Mana balss.
Ballējam, neguļam!
Cik labi, ka visapkārt man ir domubiedri-introverti.
Sazināties ar mums
Kas te notiek?
Ieteikt jaunu avotu
(jaunu ierakstu skaits dienā; 1063 avoti)
nekur.lv
Elektroauto ražotāji pauž bažas par ES atteikšanos no mērķiem
Eiropas Savienība pieņem lēmumu mīkstināt pāreju uz elektroauto, tomēr industrijas smagsvaru gaviļu fonā dzirdamas jaunuzņēmumu bažas. Kamēr Eiropas Savienība (ES) mīkstina savus 2035. gada elektroauto mērķus, elektrotransporta jaunuzņēmumi pauž bažas. Pilnībā elektrificēta nākotne, iespējams, ir neizbēgama un, vienlaikus, atliekama. Eiropas Komisija, atsaucoties uz nepieciešamību pēc elastības, ir atkāpusies no saviem ambiciozajiem plāniem aizliegt ar fosilo […]
Pīles Vecmīlgrāvja pusē Daugavai ar skatu uz Kundziņsalu ar visu Mantesa konstrukciju
Tā nu atkal sanāca, ka pieasistēju Toma zvejošanai tās beigu fāzē. It kā aicināja jau ātrāk, bet man savas lietas bija jāpabeidz. Tā beigu fāze zvejošanai iestājās kārtējās pienākušās līņāšanas dēļ.
Maizi, ko putniem iebarot, protams, nepaņēmu - aizmirsu. Toms iedeva trīs līdzpaņemtās šķēlītes, kuras veiksmīgi tiem pīļukiem izbaroju, kamēr Toms savas "bada pātagas" kopā vāca. Pie viena steigā balansēju ar mobilo telefonu, lai paspētu uzņemt tos putnus, kad viņi "sakrīt čupā" tos maizes gabaliņos ķerot ūdenī.
Pie viena aizveda apskatīties cekulpīli. Tā vispār esot mājas pīle, kura brīvā dabā nedzīvojot. Jautājums, ko viņa dara pie savvaļas pīlēm, ir atklāts. Pie kam acīmredzami viņa ar tām citam pīlēm nebiedriskojas, visu laiku pati par sevi. Bildēs redzams. Tā cekulpīle ir pat krietni lielāka augumā par tām ierastajām savvaļas pīlēm.
Nebīsties nāves
“Redzi, es mirstu.” (1.Moz.48:21) Mēs esam nāvē. Mēs redzam, ka mirstam, un mūsu gars paceļas augšup, miesa satrūd un tiek tārpu saēsta. Bet tas, kurš
kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть
Piezvanīt Mammai
Ir lietas, kuras mēs atliekam nevis tāpēc, ka tās būtu nesvarīgas, bet tieši tāpēc, ka tās šķiet mūžīgas. Balss, kas vienmēr atbild. Numurs, kas vienmēr ir pieejams. Mamma. Mēs dzīvojam it kā laiks būtu neizsmeļams resurss, it kā “vēlāk” būtu drošs solījums, nevis trausla ilūzija.
Piezvanīt Mammai ir banāls ieteikums. Tas neizklausās filozofiski, neizklausās dziļi. Tas izklausās kā kaut kas, ko saka, kad vairs nezina, ko teikt. Un tomēr tieši šajās vienkāršajās lietās slēpjas vissmagākā patiesība: dzīves jēga bieži atrodas tur, kur mēs to vismazāk dramatizējam.
Mēs domājam, ka vēl paspēsim. Ka rīt būs īstais brīdis. Ka šodien esam pārāk noguruši, pārāk aizņemti, pārāk apjukuši savās pašu domās. Mamma pagaidīs. Viņa vienmēr ir gaidījusi. Viņa ir laika pacietības iemiesojums — klusējošs fons mūsu dzīves haosam. Un tieši tāpēc mēs kļūdāmies: mēs sajaucam pacietību ar bezgalību.
Būs diena, kad tu piezvanīsi — ne aiz pienākuma, ne aiz vainas, bet aiz ilgas. Un telefons klusēs. Ne tāpēc, ka viņa negribētu atbildēt, bet tāpēc, ka vairs nevarēs. Tajā klusumā nebūs drāmas, nebūs skaļu paziņojumu. Būs tikai tukšums, kur agrāk bija balss, kas jautāja: “Kā tev iet?” Tā būs diena, kad tu dotu visu — ne naudu, ne panākumus, ne attaisnojumus — bet vienu vienīgu stundu. Pat ne stundu. Piecas minūtes. Vienu parastu sarunu par neko īpašu.
Filozofi runā par laika neatgriezeniskumu, par to, ka pagātne nav labojama. Bet tas kļūst patiesi saprotams tikai tad, kad tu saproti: nav iespējams atgriezt pat vienu nepiezvanītu vakaru. Nevienu. Laiks nav nežēlīgs — tas vienkārši ir vienaldzīgs. Tas neņem vērā mūsu kavēšanos, mūsu bailes būt sentimentāliem, mūsu kļūdaino pārliecību, ka mīlestība pati par sevi ir pietiekama bez rīcības.
Piezvanīt Mammai nozīmē atzīt savu ievainojamību. Atzīt, ka tu neesi pats sev pietiekams. Ka ir kāds, kura balss tevi atgriež pasaulē, pat ja tu to ne vienmēr apzinies. Tā ir eksistenciāla izvēle — izvēle būt klātesošam, kamēr vēl ir iespējams būt klātesošam.
Mēs bieži domājam, ka lielie zaudējumi būs skaļi un nepārprotami. Patiesībā tie atnāk klusi. Tie atnāk kā nepiezvanīts zvans, kas pēkšņi kļūst par neiespējamu zvanu. Un tad tu saproti, ka mīlestība bez darbības ir tikai doma, bet doma nespēj sasildīt pagātni.
Tāpēc piezvani Mammai. Ne tāpēc, ka vajag. Bet tāpēc, ka kādu dienu tu atdotu visu, lai varētu atgriezt kaut vienu stundu, kuru šodien uzskati par pašsaprotamu. Un šodiena vēl atbild.
Ziemassvētku noskaņa mūsu skolā
Decembra beigās mūsu skolā valdīja īsta svētku un brīnumu atmosfēra. Skolēniem tika piedāvāta bagātīga un radoša Jaungada pasākumu programma, kas sagādāja prieku gan bērniem, gan skolotājiem.
5.–7. klašu skolēniem notika Jaungada pasākums Harija Potera stilā. Bērni paši aktīvi iesaistījās svētku veidošanā un sagatavoja dažādus priekšnesumus. Skolēni vadīja viktorīnas par Harija Potera grāmatām un filmām, 5.a klase demonstrēja aizraujošu deju, bet 6.a klase “paredzēja”, ko mums varētu nest jaunais 2026. gads. Pasākuma otrajā daļā skolēnus priecēja iluzionista Dmitrija Bubina uzstāšanās ar performanci “Maģija kā universāla valoda”. Visi skatītāji ar lielu interesi vēroja notiekošo, un zālē bieži izskanēja sajūsmas pilni izsaucieni “vau!”. Šis pasākums notika programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros.
Nākamajā dienā svētki notika 1.–4. klašu skolēniem. Tos sagatavoja teātra pulciņa dalībnieki skolotājas Aleksandras Trušeles vadībā. Svētki bija ļoti jautri un krāsaini – ar dažādām spēlēm, konkursiem, dziesmām un dejām. Jaunie aktieri pārsteidza skatītājus ar saviem aktiermeistarības talantiem. Sirsnīgs paldies teātra pulciņa dalībniekiem par īsta Jaungada noskaņojuma radīšanu!
Ceturtdienas vakarā mūs sagaidīja Ziemassvētku balle “Karību jūras pirāti”. Skolā ieradās pats Džeks Zvirbulis kopā ar saviem draugiem. Visi klātesošie tika iesaistīti aizraujošā piedzīvojumā – “Melnās pērles” glābšanā. Dalībniekiem bija jāsacenšas zināšanās par pirātu filmām, jāprot siet jūras mezglus, svilpot jūrnieku dziesmas, attēlot dzīvniekus un pat cīnīties ar gaisa baloniem. Šajā nebūt ne vieglajā cīņā uzvaru izcīnīja skolotāju komanda. Liels paldies 9.a un 9.b klašu skolēniem – Sofijai Jevsejevai, Avrorai Žabotinskai, Elizabetai Molodcovai, Kirilam Rjabko, Davidam Ļeškevičam, Artūram Grigorjevam, Viktorijai Antonevičai, Veronikai Belozorčikai un Marijai Vdovinai – par tik aizraujoša un radoša pasākuma organizēšanu! Balle noslēdzās ar kopīgu, jautru diskotēku.
No sirds sveicam visus skolēnus, skolotājus un vecākus ar tuvojošajiem Ziemassvētkiem un Jauno gadu!
Novēlam veselību, prieku, mieru, iedvesmu un jaunas radošas idejas. Lai Jaunais gads nes panākumus mācībās, siltas emocijas ģimenēs un daudz skaistu mirkļu mūsu skolas dzīvē!
The post Ziemassvētku noskaņa mūsu skolā appeared first on Jaunogres pamatskola.
27 uzņēmēji absolvē SEB X RTU Izaugsmes programmu
Pirmajā SEB bankas sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) organizētajā izaugsmes programmā 27 uzņēmēji gūst praktiskus padomus iekšējo procesu un darbības efektivitātes uzlabošanā, digitālo risinājumu ieviešanā, jaunu produktu izstrādē, jaunu tirgu apgūšanā un eksperta uzsākšanā.
Tehnoloģiju laikmets: kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā
Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē?
Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis.
Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja.
Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči.
Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā.
1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību.
Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā.
Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.
Dārza darbu kalendārs 22.–28. decembrim: gada noslēgums dārzā
Decembra beigas dārzos ir klusas un pārdomu pilnas. Dienas ir īsas, saule zemu, un laikapstākļi bieži mainās starp salu, atkušņiem un sniegu. Aktīva dārzkopība brīvā dabā šajā laikā nenotiek, tomēr arī ziemas periodā ir svarīgi darbi, kas palīdz saglabāt dārza veselību un sagatavoties nākamajai sezonai.
22.–24. decembris – sakņu dienas
Sakņu dienas decembra nogalē galvenokārt saistītas ar uzglabāšanu, kontroli un aizsardzību. Šajās dienās ieteicams pārbaudīt sakņu dārzeņu krājumus pagrabā vai noliktavā. Kartupeļi, burkāni, bietes un pastinaki jāapskata, bojātie eksemplāri jāizņem, lai tie neietekmētu pārējo ražu. Ja pagrabs ir pārāk sauss, var nedaudz samitrināt gaisu, bet jāizvairās no kondensāta.
Āra darbos uzmanība jāpievērš augsnes un augu sakņu aizsardzībai. Ja sniega sega ir plāna, bet sals pastiprinās, ieteicams uz dobēm uzklāt papildus mulču – lapas, salmus vai egļu zarus. Tas pasargās daudzgadīgos augus un sakņu sistēmas no krasām temperatūras svārstībām. Šīs dienas ir piemērotas arī komposta kaudzes pārbaudei un pārsegšanai, lai barības vielas neizskalotos atkušņu laikā.
25.–26. decembris – ziedu dienas
Ziedu dienas Ziemassvētku laikā ir labs brīdis mierīgai un saudzīgai augu kopšanai. Galvenā uzmanība tiek pievērsta telpaugiem un dekoratīvajiem augiem. Pārbaudi, vai augiem netrūkst gaismas, nepieciešamības gadījumā tos pārvieto tuvāk logam. Laistīšana jāveic ļoti mēreni, jo vēsākās telpās augsne izžūst lēnāk.
Dārzā vari apskatīt ziemciešu dobes un dekoratīvos krūmus. Ja stiprs vējš ir nopūtis aizsargmateriālus, tos vajadzētu atjaunot. Šīs dienas ir piemērotas arī dārza estētikas plānošanai – pieraksti idejas jaunām puķu dobēm, krāsu salikumiem un ziedēšanas secībai nākamajā sezonā.
27. decembris – neitrāla diena dārzā
27. decembris ir piemērots diena bez intensīviem darbiem. To ieteicams veltīt dārza inventāra un tehnikas sakārtošanai. Notīri lāpstas, grābekļus, šķēres un zāģus, ieeļļo kustīgās daļas un novieto instrumentus sausā vietā. Šādi darbi ir praktiski un ļoti noderīgi, lai pavasarī viss būtu gatavs darbam.
Tāpat vari pārskatīt sēklu krājumus, sakārtot tās pēc derīguma termiņa un sastādīt sēšanas plānu pavasarim.
28. decembris – lapu diena
Lapu diena ziemā ir saistīta ar zaļo masu un lapu augiem, īpaši telpās. Šajā dienā ieteicams parūpēties par lapu dārzeņu audzēšanu uz palodzes vai siltumnīcā, ja tāda ir. Vari sēt salātus, rukolu vai lociņus audzēšanai telpās, nodrošinot pietiekamu gaismu.
Dārzā lapu diena ir piemērota krūmu un dzīvžogu apskatei. Pārliecinies, vai sniegs nav salauzis zarus, un, ja nepieciešams, uzmanīgi nokrati smago sniegu. Tas palīdzēs izvairīties no bojājumiem un saglabās augu veselību.
Dārza darbu kalendārs decembra beigām atgādina, ka dārzs dzīvo arī ziemā, tikai citā ritmā. Šis ir laiks, kad svarīgākais ir novērot, aizsargāt un plānot. Apdomīgi veikti nelieli darbi palīdzēs augiem veiksmīgi pārziemot un dos stabilu pamatu jaunajai dārza sezonai. Mierīgs gada noslēgums dārzā ir ieguldījums bagātīgā pavasarī.
Svētku brīvdienas
No 2025.gada 23.decembra līdz 2026.gada 4.janvārim mēs nestrādājam. Jauku, līksmu gada nogali, veiksmes pilnu un laimīgu Jauno gadu jums visiem! Un tiekamies jau 5.janvārī!
[Virsraksts nav norādīts]
no dzīvokļu sludinājumiem: "...lielisks risinājums dzīvošanai"
Maiami sarunas: Krievija, Ukraina un ASV
Maiami (Floridā) nedēļas nogalē ieradās krievu, ukraiņu un amerikāņu delegācijas, lai turpinātu sarunas par Ukrainas nākotni. Vai ir noticis kas jauns? Kyiv Post sarunu gaitu raksturoja apmēram šādi: “Vairāki uzvalki ieradās Maiami, bet sarunu rezultāts viņiem bija palicis mājās”. Ukrainas un Krievijas delegācijas tika turētas izolēti. Sarunāties nedrīkstēja. Vienīgais publiskais runātājs pagaidām ir Krievijas Kirils Dmitrijevs, […]
Dienas grauds
vara bungas: Labā ziņa no The European Council on Foreign Relations (ECFR):
[..] Europe’s NATO members (including Estonia’s neighbours) are also in a stronger position to assist Estonia against Russian aggression. Estonia itself has developed a three-pronged defence concept based on traditional artillery, air defence and a well-drilled societal response.
It will take Russia some 5-10 years after the end of the war in Ukraine to refit and rearm for such an attack. To ensure Estonia’s security, the country and its allies need to continue developing their defence capability now and in the coming years—even if they have minimal assistance from the US.[..]
sliktā ziņa: Argumenti, kas pamato šo labo ziņu nepārliecina, jo balstās uz “pustukšajām kazarmām Pleskavā” . Turklāt prognozes autori piekrīt, ka ar US kinētisko palīdzību nevar rēķināties. Tas ir īpaši interesanti, jo analīze sniedzas tālāk par 2028.gadu. VB paliek pie pārliecības, ka “after the end of the war in Ukraine” RU karaspēks atgriezīsies Ļeņingradas kara apgabala bāzēs un tad ECFR prognoze par 5-10 gadiem miera kļūs nerelevanta.
Loti ticams ir otrais scenārijs, bet tas var īstenoties “jau rīt” nevis pēc 5-10 gadiem.
[..] Far more plausible than Russia’s direct invasion of Estonia is a hybrid attack: a rapid, deniable operation blending local proxies, cyber sabotage and limited Russian incursions. The goal would be political shock, not territorial gain: to create confusion, delay NATO’s decision-making and demonstrate Western impotence and disunity.
A hybrid campaign, following the model in Crimea 2014, would begin with information and cyber shaping. Russian disinformation networks would amplify grievances in Ida-Viru County, alleging discrimination against Russian speakers. Cyberattacks could disable local power grids or municipal services, creating confusion. Small pro-Russian groups—real or fabricated—might stage protests or riots in the border city of Narva. At a pre-chosen moment, these disturbances would coincide with armed action.
Local cells, coordinated by GRU handlers, could try to seize municipal buildings, police stations or bridges. Within hours, masked men in unmarked uniforms—Spetsnaz or VDV detachments—might cross from Ivangorod under the pretext of “protecting Russian citizens”. A single company-sized force (150-300 troops) could attempt to secure key sites (the Narva bridge, a substation or an airstrip) backed by artillery fire from across the border and drone reconnaissance overhead.[..]
Autori piekrīt, ka ar šādu scenāriju 3B jāspēj tikt galā pašiem. Gluži kā mēs te kalkulējam jau gadiem ilgi.
[..] To counter this risk, some kind of rapid NATO response would be important, even just for signalling purposes. Estonia could likely suppress a grey zone-type campaign on its own, but a quick reaction from NATO aircraft, mobilisation of at least infantry forces in nearby states, and US intelligence, cyber and command and control support would reinforce the alliance’s unity. If truly necessary, NATO forces stationed in the Baltic states as part of the Enhanced Forward Presence mission could be moved into Estonia to offer additional reinforcement.[..]
PS Izmantojot iespēju sveicu visus Dieva dēlus un Saules meitas Ziemas saulgriežos. Tumsa vienmēr sabiezē pirms rītausmas. Būs gaišāk.
Astronomijas Skola: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Liepājas Raiņa vidusskola aicina skolēnus un astronomijas entuziastus uz "Astronomijas Skolas" attālināto nodarbību. Tā notiks piektdien, 5. decembrī plkst.17:00. Temats: Kā tiek pārklāti ESO teleskopa spoguļi?
Zvērinātu notāru palīdzes deva solījumu tieslietu ministram
2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.
Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.
=== Pilnīgākai informācijai apmeklējiet www.LatvijasNotars.lv ===Šie ir tikai jaunākie ieraksti. Bet mums takš ir vēl senāki!!
24h lasītākais
Topā tiek ņemti vērā unikālie klikšķi, nevis visi. Atjauninās ik pa 5 min.
Apsaldētās olas jeb Spānijas kailgliemežu dabiskā likvidācija. →
BALTAIS RUNCIS
- 18. dec., 10:29
Tā kā man laukos šis gads pagāja pamatīgā Spānijas kailgliemežu zīmē, tad man jau rudenī bija plāns (un cerība), ka varēšu tos mūdžus nedaudz samazināt bez lielas ņemšanās. Proti, biju pamanījis, ka viņiem ļoti patīk dēt savas olas zem melnās plēves, kas uzklāta uz augsnes. Man šādi plēves klājumi ir […]
The post Apsaldētās olas jeb Spānijas kailgliemežu dabiskā likvidācija. first appeared on BALTAIS RUNCIS.Palīdzības nauda kā aizdevuma teātris. →
Passion Brains
- 19. dec., 10:05
Eiropa ir vienojusies. Vārds “vienojusies” skan cēli – gandrīz kā baznīcas zvans. Tas sola harmoniju, vērtības un kopīgu morālo elpu. Bet, ja nokasa šo zeltīto virskārtu, zem tās atklājas skaitļi. Auksti. Smagi. Ar procentiem.
90 miljardi eiro Ukrainai. Un nevis palīdzība, kā to kaismīgi skandē preses relīzes, bet aizdevums. Aizdevums kara laikā. Aizdevums valstij, kuras pilsētas deg, kuras cilvēki mirst, kuras nākotne tiek rēķināta nevis gados, bet sprādzienos. Un aizdevums nekad nav neitrāls – tas ir attiecību modelis. Kur viens ir parādnieks, otrs – īpašnieks. Pat ja pagaidām tikai uz papīra.
Ironija ir gandrīz perfekta: mēs, Eiropa, "morāles lielvalsts", esam atraduši veidu, kā būt gan “labajiem”, gan banķieriem vienlaikus. Mēs neiekarojam ar tankiem – mēs kreditējam. Neņemam ar varu – mēs ieķīlājam. Resursus, zemi, nākotnes iespējas. Ne šodien, protams. Šodien mēs tikai “palīdzam”. Rēķins tiks izrakstīts vēlāk.
Filozofiski raugoties, tas ir klasisks stāsts par varu, kas izliekas par līdzcietību. Par sistēmu, kas karu uztver nevis kā traģēdiju, bet kā iespēju – restrukturizācijai, ietekmei, ilgtermiņa atdevei. Karš kļūst par fonu darījumam, bet ciešanas – par morālu dekorāciju, kas ļauj justies taisniem, kamēr tiek parakstīti līgumi.
Aizdevums ar procentiem nozīmē vienu: nākotne jau ir ieķīlāta. Pat ja karš tiks uzvarēts, parāds paliks. Un parāds vienmēr runā skaļāk par pateicību. Tas neprasa atmiņu, tas prasa maksājumus. Tas neprasa brīvību, tas prasa garantijas.
Tā ir un paliek milzīga afēra – ne obligāti kriminālā, bet civilizētā, birokrātiskā, ar glītiem uzvalkiem un pareiziem vārdiem. Afēra, kas notiek kara aizsegā, kur morāle tiek izmantota kā mārketinga instruments, bet solidaritāte – kā kredītlīnija.
Un pats ironiskākais? Mēs vēl ilgi sev stāstīsim, ka darījām visu iespējamo. Ka bijām pareizajā vēstures pusē. Jo nekas neliecina par morālu pārākumu tik pārliecinoši kā rēķins, kas izrakstīts tam, kurš guļ drupās.
Tāds pats "aizdevums" bija 2. Pasaules karā, kad PSRS aizdeva. Un aizdevumu atmaksāja līdz brīdim, līdz "atmodai", kad varēja sākt graut PSRS, jo parāds bija atmaksāts. Un tad nebija ko zaudēt aizdevējiem, tad varēja sākt graut. Tādu savienību kā PSRS, tieši tādu pašu kolhozu kā EU.
Atkal kaut kas pasmaidam. Drusciņ →
Mana ligzda
- Vakar, 05:38
Dienas grauds →
vara bungas
- Vakar, 03:05
vara bungas: Labā ziņa no The European Council on Foreign Relations (ECFR): [..] Europe’s NATO members (including Estonia’s neighbours) are also in a stronger position to assist Estonia against Russian aggression. Estonia itself has developed […]
Akas vecā viepļa mistērija →
Passion Brains
- 19. dec., 12:36
Zem sūnām un laika plīvura, kur zāle atceras katru soli un lietus sarunājas ar mālu, dus akas vāks. Ne triumfāls, ne pazemīgs — vienkārši klātesošs. Tas nav pacelts goda vietā, bet arī nav aizmirsts: tas elpo līdz ar zemi, iegrimis pasaules klusajā pulssitienā.
Divi melni caurumi tā sejā raugās augšup kā acis, kas redzējušas vairāk, nekā spēj izstāstīt. Tie ir vārti — nevis uz elli vai debesīm, bet uz starptelpu, kur cilvēka darbs satiek dabas pacietību. Akas vāks zina, ka viss, ko mēs uzbūvējam, ir aizņēmums. Ka katrs metāla loks ir solījums, ka atgriezīsimies, lai atbildētu par savām pēdām.
Reiz, sen, cilvēki šo vietu atvēra. Viņi rēķināja, mērīja, lika skrūves un atstāja zīmes, ko sapratīs tikai savējie. Tad aizvēra. Un aizgāja. Zeme nepārmeta — tā vienkārši pieņēma. Sūna pārņēma malas, lietus noskaloja steigu, un zāle iemācījās augt pāri tam, kas domāts paliekošs.
Akas vāks kļuva par robežu starp redzamo un slēpto. Virs tā — gadalaiki, soļi, putnu ēnas. Zem tā — tumsa, caurules, klusums, kas glabā atmiņas par plūsmu. Tā ir mācība: dzīve nav tikai tas, ko redzam; tā ir arī tas, kas strādā mūsu labā, nepamanīts, nepateikts.
Kad kāds apstājas un raugās uz šo apaļo seju zemē, notiek kas dīvains. Laiks uz mirkli sabremzējas. Skatītājs atceras, ka pasaule nav plakana, ka zem katra soļa ir stāsts, un katram stāstam — vāks. Ne viss ir jāatver. Dažreiz pietiek zināt, ka tas ir tur, droši noslēgts, pacietīgs.
Un akas vāks klusē. Tas zina: īstā epika nav varoņu skaļajos darbos, bet spējā palikt savā vietā, nesot slodzi, sargājot dziļumu un atgādinot — cilvēks ir viesis, bet zeme ir mājas.
Tā ir tikai izbraukuma spēle: futbola brīvdienas Diseldorfā un Ķelnē: Otrā daļa →
Kazhes blogs
- 20. dec., 19:07
Uz Ķelni no Diseldorfas var aizbraukt ar vismaz trim dažādiem vilcienu veidiem: S-Bahn (piepilsētās vilciens), Regionalbahn (parastie starppilsētu vilcieni) un ICE (ātrvilcieni). Pēdējais ir būtiski dārgāks, kamēr pirmais - tikpat būtiski lēnāks, līdz ar to izvēlējāmies reģionālo vilcienu. No pagājušā gada brauciena Frankfurte - Štutgarte man bija radies iespaids, ka Vācijā diezgan daudzi vilcieni kavējas, bet realitātē izrādījās pat daudz sliktāk, nekā biju iztēlojies. Tiesa, brauciens uz Ķelni mums patiesībā izdevās gandrīz ideāls - no Diseldorfas vilciens izbrauca ar divu minūšu kavēšanos, bet Ķelnē ieradās desmit minūtes vēlāk par grafiku. Protams, ja ņem vērā, ka vilciena paredzamais braukšanas laiks bija 31 minūte, procentuāli tās desmit minūtes kavēšanas ir itin daudz, taču turpmākajos braucienos par šādu minimālu kavēšanu varētu vien sapņot.
<br/><br/>
Gan Andrejs, gan es Ķelnē bijām bijuši iepriekš. Un abi - ne gluži nesen. Andrejs - 1999. gadā, bet es vēl trīs gadus senāk. Toreiz man Ķelne bija viena no pieturvieta braucienā ar autobusu no Rīgas uz Parīzi, jo atbilstoši noteiktajai kārtībai bija pienākušas četras stundas, ko autobusam vajadzēja atpūsties. Neko daudz spilgtu atmiņu par Ķelni kā pilsētu man no tās reizes nav palicis, un jāatzīst - diez vai no šīs būs īpaši vairāk. Galvenokārt Ķelne, protams, ir slavena ar savu katedrāli, kura ir trešā augstākā baznīca pasaulē un augstākā divtorņu baznīca. Ja kas - interesanti iepazīties ar <a rel="nofollow" href="https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_tallest_church_buildings">augstāko baznīcu vēsturi Wikipedia</a>, kur var uzzināt, ka 2025. gadā Sagrada Familia ir apsteigusi līdzšinējo līderi - Ulmas baznīcu, bet vēsturiski vairākas reizes pasaulē augstākās baznīcas gods ir mainījies uz leju, sabrūkot iepriekšējai līderei. No vilciena izkāpām Ķelnes centrālajā stacijā, kas atrodas tieši līdzās katedrālei, iekšā tajā gan negājām, aizbildinoties, ka abi esam pareizticīgie, lai gan reālais arguments, protams, bija pārāk lielā rinda un motivācijas trūkums tajā gaidīt. Dažādās lielās baznīcās esmu bijis gana daudz, diez vai šī kaut ko manā dzīvē mainītu. Turklāt nevaru nemaz zināt, varbūt jau 1996. gadā biju tajā iegājis, kāda tad jēga atkārtošanai?<br/>
<picture data-title="Ķelnes Doms"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa10.jpg" alt="Doms"/></picture>
<br/>
Vēl Ķelne, protams, ir slavena ar Ķelnes ūdeni jeb odekolonu, kas gan nez kādēļ ir kļuvis tādā mērā par sugas vārdu, ka nekāda saistība ar Ķelni tam nav nepieciešama (atšķirībā no šampanieša un jāņu siera). Vismaz esmu diezgan pārliecināts, ka "Troinoi" un "Saša" nav nevienas izejvielas, kas būtu nākusi no Rūras apgabala. Cik Vācijā izplatīta odekolona lietošana iekšķīgi, man nav zināms, bet novērojumi Ķelnē neliecināja par uz katra stūra redzamām bodītēm ar šaubīgiem odekoloniem.
<br/><br/>
Nekādu sevišķu plānu Ķelnē mums nebija - vienkārši klīdām, kur nu acis rāda. Laika mums bija diezgan daudz, bet kaut kādu konkrētu interešu - maz. Par pašu Ķelni ar man nekādas emocijas neradās - līdzīgi kā Diseldorfas gadījumā, pilsēta kā pilsēta. Iespējams, citos apstākļos man būtu interese aiziet uz kādu muzeju (šķiet, ka labākais, kas tur atrodams, ir modernās mākslas muzejs Ludwig), bet šī nebija tā reize, kad būtu noskaņojums skatīties uz gleznām, līdz ar to vienkārši vērojām ielas, cilvēkus, mašīnas un, protams, Ziemassvētku tirdziņus. Par pēdējiem jāatzīmē, ka mūsdienās tie diezgan rūpīgi tiek aizsargāti pret iebraukšanu iekšā. Nē, tomēr viens plāna punkts man bija - atrast pastu, lai iegādātos dažas markas. No tāda nedēļas nogales izbrauciena gluži bagātīgu pastkaršu krājumu sūtīt nebija paredzēts, bet kaut vai ģimenei vajadzēja gan. Ar pasta iecirkņu atrašanu mūsdienās situācija kļūst arvien smagāka, jo daudzās valstīs to skaitu arvien samazina, un arī Ķelnē nebija viegli atrast tādu pastu, kurš gan fiziski joprojām pastāvētu, gan vēl arī nebūtu slēgts sestdienā. Katram gadījumam pārliecinājāmies, ka Vācijā tabakas un preses tirgotavās pastmarku nav, un devāmies uz vienīgo kaut cik tuvu atrodošos iecirkni. Kad to sasniedzām, gan mums bija nopietnas pārdomas, vai tik Google maps informācija nebūs drusku novecojusi - attiecīgajā adresē bija diezgan sērīga paskata tūrisma informācijas birojs. Tomēr izrādījās, ka tā apakšīrnieks ir arī Vācijas pasts, un sestdienā uz abiem šiem kantoriem tāpat bija viena darbiniece, kurai gan ilgāku laiku bija jādomā, kādas tieši markas būs nepieciešamas pastkartei Eiropas robežās. Protams, es neskaidroju, ka mani interesē pastkaršu sūtīšana uz Latviju, bet atsaucos uz Eiropas Savienību, citādi varētu gadīties, ka meitene mani mēģinātu pārliecināta, ka tādas "Lettland" Eiropā nav.
<br/><br/>
Pirms došanās uz futbola spēli svarīgi šķita kaut ko ieēst. Jau uzreiz pēc ierašanās Ķelnē bijām ievērojuši Lukasa Podoļska kebabnīcu, un šķita, ka būtu svēta lieta tādā ieēst. Kas ir Lukass Podoļskis, tu man vaicāsi? Viens no nozīmīgākajiem šī gadsimta vācu futbolistiem, aizvadījis spožu karjeru Minhenes "Bayern", Londonas "Arsenal" un, protams, Vācijas izlases rindās. Šobrīd (2025. gadā) Podoļskis joprojām ir aktīvs futbolists, spēlē Polijas augstākajā līgā, taču, cik var nojaust, lielākus ienākumus gūst ne ar futbolu, bet gan kā kebabnīcu tīkla īpašnieks - atradu vienu 2024. gada rakstu, kur teikts, ka Podoļskim visā Vācijā ir jau trīsdesmit kebabnīcas, bet tagad, domājams, to skaits ir tikai pieaudzis, un viņam ir arī ambīcijas iet pāri valstu robežām. Protams, vietā ir būtisks jautājums - kādā sakarā Podoļskis ir autoritāte kebabu jautājumos? Viņa pilnais vārds Łukasz Józef Podolski izklausās "drusciņ" polisks, un dzimis viņš ir Gļivicē, līdz ar to it kā daudz dabiskāk būtu, ja mums būtu iespēja nobaudīt "Poldies pierogi" jeb Poldija pelmeņus. Bet - ja jau kebabi, tad kebabi. Un Ķelne ir īstā vieta, kur tos baudīt, jo tieši Ķelnes futbola kluba sastāvā Podoļskis uzmirdzēja vispirms - "Bayern" viņu pārpirka jau kā Vācijas izlases futbolistu. Ar kebanīcas apmeklējumu mums tomēr neveicās, vai pareizāk - man neveicās. Izrādījās, ka šajā konkrētajā iestādē piedāvājumā nav falafelu, kas, savukārt, padarīja manas iespējas tur ieēst neeksistējošas. Andrejs nesāka tielēties, ka viņš vispār uz Vāciju braucis tikai Podoļska kebaba dēļ, bet gan piekrita iet kaut kur citur. Gala izvēle nebija tā dabiskākā - kaut kāda taizemiešu ēstuve, par kuru gan nekā diži stāstāma nav, izņemot varbūt to, ka panētu tofu man reti gadījies ēst.
<br/><br/>
Bijām domājuši pie stadiona būt maksimāli laicīgi (mums vēl bija sarežģītais jautājums ar biļetēm), taču gluži tik ātri, kā bijām domājuši, tas mums neizdevās. RheinEnergieStadion jeb 1. FC Köln mājas atrodas kādu piecu kilometru attālumā no pilsētas centra. Nezinu, kāpēc navigācija mums ieteica uz stadionu doties ar S-Bahn vilcienu un nevis ar tramvaju, taču mēs tādi noteikti nebijām vienīgie - lielākā daļa pasažieru vilcienā bija ar Ķelnes futbola kluba atribūtiku. No vilciena līdz stadionam bija lielāks ejams gabals, bet mēs paļāvāmies, ka vācieši zina, kurp jāiet, un savu navigāciju neizmantojām, sekojot pūlim. Un patiesi - šādā veidā mēs sasniedzām stadionu. Jāatzīst, ka pats Ķelnes stadions super iespaidu uz mani neatstāja - jā, tas ir liels (50'000 skatītāju vietu) un tajā ir norisinājušās lielas starptautiskā futbola spēles un skaļi rokkoncerti, bet no ārpuses tas izskatās pēc liela angāra - noteikti tas nav viens no gaumīgākajiem stadioniem, kādus man ir nācies redzēt. Bet, kas bija būtiskāks - mēs tikām tajā iekšā!<br/>
<picture data-title="Ļaudis dodas uz stadionu"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa07.jpg" alt="Pie stadiona"/></picture>
<br/>
Iepriekšējo reizi Bundeslīgas futbola spēlē es biju pirms 25 gadiem, un šajā laikā mana izpratne par to, kas ir kas sportā, ir drusku mainījusies, un es noteiki saprotu, cik liels ir futbols vairumam eiropiešu. Protams, tā kā šogad ir būts Vemblijā uz Anglijas - Latvijas spēli, Ķelnes sacensība ar St. Pauli nekļuva pat par 2025. gadā apmeklēto spēli ar lielāko skatītāju skaitu, taču atmosfēras ziņā tas gan noteikti bija gada mačs. Tomēr, ja tu salīdzini izlašu līdzjutējus un klubu fanus vairumā Eiropas valstu - tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, un klubu pasaule ir tā spēcīgākā. Vispirms gan, protams, vajadzēja sagaidīt spēles sākumu, kas nepienāca nemaz tik drīz, jo stadionā iegājām savas 80 minūtes pirms spēles sākuma. Vienlaikus Eiropā tas man šķiet pilnīgi ok - vērot, kā pamazām stadions aizpildās, kādi ir līdzjutēju paradumi un ieradumi (piemēram, Vācijā smēķēt tribīnēs skaitās pieņemami), un tad jau arī pienāk pats futbols. Mūsu vietas bija tālu no laukuma, augstu un vēl stūrī, bet par redzamību es noteikti nesūdzētos, turklāt relatīvi tuvu bija mājinieku ultru sektors, kuru dziesmas varējām dzirdēt ļoti labi. Cita lieta, ka Ķelnes ultru repertuāra daudzveidība nav nekāda izcilā - galvenokārt viņi dažādās melodijās skandē savas komandas nosaukumu. Labi organizēti, jaudīgi, bet noteikti ne sevišķi radoši. Lai gan - atkal jau būtu naivi gaidīt kaut ko citu, jo tā taču, sasodīts, ir Vācija. Kas gan man patika - ka šeit vismaz ir atļauts spraigākos brīžos piecelties kājās arī tad, ja neesi "aktīvo fanu" sektorā. Cik radošs bija viesu komandas - Hamburas St. Pauli - līdzjutēju repertuārs, to saprast nevarēja, viņi no mums bija pārāk tālu. Redzējām, ka viņu ir daudz, varējām just, ka viņi ir skaļi, bet līdz saukļu saklausīšanai gluži netikām.
<br/><br/>
Pāris lietas ap spēli. Pirmkārt, St. Pauli sastāvā spēlēja igauņu futbolists Karol Mets. Latvijai neviena futbolista Eiropas top 5 līgās, bet uz igauni trāpījām principā nejauši. Turklāt patiesībā arī Ķelnes komandai ir savs igaunis - 18 gadus vecais Patriks Kristals ir 1. FC Köln īpašums. Protams, te var piebilst, ka Kristals vismaz pagaidām šķiet vēl nav gluži Ķelnes pirmās komandas līmeņa spēlētājs, tālab jau arī viņš šo sezonu aizvada tās dublieru komandas rindās Vācijas pēc spēka ceturtajā līgā, un arī kopumā nav tā, ka Igaunijai būtu ļoti daudz futbolistu Eiropas lielajās līgās, bet lietas būtību tas nemainīja - aizgājām uz nejauši izvēlētu Bundeslīgas spēli, bet tur priekšā - igauņu futbolists. Vēl par St. Pauli komandu noteikti var pateikt, ka tas ir lielā mērā pretstatā vairumam nostāju, kas dominē futbola līdzjutēju vidū - proti, tā atbalstītāji ir visdažādāko veidu liberasti (šī vārda labākajā nozīmē), un līdz ar to St. Pauli ir viens no tiem vācu klubiem, kam ir gana daudz atbalstītāju arī ārpus Vācijas, tai skaitā, piemēram, grupai "Dropkick Murphys" ir draudzīgas attiecības ar šo klubu, arī "Green Day", "Bad Religion", "Blink 182" un pat Edam Šīranam šis klubs patīk. Starp citu, St. Pauli kļuva par pirmo vācu futbola klubu, kas publiski paziņoja, ka pārstās likt saturu platformā, kuru kādreiz sauca par Twitteri, paužot neapmierinātību pret to, par ko šis serviss pārvērties Ilonas Maskas vadībā. Līdz ar to - visu cieņu St. Pauli!
<picture data-title="Ķelnes fani kurina"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa11.jpg" alt="Fani"/></picture>
<br/><br/>
Par pašu spēli detalizēti nestāstīšu - neesmu sporta reportieris, un ar blociņu rokās nesedēju, pierakstot spraigākās epizodes. Pirmais puslaiks aizritēja standarta manierē bez gūtiem vārtiem, kamēr otrā puslaika sākumā Ķelnes jaunais talants Saids El Mala skaistā stilā izvirzīja mājiniekus vadībā un lika stadionam uzsprāgt sajūsmā. Par El Malu runā, ka viņš būšot Vācijas futbola nākamā lielā superzvaigzne, līdz ar to var paredzēt, ka ilgi viņš Ķelnē neaizkavēsies. Savos 19 gados El Mala ir atbilstoši portālam Transfermarkt dalītā 18.-24. Bundeslīgas vērtīgāko futbolistu sarakstā, no priekšā esošajiem deviņi ir "Bayern" spēlētāji, līdz ar to diezgan ticami, ka pēc sezonas El Mala sekos Podoļska pēdās un nonāks tajā klubā, par kuru bez jebkādas mīlestības dzied "Die Toten Hosen". Spēles intensitāte, manuprāt, nebija pati augstākā, abas komandas spēlēja diezgan piesardzīgi un absolūti viena otru nepresingoja, pieļaujot nesteidzīgu bumbas ievadīšanu starp vārtsargu un aizsargiem, atkāpjoties pāri laukuma vidus līnijai un tā tālāk. St. Pauli uzbrukumā īsti nekas nesanāca, līdz bīstamiem sitieniem pa vārtiem viņi gluži vienkārši netika. Ķelnei bija dažas iespējas gūt otros vārtus, un kompensācijas laika otrajā minūtē tās futbolistiem bija jānostiprina pārsvars un atlikušās pāris minūtes jāpārvērš par formalitāti. Tomēr ķelnieši to izdarīt neprata, un iekrita. Līdzjutēji gan jau kādu laiku svilpa un lādēja tiesnesi, ka pieliktās četras kompensācijas laika minūtes ir jau beigušās, bet pēkšņi notika tā, ka kaut kādā mistiskā kārtā pēdējā uzbrukuma pēdējās sekundēs St. Pauli panāca izlīdzinājumu. Iepriekš spēles gaitā šīs komandas futbolistiem vairākas reizes nebija paveicies, sliktākajā brīdī paslīdot uz nolijušā laukuma (spēles laikā pamatīgi gāza, cik forši ir baudīt futbolu tribīnēs ar normālu jumtu!), bet šajā epizodē slidenais laukums nospēlēja par sliktu mājiniekiem, jo nu bija kārta paslīdēt Ķelnes vārtsargam un bezspēcīgi noraudzīties, kā bumba nonāk viņa vārtu tīklā. Līdzjutēji turpināja lamāt tiesnesi, bet spēle ar to bija noslēgusies. Un vēlāk pat izrādījās, ka pārmetumiem nebija nekāda pamata - kompensācijas laikā bija aizritējušas 3 minūtes un 58 sekundes, tieši četru minūšu robežās.
<br/><br/>
Ķelnes līdzjutēji pēc spēles, protams, nebija sevišķi iepriecināti, uzvara bija bijusi tik tuvu un izlaista kopumā tik ļoti nepelnīti, bet tāds ir futbols - visu var izšķirt viens sīkums. Lai gan lielā mērā mājinieki paši vien bija vainīgi - nebūtu viņi izniekojuši savus momentus, nekāds brīnums St. Pauli vairs nevarētu glābt. Mums kā neitrāliem līdzjutējiem (ok, sirsniņā, protams, man St. Pauli simpatizē vairāk, bet līdz fana statusam jau nu noteikti neaizsniedzos) šāds dramatisks iznākums, protams, bija pa prātam. Vismaz kaut kas, ko atcerēties.
<br/><br/>
Vairāk gan no šī vakara atcerēsimies došanos prom no stadiona. Tas, ka tikt iekšā tramvajā būs nereāli, bija skaidrs uzreiz. Ja tev ir stadions ar 50'000 apmeklētāju, visiem viņiem pilsētā tramvaju varētu nepietikt. Tālab gājām uz to pašu vilcienu, ar kuru bijām atbraukuši. Izrādījās gan, ka tā darīt nevajadzēja. Stacijā varējām sekot dažādiem paziņojumiem par vilcienu kavēšanos, bet pamazām paziņojumi kļuva mazāk cerīgi - nu jau vilcienus gluži vienkārši atcēla un mums atvainojās par sagādātajām neērtībām. Bijām nostāvējuši kādas 40 minūtes un neredzējuši nevienu vilcienu, kad izlēmām, ka mums būs gana, un ka varam aiziet arī ar kājām. Protams, izdevīgāk būtu bijis iet ar kājām uzreiz no stadiona, jo dzelzceļa stacija nebija gluži virzienā uz centra pusi, bet neko darīt. Tā nu tikām pie septiņu kilometru pastaigas virzienā uz Ķelnes centrālo dzelzceļa staciju. Pāris pirmie kilometri bija īpaši "iedvesmojoši" - caur industriālo zonu līdzās dzelzceļam, viss diezgan tumšs un drūms. Protams, mēs neesam tipiskā mērķauditorija, lai saņemtu šaubīgu tipāžu uzmanību, līdz ar to es nesūdzētos par to, ka bija neomulīgi, drīzāk gan par to, ka šādas "pastaigas" šķiet bezvērtīgas - tu neredzi neko tādu, ko tu būtu vēlējies redzēt. Līdzīgi kā tas varētu būt Rīgā aiziet pastaigāt pa Šķirotavas stacijas apkārtni. Pamazām gan kļuva interesantāk - iegājām hipsterīgajā Ērenfeldes apkaimē, kur, protams, bija Ziemassvētku tirdziņi un marihuānas aromāts. Tad nogājām ar Vācijas lielāko mošeju (jap, tāda atrodas Ķelnē, uzbūvēta relatīvi nesen, kā var nojaust - diezgan pretrunīgas reakcijas raisījusi būvē), un pēc kāda brīža jau bijām Ķelnes centrālajā daļā. Tad atlika aiziet līdz dzelzceļa stacijai, noskaidrot, ka vilcieni uz Diseldorfu, protams, drusku kavējas, un iekāpt S-Bahn tipa vilcienā. Iespējams, šo mums nevajadzēja darīt.
<br/>
<picture data-title="Mošeja"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa18.jpg" alt="Mošeja"/></picture>
<br/>
Taisnā ceļā no Ķelnes līdz Diseldorfai, ja brauc ar riteni, ir 38 kilometri. Cik ilgs laiks tev šķistu normāls šādas distances veikšanai? Es droši vien teiktu - pusstundai vai maksimums četrdesmit minūtes. Mēs braucām pusotru stundu. Tu jautāsi - kā tas ir iespējams? Es atbildēšu: man trūkst vārdu, es nezinu. Šis bija tiešām izcili lēns brauciens ar vilcienu, kuram bija vājprātīgi daudz pieturu. Kādas 30 kā minimums. Atkal jau labi bija tas, ka kopumā mēs šajā braucienā bijām devušies režīmā "no stress, just chill" (izņemot manu mistisko nakts pārdzīvojumu ar elpošanu), līdz ar to par izcili lēno satiksmi un to, cik lielā pakaļā ir Vācijas vilcieni, varējām vien pasmieties. Jā, bija jābrauc ilgi, bet nekā tādā, uz ko mēs kavētu Diseldorfā, nebija. Pareizāk - vairs nebija. Iepriekš man bija doma aiziet uz vienas pankroka grupas koncertu, bet tas bija sācies vēl pirms mēs bijām izbraukuši no Ķelnes, līdz ar to šajā brīdī tam vairs nebija nozīmes.
<br/><br/>
Tā nu mēs atgriezāmies Diseldorfā, atkal iegriezāmies pārtikas veikalā, es iegādājos paciņu sviesta, kurā apcept olas (un izmantot to arī tostermaizēm), apēdu vēl trīs olas, un gāju gulēt cerībā, ka šī nakts būs labāka par iepriekšējo.
<br/><br/>
Nakts izrādījās pilnīgi normāla, jutos gana izgulējies, lai varētu doties rīta skrējienā. Pie reizes, protams, izmantoju iespēju savākt kādus Ikdienas golfa punktus, kas lieliski palīdzēja pret nepieciešamību domāt, kurp doties tālāk. Nokļuvu Diseldorfas centrā, izskrēju gan vietās, kur bijām iepriekš staigājuši, gan tādās, kur nebijām, veicu savus 17 kilometrus un sekmīgi atgriezos dzīvoklī. Par to sekmīgi gan jāsaka - šis bija drusku uz robežas, jo pēdējos distances kilometros man jau diezgan pamatīgi sāpēja vēders, un tā nebūt nav foršākā sajūta skrienot, it īpaši svešā pilsētā. Skriet biju gājis ļoti savlaicīgi, jo lietu kārtība bija tāda, ka mums jau desmitos bija dzīvoklis jāatstāj, kas nozīmē - līdz šiem desmitiem man bija ne tikai jāveic pusotras stundas skrējiens, bet arī jānomazgājas, jāsaliek mantas un jāied brokastis. Pozitīvais - divu dienu braucienā mantu daudz nebija. Un olas arī bija atlikušas tikai trīs, ar šādu daudzumu tiku galā itin viegli. Precīzi 9:59 izgājām ārā no dzīvokļa, pedantiskie vācieši šo domājams novērtētu.
<br/><br/>
Mūsu tālākie plāni gan kārtīgam vācietim varētu nebūt skaidri un saprotami - jo šādu plānu gluži vienkārši nebija. Aizgājām vēl dienasgaismā apskatīties uz tām vietām Diseldorfā, kur iepriekš bija būts pa tumsu, secinājām - arī dienā Diseldorfa, tāpat kā Ķelne, izskatījās pēc visparastākās Vācijas pilsētas, un tad mēs sākām īstenot vienu no tradicionālajām šaubīgajām Raimonda iecerēm. Prot, braucienā uz Ķelni par pārsteigumu sev bijām secinājuši, ka šis vilciens brauc caur Leverkūzeni - vēl vienu pilsētu ar pamatīgām futbola tradīcijām. Sākotnēji kā joku biju Andrejam izteicis ieceri aizoties līdz Leverkūzenes futbola stadionam, lai apskatītu tā priekšā novietoto Ulfa Kirstena pieminekli. "Kas ir Ulfs Kirstens?" tu vaicāsi. Tas bija tāds futbolists, kurš karjeru sāka vēl Austrumvācijā, bet pēc Vācijas atkalapvienošanās kļuva par Leverkūzenes leģendu, vienu no Bundeslīgas visu laiku labākajiem vārtu guvējiem. Vācijas izlasē arī viņam bija lieliska bilance: 49 spēles viņš aizvadīja Austrumācijas komandā, 51 - apvienotās Vācijas izlasē. Andrejs bija skeptisks - viņš teica, ka diez vai Leverkūzenē būs Kirstena piemineklis, viņš nav tāda leģenda. Es teicu - nē, jābūt! Iegūglēju, un pirmais rezultāts bija par Ulfa Kirstena statujas atklāšanu pie stadiona 2025. gada oktobrī. "Ha hā!" es teicu. Tad nu Andrejs piekrita - labi, braucam. Pareizāk - daudz maz piekrita viņš vēl iepriekšējā dienā, kad šo biju ierosinājis, bet tagad, kad mums tāpat nekā prātīgāka darāma nebija, izlēmām - braucam skatīties uz Kirstena pieminekli.<br/>
<picture data-title="Šis klubs esot Diseldorfas pankroka dzimtās mājas. Diemžēl svētdienas rītos tur iekšā nelaiž"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa15.jpg" alt="Klubs"/></picture>
<picture data-title="Kuģniecības muzejs"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa17.jpg" alt="Muzejs"/></picture>
<picture data-title="Diseldorfā svēts pienākums - atrast auto ar DTH atribūtiku!"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa08.jpg" alt="DTH"/></picture>
<br/>
Un te nu Vācijas dzelzceļi sevi apliecināja tādā krāšņumā, kā nekad iepriekš. Mums pat bija viarāki variani, kā nokļūt Leverkūzenē - kā jau teikts, tā atrodas tepat netālu no Diseldorfas, līnijā, kas iet uz Ķelni. Taču tas, ka ir dažādi varianti, nenozīmē, ka kāds no tiem būs īstais. Šajā konkrētajā dienā īstā varianta noteikti nebija. Visi tablo jau mums ierodoties vēstīja par dažādu vilcienu lielāku vai mazāku kavēšanos, bet kā tie sāka kavēt tad, kad mēs bijām apgādājušies ar biļetēm! Standarta manevrs bija - vilciens būs pēc septiņām minūtēm. Paiet minūte - vilciens būs joprojām pēc septiņām minūtēm, tikai atiešanas laiks pārbīdīts par minūti. Paiet desmit minūtes - vilciens joprojām būs pēc septiņām minūtēm. Un, lai būtu jautrāk, laiku pa laikam mainās gaidāmo vilcienu pienākšanas secība, līdz ar to mūsu vilciens, kuram it kā būtu jābūt nākamajam, tiek pabīdīts kaut kur tālāk. Bet arī vilciens pirms viņa, protams, kavējas. Un visu laiku audio paziņojumi, kas informē par vilcienu kavēšanos, izmantojot dažādus attaisnojomus. Kādā brīdī satiksme apstāja pavisam - uz teju visiem peroniem stāv pa vilcienam, bet nebrauc neviens. Kas noticis? "Nepiederoši cilvēki uz sliedēm." Izklausās nejauki. Bet tas, cik ilgi šo jautājumu risināja, radīja iespaidu, ka atbildīgie cilvēki gluži vienkārši gaidīja, kamēr tās "nepiederošās personas" pašas aizies prom. Pamazām mums sāka rasties šaubas, vai vispār Leverkūzenē nokļūsim, tik ļoti viss bija apstājies. Tomēr nē - nebija ne pusotra stunda pagājusi, kā tikām vilcienā, kā mums ziņoja - nepiederošās personas policija bija aizturējusi, taču mēs tās neredzējām, varbūt tās tomēr bija vienkārši aizgājušas. Vēl, protams, bija pārskrējiens uz citu peronu, jo līdzās citām izklaidēm ienākošos vilcienus regulāri pārvirzīja uz citām sliedēm, lai jautrāk.
<br/>
<picture data-title="Gaidīšanas procesā"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa14.jpg" alt="Gaidām"/></picture>
<br/>
Un tā nu mēs aizbraucām uz Leverkūzeni. Devāmies taisnā ceļā uz stadionu. Un ko mēs tur neatradām? Protams, Ulfa Kirstena statuju. Izrādījās - biju uzķēries uz fake news. Jā, ziņa par statujas atklāšanu bija publicēta viltus ziņu portālā, un nekādas saistības ar īstenību tai nebija. Vai bijām vīlušies? Nē, īstenībā pat nē. Kaut kādā mērā tas bija izcili smieklīgi - pavadīt milzumdaudz laika, gaidot vilcienu, lai aizbrauktu apskatīties uz neeksistējošu pieminekli. Reāli - daudz iespaidīgāk, nekā apskatīt īstu pieminekli. Un vispār - par Ulfu Kirstenu runā, ka viņš VDR laikos esot bijis Stasi ziņotājs, nevajag tādiem pieminekļus! Te gan Andrejs trāpīgi piebilda, ka Vācijas gadījumā vienmēr var uzdot arī jautājumu, kam ir ziņojuši attiecīgā cilvēka senči. Līdz ar to - nebūsim pārāk neiecietīgi pret Herr Kirsten! Bet jā - pieminekļa viņam nav. Nekas, vismaz stadions Leverkūzenē daudz izteiksmīgāks kā Ķelnē, par to prieks.<br/>
<picture data-title="BayArena"><img src="/images/diseldorfa/diseldorfa09.jpg" alt="Stadions"/></picture>
<br/>
Toties pati Leverkūzene - nu, jā. Ko lai saka - kamēr Diseldorfa un Ķelne šķita "tipiskas Vācijas pilsētas", ar pēc kara atjaunotām vecpilsētām, kurām trūkst autentiskuma sajūtas, tad Leverkūzenē tā nav. Galvenokārt pilsēta zināma farmācijas milža Bayer dēļ. Starp citu, nebiju zinājis, ka sākotnēji vārds "aspirīns" atbilda patentētām Bayer ražotām zālēm, bet pamazām tas pārvērtās par sugasvārdu, Bayer zaudējot savas autortiesības. Nez, vai DTH dziesmā par Paradīzi ar "jeden Tag mit ‘nem Gebet beginnen anstelle von Aspirin" domā konkrēto Bayer produktu vai aspirīnu kā tādu? Aptuvenais objektu saraksts, ko iesaka apskatīt pilsētas ceļveži ir sekojošs:<br/>
1. Futbola stadions.
<br/><br/>
Nopietni - nekā diži cita tur arī nav. Protams, šajā gadalaikā tur bija Ziemassvētku tirdziņš vienas ielas garumā, un pat tas bija izteikti "leverkūzenisks" - neizteiksmīgs un paprasts. Labi, vismaz tikām tur pie karstvīna, un es apgādājos ar grauzdētām mandelēm, ko atvest ģimenei. Domājams, ka cenu ziņā šim vajadzēja būt draudzīgam tirdziņam, jo par tūristisku pilsētu Leverkūzeni (izņemot varbūt Čempionu līgas dienās) nekādi nenosauksi. Apskatījuši visu, ko Leverkūzenē ir vērts apskatīt, un varbūt pat vēl mazliet vairāk, devāmies atkal uz dzelzceļa staciju.
<br/><br/>
Kā tev šķiet - vai tikt no Leverkūzenes prom varēja uzreiz? Nē, protams, ka arī šeit radās sarežģījumi, vilciens kavējās, beigās ieradās uz cita perona un bija brutāli pārbāzts. Kaut kā iespiedāmies iekšā, tas aizvēra durvis un... piecas minūtes šādi nostāvēja, jo bija jāpalaiž garām cits vilciens. Perfekta pieredze! Saspiesti bijām tādā mērā, ka es turējos nevis ar roku (nebija kur), bet ar galvu atspiedos pret vagona griestiem. Noklausījos amizantu sarunu starp vācu ģimeni (vīrs, sieva, meita), kur vispirms tēvs sūdzējās, ka varēja taču padot garāku vilcienu, lai nebūtu tāds stūķis, uz ko sieva viņam atbildēja: "Esi priecīgs, ka vilciens vispār atnāca!" un viņš pretī: "Es, protams, esmu priecīgs!" Pēc tam izrādījās gan, ka šis nebija gluži tas vilciens, kuru viņiem vajadzēja, līdz ar to kādā no pieturām bija gaidāma pārkāpšana. Sieva: "Es tev to vairākas reizes teicu!" Vīrs: "Nekas, viss būs vienkārši, pārkāpsim vilcienā, kas brauc aiz mums, un būsim jau tūlīt galā." Es pie sevis tikai smīkāņu - jā, visa pieredze ar vilcienu kustību liecināja, ka pārkāpšana citā vilcienā būs triviāls uzdevums.
<br/><br/>
Nokļuvām Diseldorfas centrālajā stacijā un devāmies meklēt kādu kebabnīcu, kur ieēst pusdienas. Tā tomēr ir svēta lieta - ja esi Vācijā, tev ir jāieēd viņu nacionālais ēdiens - kebabs. Tu saki - tas nav vācu nacionālais ēdiens? Vācieši ēdot desas ar štovētiem kāpostiem? Neko tādu neesmu redzējis lielajās pilsētās. Un ko mēs tur atradām? Protams, ka Lukasa Podoļska kebabnīcu! Un šajā reizē tādu, kur piedāvājumā ir arī falafeli. Līdz ar to daudz nedomājām, gājām iekšā. Bija garšīgi, ne super lēti un, iespējams, arī ne super labi, vismaz nākamajā dienā gan man, gan Andrejam bija sūdzības par kuņģa darbību. Savā gadījumā es vēl saprotu - ēst falafelus, tas jau vispār nav pareizi, turklāt es vēl esmu ilggadīgs "Bayern" heiteris, bet Andrejs, kurš ir "Bayern" atbalstītājs ar stāžu (leģendārajā 1999. gada Čempionu līgas finālā mums bija pilnīgi pretējas emocijas), viņam taču Poldi nevarēja novēlēt sliktu pašsajūtu? Bet ķeksītis tāpat izpildīts - Podoļska kebabs ieēsts.
<br/><br/>
Ievērojot līdzšinējo pieredzi ar sabiedrisko transportu, uz lidostu devāmies maksimāli savlaicīgi - tā tik vēl trūka, lai kaut kāds čakars ar transportu mūs ietekmētu arī šajā posmā. Patiesībā laika gan būtu pietiekami pat aiziet ar kājām, bet nebija tā, ka pēc tā prasītos. Parasti tajās dienās, kuras esmu sācis ar garāku skrējienu, es neesmu tik ļoti uzstājīgs uz "jāsavāc vēl vairāk soļu". Un tā nu mēs dažas stundas nodirnējām lidostā, es lasīju grāmatu, Andrejs bakstījās telefonā. Tad, protams, mazliet kavējās lidmašīna (jo vai tad Vācijā kaut kas varētu nekavēties), un mēs devāmies mājup. Šo dienu negaidītākais elements droši vien bija Rīgas lidostā - 22. autobuss ieradās atbilstoši grafikam un nevienu reizi mums nenācās dzirdēt "Entschuldigung!" par kārtējo kavēšanos.
<br/><br/>
Nobeigumā - iesaku noskatīties Deutsche Bahn reklāmas rullīti no 2000. gada, kur, lai raksturotu to, cik punktuāla ir Deutsche Bahn, parādīts iedzīvotāju spontāns protests, uzzinot, ka viņu vilciens kavēsies trīs minūtes. Viens no komentāriem pie šī video ir - mūsdienās esmu priecīgs, ja mans vilciens vispār atnāk. Sic transit gloria mundi.<br/>
<iframe width="100%" style="aspect-ratio:16/9;" src="https://www.youtube-nocookie.com/embed/F9ohBDaUZ6U?si=VcZ91kxPLeJZrKxq" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
140 vārdu: pārvērtības Pīkola ielā →
Mans zelts ir mana tauta
- 21. dec., 15:12
Pārskatīju vecas nokijas saturu, ieraudzīju tādu 2010. gada maija attēlu: Jā, atceros padarīšanu. Pēc tam bija 2014. gada jūlijā gūgles karšu ielas skatā redzams sludinājums: Izlēmu aiziet un nofotografēt salīdzināmu “toreiz un tagad” attēlu, lai var redzēt, kas pa piecpadsmit gadiem mainījies. Ceļā satiku rūķu skrējienu, kas izpelnījās jūsmīgus apkārtējo māju kaimiņu saucienus: Nonācis kādreizējās […]
Filma- Nemirstīgais 2 →
BALTAIS RUNCIS
- 21. dec., 21:33
Oriģinālnosaukums: Sisu: Road to RevengeValsts: SomijaŽanrs: GrāvējsRežisors: Jalmari HelanderLomās: Jorma Tommila, Stephen Lang, Richard BrakeGads: 2025 Par filmu–Otrais pasaules karš ir beidzies un PSRS kontrolē paliek daļa Somijas teritorijas. Atami Korpi mājas palika šajā teritorijā. Tāpēc viņš nolemj doties turp, izjaukt un pārvest māju uz neokupēto Somijas teritoriju. To uzzina […]
The post Filma- Nemirstīgais 2 first appeared on BALTAIS RUNCIS.ChatGPT izlaiž lietotņu veikalu →
notepad.lv
- 19. dec., 14:00
Lietotņu izstrādātāji, kuri vēlas izlaist savas programmas ChatGPT, var iesniegt savus projektus apskatei un potenciālai publikācijai. ChatGPT nu var lepoties ar lietotņu veikalu. Uzņēmums iepazīstina ar jaunu lietotņu direktoriju iekš rīku izvēlnes. Tas ātri vien tika definēts kā “aplikāciju veikals”. Oktobrī uzņēmums izziņoja lietotņu nonākšanu tērzēšanas robotā. Tika skaidrots, ka tas ieviesīšot virkni jaunu rīku ChatGPT […]
Tīkla acs →
vara bungas
- 19. dec., 17:44
vara bungas: No ~ 00:09:00 par modēmu tīklāju, kas paver plašas papildiespējas “iemaldīties” alkstošām Gerānijām. Mūsu ļaudīm arī jāsaprot, ka svešinieku vai radinieku piedāvājums izvietot savās mājās nelielu kasti un pieslēgt to pie 220V var […]
Piezvanīt Mammai ↑
Passion Brains
- Vakar, 14:37
Ir lietas, kuras mēs atliekam nevis tāpēc, ka tās būtu nesvarīgas, bet tieši tāpēc, ka tās šķiet mūžīgas. Balss, kas vienmēr atbild. Numurs, kas vienmēr ir pieejams. Mamma. Mēs dzīvojam it kā laiks būtu neizsmeļams resurss, it kā “vēlāk” būtu drošs solījums, nevis trausla ilūzija.
Piezvanīt Mammai ir banāls ieteikums. Tas neizklausās filozofiski, neizklausās dziļi. Tas izklausās kā kaut kas, ko saka, kad vairs nezina, ko teikt. Un tomēr tieši šajās vienkāršajās lietās slēpjas vissmagākā patiesība: dzīves jēga bieži atrodas tur, kur mēs to vismazāk dramatizējam.
Mēs domājam, ka vēl paspēsim. Ka rīt būs īstais brīdis. Ka šodien esam pārāk noguruši, pārāk aizņemti, pārāk apjukuši savās pašu domās. Mamma pagaidīs. Viņa vienmēr ir gaidījusi. Viņa ir laika pacietības iemiesojums — klusējošs fons mūsu dzīves haosam. Un tieši tāpēc mēs kļūdāmies: mēs sajaucam pacietību ar bezgalību.
Būs diena, kad tu piezvanīsi — ne aiz pienākuma, ne aiz vainas, bet aiz ilgas. Un telefons klusēs. Ne tāpēc, ka viņa negribētu atbildēt, bet tāpēc, ka vairs nevarēs. Tajā klusumā nebūs drāmas, nebūs skaļu paziņojumu. Būs tikai tukšums, kur agrāk bija balss, kas jautāja: “Kā tev iet?” Tā būs diena, kad tu dotu visu — ne naudu, ne panākumus, ne attaisnojumus — bet vienu vienīgu stundu. Pat ne stundu. Piecas minūtes. Vienu parastu sarunu par neko īpašu.
Filozofi runā par laika neatgriezeniskumu, par to, ka pagātne nav labojama. Bet tas kļūst patiesi saprotams tikai tad, kad tu saproti: nav iespējams atgriezt pat vienu nepiezvanītu vakaru. Nevienu. Laiks nav nežēlīgs — tas vienkārši ir vienaldzīgs. Tas neņem vērā mūsu kavēšanos, mūsu bailes būt sentimentāliem, mūsu kļūdaino pārliecību, ka mīlestība pati par sevi ir pietiekama bez rīcības.
Piezvanīt Mammai nozīmē atzīt savu ievainojamību. Atzīt, ka tu neesi pats sev pietiekams. Ka ir kāds, kura balss tevi atgriež pasaulē, pat ja tu to ne vienmēr apzinies. Tā ir eksistenciāla izvēle — izvēle būt klātesošam, kamēr vēl ir iespējams būt klātesošam.
Mēs bieži domājam, ka lielie zaudējumi būs skaļi un nepārprotami. Patiesībā tie atnāk klusi. Tie atnāk kā nepiezvanīts zvans, kas pēkšņi kļūst par neiespējamu zvanu. Un tad tu saproti, ka mīlestība bez darbības ir tikai doma, bet doma nespēj sasildīt pagātni.
Tāpēc piezvani Mammai. Ne tāpēc, ka vajag. Bet tāpēc, ka kādu dienu tu atdotu visu, lai varētu atgriezt kaut vienu stundu, kuru šodien uzskati par pašsaprotamu. Un šodiena vēl atbild.
Maijs 2024 bildēs ↓
Stacija
- 21. dec., 10:18
Šis komercmurgu laiks. ↓
Passion Brains
- 17. dec., 21:51
Šie nav svētki. Auksta, skaļa, spilgti apgaismota sezona, kurā cilvēks tiek reducēts līdz pircējam, bet jēga – līdz cenu zīmei. Tā sauktie Ziemassvētki šodien vairs nenāk klusi, tie iebrāžas ar reklāmas saukļiem, atlaižu sirēnām un obligātās laimes diktātu. Ja tu nepērc – tu neesi piedalījies. Ja nepiedalies – tu esi aizdomīgs.
Lielveikals ir jaunā katedrāle. Tā griesti ir augsti, plaukti pilni, un gaisma – nežēlīgi balta. Cilvēki tajā staigā ar ratiņiem kā svētceļnieki ar relikvijām, stumjot priekšā savas vainas, bailes un pienākumus. Dāvana vairs nav žests, bet alibi. Pierādījums, ka esi mīlējis, atcerējies, izpildījis normu.
Šajā rituālā nav klusuma. Nav gaidīšanas. Nav iekšēja ceļa. Ir tikai troksnis – mūžīgā fona mūzika, kas nogalina domas, un mākslīgais prieks, kas jāuzvelk kā sezonas jaka. Visi smaida, bet tas ir piespiedu reflekss, nevis gaisma no iekšpuses. Tā ir liekulība ar LED apgaismojumu.
Patiesā Ziemassvētku jēga – pazemība, klusums, trauslums, piedzimšana nevis uzvarā, bet trūkumā – šajā kultā ir neērta. Tā nekur neiederas starp “2 par 1” piedāvājumiem. Silē dzimušais nav labs zīmols. Viņš neko nepārdod. Viņš tikai jautā: kas tu esi, kad tev vairs nav ko nopirkt?
Un tāpēc šo jēgu izstumj. Aizstāj ar dekorācijām, kas neko nesedz, un ar dāvanām, kas aizpilda tukšumu uz vienu vakaru. Jo tukšums ir bīstams – tas liek domāt. Bet domājošs cilvēks ir slikts patērētājs.
Šis ir kults, kas prasa upurus: laiku, nervus, godīgumu pret sevi. Tas māca, ka vērtība ir redzama, iepakota un izmērāma. Ka mīlestībai un ziedot jābūt skaļai, dārgai un publiskai. Bet patiesībā viss šis spožums ir tikai bailes no klusuma, kurā varētu atklāties, cik maz mums patiesībā vajag.
Varbūt īstais sacelšanās akts šodien ir nepirkt. Apstāties. Nerunāt reklāmas valodā. Neizpildīt rituālu. Atļaut sev klusumu, kas nav nopērkams. Jo tikai tur, ārpus lielveikalu tempļiem un sezonālās liekulības, vēl var gadīties kas īsts. Un tas noteikti nebūs ar cenu zīmi.
grāmata ir palielināmais stikls, zem kura lasošais lasa pats sevi ↓
ievaszids.lv
- 18. dec., 14:01
iedvesmas pieturpunkti nr.268 Kā jau dažus ierakstus iepriekš solīju, ielikšu citātus no Ninas Georges brīnišķīgās grāmatas “Mesjē Pardū grāmatu kuģis”. Šī grāmata jālasa visiem, kam grāmatas ir kaut kas vairāk par izklaidējošu lapu kaudzīti, tiem – kas grāmatas dievina. Tiem – kas dievina grāmatas par grāmatām (piemēram, es :D) “Mūs veido ne jau tas, KO mēs piedzīvojam, bet KĀ piedzīvojam, Pardū nodomāja. Detaļas. Žesti, smaids, saruna, tu pamosties, un kāds jau ir pagatavojis kafiju, tādu, kāda tev garšo, jo viņa vai viņš ir tās ievērojis – detaļas. Atšķirības. Tiešamību.” “Atbilde nav tikai viena vien. Nedz grāmatās, nedz esamībā. Atbildes ir pilnīgi visas, un neviena nav nepareiza, un neviena nav pareiza, un beigās atrisinājums esi tu pats, vai, kā pēc būtības to uzskatīja godājamais mesjē Prusts: grāmata ir palielināmais stikls, zem kura lasošais lasa pats sevi. Grāmata ne pēc kā netiecas. Pat ne pēc tā, lai no sava lasītāja, no savas lasītājas izveidotu kaut ko vai kādu; grāmata varbūt vienīgi cenšas palīdzēt izdibināt, kas lasītājs jau sen ir bijis un līdz šim brīdim to tikai nav zinājis, un vispār, it kā starp citu, tā cenšas dāvāt tīkamu pēcpusdienu.” “Ja grāmatas ir kā cilvēki un otrādi, tad tie attālinās – vai arī satuvinās – dažādos ritmos. Nenāks par ļaunu līdz galam neizlasītu grāmatu pēc pāris gadiem vai – pat labāk – pēc gadu desmitiem apskatīt vēlreiz; dažkārt atklājas, ka tā bijusi nevis vienmuļība, bet gan neizpratne. Paša dzīve nav piedāvājusi pieredzes laukumu, kur vārdiem nosēsties.” “Viņa izlēma, ka tas turpināsies, nezinu, vai es uzdrīkstētos. Taču es atradu reālu sevis paša izdevumu, ne izlasītu. Īstu. Kad viņa aizgāja, es sevi vairs neatradu. Viņa arī mani vispirms saņēma ciet un tad atkal atlaida. Un es kritu. Vairāk nekā divdesmit gadus es kritu. Es neesmu vecāks par tevi, sevī, kas attiecas uz dziļo, gaišo mīlestību, kas attiecas uz tuvām attiecībām un intimitāti, uz to, kas notiek ar vīrieti, kad viņš kļūst par mēs, par daļu no otra cilvēka dzīves, kurš paliek. Kas notiek, kad līdz ar mēs ir es. Kad radusies sajūta: vai es tikai dzīvoju līdzi viņas dzīvi vai arī man ir pašam savējā? Un vai šī paša dzīve ir tā vērta, lai atsacītos no mēs?” “Dažkārt pietiek tikai ar vienu ainu, ar vienu teikumu, pat ar vienu vienīgu vārdu, lai rasties grāmatu draudzībai neļautu. Taču laimīgā kārtā tas, kurš daudz lasa, kļūst pret grāmatām mazāk bargs; turklāt, un šī ziņa ir laba, kļūst arī mazāk bargs pret citiem un sevi pašu. Tas, kurš spēj piedot nepareizību, jau ir laimei it tuvu.” “Grāmata ir zvaigzne; tās gaisma dažkārt mūs sasniedz tikai desmitiem gadu pēc tam, kad tā uzrakstīta.”
The post grāmata ir palielināmais stikls, zem kura lasošais lasa pats sevi first appeared on ievaszids.lv.
Ziemassvētku turnīrs volejbolā ↓
Madlienas vidusskola
- 18. dec., 20:40
2025. gada nogalē, 16. decembrī, Madlienas vidusskolas sporta zālē notika 7.-9. klases zēnu Ziemassvētku turnīrs volejbolā. Uz pasākumu tika aicinātas kaimiņu skolu komandas, un šoreiz savu dalību pieteica Ērgļu pamatskola, Mālpils vidusskola, Birzgales pamatskola un, protams, mājinieki – Madlienas vidusskola. Visas komandas izspēlēja apļa turnīru un noskaidroja uzvarētājus. Ļoti līdzvērtīgās spēlēs kopvērtējumā 1. vietu izcīnīja...
Ha, gadās arī tā ↓
Mana ligzda
- 20. dec., 14:34
Viens personāžs mani vietnē facebook atdraugoja kādu laiciņu atpakaļ, šodien piezvanīju, lai pajautātu iemeslu. Izrādās, viņam esot apnicis lasīt manus tekstus, jo es rakstot nepārbaudāmas muļķības.
Hm. Cik nu atceros, nekad neesmu apgalvojusi, ka mani teksti ir 100% taisnība, pārsvarā tas ir viedoklis ar rakstīšanas mirkļa redzējumu uz lietām, vietām, notikumiem. Protams, ir man raksti, kuros ir atsauces uz kaut ko manu domu pamatojumam. Bet pārsvarā tik mirkļa viedoklis, kurš var un drīkst taps apstrīdēts, tiesa, konstruktīvi - kāpēc kļūdains, cik tālu kļūdains, kuros rakursos kļūdains un tā tālāk šajā ciklā. Cilvēki, kuriem ir bijusi vēlme man ko teikt, aizrādīt, to ir darījuši un vienmēr ir nonākts pie kaut kāda konsensusa un lielākas skaidrības apspriestajā jautājumā.
Var jau būt, ka personāžam pašam kādas problēmas uztverē. Nezinu, nemāku teikt. Tiesa, tajās retajās reizēs pirms gadiem, kad bija sanācis tikties, likās tas cilvēks tāds nedaudz īpatnējs. "Uzkrita" viens moments. Iekliboja nedaudz labais tonis. Satiekoties pirmais sniedza roku sveicienam. Tas noteikti ir labo manieru pārkāpums. Parasti sieviete pirmā sniedz roku pie sasveicināšanās. Ja viņa to nedara, vīrietim "jāpaliek gribot" vai kā nu tas pareizāk jāsaka. Ja nemaldos, pat vīrietis vīrietim roku sniedz ar zināmu gradāciju - pirmais roku pasniedz vecākais no abiem, nekad ne jaunākais. Un tur vēl laikam lomu spēlē arī sociālais statuss un tamlīdzīgas būšanas.
Labi, aizrāvos drusku par lietām, kuras vāji pārzinu. Bet saskarsmē ar sievieti vīrietis nekad pirmais nestieps roku sasveicināšanās žestam. Tas nu noteikti. Ziedus, kādu dāvaniņu pasniegt, elkoni pasniegt atbalstam pastaigas laikā - tas jā, bet sveicināšanās nolūkos nekad nē un ne pirmais. Situācijas ierastā variantā - vārdiski un ar galvas mājienu. Vai kā tamlīdzīgi.
Labi, aizrāvos ar labo toni. Bet pamata jautājums un ciklā "visiem nav iespējams patikt un nav iespējams visiem pateikt saprotami". Ja nu kādam ir luste man aizrādīt to, kur un kā esmu "aizgājusi auzās" un aizrunājusies pavisam muļķībās, sakiet (un, ja iespējams, pamatot ar linku uz strīdīgo vietu)...
Maiami sarunas: Krievija, Ukraina un ASV ↓
Sandra Veinberga | Blogs
- Vakar, 07:00
Maiami (Floridā) nedēļas nogalē ieradās krievu, ukraiņu un amerikāņu delegācijas, lai turpinātu sarunas par Ukrainas nākotni. Vai ir noticis kas jauns? Kyiv Post sarunu gaitu raksturoja apmēram šādi: “Vairāki uzvalki ieradās Maiami, bet sarunu rezultāts viņiem bija palicis mājās”. Ukrainas un Krievijas delegācijas tika turētas izolēti. Sarunāties nedrīkstēja. Vienīgais publiskais runātājs pagaidām ir Krievijas Kirils Dmitrijevs, […]
2026. gada garderobe - kā radīt modernu un daudzveidīgu stilu? ↓
EASYGET.LV
- 18. dec., 11:12
Modes pasaule 2026. gadā sola pārsteigumus - tendences kļūst personiskākas, drosmīgākas un radošākas. Vairs nav jābaidās eksperimentēt ar audumiem, faktūrām un siluetiem. Stilam ir jāatspoguļo jūsu individualitāte, vienlaikus saglabājot ērtumu un pārliecību. No minimālisma līdz izteiksmīgiem akcentiem - nākamā gada garderobē katra detaļa ir stāsts par personību.
Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins? →
Zināmais nezināmajā
- 18. dec., 10:07
Gotiskais šausmu romāns par ģeniālo zinātnieku Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni gūst atzinību arī mūsdienās - vairāk nekā 200 gadu pēc tam, kad tolaik pusaudze Mērija Šellija to uzrakstīja. Romāns ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot ar centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins un kāpēc tolaik tik aktīvi bija centieni atdzīvināt mirušos?
Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, filozofs Ainārs Kamoliņš un apvienības "Kino Kults" producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins.
Elektroauto ražotāji pauž bažas par ES atteikšanos no mērķiem jauns
notepad.lv
- Vakar, 20:00
Eiropas Savienība pieņem lēmumu mīkstināt pāreju uz elektroauto, tomēr industrijas smagsvaru gaviļu fonā dzirdamas jaunuzņēmumu bažas. Kamēr Eiropas Savienība (ES) mīkstina savus 2035. gada elektroauto mērķus, elektrotransporta jaunuzņēmumi pauž bažas. Pilnībā elektrificēta nākotne, iespējams, ir neizbēgama un, vienlaikus, atliekama. Eiropas Komisija, atsaucoties uz nepieciešamību pēc elastības, ir atkāpusies no saviem ambiciozajiem plāniem aizliegt ar fosilo […]