Pirms Jāņiem pārbaudi LVĢMC brīdinājumus

Sarkans luksofora signāls lietainā pilsētas ielā atspīd uz slapja asfalta seguma.

Autors: ikdiena.lv redakcija
Publicēts: 2026. gada 19. jūnijā

  1. jūnija rītā svarīgākais pirms Līgo un Jāņu braucieniem nav minēt, kāds laiks būs katrā novadā, bet pārbaudīt aktuālo LVĢMC prognozi un brīdinājumus. Tas attiecas uz autovadītājiem, ģimenēm ar bērniem, pasākumu rīkotājiem, peldētājiem un cilvēkiem, kuri plāno ugunskuru vai nakšņošanu ārā.

Kāpēc pārbaude jāveic tieši pirms došanās ceļā

Laika prognoze pirmssvētku dienās var ietekmēt vairākus praktiskus lēmumus: kad izbraukt, vai ņemt līdzi lietus apģērbu, kā nostiprināt teltis un vai āra pasākumam vajadzīgs rezerves plāns. Īpaši svarīgi ir skatīties ne tikai vispārīgu prognozi Latvijai, bet arī brīdinājumus savam novadam vai maršrutam.

LVĢMC ir oficiālais meteoroloģiskās informācijas un prognožu avots Latvijā, un centra brīdinājumu lapa rāda aktuālos laika apstākļu brīdinājumus valstij. Ja brīdinājumu nav, tas nenozīmē, ka laiks visur būs vienāds; tas nozīmē, ka jāseko jaunākajai prognozei un vietējiem apstākļiem.

Kā saprast LVĢMC krāsu brīdinājumus

LVĢMC brīdinājumu krāsas palīdz ātri novērtēt, cik nopietni jāmaina plāni. Praktiski tas nozīmē šādu pieeju:

  • Zaļš fons parasti nozīmē, ka īpašs brīdinājums nav izsludināts.
  • Dzeltenais līmenis prasa uzmanību un plānu pielāgošanu jutīgām aktivitātēm.
  • Oranžais līmenis nozīmē paaugstinātu risku un nepieciešamību nopietni izvērtēt āra pasākumus.
  • Sarkanais līmenis norāda uz ļoti bīstamiem apstākļiem, kuros jāievēro atbildīgo dienestu norādes.

Svarīgi skatīties ne tikai krāsu, bet arī brīdinājuma tekstu, teritoriju un spēkā esības laiku. Viena situācija var ietekmēt tikai daļu Latvijas vai konkrētu diennakts posmu.

Ko izdarīt pirms brauciena, ugunskura vai pasākuma ārā

Pirms izbraukšanas atver LVĢMC mājaslapu un pārbaudi savu galamērķi, ne tikai dzīvesvietu. Ja brauciens ved cauri vairākiem reģioniem, pārbaudi arī maršruta posmus, jo apstākļi var atšķirties.

Pirms Jāņiem pārbaudi LVĢMC brīdinājumus

Pasākumu rīkotājiem ieteicams sagatavot plānu, kur cilvēki var patverties, kā nostiprināt aprīkojumu un kā sazināties ar apmeklētājiem, ja programma jāmaina. Ģimenēm ar bērniem jāpadomā par sausām drēbēm, ūdeni, uzlādētu telefonu un iespēju ātri doties telpās.

Ugunskura plānošanā jāņem vērā ne tikai laika prognoze, bet arī vietējie ugunsdrošības noteikumi un pašvaldības ierobežojumi. Ja apstākļi mainās, drošāk ir pārcelt ugunskuru vai izvēlēties mazāk riskantu svinēšanas veidu.

Ko formulēt piesardzīgi, ja prognoze mainās

Pirmssvētku laikapstākļu aprakstos nevajadzētu apgalvot konkrētu negaisu, karstumu, stipru vēju vai intensīvu lietu, ja tas nav redzams aktuālajā LVĢMC brīdinājumu lapā publicēšanas brīdī. Precīzāka ir frāze, ka plāni jāsaskaņo ar jaunāko prognozi un brīdinājumiem.

Noderīgākais nākamais solis lasītājam ir vienkāršs: pārbaudīt LVĢMC brīdinājumu lapu no rīta, atkārtot pārbaudi pirms izbraukšanas un vēlreiz pirms vakara āra aktivitātēm.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc pirms Jāņu brīvdienām jāpārbauda LVĢMC brīdinājumi?

LVĢMC brīdinājumi palīdz saprast, vai laikapstākļi var ietekmēt braucienu, āra pasākumu, ugunskuru, peldēšanos vai nakšņošanu teltī. Pirms Līgo un Jāņiem prognoze var mainīties ātri, tāpēc drošāk ir pārbaudīt nevis vispārīgu laika aprakstu, bet aktuālos brīdinājumus konkrētajai vietai un laikam.

Kā ātri pārbaudīt, vai manā maršrutā ir bīstami laikapstākļi?

Atver LVĢMC prognožu un brīdinājumu sadaļu, pārbaudi galamērķi, pēc tam arī novadus vai pilsētas, caur kurām brauksi. Skaties trīs lietas: brīdinājuma krāsu, teritoriju un spēkā esības laiku. Ja redzi dzeltenu, oranžu vai sarkanu brīdinājumu, pielāgo izbraukšanas laiku, paņem lietus apģērbu, nostiprini mantas un sagatavo vietu, kur patverties.

Ko LVĢMC brīdinājumi nozīmē Jāņu pasākumu rīkotājiem un uzņēmējiem?

Pasākumu rīkotājiem brīdinājumi ir signāls pārskatīt drošības plānu: vai teltis ir nostiprinātas, vai elektrība un skaņas tehnika ir pasargāta no lietus, vai apmeklētājiem ir patvēruma vieta. Ēdinātājiem, tirgotājiem un naktsmītņu saimniekiem tas palīdz laikus izlemt, vai vajadzīgas papildu nojumes, personāla maiņas vai informācija klientiem par iespējamām izmaiņām.

Ko darīt, ja svētku dienā LVĢMC izsludina oranžo vai sarkano brīdinājumu?

Oranža brīdinājuma gadījumā nopietni izvērtē āra aktivitātes un sagatavo rezerves plānu. Sarkana brīdinājuma gadījumā drošība ir svarīgāka par plāniem: seko atbildīgo dienestu norādēm, izvairies no nevajadzīgiem braucieniem un nepulcējies vietās, kur var būt krītoši koki, stiprs vējš, zibens, applūšana vai citi apdraudējumi.

Kur meklēt jaunāko informāciju pirms izbraukšanas uz Līgo vai Jāņu svinībām?

Jaunāko meteoroloģisko informāciju meklē LVĢMC oficiālajā mājaslapā un pārbaudi to vēlreiz tieši pirms došanās ceļā. Ja laikapstākļi pasliktinās, seko arī pašvaldības, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un citu atbildīgo dienestu paziņojumiem.

Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs

Kāpēc karogs nav valoda un kāpēc mēs šodien baidāmies sarunāties

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā vizuālais ir aprijis jēdzienisko.

Mēs vairs nelasām zīmes – mēs tām uzreiz piesavinām nozīmes, bieži vien pašu radītas, baiļu vai aizspriedumu vadītas. Un nekur šis semiotiskais apjukums nav tik uzskatāms kā mūsu digitālajā ikdienā, kurā nevainīga vēlme palīdzēt lietotājam izvēlēties saziņas veidu tiek pārvērsta par ģeopolitisku mīnu lauku.

Ir laiks skaļi pateikt acīmredzamo: karogs nav tas pats, kas valoda.

Karogs ir politisks instrukciju kopums. Tas simbolizē valsti, tās robežas, tās vēsturisko traumu un pašreizējo politisko kontekstu. Valoda, turpretī, ir dzīvs organisms – tā nepieder nevienai ministrijai vai armijai. Tā plūst pāri robežām, elpo un mainās. Kad mēs mēģinām valodu iesprostot viena konkrēta auduma gabala rāmjos, mēs demonstrējam nevis dizaina gaumi, bet gan dziļu izpratnes trūkumu.

Piemēram, kuru karogu jūs izvēlēsieties, lai apzīmētu angļu valodu?

Lielbritānijas? ASV? Varbūt Kanādas vai Austrālijas? Izvēloties vienu, jūs netīšām – bet neizbēgami – reducējat un varbūt pat aizskarat citu valstu klientus un kultūras, kurām šī pati valoda ir dzimtā. Tas pats attiecas uz spāņu, franču vai arābu valodu. Karogs šajā kontekstā ir nevis ceļvedis, bet gan šovinistisks strupceļš.

flag.png

Un šobrīd, kad pasaulē un sabiedrībā valda augsta spriedze, šī kļūda maksā dārgi. Cilvēka prāts šodien ir nokaitēts līdz nepazīšanai. Jebkurš vizuāls simbols, pat vismazākais karoga piktograms mājaslapas stūrī, acumirklī var tikt interpretēts kā kādas puses ieņemšana, kā slēpts politisks paziņojums vai provokācija. Šī karogu izvēle var nepamatoti pagriezt pret Tevi kādu klientu, kuram vienkārši būs nostrādājis pašreizējā laika konteksta radītais aizsargmehānisms un nepareizas asociācijas.

Biznesam un veselajam saprātam nav vajadzības šobrīd spēlēt šo krievu ruleti ar klientu lojalitāti.

Šobrīd nevajag plivināt karogus. Laiki ar laiku paliks mierīgāki – vēstures vētras vienmēr norimst –, un tad, ja būs vēlēšanās, varēs atgriezties pie vizuāliem eksperimentiem un estētiskām rotaļām.

Šobrīd pilnīgi pietiek ar valodu izvēlnēm.

Vienkārši, neitrāli teksta saīsinājumi (LV, EN, DE) vai pašas valodas nosaukumi tās oriģinālformā (Latviešu, English, Deutsch) ir augstākā cieņas izpausme pret cilvēka intelektu. Tas ir profesionāls standarts un vienlaikus – humāns žests. Tā ir telpa, kurā mēs piedāvājam sarunu, nevis piespiestu identitāties deklarāciju.

Minimālisms un neitralitāte šodien nav gļēvums. 

Tā ir brieduma pazīme. Tas ir veids, kā pasargāt savu telpu, savu biznesu un, galu galā, savu mieru no liekiem riskiem. Runāsim valodā, nevis simbolu karos.

Valve pārstāj ražot fiziskās Steam dāvanu kartes: krāpnieki uzvarēja?

Vairāk nekā desmit gadus fiziskās Steam dāvanu kartes bija viens no vienkāršākajiem veidiem, kā uzdāvināt spēļu saturu draugiem un tuviniekiem. Neliela kartīte ar kodu – ieliec aploksnē, ieliec dāvanu papīrā, un gatavs.  Spēļu pasaule piedzīvo pārmaiņas – Valve ir paziņojis, ka pārtrauks fizisko Steam dāvanu karšu ražošanu un izplatīšanu veikalos. Tas nozīmē, ka klasiskās plastmasas […]

Vai studijas ārzemēs nozīmē nodevību?

Vakar ukraiņu droni trāpīja naftas pārstrādes rūpnīcai Maskavas dienvidaustrumu rajonā Kapotņā.  Šis bija lielākais un veiksmīgākais uzbrukums Krievijas galvaspilsētai. Bija redzamas liesmas un dūmi. (Reuters) Tika apturēti lidojumi lidostās (Rosaviacija, Reuters) Šis ir jau otrais uzbrukums Maskavai šonedēļ. Ukraina nav komentējusi notiekošo. Žukovskā, (Maskavas dienvidaustrumos) dega daudzdzīvokļu ēka ar vairāk nekā 20 stāviem. Pašreiz nams ir […]

Uz Anglijas zilo ezeru zemi: Pirmā daļa. Prestona un Karnfortas lietus

<p>Jau izbraucot uz šosejas, uzreiz novērtēju, cik labi, ka tomēr bijām tikuši pie "automāta", bez vajadzības pašam pārslēgt ātrumus. Iekārtošanās intensīvā plūsmā jau vispār svešā vietā pirmajā brīdī nav pats vienkāršākais uzdevums, kur nu vēl valstī, kur mašīnas brauc pa otru ceļa pusi, un ja vēl būtu pašam jāslēdz ātrumi, skaidrs, ka tas būtu īpaši neveikli. Bet arī realitātē šo manevru nekādi nepaveicu tā, ka pašam būtu lepnums par savām prasmēm. Labi, ka turpinājumā itin ātri ar satiksmi apradu un šādu problēmu vairs nebija. <picture data-title="Braucam"><img src="/images/anglija2026/ang18.webp"/></picture> </p> <p>No lidostas līdz Karnfortai, mūsu šīs dienas un faktiski - visa ceļojuma - galamērķim, ir 66.6 jūdzes jeb mazliet vairāk nekā 100 kilometru. Mierīgos laikapstākļos, proti, bez intensīvas satiksmes, šo distanci var veikt stundas laikā. Auto navigācija gan mūs uzreiz sagatavoja trīs stundu braucienam (patiesība izrādījās kaut kur pa vidu), kas nav pārsteidzoši - Anglijas šosejas itin bieži ir pārslogotas, un braukšana nebūt nerit tik raiti, kā varētu to iztēloties. Turklāt jāatzīst, ka pirmajā laikā arī mana emocionālā gatavība braukšanai nebija tāda, lai es gribētu spiest uz 70 jūdzēm stundā.</p> <p>Gluži pa taisno lidot līdz Karnfortai mēs nebijām noskaņoti. Kaut kur pa ceļam šķita racionāli piestāt, kaut ko apskatīt. Atbilstoši kartei, dabiskākā pieturvieta šajā maršrutā bija Prestona, kas atrodas daudz maz maršruta vidū. Nav tā, ka es iepriekš par šo pilsētu būtu ļoti daudz dzirdējis, patiesībā man pat kādu brīdi nācās padomāt, lai atcerētos, kā sauc šīs pilsētas futbola komandu. Protams, ka tā ir "Preston North End"! Patiesībā šis klubs ir uzskatāms pat par ļoti leģendāru - tā ir pirmā Anglijas čempionvienība futbolā, kas 1888./89. gada sezonā izcīnīja ne tikai valsts čempionu titulu, bet arī uzvarēja FA kausā. Protams, jāņem vērā, ka mūsdienās šī kluba sasniegumi tik grandiozi vairs nav (pēdējoreiz nopietni šī komanda atzīmējās 1964. gadā, sasniedzot FA kausa finālu). Toties Prestonai ir tāds sasniegums, ar ko nevar lepoties arī titulētākie Anglijas klubi - tā ir bijusi čempiones godā visās četrās augstākajās Anglijas futbola līgās (ok, patiesībā tas nav nekas tik unikāls - vēl trim citiem klubiem ar šādi tituli ir, bet arī tie neviens nav Superklubs).</p> <p>Marina noskatīja Prestonā apmeklēšanas vērtu muzeju, kas gan patiesībā ir vairāk nekā vienkārši muzejs. "The Harris" nav nosaukts par godu tam Harisam, kurš vairāk par visu vēlējās redzēt Lēdijas Tomasas kapavietu. Starp citu, kādā citā reizē braucienā uz Angliju es tomēr gribētu izbraukt kādu strēķīti pa Temzu, varbūt pat patiešām piestāt pie Lēdijas Tomasas kapa, tas Svētās Marijas baznīcā Hemtonā joprojām apskatāms. Taču, atgriežoties pie "The Harris", tas ir mākslas un kultūras centrs, kuru pirms vairāk kā simts gadiem pilsētai ziedojis kāds bagāts tās pilsonis, un tagad tajā ir apskatāma plaša ekspozīcija ar visdažādākajiem eksponātiem par pilsētas vēsturi (bet ne tādā stilā kā tradicionāli novadpētniecības muzejos Latvijas mazpilsētās, proti, šeit saturs ir pasniegts gana atraktīvā veidā), tāpat tur ir apskatāmas Prestonas mākslinieku gleznas, ir iespaidīgs (35 pēdas garā auklā) Fuko svārsts, publiska bibliotēka (līdzīgā stilā, kā tā, kur ar Esteri biju Orhūsā), kā arī mūsu vizītes laikā - izstāde, kas veltīta Martina Brauna ilustrēto grāmatu "Horrible Histories" sērijai un vispār - šī karikatūrista daiļradei. Un, protams, arī kafejnīca, kurā iegriezāmies šī muzeja apmeklējuma noslēgumā.<picture data-title="Prestonā"><img src="/images/anglija2026/ang21.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Prestona ir jēru pilsēta"><img src="/images/anglija2026/ang22.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Tēja - tas ir ļoti svarīgi"><img src="/images/anglija2026/ang05.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Jurģim šo rādīt nedrīkst"><img src="/images/anglija2026/ang06.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Pingvīneventu noskaņās"><img src="/images/anglija2026/ang07.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Bērni un māksla"><img src="/images/anglija2026/ang14.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Māksla"><img src="/images/anglija2026/ang19.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Estere saģērbusies"><img src="/images/anglija2026/ang15.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Fabrikas"><img src="/images/anglija2026/ang16.webp"/></picture><br/> <picture data-title="Telefonu lietošana ir kaitīga veselībai"><img src="/images/anglija2026/ang20.webp"/></picture> </p> <p>Kas pamazām kļūst labi, apmeklējot muzejus ar bērniem (izņemot tādus, kas ir reāli garlaicīgi - jāatzīst, ka arī es ģeoloģijas muzejā varētu kļūt neizturams) - viņi rod veidus, kā sevi tur izklaidēt, it īpaši, ja ekspozīcijas veidotāji ir ņēmuši vērā to, ka daļa apmeklētāju būs tādi, kas nevēlēsies lasīt visus stendos rakstīto. Šeit gan lielākā odziņa bija tāda, kas arī pieaugušajiem šķita ļoti stilīgs koncepts - iespēja savu foto (ar dažiem efektiem) uz dienu dabūt periodiski parādošos gleznas rāmī ekspozīcijas ietvaros. Vēl man patika Fuko svārsts (arī aiz mīlestības pret šāda nosaukuma Umberto Eko romānu), daļa no Martina Brauna zīmējumiem (kaut kā notizlojos un nenopirku "Horrible Histories" grāmatu par futbolu). Vēl viena detaļa, kas nav mazsvarīga - "The Harris" apmeklējums ir bezmaksas. Šķiet, šajā braucienā tā bija vienīgā tāda atrakcija. Protams, kaut kādu naudu tāpat tur atstājām, jo bez kafejnīcas apmeklējuma neiztikām. Jā, un vēl viena būtiska detaļa, iepazinām te lielisku grāmatu - <a rel="nofollow" href="https://www.youtube.com/watch?v=neWgJV5DjdM" target="_blank">Old McDonald Had a Phone</a>. Savām vajadzībām gan to neiegādājāmies, bet izlasījām un izbaudījām pilnībā.</p> <p>Vēl mazliet pastaigājām pa pilsētu, bet neko daudz, posāmies tālāk. Šķiet, ka turpat Prestonā piestājām lielveikalā pēc kaut kā ēdama, un tad jau braucām atlikušo ceļu līdz Karnfortai. Un tā pēc apmēram stundas mēs ieradāmies Kartnfortā pie Lienes un Naidžela. Savā ziņā tas noteikti ir savdabīgi - mēs atbraucām gandrīz nedēļu ciemoties pie cilvēkiem, ar kuriem pat telefoniski (reāli - caur Zoom) biju komunicējis vienu vienīgu reizi, turklāt - pirms pieciem gadiem. Bet no otras puses - kāpēc ne? Šī, protams, būtu īstā vieta aprakstā pateikt Lielum Lielo Paldies Lienei par rūpēm, mūs uzņemot un izmitinot. Kā jau teikts - pilnīgi svešus cilvēkus. Arī apstākļi, kuros mēs tur dzīvojām, bija lieliski - mūsu rīcībā bija nodots Lienes mājas otrais stāvs. Mums sava istaba, bērniem - sava, arī dušas un tualetes telpa šajā stāvā, bērniem pieejams itin daudz dažādu mantiņu, līdz ar to viņi daudz laika varēja pavadīt, nekrītot uz nerviem pieaugušajiem, kas vienmēr ir sasniegums. Jā, un mūs tur arī ēdināja (Marina mēģināja pārliecināt Lieni, ka vismaz vienu maltīti mēs varētu sagatavot, bēt mājas saimniece jutās komfortablāk, pati rīkojoties savā virtuvē). Un vēl viena būtiska detaļa - savā ziņā pat būtiskākā, Liene kā jau vietējā (lielāko daļu dzīves aizvadījusi Karnfortā un netālajā Lankasterā), mums deva vērtīgus norādījumus, ko braukt apskatīt tuvējā apkārtnē, tādējādi mēs noteikti pabijām arī vietās, kur paši nebūtu iedomājušies doties. Un, turpinot - pats būtiskākais, kamēr jebkurš anglis lieliski zina, kas ir Lake district, un šis reģions ir viens no populārākajiem iekšējā tūrisma galamērķiem, ko gan par tādu apgabalu varētu būt dzirdējis latvietis parastais (proti, es), līdz ar to tādam latvietim pat prātā nebūtu ienācis uz šo Anglijas daļu doties, un viņš būtu daudz zaudējis.</p> <p>Tā, pateicību rindkopa uzrakstīta, varu atkal pievērsties pamata sižetam, proti, tam, ko un kā mēs darījām. Uzēdām vakariņas Lienes un Naidžela sabiedrībā, un tad devāmies nelielā vakara pastaigā. Turpat netālu no Lienes mājas, lejup, ir kanāls, kas iet tālu abos virzienos un gar kuru, kā mēs noskaidrojām, var labi skriet. Iesākumā gan pietika ar nelielu pastaigu, bija zināms, ka tur būs arī rotaļu laukums, kas būtu aktuāls bērniem, bet Marina palaida arī Ikdienas golfu, un tas izrādījās labi apvienojams ar šo pastaigu. Kluss, patīkams, apvidus, daudz tiltiņu, zirgs, ponijs, gulbji, upes laivas - jauka un nesteidzīga pastaiga. Tiesa, jau pēc rotaļu laukuma apmeklējuma pastaiga kļuva mazāk baudāma.</p> <p>Pēdējo nedēļu pirms šī atvaļinājuma es regulāri biju skatījies laika prognozes Karnfortai un tās apkārtnei, un atkal un atkal par tām šausminājies. Lietus bija gaidāms visu laiku, ar to vien specifiku, ka brīžam tas bija solīts stiprāks, citkārt - ne tik stiprs. Taču bija skaidrs, ka plānot laika pavadīšanu ārpus telpām vispār nebūtu laba doma. Praksē gan izrādījās, kā tas bieži gadās, ka ne tik melns velns, kā viņu mālē, un tā kārtīgi mēs Anglijā salijām tikai vienu reizi (un vispār - šī bija vienīgā izteikti lietainā diena mūsu braucienā), kamēr saulainu laiku baudījām itin regulāri. Tomēr šīs pastaigas ietvaros gan lietus mūs panāca. Nogriezāmies no kanāla pilsētas virzienā, lai Marina varētu tikt pie Golfa punkta, un tad pamazām sāka līt. Punktu sasniedzām jau viscaur izmirkuši, Jurģis skaļi sūdzējās un uzstāja, ka man ir jāaizskrien pēc mašīnas, taču tāda rīcība nesekoja, un gājām vien visi pašu spēkiem. Priecē, ka Estere ir iemācījusies ar laikapstākļiem sadzīvot un viņai viss bija labi, tikām Jurģa protesti nerimās pat tad, kad lietus jau bija mitējies. Jā, līšana nemaz nebija tik ilga, Lienes māju sasniedzām jau saules apspīdēti, tiesa, viscaur izmirkuši bijām gan. <picture data-title="Tiltiņš. Tādu bija daudz"><img src="/images/anglija2026/ang12.webp"/></picture> <br/><picture data-title="Ponijs. Tāds bija viens"><img src="/images/anglija2026/ang13.webp"/></picture> <br/><picture data-title="Upe un laivas"><img src="/images/anglija2026/ang09.webp"/></picture> <br/><picture data-title="Upe un laivas 2"><img src="/images/anglija2026/ang10.webp"/></picture> <br/><picture data-title="Uz laukumiņu"><img src="/images/anglija2026/ang11.webp"/></picture> <picture data-title="Mazliet salijuši"><img src="/images/anglija2026/ang08.webp"/></picture> </p> <p>Bērni vakaru pavadīja augšstāvā, mēs Lienes un Naidžela sabiedrībā kādu laiku paskatījāmies "Midsomeras slepkavības", bet tad bērniem bija laiks iet gulēt un, kā izrādījās, mums arī. Tā bija sanācis, ka nākamā diena pēc lidojuma sajūtu līmenī šķita smagāka, nekā tā diena, kad patiešām lidojām un kura teorētiski ilga 26 stundas. Vēl jāpiebilst par jau piesauktajām "Midsomeras slepkavībām" - es lieliski zinu, cik ļoti kulta seriāls šis ir angļu detektīvu mīlētājiem (tai skaitā - Latvijā), bet tur ir jāieslēdz kaut kāds cits režīms galvā, lai to varētu skatīties, Marinai un man nekādi neizdevās pārvarēt sajūtu, ka tā ir detektīvsatura parodija, nevis īsts krimiķis. Bet labi - šis noteikti ir tāds saturs, ko patērēt Anglijā, ir vietā. Un neiniciētiem cilvēkiem kā mums tas tāpat ir daudz vieglāk uztverams nekā krikets. <picture data-title="Bērni iekārtojušies"><img src="/images/anglija2026/ang17.webp"/></picture> </p> <p>Pamodos agrā rīta stundā, un devos skrējienā gar kanālu. Kas šādā maršrutā ir izcili - nav jādomā. No vienas puses, man, protams, patīk skrējienos ārzemēs apskatīt jaunas vietas, tādas, kur nesanāk dienas laikā aiziet, it īpaši, ja ņem vērā, ka bērnu staigāšanas kapacitāte ir zemāka par manējo, taču ir jau forši arī vienkārši skriet nedomājot. Patīkams dzestrs rīts, nulle reljefa (jo kanāls jau tev neies augšā-lejā), un absolūtas brīvības sajūta, kādu dienas gaitā atgūt būs grūti. Četrpadsmit noskrieti kilometri, lielisks dienas sākums!</p> <p>Bija runāts, ka brokastis ēdīsim astoņos, es biju jau ap pusastoņiem atpakaļ no skrējiena, taču pārējie vēl pat nedomāja celties. Līdz ar to, lai lejā mēs būtu nonākuši astoņos, nācās vien bērnus modināt. Citas dienas vienojāmies celties vēlāk. Uzēdām brokastis angļu gaumē (ne full English breakfast ziņā, bet pārslas, tostermaizes ar ievārījumu un tēja vai kafija, kā nu kuram), un daudz nekavējoties, devāmies pildīt dienas plānus. Doma bija sekojoša - tā kā šī bija piektdiena, vajadzēja izbraukt loku pa Lake district, jo, kā mūs informēja Liene, nedēļas nogalē tas būs pilnas ar angļiem brīvdienās, bet piektdienā mēs vien atceļā varēsim novērot tos, kas brauks mums pretī. Tā tad arī rīkojāmies, bet par tur pieredzēto - nākamajā nodaļā!</p>

[Virsraksts nav norādīts]

DELFI. Varas pozīcijā esoši pieaugušie nedrīkstēs veidot intīmas attiecības ar nepilngadīgiem jauniešiem
DELFI. Goda ģimenes bez maksas varēs nodot azbesta šīferi

Bijām pie viena no Ludzas ezeriņiem

Kad tenkas kļūst par literatūru: pārdomas par Kosta Tachča romānu "Trešā laulība"

tachcis_001.jpeg

Grāmatas vāks: Aminori telpa

Man bija patiess prieks, kad saņēmu šo burvīgo grāmatu - tās papīrs un smarža uzvēdī joprojām, kad vien tai pieskaros, to lasu un šķirstu. Grāmata "Trešā laulība", kuru sarakstījis grieķu rakstnieks Kosts Tachcis, noteikti nebūtu nonākusi manā redzeslokā, jo ikdienā es savas aizņemtības dēļ par maz pievēršos daiļliteratūrai, taču, pateicoties grāmatas redaktoram Denam Dimiņam, grāmata nonāca pie manis un esmu to veiksmīgi pieveicis. Nebija no vienkāršākajiem darbiem, jo prasa iedziļināšanos, kultūrkonteksta tvērumu un prasmi reizē lasīt, taču neaizmirst arī domāt par notiekošo plašākā kontekstā. 

Ir grāmatas, kuras lasa sižeta dēļ. Ir grāmatas, kuras lasa ideju dēļ. Un ir tādas, kuras lasa cilvēku dēļ. Kosta Tachča romāns Trešā laulība pieder pie pēdējās kategorijas. Tas ir viens no tiem retajiem darbiem, kas nevis stāsta par dzīvi, bet rada sajūtu, ka pati dzīve ir ienākusi grāmatas lappusēs — ar visām savām pretrunām, sīkumiem, aizvainojumiem, aizspriedumiem, mīlestību, humoru un neizbēgamo laika ritējumu.

Kad Trešā laulība pirmoreiz iznāca 1962. gadā, Grieķijas literatūrā tā bija gandrīz vai anomālija. Kamēr daudzi rakstnieki vēl arvien meklēja lielus nacionālos stāstus un varonīgus vēstures skaidrojumus, Kosts Tachcis pievērsās šķietami nenozīmīgajam – sieviešu sarunām, ģimenes konfliktiem, ikdienas tenkām un sadzīves detaļām. Taču tieši šajās detaļās viņš atrada to, ko bieži nespēj ieraudzīt pat vēsturnieki: dzīvas sabiedrības nervu. Mūsdienās romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta grieķu prozas darbiem, un tā reputācija gadu gaitā nav mazinājusies.

Tomēr vēl iespaidīgāks par tā vietu literatūras vēsturē šķiet fakts, ka tas turpina atrast jaunus lasītājus arī vairāk nekā sešdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Mūsdienās, kad grāmatu aprite kļuvusi gandrīz pārmērīgi strauja un daudzi darbi pazūd no lasītāju redzesloka dažu gadu laikā, Trešā laulība joprojām tiek tulkota un izdota no jauna. Tas vien jau liecina, ka šeit sastopamies nevis ar laikmeta modes produktu, bet ar darbu, kas spēj runāt pāri paaudzēm un valstu robežām.

Lasot romānu, kļūst skaidrs, kāpēc tas joprojām tiek tulkots jaunās valodās. Daļa literatūras noveco kopā ar laikmetu, kas to radījis. Trešā laulība pieder pie tiem retajiem darbiem, kuri ar gadiem kļūst tikai bagātāki. Mūsdienu lasītājs tajā atrod ne vien Grieķijas vēsturi, bet arī pārsteidzoši pazīstamu cilvēku pasauli. Ambīcijas, greizsirdība, sociālais spiediens, ģimenes konflikti un ilgas pēc laimes nav zaudējušas aktualitāti arī sešdesmit gadus pēc grāmatas publicēšanas.

Īpašu uzslavu pelna arī latviešu izdevums. Tulkot šādu darbu ir sarežģīts uzdevums, jo Tachča valodas spēks slēpjas tieši tās dzīvīgumā. Tekstā sastopamas dažādu sociālo slāņu balsis, sarunvalodas nianses, folkloras elementi un kultūras atsauces, kuras ne vienmēr iespējams tieši pārnest citā valodā. Tādēļ jo vērtīgākas šķiet plašās zemsvītras piezīmes, kas lasītājam kalpo nevis kā sausas piebildes, bet kā ceļvedis Grieķijas kultūras telpā. Tās ļauj daudz pilnīgāk izprast atsauces uz vēsturiskām personībām, politiskajiem notikumiem, reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām.

Mūsdienu izdevējdarbībā bieži vērojama tendence maksimāli samazināt komentārus, paļaujoties uz lasītāja spēju visu atrast internetā. Šajā gadījumā izvēlēts pretējs ceļš, un tas ir apsveicami. Zemsvītras piezīmes ievērojami bagātina lasīšanas pieredzi un ļauj daudz pilnīgāk novērtēt autora ieceri. Tās palīdz saprast nianses, kuras citādi paslīdētu garām nepamanītas. Lasītājs iegūst iespēju ieraudzīt ne tikai stāstu, bet arī pasauli, kurā šis stāsts dzimis.

Arī pats romāns savā būtībā ir daudz vairāk nekā ģimenes hronika. Tas ir darbs par atmiņu. Par laika nepielūdzamību. Par cilvēku centieniem piešķirt jēgu savai dzīvei. Par to, cik bieži mēs kļūdāmies viens otrā un cik reti spējam pilnībā izprast pat tuvākos cilvēkus. Tachcis neidealizē savus varoņus. Viņi ir greizsirdīgi, spītīgi, aprobežoti, dažkārt netaisni. Taču tieši šī nepilnība padara viņus tik pārliecinošus. Lasītājs atpazīst viņos savus radiniekus, kaimiņus un reizēm arī pats sevi.

Ne mazāk iespaidīgs ir romāna humors. Tas nav skaļš vai uzbāzīgs. Tas izriet no cilvēku raksturiem, no viņu pretrunām un dzīves absurda. Dažkārt pietiek ar vienu piezīmi vai sadzīvisku detaļu, lai aina kļūtu gan smieklīga, gan skumja vienlaikus. Tieši šī spēja savienot humoru ar melanholiju ir viena no darba augstākajām mākslinieciskajām kvalitātēm. Dzīvē smiekli un skumjas reti pastāv atsevišķi. Tachcis to saprot lieliski.

Lasot Trešo laulību, arvien vairāk pārņem sajūta, ka romāna patiesais galvenais varonis ir pats laiks. Cilvēki mīl, strīdas, precas, noveco, zaudē tuviniekus un cer uz labāku nākotni, bet laiks turpina savu gaitu neatkarīgi no viņu vēlmēm. Šajā ziņā romāns iegūst gandrīz klasisku vērienu. Tas runā par ļoti konkrētu Grieķiju, taču vienlaikus arī par universālo cilvēka pieredzi.

Varbūt tieši tādēļ šis darbs nav novecojis. Mainījušās tehnoloģijas, politiskās sistēmas un sabiedriskās normas, taču cilvēku raksturi palikuši pārsteidzoši līdzīgi. Mēs joprojām mīlam, baidāmies, tenkojam, ilgojamies un kļūdāmies gluži tāpat kā Tachča varoņi. Trešā laulība ir viens no tiem romāniem, kas atgādina, kādēļ vispār lasām literatūru. Nevis tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks nākamajā nodaļā, bet tādēļ, lai labāk saprastu cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam. 

Pēc šīs grāmatas aizvēršanas paliek nevis konkrēti sižeta pavērsieni, bet sajūta. Sajūta, ka uz brīdi bijis iespējams ieskatīties veselas paaudzes dzīvē un sadzirdēt balsis, kuras citādi jau sen būtu apklusušas.

Arī pats Tachča liktenis piešķir romānam papildu rezonansi. Rakstnieks bija viena no pretrunīgākajām un drosmīgākajām personībām Grieķijas kultūras dzīvē. Viņš atklāti izaicināja sabiedrības konservatīvos priekšstatus un bieži nonāca konfliktā ar valdošajām normām. 1988. gadā viņš tika noslepkavots Atēnās, un šis noziegums līdz pat šai dienai nav atrisināts. Zinot šo biogrāfisko fonu, Trešā laulība šķiet vēl nozīmīgāka – kā autora mēģinājums godīgi dokumentēt sabiedrību visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā.

Īpaši fascinējoši ir tas, ka Tachcis gandrīz pilnībā atsakās no tradicionāla viszinoša stāstnieka. Romāna pasauli mēs iepazīstam caur divu sieviešu balsīm, un šī izvēle bija neparasti drosmīga sava laika literatūrā. Lasītājs nepārtraukti sastopas ar atmiņu nepastāvību, puspatiesībām, aizspriedumiem un personiskiem aizvainojumiem. Rezultātā rodas sajūta, ka vēsture tiek nevis izstāstīta, bet atcerēta.

Manuprāt, vislielākais Tachča sasniegums ir tas, ka viņš spēj pārvērst šķietami nenozīmīgas sarunas literatūrā ar paliekošu vērtību. Viņa varoņi pārspriež radiniekus, laulības, naudas problēmas, kaimiņu dzīvi un senus aizvainojumus, taču šo sarunu plūsmā pakāpeniski atklājas vesels laikmets. Tā ir reta rakstnieka dāvana – no ikdienišķā izveidot universālu stāstu par cilvēka dabu. Tādēļ Trešā laulība nav tikai nozīmīgs grieķu romāns. Tā ir viena no tām grāmatām, kas atgādina, ka lielā vēsture patiesībā vienmēr sākas mazās, ikdienišķās cilvēku dzīvēs.

Mateja 28:19 Lutera izpratnē kā pavēle baznīcai

Mateja 28:19 Lutera izpratnē kā pavēle baznīcai

Luters Lielajā katehismā izmanto Mateja 28:19 saistībā ar objektīvu Dieva žēlastības darbu, kas nav atkarīgs no cilvēka (pat no viņa ticības ne). Tas izriet no

Lasīt tālāk »

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Laukdarbnieka piezīmes. Piparmētru dobe.

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

The post Laukdarbnieka piezīmes. Piparmētru dobe. first appeared on BALTAIS RUNCIS.

Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?

Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===