Ņujorkā viesojos jau septīto reizi, esmu te bijusi visos gadalaikos un visos laikapstākļos, un šoreiz ceļojumā mērķis ir atrast vietas, kas interesants, kad Ņujorkā ir redzētas visas galvenās tūristu vietas, un piedevām ir nepatīkami laikapstākļi – lietains un vēss. Ņujorkā esmu izvēlējusies apmeklēt Beyoncé koncertu, pirmoreiz došos uz šāda veida pasākumu ASV, tāpat, pirmoreiz palikšu tik smalkā viesnīcā pašā pilsētas centrā!
Ir trešdienas pusdienlaiks, un tuvojoties Ņujorkai no Ņūdžersijas puses autobusā, pamale izskatās īpaši draudīga. Kad iebraucam mūžīgi sastrēgušajā pilsētā, mani kanādiešu kolēģi saka: ”Ja laiks vēl mazlietiņ uzlabotos, tad jau būtu pavisam labi!” Pie sevis pasmejos, ka optimisti, jo es esmu redzējusi laika prognozi, un, ja laikapstākļi nepaliks sliktāki, tad tas jau būs izcili! Diemžēl tieši kad autobuss apstājas, lai mūs izlaistu pusotra kvartāla attālumā no viesnīcas, jo tuvāk piebraukt nevarēs, sāk līt. Prognozes ir stipri precīzas – ir 9 grādi pēc Celsija, un no pilnīgas izmirkšanas glābj tikai daudzo apkārtnes teātru nojumes virs ieejām. Ar divām somām skrienu nopakaļ vācietei, jo zinu, ka aiz mums ir vēl aptuveni 40 pārējie kolēģi, un ir skaidrs, ka uz reģistrēšanos viesnīcā būs jāstāv ilgi, ja nepielikšu soli. Pēdējā komandējuma daļā palikusi tikai viena oficiālā tikšanās, pārējais ir brīvais laiks, ko katrs varam izmantot pēc saviem ieskatiem. Tā kā Ņujorkā esmu jau septīto reizi, bet vairums pārējo te ir pirmoreiz, zinu, ka kopīgi laiku nepavadīsim, jo mūsu intereses atšķiras. Vienīgi sarunāju ar austrāliešu kolēģi Melu, ka nākamajā dienā aiziesim kopā uz pēcpusdienas tēju.
Meklē ekskursijas un ieejas biļetes aktivitātēm Ņujorkā? Šeit pāris idejas:
New York City Pass, kas ļauj apmeklēt vairākas vietas ar vienoto biļeti
Lidojums ar helikopteri virs Ņujorkas
Vienas dienas brauciens uz Niagāras ūdenskritumu
Smalkā viesnīca Taimskvērā
Skrējiens ar somām atmaksājas, jo pirms manis rindā ir vēl tikai daži citi cilvēki, bet drīz vien aiz mums sastājas milzu pūlis. Kad pēc pusstundas dodos prom no viesnīca ielās, lielākā daļa aizvien vēl tikai gaida iespēju reģistrēties.
Viesnīca šoreiz smalku smalkā, pavisam pie paša Taimskvēra – Mariott Marquis Times Square. Ieejot numuriņā ir skaidrs, ka liela daļa no $500 par nakti cenas ir tieši par atrašanās vietu. Istaba ir kā parastā četrzvaigžņu viesnīcā – divas gultas, mazs kafijas aparāts, gludeklis, fēns, bet vismaz krietni plašāka, nekā citām reizēm un nav gluži kurpju kastes izmēra. Esmu palūgusi istabu ar vannu, kas gan ir diezgan bezjēdzīgi, jo tā pēc tipiskās amerikāņu modes sniedzas drusku pāri manai potītei. Mums ierastās dziļās vannas savos padsmit šīs valsts apmeklējumos neesmu redzējusi nevienu reizi. Arī pie kafijas automāta pamanu vietējās īpatnības – pat par tādu numuriņa cenu kafija jādzer no papīra glāzēm. Nākamo nakti esmu pierezervējusi jau ārpus pilsētas, mani horvātu kolēģi pārceļas divus kvartālus pāri krustojumam uz lētāku viesnīcu, bet kāds Saūda Arābijā dzīvojošs kolēģis man vēlāk atsūta ziņu, ka bija domājis uz vietas pagarināt šo pašu viesnīcu, bet par 4 naktīm viņam esot palūgti $2700. Par šādu viesnīcu tas pat vairs nav sālīti, bet kodīgi dārgi. Tiem, kas nepalūdza numuru ar vannu gan skats esot uz pašu Taimskvēru, nevis kā man, uz citu ēku jumtiem. Numurā daudz laika neplānoju pavadīt, lai arī kārdinājums ir liels, tomēr jāizmanto iespēja un jāapskata pilsēta!
Viesnīcai ir vēl viens pārsteigums – pie reģistrācijas man iedot $40 kuponu, kas it kā esot domāts tam, lai sektu “galamērķa piemaksu”. Šī summa ir katram jāpiemaksā klāt pie publiski pieejamās viesnīcas cenas. Lai arī tāda nav visās viesnīcās Ņujorkā, daudzās tā tiek iekasēta un ir pasniegta kā tāds pilsētas nodoklis, bet gluži tāds nav. Naktsmītnes šo piemaksu paņem, lai segtu dārgākās numuru uzturēšanas cenas, bet tad pretī piedāvā dažādus labumus, par kuriem uzzini pie reģistrācijas. Šeit par šo summu varot aizbraukt bezmaksas ekskursijā (var izvēlēties no vairākām) un pasūtīt brokastis uz numuru, ko arī nākamajā rītā izvēlos darīt. Liels ir mans pārsteigums, kad no manas kredītkartes konta tāpat tiek noskaitīti papildu $13. Par pankūkām, sulu, jogurtu un tēju tiešām nepietiek ar $40?! Jāatceras, ka šajā valstī arī šādam pirkumam būtu jādod dzeramnauda (daudzviet minimālais ieteicamais apjoms ir 18-20%), tas nekas, ka par ēdiena piegādi uz numuru jebkurā gadījumā jāmaksā vēl $6. Arī cena ēdienkartē ir norādīta bez pārdošanas nodokļa, tāpēc visu laiku ir jārēķina līdzi. Ēdienu atnes papīra turzā, vienreizlietojamajos traukos. No Vašingtonā piedzīvotās pieredzes, kad numuriņā ieritina ratiņus un noņem lielu metāla vāku, nav ne miņas. Esmu vīlusies – tad jau labāk būtu devusies brokastot jebkurā kafejnīcā tepat uz ielas! Tikko kā esmu nolikusi maisus uz galda un turpinu ģērbties, darbinieks klauvē vēlreiz – esot manos maisos aizmirsis kādam citam klientam paredzētās zobu birstes. Sākums nav daudzsološs!
Līdzīgi raksti:
Ko redzēt Ņujorkā?
Kā izdevīgi iepirkties ASV?
Viss, kas jāzina par auto nomu ASV
Taimskvēra tipāži un pasts
Pirms doties laukā, izpakoju somas un uzvelku visus trīs līdzpaņemtos džemperus. Vasaras sākumā nudien negaidīju tik aukstus laikapstākļus un no sirds priecājos, ka iemetu līdzi vējjaku. Apavu gan ir žēl, jaunās, gaišpelēkās zamšādas botas pēc pastaigas šādos laikapstākļos pilnīgi noteikti vairs neizskatīsies kā no kastes izņemtas.
Vēl pirms lāga pagūstu iziet uz ielas, ejot pa viesnīcas virpuļdurvīm nāsīs iecērtas spēcīga smaka. Marihuāna, kas te ir legāla kopš 2021.gada. Ja agrāk pilsēta man asociējās ar ceptu kastaņu vai desiņu stendu aromātiem, tad tagad visbiežāk sajūtama ir tieši zāles smaka.
Viesnīca ir patiešām pie paša Taimskvēra, tūristu iecienītākajā vietā, kur iegriežas katrs Ņujorkas viesis. Pusdienlaikā ir neparasti tukšs, apkārt sastopami vien pāris ierastie rajona tipāži. Ielu tirgotāji piedāvā iegādāties cepures – viens labums neparasti aukstajiem laikapstākļiem – var iztirgot ziemā nepārdoto preci. Laukumā var arī nofotografēties ar rotējošu kameru uz mirguļojošo reklāmu fona, ko nenogurstoši piedāvā katram garāmgājēma. Turpat kāds kungs kovboja zābakos, cepurē un tikai apakšbiksēs ar uzrakstu Naked Cowboy (“kailais kovbojs”) strinkšķina ģitāru. Netālu no Taimskvēra policijas iecirkņa man pretī nāk pulciņš jaunu vīriešu plānos, baltos jūrnieku tērpos. Laikam jūras vēju rūdījums ir tik stiprs, ka šie laikapstākļi viņiem nemaz neliekas stingrākas apģērbšanās vērti. Ataust atmiņā iepriekšējā gada brauciens, kad nākamajā dienā, kad no Ņujorkas aizbraucu, uznāca sniega vētra un internetu pārpludināja fotogrāfijas ar aizputināto pilsētu. Šoreiz ir vienkārši auksti un vienkārši lietains.
Vispirms dodos uz pasta nodaļu, jo iepriekšējā brauciena daļā Bostonā man tā arī neizdevās nopirkt pastmarkas. Ieejot iekšā esmu pārsteigta par diezgan pamatīgo rindu, kas, protams, kust ļoti lēni, jo atvērta tikai viena kase. Pamanu stūrī pašapkalpošanās automātus un nolemju riskēt pazaudēt vietu rindā un pamēģināt pati. Nedaudz pabakstu pēc bankomāta līdzības veidoto aparātu un pēc brīža no tā iznāk četras uzlīmes, katra par $1.65, jo tik maksā nosūtīt starptautisko vēstuli ASV. Pusi strēmeles aizņem kvadrātkods, nekādu skaistu ziedu vai tauriņu vai vismaz karogu zīmējumu, otra puse ir balta. Tā kā tik daudz vietas uz kartītes man nav, pārloku strēmeli uz pusēm un tukšo daļu noplēšu nost. Cerams, ka aizies! Par laimi, pēc pāris nedēļām adresāti ziņo, ka kartītes patiešām ir saņemtas.
Pēc pasta virzos tālāk, paejot garām slavenajai dzelzceļa stacijai The Grand Central Terminal, kas pēc 10 gadu celtniecības tika atvērta 1913.gadā un arī ir viena no atpazīstamākajām vietām Ņujorkā. Daudzi seriālu un filmu mīļotāji tajā pamanīs pazīstamus skatus – Vīri Melnā, Intrigante, un, neskaitāmas citi ir filmēti tieši te. Šodien te neko nefilmē, bet man garām aiziet vīrs rozā kovboja cepurē un pēc brīža, puisis ar plastmasas gaismas zobenu no Zvaigžņu kariem. Ņujorkā var justies pilnīgi brīvi, lai kāds tu ne būtu!
Privātā bibliotēka – The Morgan Library
Drīz vien esmu pie galvenās vietas, kuru gribu redzēt šajā ceļojumā – The Morgan Library, finansista Džona Pīrpointa Morgana (John Pierpont Morgan) privātajā bibliotēkā. 1906.gadā pabeigtajā ēkā glabājas unikālas grāmatas, manuskripti, vēstules un mākslas darbi. Par šo vietu esmu uzzinājusi pateicoties mākslīgajam intelektam – pirms ceļojuma ilgi pētīju, ko tad vēl es varētu darīt pilsētā, kad stipri līst, ja visas galvenās tūristu aktivitātes jau sen ir redzētas pa vairākiem lāgiem. Līdz ar pāris nelietojamiem ieteikumiem par muzejiem, kas jau sen kā ir aizvērušies, uzdūros šim ieteikumam, un šoreiz ir trāpīts desmitniekā!
Mazliet satraucos vai tur nebūs pilns lietainā laika apskates vietu meklētāju, bet par laimi, nav tik traki. Gluži tukšs gan nav. Mājaslapā var iegādāties biļetes ar konkrētu ieejas laiku, kas nozīmē, ka, visdrīzākais, citkārt tomēr vajadzētu par tās iegādi parūpēties laicīgi, bet es tieku pie biļetes kasē, samaksājot $25, rindu nav ne uz kasi, ne uz garderobi. Diemžēl bibliotēkas dārzs ir pieejams tikai piektdienās un nedēļas nogalē, taču, ņemot vērā laikapstākļus, par to īpaši nebēdāju un labprātāk atrodos telpās.
Atrodoties ēkā, varētu domāt, ka tā ir krietni senāka, nevis tikai simtdivdesmit gadus veca. To projektējis arhitekts Čārlzs Follens Makinms (Charles Follen McKim), tā ir izcils klasicisma arhitektūras piemērs. Iekštelpās brīžiem liekas, ka esmu kādā viduslaiku abatijā kaut kur Šveicē, tad, ka pēkšņi esmu nokļuvusi mazākā Vatikāna Pētera bazilikas kopijā.
Izstaigājot Morgana kabinetu, paņemu rokās stūrītī nolikto bukletu – tas ir drukāts uz nedaudz cietāka papīra un paredzēts izmantošanai tikai kabinetā, pēc tam to noliekot vietā, lai noder citiem apmeklētājiem. Uzzinu, ka koši sarkanais audums uz sienām ir veidots no jauna – oriģinālo esot sabojājis īpašnieka paradums šajā telpā smēķēt. Ar brūnajiem koka paneļiem nosegtie griesti, vitrāžas logos un koši sarkanās sienas man rada nomācošu sajūtu un drīz vien dodos uz nākamo telpu, meklēt, kur tad ir bibliotēkas galvenā zāle.
To var viegli atrast, sekojot pūlim. Lielākā daļa apmeklētāju ir tieši šeit, nevis bibliotēkas pārējos stāvos, kur ir gan mežģīņu stilā veidotas grāmatas gan viduslaikos no krāšņām ilustrētām grāmatām izgrieztie attēli – tāda bijusi mode, izmantot tos atsevišķi, pārējo tekstu no jau tobrīd vairākus simtus gadus vecajām grāmatām izmetot laukā.
Bibliotēkas galvenajā zālē ir trīs pazīstamākie šīs kolekcijas darbi – Gūtenberga Bībeles oriģināleksemplārs, ap 1156.gadu veidotais Stavelota triptihs un Lindau gospeļu (evaņģēliju) grāmata, kuras aizmugurējais vāks veidots ap 780.-800.gadu un kas ir vienīgais agrīnā insulārā metāla grāmatas vāka piemērs, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.
Uz mirkli apsēžos uz viena no dīvāniņiem telpas vidū, un vēroju apkārtni. Kņada, sajūsma, interese, visapkārt čalo cilvēki un ir krietni dzīvīgāka atmosfēra, nekā varētu gaidīt no bibliotēkas. Protams, tagad tā ir muzejs, ne publiska lasītava.
Daudzajās džemperu kārtās paliek karsti, galvenie pieturas punkti apskatīti un drīz jau arī jādodas tālāk, tāpēc lēnu garu sāku ceļu atpakaļ. Neplānoti iegriežos vēl suvenīru veikaliņā, kuram šeit, pārmaiņas pēc, nav obligāti jāiziet cauri, lai tiktu laukā. Pirmais, ko pamanu, ir mazas rokassomiņas. Vai tiešām?! Jā, patiesi, tām pieliktā informatīvā lapiņa vēstī, ka tās ir nākušas no Indijas. Man pašai ir tieši tāda pati somiņa, kuru nopirku uz ielas Ņūdelī. Vienīgi, šīs somiņas izskatās krietni rūpīgāk sašūtas, taču dizains ir nepārprotami tāds pats! Bez smalkajām somiņām te ir arī zeķes ar slaveno grāmatu personāžiem, īpaši smalkas papīra salvetes ar tīģeriem un ziediem, grāmatmīļu tējas maisījums un daudzi smalki grāmatu izdevumi, kurus tā vien gribas paturēt rokās. Man jau ir Annas no Zaļajiem jumtiem grāmatu kolekcija, taču šeit ir īpaši glīts eksemplārs ar zeltītiem sāniem. Turos, nepērku, bet nav viegli.
Aukstais vakars
Tālāk lēnu soli dodos viesnīcas virzienā. Paeju garām lielajai Ņujorkas bibliotēkas ēkai, kur viesojos pirms gada, izejot cauri Bryant parkam. No tāluma izskatās, ka te ļoti glīti apstādījumi, pienākot tuvāk pamanu, ka augi nemaz nav izstādīti zemēs, bet gan simtiem podiņu salikti zemē. Slikta augsne? Nīkuļo? Tuvumā daudzie melnie podiņi izskatās amizanti.
Izejot cauri parkam redzu vēl kādu ielu tirgotāja stendu, kas paslēpies pie remontdarbu sastatnēm. Stenda izskats liek domāt, ka nez vai šis rūpals te ir likumīgs, bet noteikti noiets precēm ir – te piedāvā lietussargus un pončo.
Ejot pa ielu, ataust atmiņā redzētie jociņi par Ņujorkas apmeklētāju bingo – rindās un kolonnās izsārtotiem dažādiem atgadījumiem un priekšmetiem, ko nākas piedzīvot, apmeklējot pilsētu. Pa šiem gadiem noteikti var skaļi saukt “bingo!”, jo esmu redzējusi to visu. Suņu staidzinātāji, kas katrs ved ap 10 ļoti audzinātiem dzīvniekiem, kurus patiešām ved, nevis kuri velk staidzinātāju aiz sevis. Tik modīgie personāži, uz kuriem skatoties jākasa pakausi, vai patiešām modes ikona, vai garīgās veselības problēmu izpausmes. Kāds iet pa ielu un skaļi sarunājas? Nav garantēts, ka viņam ir bezvadu austiņas. Neiztrūkstošas urīna tērcītes uz ielu stūriem un asfalta, arī ekskrementu kaudzes, netālu no kurām turpat uz ielas guļ bezpajumtnieki. Protams, žurkas metro. Šajā astoņu miljonu pilsētā ir gan spožā puse, ko esam iepazinuši seriālos un filmās, pieredzes, kuras gribas atkārtot – šajā pilsētā vienmēr kaut kas notiek, gan arī skarbā realitāte, kas pat nav ļoti jāmeklē.
Vēl pēdējais oficiālais pasākums ar kolēģiem kādā āra kafejnīcā pie Īstriveras upes. Esmu savilkusi tos pašus trīs džemperus, bet ar to nav gana, jo tobrīd gan sāk līt, pūš ārkārtīgi stiprs vējš un ap kafejnīcas perimetru izvietotās plastmasas palmas grab vējā. Taujāju pēc kāda karstā dzēriena, vismaz, pēc karsta ūdens, jo tējas man vienmēr ir līdzi sava. Diemžēl, šajā kafejnīcā siltos dzērienus neservē. Drebinādamies apēdu frī kartupeļu porciju un pāris tako, un, kad esmu izturējusi stundu un redzu, ka citi arī sāk doties prom, bez sirdsapziņas pārmetumiem dodos Volstrītas virzienā. Noeju garām viesnīcai, kur paliku iepriekšējā reizē, un dodos uz kādu pagājušā gada kolekciju veikalu turpat blakus biržai. Iepriekšējā reizē jau pie ieejas dzirdēju latviešu valodu, apstiprinot to, ka latvieši ir visur! Šoreiz latviešus nesatieku, bet nevilšus noklausos saruna starp pārdevēju un pircēju, kas jautā pēc cimdiem. “Mums diemžēl nav cimdu, nav vairs sezona, neviens negaidīja, ka būs tik auksti!”
Pēc pusstundas veikalā es beidzot jūtos sasilusi. Šķiet, ka varētu aizvest mājās to visu, izslavētu apakšveļas zīmolu komplekts ap 10 dolāriem, seši burvīgi virtuves dvielīšu tikai par pieciem dolāriem. Kad iekāpju Uber, vadītāja nokomentē, ka cik interesanti, tūristi aizvien vēl iepērkas klātienes veikalos. Tad attopas, ka vārds “tūrists” varētu būt aizvainojoši un palabo to uz “visitors” (“apmeklētāji”). Viņa jau kopš pandēmijas sākuma visu pērkot tikai tiešsaistē. Smejos, ka esmu jau tūrists, tā patiešām ir, un lai arī bieži pasūtu preces ar piegādi viesnīcā, ir lietas, ko man patīk izvēlēties klātienē.
Pilsēta ir tumša, sastrēgumi, par laimi, jau ir beigušies un brauciens līdz viesnīcai ir raits. Uz brīdi pamanu upes krastos pietauvoto burukuģi ar nolauztiem mastiem. Meksikas burukuģis Cuauhtémoc, kas pirms pāris nedēļām ietriecās tiltā, kā rezultātā divi cilvēki gāja bojā un vairāki tika ievainoti. Te tas stāv, tumsā, turpat netālu no notikuma vietas.
Kad esmu viesnīcā, vēl nolemju uzbraukt uz viesnīcas jumta restorānu ar rotējošo platformu. Skats pa logu neattaisno cerības, bet vismaz esmu to redzējusi. Braucienā uz to dzirdu sarunu starp kādu amerikāņu pāri, kas, tāpat kā es, arī izskatās apģērbuši visas drēbju kārtas, kas ir līdzi. Liftā nelielajā ekrānā redzama laika prognoze, un vīrietis rāda uz to un saka: “un mēs samaksājām $1700 par cilvēku, lai saņemtu šo!” Viņi krata galvas un izskatās dziļi nelaimīgi. Diemžēl, tā gadās.
Lēnā ekskursija ar hop-on hop-off autobusu
Nākamo rītu sāku ar mantu nodošanu viesnīcas glabātuvē un nolemju izmantot vienu no piedāvātajām bezmaksas ekskursijām – hop on hop off autobusu pa Manhetenu. Lai arī maršrutā plānotās vietas esmu redzējusi, laikapstākļi ir tikpat riebīgi, kā iepriekšējā dienā, apkārtnē esošie muzeji jau redzēti, tad vismaz pārmaiņas pēc izbraukšu ar ekskursiju autobusu. Biļetes uz to ir iespējams iegādāties šeit.
Brošūrā rakstīts, ka ekskursijas garums ir 90 minūtes, man pēc pāris stundām ir sarunāta tēja ar Melu, tāpēc nospriežu, ka tas būs labs slinkais variants – varbūt redzēšu kaut ko jaunu, bet varēšu palikt sausumā. Izskatās, ka tāda doma ir daudziem, un autobusa pirmais stāvs ir piebāzts.
Iespraužu sienā iedotās austiņas un sāku klausīties audiogida stāstījumu. Pēc pirmajām pāris pieturām ir skaidrs, ka sistēma lāga nedarbojas – dažus fragmentus atskaņo vairākkārt, citi, pārtrūkst pusvārdā, jo izskatās, ka maršrutu izbraucam ātrāk, nekā plānots. No autobusa pirmā stāva neko lāga nevar redzēt, un vairāk sanāk spaidīšanās pilsētas satiksmē. Diemžēl, kad 90 minūtes tuvojas beigām, mēs galīgi neesam atpakaļ, tieši otrādi, esam vistālākajā punktā no vietas, kur man beigās ir jānokļūst. Sāku nervozēt – pēcpusdienas tēja ir pieteikta uz konkrētu laiku, rezervācijas ilgums ir tikai pusotra stunda, un Mela mani gaidīs. Tikmēr līdz šim brīvā satiksme sāk palikt aizvien sliktāka, nu jau tikšana līdz katrai nākamajai pieturai aizņem desmit un vairāk minūtes. Lecu ārā un dodos uz metro staciju. Šoreiz nebiju plānojusi braukt ar metro, kas parasti Ņujorkā ir visātrākais pārvietošanās veids, bet, lai būtu! Tomēr pirmo reizi pa visiem šiem gadiem man neizdodas nopirkt biļeti. Stacijā ir tikai pašapkalpošanās automāti, kas te izskatās jau ne pirmo gadu desmitu esam, un neviens no tiem nepieņem nevienu no manām trim maksājuma kartēm, uzkaroties pie pasta indeksa ievades. Rakstu gan tikai nulles tā vietā, gan īsto, bet ar lieku nulli galā, bet sistēma atsakās to atzīt. Man ir arī skaidra nauda, ievietoju $20 banknoti, tomēr tad automāts paziņo, ka viņam nav atlikuma, vai es vēlētos nopirkt vēl kādu biļeti? Nē, paldies. Laika jau vairs nav nemaz un ne cik, iet ar kājām līdz nākamajai pieturai nav variants, un ar Uber tas prasīs tikpat ilgi, cik būtu bijis ar autobusu! Iznāku virszemē pie metro stacijas un pamanu hotdogu stendu. Jautāju darbiniekam, vai viņš būtu ar mieru man samainīt banknoti sīkāk? Viņš pabeidz gatavot pasūtījumu klientam, atver maku, kurā ir biezumbiezs naudas žūksnis un samaina to pa vienam un pieciem dolāriem. Lieliski! Tikmēr, protams, man gar degunu ir aizgājuši vairāki vilcieni. Kad beidzot esmu metro iekšā, un pētu cik tad tālu man ir jābrauc, ieraugu paziņojumu Google Maps, ka par metro var samaksāt arī ar telefonu – izmantojot lietoti Wallet. Vismaz zināšu par šādu iespēju nākamajai reizei!
Kad beidzot esmu vagonā, vilciens, tāpat kā metro stacija, ir daudz pieredzējis. Izskatās, ka viens no retajiem, kurā vēl nav tablo ar nākamās pieturas paziņojumiem, tāpēc maršrutam sekoju līdzi telefonā. Nosūtu Melai ziņu, ka kavēšos 10 minūtes. Pēkšņi vilciens tunelī apstājas. Skaļrunī atskan avīžu čaukstēšanai līdzīga skaņa, kas, acīmredzot, ir vilciena vadītāja paziņojums, bet gudrāka par apstāšanās iemeslu netieku. Paiet piecas minūtes. Desmit. Nevaru pat Melai nosūtīt ziņu, ka būšu vēl vēlāk, jo tunelī nav zonas. Beidzot vilciens izkustas. Vēl viena “Ņujorkas bingo” epizode, sēdēt kaut kur iestrēgušā vilcienā. Par laimi, šoreiz ne pārāk ilgi. Beidzot pēc skrējiena gar Centrālparka malu, esmu klāt pie The Plaza Hotel, vietas, kurā baudīšu izsmalcinātu pēcpusdienas tēju.
“Viens pats mājās” pēcpusdienas tēja
Ja ne Mela, iespējams, mana pēcpusdienas tējas rezervācija būtu aizgājusi nebūtībā, bet, tā kā kolēģe ierodas laicīgi, mūsu galdiņš ir pieejams. Sieviete tikmēr ir iepazinusies ar ēdienkarti un jau tikusi pie viesnīcas īpašā tējas maisījuma. Mēs esam The Plaza Hotel, viesnīcā kur numuriņš maksā ap $1000 par nakti, izsmalcinātājā The Palm Court lobija bārā. Šī viesnīca ir plaši pazīstama kā vieta, kur filmā “Viens pats mājās” palika Kevins un foajē satika Donaldu Trampu.
Par manu pieredzi ar pēcpusdienas tējām visā pasaulē lasi šeit.
Pēcpusdienas tēju apmeklēšana man ir kļuvusi par zināmu tradīciju, esot ārzemēs. Viena no versijām par pēcpusdienas tējas tradīciju vēstī, ka to esot izdomājusi Bedfordas septītā hercogiene Anna (viena no karalienes Viktorijas draudzenēm) ap 1840. gadu Anglijā. Tajos laikos vakariņas tika pasniegtas ļoti vēlu, ap pulksten astoņiem vakarā, un starp pusdienām un vakariņām bija liels pārtraukums. Hercogiene Anna ap četriem pēcpusdienā bieži jutās izsalkusi. Viņa esot lūgusi, lai viņai uz istabu atnes paplāti ar tēju, maizi ar sviestu un smalkmaizītēm. Tas kļuva par ieradumu, un vēlāk viņa sāka aicināt draugus pievienoties viņai šajā vēlajā pēcpusdienas maltītē. Citas versijas saka, ka patiesība tradīcija esot diezgan mūsdienu un vēsturiskais elements esot nedaudz piedzejots, lai ap to radītu ekskluzivitātes un senatnīguma auru. Lai vai kā tur būtu, pēcpusdienas tēja bieži vien ir viens no vislētākajiem veidiem kā nobaudīt maltīti visnotaļ ekskluzīvās vietās ar slaveniem šefpavāriem. Tās bieži tiek organizētas pieczvaigžņu viesnīcu foajē bāros.
Mūsu galdiņu mums pierezervēju jau iepriekšējā dienā platformā OpenTable, jo izskatījās, ka lietainajā laikā daudziem ir parādījusies doma apmeklēt šo vietu. Telpa ir diezgan pilna un tējas pieredzes kārotāju te ir patiešām daudz.
Noskrējusies apsēžos blakus Melai un viņa smejas, lai ievelku elpu, viss ir labi, esmu galā un tagad varu izbaudīt pieredzi! Man šī ir jau kāda divdesmitā pēcpusdienas tēja, Melai – pirmā, tā nu stāstu viņai, kas tagad notiks. Vispirms, mums abām ir jāizvēlas, kuru tējas piedāvājumu vēlēsimies. Maltīte personai maksā no $125 līdz $305, ir pieejamas trīs pieaugušo ēdienkartes un viena bērnu. Mela paņem lētāko, pa $125, lai nebūtu divas vienādas, izvēlos nākamo par $145. Beigās lielākā atšķirība gan ir tajā, ka manām maizītēm vēl ir uzkaisīts kaviārs, bet Melas – nē. Piedāvājumā ir gandrīz viss, kam jābūt pēcpusdienas tējas pieredzē – daudzas sāļās maizītes, kur galveno vietu ieņem gurķu sviestmaize, tikpat daudzas saldās maizītes, kuras visas nemaz nav iespējams atcerēties, un katrai divas skones, ko ēst ar ievārījumu un krēmu. Parasti pieejamais clotted cream gan šoreiz netiek servēts, bet tā vietā piedavātais citronu krēms izrādās ļoti gards. Piedāvājumā iekļauta neierobežota tēja, tā gan pārsteidzošā kārtā izrādās pajocīga – Melas tēja atgādina Ziemassvētku tējas, bet mana lavandu ulūna tēja pēc smaržas drīzāk līdzinās tualetes atsvaidzinātājam. Maizītes gan ir lieliskas, un sarunas vēl labākas! Nākamās divas stundas mums paskrien nemanot. Ar Melu esam pazīstamas jau septiņus gadus, taču dzīvē esam tikušās tikai vienu reizi, pirms tiem septiņiem gadiem, visu šo laiku sazinoties virtuāli. Mums ir līdzīga filmu un grāmatu gaume, līdzīgs skatījums uz pasauli un sarunas neizsīkst. Lai arī galdiņš rezervēts tikai pusotrai stundai, no kuras gandrīz pusstundu esmu pazaudējusi kavējot, mūs nedzen prom arī pēc notecējušā laika. Vēlāk pēcpusdienā bārā pasniedz cita veida uzkodas un dzērienus, kas, acīmredzot, nav tik ļoti pieprasītas, lai mūsu galdiņš būtu steidzami nepieciešams. Pēc divām stundām gan mums bez prasīšanas atnes divas kastītes un divus maisiņus, sakot, ka kad būsim gatavas, lai varam sakrāmēt līdzņemšanai pāri palikušo. Mājiens ir skaidrs. Palūdzam rēķinu, ko mums atnes kopā ar pastkartēm – tās varam bezmaksas nosūtīt jebkuram, kam vēlamies. Sākumā tiekam pie vienas katrai, bet viesmīle laipni atnes vēl divas, kad palūdzam. Melai jau drīz jāsteidzas uz nākamo vietu, man, arī, vēl kopīgi nofotografējamies pie milzīgas ziedu kompozīcijas foajē, nebeidzam jūsmot par pārējām viesnīcas telpām un ir laiks doties tālāk. Man ir vējjaka, Melai – nav nekā, tāpēc atdodu viņai savu pončo lietusmētelīti. Mela par tējas pieredzi ir sajūsmā un solās tādu sameklēt Sidnejā. Man pagaidām Sidneja vēl tikai nākotnes sapņu sarakstā.
Ceļš uz Ņūdžersiju
Ja ne divas somas, ar kurām šoreiz esmu nokrāmējusies, es pilnīgi noteikti brauktu ar vilcienu, bet, atceroties iepriekšējo pieredzi Ņujorkā metro stacijās, kurās nav pieejams lifts, šoreiz uz Ņūdžersiju braukšu ar Uber. Kad sasveicinos ar šoferi, mēs kaut kā ātri saprotam, ka abi runājam krievu valodā. Izrādās, Rustams ir no Uzbekistānas un trīs gadus dzīvo un strādā Ņujorkā. Turpmāko pusotru stundu, jo esmu trāpījusi pašā sastrēgumu pīķī, mēs pavadām sarunās. Agrāk dzīvojis Zviedrijā, viņš ļoti labi zina, kur ir Latvija un te ir viesojies vairākkārt. Stāsta man par kādu Sergeju, kurš viņam ir piedāvājis tikt pie uzturēšanās atļaujas. Tas izmaksātu 3000 eiro. No tiem, 700 eiro sievietei – Latvijas pilsonei, bet pārējais “organizatoram”. Rustams saka, ka nožēlo to, ka toreiz nav piekritis. Viņam jau bija īstā sieva, teicis, ka ģimenes cilvēks, neies apņemt otro, kaut vai uz papīra, bet tagad gan vairs nekā. Kopš dzīvo ASV, sievu un divus bērnus viņš nav redzējis. Izbraukt viņš neriskē, jo nav garantijas, ka ielaidīs atpakaļ valstī, kā viņš pats saka – nekāda legāla statusa viņam te neesot. Sievai un bērniem vīza esot atteikta, tāpēc paciemoties viņi arī nevar. Kad jautāju, kā viņš salīdzina darbu Zviedrijā un ASV, saka, ka nopelnīt vairāk varot ASV, bet drošāk gan esot bijis Zviedrijā. Te pēc 9 vakarā viņš pasūtījumus nepieņemot. Kad runājam par iemesliem, kāpēc tā, viņš saka “nu te nesen sabraukuši visādi nelegālie”. Šos vārdus sakot, viņš patiesi pat neaizdomājas par to, ka viņš te ir tieši tādā pašā statusā.
Beyonce koncerts jeb koncertu apmeklēšana ASV
Uz Ņūdžersiju dodos viena iemesla dēļ – te notiek Beyoncé koncerts, pirmais no pieciem turnejas ietvaros Ņujorkā. Esmu pierezervējusi viesnīcu desmit minūšu brauciena attālumā no stadiona, lai nav daudz jāmaksā par nokļūšanu norises vietā. Kad iekāpju jau nākamajā Uber, kā tikko esmu atstājusi mantas jaunajā numuriņā, mani sagaida nepatīkams pārsteigums – šoferis, padzirdējis, ka es dodos uz koncertu, kategoriski atsakās mani uz turieni vest un liek kāpt ārā. Viņš negribot tik ilgi gaidīt sastrēgumā uz norises vietu. Izkāpju, skatos lietotnē – nākamais auto pieejams ne ātrāk, kā pēc divdesmit minūtēm. Par šo braucienu, kurš sākās un beidzās viesnīcas durvju priekšā, man ir noskaitīti nepilni $10 (par kuriem pēc tam 3 nedēļas vēl sarakstos ar Uber, lai naudu atgūtu). Par laimi, viesnīcā ievēroju plakātu – ir iespējams pieteikties organizētam transfēru. Tā kā tas maksā $30, man ir pat izdevīgāk, braucot vienai. Steigā nopērku biļetes, iesēžos mikroautobusā un pēc desmit minūtēm jau esmu galā. Redzu, ka busiņa šoferis šo dara ne pirmo reizi – viņš brauc pāri nepārtrauktajām līnijām, apbrauc sastrēgumus un nogādā mani un vēl septiņus pasažierus stāvlaukumā pretī stadionam zibenīgi. No turienes, nepilnas desmit minūtes ar kājām līdz norises vietai.
Koncerta apmeklējums ir iespēja novērtēt, kā šādu pasākumu organizēšana notiek ārzemēs. Biļetes uz šādiem pasākumiem ASV iespējams legāli iegādāties otrreizējā tirgū arī, ja koncerti rādās pilnībā izpārdoti – tās tirgo gan tie, kas paši vairs netiek, un, protams, uzpircēji. Biļetes var pilnīgi legāli pārdot kādam tālāk, izmantojot oficiālo tirdzniecības vietni StubHub, kas gan no pircēja iekasē iespaidīgu komisijas maksu, tāpēc stadiona pēdējā rindā par $88 noskatītā biļete reāli maksā $140. Saņemtās biļetes darbojas tikai Wallet un Ticketmaster lietotnēs (pēdējā mūsu reģionam nemaz nav pieejama), un tajās nav redzams ne svītru kods, ne kvadrātkods, pie ieejas telefons jāpieliek pie lasītāja, lai to noskanētu. Ja nav telefona – nav ieejas koncertā. Tāpat ir stingri noteikumi, ko atļauts ienest – jau pierasts, ka nedrīkst lietussargus, taču somas drīkst būt tikai pavisam nelielas, paprāva maka izmērā, jebkas lielāks drīkst būt tikai caurspīdīgs. Pie ieejas stadionā ir milzīgi atkritumu konteineri, galvenokārt, lietussargu pilni, tomēr mana arī pa kādai rokas somiņai.
Labi, ka pirms apmeklējuma arī esmu iepazinusies arī ar citu informāciju par stadionu. Tajā ietilpst tuvu 90 000 apmeklētāju, piecos Beyoncé koncertos kopējais apmeklējums ir 250 000. Taču stadionam nav jumta! Savu vienīgo pončo lietusmēteli atdevu Melai, bet uz vietas tādi maksā $15. Tā kā šis koncerts jau ir izmaksājis dārgāk, nekā būtu gribējies, nolemju, ka pončo no aukstuma tāpat nepasargās vairāk, kā mana jaka, ja nosalšu, braukšu prom ātrāk. Vienīgi, par transfēra autobusu esmu samaksājusi abos virzienos un atceļam ir rezervēts konkrēts laiks, bet gan jau kaut kā tikšu galā.
Vēroju pārējos apmeklētājus. Tie koncertam ir rūpīgi gatavojušies, ne velti, kāds mans amerikāņu kolēģis jautāja, ko es vilkšot uz koncertu. Gandrīz katram ir kovboju cepure vai zābaki (tūres nosaukums ir “Cowboy Carter”), daudziem ir pieskaņotas džinsu bikses un jakas. Žēl, ka laikapstākļi ir tik nepateicīgi, jo daļa skaisto tērpu nu ir zem lietusmēteļiem.
Nealkstu doties laukā stadionā, tāpēc nolemju, ka līdz pēdējam brīdim palikšu ap stadiona perimetru katrā stāvā izvietotajā tirdzniecības zonā. Ātrās ēdināšanas restorānā nopērku hotodogu, ko pasniedz ar kečupu un sinepēm vēl iepakojumā uzmestiem virsū desai, un kakao. ASV nav tējas zeme, esmu priecīga, ka bez kafijas ir vēl citas alternatīvas. Šeit, aizvējā, vēl nomazgājot rokas karstā ūdenī labierīcībās, ir tīri komfortabli.
Gandrīz precīzi stundu pēc norādītā sākuma laika, sākas koncerts un visi metas iekšā stadionā. Smidzina. Par laimi, izrādās, ka tieši virs pēdējām rindām ir nelieli jumtiņi, kas mani pasargā pret taisni lejā nākošo lietu. Zemāk izskatās krietni slapjāks, un turpmāk koncerta laikā ik pēc pāris dziesmām tiek slaucīta grīda, kas kalpo arī kā ekrāni, kuros tiek projicētas vizualizācijas. Apbrīnoju dejotājus, kas uz šāda seguma spēj noturēt līdzsvaru!
Tik tālu augšā varu redzēt koncerta kopskatus, ne pārāk lielajā sānu ekrānā, vērot mazliet sīkākas detaļas, taču redzamība nav izcila. Visvairāk redzu caur telefona kameru, 10x palielinājumā. Pēc pirmajām pāris dziesmām pamanu, ka kreisajā pusē sākas kaut kāda kustība un daudzi cilvēki sāk kaut kur iet prom. Kas noticis? Pēc mirkļa, pienāk arī pie manis: “Cik daudzi jūs esat?” man jautā stadiona darbinieks. “Viena!” Man iespiež rokās papīra gabaliņu. Jauna biļete, man jādodas uz citu vietu! Sekoju līdzi tiem, kas nupat kā devās prom. Līdz šim biju trešajā rindu blokā, pašā augšā, jaunā vieta izrādās otrā bloka pašā apakšā, esmu tikusi gandrīz divus pilnus blokus zemāk, un šīs biļetes noteikti maksāja vairākas reizes dārgāk. Arī lietus beidzot mitējas un palicis tikai dzestrums gaisā. Līdz jaunajām vietām gan ir sarežģīta nokļūšana – jānokāpj līdz pašai stadiona apakšai, jo izejas iekārtotas tā, lai cilvēki maksimāli ātri tiktu ārā. Tad vēlreiz jābrauc augšā ar eskalatoru, lai tiktu pareizajā rindā. Te biļetes pārbauda vēlreiz. Manā sēdvietā jau kāds ir, bet vieta blakus izskatās brīva. Sēdēt gan te tāpat neviens nesēž. Koncerta otrajā pusē atnāk vēl daži cilvēki. Vai viņus arī pārcēla vai vienkārši paši atnāca uz labāku vietu, nav zināms.
Apkārt redzu gan vislielākos fanus, kas ne tikai dzied līdzi visām dziesmām, bet arī precīzi dejo uz skatuves redzamās kustības. Ir tādi, kas visu koncerta norises laiku filmē. Vēl citi, katrā pārtraukumā uzpīpē zāli. Koncerts ilgst divas stundas un 45 minūtes, kuru laikā notiek tērpu maiņas, tajā skaitā, turnejas izslavētā LED gaismu kleita, tiek izdejoti neskaitāmi deju soļi, uz skatuves parādās mehāniskais bullis, improvizēta kravas mašīna un kabriolets, ar kuru dziedātāja aplido apkārt stadionam. Viņa izbrauc arī pakava veida šūpolēs, gandrīz ar rokām aizsniedzamā attālumā. Izskanot pēdējai dziesmai, iedegas gaismas. Nekādu papildziesmu, visi dodas prom. Koncerta mērogs ir grandiozs, neko tādu neesmu redzējusi nekur iepriekš, un noteikti ir bijis samaksātās naudas vērts pat man, galīgi ne tam lielākajam fanam. Fani, savukārt, ir ekstāzē.
Uzreiz pēc koncerta beigām steigšus eju uz autostāvvietu, kur precīzi vienpadsmitos mani gaidīs transfēra autobuss. Ātriem soļiem eju cauri pūlim, kurā desmitiem vīriešu piedāvā taksometra pakalpojumus, izeju cauri gājēju tunelim, kurā par dažiem dolāriem var iegādāties T-krekliņus, kas apdrukāti ar dziedātājas seju. Oriģinālie krekli koncertā maksāja sākot no $50. Par laimi, esmu klāt piecas minūtes pirms busa izbraukšanas laika, iekāpju automašīnā un priecājos par silto gaisu, kas pūš no sildītājiem. Kā jau pierasts pēc koncertiem, ausīs ir vates sajūta. Pēc pāris minūtēm busiņš ir pilns un šoferis pārējiem atnākušajiem saka, ka drīz būs atpakaļ, lai aizvestu pārējos.
Mill Creek Marsh purva taka
Nākamajā rītā man pusdienlaikā jādodas uz lidostu, bet rīts ir brīvs. Rāmi eju brokastīs, kur starp pārējiem pidžamās ģērbtajiem apmeklētājiem apēdu vafeli un jogurtu. Esmu izpētījusi, ka netālu ir purva taka, bet blakus tai, vairāki veikali. Atceros, ka iepriekšējā dienā ar busiņu tur braucām garām, bet nemanīju gājēju ietves. Viesnīcas reģistratūrā man apstiprina, ka ietvei būtu jābūt, bet attālums esot paliels. Manu arī kādai viesnīcas apmeklētājai maisiņu ar veikala logotipu un taujāju padomu. “Ir diezgan tālu, kādas 15 minūtes ar kājām, bet celiņš ir!” viņa teic. Izpratne par to, kas ir tālu, šajā ne kājāmgājēju valstī atšķiras.
Par laimi, abiem aptaujātajiem ir taisnība par gājēju ceļu, tas ir tikai vienā ielas pusē, bet tomēr ir pieejams. Paeju garām veikala stāvvietai un tās malā paslēpusies Mill Creek Marsh dabas taka. Redzēšu, kādi izskatās purvi te! Dabas taka te iekārtota salīdzinoši nesen, par aizsargājamu šī teritorija pasludināta 1996.gadā, un labiekārtota divus gadus vēlāk, ne tikai izbūvējot celiņus un izskaužot invazīvus augus, un to vietā iestādot dabīgos, bet arī atjaunojot paisuma un bēguma ciklu. Manā apmeklējuma brīdī ūdens līmenis ir ļoti zems, un redzami te sen augušo ciprešu stumbri. Te ir īsta putnotāju paradīze, jo kur ne skaties, redzami un dzirdami čiepstētāji. Atceļā redzu kādu pāri ar nopietnu fototehniku, kamuflāžas apģērbā – skaidrs, man ne tikai liekas, ka te ir, ko redzēt, šo vietu apmeklē dabas fotogrāfi! Takas apmeklējuma laikā līņā, bet tas netraucē izjust šo dabas stūrīti. Tālumā redzami Ņujorkas debesskrāpji, neiztrūkstoši dzirdama šosejas dunoņa un takā esmu tikpat kā vienīgais apmeklētājs, vien satieku kādu kungu, pastaigājamies ar suni. Vēlāk redzu dzīvojamo ēku kompleksu pāri ūdens laukam. Skats te noteikti ir lielisks, vienīgi odu gan te ir miljoniem.
Laiks atvadām
Atceļā vēl tomēr iegriežos veikalā, kura stāvvietu iepriekš šķērsoju, tas pats pērnā gada kolekciju zīmols, un kaimiņos, vēl divi. Cenas tik labas, ka gribas grābt visu. Beigās nopērku iemīļota zīmola džinsu bikses par $15 un divus T kreklus par $13. Preču piedāvājums nedaudz atšķiras no Ņujorkā redzētā. Daudz vairāk pierakstu blociņi ar citātiem no psalmiem un rožukroni komplektā. Liekas, daudz mazāk “nolasīti” smalkie zīmoli, jo izvēle ir patiešām laba. Var gan redzēt, ka garnadži ir viesojušies arī te. Diezgan daudziem apģērbiem nav cenu zīmes, un trūkst komplekta sastāvdaļas – piecu priekšmetu komplektā pieejami tikai četri, un tad darbinieki pavada ilgāku brīdi meklējot, ko lai citu izmanto kā līdzīgu preci, pēc kuras aprēķināt cenu.
Padomus par izdevīgāko iepirkšanos ASV lasi šeit.
No viesnīcas uz lidostu mani ved Uber šoferis Oleksandrs. Ieraudzījusi viņa vārdu uzreiz jautāju, vai viņš no Ukrainas? Jā! Viņš ir ārkārtīgi priecīgs, ka varam sarunāties, saka, ka angļu valodā diemžēl nerunājot tik labi, kā gribētos. Stāstu par saviem radiem Mariupolē un Volīnijas apgabalā. Viņš, par to kā abi ar sievu izbraukuši no valsts pirmajā kara dienā, un nonākuši ASV caur Franciju un Meksiku. Pēdējo robežu šķērsojuši kājām. Te nokļuvuši tikai tāpēc, ka meita dzīvojot Ņūdžersijā jau daudzus gadus, citādāk viņš saka, ka būtu gribējis palikt Eiropā, tomēr esot tuvāka mentalitāte. Bet te vismaz meita palīdzējusi nokārtot dokumentus, reģistrēties visur, kur nepieciešams, tāpēc viņš varot šeit likumīgi strādāt. Vecums vairs neesot tāds, lai kastes krāmētu, bet vismaz varot braukt ar auto un izvadāt pasažierus. Stāsta, ka viņu statuss te ir sarežģīts, lai gan esot bēgļi, jaunais prezidents to varot jebkurā brīdī atcelt. Vīrietis atzīst, ka grūti dzīvot neziņā, un apsverot domu pārcelties uz Ekvadoru, ir dzirdējis, ka tur esot vienkāršāk iekārtoties. To varu tikai apstiprināt, jo esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus no saviem radiem. Parunājam par to, kādās informatīvajās telpās dzīvo cilvēki, Oleksandrs atzīst, ka arī ASV viņš labi to redzot, kāpēc tik daudziem ir tik neviennozīmīga attieksme pret karu Ukrainā.
Atlikušo brauciena daļu pavadām runājot par dzīvi ASV, kuros veikalos ir lētāki produkti, un kā pārsvarā viņi gatavojot mājās, jo restorānos un kafejnīcās bieži vien ir neveselīgs ēdiens. Viņam visvairāk griboties mājās, bet šobrīd viņa pilsēta esot pie pašas frontes līnijas, tāpēc tas ir izslēgts.
Izkāpjot pie lidostas, apskaujamies. Novēlu viņam, lai viņam izdodas, vai nu tepat, vai beidzot var atgriezties mājās, vai tad vismaz Ekvadora, ja ne kā citādāk. Šis divdesmit minūšu brauciens kārtējo reizi atgādina par to, kas ir tepat blakus. Par to, kā karš ietekmē tik daudzus miljonus cilvēku. Dažas dienas vēlāk saņemu ziņu – gan manas māsīcas vīrs, gan mammas draudzenes vīrs, abi ir iesaukti Ukrainas armijā.
Līdzīgi raksti:
Ko redzēt Ņujorkā?
Kā izdevīgi iepirkties ASV?
Viss, kas jāzina par auto nomu ASV
Lielā panda. Avots: 
Lielā panda. Avots: 
Zebras. Avots: 
«Un tad ļauj abiem stūriem sabučoties»
