Tik sen sapņoju doties ceļojumā uz Gruziju! Tā diena beidzot ir pienākusi, un mēs ielidojam Kutaisi, no kurienes tālāk pa zemi dosimies uz Batumi (sezonālie lidojumi tobrīd vēl nav sākušies). Gruzijā ielidojam kad Latviju ir pārsteidzis vēla aprīļa sniegs, un te kontrasts ir manāms – Kutaisi gaiss ir vasarīgi silts, un lidostas zālājs ir manāmi izdedzis. Tālumā kalnu virsotnes vēl ir klātas sniegā, bet koki ir tajā spilgti zaļajā tonī, kāds iespējams tikai vēlu pavasarī. Pavasaris ir lielisks laiks, kad doties uz Gruziju!
Līdzīgi raksti:
Ko redzēt Melnkalnē
Apskates vietas Čehijā, Hradeckrāloves reģionā
Praktiska informācija ceļojumam uz Batumi Gruzijā
Lidojums: lidojam ar Wizzair no Rīgas uz Kutaisi un atpakaļ. Lai ielidotu Gruzijā, Latvijas pilsoņiem nav nepieciešama pase, pietiek ar ID karti. Jārēķinās, ka atpakaļceļā nav iespējams pilnībā reģistrēties lidojumam, tāpat jāierodas lidostā uz dokumentu pārbaudi pie reģistrācijas (pat, ja nav nododamās somas). Mēs gan tāpat izvēlējāmies lidot ar pasi, lai tiktu pie jauna zīmoga tajā!
Dzīvošana: dzīvojam Hilton Batumi, viesnīca ir laba, ar labu atrašanās vietu, vienīgi jārēķinās, ka mūsu palikšanas laikā tā bija diezgan noslogota un brokastīs bija ļoti daudz cilvēku (no tā izvairījāmies, dodoties uz otru brokastu zāli, ko gan uz vietas neviens neafišē, jo tā ir tipiski domāta Hilton Honors lojalitātes programmas zelta biedriem).
Mobilie dati, sakari: izmantojām Airalo eSim, jāsaka, kalnos ar pārklājumu bija, kā bija. Vairāk par to, kā izmantot eSim, vari izlasīt šajā praktiskajā rakstā
Nauda: uz vietas samainījām tikai nedaudz skaidras naudas vienā no daudzajām bodītēm uz ielas, mums neprasīja nekādus dokumentus (citi ceļotāji gan ziņo, ka ir bijis nepieciešams uzrādīt pasi). Maksājumiem veikalos izmantojām Revolut karti.
Ekskursijas, transports uz vietas: visi braucieni uz vietas mums tika organizēti ar Pin Georgia Tours, gids Georgijs bija ļoti zinošs un patiešām izbaudījām visu viņa parādīto!
Ja nepieciešams transfērs no Batumi lidostas, var izmantot šo.
Citas ekskursijas, kuras ir vērts apsvērt:
Privāta ekskursija pa Batumi
Izbauciens ar jahtu pa līci
Ekskursija uz Adžārijas vīna darītava
Atlidojot uz Gruziju
Pirmais pārsteigums ir jau lidostā – tā ir nesen atjaunota un, kurā ne virzienā paskaties, visur karājas Eiropas Savienības karogi. Vēlāk savā starpā spriežam, ka tas ir izsaucis tādu “skaties divreiz” reakciju, jo “paga, paga, bet Gruzija taču nav Eiropas Savienībā..?” Nav, bet pie visām valsts iestādēm, un daudz kur uz ielas, uz balkoniem, logos manām Gruzijas, Eiropas Savienības un Ukrainas karogus.
Otrais pārsteigums arī ir turpat lidostā, kad Jēkabu “izrauj” no pasu kontroles rindas uz papildu pārbaudi: “Kur brauksiet? Kur paliksiet? Kad brauksiet atpakaļ?” Jautājumi birst kā no pārpilnības raga. Drošībnieku vidū ir redzami arī ārvalstnieki ar starptautiski zināmu organizāciju emblēmām. Mēs dodamies tālāk, bet no rindas tiek pavilkti vairāki citi cilvēki, grupa arābu vīriešu, kas skaļi protestē, sakot, ka viņi esot pasaukti tikai tāpēc, ka runā arābu valodā. Gruzija ir ļoti populārs galamērķis arābu vidū – Dubaijā dzīvojošie draugi atsaucas uz krāšņo, zaļo dabu, garšīgajiem ēdieniem un labajām cenām. Drošībnieks gan skaidro, ka pārbauda dažādus cilvēkus, bet tūristi turpina skaļi iebilst.
Kamēr turpinām gaidīt uz galveno pārbaudi un zīmogu spiešanu pasē, uzjautāju blakus stāvošajam drošībniekiem, kas noticis. Darbinieks izvairīgi attrauc, nesniedzot konkrētu atbildi. Pēc dažām dienām medijos uzzinām atbildi – ir aizturēts grāmatu zagļu grupējums.
Ceļš uz Batumi no Kutaisi
Nākamās divas stundas, kas paiet ceļā uz Adžārijas Autonomās Republikas galvaspilsētu Batumi, esmu pielipusi pie automašīnas loga – plašas pļavas, kurās ganās govis un zirgi, brīžiem nekautrējoties ieklīstot arī kādā apļveida krustojumā un izbaudot zālienu tā viducī. Dūmakā pazūdošās sniegotās kalnu virsotnes. Vēlāk uzzinu, ka dūmaka tomēr ir sīkās piesārņojuma daļiņas gaisā, ne velti tik ļoti atgādināja Latvijas Sahāras smilšu dienas. Kur ne skaties, spilgti zaļo lapu koki, kas kontrastē ar tumši zaļajiem skujeņiem, Jau tā raibo dabas paklāju izraibina ziedošu akāciju laukumi. Tās zied tik bagātīgi, ka tām nemaz neredz lapas.
Pirmā iepazīšanās ar Melno jūru ir iebraucot Batumi apkārtnē, kad šoseja ved gar pašu akmeņaino pludmali. Ūdens izskatās sudrabains, spoguļojot dūmakainās debesis, un tālumā redzami debesskrāpji. Tā vien liekas, ka tuvojamies kādai no Persijas līča valstīm, nevis esam Melnās jūras krastā.
Iebraucot viesnīcā, apstiprinās vietējo teiktais, ka šobrīd Batumi visvairāk apmeklē Izraēlas tūristi, jo ebreju valodu dzird ik uz stūra. Nometam mantas viesnīcā, vien ātri novērtējot skatu pa logu (te jūra izskatās jau zaļganāka, un turpat blakus slejas vēl viena daudzstāvu ēka ar dzīvokļiem, kas pieejami tirdzniecībai), un skrienam lejā. Esam teju pie pašas pludmales, mūs no tās šķir tikai Bulvāris, parks, kas atdala pludmali un padara to sabiedrībai pieejamāku. Te nav vis monstrozas viesnīcas līdz pirmajam vilnim, bet gan bagātīga zaļā zona, kas sniedzas septiņu kilometru garumā ar vairāk nekā 40 tūkstošiem koku. Šoreiz tikai ejam tam gar pašu maliņu, vērojot maigi lillā ziedošās vistērijas uz ēku fasādēm, jo dodamies vakariņās. Mūs gaida pirmā iepazīšanās ar Adžārijas reģiona virtuvi!
Kulinārais ceļojums uz Gruziju – pirmās vakariņas gruzīnu restorānā
Adžārijas reģiona virtuve tiek raksturota kā asāka, zaļumiem bagātāka, nekā gruzīņu. Man gan nav ar ko salīdzināt, jo Gruzijā viesojos pirmoreiz. Šoreiz ēdisim restorānā Old Boulevard, kas atrodas netālu no viesnīcas.
Uz galda mūs jau sagaida dažādas uzkodas – kukurūzas maize, baklažānu rullīši, zaļie salāti, zaļumu bumbiņas, dažādi sieri. Kā tikko apsēžamies, tiek atnesta arī cepta cūkgaļa un vista – tāds šašliks, kādu mēs to pazīstam arī mājās – un vairāku veidu gaļas sautējumi. Protams, mājas vīns un limonādes. Pēc brīža atnes arī hačapuri, uzzinu, ka tie ir gan tādi plakanie, kā mums atnests, kas atgādina picu, gan laiviņas formas, kas raksturīgāki Adžārijas reģionam. Latvieši būdami, paēdam raiti, un pēc stundas jau liekas, ka tā kā varētu doties tālāk. Nekā nebija! Šeit ir pieņemts ēst ilgi, un ēdienus turpina nest vēl – rīsu un maltās gaļas rullīšus zaļās lapās, kuras sākumā noturam par vīnogu lapām, bet tās izrādās esot kāds no kāpostiem līdzīgajiem augiem. Kad jau liekas, ka tūlīt plīsīsim pušu no pārēšanās, mums piedāvā saldos – čurčellas un baklavu, kopā ar biezu, turku stila kafiju. Kaimiņu klātbūtne te ir jūtama! Nav problēmu gan arī saņemt tēju, jo Gruzija savulaik bija ceturtais lielākais tējas ražotājs pasaulē un to piegādāja visā Padomju savienībā. Skaidrs, kādus suvenīrus mājupceļam es izvēlēšos!
Kad pēc divām ar pusi stundām vakariņas ir galā, ir satumsis un laiks pastaigai. Dodamies uz Batumi jauno daļu, kur ir LED gaismu koši izgaismotas mūsdienīgas daudzstāvu ēkas un muzikālā strūklaka. Uz brīdi šķiet, ka esam kaut kur Ķīnā vai Emirātos, tik spožs izskatās šis jaunais rajons! Apmetuši loku ap dīķi, kurā muzicē uzstājīgu varžu koris, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam ieejot veikaliņā pēc limonādes. Izrādās, te ir ārkārtīgi garšīgās Zedazeni limonādes, kuras turpmākajās dienās kolekcionējam kā tādā atmiņu kladē – citronu, vīnogu, tarhūna, bumbieru, krēma un feihojas. Dienas 10 tūkstoši soļu ir nostaigāti un var beidzot doties pie miera. Neskatoties uz to, ka pulkstenis šeit rāda par stundu vairāk, nekā Rīgā, miegs jau nāk, un jūra aiz viesnīcas balkona ieaijā labi.
Apskates vietas Batumi
Nākamā diena ir paredzēta Batumi iepazīšanai. Dūmaka ir pastiprinājusies, bet temperatūru sola virs 30 grādiem, tāpēc diena jāsāk ar SPF uzklāšanu!
Batumi Centrālais parks
Vispirms pieturam Batumi Centrālajā parkā. Liekas neparasti, te it kā ir daudz tālāk uz dienvidiem, nekā Latvijā, bet parkā vēl zied sakuras. Tik tikko kā pārziedējušas narcises. Mūsu gids, Georgijs, stāsta, ka Batumi atrodas mitrā subtropu klimata zonā, tāpēc te ir plaša augu dažādība, labi augot gan priedes, gan palmas.
Neskatoties uz to, ka ir pats dienas sākums, parkā ir daudz cilvēku. Sievietes un vīrieši ar bērniem, pa kādam cilvēkam uzvalkā, izmantojot iespēju iziet cauri parkam, dodoties savās gaitās. Vērojam parka dīķī bruņurupučus, pāri tam redzamās mājas un klausāmies Georgija stāstījumu, ka tepat blakus savulaik bijis cietums, kurā sēdējis Staļins. Gida vecmāmiņas jaunības laikā šī ir bijusi pilsētas robeža un nav tikusi uzskatīta par drošu vietu.
Paejam garām Fadiko Gogitidze piemineklim, viņa bijusi pirmā gruzīnu izmēģinājumu pilote, un gājusi bojā vien 24 gadu vecumā, vistēriju “griestiem” virs galvas parka stūrītī, krāšņam paulovniju kokam un improvizētam stādu veikalam pie krustojuma – sagrieztās plastmasas pudelēs sastādīti dažādi stādiņi dārzam un dzīvoklim. Te mums arī piesitas “draudziņš”, suns, kas mūs pavada dažus turpmākos kvartālus. Dzīvniekam ausī ir marķējums, kas apzīmē, ka viņš ir vakcinēts. Turpmākajās dienās tādi draugi mums parādās vairākkārt.
Bulvāris
Vispirms izstaigājam Bulvāri, uzzinot par tā tapšanas vēsturi, franču un gruzīnu dārzniekiem, kas strādājuši pie tā izveides. Piestājam pie bambusu audzes, kas gan apmeklētājiem ir slēgta, bet veiksmīgi var priecāties arī ar acīm. Gruzijā aug aptuvini 30 dažādi bambusu veidi, kas ievesti no Āzijas.
Izmetam nelielu loku gan strūklakām, kur arī skan mūzika, teātra laukumu ar skatu uz kādreizējo tehnoloģiju universitātes ēku, uz kuras sāna uzmontēts zelta krāsas panorāmas vads. Tādu vērienu ir pierastāk ir redzēt tālāk uz Austrumiem. Šobrīd gan ēka ir tukša un panorāmas rats nestrādā.
Daudzviet pilsētā redzams šis kontrasts – visās malās notiek celtniecība, top jaunas ēkas, bet ir gana daudzas, kas ir tukšas, lai gan izskatās celtas pēdējās desmitgades laikā. Turpat, izcili glīti senāki nami, kas atgādina Rīgas Kluso centru, bet dažus desmitus metru tālāk, pagalmiņi, kur uz striķiem žāvējas drēbes.
Eiropas laukums
Kad nonākam Eiropas laukumā, pirmais, kas jāzina nekavējoties, ir, kas tā par smaržu?! Smaržo tik dievīgi, ka šķiet – šeit varētu palikt ar tējas tasīti kādā no laukuma kafejnīcām! Izrādās, tie ir laukuma malās augošie citronkoki, kas tobrīd zied.
Skatoties uz laukumu, tam pretī esošo kādreizējo pasta ēku, metālā iekaltos ielas pulksteņus un gar braucamo daļu sastādītās palmas liekas, ka esam kaut kur Francijas dienvidos. Francijas saikne te gan ir – gan dārzu, gan ēku celtniecībā ir bijuši piesaistīti franči.
Aplūkojam laukuma malā izvietoto palielo Mēdejas skulptūru un Georgijs stāsta par tās vēsturi. Grieķu mīts par Jāsonu un agronautiem vēsta par Kolhīdas valsts (mūsdienu Gruzijas teritorijā) princesi Mēdeju, kura esot nodevusi argonautiem zelta aunādu. Leģendu biju dzirdējusi jau iepriekš, bet īsti nekad nebiju sapratusi, kāda tad nozīme aunādai. Izrādās, aitu vilnas vai aunādu izmantošana bijusi zelta iegūšanas metode, to sijājot, tādējādi, leģenda vēsta par šīs tehnoloģijas nodošanu grieķiem. Georgijs stāsta, ka savulaik arī Troja bija tikai leģenda, līdz tika atrasta tās atrašanās vieta. Tiek runāts, ka šis stāsts arī nav leģenda vai mīts, jo pie Gonio cietokšņa, uz kuru dosimies nākamajā dienā, vietējie agrāk esot atsaukušies uz Mēdejas brāļa kapa vietu, kurš gājis bojā šajā cīņā pret argonautiem, pēc dažām versijām, viņa māsa esot to sacirtusi gabalos, pēc citām, viņš bijis nosūtīts uz pārrunām uz argonautu kuģi, kur to izdarījuši agronauti, un izkaisījuši viņa ķermeni jūrā, lai sekojošie kolhu kareivji vispirms apstātos, savākt valdnieka dēla mirstīgās atliekas.
Piazza laukums
Pēc pastaigas pa jau klusākām ieliņām, kur tāpat ir paslēpušies restorāni, vīna veikaliņi un pa kādai suvenīru bodei, kur nopirkt zeķes ar hinkāļiem, nonākam Piazza laukumā. Šeit mums ir sarunāta deju ansambļa “Rasa” uzstāšanās, kur dāma un vairāki kungi demonstrē gruzīnu tautas dejas, gan tradicionāli kāzās dejotās, gan citas. Mirklī, kad atskan pirmās mūzikas notis, garām ejošās sievietes metas dejas ritmos. Georgijs saka, ka tās esot tūristes no citas Gruzijas pilsētas. Atbrīvoti! Aizgrābti vērojam ansambļa uzstāšanos, īpaši, vīriešu soļus, kas, šķiet, pusi no laika pavada gaisā. Košie tērpi, ritmiskā mūzika un dejotāju prasme tā vien uzrunā šos soļus izmēģināt pašiem!
Vēl pirms doties pusdienās, aizejam līdz piestātnei, kur pirmajā dienā braucām garām kādam krāšņam namam, kā izrādās, viesnīcai, kuras visa siena grimst vistēriju ziedos. Piecpadsmit minūtes pavadām, jūsmojot par violetajām ziedlapiņām, ar kurām jau ir noklāta zeme un kas vēja nestas krīt matos, acīs, aiz drēbēm. Vistēriju lietus!
Labākais hačapuri – Adžārijas!
Ir laiks pusdienām, ēdīsim pavisma tuvu viesnīcai, tepat blakus durvīm ir Askaneli Restaurant. Pusdienas bez plašas limonāžu un īsta Borjomi izvēles, šoreiz ēdienam ir viens plāns visiem – hačapuri, un, šoreiz tas būs Adžārijas reģiona tradicionālais, laiviņas formas. Pirms pasūtīšanas Georgijs piedāvā izvēlēties, ēst tādu, kāds tas ir paredzēts – visa maize, un ar jēlu olu, bez olas vai samazinātu maizes daudzumu. Lai arī jēlā ola mani mulsina, nolemju, ka, ja reiz te esmu, jāēd tā, kā paredzēts!
Laiviņu atnes un Georgijs demonstrē, kā tā jāēd, siers jāpakasa nost no maizes maliņām un jāsajauc ar tur iesisto olu un uzliktajiem sviesta kubiņiem. Tad, pa gabaliņam jāplēš nost maizīte un uz tās jāsmērē siers. Izrādās negaidīti garšīgi! Porcija gan ir milzīga, un vismaz ar pusi no siera pīrāga netieku galā. Kad jautājam Georgijam un mūs pavadošajai Sofiko, vai šo ēdienu tiešām ēd mājās vai tas ir tikai tā, tūristiem, viņi saka, ka vismaz pāris reizes mēnesī noteikti, tas esot visvieglākais ēdiens, ko pagatavot, kad “nekā nav”. To noteikti arī pasniedz visās svētku reizēs un, kad nāk ciemiņi.
Botāniskā dārza apskate
Ar pilniem vēderiem atkal ir laiks pastaigai, šoreiz, Botāniskajā dārzā, kas savulaik bija viens no lielākajiem Padomju savienībā un šobrīd tam ir viena no lielākajām augu daudzveidībām pasaulē. Pie vainas tas pats mitrais subtropu klimats, kurā jūtas labi daudzi augi. Zied palmas, bet zem tām – īrisi un tikko kā pārziedējušas narcises. Blakus dobē Kalifornijas magones un neaizmirstulītes, kuras īpaši iecienījušas bites. Botāniskajā dārzā izvietoti vairāki bišu stropi un medu var iegādāties kā suvenīru no botāniskā dārza apmeklējuma. Apostām kanēļkoku un eikaliptu mizas. Eikaliptu koku Gruzijā ir diezgan daudz, jo tie dabīgā veidā susina purvainu augsni. Iebāžam degunu visu rozā krāsu ziedošajās kamēlijās un padzeramies avota ūdeni pie bambusa audzes.
Visbeidzot, izbraucam ar zipline, kas izrādās pārsteidzoši patīkams izbrauciens minūtes garumā pašas Melnās jūras krastā (mums atļauj atstāt somas pie zipline sākuma, pēc tam ar ekskursiju “tramvaju” mūs aizved pie tām atpakaļ, par zipline ir iespējams norēķināties ar karti). Ar dažām stundām botāniskajā dārzā pietiek tikai lai ar to iepazītos, bet ne iepazīt.
Izbrauciens ar Batumi trošu tramvaju un jahtu pa līci, ikoniskā Ali & Nino skulptūra
Nākamā pietura ir trošu tramvaju pietura. Tā kā tepat blakus ir maiņas punkts, beidzot nolemjam samainīt nedaudz sīknaudas, lai varam nopirkt kādu suvenīru arī pie kādas tantiņas, kurai nav karšu terminālis. Summa nav liela, tāpēc darījums notiek raiti, nekādus dokumentus mums neprasa. Jau aizmirsies, ka savulaik šādi naudas maiņas punkti ar izkārtnēm bija tipiska parādība arī Rīgā.
Izbrauciens ar trošu tramvaju ir dūmakā tīts. Kalnu kārtiņas pazūd tālumā, pat it kā netālu redzamā baznīca kalna galā vakara saules gaismās ir ietinusies pelēkdzeltenā miglā. Skats no augšas paveras tāds pats, bet vismaz pilsētas izmēru ļauj novērtēt.
Pēc neilga pārbrauciena atgriežamies krastmalā. Paejam garām kādreizējam čačas tornim, kur plūda gruzīnu stiprais alkohols. Tagad tas ir slēgts, jo izslāpušie ap to stāvējuši caurām diennaktīm. Ejot gar daudzajiem kuģīšiem, saņemam aicinājumus izbraukt ar paraglaideri, nopirkt apelsīnu vai granātābolu sulu, vai svaigas meža zemenes. Mēs gan vispirms gribam apskatīties Ali un Nino skulptūru, kas ir kļuvusi par Batumi simbolu. Tajā attēlots puisis no Azerbaidžānas un meitene no Gruzijas, viņu traģiskajam mīlas stāstam atspoguļojoties metāla skulptūras kustībā, tiem katras desmit minūtes pietuvojoties, saplūstot un tad tiekot atrautiem vienam no otra.
Kad skulptūra apskatīta, ir laiks izbraucienam ar kuģīti! Saulei pazūdot dūmakas kārtā virs horizonta, mēs pirmoreiz dienas laikā izjūtam dzestrumu, pabraucot nedaudz prom no krasta. Ūdens ir medūzu pilns, kas atsauc atmiņā Stambulas piekrastē redzētos skatu. Pēkšņi atceros pa dienu redzēto Batumi simbols ar delfīniem, nez, vai izdosies tos saskatīt? Patiesi, pēc mirkļa redzam tos lēkājam pārsimts metru attālumā no kuģa.
Apmetam loku pa līci, vērojot izgaismoto panorāmas ratu, jaunceltnes un kustību promenādē, un ir jau atkal pienācis laiks ēšanai!
Turpinot ar gruzīnu dejām, dziesmām un hačapuri
Atgriežamies turpat, kur pusdienojām, Askaneli Restaurant, tikai šoreiz ēdienkarte jau ir līdzīgāka pirmajā vakarā baudītajam. Hačapuri atkal ir plakans, “picas” veida, mūs sagaida jau iepazītās zaļumu bumbiņas, šašliki, arī lavašā ietīts kebabs, sautējumi, sieri, pilns sortiments limonāžu un dejotāji, kas pa brīdim izklaidē jau ar mūsdienīgāku tautas deju interpretāciju. Tiem atkal pievienojas nejauši apmeklētāji, uz āra terases tiek svinētas kāzas un viena no viešņām nāk baudīt mūziku un dejas, nekautrējoties no pievērstajiem acu skatieniem. Deju grupa viņu uzmanīgi pabīda maliņā, jo puiši izpilda akrobātiskus dejas soļus un nevēlas dāmu nejauši aizķert.
Kad liekas, ka karaliskā uzņemšana ir sasniegusi pīķi, mums uzstājas vīru grupa “Elesa”, sākot ar tradicionālākām reģiona dziesmām a capella, līdz jau mūsdienīgajiem izpildījumiem. Visbeidzot, viens no vīriem dodas pie mikrofona un izpilda vairākas dziesmas itāļu valodā. Pārējie grupas dziedoņi mums pačukst, ka viņš īstenībā esot operdziedātājs, šīs ir viņa mīļākās dziesmas, tāpēc tāda izvēle.
Gonio cietoksnis un etnogrāfiskais muzejs
Nākamajā dienā dūmaka ir nedaudz mazinājusies, ir vējaināks, un esam priecīgi, jo dodamies uz kalniem, cerams, ka redzamība būs labāka! Vispirms piestājam pāris kilometrus aiz Batumi pilsētas, Gonio cietoksnī, kas patiesībā ir bijusi vesela pilsēta Romas impērijas laikā.
Apmeklētāju te nav daudz. Satiekas jaunais ar veco, tradicionālais, ar mūsdienīgo. Ejot iekšā, jāuzmanās, lai neiekāptu ārpus cietokšņa staigājošo govju pļekās. Pie ieejas, bariņš vīriešu remontē pļaujmašīnu. Cietokšņa teritorijā zied rozes un mandarīni, neliels muzejs ar reģionā atrastajiem artefaktiem un tualete, kurā, lai arī nedarbojas slēdzene, ir tualetes papīrs.
Pa ceļam uz kalniem vēl neliela pietura etnogrāfiskajā muzejā, kuru izveidojis Kemals Turmanidze un tas ir bijis viņa mūža darbs 40 gadu garumā. Šeit uzzinām par Adžārijas izslavētajiem šaujamieročiem, kas bijuši pieprasīti plaši ārpus reģiona, aptaustām pēc vecām metodēm darinātās koka atslēgas un iestrēgstam pie sēņu plakāta – pagaidām restorānos šeit esam baudījuši tikai šampinjonus, pārāk izplatīta sēņošanas kultūra vismaz šajā reģionā neesot, bet plakāts ar sēnēm te ir, kas latviešu vidū veicina sarunas par pērnā rudens atradumiem Latvijas mežos. Kamēr iepazīstamies ar ekspozīcijām, muzejā notiek kāzu fotosesija, līgava baltā un viņas pavadoņi, tērpušies mūsdienīgāka piegriezuma variācijās par tautas tērpiem.
Kalni un ūdenskritumi pie Batumi
Beidzot esam pavisam ārpus pilsētas un ainava atgādina, ka esam Kaukāza kalnos. Ik pa brīdim redzamās turku automašīnu numurzīmes atgādina, ka esam vien 10 kilometru attālumā no robežas. Sofiko vēlāk stāsta, ka vietējie bieži dodas iepirkties uz Turciju, kur ir pievilcīgākas cenas.
Acharistskali un Coruh upju saplūšanas vietas
Pirmā pietura kalnos ir pie Acharistskali un Coruh upju saplūšanas vietas. Viena upe ir koši zaļa, otra, brūngana. Ūdens nesajaucas un skaidri redzama līnija, kur tās plūst paralēli. Diena ir karsta, stāvvietā ir arī neliels kiosks, kur tirgo saldējumu, visi saldētavā redzamie gan izskatās pēc Eiropā labi zināmu zīmolu ražojumiem. Vērojam pa upi braucošo laivu, kas šķeļ ūdens virsmu, un vīģkoku priekšplānā – gaidām vēl zaļas, nedaudz jāpaciešas!
Pusdienas Chateux Iveri
Tālāk laiks sākt izzināt vietējās vīna darītavas, pirmā pietura ir Chateux Iveri ar visnotaļ francisko nosaukumu.
Nogāzē tikko kā saplaukuši vīnogulāji, bet no krāšņā nama terases paveras skats gan uz Acharistskali upi, gan pretējā kalna pusē esošajiem namiņiem un bagātīgiem mežiem. Te ir gan lapu, gan skuju koki, tātad, arī rudenī te būtu, ko darīt! Būs jāatgriežas ražas laikā, uz svaigiem mandarīniem un granātāboliem! Vīna darītavas āra terase tā vien aicina, neskatoties uz karsto laiku. Galds gan ar gudru ziņu ir uzklāts iekšpusē, bet logi ir vaļā. Pārsteidzoši, bet neskatoties uz lauku ainavu, mušas nemana. Pēc kārtējās bagātīgās maltītes ar vietējo vīnu un čačas degustāciju, laiks doties pastaigā uz ūdenskritumiem.
Makhuntseti pilsēta, tilts un ūdenskritums
Piestājam Makhuntseti pilsētiņā, kur Georgijs rāda “karaļa” Tamāras tiltu. Tam, kāpēc viņa ir dēvēta par “karali”, nevis “karalieni”, ir vairākas teorijas. Viena, ka tolaik gruzīnu valodā nav bijis atsevišķa vārda sieviešu valdniecei, tāpēc “mepe”, vārds, kas nozīmē “karalis”, tika lietots arī attiecībā pret Tamāru. Cita versija vēstī, ka tā bijusi apzināta izvēle, lai nostiprinātu viņas autoritāti un neļautu vietu bažām par viņas spējām valdīt, jo viduslaikos nebija pieņemts, ka valdījušas sievietes un tas varēja izraisīt šaubas par viņas tiesībām būt par valdnieci. Tamāras valdīšanas laiks (no 1184.līdz 1213.gadam) tiek uzskatīts par Gruzijas zelta laikmetu, jo viņa bijusi spēcīga un veiksmīga valdniece. Georgijs arī stāsta, ka viņas vēstnieces arī bijušas sievietes, kas arī palīdzējis valsts attīstībā.
Kad jautāju Georgijam, kāpēc tiltam gan rakstīts Makhuntseti tilts, viņš atbild, kad reģionā ir daudzi karaļa tilti, tāpēc tie esot kaut kā jāatšķir un tiem ir piešķirti arī citi nosaukumi. Tilts ir ieapaļš un celts no akmens, un tam nav margu. Pirmoreiz ejot pāri ir nedaudz bailīgi – turpat blakus ir strauja kalnu upe ar aukstu ūdeni. Otrā pusē gan ir mierīgāk, un vēroju zivju dzenīšus lidināmies šurpu -turpu. Tie drīzāk izskatās brūngani, nav tik koši, kā pie mums pierastie.
Pie tilta arī beidzot izdzeru glāzi granātābolu sulas, par kuru sapņoju vēl iepriekšējā vakarā. Meža zemenes gan šeit nav, bet granātāboli ir vietējie, saimnieks ar saimnieci stāsta, kā tie tiek sataupīti no iepriekšējās sezonas.
Uz ūdenskritumu kāds gabaliņš ir jāpaiet ar kājām. Citu tūristu tikpat kā nav – ir nesezonā, nedēļas vidus. Pēc pāris nedēļām te jau būšot piebāzts pilns. Tirgotāji no bodītēm mūs ignorē, daudzās pat nemana nevienu aiz letes, vien izliktas preces. Vēlāk ar Georgiju sarunāju, kuru no tējām labāk pirkt – ar veselām satītām lapiņām, paprāvs tējas maisiņš maksā nepilnus divus eiro.
Pie 20 metrus augstā ūdenskrituma arī ir gandrīz pilnīgi tukšs, vien daži atpūtnieki fiksē mirkļus. Ūdenskritumi pavasarī noteikti ir laba doma, jo vēl pagaidām ir pietiekami daudz ūdens no kalniem! Pēc brīža nez no kurienes parādās vēl viens spalvainais draugs, kas ērti iekārtojas uz viena no akmeņiem pie ūdenskrituma un aizmieg. Apkārt rosās dzeltenās cielavas, lasot kukainīšus. Mums gan tie netraucē, visa Gruzijas brauciena laikā neiekož neviens ods!
Mirveti ūdenskritums
Kad ūdenskritums iemūžināts, laiks nākamajam. Pēc īsa pārbrauciena sasniedzam Mirveti ciematu, kur noliekam automašīnu pirms iespaidīga vanšu tilta (kam izlikta zīmīte – ciemata gods!) un dodamies cauri ciematam uz ūdenskritumu. Te ir kārtīga lauku paradīze – ne tikai smaržo, bet arī skan pēc laukiem, tālumā kūkojot dzeguzēm. Redzam pa dienu etnogrāfiskajā muzejā redzētās pārtikas klētis dabā – ar visiem rimbuļiem uz kājiņām, lai peles netiek klāt. Ik pēc pāris metriem ir zīmītes par tualetēm – 1 lari (aptuveni 30 centi). Pie kādas mājas tirgo medu.
Uz klusās ieliņas kāds bariņš vīru tecina čaču un cītīgi mums piedāvā iedzert gan turp, gan atpakaļceļā. Pie daudzu pieticīgo namiņu fasādēm ir Gruzijas, Eiropas Savienības un arī ASV karogi. Paejam arī garām kapiem. Gruzijā arī ir spēcīgas mirušo piemiņas tradīcijas, un kapu svētkos tiek rīkotas kārtīgas balles un izēšanās kapos. Kaut kas ļoti radniecisks ar manām latgaļu saknēm!
Sasniedzot ūdenskritumu esam kā pasaku mežā. Saule rietēs kuru katru mirkli un gaisu piepilda svaigums un putnu dziesmas. Mežā pilnā sparā zied savvaļas rododendri.
Kad esam pie ūdenskrituma, tas ir neparastas formas – ūdens sitas pret akmeņiem, dalās straumītēs, kas atkal saiet kopā. Kā tāds tīkla raksts. Citu apmeklētāju nav, vien pēc brīža parādās vēl viens spalvainais draugs, kas ieguļas pa tiešo ūdenskritumā un dzer ūdeni. Atpakaļceļā uzmetam aci vēl vienam arkveida akmens tiltam, un jau pa dziļu krēslu dodamies atpakaļ uz auto, kas mūs vedīs vakariņās uz adžāriešu vīna darītavu.
Vakariņas adžāriešu vīna darītavā Ajarian Wine House
Šoreiz dzīvē apskatām, kā tad izskatās koka vīna spiede, kuras dibenā ir caurumiņi, pa kuriem iztecēt vīnam. Māla trauki, kuros gatavo tradicionālos vīnus, un pagrabā mucas pa eiropiešu modei.
Kad iepriekšējā vakarā likās, ka jau piedzīvoju kulinārijas un viesmīlības virsotni, vēl nezināju, kas mani gaida šeit – jau atkal dzied vīru grupa “Elesa”, šoreiz, citā sastāvā, kamēr mēs baudām ēdienus. No ēdieniem īpaši sirdī iekrīt sinori, mīklas strēmelītes ar tādu kā biezpienam līdzīgu sieru. Siers ir izteikti aromātisks, bet tajā ir kas tāds, kas liek sniegties pēc papildporcijas!
Mtirala dabas parks
Pamostoties no rīta ir jūtams, ka diena būs krietni dzestrāka par iepriekšējām, kas ir īstā reizē, lai dotos nelielā pārgājienā! Dosimies uz Mtirala nacionālo parku nepilnas stundas brauciena attālumā no Batumi. “Mtirala” nosaukums tulkojumā nozīmē “raudošais”, jo tā ir viena no mitrākajām vietām Gruzijā. Padomju laikos gan ticis pārsaukts par Tsiskara, jo tad nevienam nepienācās raudāt!
Mums priekšā aptuveni septiņus kilometrus garš pārgājiens līdz kalnu upes “baseinam”, ūdenskritumam un atpakaļ. Vispirms nelielā vagoniņā pārbraucam pāri upei, un drīz jau ejam pa taciņu augšup. Visapkārt ir ziedoši rododendri, šķiet, pirmo kilometru mēs piestājam pie katra lielākā pudura, jo nevaram beigt priecāties par iespaidīgajiem skatiem, pārsvarā zied lillīgie rododendri, bet plakāti vēstī arī par baltiem un dzelteniem, tie, šķiet, jau ir noziedējuši. Spīd saule, bet ir diezgan dzestrs – ideāls laiks kāpšanai augšup!
Redzam arī pa kādam kastaņkokam, kas šeit var sasniegt 30 metru augstumu un 2 metru diametru. Savulaik Gruzijā tie bijuši izplatīti arī ielejās, bet tagad palikuši tikai augstumā no 400 līdz 1100 metriem. Zemē redzam mētājamies valriekstu čauliņas – šos kokus savulaik te esot ieveduši grieķi, un valrieksti ir kļuvuši par neatņemamu gruzīnu virtuves daļu. Tāpat kā kastaņi, tie iekļauti aizsargājamo augu sarakstā.
Pēc nepilnas stundas gājiena nonākam pie “baseina”, kas izveidojies kalnu upē. Georgijs mums vāra tēju un kafiju, kā arī ir paņēmis līdzi čurčellas un kaltētas ābolu sulas strēmelītes. Čurčellas esot labākais pārgājienu batoniņš, ārpuse, no saldās sulas, iekšā, rieksti! Lai arī pievarētais attālums pagaidām nav liels, vien nepilni divi kilometri, staigāšana augšā-lejā ir nogurdinoša un ir labi uz mirkli atvilkt elpu. Dzestrums gan par sevi uzreiz dod ziņu, un kūpošā, metāliskā tējas krūze ir ne tikai kā atspirdzinājums, bet arī silda.
Mitrums parkā patiešām ir jūtams, īpaši, šajā vietā. Uz zemes aug papardes, kokus apvij efeju un sūnu sedziņa. Svaigās koku un krūmu lapas liekas teju spīdam saules staros. Ūdens upē ir dzidrs un viegli zilgans, nebūt ne kā brūnais ūdens iepriekšējās dienas upēs. Starp akmeņiem aizlavās pa kādai ķirzakai.
Pēc atpūtas pauzes saule strauji pazūd mākoņos. Mēs kāpjam uz augšu, mākoņi, acīmredzot, uz leju, jo drīz vien apkārt valda pelēkā krāsa un pretējās kalnu nogāzes sāk nozust miglā. Tas labi, ūdenskrituma fotografēšanai piemērotāki laikapstākļi! Turpinām kāpt uz augšu un efejas paliek aizvien garākas, tām nokarājoties veseliem klēpjiem no zariem. Georgijs un Sofiko stāsta, ka parasti šeit līst, un šādi, sausi laikapstākļi ir netipiski. Mums ir paveicies!
Pusceļā mūsu spalvainais draugs kaut kur pazūd, laikam sapratis, ka visas čurčellas ir apēstas, un tālāk dodas ceļā ar kādu citu atpūtnieku grupu. Ik pa laikam satiekam citus tūristus, gan ārzemniekus, gan, pēc skata, vietējo skolnieku ekskursijas. Cilvēki pa bariņiem fotografējas pie ūdenskrituma. Te tas ir ļoti dabīgā veidā – nekādu skatu platformu, kāpņu vai taciņu. Akmeņi, dubļi un viena neveikla kustība var beigties ar peldi. Kādam vietējam puikam tā gandrīz sanāk, bet tēvs to veiksmīgi saķer aiz krāgas. Esam uzmanīgi.
Ceļu atpakaļ mērojam pa citu takas “dakšas” zobiņu, ejot jau raitākā solī, jo sāk kāroties pusdienas. Tās ēdam turpat pie vagoniņa piestātnes, restorānā ar lieliem, rūtotiem logiem pa visu sienu, mūsdienīgu iekārtojumu un garšīgiem ēdieniem. Ir pārsteigums, ka te, parka teritorijā, it kā nekurienes vidū, ir tik mākslinieciski iekārtota vieta. Varbūt, tas ir aiz loga šalcošās upes un ziedošo rododendru efekts, bet liekas, ka esam kā tādā Pinterest fotogrāfijā, par “dizainiskākajām” vietām un kā tām tuvināt savu mājokli. Pusdienu piedāvajums neatpaliek no vizuālā skata – galdā tiek celti jau pierastie baklažānu rullīši, hačapuri šoreiz ir ar pupiņām, bet kukurūzas maizītes ir arī siers. Kartupeļi parādās tikai uz brīdi – nelielā trauciņā, sacepti ar ķiplokiem un papriku. Tikai viena no daudzajām piedevām, kas ātri pazūd mūsu vēderos.
Batumi pilsētas svētki
Atgriežamies pilsētā ar sarkaniem vaigiem un nedaudz saguruši pēc brauciena pa kalnu ceļiem. Uz brīdi paliek tik iešūpojoši, ka papildu pietura pludmalē netālu no pilsētas ir īstā reizē. Dūmaka ir gājusi mazumā un svaigais gaiss patīkami atspirdzina. Viļņi šalc pret akmeņaino pludmali un jūrai šoreiz daudz vairāk redzams zaļais, ne sudrabainais tonis. Taču nevienā brīdī tā noteikti nav likusies melna! Par Melnās jūras nosaukumu ir vairākas versijas, viena, ka dziļāk par 150 m nogrimušie objekti pārklājās ar melnu kārtu ūdeņraža sulfīda koncentrācijas dēļ. Cita, ka Anatolijas turki saukuši dienvidus par baltiem un ziemeļus par melniem. Vēl cita, ka ziemas vētru laikā tās ūdens ir izskatījies melns.
Kad sasniedzam centru, tajā pilnā sparā norisinās pilsētas svētki. Bulvāri uzcelta skatuve, uz kuras muzicē dažādu žanru mūziķi līdz pat vēlai naktij. Pie bambusu audzes izvietots tirdziņš un izgaismota mākoņu dekorācija. Redzam cilvēkus fotografējamies pie kolonnām, par kurām Georgijs stāstīja, ka katrs Batumi iedzīvotājs reizi gadā pie tām nobildējas. Laukumā ir liels daudzums bērnu, kas skraida apkārt, zilajai un rozā cukurvatei iekrāsojot piedurknes un mutes. Citi nēsājas ar velosipēdiem, skrejriteņiem vai iznomātajiem spēļu auto nēsājoties ap muzikālo strūklaku, no kuras skan klasiskā mūzika. Dažādu nieku tirgotāji pievilina pircējus, demonstrējot preces, pametot rotaļļietas gaisā, tām spīdot pret tumšajām debesīm.
Mums burzma ir par lielu un dodamies Ali & Nino un panorāmas rata virzienā, meklējot labākās fotovietas. Paejam garām krāšņām kafejnīcām, kur piedomāts gan par dizainu, gan ēdienkarti. Pavisam nav tā, kā iztēlojāmies, kā varētu izskatīties “tā kūrortpilsēta”, par kuru daži rauca degunu, izdzirdot, ka turp dosimies. Ataust atmiņā nebeidzamie “ciema alus bāri” Vecrīgā un ir skaidrs, ka nav pat vajadzīga pārāk liela iztēle, pietiktu vien nošpikot. Bulvāris ir tūristu pilns, dzirdam ebreju, vācu, turku valodu, te kūsā dzīvība, neskatoties uz vēsīgo dienu un nesezonu.Ik pa brīdim arī satiekam arābus. Iespējams, zināms šo tūristu piesaistes faktors vismaz Adžārijā ir tāds, ka tā bijusi Osmaņu impērijas sastāvā. Arī šodien 40% tās iedzīvotāju ir musulmaņi.
Kad nonākam pludmalē pie pašiem viļņiem, te ir ir krietni tukšāks. Nākamo stundu pavadām, klausoties jūras šalkās, vērojot gaismas pretējā līcīša pusē, līdz aiz muguras, aiz jaunā centra, sāk zibināt. Ātrs skats internetā liecina, ka tur gar abu valstu robežu virzās negaiss. Varbūt kāda laba fotoiespēja tur? Ātriem soļiem dodamies mola, kas izraibināts ar dekoratīviem lietussargiem, virzienā, cerībā fiksēt zibšņus, kas tobrīd zibina reizi piecās sekundēs. Tomēr pie pamales ir divi policijas kuteri, kas braukā tieši paredzētajā priekšplānā. Ievērojam, ka arī pludmalē ir vairāki cilvēki ar lukturīšiem, kas spīdina ūdenī. Iespējams, kāds negadījums…
Kopsavilkumā par Batumi
Pēdējais rīts Batumi paiet laiski. Brokastojot. Priecājoties par viļņu šalkoņu aiz loga. Rāmi kārtojot čemodānu, lai ieriktētu nopirktās tējas paciņas un gruzīnu šokolādes, un meklējot internetā, vai arī Latvijā ir pieejama bumbieru un feihojas limonāde. Lasot restorānu atsauksmes, lai atrastu, kur pie mums var dabūt garšīgākos Adžārijas hačapuri. Iepazīšanās ar Gruziju ir bijusi spīdoša – reti, kad no valsts gaidi daudz, bet tā pārsteidz vēl vairāk. Iekāpjam pasažieru pilnā lidmašīnā ar apziņu – Gruzijā un Adžārijā noteikti ir jāatgriežas!
Raksts tapis sadarbībā ar Adžārijas reģiona tūrisma veicināšanas departamentu. Rakstā minēts neatkarīgs autoru viedoklis.
Līdzīgi raksti:
Ko redzēt Melnkalnē
Apskates vietas Čehijā, Hradeckrāloves reģionā
