras skats uz lejā esošo Ēdenes salu, kas arī ir mākslīgi veidota, un redzam tālumā lidojošas lidmašīnas, kas dodas uz nosēšanos lidostā. Augšā kalnos Raeins parāda arī arābu šeiha villu, kurā kopš viņa nāves nevienu dienu neesot iedegta gaisma. Par tās celtniecību, atrašanās vietu, ēkas izmēru valstī klīstot daudzas baumas, tajā skaitā, ka ne viss ir gluži tā kā “pēc papīriem” esot paredzēts.
Sauzier ūdenskritums un Port Launay pludmale
Pēc sirds patikas safotografējuši un atraduši krietni lielus laukus ar šeit augošajiem mušķērāju augiem, beidzot esam gatavi doties lejā. Skaidrs, ka ceļš uz leju ir vieglāks un drīz vien jau esam atpakaļ pie takas galvenās ieejas, kur mūs pacietīgi gaida Džeks. Viņš vēl atpakaļceļā parāda mums nelielu skatu laukumu ārpus no tūristu takas un varam doties uz nākamo pieturas vietu, Sauzier ūdenskritumu. Te ieejas maksa ir 50 rūpijas, pie ieejas nekas neliecina par to, ka iekšā kāds ir, bet ir. Izrādās, arī šeit ir paprāvās tūristu pulciņš. Ja vairums izbauda ūdenskritumu no krasta, priecājoties par tā skaistumu, tad kāds pāris ir nolēmis veldzēties tieši zem tā. Sākumā pacietīgi gaidām, ka varbūt tomēr aizies prom. Citi arī trinas, bet neviens neko nesaka. Tomēr pēc piecpadsmit minūtēm jau ir apnicis gaidīt, un palūdzam vai uz mirkli varētu paiet nost, lai varam nofotografēt? Viņi paiet nost no paša ūdenskrituma gala, taču kadrā, kuru gribam uzņemt mēs, tāpat tiek pašā priekšplānā, mēģinot iekadrēt bez viņiem, jau pēc diviem kadriem trinas, vai jau viss, vai varot iet atpakaļ. Labi. Nebūs skaistas ūdenskrituma bildes. Atmetam ar roku un ejam atpakaļ. Džeks vēl nav atbraucis, jo viņš devās meklēt kaut ko apēdamu, tad nu pacietīgi gaidām arī te. Par laimi, drīz viņš ir klāt un braucam uz pēdējo kopīgo apskates vietu – Port Launay pludmali. Te blakus atrodas kāda dārga viesnīca un tālāk ir viesnīcas teritorija, bet visas pludmales Seišelu salās ir publiskas līdz smilšu līnijai. Esam sakarsuši, saguruši, un vienai dienai atkal ir par daudz pēc garā kāpiena. Skaisti gan šeit ir ļoti! Tepat atrodas arī zemūdens taka, kur var doties snorkelēt un apskatīt zemūdens dzīvi. Džeks mūs vēl uzved augšā, lai paskatītos uz pludmali no augšas, piestājam vēl kafejnīcā pie tējas ražotnes ar ārprātīgi dārgu maksu un ir laiks braukt atpakaļ uz viesnīcu. Tur, protams, uzreiz izmantojam iespēju doties uz pludmali, lai nopeldētos!
Gatavojoties pārcelties uz nākamo viesnīcu
Šis ir mūsu pēdējais vakars skaistajā viesnīcā, nākamajā dienā mums ir paredzēta niršana un dzīvosim apartamentos, tuvāk niršanas centram (Big Blue Divers), kurā jau laicīgi esam pierezervējuši nirienu. Tāpēc aizejam ar kājām uz niršanas centru, iepazīstamies ar instruktoriem, parādām savus niršanas sertifikātus, un sarunājam arī, ka mūs bezmaksas atvedīs no viesnīcas uz niršanas centru ar visām mūsu mantām un pēc tam uz blakus esošo viesnīcu. Jo, niršanas centrs nav tālu, bet ielām šeit nav nekādu gājēju celiņu, un ar čemodānu pa braucamās daļas malu iet nebūtu prātīgi.
Vakara noslēgumā vēl aizejam uz veikalu, sapirkt šādus tādus sīkumus viesnīcai, jo tur gatavosim paši, kā arī našķus līdzņemšanai uz vēl nākamo viesnīcu, jo blakus apartamentiem nav liela veikala. Vēlāk gan izrādās, ka neliela bodīte ir gan, bet izvēle, protams, nav tik liela kā parastā pārtikas veikalā.
Niršana Seišelās
Ieturam pamatīgas brokastis viesnīcā, vēl pēdējā mantu vākšana un tad gaidām recepcijā, kad mums būs pakaļ. Drīz vien atbrauc pikaps, kurā iekrāmējam čemodānus un dodamies uz niršanas centru. Paredzēti divi nirieni, viens pie bākas, otrs pie koraļļu rifa pludmalē. Tā kā kopš mūsu pēdējā niriena ir pagājuši jau seši (!) gadi, esam sarunājuši arī nelielu atsvaidzināšanas kursu. Kurss gan izrādās vairāk “uz papīra”, iepriekšējā dienā mums iedeva izpildīt testa uzdevumus un niriena laikā paredzēts, ka izpildīsim dažus praktiskos. Nezinu, vai instruktors noslinkoja vai likās, ka mums nevajag, bet mums bija jāizpilda tikai viens uzdevums, izņemot regulatoru un ieliekot to vēlreiz.
Iekāpšana niršanas laivā notiek no Bel Ombre piestātnes, uz kuru mēs dosimies pēc divām dienām, lai brauktu uz Hiltonu. Uz turieni mūs ved ar to pašu pikapu, esam palielāka grupa, 10 vai pat 12 cilvēki, knapi tur iespiežamies. Mūs atjaunināšanas kursa dēļ iedala instruktoram, kurš pavada nesen sertifikāciju nokārtojušu sievieti ar 11 gadīgo meitu, kuras nirst vien kādu sesto reizi. Ja mamma vēl tiek gala pati, tad izrādās, ka meitai īsti vēl nesanāk, un visu niriena laiku instruktors pavada ar viņu pie rokas un pārējiem nepievēršas, pārvietojamies lēni. Pirmajā niršanas vietā ūdens izrādās ļoti duļķains. Vēlāk mums stāsta, ka jā, šogad vēl esot aizkavējusies lietus sezona un ar nemierīgajiem vējiem vēl neesot laba redzamība.
Tā nu mūsu grupiņa velkas tā drusku nopakaļus otrai grupai, pēc brīža dzirdam intensīvu sišanu pa balonu, tā otras grupas daivmāsters signalizē, ka ir kaut kas interesants. Mēs jau ļoti ceram uz vaļhaizivi, bet neko neredzam. Toties ir pa kādai parastajai haizivij, tās redzam daudz, sākumā arī vienu astoņkāju. Kad piebāzējamies pēc instruktora norādījuma vienā vietā, turoties pie akmeņiem un tupjot uz ceļiem, lai vērotu rajas, parādās otra grupa, un kāda dāma no tās īsti nekontrolē savu peldspēju un stipri man uzgrūžas virsū. Vēroju saskrāpēto pirkstu un brīnos. Patiesi ir tā, ka zem ūdens pazūd visa sarkanā krāsa. No mana pirksta tek ārā nu pavisam zilas krāsas asinis. Piespiežu pirkstu un atkal pievēršos apkārt notiekošajam.
Kad jau gatavojamies uz pacelšanos, atkal izdzirdu sitienus pa balonu – šoreiz esam tuvāk, un cauri duļkainajam ūdenim saskatu vaļhaizivi. Beidzot! Lai arī par nekādu iemūžināšanu pat nevar būt ne runas, tās ir, labi, ja desmit sekundes, skaidri saskatu tās raibo sānu. Redzēt vaļhaizivi bija sens sapnis, kas beidzot ir piepildījies. Pat, ja tikai uz dažām sekundēm, to tomēr redzu! Vēlāk izrādās, ka pirmā grupa vaļhaizivi redzēja arī pašā sākumā, bet tā kā mēs bijām tālu gabalā, mēs neredzējām. Bet vismaz viena bija!
Otrais ieniriens ir jau seklāks, gandrīz pašā pludmalē. Te nirstam knapi 10 metru dziļumā, skatīties koraļļus. Jau pašā niriena sākumā man piesienas kāda zivs. Ne Jēkabam, ne pārējiem nirējiem, bet tieši man! Visu niriena ilgumu, tā peld man blakus, cītīgi uz mani skatoties. Nez, piesaista zilā strīpiņa ap manu masku? Sarkanais daivkompjūters? Kas par lietu? Tā arī netieku skaidrībā, bet zivs visu laiku peld ar mani.
Šajā seklākajā ienirienā redzam vairāk dažādas smalkākas zivis, arī visāda veida jūras gurķus un ļoti daudz jūras ežu. Tie, patiesībā, zem ūdens izskatās ļoti skaisti, to vidiņi starp adatām it kā vizuļo!
Lai vai kā, divreiz ienirts ir, prasmes mazliet atsvaidzinātas un secināts, ka nekas jau īpaši nemaz nebija aizmirsies, viss ir tieši tāpat, kā iepriekš un droši būtu varējuši nirt ar profiņiem otrā grupā. Arī iepriekšējās reizēs, 2014.gadā, Seišelas nepalika atmiņā kā labākā vieta, kur nirām. Tādi patiesi zivju bari nebija nevienā no šīm divām vietām, un vēlāk vairāk zivis redzējām vienkārši snorkelējot pie krasta ekskursijā uz mazākām salām. Diemžēl koraļļi šeit ir krietni gājuši bojā, vietējie stāsta, ka okeāna temperatūras celšanās te tiešām ir realitāte un tam ir smagas sekas. Šīs sekas redzējām ar savām acīm… Tur, kur būtu jābūt skaistiem, viļņojošiem koraļļiem, ir vien koraļļu lauskas un atsevišķas zivis, kas kaut ko mēģina tur atrast ēdamu.
Ņemot vērā duļķaino ūdeni, slikto redzamību, ne pārāk labo kontaktu ar nirēju grupu un tomēr pietiekami lielās cenas, nolemjam, ka ar diviem ienirieniem pietiks, nav vērts tērēt naudu, ja lāga tāpat neko nevar redzēt. Pēc niršanas Palau esam izlepuši!
Beidzot apartamentos
Pēc niršanas mūs aizved līdz pagriezienam uz viesnīcu un var sākties stāvais kāpiens augšā. It kā jau turpat vien ir, bet 23kg smagās somas īpaši raiti kalnā nevelkas. Ir karsti. Mēs esam pārguruši pēc niršanas. Gribas ēst. Par laimi, turpat vien arī ir viesnīca, nelielas istabiņas ar virtuvi. Tiekam numuriņos un atkrītam gultā bez spēka. Ir jāatpūšas!
Numuriņā ir viss nepieciešamais – plīts, galda piederumi, ēdamgalds, tējkanna, tosteris. Izrādās gan, kur ēšana, tur arī mazās skudras, tāpēc šeit vaļā nevar atstāt pilnīgi neko, jo skudras atrod katru mazāko caurumiņu, kur tikt pie ēdiena. Taču, ieraudzījuši vannasistabā prusakus, saprotam, ka skudras ir mazākā kaite. Dienvidu zemes, viss skaidrs, bet tāpat negribas šos nelūgtos viesus attransportēt arī mājās. Viens mierinājums – ceļā vēl paredzētas vairākas pieturas, pat citas valstis un trīs pārlidojumi, tāpēc ceram, ka šo sērgu mājās neatvedīsim.
Beidzot atvilkuši elpu pēc niršanas, dodamies vakara pastaigā. Sākumā liekas, ka varbūt varētu paēst kaut kur ārpus mājas, taču redzot visnotaļ šaušalīgās cenas nolemjam, ka makaroni ar cīsiņiem apartamentos būs īstā reizē! Par vienu vakariņu restorānā cenu mums sanāk piecas ēdienreizes dzīvoklītī.
Tā nu pēdējo dienu Maes salā sākumā nolemjam vienkārši laiski atpūsties. Pavisam laiski gan nesanāk, jo izdomājam, ka varētu iet pastaigāties gar krastu. No Beau Vallon dodamies ar kājām uz Sunset Beach. Ir karsti. Ik pa brīdim piestājam pie kāda krāšņāka akmeņu krāvuma, lai to iemūžinātu. Priecājamies par viļņu šalkoņu, ziediem uz žogiem. Arī šeit nav gājēju trotuāru, tāpēc tā pamatīgi jāpieraujas, kad automašīnas brauc abās ceļa pusēs. Attālums pat nav tik liels, bet augšā-lejā kalnā un spriežam, atpakaļ jābrauc ar autobusu! Te tie kursē garām, tad gan jau tiksim. Vienīgi, esam aizmirsuši maskas viesnīcā. Jau laicīgi nopērkam divas maskas mazā bodītē, un labi, ka tā, jo citus veikalus pa ceļam vairs nemana. Aizgājuši līdz pludmalei tur redzam visu to pašu, kas mūsu galā – ūdenī desmitiem tūkstošu mazo zivju, cilvēki peldas. Vienīgi, pludmale mazliet netīrāka par mūsējo.
Autobuss pienāk pavisam drīz un līdz ar mums sakāpj vesels bars cilvēku, viena no grupām, pēc paskata arī tūristi, ir samakšķerējuši iespaidīga izmēra zivis. Iedodam naudu šoferim un apsēžamies sēdvietās. Brauciens tāds, kā citi speciāli maksā 4×4 džipu tūrēs! Autobuss nesas pa kalnaino, šauro ceļu teju palēkdamies, pieturas ir biežas, bremzē strauji, un garlaicīgi nav ne mirkli. Esam pie savas viesnīcas mazāk kā pēc desmit minūtēm!
Kopsavilkumā
Tā noslēdzas mūsu Maes salas apskate, bet, šī ir tikai iesildīšanās mūsu turpmākajam ceļojumam – Siluetes salai un Ladigai! Par tām jau drīzumā.
Vēl pēdējā naktī pirms lidot prom, atgriežamies Maes salā, lai pirms lidojuma paliktu tuvāk lidostai. Dzīvojam pavisam netālu no iepriekš redzētās Copolia takas, vien dažus stāvus zemāk! Pēdējo diennakti Seišelās tad pavadām priecājoties par pasakaini skaisto iekopto dārzu, daudzajiem sarkankrūtainajiem fodiju putniņiem un augļu sikspārņiem, kas paliek īpaši aktīvi ap saulrieta laiku un ķiķina kokos. Kad mājās ir auksti un drēgns, te ir mūžīgā vasara!
Mums Maes sala paliek atmiņā kā ārkārtīgi zaļa un arī kustīga sala – košie stāsti ruma darītavā, kanēļa smarža pārgājienā un pastkartīšu cienīgie skati pilnīgi jebkurā pludmalē!
Brauciens bija iespējams pateicoties VisitSeychelles atbalstam.
Līdzīgi raksti:
Mūsu pirmais ceļojums uz Seišelu salām
Nepabeigtais blogs droši vien ir mana mūža lielākā nožēla.
Tagad es izskatos apmēram šitā, dredu vairs nav, ne miņas no jaunības spīduma acīs arī
В ближайшее время дроны будут вынуждены "усложниться". Или кинетическая энергия увеличится, или бинарные заряды, или другие средства прорыва защиты. В инженерные заграждения помимо колючей проволоки, войдут сетки от дронов. Просто и пока эффективно. 
AI čatbota “Bard” interfeiss. Avots: Google
;
.jpg)
