nekur.lv

Noun Sense ir kārtējā spēlīte, kur katru dienu tiek piedāvāts saraksts ar īpašības vārdiem, kuriem jāpiemeklē turpinājumvārds.

vara bungas: Trampa ultimāts iztecēs pēc divām stundām. Pēc visas militārās loģikas gaisa triecienam uzreiz jāseko sauszemes operācijai. Ticu TACO, eju gulēt.

Šorīt pamodos ar skaistām ziņām. Iespējams, ka Milla Jovoviča nodarbojas ar Claude Code un viņai ir savs Github konts. Aktīvs.

Millai Jovovičai ir savs Github repo un viņa nedaudz nodarbojas ar Claude Code. Milla Jovoviča. «Resident Evil» un «5th Element» Milla Jovoviča. Ja vien tas nav feiks vai mārketinga triks.

Pašlaik nevaru spriest par kārtējā «šis maina visu AI» paziņojuma leģitimitāti. Bet rekur ir Github saite, rekur ir oriģinālais tvīts, rekur ir intervija ar pašu Millu.

Papildināts vakarpusē: iespējams, ka tomēr kāds ir piečakarējis kādu.

Un vēl šorīt es pamodos pasaulē, kurā man ir jāpaskaidro, kāpēc esmu izbrīnīts. Un man nav. Jāpaskaidro. Es esmu izbrīnīts un pārsteigts par lietām. Un tas ir lieliski. Eiropas savienības garākā sauszemes robeža ir ar Brazīliju. Kinoteātros aizvien rāda filmas krievu valodā. Seriāls «Detective Hole» ir izcils. Bezgalības eksistence un koncepts balstās vienā aksiomā, nevis izriet no kaut kā. Ja nolikt uz zemes karti, kura attēlo reģionu, kurā esi, tad viens punkts būs vienmēr kopīgs.

Dodiet vēl. Es vēl gribu būt pārsteigts. Es gribu būt izbrīnīts. Un es netaisos nevienam par to taisnoties.

Eiropā katrā valstī reģistrējot transportlīdzekli, tam tiek piešķirts attiecīgās valsts reģistrācijas numurs un izsniegtas tam atbilstošas numura zīmes. Vairākiem transportlīdzekļiem vienlaikus nepiešķir valsts reģistrācijas numuru ar vienādu burtu un ciparu kombināciju.

Eiropā ir 50 valstis un papildus tām ir teritorijas, kuras ir okupētas un vispārēji neatzītas (Piedņestras Moldāvu Republika, Doņeckas Tautas Republika u.c.). Visās Eiropas valstīs un dažādās neatzītās teritorijās ir savas unikālas transportlīdzekļu numura zīmes.

Transportlīdzekļa reģistrācijas numura zīme ir metāla vai plastmasas plāksne vai plāksnes, kas oficiālas identifikācijas nolūkos piestiprinātas pie mehāniskā transportlīdzekļa vai piekabes. Reģistrācijas identifikators ir ciparu vai burtciparu kods, kas unikāli identificē transportlīdzekli izdevējas iestādes datubāzē. 

Lielākā daļa valstu ir pieņēmušas reģistrācijas numura zīmju formātu, kas atbilst Vīnes Konvencijas par ceļu satiksmi prasībām, kurā noteikts, ka pārrobežu transportlīdzekļiem transportlīdzekļa aizmugurē jābūt reģistrācijas valsts atšķirības kodam. Šī zīme var būt ovāla uzlīme, kas novietota atsevišķi no reģistrācijas numura zīmes, vai arī to var iestrādāt reģistrācijas numura zīmē.

Baltas ovālas plāksnes vai uzlīmes piemērs. Šī attēlo Šveici. Avots: https://en.wikipedia.org

Ja atšķirības zīme ir iestrādāta reģistrācijas numura zīmē, tai jābūt arī uz transportlīdzekļa priekšējās numura zīmes un to var papildināt ar attiecīgās valsts karogu vai emblēmu vai reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, kurai valsts pieder. Šāda formāta piemērs ir ES dalībvalstīs izdotais vispārpieņemtais formāts, kurā virs valsts koda ir redzams Eiropas karogs.

Šāds valsts apzīmējums Vācijā atradīsiet uz transportlīdzekļu reģistrācijas numuriem. Avots: https://en.wikipedia.org

Lielākā daļa Eiropas valstu izdod numura zīmes, kuru izmēri ir: 

• 520 x 110 mm;
• 520 x 120 mm. 

Šis ir viens no pamata standarta izmēriem arī visā pasaulē. 

Pārējie numura zīmju izmēri Eiropā ir: 

• 305 x 152 mm, ko parasti izsniedz transportlīdzekļiem, kas importēti no Ziemeļamerikas un Centrālamerikas;
• 305 x 160 mm;
• 372 x 135 mm.

Dažās Eiropas valstīs tiek izmantotas numura zīmes citos formātos: 

• 330 x 140 mm – Andorā;
• 440 x 120 mm – Somijā;
• 260 x 110 mm – Monako;
• 390 x 120 mm – Sanmarīno;
• 300 x 80 mm – Šveicē un Lihtenšteinā (tikai priekšējās numura zīmes);
• 360 x 110 mm – Itālijā (tikai priekšējās plāksnes);
• 390 x 130 mm un 345 x 130 mm – Ālandu salās.

Transportlīdzekļu reģistrācijas numura zīmju karte Eiropai. Avots: https://upload.wikimedia.org

Vai jums dzīvē ir bijuši brīži, kad jūs jautājiet: “Kā tas notika? Kas īsti notika?” Viens no tādiem brīžiem man bija vakar.

Bija apmēram tā, ka kaut kādā brīdī es attopos Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar pārsistu pakausi, mani kāds tur mēģina durstīt, lāpīt, tad vēl atceros, ka guļu uz kušetes, kuru ved pa kaut kādiem gaiteņiem, tad tu attopies kaut kādā palātā, ar kateti vienā rokā, jo, iespējams, uz tejieni, ātrās palīdzības mašīnā, kamēr veda, centās mani pie dzīvības uzturēt.

Tad vēl pa vidu tā sāpīgā, ja, nu, dien, sāpīgā sajūta, ka tevi ar adatu cenšas kā tādu pusizbirušu lāci sašūt atpakaļ…

Tā, nu, es guļu palātā, vispār nesaprazdams, kas īsti notiek. Visi kaut ko, garām pa garajiem slimnīcas gaiteņiem skrien, ņemās tā kā skudras lielajā skudru pūznī un, godīgi sakot, sajutos kā kādas datorspēles galvenais varonis no pirmās personas skatu punkta. Kā tāds Brutālais Henrijs.

Teiksim tā. Vārdam laikam ir nozīme, kopš iepriekšējā ieraksta. Sajūta, ka laikam “tas KĀDS tur augšā” arī laikam lasa to, ko te rakstu.

Tas, ko no vakardienas miglaini atminējos, ir, ka ar sievu un jaunāko meitu līdz skolai gājām, tur pašķīrāmies, novēlējām viens otram jauku dienu un devāmies katrs savās dienas gaitās. Kas notika tālāk, ir joprojām vēl lielākā miglā tīts. Tikai pēc fakta, ka kabatā bija mobilais telefons, tas piefiksē visu, kur un cikos tu atrodies, sapratu, ka vēl aptuveni 10 no rīta darbā atrados. Tad tālākais vispār jau bija absolūtā miglā. Brīdi vēlāk sapratu, ka mani kaut kur ved, tad vēl kāda brīža – atrodos kaut kādā slimnīcā…

Šorīt pamostoties ir tāda jocīga sajūta. It kā atkal jāceļās, jāskrien, bet… nē, šodien es neiešu. Atpūtīšos kādu laiciņu, jo pietiek. Ir gana. Jāļauj arī citiem paskriet darbā, ne tikai sev. Laikam ir mazliet tāda kā izdegšanas sajūta sevī. Jā, kas ir tas jocīgākais – darbā arī – vienu palaiž atvaļinājumā, otru palaiž, taču Kristapiņu? Nē, tu pagaidi. Vēl mazliet. Tad vēl. Un tikai atkal un atkal, un atkal… skrien.

Tad, nu, lūk. Kāds nolika mani uz pauzes. Iedeva mazliet atvaļinājumu no visa un visiem. Labi, ne visiem – ir arī ģimene, ar kuru, vispār, tāda sajūta, ka neko vairāk par labas dienas vēlējumiem, kā arī, labākajā gadījumā – “ar labu nakti!” vēlējumiem, neko vairāk praktiski neapspriežam. Palūkot, kaut vai, kā bērni izaug. Nu, tā.

Tā, ka cerēsim tagad uz to labāko un, ka jau drīz varēšu darbos atgriezties. Dīvainākais jau fakts, ka ļoti sen neesmu slimības lapu darbā kā tādu ņēmis. Pat dēļ bērniem ne. Parasti jau to sieva dara, bet… visam jau savs laiks kādreiz, lai arī reti, taču pienāk. Pēdējoreiz, liekas, ka pirms kādiem 4 gadiem, jā, tas bija. Un tanī liktenīgajā reizē, kad man to sasodīto Kovidu konstatēja, lai gan, ticēt tam joprojām neticu. Vīruss ir vīruss un nav ko jaunu tur izdomāt. Vienmēr esam tikuši tam pāri un šis nebija izņēmums. Tas nekas, ja kāds ar to izdomāja visu pasauli toreiz uz pauzes uzlikt. Kāds vienmēr sadomās to pašu veco velosipēdu vēlreiz.

Visam ir sava jēga, lai arī kas šajā pasaulē nenotiktu. Nobeigumam – būs vairāk varbūt tagad laiks varbūt kaut kur laukā pastaigā iziet. Izmest kādu (lielāku) līkumu, nekā parasti es to, uz darbu un atpakaļ ejot, daru.

K. Danilčenko FB

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.

vara bungas: Trampa ultimāts IR iztecēs pēc dažām stundām (03:00 pēc Rīgas laika). Pēc visas militārās loģikas kombinētam gaisa un raķešu triecienam (3-4 st) uzreiz sekos sauszemes operācija. Ticu saprātam, Pentagonam, TACO un US konstitūcijas 25. labojuma 4.paragrāfam – eju gulēt.

[..] Section 4. Whenever the Vice President and a majority of either the principal officers of the executive departments or of such other body as Congress may by law provide, transmit to the President pro tempore of the Senate and the Speaker of the House of Representatives their written declaration that the President is unable to discharge the powers and duties of his office, the Vice President shall immediately assume the powers and duties of the office as Acting President.[..]

UPD1 Labrīt!

UPD2 VB: Jokus pie malas, ko tas viss nozīmē mums. Tā kā manā skatījumā IR valsts iekārtas modelis (totalitārisms+nafta+čekisms+integrēta valdošā reliģija+militārisms+nabadzība) ir RU degradācijas tagadējais etaps, tad US operācijas Epic Fury rezultāti māca RU, ka viss kas šādam režīmam ir vajadzīgs, lai aizsargātos pret Rietumu atbildēm uz RU agresiju, ir bunkuru pastiprināšana. Tiltus utml kritisko infrastruktūru (ieskaitot minētos bunkurus) var aizsargāt sadzenot tautu tiem virsū. Sauszemes operācijas veido Rietumiem sarkanās līnijas iekšpolitiski un nepanesamas resursu ziņā. Īsāk sakot: ar spītu pretinieka pretuzbrukumu var ne tikai atvairīt, bet arī novērst un vēl iegūt no tā.

vara bungas: Nesaprotu, ko visi cepas par “Stoltenberga nodevību” viņa paša memuāros. NATO savu pilnvaru ietvaros izvietoja 3B Enhanced Forward Presence (eFP) vieskaravaīru vienības, lai kaut kā balansētu RU uz Rietumiem izvirzītās vienības (Pleskavas divīzija, specnaza brigāde, armijas aviācijas bāze ar kaujas helikopteriem uc sīkumi). Disbalanss par labu RU vienalga palika, bet ne tik kliedzošs. Tripwire is tripwire.

Tad kaut kādā brīdī NATO un Stoltenbergs piedāvāja RU izveidot buferzonu atvelkot no tās spēkus. Acīmredzami, ka publika nesaprot, ka atvilkšana domāta abpusēja, abos virzienos, tas ir, NATO atvelk eFP uz pastāvīgās dislokācijas vietām, bet RU atvelk piemēram Pleskavas divīziju tuvāk Urālu kalnu grēdai. 3B enbeesi un RU robežsargi paliek uz vietas, jo sīkas vienības. Attiecīgi beigās mums paliktu tie paši NBS, kādi nu ir, bet Pleskavas divīzija pārceltos piemēram 1000 km RU dziļumā. Skaidrs, ka RU tas nelikās kārdinoši (RU zina, ka NATO pašreizējā konfigurācijā nevienam nespēj uzbrukt), tādēļ dīls nenotika, bet ja notiktu, tas būtu mums pat izdevīgs, jo ne no kā, no runām vien, rastos papildu laika rezerve NATO militāri-politiskai reaģēšanai krīzes gadījumā (laiks, kas nepieciešams, lai RU vienības atgrieztos buferzonā), tieši tas, par ko tagad būs jākaujas.

SHTF pirmavots un strīda abols:

UPD1 Buferzonas nekur tekstā netiek pieminētas. Iespējams “it was allways possible to negotiate on the deployment of forces and weapons systems” tiešām var saprast kā “buferzonas”veidošanu, bet tas notiktu tikai, ja RU “willing to enter into balanced and verifiable agreements“. Tātad karaspēka izvietošanas izmaiņas neattiektos vienpusēji tikai uz NATO.

Atgādināšu, ka ilgus gadus bija spēkā t.s. Vīnes dokuments (EDSO vienošanās ar RU) kas, nebija izdevīgs tam, kurš plāno agresiju, jo nodrošināja iespēju līgumslēdzējiem veikt inspekcijas NATO un RU karaspēka dislokācijas vietās, lai konstatētu atkāpes no status quo un laikus pamanītu gatavošanos karam. Pirms 15 gadiem satelītattēli nebija tik lēti un tik kvalitatīvi, tādēļ vienošanās par deklarēto spēku verifikāciju darbojās labi un simetriski. Nokāva to RU, kad iebruka UA. Atjaunot nav vērts, jo viss ir redzams satelītattēlos, kas ir pieejami ikvienam interesentam..

Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms.

Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām skolām, tradīcijām, mācībām. Katra no tām apgalvo, ka tā ir tuvāk īstenībai nekā pārējās. Un tā mēs, meklējot vienotību, radām daudzveidību.

Cilvēks ir būtne, kas alkst piederības. Mēs dzimstam grupās, valodās, kultūrās un vēsturēs, kas mūs veido kā māla podu. Katrs pods ir skaists savā veidā, taču māls paliek tas pats. Tomēr podu veidotājs – prāts – sāk ticēt, ka viņa radītā forma ir vienīgā īstā. Tā rodas sadalījums. Viens cilvēks sajūt vienotību caur klusumu un vientulību, cits – caur kopīgu dziedāšanu un deju, trešais – caur loģisku analīzi un ceturtais – caur mākslas ekstāzi. Neviens no šiem ceļiem nav nepareizs, taču cilvēks mēdz padarīt tos par nocietinājumiem. Viņš saka: “Mans pods ir īstais.” Un tā vienotā māla masa tiek sadalīta simtiem trauku, kas stāv blakus un dažkārt pat karo savā starpā.

Šī sadalīšana nav ļaunums. Tā ir cilvēciska. Tā ir mūsu valodas, mūsu laika, mūsu bailju sekas. Mēs baidāmies no bezgalības, tāpēc mēģinām to iesaiņot vārdos. Mēs baidāmies no vientulības, tāpēc veidojam kopienas, kas apstiprina mūsu redzējumu. Taču tieši šajā brīdī, kad mēs apzināmies sadalījumu kā pašu radītu, rodas brīnišķīga iespēja. Mēs varam atcerēties, ka visi podi ir veidoti no viena un tā paša māla. Ka katra krāsa, kas izplūst no prizmas, nāk no viena baltā stara. Ka katrs ceļš, lai cik atšķirīgs tas šķistu, ved atpakaļ uz to pašu kluso centru, kur viss ir viens.

Filozofi senatnē un mūsdienās ir mēģinājuši to pateikt dažādos vārdos. Viens runāja par “visu lietu savienību”, otrs par “bezgalīgo viengabalainību”. Taču vārdi vienmēr paliek nepilnīgi. Patiesība nav vārdos. Tā ir tajā klusajā mirklī, kad tu pārtrauc dalīt un sāc vienkārši būt. Kad tu skaties uz otru cilvēku un saproti, ka viņa ceļš nav konkurence tavam, bet gan cits atspoguļojums tajā pašā spogulī.

Un tomēr mēs turpinām dalīt. Mēs veidojam jaunas sistēmas, jaunas grupas, jaunas “pareizās” atbildes. Varbūt tāpēc, ka dalīšana ir cilvēka radošuma izpausme. Varbūt tāpēc, ka bez šķietamās daudzveidības mēs nespētu novērtēt vienotību. Taču īstā pārdoma sākas tad, kad mēs pajautājam sev: vai es dalu, lai pasargātu sevi, vai arī lai tuvotos tam, kas ir viens?

Viss ir viens.  

Cilvēks to ir sadalījis.  

Un tieši šajā paradoksā slēpjas viss skaistākais, ko mēs varam piedzīvot – iespēja atkal atgriezties mājās, tur, kur robežas izšķīst un paliek tikai klusā, nepārtrauktā plūsma.

Šogad Ēnu diena norisinājās 1. aprīlī. Tā ir visā pasaulē atzīta karjeras izglītības programma, ko Latvijā organizē Junior Achievement Latvia. Tās galvenais mērķis ir palīdzēt 1.–12. klašu skolēniem mērķtiecīgi plānot savu nākotni, sasaistot mācību saturu ar reālo dzīvi un darba tirgus prasībām.

Skolēniem bija unikāla iespēja 4–6 stundu garumā vērot izvēlētās profesijas pārstāvja darba ikdienu, uzdot jautājumus un klātienē redzēt procesus, kas parasti paliek aizkulisēs. Ogres Valsts ģimnāzija šogad īstenoja “Atvērto durvju dienu” ar Ēnu dienas konceptu, ļaujot topošajiem audzēkņiem ēnot pašus ģimnāzistus un iepazīt skolas vidi un piedāvātos mācību virzienus (piemēram, inženierzinātnes vai dabaszinātnes).

Ēnu dienā piedalījās arī Madlienas vidusskolas skolēni. Ielūkosimies viņu pārdomās!

9. klases skolnieks Ģirts Irbītis: “Ēnu diena ir labs palīgs, lai turpmākās gaitas būtu skaidrākas. Ogres Valsts ģimnāzijā ar ēnojamo (inženierzinātņu novirziena) ģimnāzistu apmeklējām programmēšanas, sociālo zinātņu un fizikas stundu. Skolēni mums parādīja visu ēku, pastāstīja vairāk par skolu un atbildēja uz jautājumiem. Man šī diena patika, tā bija ļoti noderīga, jo uzzināju vairāk par skolu, mācībām, sistēmu tajā.”

9. klases skolnieks Markuss Masiulis: “Es Ogres Valsts ģimnāzijā ēnoju novirzienu “Cilvēks un sabiedrība”. Apmeklēju trīs stundas – uzņēmējdarbības pamatus, dabaszinības un filozofiju. Katrā stundā guvu nelielu ieskatu attiecīgajā jomā un sapratu, ko tajās māca. Diena bija interesanta un noderīga, jo palīdzēja labāk izprast šo mācību virzienu.”

12. klases skolniece Nikola Markovska: “Ēnu dienā devos uz Rīgas Austrumu slimnīcu, kur ēnoju medicīnas māsu. Vislielāko iespaidu uz mani atstāja operāciju zāle. Pirms ieiešanas bija jāuzvelk speciālais apģērbs – halāts, cepure, maska un bahilas, lai nodrošinātu sterilu vidi. Jau tas vien lika justies kā daļai no medicīnas komandas. Operāciju zālēs es redzēju īstas operācijas – asinsvadu operāciju, cistas noņemšanu u.c. Bija ļoti interesanti vērot, cik precīzi un mierīgi strādā ārsti, kā viņi savā starpā sadarbojas un izmanto dažādus instrumentus. Neskatoties uz to, ka situācija bija nopietna, viss notika ļoti sakārtoti un profesionāli. Šī pieredze man šķita ļoti vērtīga, jo tā deva iespēju ieraudzīt medicīnas jomu no pavisam citas puses, palīdzēja labāk saprast, cik nozīmīgs un atbildīgs ir mediķu darbs, kā arī lika aizdomāties par iespējamu nākotni šajā profesijā.”

Skolēni apmeklēja arī VID, kur tika iepazīta jurista profesija un to specifika, uzņēmumā TET – pētniecība un biznesa attīstības projektu koordinatora amats, gida profesija “Stūra mājā”, armijas dzīve un medicīnas nozare.

Dalība Ēnu dienā palīdz jauniešiem izdarīt pārdomātu izvēli par studiju virzienu, laikus saprast, vai izvēlētā profesija viņiem tiešām ir piemērota, un veidot pirmos kontaktus ar potenciālajiem darba devējiem.

Materiālu apkopoja skolotāja Ilze Smilškalne

Cik imigrācijas Latvija var atļauties? Elementāri: tik, lai migrācija palīdzētu latviešu tautas pastāvēšanai, nevis kaitētu. Izsakot mērāmi: lai latviešu īpatsvaru vairotu, nevis deldētu. Piemēram, ja latviešu migrācijas saldo ir -1000 gadā, tad, ievērojot, ka latvieši ir 64% iedzīvotāju, sveštautiešu migrācijas saldo jābūt -563 vai lielākos mīnusos. Sveštautieši drīzāk izbrauc, jo to saikne ar Latviju vājāka, tāpēc ir mērens iebraucēju skaits, ko Latvija var atļauties. Piemēram, 2011.—2024. gadā latviešu īpatsvars izbraucējos bija 28…53%, bet iedzīvotājos — 63…64%.

Vēlamo var panākt dažādi — pieļaujamās imigrācijas kvotas vairāksolīšanā, valsts valodas prasība iebraucējiem, iebraukšana no trešām valstīm apmaiņā pret cita trešo valstu pilsoņa izbraukšanu utt. Taču migrācijas apmēru un virzienu no visiem dēmografiskiem procesiem mainīt visvieglāk. 2020. gads parādīja, ka vēlamo var ieviest dažās nedēļās. Vienalga, kas būtu pie varas, vartuŗu attieksme pret latviešu tautas pastāvēšanu ir un būs redzama ielās un katra gada statistikā.

Latvijā, latvieši

1. Drīzumā klajā nāks Jāņa Kauliņa pētījums par Marsu "Sarkanās planētas dzīvības noslēpums".
2. Elektroniskā vārdnīca var izsekot latviešu personvārdu vēsturei.
3. Kā rakstīja studentes neatkarīgajā Latvijā.

Krievija un viss ar to saistītais

1. Kaščejs Nemirstīgais. Kas viņš bija patiesībā? Klips krievu valodā.
2. Pagaidām nezinu, cik tur patiesības. Ir plānā pārbaudīt pieejamās vietās. Par Staļina ārlaulības dēlu. Klips krievu valodā.
3. Par Krievijas kazakiem. Klips krievu valodā.

Pasaulē, interesanti

1. Pr gruzīniem, gruzīnu etnoss. Klips krievu valodā.
2. Vēl par gruzīniem, to ģenētisko pētījumu. Klips krievu valodā.
3. Par sicīliešiem. Klips krievu valodā.
4. Praktiskā dzīve viduslaiku pilīs. Klips krievu valodā.
5. Par Atlantiem un tamlīdzīgām lietām ēku būvniecībā. Klips krievu valodā.
6. Par vācieti, Otrā pasaules kara pierādītu noziedznieku. Klips krievu valodā.
7. Ledus siena apkārt plakanai Zemei? Hm, arī tāda versija ir. Klips krievu valodā.
8. Neomarksisms.
9. Hērakls. Kā tups "atdauzītais" kļuva par dievu. Klips krievu valodā.
10. Cik daudz ūdens ir jādzer.
11. Hm. Zeme ir plakana? Interesanta teorija. Klips krievu valodā.
12. Vienkārši interesanti. Par Parmezāna sieru. Klips krievu valodā.

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.

31. martā Madlienas vidusskolā norisinājās pamatskolas volejbola sadraudzības spēles, kurās piedalījās komandas no Madlienas, Lielvārdes, Ķeguma un Mālpils skolas. Spēles noritēja draudzīgā un sportiskā gaisotnē. Dažas uzvaras tika izcīnītas pārliecinoši, taču citās nācās krietni piepūlēties. Uz laukuma jauniešu starpā valdīja draudzīga un pozitīva atmosfēra. Daudzi dalībnieki cits citu jau bija iepazinuši iepriekšējās sacensībās, tāpēc spēles noritēja gan sacensību garā, gan savstarpējā cieņā. Kopīgā interese par volejbolu palīdzēja jauniešiem veidot vēl ciešākas saites un dalīties sporta priekā.

Jaunieši pierādīja savas prasmes ne tikai spēlējot, bet arī tiesājot, parādot atbildību un izpratni par sportu. Katrs dalībnieks laukumā centās parādīt labāko sniegumu un cīnījās līdz galam, pierādot, cik ļoti volejbols viņiem ir tuvs sirdij. Visas dienas garumā sporta zāles tribīnēs valdīja īpaša atmosfēra. Madlienas vidusskolas skolēni aktīvi atbalstīja spēlētājus, un viņu balsis bieži vien bija dzirdamas skaļāk nekā pati spēle laukumā.

Madlienas vidusskolai volejbols jau vairākus gadus ir īpaši tuvs sporta veids. Skola regulāri piedalās dažādās sacensībās, kur tiek gūti panākumi un izcīnītas medaļas. Arī šajā sadraudzības turnīrā pašmāju komanda parādīja lielisku sniegumu un izcīnīja 1. vietu. 2. vietu ieguva Ķeguma pamatskolas komanda, savukārt 3. vietu – Lielvārdes pamatskolas komanda.

Lepojamies ar visām komandām, jo, lai gan šīs bija tikai sadraudzības spēles, katrs dalībnieks laukumā atdeva visu, ko spēja.

Aiga Rudzgaile, 11.kl.

Homo hominis lupus est.

Jelgavas pilsētvidē pēdējos gados arvien biežāk manāmi dažādi meža iemītnieki – no lapsām un bebriem līdz pat aļņiem. Jelgavas valstspilsētas pašvaldība atgādina, ka, pamanot savvaļas dzīvnieku, galvenais ir tam netuvoties un to nebarot. Ja dzīvnieks šķiet bezpalīdzīgs, iedzīvotāji aicināti ziņot pašvaldības operatīvās informācijas centram pa tālruni 8787.

Būtiski saprast, ka dzīvnieki ir inteliģenti un parasti paši spēj atrast ceļu atpakaļ uz mežu. Galvenais iemesls, kāpēc tie ieklīst pilsētā, ir viegli pieejama dzīvnieku barošana – vai tie būtu mājdzīvniekiem atstāti barības trauki vai pārpildīti atkritumu konteineri. Līdzīgi kā rāda Smiltenes parka noslēpums: ko naktīs fiksē kameras?, dzīvnieki ātri pielāgojas cilvēku videi, ja tur atrodams mielasts.

Visbiežāk pilsētā manāmas lapsas. Kā norāda Dabas aizsardzības pārvalde, lapsas pilsētā ir normāla parādība, jo cilvēku klātbūtne tām netraucē. Tomēr iedzīvotājiem jāievēro distance un jāpārrunā drošība ar bērniem. Lai gan Latvija kopš 2010. gada ir brīva no trakumsērgas, meža zvēri joprojām var būt neprognozējami. Arī citviet reģionos novērotas dīvainas parādības Valkas mežos: Eksperta viedoklis, kas apliecina savvaļas sugu aktivitāti apdzīvotu vietu tuvumā.

Savvaļas putni un pilsētnieku miers

Neskaitot četrkājainos viesus, izaicinājumus rada arī sudrabkaijas un vārnas. Ornitologi skaidro, ka agresīva uzvedība parasti saistīta ar ligzdošanas vietas aizsardzību. Lai mazinātu putnu koncentrāciju pilsētā, speciālisti iesaka:

• Sakārtot atkritumu saimniecību: Izmantot slēgtas nojumes un cieši noslēgtus konteineru vākus.
• Neprovocēt putnus: Vasaras sezonā putnus nebarot, jo tie paši spēj atrast dabisko barību.
• Rīkoties savlaicīgi: Ja uz jumta sāk veidoties kaiju ligzda, traucēt to vēl pirms olu dēšanas. Kad mazuļi ir izšķīlušies, putni kļūst agresīvi, aizsargājot savu pēcnācējus.

Atcerieties – savvaļas putnu apzināta nonāvēšana vai sagūstīšana ir aizliegta, tāpēc risinājumi jāmeklē preventīvā vides sakārtošanā.

Avots: Jelgavas valstspilsētas pašvaldība

Cik daudz ūdens patiesībā ir nepieciešams organismam? Lai gan bieži dzirdam ieteikumu dzert pēc iespējas vairāk, patiesībā gan nepietiekama, gan...

The post Cik daudz ūdens ir jādzer appeared first on Hitnet.lv.

Bildes esot no viņa zvejošanas brīža Audupes krastā pie viena vērojot lauču pavasara rotaļas. Bildes šeit atkal apjukušā kārtībā ielikušās.

Nosaukums: Mīlestības hipotēze.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Latvijas mediji
Gads: 2023
LPP: 400

Ali Hazelwood, The love hypothesis., 2021.
Tulkojums latviešu valodā- Renāte Kārkliņa

Par grāmatu–
Olīva Smita uzsāk studijas doktorantūrā un, lai arī dzīvo vientuļu un noslēgtu dzīvi, ātri iegūst dažus sirdsdraugus. Lai izvairītos no sarežģījumiem attiecībās, viņa samelo labākajai draudzenei, ka viņai jau ir puisis ar kuru viņa tiekas. Saprotot, ka vajag pierādījumus, viņa noskūpsta pirmo vīrieti, kuru sastop universitātes laboratorijas gaitenī. Un tas izrādās neviens cits, kā Ādams Kārsens- jauns profesors, kurš visā universitātē pazīstams ar savu cietsirdīgo attieksmi pret visiem studentiem.

Kad lasīju ”Prometeja” izdoto šīs pašas autores darbu ”Līgava”, kaut kur aprakstos pamanīju, ka ir viņai ir izdota vēl viena grāmata. Tad nu bibliotēkā sameklēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, kā ir- bija tā, kā bija sagaidāms. Romantiskā deva biezā slānī, tad nāk komēdijas slānis, tad nedaudz drāmas un beigās visi dzīvoja laimīgi. Tāda viegla, gaisīga un visnotaļ raiti lasoša grāmata.

It kā nevajadzētu salīdzināt abas grāmatas, bet nevilšus tā sanāk- galvenā varone diezgan līdzīga gan uzvedībā, gan vēja slotas dzīves pieejā. Arī grāmatas galvenais vīrietis likās teju pārcelts. Un sekss. Laikam palieku vecs puritānis, bet tas seksa pasākums likās pārāk triviāli idealizēts. Un neinteresants. Un gala beigās- vesela nodaļa?! Tur, kur pietika uzrakstīt ”… un viņi visu nakti baudīja mīlas priekus”, tika sadzejota vesela nodaļa. Ai, laikam jau tai vieglajai romantikai vajag arī kādu drāziena devu. Labi, man tā romantiskā literatūra tomēr pasveša. Gan jau viss ir žanra kanonos.

Lai arī grāmatas sižets bija uzreiz skaidrs no ceturtā vāka apraksta un nekādi pavērsieni te nebija gaidāmi, lasīju ar interesi. Autorei ir laba valoda un laba spēja salikt kopā tādus personāžus, kas viens otru ļoti labi papildina. Un tur tika salikti kopā dažnedažādi tipi un tipiņi. Līdz ar to sanāca labi strukturēts stāsts, kas papildināts gan ar jautrām, gan neveiklām (un ne mazāk jautrām) situācijām. Vienīgi tā dramatiskā daļa, manuprāt, sanāca mazliet samocīta. It kā jau iederējās, bet tomēr iepriekš prasījās kāds nebūt mājiens, ka tas bija gaidāms.

Kā jau iepriekš minēju, man tā romantiskā literatūra tāda pasveša. Bet šo tomēr riskēšu ieteikt. Patiešām bija interesanti padzīvot līdzi medicīnas doktorantiem, profesoriem un akadēmiskās dzīves skarbajām (un ne tikai) attiecībām. Varētu pat teikt, ka mēģināšu vēl kādu šī žanra grāmatu. Bet pēc kāda brīža.

2. aprīlī plkst. 13.00 Madlienas evaņģēliski luteriskajā baznīcā notika Madlienas kultūras nama, Madlienas vidusskolas un Mūzikas un mākslas skolas rīkots Lieldienu koncerts “Gods Dievam Augstībā!”. Šāds kopīgi organizēts tikšanās brīdis mūsu pagasta dievnamā Lieldienās notiek jau otro gadu pēc kārtas. Pasākums pulcēja dažāda vecuma klausītāju loku, sākot no pašiem mazākajiem skolēniem, radot svētkiem atbilstošu, mierpilnu  un mīļu noskaņu.

Koncertu atklāja Mūzikas un mākslas skolas audzēknes Māras Sproģes dvēselisks priekšnesums flautas izpildījumā, ko sagatavoja un arī pavadīja pedagoģe Vita Ervalde. Ar svētku uzrunu klātesošos sveica draudzes mācītājs Reinis Ornicāns, aicinot aizdomāties par Lieldienu patieso nozīmi un ticības vietu cilvēka dzīvē.

Pasākumu papildināja 10. klases skolnieces Alises Streiles lasījumi no Salamana Pamācībām un Līnas Kempes dzejas rindas, kas caurvija visu koncertu. Madlienas vidusskolas 3.–9. klašu koris Ivetas Mežajevas vadībā izpildīja skaisto Imanta Kalniņa dziesmu “Lūgšana”. Paldies par jaukajām dziesmām sakām arī Madlienas kultūras namu pārstāvētajam meiteņu ansamblim, kuru vada skolotāja Liene Seržante.

Koncerta izskaņā visi klātesošie vienojās kopīgā dziesmā “Māci man ticēt”, kuras laikā ērģeles spēlēja Ināra Strelkova. Šis brīdis radīja īpašu kopības sajūtu.

Sirsnīgs paldies draudzes vadītājai Rasmai Vērpējai par viesmīlību un  ieguldījumu koncerta atbalstīšanā. Lai mūs visus ik dienu vada Dieva labvēlība un mīlestība!

12. klases skolniece un skolēnu pašpārvaldes prezidente Linda Kalniņa

Šoreiz sarunu Ļvivas Ivana Franka universitātē pārtrauc gaisa trauksme. Saruna, kas turpinās tuvējā parkā, jau ir pavisam citāta – runājam par iemesliem, kāpēc Ukrainai par katru cenu nepieciešams pievietoties Eiropas Savienībai. Šai sarunai īpašu smeķi piešķir nesen Kijivā satikts  igauņu diplomāts un viņa latviešu dzīvesbiedre, kas pie mums parkā pienāk ceļā uz Lieldienu brīvdienām mājās un piekrīt padalīties ar savu skatījumu par Baltijas valstu ceļu Eiropas Savienībā. 

Ļvivā arī apciemoju Ļvivas kultūras centru (Lviv Culture Hub), kas ar Spānijas valsts finansējumu izveidots bijušās Ļvivas Radio telpās. Arī te Ukrainas sarežģītā pagātne kārtu kārtām – Ļviva līdz 2. Pasaules kara sākumam bija viena no svarīgākajām Polijas 2. republikas reģionālajām pilsētām, Ļvivas un blakus esošās Ternopiļas reģioni padomju totalitāros žņaugus izjutuši līdzīgos gados kā Latvija. Šis, protams, nozīmē ievērojamas atšķirības ar pārējo Ukrainu, kura padomju sistēmā dzīvoja jau kopš Ukrainas neatkarības sagrāves 1922. gadā.

Šodien šis kultūras centrs un pilsēta kopumā ir kā Ukrainas sabiedrības integrācijas katls – daudzi iekšzemes bēgļi no agresorvalsts okupētajiem Ukrainas austrumiem patvērumu raduši tieši Ļvivā un tās apkārtnē. Kāda sieviete no Doņeckas pilsētas stāsta, ka ukraiņu valodā sākusi pa īstam runāt tikai tad, kad 2014. gadā abi ar vīru, katrs sava, sekmīga uzņēmuma īpašnieki, sapratuši, ka diemžēl agresora okupācija būs nenovēršama, nāksies pārcelties uz dzīvi citur un ceļi aizveduši uz Ļvivu. Ivana Franka universitātes studentu auditorijā studente no Ukrainas austrumu pilsētas Harkivas atzīst, ka Ļvivas studentu vidē iejusties nav bijis viegli mentalitātes atšķirību dēļ. Centra vadītāja Lesja,  izrādot centra telpas, saka - “kad ar ģimeni pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā mana darba dēļ vairākus gadus dzīvojām Kijivā, sapratām, cik maz zinām un pazīstam savu valsti.” 

Ļesja arī pastāsta par plāniem, kā tiks pārbūvēts ēkas vēsturiskais lifts - rietumukrinā ir īpaši daudz kara veterānu, kuru reintegrācija Ukrainas sabiedrībā, līdztekus citiem smagiem un lieliem uzdevumiem, ir vēl viens no veicamiem darbiem. Centrs plāno īpašas mākslā un kultūrā balstītas veterānu reintegrācijas programmas, lai palīdzētu kara cirsto psiholoģisko brūču dziedēšanā un traumu pārvarēšanā. 

Zemes reforma Latvijā. Līdzīgas reformas pēc I Pasaules kara notika daudzviet Eiropā. Tomēr Latvijā tā bija viena no radikālākajām, jo pilnībā iznīcināja muižas kā ekonomisku un politisku spēku. Zemes sadalīšana sīkās saimniecībās ļāva tikt pie zemes jebkuram gribētājam, taču kavēja bagātu latviešu lielsaimniecību attīstību. Sekas šādai zemes sadrumstalotībai jūtam vēl šodien, kad senie īpašumi atkal denacionalizēti. Tāpat joprojām cīnāmies ar postažu, ko zemes reforma nodarīja veco muižu ēkām. Patiesībā var teikt, ka Latvijas agrārreforma bija drīzāk politiski sociāla nevis ekonomiska revolūcija. Jaunas valsts stūrakmens uz veca naida drupām. Šķiru cīņas atriebe. Vai tolaik, pirms teju 100 gadiem, latvieši varēja rīkoties prātīgāk? Daži teiks - citādāk nevarēja. Bet varbūt vajadzēja? Par Latvijas agrārreformas plusiem un mīnusiem stāsta Mārtiņš Ķibilds vienā no LTV raidījuma “Atslēgas” sērijām.

****

Pēc Brīvības cīņām pirmo patiesas brīvības gadu Latvija sagaidīja sadragāta. Piecus gadus zemi bija postījis pasaulē lielākais karš. 80 000 lauku sētu iznīcinātas, vairāk nekā 100 000 - smagi cietušas. Tā bija ceturtā daļa no visām saimniecībām. Teju 30% aramzemes bija atmatā. Pats lielākais zaudējums bija cilvēki. Karš Latvijai laupīja vienu miljonu iedzīvotāju - 40% nācijas bija nogalināti vai aizbēguši. Kad mazākā daļa bēgļu atgriezās, savas mājas tie bieži vairs nepazina. Visur, kur pāri gāja fronte, lauki bija nosēti ierakumiem, dzeloņdrātīm, šāviņu bedrēm un nesprāgušām granātām. Ļaudis dzīvoja kara zemnīcās - tumsā un mitrumā. Sienu lopiem pļāva mežā. Pirms ķerties pie arkla, no lauka bija jāizravē drāšu žogi un jāaizber tranšejas. Ja kāds pleķītis palicis līdzens, ļoti iespējams tur aprakti kritušie.

Jaunsaimnieku mitekļi kara zemnīcās Vidzemē (augšā) un Latgalē (apakšā).

Vēsturē svarīgākie notikumi visbiežāk ir politiski. Vai zemes reforma būtu izņēmums? Nē. Politikas tajā bija pārpārēm. 1920.gada pavasarī Latvijas tauta pirmoreiz vēlēja savu parlamentu - Satversmes sapulci. 80% tautas bija laucinieki, no tiem 2/3 bezzemnieki - muižu darbaspēks. Lauku ļaudis prasīja zemi. Viņiem tā bija jādod. 1920.gada 16.septembrī tika pieņemts pirmais Agrārās reformas likums.

Zemes reformas politisko nozīmi apstiprina vārdi, kas izskanēja no Satversmes sapulces tribīnes pašā reformas sākumā: “Šodien Augstais Nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs - būt vai nebūt Latvijas valstij.” Zemes pārdalei bija jākļūst par jaunās valsts stūrakmeni - uz vecajiem pamatiem tā nevarēja pastāvēt. Vecie pamati bija muižniecība. Puse Latvijas lauku zemes piederēja muižām. Pusotru tūkstoti muižu kontrolēja nepilns tūkstotis ģimeņu - niecīga daļa no iedzīvotāju kopskaita. Turklāt tie bija latviešu nīstie vācieši. Tiesa, 40% zemes piederēja vecsaimniecībām - latviešu zemniekiem, kas to bija izpirkuši no muižām pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tādu saimniecību bija ap 150 000. Vēl 10% zemes piederēja valstij un pilsētu pašvaldībām.

Zemes mērīšana un iedalīšana agrārās reformas laikā.

Agrārās reformas likumi šo iedalījumu radikāli pārmainīja. Vispirms valsts nacionalizēja, proti, atņēma muižniekiem zemi, un pēc tam par simbolisku cenu to iztirgoja zemniekiem. Nedaudz klāt sev piepirka vecsaimniecības, bet lielāko daļu zemes izpirka bezzemnieki. Tā tapa nepilni 55 000 jaunsaimniecību. Ap trešdaļu zemes, galvenokārt mežus, valsts paturēja sev.

Jaunsaimniecība Tukuma apkārtnē, 20.gadsimta 20.gadi.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Latviešu neapmierinātība ar muižu privilēģijām un pastāvošo agrāro iekārtu bija manāma jau krietni pirms Pirmā Pasaules kara. Kulmināciju šī spriedze sasniedza 1905.gada revolūcijas laikā. Līdz Pirmajam Pasaules karam latviešu zemnieki  bija izpirkuši no muižām ap 39% zemes, tomēr laukos bija milzīgs bezzemnieku skaits ar sliktu materiālo un tiesisko stāvokli, kuriem nebija nekādu izredžu kādreiz tikt pie savas zemes. Vairums zemju piederēja muižām, bet latviešu zemes rentniekiem pastāvošā likumdošana nesniedza pārliecību par zemes iegūšanu savā īpašumā nākotnē. Savukārt zemniekus, kas jau bija ieguvuši zemi un mājas īpašumā, nospieda parādi kredītsabiedrībām, kā arī nespēja būtiski ietekmēt zemes pārvaldes likumus. Šādos apstākļos agrārreformas nepieciešamība kļuva acīmredzama.

Latvijas Satversmes sapulce 1920.gadā pieņēma likumu “Par Valsts zemes fonda nodibināšanu” un likumu “Par Valsts zemes fonda izlietošanu”, kas ielika pamatu zemes reformai. Sekoja vairāki citi likumi - “Par zemes ierīcības komitejām”, “Par agrārreformas nostiprināšanu” un “Par piešķirtās zemes nodošanu privātīpašumā vai atdošanu dzimtas nomā”. Visus šos likumus apvienoja vienotā Agrārās reformas likumā. Reformas mērķis bija jaunu zemnieku saimniecību radīšana un jau esošo sīksaimniecību paplašināšana, paredzot lielsaimniecību, galvenokārt muižu zemes sadalīšanu mazākās platībās.

Valsts zemes fondu veidoja atsavinātie īpašumi - bijušās valsts zemes, muižas un meži; privātās muižas, izņemot no muižām atdalītās un pārdotās zemnieku zemes; mācītāju muižas un zemes; pilsētu bruņinieku muižas; bruņniecību un muižnieku korporāciju muižas; vācu okupācijas laika kolonizāciju biedrību, ārvalstu banku un sabiedrību iepirktās zemes; tāpat vēl nepārdotās zemnieku mājas. Tā valsts savā pārziņā ieguva 3 396 815 hektārus zemes jeb 52% visu lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. Iepriekšējiem īpašniekiem tika atstāta neatsavināmā zemes daļa 50 hektāru platībā, kas varēja arī nebūt muižu centri. Mācītāju vajadzībām no bijušo mācītājmuižu zemēm atstāja 50 hektārus. Kopā ar zemi pret atlīdzību varēja tik atsavināti arī mājlopi un inventārs.

Tiesības uz zemi bija katram 18 līdz 65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kam nebija savas zemes vai tā bija mazāka par 22 hektāriem. Reformas sākumā pieteicās ap 43 000 pretendentu, bet 1921.gadā to skaits jau sasniedza 100 000. Zemes sāka pietrūkt, tāpēc pretendenti tika sadalīti kategorijās. Vispirms zemi saņēma Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, tad kritušo karavīru ģimenes locekļi un kara invalīdi; pēc tam karavīri, kas vismaz pusgadu dienējuši Latvijas armijā vai piedalījušies Brīvības cīņās, tāpat latviešu strēlnieku bataljonu kritušo piederīgie; tad visi pārējie bezzemnieki savā pagastā; tad bezzemnieki, kas nav konkrētā pagasta iedzīvotāji, bet kam ir saimniecības uzsākšanai vajadzīgais inventārs; visbeidzot visi pārējie. Ārpus kategorijām zeme pienācās valdības, pašvaldību un sabiedriskajām iestādēm, tāpat sociālām un kultūras vajadzībām.

Cits zemes reformas uzdevums bija jau esošo sīksaimniecību paplašināšana. Īpaši aktuāli tas bija Latgalē, kur lielākā daļa zemnieku bija sīkzemnieki ar tiem piederošajām šņorzemēm, kuras vajadzēja paplašināt, izveidojot viensētas. Tāpat ar zemi bija jānodrošina Latgales bezzemnieki, izmantojot šim nolūkam pat cilvēku pārcelšanu uz retāk apdzīvotām Latgales teritorijām. Īstenojot agrārreformu tika veidotas gan lauksaimniecības, gan amatnieku un zvejnieku saimniecības. Reformas rezultātā tika likvidēti visi agrākie servitūti un citi zemes lietošanas ierobežojumi, kas nu atļāva zemniekiem medīt un zāģēt kokus savā mežā, zvejot zivis savos ūdeņos un tamlīdzīgi. Kopumā zemes reformas gaitā Latvijā izveidojās 54 128 jaunsaimniecības.

Muižas bija feodālās iekārtas paliekas un to pārveide neizbēgama. Zemes reforma notika daudzviet Eiropā. Galvenais jautājums bija - kā tieši ierobežot muižu varu? Cik daudz un kā atņemt? Latviešu demokrāti Kārļa Skalbes baltā kaķīša miermīlībā aicināja: nebūsim barbari - zeme ir jāatpērk nevis jāatņem! Ulmaņa Zemnieku savienība rosināja zemi atņemt bez atlīdzības, tomēr atstāt muižniekam 100 hektārus un muižas centru. Visradikālākie bija sociāldemokrāti - ir jāatņem viss un lai viņi lasās! Krusta karos tie taču mūsu zemes grāba bez maksas! Sociķu trubadūrs Rainis skaidri definēja reformas galveno mērķi - revanšu: “Pats galvenais ir, vai ir iznīcināma muižniecības vara Latvijā? Šis jautājums ir gadsimtu jautājums. Ar viņu sākusies mūsu vēsture un vēsturiskā cīņa beigsies labi tikai tad, kad šī ļaunā vara, no kuras mūsu nelaimes, tiks iznīcināta. Mēs gribam nodot zemi tanīs rokās, kas viņu apstrādās. Vai vēlreiz jāpērk no muižniekiem? Mēs ņemam atpakaļ to, kas mums pieder!”

Latvijas Satversmes sapulce lēma par muižnieku zemju ekspropriāciju zemes reformā.

Un Rainis patiešām saņēma. Valsts par īpašiem nopelniem viņam piešķīra Durbes pusmuižu pie Tukuma - pili un 22 hektārus zemes. Iepriekšējais iemītnieks barons Luiss fon der Reke bija spiests izvākties. Viņam atļāva īrēt dažas istabas citā agrākajā dzimtas kungu mājā Šlokenbekā. Parlamentā bija pieņemts kompromisa likums - muižniekiem var atstāt 50 hektārus zemes un tā var arī nebūt muižas centrā. Īpašas vietējās komisijas izlēma, vai kungu māju konfiscēt… sabiedrības labā.

Rainim Durbes pusmuižu piešķīra pēc atgriešanās no emigrācijas Šveicē,
padzenot no mājām baronu fon Reki, kurš par Latviju cīnījās Neatkarības karā.

Barons fon Reke bija karojis par Latvijas neatkarību Brīvības cīņās. Rainis no trimdas atgriezās, kad cīņas jau bija galā - vien nedēļu pirms vēlēšanām. Lojalitāte Latvijai? Kara jūklī ar to bija slideni. Pat sociķi īsi pēc valsts proklamēšanas izstājās no Tautas Padomes un nepiedalījās nevienā Ulmaņa pagaidu valdībā. Muižnieku lojalitāte netika nopietni vētīta - visi tika mesti pār vienu kārti. Gan tie, kas pieslējās Bermontam un fon der Golcam, gan pasīvie nogaidītāji, gan Ulmanim lojālie. Sanāca, ka tie, kas karoja par 18.novembra Latviju, bija karojuši paši pret sevi. Viņu valsts tagad viņus aplaupīja.

Rainis savā Durbes muižā, 20.gadsimta 20.gadi.

Rainis gan bija goda vīrs. Sirms būdams un negribēdams muižu apsaimniekot, viņš no tās atteicās - uzdāvināja Skolotāju Savienībai. Taču, kā jau goda vīram, viņam piemita arī zināma godkāre. Dāvinājumā bija nosacījums, ka muižā ierīkojams arī Raiņa un Aspazijas muzejs. Šodien pilī saimnieko Tukuma muzejs, kas līdzās Rainim un Aspazijai beidzot ceļ godā arī fon der Rekes dzimtu. Pati pils ir glīti restaurēta - viens no retajiem veiksmīgajiem Latvijas muižu stāstiem.

Raiņa un Aspazijas muzejs Durbes pilī, 20.gadsimta 30.gadi.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Agrārās reformas tiesiskajā pamatojumā tika ielikts vēsturiskā taisnīguma princips. Muižu zemju atsavināšanu pamatoja ar to, ka muižnieki savas muižas pārsvarā nebija pirkuši, bet mantojuši no senčiem, kuri savukārt zemi ieguva pēc Latvijas teritorijas pakļaušanas 13.gadsimtā. Tāpēc latviešiem esot pirmtiesības uz savu tēvutēvu zemi. Vēsturnieki pat domā, ka, nerisinot agrāro jautājumu, būtu apdraudēta neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana, jo sabiedrība sagaidīja, ka latvieši beidzot varēs būt saimnieki savā zemē. Vajadzēja tautā nostiprināt pārliecību, ka notikusi pilnīga atbrīvošanās no svešzemju kundzības gan politiski, gan saimnieciski.

Muižas Latvijā galvenokārt piederēja Baltijas vācu baroniem, bet Latgalē - poļu dzimtām vai pārpoļotiem vāciešiem. Reformas gaitā valsts nacionalizēja ap 1300 vācbaltiešu muižu, kas bija lielākas par 2000 hektāriem, taču bija arī muižnieku dzimtas, kurām piederēja vairākas muižas ar simtiem tūkstošu hektāru kopplatību. Kopumā zemes reformas ietvaros bez atlīdzības tika nacionalizētas 1479 muižas, 294 pusmuižas un 171 mācītājmuiža. Vācbaltu muižnieki gan paši lielā mērā bija vainīgi pie tik nesaudzīgas attieksmes, jo Pirmā Pasaules kara laikā loloja ideju par Vācijas protektorātā esošu Baltijas hercogisti, kurai piedāvāja pat daļu savas zemes kolonizācijas vajadzībām, lai Vācijas bezzemnieki un karavīri varētu šo zemi iepirkt un kolonizēt Latviju. Tāpat vietējie muižnieki piedalījās 1919.gada cīņās pret Latvijas valsti - gan Liepājas puča laikā, gan Cēsu kaujās provāciskās Niedras valdības karaspēka vienībās, gan Bermonta avantūrā.

Bez tam daudzas Latvijas muižas bija stipri cietušas Pirmā Pasaules kara laikā gan no tiešajiem kara postījumiem, gan boļševiku Stučkas valdības dēļ, kas muižās ierīkoja 230 padomju saimniecības (sovhozus). Turklāt karadarbības dēļ daudzas muižnieku dzimtas bija atstājušas Latviju un muižu saimniecības stāvēja pamestas. Latvijas valdība uzskatīja, ka muižas nespēs atjaunot savu saimniekošanu līdz pirmskara līmenim, jo arī pirms kara tikai nedaudz muižu gada bilanci spēja noslēgt bez finanšu zaudējumiem. Tāpēc gandrīz pusi Latvijas muižu valsts bija pārņēmusi jau pirms Agrārreformas likuma stāšanās spēkā. Kopējā šādu īpašumu platība bez mežiem bija 800 442 hektāri. Jau 1919.gada beigās un 1920.gadā norisinājās iepriekšēji zemes sadalīšanas darbi.

Tomēr vienu var teikt droši - valsts pieļāva kļūdu, neparādot lielāku toleranci tiem vācbaltiešu muižniekiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību Brīvības cīņu laikā. Tādu nemaz nebija tik daudz, tāpēc viņi noteikti bija pelnījuši citādāku attieksmi, jo īpašu tādēļ, ka pret poļu muižniekiem tā bija daudz pozitīvāka. 1929.gadā noslēgtas slepenas vienošanās ietvaros Latvija izmaksāja emigrējušajai poļu muižniecībai kompensāciju par atsavinātajām muižām. Tas tika skaidrots ar to, ka Polijas armija Brīvības cīņu laikā palīdzējusi atbrīvot Latgali. Saskaņā ar vienošanos, Latvija no 1929. līdz 1937.gadam samaksāja Polijai 5 297 500 latu. Valdība pieņēma arī slepenus lēmumu par kompensācijām bijušajiem muižu īpašniekiem - Itālijas, Francijas, Šveices, Austrijas un Somijas pavalstniekiem. Šo kompensāciju kopējais apjoms sasniedza 877 000 latu.

Taču pret vāciešiem attieksme bija citādāka, pat ja tie bija piedalījušies Latvijas Brīvības cīņās. Tāpēc 1925.gada aprīlī vācbaltiešu deputāti Saeimā pieprasīja kompensāciju par ekspropriētajiem zemes īpašumiem - 1200 miljonus zelta franku. Tomēr pirms izšķirošās balsošanas vācu frakcija sēžu zāli pameta un prasība tika noraidīta ar nelielu balsu pārsvaru. Tad vācu deputāti Vilhelms fon Firkss un Manfrēds fon Fēgezaks iesniedza sūdzību Tautu Savienībai (ANO priekštece) par minoritāšu tiesību pārkāpšanu Latvijā, jo bez atlīdzības bija atsavināta tikai Baltijas vāciešiem piederošā zeme un muižas. Latvijas valdība atbildē Tautu Savienībai akcentēja reformas sociālpolitisko pamatojumu - bez agrārās reformas Latvijā nebūtu iespējams sociālais miers, jo boļševistiski noskaņoto bezzemnieku un sīkzemnieku nodrošināšana ar zemi un darbu ir būtisks apstāklis sociālā miera nodrošināšanā. Arī Tautu Savienība vācbaltiešu prasību noraidīja.

Vairumam muižu liktenis bijis nesaudzīgs. Lestenes pēdējais īpašnieks Pauls fon Firkss pēc reformas palika saimniekot muižas centrā kā nomnieks. 1934.gadā kungu māju valsts piešķīra ģenerālim Mārtiņam Hartmanim. Latvijas piļu patriarhs Imants Lancmanis atzīst, ka tolaik tikai divas latviešu ģimenes pratušas apgūt muižas ar aristokrātisku cieņu - Valdeķu Benjamiņi un Lestenes Hartmaņi. Baigajā gadā Hartmani nošāva. Muižā ierīkoja skolu. Kad 90.gados iebruka jumts, skola izvācās. Pamesto muižu mantoja Hartmaņa meita dzejniece Astrīde Ivaska. Nespēdama to uzturēt - pārdeva. Kungu māja vēl ir pie žēlas dzīvības, bet lielākā daļa saimniecības ēku sabrukušas.

Viena no sabrukušajām Lestenes muižas saimniecības ēkām šodien.

Laika gaitā jauno latviešu kungu manieres auga, diemžēl to pašu nevar teikt par attieksmi pret muižnieku mantojumu. Cēres kungu māju ķēris tipiskākais muižu liktenis - lielākoties tajās ierīkoja skolas, pagastvaldes vai Tautas namus. Cēres zirgu un liellopu paraugmuiža bija pamesta jau pirms reformas. Barons Ādams fon Knige aizbēga Stučkas sarkanā terora laikā. Kopš 1921.gada un joprojām te ir pamatskola. Klasicisma stila ēka pārbūvēta latviešu praktiskajā stilā - šīferis, plastmasa, eļļas krāsa. Ēkai nav pat pieminekļa statusa - te vairs nav ko aizsargāt.

Šīfera jumts un plastmasas logi - viss, kas palicis no Cēres muižas senās godības.
Līdzīgs liktenis zemes reformas dēļ piemeklēja daudzas muižu ēkas.

Ļaudis, kas 1905.gadā bija muižas dedzinājuši, taču nekļūs sentimentāli par vecu ķieģeli. Jaunajai Latvijas valstij vecās godības paliekas bija vien utilizējami būvķermeņi. Ir nostāsts par padomju kolhoza sievām, kas ar lāpstām dauzījušas ģipša rozītes no Rundāles pils apmetuma. Droši vien taisnība, taču viņas tikai turpināja brīvās Latvijas vandāļu tradīcijas. Rundāles pils liktenis pēc zemes reformas ir kliedzošs pierādījums, ka nevis padomju vara, bet mēs paši sākām veco piļu izvarošanu.

Tautas izglītības vārdā izpostītā “latviešiem svešā” Rundāles pils.

Bermonta izdemolēto Rundāli kāroja daudzi - vietējie laucinieki vaislas lopu stacijai, Izglītības ministrija mazgadīgo kolonijai. Bija arī plāns pili nojaukt un ķieģeļus izdalīt zemniekiem, vai gluži pretēji - ierīkot prezidenta rezidenci. Beigās iemitināja skolu un Kara invalīdu biedrību. Baltajā zālē, izlaužot caurumus sienā, iebūvēja koka skatuvi un bleķa krāsnis. Veco holandiešu krāšņu podiņus iemūrēja plītīs skolotāju dzīvokļos. Skolas tualeti ietaisīja zem galvenajām kāpnēm. Invalīdu dzīvokļos atejām izlauza caurumus grīdā uz pagrabu. Kamīnzālē atejas caurums bija… kamīnā. Uz jumtiem auga koki, dzīvokļos turēja lopus, logi aizbāzti ar salmiem, vecos kokus dārzā nocirta malkai.

No koka dēļiem būvētā skatuve un bleķa krāsnis Rundāles pils Baltajā zālē, 20.gadi.

Kad pieminekļu valde sacēla traci, invalīdus izlika un sāka Rundāles restaurāciju, skolu pārvietojot uz sānu spārnu. Bet arī tad demolēšana nerima. Skolas zālei izārdīja piecas pils istabas, direktora kabinetam hercogienes tualetes buduāru un vēl astoņas holandiešu krāsnis. Trīs no tām pārvietoja uz Rīgas pili - uz valsts prezidenta apartamentiem. Ulmanis 1938.gadā par godu zemes reformas noslēgumam rakstīja: “Latviešu karavīrs pieprasīja norēķinu par gadu simtus ilgo saimniekošanu savā senču zemē visiem, kam bija un palika svešs latviešu arāja un līdumnieka kultūras gars.”

“Latviešu arāja un līdumnieka kultūras gars” hercogienes buduārā Rundāles pilī, 20.gadi.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Jau 1905.gadā latvieši izcēlās uz citu Eiropas tautu fona ar savu negausīgo muižu un piļu dedzināšanu un vandalizēšanu, kā dēļ bojā aizgāja nenovērtējami arhitektūras un mākslas šedevri, izcilas bibliotēkas. Tiesa, tolaik pie vainas nebija tik daudz pašu latviešu zemnieku “sarkanums”, kā to centās apgalvot vācbaltiešu baroni, cik no pilsētām iebraukušie boļševiku aģitatori un kaujinieki, kas arī bija lielākie muižu dedzinātāji. Tāpat jāatceras, ka lielos nemieros, revolūcijās un līdzīgos vēstures griežos kultūras mantojums cieš gandrīz vienmēr, jo ļaudīm, kas cīnās par savu nacionālo, politisko vai ekonomisko brīvību, rūpes par šādu vērtību saglabāšanu tobrīd īsti nav prātā.

Kas attiecas uz muižu ēkām, var saprast arī latviešu attieksmi pret šo tiem it kā svešo mantojumu. Tikko bija beidzies Pasaules karš un Brīvības cīņas, lielākā daļa zemes un ēku izpostītas. Ņemot vērā tā laika ekonomisko un sociālo stāvokli, grūti pārmest valdībai, ka daudzas skolas tika iemitinātas tukšajās un pamestajās muižās. Nevarēja taču bērnus mācīt kara laika zemnīcās, kādās tolaik dzīvoja daudzi jaunsaimnieki. Arī skolotājiem vajadzēja dzīvesvietu. Šādos apstākļos būtu grūti prasīt, lai skolu direktori, skolotāji un bērni jūsmotu par piļu ģipša rozītēm, grāfieņu buduāriem un lielkungu guļamistabām.

Attieksmi pret vācbaltu mantojumu noteica arī latviešu nacionālais aizvainojums par pāridarījumiem pagātnē, ko pastiprināja sociāldemokrātu naidpilnā retorika un labējo partiju nacionālistiskā ideoloģija, kas visu vācisko pasludināja par nevērtīgu un latviešu tautai nevajadzīgu. Šādu uzskata dēļ Latvijā pirmās neatkarības laikā cieta daudzi vācu kultūras mantojuma objekti (lasiet ŠEIT), īpaši muižas. Līdzīga politika turpinājās arī padomju gados, vismaz okupācijas sākumposmā. Lielākajā daļā bijušo Latvijas muižu tika ierīkotas skolas, kas jautājumam piegāja racionāli, likvidējot teju visu seno godību, varbūt kaut ko no tā atstājot tikai direktora kabinetā, skolotāju istabā vai skolas zālē.

Līdz ar to bojā aizgāja izcilas kultūras vērtības. Vien nelielā daļā piļu un muižu, kuru saimnieki izrādījās tālredzīgāki par saviem kolēģiem, izdevās saglabāt to arhitektonisko un māksliniecisko skaistumu. Šīs pilis un muižas šodien ir Latvijas vēstures, arhitektūras un kultūras pērles, kamēr simtiem citu joprojām piedzīvo nožēlojamu likteni, pamazām ejot bojā laika zoba un cilvēku nesaimnieciskuma dēļ. Var jau teikt, ka baronu muižas nekas nesaista ar latviešu kultūru un tradīcijām, drīzāk pretēji, tomēr padomāsim - kā mēs justos, ja bojā būtu aizgājusi izcilā itāļu arhitekta Rastrelli veidotā Rundāles pils, ar kuru tā lepojamies? Paldies Dievam, ziedotājiem un visiem pils atjaunošanas entuziastiem, ka šodien Latvijai pieder viens no skaistākajiem piļu kompleksiem Eiropā!

Stereotips, ka muižas bija pagrimušas un arī tāpēc reformējamas, ir patiess tikai daļēji. Tās pagrima ne jau baronu izvirtības, bet tā paša Pasaules kara dēļ. Līdz karam muižas darbojās kā daudznozaru lielsaimniecības. Piemēram, Lestene bija liela arī tam laikam - pāri par 5000 hektāriem zemes, piecas pusmuižas, 84 zemnieku sētas, savs telegrāfs, bibliotēka, nabagmāja. Lestenē audzēja Holandes liellopus, karpas, foreles, Rīgā tirgoja piena produktus. Ražoja arī graudus, kokmateriālus, kūdru, ķieģeļus. Vēl tagad, par spīti laika zobam, ēku drupās jaušams senās muižas vēriens.

Lauku muižas bija daudznozaru saimniecības ar daudzām dažāda profila ēkām.

Turpretī zemes reformā radītās jaunsaimniecības bija mazas un pamatā katra nodarbojās tikai ar vienu lauksaimniecības nozari. Likums noteica, ka jauna saimniecība nedrīkst būt lielāka par 22 hektāriem. Ja vēlāk to apvienoja ar citu, limits bija 50 hektāri. No vienas puses tas ļāva tikt pie zemes teju jebkuram gribētājam, no otras - liedza uzzelt bagātām latviešu lielsaimniecībām. Daudzi, nespēdami uzņemt apgriezienus, izputēja. Vēl 30.gadu beigās trešā daļa saimniecību bija mazākas par 15 hektāriem. Trīs Vērmaņdārzi. Zemes sadrumstalotība tiek uzskatīta par lielāko agrārās reformas mīnusu un sekas tam jūtam vēl mūsdienās pēc denacionalizācijas.

Agrārā likuma norma, kas aizliedz veidot par 50 hektāriem lielākas jaunsaimniecības.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Zeme prasītājiem netika dota par brīvu - Agrārās reformas likums noteica, ka tā piešķirama par noteiktu atlīdzību. Zemes cena bija atkarīga no tās auglības - jo auglīgāka zeme, jo dārgāka. Vidēji tie bija 10 lati par hektāru, bet varēja būt arī vairāk, tomēr nepārsniedzot 20 latu robežu. Atsevišķi vērtēja par trīs hektāriem lielākus mežus un uz zemes esošās ēkas. Pēc īpašuma faktiskās vērtības novērtēja rūpniecības uzņēmumus, dārzus un ūdenskritumus. Brīvības cīņu dalībniekiem par zemi bija jāmaksā tikai puse tās noteiktās vērtības, bet kara invalīdi zemi saņēma bez maksas.

Diemžēl lielākā daļa no agrārās reformas rezultātā izveidotajām saimniecībām nespēja pašas saviem spēkiem nostiprināties. Liela daļa jaunsaimnieku vēl ilgi dzīvoja zemnīcās, nespēdami uzbūvēt pat savu māju. Tomēr, tā kā agrārā reforma bija viens no jaunās Latvijas valsts pamatuzdevumiem, valdība centās sniegt jaunsaimniekiem materiālu un finansiālu palīdzību. Saimniecībām tika dotas dažādas atlaides, tostarp pirmajos piecos saimniekošanas gados atbrīvojot tās no nodokļiem; būvniecībai tika piešķirti būvkoki, apkurei kurināmais materiāls no valstij piederošiem mežiem par lētu samaksu vai bez maksas; uz atvieglotiem noteikumiem (4% gadā) piešķirti ilgtermiņa kredīti (uz 40, maksimāli - 50 gadiem) jaunsaimniecību būvniecībai un saimniecības iekārtošanai; vēl citi atvieglojumi. Karā izpostītajām saimniecībām piešķīra arī labības sēklu.

Tajā pašā laikā ar likumu bija noteikts, ka jaunsaimniecības, kas radītas agrārās reformas rezultātā, nedrīkst pārsniegt 22 hektāru platību. Tā bija apzināta valsts politika ar domu, lai vienu saimniecību spētu apstrādāt viena ģimene. Latgalē bija mazākas apstrādājamās zemes platības un vairāk cilvēku, kas tās kāroja, tāpēc piešķiramās zemes lielums tika samazināts. Likums arī noteica, ka apvienojot vairākas saimniecības vienā, apvienojamā zeme nedrīkst pārsniegt 50 hektārus. Tas būtiski samazināja lielsaimniecību skaitu un vairoja mazu un vidēju saimniecību īpatsvaru. Reformas noslēgumā 72,7% saimniecību lielums nepārsniedza 20 hektārus; 21,7% veidoja 20 - 50 hektāru saimniecības; 5,2% - 50-100 hektāru saimniecības, bet par 100 hektāriem lielākas saimniecības bija tikai 0,4%.

Agrārreformai Latvijā bija vairāk politisks nekā ekonomisks pamatojums. Sadalīt lielos zemes īpašumus vidēja un maza lieluma saimniecībās nebija ekonomiski izdevīgi. Trūkstot kapitālam, mazajām saimniecībām bija grūti celt produktivitāti. Turklāt, realizējot reformu nereti notika spekulācija ar zemi vai korupcija, kādēļ liels skaits jaunsaimniecību ieguva sliktas kvalitātes zemi, kas nenesa peļņu. Šādas saimniecības bija konkurēt nespējīgas starptautiskajā tirgū, un bija tikai loģiski, ka daudzas no tām bankrotēja. Situāciju vēl saasināja pasaules ekonomiskā krīze 30.gadu sākumā, kad liels skaits sīksaimniecību vairs nespēja atmaksāt no valsts saņemtos kredītus un nonāca ūtrupē.

Daudziem jaunsaimniekiem lauksaimniecība bija nevis peļņu nesoša ražošana, bet iespēja piekopt zemnieku latvisko dzīvesveidu. Tas neradīja labvēlīgu vidi šādu saimniecību izaugsmei. Jaunsaimniecībās dominēja roku darbs, laukus apstrādājot ar zirgiem, jo lauksaimniecības mašīnu iegādei nepietika naudas un tik nelielām saimniecībām tas arī neatmaksājās. Cits blakusefekts bija lielais jaunsaimniecību skaits, kā dēļ lielajās saimniecībās sāka pietrūkt algota darbaspēka. Tas veicināja laukstrādnieku importu no Latgales, Polijas un Lietuvas. Trīsdesmitajos gados Latvijā uzturējās ap 40 000 laukstrādnieku no ārzemēm. Daži to uzskata par pierādījumu lauksaimniecības uzplaukumam, tomēr citi domā, ka šāds cittautiešu pieplūdums radīja negatīvas sekas.

Latvijas un Igaunijas zemes reformas bija visradikālākās Eiropā - tās pilnībā iznīcināja muižniecību. Bez ekonomiskā te bija arī nacionālais naids - aristokrāti un zemnieki nebija vienas tautības. Ceļot jauno, veco ir vieglāk aizmēzt, ja tas ir svešs. Cits iznākums nemaz nebija iespējams. Uz naida drupām celta valsts nevar vienā rāvienā kļūt par šķīstu miera dūju un sabiedrības integrācijas paraugmodeli. Jau pati valsts bija protests - izlaušanās. Vai ar šodienas atjaunoto Latviju nav tas pats? Bet atskatīšanās ar laika distanci asina redzi. Lielākā atklāsme ir nevis “arāju kultūras gara” barbarisms, postot baronu pilis, bet vēstures atkārtošanās. Nieka 20 gados Latvija piedzīvoja nacionalizāciju divas reizes. Pirmo kā uzvarētāji, otro - kā upuri. 1940.gadā komunisti mums atņēma to, ko 1920.gadā bijām atņēmuši muižniekiem. Atšķirība? Vēsture top nevis tad, kad tā notiek, bet kad to apraksta. Vēsture ir mūsu attieksme pret notikušo. Uzvarētāja un upura attieksme atšķiras…

“Laikmeta zīmju” komentārs. Kā tad īsti ar šodienas acīm raugoties vērtēt Latvijas agrārreformu, kas noslēdzās 1937.gadā? Reformai bija gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. Vispirms - šāda reforma nevarēja nenotikt. To noteica latviešu ilgas “pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” un prasība pēc vēsturiskā taisnīguma. Latvieši beidzot kļuva par noteicējiem lauksaimniecībā. Agrārreformas gaitā tika sadalīts 1,6 miljoni hektāru zemes, kuru ieguva 144 681 zemes pieprasītājs. Latvijā zemnieku saimniecību skaits teju dubultojās - no 141 700 saimniecībām 1920.gadā līdz 275 700 agrārās reformas noslēgumā. No jauna tika izveidotas 54 128 saimniecības.

Pieauga lauku iedzīvotāju skaits - laukos dzīvoja ap 76% no visiem iedzīvotājiem, kamēr pilsētu iedzīvotāju skaits samazinājās. Jaunsaimnieki sāka tīrumu iekopšanu, purvu nosusināšanu, attīstīja lauku infrastruktūru - cēla pienotavas, veidoja piensaimnieku sabiedrības, būvēja dzīvojamās un saimniecības ēkas. Radās iespēja iegādāties gan lauku, gan saimniecības darbiem domātu tehniku. Attīstījās graudkopība, lopkopība, piensaimniecība, pieauga eksports. Būtisks jaunās valsts saimnieciskās neatkarības pamats bija linkopība. Jau 20.gadu pirmajā pusē linu šķiedras ieņēma pirmo vietu lauksaimniecības ražojumu eksportā un veidoja gandrīz 25% no visu eksportēto preču kopvērtības. Vēlākos gados eksportā sāka dominēt sviests un cūkgaļa (bekons). Šai jomā Latvija 1938.gadā ieņēma ceturto vietu Eiropā pēc Dānijas, Holandes un Zviedrijas.

Latvijas agrārreforma bija sociāla revolūcija, kas pārveidoja lauksaimniecības pamatus no muižu lielsaimniecībām uz relatīvi mazām zemnieku saimniecībām. Lai arī daudzi ārzemju ekonomisti šaubījās par tik radikālas reformas pamatotību, tomēr drīz vien graudu ražība no viena hektāra strauji pieauga, tāpat lauksaimniecībā izmantotās zemes platība. Jau 30.gadu sākumā valsts sevi pilnībā apgādāja ar lauksaimniecības produktiem. Protams, bija kļūdas un pārāk liela zemes sadrumstalotība, tomēr jāatgādina, ka agrārreforma bija galvenokārt politisks nevis ekonomisks solis. Tās rezultātā tika salauztas pēdējās feodālās iekārtas paliekas un atrisinātas sociālo pretišķību problēmas laukos. Latviešu tauta atguva savu galveno bagātību - zemi un mežus.

kristīgie pasākumi | baznīca

Līdzīgie raksti:

• Nekas nav atrasts