Zem sliekšņa

vara bungas: Atcerēsimies šo datumu. Telegram kanāls Nezigarj, kas ir gandrīz oficiāls kremļa “bačoks” vango “pilsonisko pretošanos” LV, turklāt bruņotā formā. Šis pats kanāls “paredzēja” notikumus Olenivkā mēnesi pirms notika azoviešu noslepkavošana.

5.panta zemslieksnis, kā to varēja paredzēt un arī tika paredzēts. Btw, ja uzmanīgi lasām Ostina vakar teikto, tad no tā izriet, ka partneri metīsies palīgā, ja ” the sovereign territory of Latvia is questioned or challenged, we’re gonna be here”. Tātad iekšējie nemieri bez separātisma lozungiem un acinājumiem pievienoties RU/BY, ir tas baļķēns, kuru jātur mums pašiem. Būs daudz infras ko sargāt, bez VMD neiztikt, arī mob.rezerve noderētu, ja tā mums būtu.

vēl

Nothing Phone (1) apskats – parunāsim par neko!

Ilgi domāju, kā lai latvisko angļu vārdu “Hype”, tad metu kaunu pie malas un ļāvos Google tulkotājam. Ažiotāža. Patiešām šoreiz ir runa par viedtālruni, kas sacēlis veselu vētru internetā, jeb ažiotāžu. Interesantākais, ka tas nav nekāds Samsung salokāmais brīnums, jaunākais ābols, tas nav pat svaigākais flagmanis. Runa ir par vidējās klases sensāciju Nothing Phone (1), kas prasmīga mārketinga vadīts, uzspridzināja internetu un lika visas pasaules apskatniekiem un gīkiem sajūsmā spiegt kā pusaugu meitenēm mīļākās grupas koncertā. Kāds tur brīnums, runa ir par jaunuzņēmumu, kam galvgalī stāv Karls Pei (Carl Pei), kurš ir viens no OnePlus dibinātājiem. Kādreiz tik ļoti pievilcīgais OnePlus jau labu laiku nepārstāv agrākās zīmola vērtības. Ar to Karls Pei nebija mierā, tādēļ pameta savu lolojumu, pārcēlās uz Londonu un tur, ar bariņu tehnoloģiju pasaulē zināmām sejām, dibināja Nothing. Lai gan ražotāja nosaukums šķiet kā pusaudža parādīts vidējais pirksts OnePlus mātes uzņēmumam Oppo, arī šoreiz Karls Pei izmanto līdzīgu taktiku kā OnePlus laikos – debitēt ar lielisku cenas un ieguvuma attiecības produktu (gan Nothing Phone (1), gan Nothing ear (1) tādi ir); izmantot asprātīgu mārketingu, kas ļoti laicīgi pievērš uzmanību; izmantot stilīgus dizaina elementus, kas atšķiras uz konkurentu fona.

Ko tad mutīgais mārketings sola? Prezentējot Nothing Phone (1), Karls Pei cildināja Apple, ka iPhone esot viedtālruņu piemērs, un ka konkurentu piedāvājums ir tik garlaicīgs, ka Nothing Phone (1) spēšot mest izaicinājumu ābolam un padarīt viedtālruņus atkal aizraujošus un jautrus. Pirmajam apgalvojumam atbildi mēģināšu rast apskatā, bet otrajam varu jau tagad piekrist. Tas nozīmē, ka Nothing Phone (1) būs gan pielūdzēji, gan nīdēji, bet vienaldzīgo nebūs. Jau pēc pirmajām testa dienām varu teikt, ka nosliecos pielūdzēju pusē. Galvenokārt tādēļ, ka piedāvājums tiešām šķiet kārdinošs par sākumcenu – 469 eiro.

Nothing Phone (1) tehniskā specifikācija

  • Operētājsistēma: Android 12, Nothing OS 1.1.0
  • Ekrāns: 6.55 collu OLED, 1080 x 2400, 20:9 malu attiecība, ap 402 ppi, 103.6 cm2, ap 85.8% ekrāna un korpusa attiecība, 1 miljards krāsu, 120Hz ātrā atsvaidze, 1200 nitu maksimālais spilgtums, Corning Gorilla Glass 5 aizsargstikls
  • Procesors: Qualcomm Snapdragon 778G+ 5G (6 nm), astoņi kodoli: 1×2.5 GHz Cortex-A78 & 3×2.4 GHz Cortex-A78 & 4×1.8 GHz Cortex-A55, Adreno 642L video apakšsistēma
  • RAM: 8*/12 GB
  • Atmiņa: 128/256* GB, UFS 3.1
  • Savienojumi: Wi-Fi 802.11 a/b/g/n/ac/6, dual-band, hotspot, Bluetooth 5.2 (A2DP, LE), USB Type-C 2.0, NFC, 3G/4G/5G
  • GPS: A-GPS, GLONASS, BDS, GALILEO, QZSS
  • Papildu: optiskais pirkstu nospiedumu lasītājs, žiroskops, stereo skaļruņi, IP53 mitruma un putekļu aizsardzība, Glyphs UI 900 aizmugures LED diožu vadība, sarkans video ieraksta indikators
  • Kameras: aizmugurē: 50 MP, f/1.9, 24mm, 1/1.56″, 1.0µm, PDAF, OIS galvenā kamera; 50 MP, f/2.2, 114˚, 1/2.76″, 0.64µm, AF ultra platleņķa kamera; HDR: LED zibspuldze; Glyphs 900 LED diožu izgaismojums; 4K@30fps, 1080p@30/60fps, gyro-EIS, live HDR video. Priekšā – 16 MP, f/2.5, 1/3.1″, 1.0µm, 1080p@30fps video
  • Izmēri un svars: 159.2 x 75.8 x 8.3 mm, 193.5 g
  • Akumulators: Li-Po 4500 mAh, 33W vada uzlāde, 15W bezvadu uzlāde
  • Cena: 469 eiro (8/128 GB), 499 eiro (8/256 GB)*, 549 eiro (12/256 GB)

*testa ierīcei

Dizains – minimālisms ābolu mērcē

Kad apskatīju Nothing ear (1), jau bija parādījušās baumas, ka ražotājs veido viedtālruni, tādēļ man bija liela interese, kā varētu izskatīties viedtālrunis, kas turpinātu bezvadu austiņu dizaina valodu. Ar ekspresīvo aizmugures noformējumu tas izdevies lieliski. Taču vispirms gribu pastāstīt par pirmo sajūtu, izpakojot viedtālruni. Korpusa siluets, plakanais alumīnija rāmis, aizmugures kameru izkārtojums, simetriskais rāmis ap ekrānu un pat identiskais taustiņu izvietojums visai atgādina Apple iPhone 12. Tomēr aizmugure veidota tā, lai plaģiātisma pārmetumiem nebūtu vieta. Ar to gribēju teikt, ka vidējā klasē Nothing Phone (1) patiešām sniedz pilnvērtīgu premium sajūtu, kas ir retums prasītajā cenā un patīkami atšķiras no sāncenšiem.

Protams, ka tālruņa visspilgtākais personības vaibsts ir tā aizmugure. Lai dizains saskanētu ar ear (1), izmantota caurspīdīga estētika, kas ļauj ieskatīties tālruņa iekšās. Tiesa gan, šoreiz tā ir butaforija. Par tik pievilcīgu cenu dizaineriem nav izdevies estētiski baudāmi pielāgot iekšas, tādēļ izmantotas detaļas, kas imitē iekšējās komponentes. To par trūkumu neuztveru, jo efekts ir panākts – tālrunis vizuāli atšķiras uz vienmuļo konkurentu fona.

It kā ar to nepietiktu, aizmugure papildināta ar 900 diožu dekoriem un sarkanu indikatoru, kas signalizē par video ierakstu. Diodes ir oriģināls risinājums, tās pielāgojas zvana signāliem, paziņojumiem un akumulatora uzlādes līmenim. Tiesa gan šī spēlīte jau pēc pāris dienām zaudē savu aktualitāti. Lai to izbaudītu, ikdienā tālrunis jāliek ar ekrānu uz leju. Ja man jāizvēlas, vai ātrāk saskrāpēt ekrānu, vai aizmuguri, vienmēr izvēlos aizmuguri, tādos gadījumos gaismu spēli nemaz neredz. Taču šis ir viens uzmanību saistošs un jāteic arī gana stilīgs risinājums.

Vēl viens vidējā klasē neredzēts dizaina risinājums meklējams tālruņa priekšā. Pat flagmaņu klasē Android ražotāji mēdz grēkot ar šauru rāmi ap ekrānu, bet biezāku zodiņu, kur ekrāns tiek savienots ar mātes plati. Nothing izmanto dārgāku risinājumu ar lokanu ekrānu, kas ielocīts korpusā tā, lai zodiņa izmērs sakristu ar pārējo rāmi. Smalks dizaina žests, kādu līdz šim izmanto iPhone un ļoti reti, kāds Android ražotājs. Un teikšu godīgi, esmu ļoti priecīgs, ka pašiņu kamera iebīdīta stūrī, jo, lietojot tālruni horizontāli, tā paslēpjas zem kreisā īkšķa un netraucē saturam nemaz. Pedanti gan norādīs, ka kamera nav novietota tā, lai tās centrs sakristu ar ekrāna stūra diametra centru, bet to novelsim uz prasītās cenas kompromisu pleciem.

Plakanais alumīnija rāmis ir maigi matēts. Tas ļauj vieglāk noturēt tālruni plaukstā, jo aizmugure ir glancēta, slidena un krāj pirkstu nospiedumus. Rāmja labā puse tikusi pie ērta bloķēšanas taustiņa, bet kreisā pie skaļuma taustiņiem. Tā kā abi izvietoti paralēli visai bieži netīšām gadās tikt pie liekiem ekrāna šāviņiem. Kopumā dizaineri un inženieri ir vidējai klasei netipiski daudz iespringuši. Tas atstāj ļoti patīkamu pēcgaršu. Nothing Phone (1) ticis arī pie IP53 šļakstu noturības, kas nozīmē, ka smidzinošs lietutiņš neskādēs, bet ūdenī mest tālruni nedrīkst. Nothing Phone (1) pieejams melnā un baltā krāsā. Šī ir reta reize, kad es melnās versijas vietā priekšroku dotu baltajai – tai mazāk var redzēt pirkstu nospiedumus un diodes veiksmīgāk saplūst ar aizmugures krāsu. Vienīgi jārēķinās, ka Nothing mājas lapā visu laiku rādās, ka baltā versija ir izpārdota. Par oriģinālu, estētiski pievilcīgu un premium materiāliem bagātu dizainu vidējā klasē, sēdies 10!

Patīkams ekrāns

Vidējā klase vienmēr prasa ietaupīt šur tur, kur iespējams. Patīkami, ka uz ekrānu tas nav darīts. OLED matrica, kas spēj atainot 1 miljardu krāsu un HDR10+ saturu, nodrošina 120Hz ātro atsvaidzi un 240Hz pieskārienu mērīšanu. Šie ir parametri, kas mierīgi var stāvēt blakus arī flagmaņiem. Ekrāns ir kontrastains un krāsas lieliski kalibrētas. Skata leņķi ir ļoti labi. 402 pikseļi uz kvadrātcollu nozīmē, ka attēls būs gana ass. Ekrāns spēj sasniegt 1200 nitu spilgtumu, bet ikdienā tas ir ap 500 nitu spilgts. Tas nozīmē, ka ekrāns ir tik pat spilgts, kā iPhone 13, bet par 100 nitiem tumšāks par POCO F4. Cilvēkiem saprotamā valodā – ekrāns būs saskatāms arī saulainās dienās. Un tomēr, spilgtums ir vienīgais aspekts, kur flagmaņi ir jūtami pārāki, bet tas nebojā lielisko kopiespaidu.

Programmatūra gan nav pārāk dāsna ar pielāgojumiem, tomēr viss ir gana, lai lietotāji nejustos apdalīti. Kopumā ekrāns turpina dizaina iesākto sajūtu, ka šim tālrunim būtu jāmaksā krietni dārgāk.

Ātra atbloķēšana

Pēdējā laikā vidējā klasē pierasts pie kapacitīvajiem pirkstu nospiedumu lasītājiem bloķēšanas taustiņā. Nothing Phone (1) ticis pie optiska, zem ekrāna novietota lasītāja. Tas strādā ļoti uzticami, ātri un atpazīst pirkstu 9 reizes no 10. Tomēr jāatceras, ka tas darbojas ar gaismu, tādēļ tā darbība saulainā dienā būs nedaudz gausāka. Saulainās dienās var paļauties uz ātro sejas atpazīšanu, tikai jāatceras, ka tā nav biometriski droša un nebūs pieejama sliktākā apgaismojumā. Kopumā šajā departamentā iebilžu nav.

Stereo skaļruņi un izcila vibrācija

Nothing Phone (1) saņēmis hibrīdo stereo skaļruņu pāri. Tas nozīmē, ka rāmja apakšas skaļrunis strādā kopā ar auss skaļruni. Tie spēj sasniegt pieklājīgu skaļumu, tomēr tos grūti nosaukt par labākajiem klasē. Skaļruņi balansēti pārāk atšķirīgi, auss pīkstulītis ir jūtami klusāks par apakšas skaļruni un tam trūkst basu.  POCO F4 piegājiens ar diviem atsevišķiem, rāmī iestrādātiem skaļruņiem šķiet daudz sabalansētāks un kvalitatīvāks. Tomēr jau atkal jāuzteic dizaineru izdoma. Proti, oriģinālie paziņojumu un zvanu signāli veidoti tik spalgi, ka šķitīs skaļi un kvalitatīvi pat viduvējos skaļruņos, bet baudot multimediju saturu kvalitāte šķitīs nedaudz zemāka par konkurentiem. Zinu, ka vada austiņas vairs nav aktuālas, tomēr izmēģināju. Biju nepatīkami pārsteigts par ļoti klusu un digitāli kropļotu skaņu. Šo faktu apstiprināja arī GSMarena tests. Šī problēma daļēji tika atrisināta ar pēdējo atjauninājumu, tomēr šādu sniegumu negaidīju. Lieli komplimenti jāizteic vibrācijas motoram. Tas kalibrēts no smalka klikšķa līdz pietiekami jūtamai zvanu un paziņojumu vibrācijai.

Vidējās klases augšgala veiktspēja

Nothing Phone (1) izmanto Qualcomm Snapdragon 778G+ 5G čipkopu. Tā ir tipiska vidējās klases izvēle, kas ir tikai vienu soli zem Qualcomm flagmaņu procesoriem. Ražotājs procesoru pielāgojis tā, lai varētu izmantot bezvadu uzlādi, ko oriģināli procesors neprot. Sintētiskajos veiktspējas testos Nothing Phone (1) krietni pārspēj Samsung Galaxy A53 5G, par mata tiesu piekāpjas POCO F4 un jau krietni iepaliek POCO F4 GT. Lai gan vidējā klasē var atrast pat pārākus procesorus, šoreiz gribu ļoti paslavēt ražotāja izvēli, jo ieguldīts gana daudz darba, lai tā spējas salāgotu ar programmatūru. Turklāt šī procesora spēja tikt galā ar termoregulāciju ir krietni pārāka par flagmaņiem, kam dzesēšana netiek līdzi vājprātīgajai jaudai. No teorijas atgriežamies pie prakses. Ikdienā tik tiešām programmatūra ar dzelžiem salāgota tik labi, lai plūdenums un ātrdarbība būtu teju flagmaņcienīga. Jā, prasīgas spēles un aplikācijas reizēm nodod procesoru, tomēr ikdienas darbība ir ļoti plūstoša un patīkama.

Par kārdinošo 469 eiro cenu pieejama vien 8/128 GB versija. Tā kā tālrunis neatbalsta atmiņas kartes, iesaku neskopoties un skatīties 8/256 GB versijas virzienā (499 eiro). Ir pieejama arī 12 GB RAM versija, bet tā kā RAM menedžments ir gana labs, lai ātri pārslēgtos starp atvērtajām aplikācijām, neredzu jēgu visdārgākajai versijai. Abas atmiņas ir ļoti ātras, iekšējā izmanto UFS 3.1, bet RAM jauno LPDDR5. Ar savienojumiem viss kārtībā, GPS strādā bez problēmām. Kopumā par veiktspēju sūdzību nav.

Akumulators un bezvadu uzlāde vidējā klasē

Li-Po 4500 mAh noteikti nav ietilpīgākais akumulators vidējā klasē, tomēr nav arī mazākais. Tā darbība rekordus neuzstāda, bet dienas nogrieznī problēmām nevajadzētu rasties. Patiesībā, gribu teikt, ka pie mazākas noslodzes pieļauju pat pusotras dienas darbību. Diemžēl Nothing nav iekļāvis komplektā sienas lādētāju. Ražotājs seko neģēlīgajās Samsung un Apple pēdās, komplektā iekļaujot vien vadu. Arī maciņš, kas slidenajai stikla aizmugurei lieti noderētu, nav iekļauts, toties ir iekļauts iespējams stilīgākais štubis (SIM karšu atvilktnes atvērējs) ever. Konkurenti piedāvā dāsnāku komplektāciju. Arī atbalstītā 33W uzlāde šķiet lēnīga, ja salīdzina ar Xiaomi vai to pašu OnePlus. Labā ziņa, ka sadarbība ar citu ražotāju lādētājiem ir gana veiksmīga.

Tomēr arī šajā departamentā Nothing sagādā pārsteigumus. Šis ir viens no retajiem vidējās klases viedtālruņiem, kas saņēmis bezvadu uzlādi un reverso uzlādi. Bezvadu uzlādes spole visai izteiksmīgi norādīta aizmugurē un akcentēta ar diodēm. Runājot par tām, aizmugures diodes pie USB porta parāda uzlādes līmeni, kas parādās piebakstot aizmugurei. Asprātīgi, tomēr jau atkal neredzu nepieciešamību pakļaut ekrānu saskrāpēšanai.

Nothing OS – mana jaunā mīļākā Android saskarne

Ja agrāk manas siltās jūtas atmaiga Oxygen OS virzienā, tad tagad izskatās, ka Nothing OS būs izdevies izkausēt manu ledus auksto apskatnieka sirdi. Kāds tur brīnums, pie abu saskarņu dzimšanas stāvējis ievadā pieminētais Karls Pei. Un patiešām līdzību ir gana daudz. Iespaidīgi, ka nelielais ražotājs noslēdzis līgumu ar aptuveni 500 IT speciālistiem, lai pielāgotu programmatūru tādā līmenī, lai tā sasniegtu ābola cienīgu plūdenumu un atsaucību. Kā ar to veicies? Patiešām labi, bet visas utis protams nav izķertas. Labā ziņa, ka visai veikli atjauninājumi cenšas ar tām tikt galā.

Nothing OS ir gandrīz tīrs Android 12, kas personības vaibstus ieguvis ar īpašu tēmu. Tā paredz stilīgus fona attēlus, iespēju mapes ielikt lielākā burbulī un burbuļus paziņojumu blokā. Ja sākumā šīs vizuālās izmaiņas šķita savdabīgas, jau pavisam ātri tās likās tik organiskas, it kā tās būtu veidojusi pati Google. Interfeisā šur tur izmantots ražotāja logo punktētais fonts. Vienīgi, ka ar latviešu garumzīmēm tas netiek galā. Mūsu garumzīmju hieroglifi izrādījušies par sarežģītu kopējai koncepcijai. Tomēr jāteic, ka vizuālie risinājumi lieliski sakrīt ar industriālo dizainu un pat paziņojumu signāliem, kas ietur stilīgu vintāžas estētiku. Tā teikt, Stranger Things ceturtās sezonas estētika sakrīt ar šīs saskarnes vizuālo identitāti. Nothing OS piedāvā dažus savus logrīkus, piemēram, NFT galeriju un dažādus pulksteņu dizainus. Tiesa gan, pulkstenim pievienotais laikapstākļu rīks nepiedāvā atsevišķu aplikāciju, bet aizved uz Accuweather mājas lapu. Grrr…

Vēl viens īpašais saskarnes piedāvājums ir Glyph UI, kas atbildīgs par aizmugures diodēm. Tajā iespējams kontrolēt, kad un kā tās izmantot. Piemēram, var atšķirīgi pielāgot dažādiem kontaktiem dažādus gaismas ritmus, vai mēģināt atpazīt paziņojumus pēc atšķirīgiem ritmiem. Vēlu veiksmi, un cerams nesaskrāpēsiet ekrānu!

Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem ir liekprogrammu gandrīz neesamība. Atvainojos par sarežģīto teikuma konstrukciju, tas nozīmē, ka gandrīz visu nodrošina Google aplikācijas un nekādu uzmācīgu reklāmu (khe khem, MIUI). Pats Nothing vien izveidojis balss ieraksta aplikāciju un iespēju savienoties ar Tesla. Tā kā manā pagalmā Tesla nemētājas, šo fīču nenotestēju. Ārzemju apskatnieki gan saka, ka šī funkcija nav tikusi pie smilšpapīra, bez tās mierīgi var iztikt un Android oriģināli piedāvātais savienojums strādā pat labāk.

Kopumā, tieši dizaineru darbs ir tas, kas atstāj niansēti, pārdomāti patīkamo pēcgaršu. Ja nu tomēr salāgotā industriālā estētika neiet pie dūšas, neaizmirsti, ka droīds jau tāpēc ir droīds, ka pielāgošanas iespēju netrūkst. Kopumā, ar saskarni esmu ļoti apmierināts, jo tā piedāvā to pašu pārdomātības un viegluma sajūtu, ko agrāk Oxygen OS.

Ir redzētas labākas kameras, bet Daugavā nav jālec

Šis ir tas departaments, kas vienkārši nespēj sacensties ar konkurentiem, kas gadiem ilgi slīpējuši pēcapstrādi. Vismaz ne šādā cenu segmentā. Un tomēr man ir gan komplimenti, gan nosodījums, ko kamerām teikt. Uz papīra aizmugures kameras man šķiet simpātiskākas par konkurentu vēlmi izlikt makro un dziļuma sensoru apendicītus. Nothing šķiet uzklausījis manu apskatu gaušanos, par to ka piešķirot ultra platleņķa kamerai auto fokusu, var tikt arī pie makro kameras. Labi, jokus pie malas. Neviens manī nav klausījies, vienkārši patīkama atsauce uz ābolu, ka daudzums nenozīmē kvalitāti.

Nothing Phone (1) ticis pie:

  • 50 MP, f/1.9, 24mm, 1/1.56″, 1.0µm, PDAF, OIS galvenās kameras
  • 50 MP, f/2.2, 114˚, 1/2.76″, 0.64µm, AF ultra platleņķa kameras
  • 16 MP, f/2.5, 1/3.1″, 1.0µm pašiņu kameras

Kameras aplikācija ir samērā primitīva. Šeit neceriet uz MIUI papildu režīmu pārbagātību, bet jaunam ražotājam to var piedot, labāk mazāk, nekā vairāk, ar ko netiek galā. Tiešām Vēl izvēlnē ir pārsteidzoši maz iespēju. Īpatnēji, ka nav atsevišķi izdalīta nakts režīma, tas parādās, kad aplikācija pati izdomā, ka vajag. Patīkami, ka ir iespēja to aktivizēt vai izslēgt. Pavelkot uz leju, var tikt pie papildu iestatījumiem augšējā joslā. Kas interesanti, piemēram, portreta režīmā iespējams tikt ne tikai pie zibspuldzes, bet arī pie Glyph diodēm, kas pilda riņķa apgaismojuma funkciju. Šis laikam ir praktiskākais diožu pielietojums un dažu tiktokeru sapnis.

Ultra platleņķa kamera fotografē 114˚ skata leņķī, kas ir samērā šaurs, ja salīdzina ar konkurentiem. Toties galvenā kamera nodrošina 20x digitālo palielinājumu, kas ir krietni vairāk par konkurentiem. Tas sakrīt ar Xiaomi 12 Pro flagmani. Saulainā dienā kaut cik izmantojams ir palielinājums līdz 10x, tomēr, lai nesagādātu vilšanos iesaku operēt ar klasiskajiem 0.6x, 1x un 2x lielumiem. Ne par velti tie izšķirti arī aplikācijā. Tikai jāpiešaujas kur likt pirkstus, lai tie negadītos kadrā, kā man gadījās piemēru bildēs.

Patīkami, ka testa laikā saņēmu atjauninājumu, kas krietni uzlabo kameru darbību, tādēļ akurāt Daugavā nav jālec. Galvenā kamera veido patīkami detalizētus attēlus. Krāsas mēdz būt visai piesātinātas un bildes atgādina pastkartes par tēmu, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Tomēr tas nav slikti, jo bildes ir uzreiz izmantojamas sociālajiem tīkliem. Dinamiskais diapazons ir labs, bet ir redzēti arī plašāki. Tas pats attiecas uz 2x digitālo palielinājumu. Ultra platleņķa kamera kalibrēta atšķirīgi un gribētu teikt, ka tās krāsas un kontrasts atstāj dabiskāku iespaidu par galveno kameru. Tā spēj atgūt detaļas un labi tiek galā ar objektu korekciju, lai gan attēlu malas parasti būs izplūdušākas par vidu. Tomēr abām kamerām ir cimperlīgs un palēns auto fokuss. Tas var rezultēties ar neasu vēlamo objektu un izplūdušiem kustīgiem objektiem. Fokusēšana īpaši lēnīga ir sliktas gaismas apstākļos.

Nothing nepiedāvā atsevišķi izdalītu nakts režīmu, tas pieejams vien tad, kad kameras saprot, ka gaismas ir par maz. Tad parādās mēnestiņa ikona, kas jāaktivizē pašam. Pats var kontrolēt ekspozīcijas garumu, bet parasti nakts režīms aizņem ap piecām sekundēm, kas ir nedaudz ilgāk par konkurentiem. Automātiskais režīms sliktā gaismā veido dabiskākus attēlus, bet nakts režīms palīdz atgūt detaļas pārgaismotajās vietās. Tomēr šo noteikti nevar nosaukt par labāko sniegumu. Abas kameras netiek galā ar dažādiem saules zaķiem un halo riņķiem. Arī iekštelpās ir visai izteikts akvareļu efekts, kā lētākiem tālruņiem. Un graudainība arī ir izteikta. Un nevajag aizmirst lēno fokusēšanu, kas sliktā gaismā visai bieži beidzas ar izplūdušiem, neizmantojamiem kadriem. Šeit vēl ir kur augt.

Nothing Phone (1) piedāvā divu veidu papildus apgaismojuma iespējas. Ierasto LED zibspuldzi un aizmugures Glyph apgaismojumu. Diodes izmantojamas, kā riņķa gaisma portretiem, vai lai dabiskāk izgaismotu objektus. Atšķirība tiešām ir jūtama. Asprātīgs triks, kas beidzot aizmugures diodes padara praktiski noderīgas. Tiesa gan, jau atkal jārēķinās ar lēnīgo auto fokusu, kas var pabojāt dzīvi.

Atsevišķi pieejams makro režīms. Tas realizēts ar ultra platleņķa kameru un auto fokusu. Objekts tiek paturēts fokusā līdz pat 4cm tuvu. Par šo varu dziedāt tikai un vienīgi slavas dziesmas, jo vairs bezjēdzīgajiem makro kameru apendicītiem nav jēgas. Bravo!

Arī portreta režīms atmasko lieko dziļuma sensoru noziegumu. Nothing tādu nav saņēmis, bet programmatūra vienalga spēj pieklājīgi objektu atdalīt no fona. Izpludinājumu var kontrolēt. Uzņemtām bildēm pieejama refokusēšanas iespēja. Vien jāatceras, ka režīms mācīts tikt galā ar cilvēkiem, ar objektiem tam neiet tik gludi, bet tad var noderēt pietiekami lielais sensors, ko piebīdot objektam, iegūst dabisku izpludinājumu. Patīkami, ka Glyph riņķa gaisma ļauj iegūt patīkamas portretu bildes arī tumsā.

Pašiņu kamera neveido tos asākos selfijus un kontrastu prasītos nedaudz labāku. Tomēr arī šis nav sliktākais sniegums, kāds redzēts un Daugavā nav jālec. Portreta režīms paveic darbu godam, tomēr attēlus nevajag tuvināt, jo tad redzami dažādi mākslīgi artefakti ap objekta kontūru.

Kopumā, protams, ka kamerām ir, kur augt, bet priekš ražotāja pirmā veikuma rezultātam nav ne vainas. Apsveicama ir kameru izvēle, aizmugurē nav izbārstītas daudz un bezjēdzīgas kameras. Glyph diodes ir praktisks ieguvums kamerām. Turklāt ar pirmo atjauninājumu jau ir jūtami uzlabojumi. Cerams, ka pie tādiem tiks arī kameru spējas švakākā apgaismojumā. Tādā gadījumā kameras būs uzskatāmas par gana pieklājīgām vidējā klasē.

Konkurence

  • POCO F4 – cenas un idejas ziņā ir visai liels Nothing Phone (1) konkurents. Tā ekrāns ir par kripatu spilgtāks, procesors ir jaudīgāks un saņēmis krietni ātrāku vada uzlādi un lādētāju komplektā. Nothing atspēlējas ar premium materiālu korpusu, smalkāku, pārdomātāku dizainu, krietni labāku saskarni, bezvadu uzlādi un oriģinālāku dizainu. Kuru izvēlies Tu?
  • Samsung Galaxy S21 FE – cena krietni nokritusies un nu jau pietuvojas Nothing dārgākajai versijai. Samsung priekšrocības ir pilnvērtīga IP68 mitruma un putekļu aizsardzība, labāks kameru sniegums, ilglaicīgāks programmatūras atbalsts un pārāka veiktspēja. Nothing plusi ir krietni oriģinālāks dizains ar Glyph diodēm, premium materiāli (21 FE aizmugure ir no plastmasas) un tīrāka programmatūra.
  • Apple iPhone 13 – noteikti ir bijis iedvesmas avots Nothing Phone (1). Tiem ir līdzīga forma, iPhone 13 ticis pie IP68 mitruma noturības, toties Nothing aizmugure ir krietni oriģinālāka. Protams, ka Nothing nespēj konkurēt ar Apple ekosistēmu un veiktspēju, toties tam ir divreiz zemāka cena. Cenas ziņā tuvāks Nothing būtu Apple iPhone SE (2022). Tomēr, izņemot IP68 atbalstu, super jaudīgo procesoru un ābola ekosistēmu, nav nekas tāds, ko Nothing neprastu labāk un vairāk.

Nobeigumā – pirmie kucēni ne vienmēr jāslīcina

Tā nu apskatnieki ir iekārtoti – ja mārketings, ko dikti slavē, tad tas no sākuma jāapšauba, tad jānotestē un tad jāizstāsta lasītājiem. Arī es biju gauži skeptisks, klausoties Karla Pei skaļajos paziņojumos, ka laiks viedtālruņus atkal padarīt aizraujošus un jācenšas konkurēt nevis ar Android, bet ar Apple uzlikto latiņu. Ar pirmo tālrunis lieliski tiek galā. Šobrīd šis ir stilīgākais šī gada viedtālrunis. Un mani nav uzpirkušas tikai spīdīgas lampiņas aizmugurē. Runa ir par visu dizaina konceptu kopumā, sākot no iepakojuma performances, dizaina, saskarnes un pat skaņas signālu organiskās saskaņas, un beidzot ar tādiem niekiem, kā stilīgākais štubis ever. Ar otro? Tas vairs nav tik viennozīmīgi. No vienas puses, iPhone SE (2022), kas ir tuvākais ābols cenas ziņā, Nothing Phone (1) sasit lupatās. No otras puses, pagaidām vēl Nothing nav īsti liekams blakus iPhone flagmaņiem. No trešās puses, Nothing ir izdevies radīt Android darbinātu iPhone. Ļaujiet paskaidrot. Nothing izpilda tos pašus kritērijus, ar ko slavens ir ābols – plūstošu darbību, gaumīgu, ļoti pārdomātu dizainu un uzticamību (par pēdējo laiks rādīs), tikai Android platformā un par puscenu. Tādēļ gribu apsveikt jaundibināto ražotāju, ar pirmo kucēnu, kas noteikti nav jāslīcina.

Nothing Phone (1) lielākie plusi ir neticamais dizaineru darbs, kas ieguldīts vidējās klases tālrunī; brīnišķīgs ekrāns; saskarne, kas salāgota ar veiktspēju; plūstošā ikdienas darbība un bezvadu uzlāde, kas ļoti reti sastopama vidējā klasē. Taču ideālu ierīču nav, vismaz ne šajā izplatījumā. Audio kvalitāte netur līdzi konkurentiem, lādētājs komplektā būtu noderīgi un labāka mitruma aizsardzība arī neskādētu. Tomēr, savelkot visus par un pret, Nothing Phone (1) noteikti ir dižpārdokļa potenciāls, kas pat daļēji attaisno mutīgo mārketingu. Lieliska debija! Silti iesaku!

Iepriecināja

  • Oriģināls, premium materiālu dizains, kas šķiet krietni dārgāks par prasīto cenu
  • Glyph diodes var izmantot, kā riņķa gaismu bildēs
  • Lielisks ekrāns
  • Plūstoša ikdienas darbība
  • Patīkama saskarne
  • Bezvadu uzlāde vidējā klasē
  • Pieejama cena

Neiepriecināja

  • Audio departamentam prasās pēc atjauninājuma
  • Skopa komplektācija bez sienas lādētāja
  • Ne tie ātrākie lādēšanas risinājumi
  • Kamerām ir, kur augt.

Lada sniedz ieskatu savā gaidāmajā elektroauto, kas bāzēts 20 gadus vecā Dacia modelī

Krievijai sākot bezjēdzīgu karu Ukrainā, okupantu valsti pameta visi ārzemju autoražotāji, savukārt Renault, lai arī mazliet negribīgi, tomēr atbrīvojās no savām Avtovaz daļām, kas pārgāja valsts kontrolē par simbolisku samaksu. Avtovaz zīmols Lada jūnijā atsāka ražot Lada Largus furgonu, izmantojot detaļas, kas mētājas noliktavās. Kā zināms, krieviem sankciju dēļ nav iespējams importēt detaļas no rietumiem, bet tās viņu autobūvē ir vitāli nepieciešamas.

Lai nu kā, krievu ambīcijas ir neremdināmas. Largus pēc būtības ir Dacia Logan pirmās paaudzes modelis, kas tika prezentēts 2004. gadā, tikai ar Lada simboliku. Tagad krievi izdomājuši, ka šim pirms 20 gadiem izstrādātajam modelim jārada elektriska versija ar nosaukumu e-Largus. Tas kļūs par pirmo Lada sērijveida elektroauto. Jāatceras, ka Logan savulaik tika izstrādāts ar domu, lai tas būtu maksimāli lēts, Dacia toreiz paņemot Renault mezglus un vienkāršojot visu, ko vien iespējams vienkāršot.

Lada publicējusi foto ar gaidāmo mašīnu, taču pagaidām ražotājs izvairījies dalīties ar tehniskajiem parametriem. Šobrīd turpinās auto attīstības darbi, kas uzdoti komandai no Lada rūpnīcas Iževskas pilsētā. Lada acīmredzami izmantojusi to pašu pieeju, ko daudzi citi autoražotāji, kas modeli ar iekšdedzes dzinēju pārveidojuši par elektroauto – radiatora restes vietā ir melns plastmasas gabals, savukārt auto piešķirti zili akcenti, kas atgādina par ekoloģiskumu.

Publicētajā attēlā redzamais auto ir furgons ar divām sēdvietām. Nav ziņu, kad un vai vispār plānota versija cilvēku pārvadāšanai. Papildus informācija par šo projektu tiks izziņota vēlāk. Tiek ziņots, ka rūpnīcu Iževskā plānots pārveidot par “industriālo parku”, tādējādi cenšoties apiet starptautiskās sankcijas. Tāpat Lada sadarbošoties ar vietējām varasiestādēm, lai attīstītu elektroauto uzlādes infrastruktūru. Autoražotājs atsācis darbību, šobrīd ražojot vienkāršotu “Granta” modeli, kā arī slaveno apvidnieku “Ņiva”.

Ieroču rādīšana kā uzvaru blefs

Kādā no krievu propagandas filmām tiek rādīti kā trofejas – ukraiņu ieroči. To skaitā arī leģendārais zviedru „Karls Gustavs“. Lielāko daļu propagandas materiāla Kremlis pašlaik publicē interneta medijos, īpaši savā Telegram. Tur tiek rādīti šaujamie un stāstīts, ka starp trofejām esot šaujamie no ASV, Polijas, Zviedrijas un īpašie ieroči, kurus esot radījuši „ukraiņu nacionālisti“. Vai […]

Mednieku medības

vara bungas: Praktiķi atzīmē, ka taktisko dronu izmantošana ir kļuvusi teju par galveno spēju miltiplikatoru karā – rekogniscēšana gandrīz pilnībā aizstāta ar droniem, uguns koriģēšana neiedomājama bez droniem, kumulatīvās munīcijas nomešna no droniem konkurē ar augstas precizitātes artilēriju. Paralēli attīstās pret-dronu tehnoloģijas un viena no tām ir apkarot nevis pašu UAV, ko var samērā viegli aizstāt, bet UAS pilotu-operatoru komandu. Operatorus medīs arvien vairāk un izsmalcinātāk. Ņemot vērā, ka “drontologos” parasti nogruntējas IKT speciālisti, jāņem vērā šīs publikas (protams, ne visas) raksturīgākās īpašības – slinkumu, pofigismu, tieksmi visur meklēt īsceļus, optimizēt neoptimizējamo, kopējo tizlumu, Pareto likuma pielūgšanu utt. Attiecīgi, var droši paredzēt, ka jebkuru taktisko SOP viņi centīsies optimizēt īpaši rupjā veidā. Vienīgā izeja katrai drontoristu komandai likt klāt “OPSEC komisāru”, kura vienīgais pienākums būs bakstīt studentus ar asu nūju, lai ievēro procedūras. Jo pārāk vērtīgi viņi ir kā mums tā pretiniekam.

avots no 51.lpp

[..] “It’s the most dangerous profession right now, because drone pilots are hunted very hard, so you need camouflage, camouflage, camouflage,” says the Raccoon.[..]

avots

Drūmais izpūtējs

vara bungas: Bruņojums salīdzināms. Apvidus salīdzināms. Jaunāko komandieru loma (komandē, ja esi komandieris). Psiholoģiskais spiediens (neaizmirstam). Pretinieks – lohi, kas nejēdz izlikt apsardzi (paši arī ar to grēkojam).

Mans youtube kanāls beidzot tika monetizēts. Esmu uzņemts Youtube partneru programmā.

Pirms vairākiem mēnešiem iegādājos gopro 10 kameru, lai uzsāktu filmēt video un publicēt tos youtube kanālā. Kameru iegādājos par iepriekš nopelnīto naudu youtubā, kādā citā kanālā. Tā nu beidzot izdevās šim kanālam izpildīt youtube nosacījumus, lai tiktu uzņemts partneru programmā. Kā zināms, lai tiktu uzņemts partneru programmā ir nepieciešams vismaz 4000 skatījumu stundu un 1000 sekotāju. Tas man prasīja vairākus mēnešus. Sekotāji man jau bija, jo youtube kanāls netika veidots no jauna. Vajadzēja tikai skatīšanās stundas. Tas bija kāds mans vecs kanāls, kurš tika transformēts par tādu kanālu, kāds tas ir šobrīd.

Uznemts-youtube-partnerpogramma.jpg

Tā kā kanālam tagad ir monetizācija ir lielāka motivācija filmēt video. Šodien nofilmēju jaunu video un publicēju kanālā.


Video filmēju ar gopro 10 režīmā 4k. 

Skatīsimies kā veiksies tālāk. Ceru video filmēt pēc iespējas biežāk. Katrā ziņā lepni varu paziņot, ka pirmie 0,32 centi jau ir nopelnīti.




Vai tiesām covid medicīniskais fašisms ir beidzies ? Ko tagad darīs debīlais Pavļuts un Co?

 

covid.jpg

Vai karš beigsies rudenī?

Par Putinu šodien izsakās daudzi. Ieskaitot cilvēkus, kas viņu salīdzinoši labi pazīst.  Viens no tādiem ir somu diplomāts Miko Hautala, kurš ilgstoši bijis diplomātiskajā dienestā un vairākas reizes piedalījies garās sarunās ar Krievijas prezidentu. Kādas ir viņa izjūtas? Intervijā Foreign Policy viņš konstatē, ka krievu valstsvīram raksturīgas divas lietas: 1) iedomas, ka ārpasaule (rietumi) ir dekadenti, […]

Nebēgļi un Krimas spridzinātāji

Neraugoties uz obligāto evakuāciju no Doņeckas reģiona, apm. 350 000 pieaugušo un 50 000 bērnu to nepamet un paliek uz vietas. Mīkla? Iespējams, ka viņi ir tā saucamie – „gaidītāji“, kas rēķinās ar krievu atnākšanu vai veci ļaudis, kuri nejaudā bēgt. Tikmēr medijos nenorimst diskusijas par sprādzieniem krievu kara bāzē Krimā. Pirms brīža Krievijas puse pēkšņi paziņoja, […]

Saulains radikālisms

vara bungas: Būs vien jāpērk. Pētnieks apgalvo, ka saules paneļus saslēdzot virknē var iztikt pat bez invertora. Risinājums nebaltām dienām only. Nihroma stieple LV ir nopērkama. Par padiņu siltināšanu paši esam gudri. Jāatcerās , ka LV nav UA – saules mazāk.

Kāpēc nekur vairs neprasa QR brīvības kodus ?

 Vai QR kodi vairs nav modē? Šobrīd jau ir augsti inficēšanās rādītāji ar šo prāta neirozes slimību. Kaut kā neprotas arī ieturēt attālumu vienam no otra. Kas ir mainījies ? 

Spidometrs vai GPS navigators, kas melo?

Spidometrs vai navigators?

Daudzi autovadītāji regulāri izmanto navigatoru, kas spēj ne tikai parādīt labāko maršrutu līdz galamērķim, bet arī noteikt ātrumu reāllaikā.

Tagad visas šīs funkcijas ir pieejamas, izmantojot gandrīz jebkuru viedtālruni.  Agrāk automašīnā iebūvētā GPS navigācijas sistēma tika uzskatīta par bagātīga aprīkojuma pazīmi.

Salīdzinot spidometra un GPS datus, var pamanīt atšķirību konkrētā transportlīdzekļa ātrumā. Noskaidrosim, kāpēc veidojas šāda neprecizitāte un kuriem datiem vajadzētu uzticēties.

Ātruma noteikšanas princips ir atkarīgs no automašīnas konstrukcijas iezīmēm. Iepriekš šim nolūkam tika uzstādīti mehāniskie sensori.  Tie nolasīja transmisijas vārpstas vai citu mehānismu apgriezienu skaitu.

Mūsdienu ātruma sensori ir elektroniski, un bieži tie tiek apvienoti ar ABS un ESP sistēmām. Digitālo ierīču ieviešana ir ļāvusi sasniegt augstu spidometra datu precizitāti.

Dažādi regulēšanas veidi var izkropļot parādīto informāciju. Piemēram, ja tiek uzstādīti riteņu diski, kas nav rūpnīcas noteiktajā izmērā. Saprotams, ka tad tiek nepareizi noteikts transportlīdzekļa ātrums.

Šajā gadījumā vadītājam vienmēr ir jāzina, ka ir kļūda!

Spidometrs vai navigators, kādi dati ir visprecīzākie?

Navigators nosaka objekta ātrumu, izmantojot GPS datus. Saņemto datu precizitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem.

Piemēram, signāla kvalitātes, laikapstākļiem un ierīces kvalitātes. Mūsdienu navigatori spēj ļoti precīzi noteikt objektu ātrumu, pat ja tie pārvietojas ļoti ātri.

Kur rodas atšķirība starp rādījumiem dažādās ierīcēs?

Kāpēc spidometrs un navigators rāda dažādus ātrumus. Parasti spidometrā parādītais ātrums vienmēr ir lielāks nekā navigators nosaka.

Par to sīkāk lasi ŠEIT.

Labu Dienu!

Ja notiks “kaut kas”

vara bungas: Mūsu plānos jābūt uzvarēt par katru cenu, nevis mirt pie pirmās iespējas.

LV apmeklēja US aizsardzības ministrs Loids Ostins:

[..] Pabriks flatly told Austin and the service members that “if something happens on the border – we are ready to die.” Austin assured Pabriks and the troops that “if something happens, and … the sovereign territory of Latvia is questioned or challenged, we’re gonna be here to work with our partners.” [..]

avots

Ostins nomierināja, bet man vairāk patīka citas mūsu prioritātes

[..] Pabriks told reporters that his top priorities are to get more U.S. military enablers, adding that in order to defend his country, his troops need “nitty gritty training” on a daily basis.[..]

izklausās pēc mēģinājuma piesaistīt US drill seržantus VMD. Bet iepinot slenga frāzi “nitty gritty” sarunā ar afroamerikāni var panākt negaidītu rezultātu. Šis britu teiciens tiek uzskatīts par rasistisku un UK policija par tā lietošanu amatpersonām aizrāda. Skaidrojums šeit.

Opel Astra apskats – vai Stellantis spēs izglābt Opel?

Opel savas laikā ir piedzīvojis pamatīgas izmaiņas. Pēdējās izmaiņas ir kopš 2017. gada, kad PSA (Peugeot Citroën) automobiļu ražošanas grupa izlēma iegādāties Opel zīmolu. Galējā apvienošana gan noslēdzās vien 2021. gada janvārī, kad, vienlaicīgi ar PSA grupas un FCA (Fiat Chrysler Automobile) automobiļu ražošanas grupas apvienošanos radās jauna auto ražošanas grupa ar nosaukumu Stellantis. Stellantis N.V. ir Nīderlandē reģistrēts autobūves uzņēmums ar galveno biroju Amsterdamā. Stellantis tagad ir ceturtais lielākais autoražotājs pasaulē pēc apjoma, kura grupā ietilpst 14 zīmoli: Abarth, Alfa Romeo, Chrysler, Citroën, Dodge, DS, Fiat, Jeep, Lancia, Maserati, Opel, Peugeot, Ram un Vauxhall. Ko no tā visa mēs varam secināt? Ka kopš 2017. gada pavisam lēnā solītī Opel maina savus auto no General motors veidojumiem uz Stellantis, lielāko daļu savas būtības paņemot no Peugeot. Opel Astra ir mazliet saprotamāks Peugeot 308, ar kuru mēs arī nemaz ne tik sen braucām.

Kāda tad ir tā jaunā Opel Astra?

Pārsteidzoši savādāka. Protams, vērīgākie lasītāji pamanīs pietiekami daudz līdzību, bet faktiski – Astra ir savs mugurkauls un savs raksturs, un izskats. Par raksturu, kā mēs zinām, nestrīdas. Tāpat kā par gaumi. Gaume ir kā dibens, katram tas ir savs. Un latvieši jau vispār kā lieli zilo liesmu epitetu mīļotāji par savu viedokli māk izteikties tikai internetā. Un es ceru, ka šoreiz mēs tiešām padiskutēsim.

Tātad vizuālais, manuprāt, ir vairāk kā izdevies. To jau es teicu Opel Mokka, kura kļuva par Latvijas gada auto, izmēģinājumā. Jaunais Opel dizains ir ļoti stilīgs, izteiksmīgs, bet tajā pašā bez liekas agresijas. Nav kā Peuegot un Citroen, kas ir pozitīva iezīme, protams. Es gan ļoti cienu šos franču zīmolus, un tie ir sasnieguši ļoti respektablu rezultātu gan dizainā, gan pārdošanas rezultātos, bet šī nav mana tējas krūzīte. Dizains kaut kādā mērā atgādina Opel Kadett D no astoņdesmitajiem gadiem. Retro stils paliek arvien populārāks mūsdienās.

Jaunā Opel Astra ir klasiska un mūsu ierasta karstā hečbeka izmērā. Ar 180 Zs dzinēju tas pat nedaudz atbilst karstajam nosaukumam, bet izmēģinājuma auto gan nebija tik karsts. Kantaino radiatora restes daļu Opel sauc par Vizor, aizsargā to ar preču zīmi, kas no vienas puses šķiet pārspīlēti, bet tā kā Opel visu savu jauno auto dizainu būvē un būvēs ap šo iezīmi, tad tas varbūt pat ir loģiski. Tiešā stilīgo resti turpina dzinēja pārsegs ar aso spuru pa vidu un tas viss savienojas ar buferi. Izskatās fantastiski. Pats pat negaidīju, kaut ko tādu teikšu par Opel. Ja izmēģinājuma auto vēl būtu aprīkots ar GS līniju, tad seja būtu pilnīgi melna, kas iedotu papildus izskata bonusa punktus. Arī sāns nav garlaicīgs un auto turpina asās līnijas aizmugurējo durvju un spārna savienojumā, kas savienojas ar bagāžnieka vāku. To visu papildina asi grieztās aizmugurējās LED lampas, kas kopā izskatās bombīgi. Malači dizaineri.

Un interjers?

Interjers arī diži neatpaliek no pārliecinošās ārpuses, tik žēl, ka šo nepapildina arī kvalitāte. Tā ir atbilstoša, bet es šajā cenu kategorijā gaidu ko vairāk. Ja apritē esošā informācija ir pareiza, tad elektriskajai Astra versijai lielais ieliektais panelis būs piepildīts ar ekrāniem, kas dos pabeigta projekta sajūtu. Pagaidām tie tukšie spīdīgi melnie laukumi neievieš pārliecības sajūtu. Viss salona izkārtojums ir stipri lielisks. Man mazliet nepatīk, ka pareizā sēdpozīcijā man ir jāstiepjas pie vadības pogām zem ekrāna, bet tās ir nianses. Centrālā konsole šķiet ir “nosperta” no Golf 8, bet durvju paneļi atkal izceļas. Tie, pirmkārt, ir ļoti plakani, tādā veidā iedodot vairāk vietas cilvēkam. Otrkārt, to dizains un vairāku krāsu un materiālu salikums izskatās, it kā tiešām kādam rūp, kā izskatās Tava auto interjers. Žēl, ka arī šo glīto elementu nepapildina arī laba kvalitāte ar mīkstu plastmasu, tas viss ir mazliet šaubīgs. Nav slikti, bet nav arī izcili.

Kaut kā pavisam pretēji ir ar ekrāniem. Tie ir patiešām kvalitatīvi un info-izklaides sistēma ir pārsteidzoši ātra. Viss vienkārši strādā un neuzdod liekus jautājumus. Tajā pašā laikā ekrāni nevar dižoties ar lieliskām grafikām un dizainu. Vadītāja info displejs vispār ir garlaicības iemiesojums, tas ir tumšs un attēlotās informācijas apjoms un izskats ir stipri viduvējs. Vismaz ir laba atpakaļskata kamera, kura pat ir mazgāšanas funkciju. Ir 360 grādu kameru iespēja, kura gan izmēģinājuma auto nebija piekomplektēta.

Sēdekļi ir stipri viduvēji. Vizuāli tie ir OK, AGR sertifikācija iedod arī adekvātu ērtumu un komfortu, bet materiālu izvēle ir apšaubāma – šuves ir ļoti asas. Ja Tev kājās ir šorti, tad sēdvietas pagarinošais izbīdījums ļoti centīsies stilbus saskrāpēt. Izvirzījumam vajadzēja būt dziļākam un zemākam. Aizmugurē vietas ir pietiekami arī pieaugušam indivīdam, bagāžas nodalījums ir pietiekams nelielai ģimenei, turklāt ar padziļinājumu svarīgākām mantām, kas jāpaslēpj no acīm un traumām.

Bet tehnika?

Pareizi. Astra vēl ir pieejama arī ar dīzeļdzinēju, kas ir ļoti interesanta ražotāja izvēle mūsdienās. Latvijā gan šis der, jo mums vēljoprojām patīk smirdošas rokas. Arī man. Kopā ir 3 benzīna dzinēju versijas un 1 dīzeļa. 1.2 litru 3 cilindru benzīna dzinējs ir 110 Zs (205 Nm) un 130 Zs (230 Nm), kur mazākā jauda ir pieejama tikai ar 6 ātrumu manuālo kārbu, kamēr 130 Zs ir pieejama gan ar manuālo, gan 8 ātrumu automātisko ātrumkārbu. Pavisam foršā benzīna versija vairs nav tīra benzīna versija, proti, tā ir 1.6 litru 4 cilindru hibrīda versija. Un arī ne parastā, bet plug-in hibrīda, tātad pavisam interesanti. Tā attīsta 180 Zs (360 Nm), ir iekomplektēta ar 12.4 kWh bateriju, kas elektriskajā jaudā dod līdz pat 70 kilometriem. Protams, ideālos apstākļos. Bet, ja pat tie būtu 50 kilometri, tad tas ir labi. Turklāt, varas kuluāros baumo, ka Astra savā GT versijā tiks pat pie 225 Zs plug-in hibrīda versijas, kāda ir pieejama Peugeot 508. Tas būs īstens karstais hečbeks.

Dīzeļdzinējs ir viens – 1.5 litru Duratorq TDCi četru cilindru brīnums ar 130 Zs (300 Nm), kas ir pieejams kā ar sešu ātrumu manuālo, tā astoņu ātrumu automātisko ātrumkārbu.

Tas 1.2 litru dzinējs vispār kustas?

Viena lieta, kas mani iepriecināja no paša sākuma iepazīstoties ar auto, bija, ka trīs cilindru dzinējs dod tos smukos 130 Zs. Apvienojumā ar 8 ātrumu automātisko ātrumkārbu tā braukšanas formula neizskatās slikta, jo, piemēram, VW ar šiem trijiem cilindriem tik spekulē tik līdz 110 Zs (200 Nm), kas ir mazāk. Pirmkārt jau paldies Opel pārstāvim Auto Blitz, kas man šo auto uzticēja uz veselu nedēļu, lai man būtu iespēja tā kārtīgi iepazīties.

Tā braukšanas realitāte nav tik spīdoša. Es teikšu pavisam godīgi, ka mani braukšanas dinamika nepārliecināja, jo es no 130 Zs dzinēja gaidīju vairāk un mani nepamet sajūta, ka VW tie 110 Zs kustas ņiprāk. Un vēl vairāk mani nepārliecināja palielinātās vibrācijas no dzinēja, kuras, piemēram, es nenovēroju Opel Mokka. Ja pie trīs cilindru “vē 8” skaņas mēs esam pieraduši, tad šī vibrācija nav lieta, pie kuras vajadzētu pierast. Dzinējam jau pamatīgi pietrūkst spējas auto virs 100 km/h kustināt, bet mani tā īsti arī neiepriecināja varēšana kustināt auto pilsētas ātrumā. Pietrūkst.

Pati auto vadība ir ļoti precīza, stūrēšana ir ar atzīmi 8. Labāk teikšu 7+. Auto stūrē un uzvedas kā īstens karstais hečbeks. Automātiski mani patiešām interesē, kā auto uzvedīsies ar 180 vai vispār 225 Zs. Būs jāuzprasās vēlreiz uz Astriņu, kad tādas demo parkā būs pieejamas. Balstiekārta ir stingra un kontrolēta, bet tajā pašā laikā neviens necenšas salauzt mugurkaulu. Es teiktu, ka ir īstais balanss starp komfortu un sportiskumu. GS versijas iegūs mazliet stingrāku balstiekārtu, tāpēc mani nedaudz māc šaubas par komfortu Rīgas ielās, bet šī versija mani pārliecināja. Patīk. Tik tā jauda.

Cenas

Un te mēs atgriežamies pie manis iepriekš teiktā – cena tā īsti neatbilst kvalitātei. Astrai vajadzētu būt nedaudz lētākai. Tā tehniski sākuma cena nemaz nav tik slikta, proti, mazliet zem 23 tūkstošiem EUR. Bet par šie 22700 EUR iegūsiet pašu bāzīti ar mazāko dzinēju. Tas īstais sākums ir 26 tūkstoši EUR par Innovation Plus komplektāciju ar 130 Zs dzinēju un automātisko ātrumkārbu. Plug-in hibrīds sākas no 36 tūkstošiem EUR un var pat sasniegt 45 tūkstošu EUR atzīmi Executive komplektācijā.

Izmēģinājuma auto ir jau manis minētajā Innovation Plus komplektācijā ar 130 Zs un automātisko ātrumkārbu, bet ar visām papildus opcijām sasniedz 29 ar pusi tūkstošus EUR. Innovation Plus, protams, jau standarta komplektācijā ir diezgan patīkams. Tam ir 17 collu diski, AGR regulējamie komforta sēdekļi ar apsildi, apsildāmā stūre, kruīza kontrole, bezatslēgas piekļuve, pilnie LED priekšējie un aizmugurējie lukturi, 10” vadītāja un 10” info-izklaides ekrāni ar bezvadu Apple CarPlay un Android Auto atbalstu. Faktiski viss, ko Tev vajag.

Pēcvārds

Agrāk es šai nodaļai virsrakstu definēju kā secinājumi. Kas gan šie par secinājumiem. Man vizuāli ļoti patīk Opel Astra. Tā, ka ļoti patīk. Man arī patika Opel Mokka, un es vispār esmu jaunās Opel dizaina līnijas fans. Man ne ļoti patīk, ka dažviet tiek izmantotas apšaubāmas kvalitātes plastmasas, vadītāja displejs ir tumšs un garlaicīgs, dzinējs varēja būt mazliet ņiprāks. Ja Opel savu Astru varētu specificēt 30 tūkstošu robežā par Plug-in hibrīdu, tad tas auto būtu interesants pat man.

ASV apstiprina, ka Ukrainai ir piegādātas pretradaru raķetes

Iepriekš tika ziņots, ka Ukrainas bruņotie spēki ir sākuši izmantot pretradara raķetes, un tagad ASV to ir oficiāli apstiprinājusi.

Par to informēja ASV aizsardzības ministra vietnieks Kolins Kāls, norādot, ka jaunā militārās palīdzības pakete jau ir piegādāta Ukrainai. Ministra vietnieks ziņoja, ka pretradaru raķetes tika nosūtītas arī iepriekš. Lidmašīnas tiek izmantotas kā Ukrainas bruņoto spēku raķešu palaišanas iekārtas.

Starp citu, aizsardzības ministra vietnieks tieši nenorādīja, kuras raķetes tika piegādātas, bet, visticamāk, tās ir AGM-88 HARM ātrgaitas pretradaru raķetes. ASV aizsardzības spēkiem šādas raķetes jau ir kopš 1983. gada. Tām ir pasīva radiolokācijas galviņa, un to mērķis ir radara stacijas. AGM-88 HARM spēj trāpīt mērķī no 25 līdz 150 km attāluma.

LIVE: Dr. Colin H. Kahl, Undersecretary of Defense for @DOD_Policy, holds a news briefing at the Pentagon. https://t.co/2Nb6WqBvQj

— Department of Defense ?? (@DeptofDefense) August 8, 2022

Mana pieredze par mājas lapas hostinga affiliate programmu Area IT

Tālajā 2013. gadā nolēmu izmēģināt peļņu ar affiliate programmām. Tajā laikā meklēju kaut kādus variantus priekš latviešu auditorijas. Meklējot variantus uzdūros kādam hostinga pakalpojumu sniedzējam area it. Piereģistrējos un izveidoju nelielu reklāmraksta lapu web lapu hostings . Pirmā gada laikā bija tikai viens klients un tā es arī to visu pametu, bet reklāmraksta lapa palika. Tagad ir 2022. gads un nolēmu ieiet area it mājas lapā un paskatīties, kas pa šiem gadiem ir noticis. Un šo gadu laikā bija piesaistīti tikai divi klienti.


area-it-hostings.jpg

Kā redzams pievienotajā attēlā, tad novirzītie potenciālie klienti bija 830, bet klienti, kuri reģistrējās šim pakalpojumam bija tikai 2.  Procentuāli tie ir 0.24 procenti no visiem novirzītajiem klientiem.

area-it-piesaistitie-klienti.jpg


Affiliate programmas būtība pati par sevi ir diezgan laba iespēja pelnīt naudu. Vienīgi ir nepieciešams pēc iespējas vairāk potenciālo klientu. Šeit nu katram ir jāiesaista sava fantāzija kā šos klientus varētu piesaistīt.







Kāds vīrietis Lielbritānijā apcietināts, jo ar “AirTag” izsekojis savu bijušo draudzeni

Izsekošanas piekariņi ir praktiski situācijās, kad jāsameklē kāda nozaudēta lieta, piemēram, naudas maks vai telefons. Tomēr domāju, ka neviens vien tos izmanto arī ne tiem labākajiem nolūkiem. Ziņots, ka kādam vīrietim Lielbritānijā tika piespriests deviņu nedēļu cietumsods par to, ka viņš, izmantojot “Apple AirTag“, izsekojis savu bijušo draudzeni.

Attiecības ar šo vīrieti, kuru sauc Kristofers Pols Trotmens, viņa bijusī draudzene raksturojusi kā kontrolējošas. Vēl toreiz, kad abi nebija šķīrušies, Kristoferam bijusi tieksme kontrolēt savu draudzeni. Neskatoties uz to, ka divus gadus jau šķīrušies, vīrietis vēl nevar likties mierā.

Viņš šo “AirTag” izsekotāju biju ievietojis savas bijušās draudzenes mašīnā. Lai arī saņēmusi telefonā “AirTag” paziņojumu, kas piedāvā savienoties ar viņas “iPhone”, sieviete to sākotnēji ignorējusi, jo izsekošanas piekariņu nebija iegādājusies. Taču tad, kad arī viņas meita saņēma šādu paziņojumu, sākušas meklēt šo “AirTag” un atradušas to turpat mašīnā.

Policija, lai pārliecinātos, ka vainīgais ir sievietes bijušais draugs Kristofers, izmantoja viņa “iPhone” lietotni “Find My”, kas apstiprināja, ka šis “AirTag” piekariņš pieder viņam. Vīrietis gan atrunājies, ka tas esot bijis domāts kā joks un beigu beigās pateica, ka nevar aizmirst savu bijušo draudzeni.

Pasu nodaļa … Kurlm�?mie bez rok�?m ?

Pien�?ca t�? diena, kad ir radusies akūta vajadzība p�?c jaun�?s pases. Dzird�?ti ntie st�?sti par to, cik ilgi pasi ir j�?gaida, bet nu ne�?�?mu pie sirds ... līdz brīdim, kad pats izbaudu uz savas �?das mūsu ban�?nu republikas brinumjaukos apst�?kļus un ap�?tisko k�?rtību. Lai iegūtu inform�?ciju par to, līdz cikiem kura ...

Vai šī ir jauna fāze kara gaitā?

Sprādzieni Krimas karabāzē labi apskatāmi šajā attēlā. Izskatās, ka vismaz 8 krievu lidmašīnas pagalam. Krievu mediji apgalvo, ka nekā „tāda“ nav. Nekas nav saspridzināts, viss lieliski! Ukraiņi ziņo, ka munīcijas noliktava uzspridzināta un deviņas lidmašīnas arī. Nē, Kremlim tā neliekas. Tās esot vietējas nozīmes neveiksmes, nekā traģiska. Nekas nav noticis. Šis veids kā melot par […]

Xiaomi Watch S1 apskats – uzbūve būtiski pārspēj funkciju klāstu

Xiaomi vārdu mēs parasti atceramies, kad runājam par neliela izmēra un salīdzinoši lētām fitnesa aprocēm. Tiesa, tās arī vairs nav nemaz tik lētas… Bet nu Xiaomi ir visai pamatīgi iesaistījies augstākas raudzes viedo pulksteņu tirgū.

Xiaomi izziņoja Watch S1 sērijas pulksteņus šī gada sākumā un vismaz uz papīra tie šķita ļoti vilinoši, par savu cenu piedāvājot pat safīra aizsargstiklu un nerūsējošā tērauda korpusu.

Xiaomi Watch S1 no Xiaomi Watch S1 Active atšķir krāsas, nedaudz dizains un izmantotie materiāli. Xiaomi Watch S1 pieejams ar nerūsējošā tērauda apdari, bet Xiaomi Watch S1 Active ir lētāks un veidots no alumīnija. Xiaomi Watch S1 arī ir safīra stikls un bezvadu uzlāde, kas nav lētākajam Active modelim.

Visādi citādi abi Xiaomi Watch S1 sērijas pulksteņi ir vienādi – tiem ir 1.43 collu AMOLED ekrāns ar 450 cd/m² spilgtumu, Bluetooth 5.2, NFC maksājumi (tikai MasterCard), GPS, SPO2 sensors un 470 mAh akumulators.

Tehniskā specifikācija

  • Operētājsistēma: MIUI Watch 1.0
  • Aizsargstikls: safīra aizsargstikls
  • Korpusa materiāls: nerūsējošs tērauds
  • Izmēri: 46.5 mm x 46.5 mm x 11 mm, der plaukstas locītavai ar apkārtmēru 149.8 – 233.8 mm (gumijotā siksniņa), 165.1 – 225.1 mm (ādas siksniņa)
  • Ekrāns: 1.43 collas 466 x 466, PPI 326, AMOLED ar Always On
  • Izturība: ūdensizturīgs (līdz 50 metriem)
  • Akumulators: 12 dienu tipiska lietošana, 24 dienu enerģijas taupīšanas režīms, bezvadu uzlāde ar Qi
  • Atrašanās vieta: GPS, GLONASS, Galileo, BeiDou, QZSS
  • Ielādējamas kartes: nav
  • Sensori: sirdsdarbības, barometrs, SpO2, kompass, akselerometrs
  • Savienojumi: Bluetooth 5.2, NFC, Wi-Fi 5, skaļrunis + mikrofons
  • Krāsas: sudrabota vai melna
  • Cena: ap 230 eiro ar ādas + gumijotu siksniņu vienā komplektā

Izskats un uzbūve

Xiaomi Watch S1 par savu salīdzinoši zemo cenu (ap 230 eiro) piedāvā visu – te ir augstvērtīgi materiāli, patīkami spiežamas pogas, skārieniem atsaucīgs ekrāns, bezvadu uzlāde ar visu Qi, komplektā saņemsi gan ādas siksniņu ikdienai, gan gumijas siksniņu sportošanai. Watch S1 izmanto standarta 22 mm siksniņas platumu, kas ļauj tās mainīt bezgalīgi. Xiaomi nepiedāvā Watch S1 ar metāla siksnu, bet to arī īsti nevajag sporta pulkstenim.

Vismaz man Watch S1 uzbūves un materiālu ziņā šķiet ļoti līdzīgs Huawei Watch GT 3 Pro, kas ir tieši divas reizes dārgāks viedpulkstenis. Gribētos sacīt, ka Huawei izdevies nedaudz labāk izveidot programmatūru, bet Watch S1 ir jūtami lētāks un tam nav nepieciešams uzstādīt atsevišķu lietotņu veikalu un vēl pavadošo lietotni, kas nemaz vēl nav tieši pašu pulksteni apkalpojošā lietotne.

Uz manas rokas Watch S1 šķiet neticami ērts, tas noteikti ir ērtāks par iepriekš redzētajiem Huawei pulksteņiem, bet te jānorāda, ka Huawei mums atsūtīja pašus dārgākos modeļus ar metāla siksnu, kas nemaz nav Watch S1 piedāvājumā. Vēl viena Watch S1 atšķirība no Huawei Watch GT 3 Pro ir tā, ka Xiaomi saskarnē neizmanto kroņa (sānu pogas) grozīšanu, kamēr Huawei tikai dažviet šī iespēja strādā, bet tā ne vienmēr ir vēlama, jo, piemēram, var netīšām izgrozīt sportošanas laikā ekrānā redzamo.

Pāris vārdi par Watch S1 ekrānu – te tiek izmantots 1.43 collu, 466 x 466 izšķirtspējas AMOLED ekrāns ar Always On funkciju. Ekrānu sargā safīra stikls, kas ir visai reta parādība šādā cenā. Ekrāna safīra stikls ir izcelts virs citām detaļām, to sargās tikai safīra cietība. Watch S1 Active modelim ekrāna ir iedziļināts korpusā, bet Watch S1 Active nav safīra stikla.

Ekrāna automātiskajā izgaismojumā Watch S1 ir nedaudz tumšāks par to, ko sagaidu no viedpulksteņa (nez kāpēc Watch S1 Active modelim automātiskais izgaismojums darbojās daudz korektāk), kā arī jāsaka, ka šoreiz ir visai manāmi atspīdumi ekrānā, kas arī nepalīdz saskatīt tur parādīto. Nav kritiski, bet Huawei tas izdevies daudz labāk.

Akumulators

Watch S1 ir visai standarta ietilpības 470 mAh Li-Po akumulators, kas nodrošina aptuveni 12 līdz 24 dienu darbību (pēc reklāmas materiāliem). Faktiski Watch S1 darbojas tuvāk 10 dienām, ja daudz nesportosi un nebūsi iespējojis visus veselības sekošanas sensorus un funkcijas. Sportošana ar GPS noēd aptuveni 5% līdz pat 7% no enerģijas stundā.

Vērtēju, ka normālā ikdienas režīmā Watch S1 darbosies nedēļu vai nedaudz vairāk, kas arī ir tīri labi tik spējīgam viedpulkstenim. Liels pluss ir iespēja lādēt Watch S1 ar jebkuru Qi bezvadu lādētāji, arī ar viedtālruņa reverso bezvadu uzlādi.

Saskarne un iespējas

Watch S1 saskarne ir pavisam kas cits, kad to salīdzina ar Xiaomi fitnesa aprocēm, bet ir arī dažas vienojošas nianses. Pret Watch S1 laikam radās tikai viens liels iebildums un tās ir digitālās ciparnīcas, kas ir visai neglītas un mazā skaitā. Huawei arī nevar lepoties ar dikti glītiem ciparnīcu dizainiem, bet ir dažas maksas ciparnīcas, kas Huawei gadījumā ir tīri labi izdevušās. Xiaomi nepiedāvā maksas ciparnīcas, ir tikai aptuveni 50 digitālās ciparnīcas, no tām tikai pāris šķita kaut cik jēdzīgas.

Pulksteņa saskarne ir ļoti ērta, tā stipri atgādina Huawei HarmonyOS, arī Watch S1 tiek izmantotas lielas ikonas, Xiaomi pat ļauj daļēji pielāgot pulksteņa saskarni (logrīkus, widgets), tāpat vari pielāgot apakšējās pogas darbību. Kopumā teiktu, ka Xiaomi un Huawei izskatās atšķirīgi, bet saskarnes iespējas ir ļoti tuvas un abiem ražotājiem tās ir izdevušās.

Watch S1 ir iebūvēts Alexa digitālais asistents, kas gan pie mums nav diez ko noderīga iespēja, bet tā tur ir. Tāpat te atradīsi SOS zvana iespēju, kas ļauj no pulksteņa ātri veikt zvanu iepriekš norādītam telefona numuram. Watch S1 it kā piedāvā NFC norēķinu iespējas, bet tad vajadzēs Swedbank izdotu MasterCard karti. Man tādas nav, šo iespēju nevarēju pārbaudīt. Šajā ziņā Garmin un Fitbit pulksteņi ir plašāk atbalstīti pie mums.

Watch S1 iespējams izmantot arī balss zvaniem, kas ir visai ērta iespēja sazvanīties automašīnas vadīšanas laikā, jo turi roku uz stūres sejas tuvumā. Ikdienā gan kliegšana uz pulksteni neizskatās diez ko labi, turklāt visi dzirdēs tavas sarunas un Watch S1 būs primārā ierīce atbildēšanai uz zvanu, kas ne vienmēr ir ērti.

Tāpat te būtu jāpiebilst, ka modinātāja laikus var ielikt tikai pašā pulkstenī, lietotnē šo nevar izdarīt.

Sportošana

Liekam virsū gumijas siksniņu un laižam! Te atradīsi elpošanas termiņu, kas ātri mazinās fizisko un garīgo stresu, sekojot parādītajiem ritmiem un veicot elpošanas vingrinājumus 1 – 5 minūtes. Pulkstenis parāda stresa līmeni un reģistrē ikdienas stresu, parādot 30 dienu tendences.

Watch S1 atbalsta 117 treniņu režīmus ar 19 profesionāliem treniņu režīmiem, tostarp basketbolu, tenisu, peldēšanu, HIIT un daudz ko citu. Xiaomi Watch S1 uzkrāj datus Xiaomi Fit lietotnē, bet tā ir arī savienojama ar Strava un Apple Health. Dati no viedajiem Xiaomi svariem iegūstami no Zepp Life (iepriekš MiFit) lietotnes, to arī iespējams savienot ar Xiaomi Fit lietotni.

Sportojot iespējams iestatīt mērķus – attālumu, laiku vai kalorijas. Vari arī to nedarīt. Jāsaka, ka biju nedaudz vairāk ko gaidījis no sporta režīma, jo te vairākos sporta veidos ir tikai viens ekrāns, kas parāda laiku + pulksteņa laiku + attālumu + patērētās kalorijas vai tempu skrienot + sirdsdarbību. Skriešanai ir arī atsevišķs ekrāna skats ar kadenci un soļu skaitu. Velobraucējiem ir atsevišķi skati ar ātrumu, vidējo ātrumu un pacēlumiem, kritumiem. Visos sporta režīmos tiek piedāvāta arī atskaņotās mūzikas pārvaldīšana.

Watch S1 sniegtie sportošanas dati ir ļoti tuvi tam, ko parāda Huawei pulkstenis un attāluma + laika ziņā to pašu rāda arī viedtālrunis. Uz 40 nobrauktiem kilometriem ar velo kļūda starp pulksteņiem un viedtālruni bija vien 200 metri, kas ir pieņemams apmērs. Lai arī Watch S1 ir jaudīgs un ar lielu ekrānu, tomēr GPX maršrutu datnes ielādēt nevarēsi, šis varētu būt paliels mīnuss velobraucējiem.

Nobeigumā

Xiaomi Watch S1 ir ļoti interesants mēģinājums iespiesties augstvērtīgo pulksteņu tirgū ar zemākas cenas modeli, kas vēl arvien piedāvā nerūsējošā tērauda un safīra uzbūvi. Fizisko dotumu ziņā Watch S1 ir viens no foršākajiem, ja ne pats foršākais viedais pulkstenis, kas pie mums pabijis. Nebiju gaidījis, ka Xiaomi būs iekļāvis Watch S1 komplektā arī gumijas siksniņu, lai nenāktos ādas siksniņu pūdēt sportošanas laikā.

Paša Watch S1 programmatūras un pavadošās viedtālruņa lietotnes ziņā Watch S1 ir ļoti tuvs Huawei veidotajiem pulksteņiem, kuri gan parasti ir dārgāki par Watch S1. Lielais Watch S1 mīnuss šajā jomā ir ierobežotais digitālo ciparnīcu klāsts, te gan Xiaomi būtu jāatver ciparnīcu veikalu arī citiem ciparnīcu veidotājiem un jāpiedāvā arī maksas iespējas par augstvērtīgākajiem dizainiem.

Xiaomi Watch S1 sportošanas iespēju klāsts un sensoru darbība ir ļoti tuva tam, ko redzējām jau Huawei Watch GT 3 Pro apskatā.

Kopumā gribēto sacīt, ka Xiaomi Watch S1 ir lielisks tiem, kuriem nerūp digitālo ciparnīcu dizaini, ar tiem Xiaomi jau gadiem iet smagi arī fitnesa aprocēs.

1000km brauciens ar KIA EV6 elektroauto

Korejiešu autoražotājs Kia lieliski zina, kā uzbūvēt labus elektroauto – viņiem jau ir elektriskais Soul modelis, bet galveno uzsvaru šeit gribot negribot jāliek uz e-Niro. Šis modelis joprojām ir mūsu 1000 kilometru brauciena līderis un grūti teikt, kad kāds to pārspēs. Labākais rezultāts nav pašmērķis, bet paliek tiešām interesanti, kurš auto beidzot nobrauks kaut vai tikpat ātri, nemaz nerunājot par e-Niro rezultāta pārspēšanu. Šogad vēl vismaz viens pretendents uz līdera vietu būs, bet šajā reizē izmēģinājām Kia jaunāko veikumu elektroauto pasaulē – tas ir pilnīgi jaunais EV6, kas ļoti pamatoti ir sacēlis vērā ņemamu ažiotāžu klientu un arī auto apskatnieku rindās.

Kas slēpjas zem virsbūves?

Apskatu sāksim ar mašīnas tehnisko pusi. Abi ievadā pieminētie Kia modeļi nav tīri elektroauto tādā izpratnē, ka tie ir bāzēti mašīnās, kas izmanto iekšdedzes dzinēju. EV6 ir pilnīgi cits stāsts, šis auto konstruēts uz E-GMP platformas, kas ir paredzēta tieši elektroauto. Tas nozīmē, ka autoražotājam vairs nav jādomā, kur novietot iekšdedzes dzinēju, ātrumkārbu un citas lietas, viss ir pakārtots tam, lai pēc iespējas labāk ievietotu baterijas un elektriskos motorus. Šo platformu Kia izstrādājusi kopā ar Hyundai, tāpēc visi šo abu autoražotāju jaunie elektriskie modeļi izmantos tieši šo platformu, vienādas baterijas un arī elektromotorus. Šis ir pirmais no Kia EV saimes modeļiem, bet tādi tuvākajos gados būs vēl vairāki un, skrienot notikumiem pa priekšu, es jau nevaru sagaidīt.

Runājot par pieejamajām versijām un dzelžiem, kas mašīnu darbina, tad šis auto visādā ziņā ir identisks pērn izmēģinātajam Hyundai IONIQ5, kas tobrīd sasniedza vienu no labākajiem rezultātiem. Abi auto izmanto vienas un tās pašas baterijas, kā arī elektromotorus, tādā ziņā tiem esot identiskiem, taču virsbūves formas ir krasi atšķirīgas, tāpat kā mašīnu balstiekārtu regulējumi. Tātad, par versijām, auto nopērkams ar divām dažāda izmēra baterijām – pieejama 58 kWh baterija, kā arī lielākā 77,4 kWh baterija (neto 74 kWh). Kā tas mūsu braucienos pierasts, braucām ar lielāko bateriju. Tāpat pieejama versija ar vienu elektromotoru aizmugurē, tai attīstot 225 zirgspēkus (350Nm). Šī versija būs lētāka un arī ekonomiskāka patēriņa ziņā, jo nav nepieciešams barot otru elektromotoru, kā arī auto ir vieglāks. Tiesa, priekšējais elektromotors tiek pieslēgts lielākas slodzes brīžos, savukārt pārsvarā auto pārvietojas, izmantojot tikai aizmugurē esošo elektromotoru. Tad ir pilnpiedziņas versija ar diviem elektromotoriem – vienu priekšā, vienu aizmugurē, mašīnai attīstot 320Zs jaudu un 605Nm lielu griezes momentu. Ar to ir gana, lai 100 km/h sasniegtu 5 sekundēs.

Runājot par baterijām, tad šeit ir vērts iedziļināties nedaudz vairāk, jo tās ir ne tikai ietilpīgas, sniedzot vairāk nekā 500 kilometrus ar vienu uzlādi WLTP ciklā, bet Kia izmantotā sistēma atšķiras no ļoti daudziem citiem elektroauto. Tātad, šī sistēma tehniski ir identiska Hyundai izmantotajai sistēmai, bet interesanta tā ir tāpēc, ka šeit izmantota 800V bateriju sistēma. Tas nozīmē, ka mašīna spējīga lādēties ar īpaši lielu uzlādes jaudu – maksimālā uzlādes jauda DC stacijā ir 234 kW, kas pie 350 kW lādētāja no 10 līdz 80 procentiem ļauj uzlādēties 18 minūšu laikā. Oficiālie dati no autoražotāja. Kā zinām, Latvijā ir viens šādas jaudas lādētājs – Ionity uzlādes iekārta Ādažos. Uzlādes spraudnis atrodas aizmugurē, labajā sānā, kas ne vienmēr ir izcilākā pozīcija, bet lielākajā daļā gadījumu būs gana ērti sasniedzama.

800V bateriju sistēmas elektriskajās mašīnās pagaidām ir retums – tādas ir mūsu testētajos Porsche Taycan, Audi e-tron GT, arī vairākkārt pieminētajā IONIQ5, savukārt citu ražotāju mašīnās tādu sistēmu pagaidām nav, lai gan neviens nešaubās, ka tās ir izstrādes stadijā un drīz nonāks sērijveida modeļos. Jāpiebilst, ka šim modelim pieejama arī 11 kW uzlāde ar maiņstrāvu. Jau pēc 1000 kilometru brauciena testējām šī auto uzlādes spējas jaunajā Elektrum 150 kW uzlādes stacijā Rīgā. Jāsaka, ka Kia un arī stacija nepievīla, bet plašāk par to varat lasīt šeit. Baterijas veidotas tā, lai mašīnu varētu lādēt gan 400V, gan 800V stacijās, tāpēc Kia īpašniekiem nav jāsatraucas par uzlādes vietas meklēšanu – auto tehniski spēs lādēties visur.

Auto arī spējīgs lādēt citas elektroierīces. Iedomājamies situāciju, kad mājās kaut kāda iemesla dēļ ir pārtrūkusi elektroapgāde – EV6 ir spējīgs darbināt jūsu ierīces. Zem sēdekļa paslēpta parasta rozete, kur pieslēgt savu klēpjdatoru vai kādu citu ierīci. Tāpat auto var izmantot, lai lādētu citas elektriskās mašīnas, skrejriteņus vai cita veida aprīkojumu. Pie mums pagaidām ir ļoti maz mašīnu, kas piedāvā šādu funkciju.

Paturpinot tehnisko parametru tematiku, tad EV6 ir brangs auto – 4,68 metrus garš, 1,88 metrus plats un 1,55 metrus augsts, savukārt tā garenbāze ir par 2,90 metri jeb par 10 centimetriem mazāka nekā radniecīgajam IONIQ5. Neskatoties uz to, ka auto būvēts uz elektroauto platformas, ar domu par efektivitāti un tā tālāk, tā pašmasa tik un tā ir iespaidīgas 2,5 tonnas.

Dizains liek atskatīties. Un kā vēl atskatīties!

Kad domājam par Kia, kas ir pirmās lietas, kas nāk prātā? Daļa noteikti teiks – 7 gadu garantija. Un nebūs melots, tā tiešām ir. Tāpat varam runāt par to, ka Kia mašīnas par saprātīgu cenu sniedz labu un kvalitatīvu piedāvājumu. Tie ir lieliski transportlīdzekļi, lai pārvietotos no punkta A uz punktu B, bet Kia nekad nav bijis auto, kas izceltos. Tas iederas kopējā masā, bet nekādi neizceļas. Pat ne sportiskais Stinger modelis. Ar EV6 viss mainās.

Šis modelis un tā dizains ir kā no pilnīgi citas pasaules! Kia un Hyundai ar saviem jaunās paaudzes elektroauto bija apņēmušies radīt kaut ko absolūti atšķirīgu. Laikos, kad mūsu pašu Kursora komentāros lasītāji raksta, ka dažādu autoražotāju mašīnas kļuvušas tik ļoti līdzīgas un gandrīz vai neatšķiramas, abi korejieši uztaisījuši kaut ko tādu, ko nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Šī mašīna cilvēkus burtiski piespiež atskatīties un to aplūkot vēlreiz. Šķiet, ka uz šo mašīnu garāmgājēju skati mesti atpakaļ biežāk nekā uz jebkuru citu auto, kuru esmu izmēģinājis. Arī uzlādes laikā Bikstos, kad pats mazliet noslēpos ēnā, cilvēki gāja garām un ar lielu vērību nopētīja šo auto. Daži cilvēki pat nepakautrējās pieiet mazliet tuvāk un apiet auto apkārt. Patīk vai nē, bet par šo mašīnu runā un tieši tas ir pats galvenais, ja raugāmies no Kia perspektīvām.

Jā, viedokļi par mašīnas dizainu noteikti dalīsies, tiesa, vismaz manā laikā ar šo mašīnu cilvēkiem tā lielākoties gāja pie sirds. Priekšējo lukturu dizainā ir nelielas iezīmes no IONIQ5 pikseļu stila, taču tiešām nelielas. Kia vēlējušies iet paši savu ceļu, savukārt vispretrunīgākā ir automašīnas aizmugure.

Jāsaka godīgi – oficiālajos preses foto, kad šis auto tika prezentēts, īsti nebiju pārliecināts, cik labs un veiksmīgs būs šis dizains, taču dzīvē, reālā pasaulē auto izskatās lieliski. Jo ilgāk ar to pavadīju, jo vairāk tas iepatikās. Man tas nemaz tik bieži nenotiek – vai nu patīk uzreiz, vai arī nē. Tāpat auto dzīvē izskatās krietni lielāks nekā fotogrāfijās. Kā jau rakstīju, pēc izmēriem tas ir diezgan liels auto, bet dabā izskatās tiešām masīvs.

Pievēršoties salonam, šeit dominē divi 12,3 collu ekrāni. Jau atkal jāsaka, ka sistēma lielos vilcienos ir identiska tai, kas pielietota IONIQ5 un pilnīgi identiska tai, kas atrodama Kia Sportage. Man jau iepriekš ir patikusi Kia pieeja multimediju sistēmas radīšanā un arī šeit viss ir kārtībā – visa nepieciešamā informācija ir tieši acu priekšā, viegli redzama un saprotama. Korejiešu autoražotāju var tikai slavēt par to, cik daudz informācijas viņi spēj uzlikt uz ekrāna. Arī multimediju sistēma strādā raiti un pludeni, taču ir drausmīgi daudz apakšizvēlnes. Nu tā, ka tiešām ļoti daudz un brīžiem nākas krietni bakstīties, lai kaut ko atrastu. Salonā, protams, ir krāsainais noskaņas apgaismojums, kura krāsas varam pielāgot pēc vēlmēm un noskaņojuma. Zem multimediju ekrāna novietota interesanta skārienjosla, kādu jau redzējām Sportage modelī – ar vienu pieskārienu varam izvēlēties, vai šajā laukumā vēlamies klimatkontroles, vai tomēr multimediju sistēmas iestatījumus un īsceļus. Lai arī braucot reizēm uztrāpīt uz vajadzīgo pogu ir mazliet sarežģīti, tur jāsaka paldies mūsu bedrainajiem ceļiem. Pati skārienjosla ir fantastiski atsaucīga un lieliski reaģē uz pieskārienu. Arī pogas ir gana lielas, lai uz tām viegli trāpītu.

Man ir diezgan lieli iebildumi pret glancēto plastmasu viduskonsolē – izskatās jau smuki, bet putekļus noķer vājprātīgi ātri un šis laukums būs jātīra ļoti bieži. Tur gan varēja izdomāt kaut ko citu. Viduskonsolē novietots ātrumpārslēgs, taču šoreiz tā nav svira, bet apaļš džoistiks, kuru pagriežot izvēlamies „D” vai „R” režīmu. Mazliet neierasti, bet strādā ļoti labi. Viduskonsolē ir arī pogas apsildāmajiem/ventilējamajiem sēdekļiem. Šajā gadījumā tās ir skārienjūtīgas un arī pārsteidzoši atsaucīgas, tāpēc pāris reizes attapos ar svilstošu pēcpusi – netīšām biju ieslēdzis sēdekļu apsildi. Lietošanā viss ir ērts un pogas atrodas tur, kur tās sagaidām

Mašīnas priekšdaļā ir daudz vietas arī gara auguma cilvēkiem, savukārt plašā regulācijas amplitūda gan sēdekļiem, gan stūrei ļauj ērti atrast savu sēdpozīciju. Ja gadījumā dodaties garā ceļā, esat saguris un vēlaties spēcinošu snaudu, kamēr auto lādējas, tad sēdekļus iespējams nolaist ļoti, ļoti zemu, kas ļauj atrasties guļus pozīcijā. Es biju pozitīvā ziņā šokēts, cik daudz vietas ir aizmugurē. Kā jau tas minēts visos manos apskatos, esmu gara auguma cilvēks, tāpēc iekārtoties pašam aiz sevis pārsvarā ir diezgan čābīgi. Šeit es biju tiešām izbrīnīts, ka pašam aiz sevis man paliek ļoti daudz vietas kājām un arī galvai. Aizmugurē tiešām jutos lieliski un absolūti neiebilstu vizināties apkārt, sēžot tieši tur. Priekšā nosēdiniet kādu vidēja auguma cilvēku, vispār būs perfekti! Bagāžas nodalījuma tilpums ir 520 litri, kas ir adekvāti, turklāt bagāžniekam nav slieksnis, kas ļauj ērti iekraut/izkraut smagus priekšmetus.

Vēl nedaudz jāpieskaras salona uzbūves kvalitātei un materiāliem – visā visumā ar kvalitāti viss ir kārtībā un auto saskrūvēts kopā ļoti stingri. Runājot par materiāliem, tad gan man ir zināmi iebildumi pret priekšējā paneļa apdari un vēl pāris vietām. Viss jau it kā ir kārtībā un materiāliem nav ne vainas, taču, ja mašīna maksā 65 tūkstošus eiro, tad tomēr gribējās kaut ko mazliet labāku. Ja auto cena būtu ap 50 tūkstošiem vai nedaudz virs, vispār nekādu jautājumu un diskusiju.

Braukšanas dinamika ir līmenī

Kā jau visos elektriskajos auto, arī EV6 ir šī baudāmā, slīdošā sajūta, kad pārvietojies pa pilsētu. Kā jau minēju, šajā testā mums bija versija ar diviem elektromotoriem, 320 Zs un 605 Nm griezes momentu. Citos līdzīgas jaudas testētajos elektroauto brīžiem ir sajūta, ka nedaudz pietrūkst dinamikas. Tīri sajūtu līmeni kaut kas nav tā. Kia gan ciparos, gan arī sajūtās viss ir kārtībā. „Normal” režīmā jaudas ir atliku likām visām dzīves situācijām, savukārt, ja gribas pabaudīt auto pilno potenciālu, tad var ieslēgt arī sporta režīmu. EV6 gan uzsākot no vietas, gan braucot gaitā kārtīgi atmet sēdekļos un cilvēkiem, kas nav pieraduši pie tāda paātrinājuma pat var kaut kas iekņudēties vēderā.

Svarīga sadaļa elektroauto apskatos ir rekuperācijas iespējas, kuras šeit varam regulēt paši ar lāpstiņām aiz stūres. Kad rekuperācija izslēgta, tad pie atlaista gāzes pedāļa auto vienkārši ripos un nenotiks nekāda papildus bremzēšana ar motoru. Tad seko trīs dažāda stipruma rekuperācijas režīmi, bet otrā galā kā ceturtais ir „i-Pedal”. Šajā režīmā rekuperācija ir visstiprākā, turklāt auto atbalsta „one-pedal” braukšanu. Tas nozīmē, ka šajā režīmā mašīna apstāsies, neizmantojot darba bremzes. Jo vairāk braucu ar elektroauto, jo vairāk šo lietu novērtēju un atzīstu par labu esam.

Runājot par braukšanas komfortu, EV6 balstiekārtas regulējums ir nedaudz uz cieto pusi, kas ir īpaši izjūtams galvaspilsētas izdauzītajās, bedrainajās ielās. Tiklīdz tiekam uz nedaudz labākiem ceļiem un pārvietojamies lielākos ātrumos, Kia labi absorbē dažādus ceļa nelīdzenumus un braukšanas komforts visādā ziņā ir pilnībā pieņemams. Pēc pāris dienām ar šo auto jau biju ļoti apradis un pret balstiekārtu nebija nekādu pretenziju – Kia ir uztrāpījuši tā, lai auto būtu stingrs, savākts, bet ne pārāk ciets.

Protams, visus interesē jautājums par sniedzamību ar vienu uzlādi – pēc WLTP rezultātiem šai versijai ar pilnpiedziņu būtu jāspēj nobraukt 506 kilometrus. Reālajā pasaulē, braucot tikai pa šosejām, auto ar vienu uzlādi mēreni siltā laikā (ap +20) bez jebkādām problēmām un satraukumiem nobrauks 400-415 kilometrus. Domāju, ka maksimālā rezerve ir kaut kur 440 kilometri, bet tad jābūt drošam, ka galā varēs uzlādēties. Braucot kombinētā, ikdienišķākā režīmā, kad maršrutā iekļaujas arī braukšana pa pilsētu, domāju, ka EV6 tiešām ļoti pietuvosies 500 kilometru atzīmei. Auto ir arī ļoti ekonomisks, ņemot vērā tā lielo pašmasu un jaudas parametrus – šosejas režīmā 16,7 kWh/100km. Jau pēc testa, pārvietojoties naktī ap +10…+12 grādiem, patēriņš bija 17,0 kWh/100km, turklāt bija jālieto salona apsilde. Auksts, vai ziniet! Ja nopietni, tad pat nedaudz vēsāks laiks šīs mašīnas sniegumu īpaši neietekmē. Protams, kad temperatūra kritīsies vēl vairāk un sāksies ziema, tad sniedzamība būs mazāka, bet tas ir neizbēgami.

Galvenās atziņas 1000km braucienā ar Kia EV6

  • 1000km brauciena laikā ar Kia EV6 mašīnu e-mobi stacijās lādēju divas reizes (Jūrkalnē un Bikstos), tam atvēlot 1 stundu un 8 minūtes. Šajā laikā ielādējām 52,4 kWh elektrības, bet tas izmaksāja 10,35 eiro. Kā tas ierasts, atsevišķi izdalu uzlādi „Virši-A” stacijā Jēkabpilī, kur varam lādēt auto ar 80 kW jaudu. Tur pavadīju 55 minūtes, ielādēju vēl 55,8 kWh elektrības, par to samaksājot 16,18 eiro. Kopvērtējumā iegūstam 3 uzlādes reizes 1000km braucienā, ielādētus 108,2 kWh elektrības, kam vajadzēja 2 stundas 4 minūtes, bet tas maksāja 26 eiro 53 centus.
  • Kia EV6 braucienu paveica 15 stundās un tam tikai nedaudz pietrūka, lai atkārtotu Kristapa pērn iespēto ar e-Niro. Šis rezultāts joprojām paliek kā labākais mūsu testos, savukārt EV6, uzrādot faktiski identiskus rādītājus kā Škoda Enyaq Coupe iV RS, ierindojās uzreiz aiz e-Niro, ieņemot 2. vietu. Daudz gan netrūka, lai ielīstu 14,5 stundās – pietrūka apmēram 15 minūtes, kas uz šo distanci ir nekas.
  • Ar auto vasarā bez problēmām var veikt vairāk nekā 400 kilometrus ar vienu uzlādi, braucot pa šosejām. Kombinētā režīmā sniedzamība ar pilnu uzlādi tuvosies 500 kilometriem. Vidējais patēriņš 16,7 kWh/100km tik jaudīgai un smagai mašīnai ir lielisks rādītājs. Pārvietojoties ikdienišķākā režīmā, patēriņš būs zemāks.

“”

Nobeiguma vārdi

Kia EV6 ir ļoti, ļoti labs elektroauto, tas taču ir 2. vietā mūsu 1000km testā! EV6 ir kvalitatīvi uzbūvēts auto, ļoti dinamisks, ātrs un komfortabls, taču arī ekonomisks garākos ceļa braucienos, kas ar vienu uzlādi ļaus aizbraukt tālu. 400 ar astīti kilometri ar vienu uzlādi ir pilnīgi pietiekami un ar garantiju var teikt, ka šo kilometru laikā pauze būs vajadzīga pašam vadītājam nevis mašīnai. Attīstoties uzlādes infrastruktūrai, uzlāde ar šo mašīnu neprasīs ilgu laiku – skatīt Elektrum 150 kW uzlādes iekārtas testu. Auto sava dizaina dēļ ir unikāls un to nevar sajaukt ar kādu citu mašīnu, kas to padara vēl jo interesantāku. Es Kia varu tikai slavēt gan par drosmi dizaina veidošanā (patīk vai nē, tas ir gaumes jautājums), kā arī par mašīnas tehnisko pusi, kas to padara par tiešām lielisku produktu. Cena Latvijā (šajā GT-Line TX komplektācijā ap 65 tūkstošiem eiro) liek rīstīties un pārjautāt vai nav kāda drukas kļūda. Kia līdz šim nav bijis ražotājs, ko uztveram kā premium zīmolu, taču šajā mašīnā ir sperti visi nepieciešamie soļi, lai Kia tiešām varētu prasīt šādu cenu. Te nejutīsieties sliktāk kā vācu mašīnās ar smalku nosaukumu. Galu galā, otra Māra nesen testētā Škoda, kas sasniedza faktiski identiskus rezultātus, maksā 74 tūkstošus! Arī Škoda līdz šim taču neuztvērām kā premium zīmolu.

Ja meklējat elektroauto un budžets atļauj, tad pats mazākais, ko varat darīt – piezvaniet Kia dīlerim un sarunājiet šo mašīnu testa braucienam. Samērā liela iespējamība, ka pēc testa nākamie jautājumi būs par pieejamajām krāsām, piegādes termiņiem un līzinga iespējām. Pēc testa man bija pilnīgi žēl EV6 atdot atpakaļ…

Ukraiņi ķersies klāt Zaporižjes okupantiem

Šodien sāksies tiesa pieciem ārzemju karavīriem, kuri cīnījās Ukrainā. Ukraiņu pusē. Viņus aizturēja krievu grupējumi Doņeckā un tiesās Doņeckas Tautas republikā. To skaitā – zviedrs, horvāts un trīs Lielbritānijas pilsoņi. Viņiem draud nāves sods par to, ka karojuši svešas valsts teritorijā un „tikuši apmācīti, lai realizētu terorismu“. Tātad – neesoša valsts tiesās „iestādē“, kas izliekas […]

Ukrainas armija notriekusi krievu triecienlidmašīnu

Ukraiņu zenītartilēristi valsts austrumos notriekuši krievu triecienlidmašīnu "Su-25", vietnē "Facebook" sestdien, 13. augustā, ziņo Ukrainas apvienoto spēku grupējums.

Jātnieciņi – kukaiņi, kuri savus kāpurus audzē citu sugu pēcnācējos

Jātnieciņi (Ichneumonidae) ir plēvspārņu kārtas, iežmauglapseņu apakškārtas kukaiņi, un Latvijā konstatēts apmēram tūkstoš trīs simti jātnieciņu sugu. Siltajā sezonā šīs dzimtas plēvspārņi ieraugāmi bieži un daudzviet, bet relatīvi biežāk tajās vietās, kur netrūkst mitruma, jo raduši samērā bieži remdēt slāpes. Nez – kāpēc tie nodēvēti par jātnieciņiem? Ko gan šie insekti jāj? Un vai racējlapseņu pārstāvēm no Ammophila ģints nebūtu piemērotākas nēsāt šo nosaukumu?

Mercedes sāk ekskluzīvā “Mercedes-AMG One” superauto ražošanu

Vācu autoražotājs Mercedes oficiāli sācis ražot visu laiku ātrāko Mercedes-AMG sērijveida modeli – sadarbībā ar F1 komandu izstrādāto “One” superauto. Mašīna pirmoreiz koncepta formā tika izrādīta pirms pieciem gadiem, savukārt ražošana aizkavējās tehniskās attīstības iemeslu dēļ – 1,6 litru V6 motors no Pirmās formulas mašīnas bija jāpielāgo, lai tas iekļautos ielas mašīnām paredzētos izmešu, izturības un trokšņu līmeņos.

Mercedes šīs problēmas veiksmīgi atrisinājis un pirmās 275 mašīnas nonākušas ražošanā. Katra mašīna ir roku darbs, tās tiek saliktas AMG cehā Koventrī pilsētā Lielbritānijā, savukārt no Pirmās formulas pārņemtais hibrīdmotors tiek salikts Briksvortā. Tur ar to strādā tie paši cilvēki, kuri strādājuši pie Mercedes ārkārtīgi veiksmīgajiem F1 projektiem.

Katra mašīna dodas cauri 16 komplektēšanas un testēšanas punktiem, savukārt Mercedes skaidro, ka mašīnas salikšanas process līdzinās luksusklases rokaspulksteņiem. Auto salikšanā iesaistīti vairāk nekā 50 cilvēki. Kad viss salikts, auto izbrauc pieguļošajā izmēģinājumu poligonā, kur pēdējo “jā” vārdu saka testu pilots.

1049 zirgspēkus attīstošais superauto tiek ievietots slēgtā kravas mašīnā un transportēts uz AMG galveno mītni Vācijas pilsētā Afalterbahā. Tur klients var saņemt savu īpaši ekskluzīvo auto, kā arī auto pasūtītājam tiek sniegta instruktāža, kā apieties ar šo mašīnu.

Tā kā dzinējs paņemts no F1 mašīnas, tas ir īpaši sarežģīts – dzinējs spēj sasniegt 11 tūkstošus apgriezienu, bet tas atbilst Euro6 izmešu standartiem. Iekšdedzes dzinējs ar vienu turbīnu pats par sevi attīsta 566 zirgspēkus, bet to papildina kopumā četri elektromotori. Pirmie divi elektromotori novietoti priekšā, pa vienam uz katra no priekšējiem riteņiem, tiem attīstot 322 zirgspēkus. Trešais elektromotors atrodas blakus iekšdedzes dzinējam un attīsta vēl 161 zirgspēku, savukārt ceturtais elektromotors ir savienots ar turbīnu un dod vēl 121 zirgspēku. Auto aprīkots ar 8,4 kWh bateriju, kas elektriskā režīmā ļauj braukt 18 kilometrus. Auto izmantotā 7-pakāpju ātrumkārba ir speciāli izstrādāta šim modelim.

Paātrinājums līdz 100km/h ir 2,9 sekundes, kas varbūt nav tik ļoti iespaidīgi, bet līdz 200km/h šis auto ieskriesies 7 sekundēs, kas ir ļoti, ļoti ātri. Maksimālais ātrums ir 352 kilometri un tiek uzskatīts, ka šis modelis jau drīz kļūs par ātrāko sērijveida auto Nirburgringā.

Saimnieks

Vai nav nepelnīti piemirsts vārds?

Svētdien mums mājās bija ļembasts. Sabrauca visa sievas ģimene, uztaisīt kopbildi ar ōmi. 2 brāļi, 2 māsas, kopumā sanāca 8 pieaugušie un 6 bērni. Daudz! Cepām gaļas, bērni skraidīja starp māju un spēļlaukumu, vai vienkārši skraidīja, tad vēl aizlaidām uz Vecumnieku Veco ezeru ar kanoe pavizināties, tad atpakaļ, kliņģeris un kafija un kopbilde, nu, tā. Ņemšanās. Ņigu-ņegu.

Un tad visi aizbrauca, es apsēdos papīpēt un tā domāju – ir sagurums, protams, bet arī tāda laba sajūta, ka visi te bija, ka visiem pietika i vietas pie galda, i ko ēst, i kafija/tēja/sula/alus, i atrakcijas i telpas skrejriteņiem un tā. Laba sajūta.

Padomāju par diviem citiem vienaudžiem.

Avio Krūmiņos savulaik visiem teica, ka ir Krūmiņu noteikums – visiem jājūtas labi. Ja gribi strādāt, super, ja negribi, tad sēdi un čillo, ja tev ir projekts – daffaj, taisām, ja gribi tikai zoli un pirti – taisām arī to.

Janka Rančo ir vispār sociālās dzīves centrs, viskautkas tur notiek, un vienmēr kaut kas atbrauc, kaut kas netiek, un visiem vienalga ir gan vieta, gan ēst (mednieks viš ir, tātad praktiski viss, kas nav sarkanajā grāmatā, ir uz galda), gan dzert, gan nakti pārlaist vai ko.

Lūk.

Un es lepojos ar to sajūtu, ka arī mums tā sanāk – ka pie mums arī var atbraukt, un ir gan vieta, gan ēst, gan dzert.

Un te man tā nāca prātā tas vārds – saimnieks. Nav baigi bieži dzirdēts ārpus vēlēšanu kampaņām vai pamatskolas literatūras diskusijas par Straumēniem, ne? Biežāk runājām par profesijām – zemnieks, lopkopis, direktors, ītešņiks, vadītājs, akcionārs un tā.

Arī tezaura definīcijas mani kaut kā neapmierina.

Es gribētu piedāvāt citu definīciju, ar ko i vērts šo vārdu atgriezt apritē –

Saimnieks – persona, kas parūpējas par savu saimi un saimniecību.

Jo nu īpašums – tas ir kaut kas cits, tu vari būt labs īpašnieks (mašīnai, mājai, biznesam vai kam) vai slikts. Tezaurā ceturtā definīcija būtu tuvāka – namatēvs, ģimenes galva – bet man mana vienalga patīk labāk, tīri savas dinamikas dēļ.

Saime, pēc tā paša tezaura, ir kopums, nevis ģimene – tātad, ja pie manis ir mani draugi, tā ir mana saime, par ko parūpēties. Ja iebrauc tālāki radi vai ōme, tā ir mana saime. Ja neviens ciemos neiebrauc – jā, tad ģimene.

Lūk.

Varbūt neapzināti jau gatavojos, pēdējo nedēļu klausoties Trīnes Grēku plati – “Tur tai sētā, tur tai mājā, tur ir gandrīz viss, un, ja paceļ acis, bērzā dzīvo svētelis.” Ziemā, kad klausījos šo Aizputē, pēc dažām rumkolām rakstīju sievai vacapā, ka vajag sadomāt, kur mēs varam nolikt stārķiem ligzdu. Savā dienasgrāmatā, savukārt, piemetu, ka laikam jau nav sliktākais, ko izdarīt, kad sadzeras – nevis sasist mašīnu vai saliet datoru, bet saplānot putnu ligzdas. Nu, nesanāca šogad gan, bet anyway, thought was there.

Varētu izskaņai vēl kādu saukli piemest, kādu call-to-action, kā blogos pieklājas, bet, tā kā ir vēlēšanu gads, gan jau ka skanēs gana daudz no katra laternu staba un no katras kanalizācijas lūkas. Tad bez tiem šoreiz.

P.S. Lai gan, protams, ja es kādreiz izdomāšu kandidēt uz kādu premjera amatu vai ko tur, šo mana PR komanda varēs atrast un publicēt visur, kā, re, viš jau pirms 100 gadiem par to domāja. ?

Kaut kā tā.

Tematiski nesaistīti (varbūt), bet arī labs teiciens – Peries pirtī, nevis po žizņi. Labs sauklis pirmdienai, ne? ?

Uz Prāgu pēc Metronoma: Prāga, festivāls, negaiss un Pilzene

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena. Dienas pirmās daļas galvenais notikums un galvenais plāna punkts bija vizīte Prāgas zoodārzā. Biļetes uz to bijām saņēmuši dāvanā no Anitas un Raita un, pirms ieradāmies pie zoodārza, nenojautām, cik ļoti vērtīga bija šī dāvana ne tikai materiālā ziņā. Bija dzirdēts, ka šis ir ļoti liels, iespaidīgs un populārs zoodārzs, tāpēc mērķtiecīgi uz to devāmies darba dienā, kad vajadzētu būt mazākam cilvēku skaitam. Būtisks mūsu uzturēšanās Prāgā elements bija mašīnas atstāšana kempingā komplektā ar aktīvu sabiedriskā transporta izmantošanu. Lai ar šo jautājumu nebūtu lieka čakara, izmantoju iespēju kempinga recepcijā apgādāties ar dažām 24 stundu biļetēm, kas ļāva pēc sirds patikas izmantot visdažādākos transporta līdzekļus. Patiesībā gan itin labi Prāgā var iztikt arī ar parastām laika biļetēm, jo 40 kronas (aptuveni 1.6 EUR) vērtā 90 minūšu biļete normālos apstākļos būs pietiekama, lai tu aizbrauktu no viena Prāgas gala līdz otram, pa ceļam pāris reizes pārsēžoties citā transporta līdzeklī. Arī līdz zoodārzam, kurš galīgi nebija tuvu kempingam, mēs nokļuvām gana operatīvi, lielākais iešanas gabals (mazliet virs kilometra) bija no kempinga līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, tālāk jau viss bija ļoti vienkārši. Zoodārzs mūs pārsteidza ar cilvēku masām. It kā viss bija mums par labu - darba diena, relatīvi agrs rīts, bet tāpat pie kasēm jau bija milzīgas rindas. Labi, ka mums bija iepriekš sagādātas biļetes, un varējām šīm rindām iet garām tā, it kā tā vispār nebūtu mūsu problēma. Un patiesībā - nebija jau arī. Jāatzīst, ka līdz galam nesapratām, vai nebijām uztrāpījušies uz kādu ekskursiju dienu Čehijas skolās, vai arī tādi pūļi ir šī zoodārza ikdiena, līdz ar to arī radās jautājums: kas dienas laikā apēd vairāk - zoodārza iemītnieki vai apmeklētāji? Un atbilde - gan jau ka apmeklētāji, lai arī zoodārzā ir sastopam arī visai pamatīga izmēra dzīvnieki, kuriem ar šniceli un kartupeļiem frī būtu daudz par īsu. <img src="/images/praha/praha1.jpg" title="Ķengurs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Runājot par zoodārziem, tā ir viena no vidēm, kurās itin nopietnas pārmaiņas notikušas mūsu dzīves laikā, mainoties izpratnei par to, kādi ir labi apstākļi dzīvnieku turēšanai, un kādi - ne visai. Arī Rīgas zoodārzā situācija šajā ziņā ir gājusi uz labo pusi, bet līdz Prāgas līmenim mums vēl ir daudz kur augt. Turklāt Prāgas zoodārza gadījumā jāatzīst, ka arī tā teritorija ir milzīga. Tīri salīdzinājumam: Prāgas zoodārza platība ir 58 hektāri, kamēr Rīgas - 16.4. Kas attiecas uz dzīvnieku skaitu, salīdzinājums, protams, ir relatīvs, jo desmit vardes neatsver vienu ziloni, bet te atšķirība ir mazāka: pret 5000 pret 3270 (dati gan nav gluži no viena gada, bet kopēo tendenci tas droši vien atspoguļo), kas man vismaz rada sajūtu, ka kvadrātmetru uz vienu dzīvnieku Prāgā ir vairāk. <img src="/images/praha/praha2.jpg" title="Ēdam" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha3.jpg" title="Žirafe" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Prāgas zoodārzā dzīvnieku piedāvājums ir plašs, daudzveidīgs un brīžiem - arī visai ekskluzīvs. Man laikam lielākais prieks par no pakaļpuses redzētu Tasmānijas velnu (kurš gan gulēja un nebija šajā ziņā sevišķi aizraujošs, bet pats šī zvēra redzēšanas fakts man šķita foršs). Vēl tur, protams, ir ziloņi, žirafes, orangutāni, bišķi pingvīni, lauvas un citi lielie kaķveidīgie, un tā tālāk. Cilvēkiem, kam patīk apmeklēt kvalitatīvus zoodārzus, šo noteikti varu rekomendēt. Karstā dienā (un šī bija ļoti karsta diena) gan tā apmeklējums var būt izaicinošs, jo zoodārza daļa atrodas kalnā, kurā nākas vien kāpt augšā (ir pieejams arī pacēlājs pēc kalnu slēpošanas parauga, bet, protams, ne jau ar mūsu bērniem tas būtu lietojams). Visu zoodārzu mēs neapskatījām, lai gan pavadījām tur, manuprāt, savas piecas stundas. <img src="/images/praha/praha4.jpg" title="Zilonis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha5.jpg" title="Ronis" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha6.jpg" title="AMPPN" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Tā, dzīvojoties pa zoodārzu, bija aizritējusi gana liela dienas daļa, lai muma būtu laiks apskatīties, kas labs notiek Metronome festivālā. Festivāls, kā izrādījās, risinājās relatīvi netālu no zoodārza, tāpēc pārbauciens tā virzienā nebija ilgs. Tiesa, nekas tur vēl sācies nebija, tik vien kā dabūjām aproces un tad devāmies uzmeklēt kādu vietu ēnā, kur palaiskoties pirms sāksies koncerti. Par vakaru bija zināms, ka uz galveno tā mākslinieku - Niku Keivu - paliks Marina, taču dienas cēlienā arī es ar bērniem (kā bija domāts) varētu piedalīties. Īsti gan pēc plāniem viss neizdevās, jo, kamēr mēs koku paēnī malkojām turpat netālu nopirktos dzērienus, Estere ņēma un aizmiga, turklāt - pavisam neilgi pirms pirmā koncerta sākuma. Tad nu izlēmām, ka uz šo pirmo koncertu aiziešu es viens, bet pēc tam ar bērniem braukšu uz kempingu, bet Marina ies uz koncertiem. Tā arī izdarījām. <img src="/images/praha/praha7.jpg" title="Guļ" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Šī gada festivāla programmu simboliski ievadīja grupa no Ukrainas - Go_A. Šī būtu īstā situācija piebilst, ka gan Čehijā, gan Polijā ukraiņu šobrīd ir ļoti daudz un ka ikdienas līmenī tu ļoti labi jūti, ka attiecībā uz bēgļu atbalstu šajās valstīs viss cilvēku galvās ir kārtībā. Ukrainas karogus šajās valstīs tu redzēsi ne retāk kā Rīgā, taču komplektā ar to nenāks vates uz sienām savilkti Z burti. Tomēr atgriezīšos pie koncerta. Kas tas tāds - Go_A, es sevišķi labi iepriekš nezināju, un arī pēc koncerta man nav bijis sevišķas vēlmes vairāk iepazīt šo grupu. Vienlaikus koncertā - bija visnotaļ labi. Grupas spēlētais mūzikas stils - electrofolk - nav gluži mans iecienītākais, bet šajā vietā un šajā laikā tas bija vietā. Arī grupas solistes ne pārāk veiklā komunikācija ar skatītājiem šajos apstākļos iederējās. Beigās biju gana izlēkājies. Balsi izkliedzis gan nebiju, jo atšķirībā no daudzajiem ukraiņiem man apkārt, ar dziesmu tekstiem pazīstams nebiju. Kvalitatīvākā koncerta daļa bija beigās, kad notika skatītāju skrējiens pa pļavu, sadodoties rokās. Nepavisam ne moshpit, bet tāpat gana atraktīvi. Starp citu, grupas dalībnieks Ihor Didenchuk šogad “Kalush Orchestra” sastāvā kļuva par Eirovīzijas uzvarētāju. Kad koncerts beidzās, devos no festivāla teritorijas laukā, Estere bija jau pamodusies, un tad nu ņēmu bērnus un ar viņiem kopā devos atpakaļ uz kempingu. Par Marinas vakaru varu pastāstīt vien to, ka tas bija labs, kamēr manējais - mazliet sarežģītāks. Kempingā mēs nokļuvām bez sevišķām grūtībām, bet ne izcili labi izgāja ar vakariņām. Proti, devāmies uz jau piesaukto ēstuvi kempinga teritorijā. Kad man atnestā ēdienkarte izrādījās esam čehu valodā, tas mani sākotnēji sevišķi nesatrauca, bet bažas radīja, ka manas ne izcilās vietējās valodas zināšanas liecināja, ka neviena ēdiena bez gaļas tur nebija. Par šo noziņoju viesmīlei, kura uzskatīja, ka problēmu varēs atrisināt, pasniedzot man anglisku ēdienkarti. Bet tā gluži nebija - skaidrāka teksta saprašana bezgaļas piedāvājumu nemainīja. Gribēju jau doties ar abiem jauniešiem prom, taču viesmīle mani mierināja - dienas zupa esot zirņu biezzupa, tajā gaļas nav. Nu, labi, kaut kur iet tālāk (un nezinot, kādi ir citi varianti mūsu miestā) negribējās, paņēmu šo zupu, bet bērniem - Cēzara salātus ar vistu. Kad ēdiens ieradās, atklājās, ka biezzupa varbūt patiešām bija bez gaļas, tikai pa virsu tai bija uzlikta bekona šķēle. Ģeniāli, ne? Tā kā neesmu principiāls un man vairāk par visu derdzas pagalam nelietderīga ēdiena izniekošana, izzvejoju bekonu ārā un zupu apēdu, bet sajūsmā nebiju. Plus vēl bērni ēda slikti, no Cēzara arī sanāca, ka šie apēda tikai vistu, pārējais atlika man. It kā jau sīkums, bet ne gluži manā gaumē risinājums. Vakara turpinājumā devāmies uz baseinu, kur Estere dzīvojās patstāvīgi, kamēr Jurģi pastāvīgi turēju pie rokām, jo viņš jau nelaistu garām iespēju ar seju iemērkties ūdenī. Tad vakars teltī ar pasaciņām un salīdzinoši viegli gulēt noliktiem bērniem. Gan jau, ka biju cerējis pēc viņu nolikšanas gulēt vēl mazliet palasīt grāmatu, bet no tā prognozējami nekas nesanāca. Tad jau ieradās arī Marina, un tā “Metronome” pirmā diena mums bija noslēgusies. Nākamā diena izvērtās par vienu no jautrākajām, ja ne pašu jautrāko visā ceļojumā. Sākās gan viss pavisam nevainīgi - ar tradicionālo rīta skrējienu. Tā ietvaros apskrēju apkārt ūdenstilpei ar nosaukumu Kyjsky rybnik, kā arī apmeklēju vienu no netālajām dzelzceļa stacijām Praha-Kyje. Standarta laiks ap stundu, veikti 11 kilometri, tad standarta programma - duša, kaut kā ieēšana un pošanās prom no kempinga. Šīs dienas plāns bija paviesoties Prāgas centrā, ko paveicām ar standarta kombināciju vilciens + tramvajs. Iegājām Vecpilsētā, un tur aizsākās viens stāsts, kas vēl nav beidzies joprojām. Proti, Marina ar Esteri iegāja kādā suvenīru bodē, kur viņa iegādājās dažus slavenos kurmīšus (jeb Krtek), tobrīd vēl neapzinoties, kāds tieši ir valūtas kurss. Ko lai saka par kurmju cenu? Lielais kurmis (kurš nebūt nebija sevišķi liels) maksāja tik, ka turpmākajās dienās mūsu standarta vērtējums par dažādām precēm vai pakalpojumiem bija “pusdienas četriem ir lētākas par kurmi” vai “ģimenes biļete zoodārzā - lētāka par kurmi”, “kempings - lētāks par kurmi”. Vienvārdsakot, pat negribu zināt, kāda ir šo kurmju cena kilogramā. <img src="/images/praha/praha8.jpg" title="Centrs" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Kamēr meitenes pirka zelta kurmjus, es turpat simts metrus tālāk ieraudzīju atrakciju, kuru biju vēlējies iekļaut šī ceļojuma plānos. Proti, Tērauda figūru galerijai. Muzeja doma ir gaužām vienkārša - tajā apskatāmas dažādas skulptūras, kas darinātas no metāllūžņiem. Ideja pati par sevi nav nekas unikāls - pat Rīgā atrodami daži šāda tipa vides objekti, taču izpildījums te ir gluži citāds. Viss šis koncepts, šķiet, sācies ar domu - kā būtu no šrotā atrodamiem zobratiem un citām plakanām vecām mašīnu detaļām uztaisīt dekoratīvu automašīnu, maksimāli līdzīgu īstai? Aizsākās šis viss Polijā, turpinājās ar ne vien mašīnām, bet arī citām dažādu veidu skulptūrām, un tā nu ir tapušas Tērauda figūru galerijas, kas atrodamas šobrīd trīs Polijas pilsētās, kā arī Prāgā. Foršākā daļa no apmeklētāju (jo īpaši - bērnu) skatu punkta šeit ir tajā, ka visas skulptūras var aptaustīt, visās mašīnās var kāpt iekšā, viss ir robusts un masīvs un pat Jurģis tur neko īsti nevar salauzt. Patiesībā Jurģis gan lielāko daļu muzeja apmeklējuma nogulēja, bet pēc pamošanās bija samulsis par svešo vietu un uzvedās pārsteidzoši pieklājīgi. Toties Estere muzeju izbaudīja pēc pilnas programmas. Turklāt vēl izrādījās, ka muzejā bija atrodama vēl kāda izklaide bērniem, kas mazliet raisīja nostaļģiju arī mums. Proti, bija tāda lieta kā čehu konstruktori Merkur, ar kuriem (vai to kloniem, neesmu pētījis šo jautājumu rūpīgāk) bija pazīstami arī visi bērni padomijā. Tādas metāla plāksnītes dažādos lielumos un izmēros, komplektā ar skrūvēm un uzgriežņiem, no kurām teorētiski varēja uzbūvēt visdažādākos brīnumus, teju kā no Lego, bet praksē bērnam parastajam (tādam kā man) nekas prātīgs no tā neizdevās. Par labu noteikti nenāca kvalitatīvu instrukciju trūkums, kurās Lego ir izcilnieki. Muzejā bija pieejams arī itin liels daudzums dažādu konstruktora detaļu, no kurām varēja kaut ko izveidot un prognozējami - neko vērtīgu mums uztaisīt nesanāca. Vēl mazliet iepazināmies ar Merkur vēsturi, kā izrādās, deviņdesmitajos gados ražotne izbeidzās, bet tagad jau kādu laiku tiek ražoti “retro konstruktori”, kurus man par pārsteigumu iespējams iegādāties pat Latvijas Interneta veikalos. <img src="/images/praha/praha9.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha10.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha11.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha12.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Pēc muzeja devāmies turpinājumā pastaigai pa vecpilsētu, paviesojāmies Rātslaukumā un citās obligātās programmas vietās līdz izlēmām, ka vajadzētu apmeklēt arī pili un tai pieguļošās teritorijas, šķērsojām vienu no tiltiem pāri Vltavai, taču tveice nemotivēja kāpt kalnā, tāpēc izmantojām Prāgas tramvaja burvīgās kalnā braukšanas spējas un Hrad sasniedzām bez iesvīšanas. <img src="/images/praha/praha13.jpg" title="Rātslaukums" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha14.jpg" title="Vltava" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Viena būtiska pārmaiņa kopš manas pēdējās vizītes Prāgā - zonā ap pili mūsdienās iespējams iekļūt tikai pēc iziešanas caur metāla detektoru. Nekādas lielās raizes mums tas neradīja, vienkārši - jauna un mazliet negaidīta pieredze. Mazliet pabāzām degunu Svētā Vita katedrālē, izgājām laukumā pie pils un tad radās doma - varbūt man un Esterei vajadzētu uzkāpt katedrāles tornī? Sacīts, darīts - devāmies augšā pa šaurajām vītņveida kāpnēm. Šajā reizē Esteri noteikti uzslavēšu - 280 pakāpienus garo kāpienu viņa veica ļoti labi, uzkāpuši augšā, bijām daudz svaigāki par vairumu citu torņa apmeklētāju, tai skaitā grupiņu itin labi nosvīdušu latviešu. Novērtējām kvalitatīvo skatu uz Prāgu, un tad devāmies lejā. <img src="/images/praha/praha15.jpg" title="Katedrāle" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha16.jpg" title="No augšas" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Dzirdējusi, cik ļoti mums tur paticis, arī Marina izlēma uzkāpt tornī. Kamēr viņa tā darīja, Estere un es skraidījām pakaļ Jurģim, kurš bija izdomājis sākt patstāvīgu dzīvi, taču šādu atļauju no mums viņš nesaņēma. Marina arī augšā un lejā tika gana sparīgi, viņa gan nākamajā dienā mazliet par sāpēm kājās sūdzējās. Tālāk ceļš mūs veda atpakaļ uz vecpilsētu, ko varēja darīt divos veidos - ar tramvaju vai kājām. Tā kā lejā iet (šādā situācijā) ir vieglāk nekā kalnā, šoreiz gājām paši. Šī gājiena laikā pirmo reizi ceļojuma laikā sastapāmies ar lietu, gāzienu nogaidījām zem jumtiņa pie kāda nama durvīm, tad ceļu turpinājām, lai arī pilnībā lietus nebija mitējies. Labā ziņa šajos apstākļos bija, ka Kārļa tilts bija ja ne pilnīgi brīvs no tūristiem, tad vismaz nebūt ne pārbāzts. Bez lietus uz ko šādu cerēt, protams, nevarētu. Kā jau parasti vairākas statujas tika restaurētas un/vai tīrītas, bet Kārļa tiltu jau galvenokārt apmeklē ķeksīša un nevis kā cita pēc. <img src="/images/praha/praha17.jpg" title="Tilts" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Ar visu lietu (kurš gan ne tuvu nebija dramatisks) savus plānus nemainījām un devāmies uz kādu no tām vietām Prāgā, ko atcerējos vēl kopš savas pirmās vizītes šajā pilsētā 2002. gada Ziemassvētkos. Runa ir par vienu no lielākajām Prāgas grāmatnīcām - četrstāvīgu grāmatu namu Vāclava laukumā, par kuru no pirmās vizītes atcerējos, ka tur bija bagātīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Ko gan es biju piemirsis - ka šis četrstāvu veikals ir tāds, kurā divi no četriem stāviem atrodas pazemē. Veikala iekārtojums arī apliecināja, ka tas nebūt nav jauns - pieejamība dažādām tā daļām ar ratiem galīgi nav laba, un arī orientēties šajā veikalā ir grūti. Tomēr pāris vietējās literatūras pērles angliskā tulkojumā atrast man izdevās, tāpat arī atradām dažas grāmatas par Kurmīti (kuras, atšķirībā no rotaļlietām, bija adekvātā cenā). Pēc kārtīgas šīs grāmatnīcas iepazīšanas sākās dienas jautrākā daļa. Tieši šīs dienas rītā biju Marinai stāstījis, ka senāku dienu ceļojumi ne pārāk sakarīgas plānošanas dēļ man bieži saistās ar apzīmējumu “papists laiks”. Tad nu var teikt, ka šīs dienas vakarpuse bija papista laika etalons. Sākās viss gan gluži nevainīgi. Proti, mums vajadzēja tik vien, kā no Prāgas centra tikt uz kempingu. Kā jau tas mūsdienās pieņemts, apvaicājāmies Google Maps, kāds būs ātrākais veids tur nokļūt. Kaut kā bijām cerējuši tepat Vāclava laukumā iekāpt metro, bet nē - jāiet uz centrālo dzelzceļa staciju, turklāt ne to, no kuras braucām iepriekš, bet otru (Prāgas centrā netālu viena no otras ir divas stacijas, kuras mēdz būt mūsu virziena galapunkti - Praha-hlavna un Masarika laukums). Aizgājām, tur diezgan daudz dažādu līniju, tai skaitā tālāk braucoši vilcieni, plus vēl sarežģījumi tikt ar ratiem uz perona. Beidzot tur tikām, gribējām jau kāpt vilcienā, bet izrādījās - tas ir pretējais virziens, nebiju ievērojis, ka vienā un tajā pašā minūtē S1 vilcieni dodas abos virzienos. Nu, labi, devāmies atkal pie saraksta, izrādījās, ka nākamais vilciens nebūs sevišķi drīz, plus vēl 15 minūtes kavējas. Nu, labi, vai ir citi varianti? Protams, ka ir - cita vilciena līnija, tad autobuss. Un te nu mācība - nevajag paļauties uz kaut kādiem jauniem, iepriekš nedzirdētiem variantiem, var iebraukt auzās, kā tas gadījās mums. Sākās viss ar to, ka vilciens mūs aizveda uz pamatīgu nekurieni. Ja tavs maršruts, kurš it kā iet pilsētas ietvaros, ved gar staciju “Zahradní Město” (vieta brīvā dabā, prom no pilsētas), bet tev jābrauc vēl tālāk, tā jau nav laba zīme. Tā nu mēs izkāpām no vilciena vietā, kuras Rīgas ekvivalents būtu, teiksim, Rumbula, un turpat netālu devāmies gaidīt autobusu. Pietura nebija sevišķi iedvesmojoša - tilta malā, bez nojumes un soliņa, tomēr bija arī citi cilvēki, kuri gaidīja autobusu, līdz ar to pavisam bezcerīga situācija nešķita. Mazāk iedvesmojoši bija tas, ka atkal bija sācis līt, tāpēc gaidījām autobusu krūmos. Kad tas beidzot ieradās, kāpām iekšā un jau šķita, ka viss būs labi. Taču visai drīz ievēroju, ka autobusam kā gala pietura norādīts kaut kas ne gluži ar mūsu plāniem sakrītošs. Padomāju - ok, varbūt šis autobuss atceļā brauks pa citu maršrutu un tādējādi aizvedīs mūs “mājās”. Tālab katram gadījumam ievadīju atkal Googlē jaunu maršruta pieprasījumu - no šī maršruta galapunkta uz mūsu kempingu, ar atiešanas laiku tagad. Un bac - nekādas miņas par šī numura autobusu, paredzama ilga gaidīšana un sarežģīta loģistika. Atrast vairs liecības, ka būtu pastāvējis sākotnējais piedāvājums, ar nebija iespējams. Rezultātā izkāpām no autobusa mēs kaut kādā it kā lielākā vietā, bet tāpat - stipri šaubīgā, ātrus variantus transportam nekas nepiedāvāja, mums abiem telefoni teju beigti, līdz ar to navigācija arī tūlīt pazudīs, Esterei šausmīgi vajag čurāt, joprojām līst. Ļoti iedvesmojoši. Man jau sākās panika, rezultātā telefonu pārņēma Marina un atrada kaut kādu variantu - desmit minūtes iešanas, tad vēl viens stipri dīvains autobuss, kurš gan brauks līdz kempingam. Iesviedām ratos Esteri, kura šajā brīdī galīgi nebija skrējēja, es paņēmu rokās Jurģi, un maucām uz kārtējo pieturu. Tur tiešām pēc kāda laika ieradās autobuss un ar šaušalīgu līkumu mūs aizgādāja uz kempingu. Precīzu patērēto laika daudzumu nepiefiksēju, bet šķiet, ka ceļš no Vāclava laukuma līdz kempingam mums bija prasījis aptuveni trīs stundas. Ja tas nav papists laiks, tad es nezinu, kas ir papists laiks! Ar to gan visa vakara jautrība vēl nebija beigusies. Atstāju ģimeni kempingā, bet pats devos atkal uz centru - priekšā bija vakars festivālā un Beck uzstāšanās. Jau ceļā uz staciju sākās pamatīgs lietus, bet tobrīd tas mani vēl neuztrauca. Šajā reizē vismaz man paveicās ar vilcienu - nācās mazliet uzskriet, toties nemaz nenācās gaidīt. Tad ātra iekāpšana tramvajā un jau ap 21:30 biju festivāla teritorijā (nekas, ka sākotnēji biju domājis tur būt jau pusseptiņos!). Līdz Beck vēl laiks, aizgāju apskatīties uz vietējo grupu “Tata bojs”, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet koncerts bija riktīgi foršs. Nu jau gan bija simtprocentīgs negaiss un zibeņošana, festivāla teritorija pludoja, bet kas par to. Kad beidzās “Tata”, laiks iet uz “Beck”. Kādu laiku pamīņājos, jau būdams sasniedzis simtprocentīgu slapjuma līmeni, taču noteiktajā laikā (22:30) uz skatuves iznāca nevis Beck, bet gan festivāla organizētāju pārstāvji, lai paziņotu, ka dabas stihijas dēļ koncerta sākums kavēsies. Šķiet, ka solīja precīzāku informāciju pēc 20 minūtēm. Precīzi gan nesapratu, jo paziņojums bija ļoti garš un čehu valodā. Vēl kādu brīdi tur pastāvēju, tad devos meklēt, vai neatradīsies kāda nojume. Protams, ne es viens tāds, līdz ar to nojume neatradās. Un tad kaut kādā brīdī man uznāca sajūta - nav vērts. Esmu totāli slapjš, pēdējais vilciens uz mūsu pāķiem no centra ir pusvienos, pat ja koncerts sāksies vienpadsmitos (un diez vai tik ātri tas notiks), tad jau pēc 45 minūtēm man būs jādodas prom (jo vēl jau jātiek līdz centrālajai stacijai), un tad - vai tas viss ir tā vērts? Būtu man Beck mīļāks mūziķis, gan jau es viņu sagaidītu jebkādā lietū, uz kempingu brauktu ar taksi (vai no rīta, un tad samierinātos, ka nākamo dienu būšu zombijs ar bērniem, kuri labi izgulējušies), bet nekāds dižais fans neesmu, un tā visa rezultātā izlēmu doties vien uz kempingu jau tagad. Ja kas - beigās Beck koncertu bija nospēlējis (kā lasīju internetos - ļoti labu), sācies tas bija ar stundas aizkavēšanos. Tas neatbilstu šīs dienas garam, ja turpmākais viss būtu vienkārši. Aizdevos uz Masarika staciju, no turienes tiešām diezgan drīz gaidāms vilciens, tikai tāds mazliet šaubīgs - ar citu galapunktu nekā iepriekšējie, virziens gan pareizais. Bet bažas - vai tas piestāj visās pieturās? Gan jau, ka būtu piestājis, bet noraustījos, un izkāpu no vilciena stacijā, par kuru bija zināms, ka tur tas gan pieturēs. Biju domājis - gan jau līdz kempingam aiziešu. Tad apskatījos kartē (stacijā, jo telefons izlādējies). Nu jā - kaut kas tuvu desmit kilometriem. Un bez kartes. Nebūs. Bet nekas - pēc stundas vēl viens vilciens, nu jau gan pēdējais. Ārā, protams, joprojām gāza lietus. Notusēju vienatnē stundu stacijā (ļoti aizraujoši pavadīts laiks), tad beidzot atnāca vilciens, kas mani nogādāja līdz kempingam. Teltī mani sagaidīja patīkams pārsteigums - pamatīgā negaisa apstākļos tajā mazliet pilēja. Labi vismaz, ka mana guļvieta neatradās zem pilēšanas epicentra, līdz ar to izgulēties bija iespējams. Kā uzzinājām jau no rīta, vakara negaiss bija bijis tik kvalitatīvs, ka upēs bija pamatīgi pacēlies ūdens līmenis un jau bija izziņota plūdu trauksme. Par laimi paši plūdi tomēr nepienāca, tomēr droši varu teikt, ka aizvadītais vakars varbūt nebija pati izcilākā festivāla pieredze manā dzīvē, bet atmiņā paliekošs tas bija gan. Nevar teikt, ka no rīta nelija lietus, taču salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru laiks bija labs, proti, lija ar pārtraukumiem. Šajā dienā mūsu plāns bija izbraukt ar auto kaut kur ārpus Prāgas, izskatījām, kura no tuvējām pilsētām būtu piemērotāka, bez ļoti nopietnas domāšanas izvēles krita par labu Pilzenei (jeb Plzeņai, kā to sauc čehu valodā). Atbilstoši meteoroloģiskajiem minējumiem, tur šajā dienā bija gaidāms labāks laiks nekā Prāgā (vispār bez lietus), tomēr katram gadījumam paturējām prātā iespēju apmeklēt kādu no pilsētas muzejiem. Iebraucot Pilzenē, šķita gandrīz neticami, ka vēl nesen bija lijis - silts, saulains, pat mazliet muļķīgi jutāmies, ņemot bērniem līdzi lietus jakas (sev es tādu neņēmu, es jau nu galīgi neesmu no cukura). Aizgājām līdz pilsētas centrālajam laukumam (simpātisks, bet nekā izcila) un turpat blakus bija leļļu muzejs. Jāatzīst, ka šī vieta bija ieinteresējusi mani pašu, nevis tikai to apmeklējām bērnu dēļ, jo šajā reizē runa ir par “puppets” nevis “dolls”. Proti, tās ir vadāmā tipa lelles (laikam jau pareizāks vārds ir marionetes, bet es galīgi neesmu eksperts), ko izmanto teātrī, nevis bārbijas, ar kurām spēlējas mazās bārbijas. Čehijā vispār leļļu teātris ir ļoti izplatīts un attīstīts, un šajā muzejā itin daudz ko var uzzināt gan par leļļu teātra vēsturi, gan arī apskatīt, kā tās lietas darbojas un arī pašam šo to padarbināt. <img src="/images/praha/praha18.jpg" title="Pilzene" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha19.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Nevar gan teikt, ka šis muzeja apmeklējums bija viegls, jo Jurģis bija ieslēdzis teju maksimālo “es te visu salauzīšu” režīmu. Lielāko smaguma devu gan uzņēmās Marina, kurai viņš biežāk bija rokās, bet arī es tiku pie viņa pieskatīšanas darbiem. Ar visu Jurģa līdzdalību varējām novērtēt, ka muzejs ir interesants, bet bez viņa iesaistīšanās noteikti būtu daudz kvalitatīvāka pieredze. Labākais ir muzeja trešais stāvs, kurā viena puse ir veltīta raustāmām un citādi kustināmām leļļu instalācijām, bet otra - īstam leļļu teātrim, kur tu pats vari iestudēt savas mini ludziņas, izmantojot visdažādāko veidu lelles - sākot ar mazām rokas lellēm un beidzot ar lielām un sarežģītām marionetēm, kuru vadīšanai nepieciešami divi cilvēki. Jurģis gan, protams, ārdījās, bet vismaz ar krteku un viņa draugu zaķīti paspēlējāmies. <img src="/images/praha/praha20.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha21.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Kad iznācām ārā no muzeja, atklājās kaut kas prognozējams - bija sācies lietus. Vēl kādu līkumu izmetām, bet ilgstoši mērcēties neprasījās, līdz ar to aizgājām uz vēl vienu muzeju, tajā gan iekšā iegāju tikai es ar Esteri, Marina ar Jurģi palika ejā pie muzeja, lai patvertos no lietus. Neesmu drošs, ka šis bija pats perfektākais muzejs, kur iet ar bērnu - alus darītavas muzejs. Vienlaikus, kā gan tu vari pilsētā, kuras vārdā nosaukts viens no populārākajiem alus veidiem, neaiziet uz alus muzeju? Šis gan ir tāds klasisks vecā tipa muzejs - ar ne pārāk radošā veidā izvietotiem vēsturiskiem eksponātiem. Nav tā, ka te nebūtu nekā ievērības cienīga, bet nekas vairāk kā ķeksītis “esmu bijis alus muzejā Pilzenē” te nesanāk. <img src="/images/praha/praha22.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> <img src="/images/praha/praha23.jpg" title="Muzejā" style="max-width:1024px;width:100%" alt=""/> Paviesojušies divos muzejos, devāmies uz auto. Ne uzreiz pa taisnāko ceļu, bet salīdzoši operatīvi. Arī lietus pa šo laiku bija pārstājis līt, tā ka gandrīz vai varētu pastaigāt vēl, bet - vajadzēja braukt uz Prāgu, kur vēl bija gaidāma “Metronome” pēdējā diena (pareizāk - vakars). Atkal jau uz koncertiem devos es, šoreiz ieradies biju būtiski savlaicīgāk, līdz ar to sanāca redzēt vairāk nekā tikai vienu izpildītāju. Uz galvenās skatuves tobrīd darbojās beļģi “Balthazar”, kuri mani galīgi nepārliecināja par to, ka gribu viņus iepazīt labāk, izklausījās pēc “kārtējās rokgrupas ar sievišķīgā balsī dziedošu vīrieti”, tādas ir sastopamas teju visos festivālos, parasti pat vairākas. Cerēju, ka varbūt kaut kas šobrīd notiek uz otrās skatuves, bet nekā - tur tikai notika gatavošanās koncertam, kura sākums bija gaidāms pēc stundas. Tad nu aizgāju uz ēdināšanas zonu, paņēmu alu un veģetāru vrapu. Pēc kāda laiciņa uz tai vietai tuvākās skatuves iznāca reperis vārdā Maniak un viņu pavadošais DJ Wich. Kādu brīdi ar viņiem pavadīju, taču klausīties repu man nepietiekami labi zināmā valodā nav super interesanti, tālab paēdis un padzēries gāju atkal uz citu koncertu, šoreiz gan jau zināmā mērā mērķtiecīgi - lai redzētu “Mig 21 & Orchestr Národního divadla” uzstāšanos. Ja nu būtu kādi jautājumi - tad Mig 21 ir grupa, bet Orchestr Národního divadla - Nacionālā teātra simforniskais orķestris. Interesanti, ka šīs grupas solists Jirži Mahāčeks man pat ir zināms, lai arī mazliet citā ampluā - viņš bija vienā no galvenajām lomām filmā “Samotáři”, par kuru biju safanojies tūkstošgades sākumā (nez, kāda tā man šķistu tagad?). Koncerts bija foršs (par to gan jau arī atsevišķi), bet tad pienāca laiks vakara galvenajiem māksliniekiem - “Underworld”. Es labprāt būtu teicis, ka par šo kolektīvu fanoju jau kopš deviņdesmitajiem, bet patiesībā - knapi zināju, kas tie tādi ir. Pamata mācība no koncerta - tas bija no tiem, kur ir jādejo. Ja tu stāvi kā stabs, rodas jautājumi - ko es te daru. Ja dejo tā, it kā neviens neskatītos (un neviens uz tevi patiešām neskatās) - labi pavadi laiku. Manā gadījumā gan - tikai tik ilgi labi pavadi laiku, līdz tev jāsteidz uz pēdējo vilcienu. Biju izlēmis šajā reizē nepaļauties uz sabiedriskā transporta iespējām posmā līdz centram, tā vietā savus trīsarpus kilometrus noskrēju (vajag jau kaut kā to distanci summā vākt, turklāt Prāgas centrā līdz šim skriets nebija), līdz ar to stacijā pat ierados ar zināmu laika rezervi, lai arī drusku iesvīdis. Tad - līdz Dolne Počernice stacijai, atkal skrējiens uz kempingu, duša un gulēt. Nē, vienu piemirsu - pirms gulēt vēl nācās kārtīgi noberzt savas kurpes, jo prognozējami pēc iepriekšējā vakara negaisa festivāla teritorijā bija bijusi viena milzīga dubļu peļķe. Bet tad gan patiešām gulēt. Nezinu, vai bija pagājis gana laika kopš koncerta beigām vai arī skriešana palīdzēja, bet pat ausīs nedžinkstēja, varēja normāli uzreiz aizmigt. Ar šo arī beidzās mūsu uzturēšanās Prāgā, no rīta sakravājām telti (ērti, protams, bija četras naktis to nepārvietot, bet kaut kā Rīgas virzienā vajadzēja jau doties) un uzņēmām kursu virzienā uz Čehijas Austrumiem. Par to, kur tad mēs tālāk devāmies - nākamajā reizē.

“SpaceX” orbītā nogādājis jau 3000 “Starlink” satelītu, taču saskaras ar problēmām

Īlona Maska vadītais uzņēmums “SpaceX” turpina izvērst savu ātrgaitas satelītu interneta projektu “Starlink“, šīs nedēļas sākumā orbītā nogādājot vēl 52 satelītus. Līdz ar to kopējais “Starlink” satelītu skaits pārsniedzis 3000 atzīmi.

Taču šie panākumi “SpaceX” nenāk viegli gan darba, gan izmaksu ziņā. Līdz šim “Starlink” projekts uzņēmumam nesis lielus zaudējumus. Vienas “Starlink” satelītu kravas palaišana uzņēmumam izmaksā vidēji 15 miljonus dolāru, pieņemot, ka tiek palaisti ap 50 satelītiem. Tas nozīmē, ka vidēji viena “Starlink” satelīta palaišana izmaksā ap 300 000 dolāru. Tā kā šis projekts “SpaceX” vēl neienes tik lielu peļņu, jādomā, kur atrast finansējumu tam visam. Saistībā ar šo uzņēmums saskaras ar sarežģījumiem.

Ziņots, ka “SpaceX” tomēr nesaņems valdības subsīdijas 885,5 miljonu dolāru apmērā “Starlink” projekta paplašināšanai. Federālā Komunikācijas komisija pateikusi nē finansējuma piešķiršanai, uzsverot, ka uzņēmums “nespēj pierādīt”, ka var sniegt pieprasīto pakalpojumu.

Par iespējamu subsīdiju saņemšanu no ASV valdības “SpaceX” uzzināja 2020. gada decembrī. Uzņēmums toreiz paziņoja, ka šo finansējumu izlietos, lai nodrošinātu “Starlink” pieejamību 35 lokācijās. Šis atteikums nav izšķirošs “Starlink” eksistencei, tomēr sarežģī “SpaceX” centienus izvērst ātrgaitas satelītu internetu visā pasaulē, jo uzņēmumam atkal jāpaļaujas tikai uz saviem līdzekļiem.

Uz Prāgu pēc Metronoma: Hļebova - Prāga

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē? Te nu teikšu, ka kopumā Rīgā Dabas muzejs ir iespaidīgāks un modernāks nekā Lodzā (pilsētu izmēri ir visai līdzīgi), ar plašāku eksponātu daudzumu. Koncepts gan, protams, līdzīgs - daudz dažādu izbāzeņu, reizēm ar mazliet jūtamu “crap taxidermy” piesitienu. Lielākā atšķirība ir tajā, ka Lodzā ir uzsvars uz kopbildēm, ja tā varētu teikt - proti, inscenētām peizāžām ar daudziem un dažādiem zvēriem vienā kopskatā. Jurģis, kā jau viņa pierasts, muzejā ārdījās, tai skaitā vienu reizi nokrita un pārsita lūpu, kamēr Esterei bija gana interesanti. Vienlaikus spilgtākā atmiņā no muzeja viņai tāpat palika vizīte tualetē. Kas attiecas uz Jurģi un viņa uzvedību, pēc šī ceļojuma bija doma, ka varētu uztaisīt apkopojumu “pieci grūtākie mirkļi ceļojumā ar bērnu” (jo būtu daudz uz šo pretendējošu epizožu). Atceros, ka ceļojumos ar mazāka izmēra Esteri bija tā, ka katrā nākamajā braucienā bija sajūta - ir kļuvis vieglāk, bērns vairāk kaut ko saprot, kaut ko vairāk var izdarīt. Tad nu jāsaka - ar Jurģi pagaidām nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē kļūs vieglāk, pilnīgi cits temperaments un palaidnības līmenis. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot, ka šajā aprakstā atkal un atkal būs atkāpes par to, ka Jurģis nav uzvedies gluži ideāli. Taču es neesmu Instablogeris, kura dzīve ir perfekta kā Doktora Suleimana Prandeša ēteriskās eļļas (tikai šonedēļ ar kodu #2KSHA_DIRSHANA 20% atlaide!), tāpēc varu arī sūdzēties un gausties. Lodzas Dabas muzejs arī bija tā vieta, kur mēs sastapām Esteres iepriekšējā vakarā piesaukto vilku, patiesībā pat vairākus, tiesa, izbāztā veidā. Toties pēc tam nākamajā dienā, kad Esterei jautājām, kur mēs bijām redzējuši vilku, ilgu pārdomu rezultātā viņas atbilde bija: tualetē. Pēc muzeja bērni nonāca turpat netālu esošā rotaļu laukumā, bet es aizgāju līdz mašīnai, lai pagarinātu stāvvietas termiņu - gribējās vēl kaut ko pilsētā redzēt, nevis uzreiz doties tālāk. Droši varu teikt, ka šis bija pareizs lēmums - Lodza izrādījās patīkama un interesanta pilsēta, īpaši atmiņā paliekoši ir daudzās vietās novēroti lieli gleznojumi uz brandmūriem, kas būtu tā viena lieta, ko es atcerētos no šīs pilsētas, ja man būtu tieši viens atmiņas slots. Vēl bija diezgan jauka pusgājēju iela (proti, autosatiksme tajā ir ierobežota, bet ne pilnīgi slēgta) ar poļu kino klasiķu zvaigžņu aleju. Patiesībā gan par Lodzu ir jāzina vēl viens ļoti būtisks fakts - tieši šajā pilsētā savas spožās gaitas leģionāra statusā aizvadīja kādreizējais Latvijas izlases futbolists un tagadējais manas mīļākās futbola komandas treneris Jurijs Žigajevs. Jā, tieši Lodzas Widzew sastāvā Žigajevs divu gadu laikā piedalījās piecās spēlēs Polijas ekstraklasē. Diemžēl mēs Lodzā nepārbaudījām, vai, izdzirdot vārdu “Lotišsko”, jebkurš vietējais uzreiz pretī atbildēs: “Žigajev - gol!” Turpat Lodzā ieēdām pusdienas kādā Taizemes ieskrietuvē, kur laikam mazliet sanāca pārpratums ar pasūtījumu, kā rezultātā bijām ne tikai pārēdušies, bet vēl vienu ēdiena porciju nācās paņemt līdzi kastītē, kā rezultātā Marinai bija jau gatavas arī vakariņas. Kārtīgi izdzīvojušies pa Lodzu, kāpām auto, lai brauktu tālāk. Ceļa mērķis mums bija vairāk vai mazāk Vroclava (reāli gan sanāca, ka pašā Vroclavā mēs tā arī nemaz nenokļuvām), reālāk - kempings. Kempinga novietojums patiesībā arī noteica to, kālab mēs neaizbraucām uz Vroclavu, proti, tas atradās aiz pilsētas. Te nu jāatzīst, ka manā līdzšinējā pieredzē šis ir uzskatāms par vienu no dīvainākajiem kempingiem. Tas gan ne tuvu nevar cerēt uz vietu sarakstā “10 dīvainākās nakšņošanas pieredzes” (eh, vajadzētu saņemties tādu uzrakstīt), bet pēc kempingu standartiem tā nudien nebija norma. Pirmais aizdomīgais faktors bija tāds, ka ilgstoši mūsu maršruts sakrita ar norādēm uz Vroclavas lidostu, un beigās izrādījās, ka kempings patiešām atrodas tai ļoti tuvu. Tomēr īpaši savdabīga bija pati iebraukšana kempingā - proti, sajūtu līmenī drīzāk šķita, ka mēs braucam iekšā kaut kādas būvniecības firmas teritorijā, kura, iespējams, atrodas pamestā bijušā lidostas daļā. Ja tā saucamā kempinga teritorijā mēs nebūtu ieraudzījuši vienu lielu (visticamākais - butaforisku) telti, būtu liels risks, ka mēs šeit nemaz nebūtu palikuši, atzīstot kempingu par pazudušu. Arī tad, kad viss liecināja, ka vieta ir pareizā, atrast kempinga personālu nebija triviāls uzdevums, jo nekādas administrācijas ēkas tur nebija. Patiesībā arī citu atpūtnieku tur nebija, ja neskaita hosteļa tipa namiņu, kurā šobrīd, šķiet, mitinās bēgļi no Ukrainas. Viena šāda ukraiņu sieviete beigās tad manā rīcībā deva savu dēlu, kurš mani aizgādāja līdz “kempinga” teritorijā esošai privātmājai, kuras saimniece tad arī izrādījās īstā atbildīgā persona. Patiesībā gan kempings bija itin foršs - ar daudz labāku dušas/tualetes telpu nekā šādā vietā to varētu sagaidīt, un ļoti minimālu cilvēku daudzumu. Nē, kaut kāda dzīvība tur uzradās - ne pārāk tālu no mums bariņš vīriešu, kuri, domājams, strādāja celtniecībā, rīkoja tusiņu pie grila ar mūziku un alu. Mazliet satraucāmies, vai viņu ballīte neievilksies līdz vēlai naktij un netraucēs mums gulēt, tomēr beigās izrādījās, ka tieši mēs bijām tie, kas ilgāk turpināja dzīvoties pa āru, kamēr tā sauktie ballētāji jau sen bija nozuduši. No rīta aizgāju paskriet turpa pa lidostas apkārtni, kā jau tas pieņemts ceļojumos, noskrēju vienu stundiņu, un uz manu atgriešanās laiku arī pārējie bija pamodušies. Te vērts piebilst, ka šajā braucienā izteikti darbojās princips, ka visi modās uz to laiku, kad es atgriezos no skrējiena, neatkarīgi no tā, cikos es biju sācis un beidzis skrējienu. Turpat kaut kur netālu no mūsu nakšņošanas vietas sameklējām kaut ko brokastīm līdzīgu (tā man vismaz šķiet, kaut kā nekas specifisks atmiņā palicis nav), un turpinājām ceļu. It kā bija doma, ka varētu tomēr izmest līkumu līdz Vroclavai, bet beigās izdomājām - ai, nevajag. Tuvojoties Čehijas robežai, es atcerējos par vietu, kurā bija būts pirmajā eirotripā ar auto pirms teju piecpadsmit gadiem, un šķita, ka tur būtu vērts atgriezties arī tagad. Runa ir par Ardšpahas - Teplices klintīm, ļoti savdabīgu smilšakmens klinšu veidojumu. Lai nokļūtu šajā vietā, nācās griezties nost no lielajiem ceļiem un Čehijā iebraukt pa kaut ko tādu, ko vispār tikai ar piespiešanos varētu nosaukt par robežpunktu. Stilīgākā vieta bija pati robeža, kur faktiski ieslīdējām pa šauru reni, tik šauru, ka Marina pat kāpa ārā no auto, lai pārliecināties, vai mēs tur vispār varam tikt cauri. Šķiet, ka kravas auto šis robežpārejas punkts nav pieejams. Arī vispār ceļš līdz klinšu masīvam bija baudāms acīm un aizraujošs ar bagātīgu līkumu un augšā - lejā piedāvājumu. Vienlaikus, Esterei par to bija dziļi nospļauties un viņa izvēlējās šajā laikā nosnausties. Atmiņās no iepriekšējās vizītes man bija palicis, ka šīs klintis ir diezgan attīstīts un populārs tūrisma objekts, un aizvadītie piecpadsmit gadi šo jautājumu ir tikai virzījuši uz priekšu. Plaša stāvvieta, pilna ar automašīnām, itin droši vēstīja, ka vieni mēs šajā dabas objektā nebūsim. Vienlaikus, ar visu tūristiskumu, parka personāls izrādījās angļu valodā nerunājošs, tāpēc instrukcijas par to, kur tieši šeit ir iespējams aiziet ar bērnu ratiņiem, saņēmām vācu valodā. Vienlaikus, kas attiecas uz pieejamību ar ratiem, šī vieta mani patīkami pārsteidza, tik detalizētu atmiņu man nebija, bet izrādījās, ka ir itin liels loks, ko var veikt bez trepju izmantošanas. Galvenā šī dabas parka iezīme ir tāda, ka pirmajās minūtēs tev ir mute vaļā par iespaidīgajiem stabu veida objektiem, kuri sastopami tavā ceļā, taču tad tu ieej aizā starp šādām klintīm un saproti, ka visas iepriekš uzņemtās fotogrāfijas bijušas bezjēdzīgas, jo īstā iespaidīgā zona ir sākusies tagad. Un tad tevi vairs sevišķi nesatrauc tas, cik apkārt ir cilvēku, jo - sasodīts, šī ir viena no stilīgākajām vietām Eiropā, kur man ir nācies pabūt, un pārsteidzoši, ka ārpus Čehijas par tādas eksistenci nojauš vien retais. Protams, ka mēs tomēr izmantojām iespēju vismaz mazliet atkāpties no bērniem draudzīgā maršruta, devāmies vienā punktā augšā pa kāpnēm līdz ūdenskritumam. Te nu jāsaka - pats ūdenskritums nekas tik ļoti grandiozs nebija, interesantāk bija līdz tam aiziet (augšā, šķiet, Jurģis uzkāpa pats) un apziņa, ka neesam pavisam padevušies slinkumam. Maršruta turpinājums zināmā mērā atkārtoja jau iepriekš piesaukto 2007. gada eirotripu, jo par nākamos pieturvietu izvēlējāmies pilsētu Hradec Kralove. Vienlaikus tas arī ir loģiskākais veids, kādā doties uz Prāgu, līdz ar to nekādu sevišķu pārsteigumu šajā izvēlē nav. Atšķirība vienīgi bija tajā, ka iepriekšējā reizē pilsētu faktiski nemaz neredzēju, jo tajā piestājām priekšpilsētā, meklējot brīvpieejas WiFi. Par laimi šādi laiki ir tālā pagātnē, tālab tagad varu pilnīgi oficiāli atzīmēt Hradec Kralove apskatīto Čehijas pilsētu sarakstā, nevis tikai izlikties, ka tajā esmu bijis. Vienlaikus jāatzīst, ka nekā tik ļoti fenomenāla šajā pilsētā nav. Atmiņā paliekošākā detaļa droši vien būs pilsētas centrālais laukums, kuru dramatiski izkropļo atļauja tajā novietot automašīnas. Šis ir viens no tiem aspektiem, kurā Čehijai vēl ir nopietna vieta izaugsmei - izbojāt patiešām skaistas vietas, pārbāžot tās ar mašīnām. Kas vēl? Arhitektūras ziņā pilsēta ir ok, bet nekā šokējoši izcila te nav, tad jau drīzāk vērts atzīmēt, ka pilsētai cauri kļūst viena no ievērojamākajām Eiropas upēm - Elba, kura zināma arī ar simetrisko frāzi “able i was ere i saw elba”. Tiesa, esot pilsētā, es pat nepiefiksēju, kas tā tāda par upi, kuru šķērsojām ceļā uz pilsētas centru. Turpat pilsētas centrā ieturējām maltīti visai simpātiskā pastas iestādē ar milzīgu bērnu rotaļu istabu, no kuras pēc tam bija diezgan grūti izķeksēt ārā mūsu jauniešus. Šeit izmantoju iespēju ar viesmīli sarunāties savā visai ierobežotajā čehu valodā, bet galveno mērķi sasniegt izdevās - mani saprata un nevienā brīdī saruna netika pārvirzīta uz angļu valodu. Vienlaikus ir apņēmība uz nākamo vizīti šajā valstī mazliet uzlabot valodas zināšanas, lai es būtu kaut ko spējīgs pateikt arī sarežģītākās situācijās nekā: “Man, lūdzu šī veida makaronus un apelsīnu sulu”. Tad nu atlika vairs tikai pēdējais aptuveni stundu ilgs brauciens līdz mūsu ceļojuma pamata mērķim - Prāgai. Bija laiki, kad Čehijas galvaspilsēta bija mana visbiežāk apmeklētā pilsēta Centrāleiropā, taču tagad tajā nebija būts visai sen, līdz ar to bija arī sava interese apskatīties - kas mainījies, kas saskan ar manām atmiņām, un cik vispār ir to atmiņu. Patiesībā gan šajā konkrētajā vakarā īsto Prāgu mums vēl nebija lemts redzēt - tik vien kā aizbraukt uz kempingu, kurš juridiski gan atrodas Prāgas teritoriālajās robežās, bet līdz 1974. gadam šis apvidus bija patstāvīgs ciemats ar nosaukumu Dolni Počernice (jeb Kalnu Kazene). Arī sajūtu līmenī, tur iebraucot, šķita, ka tas ir ciemats un nevis daļa no lielpilsētas. Atšķirībā no visiem citiem šī ceļojuma kempingiem, Prāgas naktsmājas (ja kempingu var saukt par naktsmājām) biju noskatījis un pat rezervējis jau savlaicīgi. Citādi, kas to lai zina, vēl izrādīsies, ka viss pilns. Un šis patiešām bija foršs kempings - tajā pat bija atsevišķas dušas ģimenēm ar bērniem, kā arī divi baseini - viens lielāks un viens, kas piemērots tādiem jauniešiem kā mūsējie, kuri vēl nemāk peldēt. Mazliet jautrības gan mums kempingā bija - tā recepcijas darba laiks bija īpaši tizls, šķiet, ka līdz trijiem dienā, bet mēs, protams, ka ieradāmies kaut kad vakarpusē. Pozitīvi, ka kempinga teritorijā bija restorāns, kurš, protams, vēl strādāja. Aizgāju tur apvaicāties, kā mums būt, saņēmu atbildi - uzslejiet telti kaut kur, no rīta recepcijā visu sarunāsiet. Labi, lai tā būtu, izvēlējāmies vietu un uzslējām telti. Zeme gan tur bija stipri cieta, nevarēja iedzīt mietiņus, bet kāds vācietis no kempera atnāca un aizdeva savu āmuru. Principā jau loģiski - ja tev tuvumā kempingā gadīsies kāds vācietis, viņam būs līdz viss iespējamais ekipējums. Ne vienmēr gan viņš ar tevi tā brīvprātīgi dalīsies, bet šaubu nav, ka kemperos braucošie vācieši ņem līdzi visu iespējamo un neiespējamo. Jautājums: kur te jautrība? Jau vakara gaitā, kad devos garām kempinga recepcijas ēkai, pie tās durvīm ieraudzīju vairākas pielīmētas aploksnes. Kā izrādījās, tur bija informācija cilvēkiem ar rezervāciju, tai skaitā - norādīts, kurā vietā katram jāpaliek. Protams, gluži pareizajā vietā mēs nebijām apmetušies. Taču veselais saprāts teica priekšā, ka čehi nav vācieši un šādu “noziegumu” mums piedos, tāpēc neko nepārkrāmējām. Un šis bija pareizs lēmums. Vēl vakarā abi bērni paviesojās baseinā. Estere, protams, mierīgāk, Jurģis, protams, dauzonīgāk, bet laimīgi bija abi, un tāpat laimīgi bijām mēs, kad varējām likties gulēt. Un tad jau nākamajā dienā varējām domāt par Prāgas iepazīšanu, bet tas - nākamreiz. Labā ziņa: šī nākamā reize nebūs pēc mēneša, jo šobrīd man ir intensīvais aprakstu saraušanas grafiks, kad iepriekšējā ceļojuma apraksts jāfinišē pirms nākamā sākuma. P.S. Ceru, ka kaut kad saņemšos pievienot arī bildes. Pagaidām - sausais teksta bļāķis.

Super Phonic HE-3000 stereo sistēma, kas spēj reproducēt skaņas gaismu

Super Phonic HE-3000 stereo sistēma, kas spēj reproducēt skaņas gaismu

Kāds no Panasonic Future Life Factory dizaina centra darbiniekiem uzņēmuma noliktavā atrada vecu Super Phonic HE-3000 stereo sistēmu. Atradumam trūka vairākas detaļas. Tomēr darbinieki nolēma modernizēt veco mēzikas centru.

Dizaina centrā pieņēma lēmumu nemeklēt vecās detaļas, bet gan radīt jaunas. Līdz ar to mūzikas centrā iebūvētais jaunais vinila atskaņotājs spēj ne tikai atskaņot plates, bet arī ar savu adatu veidot krāsainu mūziku.

Super Phonic HE-3000 stereo sistēma, kas spēj reproducēt skaņas gaismu

Paņemot apaļu papīra disku un uz tā ar krāsām veicot atzīmes ir iespējams atskaņot attēlu, kas iederas aplī. Katra krāsa ir atbildīga par savu instrumentu, kuru atskaņos ierīce.

Vadība ir diezgan vienkārša un sastāv tikai no divām vadības ierīcēm. Kreisajā pusē ir toņa vadības poga, labajā pusē ir atskaņošanas ātrums.

Super Phonic HE-3000 stereo sistēma, kas spēj reproducēt skaņas gaismu

Ja vēlaties izmēģināt šo rīku darbībā, varat apmeklēt vietni, kurā tiek palaista šīs radiolas simulācija.

Super Phonic HE-3000 no 28. augusta tiks prezentēta izstādē “Minna no Machi: Osakas portreti”, kas Japānā, Osakā ilgs līdz 2. oktobrim.

Super Phonic HE-3000 stereo sistēma, kas spēj reproducēt skaņas gaismu

Krievu hakeru uzbrukumi pirms Eiropas durvju aizvēršanas

Pirmās graudu kravas pamet Ukrainu ar ārzemju kuģiem. Taču. visur netiek pieņemtas galamērķī. Piemēram, pircējs no Libānas atsakās pieņemt kravu 26 000 tonnas un samaksāt, jo piegādes termiņš esot nokavēts par 5 mēnešiem. Tagad transporta kuģim jāgriežas atpakaļ uz Turciju. Kā norādīja Ukrainas vēstniecībā Libānā, transporta kuģis Razoni meklē šai kravai jaunus pircējus. Ukrainu tikko pametis […]

Huawei MatePad Paper planšetdatora ar elektroniskās tintes displeju apskats

Kamēr tautieši svinēja Līgo un Jāņus, tikmēr es biju devies uz Stambulu, lai uz vietas redzētu tos Huawei produktus, kuri būs pieejami Latvijas un Eiropas tirgum. Šajā prezentācijā viens no interesantākajiem produktiem man likās planšetdators Huawei MatePad Paper ar elektrioniskās tintes (angliski E-Ink) displeju, jo tirgū nav pārāk daudz spēlētāju ar šādu specifikāciju.

Jā, ir Kindle un reMarkable ierīces, kuras var konkurēt ar MatePad Paper, tomēr šeit viena no lielajām lietām ir tieši displeja izmērs, kas sasniedz 10,3 collas, tātad tas ir tādā izmērā kā Apple un Samsung piedāvātie planšetdatori, bet tiešais konkurents būs tieši reMarkable. Tieši šis izmērs un elektroniskās tintes displejs Huawei jauno planšetdatoru padara par visai interesantu ierīci, un esmu priecīgs, ka varu dalīties savā pieredzē ar jums.

Tehniskā specifikācija

  • Izmēri un svars: 225.2 x 182.7 x 6.65 mm, 360 g
  • Ekrāns: elektroniskās tintes displjes, 1872 x 1440 pikseļi (ap 227 ppi)
  • Operētājsistēma: HarmonyOS 2
  • Procesors: Huawei Kirin 820E
  • Atmiņa: 64 GB
  • RAM: 4 GB
  • Kameras: nav
  • Savienojumi: 802.11 a/b/g/n/ac/ax, Bluetooth 5.2
  • Papildu funkcijas: pirkstu nospiedumu lasītājs, otrās paaudzes M-Pencil atbalsts
  • Akumulators: Li-Ion 3625 mAh
  • Cena: 499 EUR (iekļauts M-Pencil irbulis)

Kas ir Huawei MatePad Paper?

Veicot nelielu izpēti mūsu pašu rakstu arhīvā, atradu Kristapa veidoto apskatu par reMarkable 2 planšetdatoru, un jau no pirmā attēla uzreiz varu teikt, ka MatePad Paper izskatās pēc visai precīzas kopijas. Ar to es nedomāju neko sliktu, bet kopumā šīs divas ierīces attiecīgi veido šāda veida tirgu, kas ir planšetdators ar elektroniskās tintes ekrānu.

Kā jau priekšā saka angliskais vārds “paper”, tad šo ierīci paredzēts lietot pierakstu veikšanai un lasīšanai, ko nodrošina speciālais displejs. Jā, tas būs melnbalts un spēs vēl attēlot arī pelēkos toņus, tomēr bonus ir ilgais darbības laiks. Ar pilnu uzlādi MatePad rādīja darbības laiku vairāk nekā 20h, kas ir iespaidīgi. Tāpat tas ir daļēji matēts un nedaudz abrazīvs, kas tiešām imitēs to sajūtu, ka lietotājs raksta uz papīru, lai kļūtu par digitālo piezīmju grāmatiņu. Šo var uzskatīt kā bonusu, jo rakstīt uz gluda stikla nebūt nav tik ērti.

Taču tas nav viss, ko piedāvā šis Huawei planšetdators, jo ar to mēs varēsim arī pieslēgties internetam un lejupielādēt papildu lietotnes no Huawei pielāgotās pasaules, līdz ar to tas pildīs arī planšetdatora funkciju, kādu to iedomājamies, balstoties uz citu zīmolu iekārtām. Pamatā gan funkcijas laikam būs lasīšana un šie pieraksti, jo pāris dienas palietojot to interneta dzīļu pārmeklēšanai vai YouTube video skatīšanai, šī pieredze uz šāda displeja būs diezgan izaicinoša. Es vienkārši to neieteiktu darīt ar šādas konfigurācijas iekārtu.

MatePad Paper būs aprīkots ar četriem skaļruņiem un USB-C tipa pieslēgvietu, līdz ar to paplašinot tā pielietojumu arī mūzikas atskaņošanai. Par ko var uzslavēt Huawei, tad tā ir interfeisa tulkošana latviešu valodā, kas noteikti padarīs to pieejamu lielākam lietotāju skaitam. Plašetdators gan nebūs aprīkots ar aizmugurējo vai priekšējo fotokameru, līdz ar to bilžu uzņemšana atkritīs un ar to saistībās atmiņas aizpildīšanās problēmas atkritīs. Papildu funkcionalitāte ir darbošanās ar Microsoft Word tipa dokumentiem, kuri paredzēti tieši rakstīšanai, izmantojot Huawei sniegtās lietotnes.

Kopumā pēc pirmajiem iespaidiem es šo ierīci tomēr ieteiktu tiešām digitālo grāmatu lasīšani vai pierakstu veikšanai. Patīkami pārsteidza tas, ka jau pamata komplektācijā MatePad Paper ir aprīkots ar digitālo irbuli, un tas darbojas pietiekami labi. Kaut arī aizture ir salīdzinoši liela pret konkurentiem (26 ms), tomēr pie mierīga rakstības ātruma tas nav jūtams. Tāpat zīmulis tiešām labi atbild uz dažādām kustībām un spiedieniem. Protams, pie korpusa tas piestiprināsies ar magnētu pālīdzību. Kur gan tas būtu redzēts…

Laba uzbūve un specifikācija

Jaunais Huawei MatePad Paper izskatās pēc kvalitatīva produkta, kas nav mazsvarīgi. Kā jau minēju iepriekš, tas ir 10,3 collu izmēra planšetdators, kura svars ir 360g. Tas tiešām ir viegls, pieņemot, ka tam vēl nav kameru izbīdījumu, to ir ļoti viegli pārnēsāt vai turēt vienā rokā. Kas gan pie ilgākas lietošanas varēt nogurt. Jārēķinās, ka vairāk būs jāizmanto kreisā roka, jo tieši tajā pusē ir izveidota platāka turēšanas mala, bet to varēs pagriezt arī otrādi, ja tā būs ērtāk.

Šim planšetdatoram neieraudzīsim nevienu skrūvi, kas liek domāt un cerēt, ka tas ir pietiekami noslēgts, lai neuzkrātos lieki putekļi un būtu lielāka aizsardzība pret mitrumu. Tomēr šī ierīce nav saņēmusi oficiālu atzinumu par noteiktu IP klases aizsardzību. Aizmugurējā daļā ir veidota mākslīgās ādas imitācijā, lai veidotu papildu saķeri, kad tas tiek lietots. Viss korpuss kopumā ir veidots no plastmasas, tāpat arī sānā esošās skaļuma regulēšanas pogas. To ievietojot pārbildītā mugursomā, nebija jāuztraucas par kādām deformācijām, un tās arī nenovēroju, lietojot to pāris nedēļas.

Līdzīgi kā citiem planšetdatoriem, arī MatePad Paper ir saņēmis pirkstu nospieduma lasītāju, kas gan nevis izcelts uz āru, bet tam izveidota neliela iedobe augšējā labajā daļā. Priekšā atradīsies elektroniskās tintes displejs, kura izšķirtspēja ir 1872×1404 pikseļi. Pats planšetdators būs nieka 6,65 mm biezs, un tas tiešām ir pat pārāk viegls, ja tā var teikt. Tā kā svara ziņā un pārnēsāšanā tas nesagādās lielas problēmas.

Huawei MatePad Paper darbinās uzņēmuma veidots procesors Kirin 820E, 4 GB operatīvā atmiņa, un tas būs aprīkots ar 64 GB ietilpību. Kā jau norādīju iepriekš, tad pie pilna akumulatora planšetdators varētu darboties aptuveni 20h, tad ar speciālo baterijas saglabašanas režīmu, tas varētu izturēt pat 28 dienas. Vismaz tā norāda Huawei. MatePad Paper saņēmis ātrās uzlādes iespēju, kas ļauj tam piecu minūšu laikā lietošanas laiku papildināt līdz divām stundām, izmantojot 22,5W uzlādes spraudni. Pilnai uzlādei būs nepieciešama nedaudz vairāk par pusotru stundu.

Ērtības nodrošinās arī USB-C pieslēgvieta, lai nebūtu jākrāmējas ar liekiem lādētājiem. Kā jau visi Huawei produkti, tad zīmols savu iekārtu iepakojumos joprojām iekļauj gan kabeli, gan spraudni. Šajā komplektācijā pieejams USB-C to USB-A tipa uzlādes kabelis. Un šis produkts bāzes komplektācijā nāk arī ar M Pencil, tomēr papildu būs jāiegādājas īpašais apvalks, kas ir pieejams arī man. Jāatzīst, ka man ļoti patika magnētu sistēma, ar kuru planšetdators stiprinājās pie šī apvalka, un turējās pietiekami stingri, lai nebūtu jāuztraucas par tā izkrišanu.

Planšetdators ir pieejams tikai melnā krāsā, bet otrās paaudzes M-Pencil irbulis būs sudraboti pelēks. Tāpat melnā krāsā ir Huawei piedāvātais oriģinālais apvalks.

Ko mēs varam iesākt ar šo planšetdatoru?

Pašā ievadā jāatgādina, ka Huawei savus produktus šobrīd aprīko ar pašu veidoto operētājsistēmu HarmonyOS 2, līdz ar to tā ir trešā platforma blakus Android un Apple ekosistēmām.

Lietošanas sakarā man domās ļoti dalās, jo no vienas puses varētu teikt, ka šo planšetdatoru var lietot tāpat kā jebkuru citu, kurš ir aprīkots ar LCD vai OLED krāsu displeju. Tomēr godīgāk būtu ieteikt to tiem lietotājiem, kuri izbaudi digitālo grāmatu lasīšanu, digitālo zīmēšanu un pierakstu veikšanu šādā formātā. Galvenais iemesls ir elektroniskās tintes displejs, jo tas ļoti labi atstaro saules gaismu, kā arī sniedz iespēju uz tā veikt pierakstus.

Tātad tā pielietojums ir kā lasīt fiziski iespiestu grāmatu vai rakstīt ar melnu pildspalvu savā pierakstu kladē, jo tieši to imitē sajūtas. Kā jau Kristaps minēja reMarkable apskatā, tad šis ekrāns ir nedaudz raupjš un matēts. Tas rada sajūtu, ka, izmantojot digitālo zīmuli ar gumijas uzgali, it kā notiek tā skrāpēšana, tomēr tas ir tikai sajūtu līmenī. Varbūt lietojot to ļoti intensīvi un konstanti “kasot” vienu vietu, izdotos arī uzvilkt skrāpējumu. Domāju, ka tas parasti nav lietošanas pašmērķis.

Atgriežoties pie lasīšanās arī ir vairāki “bet”, un pirmais ir grāmatas iegūšana šajā ierīcē, kas man bija izaicinājums. No vienas puses es noteikti daļu kritikas ņemu uz sevi, jo ikdienā lietoju Apple produktus, un mēs zinām ekosistēmas īpatnības. Tomēr lielākais pārsteigums bija tas, ka MatePad Paper dators neatpazīst kā ārējo ierīci, kurā var iekopēt informāciju. Līdz ar to paliek dažādi mākoņu risinājumi, jo arī savienojoties caur Bluetooth, nevarēja tā vienkārši no iPhone vai Mac nosūtīt elektroniskā formāta grāmatu. Failu pārsūtīšana man neizdevās arī pretējā virzienā, proti, no MatePad Paper uz Apple ierīcēm. Tās savienojās, bet sūtīšanas laikā radās kļūda.

Vismaz veicot testu ar Windows datoru, izdevās no tā nosūtīt failus uz planšetdatoru. Tiesa, to tāpat nevarēja darīt vienkārši iekopējot kādā MatePad Paper mapē, bet nācās sūtīt dokumentu uz Bluetooth ierīci, kas savienota ar datoru, attiecīgi izvēloties konkrēto iekārtu. Attiecīgi viss nav tik traki, kā sākuma šķita, un ikdienā to būs ērtāk darbināt ar Windows datoru, ne Apple.

Šajā reizē izlīdzējos ar “lēto” versiju jeb nosūtīju to uz savu e-pastu. Katrā ziņā nostrādāja. Tāpat nebija iespējams izmantot tiešsaistes grāmatu ieguves servisu, jo tas nedarbojas Latvijā… Līdz ar to paliku ar nedaudz garu degunu, lai veiktu adekvātāku testu.

Tad atkal nākamais “bet”, ka šis planšetdators nepiedāvā horizontālo ekrāna skatīšanās režīmu, līdz ar to tas vienmēr būs jālieto vertikāli. Vienīgi tas reaģēs uz ekrānu pagriešanu pa 180 grādiem, ierīci apgriežot kājām gaisā. Tas nozīmē, ka grāmatu lasīšana vienmēr būs šādā stāvoklī, un lappuse būs diezgan liela. Zinu, ka konkurentu planšetdatoros horizontālā skatā var redzēt, piemēram, pilnu divu lappušu atvērumu. Šeit var sākt salīdzināt praktisko pielietojumu arī ar Kindle, kuru mazāka izmēra dēļ, iespējams, varētu būt vieglāk turēt, bet varbūt tā ir tīri katra lietotāja individuālā pieredze.

Un trešā lieta ir atsvaidzes ātrums, ko noteikti varēs redzēt uz aci. Gan ritinot tekstu no augšas uz leju, gan pāršķirot kādas digitālās grāmatas lappusi, tomēr tā ir elektroniskās tintes displeja specifika. YouTube video nebūs tie baudāmākie, jo nedaudz raustīties. Šo gan nevar tā izjust, kad notiek pierakstu veikšanu, līdz ar to šajā darbībā tas netraucēs. Jā, ekrāns ir melnbalts, līdz ar to pat tīri teorētiski baudīt kaut ko, kam būtu jābūt krāsainam, īsti nebūs opcija. Tomēr MatePad Paper to spēs izdarīt. Šeit tāds fundamentālais jautājums starp jēgu un sniegto funkcionalitāti no Huawei.

Par pierakstu veikšanu gan nav sūdzību, jo tur neliela aizture būs jūtama tieši saistībā ar M-Pencil 26 ms aizturi. Es gan apgalvošu, ka tas nav izšķirošs faktors, un pierakstus varēja veikt ļoti labi. Protams, tie nebūs tik kaligrāfiski, kā uz papīra, tomēr veikt dažādas atzīmes un rakstīt salasāmu tekstu, varēs veikt kvalitatīvi. Tāpat Huawei padomājis par to, lai jebkurā brīdī varētu veikt ērtus pierakstus lapā, kuru skatās lietotājs. To varēs panākt, lietojot digitālo zīmuli un pevelkot no augšējā labā stūra uz leju, pēc tam izvēloties opciju Anotēt. Katrs šāds pierakstu veids saglabāsies pašā planšetdatorā.

Man vēl bija jāpierod pie tā, ka arī ievade ir ar nelielu aizkavēšanos, nereaģējot uz konkrētās zīmes spiedienu nekavējoties. Tomēr kā liecina novērojumi, ievadot, piemēram, e-pasta lietotājvārdu un paroli, pat ar vizuālu aizkavēšanos, visi simboli tika atpazīti ļoti precīzi. Līdz ar to kļūda bija tā, ka es nospiedu nepareizi nevis MatePad Paper strādāja par lēnu. Par šo gan gribas uzslavēt Huawei, ka no darbības viedokļa planšetdators ir spējīgs uztvert pareizos spiedienus.

Pamēģināju arī vienu noderīgu lietu, kas ir digitālā rokraksta pārveide par tekstu, ko pēc tam izmantot dažādos dokumentos vai e-pastā (objektīvi jāvērtē arī rokraksta kvalitāte un salasāmība), tad ar latvisko tekstu man diez ko neveicās, un to variet redzēt bildēs. Labāka situācija bija ar angļu valodu, kur mazo teksta piemēru pārveidoja tīri labi. Pēc tam šo pārveidi var iekopēt gan kādā dokumentā, gan e-pastā vai attēlā. Domāju, ka piestrādājot pie sava rokraksta salasāmības, tas noteikti uzlabotu šo pārveidi, taču izskatās, ka latviešu valodas atpazīšana MatePad Paper tiešām būs izaicinājums.

Papildu šīm lietām, Huawei piedāvā izmantot savu programmu WPS Office, kas līdzinās Microsoft Office, ar kuras palīdzību var apstrādāt Word, Excel un PDF formāta dokumentus vai darboties ar sevis izveidotajām piezīmēm, tās dažādi papildinot. Interesanti, ka šeit Huawei arī līdzinās reMarkable, jo abi piedāvā iespēju abonēt papildu iespējas dokumentu apstrādei, lai no gala patērētāja iegūtu vēl kādus ienākumus. MatePad Paper varēs papildināt ar citām lietotnēm no AppGallery, taču šobrīd tās ir tikai dažas, kas vairāk palīdzēs ar lasīšanu, ziņu iegūšanu vai tulkošanu. Cerams, ka nākotnē to klāsts palielināsies. Interneta lietošanai, par ko jau esmu minējis tekstā, protams, būs pieejams pārlūks.

Pirkstu nospieduma lasītājs arī darbojās optimāli, vienīgi pietrūkst kāds indikators ekrāna augšējā daļā, lai saprastu, vai tas nostrādāja vai nē, jo tas vairāk jūtams tikai tad, ja ekrāns tiek atbloķēts. Bet kā jau minēju, tas notiek ar aizturi, līdz ar to rada nelielu mulsumu, tomēr biometriskā autentifikācija darbojās labi. Domāju, ka daļai patiks tas, ka Huawei nodrošina interfeisa valodu latviešu valodā, tāpat kā Android operētājsistēma.

Nobeigumā

Šī iekārta bija tā, kura mani visvairāk uzrunāja Stambulā notiekošajā prezentācijā, līdz ar to esmu ļoti priecīgs, ka man to izdevās notestēt un iegūt savā īpašumā. Tomēr gaidītais pozitīvais satraukums diezgan ātri noplauka, bet domāju tas tāpēc, ka tā ir ierīce ar eletroniskās tintes jeb E-Ink displeju. Kā arī es esmu pārāk dziļi Apple ekosistēmā, līdz ar to nevajag domāt, ka šī iekārta nav lietojama, bet pie tās ir jāpierod.

Man gribas atzīmēt, ka noteikti daļai cilvēku, gan jau tiem grāmatu tārpiem un tiem, kuri grib mēģināt digitālos pierakstus, MatePad Paper lieliski noderēs. Tam būs gan laba baterija, gan komplektā jau uzreiz nāks digitālais irbulis, kā arī ekrānu varēs saredzēt pat visspožākajā saulē, ko nevar teikt par LED un OLED ekrāniem. Līdz ar to tam ir sava vieta visā tirgū, tomēr tā būs ļoti specifiska un šaura.

Kaut arī iespējas ir plašas, ne tikai lasot, bet arī apstrādājot dokumentus, es tomēr palikšu pie tā, ka šī ierīce ir lieliski piemērota lasīšanai un rokraksta imitācijai, pārējās lietas labāk atstājot plūdenākiem displejiem un citu zīmolu planšetdatoriem.

MatePad Paper tiešais konkurents būs reMarkable 2 digitālā piezīmju ierīce, es pat teiktu, ka divi dvīņi, kā arī konkurentos gribas pieskaitīt Amazon Kindle. Pats svarīgākais beigu beigās ir cena. Huawei MatePad Paper planšetdators ar elektroniskās tintes displeju maksās 499 EUR, un tas būs jau ar iekļautu otrās paaudzes M-Pencil digitālo zīmuli. Melno apvalku vajadzēs iegādāties atsevišķi. Salīdzinājumam reMarkable 2 pilnais komplekts (ierīce + vāciņš + irbulis) maksā 457 EUR, tā kā Huawei ir nedaudz dārgāks, un abus produktus var vērtēt kā pietiekami dārgus.

Dienas grauds

vara bungas: Vēl viens sakarīgs rezerves kaptenis Grigorijs Tamars (IL) ar interesantu priekšlikumu kā izglābt azoviešus no gūsta.

Izvēle vēlēšanās 2022

Ne pārāk sen tviterī paziņoju, ka par šī brīža valdošajā koalīcijā esošajām partijām nebalsošu. Pamatojums bija Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas ļauj cirst vēl tievākus kokus. Pastāstīšu mazliet plašāk. Es nezinu, kā būtu, ja šī būtu vienīgā MK nejēdzība, ar ko nācies saskarties pēdējo gadu laikā. Bija zinātnē balstīti stiprgripas ierobežojumi, tagad ir bažas parRead More »Izvēle vēlēšanās 2022

Kāpēc es nopirku ļoti vecu Olympus

Dienas grauds

vara bungas: Lieki teikt, ka RU analītiķus šobrīd nežēlīgi plēš gāzes – A) sauszemes militārais tranzīts uz Karaļaučiem nenotiek jau sen B) jūras/gaisa militārais tranzīts uz/no Karaļaučiem apdraudēts. Briest casus belli, bet EE aizsardzības ministram absolūta taisnība – FI un SE iestājoties NATO situācija Baltijas jūras reģionā mainīsies kardināli.

[..] Как отметил Певкур, интеграция ракетной обороны Финляндии и Эстонии позволит закрыть Финский залив для российских военных кораблей. [..]

avots

Orbans un Erdogans var prasīt puskaralisti un Putina jaunāko meitu. Dabūs.

Samsung atklāj līdz šim daudzpusīgākos viedtālruņus – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4

Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā

Samsung jauno ierīču Baltijas prezentācija – Aleksandrs Smirnovs, product trainer Samsung Electronics Baltics

Samsung šodien iepazīstināja ar nākamās paaudzes salokāmajiem viedtālruņiem – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4. Abiem ierīču modeļiem ir uzlabota lietotāju izmantošanas pieredze, vēl jaudīgāka veiktspēja, kā arī brīnišķīgs dizains un mūsdienīgas krāsas. Salokāmie viedtālruņi nu jau ceturtajā paaudzē ir papildināti ar plašām, līdz šim neredzētām funkcijām, kas optimizē ikdienā veicamo darbu izpildi.

“Pateicoties nemainīgam fokusam un mūsu vadošajai pozīcijai inovatīvu viedtālruņu nozarē, cilvēku interese par salokāmajiem telefoniem turpina augt – pagājušajā gadā Baltijas tirgū salokāmo telefonu pārdošanas rezultāti par 30% pārspēja priekšgājēja Galaxy Note sērijas pārdošanas apjomus”, stāsta Jurijs Bušmaks, Samsung MX (Mobile eXperience) produktu un mārketinga nodaļas vadītājs Baltijā. “Sadarbojamies un turpināsim sadarbību ar pasaules līmeņa partneriem, lai radītu salokāmos viedtālruņus, kas atbilst mūsu dinamiskāko un prasīgāko lietotāju vajadzībām”.

Galaxy Flip4 viedtālruņiem ir uzlabota kamera, jaudīgāks akumulators un paplašinātas personalizācijas iespējas, vienlaikus saglabājot telefona kompakto dizainu. Savukārt Galaxy Fold4 lietotājiem sniedz līdz šim plašāko viedtālruņu lietošanas pieredzi – ierīcei ir datoram līdzīgas vairākuzdevumu funkcijas, kā arī uzlabota kameras tehnoloģija un jaudīgi procesori.

Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā Samsung atklāj līdz šim daudzpusīgākos viedtālruņus – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4 Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā

Galaxy Flip4 – daudzpusīga ierīce satura veidotājiem

Salokot Flip4 viedtālruni, tiek aktivizēta FlexCam funkcija, ar kuru iespējams uzņemt brīvroku video un pašportretus dažādos leņķos, turklāt tagad šo funkciju var izmantot arī mobilajās lietotnēs. Pateicoties Samsung sadarbībai ar Meta, FlexCam ir optimizēts izmantošanai populārākajās sociālo tīklu platformās – Instagram, WhatsApp un Facebook. Viedtālrunis ir īpaši piemērots satura veidotājiem un video blogeriem. Lietotāji var uzņemt pašportretus portera režīmā un redzēt fotoattēlu priekšskatījumu, izmantojot Quick Shot funkciju. Ar modernizētu kameru, kurā ierīkots par 65% spilgtāks sensors un kuru darbina Snapdragon® 8+ Gen 1 mobilā platforma, fotoattēli un video būs skaidri kā dienā, tā naktī.

Flip4 ir izstrādāts tā, lai tas pilnvērtīgi darbotos brīvroku režīmā, pat neatverot tālruni. Veic zvanus, atbildi uz īsziņām, atver automašīnuun izmanto SmartThings Scene uz telefona priekšējā ekrāna. Ar paplašināto 3700 mAh akumulatoru un īpaši ātro uzlādi, Galaxy Flip4 akumulatoru var uzlādēt no 0% līdz 50% aptuveni 30 minūšu laikā.

Viedtālruņi izceļas ar izsmalcinātu dizainu – plānākām eņģēm locījuma vietā, kontrastējošu korpusa stiklu un spīdīgiem metāla rāmjiem. Lietotāji var pilnībā personalizēt Flip4 ierīci gan uz priekšējā, gan galvenā ekrāna, pielāgojot burtveidolus, ikonas un dizainu. Uz priekšējā ekrāna iespējams uzlikt arī jauna dizaina pulksteņa ciparnīcu, nomainīt fona attēlu un pat ievietot video.

Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā Samsung atklāj līdz šim daudzpusīgākos viedtālruņus – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4 Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā

Galaxy Fold4 – jaudīga vairākuzdevumu ierīce produktīvam darbam

Samsung jaudīgākais viedtālrunis, Galaxy Fold4, ir rezultāts uzņēmuma ilgstošam darbam inovatīvu risinājumu izstrādē. Tā ir pirmā Samsung mobilā ierīce ar Android 12L operētājsistēmu – īpašu, Google izstrādātu Android versiju salokāmajiem ekrāniem. Ierīce darbojas pilnvērtīgi visos režīmos, arī tad, kad viedtālrunis ir atvērts, aizvērts vai Flex režīmā.

Fold4 uzdevumu joslai ir datoram līdzīgs izkārtojums, lai iecienītākajām lietotnēm varētu piekļūt ātri un ērti. Vairāku uzdevumu veikšana vienlaikus ir kļuvusi intuitīvāka, pateicoties jaunām kustību un žestu funkcijām, kas ļauj kontrolēt funkcijas telefonā. Ātri un ērti pārslēdzies no pilnekrāna lietotnes uz uznirstošajiem ekrāniem vai sadali ekrānu uz pusēm, vienlaicīgi veicot vairākas darbības.

Google lietotnes, tostarp Chrome un Gmail, atbalsta drag-and-drop funkciju, ļaujot ātri nokopēt un ielīmēt saites, fotoattēlus un citu saturu no vienas lietotnes otrā. Microsoft pilnais Office komplekts un Outlook izmanto salokāmā ekrāna priekšrocības, nodrošinot ētrākus veidus, kā paveikt darbus ātrāk un efektīvāk. Tagad ir pieejams arī S Pen viedais irbulis, kas ļauj zīmēt un veikt pierakstus. To var ērti uzglabāt atsevišķā irbuļa futlārī.

Samsung atklāj līdz šim daudzpusīgākos viedtālruņus – Galaxy Flip4 un Galaxy Fold4

Ierīcē ir pieejami dažādi kameras režīmi, kas pielāgoti unikālajai telefona formai, lai uzlabotu fotoattēlu un video uzņemšanas ērtību. Galaxy Fold4 uzņem satriecošus fotoattēlus un video ar 50MP platleņķa un 30x Space Zoom objektīviem. Lielāks pikseļu izmērs, par 23% spilgtāks sensors un uzlabota apstrādes jauda ļauj lietotājiem uzņemt skaidrus attēlus pat naktī.

Pateicoties 7,6 collu galvenajam ekrānam, saturs telefona ekrānā izskatās vēl iespaidīgāks. Sociālo tīklu lietotnes, piemēram, Facebook, ir optimizētas lietošanai uz lielā telefona ekrāna. Ierīci var kontrolēt ar jauno Flex Mode Touchpad, kas ļauj apturēt, attīt un atskaņot videoklipus, kā arī pietuvināt vai attālināt foto, kamēr ierīce ir Flex režīmā. Datorspēles ir ātrākas, pateicoties jaudīgajai Snapdragon® 8+ Gen 1 mobilajai platformai un īpaši ātrajam 5G interneta pieslēgumam.

Samsung jauno ierīču prezentācija 5. augustā

Fold4 ir plānākas eņģes, šaurāki rāmji, mazāks svars un platāks ekrāns, kas nodrošina vienkāršāku un ērtāku telefona lietošanu. Ar Armor alumīnija rāmjiem un eņģes pārsegu, kā arī ekskluzīvo Corning® Gorilla® Glass Victus®+ pārklājumu, Flip4 un Fold4 ir visu laiku izturīgākie Samsung salokāmie telefoni. Galvenā ekrāna izturība ir uzlabota, optimizējot slāņu struktūru, kas palīdz samazināt ārējo triecienu radītos bojājumus. Turklāt abi telefoni ir aprīkoti ar IPX ūdensizturību, tāpēc lietotāji var nesatraukties, ja ierīci gadās saslapināt.

Presentation of Baltic Samsung Galaxy Fold4 and Flip4

Google iesūdz tiesā Sonos par tās patentu zagšanu

Google un Sonos turpina jau divus gadus notiekošo savstarpējo cīņu par neatbilstošu patentu izmantošanu un viena otra uzņēmuma risinājumu zagšanu.

Google vērsusies tiesā pret Sonos saistībā ar septiņu patentu pārkāpšanu, un tie ir saistīti ar bezvadu uzlādi, kā arī vairāku skaļruņu lietošanu, un kurš no vairākiem skaļruņiem atpazīs balss ievadi. Kā norāda Google, tad uzņēmums šādā veidā vēlas pasargāt savas tehnoloģijas, un ka Sonos ir sācis agresīvu un nomelnojošu kampaņu pret Google.

Sonos atkal ir pretējs viedoklis, jo jau no 2020. gada zīmols ir iesniedzis vairākas prasības tiesā pret Google, kas ir nozagusi viņu patentus. Savulaik abi uzņēmumi sadarbojušies, lai Google servisi darbotos Sonos skaļruņos, bet šīs sadarbības laikā Google esot nozagusi vairāku skaļruņu savienošanas tehnoloģiju, ko radījis Sonos. Šis uzņēmums savu pozīciju un cīņu pret Google skaidro ar vēlmi stāties pretī monopola situācija un Google paņēmieniem “apēst” mazākos konkurentus.

Pagaidām šajās attiecībās nedaudz labāk veicas Sonos, jo šī gada janvārī ASV tiesa tomēr apstiprināja spriedumu, kas bija labvēlīgs Sonos, un atzina Google pārkāpumus Sonos patentu izmantošanā. Redzēsim, kā atrisināsies šī situācija, bet pagaidām nav dzirdēts, ka Sonos skaļruņiem būtu liegta Google Assistant balss vadība.

Piepūšamā laiva “Mango Kaboat 420”

“Mango Kaboat 420” ir īpaša veida piepūšamā kajaks, kurš ir gan piepūšamā airu laiva, gan izmantojams kā motorlaiva. To var izmantot kā parastu kajaku, vienkārši airējot jebkurā vietā-  ezerā , upē vai jūrā. Tas lieliski darbojas arī ar nelielu elektrisko […]

Kalētu iela 10a

Kalētu iela 10a .Another historical and charming, this time still inhabited (although part of the building seems rather shabby) apartment house. The Functionalism building looks built in 1930ies.            

BUY PHOTOS

INTERACTIVE MAP OF PHOTORIGA.COM PLACES

 
Legends%2BPhotoRiga1.jpg

Nedēļas lasītākās ziņas (1. – 7. augusts 2022.)

Nedēļas lasītākās, svarīgākās un interesantākās ziņas.

Ikviens Latvijas iedzīvotājs aicināts piedalīties īsta Ginesa rekorda uzstādīšanā šosvētdien

Svētdien, 7. augustā, Latvijas akupresūras produktu ražotājs Pranamat ECO Lucavsalā rīkos lielāko akupresūras masāžas nodarbību pasaulē, ko oficiāli fiksēs kā Ginesa rekordu. Bez maksas piedalīties pasākumā un kļūt par daļu no rekorda varēs ikviens interesents. Lasīt vairāk.

Ukrainas bruņotie spēki ar nezināmas munīcijas palīdzību iznīcināja ienaidnieka bruņumašīnas (Video)

Ukraine Weapons Tracker Twiter kontā nopublicēts video, kurā redzams – kā pār Krievijas kara tehniku pārlido nezināms objekts. Pēc tuvošanās mērķim pietiekamā attālumā tas aktivizēja munīciju, kas iznīcināja ienaidnieku. Tostarp neatpazītais objekts turpināja savu lidojumu. Lasīt vairāk.

5 izplatītākās kļūdas, fotografējot ar viedtālruni

Ja fotografējot ar telefonu neizdodas iemūžināt kadrus tā, kā esat paredzējuši, ir vērts izvērtēt, vai darāt to pareizi. Profesionāla cilvēku, portretu un dzīves notikumu fotogrāfe Dagne Puncule dalās ar biežāk pieļautajām kļūdām, uzņemot ikdienas fotogrāfijas. No tām var viegli izvairīties, ievērojot pāris vienkāršus noteikumus, kas uzlabos attēla kvalitāti uzņemšanas brīdī un vēlāk – to rediģējot. Lasīt vairāk.

Pirmais video ar ASV noslēpumainākā drona Phoenix Ghost pielietošanu kaujā

Telegram kanālā Operativno ZSU ir nopublicēts pirmais video par ASV noslēpumainākā drona Phoenix Ghost pielietošanu kaujā. Kamikadzes drons izstrādāts speciāli Ukrainas Bruņotajiem spēkiem, lai gan bezpilota lidaparātu sāka izstrādāt jau pirms 2022. gada 24. februāra. ASV iepriekš nodeva bruņotajiem spēkiem 120 ierīces, bet jaunās militārās palīdzības ietvaros Ukrainas Bruņotie spēki saņems vēl 580 bezpilota lidaparātus. Lasīt vairāk.

Irāna palielina trieciendronu eksportu un, iespējams, jau ir nosūtījusi bezpilota lidaparātus uz Krieviju

Informācija, ka Krievija varētu iegādāties Shahed dronus, parādījās pirms dažām nedēļām. Amerikas izlūkdienesti paziņoja, ka Krievijas delegācija Irānu apmeklējusi vismaz divas reizes, lai iegūtu informāciju par bezpilota lidaparāta spējām vēl pirms Vladimira Putina apmeklējuma Teherānā. Lasīt vairāk.

Lai veiktu uzbrukumu Armēnijas armijai Kalnu Karabahā, Azerbaidžāna izmantoja kaujas dronu Bayraktar TB2 (Video)

Starp Azerbaidžānu un Armēniju atkal sāk pieaugt spriedze. Valstis viena otru apsūdz par apšaudēm, bet Azerbaidžāna pielietojusi bezpilota lidaparātu TB2. Lasīt vairāk.

Jaunāko Krievijas Tornado-S raķešu vadības blokos tika atrastas mikroshēmas no AliExpress veikaliem

Raķetēs 9M544, kas paredzētas Krievijas reaktīvajai zalvjuguns sistēmai Tornado-S, izmanto patērētāju līmeņa komponentus, ko tirgo AliExpress. Lasīt vairāk.

Zeme pēkšņi ir sākusi griezties ātrāk. Ar ko tas draud?

Saskaņā ar TimeAndDate datiem, mūsu planēta ir uzstādījusi rekordu, veicot vienu rotāciju ātrāk nekā visā šādas izsekošanas vēsturē. Trešdien, 29. jūnijā, Zeme veica vienu apgriezienu ap savu asi par 1,59 milisekundēm ātrāk nekā 24 stundās. Lasīt vairāk.

Īlons Masks dod mājienu, ka varētu izveidot pats savu sociālo mediju platformu

Ievērojamu uzmanību šajā vasarā bija piesaistījis Īlona Maska lēmums iegādāties “Twitter”. Diemžēl nekas dižs no šī darījuma nesanāca, jo Masks aizdomās par viltus profilu lielo īpatsvaru darījumu pārtrauca, kā rezultātā oktobrī stāsies tiesas priekšā. Kā šis tiesas process beigsies, vēl ir uz jautājuma zīmes, taču, ja nekas nesaies kā paredzēts, Maskam, šķiet, ir alternatīva – sava sociālā platforma, kurai jau ir domēns – x.com.

https://t.co/bOUOejO16Y

— Elon Musk (@elonmusk) August 10, 2022

Tas varētu liecināt par to, ka, ja pat “Twitter” darījums neizdotos, Masks joprojām būtu gatavs iesaistīties sociālas platformas izveidē. Šajā gadījumā tā būtu pavisam jauna sociālā platforma, kuras domēns x.com arī neizsaka neko daudz.

Vienlaikus zināms, ka šis domēns jau labu laiku pieder Maskam. x.com sākotnēji bija tiešsaistes banka, kuru Masks līdzradīja 1999. gadā. Pēc tam uzņēmums apvienojās ar citu maksājumu sistēmu un kļuva par “PayPal”, ko “eBay” 2002. gadā iegādājās par 1,5 miljardiem ASV dolāru. 2017. gadā Masks šo domēnu atpirka no “PayPal”, taču aktīvi šajā vietnē nav darbojies. Precīzāk, atverot x.com mājaslapu, viss, ko redzi, ir x burtiņš lapas kreisajā stūrī.

Ja Masks tik tiešām apsver ideju par šo mājaslapu, tad varētu būt dažas versijas, ko tā varētu piedāvāt. Masks ir daudz runājis par vārda brīvību un satura ierobežojumiem. Līdz ar to šī vietne varētu kalpot kā vieta, kur ikviens var brīvi izteikties. Tomēr pagaidām šie vēl ir minējumi, un kaut kas skaidrāks varētu tapt pēc šī tiesas procesa, kas sāksies 17. oktobrī.

Jaunie iPhone 14, iespējams, ka netiks pie lielākas atmiņas

Pagaidām nav precīzi zināms datums, kad Apple šogad izlaidīs savu jauno iPhone sēriju. Tiek sagaidīts, ka tas būs septembra vidū. Nu jau kādu laiku, kā jau ierasts pirms vairuma gaidāmo tehnoloģiju, internetā tiek plaši diskutēts par funkcijām un uzlabojumiem, ko sagaidīt no jaunajām ierīcēm.

Šobrīd tiek diskutēts, ka jaunie iPhone šogad varētu nesaņemt lielākas krātuves. Kā analītiķis Džefs Pu norāda MacRumors, iPhone 14 Pro versijas sekos pašreizējo iPhone līderpozīcijām ar 128 GB, 256 GB, 512 GB un 1TB krātuves iespējām.

Šķistu nedaudz dīvaini, ja ražotājs būtu izlēmis nepalielināt atmiņas apjomus. Laika gaitā, palielinoties krātuves apjomam, kas vidēji lietotājam nepieciešams, ir ievērojami samazinājusies cena par vienu krātuves GB. Piemēram, iPhone X pirms 5 gadiem bija pieejams tikai ar 64 GB vai 256 GB iekšējo krātuvi.

Pēdējos gados ir ievērojami uzlabojušies arī dažādi mākoņu pakalpojumi. Tie ļauj ierīces sinhronizēt ar mākoni un automātiski glabāt dažādus datus mākonī, lai tie lieki neaizņemtu vietu ierīcēs. Laikam ejot, arī šie pakalpojumi par 1GB ir palikuši lētāki un pieejamāki kā agrāk.

Papildus tam pavisam, nesen analītiķis Ming-Chi Kuo sacīja, ka iPhone 14 modeļiem varētu pieaugt cenas. Precīzas cenas, protams nav atklātas un oficiāli paziņotas, taču analītiķis min, ka visa iPhone 14 līnijas vidējā pārdošanas cena, ieskaitot zemākas klases modeļus, kopumā pieaugs par aptuveni 15%.

The post Jaunie iPhone 14, iespējams, ka netiks pie lielākas atmiņas appeared first on notepad.lv.

scary coloring pages to print

d21615f69af2994364170d7ff0f04c78.jpg
Scary Coloring Pages Witch Coloring Pages Scary Coloring Pages Halloween Coloring Book

032b548b8a1c69ce2ac9eb854573e895.jpg

03e89e7c86f14c29f4345f20d81ec498.jpg
Coloring Page Coloring Home Pages

0a8bde2a8ace85b2c0967a9c745c315c.jpg
Pennywise Coloring Pages Ideas With Printable Pdf Coloringfolder Com

b901b5c869c354f76840a4966018c4ba.jpg
Pin On Coloring

9e040c32ff3f765f45fe08abab6243c2.jpg
August 2011 Free Halloween Coloring Pages Pumpkin Coloring Pages Scary Halloween Coloring Pages

86be33b681b17fd6409bf973bbcef5a7.jpg
Scary Coloring Pages Best Coloring Pages For Kids Skull Coloring Pages Scary Coloring Pages Halloween Coloring Pages

0ecd94c86676202237a2fdc140ee472a.jpg
Free Coloring Pages

cce0dbd39066ba5503316b05f31c177e.jpg
Inspiration Image Of Scary Halloween Coloring Pages Entitlementtrap Com Free Halloween Coloring Pages Halloween Coloring Pages Halloween Coloring Pages Printable

b37e615316b4859b86b62a50f1ec2d53.jpg
Pin Page

279a6c0d6093551b00a5a0f579b413df.jpg
Free Printable Skull Coloring Pages For Kids Paginas Para Colorir Desenho Caveira Imagens De Halloween Para Colorir

1ea79310ac486817ae787742ddc1e752--colouring-sheets-coloring-books.jpg
Scary Coloring Pages Best Coloring Pages For Kids

f438e01c8edc0d65abc456f1ee255b15.jpg
Scary Coloring Pages Scary Coloring Pages Scary Drawings Skull Coloring Pages

b65e4364bbdbc2bf82ef17b89ff079ef.jpg
Free Printable Halloween Coloring Pages For Kids

9205757bf1a6d5eeca29e23b1573b0e8.jpg
Scary Coloring Pages 1 Monster Coloring Pages Halloween Coloring Pages Scary Coloring Pages

bd7079e32a0a53671334f4a20d9c86e5--skeleton-pumpkin-halloween-coloring-pages.jpg
Pin On Coloring Pages

1ac8ce82476b9835042c08d832fa39a2.jpg
Pin On Coloring Pages

fcefc48298ea3070091e14612f3ff83b.jpg
Nightmares Scary Coloring Book For Teenagers And Adults

032b548b8a1c69ce2ac9eb854573e895.jpg
Pin On Klasei

9b9afb68540e308fd3c01a93d6c2fb9c.jpg
Scary Horror Coloring Pages Bing Images Scary Coloring Pages Coloring Pages Halloween Coloring Pages

c7ec0da7419df39cd86ec53d6d8ef7ee.jpg
Zombie Pumpkin Zombie Coloring Page Halloween Coloring Pages Cartoon Coloring Pages Halloween Coloring Sheets

Miris ikoniskās Stīva Džobsa bītlenes dizaina autors

Gan Stīva Džobsa karstākie fani, gan cilvēki, kas nedaudz seko līdzi tehnoloģiju pasaule, atceras bijušā Apple izpilddirektora ikonisko stilu, ko izcēla melnā bītlene. Zināms, ka pagājušajā nedēļā mūžīgā mierā devies tās dizaina autors Issey Miyake.

Issey Miyake bija japāņu modes dizainers, kurš savulaik radīnis ne tikai melno bītleni, bet arī uzņēmuma Sony korporatīvās uniformas. Tiesa, tas notika jau tālajā 1981. gadā, un arī Stīvs Džobs bija palūdzis dizainerim izveidot šādas uniformas paraugu Apple darbiniekiem, tomēr ideja tika izsvilpta. Tā vietā Džobs sev pasūtīja melnās bītlenes, ar kurām uzstājās uzņēmuma produktu prezentācijās un valkāja ikdienā.

Kā norāda pieejamā informācija, tad šī apģērba gabalu skaits varētu būt sasniedzis aptuveni simtu. Pats Džobs izteicies, ka bītlenes izgatavotas un piegādātas tik daudz, ka tās pietiktu līdz mūžam galam. Ar vieglu satīru varu teikt, ka tā tas arī piepildījies. Džempera cena tajā laikā bija 175 dolāri, kas noteikti nav fast fashion atbilstoša cena, un norāda uz kvalitāti un zīmola vērtību. Stīvs Džobs, velkot viena veida apģērbu, atviegloja sev izvēli uz to, ko valkāt korporatīvajā vidē.

Avots: Grailed. Uzņēmuma Sony forma 1981. gadā.

Melnās bītlenes pārdošanas apjomi pieauga drīz pēc Džobsa nāves, un tirdzniecībā tās bija pieejamas vēl līdz 2017. gadam. Pagājušajā gadā tirdzniecībā nonāca pārveidota versija, kuras cena ir 270 dolāru. Arī šobrīd dažādu uzņēmumu vadītāju publiskajos tēlos varam novērot šādu vienā stilā ieturētu apģērbu, un kā zināms, par gaumi nestrīdas.

Nedaudz vēstures faktu. Parakājos internetā.

Meklējos internetā, lai atrastu ko tādu no vēstures faktiem, ko var vispirms jau izlasīt. Ar YouTube's klipiņu skatīšanos šoreiz nebiju mierā. Par Latvijas teritorijas vēsturi noteikti. Tad nu tagad tas, ko uzraku. Pieejama informācija, var teikt - oficiāla zināmā mērā. Bet tomēr paplašina zināšanu un pārdomu loku.

1. Laikam jau pirmais oficiāli apstiprinātais emigrācijas vilnis, kurš mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošos aizveda svešumā, bija zemgaļu aiziešana uz mūsdienu Lietuvas teritoriju. Tas pieminēts divus zemgaļiem veltītajos rakstiņos - wikipēdijā un Nacionālajā enciklopēdijā

2. Tēma par lībiešu vadoni Kaupo mani arī ieinteresēja. Galu galā ilgi tika vēsturiskos nostāstos teikts, ka Kaupo - nodevējs, kurš pieslējās Ordenim un kristietībai. Par Kaupo atrasto rakstu vidū izdalīju divus - Wikipēdijas rakstu un LA.lv 2012.gada rakstu. Pārējie apmēram 'apmuļļāja" šajos rakstos teikto. Abos rakstos uzsvērts, ka par šo lībju vadoni saglabājusies maz informācijas. Wikipēdijas rakstā izskan pieņēmums, ka Kaupo pārgāja kristietībā un sāka "čupoties" ar ieklīdušajiem kristiešiem, jo esot tos uztvēris kā neizbēgamu klātbūtni, kura būs nu uz ilgu laiku. Tobiš, sapratis pienākušās realitātes neizbēgamību. Nezinu - piekrist vai nē, bet arī man šāda varbūtība ienāca prātā. Varbūtība, kuru nevar ne apstiprināt ne noliegt dotajā zināšanu esībā.

3. Nu nebija latviešu strēlnieki kopumā visi ļoti balti un pūkaini. Iesaku divus rakstus - Wikipēdijas rakstu un Nacionālās enciklopēdijas rakstu. Nu ļoti liela streļķu daļa stipri palīdzēja boļševikiem tikt pie varas un tur nostiprināties. Ieskaitot pretboļševiku dumpju apspriešanu. 

Diezgan neērts vēstures fakts, vai ne? It kā slēpts netiek, bet izvēle virzās un paklusēšanas virzienu.

Bet, atkāpei, - vēsture ir vēsture. Jāpieņem tāda, kāda nu ir. Izmainīt vienalga sen vairs neko nevar. Varbūt uzņemties par to ko līdzīgu tautas lidzatbildībai? Streļķu rindās taču nebija valstsvīru, vienkārši strādnieku un zemnieku puiši. Un, jau kuro reizi, izsaku tik pieļāvumu, ne galēju spriedumu.

dating a taller woman reddit

Make a Free Online Dating Site Profile. Ad Create an Online Dating Profile for Free.

0971306e2957a57d78118d1ea4b9f234.jpg
Tall Women Are Men Attracted Or Intimidated Tall Women Tall Girl Fashion Outfits Tall Women Fashion

Hes 55 and his ex-wife.

b963ba9f53df96ea4f667b604de7ab59.jpg

. To be honest it can be such a buzzkill to answer that question to women. Another person doesnt think its so different than dating foot shorter than him. Ad Singles on Paid Sites are Also on POF.

Try any site 100 free. Im fun to be with. Dating Taller Women Reddit Beur Fm Rencontre Site De Rencontre Pour Ado 71 Promi Single Frauen 2014 Flirten Wie Wie Flirten Verliebte Frauen Rencontres Montauban.

Hes 55 and she was 62. This guy is married to a woman a couple of inches taller than him. Only Pay When You Want More Features.

Start Matching and Chatting with Like-minded Singles Immediately. When it comes to online dating my least favorite question to answer is about my height. I am a 5 foot 7 male.

Like and subscribe if you want to see more videos like thisFrom rAsk_Men. Dating Taller Women Reddit. Find Quality Singles in Your Area and Start Dating.

Comment down below your thoughts and advice. 100s of Potential Matches Upon Signup. Below are the best gay dating sites and apps on the market as tested and rated by Dating A Taller Woman Reddit our dating experts.

The websites below were selected as the top choices for gay men seeking bi or gay singles for relationships casual hookups and more. On average no at her height and yes. This Reddit user dated a woman almost a foot taller than him.

Dating Taller Women Reddit - If you are looking for someone you can have fun with then our service is the best place for you. Dating Taller Women Reddit. Join the 3 million Active Users Online and Start Browsing Profiles Now.

Apparently the guy photographer cared more than the couple did. Dating Taller Women Reddit Single Frau Und Kinderwunsch Celle Bekanntschaften Mountainbike Singletrail Tirol Dates Francais Wie Flirten Reife Männer Renee Zellweger Dating History. Dating Taller Women Reddit - If you are looking for someone you can have fun with then our service is the best place for you.

Ad Local Like-minded Mature Singles. Why Pay - Join Free Today.

258b41d9fd75055a1a04be0d3680a98f.jpg
Pin On Makenzie Vega

81385da0416cc12c5a6e36593bf94e11.gif
Pin By Beth On Marvel Stan Lee Marvel Heroes Marvel Movies

c13aed3176327719e657259677e5ece6.jpg
She Is Tall But Her Sister Is Even Taller By Zaratustraelsabio On Deviantart Fit Women Tall Women Tall Girl

2439f48b3ed964990b42dc3d8f4f843d.jpg
Tall Alessandra Ambrosio Towering Short Assistant2 By Tallgirlfan On Deviantart

5c72a746294cc6eb93e4d6cfcfea9d5b.jpg
The Hypocrisy Of Women Not Wanting To Date Short Men Aba On Heightism Youtube Funny Pictures For Kids Funny Pictures Can T Stop Laughing Man Vs

1681dd559fccc7101d89c17f2a591c75.jpg
195cm Anastasia And 180cm Lucky Guy By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Girl Short Guy Tall Women Taller Girlfriend

56f1523f33988c0d6494b3782337efbe.jpg
The Height Difference Between Camila Cabello And Shawn Mendes Is Truly Amusing To See

9be555400575d98f5dfb0aabb1f507f7.jpg
Spotted This At A Bar Last Night Tall Girl Proble By Zaratustraelsabio Tall Women Tall Girl Short Guy Tall Girl

9a4d76815e4504f948d801d42c4c1bb2.jpg
Smooch 3 By Jacktheplow Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

02faf469d7a3f5b387ff661200440463.jpg
Skywarrior21 User Profile Deviantart

e9d2430e43063c9ee86a6894e329472e.jpg
42 Fresh Pics Packed To The Brim With Cool Tall Women Fashion Tall Girl Tall Girl Short Guy

e88c5296461ab7533f2a678cd9443e87.jpg
Pin Page

8cad4ba7cffbbc6ba456b12393f0155c.jpg
Women Give Short Shrift To Any Chap Under 6ft Two Thirds Of Women Consider Taller Men Sexier Than Their Smaller Rivals

95f26debc2b8df50bcd0ae64fa99614b.jpg
Why Shorter Men Should Go After Taller Women Tall Women Women Sophie Dahl

b963ba9f53df96ea4f667b604de7ab59.jpg
53 Female Celebrities Who Ve Been With Shorter Men Celebrities Female Cameron Diaz Cameron Diaz Pregnant

31f3d09c645cbc3071553bf74f86e609.jpg
199cm Leah By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Women Women Tall Girl Short Guy

cb7245ed1c6023b1ce3214b83ef080b9.jpg
Tall Girl Tiny Husband Beach By Lowerrider Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

28d487b538b983068f13a02ef4671231.png
Pin By Bznslady On Petite Women Wwe Raw Women Tall Girl Petite Women

2d603819ce08c9104ada8831ec266f73.jpg
Spotted This At A Bar Last Night Tall Girl Proble By Zaratustraelsabio On Deviantart Tall Women Tall Girl Tall Girl Short Guy

Tamiya-KV-2_part.1_unbox

 Tagad vēl ir jāpabeidz vēl viens Zvezda šērmanītis, bet pēc tam taisīšu šo Tamiya ražoto KV-2 tanku.

Modelis tika izdots 2021.gada beigās, bet reāli pie mums (es domāju Eiropā) tas bija pieejams 2022.gadā. Sākumā iznāca KV-1 tanks un uz šī bāzes Tamiya vēlāk izdeva KV-2 tanku. Šis tanks ļoti patīk manam dēlam, laikam torņa dēļ, tāpēc dābūju nopirkt un būs jātaisa :)

Nedaudz par pašu tanku. Kad 1939.gadā krievi sastapās ar labi nocietinātām somu armijas pozīcijām, viņi meklēja variantus, kā uz esošiem KV-1 tankiem uzlikt jaudīgāku lielgabalu. Cik es saprotu, visa apakša palika iepriekšējā, bet tikai tornis tika pārtaisīts, lai tajā varētu ielikt lielo 152mm lielgabalu. Un tā izmēra dēļ arī radās šis pazīstamais tanka torņa izskats.

Tanks tika ražots no 1940 līdz 1941.gadam un uzražoja tikai aptuveni 203-210 vienības (dažādos avotos dažādi dati). Tā kā tanks nebija perfekts, tad ātri tā ražošana tika pārtraukta. Tornis bija ļoti labs mērķis pretiniekam, bruņas bija 75mm un augšpusē tikai 30mm. Tāpat, ja var ticēt rakstītajam, tad tanku lādēt un šaut varēja tikai tad, kad tas stāvēja uz vietas. Citādi bija iespējams, ka detonē lādiņi, notiek eksplozijas. Tādēļ kaujas laukā tas it nemaz nederēja. Tomēr uzražotie tanki nelielā skaitā frontē bija līdz pat 1945.gadam.

Sākumā lielāk daļa tanku bija Baltijas militārajā apgabalā, pēc tam daļa tika nosūtīta uz Kijevas apgabalu. Ir nostāsts, ka pēc Vācijas iebrukuma viens KV-2 Lietuvā esot spējis noturēt pozīcijas 48 stundu garumā, pret vācu pārspēku. Tomēr daudzi tanki tika iznīcināti un daļu vācieši ieguva kā trofejas un izmantoja savā pusē.

Tanks bija 6.95m garš, 3.32m plats un 3.24m augsts. Svars 52 tonnas un komanda sastāvēja no 6 tankistiem. Dzinējs bija 12 cilindru dīzelis ar 600 zirgiem, kas tankam ļāva sasniegt līdz 34km/h. Ar vienu uzpildi darbības radiuss bija līdz 140km (citur minēts, ka līdz 200km, iespējams, tas domāts, ja brauc pa ceļu?). Tankam bruņojumā bija spēcīgais 152mm lielgabals un 2 ložmetējiem.

20220428_202711.jpg

20220428_202723.jpg

20220428_202734.jpg

20220428_202747.jpg

Instrukcija:

20220428_202817.jpg

20220428_202826.jpg

20220428_202834.jpg

20220428_202841.jpg

20220428_202846.jpg

20220428_202900.jpg

20220428_202908.jpg

Kā parasti līdzi nāk arī neliels tanka apraksts un krāsojumu paraugs:

20220428_202924.jpg

20220428_202933.jpg

20220428_202942.jpg

20220428_202951.jpg

Dekāļi jeb uzlīmes:

20220428_203012.jpg

Mazs skaits caurspīdīgu detaļu, gumijas un tā saucamā trose (es nesaprotu, kādēļ Tamiya spītīgi turas pie šīs troses... kāpēc nevar to plastmasā atliet vai metāla iedot?):

20220428_203213.jpg

Apakšējā vanna būs jāsaliek no vairākām detaļām. Bet, tā kā tā ir Tamiya, tad domāju, ka problēmu nebūs un saliksies labi:

20220428_203224.jpg

Ķēdes izskatās identiskas KV-1 modelim:

20220428_203256.jpg

20220428_203306.jpg

Riteņi un citas detaļas arī izskatās identiskas:

20220428_203332.jpg

20220428_203344.jpg

20220428_203408.jpg

Tornis gan ir pilnīgi citāds, salīdzinot ar KV-1.

20220428_203434.jpg

20220428_203438.jpg

Kā jau Tamiya modeļiem ir pierasts, tad detaļas izskatās ļoti kvalitatīvi atlietas. Kā citi saka, tad pat 80tajos ražots Tamiya modelis būs kvalitatīvāks (domāts detaļu kvalitāte un salikšanas kvalitatē), nekā kāds lētais mūsdienu ražotājs. Bet protams, 80to gadu modelim detalizācija nebūs tāda, kā mūsdienu modeļiem. Vēl nesen skatījos viena vecāka kunga (modeļu fanāts no Austrālijas) video, kurā viņš stāstīja, kāpēc viņš nekad vairs nepirks Tamiya. Viņš atzīst, modeļi ir ļoti kvalitatīvi, viņam patīk. Bet tas neesot priekš viņa, jo pārāk viegli un ātri sanāk salikt. Viņam vajag izaicinājumu - viņš bija ielicis dažus ražotāju modeļus kā piemēru (tur bija Revell un Airfix) ar drausmīgas kvalitātes detaļām, kas visas ir jāslīpē, pēc tam saliekot kopā 10reiz jāmēra un tikai tad var līmēt kopā. Plus vēl tālāk špaktelēšana utt. Tas šim kungam patīk modelēšanas procesā :) Man savukārt patīk, ka var iztikt bez špaktelēšanas, tādēļ Tamiya man patīk.

Kad salikšu, tad būs interesanti salīdzināt ar esošo KV1 tanku. Un šobrīd doma ir, ka mēģināšu uztaisīt kā vācu tanku. Varbūt pat ar ziemas kamuflāžu. Redzēs, vai tas izdosies, jo nebūs viegli to realizēt.