Nē, tavs telefons tevi nenoklausās

«Akdievs, es tikko ar draugiem runāju par zāles pļāvēju un man feisbukā tagad tie vien rādās!»

Nemaz ij neplānoju pārliecināt visus ticīgos. Šo un citu absolūti nemirstīgo mītu eksistence ļauj tādiem kā es vākt apmeklētājus, kaut ko par šo kontraversālo sazvērestības teoriju uzrakstot.

Pateicoties tevis, tavas ģimenes, kolēģu, paziņu un draugu ikdienā ģenerētājam milzīgajam datu apjomam, var veikt brīžiem neticamus paredzējumus. Tik ticamus, ka šķiet kā 'maģija'. Nē, nav. Tā ir matemātikas manifestācija.

Tavas uzvedības dati ir visvērtīgākā feisbuka, tiktoka un pat tevis lietotā intereneta pārlūka daļa. Tu ar saviem datiem esi pats pamats reklāmas biznesam, kura pasaules tirgu šogad lēš uz ceturtdaļtriljonu, no kā sociālie tīkli veido apmēram pusi. Bet bez tevis tas nebūtu iespējams.

Dažkārt šķiet, ka «mūs noklausās» ir visvienkāršākā un līdz ar to arī ticamākā atbilde. Apbēdināšu — šāda līmeņa noklausīšanās ir tehniski sarežģīta.

  • Tā prasītu milzu resursu no telefona, kura tam vienkārši nav.
  • Ja to darīt mākonī, noteikti trafiku pamanītu.
  • Akumulators izbeigtos stundā, nevis dienā.
  • Nākot klajā, šāds skandāls varētu būt letāls pat lielajiem gigantiem.
  • Un tas nav nepieciešams. Ir daudz vienkāršāki un nepamanāmāki veidi.

Konspirācijas teorijas piekritējiem par labu nāk arī skaļi virsraksti, kas šķietami pastiprina šo nepatiesību. Piemēram, pirms diviem gadiem notikušais COX Media skandāls vai Apple Siri negadījums, Priekšāteikšu — nē, tur nenotika nekas no tā, kas dažiem šķiet, ka tur notika.

Visbiežāk reklāmdevēju mākonis zina visas lapas, kuras tu apmeklē, kur iepērcies, ko pērc, ko apskatīji, bet nepērc, personas, ar kurām sazinies, ko tu tām raksti, kuras ziņas lasi ar prieku, bet kuras slidini garām, kuri video tev patīk, bet kuri — nu tā.

Tu pat iedomāties nevari, cik daudz dažādas niansētas noskaņas var atpazīt ar metodēm, kuras tam tik vien ir domātas, kā apkopot informāciju par tavām aktivitātēm, grupēt tavus draugus, jūsu kopīgās atrašanās vietas, laikus, tēmas, kuras pirms vai pēc tam uzpeld un nedaudz nobīda no tipiskās ikdienas uzvedības. Daži papildu vārdi teikumā, milisekunde, ilgāk pavadīta pie video — ar to pietiek. Rakstot tekstu, tu neviļus ieturi pauzes pirms vārdiem. Apvienojot šo info ar citu cilvēku rakstīšanas veidiem, var paredzēt pašu vellu.

Algoritmu un neironu tīklu jūra, kuras vienīgā eksistences jēga, ir apvienot šķietami neapvienojamas lietas un nākt klajā ar varbūtībām, ka tu būsi vispareizākā auditorija šai vai tai reklāmai. Tie ir trenēti un attīstīti gadu desmitiem. Ar tiem nodarbojas cilvēki, kuri zin ko dara. Vai zinās rīt.

Apvienojot šos datus no visām tavā rīcībā esošajām viedierīcēm, traks var palikt, ko var izsecināt.

2012. gadā NYT par hrestomātisku padarīja piemēru no laika, kad personalizācija bija gana labā līmenī. Runa bija par meiteni, kura ar savu personalizētro rimi karti iepirkās veikalā. Tanī pat laikā Target veikalu tīkls bija palaidis «produkcijā» spēju no pircēja pirkumu vēstures pareģot, ka tas ir stāvoklī. Rezultātā pastkastē nonāk atbilstošs reklāmas materiāls. Pirkums pēc pirkuma, sūtījums pēc sūtījuma un skolnieces tēvs zvana un lamājas, ka «te neviens nav stāvoklī, ko notiek, a?!». Izrādījās, ka ir gan…

2012. gadā datu kolekcionēšana primāri bija lojalitātes servisu prerogatīva. Mūsdienās moderno tārgetu rīcībā ir info par tavu (un tavu draugu) atrašanās vietu, aktivitātēm, soļiem, temperatūru un pulsu, auto braukšanas paradumiem, temperatūru mājās un no tā izsecināmo ciemiņu padarīšanu, elektrības patēriņu, utt. Šie ir pirmie, kas man ienāca prātā, bet pavisam smieklīgi niecīga daļiņa. Un feisbuks vai tiktoks ir datu piegādātājs. Tie tiek apkopoti un analizēti citur.

Mūsdienu metodes spēj paredzēt lietas, kuras vienkārši šķiet kosmoss. Garīgās veselības saasinājumus vēl pirms tie notiek, attiecību pasliktināšanus un ticamību, ka tās tiks pārtrauktas, aiziešanu no darba. Politisko nostāju un veidus, kā to mainīt ar minimālu piepūli.

Šobrīd modeļiem vajag aizvien mazāk informācijas, lai izdarītu precīzākus paredzējumus. Un tā, mani draugi, ir visbaisākā sadaļa.

Līdzīgi kā lielie valodu modeļi ir milzīgas izlikšanās mašīnas, kas mums šķita šokējoši neticamas un brīnumu pilnas, tāpat kaut kur servertelpu dzīlēs klusi savas stundas aizvada un gigavatus ēd līdzīga līmeņa modeļi, kuri to turētājiem dod pavisam konkrētu un milzīgu naudu. Tie tiek attīstīti, jo pretstatā čatdžīpītī un citiem, tiem ir pavisam konkrēts un ienesīgs mērķis.

2012. gadā tu varēji aizliegt savu datu izmantošanu šādiem nolūkiem. Mūsdienās tas vairs nav iespējams. Tev šķiet, ka dari visu — rūpīgi visur saķeksē privātuma iestatījumus, nekad nepiekrīti trešo pušu cepumiņiem. Ar to ir par maz.

Starp citu, modernie reklāmu tīkli nepiemeklē tev visnoderīgākās reklāmas. Pareizie termini ir «prognozēt reakciju» un «prognozēt uzvedību». Pielasīt šiem diviem atbilstošas reklāmas ir mazākais. Nedaudz jocīgi, bet ja tu daudz čīkstēsi par telefoniem, kas tevi noklausās, pilnīgi iespējams, ka tīkls tev rādīs vairāk reklāmu, kuras pastiprina tavu teoriju.

Vēl biežāk tas ir Bāders-Meinhofs vai tā dēvētā «biežuma ilūzija». Kolīdz tu nopērc jaunu auto, pamani biežāk tādus auto. Domājot par zāles pļāvējiem, tu pamani biežāk to reklāmas. Vai pat otrādāk. Vakar tu būtu ignorējis, bet šodien ir «ak, mani noklausās» diena.

PS Atvainojos par šādu low hanging fruit kā tēmu, bet nu — mans blogs, mani noteikumi :)

Koncertmeistari (papildināts 15.05.)

vara bungas: Interesanta ziņa (bauma), kuru v­el jāpārbauda. Ja tiešām vāgneriešus jūnijā-jūlijā atsauks no Āfrikas un izvietos BY, tas atgādinās RU 2014. un 2022.gada rīcības šablonus, kas kontekstā ar “Zapad 2025” mācībām izskatās nelāgi, jo iekrīt indikatoru grozā “RU hibrīdoperācija(s) pret 3B”.

Vagnera PMK ORBAT pirms 2022.gada skaitījās ap 5K PAX, pēc 2022.gada skaitliskais sastāvs pieauga līdz 50K, bet tā nebija kvalitatīva izaugsme (papildinājums – gaļa no cietumiem), 2023.gada gājienā uz Maskavu piedalījās ap 25K, savukārt pēc barvežu likvidācijas, izvešanas no UA un demobilizācijas Vāgnera grupas paliekas turpina darboties Āfrikā atgriežoties pie sava sākotnējā skaitliskā sastāva +- 5K. Rekrutē­šana PMK rindās nekad nav apstājusies, bet tagad uzaicinājumus sūta tikai tiem, kas jau reiz ir bijuši savervēti vai speciālistiem ar kaujas pieredzi – dalība konvencionālajās operācijās (pilsētu ieņemšana) vairs nav paredzēta.

Šajā sakarā ir vērts atgādināt Vāgneriešu taktiku un īpašības, kas atšķir tos no pārējās orku masas:

  • viņu štābi ātri mācās t.sk. izmantojot Rietumu armiju metodiskos materiālus, kombinē un sintezē savu taktiku
  • augsta disciplīna, kas balstās uz iebiedēšanu un indoktrināciju
  • liels uzsvars uz individuālo apmācību
  • iedzimta specializācija izlūkošanas patruļu, sabotāžas, diversiju, kā arī COIN operāciju veikšanas taktikā
  • darbojas grupās 7-50 PAX
  • neatlaidīgi mērķu sasniegšanā (mēģinājumi atkārtojas neskatoties uz negatīvu rezultātu un zaudējumiem)
  • pretinieka pozīciju atklāšanai PMK plaši izmanto dronus un mazvērtīgu personālu, kas piesaista pretinieka uzmanību, izraisa uguns kontaktu, kas tiek novērots. Pa atklāt­ajām pretinieka pozīcijām nekavējoties tiek veikta artilērijas apšaude un/vai dronu uzlidojums. Nākamajā uzbrukuma vilnī piedalās specializētas trieciena apakšvienības.
  • vāgnerieši samērā reti (retāk kā citas orku vienības) izmanto bruņutehniku, jo tā demaskē un atņem pārsteiguma momentu. (VB: uzmanību OPSEC, jo īpaši ZS)
  • UA ir novērota vāgneriešu īpašā nosliece uz operācijām nakts laikā
  • Apbūvētā apvidū vāgnerieši bieži darbojās nelielās grupās, kuras iedalās 4 apakšgrupās no tām bruņojuma ziņā 2 “vieglās” un 2 “smagās” (ložmetēji, RPG, PT ieroči). Komandieris pārvietojas ar vienu no smagajām grupām, vieglās tiek izmantotas kā skauti
  • Jāņem vēra, ka vāgneriešos kultivē atkāpšanās nepieņemamību. Par nesankcionētu atkāpšanos draud ārpustiesas nāves sods. Par mēģinājumu padoties gūstā ārpustiesas nāves sods īpašā veidā.
  • raksturīga nežēlība pret civiliedzīvotājiem, netkarīgi no to izcelsmes, uzvedības, statusa utml pazīmēm
  • veicot operācijas PMK balstās uz RU regulārā karaspēka resursiem un loģistiku

.

UPD1 Uz tēmu attiecas tikai netieši, bet aprīļa beigās RU izspēlēja mācībās 3B jūras blokādi

[..] A detailed overview, based on press releases provided by the Russian Ministry of Defense, shows that the majority of the exercises took place on April 15th and 16th with Naval Aviation being deployed on April 17th and 18th. Subsequent small scale exercises were reported on April 22nd and 23rd. The exercises was clearly split across three distinct and separate phases centered on respectively surface combat, defense against USV attacks and anti-submarine exercises.[..]

avots

UPD 1.2. Koncerts var sākties

The Estonian Navy and NATO aircraft attempted to stop a russian "shadow fleet" tanker en route to a russian port with an unknown cargo.

The ship was ordered to change course and head for an Estonian port, but the crew refused.

European security forces attempted to land troops… pic.twitter.com/Mjr1DNrmg1

— Jürgen Nauditt ???? (@jurgen_nauditt) May 14, 2025

UPD2

Nedēļas laikā pieRīgā noķer 18 nelegālos robežpārkāpējus pic.twitter.com/s9Jy6yUnLr

— Nepareizais (@realNepareizais) May 14, 2025

UPD 3 [..] Savukārt Krievija, reaģējot uz Igaunijas Jūras spēku rīcību, esot nosūtījusi savu iznīcinātāju “Su-35”, vēsta mediji. Igauņu amatpersonas gan šādas ziņas nav apstiprinājušas.[..]

avots

vara bungas: EE amatpersonas laikam neskatījās video 00:26-00:34

UPD 4 Šāda RU-BY sadarbība notika arī agrāk, bet tomēr…

[..] Belarusian authorities have sent servicemen from various units of the country’s Armed Forces for training in Russia’s Nizhny Novgorod region.[..] Source: https://censor.net/en/n3552421

Par “mata tiesu”

vara bungas: Nepārstāstīšu 13.maia incidenta Somu līcī fabulu sīkumos, bet īsumā: 13.maijā dienas vidū EE RS akumulatoru kuteris EML Raju centās mainīt RU ” tankkuģu ēnu flotiles” kuģa JAGUAR kursu, lai pakļautu to padziļinātai kontrolei. Kuģa apkalpe kursu nemainīja, uz RS rīkojumiem nereaģēja, savukārt pie apvāršņa parādījās RU Su-35 pāris, viens no kuriem pārkāpa EE gaisa telpas robežu. NATO Baltic air policing iznīcinātāji notikumu apvidū neparādījās, bet stāsta, ka bija gatavi.

Ņemot vērā, ka gaisā tika pacelts EE helikopters AgustaWestland AW139 un M28 Skytruck recce lidmašīna, var pieļaut domu, ka EE gatavojās (pēc FI parauga un atkārtojot 11.aprīļa veiksmīgo operāciju) ieņemt kuģi, bet to kaut kādu iemeslu dēļ neizdarīja. Atšķirībā no FI gadījuma šoreiz “kaut kādi iemesli” bija acīmredzami debesīs un to uzvedība bija neprognozējama, kā arī kuģis vēl nebija veicis acīmredzamu pārkāpumu (piem. Estlink kabeļa bojāšanu).

Papildus tam ir svarīgi konstatēt, kur tieši atradās JAGUAR incidenta brīdī. UNCLOS ļauj valstīm diezgan lielu rīcības brīvību savā teritoriālajā jurā (12 j.jūdzes no krasta), bet šī rīcības brīvība strauji sarūk, ja runa ir par ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ). Attiecīgi, visticamāk, ja EE izdotos panākt kuģa kursa maiņu uz EE ostu, vai tas jau atradās EE teritoriālajos ūdeņos, tad EE RS pārmeklēšanas grupas desantēšana būtu juridiski pamatota. Ja kuģis atradās EE EEZ, tad EE RS rīcība (desants) prasītu papildu pamatojumu. Pieļauju, ka desants notiktu, ja vispār būtu nepieciešams, tikai EE teritoriālajos ūdeņos, attiecīgi spekulācijas, ka “EE nobijās” ir tikai spekulācijas, ja JAGUAR neatradās EE teritoriālajos ūdeņos.

RU tagad var izdarīt secinājumus, ka:

  • iznīcinātāju demonstrēšana, lai aizsargātu “shadow fleet” kuģus ir iedarbīga taktika
  • ieteikums ēnu flotes kuģu kapteiņiem ne pie kādiem apstākļiem nemainīt kursu ārā no EEZ būs visaptverošs

Kas tur notika EE komunikacijā ar NATO atliek tikai minēt, bet igauņu apņēmība ir apbrīnas vērta.

NATO jāatrod rīkus, taktiku un paņēmienus, lai sagrautu RU izdarītos secinājumus, bet tas prasīs spēka un vienotības demonstr­e­sanu, kas līdz šim nav notikusi vai notikusi verbāli.

Karte nav mērogā, kas ļauj vietu fantāzijai. Krastam tuvākā raustītā līnija ir EE teritoriālo ūdeņu robeža. Novirze no kursa par mata tiesu var kļūt par vēstures pagrieziena punktu.

Padomju sadzīves elektrotehnikas klāsts padomju pilsoņu mājās

„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Mājup ar pieturu Francijā

Tā kā Indras agrā rīta Bolt izsaukums prasīja vairāk laika nekā ierasts pa dienu, sāku meklēt braucamo vēl ģērbjoties. Tas, ka cena ir augstāka, vēl nebūtu nekas, bet lietotnē redzama tikai viena mašīna un tā pati jau ir ceļā uz lidostu. Kad esmu gatava iziešanai, mēģinu saukt taksi vēlreiz. Aplikācijā joprojām nav pieejama neviena automašīna....

The post Mājup ar pieturu Francijā appeared first on Mugursoma.lv.

Krievu sliežu platuma nomainīšana: drošības garantija

Stambulas apspriede ir sākusies, medijiem pieeja nav atļauta. Putins vakar beidzot pateica “nē” savai līdzdalībai, tam sekoja Trampa “nē”, un Zelenskis, kurš jau atrodas Turcijā, acīmredzot nepiedalīsies sarunās. Ierēdņu līmenī “kaut ko” runās. Viss notiek tieši tā kā mēs prognozējām.  Somija apņēmusies nomainīt krievu platuma dzelzceļa sliedes ar Eiropas standartu. Tātad no 1524 mm sliedēm […]

Lētākās pasaules pilsētas kvalitatīvai dzīvei

Brīžiem ikviens no mums kaut ko meklē. Varbūt lētāko? Varbūt labāko un piemērotāko? Varbūt visu kopā?

Viss ir relatīvs. Viss ir salīdzināms. Ne viss ir katram piemērots. Un visu var apšaubīt.

Ceļojumu aprakstu resurss A Brother Abroad”  ir apkopojis datus par pasaules 47 lētākajām pasaules pilsētām, kuras piedāvā ne tikai zemas cenas, bet arī salīdzinoši augstu dzīves kvalitāti 2024. gadā.

Informācija ir noderīga emigrantiem, klejotājiem un ceļotājiem, kuri vēlas ar salīdzinoši nelielu mēneša budžetu (500 – 2000 USD) dzīvot pilsētās ārzemēs. Daudzas no pasaules lētākajām pilsētām piedāvā ne tikai zemas cenas, bet ļauj arī vienlaikus saglabājot labu dzīves kvalitāti. Neatkarīgi no tā, vai vēlaties dzīvot Eiropā, tropu salās, Japānā vai izbaudīt Dienvidamerikas rosību, nemaksājot veselu bagātību, tas ir iespējams, ja izvēlaties pareizo galamērķi. Šis ziņojums ir dzīves dārdzības datu analīzes rezultāts par 6 744 pilsētām visā pasaulē, lai atrastu labākās pilsētas visā pasaulē, kas piedāvā augstu vērtību par zemām izmaksām. 

A Brother Abroad” izpētes metodoloģija, lai atrastu pilsētas ar zemākajām dzīves dārdzībām, kas nodrošina salīdzinoši augstu dzīves kvalitāti, balstījās uz 6744 pilsētu izpēti visā pasaulē, kuras par mājām sauc emigranti un klejotāji. Tika apkopoti dzīves dārdzības dati, kurus sniedza emigranti. Tāpat tika izmantoti NumbeoExpatistan, ASV Valsts departamenta, Pasaules Bankas, Starptautiskā valūtas fonda un Statista dati. Dzīves kvalitātes dati tika iegūti no Ekonomikas un miera institūta Globālā miera indeksa, lai objektīvi un subjektīvi pārbaudītu novērtētās “lētākās pilsētas” pēc dzīves piemērotības emigrantiem, klejotājiem un ceļotājiem. Pēc tam dati tika pārbaudīti, lai pārliecinātos par to pilnīgumu. No kopējā lielā pilsētu saraksta tika izvēlētas daļa pilsētu, pamatojoties uz objektīvu dzīves kvalitātes datu analīzi un subjektīvu ziņojumu analīzi par to, kuras pilsētas sniedz augstu vērtību (dzīves kvalitāte, infrastruktūra, piemērotība emigrantiem/klejotājiem) un kuras to nedara. Mēneša dzīves dārdzība ir noteikta  izmaksas vienai personai, kas dzīvo pilsētā ilgāku laiku (no 6 mēnešiem līdz 1+ gadam), ieskaitot dzīvokli pilsētas centrā vai tipiskas mājas īres cenas vienam emigrantam, un visas mēneša dzīves izmaksas (ietver tipiskas pārtikas preču cenas un pārtikas izmaksas, piemēram, ēšanu ārpus mājas kā vietējie iedzīvotāji, transportu, “standarta” izklaidi), izņemot vīzas, ceļa un imigrācijas nodevas. Visi dati tika apkopoti uz 2024. gada 1. janvārī un pārrēķināti uz ASV dolāriem, izmantojot valūtas maiņas kursu datu vākšanas dienā, lai izteiktu relatīvo pirktspēju un kalpotu kā vietējās pirktspējas indekss.

chart visualization
Skats uz Pokharu Nepālā. Attēls: https://www.flickr.com/photos/keithroper/
table visualization
Hanoja Vjetnamā. Avots: tps://www.flickr.com/photos/victorvietventures
table visualization
Peskāra Itālijā. Avots: https://www.flickr.com/photos/xiquinho/53186118111
table visualization
Faru Portugālē. Attēls: https://www.flickr.com/photos/prestige/
table visualization
Nante Francijā. Avots: https://www.flickr.com/photos/smerikal

Lūk daži secinājumi, kurus izdarījis resurss “A Brother Abroad”:

Kurā pilsētā ir viszemākā dzīves dārdzība? 

Pokharā, Nepālā, dzīves dārdzība ir viszemākā pasaulē starp pilsētām ar labu dzīves kvalitāti, kas ir tikai 467 USD mēnesī. 

Kura ir jaukākā, bet lētākā vieta, kur dzīvot? 

Oradja, Rumānija, ir lētākā attīstītā pilsēta ar labu dzīves kvalitāti pasaulē, kas ir tikai 816 USD mēnesī. 

Hanoja, Vjetnama, seko otrajā vietā ar 1063 USD mēnesī. 

Kura ir lētākā un drošākā valsts, kurā dzīvot? 

Oradja, Rumānija, ir viena no lētākajām pilsētām pasaulē, kurā dzīvot, un tā ir drošākā pilsēta Rumānijā ar ļoti zemu noziedzības līmeni, un tā ir ļoti attīstīta valsts Eiropas Savienībā. 

Kurā valstī dzīvošana ir lēta? 

Argentīna, Malaizija un Vjetnama ir lētākās valstis, kurās dzīvot, nodrošinot salīdzinoši augstu dzīves kvalitāti. 

Kura ir lētākā pasaules līmeņa pilsēta pasaulē? 

Lētākās lielās pilsētas, kuras varētu uzskatīt par “pasaules līmeņa” pilsētām, ir Kito, Ekvadorā (1385 USD mēnesī), Bukareste, Rumānijā (1364 USD mēnesī) un Arekipa, Peru (1419 USD mēnesī). Starp mazākajām pilsētām Kordova Argentīnā, Mendosa Argentīnā, Hanoja Vjetnamā un Poznaņa Polijā (1479 USD mēnesī) ir visaugstākās vērtības mazākās pilsētas, kas piedāvā zemas izmaksas un augstu dzīves kvalitāti. 

Kurā valstī ir visvieglāk un lētāk dzīvot? 

Malaizija, iespējams, ir lētākā attīstītā valsts, kurā dzīvot ilgtermiņā, pateicoties lieliskajai infrastruktūrai, zemām dzīves dārdzības iespējām un vairākām ilgtermiņa vīzu iespējām. 

Kura ir dārgākā pilsēta pasaulē? 

Singapūra ir visdārgākā pilsēta pasaulē ar 5522 USD mēnesī, tai cieši seko Sindeja Austrālijā (5493 USD mēnesī) un Cīrihe Šveicē (5313 USD mēnesī).

map visualization

Laukdarbnieka piezīmes. Smidzinātājs.

Iepriekšējā gadā iesēju tā pavairāk ķirbju. Ar domu, ka pietiks gan pašiem, gan varēšu notirgot sašiem. Ar notirgošanu veicās labi- izrādās, ka ļaudis ļoti labprāt pērk ķirbjus. Pretstatā kabačiem :) Protams, jāizpildās nosacījumam, ka ķirbji auguši tīrā vidē. Ja ar tirgošanos veicās labi, tad ar laistīšanu ne pārāk. Proti, kamēr ķirbis ir mazajā podiņā un gaida savu uznācienu uz lauka, tikmēr tam vajag laistīšanu. Un tā laistīšana ar lejkannu ne vienmēr ir laba, jo tā ūdens straumīte bieži vien sanāk pārāk liela un pārāk smaga- skalo augsni un sit pa lapām. Īpaši, kad stādiņi vēl maziņi. Tad nu nospriedu, ka te lieti noderētu kāds smidzinātājs vai miglotājs. Kaut kas tāds, kas ar vieglu rasiņu mitrinātu augsni un nedarītu pāri augam. Pie reizes noderētu arī ziemas periodā pie sīkzaļumu audzēšanas.

Ieraudzīju, ka veikalā Kurši viens trīslitrīgs smidzinātājs tieši tiek piedāvāts ar atlaidi. Daudz neprātoju un ņēmu ciet. Pasākums gaužām vienkāršs un patīkami ērts- piepildi smidzinātāju ar tīru ūdeni, nedaudz uzpumpē ar ierīkoto pumpi un viss! Tālāk bundulis pār plecu un varu katram stādiņam iedot vieglu devu mitruma. Ne augsne izskalojas, ne stāds cieš. Vienkārši un ērti. Nu, varbūt vienīgi tagad tas laistīšanas pasākums sanāk mazliet ilgāks, bet galu galā- dārzkopība taču ir nesteidzīga bauda!

Ar pirkumu esmu apmierināts. Jā, tā kā es neko nemigloju, tad man šis agregāts būs noderīgs vien īsu brīdi pavasarī un ziemā pie sīkzaļumu mitrināšanas, bet ja tas sniedz ērtības, tad ir vērts ieguldīties, lai pēc iespējas vairāk pavadītais laiks dārzā ir ērts un patīkams. Gan augiem, gan pašam.

The post Laukdarbnieka piezīmes. Smidzinātājs. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Dzintara medības Baltijas Jūrā, vērtīgi padomi vēsturisko dārgumu atrašanā

Veselīgas pastaigas gar jūru reizēm var sagādāt patīkamus pārsteigumus, īpaši suvenīru meklētājiem. Baltijas jūra dāsni izskalo dzintaru jeb “saules akmeņus”, un, lai gan nirējiem Baltijas ūdeņos dzintara meklēšana varētu būt izaicinājums tā vieglā svara dēļ, zināšanas par šo dārgakmeni un […]

The post Dzintara medības Baltijas Jūrā, vērtīgi padomi vēsturisko dārgumu atrašanā appeared first on Daivings.lv.

Zane Daudziņa – Bērnudienas komunālijā

Sarkanarmijas un Andreja Upīša ielas krustojumā atrodas ēka, kurā kādreiz bija komunālie dzīvokļi. Vienā no tiem mitinājās grāmatas autore ar ģimeni. Grāmata ir par bērnībā piedzīvoto, galvenokārt komunālajā dzīvoklī ar tikai tajā iespējamām īpatnībām, bet ne tikai. Ēka joprojām ir savā vietā un pat konkrētā dzīvokļa logi ir viegli atpazīstami. Stāstu ir daudz, gandrīz 50.Read More »Zane Daudziņa – Bērnudienas komunālijā

Lielais dzīves restarts

Vai jums dzīvē ir bijuši brīži, kad jūs jautājiet: “Kā tas notika? Kas īsti notika?” Viens no tādiem brīžiem man bija vakar.

Crumpled paper and pen on desk, symbolizing writer's block or creativity struggles.

Bija apmēram tā, ka kaut kādā brīdī es attopos Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar pārsistu pakausi, mani kāds tur mēģina durstīt, lāpīt, tad vēl atceros, ka guļu uz kušetes, kuru ved pa kaut kādiem gaiteņiem, tad tu attopies kaut kādā palātā, ar kateti vienā rokā, jo, iespējams, uz tejieni, ātrās palīdzības mašīnā, kamēr veda, centās mani pie dzīvības uzturēt.

Tad vēl pa vidu tā sāpīgā, ja, nu, dien, sāpīgā sajūta, ka tevi ar adatu cenšas kā tādu pusizbirušu lāci sašūt atpakaļ…

Tā, nu, es guļu palātā, vispār nesaprazdams, kas īsti notiek. Visi kaut ko, garām pa garajiem slimnīcas gaiteņiem skrien, ņemās tā kā skudras lielajā skudru pūznī un, godīgi sakot, sajutos kā kādas datorspēles galvenais varonis no pirmās personas skatu punkta. Kā tāds Brutālais Henrijs.

Teiksim tā. Vārdam laikam ir nozīme, kopš iepriekšējā ieraksta. Sajūta, ka laikam “tas KĀDS tur augšā” arī laikam lasa to, ko te rakstu.

Ikdiena

Tas, ko no vakardienas miglaini atminējos, ir, ka ar sievu un jaunāko meitu līdz skolai gājām, tur pašķīrāmies, novēlējām viens otram jauku dienu un devāmies katrs savās dienas gaitās. Kas notika tālāk, ir joprojām vēl lielākā miglā tīts. Tikai pēc fakta, ka kabatā bija mobilais telefons, tas piefiksē visu, kur un cikos tu atrodies, sapratu, ka vēl aptuveni 10 no rīta darbā atrados. Tad tālākais vispār jau bija absolūtā miglā. Brīdi vēlāk sapratu, ka mani kaut kur ved, tad vēl kāda brīža – atrodos kaut kādā slimnīcā…

Šorīt pamostoties ir tāda jocīga sajūta. It kā atkal jāceļās, jāskrien, bet… nē, šodien es neiešu. Atpūtīšos kādu laiciņu, jo pietiek. Ir gana. Jāļauj arī citiem paskriet darbā, ne tikai sev. Laikam ir mazliet tāda kā izdegšanas sajūta sevī. Jā, kas ir tas jocīgākais – darbā arī – vienu palaiž atvaļinājumā, otru palaiž, taču Kristapiņu? Nē, tu pagaidi. Vēl mazliet. Tad vēl. Un tikai atkal un atkal, un atkal… skrien.

Tad, nu, lūk. Kāds nolika mani uz pauzes. Iedeva mazliet atvaļinājumu no visa un visiem. Labi, ne visiem – ir arī ģimene, ar kuru, vispār, tāda sajūta, ka neko vairāk par labas dienas vēlējumiem, kā arī, labākajā gadījumā – “ar labu nakti!” vēlējumiem, neko vairāk praktiski neapspriežam. Palūkot, kaut vai, kā bērni izaug. Nu, tā.

Tā, ka cerēsim tagad uz to labāko un, ka jau drīz varēšu darbos atgriezties. Dīvainākais jau fakts, ka ļoti sen neesmu slimības lapu darbā kā tādu ņēmis. Pat dēļ bērniem ne. Parasti jau to sieva dara, bet… visam jau savs laiks kādreiz, lai arī reti, taču pienāk. Pēdējoreiz, liekas, ka pirms kādiem 4 gadiem, jā, tas bija. Un tanī liktenīgajā reizē, kad man to sasodīto Kovidu konstatēja, lai gan, ticēt tam joprojām neticu. Vīruss ir vīruss un nav ko jaunu tur izdomāt. Vienmēr esam tikuši tam pāri un šis nebija izņēmums. Tas nekas, ja kāds ar to izdomāja visu pasauli toreiz uz pauzes uzlikt. Kāds vienmēr sadomās to pašu veco velosipēdu vēlreiz.

Visam ir sava jēga, lai arī kas šajā pasaulē nenotiktu. Nobeigumam – būs vairāk varbūt tagad laiks varbūt kaut kur laukā pastaigā iziet. Izmest kādu (lielāku) līkumu, nekā parasti es to, uz darbu un atpakaļ ejot, daru.

Pagraba zirneklis.

Nu jau kādu laiku pagrabā pie griestiem ir ne tikai lampa, bet arī daži balti zirnekļi. Sākotnēji nevarēju saprast- tie vēl nav dzīvi (kurš zina kā sazvanīt leitnanti Ripliju?) vai vairs nav dzīvi? Vēlāk jau internets izmeta ziņu, ka zirnekļi šādi izskatās, kad dabū kādu sēnīšu (?) slimību un mumificējas par šādām balti apsarmotām mūmijām.

Attēlos nevar redzēt, bet izmēros tie ir diezgan prāvi- ar kājām pieclatnieku mierīgi aptvertu. Līdz pagraba rekonstrukcijai vasarā, tos atstāšu kā dekorus. Pēc tam gan būs jāatvadās.

The post Pagraba zirneklis. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Mitrtrubas konsīlijs

Izraksts no Latvijas Valsts Valodas Centra Vārdproblemātikas Departmenta  35. Ikgadējā Plēnuma, slēgtās daļas.

Piedalās:

Ilona: vadītāja, Aigars: līdzpriekšsēdētāja biedrs, Dainis: no ministrijas, Rodžers: radošo mākslu pārstāvis, Imants: pie arhīva, Gundega: sajūsmā, Zāle.

Ilona (sit ar koka āmuriņu pa spec-paliktni): Dārgie klātesošie, pāriesim pie slēgtās daļas. Slepenās.

(murdoņa zālē)

Ilona: Un kā ikkatru gadu, darba kārtībā ir viens jautājums. Hrestomātiskais jautājums, tā teikt. Tas, ko divi tūkstoši sestā gada plēnumā pielēma dokumentēt kā “sievišķo lingvistiski-anatomisko problēmu”.

Dainis (ar nervozu vidusskolnieka smaidiņu): Es pie jums pirmo reizi, mūsu partija tikai nesen profila ministrijā. Par ko tieši šis jautājums ir? Varbūt varat precizēt jaunpienācējiem?

Aigars (krekšķina): Khm, nu, par to, nu, kā vienkāršāk lai pasaka. Nu, …

Imants (iejaucas): … Kā saukt sievietes bērnu radāmo vietu. Kā vienmēr, tā esot problēma un, kā vienmēr, atļaušos pieprasīt, lai protokolā tiek iekļauts arhīva viedoklis, ka tā nav nekāda problēma! Izdomāta vaina. Vienmēr ir cilvēki tikuši galā un vienmēr arī tiks. Vieta vienmēr vietā, tā teikt (neveikli iesmejas).

Ilona: Problēma ir un tā nav atrisināta. Neviens nezina, kā nosaukt sievietes ģenitālijas tā, lai nebūtu neveikli, stulbi, bērnišķīgi vai vecišķi. Diskusiju pasludinu par atklātu (uzsit vēlreiz ar āmurīti, uzsvaram).

Dainis (nervozi iesmejas, paskatās uz zāli, Zāle klusē un piekrītoši māj ar galvu).

Gundega: Mums ģimenē ar meitām mēs to saucam par čuriņu. Nav varbūt pārāk labskanīgi, bet nu nav arī nekas vecišķs vai nepareizs (smaida).

Imants: Un ar vīru arī tāpat saucat? Guļamistabā?

Gundega: Nē, tur gan citādāk (samulsusi apklust).

Imants: Turpiniet, turpiniet.

Gundega (nosarkst): Vīrs sauc par pežu. Es arī, dažreiz.

Danis (paceļ balsi): Nē, nu nezinu vai mums ministrijas telpās būtu jālieto šādi vārdi (sejā redzama pārspīlēta politiztaisīšanās).

Ilona: Ministrijas pārstāvim atgādinu, ka šī ir slēgtā sēde. Varam runāt atklāti. Problēma ir. Un kā katru gadu mums to ir jāmēģina atrisināt, nav ko izvairīties. Un, lai uzreiz grūtākos vārdus izliktu mums priekšā – ir cilvēki, kas to sauc par pīzdu vai pīzdiņu.

(Zāle mazliet noelšas)

Dainis (sarkstot): Nu tas jau taču krieviski, ne?

Imants: Vēl dainās ir pierakstīts! Normāls vārds. Parupji gan skan, nenoliegšu. Bērnu klātbūtnē nevar.

Rodžers (pārliecinoši): Ar draudzenēm saucu to par vadž, un citreiz pež. Noraujam galotni. Un mazliet startptautiski.

Aigars: Vagīna tas ir pārāk medicīniski. Un tā vispār ir tā daļa, kas ir iekšā. Ārpusē ir vulva!

(Zāle ieķiķinās)

Rodžers: Kas? Vulva? Izklausās pēc zviedru kasešnieku brenda kaut kāda. Tā jau nevar pežu nosaukt!

Ilona (dusmīgi): Aigar, vagīna tas nav latviski. Latviski ir “maksts”.

Imants (iejaucas): Kāda vēl maksts. Kam tad maksts? Zobenam? Kas mēs te kādā ķīniešu porno ludziņā esam?

Gundega: Eh, cik vienkārši tomēr vīriešiem. Loceklis tik labs vārds. Nav ne rupjš īsti, ne nepareizs, ne ar kā. Un var lietot gan gultā, gan ārpus tās. Gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem.

Aigars: Nu ar bērniem gan varbūt nē! Un vispār “loceklis” kurš nelokas, nav nemaz tik labs tas vārds. Boner angliski – tas lūk ir īsti nelokāmi kaulains vārds.

Imants (iejaucas un runā pāri): Un locekli jau arī makstī neielocīsi. Tur vajag kaut ko, kas izklausās stingrāk un taisnāk.

(Zāle smejas)

Ilona (uzsit ar āmuriņu): Kārtību! Paceļu peteni aspriešanai. Petenīti, nepelnīti aizmirsto.

Rodžers: Izklausās pārāk vecišķi. Tā kā validols un paneļmāja (muļķīgi iesmejas). Nē, pat trakāk. Tā kā apcirkņi, skabūzis un bērais kumeliņ(i)s.

Imants (runā pāri): Dainās bija, bet nu bija jau arī peža un pīzda.

Dainis (pārtrauc klusēšanu, nervozi): Varam jau paskatīties arī uz krievu valodu, vai ne? Nu, tur vīriešiem arī viss labi – hujs, stojaks un čļens, līdzīgi kā mums. Bet dāmām nav nekā derīga? Tikai pizda un manda?

Ilona: Pisjka un Kisjka jau ir arī. Tā pati mūsu kaķenīte.  Bet nu pisjka nez, (brīdi domā). Varbūt latviski varētu pārnest kā pišku?

Aigars: Nu nevar jau tikai par pišanos! Tas ir netīri.

Ilona (piekrītoši pamāj).

(Zāle iesaucas divbalsīgi – caurums, un pēc tam, cauriņa)

Ilona (uzsit ar āmurīti): Nekāds caurums. Un cauriņa vispār velk pēc caurejas.

Gundega (kautrīgi): Pežuks! Man patīk pežuks. Pežuki.

Imants (ieķiķinās): Man arī. Pat ļoti.

Ilona (paceļ balsi): Jokus pie malas. Vajag mums normālu vārdu tai starpenei beidzot! (attopas) Bet, jā, starpene – kāda vaina?

Rodžers: Velk pēc žurnāla Peksnis un Skabarga. Kaut kādiem deviņdesmitajiem. Un – vai starpene vispār var būt slapja? Izklausās pēc kaut kā aseksuāla. Es savu pimpi starpenē nebāztu!

Aigars (dusmīgi): Valodu! Šī ir oficiāla sēde.

(Zāle – labi, ka ne sēža)

(visi smejas) 

(nolaižas priekškars ar lingistiski-anatomiskā sarežģījuma atainojumu gleznas formā)

Ļoti mākslnieciska starpeneArt by Elena Romanovska

Orhūsas piezīmes

Gadās rūpīgāk plānoti ceļojumi un gadās mazāk rūpīgi plānoti ceļojumi. Uz jautājumu: "Kur tu noteikti vēlētos kādreiz aizbraukt?" es nebūtu iedomāties atbildēt: "Uz Orhūsu!" kaut vai tālab, ka par šādas pilsētas eksistenci es biju informēts tikai tādā mērā, ka kaut kad biju tās lidostas vārdu redzējis Ryanair mājaslapā. Un patiesībā tieši tā lapa arī kļuva par iemeslu šim braucienam. Kaut kad agrā pavasarī Ryanair izziņoja kārtējos "lētos lidojumus" un, sev par pārsteigumu, ieraudzīju, ka uz Orhūsu patiešām var aizlidot pa lēto (diviem cilvēkiem turp-atpakaļ - ap deviņdesmit eiro, pēdējos gados šādi piedāvājumi ir retums). Marina, iepazinusies ar izlidošanas un ielidošanas laikiem, pateica, ka viņa no šāda piedāvājuma atturēsies, jo ar Jurģi jau tāpat ceļojumu neizbaudīt (tā ir tiesa), tad nu vienojāmies, ka lidošu es ar Esteri. Viņai gan nācās izlaist divas dienas skolā, bet šo laiku mācību ziņā diezgan godprātīgi kompensējām un... tu jau nevienam to neteiksi, ka viņa tās dienas skolā izlaida, ne? <br/><br/> Protams, dodoties uz Dāniju ir jāņem vērā apstāklis, ka tā galīgi nav lēta valsts, līdz ar to "lētas aviobiļetes" te vienmēr būs ar zvaigznīti apakšā, ka pats brauciens gluži tik ļoti budžetam draudzīgs nebūs. Toties man no iepriekšējās vizītes Dānijā (ar Marinu 2015. gada novembrī biju Kopenhāgenā - pat ne desmit gadi nav pagājuši) bija atlikusi skaidrā nauda: 950 DKK (~125 eiro), kurus beidzot šķita laiks iztērēt. <br/><br/> Tā kā man nav noskaņojuma šo aprakstu veidot hronoloģiskā secībā, un patiesībā jau hronoloģijai braucienā, kas vairāk atbilst nedēļas nogales izbraucienam, nevis īstam ceļojumam, nekādas nozīmes arī nav, tad strukturēšu aprakstu pa blokiem.<br/> <picture data-title="Sienas gleznojums Orhūsā"><img src="/images/aarhus/aarhus26.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> Skaidrojums: bildes manā mīļākajā deviņdesmito gadu vidus datorspēļu estētikā. Detalizētas bildes no visām šīm vietām var atrast Internetā.<br/><br/> <h4>Dzīvošana</h4> Apmetāmies dzīvoklī, kas atbilstoši kartei šķita "tuvu centram". Patiesībā izrādījās, ka tā vieta bija divu soļu (ok, 250 metru) attālumā no viena no pilsētas galvenajiem apskates objektiem - modernās mākslas muzeja ARoS. Dzīvoklis: atkarībā no veida, kā to interpretē, vienistabas vai divistabu, pārmaiņas pēc - īsts dzīvoklis, kurā kāds arī mēdz dzīvot, nevis tīrais īres variants. Ar saviem plusiem un mīnusiem, kas nāk līdzi šādām variantam. Plusu gan patiesībā vairāk (ieskaitot pieejamas hanteles un velotrenažieri, kuru gan neizmantoju). Normāli aprīkota virtuve, teorētiski arī varēja lietot produktus no ledusskapja (bet to nekad nemēdzu darīt, taču vismaz eļļa bija pieejama, nevajadzēja ar kaut kādu stulbu shēmošanu nodarboties). Vairumu ēdienreižu aizvadījām turpat dzīvoklī, ne ar kādu kulināriju es, protams, neaizrāvos, bet paēduši bijām. Kā jau tas Dānijā pieņemts, veļasmašīna bija kopīga uz kāpņutelpu un atradās pagrabā, taču to mēs nenotestējām, jo Esterei bija līdzi pietiekami daudz drēbju, kamēr es savējās pēc katra skrējiena turpat vannasistabā izmazgāju, izliku žāvēties un nekādu veļasmašīnu neizmantoju.<br/> <picture data-title="Mūsu dzīvoklī"><img src="/images/aarhus/aarhus33.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Saldējuma bilde apbēdināja Jurģi Rīgā"><img src="/images/aarhus/aarhus24.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/><br/> <h4>Skriešana</h4> Estere bija ļoti labvēlīga un katru dienu ļāva man pa reizei sevi atstāt vienu dzīvoklī, lai es dotos paskriet. Ievērojot to, ka Rīgā viņu gadās grūti pārliecināt palikt mājās tik ilgi, lai es aizvestu Jurģi uz dārziņu, šis šķita iespaidīgs progress. Protams, pluss bija tajā, ka šeit Esterei bija pieejams televizors ar multfilmām. Speciāli noskaidroju, ka viņas vecumā (8 gadi) Dānijā bērnu ir atļauts uz neilgu laiku atstāt vienu mājās, ja bērns tam jūtas emocionāli gatavs. Skriešanai apstākļi bija lieliski: pietiekami silts, bet ne karsts, satiksme pilsētā ļoti mierīga (pateicoties vai arī par spīti milzīgajam velosipēdistu daudzumam). Veicu četrus skrējienus. Pirmajā devos kaut kādā vietējā Interneta lapā ieteiktā maršrutā pa pilsētas parkiem. Otrajā - gar piekrasti pa rajonu ar pilsētas stilīgākajām jaunbūvēm. Trešajā - pēc ikdienas golfa punkta (patiesībā - diviem), šis bija vismazāk saistošais no visiem skrējieniem, vienkārša kilometru vākšana. Ceturtajā - atkal pa piekrasti, tikai otrā virzienā, prom no pilsētas. Otro skrējienu apvienoju ar peldi jūrā, novērojot vairākus vietējos iedzīvotājus, kas rītasvārkos devās jūras virzienā vai arī jau prom no tās. Noskrietā kilometrāža nebija liela - 36 kilometri, jo nevarēja jau Esteri ļoti ilgi atstāt vienu, tomēr tā bija iepriecinoša, zinot, ka nav vairs daudz laika līdz Rīgas maratonam, kur pēc vairāku gadu pārtraukuma man paredzēts īstās distances skrējiens.<br/><br/> <h4>Apskates objekti</h4> Ko es zināju par Orhūsas apskates objektiem iepriekš? Tiešā tā - pilnīgi neko. Izrādījās, ka Orhūsā ir pat ļoti daudz ko redzēt. Visu mēz pat neapskatījām, piemēram, nebijām muzejā, kur var apskatīt lieliski saglabājušos purvā iekonservējušos līķi, sauktu Grauballe Man, kas purvā bija pavadījis vairāk kā 2000 gadus. Par to man kaut kā bija aizdomas, ka Esterei no šī eksponāta varētu būt trauma un man, visticamākais, arī. Taču dažās citās vietās mēs bijām.<br/><br/> Pirmkārt, apmeklējām Den Gamle By jeb Vecpilsētu. Ar to gan nevajag saprast vecpilsētu tādā nozīmē kā, piemēram, Vecrīga. Drīzāk tas ir Etnogrāfiskais muzejs, taču ar visai atšķirīgu pieeju nekā Rīgas Brīvdabas muzejam. Proti, kamēr Rīgā tu vari apskatīties, kā cilvēki dzīvoja laukos deviņpadsmitajā gadsimtā, tad šajā muzejā ietvertais laika periods un vide ir plašāks un daudzveidīgāks. Sākot ar kādu 16. gadsimtu un beidzot ar mūsdienām. Jā, šajā muzejā tu vari ne tikai apskatīt no kādas citas vietas Dānijā pārvestu destilētavu vai senu cepuru darbnīcu, bet arī dzīvokli, kurā 2014. gadā mitinājusies vientuļa sieviete, kas lieto Tinderi un izīrē savu dzīvokli Airbnb, kamēr pati ceļo. Un hipiju komūnas mītni no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Un bērnudārza grupiņu pirms 50 gadiem. Un pensionāru pāra dzīvokli. Un mūsdienu ģimenes (divas mammas un trīs bērni) mitekli. Man un Esterei galvenais uzdevums katrā no šiem mitekļiem bija apskatīties - kas viņiem ir ledusskapī. Šādu izpratni par etnogrāfiju es iepriekš pieredzējis nebiju, un varu teikt, ka Den Gamle By ir viens no stilīgākajiem muzejiem, kādā man gadījies paviesoties.<br/> <picture data-title="Viltots fotopreču veikals"><img src="/images/aarhus/aarhus29.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Notiek ratu riteņa apkalšana"><img src="/images/aarhus/aarhus30.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Ūdensdzirnavas"><img src="/images/aarhus/aarhus31.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Ginekologa kabinetā (dāma pārģērbjas)"><img src="/images/aarhus/aarhus32.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Sievietes dzīvoklis. Stūrī - Roomba"><img src="/images/aarhus/aarhus05.jpg" alt="Aarhus" /></picture> Otrais nozīmīgākais objekts ir jau reiz piesauktais ARoS. Pats mākslas muzejs ir sens - dibināts jau 1859. gadā, taču tā tagadējā ēka ir atklāta 2004. gadā, un pati par sevi ir interesants apskates objekts, kura zīmīgākā detaļa ir Varavīksnes panorāma uz ēkas jumta. Kas ir Varavīksnes panorāma? Pilnā varavīksnes spektrā tonētiem stikliem veidota apļveida konstrukcija, kur tu pilsētas panorāmu, atkarībā no savas atrašanās vietas, vari redzēt ietonētu dažādās krāsās. Šis objekts, ja kas, ir jaunāks par pašu ēku, atklāts 2013. gadā, un tas ir tik stilīgs, ka, izmantojot iespēju ar ARoS biļeti dienas gaitā ēkā atgriezties atkal, tur pabiju veselas trīs reizes. Taču, protams, ARoS ir vērts apmeklēt ne tikai panorāmas dēļ, bet arī kā mākslas muzeju. Līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai, kurā lielākais uzsvars ir uz Dānijas mākslinieku darbiem (tas arī ir loģiski), šajā brīdī bija divas centrālās izstādes: "Pikaso, Miro, Ležērs un daudzās modernisma balsis", kā arī Igšāna Adamsa izstāde "Weerhoud" (iepriekš izrādīta Anglijā). Esterei labāk patika otrā, bet vēl labāk - muzeja pagrabā apskatāmās instalācijas. Un to droši vien var saprast - visādi telpiski objekti bērnam ir daudz labāk uztverami par gleznām, kurās lielākoties tev vēl nepieciešams skaidrot, kas tajās vispār ir attēlots. Es gan iespēju robežās centos viņai skaidrot (cik nu pats to visu saprotu), bet pamata secinājums man bija - Pikaso/Ležēru/Miro gribēju aiziet apskatīties vēlāk tajā pašā dienā vienatnē, visu kārtīgi apskatīt, bez stresa un steigas (un tā patiešām arī izdarīju). Kas attiecas uz instalācijām - tās patiesībā man arī patika, tur nebūtu ko sūdzēties. Dāņu mākslas kolekcijā amizantākais bija tas, cik ļoti atsevišķu mākslinieku darbos varēja redzēt, ka viņi iespaidojušies no Van Goga, Dali un/vai Pikaso. Un otrs novērojums - ka mani kopumā atstāj gluži vēsu pirmsfotogrāfijas ēras glezniecība, protams, ar izņēmumiem, ir mākslinieki no senākiem laikmetiem, kur tevi pārņem "wow!" sajūta, bet visi tie vidēji labie portretisti, marīnisti, peizāžisti un Bībeles ainu atveidotāji, kuru katrai tautai, kurai bija savi mākslinieki tajos laikos, kad latviešiem tādu vēl nebija, ir čupām - nu, galīgi nevaru teikt, ka mani tur kaut kas baigi spētu sajūsmināt.<br/> <picture data-title="Priecīga Estere pie ARoS"><img src="/images/aarhus/aarhus07.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Varavīksne no malas"><img src="/images/aarhus/aarhus13.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Estere Varavīksnē"><img src="/images/aarhus/aarhus11.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Dāmas portrets (Pikaso)"><img src="/images/aarhus/aarhus16.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Es Varavīksnē"><img src="/images/aarhus/aarhus12.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Oranžā pilsēta"><img src="/images/aarhus/aarhus17.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Arī Vorhols te, protams, pārstāvēts"><img src="/images/aarhus/aarhus08.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Tas nav Dali, tas ir plaģiāts"><img src="/images/aarhus/aarhus10.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Tas lielais ir skulptūra, mazais - es"><img src="/images/aarhus/aarhus09.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Vēl, ja tev gadās būt Orhusā, noteikti ir vērts apmeklēt Botānisko dārzu. Teritorijas ziņā tas nav nekas grandiozs, bet tam ir vismaz divas odziņas. Pirmā - Botāniskā dārza teritorijā ir apskatāma Dānijas flora miniatūrā - laukumiņos ar kādiem desmit-divdesmit kvadrātmetriem izvietotas pļavas, meža, pludmales smilšu, purva un citas vides. Otrs - siltumnīcas. Iespaidīgākā no tām ir tropu māja, kurā ir brīdinājums, ka tornī, no kura vari raudzīties uz šiem minitropiem no augšas, ir vairāk kā 50 grādu temperatūra. Viss tur ir izvietots ļoti kompakti, bet krāšņi. Arī ārpus tropu mājas ir ko redzēt. Es gan droši vien teiktu, ka Salaspils Botāniskais dārzs ir iespaidīgāks, bet Rīgai Orhūsa noteikti iekabina. Un, ko vērts pieminēt, ieeja Botāniskajā dārzā ir bez maksas (tai skaitā tropu mājā), līdz ar to, ja tev gadās būt Orhūsā vēsā un drēgnā dienā, šī var būt laba vieta, kur patvertie no nelabvēlīgiem laikapstākļiem.<br/> <picture data-title="Tropu mājā"><img src="/images/aarhus/aarhus14.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Skats uz Tropu māju"><img src="/images/aarhus/aarhus15.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Ja vēlies apskatīties uz pilsētu no augšas, bet negribi maksāt par ARoS apmeklējumu, vari doties uz kāda lielveikala jumtu, kur ir izbūvēts riktīgi stilīgs vairāklīmeņu dārzs ar kafejnīcām, visādiem zaļumiem, atpūtas vietām un stikla platformu, kas karājas pāri centrālajai Orhūsas iepirkšanās ielai. Rekomendēju!<br/> <picture data-title="Uz jumta"><img src="/images/aarhus/aarhus18.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Nekādi nedrīkst aizmirst arī Bibliotēku. Jā, mēs bijām arī bibliotēkā. Patiesībā gan Dokk1 ir ne tikai bibliotēka, bet arī kultūras centrs, kur mūsu viena no apmeklējumiem laikā bija iespēja noskatīties dejas priekšnesumu (bet Estere nebija intereses to redzēt un patiesībā man arī nē). Līdzās grāmatu lasīšanai tu tur vari arī atrast daudz vietas strādāšanai vai mācībām, klausīties skaņuplates (šo iespēju mēs izmantojām divas reizes), ir milzīgs bērnu stūrītis pavisam mazajiem, LEGO stūrītis un tā tālāk. Līdz ar to, kad Marinai sūtīju bildes no šīs bibliotēkas, kādā brīdī viņa pavaicāja: "Vai grāmatas tur arī ir?" Ir, un daudz, šī esot lielākā publiskā bibliotēka Skandināvijā. Arī angļu valodā grāmatu ir daudz. Un visapkārt bibliotēkai ir bērnu rotaļu laukumiņš ar iespaidīgām konstrukcijām, kas Esterei īpaši patika. Līdz ar to mums radās joks.<br/> <blockquote>- Kur tu biji?<br/> - Bibliotēkā?<br/> - Ko tu tur darīji?<br/> - Šļūcu no lāča, spēlējos ar LEGO, klausījos mūziku.</blockquote> Jā, un vēl viens stilīgs elements, kuru gan vairāk novērtējām teorijā: bibliotēkā ir septiņus metrus augsts caurules tipa zvans, kurš ir savienots ar Orhūsas slimnīcu un kuru var iedarbināt no slimnīcas jaunie vecāki, lai vēstītu par bērna ienākšanu savā ģimenē. <picture data-title="Dokk1 no malas"><img src="/images/aarhus/aarhus19.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Nošļūc pa lāci!"><img src="/images/aarhus/aarhus02.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Bibliotēkā klausāmies džezu"><img src="/images/aarhus/aarhus04.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Tev piedzims bērns un tu ieskandināsi šo zvanu (Dons)"><img src="/images/aarhus/aarhus03.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Kas vēl? Tā sauktais Bezgalības tilts - objekts, kuru labāk gan var redzēt no putna lidojuma, bet arī no zemes līmeņa tur kaut ko var saprast - apļveida laipa, kas ieved jūrā, ne pārāk dziļi, un pa to tu vari tiešām iet bezgalīgi ilgi. Turp mēs aizdevāmies ar sabiedrisko transportu, vienu dienu iegādājos sabiedriskā transporta dienas biļeti Orhūsai, lai sasniegtu kādas pāris vietas, kurās ar kājām mēs nevarētu aiziet, jo Esterei paceļamā kilometrāža ir mazāka par manējo, un tāpat sanāca tā, ka savus 20-25 tūkstošus soļus viņa katru dienu sakrāja. Vēl Bezgalības tilta apkārtnē (pēc tam, kad biju nopeldējies jūrā) bijām pie Marselisborgas pils, pastaigājām pa tās parku, līdz pieļāvu stratēģisku kļūdu, vēršot Esteres uzmanību uz Spānijas kailgliemežu klātbūtni. Izrādījās, ka kopš pagājušā gada, kad tie viņai vienkārši nepatika, Esterei pret šiem invazīvajiem riebekļiem ir parādījusies fobija, un viņa nebija gatava šajā parkā ilgāk uzkavēties. Žēl, jo apvidus bija ļoti skaists. <picture data-title="Bezgalības tilts"><img src="/images/aarhus/aarhus20.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Priecīga Estere jūras krastā"><img src="/images/aarhus/aarhus21.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Pils netālu no kailgliemežiem"><img src="/images/aarhus/aarhus22.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Tāpat ar Esteri aizbraucu uz vietu, kur iepriekš biju skrējis - uz Aarhus Docklands, kādreizējo konteineru ostu, kurā kopš 2008. gada uzbūvēta virkne patiešām skaistu modernu ēku (kārtējo reizi apliecinot, ka mūsdienu arhitektūra var būt ļoti spilgta). Piemēram, <a rel="nofollow" rel="nofollow" href="https://en.wikipedia.org/wiki/Isbjerget">Aisbergs</a>, Bāka, ēka ar milzīgu pulksteni un tā tālāk, un tā joprojām. Turklāt līdzās šīm būvēm kādu laiku pavadījām, vērojot veikbordistus, jo tur bāzējas Orhūsas galvenais veikborda klubs. <picture data-title="Centrā - Bāka (tā sauc ēku)"><img src="/images/aarhus/aarhus23.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Aisbergs"><img src="/images/aarhus/aarhus06.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> Sevišķi neko nestāstu te par Orhūsas vecpilsētas/centra apbūvi. Nozīmīgākā daļa te ir Latīņu kvartāls - simpātisks, daudz kafejnīcu, ļoti daudz dzīvības (kā nekā Orhūsa ir Dānijas galvenā studentu pilsēta), bet - nekā unikāla, šādās vietās esmu daudz bijis arī iepriekš.<br/> <picture data-title="Orhūsas katedrāle"><img src="/images/aarhus/aarhus27.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> <h4>Izbrauciens uz Silkeborgu</h4> Sākotnēji bija domāts, ka šajā braucienā paviesosimies tikai vienā pilsētā, taču beigās sanāca klāt pieķert vēl otru: Silkeborgu. Turp braucām ar vilcienu, attālums bija ļoti paceļams - 50 minūtēs vari no Orhūsas nonākt jau Silkeborgā. Atpazīstamības ziņā man pat Silkeborga šķita zināmāka pilsēta par Orhūsu. Iemesls tam tāds, ka Silkeborgas futbola komanda (un pilsētas man parasti ir zināmas, pateicoties futbolam) nes vārdu "Silkeborg IF", atšķirībā no Orhūsas AGF (jā, tā atšifrējas kā Aarhus Gymnastikforening - bet parasti visur izmanto saīsināto nosaukumu). Silkeborga mūs pārsteidza ar absolūtu klusumu un tukšumu. Dzelzceļa stacija atrodas drusku ārpus centra, bet arī pašas vecpilsētas ielas vēlā svētdienas priekšpusdienā bija absolūti tukšas, tādu klusumu pilsētās bija pierasts novērot Covid pirmajos mēnešos, bet šobrīd tas šķita pilnīgi sirreāls, tā ka man pat radās jautājums, vai tik gadījumā beidzot nav sākusies zombiju apokalipse. Par pašu pilsētu šajā reizē man nulle emociju - vienīgais muzejs, kas mani tur interesēja - papīra muzejs - izrādījās apskatāms tikai ar iepriekšēju pierakstu, arhitektūra - nekā sevišķa. Līdz ar to biju priecīgs, ka nebiju izdomājis Silkeborgā ierasties jau iepriekšējā vakarā, Orhūsa šķit daudz iespaidīgāka par šo pilsētu. Faktiski spilgtākie iespaidi, izņemot <a rel="nofollow" rel="nofollow" href="https://kazhe.lv/Futbols-Silkeborga">apmeklēto futbola spēli</a>, saistās ar marginālām tēmām. Pirmkārt, ar neveiksmīgu picērijas apmeklējumu, kur mūs darbinieks spītīgi neievēroja, un uz to brīdi, kad viņš beidzot bija gatavs mūs pamanīt, es biju noskaidrojis, ka vienīgā bezgaļas pica tur bija Margherita, un es labprātāk izvēlos kaut ko radošāku par to. Līdz ar to sanāca, ka šis darbinieks varēja vien ar acu skatienu pavadīt mūsu došanos prom. Rezultātā aizgājām uz picēriju līdzās futbola stadionam, kur savukārt vāciski runājošs čalis vienkārši noskaidroja, ko tieši es vēlos uz picu, un tādu tad es arī dabūju. Un otra pieredze - pēc futbola spēles mums bija ļoti straujā tempā jāveic četri kilometri līdz dzelzceļa stacijai. Estere ļoti sparīgi soļoja (jo viņai vajadzēja uz tualeti), un rezultātā bijām stacijā septiņas minūtes pirms vilciena, un Estere paspēja arī paviesoties stacijas tualetē. Tas, savukārt, bija labi darīts, jo vilciens, kas mūs veda atpakaļ uz Orhūsu, drīzāk līdzinājās tramvajam, un tā vienīgā tualete izrādījās nestrādājoša.<br/> <picture data-title="Sienas dekors Silkeborgā"><img src="/images/aarhus/aarhus01.jpg" alt="Aarhus" /></picture><br/> <picture data-title="Vēl viens sienas dekors Silkeborgā"><img src="/images/aarhus/aarhus28.jpg" alt="Aarhus" /></picture> <br/> <h4>Kopējais vērtējums</h4> Izrādījās, ka ceļot divatā ar Esteri (vismaz tādā formātā - dažas dienas, bez pārmērīgiem pārbraucieniem) izrādījās ļoti vienkārši un bez sevišķa stresa. Un Orhūsa - lielisks galamērķis, kuru noteikti ir vērts apmeklēt. Ja būtu vairāk laika, Orhūsas apkārte ir slavena ar dabas parkiem, to apmeklēšanai droši vien ērtāk būtu paņemt nomā velosipēdus, līdz ar to neizslēdzu iespēju, ka pēc dažiem gadiem mēs tur varētu atgriezties jau četratā.

Dienas grauds

vara bungas: Interesanta diskusija komentos zem informatīva video par 3B triecienšautenēm. Enjoy.

avots

VB pirms n gadiem pētīja G36 problēmu un sliecos piekrist viedoklim, ka DE savā laikā pasūtīja sev labu, precīzu, vieglu triecienšauteni lietošanai MOOTW, bet mums tagad vajag “kaujas lāpstu”, asu, izturīgu un jaudīgu. Kas nav G36. Nākotnē visām trim vai visām sešām Baltijas valstīm vajadzētu rēķināties ar perspektīvu karot pret bruņuvestēs ietērptu pretinieku, tādēļ jāskatās 6.8 virzienā.

Krievu graušanas stratēģija

Dānija nogādājusi 26. ziedojumu paketi Ukrainai. Kara lidmašīnu iegādei. Nauda nāk no Ukrainas fonda, kurā ir rezervēti 66,2 miljardi dāņu kronu Ukrainas atbalstam 2023.-2028. gadā.(TT) Marko Rubio  telefoniski sarunājies ar Krievijas Sergeju Lavrovu. (AFP). Krievija apgalvo, ka tā ir gatava turpināt sadarbību ar ASV. Kremļa Vladimirs Medinskis turpina piesaukt Krievijas karu ar Zviedriju (18. gadsimtā) kā […]

Stambulas apspriede: Vai Krievija tiešām vēlas mieru?

Vakardienas Putina sasauktā apspriede Stambulas sašļuka, jo tajā nepiedalījās ne Krievijas, ne Ukrainas, ne ASV valstu vadītāji. Iemels bija Putina neierašanās, lai gan viņš pats šo apspriedi pieprasīja pēc šampanieša dzeršanas 9.maija naktī. Šādi Krievija turpina pretoties miera sarunām.  Krievija un Ukraina nav tikušās kopš 2022. gada marta. Putina rīcību šodien kritizē daudzi, ieskaitot  Francijas ārlietu […]

Microsoft Edge

Kopumā Edge ir OK pārlūkprogramma. Tas, kas nav OK, ir šādi Microsoft gājieni:

Programmatūras iestatījumu pielāgošana bija manis apzināta rīcība, es to darīju ar nodomu. Microsoft regulārie centieni “iesmērēt” Bing mudina domāt, ka Microsoft neciena manas izvēles. Viens nejaušs, sasteigts klikšķis uz Confirm, un viss ir tā, kā es negribu. Šāda “pieskatīšana” arī grauj manu uzticēšanos Edge. Ja šodien tikai piedāvā mainīt, varbūt rīt nomainīs bez prasīšanas?

Šādiem aicinājumiem ir vieta, ja tie attiecas uz drošību. Piemēram, nomainīju kaut kādu ar drošību saistītu iestatījumu, aizmirsu atiestatīt, un Edge to pēc laika pamana un piedāvā izlabot.

Krievija un Ukraina: viltus ieroču stratēģija karā

Krievija turpina katru dienu uzbrukt Ukrainas pilsētām un pagaidām nav sniegusi nekādu atbildi uz Ukrainas jautājumu vai Putins pats rīt būs vai nebūs Stambulā. Pagaidām šajā virzienā valda “ļoti dīvains klusums,”  – komentēja Zelenskis. (Reuters) Vakar Donalds Tramps arī pieprasīja atbildi no Krievijas par to vai Putins būs rīt Stambulā. Kīts Kelogs un Stīvs Vitkofs ceturtdien […]

Mākslīgais intelekts vai viņa pārstāvis Gemini, saruna.

Es, ja kas, neesmu jauneklis bet gan droši varu teikt, ka pāri pusmūžam. Neskatoties uz to “sarunājos” ar mākslīgo intelektu. Bez lielības teikšu, ka varu programmēt un pārzinu datorus. Taču ne par to būs stāsts, jo uzdošu jautājumu Gemini intelektam.

Prasīju, ko zinās no tehniskiem jautājumiem mans mazdēls un ko zinās mans mazmazdēls?

Gemini atbilde.

Paldies par jūsu aizraujošo jautājumu, kas patiesi spilgti parāda milzīgo lēcienu tehnoloģiju attīstībā un cilvēku zināšanās dažu paaudžu laikā! Tas ir fantastisks salīdzinājums, kas liek aizdomāties par nākotni.
Par to ko viņš man pastāstīja un brīdināja lasi ŠEIT

Labu Dienu, tas nekas, ka lietaina…

Krievija un Ukraina: miera sarunu sākums

Vakar Stambulā beidzās Krievijas un Ukrainas pārstāvju tikšanās. Tā ilga divas stundas. (Reuters) “Krievijas prasības ir pilnīgi atrautas no realitātes un krietni pārsniedz iepriekš apspriesto,”- tā  ziņu aģentūrai sacīja kāds Ukrainas avots. Krievu delegācijas vadītājs draudējis ieņemt Sumu un Harkivas rajonus, jo krievi varot visu. Viņi esot 21 gadus cīnījušies ar zviedriem un uzvarējuši.  Pēc Medinska domām, […]

Deviņas idejas, kā pavadīt laiku vasarnīcā

Deviņas idejas, kā pavadīt laiku vasarnīcā

Kamēr vieni vasarnīcā aizrautīgi darbojas pa siltumnīcu un dārzu, citi ar skumjām nezina, kā sevi izklaidēt. Ja dārza darbi nav...

The post Deviņas idejas, kā pavadīt laiku vasarnīcā appeared first on Hitnet.lv.

Madeira: Botāniskais noslēgums

Pēdējās divas dienas Madeirā parit salīdzinoši laiski. Oficiālā programma ir noslēgusies, un katrs pavada laiku pēc saviem ieskatiem – ķer pēdējos pilsētas skatus, iepērkas, sēž pie maģistra darba, ballējas, atpūšas. Mūsu kompānijā nozīmīgākais izgājiens ir uz botānisko dārzu. Nu labi, izbrauciens, jo Dina, kas turp aizdevās pirmā un kājām, ziņoja, ka es varu pat nemēģināt...

The post Madeira: Botāniskais noslēgums appeared first on Mugursoma.lv.

Grāmata- Glikozes revolūcija. Autore- Džesija Inčauspija.

Nosaukums: Glikozes revolūcija.
Autore: Džesija Inčauspija.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Gads: 2024
LPP: 300

Jessie Inchauspe, Glucose Revolution ., 2022.
Tulkojums latviešu valodā- Aleksandrs Ruģēns

Par grāmatu
Autore apraksta kā ar vienkāršiem paņēmieniem un nelielām paradumu maiņām var uzlabot savu veselības stāvokli sekojot savam glikozes līmenim organismā.

Šāda tipa grāmatas es vienmēr uzlūkoju ar milzīgu skepsi un neuzticību, jo man tās visas izskatās pēc vienkārša biznesa projekta- ņemam ideju, smuki ieliekam vākos, izrotājam ar saukļiem un pārdodam, pārdodam, pārdodam.
Tā kā sieva bija nolēmusi, ka viņa grib iepazīties ar šiem saukļiem tuvāk, tad šī grāmata parādījās arī mūsmājās. Līdz ar to arī man radās iespēja iepazīt šī brīža karstāko lasāmgabalu Latvijā.

Mēģināšu sākt ar pozitīvo. Grāmata pozitīvā gaismā izceļ dārzeņus un aktīvi mudina tos lietot uzturā vairāk. Tas priecē. Tas ir pozitīvi. Un tas no pozitīvā ir viss.

Mēģināšu turpināt ne tik daudz ar negatīvo, bet ar sajūtām par izlasīto.

Un sajūta saka, ka visas šīs 300 lappuses varēja mierīgi ielikt vienā rakstā kādā portālā vai blogā. Ja atmestu visu lieko, tad tur būtu ne vairāk par 5 lappusēm. Pārējais patiešām ir lieks un rada tikai kaut kādu fonu, kas ne īpaši uzrunā un ne īpaši palīdz uztvert lasīto. Drīzāk var kādu novest pie ēšanas traucējumiem.

Īpaši šis traucēja sākumā, kur teju no katras rindkopas spiežas ārā pamatīgs amerikānisms ar ikvakara makaronu bļodām vai ikrīta pankūkām ar nutellu vai brokastu pārslām. Par šo man bija pamatīgs pārsteigums- francūziete, bet ēšanas paradumi kā amerikānim, kurš dzīvo vienu stāvu virs makdonalda. Vispār autore ļoti spieda uz tādiem ekstrēmiem piemēriem, ar kuriem centās parādīt savas metodes pareizību un noderīgumu. Un uz šādu piemēru fona viņa centās tik ļoti izcelt savas metodes pozitīvos rezultātus, ka tas drīzāk vairoja skepsi, nekā lika noticēt. Un tad vēl tie iestarpinājumi par savu instagrama kontu un dažādiem uztura bagātinātājiem… tīri vai prasījās sameklēt, vai uz raibā vāka nav sīkiem burtiem uzrakstīts ”grāmatā ir iekļauta produktu izvietošana”.

Tulkojums ar brīžam bija pārāk stīvs un nelatvisks- te teikums tāds, ka neko nevar saprast, te parādās interesanti vārdi (piemēram, vācu tradicionālā rudzu maize pumperniķelis, ”mirkšķinošas lampiņas” vai ”blenderēt”).

Saprotu, ka laikmetam, kurā dzīvojam, ir blaknes- mēs gribam uztvert visādu populāru cilvēku viedokli kā patiesību, vēlamies viņiem sekot un uzklausīt. Tad nu visādi aktīvi soctīklu lietotāji kļūst par deputātiem, prezidentiem un grāmatu autoriem. Man nekas nav pret šādu autoru sarakstītu daiļliteratūru (Bakmans ar vīru vārdā Ūvi ir labs piemērs), bet ar grāmatām, kurās ir apšaubāmas metodes un atsauces uz visādiempētījumiem”, gan ieteiktu būt uzmanīgiem. Piemēram, šajā grāmatā ieteiktā etiķa dzeršana bija, maigi sakot, interesanta. Vēl dažus gadus atpakaļ bija grāmatas, kuras ieteica dzert sodu, lai mazinātu ķermeņa skābumu. Nu pienācis laiks etiķim. Gan jau drīz būs kāds nākamais trauciņš no virtuves skapīša, jo vienmēr jau savas veselības uzlabošanai var izmantot to, kas ir mājās pa rokai, ne?

Nešaubos, ka ir cilvēki, kuriem ir nepieciešams diendienā sekot savai glikozes līknei, bet tā autores apsēstība ar nemitīgu sekošanu līdzi savam glikozes monitoram drīzāk izklausās pēc kā slimīga un lieku stresu radošu, nekā veselībai par labu nākošu.

Kad izlasīju grāmatu, man bija sajūta, ka tā nav īsti domāta, lai cilvēks vienkārši izmainītu savus ēšanas paradumus un justos labāk (principā te nekā tāda revolucionāra nebija- visas senās patiesības par ēdieniem, tik pasniegtas ar baigo patosu un liekvārdību). Šis darbs izskatās pēc galējībā esoša kulta radīšanas, kurā cilvēkiem galvenais mērķis ir iztaisnot savu glikozes līkni un nomest svaru. Kārtējā tievlūdzēju grāmata. Bet mierina apziņa, ka tas drīz pāries. Tiklīdz izdos nākamo ”revolucionāro” ēšanas un tievēšanas grāmatu.

The post Grāmata- Glikozes revolūcija. Autore- Džesija Inčauspija. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Ātro kredītu līgums – solis pretī finansiālai labsajūtai

Iedomājies tu esi atradis sapņu kleitu vai jaunas sporta kurpes, bet līdz algai vēl jāgaida dažas dienas. Ātrie kredīti šķiet vilinošs risinājums, taču, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem, ir svarīgi rūpīgi izlasīt un saprast kredīta līguma noteikumus. Tieši tāpēc šajā rakstā mēs sniegsim tev skaidrus norādījumus, kā analizēt līgumu un izvairīties no slēptām izmaksām…

Source

Ziemeļvācija 4: kuģītis un promenāde

Sestdienas plāns ir izbraukt ar kuģīti, kas kursē pa Ķīles fjordu, un izstaigāties pa Kiellinie promenādi. Plānu aizkavē trauku mašīna, kurai ir… iebildumi pret situāciju. Un viņa pauž savus iebildumus skaļas pīkstēšanas formā. Kamēr māsas vīrs meklē informāciju un māsa darbojas ar trubām (nevarot izpumpēt ūdeni, varbūt vakar kaut kas piespiests?), es vispirms sašuju J. biksēm atrauto vīli. Tad es izzogu no miskastes mazliet kartona, nesankcionēti aizņemos māsas papīrnazi un izgriežu aizvietotājus diviem pazaudētajiem gabaliņiem galda spēlei Labirints, ko māsa ar vīru ir atraduši dzīvoklī ievācoties. Labirinta gabals man sanāk pašai ļoti skaisti, savukārt priekš gremlina attēla uz izejvielu kārts es palūdzu J. palīdzību. Viņam sanāk ļoti atpazīstami. Vienīgi žēl, ka māsas rokdarbu piederumu krājumos vismaz tik drīz pēc pārvākšanās nav washi-tape (dekoratīva līmlente), gremlina kārtij aizmugrē tā arī paliek uzraksta Straciatella Burata fragments.

Nu…. vajadzētu strādāt tagad, saka māsa, un mēs dodamies uz centru un uz kuģīti. Es prasu, vai mēs brauksim ar tiem smukajiem zilajiem kuģīšiem ar lielajiem logiem, viņa atbild, ka nē, ka bildē esot pēc kaut kādiem geto kuģīšiem izskatījies. Pa ceļam māsas vīrs pamāj ar roku uz necilo celiņu, kur nācām naktī no koncerta “kādreiz jāapskatās, varbūt tur ir shortcut!”, uz ko mēs līksmi atbildam, ka mēs zinām, jā, tur ir gan! Izrādās, pa dienu tur vienā vietā ir ritīgi, ritīgi daudz zosu. Lielas un ar melniem kakliem, bet kauties ar mums nenāk.

Izrādās, ja saliek kopā mūsu atklājumus ar viņu zināšanām, kā strādā ietves un gājēju celiņi Ķīles fjorda galā, tad īsceļš sanāk vēl labāks. Pie kuģu piestātnes centrā mēs saņemam instruktāžu: “Jūs izliksieties par apjukušiem tūristiem, bet mēs izliksimies par apjukušiem vietējiem!”, uz ko es līksmi atbildu, ka man nemaz nebūs jāizliekas, jo man nav ne jausmas, kā nopirkt biļeti. Par spīti tam, ka mūsu jautrajā pulciņā neviens nerunā brīvi un plūstoši vāciski (J. ir kādreiz mācījies, māsa ar vīru šobrīd mācās, un es nemāku nemaz), māsas vīram kaut kā izdodas paprasīt padomu pareizajam cilvēkam, un viņš vispirms pasaka mums, ka biļetes jāpērk iekšā, tad noiet mums garām un vienkārši sabaksta biļešu aparāta ekrānā to, ko mums vajag.

Tas geto kuģītis tomēr izrādījās tas pats mans zilais kuģītis ar lielajiem logiem. Kuģītim ir divi klāji, augšējais daļēji nosegts un apakšējam logi ir gandrīz visā sānu sienu augstumā. Tā kā diena ir saulaina, mēs sēžam augšā ārā. Brauciens pa fjordu ir skaists – lai gan šur tur ir arī ostu industriālās būves, ļoti daudz redz pilsētu, baznīcu torņus un Ziemeļvācijai tik tipiskās sarkanbrūno ķieģeļu mājiņas visdažādākajās formās. Māsa pasūdzās, ka tā pietura, kas mums būtu visērtākā, ir slēgta, kāpsim ārā vienu ātrāk.

Promenādē ir krietni daudz cilvēku, kas bauda saulaino dienu, pastaigājoties vai piknikojot parku zālienos, kur tas blakus ir iespējams. Nav nekomfortabli pilns, bet māsa saka, ka darba dienās esot daudz tukšāk. Mēs redzam ļoti daudz dažāda izmēra jahtiņu, vairākus saldējuma pārdevējus, milzīgu, absolūti milzīgu prāmi ar sejiņu (Aidanova), kā arī jūras suņukus, es atvainojos, roņus baseinā. J. mēģina nopirkt vienā būdiņā man kafiju, bet aparāts kaput.

Kaut kur netālu no tā promenādes gala, kas pilsētas centram tuvāk, māsa ar vīru jau sen ir ievērojuši Momiji ramen (japāņu nūdeļu zupa) vietu, ko gribētu pamēģināt. Māsa raizējas, ka svētdienas pievakarē varētu būt pilns un mums varētu nebūt galdiņa, bet kad mēs ap pieciem atnākam, esam gandrīz vienīgie. Veicas.

Vissvarīgākais, ko es šajā restorānā uzzināju, ir, ka viegla jasmīnu tēja ar ledu ir nenormāli garšīgs padzēriens, it īpaši siltā dienā. Rāmens man garšoja, bet neesmu eksperts, nemēģināšu novērtēt, cik autentisks tas ir. Sākām ar J. spriest par iespējām čašū cūkgaļu pagatavot mājās, pēc tās reizes, kad negadījumā tika iznīcināts katls, sen tas nav atkārtots. Māsa savukārt komentē, ka LA esot bijusi tendence, ka pat diezgan smalkos restorānos interjera noformējuma gandrīz nav, nekādu odziņu, nekā. Šeit sienas ir noklātas ar simtiem kartīšu, bildīšu un zīmējumu. Es aizdomājos, ka ar daudz mazām lietiņām ir rītīgi viegli radīt pārspīlētu un nomācošu iespaidu, bet šeit ir izdevies izbalansēt tā, ka liekas omulīgi un jauki. Vēl mēs ar māsu duetā mēģinam pārliecināt J. pirkt citas nūdeles, kad viņš gatavo mājās nūdeļu zupas. Tā ir patīkama saruna, bet es šaubos, vai rezultatīva. J. mēģina ierosināt, ka viņš varētu svētdien pagatavot kaut ko garšīgu visiem, un mana māsa mēģina savaldīt J. haotisko, laimīgo enerģiju kārtīgā gultnē. Neviens no viņiem īsti nesasniedz vēlamo rezultātu, par spīti tam, ka banānu pankūkas, ko J. cepa iepriekšējā vakarā pirms galda spēlēm, lai izglābtu mūsu šurpceļā saskumušos banānus, visiem garšoja.

Pēc rāmena mēs aizejam atpakaļ uz promenādi pēc saldējuma un man pārdevēja uzkrāmē “2 bumbiņas” tā, ka saldējums karas pāri vafeļu konusam visām malām divreiz vairāk nekā ir iekšā. Savukārt no māsas, es uzzinu, ka ārpus Eiropas ir arī citi bobatēju veidi. Viņas mīļākais ir melnā tēja ar pienu, grauzdētu cukuru un tapiokas bumbiņām (vai kaut kā tā), un jāatzīst, ka tas izklausās daudz interesantāk, nekā jocīgi ar sazinko piepildīti pūslīši tējā. Lielais kuģis brauc prom un kārtīgi, kārtīgi iebauro mums ausī.

Pēc tam mēs mazliet steidzīgākā solī dodamies mājās, lai paspētu nopirkt rītdienas brokastīm vēl mazliet siera un maizīšu, jo Vācijā veikali nestrādā līdz desmitiem un nestrādā svētdienās. J., kuram atšķirībā no manis patīk staigāt pa veikaliem, piesakās māsasvīram līdzi, un viņi tur sapērkas visādas nesankcionētas uzkodas. Māsa vienā brīdī piemin, ka tad, kad virtuvē jau ir viņas vīrs un J., tad viņa tur vairs vispār neko nevar saprast un izdarīt (loģiski, es arī nevarētu!). Abas nopūšamies par bieži tik mazajām Eiropas pilsētu dzīvokļu virtuvēm, un es laipni ierosinu nospraust priekš J., ko viņš drīkst vai nedrīkst, tad ielaist viņu ar viņa haotisko enerģiju virtuvē, aizvērt durvis un aizbēgt tālu prom. Māsa izskatās tāda kā drusku skeptiska par šādu plānu, bet man tas jau daudzus gadus ir strādājis izcili. Savukārt J. es mierinu ar to, ka kādreiz māsa ar vīru atbrauks pie mums un tad viņš varēs viņiem pagatavot visus ēdienus. Un vēl dažus. Jo tad viņš būs virtuves pavēlnieks.

Nesankcionētās (un arī sankcionētās) vakariņu uzskodas bija ritīgi garšīgas.

Futbols Silkeborgā

Turpinot apvienot ceļojumus ar futbola spēļu apmeklējumiem, sanāca paviesoties Dānijas Superlīgas spēlē. Patiesībā šis nebija pats vieglākais uzdevums: Dānijā bijām no ceturtdienas līdz svētdienai, un visas supelīgas spēles notika tieši svētdienā (sākotnēji man bija cerības, ka kādas spēles varētu būt sestdien). No loģistikas viedokļa sakarīgākais variants būtu apmeklēt Orhūsas AGF spēli pret "Randers", taču tur viss izrādījās slikti. Kālab tā? AGF normālais stadions jau kādu laiku ir rekonstrukcijā un šobrīd savas mājas spēles AGF aizvada priekšpilsētā ar nosaukumu Veljby stadionā, kurā ir vien daži simti sēdvietu un daudz stāvvietu. Vai es gribētu ar Esteri skatīties futbolu no stāvvietas? Nē. Tad pārgāju pie plāna B - spēles starp Silkeborg un Sønderjyske. No Orhūsas līdz Silkeborgai ir kādi 50 kilometri, ar vilcienu šis attālums bija paveicams. Nopirku divas biļetes ģimeņu sektorā (tāds atrodas aiz vieniem no vārtiem), un tad atlika vien tikt uz spēli. Par biļešu cenām: lētajā sektorā biļete pieaugušajam izmaksā 120 kronas, bērnam 60 (summā tie ir 24 eiro - manuprāt, sakarīga summa šī līmeņa futbolam).<br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg03.jpg?1" alt="Futbols"/> <br/> Par to, kā nokļuvām Silkeborgā, šoreiz nerakstīšu - tas ies "lielajā" ceļojuma aprakstā, līdz ar to - tikai par pašu spēli un ar to saistīto. Pirmais, kam vajadzētu pievērsties, ir stadions. Silkeborgas komanda spēlē JYSK Park vārdu nesošā stadionā (nebiju zinājis, ka šis veikalu tīkls ir no Dānijas, vai arī biju par to aizmirsis). Stadions atklāts relatīvi nesen - 2017. gadā, tā segums - sintētika. Kā cilvēkam, kas Dānijas futbolam nekad nav pastiprināti sekojis, man šis bija pārsteigums. Es saprotu, ka uz mākslīgā seguma laukumiem spēlē Ziemeļos, taču Silkeborga salīdzinājumā ar Rīgu ir pat drusku uz Dienvidiem un tur man būtu šķitis, ka klimats varētu būt atbilstošs, lai varētu spēlēt uz īstas zālītes. No otras puses, ja tā padomā, varbūt nekā neloģiska tur nav - Dānijā ziemas pārtraukums futbolā nav nekāds ilgais un gan jau, ka uzturēt dabīgā zālāja segumu kaut cik sakarīgā kvalitātē ziemas sezonā tur ir pamatīgs izaicinājums, kamēr ar sintētiku viss ir relatīvi vienkārši. Ja kas - šajā sezonā no 12 Superlīgas klubiem seši savas mājas spēles aizvada uz dabīgā seguma laukumiem, pārējie - uz sintētikas vai hibrīda. Stadiona ietilpība skaitās 10'000 vietu, no tām 6'000 sēdvietu. It kā - pavisam neliels, taču būtiskākais no latvieša skatu punkta - tas ir kārtīgs stadions ar tribīnēm no visām četrām pusēm. <br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg05.jpg" alt="Futbols"/> <br/> Manis un Esteres apmeklētā spēle galīgi nebija grāvējs: tajā klāt bija mazāk kā 3'500 skatītāju, ko principā var saprast: Silkborg un Sønderjyske cīnījās turnīrā par 7.-12. vietu, un abas divas jau bija garantējušas palikšanu Superlīgā arī uz nākamo sezonu, līdz ar to sportiskā intriga bija minimāla. Pēc Latvijas standartiem šāds apmeklējums futbola spēlē šķistu lielisks, kamēr Dānijā tā domājams bija kārtas vissliktāk apmeklētā spēle. Salīdzinājumam: mazāk prestižās spēles tajā pat laikā Dānijā notiekošajā pasaules čempionātā ledushokejā pulcēja tikai mazliet vairāk skatītāju, nekā šāda pilnīgi nenozīmīga futbola spēle. <br/><br/> Iepriecinošā ziņa, kas mani iepriekš satrauca: stadionā varēja ienest mugursomas, to saturu gan vajadzēja uzrādīt, bet neviens pārlieku rūpīgi tās nepētīja un līdz ar to Esterei izpalika satraukums par savas somas atstāšanu kaut kur ārpus stadiona (man pašam par to stresa nebūtu). Kontrole, ieejot stadionā, bija ļoti draudzīga (kā jau to ģimenes sektorā varētu sagaidīt). Mūsu vietas gan nebija nekādas dižās - trešā rinda, aiz tīkla, bet patiesībā spēles redzamība bija diezgan laba. Stadionā varēja iegādāties dzērienus (ieskaitot alkoholiskus) un ēdienus, šķiet, ka tos varēja patērēt turpat tribīnēs, bet šis elements mums nebija aktuāls (alus cena - septiņarpus eiro par Heineken - arī nebija tāda, kas mani sevišķi motivētu). <br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg06.jpg" alt="Futbols"/> <br/> Būtiskākais aspekts futbola spēlē, protams, ir atmosfēra tribīnēs. Trīs tūkstoši - tas ir pietiekams cilvēku daudzums, lai varētu cerēt uz labu atmosfēru un varu atzīt - viss bija kārtībā. Mūsu sektors atradās netālu no viesu komandas (Sønderjyske) ultrām. Ko par viņiem varu teikt? Viņi bija skaļi, bet kaut kādā mērā man lika domāt par Riga FC atbalstītājiem. Gan tālab, ka Sønderjyske primārā kluba krāsa ir gaiži zila, gluži kā Rigai, bet ir arī citi aspekti. Pirmkārt, viņiem bija ļoti skaļas bungas. Ar tām gan viņi rīkojās adekvāti, bezjēdzīgas bungu sišanas tīri trokšņa radīšanai nebija, taču no mūsu vietas tāpat tās bija diezgan kaitinošas. Otrkārt, viņu bungu ritmu komplektā bija tas, kuru Rigas fani izpilda komplektā ar "Tikai Rīga - tikai uz priekšu!", bet jebkurš drusku pieredzējušāks sporta pasākumu apmeklētājs Latvijā zinās kā "Tikai Rīga - tikai Dinamo!" Te man jāpiebilst, ka pēdējo pāris gadu laikā arī Riga fani ir kļuvuši labāki savā izpildījumā - vairāk dzied un lēkā, mazāk sit bungas. Mājinieku ultras atradās no mums maksimāli tālu, bet arī viņus varēja dzirdēt labi, līdz ar to jāsaka - viss ar šiem bija kārtībā. Mierīgie skatītāji? Nekā sensacionāla, bet kopumā gana ieinteresēti spēlē, kopējais atbalsta līmenis stadionā bija labs. <br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg04.jpg" alt="Futbols"/> <br/> Vajadzētu kaut ko droši vien arī par pašu spēli izstāstīt, vai ne? Šī noteikti nebija pati aizraujošākā futbola spēle, ko man ir nācies redzēt. Normāla spēle, bez kaut kādas vārtīšanās pa zālāju, salīdzinoši disciplinēta, abas komandas stabilāk spēlēja aizsardzībā, nekā uzbrukumā. Otrā puslaika sākumā Silkeborgai izdevās vienu reizi bumbu iedabūt pretinieku vārtos (piespēle no flanga, netverams sitiens), pēcāk spēle drusku vairāk atvērās, arī viesiem bija pāris labi momenti (kur uzbrucējiem pietrūka "killera" instinkta - vārtsargs bumbu atvairīja galvenokārt tāpēc, ka vai nu bija nokavēts sitiena brīdis vai arī trāpījums pa bumbu nebija izcils), uz spēles beigām atkal Silkeborgai bija iespējas gūt otros vārtus, taču gala rezultāts šķita taisnīgs un spēles gaitai atbilstošs. <br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg02.jpg" alt="Futbols"/> <br/> Vai spēles kvalitāte bija kaut kas būtiski labāks par Virslīgā skatāmo? Droši vien nē. Protams, spēle pilnvērtīgā stadionā kā tāda izskatās labāk, un vēl ar līdzjutēju radītu atmosfēru. Bet pats futbols? Ja ņem vērā, ka emocionālas piesaistes ne vienai, ne otrai komandai man nebija nekādas, tad jāsaka - skaidrs, ka Virslīgā emocijas es gūstu vairāk. Bet ir vērtīgi bērnam parādīt, kā izskatās futbols kārtīgā stadionā, un pašam ir interesanti sekot tam, kāds ir futbols dažādās valstīs un ko tas nozīmē līdzjutējiem. <br/> <img src="/images/silkeborg/silkeborg01.jpg" alt="Futbols"/> <br/>P.S. Bilžu kvalitāte DOS spēļu manierē ir daļēji iesmiešana par to, cik nožēlojama manam aktuālajam telefonam ir kamera, bet primāri tomēr apzināta pikselizācija.

Jampadracis ap Invaliditātes pensijas saņemšanu

Pirms nepilniem desmit gadiem, kad kļuvu par Otrās grupas invalīdi, VSAA informēja mani par to, ka minētā pensijas naudiņa man taps izmaksāta katru mēnesi laika posmā no 9. līdz 13.datumam. Kas praksē izvērtās par to, ka minētās naudiņas katru mēnesi saņēmu laika posmā no 9. līdz 11.datumam. Tā iegājās un visus savus obligātos maksājumus pakārtoju šim laika periodam. Periodam, ar kuru rēķinājos es un tie, kuri no manis saņēma savas obligātās naudiņas.

Maijā sanāca kukū un nervozēšana.

9.maijs šajā mēnesī - piektdienā. Attiecīgi - 10. un 11.maijs - sestdiena un svētdiena. Pēc citu mēnešu prakses (nu, to mēnešu, kuru laikā minētie datumi arī šādi sakārtojušies nedēļas dienās), vispirms izskaitļoju, ka tai pensijas naudiņai jāparādās 9.maijā, piektdienā. Protams, nebija. Bet dienas laikā pieleca, ka nav ko vēl uztraukties - 10.maijs šogad ir oficiāla darba diena - 2.maija darba dienu pārnesa uz 10.maiju, lai uz maija sākuma svētku dienām nesanāktu raustīšanās, brīvdienas sanāktu piecas pēc kārtas.

10.maija rītā, pārbaudot caur internetbanku konta saturu - ups, tukšpadsmit. Pēc desmitiem, ap pusvienpadsmitiem, zvanīju uz VSAA noskaidrošanai. Tur - esot naudiņu pārskaitījuši. Lai interesējoties bankā. Banka, savukārt, mani informēja, ka nekas nav ienācies, lai zvanot atpakaļ uz VSAA un pie viena noskaidrojot, vai uz pareizo kontu esot pārskaitījuši. Par cik man līdz galam vēl nenokārotu parādsaistību dēļ banka iekārtojusi Minimālās algas kontu, kurā ieskaita tās naudiņas, kuru kopsumma ir mazāka par minimālo algu pārējo aizsūtot parādsaistību segšanai.

Tā kā pabrīnījos par domu, ka VSAA varētu uz to minimālās algas kontu sūtīt, jo - visu laiku, gadiem ilgi ir skaitīts uz pamatkontu. Ar Minimālās algas konta saturu tomēr visu laiku banka operējusi, un visiem potenciālajiem naudas pārskaitījumiem vienmēr dodu pamatkonta cipariņus.. Bet nu labi, pabrīnījos, bet piezvanīju atkal uz VSAA. Tur - pārskaitījums ir veikts un uz pamatkontu. Naudiņa būšot šodien dienas laikā, vai pirmdien 12.maijā, un vispār - ko es uztraucoties - man tāpat termiņš esot 13.datums. Hm, atcerējās, vai ne? Garus gadus pie viena maksāšanas grafika pieturējās un tad pēkšņi iedomājās pārkārtoties? Tas, ka oriģinālā kādreiz tas 13.datums iestatīts bija, bet realitātē - 11.datums - viņiem laikam pie kājas? Kaut kā varbūt pabrīdināt par to, ka drusku kaut kā? Labi, 13.datums papīros ierakstīts kā beigu datums, tad ko apstājās pie 11-tā uz ilgiem gadiem un tik kaut kādu sava galabremžu dēļ piekasās 13.datumam? Un kā viņi stādās priekšā to, ka gadiem ilgi iestrādātā maksāšanas sistēma pēkšņi ieklibo? Man jātaisnojas ar "VSAA atcerējās pēc gadiem, ka man 13.datums kā pēdējais datums pensijas saņemšanai, uzgaidiet lūdzu, kamēr tas kantoris pamodīsies un man pārskaitīs naudiņas"?

Labi, paburkšķu. Gaidu naudiņas.

Naudiņas saņēmu 12.maijā un steidzami samaksāju maksājamo, uz kuru gaidīja tie, kuriem man bija naudiņas jāskaita. Pie viena aizrakstīju uz VSAA burkšķīgas rindiņas. Par to, lai drusku pārskata savu 2015.gada lēmumu, izvērtē savas darbinieces "Ko jūs uztraucieties...." situācijā, kad maksājumi gadu garumā ir veikti ar piesaisti citiem datumiem kur beigu termiņš bijis konkrētais 11-ais datums. Redzēs, ko man atbildēs.

Tā. Visādi gadās. Un lieku reizi pārliecinājos, ka valsts kantoros jautrīši sēž. Vismaz šis ir otrais riņķa dancis jautrībai. Pirmo izbaudīju 2023.gadā martā-aprīlī, kad pases esamību kārtoju.

Darba iespēja jaunietim: Interneta veikala datu bāzes administrators / Palīgs (Attēlu pievienošana)

Meklējam atsaucīgu un precīzu jaunieti darbam ar mūsu interneta veikala saturu. Mūsu veikals specializējas sporta un atpūtas preču tirdzniecībā un darbojas uz Woocommerce platformas. Ko mēs Tev uzticēsim: Tavs galvenais uzdevums būs papildināt produktu aprakstus ar trūkstošajiem attēliem. Katram produktam, […]

The post Darba iespēja jaunietim: Interneta veikala datu bāzes administrators / Palīgs (Attēlu pievienošana) appeared first on Daivings.lv.

Izvēle būt brīvai vai palikt upura lomā?

Sievietes loģika bieži asociācijas ar upuri visam un visiem. Šis apzīmējums (sievietes loģika) nereti tiek izmantots ironiski vai pat nievājoši, it kā sievietes domātu “citādi”, pārāk emocionāli vai neloģiski. Taču, raugoties dziļāk, sieviešu loģika ir daudzdimensionāla un bieži vien balstīta ne tikai prāta apsvērumos, bet arī dziļā emocionālā pieredzē.

Šis raksts aicina paskatīties uz sievietes loģiku no cita skatu punkta, kā uz dzīves skatījumu, kurā galvenā loma ir pašrefleksijai, izvēlēm un iekšējai brīvībai.

Sievietes loģika, kāpēc sievietes izvēlas ciešanas?

Šķiet paradoksāli, bet ir brīži, kad mēs pašas izvēlamies justies nelaimīgas. Ne tāpēc, ka mums patīk ciest, bet tāpēc, ka ciešanas sniedz zināmu pazīstamu komfortu.

Tajās mēs varam ieņemt upura pozīciju, kurā ir vieglāk sev attaisnot bezdarbību un atlikt lēmumus. Šādas “mākslīgi kultivētas” ciešanas nereti kļūst par ieradumu. Tās ļauj mums palikt vietā, kurā nav jācīnās, nav jāuzņemas atbildība, nav jāriskē.

Tas ir sava veida emocionālais autopilots: mēs ļaujam ārējiem apstākļiem diktēt, kā jājūtas, nevis pašas izvēlamies savu reakciju. Taču šī izvēle ir tikai ilūzija jo ilgāk turamies ciešanu zonā, jo vairāk zaudējam spēju kontrolēt savu dzīvi.

Upura loma šķiet vilinoša, jo tā ļauj neuzņemties atbildību. “Es esmu tāda, jo dzīve mani šādi padarīja.” Bet tas ir maldinošs ceļš, kas noved vienīgi pie sevis žēlošanas un vēl lielāka emocionālā izsīkuma.

No šī stāvokļa var izkļūt tikai tad, kad apzināti izlem, ka tu vairs neesi notikumu vergs, bet esi savas dzīves saimniece. Ir vērts sev jautāt: vai es vēlos dzīvot pēc scenārija, ko raksta nejaušība, vai tādu, ko rakstu es pati?

Loģikas līkloči skatāmi un lasāmi ŠEIT.

Sieviešu jautājums

Šo rakstu pēc viena raksta izlasīšanas blogā PA'GRŪDDIENIS. Par sievietes loģiku un tamlīdzīgām lietām.

Izlasītajam tekstam piekrītu un nepiekrītu vienlaicīgi. 

Piekrītu tam, ka tas, ko sauc par sievietes loģiku ir kaut kas daudpakāpju, sarežģītāks, nekā vīrietim. Daudzdimensionāls. Kaut tajā aspektā elementārajā, kas saucas rīts ģimenē. Vīrietim rīts sākas ar "es tūlīt saposīšos, paēdīšu brokastis un aizdošos uz darbu". Loģiski. Vienkārša rīta darbību loģiska ķēdīte. Tajā pat laikā sievietes loģiskā secība "pagatavošu brokastis, vispirms vīrs uz darbu, pēc bērni uz skolu, starp abām tām kompānijām jāpaseko, kā viņi no mājas iziet, kā sagatavojušies, pēc sakārtot virtuvi un tad pašai uz darbu". Tāds ļoti novienkāršot piemērs, bet arī tas atspoguļo starpību starp vīrieša loģikas vienkāršo secību un sievietes loģikas daudzdimensionālu. Jo  ļoti bieži šīs rīta darbošanās it kā secīgās norises tomēr rit praktiski vienlaicīgi - tā vienkārši sakot ar vienu roku vīram kafiju pasniegt un ar otru bērnam brokastu putru. Tā, novienkāršoti. Bet kaut kā tā.

Tajā tekstā cilvēka iekšējās nepārliecinātības, nedrošības un citas sajūtas? Tādas jau nepiemīt sievietēm vien. Katram jau tas izpaužas dziļi individuāli. Sievietēm tas var izpausties kā šopings un izteikta vēlme ko nopirkt. Nu, kaut kā tamlīdzīgi. Vīrietis var pazust garāžā teorētiski ar autiņu ķimerējoties, bet praktiski - "zāles'-" 0,5 tilpuma vismaz. Vai ar draugiem uz nedēļas nogali aizdoties zvejot, kas diezgan bieži izvēršas pēc karsēšanās (gan iekšķīgi, gan ārīgi) kopā ar tiem pašiem draugiem un meitenēm pēc izsaukuma.

Katrā gadījumā rakstā paustos novērojumus nevar attiecināt tikai uz sievietēm vien. Arī uz vīriešiem. Man to gadu sen vairs nav maz, dažāda pieredze bijusi, dažādi cilvēki sastapti. Līdz ar to viedoklis izveidojies.

Un arī - tas viss, šie sievietes nedrošības un nepārliecinātības gadījumi, ar vien plašāk sāk tikt aprunāts, jo sievietes arvien biežāk vēršas kur pēc padoma un palīdzības. Vīrieši par to neaizdomājas, kaut arī ļoti daudzus šī nedrošība, nepārliecinātība izteikti tur savos grožos.

Kā viens no piemēriem - vīrietis-mājas tirāns ar visām no tā izrietošām sekām. Tikai par sevi nepārliecināts, kompleksains vīrietis tiranizēs sievu, bērnus un vēl kādus. Ar tirāniskām darbībām centīsies nomaskēt savu nepārliecinātību, kompleksus un citas iekšējas kolīzijas ārpus tiranizējamo cilvēku loka. Un sabiedrība, diemžēl, tikai vienpusīgi risinās problēmu. Palīdzot vienīgi sievietei izrauties no šī apburtā loka. Bet vīrietis tā arī paliks savas nedrošības jūgā nodarot visādi pāri nākošai, atkal nākošai, un nākošai un vispār visām sievietēm, kuras nu kurā dzīves posmā būs viņam blakus.

Jā, šādā pāra kombinācijas situācijā pārim labāk aiziet katram uz savu pusi un sākt dzīvot katram savu dzīvi. Kopā saiešanas mirkļa ilūzija ir sašķīdusi tā, ka nekas nav glābjams. Bet abu darbs ar psihologiem vai kādiem citiem speciālistiem palīdzēs abiem tikt vaļā no tās nedrošības sajūtas un ar citiem cilvēkiem veidot attiecības jau uz savādākiem pamatiem.

Vai situācijās, kurās vecākiem tiek atņemti bērni un ievietoti valsts audzināšanas iestādēs vai nodoti citiem cilvēkiem audzināšanā? Zinu, ka šis ir galējais bērnu tiesību aizsargāšanas variants. Bet vai pirms tam ir bijis darbs ar vecākiem, kuri varbūt uz saviem bērniem atkārto to audzināšanas modeli, kādu paši piedzīvojuši? Nezinu, man šajā sakarībā pagaidām ir maz informācijas.

Un, pie viena, par upura sindromu runājot. Sakiet, kāpēc klusē tie vīrieši, kuri paši, kaut ģimenē, sevi pozicionējuši kā upuri? Tobiš, vecāki viņiem iedvesuši, ka šis cilvēks ir vainīgs pie visādām ne lietām ģimenē; viņam sieva trāpījusies tāda, ka izgāž uz šo vīrieti visas savas ne pārāk labās emocijas un vispār?

Kopsummā, nu nedrīkst visu šo emociju buķeti pierakstīt sievietei vien izliekoties, ka vīriešus tās sajūtas, emocijas neskar. Izgāzt uz sievieti to, kas raksturīgs visiem un ir vispārcilvēcisks, ir, manuprāt, vienpusība un mēģinājums akcentēt vīrieša pārākumu situācijā, kurā viņš ir līdzvērtīgs, nevis pārāks.

Labi, izplūdos. Punkts.

Grāmata- Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes. Autors- Uldis Ģērmanis.

Nosaukums: Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes.
Autors: Uldis Ģērmanis.
Izdevējs: Memento
Gads: 1998
LPP: 122

Par grāmatu
Uldis Ģērmanis apraksta savu viesošanos ASV un Kanādā 1970.gadā, kur uzstājās ar dažādiem lasījumiem un apciemoja Amerikas latviešus.

Plauktā jau labu laiku atrodas dažas Ulda Ģērmaņa grāmatas, kuras tā arī līdz šim nav sagaidījušas savu lasīšanas kārtu. Šķirstīju mazo grāmatiņu ar Ulža Ģērmaņa (aka Dr.Ulafs Jāņsons) citātiem un nospriedu, ka laiks iepazīt šo latviešu vēsturnieku. Mājās bija veselas divas ”Amerikas piezīmes” no kurām viena bija sasvītrota un pasvītrota ar dažādiem prātojumiem. Lai neietekmētos, tad ņēmu ”tīro”.

Vispār jau gaidīju kaut ko vairāk un pamatīgāk. Bet saņēmu vien tādu -aizbraucu tur, satiku to, parunājām par to. Jā, bija pa vidu dažas interesantas replikas vai dialogi, bet kopumā paēdis netiku.

Grāmata vairāk izskatījās pēc šaurai grupai domātām piezīmēm, kuras labāk sapratīs tie, kuri pieminēti grāmatā. Gribētos vien daļēji piekrist pēcvārdā teiktajam, ka ”grāmata šodien lieti varētu noderēt arī Latvijas lasītājiem mūsu kopējo likteņgaitu labākai izprašanai, mūsu muļķības un vientiesības ierobežošanai”. Daļēji, jo grūti no tā visa spriest par mūsu likteņgaitām. Tam prasītos vēl kas gruntīgāks apakšā.

Grāmatā vairākkārt tika pieminēta cita viņa grāmata- ”Zili stikli, zaļi ledi”, par kuru teju visi izteikušies ļoti atzinīgi. Piefiksēju sev, ka būs jāsameklē un jāizlasa.

”Amerikas piezīmes” satur vairāk kā tādus vērojumus un pieminējumus- satikšanās ar ievērojamiem trimdas latviešiem, vērojumi par viņu spriešanu, dzīvošanu un ne pārāk rožainām nākotnes perspektīvām (trimdā bērni nerunā latviski, zūd latviskais, utml). It kā jau ļoti kārojās kaut ko no šīs grāmatas paņemt, bet īsti neizdevās- daži dialogi, daži izvilkumi no periodikas un tikpat daži izvilkumi no atmiņām. Tas arī īsumā bija viss, kas grāmatā uzrunāja. No šodienas skata tas viss vairāk izskatījās pēc neliela ieskata trimdas pasaulē, kas nu jau palēnām zūd uz neatgriešanos.

Nobeigumā viens grāmatā minēts citāts, ko rakstījis Atis Kronvalds (kas arī kalpojis par iemeslu grāmatas nosaukumam):
Izmirs vēl daža paaudze, iekām tikai verdzības gars sāks patiesi vispārim izzust [..] Lai arī mēs šai karā kristum, tomēr tā lieta pati nekritīs; bet mums, tiem tagadējiem, karā krītot, izaugs jo spēcīgi, jo stalti karotāji.

The post Grāmata- Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes. Autors- Uldis Ģērmanis. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Panākumi sportā

11. maijā tika aizvadīta gara un spraiga diena Ogres novada pludmales volejbola čempionātā.

Sveicam 6. klases skolniekus Raineru Traini un Armandu Juodžonitu ar izcīnīto 2. vietu, Rihardu Dišereitu un Ričardu Aleksu Rudņiku ar 4. vietu, Andreju Krūmiņu un Sandri Rudzgaili ar 5.vietu, 7. klases skolnieces Elizabeti Maču un Līgu Irbīti ar iegūto 4. vietu.

13. maijā Bauskā notika Latvijas Skolēnu 78. spartakiāde vieglatlētikas četrcīņā 2011.-2013. gadā dzimušajiem. Sacensībās piedalījās arī Madlienas vidusskolas skolēni. Vislabāk veicās 7. klases skolniecei Elizabetei Mačai – 1. vieta bumbiņas mešanā un 3. vieta vieglatlētikas četrcīņas individuālajā vērtējumā.

Paldies sporta skolotājiem – Ritai Pučekaitei un Miervaldim Līcītim.

Kurjeriem no jūlija obligāts higiēnas kurss – ērtākais risinājums pieejams higienasprasibas.lv

Sākot ar 2025. gada 1. jūliju, visi pārtikas piegādātāji Latvijā, tai skaitā ēdiena piegādes kurjeri, būs obligāti jāapmāca par minimālajām higiēnas prasībām pārtikas uzņēmumā, kā to nosaka Zemkopības ministrijas jaunie noteikumi. Kurss jāapgūst ikvienam, kurš ir iesaistīts pārtikas apritē, un pēc tā apguves jānokārto pārbaudes darbs. Apliecībai jābūt derīgai un atkārtoti jāiegūst ik pēc trim gadiem.

higienasprasibas.lv šobrīd kļūst par vienu no populārākajām vietnēm, kur šo kursu iespējams apgūt pilnībā attālināti, ātri un par pieejamu cenu.

“Daudzi kurjeri jau izmanto higienasprasibas.lv pakalpojumus un ir ļoti apmierināti. Mēs saņemam pozitīvas atsauksmes gan par vienkāršo reģistrācijas procesu, gan par to, cik saprotami ir mācību materiāli un cik ātri var saņemt apliecību,” stāsta projekta vadītājs Jānis Ozoliņš.

Galvenās priekšrocības, izvēloties higienasprasibas.lv:

  • ? Mācības iespējams apgūt jebkurā laikā – tiešsaistē, ērti no mājām vai mobilā telefona
  • ? Kurss aizņem tikai apmēram 3 stundas
  • ? Cena – tikai €9.50, ieskaitot testu un apliecību
  • ? Oficiāla apliecība, kas atbilst Ministru kabineta noteikumiem
  • ? Apliecība tiek izsniegta e-pastā īsā laikā pēc testa nokārtošanas
  • ? Viss process notiek tiešsaistē – bez nepieciešamības kaut kur doties

Kurss ir īpaši piemērots Wolt, Bolt Food, Foodout un citu platformu kurjeriem, kā arī nelieliem ēdināšanas uzņēmumiem un individuālajiem pārtikas ražotājiem, kuri vēlas legāli un droši darboties pārtikas apritē.

Lai apgūtu kursu, atliek tikai apmeklēt vietni www.higienasprasibas.lv, veikt apmaksu, apgūt materiālus, nokārtot pārbaudes darbu un saņemt apliecību e-pastā.

? Neatliec uz pēdējo brīdi – no jūlija bez šīs apliecības nebūs iespējams legāli strādāt pārtikas piegādē!

The post Kurjeriem no jūlija obligāts higiēnas kurss – ērtākais risinājums pieejams higienasprasibas.lv first appeared on 15min.lv.

Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Ikdiena

man standing on top of mountain

Darba diena – skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien, skrien,…

Brīvdiena – Paēd un guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli, guli,…

Cauri arhīviem rokoties #2

A picturesque autumn scene featuring a winding path through a vibrant forest of red and orange leaves.©Pixabay

Nāku no darba. Apmācies, bet silts vakars. Dzelzavas iela. Pa labi no manis Biķernieku mežs. Re, vienam salūzusi mašīna- taksometra šoferim, piebraucis vēl otrs piepalīdzēt salabot. Ielas troksnī dzirdu putnus čivinām. Pavasaris. Atkal pavasaris! Nogriežos pa labi uz Lielvārdes ielu. Garām tikko pagāja divas sievietes. Viena no tām ar suni. Palēlinu gaitu. Ievelku svaigo meža gaisu sevī un domāju pie sevis: “Dievs, cik labi, ka Tu esi! Ka es varu būt laimīgs, lai gan esmu totāli darbā izpumpējies līdz pilnībai..” Mājas. Mīļās mājas! Drīz būšu. Silta duša, tase tējas, mani virtuālie draugi un silta sega. Kas var būt labāks par to?

4dienas vakars…
Oriģināls (31.05.2007)

Ziemeļvācijas pavasaris 2: Hamburga un Miracle of Sound

Par spīti iepriekšējā vakara sajūtai, ka es varētu nogulēt pat līdz divpadsmitiem, es nākamajā rītā pamostos pirms desmitiem. Māsa piebaro mūs ar brokastmaizēm, kas sastāv no cepeksrāsnī uzsildītām maizes bulciņām, miljons veidu sieriem un vēl visādiem labumiem. Krāmējot nost brokastgaldu, viņa iesmej par mūsu naivumu, ka mēs paprasījām izņemt no ledusskapja arī parasto sieru un sviestu, lai viņi pēc tam konkurencē ar vairāku veidu kazas un zilajiem sieriem tur galda stūrītī paliktu vientuļi un aizmirsti. Taisnība, tas bija navums. Māsa turpina priecāties, ka jaukie sieri Vācijā ir lētāki.

Pēc brokastīm māsa paliek darīt savas lietas, bet mēs ar J. dodamies uz centrālo staciju un braucam uz Hamburgu. Plāns ir pastaigāt, paēst, pastaigāt, paēst patvaļīgu skaitu reižu un vakarā doties uz Gruenspan uz Miracle of Sound koncertu.

Laiks ir silts, no Latvijas ļoti agrā un aukstā pavasara esam iebraukuši ļoti vēlā pilnzieda pavasarī. Saule cepina no sirds, es sirdos par to, ka neesmu paņēmusi cepuri un J. džentlmeniski piedāvā aiziet atpakaļ un to paņemt. Es 2 minūtes šaubos un piekrītu. Kamēr J. iet pēc manas cepures, es sēžu, dzeru viduvēju kafiju (vislabākā ir pie māsas) un vēroju Ķīles fjordā zosi ar zosulēniem. Kā es vēlāk sapratīšu, zosis Ķīlē ir tik pat biežas kā Rīgā pīles. Pīles te ir daudz retākas.

Hamburga sākumā šķiet sveša un jauna, taču pietiekami ilgi vazājoties desmit gadu senās atmiņas pamazām sāk likties kopā. Paskatamies dienasgaismā Čīles māju, noejam gar Špaiherštati (kādreizējo spīķeru rajonu), apskatamies vēlreiz Sv. Nikolaja baznīcas memoriālu. Pa dienu tur ir vairāk cilvēku un mazliet… citādi spocīgi. Skumja vieta. Bet kaut kā man ir svarīgi zināt, ka viņa vēl jo projām eksistē.

Aizejam paēst. J. sūdzas, ka ir pārāk daudz ko izvēlēties, pārāk daudz vietu ar labām atsauksmēm, kā lai viņš saprot kur mani vest! Problēmu atrisina sagurušās kājas un atskārsme, ka mūžsenājā ceļotāju un tirgoņu pilsētā visvairāk droši vien ir vērts ēst to, ko mūsdienās sauc par fusion virtuvi – dažādu kultūru saplūsmes rezultātu. Netālu no Nikolaja ir lieliska Āzijas garšu burgernīca Shiso. Jānis paņem liellopa burgeri ar citronu mērci, es dabūju lielisku burgeri ar panētu garneļu gabaliņu kotleti. Maizītes ir tā kā drusku pa vidu starp Un vienā no sieviešu tualetēm uz sienas uzzīmēti kimono ģērbti vombati, kas skaidro, kā gatavo tofu. Desertam J. paņem matčas saldējumu un es – moči ar sezama saldējuma pildījumu. Laiks ir pietiekami silts, lai arī man jau būtu atsācis garšot saldējums. Ir labi, par šo vietu paliks jaukas atmiņas. Vēl mēs pētam Hamburgas sabiedriskā transporta shēmas. Māsa ir mūs samācījusi, ka mūsu Šlēsvigas-Holšteinas dienas vilcienbiļete ir trumpja dūzis, t.i., mēs, papildus nemaksājot, varam braukt arī Hamburgas s-bānī, spriežam, ka vakarā tas noderēs.

Ēdot kājas ir atpūtušās un mums vēl ir laiks, tāpēc mēs nolemjam aiziet līdz Planten un Blomen – parkam, kam es daudzkārt esmu gājusi garām ziemā. Pa ceļam mums sanāk iziet caur Noištati (vēl viens Hamburgas rajons) tādā virzienā, kādā es agrāk nebiju gājusi. Daudz gājēju celiņu, koki, košumvīteņi un pavecas sarkanbrūnu ķieģeļu ēkas dažādos toņos. Ārkārtīgi mīlīgi, iespējams, esam ar ar J. atklājuši jaunu mīļāko Hamburgas rajonu. Kopumā vienojamies, ka, pārsteigums, pārsteigums, siltā maija dienā mums Hamburga patīk daudz labāk kā slapjā, lietainā decembrī.

Kaut kā es neizprotu karti pareizi un nenovērtēju, cik patiesībā liels ir Planten un Blomen, un mēs izstaigājam no tā mazāko pusi. Redzam vēl zosis, skrituļslidu laikumu, visādus augus, slēgtu tējas namiņu un tikko aizvērušos kafejnīcu. Tējas namam vēl nav sezona. Kafejnīcai blakus ir dīķis, dīķī laipas, uz laipām atpūtas krēsli. Izvēlos visērtākos krēslus un nosēžam tur kādu laiku, jo ir vienkārši jauki un negribas līdz bezjēgai nogurdināt kājas.

Kad paliek vēsi, ejam beidzot uz Gruenspan uz konci. Tur nokļūstam bez desmit septiņos (iekšā laiž no septiņiem) un ir jau uzkrājusies kārtīga rinda. Bailīgi jokojamies ar J. par to vienu gadījumu, kad mūsu draugi gāja uz koncertu Rīgā Palladium, kur rinda bija tik gara, ka viņi nokavēja to mākslinieku, kura dēļ bija atnākuši. Bet mums tik traki nav, mēs tiekam iekšā pietiekami laicīgi, lai es varētu aizņemt vietu balkonā tieši pie margas precīzi pa vidu. Vēl labāk būtu tikai tieši pie skatuves.

Starp iesildītāju un Miracle of Sound grupu ir lielāka pauze nekā gribētos, es paspēju pārdomāt, cik ļoti karsti ir šajā ēkā un ka vispār es esmu vecs cilvēks laikam, jo tik ļoti sāp pēdas, visu dienu uz tām mīcoties. J. paspēj papļāpāt dažus vārdus ar kādu vācieti, kas ir atnākusi paskatīties, kas ir vietējā klubā un izklausās diezgan pāsteigta, ka kāds varētu šī mazzināmā koncerta dēļ veselu atvaļinājumu ar ceļojumu ieplānot.

Koncerts pats ir sasodīti labs un daudz, daudz īsāks, kā man gribētos. Vienā brīdī tiek pieminēts, ka varbūt būs nākamā tūre, es turu visus īkšķus, lai tā būtu. Gavins ir mīļumiņš, tiek izteikta pateicība ne tikai mūziķiem uz skatuves, bet arī skaņotājiem, tehniķiem, un citiem ļaudīm, kas palīdz koncertam notikt. Pasakoties klubam viņš atvainojas, ka aizskatuvē ir noticis negadījums ir saplīsuši daži šķīvji, viņi par to atlīdzināšot. Pasaulē netrūkst uzpūtīgu popzvaigžņu, a te cilvēki raizējas par šķīvjiem. Koncerta pēdējā dziesma ir All as One.

Stand side by side
Carry all as one
We can bear this weight
Stand side by side
We won’t come undone
For the hands that will carry us home are
Touched by fate

Pēc koncerta es krietnu brīdi laužos ar sevi par koncerta tēkreklu, bet kājas sāp, rinda ir milzumgara un es patiesībā vairs galīgi nevalkāju tēkreklus, tā nu es palieku bez krekla ar valkīru uz krūtīm. Tā vietā kopā ar palielu pūlīti plūstam Rīperbāņa virzienā uz s-bāni, jo doma par iešanu uz kājām uz Dammtoras staciju jūtas kā spīdzināšana. Rīperbānis, protams, ir milzu balagāns, kā vienmēr. Iekļūsana s-bāņa stacijā zem zemes ir mazliet puzle, jo kartēs tipiski atsevišķi iezīmē, kur ir pati stacija un kur ir viņas ieejas. Turklāt es vēl mulstu par to, vai s-bāņa un u-bāņa ieejas ir tas pats, un vispār, kāpēc viņi ir divi, un kas par desām… Bet mēs paspējam uz Hamburgas centrālo staciju tā, ka līdz nākamajam Ķīles vilcienam ir jāgaida 10 minūtes. Izcili.

Vilciens uz Ķīli ir apmēram stunda. Māsa raksta, ka Ķīlē 8 minūšu laikā mēs varēsim iekāpt nakts autobusā, lai nav jāiet kājām mājās.

Braucu, lasu Vikipēdijā random Vācijas vēsturi, čatoju ar draugiem, stāstu par savu atvaļinājumu. Vilciena vadītājs sāk kaut ko gari runāt, visu vāciski, neko nesaprotu. Pēc laika vēl. Prasu J., vai viņš kaut ko ir sapratis. J. nāk miegs un viņš vācu valodu nav īsti lietojis kopš vidusskolas, neko viņš nav sapratis.
Kādā trešajā reizē es tieku līdz jautājumam: ko nozīmē “eh minuten”?
J.: varbūt “aht”? tad astoņas.
Mūsu draugs čatā komentē vienkārši: ak jā, ja viņi sāk gari runāt, tātad kavē ?

Mēs nenokavējām daudz, tikai 12 minūtes.

Nākamais pareizais autobuss uz dzīvokli ir pēc mūžības. Pēc mazākas mūžības ir autobuss, kas mūs ved ne gluži pareizi. Un dzīvoklis patiesībā nav tik tālu. Māsa mēģina mūs noinstruēt, kā neiet pa pilsētas apšaubāmo rajonu, un mēs naski stibojam mājās. Es it kā sekoju viņas norādēm maksimāli precīzi, bet brīdī, kad mēs strauji paejam garām uz soliņa guļošam bezpajumtniekam, es mazliet iedomājos, ka varbūt tas nav tas, ko viņa domāja. Nav svarīgi. Bezpajumtnieks guļ, viņu mēs neinteresējam, mēs arī gribam mājās un gulēt.

Dzīvoklī māsa saka, ka jauki, ka esat mājās, tagad ar labunakti, bet, ja nu pirms miedziņa gribat pusnakts uzkodu, ledusskapī ir siers. Mēs tomēr aizmiegam bez siera.

Pāris dienas vēlāk atklājas, ka OSM tiešām man bija atradis gājēju īsceļu, ko māsa vēl nezināja. Tur ir daudz zosu.

Ziemeļvācijas pavasaris 3: Ķīles vecpilsēta

Nākamajā dienā pēc koncerta mēs izguļamies, paēdam brokastmaizes (šoreiz nelolojot ilūzijas par parasto sieru) un tad visi četri izejam pastaigāt mazliet pa Ķīles centru. Mēs ieejam vecpilsētas centrālajā baznīcā, to atkal sauc par Sv. Nikolaja baznīcu. Pēc skata zināmā mērā līdzīga Rīgas jaunajai Ģertrūdei, taisnas līnijas, sarkani ķieģeļi. Iekšpusē, skatoties taisnās un mūsdienīgās vitrāžas es izsaku minējumu, ka baznīca karā smagi cietusi un vitrāžas ir nācies iestiklot pēc kara no jauna. Vēlāk pārbaudu šo hipotēzi Vikipēdijā un uzzinu, ka man ir bijusi… pustaisnība – baznīcas drupas bija tik nestabilas, ka to nojauca un uzcēla pilnīgi par jaunu. Taču daži interjera objekti ir ļoti, ļoti veci, altāris, piemēram, ir no 15. gs. Tur pat netālu māsa aizved mūs uz savu šobrīd mīļāko kafijas vietu Impuls, tur viņa pērk sev kafiju mājām. Lai man piedod Ķīles svētie un aizgādņi, tik laba kā Rocket Bean nav, bet mīlīgi. Es paņemu mazliet par daudz kūku, bija sajūta, ka aizlipšu. Bet sēdēt ārā zem lieliem kokiem bija ļoti patīkami. Iegājām pāris normālos veikalos, kā arī galīgi apmaldījāmies vienā suvenīru veikalā – tur bija ne tikai parastās lietas, bet arī auskari ar kaķiem, un mums šķita, ka mēs pazīstam cilvēkus, kas tādus novērtētu.

Vēl mēs apmetam loku ap nelielu ūdenstilipni rātsnama priekšā un paskatamies uz rātsnamu. Vāciski to ūdeni sauc par Kleiner Kiel. Rakstot šo blogu, es sāku pētīt, vai tam es varu atrast jau nostabilizējušos latvisko tulkojumu. Tas man neizdodas, taču saliekot kopā vācu un angļu Vikipēdijas mēs ar J. aptveram, ka, pirmkārt, šis kādreiz ir bijis Ķīles fjorda atzars, otrkārt, Ķīles pilsētas vārds un latviešu vārds “ķīlis” laikam ir radies no tā paša vārda, un, treškārt, zināmā mērā varbūt varētu teikt, ka šo ūdenstilpni sauc par Mazo ķīli. Vai Mazo ķīlīti. Jo Ķīles fjords ir būtībā lielais ķīlis. Ūdenstilpnes krasti ir zaļi, tur ir daudz soliņu, vismaz viena dekoratīva laipa ar soliņiem, kas ielokas pāri ūdenim, un tur tusē ļoti daudz pīļu.

Pie rātsnama mēs sākam spriest par maija svētku atzīmēšanu, un māsa izstāsta, ka arī maija sākumā ir bijuši visās malās gadatirdziņi – tāpat kā savulaik es to novēroju Hamburgā uz Ziemassvētkiem. Jo tie esot pie katras izdevības. Tā mēs atkožam neskaidro, mazliet izdzisušo balto līniju noslēpumu gan rātsnama priekšā, gan fjorda malā gan vēl ļoti, ļoti daudzās vietās pilsētā: tās bija norādes, kā likt tirdziņa būdiņas, nav bijis lietus, nav noskalojis. Nākamajās dienās staigājoties, es pamanu vēl un vēl šādas vietas.

Vakarā mēs spēlējam galdaspēles, māsa saka, ka vajag uzzināt, vai šī Sushi Go kaste ir vai nav ķīniešu pakaļdarinājums un vai tā ir lietojama. Tā bija lietojama gluži laba, lai gan druka bija mazliet jocīga. Otrajā spēles partijā pēc pirmā raunda māsa aiziet iečekot, kā virtuvē mazgājas mani krekli, ko es biju palūgusi, un tur pazūd… Kad es eju skatīties, galvenais, ko redzu, ir viņas pēcpuse zem izlietnes, un vienīgais, ko dzirdu, ir ritmiski burvju vārdi “kas par huiņu, nu kas par huiņu?!” Kad viņas vīrs jautā, kā var viņai palīdzēt, viņa paprasa: “uzvāri man kafiju, īstu, nevis decaf”. Pēcāk viņas vīrs man izstāsta, ka īrētajā dzīvoklī esot bijušas ritīgi sliktas ūdenstrubas, bet viņa visas, izņemot vienu, esot nomainījusi, tagad nepatikšanas laikam sagādājot tā viena, kaut kur drusku sūcas ūdens pa virtuves grīdu.

Patiesībā nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz viņa ar trubām bija tikusi galā, es tikmēr esmu izžāvusi veļu. Es: “Pabeigsim partiju vai iesim gulēt?” Viņa: “Protams, pabeigsim!”

Vatikāns kā miera sarunu vieta?

Tramps šodien zvanīs Putinam. (Truth Social) Pēc sarunas ar Putinu viņš runās arī ar Zelenski. Pēc tam abi diskutēs ar dažādām lielajām NATO dalībvalstīm. “Cerams, ka pirmdiena būs produktīva diena,” raksta Tramps. Peskovs vakar apstiprināja, ka gatavošanās pirmdienas sarunām Kremlī ir vakar jau sākusies.(BBC) Somijas prezidents Aleksandrs Stubs sestdien sarunājies ar Trampu un vakar ar […]

Pārsteiguma Spānija. Diena 5 jeb Gibraltārs.

16.02.2025. Kamēr mēs baudījām siltumu Spānijas dienvidos, Latvijā uzsnidzis sniegs. Tas šajā ziemā liels retums, tāpēc mazliet (pavisam mazliet) žēl, ka to nepiedzīvojām. Tā vietā lūkojāmies uz zaļajām palmām, stāvot uz balkona pidžamā. Pēc sātīgām pašu gatavotām brokastīm bijām gatavi … Turpiniet lasīt

The post Pārsteiguma Spānija. Diena 5 jeb Gibraltārs. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.

[Virsraksts nav norādīts]

politiskā partija "Slinkums un taisnīgums"

Antihitleriskās koalīcijas jeb Otrā pasaules kara uzvarētāju puses valstu vadītāji

2025. gadā atzīmējam 80. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma. Grandiozajā cīņā, kurā tā vai citādi tika ierauta lielākā daļa cilvēces, liela nozīme bija personībām, kuras stājās karojošo valstu priekšgalā. Raidījumā Šīs dienas acīm vēstījums par līderiem, kuri vadīja tā dēvēto antihitlerisko koalīciju, respektīvi, kara uzvarētāju pusi. Atšķirībā no divām citām koalīcijas lielvalstīm Britu impērija šai karā cīnījās no pirmās līdz pēdējai dienai. Un lielāko daļu šī laika pie tās stūres atradās leģendārais valstsvīrs, premjers sers Vinstons Leonards Spensers Čērčils. Par viņu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda. Valsts, kuras grandiozie industriālie resursi lielā mērā izšķīra pasaules kara likteni, bija Amerikas Savienotās Valstis. To priekšgalā šai laikā atradās vēl viena leģendāra personība, vienīgais cilvēks vēsturē, kurš ASV prezidenta posteni ieņēmis vairāk nekā divas reizes, Franklins Delano Rūzvelts. Viņam gan nebija lemts piedzīvot kara noslēgumu, aizejot mūžībā dažus mēnešus pirms tā beigām. Turpina profesors Antonijs Zunda. Spilgts pretmets diviem pirmajiem ir trešais karu uzvarējušo lielo trijotnes dalībnieks – Padomju Savienības diktators Josifs Staļins. Boļševiku lielvalsts līderim pasaules kara situācija šķita īstais brīdis, lai realizētu savus ekspansijas plānus. Faktiski jau viņš, kara priekšvakarā slēdzot vienošanos ar nacistisko Vāciju, bija līdzdalīgs šī kara izraisīšanā. Turpmākajā notikumu gaitā Padomju Savienība nonāca konfliktā ar savu sākotnējo sabiedroto, un šī sadursme maksāja toreizējās PSRS tautām desmitus miljonu dzīvību. Par Staļinu un viņa lomu Otrajā pasaules karā stāsta vēsturnieki profesori Ilgvars Butulis un Inesis Feldmanis.