nekur.lv

Es i ga zem!

Ieraudzīts sejgrāmatā

vara bungas: Interesants apkopojums par dažādu armiju zābaku tipiem, kas varētu būt noderīgs NBS modes vēsturniekiem nodrošinājuma speciālistiem, lai tie labāk orientētos ražotāju un zīmolu zīmolu pasaulē. No savas puses teikšu, ka gatavnieka zābakiem ir jābūt dārgiem un ievalkātiem. Dārgiem ne tādā nozīmē, ka tev jāmeklē pēc iespējas lielāku cenu, bet tādā, ka tas būtu dārgākais apģērba elements no tā ko vari atļauties. Piemēram, jaka par 150 euro un zābaki par 75 – neder, bet zābaki 150 un jaka 75  – ir OK. Tas atmakāsies.

UPD1 (pamatteksts aiz UPD1)

kolēģis “Rozā sivēns”, kurš rubī  tirgus fišku :) iesaka:

“…Nu kaut vai sākot ar to pašu LOWA. Vai Meindl. Tie netā puslīdz brīvi pieejami. Konkrētus modeļus nevarēšu ieteikt, jo tieši military nav mana joma.
Internets rokās un individuālas piemērotības loterija sākot no 190gbp/240eur+ mazumtirdzniecībā. No membrānām iesaku pameklēt ar eVent vai kādu no TORAY Dermizax versijām.

Iesaku pievērst uzmanību mazākiem vācu/itāļu ražotājiem/ Mīnuss gan tas, ka angliskajā interneta telpā pamaz atsauksmju būs.
Toties mani parsteidza Itāļu atbilde par brāķu procentu (kas klasiski apaviem ir 0,9-1,5% pat labiem ražotājiem) – mums nav tādu gadījumu (un izbrīns sejā par to, ka šāds jautājums vispār ir uzdots) …
Itāļiem gan iepirkums par mid ar gore-tex sākas no 150eur par min.1500 pāru partiju.. Salīdzinājumam – Bates ražotāja cena ir gandrīz 4x zemāka.

Cerams, ka vismaz kaut kad militāristi nāks pie prāta un tiešām sāks domāt, kas, pēc kāda principa un par cik tiek pirkts. Šobrīd viss darbojas pēc – ko mēs ātrāk varam dabūt, ko mēs esam pirkuši, ko mēs varāk varam nopirkt par pieejamo budžetu.. Vai arī ko mēs varam nopirkt no tiem foršajiem čaļiem, kas mums ir lieli draugi…. Sāpe ir, bet nebūs īstā vieta kur pļāpāt ar valsti saistītu institūciju iepirkumiem :) :)
Nu tas īsumā.”

 Australia

Since 2000, the Australian Army (as well as other its other Defence branches), primarily uses the Redback Terra Combat Boot as a replacement for the Vietnam War-era General Purpose combat boots. It was given a limited amount of tests in 1999, and was later distributed in 2000. Despite the boot’s general aptitude for the tasks which the ADF had first put it in place for, it still had major flaws. 90% of all negative feedback from soldiers was about its inappropriate sizing, having only 43 different sizes. Many also claimed that its sole could rot in worst case tropical circumstances.

Currently, development is underway to create a better boot. To address concerns, the Australian Army maintains a list of approved non-standard issue boots that can be worn by troops. Boots approved by the Chief of Army as at 25/6/11 include:

• ALTAMA 4156 or 4158 3LC Hot Weather
• Belleville M590 or M591 Hot Weather
• Bates 30501 Durashock desert
• Crossfire Peacekeeper plus
• DANNER Acadia Desert
• MEINDL Desert fox Safari
• LOWA Urban Desert
• GARMONT T8 Multi Terrain

Argentina

In the early 20th century, Argentine soldiers worn hobnail boots with leather gaiters as well as jackboots. The combat boots worn during the Falklands War came with durable stitched rubber soles which were stolen from dead Argentines by the British as they were preferred to the poorly made DMS (Direct Moulded Sole) boots. These boots continue to be worn today as well as the later pattern with “EA” stamped on the leg.

Belgium

Belgian combat boots are marked by the abbreviation “ABL” (Armée Belge / Belgisch Leger), i.e. “Belgian armed forces” in French and Dutch languages. The soles of Belgian combat boots have different markings, according to the soles manufacturers: Rugak, Rubex and Solidor (models of 1970-s). Leather uppers have markings of “GESKA” (“Geska” NV) or “ARWY NV“. Belgian Combats of the years 1970-90s come with stitched rubber soles. Later pattern made by Urban Body Protection International and come with British type “tyre tread” soles.

France

Combat boots of the French army are nicknamed “rangers” because of their similarity to the M 43 American model. Since the end of the world war 2, three models have been manufactured. The first model was based on the 1952 combat ankle-boots on which a leather high-top cuff with two buckles were added. It was made of sturdy but very stiff brown coloured cowhide leather. It was called “brodequin à jambière attenante Mle 1952″ and was widely distributed from 1956 on, in priority to airborne troops engaged in Algeria. In 1961, a simplified version was introduced, the boot and the leather cuff being made in one piece. In 1965 a new version of the 1961 model was introduced made of shined black grained leather more flexible than the original one. Their soles were of a direct molded type. In 1986 a transitory model with laces to the top and enhanced waterproofing was experimented under the designation “combat boots model F 2″ but was not adopted. The two first models had to be blackened with coloured grease and shoe polish. They were issued to French soldiers including Foreign legionnaires until the beginning of the 90s and then were kept in store in case of conflict. A lot of them have been released on the market after the gendarmerie dropped the territorial defense mission at the beginning of the 21st Century. A winter model, with laces to the top and a Gore-tex lining was introduced in 1998. The third and winter model are still in service in the French army but are progressively replaced in operation by more modern Meindl type boots.

Norway

The current combat boot used by the Norwegian armed forces is the M77, it was introduced in 1977 and is produced by Alfa Skofabrikk AS. The M77 boot took ten years to develop and strict requirements were set for weight, durability, water resistance, comfort, as well as having to be easy to maintain and good at resisting heat for quicker drying. The Norwegian army frequently test boots from other manufacturers, they have, however, not made any plans to change boots for their soldiers. The M77 boot has notches along the sole and in the heel made for the NATO issue skis used by the Norwegian Armed Forces. The bindings for these skis fit the M77 boots as well as the thick waterproof outer shoes they can be put in, and can be used for skis as well as snowshoes.

Sweden

The military started using boots in 1779. The current model is m/90 that is designed to be both comfortable and light as well as giving ankle support. They are part of the m/90 uniform system.

South Africa

The South African National Defence Force are issued brown combat boots with pimple print leather and stitched rubber soles. Paratroopers wear the same boots but tie them up in way to increase ankle support.

Spain

Spain has issued triple buckled boots manufactured by Segarra. Fully laced up boots became generic from 84-86, It seems that the 80s have been here thousand different types of boots … vibram sole or Panama, buckles and laces, eyelets or speedlace, etc., etc. However there were three known “models”, namely:

• Boot “regular” – which was the road with uniform instruction and campaign. Its sole thickness was respectable, and had a fixation tronillos. In principle, and unless “exclusives” was always, by default, the smooth soles fell into disuse over time, leaving only the model instruction and campaign.
• Boot “to walk” – which was basically and fundamentally, the same boot that used in the field, but with a twist differentiating remarkable: since a boot to wear on the street, and therefore, to walk on flat floor, the sole was quite thinner lacked tacos and was more “light” because it was a shoe for the soldier on the street “andase comfortable”, and was not recociesen feet … at least in summer. It was known more “vulgar” and floor light.
• Boot paratrooper – As its name suggests and defines, was a boot exclusive to paratrooper units. It lacked the issue triple bucksbuckes (for obvious reasons …. trying to jump in not providing the strings or winds bell parachute could get dangerously hooked on them), which was slightly higher than normal three buckles for, among other things, give the game shin-ankle-foot extra support, all of which reinforced toe and heel.

This would be the existing general approach in the late seventies and early eighties. For this reason, Segarra plunged into great problems of various kinds, preventing deliveries regularly meet and boots supply contract with the Ministry of Defense, which and given the situation, this eventually led to the closure of the same-had to find another alternative provider, serving as its choice on the industrial firm Imipiel. Except small details differentiating Imipiel boots were supplied, in principle, a carbon copy of the previous aesthetic Segarra, including the aspect of the sole although this was not screwed so much so that, at a distance, the simple observation of the same, gave the feeling of being wrong indeed be traditional Segarra. Unlike these, the bill turned out to be poorly made Imipiel boots, since it opened and took off with relative ease and in a short time, greatly shorten its life, a detail that was not lost on the charge-charge of the Ministry of Defense, responsible for assessing and managing this type of equipment.

An attempt to improve these boots, Imipiel, aesthetically similar to the old Segarra they replaced was withdrawing sole change their tacos and incorporating Panama type soles with idea to fix the problem of debonding as not liking the Ministry’s action raised-but accepting lesser circumstantially as parallel studies were initiated for the final adoption of a new model boot, and other new concept, being made primitiivo or original boot the current model of education and campaign, which, as is well known, has no triple buckles and full roped covering up the rod, as in a former paratrooper styled boot it were, having been several manufacturers of these boots, including Iturri and Vidal.

United Kingdom and Commonwealth

In late World War I, the standard Ammunition boots were replaced from 1917 to 1918 with the high-lacing calf-length Field Service Boots for service in the trenches to combat trench foot.

The British Army introduced the DMS (Direct Moulded Sole) ankle boot in 1958. This had a moulded plastic sole and was externally similar to the World War Two Ammo Boot. However, as the leather was of shoddy quality at best, the boots leaked and could not be made satisfactorily water-resistant. The low sideless tongue also allowed water to get in over the top of the foot. Once water had got into the boot, it would evaporate through the top of the boot but not through the plastic sole, thereby keeping the foot wet and accelerating trench-foot. Although mesh insoles were issued to combat this, they were themselves fragile and could lead to ‘burning’ of the sole of the foot, with the result that most soldiers used commercially available sports-shoe insoles instead. This type of boot continued in service until the mid-1980s, after its unsatisfactory characteristics became a matter of public concern owing to the severe cases of trench-foot incurred during the Falklands War. The DMS boot was worn with anklets or wind-around puttees.

The immediate successor of the DMS boot was the “Boot, Combat High” – or as the soldiers themselves described it, the Boot Cardboard Horrible. Basically little more than a toecapless DMS boot extended up to mid-calf length, it was scarcely better than its predecessor. Theoretically waterproofed, it was therefore sweaty and unpleasant, and could cause acute tendinitis. A MkII version was introduced to solve this, but found little favour. Its only real advantage was that it was not supposed to be ‘bulled’ to a mirror shine.

The Combat Assault Boots (CAB) are still current issue and are used primarily for combat training and general service although privately purchased boots are often deemed acceptable as long as they are made of black leather. The Foot Guards still use modified ammunition boots. These boots, being primarily made of leather, can be brought to a high shine for the ceremonial purpose, although boots used as every-day military footwear tend to be left comparatively dull, but clean.

Various levels of shine can be achieved with CAB. However, when on exercise (in the field) or on operations, soldiers are only required to shine their boots to combat high.

Jungle boots supplied by various manufactures are also commonly worn in barracks due to the ability to carry out loaded marches faster and for longer.

From 2012 Armed Forces personnel will have a newly designed range of brown combat boots to replace the black and desert combat footwear they currently wear. Personnel will have the choice of five different boots depending on where they are based and what role they are in.

• Desert Combat  worn by dismounted troops conducting medium to high levels of activity in desert type environments with temperatures exceeding 40 degrees Celsius.

• Desert Patrol  worn by drivers/armoured troops conducting lower levels of activity in desert type environments exceeding 40 degrees Celsius.

• Temperate Combat  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperate (European) climates.

• Patrol  worn by mounted troops (drivers/armoured troops) taking part in lower levels of activity in temperate (European) climates.

• Cold Wet Weather  worn by dismounted troops for medium to high levels of activity in temperatures down to – 20 degrees Celsius.

Each of the five boot types comes in two different styles, so personnel can wear whichever one is more comfortable for them. The new brown boots, which have been developed to match the MTP uniform worn by Service personnel, will be made in two different fittings designed for the first time to take account of the different shapes of men and women’s feet. The current black boots will carry on to be worn with most non-camouflage uniforms as well as units on parade in full dress uniform, such as regiments performing ceremonial duties in central London.

United States

The first true modern combat boots in the US Army, officially titled “Boots, Combat Service”, were introduced in conjunction with the M-1943 Uniform Ensemble during World War II. They were modified service shoes, with an extended, rough-out or, more commonly, a smooth leather high-top cuff added. The cuff was closed using two buckles, allowing the boots to replace the existing service shoes and leggings worn by most soldiers with a more convenient and practical solution. The boots, and the service shoes they were made from, had a one piece sole and heel, made from molded synthetic or reclaimed rubber. These “double buckle” boots were worn through the Korean War as a substitute for the Boots, Russet, Leather Lace Up introduced in 1948. The first type of Combat Boots, or Combat Tropical boots were based on the “buckle boot” design and worn during the early parts of the Vietnam War.

In 1957, the US Army switched to shined black combat boots, although the transition to black boots was not completed until late in the Vietnam War, which also saw the introduction of the jungle boot. Both of these boots had a direct molded sole. The jungle boot had a black leather lower and an olive drab nylon upper. Black boots continued to be worn following Vietnam, with the M81 BDU, although non-shine boots were considered by the Army. As the BDU was replaced with the MCCUU, Army Combat Uniform, and Airman Battle Uniform the services transitioned to more practical, non-shine footwear. The only current military service mandating shined black combat boots are the United States Naval Sea Cadet Corps, the Auxiliary Cadet Detachment of the Naval forces, and the Civil Air Patrol, the Auxiliary of the U.S. Air Force, in conjunction with the BDU utility uniform.

As the United States Marine Corps transitioned from its utility uniform to the MCCUU, they discarded shined black combat boots, and switched to more functional tan rough-out (non-shine) combat boots, with either hot weather or temperate weather versions. The standard-issue boot is the Belleville 500 Waterproof USMC combat boot. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and bear the Eagle, Globe, and Anchor on the outer heel of each boot. By 2012 these will be replaced by 2 variants (waterproof and hot weather) of the Danner RAT (Rugged All-Terrain) boot, which uses a combination of nylon, rough-out suede, and smooth synthetic leather in its construction.

The United States Army followed suit in 2002 with the introduction of the Army Combat Uniform, which also switched to tan rough-out combat boots, called the Army Combat Boot, and cotton socks. Commercial versions of this boot are authorized without limitation other than they must be at least 8 inches in height and are no longer authorized to have a ‘shoe-like’ appearance. Two versions exist, a 2.5 lb temperate weather boot, and a 2 lb hot weather (desert) boot. Current manufacturers are Altama, Bates, Belleville Boot, McRae, Rocky, Warson Brands/Converse and Wellco.

via https://collectionsacprada.blogspot.com

Pēc brokastīm Daiga dodas ceļā uz mūsu jauno viesnīcu, mēs ar Eduardu vēl padirnam līdz izrakstīšanās laikam un tad arī pazūdam ielās. Tā kā mums ir smagas somas, domājam braukt ar taksi, tomēr lietotne nevar atrast nevienu šoferi. Labi, pabraucam pāris pieturu ar autobusu, tad rāpjamies pa ieliņām līdz mūsu naktsmājām. Nolikuši mantas, atgriežamies centrā,...

The post Moldova: vīna festivāls appeared first on Mugursoma.lv.

Mūsu naktsmāju saimniece ir viena no netālu esošās Eco Village Moldova radītājām, pēc brokastīm aizdodamies to apciemot. Dārzu un ēkas no ārpuses varam aplūkot, bet nevienu ļautiņu nesatiekam, laikam ir pārāk agrs. Labs ir, lecam auto un laižam uz Moldovas ziemeļaustrumiem, kur atrodas pilsēta Soroca, kas tiek dēvēta par Moldovas romu galvaspilsētu. Gar ceļa malām...

The post Moldova: Dņestras krasti, romu galvaspilsēta un pašlasīti valrieksti appeared first on Mugursoma.lv.

[..]“The big problem, is the Swedish mentality, which is based on the idea that a) a regional armed conflict will not take happen, b) it will not involve Sweden and c) it can be solved through peaceable means. As a result, defense essentially has been a non-issue for some time.”[..]

Oscar Jonsson, a Swedish defense commentator

vara bungas: vakardienas pusincidents ar diviem RU TU-22 virs SE Baltijas jūras ekonomiskās zonas izraisīja vētru visur kur, tikai ne pašā SE. Iespējams latviešu mentalitāte ir tuvāk zviedru skatam uz dzīvi, nekā, piemēram, poļu vai igauņu.

“Uz kurieni būs tavs nākamais ceļojums?”, šo diezgan nīsto jautājumu dzirdu gandrīz katrā pasākumā un tiekoties ar cilvēkiem, kurus redzu ne pārāk bieži. To man uzdeva arī ļaudis, no kuriem jau dažus gadus pērkam ķiplokus (starp citu, izcili labus). “Uz Moldovu”, atbildēju. “Vai, man arī dēls bija nopircis biļetes, neko nepajautājot, bet es atteicos braukt....

The post Moldova: Kišiņevas tirgū, teātrī un zobārstniecībā appeared first on Mugursoma.lv.

Note: work in progress (lab notes).

My Makita grass trimmer lasts about 15 minutes with two 18V/6Ah batteries (each rated at 108Wh). Makita now offers 12Ah/216Wh LXT packs (released in 2025) but I wanted something even more capable so I bought two 20-cell DIY kits on AliExpress instead.

Using 5Ah cells arranged in 5S4P, each pack would have a nominal capacity of 20Ah or 360Wh which is about 3x the capacity of my current packs, or 50 minutes of runtime (hopefully).

Batteries: 20pcs of 21700 Cells

These kits use 20 pieces of 21700 cells (larger size and higher capacity than 18650 cells) arranged in 5S/4P configuration and I got 50 Shineway 3.7V/5Ah (PDF datasheet) for $160 (including shipping and taxes) which is a total of 925Wh (amazing value).

I did some tests and they appear to have the promised capacity at these lower 0.5A and 1A discharge rates:

The manufacturer also publishes a really nice discharge graph (part of the datasheet) at various current rates:

At 3C (15A) discharge rate we’re still getting 16.5Wh of energy and 60C maximum surface temperature. Since the maximum expected discharge rate is 2C or 10A per cell (see below), we should be able to get 16Wh of usable energy at ~50C surface temperature.

Battery Protection System (BMS)

The BMS board that came with the kit was one of the most popular implementations found on AliExpress which are built around the CellWise Microelectronics CC9053/CC1053 battery protection chips. It monitors the five series-connected cell groups (5S) and controls external power transistors (MOSFETs) which connect or disconnect the pack when a protection condition is detected. The external charger still has to regulate charging current and voltage.

CW1053 provides overcharge, over-discharge, over-current, short-circuit and temperature protection. It does not support cell balancing and the exact protection thresholds (voltage, current, temperature) depend on the surrounding circuit.

To evaluate a board you should check the following:

• Discharge path: the components carrying current between the cells and the positive/negative power tool terminals. The board above has 7 power transistors on the output path followed by three shunt resistors.
• Charge path: the components carrying current between the charger terminal and the cell groups. This is usually a separate circuit with a much lower current limit (unfortunately). The board above has 2 parallel diodes followed by 2 smaller charging transistors.
• Balancing: whether the board can discharge individual high-voltage groups or only monitor them and stop charging. The board above doesn’t have any.
• Protection: the actual voltage, current and temperature thresholds usually configured through different resistor values (defined in datasheet).

Output Current and Power

The current required by the tool can be determined by dividing the maximum power output (such as 1kW in case of the trimmer) with the battery voltage which (in case of 2x18V packs) is 36V nominal:

1000W / 36V = 28A

Note that with a fully charged or slightly discharged battery the current would be lower or higher. Accounting for additional heat losses in the motor and the power supply, we can estimate the required output to be 40A.

With two packs connected in series the current remains at 40A per pack. Since the packs have 5 cell groups in series, each of them must provide the same 40A. Each group contains 4 cells in parallel so each cell must provide 10A.

The Shineway cells have a 5C rating for maximum continuous discharge which is 25A (5Cx5Ah nominal capacity) so doing 10A at peak should be OK.

Foto: britu dziedātājs Olijs Aleksandrs

Britu sintpopa grupas Years&Years solists Olijs Aleksandrs iekarojis ne tikai mūzikas mīļotāju sirdis ar savu īpatnējo balsi, bet piesaistījis arī modes ekspertu uzmanību ar savu unikālo stilu. Olija stila raksturīgākās iezīmes ir oversized krekli un jakas, apģērbi ar ģeometriskiem un etniskiem rakstiem, dažādi šorti, uz augšu uzrotītas garās bikses, kā arī garas, baltas zeķes apvienojumā ar apjomīgiem sporta apaviem. Divdesmit piecus gadus vecā dziedātāja un aktiera stils ir pietiekami brīvs un bezrūpīgs, lai patiktu cilvēkiem, kuri mīl ērtus apģērbus un par trendiem īpaši nesatraucas. 

Visus kolāžā redzamos apģērbus iespējams iegādāties ASOS interneta veikalā.

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

It is December 1999, the dawn of the millennium. A team of international scientists is poised for the most fantastic adventure in human history. After years of scanning the galaxy for signs of somebody or something else, this team believes they’ve found a message from an intelligent source–and they travel deep into space to meet it. Pulitzer Prize winner Carl Sagan injects Contact, his prophetic adventure story, with scientific details that make it utterly believable. It’s a Cold War era novel that parlays the nuclear paranoia of the time into exquisitely wrought tension among the various countries involved. Sagan meditates on science, religion and government–the elements that define society–and looks to their impact on and role in the future. His ability to pack an exciting read with such rich content is an unusual talent that makes Contact a modern sci-fi classic.

Ir 1999.gada decembris, rītausma pirms jaunas tūkstošgades. Komanda starptautisku zinātnieku ir cilvēcei visfantastiskākā atklājuma priekšā. Pēc gadiem ilgas galaktikas pētīšanas pēc zīmēm no kaut kā vai kāda, šī komanda tic, ka viņi ir atraduši ziņu no inteliģenta avota – un viņi ceļo kosmosā, lai to sastaptu. Pulicera balvas laureāts Karls Seigans injicē Contact ar viņa pravietisko piedzīvojumu stāstu ar zinātniskām detaļām, kas to padara pavisam ticamu. Tā ir aukstā kara ēras romāns, kas summējas ar kodol(-ieroču) paranoju laikā, kad spriedze starp iesaistītajām valstīm ir ļoti smalka(~). Seigans apcer zinātni, reliģiju, valdību/politiku –elementi, kas definē sabiedrību—un apskata to ietekmi un lomu nākotnē. Viņa spējas sapakot aizraujošo lasāmvielu ar tik bagātu saturu ir neparasts talants, kas padara Contact par modernu zinātniskās fantastikas klasiku.

Izdevniecība/Publisher: Chivers Audio books

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Lejuplādēju no torenta. Izvēlējos no Top 100 Sci-Fi Books grāmatu listes.

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija/My review

Pēc šīs grāmatas noklausīšanās rodas būtisks jautājums, vai mēs(civilizācija kopumā) esam gatavi gadījumā, ja pienāktu vēsts no citplanētiešiem, kur nu vēl ierastos uz Zemes personīgi. Domājams (visticamāk), ka nē, bet līdz tā nav noticis, droši tā, protams, nevar apgalvot.

Tātad vēsts no citas inteliģentas dzīvības formas pienāk radiosignāla veidā no 25 gaismas gadus attālas zvaigznes Vega sistēmas. Par to, ka ziņa tiešām ir no citplanētiešiem, nevis kaut kāds gļuks, liecina tās sarežģītība un daudzsļāņainība. Kā pats pirmais slānis ir Hitlera uzruna 1936.gada olimpiskajās spēlēs, jo tas ir bijis pirmais stiprais signāls, kas spējis pārvarēt Zemes atmosfēru.

Katrs jauns atklājums izraisa globālas diskusijas par dažnedažādām tēmām. Vienubrīd jau nobijos, ka diskusijas aiziet pilnībā reliģiozā virzienā. Tiek rasta iedvesma lielvarām samazināt savus kodolieroču arsenālus.

Pēc instrukcijām tiek uzbūvētā ārkārtīgi dārga Mašīna, un visi domā, ka nu tik būs gaidītā iepazīšanās ar tām būtnēm, kas vēsti sūtījušas. Diemžēl ‘’ceļojums’’ un satikšanās ir tāda, ka iesaistītajiem nav nekādu fizisku pierādījumu, kā vien pašu teiktais + no apkārtējo no skatpunkta viņu aparātā nosēdēja vien 15 minūtes, un nekas īpašs nenotika.

Patīkami, ka arī šīm būtnēm viss nemaz nav skaidrs un ir pirms viņiem ir bijušas kādas citas, kas savas ziņas ietvērušas, piemēram, pī skaitlī.

After listening to this book I had a question if we (civilization in general) are ready and prepared if we receive a message from aliens, and not even thinking if they arrive on Earth personally. I believe that probably were not.

So the intelligent message is coming from the Vega system 25 light years away. There isn’t doubt that this message might some kind of error because it is too complicated with many layers. The first layer contains video of Adolf Hitler’s opening speech at the 1936 Summer Olympics because it was the first television signal powerful enough to escaper Earth’s atmosphere (ionosphere).

Each new discovery creates global discussion about many themes and issues. For a moment I was afraid that discussions would become completely religious. The message and probable aliens inspire nations to minimise their nuclear weapon arsenal.

After instructions in the message a very expensive Machine is built and everyone finally thinks that long waited meeting aliens or something like that is near. Unfortunately the travel and encounter with other intelligent life form turns out without any physical proof for those who travelled, just what they are saying. From perspective of others they were just sitting in the Machine for ~15 minutes without anything special happening.

Agreeably that even for the aliens who sent the message not everything is clear. There have been some intelligent beings before them which have their own messages – one of them hidden in the Pi.

Pēc ieteikuma esmu pārtulkojis aprakstu. : )

…Вы посмотрите, что делают американцы. Ведь они давно это уяснили. У них военный человек, не выбрасывается на периферию как в России. У нас только ФСБ не выбрасывает своих людей. А что касается армии, то здесь работает закон джунглей — отслужил и выбросили человека из системы. И забыли. 99% резервистов вынуждены искать себе места в жизни.

— Это очень ценное замечание…

vara bungas: Jau runājām par RU privātām armijām kā zalo cilvēciņu avotu, te būs vēl viens – kazaki, kas no kartona zobeniem un skārda medaļām izrotātas butaforijas pārtaps par rezerves karavīru eliti. Neko nevaru iebilst, solis  pareizā virzienā. Interesanti, ka par rezerves karavīru maksimāli efektīvu utilizāciju rūpējas valsts, kurai cilvēkresursu nekad nav trūcis, ko tad teikt par LV…  Te tad katram atvaļinātam virsniekam un instruktoram būtu jābūt tādā līmeņa uzskaitē, ka AM un NBS komandieris personīgi apsveic Ziemassvētkos  :). Bet nekā tamlīdzīga… ne čiku ne grabu, līdz 2014.gadam par NBS rezervi vispār neviens nerunāja. Drīz redzēsim, kā šāda attieksme ietekmē rezerves karavīru gatavību  “mobilizēties” un ierasties uz mācībām. Atzīstams mērķis būtu 65% ierašanās no izsūtītiem mobilizācijas rīkojumiem, kas ir sasniedzams rādītājs, to šogad pierādīja igauņi.

Rīkotāji ziņo par tūkstoti protestētāju; plakātos bijuši rasistiski saukļi

Protesta akcija pret jaunu imigrantu uzņemšanu Latvijā pie Ministru kabineta ēkas otrdienas vakarā kopumā aizritējusi mierīgi, tomēr viens dalībnieks ir aizturēts, vēsta aģentūra LETA. Latvijas Radio 1 ziņo par dažu simtu cilvēku dalību protesta akcijā, bet rīkotāji saskaitījuši ap tūkstoti protestētāju.

Akcijas laikā par nepakļaušanos policijas darbiniekiem aizturēta viena persona, kam radās domstarpības ar policistiem plakāta dēļ. Policisti skaidroja, ka šāds plakāts pasākuma teritorijā nevar būt, jo to nevēloties pasākuma organizatori. Vīrietis atteicās pamest teritoriju, aizbildinoties, ka plakāts nav viņa, tāpēc likumsargi viņu aizveda prom. Kā vēsta Latvijas Radio 1, dalībnieka plakāts angliski vēstīja ''Esmu ar stulbeņiem'', un cilvēks pirms aizvešanas paskaidrojis, ka akcijā piedalās, jo arī ir rasists.

Protestētājiem rokās bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī citu valstu karogi. Pasākumā piedalījās arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, kurus sveica ar skaļiem aplausiem. Cilvēkiem rokās bija pašu darināti plakāti latviski un angliski ar dažādiem tekstiem, piemēram, "Nē! Balto tautu genocīdam", "Baltiju baltiešiem, Eiropu - eiropiešiem, Āfriku - afrikāņiem", "SOS! Glābiet Latvijas pensionārus un bērnus", "Cik imigrantus izmitinās savās mājās Straujuma?", ''Mīli savu rasi'', ''Stop Islam'' u.c.

Protesta akcijā galvenokārt pulcējās vecāka gadagājuma cilvēki, jauniešu bija mazāk. Ik pa laikam kāds no pūļa kaut ko izkliedza, piemēram, "imigrantiem nē", "Latvija nav Eiropas Savienība, Latvija ir Latvija", "Ārā imigrantus!", "Nodevībai nē!", "Kolonistiem nē!". Pūlis skandēja "Latvija ir mūsu, Latviju latviešiem" un dziedāja. Akcijā pieprasīja rīkot referendumu par bēgļu uzņemšanas jautājumu.

Akcijas oficiālā rīkotāja militārās tuvcīņas un vēstures apvienība ''Tēvijas sargi''. Starp protestētājiem bija Nacionālās apvienības pārstāvji Jānis Dombrava, Imants Parādnieks, Kārlis Krēsliņš, Rihards Kols, Andris Lācis, Jānis Feldmanis. Piedalījās pārstāvji no Latvijas Ukraiņu kongresa, organizācijas "Antiglobālisti". Jaunieši, kas piedalījās piketā, aģentūrai LETA skaidroja, ka atnākuši galvenokārt tādēļ, lai nepieļautu svešu kultūru ienākšanu valstī, kā arī izvairītos no terorisma draudiem.

Aģentūra LETA sastapa arī jauniešus, kas bija redzami iepriekš interneta vidē izplatītā video aicinājumā uz piketu, pēc kura drošības iestādēm radās bažas par iespējamām provokācijām. Viņiem mugurā bija krekliņi ar Nacionālās apvienības simboliku. Viens no jauniešiem Andris Auza apgalvojis, ka jaunieši partiju nepārstāv, bet atbalsta viņu viedokli. Jautāti, kā tapa video, jaunieši skaidrojuši, ka viņiem piedāvāja paust viedokli filmējoties un viņi piekrituši. Kas iniciēja video tapšanu un piedāvāja filmēties, jaunieši neatklāja.

Noslēgumā viens no protesta akcijas dalībniekiem skaļrunī pateicās visiem klātesošajiem, norādot, ka šī akcija bija svarīga katram pilsonim, jo "mēs esam savā valstī, kur paši pieņemam lēmumus". Daļa protestētāju devās pie Brīvības pieminekļa, lai tur kopīgi nodziedātu valsts himnu. Pasākums piesaistīja lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību, kārtību tajā uzraudzījas policija.

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga šorīt LTV1 raidījumā ''Rīta Panorāma'' pauda, ka valdības lēmums par 250 bēgļu uzņemšanu ir elementāri saprātīgs un nepieciešams, jo humanitārā krīze pasaulē ir ļoti nopietna, taču Latvijā šī problēma tiek izmantota par ''kārtējo politisko cirku", jo politiķu rīcību ietekmē nebūt ne rūpes par bēgļiem un viņu likteni, ne viņu integrāciju Latvijā, bet šauras politiskās intereses.

Ja Latvija teiktu, ka mēs neesam spējīgi uzņemt tik niecīgu bēgļu skaitu, tad parakstītu sev ''nabadzības apliecību", sacīja Vīķe-Freiberga, norādot - tā valsts sevi morāli diskreditētu, radītu negatīvu tēlu un bažas par savu drošību, teritoriālo integritāti un suverenitāti. Viņa atgādināja Krievijas pēdējo gadu retoriku, strādājot ar saviem tautiešiem ''tuvējās ārvalstīs''. ''Ja Latvija tagad ies ielās un teiks, ka nespējam citus savā valstī integrēt, tad tā ir baltā karoga pacelšana," sacīja eksprezidente.

Pirmpublikācija portālā delfi.lv (https://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-luste-olaine-top-labo-parmainu-laboratorija.d?id=46158161)

Misija: pārmaiņas

Kopš 2014.gada Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmas misija ir izpildīt brīvības atņemšanas sodu, palīdzot likumpārkāpējiem kļūt par socializētiem pilsoņiem. Lai arī nenākas apšaubīt, ka sociāli nozīmīgākais cietumu darbības efektivitātes rādītājs ir sodu izcietušo likumpārkāpēju atkārtoti izdarīto noziegumu skaits, misija ir drosmīga un ambicioza. Noziedznieki tiek izolēti no sabiedrības, bet cietumu personālam tiem jāiemāca dzīvot sabiedrībā. Noziedznieki tiek savesti kopā ar citiem noziedzniekiem, bet cietumu personālam jāpalīdz tiem pozitīvi mainīties.

Pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes datiem vairāk nekā puse notiesāto brīvības atņemšanas sodu izcieš atkārtoti. Vai tas ir daudz vai maz, atkarīgs no vērtētāja interpretācijas – pusē gadījumu sasniegts pozitīvs rezultāts, pārējos gadījumos sekojusi neveiksme. Atliek secināt – ja pat sistēma, kas līdz šim nav koncentrējusies uz recidīva mazināšanu, panāk piecdesmit procentu efektivitāti, sistēma, kurai recidīva jautājums ir uzmanības centrā – var būt efektīvāka.

Tikai ar misijas noformulēšanu vien, nav iespējams kļūt efektīvākiem. Vēl jāveic darbības, kas uz recidīva mazināšanu orientēto pieeju nošķir no agrākās pieejas. Personālam jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums, kas palīdz piesaistīt un atbilstoši novērtēt spējīgākos un labāk izglītotos darbiniekus. Personāla atlase jāorientē uz motivētu, notiesāto resocializācijā ieinteresētu speciālistu piesaisti, īpaši koncentrējoties uz kandidātu cilvēciskajām īpašībām, personālam jādod atbilstoša speciālā izglītība. Darbā ar notiesātajiem jāpiemēro pārbaudītas un efektīvas metodes un jāiekārto šo metožu izmantošanai piemēroti cietumi. Un, ne mazāk svarīgi – jāpārstrādā tiesību akti, lai uz recidīva mazināšanu vērstā sistēma varētu darboties.

Protams, par sistēmas efektivitāti var spriest vienīgi situācijā, kurā likumpārkāpēji ceļā uz socializēta pilsoņa dzīvi saņem pilnu atbalsta paketi, nevis atsevišķus tās elementus. Diemžēl ne visus resocializācijai nepieciešamos līdzekļus un instrumentus iespējams piemērot izolācijas apstākļos. Lai arī cietuma mūros par likumpārkāpēja gatavību dzīvot sabiedrībā iespējams spriest tikai hipotēžu līmenī, cietumu potenciāls ir pietiekami augsts, lai dotu klientam labu ceļa maizi pirms galvenā pārbaudījuma – brīvības. Ar šādu vadmotīvu jaunās pieejas piemērošanai un intensīvai resocializācijai izraudzīta viena no jutīgākajām mērķgrupām – no vielām atkarīgie cilvēki ieslodzījumā.

Pieci “H”

Pārmaiņu laboratorijas nosaukums ir vielu atkarībā esošo notiesāto resocializācijai veltītais projekts “Jaunas nodaļas izveide Olaines cietumā, ieskaitot būvniecību un personāla apmācību”, ko līdzfinansē Norvēģijas valdība. Darbam nodaļā tiek aicināts galvenokārt personāls bez darba pieredzes ieslodzījuma vietu sistēmā, turklāt jauna pieeja tiek meklēta arī personāla atlasē. Ar likumā noteiktajiem kritērijiem – vecumu, veselības stāvokli, fizisko sagatavotību un nesodāmību nepietiek, lai izdarītu secinājumus par kandidāta vēlmi un spēju palīdzēt citiem cilvēkiem. Sadarbībā ar Norvēģijas Korekcijas dienesta personāla akadēmiju uzsākta misijai atbilstošas izglītības programmas izstrāde, ko apgūs visi nodaļas darbinieki. Konsultējoties ar pieredzējušiem ārvalstu speciālistiem, izstrādātas resocializācijas programmas, uzsākta jaunās nodaļas celtniecība. Paralēli norisinās arī atbilstoša normatīvā regulējuma izstrāde.

Nodaļu jeb resocializācijas centru atkarīgajiem, kurā no nākamā gada pavasara ar 200 klientiem divās maiņās strādās 70 darbinieki, veidos korpusi, kas izvietoti “H” burta formā. Tādēļ simboliski, ka arī visu gatavošanos jaunajai misijai raksturo pieci “H”: “hermētiskums”, “higiēna”, “harmonija”, “humānisms” un “holisms”.

“Hermētiskums”

Uzsākot atkarīgo cilvēku resocializāciju, nepieciešams noslēgt tiem visus piekļuves ceļus atkarību izraisošām vielām. Nodaļas klienti netiks iesaistīti aizvietotājterapijā – viņi nesaņems sintētisko opioīdu preparātu metadonu. Viņu pārvietošanās ārpus nodaļas būs ierobežota un kontrolēta. Ēku logi nebūs atverami, svaiga gaisa pieplūdi nodrošinās ventilācijas sistēma. Klienti regulāri tiks pakļauti eksprestestiem, apmeklētāju un sūtījumu pārbaudei tiks izmantoti detektori. Atlases uzdevums būs izraudzīties godprātīgus darbiniekus, kuri misijā iesaistījušies ar vēlmi realizēt profesionālos ideālus un respektē profesijas mērķi palīdzēt otram cilvēkam apstāties dzīves lejupslīdē un doties augšup.

“Higiēna”

Narkomānija un alkoholisms ir pašdestruktīva uzvedība, vielu atkarība grauj cilvēka fizisko ķermeni un viņa sociālās saites. Vieglprātīga attieksme pret higiēnu narkotisko vielu lietotājus noved pie smagām pavadošajām slimībām – HIV/AIDS, B un C hepatīta, tuberkulozes. Tādēļ vielu lietotāju resocializāciju svarīgi veikt vidē, kas veicina veselīgu dzīvesveidu. Nodaļas telpās netiks atļauts smēķēt, fizisku aktivitāšu nolūkam tiks uzbūvēta sporta zāle un iekārtota trenažieru telpa. Klienti tiks mudināti ievērot higiēnu gan personīgi, gan koplietošanas telpās. Terapeitiskās kopienas princips klientu sadzīvē, personāla skaits un telpu iekārtojums vidi padarīs gan drošu, gan dzīvošanai labvēlīgu.

“Harmonija”

Svarīga jaunās pieejas pazīme ir harmonija. Cietumu sistēmu ierasts identificēt ar dažādu vai pat pretēju un konfliktējošu elementu klātbūtni. Notiesātie kā no sabiedrības nošķirti kaitnieki un ļaundari, un administrācija, kas tiem atmaksā ar sodu visas sabiedrības vārdā. Notiesātie, kas pārstāv noziedznieku subkultūras augstāko šķiru un “nepieskaramie”, kas ar viņiem nedrīkst sēsties pie viena galda. Uzraugi un audzinātāji, kas strādā vienā iestādē, taču seko atšķirīgiem mērķiem un vērtībām.

Vielu atkarība konflikta risku vairākkārtīgi pastiprina – cilvēki, nonākot vielu atkarībā, kļūst viegli aizvainojami un nespēj uzturēt konstruktīvas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Jaunais centrs sastāvēs no astoņām nelielām apakšnodaļām, kas ļaus uzturēt atsevišķu psiholoģisko mikroklimatu ikvienā no tām. Pateicoties kontaktpersonu sistēmai, šeit izpaliks personāla iekšējā konkurence, jo universāli darbinieki veiks gan atbalsta, gan kontroles funkciju un pildīs vienotu misiju. Atšķirībā no ierastā modeļa, katram notiesātajam tiks nozīmēta atbalsta persona no darbinieku vidus un tas soda izpildē ļaus plašāk piemērot individuālu pieeju klienta resocializācijā.

Harmonija tiks ievērota arī telpu plānojumā un noformējumā, paredzot vietu gan darbam, gan atpūtai. Taču pati svarīgākā harmonijas pazīme ir sistēmiska, visām pusēm saprotama pieeja atkarību jautājumam ieslodzījuma apstākļos. Pieeja, kas nodrošina kvalitatīvu klientu atlasi un sagatavošanu terapijai, atbilstošu terapiju nodaļā, terapijas rezultātu uzturēšanu ieslodzījuma vietās un sagatavošanu terapijas rezultātu uzturēšanai pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

“Humānisms”

Lai arī humānisms ir vispārīga ētikas un filozofijas kategorija, cilvēcīga ieslodzījuma priekšraksti visai detalizēti sniegti “Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai” vadlīnijās. Ierasti šos priekšrakstus praktiķi mēdz attiecināt galvenokārt uz izskaužamo pārapdzīvotības problēmu dažādu Eiropas valstu cietumos. Tādēļ bieži paliek nepamanīts, ka komiteja savā darbībā īpaši akcentē nepieciešamību cietumos veidot konstruktīvas, atbalstošas attiecības starp personālu un notiesātajiem, kā arī nodrošināt notiesātajiem pārdomātu un jēgpilnu aktivitāšu programmu.

Protams, apstākļos, kuros personāla skaits ir nepietiekams, tam trūkst motivācijas, zināšanu un nodarbībām atbilstošu telpu, cietuma mikroklimatu raksturo spriedze. Šādos apstākļos notiesātie lielāko dienas daļu pavada kamerās, izniekojot resocializācijai atvēlamo laiku. Arī šajā ziņā centrs atbildīs visiem humānas pieejas kritērijiem. Notiesātie centrā nonāks ar mērķi pozitīvi mainīties, tādēļ visas dienas garumā tiks iesaistīti gan individuālās, gan grupu nodarbībās, ieskaitot biblioterapiju, kinoterapiju un mākslas terapiju. Savukārt centra terapeitiskās kopienas modelis, kura mērķis ir veidot un uzturēt veselīgu un izaugsmi veicinošu vidi, ir piemērota platforma labai personāla un klientu kopdarbībai. Šis ir modelis, kurā visu iesaistīto personu drošība tiks panākta nevis ar statisku uzraudzību, bet dinamisku darbību resocializācijas jomā.

“Holisms”

Ar holismu mēdz apzīmēt veseluma pieeju dažādu elementu kopumam, kas spilgti izpaudīsies jaunā centra darbībā. Dalība kādā no resocializācijas programmām nebūs tikai epizode klienta dienas kārtībā. Pati dzīve centrā veidos vienotu resocializācijas aktivitāšu programmu, tās sastāvdaļas būs gan individuālas un grupu nodarbības, gan klientu dienas režīms, gan nodarbības sporta zālē, pat kopīgas maltītes un telpu uzkopšana. Centrs būs ilustrācija tam, ka brīvības atņemšanas sods nav atriebība, bet veids, kā valsts māca likumpārkāpējam prasmes patstāvīgi dzīvot bez noziegumu izdarīšanas.

Holisma pieeju paudīs arī personāla funkciju sadalījums – amatpersonas netiks tradicionāli sašķirotas drošības, uzraudzības vai rehabilitācijas nodaļu segmentos. Katrā terapeitiskajā kopienā darbosies speciālisti, kuru uzmanības centrā būs klients ar tā vajadzībām un sabiedrību apdraudošajiem noziedzības riskiem, kurus nepieciešams mazināt.

Personāls un klienti: starta signāls izskanējis

Šobrīd dažādu nozaru speciālisti un interesenti tiek aicināti darbam centrā, rudenī tiks uzsākta to izglītošana, tiks uzsākta arī klientu atlase Latvijas ieslodzījuma vietās. Centrs, kurš kļūs par lielāko atkarīgo cilvēku rehabilitācijas iestādi valstī, no ieceres drīz pārtaps par realitāti – ar saviem izaicinājumiem un veiksmes stāstiem. Iespējams, tas kalpos par labās prakses paraugu visai ieslodzījuma vietu sistēmai. Iespējams, speciālisti, kas vēl nesen nebija plānojuši karjeru cietumā, drīz kļūs par reformu komandas dalībniekiem. Šī būs komanda, kas pulcināta, lai lauztu iesīkstējušus stereotipus un caur atbalstu likumpārkāpējiem palīdzētu visai sabiedrībai kļūt drošākai.

Vēl viens vēlēšanu rekords, kas kļuva zināms vēl pirms nebijušās Apvienotā saraksta uzvaras, bija — visu laiku zemākā vēlētāju aktīvitāte. Grafikā tā:

Varētu domāt, ka 51,8% šogad ir pagalam tuvu pusei un tikai mazliet vairāk par 47,0% pērn pašvaldību vēlēšanās. Bet! Pašvaldību vēlēšanas nerīko ārzemēs. Ja skaita tikai iekšzemi, tad šogad Saeimas vēlēšanu aktīvitāte ir 57,7%, un tas ir pat kripatu augstāk par 2018. gada Saeimas vēlēšanām, kad iekšzemē bija 57,5%. Tomēr kopējā aktīvitāte ietveŗ ārzemes, kur šogad bija 11,6%, kas ir vēl zemāk nekā 2022. gada nebijuši zemie 16,0%.

Skatoties telpā, Igaunijas valsts domes 2023. gada vēlēšanās bija 63,5%, bet Lietuvas Seima 2024. gada vēlēšanās 52,2%. Turpinot skatīties telpā, bet jau Latvijas pašvaldību griezumā, tā:

Redzams, ka latviešu aktīvitāte bijusi augstāka nekā krievu un pārkrievoto sveštautiešu: latviskākos Latgales novados — Balvos, Preiļos, Līvānos — ir 51%, salīdzinot ar 46% pārējā Latgalē; Pierīgā vairāk pārkrievotos novados — Olainē un Salaspilī — ir 46…49%, salīdzinot ar 60…64…68% turpat Ropažos, Ķekavā un Māŗupē. Precīzāk latviešu un krievu aktīvitāti var noteikt, salīdzinot ar to vēlētāju mājas valodu.

Interesanti, ka aktīvitātes virsotne nav tikai Lielrīga vai Pierīgas gredzens ap Rīgu — arī Cēsu novadā ir vairāk nekā Rīgā.

“„Centrifūga” ir reālpsiholoģisks vēstījums par dažādu tautību cilvēku liktenīgu satikšanos Kurzemes katlā – kara centrifūgā, kas neizbēgami izkristalizē katra varoņa iekšējā spēka un vājuma avotus, un cilvēka dzīvība kļūst par galveno vērtību.” (Citēts no https://www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php?id=183 )

Autors: Gunārs Priede.

Žanrs : drāma.

Luga uzrakstīta: 1984.g.

Lugas teksts: https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=308  , taču jāņem vērā, ka darbs ir ar autortiesībām aizsargāts. Lai to lasītu jāautorizējas Letonikā ar  E-klases pasi (tas iespējams skolām, kuras abonē letonika.lv).

Luga iestudēta: Jaunatnes teātrī 1985.g.,  festivālā Patriarha Rudens 2011.g. u.c.

Lugas analīze: https://www.gudrinieks.lv/referati/eseja-domraksts/gunara-priedes-luga-centrifuga-drama-3-celienos.html un https://jaunagaita.net/jg158/JG158_gramatas_Gulbitis.htm

Tas gan notiek reti, bet gadās, ka ar cerībām iesākta grāmata nespēj saistīt interesi un pēc  dažām izlasītām lappusēm paliek guļam plauktā. Domāju, ka galu galā tas nav nekas traģisks, jo grāmatu ir tūkstošiem, bet laika – tik, cik ir, un tas javelta tai lasāmvielai, kas patīk, bez sirdsapziņas pārmetumiem pametot darbus, kuri šķiet garlaicīgi, netīkami, nepiemēroti attiecīgajam vecumam utml. Šobrīd man prātā nāk pieci darbi, kuri tikuši pamesti neizlasīti.

Stendāls „Sarkanais un melnais” – pasen atpakaļ klasikas slāpēs ķēros pie Stendāla, bet vai nu mans prāts vēl bija jauns un nespēja panest tādu rakstības stilu vai arī vienkārši Stendāls nav mans autors.  Ārkārtīgi kaitināja tas, ka galvenais varonis  ir tāds nožēlojams radījums, kuru ik pa laikam kāds piekauj vai apvaino, līdz ar to netīkams šķita gan viņš, gan tā laika sabiedrības apraksti.

Elizabeth Gaskell „North and South” – BBC miniseriāls pēc šī darba motīviem man ārkārtīgi patika (apraksts šeit), taču romāna lasīšana izvērtās ļoti mokoša un lēna, kaut parasti iemīļotās ekranizācijas un tām atbilstošie romāni ir vienlīdz lieliski, varbūt katrs savā veidā, bet tomēr.

Šarlote Linka „Vētru laiks”- Linkas psiholoģiskie trilleri man ļoti iet pie sirds, un vasaras skurbumā gribēju iepriecināt sevi ar  Zvaigzne ABC izdoto jaunāko Linkas triloģijas pirmo grāmatu – dzimtas sāgu, taču lasot nepameta sajūta, ka abi galvenie romāna tēli – egoistiskā, straujā Felicija un ciniskais avantūrists Alekss Lombards ir pārāk līdzīgi “Vējiem līdzi” varoņiem, turklāt aprakstītas tās pašas situācijas, kas slavas apvītajā Mičelas darbā – karš, saimes izjukšana, galvenās varones apmātība ar vīrieti (Ešlija Vilksa variants), bet precības ar citu (Reta Batlera variants). vārdu sakot, nav vēlmes lasīt otrreiz uzsildītu “Vējiem līdzi”.

M.Petrosjana „Nams, kurā” – dzirdētās pozitīvās atsauksmes lika man iegādāties šo grāmatu, taču laikam biju gaidījusi ko citādāku – tēli šķita pārāk dīvaini, nesimpātiski,  lai izraisītu līdzpārdzīvojumu, vide – drūma un nemīlīga, kopskats – neizprotams un pelēcīgs.

R.S. Šarma „Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” –  vēlmē uzpucēt dzīves sajūtu un paraudzīties uz apkārtnotiekošo ar filozofisku skatījumu (lasi – ar pašpalīdzības grāmatu salasījušos cilvēka kaitinoši vizzinīgo skatienu) :)     pavisam nesen paņēmu palasīt savulaik populāro “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari”, bet grūti pūšot, liku malā, jo teorija ir tāda pati kā neskaitāmās citās n-tajās pašpalīdzības grāmatās, ar kurām pilnas grāmatnīcas. Un nepārliecina arī autora skatījuma pasniegšanas veids – pārāk teatrāls un uzmanību nepiesaistošs. Ja tā ir pirmā lasītā šāda veida grāmata – var gadīties, ka aiziet, bet ne manā gadījumā.

Un kuras grāmatas Tev nav izdevies pabeigt?

nuakin posted a photo:

Vakar(04.08) notika Skeleftea AIK komandas premiere, kad komanda pirmo reizi pēc vasaras brīvdienām kāpa uz Kraft Arena ledus. Tika uzstādīts jauns premiere apmeklētības rekords, jo uz spēli bija ieradušies 5900 komandas līdzjutēji.

Visticamāk, milzīgo ažiotāžu bija izraisījusi Džimija Ēriksona atgriešanās komandā, kas arī tika ievēlēts par šīs sezonas jauno komandas kapteini. Viņa asistenti šosezon būs - Patriks Zakrisons, Ēriks Forsels un Par Lindholms.

35 gadus vecais uzbrucējs iepriekšējo sezonu pavadīja SKA(KHL) rindās izcīnot Gagarina kausu, bet iepriekšējās 10 sezonas bija spēlējis tieši Skeleftea AIK.

Jāatzīmē, ka šodien savu pirmo pārbaudes spēli aizvadīs Latvijas čempionāta bronzas medaļnieki no Liepājas, kas Brocēnos(16.00) uzņems Beibaris komandu no Kazahstānas.

Man patīk klausīties dīvainu mūziku. Tā izsit no klišejiska domu plūduma. Lai arī pēdējais laiks tā kā vairāk pagānmetāla zīmē paiet, pa laikam cenšos šo to citu arī paklausīties. Nupat viens paziņa čatā “iemeta” saiti uz latviešu elektroniskās mūzikas kompilāciju ar nosaukumu “Kvadratūra”, kas, spriežot pēc apraksta, izveidota 2015. gadā. Vietnē mūziku iespējams gan noklausīties, gan lejuplādēt .zip arhīvā. Man patīk! Tur ir atrodama gan “Jumpravas” dziesmas “Tukšums” kaverversija, gan “Oda Maximai”:

Ja turpinam par šādu mūziku un tās lejupielādes iespējām (bezmaksas un absolūti legālām), jāpiemin arī vietne Pietura Nebijušām Sajūtām, kas veltīta Hardija Lediņa un Jura Boiko piemiņai. Šī vietne piedāvā bagātīgu informāciju gan par Hardija Lediņa projektiem, gan piedāvā bez maksas lejuplādēt interesantu mūziku :) Iesaku!

Īpašas pieminēšanas vērts ir “Zilās govs” arhīvs, kura izpēti tikai esmu uzsācis. Turpat pieejamas divas “Zilās govs” izlasītes, kurās tie, kas 80./90. gadu mijā klausījās radio, atpazīs ne vienu vien kompozīciju :)

Trešā vietne, ko gribētu pieminēt, ir Tornis. Interesenti arī šeit var atrast gana daudz informācijas un norāžu + vēl kādu dīvainas mūzikas izlasīti lejuplādēt :)

Ā!… un nobeigumā gribētu pieminēt vienu puisi (gan ne no mūsu zemes un ne “pagrīdes” muzikantu) – Arnaud van Beek, kurš raksta pasakainu mūziku Jarre un Vangelis manierē. Domāju, daudziem patiks. Kopš Vangelis vairs neraksta tik skaistu mūziku kā priekš “Bladerunner”, “Conquest of Paradise”, šis mākslinieks manā dzīvē ienācis kā svaiga ūdens malks :)

vara bungas: Investoriem aizdomas par karteli. VB aizdomas, ka Masks, Altmans, Brins un Tīls dancina Trampu un sapņo par tehnoprogresistu diktatūru (šādā sistēmā sabiedrības vadība balstās uz pieņēmumu, ka tehnoloģiskā attīstība, mākslīgais intelekts, automatizācija un zinātniskā plānošana ir vienīgais veids, kā risināt cilvēces problēmas (piemēram, klimata pārmaiņas, nabadzību vai slimības), pat ja tam upurē personīgās brīvības). Nauda viņiem ir, no pretiniekiem tikai CN ar satelītiem, kas grib visu to pašu sev. Pa vidu mēs.

[..]Anthropic PBC, OpenAI OPCO LLC, SpaceXAI, and Google LLC made an illegal deal to collectively slow the pace of AI development, according to a new lawsuit, depriving paying subscribers of product improvements they were promised. [..]

[..]The plaintiffs allege the conspiracy started when Anthropic Chief Executive Dario Amodei published an essay titled “We Must Pace the Frontier,” calling for “industry-wide coordination.” They said SpaceXAI founder Elon Musk then endorsed the proposal, OpenAI CEO Sam Altman followed, while Google DeepMind co-founder Demis Hassabis called the essay “the right path forward,” the complaint says.

The plaintiffs argue the coordination amounts to a classic output-restricting cartel, the complaint says. The plaintiffs allege they’re effectively overcharged and are paying the same prices for products that improve more slowly than competition would otherwise produce.[..]

avots

FIZISKI AKTĪVU CILVĒKU UZTURS

4.jūlijā Core Fitness studijā norisinājās seminārs par fiziski aktīvu cilvēku uzturu. To vadīju es, uztura speciāliste Daina Rusule un Core Fitness fitnesa treneris Kārlis Birmanis. Lai arī diena solījās būt labvēlīga, lai pazvilnētu pie jūras, priecājāmies par visiem tiem, kas atnāca un iesaistījās diskusijās. Iepazīstoties ar klātesošajiem, tapa skaidrs, ka katrs ir ar citādākiem uztura paradumiem, uzskatiem un vajadzībām. 

Mēs kopā ar Kārli pastāstījām uztura pamatprincipus, no kā sastāv ēdiens un kāda ir katras komponentes loma cilvēka organismā. Viss tika skaidrots pēc iespējas vienkāršāk, lai ikviens var saprast kas ir kas. Piemēram – ogļhidrāti. Iedalās vienkāršajos un saliktajos ogļhidrātos. Vienkāršie ir visi dabiskie cukuri – saharoze, piena cukurs, augļu cukurs, medus. Ātri sašķeļas un ātri sniedz enerģiju, bet īsu laiku. Saliktie – visi, kuri satur cieti – maize, kartupeļi, pasta, rīsi un tā tālāk. Tie savukārt tiek šķelti lēnāk un nodrošina ar enerģiju ilgstošāk. Tika uzsvērta katras makro un mikro uzturvielas loma fiziski aktīvā dzīvesveidā. Dalījāmies savā pieredzē un lasītajos pētījumos pierādītajā. Piemēram, vai zinājāt, ka cilvēka aknu veselību var diezgan labi “nolasīt” pēc cilvēka sejas. Nepārtraukti “indējot” tās ar laiku funkcionē aizvien vājāk, un līdz ar to nav jābrīnās, ka cilvēka seja izskatās vecāka. 

Diezgan interesanta diskusija izvērtās arī par situācijām, kad olbaltumvielas tiek uzņemtas par daudz. Šādu kļūdu nereti pieļauj sportisti, tāpēc uzskatījām par būtisku pastāstīt, ka pārāk liels olbaltumvielu daudzums uzturā nelabvēlīgi ietekmē nieru un aknu funkcijas. Arī semināra apmeklētāji pastāstīja par savām izjūtām un pārdomām. Piemēram, kāds puisis izteicās, ka laika periodā, kad strikti ierobežojis ogļhidrātu daudzumu uzturā, jutis, ka smadzenes nestrādā tā, kā iepriekš. Esot bijis grūtāk domāt un koncentrēties. Tad nu mēs ar Kārli paskaidrojām, ka tas tādēļ, ka ogļhidrāti ir primārais enerģijas avots un smadzenes patērē to diezgan daudz, tāpat kā sirds, aknas, muskuļi. Pat miera stāvoklī organisms tērē enerģiju, nemaz nerunājot par fizisko slodzi. 

Fiziski aktīvu cilvēku uzturs ir sabalansēts un daudzveidīgs. Arī speciāli uztura bagātinātāji nav nepieciešami. Labākais sporta dzēriens, ja treniņš plānojās būt ilgāks par stundu – ūdenī izšķīdināta šķipsna sāls un medus vai vecmammas savārītais ievārījums. 

Laiks ritēja ļoti strauji, tāpēc ķērāmies pie semināra otrās daļas – uztura meistarklases. Kopā ar Kārli ar praktisku piemēru parādījām, ka veselīgs uzturs var būt sabalansēts, krāsains, garšīgs un ātri pagatavojams. Gatavojām pilngraudu kuskusu ar dārzeņu – spinātu salātiem, kurus katrs varēja kombinēt pa savam. Bija pieejami dažādi rieksti un divu veidu sieri. Kārlis parādīja, cik viegli ir uztaisīt salātu mērcīti un man šķiet, ka pēc šīs meistarklases, apmeklētāji salātu dressingu nodaļai veikalos ies garām. Stāstījām par dažādām veselīgākām izvēlēm, ko ar ko var aizstāt un rezultātā panākt, ka ēdiens ir ļoti, ļoti garšīgs. Tāpēc saldajā notiesājām saldas un sulīgas Latvijas zemenes ar Skyr bezpiedevu jogurtu, kakao graudiņiem un dateļu mērci. Ņam! Labāk par saldējumu! Maltīte šādai svelmainai dienai bija pašā laikā – atsvaidzinoša un viegla. Šis seminārs bija vērtīgs ikvienam no mums un katrs ieguva kaut ko jaunu priekš sevis. Mēs pavisam noteikti uzrīkosim vēl kādu foršu pasākumu, tāpēc – stay tuned!

Daina

Tikai tā, lai nebūtu pavisam kluss.

Ar žvadzekli digitalizējām slaveno 1984. gadā izdoto Martuzāna grāmatu «Kā Pēcis Beiskāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja». Par godu tās izdošanas četrdesmit gadu jubilejai. Ar diezgan nopietnu šurpu-turpu, bet ar tekstu «surprise me, mazafaka» kāda trešā iterācija ir sanākusi relatīvi brīnišķīga.

Neviens nav salīdzinājis vārdu pret vārdu, bet izskatās ticami.

Faithful to the print. The book's own typos and inconsistencies were kept as printed, and its long dialogue dashes are kept too. One example is the listing on page 187 using 16 where the text says 15. Two screens on pages 63 and 66 seem to have been printed in each other's place. A pen note on the scan points this out, but they are kept in book order.

B. Martuzāns, «Kā Pēcis Beisikāns Maiju Saprātiņu programmēt mācīja»

Reizē ar Piekūnmuižas-Klijānmuižas–Vanagmuižas apskati pamanīju ko nebijušu — pie Gaisa tilta svaiga asfalta celiņš ar vilinošu norādi uz Zemitānu staciju:

Domāts, darīts, jāizmēģina. Ha, pēc metriem simt beidzas tā:

Pa kreiso malu caur stāvlaukumu var tikt uz Zemitānu staciju, tak vienalga smieklīgi, ka tik lepns sākums tik drīz tik necili beidzas.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecere ieviest skolās uz "Teen STAR" principiem balstītu dzimumaudzināšanu nozīmē pārņemt modeli, kas starptautiski cietis neveiksmi un krievijā novedis pie sabiedrības veselības krīzes.

1. Notikuma anatomija: valdības lēmums un citāti no protokola

2026. gada 6. oktobrī Ministru kabinetā izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone (NA) prezentēja informatīvo ziņojumu "Vispārējās izglītības satura pilnveide". Ziņojuma ievadā ministre uzsvēra, ka satura reformas tiek gatavotas ciešā sadarbībā ar universitāšu zinātniekiem, pedagogiem un nozares ekspertiem, solot nepārtrauktu, "datos un pētījumos balstītu satura pilnveides ciklu". Taču, nonākot pie sadaļas par "Ģimenes veselības mācības satura izstrādi", atklājās pavisam cita aina — ministre atzina, ka veselības nozares speciālisti šīs sadaļas izstrādē nav piedalījušies.

Sēdē izvērtās asa vārdu apmaiņa:

• LIZDA vadītāja Inga Vanaga: pieprasīja sadaļu par ģimenes veselības mācību pilnībā izslēgt, tieši norādot: "LIZDA tajā saredz tendenci ar politisku un ideoloģisku ievirzi" un paužot trauksmi, ka IZM piedāvā starptautiskās programmas "Teen STAR" ideoloģiskos uzstādījumus, ignorējot neatkarīgus ekspertus.
• Veselības un ārlietu ministri (Jaunā Vienotība): kategoriski iebilda pret medicīniski pamatotas veselībpratības aizstāšanu ar reliģiski motivētām, subjektīvām vērtībām un uzstāja uz nozares ekspertīzi.
• Elīna Kārkla (Biedrība "Asociācija "Ģimene""): uzstājās ar dedzīgu aizstāvības runu, kategoriski pieprasot neatteikties no vērtībās balstītas apmācības.
• Ministru prezidents Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts): aizcirta durvis racionālai diskusijai un atļāva programmas virzību turpināt, nosakot: "Ja tas palīdz [veicināt demogrāfiju], tad jādara".

Rezultātā Ministru kabineta sēdes protokollēmumā tika fiksēts formāls uzdevums:

"Valsts izglītības attīstības aģentūrai (VIAA) līdz 2027. gada 30. aprīlim, konsultējoties ar sociālajiem un sadarbības partneriem, kā arī Veselības ministriju, izstrādāt ģimenes vērtību un veselībpratības moduļa saturu..."

Lai gan protokolā pēc ministru uzstājības tika iekļauta piezīme par ekspertu piesaisti, šim formulējumam nav obligāta veto rakstura — tas kalpo kā kompromisa aizsegs, ļaujot IZM ar premjera konceptuālu atbalstu virzīt savu ieceri.

vara bungas: Intervija ar leģendāro NBS instruktoru, tagad augsta ranga administratoru. “Okai?”(c) … Nezinu vai visi saprata par ko ir runa intervijā. Ideja ir tāda, ka ZS akūti trūkst jaunāko komandieru (nodaļas līmenis), jo ne visi “ārrindas” zs nodaļas komandiera amata kandidāti var atrast laiku iziet noteikto 9 nedēļu kaprāļa kursu Dobeles MC ( strādājošam zs tas nozīmē divus+ gadus bez atvaļinājuma). Bez “Dobeles” kaprāļa pakāpi piešķirt nedrīkstēja (ja tas nav apbalvojums par izciliem nopelniem). Bet, ja nedrīkst, bet ļoti vajag, tad drīkst. Tagad ZS nodaļu komandierus “ceps” pēc vienību virsseržantu ieskatiem, balstoties uz vērtēšanas vadlīnijām, kas orientētas uz kandidāta personības dotībām, spējām un uzkrāto pieredzi. Es piekrītu, ka situācija ir tāda, ka “vajag ļoti”, tomēr saprotu, ka sekas tam būs dzirksteļojošas attiecības starp “lauka kaprāļiem” un “karjeras kaprāļiem”, jo pēc izskata abi būs vienādi + vēl ir PD kaprāļi pēc Cēsu MC (14 nedēļas). Algas dienā arī visi vienādi?

Te vajadzēja “augšām” saņemties dūšu un izveidot jaunu pakāpi “zemessardes kaprālis” vai ko tamlīdzīgu, kas tomēr ļautu ieņemt nodaļas komandieru amatus ZS ne tikai kaprāļiem “pēc Dobeles” vai “pēc Cēsīm”, bet arī (kaujas) mācību laukā identificētiem tīrradņiem, kuri tiešām var būt krutākie kutangu barveži. Tagad abas trīs kaprāļu kategorijas saplūdīs vienā. Ja rīt paredzēts karš…okai, lai notiek, karā viss ir iespējams. Ja nostiprināsies miera laiks,šo jauninājumu atcels, drīzāk ātŗāk nekā vēlāk. Bet cilvēki ar pakāpēm paliks. Viela pārdomām par to, cik tuvu esam X stundai, ja jau kadru risinājumi ir kā kara laikā.

PS Apsveicama iecere analizēt UA pieredzi “lidojumā”, lai zibenīgi papildinātu ZS apmācības programmas. Tas gan ir uz palikšanu – “lessons learned”.

Ne uz visu dzīvi – tikai uz to, kas netīši iepeld acīs un prātā. Uz notikumiem, kas nav mani, uz cilvēkiem, kas dzīvo citādi, uz viedokļiem, kas skan kā no cita planētas. Un īpaši uz absurdu. Gribu to nonullēt.

Nevis kļūt vienaldzīgam. Vienaldzība ir auksta un tukša. Es gribu kaut ko citu – vietu starp kairinājumu un reakciju. To mazo pauzi, kurā var izvēlēties nereaģēt. Kurā var redzēt, ka kaut kas ir dīvains, smieklīgs, nepatīkams vai pretējs manam redzējumam, un tomēr atstāt to tur, kur tas ir. Ārpus manis.

Ikdienā tas notiek pastāvīgi. Kāds saka kaut ko neprātīgu. Kāds izskatās citādi. Kāds uzvedas tā, ka gribas griezties. Kāds notikums, kas nav mans, ievelk uzmanību un uzreiz izraisa iekšēju kustību – vērtējumu, sašutumu, ironiju, aizkaitinājumu. Un šī kustība patērē. Tā aizņem vietu, kuru varētu izmantot mierīgāk.

Es nepūlos kļūt “labāks cilvēks” šajā ziņā. Es tikai gribu mazāk iekšējā trokšņa. Mazāk automatisku reakciju uz to, kas nav mans darbs. Cilvēki būs citādi. Viedokļi būs citādi. Absurds nekur nepazudīs – tas ir daļa no pasaules struktūras. Jautājums ir tikai par to, cik daudz es ļauju tam ieiet manī.

Gribu iemācīties redzēt un atstāt. Ieraudzīt un neaizķerties. Ieraudzīt absurdumu un nesākt to labot, izsmiet vai iekšēji pret to cīnīties. Vienkārši atzīt: “Jā, tas ir absurds.” Un iet tālāk.

Tas nav par to, ka man vairs nebūs viedokļa. Man būs. Bet es gribu, lai tas nebūtu automātiska aizsardzības reakcija pret visu, kas atšķiras. Gribu, lai viedoklis būtu apzināts, nevis reflektorisks.

Iespējams, tas ir vienkārši nogurums no pastāvīgas iekšējās kustības. No tā, ka katrs nejauši pamanītais notikums, katrs citādais cilvēks un katrs dīvainais viedoklis prasa kaut kādu atbildi. Es vairs negribu šo atbildi dot automātiski. Gribu iespēju to nedot vispār.

Nonullēt reakciju uz absurdu. Atstāt to ārpusē. Un saglabāt iekšējo klusumu. Reaģēt tikai uz labo. Atstāt atsauksmi vai kādam palīdzēt ar kaut ko.

Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele pirmdien apspriedīs referenduma rezultātus

Oficiālie dati pēc 50% balsu saskaitīšanas liecina, ka 61% grieķu referendumā nobalsojuši pret vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, ziņo LETA.

"Ar šo rezultātu premjerministram ir skaidrs mandāts no grieķu tautas," televīzijā paziņoja valdības pārstāvis Gabriels Sakelaridis. "No šī vakara tiks pastiprinātas iniciatīvas, lai varētu notiks vienošanās," sacīja valdības pārstāvis.

Viņš arī pavēstīja, ka Grieķijas Centrālā banka nekavējoties pieprasīs Eiropas Centrālajai bankai steidzami iepludināt Grieķijas bankās eiro. Grieķijas bankas visu nedēļu praktiski bijušas slēgtas kapitāla kontroles pasākumu dēļ.

Lai apspriestu Grieķijas referenduma rezultātus pirmdien Parīzē tiksies Francijas prezidents Fransuā Olands un Vācijas kanclere Angela Merkele.

Savukārt Briselē pirmdien tiksies Eiropas Savienības (ES) amatpersonas, kas gatavo tā dēvētās Eirogrupas sanāksmes, kurās tiekas eirozonas finanšu ministri.

Kā ziņots, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs Vācijas radio pavēstījis, ka tad, ja grieķi referendumā neatbalstīs vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem saskaņā ar pašreizējiem nosacījumiem, Grieķijā jāievieš cita valūta. "Tajā brīdī, kad kāds ievieš jaunu valūtu, viņš pamet eirozonu," teica Šulcs.

Vienlaikus Šulcs izteicies, ka neatkarīgi referenduma rezultātiem Eiropas Savienība (ES) varētu Grieķijai izsniegt ārkārtas aizdevumus.

Eiropas Centrālā banka, kas ir viens no Grieķijas aizdevējiem, iespējams, pārstās sniegt atbalstu Grieķijas bankām un valstij būs jāievieš paralēla valūta, lai rekapitalizētu bankas.

Saglabājoties ierobežotai eiro pieejamībai, šo valūtu nāksies izmantot arī lai maksātu algas valsts darbiniekiem. Taču tas būtu tikai īstermiņa risinājums - šī valūta strauji zaudētu vērtību, iegrūžot cilvēkus dziļākā nabadzībā un, visticamāk, tas novestu pie izstāšanās no eirozonas.

Tikmēr Grieķijas valdība pēc pirmajām ziņām par rezultātiem paziņojusi, ka pastiprinās centienus panākt vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem.

(papildināta no sākuma)

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Cotton Malone retired from the high-risk world of elite operatives for the U.S. Justice Department to lead the low-key life of a rare-book dealer. But his quiet existence is shattered when he receives an anonymous e-mail: “You have something I want. You’ re the only person on earth who knows where to find it. Go get it. You have 72 hours. If I don’t hear from you, you will be childless.” His horrified ex-wife confirms that the threat is real: Their teenage son has been kidnapped. When Malone’s Copenhagen bookshop is burned to the ground, it becomes brutally clear that those responsible will stop at nothing to get what they want. And what they want is nothing less than the lost Library of Alexandria.

A cradle of ideas–historical, philosophical, literary, scientific, and religious–the Library of Alexandria was unparalleled in the world. But fifteen hundred years ago, it vanished into the mists of myth and legend–its vast bounty of wisdom coveted ever since by scholars, fortune hunters, and those who believe its untold secrets hold the key to ultimate power.

Now a cartel of wealthy international moguls, bent on altering the course of history, is desperate to breach the library’s hallowed halls–and only Malone possesses the information they need to succeed. At stake is an explosive ancient document with the potential not only to change the destiny of the Middle East but to shake the world’s three major religions to their very foundations.

Pursued by a lethal mercenary, Malone crosses the globe in search of answers. His quest will lead him to England and Portugal, even to the highest levels of American government–and the shattering outcome, deep in the Sinai desert, will have worldwide repercussions.

Izdevniecība/Publisher: Ballantine Books

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija/My review

Zudusī Aleksandrijas bibliotēka un milzīgais informācijas daudzums, kas pēc oficiālās versijas pilnībā zudis, bet, ja nu tomēr, kāds būtu paspējis izglābt vismaz daļu? Arī otrā daļa koncentrējas uz reliģijas tēmu, bet šoreiz saistībā par Vecajā Derībā ebreju tautai apsolīto zemi, un, vai Izraēlas teritorija atbilstu oriģinālajos tekstos minētajai, vai arī tā būtu kur citur.

Ir organizācija super-bagāta austrieša Alfrēda Hermana vadībā, kas būtu gatava gūt grandiozu peļņu, ja tāda informācija nonāktu atklātībā. Ieinteresēti būt gan kristieši, gan musulmaņi, gan minētie ebreji.

Savu intrigu piedod politisko līderu aktivitātes ASV, ar kurām mēģina tikt galā Stefānija un Kasiopeja (Cassiopeia Vitt) – abas jau drusku iepazītas pirmajā grāmatā. Vēl viens tēls no ‘’The Templars Legacy’’, abu dāmu un Malona sabiedrotais – ar savām interesēm (vecā nauda) un arī lielu bagātību apveltītais Henriks Torvaldsens.

Alexandria Link – misijas nosaukums pirms pieciem gadiem, pēc kuras Malons ir vienīgais, kurš zina par sargājamā subjekta pašreizējo atrašanos, un nav nemaz pagājis tik ilgs brīdis kopš saskares ar templiešiem, kad Malons jau spiests atkal iesaistīties dzīvību apdraudošā piedzīvojumā. Spiests, jo nolaupīts dēls Garijs.

Bibliotēkas meklējumos Malons nav viens, to laikā iespēja nogludināt attiecības ar bijušo; kā arī līdzās ienaidnieks, kurš jāpieciešas.

Beigās no autora puses izdomātu un reālu faktu skaidrojums, kas pat vairāk sarūgtināja : )

The lost Library of Alexandria and the vast amount of information and documents which officially has been completely lost but what if it wasn’t? The second book of this series also concentrates on religion but this time it’s about Israel, its territory and is it the correct one. Does match the one mentioned in the Old Testament?

The Order of the Golden Fleece led by Alfred Hermann is surely ready and willing to take economical advantages if the information that the promised land is elsewhere would become public.

Some intrigue to the plot comes from political leader activities in USA, with whom Stephanie Nelle and Cassiopeia Vitt tries to tackle – both were active in the first book. The other know character and participating on Malones side with his own agenda – the rich Henrik Thorvaldsen.

Alexandria link was a mission five years ago after which Malone was the only one to know where his protected subject lives. Malone didn’t have much time to rest after the interaction with Templars. He is forced in the action because his Gary gets kidnapped.

Malone isn’t alone in his search for the lost library, he is accompanied with ex-wife Pam – a chance to repair relationship; also they have to tolerate the company of an enemy.

At the end there are explanations about imagined and actual facts which were a bit disappointing : )

Jūnijs ir galā un tas nozīmē, ka var veikt pirmos secinājumus par šo gadu mūzikā. Tas noteikti bija viens no labākajiem pusgadiem vairāku gadu garumā – katru mēnesi tika izdoti vairāki uzmanības vērti ieraksti, kuri varēs pretendēt uz gada labāko ierakstu topu. Jūnijs bija nozīmīgs mēnesis arī Intro.lv kolektīvam, jo 14. jūnijā apritēja pieci gadi kopš tika aizsākts šis projekts. Šo jubileju mēs nosvinējām ar piecgades topa izveidi, kā arī ballīti bārā I Love You. Kārtējo reizi varam pateikties jums par to, ka lasāt mūsu rakstus un esat kopā ar mums! Bet tagad laiks atskatīties uz jūnija labākajiem albumiem un dziesmām Intro.lv kolektīva vērtējumā.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Foals – What Went Down

Jūnija sākumā sāka šķist, ka pretstatā bagātīgajam pirmajam pusgadam, otrais pusgads mūzikā būs nabadzīgs. Iespējams, kāds saklausīja manas domas, jo drīz vien vairāki mākslinieki paziņoja par jauniem albumiem, tostarp Foals. Britu apvienība savas karjeras laikā ir bijusi spējīga attīstīt savu skanējumu un katrā ierakstā izdarīt kaut ko citādāk. Ja spriež pēc pirmā singla What Went Down, tad arī nākamā plate ar tādu pašu nosaukumu būs kaut kas jauns viņu daiļradē. Dziesmas skanējums kopumā ir kļuvis smagāks par to, kas bija iepriekš. Solists Janis Filipakis intervijā vienai angļu radiostacijai atklāja, ka, rakstot jauno albumu, viņi daudz piedomāja pie tā, kā tas skanēs dzīvajā. Jāatgādina, ka pirms Holy Fire izdošanas, viņi arī pirmo singlu Inhaler izvēlējušies smagāku, bet kopumā skanējums bija viegls. Taču šoreiz, ja tic solista teiktajam, viņi esot uzdrošinājušies radīt arī pārējo ieraksta materiālu šādās noskaņās. Papildus jaudīgai dziesmai, grupa sagatavoja arī baudāmu video, kurā redzams arī pats solists Filipakis, ārdoties līdz pat asiņu tecēšanai. Ar nepacietību gaidām jauno Foals veikumu, ko labprāt gribētos piedzīvot arī dzīvajā.

Mēneša albums: Jamie xx – In Colour

Lasītāji, kuri daudzmaz sekoja nedēļas dziesmu rubrikai mūsu portāla, noteikti ievēroja sajūsmu par Jamie xx jaunumiem. Jau pirms plates iznākšanas bija skaidrs, ka šis būs ne tikai mans mēneša albums, bet arī viens no gada albumiem, un nu var teikt, ka pelnīti. Vien 42 minūšu garā ierakstā šis kungs spēja salikt dažnedažādas elektroniskās mūzikas ietekmes, radot tikpat krāsainu ierakstu, kāds ir albuma vāciņš. Pats Džeimijs bija izteicies, ka vēlas notvert Anglijas klubu kultūru, kas viņam pietrūkst, atrodoties prom no mājām. Lai gan pieredzes ar Anglijas klubu kultūru tikpat kā nav, balstoties uz sajūtām, jāsaka, ka viņam tas ir izdevies. In Colour ir viņa pēdējo gadu darbības rezultāts, tāpēc nepārsteidz arī Girl un Sleep Sound esamība šajā platē. Šie skaņdarbi saplūst ar pārējiem radot vienu veselumu. Šajā veselumā it īpaši gribētos izcelt Obvs, kas ir skaņdarbs, kas galvenokārt balstās uz steel drum. Kopš es biju dzirdējis Far Nearer vienmēr gaidīju to, ka Džeimijs radīs vēl vienu skaņdarbu, izmantojot šo instrumentu. Sapnis piepildīts, un nākamais brīdis, kas tiek gaidīts, ir dzirdēt šo ierakstu dzīvajā, kādā no Jamie xx koncertiem.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Beirut – No No No

Šķiet, ka 2015. pagaidām mūzikā bijis tāds kā atkalredzēšanās gads, jo jaunus ierakstus izdod grupas un mākslinieki, no kuriem nekas jauns nav dzirdēts pietiekami ilgi, lai sāktu jau nedaudz piemirst par to eksistenci. Jūnija pirmajā dienā, ar jaunu singlu un paziņojumu par jaunu albumu, šim sarakstam pievienojās arī Zaka Kondona projekts Beirut. Albuma pirmais singls No No No varbūt nedaudz apbēdinās tos, kuri ilgojas pēc Balkānu noskaņām Beirut mūzikā, jo, lai gan izmantotais instrumentu klāsts ir līdzīgs, šķiet, ka viņi ir nolēmuši savā mūzikā doties tālāk, pie nedaudz citām vēsmām. Tomēr Beirut kvalitāte nekur nav pazudusi, un No No No ir viegls un patīkams skaņdarbs, kas lieliski piestāv vasarīgam noskaņojumam.

Mēneša albums: Vince Staples – Summertime '06

Interesanti, ka savu mēneša albumu vēl jūnija sākumā nebūt nebūtu ierindojis starp tā gaidītākajiem ierakstiem, tomēr, pēc šī albuma noklausīšanās, bija skaidrs, ka tas var pelnīti pretendēt uz mēneša albuma godu. Tas gan skaidrojams ar to, ka Vince Staples, lai gan ir jau labi zināms vārds hiphopa pazinējiem, kaut kādu iemeslu dēļ pirms albuma iznākšanas nebija izpelnījies tik lielu ažiotāžu kā pēc tā. Lai kā arī nebūtu, Summertime '06 ir lielisks hiphopa ieraksts, kura pamatā esošais naratīvs ir Vinsa pusaudžu gados piedzīvotais, jau 13 gadu vecumā iesaistoties bandā un vēlāk izraujoties no šīs vardarbīgās pasaules, kas neapšaubāmi ir ietekmējis viņa pasaules uzskatu. Blakus viņa tekstiem un skaitīšanas stilam gribētos izcelt arī albuma lielisko instrumentālo daļu, par ko lielākoties gādājis No I.D., kura vārds hiphopa cienītājiem, domāju, komentārus neprasa, kā arī daži citi mazāk pazīstami bītmeikeri, no kuriem īpaši gribētos izcelt Clams Casino. Patiesībā jāsaka, ka Summertime '06 ir ļoti patīkams pārsteigums, jo nelikās, ka gadā, kurā jau ir iznākuši vairāki lieliski hiphopa ieraksti (kā arī lērums interesantu ierakstu citos žanros) un vēl vairāki ir gaidāmi, atradīsies vieta vēl kādam pārsteigumam. Tomēr, par spīti tam, ka viņš ir relatīvs jaunpienācējs, Vince Staples ir godam nopelnījis vietu blakus smagsvariem.

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Beach House – Sparks

Vecais joks par to, ka Beach House pārtraukuši nemīzt un gatavojas izdot Coldplay kaverversiju albumu, galīgi neatbilst taisnībai. Lai gan Coldplay ir dziesma ar tādu pašu nosaukumu, kas turklāt ir mana visu laiku mīļākā dziesma, Sparks galīgi neizklausās pēc mūzikas, ko varētu radīt pāris parasti, romantiski noskaņoti puisīši no lietainās Lielbritānijas. Drīzāk prātā sajucis, ģitāru efektos ieracies īrs. Jau ar šo pirmo singlu Beach House cenšas parādīt, ka viņu veiksmīgi iesāktais ceļš uz popmūzikas virsotnēm, nebūs tik gluds un augustā gaidāmais albums Depression Cherry būs drūmāks, eksperimentālāks, mazāk melodisks un vairāk atgādinās grupas agrīnos ierakstus. Protams, ar trīsdimensionālu skaņu. Un kāpēc nē? Ja grupa to var atļauties.

Mēneša albums: mewithoutYou – Pale Horses

Ārtroka kulta grupas sestais albums varētu būt vissaprotamākais grupas diskogrāfijā. Un radīs patīkamas emocijas tiem, kuri ir nedaudz iestrēguši pagātnē. Laikā kaut kur pirms desmit gadiem, kad pasaules mūzikas modi noteica Ņujorkas lepnie jepiji Interpol. Patiesībā Pale Horses izklausās tik ļoti pēc Interpol, ka iespējams, kāds varētu sajaukt abas grupas. Tiesa gan no pēdējo gadu Interpol albumiem Pale Horses ir ļoti spēcīgs gan muzikāli, gan liriski. Tātad netiktu melots, ja kāds apgalvotu, ka šis ir labākais Interpol albums kopš Antics. Veiksmīgi izkārtotā dziesmu secība rada sajūtu, ka šis ir konceptalbums, kas, zinot grupas ambīcijas, varētu tā arī būt.

Pilns drūmu, bet piezemēti elegantu, pat vēsu, emociju. Tiesa šis estētiskums un vēsums pazūd tajos brīžos, kad grupas vokālists “palaiž grožus” un dara to kas viņam sanāk vislabāk – kārtīgi izkliedzas. Galu galā mewithoutYou nav kaut kāda parastā grupa, bet ar savu savdabīgo skrīmo un post-hardcore mūziku ir ausīm dzirdami ietekmējuši, šī žanra jaunos varoņus La Dispute un Touche Amore.

Jana Kohno

Mēneša dziesma: LA Priest – Lady's In Trouble With The Law

Vasarā atgriežas gan vecie, sen nedzirdētie, gan uzrodas jaunie mūziķi – LA Priest no kādreizējās četrotnes Late Of The Pier jūnija beigās izdevis debijas albumu Inji, un daļēji apvieno gan jaunradi, gan senu atgriešanos, tomēr nevar salīdzināt, kā savā tempā un dinamikā atšķiras LA Priest solo kompozīcijas no tā elektropopšoka, ko mūziķis savulaik radīja kopā ar trakulīgo grupu. LA Priest ir kā burvis – rūpīgi apvieno kopā krāsaināko žanru, psihodēlisko, disko, fankmūzikas un elektropopmūzikas elementus, līdz rodas kas nebijis un klusi eksplodē klausītāja prātā. Debijas albums jau ir noklausīts, taču pirms tā iznākšanas singls Lady’s In Trouble With The Law bija vēl viens pozitīvs rādītājs par gaidāmo albumu – mierīgi plūstošs, atslābinošs singls, kas palēnina ikdienas ritmu un piestāv brīvdienām.

Mēneša albums: Gengahr – A Dream Outside

Ir 2015. gads, kad gandrīz neiespējami grupai panākt skanējumu, kurš netiktu salīdzināts ar jau esošajiem māksliniekiem. Arī Londonas debitanti Gengahr nav izpalikuši bez salīdzinājumiem ar Tame Impala, MGMT, Unknown Mortal Orchestra, taču kā paši atzīst – tās arī ir bijušas viņu tiešākā ietekme, ko viegli psihodēliski romantiskajā debijas albumā A Dream Outside nevar nepamanīt. Grupas daiļrade balstās uz trim vaļiem – solista Fēliksa Buša falsets, psihodēliskie ģitāras motīvi un tumšas metaforas dziesmu tekstos, tāpēc visus apsveikumu par to, ka Gengahr neizklausās pēc jau atražotiem indie ģitārmūzikas produktiem, sūtām Fēliksam. Gengahr varbūt nebija neviena mīļākais pokemons, taču spocīgā pokemona vārdā nodēvētie debitanti varētu kļūt par vismaz šīs vasaras pavadošo grupu, caurvijot to ar melanholisku psihodēliju – šī nebūt nav kārtējā vecas idejas no nesaprotama laikmeta atkārtojošā indie debija bez jebkādam jaunām idejām, kura acīmredzami demonstrē savas ietekmes, bet gan vēl viena ar atjautību apveltīta un svaiga debija, kura var vēl augt.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Beck – Dreams

Nav pagājis pat pusotrs gads, kopš Beks izdeva manu mīļāko pērnā gada ierakstu Morning Phase, kas vienlaikus bija arī viens no gada spilgtākajiem muzikālajiem brīžiem, bet nu viņš jau ir atpakaļ, turklāt joprojām esot fantastiskā formā. Šoreiz gan muzikālais hameleons atkal pievērsies eksperimentiem, vairs neizklausoties pēc dziesminieka, bet gan popzvaigznes, un šovasar tieši tas arī ir nepieciešams! Es nezinu, kāpēc, bet man Dreams uzreiz asociējās ar citu Beka šedevru Girl. Nešaubos, ka katram radīsies pašam sava asociācija par to, kuram mūziķa karjeras posmam līdzinās jaunākais amerikāņa skaņdarbs, taču skaidrs ir viens – tā ir viena no šīs vasaras līdz šim spilgtākajām kompozīcijām.

Mēneša albums: FFS – FFS

FFS viennozīmīgi ir ne tikai šīs vasaras, bet pat pēdējo gadu dīvainākais projekts, kas vienlaikus, liekas, kā pilnīgs vatafaks un kaut kas patiesi ģeniāls. Tāda sajūta man radās jau tad, kad par to pirmo reizi dzirdēju, un tāda tā ir arī joprojām. Tiesa, jo vairāk laika paiet, jo loģiskāka sadarbība šķiet, jo gan Sparks FFS rezultātā ir ieguvuši jaunu dzīvību un svaigumu, gan arī Franz Ferdinand daiļrade kļuvusi daudzveidīgāka. Turklāt kas pats nozīmīgākais, FFS no pirmās līdz pēdējai sekundei ir jūtams, cik ļoti jautri supergrupai ir bijis strādāt pie dziesmām un tās ierakstīt. Esmu diezgan drošs, ka šobrīd FFS nenovērtēs tā, kā tas būtu pelnījis, bet, pēc dažiem gadiem atskatoties vēsturē, kļūda tiks apjausta. Šis ir ieraksts, kas varētu būt radīts jebkurā no pēdējām sešām desmitgadēm, un visās iederētos teju perfekti. Vai tas vien nav viens no izcilus ierakstus raksturojošiem kritērijiem?

Foto: DIY Magazine