Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1139 avoti)
Šis ir pēdējo 7 dienu tops. Vēlies apskatīt topu par pēdējām 24 stundām?
vara bungas: Būs vien jāpērk. Pētnieks apgalvo, ka saules paneļus saslēdzot virknē var iztikt pat bez invertora. Risinājums nebaltām dienām only. Nihroma stieple LV ir nopērkama. Par padiņu siltināšanu paši esam gudri. Jāatcerās , ka LV nav UA – saules mazāk.
Ilgi domāju, kā lai latvisko angļu vārdu “Hype”, tad metu kaunu pie malas un ļāvos Google tulkotājam. Ažiotāža. Patiešām šoreiz ir runa par viedtālruni, kas sacēlis veselu vētru internetā, jeb ažiotāžu. Interesantākais, ka tas nav nekāds Samsung salokāmais brīnums, jaunākais ābols, tas nav pat svaigākais flagmanis. Runa ir par vidējās klases sensāciju Nothing Phone (1), kas prasmīga mārketinga vadīts, uzspridzināja internetu un lika visas pasaules apskatniekiem un gīkiem sajūsmā spiegt kā pusaugu meitenēm mīļākās grupas koncertā. Kāds tur brīnums, runa ir par jaunuzņēmumu, kam galvgalī stāv Karls Pei (Carl Pei), kurš ir viens no OnePlus dibinātājiem. Kādreiz tik ļoti pievilcīgais OnePlus jau labu laiku nepārstāv agrākās zīmola vērtības. Ar to Karls Pei nebija mierā, tādēļ pameta savu lolojumu, pārcēlās uz Londonu un tur, ar bariņu tehnoloģiju pasaulē zināmām sejām, dibināja Nothing. Lai gan ražotāja nosaukums šķiet kā pusaudža parādīts vidējais pirksts OnePlus mātes uzņēmumam Oppo, arī šoreiz Karls Pei izmanto līdzīgu taktiku kā OnePlus laikos – debitēt ar lielisku cenas un ieguvuma attiecības produktu (gan Nothing Phone (1), gan Nothing ear (1) tādi ir); izmantot asprātīgu mārketingu, kas ļoti laicīgi pievērš uzmanību; izmantot stilīgus dizaina elementus, kas atšķiras uz konkurentu fona.
Ko tad mutīgais mārketings sola? Prezentējot Nothing Phone (1), Karls Pei cildināja Apple, ka iPhone esot viedtālruņu piemērs, un ka konkurentu piedāvājums ir tik garlaicīgs, ka Nothing Phone (1) spēšot mest izaicinājumu ābolam un padarīt viedtālruņus atkal aizraujošus un jautrus. Pirmajam apgalvojumam atbildi mēģināšu rast apskatā, bet otrajam varu jau tagad piekrist. Tas nozīmē, ka Nothing Phone (1) būs gan pielūdzēji, gan nīdēji, bet vienaldzīgo nebūs. Jau pēc pirmajām testa dienām varu teikt, ka nosliecos pielūdzēju pusē. Galvenokārt tādēļ, ka piedāvājums tiešām šķiet kārdinošs par sākumcenu – 469 eiro.
*testa ierīcei
Kad apskatīju Nothing ear (1), jau bija parādījušās baumas, ka ražotājs veido viedtālruni, tādēļ man bija liela interese, kā varētu izskatīties viedtālrunis, kas turpinātu bezvadu austiņu dizaina valodu. Ar ekspresīvo aizmugures noformējumu tas izdevies lieliski. Taču vispirms gribu pastāstīt par pirmo sajūtu, izpakojot viedtālruni. Korpusa siluets, plakanais alumīnija rāmis, aizmugures kameru izkārtojums, simetriskais rāmis ap ekrānu un pat identiskais taustiņu izvietojums visai atgādina Apple iPhone 12. Tomēr aizmugure veidota tā, lai plaģiātisma pārmetumiem nebūtu vieta. Ar to gribēju teikt, ka vidējā klasē Nothing Phone (1) patiešām sniedz pilnvērtīgu premium sajūtu, kas ir retums prasītajā cenā un patīkami atšķiras no sāncenšiem.
Protams, ka tālruņa visspilgtākais personības vaibsts ir tā aizmugure. Lai dizains saskanētu ar ear (1), izmantota caurspīdīga estētika, kas ļauj ieskatīties tālruņa iekšās. Tiesa gan, šoreiz tā ir butaforija. Par tik pievilcīgu cenu dizaineriem nav izdevies estētiski baudāmi pielāgot iekšas, tādēļ izmantotas detaļas, kas imitē iekšējās komponentes. To par trūkumu neuztveru, jo efekts ir panākts – tālrunis vizuāli atšķiras uz vienmuļo konkurentu fona.
It kā ar to nepietiktu, aizmugure papildināta ar 900 diožu dekoriem un sarkanu indikatoru, kas signalizē par video ierakstu. Diodes ir oriģināls risinājums, tās pielāgojas zvana signāliem, paziņojumiem un akumulatora uzlādes līmenim. Tiesa gan šī spēlīte jau pēc pāris dienām zaudē savu aktualitāti. Lai to izbaudītu, ikdienā tālrunis jāliek ar ekrānu uz leju. Ja man jāizvēlas, vai ātrāk saskrāpēt ekrānu, vai aizmuguri, vienmēr izvēlos aizmuguri, tādos gadījumos gaismu spēli nemaz neredz. Taču šis ir viens uzmanību saistošs un jāteic arī gana stilīgs risinājums.
Vēl viens vidējā klasē neredzēts dizaina risinājums meklējams tālruņa priekšā. Pat flagmaņu klasē Android ražotāji mēdz grēkot ar šauru rāmi ap ekrānu, bet biezāku zodiņu, kur ekrāns tiek savienots ar mātes plati. Nothing izmanto dārgāku risinājumu ar lokanu ekrānu, kas ielocīts korpusā tā, lai zodiņa izmērs sakristu ar pārējo rāmi. Smalks dizaina žests, kādu līdz šim izmanto iPhone un ļoti reti, kāds Android ražotājs. Un teikšu godīgi, esmu ļoti priecīgs, ka pašiņu kamera iebīdīta stūrī, jo, lietojot tālruni horizontāli, tā paslēpjas zem kreisā īkšķa un netraucē saturam nemaz. Pedanti gan norādīs, ka kamera nav novietota tā, lai tās centrs sakristu ar ekrāna stūra diametra centru, bet to novelsim uz prasītās cenas kompromisu pleciem.
Plakanais alumīnija rāmis ir maigi matēts. Tas ļauj vieglāk noturēt tālruni plaukstā, jo aizmugure ir glancēta, slidena un krāj pirkstu nospiedumus. Rāmja labā puse tikusi pie ērta bloķēšanas taustiņa, bet kreisā pie skaļuma taustiņiem. Tā kā abi izvietoti paralēli visai bieži netīšām gadās tikt pie liekiem ekrāna šāviņiem. Kopumā dizaineri un inženieri ir vidējai klasei netipiski daudz iespringuši. Tas atstāj ļoti patīkamu pēcgaršu. Nothing Phone (1) ticis arī pie IP53 šļakstu noturības, kas nozīmē, ka smidzinošs lietutiņš neskādēs, bet ūdenī mest tālruni nedrīkst. Nothing Phone (1) pieejams melnā un baltā krāsā. Šī ir reta reize, kad es melnās versijas vietā priekšroku dotu baltajai – tai mazāk var redzēt pirkstu nospiedumus un diodes veiksmīgāk saplūst ar aizmugures krāsu. Vienīgi jārēķinās, ka Nothing mājas lapā visu laiku rādās, ka baltā versija ir izpārdota. Par oriģinālu, estētiski pievilcīgu un premium materiāliem bagātu dizainu vidējā klasē, sēdies 10!
Vidējā klase vienmēr prasa ietaupīt šur tur, kur iespējams. Patīkami, ka uz ekrānu tas nav darīts. OLED matrica, kas spēj atainot 1 miljardu krāsu un HDR10+ saturu, nodrošina 120Hz ātro atsvaidzi un 240Hz pieskārienu mērīšanu. Šie ir parametri, kas mierīgi var stāvēt blakus arī flagmaņiem. Ekrāns ir kontrastains un krāsas lieliski kalibrētas. Skata leņķi ir ļoti labi. 402 pikseļi uz kvadrātcollu nozīmē, ka attēls būs gana ass. Ekrāns spēj sasniegt 1200 nitu spilgtumu, bet ikdienā tas ir ap 500 nitu spilgts. Tas nozīmē, ka ekrāns ir tik pat spilgts, kā iPhone 13, bet par 100 nitiem tumšāks par POCO F4. Cilvēkiem saprotamā valodā – ekrāns būs saskatāms arī saulainās dienās. Un tomēr, spilgtums ir vienīgais aspekts, kur flagmaņi ir jūtami pārāki, bet tas nebojā lielisko kopiespaidu.
Programmatūra gan nav pārāk dāsna ar pielāgojumiem, tomēr viss ir gana, lai lietotāji nejustos apdalīti. Kopumā ekrāns turpina dizaina iesākto sajūtu, ka šim tālrunim būtu jāmaksā krietni dārgāk.
Pēdējā laikā vidējā klasē pierasts pie kapacitīvajiem pirkstu nospiedumu lasītājiem bloķēšanas taustiņā. Nothing Phone (1) ticis pie optiska, zem ekrāna novietota lasītāja. Tas strādā ļoti uzticami, ātri un atpazīst pirkstu 9 reizes no 10. Tomēr jāatceras, ka tas darbojas ar gaismu, tādēļ tā darbība saulainā dienā būs nedaudz gausāka. Saulainās dienās var paļauties uz ātro sejas atpazīšanu, tikai jāatceras, ka tā nav biometriski droša un nebūs pieejama sliktākā apgaismojumā. Kopumā šajā departamentā iebilžu nav.
Nothing Phone (1) saņēmis hibrīdo stereo skaļruņu pāri. Tas nozīmē, ka rāmja apakšas skaļrunis strādā kopā ar auss skaļruni. Tie spēj sasniegt pieklājīgu skaļumu, tomēr tos grūti nosaukt par labākajiem klasē. Skaļruņi balansēti pārāk atšķirīgi, auss pīkstulītis ir jūtami klusāks par apakšas skaļruni un tam trūkst basu. POCO F4 piegājiens ar diviem atsevišķiem, rāmī iestrādātiem skaļruņiem šķiet daudz sabalansētāks un kvalitatīvāks. Tomēr jau atkal jāuzteic dizaineru izdoma. Proti, oriģinālie paziņojumu un zvanu signāli veidoti tik spalgi, ka šķitīs skaļi un kvalitatīvi pat viduvējos skaļruņos, bet baudot multimediju saturu kvalitāte šķitīs nedaudz zemāka par konkurentiem. Zinu, ka vada austiņas vairs nav aktuālas, tomēr izmēģināju. Biju nepatīkami pārsteigts par ļoti klusu un digitāli kropļotu skaņu. Šo faktu apstiprināja arī GSMarena tests. Šī problēma daļēji tika atrisināta ar pēdējo atjauninājumu, tomēr šādu sniegumu negaidīju. Lieli komplimenti jāizteic vibrācijas motoram. Tas kalibrēts no smalka klikšķa līdz pietiekami jūtamai zvanu un paziņojumu vibrācijai.
Nothing Phone (1) izmanto Qualcomm Snapdragon 778G+ 5G čipkopu. Tā ir tipiska vidējās klases izvēle, kas ir tikai vienu soli zem Qualcomm flagmaņu procesoriem. Ražotājs procesoru pielāgojis tā, lai varētu izmantot bezvadu uzlādi, ko oriģināli procesors neprot. Sintētiskajos veiktspējas testos Nothing Phone (1) krietni pārspēj Samsung Galaxy A53 5G, par mata tiesu piekāpjas POCO F4 un jau krietni iepaliek POCO F4 GT. Lai gan vidējā klasē var atrast pat pārākus procesorus, šoreiz gribu ļoti paslavēt ražotāja izvēli, jo ieguldīts gana daudz darba, lai tā spējas salāgotu ar programmatūru. Turklāt šī procesora spēja tikt galā ar termoregulāciju ir krietni pārāka par flagmaņiem, kam dzesēšana netiek līdzi vājprātīgajai jaudai. No teorijas atgriežamies pie prakses. Ikdienā tik tiešām programmatūra ar dzelžiem salāgota tik labi, lai plūdenums un ātrdarbība būtu teju flagmaņcienīga. Jā, prasīgas spēles un aplikācijas reizēm nodod procesoru, tomēr ikdienas darbība ir ļoti plūstoša un patīkama.
Par kārdinošo 469 eiro cenu pieejama vien 8/128 GB versija. Tā kā tālrunis neatbalsta atmiņas kartes, iesaku neskopoties un skatīties 8/256 GB versijas virzienā (499 eiro). Ir pieejama arī 12 GB RAM versija, bet tā kā RAM menedžments ir gana labs, lai ātri pārslēgtos starp atvērtajām aplikācijām, neredzu jēgu visdārgākajai versijai. Abas atmiņas ir ļoti ātras, iekšējā izmanto UFS 3.1, bet RAM jauno LPDDR5. Ar savienojumiem viss kārtībā, GPS strādā bez problēmām. Kopumā par veiktspēju sūdzību nav.
Li-Po 4500 mAh noteikti nav ietilpīgākais akumulators vidējā klasē, tomēr nav arī mazākais. Tā darbība rekordus neuzstāda, bet dienas nogrieznī problēmām nevajadzētu rasties. Patiesībā, gribu teikt, ka pie mazākas noslodzes pieļauju pat pusotras dienas darbību. Diemžēl Nothing nav iekļāvis komplektā sienas lādētāju. Ražotājs seko neģēlīgajās Samsung un Apple pēdās, komplektā iekļaujot vien vadu. Arī maciņš, kas slidenajai stikla aizmugurei lieti noderētu, nav iekļauts, toties ir iekļauts iespējams stilīgākais štubis (SIM karšu atvilktnes atvērējs) ever. Konkurenti piedāvā dāsnāku komplektāciju. Arī atbalstītā 33W uzlāde šķiet lēnīga, ja salīdzina ar Xiaomi vai to pašu OnePlus. Labā ziņa, ka sadarbība ar citu ražotāju lādētājiem ir gana veiksmīga.
Tomēr arī šajā departamentā Nothing sagādā pārsteigumus. Šis ir viens no retajiem vidējās klases viedtālruņiem, kas saņēmis bezvadu uzlādi un reverso uzlādi. Bezvadu uzlādes spole visai izteiksmīgi norādīta aizmugurē un akcentēta ar diodēm. Runājot par tām, aizmugures diodes pie USB porta parāda uzlādes līmeni, kas parādās piebakstot aizmugurei. Asprātīgi, tomēr jau atkal neredzu nepieciešamību pakļaut ekrānu saskrāpēšanai.
Ja agrāk manas siltās jūtas atmaiga Oxygen OS virzienā, tad tagad izskatās, ka Nothing OS būs izdevies izkausēt manu ledus auksto apskatnieka sirdi. Kāds tur brīnums, pie abu saskarņu dzimšanas stāvējis ievadā pieminētais Karls Pei. Un patiešām līdzību ir gana daudz. Iespaidīgi, ka nelielais ražotājs noslēdzis līgumu ar aptuveni 500 IT speciālistiem, lai pielāgotu programmatūru tādā līmenī, lai tā sasniegtu ābola cienīgu plūdenumu un atsaucību. Kā ar to veicies? Patiešām labi, bet visas utis protams nav izķertas. Labā ziņa, ka visai veikli atjauninājumi cenšas ar tām tikt galā.
Nothing OS ir gandrīz tīrs Android 12, kas personības vaibstus ieguvis ar īpašu tēmu. Tā paredz stilīgus fona attēlus, iespēju mapes ielikt lielākā burbulī un burbuļus paziņojumu blokā. Ja sākumā šīs vizuālās izmaiņas šķita savdabīgas, jau pavisam ātri tās likās tik organiskas, it kā tās būtu veidojusi pati Google. Interfeisā šur tur izmantots ražotāja logo punktētais fonts. Vienīgi, ka ar latviešu garumzīmēm tas netiek galā. Mūsu garumzīmju hieroglifi izrādījušies par sarežģītu kopējai koncepcijai. Tomēr jāteic, ka vizuālie risinājumi lieliski sakrīt ar industriālo dizainu un pat paziņojumu signāliem, kas ietur stilīgu vintāžas estētiku. Tā teikt, Stranger Things ceturtās sezonas estētika sakrīt ar šīs saskarnes vizuālo identitāti. Nothing OS piedāvā dažus savus logrīkus, piemēram, NFT galeriju un dažādus pulksteņu dizainus. Tiesa gan, pulkstenim pievienotais laikapstākļu rīks nepiedāvā atsevišķu aplikāciju, bet aizved uz Accuweather mājas lapu. Grrr…
Vēl viens īpašais saskarnes piedāvājums ir Glyph UI, kas atbildīgs par aizmugures diodēm. Tajā iespējams kontrolēt, kad un kā tās izmantot. Piemēram, var atšķirīgi pielāgot dažādiem kontaktiem dažādus gaismas ritmus, vai mēģināt atpazīt paziņojumus pēc atšķirīgiem ritmiem. Vēlu veiksmi, un cerams nesaskrāpēsiet ekrānu!
Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem ir liekprogrammu gandrīz neesamība. Atvainojos par sarežģīto teikuma konstrukciju, tas nozīmē, ka gandrīz visu nodrošina Google aplikācijas un nekādu uzmācīgu reklāmu (khe khem, MIUI). Pats Nothing vien izveidojis balss ieraksta aplikāciju un iespēju savienoties ar Tesla. Tā kā manā pagalmā Tesla nemētājas, šo fīču nenotestēju. Ārzemju apskatnieki gan saka, ka šī funkcija nav tikusi pie smilšpapīra, bez tās mierīgi var iztikt un Android oriģināli piedāvātais savienojums strādā pat labāk.
Kopumā, tieši dizaineru darbs ir tas, kas atstāj niansēti, pārdomāti patīkamo pēcgaršu. Ja nu tomēr salāgotā industriālā estētika neiet pie dūšas, neaizmirsti, ka droīds jau tāpēc ir droīds, ka pielāgošanas iespēju netrūkst. Kopumā, ar saskarni esmu ļoti apmierināts, jo tā piedāvā to pašu pārdomātības un viegluma sajūtu, ko agrāk Oxygen OS.
Šis ir tas departaments, kas vienkārši nespēj sacensties ar konkurentiem, kas gadiem ilgi slīpējuši pēcapstrādi. Vismaz ne šādā cenu segmentā. Un tomēr man ir gan komplimenti, gan nosodījums, ko kamerām teikt. Uz papīra aizmugures kameras man šķiet simpātiskākas par konkurentu vēlmi izlikt makro un dziļuma sensoru apendicītus. Nothing šķiet uzklausījis manu apskatu gaušanos, par to ka piešķirot ultra platleņķa kamerai auto fokusu, var tikt arī pie makro kameras. Labi, jokus pie malas. Neviens manī nav klausījies, vienkārši patīkama atsauce uz ābolu, ka daudzums nenozīmē kvalitāti.
Nothing Phone (1) ticis pie:
Kameras aplikācija ir samērā primitīva. Šeit neceriet uz MIUI papildu režīmu pārbagātību, bet jaunam ražotājam to var piedot, labāk mazāk, nekā vairāk, ar ko netiek galā. Tiešām Vēl izvēlnē ir pārsteidzoši maz iespēju. Īpatnēji, ka nav atsevišķi izdalīta nakts režīma, tas parādās, kad aplikācija pati izdomā, ka vajag. Patīkami, ka ir iespēja to aktivizēt vai izslēgt. Pavelkot uz leju, var tikt pie papildu iestatījumiem augšējā joslā. Kas interesanti, piemēram, portreta režīmā iespējams tikt ne tikai pie zibspuldzes, bet arī pie Glyph diodēm, kas pilda riņķa apgaismojuma funkciju. Šis laikam ir praktiskākais diožu pielietojums un dažu tiktokeru sapnis.
Ultra platleņķa kamera fotografē 114˚ skata leņķī, kas ir samērā šaurs, ja salīdzina ar konkurentiem. Toties galvenā kamera nodrošina 20x digitālo palielinājumu, kas ir krietni vairāk par konkurentiem. Tas sakrīt ar Xiaomi 12 Pro flagmani. Saulainā dienā kaut cik izmantojams ir palielinājums līdz 10x, tomēr, lai nesagādātu vilšanos iesaku operēt ar klasiskajiem 0.6x, 1x un 2x lielumiem. Ne par velti tie izšķirti arī aplikācijā. Tikai jāpiešaujas kur likt pirkstus, lai tie negadītos kadrā, kā man gadījās piemēru bildēs.
Patīkami, ka testa laikā saņēmu atjauninājumu, kas krietni uzlabo kameru darbību, tādēļ akurāt Daugavā nav jālec. Galvenā kamera veido patīkami detalizētus attēlus. Krāsas mēdz būt visai piesātinātas un bildes atgādina pastkartes par tēmu, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Tomēr tas nav slikti, jo bildes ir uzreiz izmantojamas sociālajiem tīkliem. Dinamiskais diapazons ir labs, bet ir redzēti arī plašāki. Tas pats attiecas uz 2x digitālo palielinājumu. Ultra platleņķa kamera kalibrēta atšķirīgi un gribētu teikt, ka tās krāsas un kontrasts atstāj dabiskāku iespaidu par galveno kameru. Tā spēj atgūt detaļas un labi tiek galā ar objektu korekciju, lai gan attēlu malas parasti būs izplūdušākas par vidu. Tomēr abām kamerām ir cimperlīgs un palēns auto fokuss. Tas var rezultēties ar neasu vēlamo objektu un izplūdušiem kustīgiem objektiem. Fokusēšana īpaši lēnīga ir sliktas gaismas apstākļos.
Nothing nepiedāvā atsevišķi izdalītu nakts režīmu, tas pieejams vien tad, kad kameras saprot, ka gaismas ir par maz. Tad parādās mēnestiņa ikona, kas jāaktivizē pašam. Pats var kontrolēt ekspozīcijas garumu, bet parasti nakts režīms aizņem ap piecām sekundēm, kas ir nedaudz ilgāk par konkurentiem. Automātiskais režīms sliktā gaismā veido dabiskākus attēlus, bet nakts režīms palīdz atgūt detaļas pārgaismotajās vietās. Tomēr šo noteikti nevar nosaukt par labāko sniegumu. Abas kameras netiek galā ar dažādiem saules zaķiem un halo riņķiem. Arī iekštelpās ir visai izteikts akvareļu efekts, kā lētākiem tālruņiem. Un graudainība arī ir izteikta. Un nevajag aizmirst lēno fokusēšanu, kas sliktā gaismā visai bieži beidzas ar izplūdušiem, neizmantojamiem kadriem. Šeit vēl ir kur augt.
Nothing Phone (1) piedāvā divu veidu papildus apgaismojuma iespējas. Ierasto LED zibspuldzi un aizmugures Glyph apgaismojumu. Diodes izmantojamas, kā riņķa gaisma portretiem, vai lai dabiskāk izgaismotu objektus. Atšķirība tiešām ir jūtama. Asprātīgs triks, kas beidzot aizmugures diodes padara praktiski noderīgas. Tiesa gan, jau atkal jārēķinās ar lēnīgo auto fokusu, kas var pabojāt dzīvi.
Atsevišķi pieejams makro režīms. Tas realizēts ar ultra platleņķa kameru un auto fokusu. Objekts tiek paturēts fokusā līdz pat 4cm tuvu. Par šo varu dziedāt tikai un vienīgi slavas dziesmas, jo vairs bezjēdzīgajiem makro kameru apendicītiem nav jēgas. Bravo!
Arī portreta režīms atmasko lieko dziļuma sensoru noziegumu. Nothing tādu nav saņēmis, bet programmatūra vienalga spēj pieklājīgi objektu atdalīt no fona. Izpludinājumu var kontrolēt. Uzņemtām bildēm pieejama refokusēšanas iespēja. Vien jāatceras, ka režīms mācīts tikt galā ar cilvēkiem, ar objektiem tam neiet tik gludi, bet tad var noderēt pietiekami lielais sensors, ko piebīdot objektam, iegūst dabisku izpludinājumu. Patīkami, ka Glyph riņķa gaisma ļauj iegūt patīkamas portretu bildes arī tumsā.
Pašiņu kamera neveido tos asākos selfijus un kontrastu prasītos nedaudz labāku. Tomēr arī šis nav sliktākais sniegums, kāds redzēts un Daugavā nav jālec. Portreta režīms paveic darbu godam, tomēr attēlus nevajag tuvināt, jo tad redzami dažādi mākslīgi artefakti ap objekta kontūru.
Kopumā, protams, ka kamerām ir, kur augt, bet priekš ražotāja pirmā veikuma rezultātam nav ne vainas. Apsveicama ir kameru izvēle, aizmugurē nav izbārstītas daudz un bezjēdzīgas kameras. Glyph diodes ir praktisks ieguvums kamerām. Turklāt ar pirmo atjauninājumu jau ir jūtami uzlabojumi. Cerams, ka pie tādiem tiks arī kameru spējas švakākā apgaismojumā. Tādā gadījumā kameras būs uzskatāmas par gana pieklājīgām vidējā klasē.
Tā nu apskatnieki ir iekārtoti – ja mārketings, ko dikti slavē, tad tas no sākuma jāapšauba, tad jānotestē un tad jāizstāsta lasītājiem. Arī es biju gauži skeptisks, klausoties Karla Pei skaļajos paziņojumos, ka laiks viedtālruņus atkal padarīt aizraujošus un jācenšas konkurēt nevis ar Android, bet ar Apple uzlikto latiņu. Ar pirmo tālrunis lieliski tiek galā. Šobrīd šis ir stilīgākais šī gada viedtālrunis. Un mani nav uzpirkušas tikai spīdīgas lampiņas aizmugurē. Runa ir par visu dizaina konceptu kopumā, sākot no iepakojuma performances, dizaina, saskarnes un pat skaņas signālu organiskās saskaņas, un beidzot ar tādiem niekiem, kā stilīgākais štubis ever. Ar otro? Tas vairs nav tik viennozīmīgi. No vienas puses, iPhone SE (2022), kas ir tuvākais ābols cenas ziņā, Nothing Phone (1) sasit lupatās. No otras puses, pagaidām vēl Nothing nav īsti liekams blakus iPhone flagmaņiem. No trešās puses, Nothing ir izdevies radīt Android darbinātu iPhone. Ļaujiet paskaidrot. Nothing izpilda tos pašus kritērijus, ar ko slavens ir ābols – plūstošu darbību, gaumīgu, ļoti pārdomātu dizainu un uzticamību (par pēdējo laiks rādīs), tikai Android platformā un par puscenu. Tādēļ gribu apsveikt jaundibināto ražotāju, ar pirmo kucēnu, kas noteikti nav jāslīcina.
Nothing Phone (1) lielākie plusi ir neticamais dizaineru darbs, kas ieguldīts vidējās klases tālrunī; brīnišķīgs ekrāns; saskarne, kas salāgota ar veiktspēju; plūstošā ikdienas darbība un bezvadu uzlāde, kas ļoti reti sastopama vidējā klasē. Taču ideālu ierīču nav, vismaz ne šajā izplatījumā. Audio kvalitāte netur līdzi konkurentiem, lādētājs komplektā būtu noderīgi un labāka mitruma aizsardzība arī neskādētu. Tomēr, savelkot visus par un pret, Nothing Phone (1) noteikti ir dižpārdokļa potenciāls, kas pat daļēji attaisno mutīgo mārketingu. Lieliska debija! Silti iesaku!
vara bungas: Atcerēsimies šo datumu. Telegram kanāls Nezigarj, kas ir gandrīz oficiāls kremļa “bačoks” vango “pilsonisko pretošanos” LV, turklāt bruņotā formā. Šis pats kanāls “paredzēja” notikumus Olenivkā mēnesi pirms notika azoviešu noslepkavošana.
5.panta zemslieksnis, kā to varēja paredzēt un arī tika paredzēts. Btw, ja uzmanīgi lasām Ostina vakar teikto, tad no tā izriet, ka partneri metīsies palīgā, ja ” the sovereign territory of Latvia is questioned or challenged, we’re gonna be here”. Tātad iekšējie nemieri bez separātisma lozungiem un acinājumiem pievienoties RU/BY, ir tas baļķēns, kuru jātur mums pašiem. Būs daudz infras ko sargāt, bez VMD neiztikt, arī mob.rezerve noderētu, ja tā mums būtu.
Krievijai sākot bezjēdzīgu karu Ukrainā, okupantu valsti pameta visi ārzemju autoražotāji, savukārt Renault, lai arī mazliet negribīgi, tomēr atbrīvojās no savām Avtovaz daļām, kas pārgāja valsts kontrolē par simbolisku samaksu. Avtovaz zīmols Lada jūnijā atsāka ražot Lada Largus furgonu, izmantojot detaļas, kas mētājas noliktavās. Kā zināms, krieviem sankciju dēļ nav iespējams importēt detaļas no rietumiem, bet tās viņu autobūvē ir vitāli nepieciešamas.
Lai nu kā, krievu ambīcijas ir neremdināmas. Largus pēc būtības ir Dacia Logan pirmās paaudzes modelis, kas tika prezentēts 2004. gadā, tikai ar Lada simboliku. Tagad krievi izdomājuši, ka šim pirms 20 gadiem izstrādātajam modelim jārada elektriska versija ar nosaukumu e-Largus. Tas kļūs par pirmo Lada sērijveida elektroauto. Jāatceras, ka Logan savulaik tika izstrādāts ar domu, lai tas būtu maksimāli lēts, Dacia toreiz paņemot Renault mezglus un vienkāršojot visu, ko vien iespējams vienkāršot.
Lada publicējusi foto ar gaidāmo mašīnu, taču pagaidām ražotājs izvairījies dalīties ar tehniskajiem parametriem. Šobrīd turpinās auto attīstības darbi, kas uzdoti komandai no Lada rūpnīcas Iževskas pilsētā. Lada acīmredzami izmantojusi to pašu pieeju, ko daudzi citi autoražotāji, kas modeli ar iekšdedzes dzinēju pārveidojuši par elektroauto – radiatora restes vietā ir melns plastmasas gabals, savukārt auto piešķirti zili akcenti, kas atgādina par ekoloģiskumu.
Publicētajā attēlā redzamais auto ir furgons ar divām sēdvietām. Nav ziņu, kad un vai vispār plānota versija cilvēku pārvadāšanai. Papildus informācija par šo projektu tiks izziņota vēlāk. Tiek ziņots, ka rūpnīcu Iževskā plānots pārveidot par “industriālo parku”, tādējādi cenšoties apiet starptautiskās sankcijas. Tāpat Lada sadarbošoties ar vietējām varasiestādēm, lai attīstītu elektroauto uzlādes infrastruktūru. Autoražotājs atsācis darbību, šobrīd ražojot vienkāršotu “Granta” modeli, kā arī slaveno apvidnieku “Ņiva”.
Spidometrs vai navigators?
Daudzi autovadītāji regulāri izmanto navigatoru, kas spēj ne tikai parādīt labāko maršrutu līdz galamērķim, bet arī noteikt ātrumu reāllaikā.
Tagad visas šīs funkcijas ir pieejamas, izmantojot gandrīz jebkuru viedtālruni. Agrāk automašīnā iebūvētā GPS navigācijas sistēma tika uzskatīta par bagātīga aprīkojuma pazīmi.
Salīdzinot spidometra un GPS datus, var pamanīt atšķirību konkrētā transportlīdzekļa ātrumā. Noskaidrosim, kāpēc veidojas šāda neprecizitāte un kuriem datiem vajadzētu uzticēties.
Ātruma noteikšanas princips ir atkarīgs no automašīnas konstrukcijas iezīmēm. Iepriekš šim nolūkam tika uzstādīti mehāniskie sensori. Tie nolasīja transmisijas vārpstas vai citu mehānismu apgriezienu skaitu.
Mūsdienu ātruma sensori ir elektroniski, un bieži tie tiek apvienoti ar ABS un ESP sistēmām. Digitālo ierīču ieviešana ir ļāvusi sasniegt augstu spidometra datu precizitāti.
Dažādi regulēšanas veidi var izkropļot parādīto informāciju. Piemēram, ja tiek uzstādīti riteņu diski, kas nav rūpnīcas noteiktajā izmērā. Saprotams, ka tad tiek nepareizi noteikts transportlīdzekļa ātrums.
Šajā gadījumā vadītājam vienmēr ir jāzina, ka ir kļūda!
Navigators nosaka objekta ātrumu, izmantojot GPS datus. Saņemto datu precizitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem.
Piemēram, signāla kvalitātes, laikapstākļiem un ierīces kvalitātes. Mūsdienu navigatori spēj ļoti precīzi noteikt objektu ātrumu, pat ja tie pārvietojas ļoti ātri.
Kur rodas atšķirība starp rādījumiem dažādās ierīcēs?
Kāpēc spidometrs un navigators rāda dažādus ātrumus. Parasti spidometrā parādītais ātrums vienmēr ir lielāks nekā navigators nosaka.
Labu Dienu!
vara bungas: Bruņojums salīdzināms. Apvidus salīdzināms. Jaunāko komandieru loma (komandē, ja esi komandieris). Psiholoģiskais spiediens (neaizmirstam). Pretinieks – lohi, kas nejēdz izlikt apsardzi (paši arī ar to grēkojam).
Nedēļas lasītākās, svarīgākās un interesantākās ziņas.
Svētdien, 7. augustā, Latvijas akupresūras produktu ražotājs Pranamat ECO Lucavsalā rīkos lielāko akupresūras masāžas nodarbību pasaulē, ko oficiāli fiksēs kā Ginesa rekordu. Bez maksas piedalīties pasākumā un kļūt par daļu no rekorda varēs ikviens interesents. Lasīt vairāk.
Ukraine Weapons Tracker Twiter kontā nopublicēts video, kurā redzams – kā pār Krievijas kara tehniku pārlido nezināms objekts. Pēc tuvošanās mērķim pietiekamā attālumā tas aktivizēja munīciju, kas iznīcināja ienaidnieku. Tostarp neatpazītais objekts turpināja savu lidojumu. Lasīt vairāk.
Ja fotografējot ar telefonu neizdodas iemūžināt kadrus tā, kā esat paredzējuši, ir vērts izvērtēt, vai darāt to pareizi. Profesionāla cilvēku, portretu un dzīves notikumu fotogrāfe Dagne Puncule dalās ar biežāk pieļautajām kļūdām, uzņemot ikdienas fotogrāfijas. No tām var viegli izvairīties, ievērojot pāris vienkāršus noteikumus, kas uzlabos attēla kvalitāti uzņemšanas brīdī un vēlāk – to rediģējot. Lasīt vairāk.
Telegram kanālā Operativno ZSU ir nopublicēts pirmais video par ASV noslēpumainākā drona Phoenix Ghost pielietošanu kaujā. Kamikadzes drons izstrādāts speciāli Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, lai gan bezpilota lidaparātu sāka izstrādāt jau pirms 2022. gada 24. februāra. ASV iepriekš nodeva bruņotajiem spēkiem 120 ierīces, bet jaunās militārās palīdzības ietvaros Ukrainas Bruņotie spēki saņems vēl 580 bezpilota lidaparātus. Lasīt vairāk.
Informācija, ka Krievija varētu iegādāties Shahed dronus, parādījās pirms dažām nedēļām. Amerikas izlūkdienesti paziņoja, ka Krievijas delegācija Irānu apmeklējusi vismaz divas reizes, lai iegūtu informāciju par bezpilota lidaparāta spējām vēl pirms Vladimira Putina apmeklējuma Teherānā. Lasīt vairāk.
Starp Azerbaidžānu un Armēniju atkal sāk pieaugt spriedze. Valstis viena otru apsūdz par apšaudēm, bet Azerbaidžāna pielietojusi bezpilota lidaparātu TB2. Lasīt vairāk.
Raķetēs 9M544, kas paredzētas Krievijas reaktīvajai zalvjuguns sistēmai Tornado-S, izmanto patērētāju līmeņa komponentus, ko tirgo AliExpress. Lasīt vairāk.
Saskaņā ar TimeAndDate datiem, mūsu planēta ir uzstādījusi rekordu, veicot vienu rotāciju ātrāk nekā visā šādas izsekošanas vēsturē. Trešdien, 29. jūnijā, Zeme veica vienu apgriezienu ap savu asi par 1,59 milisekundēm ātrāk nekā 24 stundās. Lasīt vairāk.
Vai QR kodi vairs nav modē? Šobrīd jau ir augsti inficēšanās rādītāji ar šo prāta neirozes slimību. Kaut kā neprotas arī ieturēt attālumu vienam no otra. Kas ir mainījies ?
Tālajā 2013. gadā nolēmu izmēģināt peļņu ar affiliate programmām. Tajā laikā meklēju kaut kādus variantus priekš latviešu auditorijas. Meklējot variantus uzdūros kādam hostinga pakalpojumu sniedzējam area it. Piereģistrējos un izveidoju nelielu reklāmraksta lapu web lapu hostings . Pirmā gada laikā bija tikai viens klients un tā es arī to visu pametu, bet reklāmraksta lapa palika. Tagad ir 2022. gads un nolēmu ieiet area it mājas lapā un paskatīties, kas pa šiem gadiem ir noticis. Un šo gadu laikā bija piesaistīti tikai divi klienti.
vara bungas: Mūsu plānos jābūt uzvarēt par katru cenu, nevis mirt pie pirmās iespējas.
LV apmeklēja US aizsardzības ministrs Loids Ostins:
[..] Pabriks flatly told Austin and the service members that “if something happens on the border – we are ready to die.” Austin assured Pabriks and the troops that “if something happens, and … the sovereign territory of Latvia is questioned or challenged, we’re gonna be here to work with our partners.” [..]
Ostins nomierināja, bet man vairāk patīka citas mūsu prioritātes
[..] Pabriks told reporters that his top priorities are to get more U.S. military enablers, adding that in order to defend his country, his troops need “nitty gritty training” on a daily basis.[..]
izklausās pēc mēģinājuma piesaistīt US drill seržantus VMD. Bet iepinot slenga frāzi “nitty gritty” sarunā ar afroamerikāni var panākt negaidītu rezultātu. Šis britu teiciens tiek uzskatīts par rasistisku un UK policija par tā lietošanu amatpersonām aizrāda. Skaidrojums šeit.
vara bungas: RU GDK seržants par dienesta un kara realitātēm. Četrās stundās viņš ierunāja sev vairāku krimināllietu saturu. Redzēsim vai paliks brīvībā (Girkinu taču neaiztiek). Manuprāt būtiskākais par kara pirmajām dienām un Hersonas ieņemšanu ir sarunai pa vidu apmēram no 00:50:00. Sākums par dienesta netaisnībām, beigās par to, kas orkiem galvās. Svarīgas liecības, lai saprastu viņu motivāciju, kas nu reducējās līdz “garajam rublim”. Nekā svēta.
Opel savas laikā ir piedzīvojis pamatīgas izmaiņas. Pēdējās izmaiņas ir kopš 2017. gada, kad PSA (Peugeot Citroën) automobiļu ražošanas grupa izlēma iegādāties Opel zīmolu. Galējā apvienošana gan noslēdzās vien 2021. gada janvārī, kad, vienlaicīgi ar PSA grupas un FCA (Fiat Chrysler Automobile) automobiļu ražošanas grupas apvienošanos radās jauna auto ražošanas grupa ar nosaukumu Stellantis. Stellantis N.V. ir Nīderlandē reģistrēts autobūves uzņēmums ar galveno biroju Amsterdamā. Stellantis tagad ir ceturtais lielākais autoražotājs pasaulē pēc apjoma, kura grupā ietilpst 14 zīmoli: Abarth, Alfa Romeo, Chrysler, Citroën, Dodge, DS, Fiat, Jeep, Lancia, Maserati, Opel, Peugeot, Ram un Vauxhall. Ko no tā visa mēs varam secināt? Ka kopš 2017. gada pavisam lēnā solītī Opel maina savus auto no General motors veidojumiem uz Stellantis, lielāko daļu savas būtības paņemot no Peugeot. Opel Astra ir mazliet saprotamāks Peugeot 308, ar kuru mēs arī nemaz ne tik sen braucām.
Pārsteidzoši savādāka. Protams, vērīgākie lasītāji pamanīs pietiekami daudz līdzību, bet faktiski – Astra ir savs mugurkauls un savs raksturs, un izskats. Par raksturu, kā mēs zinām, nestrīdas. Tāpat kā par gaumi. Gaume ir kā dibens, katram tas ir savs. Un latvieši jau vispār kā lieli zilo liesmu epitetu mīļotāji par savu viedokli māk izteikties tikai internetā. Un es ceru, ka šoreiz mēs tiešām padiskutēsim.
Tātad vizuālais, manuprāt, ir vairāk kā izdevies. To jau es teicu Opel Mokka, kura kļuva par Latvijas gada auto, izmēģinājumā. Jaunais Opel dizains ir ļoti stilīgs, izteiksmīgs, bet tajā pašā bez liekas agresijas. Nav kā Peuegot un Citroen, kas ir pozitīva iezīme, protams. Es gan ļoti cienu šos franču zīmolus, un tie ir sasnieguši ļoti respektablu rezultātu gan dizainā, gan pārdošanas rezultātos, bet šī nav mana tējas krūzīte. Dizains kaut kādā mērā atgādina Opel Kadett D no astoņdesmitajiem gadiem. Retro stils paliek arvien populārāks mūsdienās.
Jaunā Opel Astra ir klasiska un mūsu ierasta karstā hečbeka izmērā. Ar 180 Zs dzinēju tas pat nedaudz atbilst karstajam nosaukumam, bet izmēģinājuma auto gan nebija tik karsts. Kantaino radiatora restes daļu Opel sauc par Vizor, aizsargā to ar preču zīmi, kas no vienas puses šķiet pārspīlēti, bet tā kā Opel visu savu jauno auto dizainu būvē un būvēs ap šo iezīmi, tad tas varbūt pat ir loģiski. Tiešā stilīgo resti turpina dzinēja pārsegs ar aso spuru pa vidu un tas viss savienojas ar buferi. Izskatās fantastiski. Pats pat negaidīju, kaut ko tādu teikšu par Opel. Ja izmēģinājuma auto vēl būtu aprīkots ar GS līniju, tad seja būtu pilnīgi melna, kas iedotu papildus izskata bonusa punktus. Arī sāns nav garlaicīgs un auto turpina asās līnijas aizmugurējo durvju un spārna savienojumā, kas savienojas ar bagāžnieka vāku. To visu papildina asi grieztās aizmugurējās LED lampas, kas kopā izskatās bombīgi. Malači dizaineri.
Interjers arī diži neatpaliek no pārliecinošās ārpuses, tik žēl, ka šo nepapildina arī kvalitāte. Tā ir atbilstoša, bet es šajā cenu kategorijā gaidu ko vairāk. Ja apritē esošā informācija ir pareiza, tad elektriskajai Astra versijai lielais ieliektais panelis būs piepildīts ar ekrāniem, kas dos pabeigta projekta sajūtu. Pagaidām tie tukšie spīdīgi melnie laukumi neievieš pārliecības sajūtu. Viss salona izkārtojums ir stipri lielisks. Man mazliet nepatīk, ka pareizā sēdpozīcijā man ir jāstiepjas pie vadības pogām zem ekrāna, bet tās ir nianses. Centrālā konsole šķiet ir “nosperta” no Golf 8, bet durvju paneļi atkal izceļas. Tie, pirmkārt, ir ļoti plakani, tādā veidā iedodot vairāk vietas cilvēkam. Otrkārt, to dizains un vairāku krāsu un materiālu salikums izskatās, it kā tiešām kādam rūp, kā izskatās Tava auto interjers. Žēl, ka arī šo glīto elementu nepapildina arī laba kvalitāte ar mīkstu plastmasu, tas viss ir mazliet šaubīgs. Nav slikti, bet nav arī izcili.
Kaut kā pavisam pretēji ir ar ekrāniem. Tie ir patiešām kvalitatīvi un info-izklaides sistēma ir pārsteidzoši ātra. Viss vienkārši strādā un neuzdod liekus jautājumus. Tajā pašā laikā ekrāni nevar dižoties ar lieliskām grafikām un dizainu. Vadītāja info displejs vispār ir garlaicības iemiesojums, tas ir tumšs un attēlotās informācijas apjoms un izskats ir stipri viduvējs. Vismaz ir laba atpakaļskata kamera, kura pat ir mazgāšanas funkciju. Ir 360 grādu kameru iespēja, kura gan izmēģinājuma auto nebija piekomplektēta.
Sēdekļi ir stipri viduvēji. Vizuāli tie ir OK, AGR sertifikācija iedod arī adekvātu ērtumu un komfortu, bet materiālu izvēle ir apšaubāma – šuves ir ļoti asas. Ja Tev kājās ir šorti, tad sēdvietas pagarinošais izbīdījums ļoti centīsies stilbus saskrāpēt. Izvirzījumam vajadzēja būt dziļākam un zemākam. Aizmugurē vietas ir pietiekami arī pieaugušam indivīdam, bagāžas nodalījums ir pietiekams nelielai ģimenei, turklāt ar padziļinājumu svarīgākām mantām, kas jāpaslēpj no acīm un traumām.
Pareizi. Astra vēl ir pieejama arī ar dīzeļdzinēju, kas ir ļoti interesanta ražotāja izvēle mūsdienās. Latvijā gan šis der, jo mums vēljoprojām patīk smirdošas rokas. Arī man. Kopā ir 3 benzīna dzinēju versijas un 1 dīzeļa. 1.2 litru 3 cilindru benzīna dzinējs ir 110 Zs (205 Nm) un 130 Zs (230 Nm), kur mazākā jauda ir pieejama tikai ar 6 ātrumu manuālo kārbu, kamēr 130 Zs ir pieejama gan ar manuālo, gan 8 ātrumu automātisko ātrumkārbu. Pavisam foršā benzīna versija vairs nav tīra benzīna versija, proti, tā ir 1.6 litru 4 cilindru hibrīda versija. Un arī ne parastā, bet plug-in hibrīda, tātad pavisam interesanti. Tā attīsta 180 Zs (360 Nm), ir iekomplektēta ar 12.4 kWh bateriju, kas elektriskajā jaudā dod līdz pat 70 kilometriem. Protams, ideālos apstākļos. Bet, ja pat tie būtu 50 kilometri, tad tas ir labi. Turklāt, varas kuluāros baumo, ka Astra savā GT versijā tiks pat pie 225 Zs plug-in hibrīda versijas, kāda ir pieejama Peugeot 508. Tas būs īstens karstais hečbeks.
Dīzeļdzinējs ir viens – 1.5 litru Duratorq TDCi četru cilindru brīnums ar 130 Zs (300 Nm), kas ir pieejams kā ar sešu ātrumu manuālo, tā astoņu ātrumu automātisko ātrumkārbu.
Viena lieta, kas mani iepriecināja no paša sākuma iepazīstoties ar auto, bija, ka trīs cilindru dzinējs dod tos smukos 130 Zs. Apvienojumā ar 8 ātrumu automātisko ātrumkārbu tā braukšanas formula neizskatās slikta, jo, piemēram, VW ar šiem trijiem cilindriem tik spekulē tik līdz 110 Zs (200 Nm), kas ir mazāk. Pirmkārt jau paldies Opel pārstāvim Auto Blitz, kas man šo auto uzticēja uz veselu nedēļu, lai man būtu iespēja tā kārtīgi iepazīties.
Tā braukšanas realitāte nav tik spīdoša. Es teikšu pavisam godīgi, ka mani braukšanas dinamika nepārliecināja, jo es no 130 Zs dzinēja gaidīju vairāk un mani nepamet sajūta, ka VW tie 110 Zs kustas ņiprāk. Un vēl vairāk mani nepārliecināja palielinātās vibrācijas no dzinēja, kuras, piemēram, es nenovēroju Opel Mokka. Ja pie trīs cilindru “vē 8” skaņas mēs esam pieraduši, tad šī vibrācija nav lieta, pie kuras vajadzētu pierast. Dzinējam jau pamatīgi pietrūkst spējas auto virs 100 km/h kustināt, bet mani tā īsti arī neiepriecināja varēšana kustināt auto pilsētas ātrumā. Pietrūkst.
Pati auto vadība ir ļoti precīza, stūrēšana ir ar atzīmi 8. Labāk teikšu 7+. Auto stūrē un uzvedas kā īstens karstais hečbeks. Automātiski mani patiešām interesē, kā auto uzvedīsies ar 180 vai vispār 225 Zs. Būs jāuzprasās vēlreiz uz Astriņu, kad tādas demo parkā būs pieejamas. Balstiekārta ir stingra un kontrolēta, bet tajā pašā laikā neviens necenšas salauzt mugurkaulu. Es teiktu, ka ir īstais balanss starp komfortu un sportiskumu. GS versijas iegūs mazliet stingrāku balstiekārtu, tāpēc mani nedaudz māc šaubas par komfortu Rīgas ielās, bet šī versija mani pārliecināja. Patīk. Tik tā jauda.
Un te mēs atgriežamies pie manis iepriekš teiktā – cena tā īsti neatbilst kvalitātei. Astrai vajadzētu būt nedaudz lētākai. Tā tehniski sākuma cena nemaz nav tik slikta, proti, mazliet zem 23 tūkstošiem EUR. Bet par šie 22700 EUR iegūsiet pašu bāzīti ar mazāko dzinēju. Tas īstais sākums ir 26 tūkstoši EUR par Innovation Plus komplektāciju ar 130 Zs dzinēju un automātisko ātrumkārbu. Plug-in hibrīds sākas no 36 tūkstošiem EUR un var pat sasniegt 45 tūkstošu EUR atzīmi Executive komplektācijā.
Izmēģinājuma auto ir jau manis minētajā Innovation Plus komplektācijā ar 130 Zs un automātisko ātrumkārbu, bet ar visām papildus opcijām sasniedz 29 ar pusi tūkstošus EUR. Innovation Plus, protams, jau standarta komplektācijā ir diezgan patīkams. Tam ir 17 collu diski, AGR regulējamie komforta sēdekļi ar apsildi, apsildāmā stūre, kruīza kontrole, bezatslēgas piekļuve, pilnie LED priekšējie un aizmugurējie lukturi, 10” vadītāja un 10” info-izklaides ekrāni ar bezvadu Apple CarPlay un Android Auto atbalstu. Faktiski viss, ko Tev vajag.
Agrāk es šai nodaļai virsrakstu definēju kā secinājumi. Kas gan šie par secinājumiem. Man vizuāli ļoti patīk Opel Astra. Tā, ka ļoti patīk. Man arī patika Opel Mokka, un es vispār esmu jaunās Opel dizaina līnijas fans. Man ne ļoti patīk, ka dažviet tiek izmantotas apšaubāmas kvalitātes plastmasas, vadītāja displejs ir tumšs un garlaicīgs, dzinējs varēja būt mazliet ņiprāks. Ja Opel savu Astru varētu specificēt 30 tūkstošu robežā par Plug-in hibrīdu, tad tas auto būtu interesants pat man.
Iepriekš tika ziņots, ka Ukrainas bruņotie spēki ir sākuši izmantot pretradara raķetes, un tagad ASV to ir oficiāli apstiprinājusi.
Par to informēja ASV aizsardzības ministra vietnieks Kolins Kāls, norādot, ka jaunā militārās palīdzības pakete jau ir piegādāta Ukrainai. Ministra vietnieks ziņoja, ka pretradaru raķetes tika nosūtītas arī iepriekš. Lidmašīnas tiek izmantotas kā Ukrainas bruņoto spēku raķešu palaišanas iekārtas.
Starp citu, aizsardzības ministra vietnieks tieši nenorādīja, kuras raķetes tika piegādātas, bet, visticamāk, tās ir AGM-88 HARM ātrgaitas pretradaru raķetes. ASV aizsardzības spēkiem šādas raķetes jau ir kopš 1983. gada. Tām ir pasīva radiolokācijas galviņa, un to mērķis ir radara stacijas. AGM-88 HARM spēj trāpīt mērķī no 25 līdz 150 km attāluma.
LIVE: Dr. Colin H. Kahl, Undersecretary of Defense for @DOD_Policy, holds a news briefing at the Pentagon. https://t.co/2Nb6WqBvQj
— Department of Defense
(@DeptofDefense) August 8, 2022
vara bungas: Vairāki UA avoti apstiprina, ka RU spēki saņēmuši un sākuši izmantot 46 Irānas ražojuma UAS. Lai gan par konkrētiem modeļiem šobrīd nav drošu ziņu var pieņemt, ka diez vai tās būs par Tier II zemākas sistēmas. Neskatoties uz to, ka RU ir zaudējusi UA ap 100 Otlaniem, tai joprojām to ir ap 2000 gab. Kas RU reāli trūkst, lai medītu HIMARS, ir UAS, kas var lidot tālu, ilgi un augstāk par PGA manpadu griestiem, kā arī nest augstas precizitāttes ieročus. RU perspektīvais UAS Orion-E , ja arī tiek ražots, tad nepietiekamā daudzumā. Līdz ar to RU akūti vajadzīgs savs “bairaktars”. Un irāņiem šķiet tādi ir.
Viens no UAS modeļiem RU grozā ir Shahed-129
tāpat grozā var būt arī Shahed -191, kas ir reversās inžinerijas produkts pētot notriektā US RQ-170 Sentinel atlūzas
Te gan jāsaka, ka tirgus eksperti apšauba, ka Irānai pašai būtu vairāk par dažiem desmitiem šādu sistēmu, tādēļ var pieņemt, ka minētie Shahedi RU iepirkumā būs tikai daži, pārējo pasūtījuma daļu aizpildot ar Tier I modeļiem. Turklāt jaņem vērā, ka izolētā, garīdznieku pārvaldītā valstī tehnoloģijas un ražošanas kvalitāte balstās uz inshallah principu..
Sekas tam visam – RU mēģinājums “ieģipsēt” kara lūzumu – apgrūtināta HIMARS pielietošana, precīzo triecienu apdraudējums UA dziļumā, kur RU GKS šobrīd neriskē strādāt.
UPD1 Nomenklatūra apstiprinās
Xiaomi vārdu mēs parasti atceramies, kad runājam par neliela izmēra un salīdzinoši lētām fitnesa aprocēm. Tiesa, tās arī vairs nav nemaz tik lētas… Bet nu Xiaomi ir visai pamatīgi iesaistījies augstākas raudzes viedo pulksteņu tirgū.
Xiaomi izziņoja Watch S1 sērijas pulksteņus šī gada sākumā un vismaz uz papīra tie šķita ļoti vilinoši, par savu cenu piedāvājot pat safīra aizsargstiklu un nerūsējošā tērauda korpusu.
Xiaomi Watch S1 no Xiaomi Watch S1 Active atšķir krāsas, nedaudz dizains un izmantotie materiāli. Xiaomi Watch S1 pieejams ar nerūsējošā tērauda apdari, bet Xiaomi Watch S1 Active ir lētāks un veidots no alumīnija. Xiaomi Watch S1 arī ir safīra stikls un bezvadu uzlāde, kas nav lētākajam Active modelim.
Visādi citādi abi Xiaomi Watch S1 sērijas pulksteņi ir vienādi – tiem ir 1.43 collu AMOLED ekrāns ar 450 cd/m² spilgtumu, Bluetooth 5.2, NFC maksājumi (tikai MasterCard), GPS, SPO2 sensors un 470 mAh akumulators.
Izskats un uzbūveXiaomi Watch S1 par savu salīdzinoši zemo cenu (ap 230 eiro) piedāvā visu – te ir augstvērtīgi materiāli, patīkami spiežamas pogas, skārieniem atsaucīgs ekrāns, bezvadu uzlāde ar visu Qi, komplektā saņemsi gan ādas siksniņu ikdienai, gan gumijas siksniņu sportošanai. Watch S1 izmanto standarta 22 mm siksniņas platumu, kas ļauj tās mainīt bezgalīgi. Xiaomi nepiedāvā Watch S1 ar metāla siksnu, bet to arī īsti nevajag sporta pulkstenim.
Vismaz man Watch S1 uzbūves un materiālu ziņā šķiet ļoti līdzīgs Huawei Watch GT 3 Pro, kas ir tieši divas reizes dārgāks viedpulkstenis. Gribētos sacīt, ka Huawei izdevies nedaudz labāk izveidot programmatūru, bet Watch S1 ir jūtami lētāks un tam nav nepieciešams uzstādīt atsevišķu lietotņu veikalu un vēl pavadošo lietotni, kas nemaz vēl nav tieši pašu pulksteni apkalpojošā lietotne.
Uz manas rokas Watch S1 šķiet neticami ērts, tas noteikti ir ērtāks par iepriekš redzētajiem Huawei pulksteņiem, bet te jānorāda, ka Huawei mums atsūtīja pašus dārgākos modeļus ar metāla siksnu, kas nemaz nav Watch S1 piedāvājumā. Vēl viena Watch S1 atšķirība no Huawei Watch GT 3 Pro ir tā, ka Xiaomi saskarnē neizmanto kroņa (sānu pogas) grozīšanu, kamēr Huawei tikai dažviet šī iespēja strādā, bet tā ne vienmēr ir vēlama, jo, piemēram, var netīšām izgrozīt sportošanas laikā ekrānā redzamo.
Pāris vārdi par Watch S1 ekrānu – te tiek izmantots 1.43 collu, 466 x 466 izšķirtspējas AMOLED ekrāns ar Always On funkciju. Ekrānu sargā safīra stikls, kas ir visai reta parādība šādā cenā. Ekrāna safīra stikls ir izcelts virs citām detaļām, to sargās tikai safīra cietība. Watch S1 Active modelim ekrāna ir iedziļināts korpusā, bet Watch S1 Active nav safīra stikla.
Ekrāna automātiskajā izgaismojumā Watch S1 ir nedaudz tumšāks par to, ko sagaidu no viedpulksteņa (nez kāpēc Watch S1 Active modelim automātiskais izgaismojums darbojās daudz korektāk), kā arī jāsaka, ka šoreiz ir visai manāmi atspīdumi ekrānā, kas arī nepalīdz saskatīt tur parādīto. Nav kritiski, bet Huawei tas izdevies daudz labāk.
Watch S1 ir visai standarta ietilpības 470 mAh Li-Po akumulators, kas nodrošina aptuveni 12 līdz 24 dienu darbību (pēc reklāmas materiāliem). Faktiski Watch S1 darbojas tuvāk 10 dienām, ja daudz nesportosi un nebūsi iespējojis visus veselības sekošanas sensorus un funkcijas. Sportošana ar GPS noēd aptuveni 5% līdz pat 7% no enerģijas stundā.
Vērtēju, ka normālā ikdienas režīmā Watch S1 darbosies nedēļu vai nedaudz vairāk, kas arī ir tīri labi tik spējīgam viedpulkstenim. Liels pluss ir iespēja lādēt Watch S1 ar jebkuru Qi bezvadu lādētāji, arī ar viedtālruņa reverso bezvadu uzlādi.
Watch S1 saskarne ir pavisam kas cits, kad to salīdzina ar Xiaomi fitnesa aprocēm, bet ir arī dažas vienojošas nianses. Pret Watch S1 laikam radās tikai viens liels iebildums un tās ir digitālās ciparnīcas, kas ir visai neglītas un mazā skaitā. Huawei arī nevar lepoties ar dikti glītiem ciparnīcu dizainiem, bet ir dažas maksas ciparnīcas, kas Huawei gadījumā ir tīri labi izdevušās. Xiaomi nepiedāvā maksas ciparnīcas, ir tikai aptuveni 50 digitālās ciparnīcas, no tām tikai pāris šķita kaut cik jēdzīgas.
Pulksteņa saskarne ir ļoti ērta, tā stipri atgādina Huawei HarmonyOS, arī Watch S1 tiek izmantotas lielas ikonas, Xiaomi pat ļauj daļēji pielāgot pulksteņa saskarni (logrīkus, widgets), tāpat vari pielāgot apakšējās pogas darbību. Kopumā teiktu, ka Xiaomi un Huawei izskatās atšķirīgi, bet saskarnes iespējas ir ļoti tuvas un abiem ražotājiem tās ir izdevušās.
Watch S1 ir iebūvēts Alexa digitālais asistents, kas gan pie mums nav diez ko noderīga iespēja, bet tā tur ir. Tāpat te atradīsi SOS zvana iespēju, kas ļauj no pulksteņa ātri veikt zvanu iepriekš norādītam telefona numuram. Watch S1 it kā piedāvā NFC norēķinu iespējas, bet tad vajadzēs Swedbank izdotu MasterCard karti. Man tādas nav, šo iespēju nevarēju pārbaudīt. Šajā ziņā Garmin un Fitbit pulksteņi ir plašāk atbalstīti pie mums.
Watch S1 iespējams izmantot arī balss zvaniem, kas ir visai ērta iespēja sazvanīties automašīnas vadīšanas laikā, jo turi roku uz stūres sejas tuvumā. Ikdienā gan kliegšana uz pulksteni neizskatās diez ko labi, turklāt visi dzirdēs tavas sarunas un Watch S1 būs primārā ierīce atbildēšanai uz zvanu, kas ne vienmēr ir ērti.
Tāpat te būtu jāpiebilst, ka modinātāja laikus var ielikt tikai pašā pulkstenī, lietotnē šo nevar izdarīt.
Liekam virsū gumijas siksniņu un laižam! Te atradīsi elpošanas termiņu, kas ātri mazinās fizisko un garīgo stresu, sekojot parādītajiem ritmiem un veicot elpošanas vingrinājumus 1 – 5 minūtes. Pulkstenis parāda stresa līmeni un reģistrē ikdienas stresu, parādot 30 dienu tendences.
Watch S1 atbalsta 117 treniņu režīmus ar 19 profesionāliem treniņu režīmiem, tostarp basketbolu, tenisu, peldēšanu, HIIT un daudz ko citu. Xiaomi Watch S1 uzkrāj datus Xiaomi Fit lietotnē, bet tā ir arī savienojama ar Strava un Apple Health. Dati no viedajiem Xiaomi svariem iegūstami no Zepp Life (iepriekš MiFit) lietotnes, to arī iespējams savienot ar Xiaomi Fit lietotni.
Sportojot iespējams iestatīt mērķus – attālumu, laiku vai kalorijas. Vari arī to nedarīt. Jāsaka, ka biju nedaudz vairāk ko gaidījis no sporta režīma, jo te vairākos sporta veidos ir tikai viens ekrāns, kas parāda laiku + pulksteņa laiku + attālumu + patērētās kalorijas vai tempu skrienot + sirdsdarbību. Skriešanai ir arī atsevišķs ekrāna skats ar kadenci un soļu skaitu. Velobraucējiem ir atsevišķi skati ar ātrumu, vidējo ātrumu un pacēlumiem, kritumiem. Visos sporta režīmos tiek piedāvāta arī atskaņotās mūzikas pārvaldīšana.
Watch S1 sniegtie sportošanas dati ir ļoti tuvi tam, ko parāda Huawei pulkstenis un attāluma + laika ziņā to pašu rāda arī viedtālrunis. Uz 40 nobrauktiem kilometriem ar velo kļūda starp pulksteņiem un viedtālruni bija vien 200 metri, kas ir pieņemams apmērs. Lai arī Watch S1 ir jaudīgs un ar lielu ekrānu, tomēr GPX maršrutu datnes ielādēt nevarēsi, šis varētu būt paliels mīnuss velobraucējiem.
Xiaomi Watch S1 ir ļoti interesants mēģinājums iespiesties augstvērtīgo pulksteņu tirgū ar zemākas cenas modeli, kas vēl arvien piedāvā nerūsējošā tērauda un safīra uzbūvi. Fizisko dotumu ziņā Watch S1 ir viens no foršākajiem, ja ne pats foršākais viedais pulkstenis, kas pie mums pabijis. Nebiju gaidījis, ka Xiaomi būs iekļāvis Watch S1 komplektā arī gumijas siksniņu, lai nenāktos ādas siksniņu pūdēt sportošanas laikā.
Paša Watch S1 programmatūras un pavadošās viedtālruņa lietotnes ziņā Watch S1 ir ļoti tuvs Huawei veidotajiem pulksteņiem, kuri gan parasti ir dārgāki par Watch S1. Lielais Watch S1 mīnuss šajā jomā ir ierobežotais digitālo ciparnīcu klāsts, te gan Xiaomi būtu jāatver ciparnīcu veikalu arī citiem ciparnīcu veidotājiem un jāpiedāvā arī maksas iespējas par augstvērtīgākajiem dizainiem.
Xiaomi Watch S1 sportošanas iespēju klāsts un sensoru darbība ir ļoti tuva tam, ko redzējām jau Huawei Watch GT 3 Pro apskatā.
Kopumā gribēto sacīt, ka Xiaomi Watch S1 ir lielisks tiem, kuriem nerūp digitālo ciparnīcu dizaini, ar tiem Xiaomi jau gadiem iet smagi arī fitnesa aprocēs.
Korejiešu autoražotājs Kia lieliski zina, kā uzbūvēt labus elektroauto – viņiem jau ir elektriskais Soul modelis, bet galveno uzsvaru šeit gribot negribot jāliek uz e-Niro. Šis modelis joprojām ir mūsu 1000 kilometru brauciena līderis un grūti teikt, kad kāds to pārspēs. Labākais rezultāts nav pašmērķis, bet paliek tiešām interesanti, kurš auto beidzot nobrauks kaut vai tikpat ātri, nemaz nerunājot par e-Niro rezultāta pārspēšanu. Šogad vēl vismaz viens pretendents uz līdera vietu būs, bet šajā reizē izmēģinājām Kia jaunāko veikumu elektroauto pasaulē – tas ir pilnīgi jaunais EV6, kas ļoti pamatoti ir sacēlis vērā ņemamu ažiotāžu klientu un arī auto apskatnieku rindās.
Apskatu sāksim ar mašīnas tehnisko pusi. Abi ievadā pieminētie Kia modeļi nav tīri elektroauto tādā izpratnē, ka tie ir bāzēti mašīnās, kas izmanto iekšdedzes dzinēju. EV6 ir pilnīgi cits stāsts, šis auto konstruēts uz E-GMP platformas, kas ir paredzēta tieši elektroauto. Tas nozīmē, ka autoražotājam vairs nav jādomā, kur novietot iekšdedzes dzinēju, ātrumkārbu un citas lietas, viss ir pakārtots tam, lai pēc iespējas labāk ievietotu baterijas un elektriskos motorus. Šo platformu Kia izstrādājusi kopā ar Hyundai, tāpēc visi šo abu autoražotāju jaunie elektriskie modeļi izmantos tieši šo platformu, vienādas baterijas un arī elektromotorus. Šis ir pirmais no Kia EV saimes modeļiem, bet tādi tuvākajos gados būs vēl vairāki un, skrienot notikumiem pa priekšu, es jau nevaru sagaidīt.
Runājot par pieejamajām versijām un dzelžiem, kas mašīnu darbina, tad šis auto visādā ziņā ir identisks pērn izmēģinātajam Hyundai IONIQ5, kas tobrīd sasniedza vienu no labākajiem rezultātiem. Abi auto izmanto vienas un tās pašas baterijas, kā arī elektromotorus, tādā ziņā tiem esot identiskiem, taču virsbūves formas ir krasi atšķirīgas, tāpat kā mašīnu balstiekārtu regulējumi. Tātad, par versijām, auto nopērkams ar divām dažāda izmēra baterijām – pieejama 58 kWh baterija, kā arī lielākā 77,4 kWh baterija (neto 74 kWh). Kā tas mūsu braucienos pierasts, braucām ar lielāko bateriju. Tāpat pieejama versija ar vienu elektromotoru aizmugurē, tai attīstot 225 zirgspēkus (350Nm). Šī versija būs lētāka un arī ekonomiskāka patēriņa ziņā, jo nav nepieciešams barot otru elektromotoru, kā arī auto ir vieglāks. Tiesa, priekšējais elektromotors tiek pieslēgts lielākas slodzes brīžos, savukārt pārsvarā auto pārvietojas, izmantojot tikai aizmugurē esošo elektromotoru. Tad ir pilnpiedziņas versija ar diviem elektromotoriem – vienu priekšā, vienu aizmugurē, mašīnai attīstot 320Zs jaudu un 605Nm lielu griezes momentu. Ar to ir gana, lai 100 km/h sasniegtu 5 sekundēs.
Runājot par baterijām, tad šeit ir vērts iedziļināties nedaudz vairāk, jo tās ir ne tikai ietilpīgas, sniedzot vairāk nekā 500 kilometrus ar vienu uzlādi WLTP ciklā, bet Kia izmantotā sistēma atšķiras no ļoti daudziem citiem elektroauto. Tātad, šī sistēma tehniski ir identiska Hyundai izmantotajai sistēmai, bet interesanta tā ir tāpēc, ka šeit izmantota 800V bateriju sistēma. Tas nozīmē, ka mašīna spējīga lādēties ar īpaši lielu uzlādes jaudu – maksimālā uzlādes jauda DC stacijā ir 234 kW, kas pie 350 kW lādētāja no 10 līdz 80 procentiem ļauj uzlādēties 18 minūšu laikā. Oficiālie dati no autoražotāja. Kā zinām, Latvijā ir viens šādas jaudas lādētājs – Ionity uzlādes iekārta Ādažos. Uzlādes spraudnis atrodas aizmugurē, labajā sānā, kas ne vienmēr ir izcilākā pozīcija, bet lielākajā daļā gadījumu būs gana ērti sasniedzama.
800V bateriju sistēmas elektriskajās mašīnās pagaidām ir retums – tādas ir mūsu testētajos Porsche Taycan, Audi e-tron GT, arī vairākkārt pieminētajā IONIQ5, savukārt citu ražotāju mašīnās tādu sistēmu pagaidām nav, lai gan neviens nešaubās, ka tās ir izstrādes stadijā un drīz nonāks sērijveida modeļos. Jāpiebilst, ka šim modelim pieejama arī 11 kW uzlāde ar maiņstrāvu. Jau pēc 1000 kilometru brauciena testējām šī auto uzlādes spējas jaunajā Elektrum 150 kW uzlādes stacijā Rīgā. Jāsaka, ka Kia un arī stacija nepievīla, bet plašāk par to varat lasīt šeit. Baterijas veidotas tā, lai mašīnu varētu lādēt gan 400V, gan 800V stacijās, tāpēc Kia īpašniekiem nav jāsatraucas par uzlādes vietas meklēšanu – auto tehniski spēs lādēties visur.
Auto arī spējīgs lādēt citas elektroierīces. Iedomājamies situāciju, kad mājās kaut kāda iemesla dēļ ir pārtrūkusi elektroapgāde – EV6 ir spējīgs darbināt jūsu ierīces. Zem sēdekļa paslēpta parasta rozete, kur pieslēgt savu klēpjdatoru vai kādu citu ierīci. Tāpat auto var izmantot, lai lādētu citas elektriskās mašīnas, skrejriteņus vai cita veida aprīkojumu. Pie mums pagaidām ir ļoti maz mašīnu, kas piedāvā šādu funkciju.
Paturpinot tehnisko parametru tematiku, tad EV6 ir brangs auto – 4,68 metrus garš, 1,88 metrus plats un 1,55 metrus augsts, savukārt tā garenbāze ir par 2,90 metri jeb par 10 centimetriem mazāka nekā radniecīgajam IONIQ5. Neskatoties uz to, ka auto būvēts uz elektroauto platformas, ar domu par efektivitāti un tā tālāk, tā pašmasa tik un tā ir iespaidīgas 2,5 tonnas.
Kad domājam par Kia, kas ir pirmās lietas, kas nāk prātā? Daļa noteikti teiks – 7 gadu garantija. Un nebūs melots, tā tiešām ir. Tāpat varam runāt par to, ka Kia mašīnas par saprātīgu cenu sniedz labu un kvalitatīvu piedāvājumu. Tie ir lieliski transportlīdzekļi, lai pārvietotos no punkta A uz punktu B, bet Kia nekad nav bijis auto, kas izceltos. Tas iederas kopējā masā, bet nekādi neizceļas. Pat ne sportiskais Stinger modelis. Ar EV6 viss mainās.
Šis modelis un tā dizains ir kā no pilnīgi citas pasaules! Kia un Hyundai ar saviem jaunās paaudzes elektroauto bija apņēmušies radīt kaut ko absolūti atšķirīgu. Laikos, kad mūsu pašu Kursora komentāros lasītāji raksta, ka dažādu autoražotāju mašīnas kļuvušas tik ļoti līdzīgas un gandrīz vai neatšķiramas, abi korejieši uztaisījuši kaut ko tādu, ko nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Šī mašīna cilvēkus burtiski piespiež atskatīties un to aplūkot vēlreiz. Šķiet, ka uz šo mašīnu garāmgājēju skati mesti atpakaļ biežāk nekā uz jebkuru citu auto, kuru esmu izmēģinājis. Arī uzlādes laikā Bikstos, kad pats mazliet noslēpos ēnā, cilvēki gāja garām un ar lielu vērību nopētīja šo auto. Daži cilvēki pat nepakautrējās pieiet mazliet tuvāk un apiet auto apkārt. Patīk vai nē, bet par šo mašīnu runā un tieši tas ir pats galvenais, ja raugāmies no Kia perspektīvām.
Jā, viedokļi par mašīnas dizainu noteikti dalīsies, tiesa, vismaz manā laikā ar šo mašīnu cilvēkiem tā lielākoties gāja pie sirds. Priekšējo lukturu dizainā ir nelielas iezīmes no IONIQ5 pikseļu stila, taču tiešām nelielas. Kia vēlējušies iet paši savu ceļu, savukārt vispretrunīgākā ir automašīnas aizmugure.
Jāsaka godīgi – oficiālajos preses foto, kad šis auto tika prezentēts, īsti nebiju pārliecināts, cik labs un veiksmīgs būs šis dizains, taču dzīvē, reālā pasaulē auto izskatās lieliski. Jo ilgāk ar to pavadīju, jo vairāk tas iepatikās. Man tas nemaz tik bieži nenotiek – vai nu patīk uzreiz, vai arī nē. Tāpat auto dzīvē izskatās krietni lielāks nekā fotogrāfijās. Kā jau rakstīju, pēc izmēriem tas ir diezgan liels auto, bet dabā izskatās tiešām masīvs.
Pievēršoties salonam, šeit dominē divi 12,3 collu ekrāni. Jau atkal jāsaka, ka sistēma lielos vilcienos ir identiska tai, kas pielietota IONIQ5 un pilnīgi identiska tai, kas atrodama Kia Sportage. Man jau iepriekš ir patikusi Kia pieeja multimediju sistēmas radīšanā un arī šeit viss ir kārtībā – visa nepieciešamā informācija ir tieši acu priekšā, viegli redzama un saprotama. Korejiešu autoražotāju var tikai slavēt par to, cik daudz informācijas viņi spēj uzlikt uz ekrāna. Arī multimediju sistēma strādā raiti un pludeni, taču ir drausmīgi daudz apakšizvēlnes. Nu tā, ka tiešām ļoti daudz un brīžiem nākas krietni bakstīties, lai kaut ko atrastu. Salonā, protams, ir krāsainais noskaņas apgaismojums, kura krāsas varam pielāgot pēc vēlmēm un noskaņojuma. Zem multimediju ekrāna novietota interesanta skārienjosla, kādu jau redzējām Sportage modelī – ar vienu pieskārienu varam izvēlēties, vai šajā laukumā vēlamies klimatkontroles, vai tomēr multimediju sistēmas iestatījumus un īsceļus. Lai arī braucot reizēm uztrāpīt uz vajadzīgo pogu ir mazliet sarežģīti, tur jāsaka paldies mūsu bedrainajiem ceļiem. Pati skārienjosla ir fantastiski atsaucīga un lieliski reaģē uz pieskārienu. Arī pogas ir gana lielas, lai uz tām viegli trāpītu.
Man ir diezgan lieli iebildumi pret glancēto plastmasu viduskonsolē – izskatās jau smuki, bet putekļus noķer vājprātīgi ātri un šis laukums būs jātīra ļoti bieži. Tur gan varēja izdomāt kaut ko citu. Viduskonsolē novietots ātrumpārslēgs, taču šoreiz tā nav svira, bet apaļš džoistiks, kuru pagriežot izvēlamies „D” vai „R” režīmu. Mazliet neierasti, bet strādā ļoti labi. Viduskonsolē ir arī pogas apsildāmajiem/ventilējamajiem sēdekļiem. Šajā gadījumā tās ir skārienjūtīgas un arī pārsteidzoši atsaucīgas, tāpēc pāris reizes attapos ar svilstošu pēcpusi – netīšām biju ieslēdzis sēdekļu apsildi. Lietošanā viss ir ērts un pogas atrodas tur, kur tās sagaidām
Mašīnas priekšdaļā ir daudz vietas arī gara auguma cilvēkiem, savukārt plašā regulācijas amplitūda gan sēdekļiem, gan stūrei ļauj ērti atrast savu sēdpozīciju. Ja gadījumā dodaties garā ceļā, esat saguris un vēlaties spēcinošu snaudu, kamēr auto lādējas, tad sēdekļus iespējams nolaist ļoti, ļoti zemu, kas ļauj atrasties guļus pozīcijā. Es biju pozitīvā ziņā šokēts, cik daudz vietas ir aizmugurē. Kā jau tas minēts visos manos apskatos, esmu gara auguma cilvēks, tāpēc iekārtoties pašam aiz sevis pārsvarā ir diezgan čābīgi. Šeit es biju tiešām izbrīnīts, ka pašam aiz sevis man paliek ļoti daudz vietas kājām un arī galvai. Aizmugurē tiešām jutos lieliski un absolūti neiebilstu vizināties apkārt, sēžot tieši tur. Priekšā nosēdiniet kādu vidēja auguma cilvēku, vispār būs perfekti! Bagāžas nodalījuma tilpums ir 520 litri, kas ir adekvāti, turklāt bagāžniekam nav slieksnis, kas ļauj ērti iekraut/izkraut smagus priekšmetus.
Vēl nedaudz jāpieskaras salona uzbūves kvalitātei un materiāliem – visā visumā ar kvalitāti viss ir kārtībā un auto saskrūvēts kopā ļoti stingri. Runājot par materiāliem, tad gan man ir zināmi iebildumi pret priekšējā paneļa apdari un vēl pāris vietām. Viss jau it kā ir kārtībā un materiāliem nav ne vainas, taču, ja mašīna maksā 65 tūkstošus eiro, tad tomēr gribējās kaut ko mazliet labāku. Ja auto cena būtu ap 50 tūkstošiem vai nedaudz virs, vispār nekādu jautājumu un diskusiju.
Kā jau visos elektriskajos auto, arī EV6 ir šī baudāmā, slīdošā sajūta, kad pārvietojies pa pilsētu. Kā jau minēju, šajā testā mums bija versija ar diviem elektromotoriem, 320 Zs un 605 Nm griezes momentu. Citos līdzīgas jaudas testētajos elektroauto brīžiem ir sajūta, ka nedaudz pietrūkst dinamikas. Tīri sajūtu līmeni kaut kas nav tā. Kia gan ciparos, gan arī sajūtās viss ir kārtībā. „Normal” režīmā jaudas ir atliku likām visām dzīves situācijām, savukārt, ja gribas pabaudīt auto pilno potenciālu, tad var ieslēgt arī sporta režīmu. EV6 gan uzsākot no vietas, gan braucot gaitā kārtīgi atmet sēdekļos un cilvēkiem, kas nav pieraduši pie tāda paātrinājuma pat var kaut kas iekņudēties vēderā.
Svarīga sadaļa elektroauto apskatos ir rekuperācijas iespējas, kuras šeit varam regulēt paši ar lāpstiņām aiz stūres. Kad rekuperācija izslēgta, tad pie atlaista gāzes pedāļa auto vienkārši ripos un nenotiks nekāda papildus bremzēšana ar motoru. Tad seko trīs dažāda stipruma rekuperācijas režīmi, bet otrā galā kā ceturtais ir „i-Pedal”. Šajā režīmā rekuperācija ir visstiprākā, turklāt auto atbalsta „one-pedal” braukšanu. Tas nozīmē, ka šajā režīmā mašīna apstāsies, neizmantojot darba bremzes. Jo vairāk braucu ar elektroauto, jo vairāk šo lietu novērtēju un atzīstu par labu esam.
Runājot par braukšanas komfortu, EV6 balstiekārtas regulējums ir nedaudz uz cieto pusi, kas ir īpaši izjūtams galvaspilsētas izdauzītajās, bedrainajās ielās. Tiklīdz tiekam uz nedaudz labākiem ceļiem un pārvietojamies lielākos ātrumos, Kia labi absorbē dažādus ceļa nelīdzenumus un braukšanas komforts visādā ziņā ir pilnībā pieņemams. Pēc pāris dienām ar šo auto jau biju ļoti apradis un pret balstiekārtu nebija nekādu pretenziju – Kia ir uztrāpījuši tā, lai auto būtu stingrs, savākts, bet ne pārāk ciets.
Protams, visus interesē jautājums par sniedzamību ar vienu uzlādi – pēc WLTP rezultātiem šai versijai ar pilnpiedziņu būtu jāspēj nobraukt 506 kilometrus. Reālajā pasaulē, braucot tikai pa šosejām, auto ar vienu uzlādi mēreni siltā laikā (ap +20) bez jebkādām problēmām un satraukumiem nobrauks 400-415 kilometrus. Domāju, ka maksimālā rezerve ir kaut kur 440 kilometri, bet tad jābūt drošam, ka galā varēs uzlādēties. Braucot kombinētā, ikdienišķākā režīmā, kad maršrutā iekļaujas arī braukšana pa pilsētu, domāju, ka EV6 tiešām ļoti pietuvosies 500 kilometru atzīmei. Auto ir arī ļoti ekonomisks, ņemot vērā tā lielo pašmasu un jaudas parametrus – šosejas režīmā 16,7 kWh/100km. Jau pēc testa, pārvietojoties naktī ap +10…+12 grādiem, patēriņš bija 17,0 kWh/100km, turklāt bija jālieto salona apsilde. Auksts, vai ziniet! Ja nopietni, tad pat nedaudz vēsāks laiks šīs mašīnas sniegumu īpaši neietekmē. Protams, kad temperatūra kritīsies vēl vairāk un sāksies ziema, tad sniedzamība būs mazāka, bet tas ir neizbēgami.
Kia EV6 ir ļoti, ļoti labs elektroauto, tas taču ir 2. vietā mūsu 1000km testā! EV6 ir kvalitatīvi uzbūvēts auto, ļoti dinamisks, ātrs un komfortabls, taču arī ekonomisks garākos ceļa braucienos, kas ar vienu uzlādi ļaus aizbraukt tālu. 400 ar astīti kilometri ar vienu uzlādi ir pilnīgi pietiekami un ar garantiju var teikt, ka šo kilometru laikā pauze būs vajadzīga pašam vadītājam nevis mašīnai. Attīstoties uzlādes infrastruktūrai, uzlāde ar šo mašīnu neprasīs ilgu laiku – skatīt Elektrum 150 kW uzlādes iekārtas testu. Auto sava dizaina dēļ ir unikāls un to nevar sajaukt ar kādu citu mašīnu, kas to padara vēl jo interesantāku. Es Kia varu tikai slavēt gan par drosmi dizaina veidošanā (patīk vai nē, tas ir gaumes jautājums), kā arī par mašīnas tehnisko pusi, kas to padara par tiešām lielisku produktu. Cena Latvijā (šajā GT-Line TX komplektācijā ap 65 tūkstošiem eiro) liek rīstīties un pārjautāt vai nav kāda drukas kļūda. Kia līdz šim nav bijis ražotājs, ko uztveram kā premium zīmolu, taču šajā mašīnā ir sperti visi nepieciešamie soļi, lai Kia tiešām varētu prasīt šādu cenu. Te nejutīsieties sliktāk kā vācu mašīnās ar smalku nosaukumu. Galu galā, otra Māra nesen testētā Škoda, kas sasniedza faktiski identiskus rezultātus, maksā 74 tūkstošus! Arī Škoda līdz šim taču neuztvērām kā premium zīmolu.
Ja meklējat elektroauto un budžets atļauj, tad pats mazākais, ko varat darīt – piezvaniet Kia dīlerim un sarunājiet šo mašīnu testa braucienam. Samērā liela iespējamība, ka pēc testa nākamie jautājumi būs par pieejamajām krāsām, piegādes termiņiem un līzinga iespējām. Pēc testa man bija pilnīgi žēl EV6 atdot atpakaļ…
Vācu autoražotājs Mercedes oficiāli sācis ražot visu laiku ātrāko Mercedes-AMG sērijveida modeli – sadarbībā ar F1 komandu izstrādāto “One” superauto. Mašīna pirmoreiz koncepta formā tika izrādīta pirms pieciem gadiem, savukārt ražošana aizkavējās tehniskās attīstības iemeslu dēļ – 1,6 litru V6 motors no Pirmās formulas mašīnas bija jāpielāgo, lai tas iekļautos ielas mašīnām paredzētos izmešu, izturības un trokšņu līmeņos.
Mercedes šīs problēmas veiksmīgi atrisinājis un pirmās 275 mašīnas nonākušas ražošanā. Katra mašīna ir roku darbs, tās tiek saliktas AMG cehā Koventrī pilsētā Lielbritānijā, savukārt no Pirmās formulas pārņemtais hibrīdmotors tiek salikts Briksvortā. Tur ar to strādā tie paši cilvēki, kuri strādājuši pie Mercedes ārkārtīgi veiksmīgajiem F1 projektiem.
Katra mašīna dodas cauri 16 komplektēšanas un testēšanas punktiem, savukārt Mercedes skaidro, ka mašīnas salikšanas process līdzinās luksusklases rokaspulksteņiem. Auto salikšanā iesaistīti vairāk nekā 50 cilvēki. Kad viss salikts, auto izbrauc pieguļošajā izmēģinājumu poligonā, kur pēdējo “jā” vārdu saka testu pilots.
1049 zirgspēkus attīstošais superauto tiek ievietots slēgtā kravas mašīnā un transportēts uz AMG galveno mītni Vācijas pilsētā Afalterbahā. Tur klients var saņemt savu īpaši ekskluzīvo auto, kā arī auto pasūtītājam tiek sniegta instruktāža, kā apieties ar šo mašīnu.
Tā kā dzinējs paņemts no F1 mašīnas, tas ir īpaši sarežģīts – dzinējs spēj sasniegt 11 tūkstošus apgriezienu, bet tas atbilst Euro6 izmešu standartiem. Iekšdedzes dzinējs ar vienu turbīnu pats par sevi attīsta 566 zirgspēkus, bet to papildina kopumā četri elektromotori. Pirmie divi elektromotori novietoti priekšā, pa vienam uz katra no priekšējiem riteņiem, tiem attīstot 322 zirgspēkus. Trešais elektromotors atrodas blakus iekšdedzes dzinējam un attīsta vēl 161 zirgspēku, savukārt ceturtais elektromotors ir savienots ar turbīnu un dod vēl 121 zirgspēku. Auto aprīkots ar 8,4 kWh bateriju, kas elektriskā režīmā ļauj braukt 18 kilometrus. Auto izmantotā 7-pakāpju ātrumkārba ir speciāli izstrādāta šim modelim.
Paātrinājums līdz 100km/h ir 2,9 sekundes, kas varbūt nav tik ļoti iespaidīgi, bet līdz 200km/h šis auto ieskriesies 7 sekundēs, kas ir ļoti, ļoti ātri. Maksimālais ātrums ir 352 kilometri un tiek uzskatīts, ka šis modelis jau drīz kļūs par ātrāko sērijveida auto Nirburgringā.
Vai nav nepelnīti piemirsts vārds?
Svētdien mums mājās bija ļembasts. Sabrauca visa sievas ģimene, uztaisīt kopbildi ar ōmi. 2 brāļi, 2 māsas, kopumā sanāca 8 pieaugušie un 6 bērni. Daudz! Cepām gaļas, bērni skraidīja starp māju un spēļlaukumu, vai vienkārši skraidīja, tad vēl aizlaidām uz Vecumnieku Veco ezeru ar kanoe pavizināties, tad atpakaļ, kliņģeris un kafija un kopbilde, nu, tā. Ņemšanās. Ņigu-ņegu.
Un tad visi aizbrauca, es apsēdos papīpēt un tā domāju – ir sagurums, protams, bet arī tāda laba sajūta, ka visi te bija, ka visiem pietika i vietas pie galda, i ko ēst, i kafija/tēja/sula/alus, i atrakcijas i telpas skrejriteņiem un tā. Laba sajūta.
Padomāju par diviem citiem vienaudžiem.
Avio Krūmiņos savulaik visiem teica, ka ir Krūmiņu noteikums – visiem jājūtas labi. Ja gribi strādāt, super, ja negribi, tad sēdi un čillo, ja tev ir projekts – daffaj, taisām, ja gribi tikai zoli un pirti – taisām arī to.
Janka Rančo ir vispār sociālās dzīves centrs, viskautkas tur notiek, un vienmēr kaut kas atbrauc, kaut kas netiek, un visiem vienalga ir gan vieta, gan ēst (mednieks viš ir, tātad praktiski viss, kas nav sarkanajā grāmatā, ir uz galda), gan dzert, gan nakti pārlaist vai ko.
Lūk.
Un es lepojos ar to sajūtu, ka arī mums tā sanāk – ka pie mums arī var atbraukt, un ir gan vieta, gan ēst, gan dzert.
Un te man tā nāca prātā tas vārds – saimnieks. Nav baigi bieži dzirdēts ārpus vēlēšanu kampaņām vai pamatskolas literatūras diskusijas par Straumēniem, ne? Biežāk runājām par profesijām – zemnieks, lopkopis, direktors, ītešņiks, vadītājs, akcionārs un tā.
Arī tezaura definīcijas mani kaut kā neapmierina.
Es gribētu piedāvāt citu definīciju, ar ko i vērts šo vārdu atgriezt apritē –
Saimnieks – persona, kas parūpējas par savu saimi un saimniecību.
Jo nu īpašums – tas ir kaut kas cits, tu vari būt labs īpašnieks (mašīnai, mājai, biznesam vai kam) vai slikts. Tezaurā ceturtā definīcija būtu tuvāka – namatēvs, ģimenes galva – bet man mana vienalga patīk labāk, tīri savas dinamikas dēļ.
Saime, pēc tā paša tezaura, ir kopums, nevis ģimene – tātad, ja pie manis ir mani draugi, tā ir mana saime, par ko parūpēties. Ja iebrauc tālāki radi vai ōme, tā ir mana saime. Ja neviens ciemos neiebrauc – jā, tad ģimene.
Lūk.
Varbūt neapzināti jau gatavojos, pēdējo nedēļu klausoties Trīnes Grēku plati – “Tur tai sētā, tur tai mājā, tur ir gandrīz viss, un, ja paceļ acis, bērzā dzīvo svētelis.” Ziemā, kad klausījos šo Aizputē, pēc dažām rumkolām rakstīju sievai vacapā, ka vajag sadomāt, kur mēs varam nolikt stārķiem ligzdu. Savā dienasgrāmatā, savukārt, piemetu, ka laikam jau nav sliktākais, ko izdarīt, kad sadzeras – nevis sasist mašīnu vai saliet datoru, bet saplānot putnu ligzdas. Nu, nesanāca šogad gan, bet anyway, thought was there.
Varētu izskaņai vēl kādu saukli piemest, kādu call-to-action, kā blogos pieklājas, bet, tā kā ir vēlēšanu gads, gan jau ka skanēs gana daudz no katra laternu staba un no katras kanalizācijas lūkas. Tad bez tiem šoreiz.
P.S. Lai gan, protams, ja es kādreiz izdomāšu kandidēt uz kādu premjera amatu vai ko tur, šo mana PR komanda varēs atrast un publicēt visur, kā, re, viš jau pirms 100 gadiem par to domāja. 
Kaut kā tā.
Tematiski nesaistīti (varbūt), bet arī labs teiciens – Peries pirtī, nevis po žizņi. Labs sauklis pirmdienai, ne? 
Ou, kas par virtuves virsmas
Uzreiz pasaku - netaisos bīdīt kaut ko revolūcijai līdzīgu, tikai izteikšu to, ko domāju. Kā esošo faktu konstatāciju bez jebkāda zemteksta. Tikai kā vielu pārdomām un to, ka uztveru notikumus kā lietas, kuras ir un ne manā varā kaut ko mainīt. Var jau būt, ka manis rakstītais liksies neērts, bet tomēr. Balstīšos tikai uz oficiāli pieejamiem faktiem.
Vispirms nedaudz, kā atkāpe, par savām 3.augusta un 4. augusta publikācijām. Kopsummā devu linkus uz 14 klipiņiem par Krievijas vēstures alternatīvo, ne oficiālo skatījumu. Protams, YouTubē var atrast krietni vairāk klipu par Krievijas valstiskuma, Krievijas pārvaldītāju tēmu. Un dažas tēmas tiek apskatītas diezgan dažādi, pat pretējos viedokļos. Vadoties laikam jau pēc informācijas, kāda nu nokļuvusi līdz klipa autoram. Nemēģināšu analizēt šīs pretrunīgās informācijas. Pirmkārt jau tāpēc, ka būtu "jārokas" kādu laiciņu kaut internetā pieejamai informācijai, braukt uz Krieviju ko meklēt - nu nav tas brīdis un vai man šobrīd to vajag? Tik uzplaiksnī jautājums - vai Krievijas atbildīgie dienesti atbalsta šo klipu autorus un kā viņi dzīvo un rosās pašreizējā Krievijā? Nu, te man nav atbildes un pagaidām neizplūdīšu minējumos.
Labi, miers ar Krieviju. Par tās vēstures traktējumiem tiešām var atrast daudz interesanta materiāla. Kaut vai kā vielu pārdomām. Pievērsīšos Latvijas valstiskuma rašanās vēsturei. Un lai piedod man lasītāji, ja šī informācija būs drusku neērta. Vēlreiz atkārtoju, izsaku viedokli tikai zināšanai. Jums piedāvātos faktus esmu uzņēmusi no cikla - nu, ir tādi interesanti fakti. Nu ir, un viss. Pietiek ar to, ka man ir tāds viedoklis radies. Bez zemtekstiem.
Sākšu ar to, ka, cik nu atceros no skolā mācītā un tā, pie kā laikam jau pieturas arī tagad (neesmu īsti pārbaudījusi). Runa ir par Brestļitovskas miera līgumu starp Vāciju un Krieviju. Tika mācīts, ka Latvija savu neatkarību ieguva šī līguma rezultātā. Tomēr, un ir pieejama informācija, šajā līgumā nebija pat pieminēta Latvija kā tāda, plus pie visa abas valstis diezgan drīz atteicās no šī līguma. Toties Latvija kā tāda tika atzīta šīs atteikšanās rezultātā abām valstīm no jauna pārdalot tām interesējošās teritorijas. Pie viena - pirmās Latvijas brīvvalsts vadītāji veiksmīgi "noķēra" un izmantoja situāciju, kad šajā reģionā bija "jezga" - karš ar Vāciju, apmēram tajā laikā boļševiku apvērsums Krievijā un "ņemtne" kara neskartajā Krievijas teritorijā. Īsti legāla jaunās Latvijas valsts rašanās nebija, bet paveicās ar to, ka jaunizveidotās valsts darboņus atbalstīja laikam jau Vācijā un arī tauta nebija pret, nebuntojās, atbalstīja. Vēl kas - cik nu man zināms (avoti nav pārbaudīti, bet runas tādas klīda vēl padomjlaikos) toreiz Latvijas valstij Abreni ar visu Pleskavu "piešķieba" tik tāpēc, ka no labas sirds laikam iedeva arī pilsētu, kura ir stratēģiska dzelzceļu pārvadājumiem - dzelzceļa mezglu krustpunkts. Šādas laipnības iemeslus laikam neuzzināšu (nu, pagaidām nemeklēju), jo Latvijai jau tad bija trīs vērā ņemamas ostas - Rīga, Ventspils un Liepāja.
1939.gada vāciešu repatriēšanās. Diezgan zināms fakts kur Vācija bija ieinteresēta vāciešus dabūt prom no Krievijai tuvu esošām teritorijām. Bet tas, ka Latvijas valsts praktiski apzaga prombraucošos baltvācus - par to kāds ir kaut ko dzirdējis? Atradu par to informāciju saitā vesture.eu. Tā ka nebija viss tik balti un pūkaini, kā gribētos.
Tagad mūslaikiem, Latvijas neatkarības atgūšana 1990./1991. gados. Laikam jau neizplūdīšu vērtējumos, tik uzdošu jautājumus.
Man kaut kā nedod mieru tas, bijušie PSRS ne zema ranga funkcionāri, kuru biogrāfijās parādās, kaut kādreizējā, bet tomēr - piederība kompartijai, komjaunatnei, bīdīja valsts lietas pēc Latvijas atdalīšanās no brūkošās PSRS - Gorbunovs, Ziedonis Čevers? Ka tas nākas, ka Ždanoka, kura pēc likuma nedrīkst tapt ievēlēta Saeimā, pārstāv mūsu valsti Eiroparlamentā? Kaut kāda disonanse. Kā tas nākas, ka Rubiks, kurš aktīvi tik ļoti darbojās lauciņā, kurš saucas - esošās varas gāšana (jau Latvijas neatkarības pirmajos gados), ka par šo darbību tika arestēts, tiesāts un nosēdēja 8 gadus par to cietumā, jau 2000-jos gados līdzdarbojās (Var jau būt, ka arī tagad ko darbojas. Vai arī atgājis malā - nezinu, nav informācijas) valsts pārvaldes lauciņā? Kur viņam un Ždanokai rezons darboties tās valsts pārvaldē, kuras rašanos viņi neparko negribēja atzīt 90-to gadu sākumā? kas par klikšķi smadzenēs?
Un tie ir tikai redzamie bijušie PSRS laiku funkcionāri, kuri šīs brīvvalsts laikā bīdīja republikas valstiskās lietas. Lejupejošā eskalācijā gan jau ka tolaik kādos nozīmīgos amatos "sēdēja" arī citi PSRS nomenklatūras darboņi.
Un kāpēc nu ļoti ilgi "stiepa gumiju" čekas maisu publiskošanai?
Vel pie 90-tajiem gadiem. Ita Kozakeviča. Es viņu atceros kā vienu no trim sievietēm - aktīvistēm, kuras darbojās Tautas frontē (pārējās divas - Sandra Kalniete, Elita Veidemane), balsojot par Neatkarības deklarāciju 1990.gada 4.maijā balsoja par neatkarīgu Latviju. Pēc, rudenī, aizbrauc un konferenci Itālijā un tur peldoties noslīkst. Kaut kā toreiz oficiālo informāciju par viņas noslīkšanu uzņēmu visai šaubīgi. Pat tagad, pēc krietna laika, šaubas ir un paliek. Bet - šaubas vienmēr traktējas ne šaubīgā pilsoņa virzienā. Es nespēju paskaidrot, kāpēc šīs šaubas uzradās, pie viena nav reālu iespēju apstiprināt vai noliegt savu šaubīšanos. Palieku pie tā, ka - nu, bija tāds nelaimes gadījums. Miers ar to, pie tā arī paliekam.
Protams, jautājumi Latvijas svaigākās neatkarības iegūšanas procesa sakarībā ir krietni vairāk, nekā uzrakstīju. Bet tas zināmā mērā velk uz kārtējo sazvērestības teoriju. Skaidras, viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem vienalga nesaņemšu. Un vispār - vai man to vajag? Ko es darīšu ar iegūto informāciju? Galu galā - varas nāk un iet, cilvēki parastie paliek. Paliek un piemērojas jauniem apstākļiem.
Tas pagaidām viss. Nesodiet bargi, man vienkārši laikam patīk uzdot jautājumus. Jautājumus, kuriem ne vienmēr ir neapgāžama atbilde.
Kāds no Panasonic Future Life Factory dizaina centra darbiniekiem uzņēmuma noliktavā atrada vecu Super Phonic HE-3000 stereo sistēmu. Atradumam trūka vairākas detaļas. Tomēr darbinieki nolēma modernizēt veco mēzikas centru.
Dizaina centrā pieņēma lēmumu nemeklēt vecās detaļas, bet gan radīt jaunas. Līdz ar to mūzikas centrā iebūvētais jaunais vinila atskaņotājs spēj ne tikai atskaņot plates, bet arī ar savu adatu veidot krāsainu mūziku.
Paņemot apaļu papīra disku un uz tā ar krāsām veicot atzīmes ir iespējams atskaņot attēlu, kas iederas aplī. Katra krāsa ir atbildīga par savu instrumentu, kuru atskaņos ierīce.
Vadība ir diezgan vienkārša un sastāv tikai no divām vadības ierīcēm. Kreisajā pusē ir toņa vadības poga, labajā pusē ir atskaņošanas ātrums.
Ja vēlaties izmēģināt šo rīku darbībā, varat apmeklēt vietni, kurā tiek palaista šīs radiolas simulācija.
Super Phonic HE-3000 no 28. augusta tiks prezentēta izstādē “Minna no Machi: Osakas portreti”, kas Japānā, Osakā ilgs līdz 2. oktobrim.
Kamēr tautieši svinēja Līgo un Jāņus, tikmēr es biju devies uz Stambulu, lai uz vietas redzētu tos Huawei produktus, kuri būs pieejami Latvijas un Eiropas tirgum. Šajā prezentācijā viens no interesantākajiem produktiem man likās planšetdators Huawei MatePad Paper ar elektrioniskās tintes (angliski E-Ink) displeju, jo tirgū nav pārāk daudz spēlētāju ar šādu specifikāciju.
Jā, ir Kindle un reMarkable ierīces, kuras var konkurēt ar MatePad Paper, tomēr šeit viena no lielajām lietām ir tieši displeja izmērs, kas sasniedz 10,3 collas, tātad tas ir tādā izmērā kā Apple un Samsung piedāvātie planšetdatori, bet tiešais konkurents būs tieši reMarkable. Tieši šis izmērs un elektroniskās tintes displejs Huawei jauno planšetdatoru padara par visai interesantu ierīci, un esmu priecīgs, ka varu dalīties savā pieredzē ar jums.
Veicot nelielu izpēti mūsu pašu rakstu arhīvā, atradu Kristapa veidoto apskatu par reMarkable 2 planšetdatoru, un jau no pirmā attēla uzreiz varu teikt, ka MatePad Paper izskatās pēc visai precīzas kopijas. Ar to es nedomāju neko sliktu, bet kopumā šīs divas ierīces attiecīgi veido šāda veida tirgu, kas ir planšetdators ar elektroniskās tintes ekrānu.
Kā jau priekšā saka angliskais vārds “paper”, tad šo ierīci paredzēts lietot pierakstu veikšanai un lasīšanai, ko nodrošina speciālais displejs. Jā, tas būs melnbalts un spēs vēl attēlot arī pelēkos toņus, tomēr bonus ir ilgais darbības laiks. Ar pilnu uzlādi MatePad rādīja darbības laiku vairāk nekā 20h, kas ir iespaidīgi. Tāpat tas ir daļēji matēts un nedaudz abrazīvs, kas tiešām imitēs to sajūtu, ka lietotājs raksta uz papīru, lai kļūtu par digitālo piezīmju grāmatiņu. Šo var uzskatīt kā bonusu, jo rakstīt uz gluda stikla nebūt nav tik ērti.
Taču tas nav viss, ko piedāvā šis Huawei planšetdators, jo ar to mēs varēsim arī pieslēgties internetam un lejupielādēt papildu lietotnes no Huawei pielāgotās pasaules, līdz ar to tas pildīs arī planšetdatora funkciju, kādu to iedomājamies, balstoties uz citu zīmolu iekārtām. Pamatā gan funkcijas laikam būs lasīšana un šie pieraksti, jo pāris dienas palietojot to interneta dzīļu pārmeklēšanai vai YouTube video skatīšanai, šī pieredze uz šāda displeja būs diezgan izaicinoša. Es vienkārši to neieteiktu darīt ar šādas konfigurācijas iekārtu.
MatePad Paper būs aprīkots ar četriem skaļruņiem un USB-C tipa pieslēgvietu, līdz ar to paplašinot tā pielietojumu arī mūzikas atskaņošanai. Par ko var uzslavēt Huawei, tad tā ir interfeisa tulkošana latviešu valodā, kas noteikti padarīs to pieejamu lielākam lietotāju skaitam. Plašetdators gan nebūs aprīkots ar aizmugurējo vai priekšējo fotokameru, līdz ar to bilžu uzņemšana atkritīs un ar to saistībās atmiņas aizpildīšanās problēmas atkritīs. Papildu funkcionalitāte ir darbošanās ar Microsoft Word tipa dokumentiem, kuri paredzēti tieši rakstīšanai, izmantojot Huawei sniegtās lietotnes.
Kopumā pēc pirmajiem iespaidiem es šo ierīci tomēr ieteiktu tiešām digitālo grāmatu lasīšani vai pierakstu veikšanai. Patīkami pārsteidza tas, ka jau pamata komplektācijā MatePad Paper ir aprīkots ar digitālo irbuli, un tas darbojas pietiekami labi. Kaut arī aizture ir salīdzinoši liela pret konkurentiem (26 ms), tomēr pie mierīga rakstības ātruma tas nav jūtams. Tāpat zīmulis tiešām labi atbild uz dažādām kustībām un spiedieniem. Protams, pie korpusa tas piestiprināsies ar magnētu pālīdzību. Kur gan tas būtu redzēts…
Jaunais Huawei MatePad Paper izskatās pēc kvalitatīva produkta, kas nav mazsvarīgi. Kā jau minēju iepriekš, tas ir 10,3 collu izmēra planšetdators, kura svars ir 360g. Tas tiešām ir viegls, pieņemot, ka tam vēl nav kameru izbīdījumu, to ir ļoti viegli pārnēsāt vai turēt vienā rokā. Kas gan pie ilgākas lietošanas varēt nogurt. Jārēķinās, ka vairāk būs jāizmanto kreisā roka, jo tieši tajā pusē ir izveidota platāka turēšanas mala, bet to varēs pagriezt arī otrādi, ja tā būs ērtāk.
Šim planšetdatoram neieraudzīsim nevienu skrūvi, kas liek domāt un cerēt, ka tas ir pietiekami noslēgts, lai neuzkrātos lieki putekļi un būtu lielāka aizsardzība pret mitrumu. Tomēr šī ierīce nav saņēmusi oficiālu atzinumu par noteiktu IP klases aizsardzību. Aizmugurējā daļā ir veidota mākslīgās ādas imitācijā, lai veidotu papildu saķeri, kad tas tiek lietots. Viss korpuss kopumā ir veidots no plastmasas, tāpat arī sānā esošās skaļuma regulēšanas pogas. To ievietojot pārbildītā mugursomā, nebija jāuztraucas par kādām deformācijām, un tās arī nenovēroju, lietojot to pāris nedēļas.
Līdzīgi kā citiem planšetdatoriem, arī MatePad Paper ir saņēmis pirkstu nospieduma lasītāju, kas gan nevis izcelts uz āru, bet tam izveidota neliela iedobe augšējā labajā daļā. Priekšā atradīsies elektroniskās tintes displejs, kura izšķirtspēja ir 1872×1404 pikseļi. Pats planšetdators būs nieka 6,65 mm biezs, un tas tiešām ir pat pārāk viegls, ja tā var teikt. Tā kā svara ziņā un pārnēsāšanā tas nesagādās lielas problēmas.
Huawei MatePad Paper darbinās uzņēmuma veidots procesors Kirin 820E, 4 GB operatīvā atmiņa, un tas būs aprīkots ar 64 GB ietilpību. Kā jau norādīju iepriekš, tad pie pilna akumulatora planšetdators varētu darboties aptuveni 20h, tad ar speciālo baterijas saglabašanas režīmu, tas varētu izturēt pat 28 dienas. Vismaz tā norāda Huawei. MatePad Paper saņēmis ātrās uzlādes iespēju, kas ļauj tam piecu minūšu laikā lietošanas laiku papildināt līdz divām stundām, izmantojot 22,5W uzlādes spraudni. Pilnai uzlādei būs nepieciešama nedaudz vairāk par pusotru stundu.
Ērtības nodrošinās arī USB-C pieslēgvieta, lai nebūtu jākrāmējas ar liekiem lādētājiem. Kā jau visi Huawei produkti, tad zīmols savu iekārtu iepakojumos joprojām iekļauj gan kabeli, gan spraudni. Šajā komplektācijā pieejams USB-C to USB-A tipa uzlādes kabelis. Un šis produkts bāzes komplektācijā nāk arī ar M Pencil, tomēr papildu būs jāiegādājas īpašais apvalks, kas ir pieejams arī man. Jāatzīst, ka man ļoti patika magnētu sistēma, ar kuru planšetdators stiprinājās pie šī apvalka, un turējās pietiekami stingri, lai nebūtu jāuztraucas par tā izkrišanu.
Planšetdators ir pieejams tikai melnā krāsā, bet otrās paaudzes M-Pencil irbulis būs sudraboti pelēks. Tāpat melnā krāsā ir Huawei piedāvātais oriģinālais apvalks.
Pašā ievadā jāatgādina, ka Huawei savus produktus šobrīd aprīko ar pašu veidoto operētājsistēmu HarmonyOS 2, līdz ar to tā ir trešā platforma blakus Android un Apple ekosistēmām.
Lietošanas sakarā man domās ļoti dalās, jo no vienas puses varētu teikt, ka šo planšetdatoru var lietot tāpat kā jebkuru citu, kurš ir aprīkots ar LCD vai OLED krāsu displeju. Tomēr godīgāk būtu ieteikt to tiem lietotājiem, kuri izbaudi digitālo grāmatu lasīšanu, digitālo zīmēšanu un pierakstu veikšanu šādā formātā. Galvenais iemesls ir elektroniskās tintes displejs, jo tas ļoti labi atstaro saules gaismu, kā arī sniedz iespēju uz tā veikt pierakstus.
Tātad tā pielietojums ir kā lasīt fiziski iespiestu grāmatu vai rakstīt ar melnu pildspalvu savā pierakstu kladē, jo tieši to imitē sajūtas. Kā jau Kristaps minēja reMarkable apskatā, tad šis ekrāns ir nedaudz raupjš un matēts. Tas rada sajūtu, ka, izmantojot digitālo zīmuli ar gumijas uzgali, it kā notiek tā skrāpēšana, tomēr tas ir tikai sajūtu līmenī. Varbūt lietojot to ļoti intensīvi un konstanti “kasot” vienu vietu, izdotos arī uzvilkt skrāpējumu. Domāju, ka tas parasti nav lietošanas pašmērķis.
Atgriežoties pie lasīšanās arī ir vairāki “bet”, un pirmais ir grāmatas iegūšana šajā ierīcē, kas man bija izaicinājums. No vienas puses es noteikti daļu kritikas ņemu uz sevi, jo ikdienā lietoju Apple produktus, un mēs zinām ekosistēmas īpatnības. Tomēr lielākais pārsteigums bija tas, ka MatePad Paper dators neatpazīst kā ārējo ierīci, kurā var iekopēt informāciju. Līdz ar to paliek dažādi mākoņu risinājumi, jo arī savienojoties caur Bluetooth, nevarēja tā vienkārši no iPhone vai Mac nosūtīt elektroniskā formāta grāmatu. Failu pārsūtīšana man neizdevās arī pretējā virzienā, proti, no MatePad Paper uz Apple ierīcēm. Tās savienojās, bet sūtīšanas laikā radās kļūda.
Vismaz veicot testu ar Windows datoru, izdevās no tā nosūtīt failus uz planšetdatoru. Tiesa, to tāpat nevarēja darīt vienkārši iekopējot kādā MatePad Paper mapē, bet nācās sūtīt dokumentu uz Bluetooth ierīci, kas savienota ar datoru, attiecīgi izvēloties konkrēto iekārtu. Attiecīgi viss nav tik traki, kā sākuma šķita, un ikdienā to būs ērtāk darbināt ar Windows datoru, ne Apple.
Šajā reizē izlīdzējos ar “lēto” versiju jeb nosūtīju to uz savu e-pastu. Katrā ziņā nostrādāja. Tāpat nebija iespējams izmantot tiešsaistes grāmatu ieguves servisu, jo tas nedarbojas Latvijā… Līdz ar to paliku ar nedaudz garu degunu, lai veiktu adekvātāku testu.
Tad atkal nākamais “bet”, ka šis planšetdators nepiedāvā horizontālo ekrāna skatīšanās režīmu, līdz ar to tas vienmēr būs jālieto vertikāli. Vienīgi tas reaģēs uz ekrānu pagriešanu pa 180 grādiem, ierīci apgriežot kājām gaisā. Tas nozīmē, ka grāmatu lasīšana vienmēr būs šādā stāvoklī, un lappuse būs diezgan liela. Zinu, ka konkurentu planšetdatoros horizontālā skatā var redzēt, piemēram, pilnu divu lappušu atvērumu. Šeit var sākt salīdzināt praktisko pielietojumu arī ar Kindle, kuru mazāka izmēra dēļ, iespējams, varētu būt vieglāk turēt, bet varbūt tā ir tīri katra lietotāja individuālā pieredze.
Un trešā lieta ir atsvaidzes ātrums, ko noteikti varēs redzēt uz aci. Gan ritinot tekstu no augšas uz leju, gan pāršķirot kādas digitālās grāmatas lappusi, tomēr tā ir elektroniskās tintes displeja specifika. YouTube video nebūs tie baudāmākie, jo nedaudz raustīties. Šo gan nevar tā izjust, kad notiek pierakstu veikšanu, līdz ar to šajā darbībā tas netraucēs. Jā, ekrāns ir melnbalts, līdz ar to pat tīri teorētiski baudīt kaut ko, kam būtu jābūt krāsainam, īsti nebūs opcija. Tomēr MatePad Paper to spēs izdarīt. Šeit tāds fundamentālais jautājums starp jēgu un sniegto funkcionalitāti no Huawei.
Par pierakstu veikšanu gan nav sūdzību, jo tur neliela aizture būs jūtama tieši saistībā ar M-Pencil 26 ms aizturi. Es gan apgalvošu, ka tas nav izšķirošs faktors, un pierakstus varēja veikt ļoti labi. Protams, tie nebūs tik kaligrāfiski, kā uz papīra, tomēr veikt dažādas atzīmes un rakstīt salasāmu tekstu, varēs veikt kvalitatīvi. Tāpat Huawei padomājis par to, lai jebkurā brīdī varētu veikt ērtus pierakstus lapā, kuru skatās lietotājs. To varēs panākt, lietojot digitālo zīmuli un pevelkot no augšējā labā stūra uz leju, pēc tam izvēloties opciju Anotēt. Katrs šāds pierakstu veids saglabāsies pašā planšetdatorā.
Man vēl bija jāpierod pie tā, ka arī ievade ir ar nelielu aizkavēšanos, nereaģējot uz konkrētās zīmes spiedienu nekavējoties. Tomēr kā liecina novērojumi, ievadot, piemēram, e-pasta lietotājvārdu un paroli, pat ar vizuālu aizkavēšanos, visi simboli tika atpazīti ļoti precīzi. Līdz ar to kļūda bija tā, ka es nospiedu nepareizi nevis MatePad Paper strādāja par lēnu. Par šo gan gribas uzslavēt Huawei, ka no darbības viedokļa planšetdators ir spējīgs uztvert pareizos spiedienus.
Pamēģināju arī vienu noderīgu lietu, kas ir digitālā rokraksta pārveide par tekstu, ko pēc tam izmantot dažādos dokumentos vai e-pastā (objektīvi jāvērtē arī rokraksta kvalitāte un salasāmība), tad ar latvisko tekstu man diez ko neveicās, un to variet redzēt bildēs. Labāka situācija bija ar angļu valodu, kur mazo teksta piemēru pārveidoja tīri labi. Pēc tam šo pārveidi var iekopēt gan kādā dokumentā, gan e-pastā vai attēlā. Domāju, ka piestrādājot pie sava rokraksta salasāmības, tas noteikti uzlabotu šo pārveidi, taču izskatās, ka latviešu valodas atpazīšana MatePad Paper tiešām būs izaicinājums.
Papildu šīm lietām, Huawei piedāvā izmantot savu programmu WPS Office, kas līdzinās Microsoft Office, ar kuras palīdzību var apstrādāt Word, Excel un PDF formāta dokumentus vai darboties ar sevis izveidotajām piezīmēm, tās dažādi papildinot. Interesanti, ka šeit Huawei arī līdzinās reMarkable, jo abi piedāvā iespēju abonēt papildu iespējas dokumentu apstrādei, lai no gala patērētāja iegūtu vēl kādus ienākumus. MatePad Paper varēs papildināt ar citām lietotnēm no AppGallery, taču šobrīd tās ir tikai dažas, kas vairāk palīdzēs ar lasīšanu, ziņu iegūšanu vai tulkošanu. Cerams, ka nākotnē to klāsts palielināsies. Interneta lietošanai, par ko jau esmu minējis tekstā, protams, būs pieejams pārlūks.
Pirkstu nospieduma lasītājs arī darbojās optimāli, vienīgi pietrūkst kāds indikators ekrāna augšējā daļā, lai saprastu, vai tas nostrādāja vai nē, jo tas vairāk jūtams tikai tad, ja ekrāns tiek atbloķēts. Bet kā jau minēju, tas notiek ar aizturi, līdz ar to rada nelielu mulsumu, tomēr biometriskā autentifikācija darbojās labi. Domāju, ka daļai patiks tas, ka Huawei nodrošina interfeisa valodu latviešu valodā, tāpat kā Android operētājsistēma.
Šī iekārta bija tā, kura mani visvairāk uzrunāja Stambulā notiekošajā prezentācijā, līdz ar to esmu ļoti priecīgs, ka man to izdevās notestēt un iegūt savā īpašumā. Tomēr gaidītais pozitīvais satraukums diezgan ātri noplauka, bet domāju tas tāpēc, ka tā ir ierīce ar eletroniskās tintes jeb E-Ink displeju. Kā arī es esmu pārāk dziļi Apple ekosistēmā, līdz ar to nevajag domāt, ka šī iekārta nav lietojama, bet pie tās ir jāpierod.
Man gribas atzīmēt, ka noteikti daļai cilvēku, gan jau tiem grāmatu tārpiem un tiem, kuri grib mēģināt digitālos pierakstus, MatePad Paper lieliski noderēs. Tam būs gan laba baterija, gan komplektā jau uzreiz nāks digitālais irbulis, kā arī ekrānu varēs saredzēt pat visspožākajā saulē, ko nevar teikt par LED un OLED ekrāniem. Līdz ar to tam ir sava vieta visā tirgū, tomēr tā būs ļoti specifiska un šaura.
Kaut arī iespējas ir plašas, ne tikai lasot, bet arī apstrādājot dokumentus, es tomēr palikšu pie tā, ka šī ierīce ir lieliski piemērota lasīšanai un rokraksta imitācijai, pārējās lietas labāk atstājot plūdenākiem displejiem un citu zīmolu planšetdatoriem.
MatePad Paper tiešais konkurents būs reMarkable 2 digitālā piezīmju ierīce, es pat teiktu, ka divi dvīņi, kā arī konkurentos gribas pieskaitīt Amazon Kindle. Pats svarīgākais beigu beigās ir cena. Huawei MatePad Paper planšetdators ar elektroniskās tintes displeju maksās 499 EUR, un tas būs jau ar iekļautu otrās paaudzes M-Pencil digitālo zīmuli. Melno apvalku vajadzēs iegādāties atsevišķi. Salīdzinājumam reMarkable 2 pilnais komplekts (ierīce + vāciņš + irbulis) maksā 457 EUR, tā kā Huawei ir nedaudz dārgāks, un abus produktus var vērtēt kā pietiekami dārgus.
vara bungas: Vēl viens sakarīgs rezerves kaptenis Grigorijs Tamars (IL) ar interesantu priekšlikumu kā izglābt azoviešus no gūsta.
vara bungas: Lieki teikt, ka RU analītiķus šobrīd nežēlīgi plēš gāzes – A) sauszemes militārais tranzīts uz Karaļaučiem nenotiek jau sen B) jūras/gaisa militārais tranzīts uz/no Karaļaučiem apdraudēts. Briest casus belli, bet EE aizsardzības ministram absolūta taisnība – FI un SE iestājoties NATO situācija Baltijas jūras reģionā mainīsies kardināli.
[..] Как отметил Певкур, интеграция ракетной обороны Финляндии и Эстонии позволит закрыть Финский залив для российских военных кораблей. [..]
Orbans un Erdogans var prasīt puskaralisti un Putina jaunāko meitu. Dabūs.
Samsung jauno ierīču Baltijas prezentācija – Aleksandrs Smirnovs, product trainer Samsung Electronics Baltics
Samsung šodien iepazīstināja ar nākamās paaudzes salokāmajiem viedtālruņiem – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4. Abiem ierīču modeļiem ir uzlabota lietotāju izmantošanas pieredze, vēl jaudīgāka veiktspēja, kā arī brīnišķīgs dizains un mūsdienīgas krāsas. Salokāmie viedtālruņi nu jau ceturtajā paaudzē ir papildināti ar plašām, līdz šim neredzētām funkcijām, kas optimizē ikdienā veicamo darbu izpildi.
“Pateicoties nemainīgam fokusam un mūsu vadošajai pozīcijai inovatīvu viedtālruņu nozarē, cilvēku interese par salokāmajiem telefoniem turpina augt – pagājušajā gadā Baltijas tirgū salokāmo telefonu pārdošanas rezultāti par 30% pārspēja priekšgājēja Galaxy Note sērijas pārdošanas apjomus”, stāsta Jurijs Bušmaks, Samsung MX (Mobile eXperience) produktu un mārketinga nodaļas vadītājs Baltijā. “Sadarbojamies un turpināsim sadarbību ar pasaules līmeņa partneriem, lai radītu salokāmos viedtālruņus, kas atbilst mūsu dinamiskāko un prasīgāko lietotāju vajadzībām”.
Galaxy Flip4 viedtālruņiem ir uzlabota kamera, jaudīgāks akumulators un paplašinātas personalizācijas iespējas, vienlaikus saglabājot telefona kompakto dizainu. Savukārt Galaxy Fold4 lietotājiem sniedz līdz šim plašāko viedtālruņu lietošanas pieredzi – ierīcei ir datoram līdzīgas vairākuzdevumu funkcijas, kā arī uzlabota kameras tehnoloģija un jaudīgi procesori.
Salokot Flip4 viedtālruni, tiek aktivizēta FlexCam funkcija, ar kuru iespējams uzņemt brīvroku video un pašportretus dažādos leņķos, turklāt tagad šo funkciju var izmantot arī mobilajās lietotnēs. Pateicoties Samsung sadarbībai ar Meta, FlexCam ir optimizēts izmantošanai populārākajās sociālo tīklu platformās – Instagram, WhatsApp un Facebook. Viedtālrunis ir īpaši piemērots satura veidotājiem un video blogeriem. Lietotāji var uzņemt pašportretus portera režīmā un redzēt fotoattēlu priekšskatījumu, izmantojot Quick Shot funkciju. Ar modernizētu kameru, kurā ierīkots par 65% spilgtāks sensors un kuru darbina Snapdragon® 8+ Gen 1 mobilā platforma, fotoattēli un video būs skaidri kā dienā, tā naktī.
Flip4 ir izstrādāts tā, lai tas pilnvērtīgi darbotos brīvroku režīmā, pat neatverot tālruni. Veic zvanus, atbildi uz īsziņām, atver automašīnuun izmanto SmartThings Scene uz telefona priekšējā ekrāna. Ar paplašināto 3700 mAh akumulatoru un īpaši ātro uzlādi, Galaxy Flip4 akumulatoru var uzlādēt no 0% līdz 50% aptuveni 30 minūšu laikā.
Viedtālruņi izceļas ar izsmalcinātu dizainu – plānākām eņģēm locījuma vietā, kontrastējošu korpusa stiklu un spīdīgiem metāla rāmjiem. Lietotāji var pilnībā personalizēt Flip4 ierīci gan uz priekšējā, gan galvenā ekrāna, pielāgojot burtveidolus, ikonas un dizainu. Uz priekšējā ekrāna iespējams uzlikt arī jauna dizaina pulksteņa ciparnīcu, nomainīt fona attēlu un pat ievietot video.
Samsung jaudīgākais viedtālrunis, Galaxy Fold4, ir rezultāts uzņēmuma ilgstošam darbam inovatīvu risinājumu izstrādē. Tā ir pirmā Samsung mobilā ierīce ar Android 12L operētājsistēmu – īpašu, Google izstrādātu Android versiju salokāmajiem ekrāniem. Ierīce darbojas pilnvērtīgi visos režīmos, arī tad, kad viedtālrunis ir atvērts, aizvērts vai Flex režīmā.
Fold4 uzdevumu joslai ir datoram līdzīgs izkārtojums, lai iecienītākajām lietotnēm varētu piekļūt ātri un ērti. Vairāku uzdevumu veikšana vienlaikus ir kļuvusi intuitīvāka, pateicoties jaunām kustību un žestu funkcijām, kas ļauj kontrolēt funkcijas telefonā. Ātri un ērti pārslēdzies no pilnekrāna lietotnes uz uznirstošajiem ekrāniem vai sadali ekrānu uz pusēm, vienlaicīgi veicot vairākas darbības.
Google lietotnes, tostarp Chrome un Gmail, atbalsta drag-and-drop funkciju, ļaujot ātri nokopēt un ielīmēt saites, fotoattēlus un citu saturu no vienas lietotnes otrā. Microsoft pilnais Office komplekts un Outlook izmanto salokāmā ekrāna priekšrocības, nodrošinot ētrākus veidus, kā paveikt darbus ātrāk un efektīvāk. Tagad ir pieejams arī S Pen viedais irbulis, kas ļauj zīmēt un veikt pierakstus. To var ērti uzglabāt atsevišķā irbuļa futlārī.
Ierīcē ir pieejami dažādi kameras režīmi, kas pielāgoti unikālajai telefona formai, lai uzlabotu fotoattēlu un video uzņemšanas ērtību. Galaxy Fold4 uzņem satriecošus fotoattēlus un video ar 50MP platleņķa un 30x Space Zoom objektīviem. Lielāks pikseļu izmērs, par 23% spilgtāks sensors un uzlabota apstrādes jauda ļauj lietotājiem uzņemt skaidrus attēlus pat naktī.
Pateicoties 7,6 collu galvenajam ekrānam, saturs telefona ekrānā izskatās vēl iespaidīgāks. Sociālo tīklu lietotnes, piemēram, Facebook, ir optimizētas lietošanai uz lielā telefona ekrāna. Ierīci var kontrolēt ar jauno Flex Mode Touchpad, kas ļauj apturēt, attīt un atskaņot videoklipus, kā arī pietuvināt vai attālināt foto, kamēr ierīce ir Flex režīmā. Datorspēles ir ātrākas, pateicoties jaudīgajai Snapdragon® 8+ Gen 1 mobilajai platformai un īpaši ātrajam 5G interneta pieslēgumam.
Fold4 ir plānākas eņģes, šaurāki rāmji, mazāks svars un platāks ekrāns, kas nodrošina vienkāršāku un ērtāku telefona lietošanu. Ar Armor alumīnija rāmjiem un eņģes pārsegu, kā arī ekskluzīvo Corning® Gorilla® Glass Victus®+ pārklājumu, Flip4 un Fold4 ir visu laiku izturīgākie Samsung salokāmie telefoni. Galvenā ekrāna izturība ir uzlabota, optimizējot slāņu struktūru, kas palīdz samazināt ārējo triecienu radītos bojājumus. Turklāt abi telefoni ir aprīkoti ar IPX ūdensizturību, tāpēc lietotāji var nesatraukties, ja ierīci gadās saslapināt.
Presentation of Baltic Samsung Galaxy Fold4 and Flip4
Google un Sonos turpina jau divus gadus notiekošo savstarpējo cīņu par neatbilstošu patentu izmantošanu un viena otra uzņēmuma risinājumu zagšanu.
Google vērsusies tiesā pret Sonos saistībā ar septiņu patentu pārkāpšanu, un tie ir saistīti ar bezvadu uzlādi, kā arī vairāku skaļruņu lietošanu, un kurš no vairākiem skaļruņiem atpazīs balss ievadi. Kā norāda Google, tad uzņēmums šādā veidā vēlas pasargāt savas tehnoloģijas, un ka Sonos ir sācis agresīvu un nomelnojošu kampaņu pret Google.
Sonos atkal ir pretējs viedoklis, jo jau no 2020. gada zīmols ir iesniedzis vairākas prasības tiesā pret Google, kas ir nozagusi viņu patentus. Savulaik abi uzņēmumi sadarbojušies, lai Google servisi darbotos Sonos skaļruņos, bet šīs sadarbības laikā Google esot nozagusi vairāku skaļruņu savienošanas tehnoloģiju, ko radījis Sonos. Šis uzņēmums savu pozīciju un cīņu pret Google skaidro ar vēlmi stāties pretī monopola situācija un Google paņēmieniem “apēst” mazākos konkurentus.
Pagaidām šajās attiecībās nedaudz labāk veicas Sonos, jo šī gada janvārī ASV tiesa tomēr apstiprināja spriedumu, kas bija labvēlīgs Sonos, un atzina Google pārkāpumus Sonos patentu izmantošanā. Redzēsim, kā atrisināsies šī situācija, bet pagaidām nav dzirdēts, ka Sonos skaļruņiem būtu liegta Google Assistant balss vadība.
Drošības problēma Twitter ļāvusi hakeriem noskaidrot kontu nosaukumus, kas saistīti ar noteiktām e-pasta adresēm un tālruņu numuriem, piektdien apstiprināja Twitter. Vairums no tiem ir “slepenie” konti, kas nav atklājuši savu identitāti, kā piemēram, dažādi konti, kas publicē jokus vai anonīmus viedokļus par pasaulē notiekošo. Uzņēmums jau janvārī no testa programmas saņēma ziņojumu par līdzīgu problēmu, kas sākotnēji tikusi atrisināta. Taču izskatās, ka kādam hakerim izdevies to izmantot pirms tā vēl tikusi atrasta.
Drošības problēma radusies no 2021. gada jūnijā veiktā platformas koda atjauninājuma. Tā palika nepamanīta līdz pat šī gada sākumam. Problēma deva hakeriem iespēju veselu 6 mēnešu garumā atrast dažādus ikdienā paslēptus sensitīvus datus.
Pagājušā mēneša ziņojums no Bleeping Computer atklāja, ka hakerim izdevies to izmantot, kamēr pats uzņēmums problēmu vēl nebija atklājis. Tiek ziņots, ka hakeris, izmantojot nepilnības, izveidoja vairāk nekā 5,4 miljonu kontu datu bāzi un pēc tam mēģināja pārdot informāciju hakeru forumā par 30 000 ASV dolāru jeb aptuveni 29 442 Eur. Pēc forumā ievietoto datu analīzes Twitter apstiprināja, ka tā lietotāju dati ir kompromitēti.
Joprojām nav skaidrs, cik lietotāju ir ietekmēti. Lai gan Twitter apgalvo, ka plāno informēt ietekmētos lietotājus, tas “nevar apstiprināt katru kontu, kas tika potenciāli ietekmēts”. Twitter iesaka ikvienam, kam rūp viņu slepenie konti, iespējot divu faktoru autentifikāciju, kā arī kontam, ar kuru viņi nevēlas būt saistīti, pievienot e-pasta adresi vai tālruņa numuru, kas nav publiski zināms.
Avots: The Verge
The post Hakeris izveidojis datu bāzi ar sensitīviem Twitter lietotāju datiem un centies to pārdot appeared first on notepad.lv.
Budžets vai Budget, pat angliski skan līdzīgi- budget.
Tātad secinām, ka taupīt un plānot ir internacionāla darbība. Šāda darbība ir īpaši aktuāla ekonomiskās nestabilitātes periodā. Domāju, ka esi pamanījis dārdzības pieaugumu, teikšu vienkārši, itin visur un it visā!
Rūpīga ģimenes budžeta pārvaldīšana ļaus ne tikai redzēt, kur aiziet nauda, bet arī sadalīt to pareiziem tēriņiem.
Budžeta plānošana palīdz reālistiski izvērtēt finansiālās iespējas, sagatavoties lieliem izdevumiem un pareizi noteikt prioritātes.
Ģimenes budžetā ir iekļauta katra ģimenes locekļa ienākumu un izdevumu uzskaite, kā arī detalizēta uzkrājumu plāna sastādīšana tuvākajai nākotnei. Ekonomisti iesaka sastādīt budžeta plānu nākamajam gadam.
Tiek uzskatīts, ka īsāki intervāli neļauj pareizi plānot lielus izdevumus. Piemēram, atvaļinājumus, remontu, lielas sadzīves tehnikas un vēl jo vairāk automašīnas iegādi.
Tajā pašā laikā nevajadzētu mēģināt detalizēti prognozēt budžetu vairākiem gadiem uz priekšu. Ar gariem plānošanas periodiem nevarēsi ņemt vērā iespējamās izmaiņas savā atalgojumā, valūtas kursos un ekonomiskajā situācijā pasaulē.
Saskaņā ar statistiku tikai 38 % Latvijas iedzīvotāju veido budžetu, un tikai pusei no viņiem šis process ir kļuvis par ieradumu. Taču, lai zinātu, kur aiziet nauda, vienkāršāk ir izmantot dažādas aprēķinu formas.
Par to sīkāk ŠEIT.
Labu Dienu!
Uzņēmums Apple, neskatoties uz ekonomisko situāciju pasaulē, paredz, ka arī šajā rudenī būs pietiekami liels pieprasījums pēc nākamajiem iPhone 14 modeļiem. Prognozēts, ka zīmols no piegādātājiem pasūtījis 90 miljonus iPhone 14 viedtālruņu.
Šajā gadā kopumā Apple paredz pārdot 220 miljonus iPhone telefonu, kas ir līdzvērtīgs rādītājs 2021. gadam. Tas pats paredzēts saistībā ar iPhone 14 pārdošanas apjomiem, jo līdzīgs apjoms tika pārdots, izlaižot iPhone 13 modeli, kas ieguva lielu popularitāti. Tas saistīts ar prognozēm, ka Apple lietotāju bāze joprojām ir gatava iegādāties jaunus premium klases viedtālruņus. Es domāju, ka šeit par labu spēlē arī dažādas ietirgošanas programmas, kā arī telefonu nomaiņa ik pēc diviem trim gadiem.
2020. gadā Apple veica 75 miljonu jauno iPhone modeļu pasūtīšanu, bet gadu esot pandēmijas ēnā, šis apjoms palielināts par 15 miljoniem, sasniedzot 90 miljonus iPhone 13, un nu jau arī tādu pašu skaitu iPhone 14. Uzņēmums pat nebaidās no tā, ka paaugstinot modeļu cenas, varētu samazināties pieprasījums. Iespējams, tas norāda uz to, ka bāzes cena tiks paaugstināta Pro sērijas modeļiem, bet parastajiem tā saglabāsies iepriekšējā līmenī.
Vairāk informācijas par šo mēs uzzināsim pēc mēneša, bet sagaidāms, ka iPhone 14 modelis principā atgādinās iPhone 13 modeli, jo tiks saglabāts A15 Bionic procesors, un izmaiņas tiešām varētu būt mazas. Lielākus atjauninājumus iegūs iPhone 14 Pro, saņemot A16 Bionic procesoru, jaunu priekšējā ekrāna dizaina ar “i” burta izgriezumu, kā arī 48 MP galveno kameru.
Kārtējo reizi atgādinu - nepretendēju uz absolūto un neapgāžamo patiesību. Tikai izsaku šobrīdējo viedokli.
Ja ņem par pamatu tradicionālo ģimeni - vīrietis, sieviete, viņu kopīgie bērni - tad izvarotāji, pedofīli, "virinātāji" ir tāda par ģenētiskā novirze no normas, kā geji/lezbietes. Pamatošu domu gājienu.
Izvarotāji, pedofīli, "virinātāji" gūst baudu no savām darbībām. Nekādi sodi nemainīs šo viņu tieksmi. Varbūt, baidoties no soda viņi "tupēs pagrīdē", bet tieksme nekur nebūs pazudusi. Kaut Psihiatriskajā klīnikā viņus liec, jēgas nekādas. Homoseksuāļus jau arī bija laiks (padomjlaikos noteikti), kad viņus visādi pa slimnīcām vazāja, cietumos lika. Bet rezultāts? Tieksme jau nekur nepalika, tik "slēpās pagrīdē".
Labi, tagad sabiedrība progresējusi, likumdošana arī, homoseksuāļus juridiski liek mierā.
Un, ja tā padomā - homoseksuāļi, tāpat kā tradicionāļi, normālformā balsta savas attiecības brīvā gribā. Cilvēki pieauguši, apzinājušies savu seksualitāti un dzīvo citādi normālu dzīvi. Bez seksuālas vardarbības, tik ar savu īpatnību. Atkārtojos, es tiešām runāju par attiecību normālformu.
Toties pedofīlija, izvarošana, "virināšana" jau ir seksuāla vardarbība. Un diemžēl - kaut arī cilvēks tomēr laikam apzinās savas tieksmes vardarbīgumu, bet kaut kā laikam jau ar to netiek galā. Gēnu klikšķa rezultāts visu laiku "spiedīs uz sirds". Cietumi un slimnīcas nelīdzēs, jo kaut kas gēnu līmenī greizi nogājis. Tik vien kā sabiedrība uz laiku pasargāta no viņiem. Laikam jau medicīna nav tikusi līdz tam līmenim, lai veiktu ģenētiskās operācijas šo klikšķu novēršanai.
Nē, es viņus neaizstāvu, bet gribu tik vērst uzmanību uz pagaidām neatrisināmu problēmu. Problēmu, kura, manuprāt, nav atrisināma ar kādiem nebūt sodiem juridiskā līmenī.
InformNapalm analītiķi pieļauj, ka trieciens aviobāzei Krimā varēja izdarīt ar ATACMS raķetēm, kas palaistas no artilērijas raķešu sistēmas M270 MLRS.
Starptautiskās izlūkošanas kopienas OSINT analītiķi versiju par tāla darbības rādiusa raķešu ATACMS izmantošanu pirmoreiz izvirzījuši dažas stundas pēc tam, kad lidlaukā nodārdēja sprādzieni. Speciālisti uzskata, ka Ukrainas Bruņotie spēki neitralizēja pretgaisa aizsardzības sistēmu, izmantojot raķetes AGM-88 HARM. Pēc tam tika palaisti ATACMS lādiņi.
Pie versijas ar tāla darbības rādiusa raķešu izmantošanu atgriezās pēc tam, kad tika publicēti satelītattēli par sekām, ko izraisījis trieciens aviobāzei Krimā. Analītiķi pieļauj, ka Ukrainas Bruņotie spēki izmantojuši divas ATACMS raķetes ar klastera kaujas lādiņu. Turklāt tās palaistas nevis no HIMARS, bet no M270 MLRS.
InformNapalm avoti apstiprina, ka trieciena rezultātā tika iznīcināti astoņi Su-27 iznīcinātāji un četri С-30СМ, kā arī pieci Су-24 bombardētāji, seši Mi-8 helikopteri un viena Il-20 lidmašīna.
Informācija joprojām ir pretrunīga. Pēc New York Times domām vienīgais ierocis, kas var trāpīt mērķim tādā attālumā, ir operatīvi taktiskā raķešu sistēma GROM. Savukārt ASV bāzētā domnīca Institute For The Study Of War (ISW) ziņo, ka sadegušas vismaz astoņas Krievijas lidmašīnas.
Krievija sprādzienus un ugunsgrēku skaidro kā “munīcijas detonāciju” ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ, bet par iznīcināto militāro tehniku neko nemin. Arī Ukrainas puse plašākus skaidrojumus nesniedz.
