nekur.lv

Cēsu novadā noslēgusies iedzīvotāju balsošana par 2026. gada līdzdalības budžeta projektu konkursa iniciatīvām, taču pašreiz publicētie rezultāti vēl nav galīgie. Tie tiks apstiprināti tikai pēc balsotāju deklarētās dzīvesvietas pārbaudes.

Iedzīvotāji šogad balsojuši par 30 projektiem, kopumā nododot 7565 balsis. Par derīgām tiks atzītas tikai tās balsis, kuras nodevuši Cēsu novadā deklarētie iedzīvotāji.

Pašreizējie rezultāti vēl nav galīgais lēmums

Cēsu novada pašvaldība norāda, ka balsojuma dati tiek nodoti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei pārskatīšanai un verifikācijai. Tas nozīmē, ka publiski redzamais balsu sadalījums pašlaik rāda iedzīvotāju izvēli, bet vēl nenosaka konkursa gala iznākumu.

Šāda pārbaude ir būtiska līdzdalības budžeta projektu konkursā, jo finansējumu paredzēts piešķirt vietējām iniciatīvām, par kurām lemj konkrētās pašvaldības iedzīvotāji. Līdz ar to balsstiesības šajā procesā ir saistītas ar deklarēto dzīvesvietu Cēsu novadā.

Pārbaudīs balsotāju deklarēto dzīvesvietu

Balsojuma dati tiks salīdzināti ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informāciju, lai pārliecinātos, vai katrs balsotājs atbilst konkursa noteikumiem. Ja persona nav deklarēta Cēsu novadā, tās balss gala rezultātos netiks ieskaitīta.

Tas var mainīt projektu secību vai balsu starpību, īpaši gadījumos, kad vairākām iniciatīvām ir līdzīgs atbalsta līmenis. Pašvaldība gala rezultātus publicēs pēc datu pārbaudes un apstiprināšanas.

Iepriekš iedzīvotāji tika aicināti iesaistīties balsošanā par vietējām idejām, un par konkursa sākumu plašāk varēja lasīt rakstā par to, kā Cēsu novadā sākās balsošana par iedzīvotāju iesniegtajiem projektiem.

Kur skatīt projektu sarakstu un balsu sadalījumu

Ar projektu sarakstu un pašreizējiem balsojuma rezultātiem iedzīvotāji var iepazīties balsošanas platformā, uz kuru norāda Cēsu novada pašvaldība. Tur pieejamā informācija līdz gala apstiprināšanai jāuztver kā provizoriska.

Gala rezultāti tiks publicēti pēc tam, kad PMLP pārbaude būs pabeigta un pašvaldība būs apstiprinājusi derīgo balsu kopskaitu.

Avots: Cēsu novada pašvaldība

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā vizuālais ir aprijis jēdzienisko.

Mēs vairs nelasām zīmes – mēs tām uzreiz piesavinām nozīmes, bieži vien pašu radītas, baiļu vai aizspriedumu vadītas. Un nekur šis semiotiskais apjukums nav tik uzskatāms kā mūsu digitālajā ikdienā, kurā nevainīga vēlme palīdzēt lietotājam izvēlēties saziņas veidu tiek pārvērsta par ģeopolitisku mīnu lauku.

Ir laiks skaļi pateikt acīmredzamo: karogs nav tas pats, kas valoda.

Karogs ir politisks instrukciju kopums. Tas simbolizē valsti, tās robežas, tās vēsturisko traumu un pašreizējo politisko kontekstu. Valoda, turpretī, ir dzīvs organisms – tā nepieder nevienai ministrijai vai armijai. Tā plūst pāri robežām, elpo un mainās. Kad mēs mēģinām valodu iesprostot viena konkrēta auduma gabala rāmjos, mēs demonstrējam nevis dizaina gaumi, bet gan dziļu izpratnes trūkumu.

Piemēram, kuru karogu jūs izvēlēsieties, lai apzīmētu angļu valodu?

Lielbritānijas? ASV? Varbūt Kanādas vai Austrālijas? Izvēloties vienu, jūs netīšām – bet neizbēgami – reducējat un varbūt pat aizskarat citu valstu klientus un kultūras, kurām šī pati valoda ir dzimtā. Tas pats attiecas uz spāņu, franču vai arābu valodu. Karogs šajā kontekstā ir nevis ceļvedis, bet gan šovinistisks strupceļš.

Un šobrīd, kad pasaulē un sabiedrībā valda augsta spriedze, šī kļūda maksā dārgi. Cilvēka prāts šodien ir nokaitēts līdz nepazīšanai. Jebkurš vizuāls simbols, pat vismazākais karoga piktograms mājaslapas stūrī, acumirklī var tikt interpretēts kā kādas puses ieņemšana, kā slēpts politisks paziņojums vai provokācija. Šī karogu izvēle var nepamatoti pagriezt pret Tevi kādu klientu, kuram vienkārši būs nostrādājis pašreizējā laika konteksta radītais aizsargmehānisms un nepareizas asociācijas.

Biznesam un veselajam saprātam nav vajadzības šobrīd spēlēt šo krievu ruleti ar klientu lojalitāti.

Šobrīd nevajag plivināt karogus. Laiki ar laiku paliks mierīgāki – vēstures vētras vienmēr norimst –, un tad, ja būs vēlēšanās, varēs atgriezties pie vizuāliem eksperimentiem un estētiskām rotaļām.

Šobrīd pilnīgi pietiek ar valodu izvēlnēm.

Vienkārši, neitrāli teksta saīsinājumi (LV, EN, DE) vai pašas valodas nosaukumi tās oriģinālformā (Latviešu, English, Deutsch) ir augstākā cieņas izpausme pret cilvēka intelektu. Tas ir profesionāls standarts un vienlaikus – humāns žests. Tā ir telpa, kurā mēs piedāvājam sarunu, nevis piespiestu identitāties deklarāciju.

Minimālisms un neitralitāte šodien nav gļēvums. 

Tā ir brieduma pazīme. Tas ir veids, kā pasargāt savu telpu, savu biznesu un, galu galā, savu mieru no liekiem riskiem. Runāsim valodā, nevis simbolu karos.

Grāmatas vāks: Aminori telpa

Man bija patiess prieks, kad saņēmu šo burvīgo grāmatu - tās papīrs un smarža uzvēdī joprojām, kad vien tai pieskaros, to lasu un šķirstu. Grāmata "Trešā laulība", kuru sarakstījis grieķu rakstnieks Kosts Tachcis, noteikti nebūtu nonākusi manā redzeslokā, jo ikdienā es savas aizņemtības dēļ par maz pievēršos daiļliteratūrai, taču, pateicoties grāmatas redaktoram Denam Dimiņam, grāmata nonāca pie manis un esmu to veiksmīgi pieveicis. Nebija no vienkāršākajiem darbiem, jo prasa iedziļināšanos, kultūrkonteksta tvērumu un prasmi reizē lasīt, taču neaizmirst arī domāt par notiekošo plašākā kontekstā. 

Ir grāmatas, kuras lasa sižeta dēļ. Ir grāmatas, kuras lasa ideju dēļ. Un ir tādas, kuras lasa cilvēku dēļ. Kosta Tachča romāns Trešā laulība pieder pie pēdējās kategorijas. Tas ir viens no tiem retajiem darbiem, kas nevis stāsta par dzīvi, bet rada sajūtu, ka pati dzīve ir ienākusi grāmatas lappusēs — ar visām savām pretrunām, sīkumiem, aizvainojumiem, aizspriedumiem, mīlestību, humoru un neizbēgamo laika ritējumu.

Kad Trešā laulība pirmoreiz iznāca 1962. gadā, Grieķijas literatūrā tā bija gandrīz vai anomālija. Kamēr daudzi rakstnieki vēl arvien meklēja lielus nacionālos stāstus un varonīgus vēstures skaidrojumus, Kosts Tachcis pievērsās šķietami nenozīmīgajam – sieviešu sarunām, ģimenes konfliktiem, ikdienas tenkām un sadzīves detaļām. Taču tieši šajās detaļās viņš atrada to, ko bieži nespēj ieraudzīt pat vēsturnieki: dzīvas sabiedrības nervu. Mūsdienās romāns tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta grieķu prozas darbiem, un tā reputācija gadu gaitā nav mazinājusies.

Tomēr vēl iespaidīgāks par tā vietu literatūras vēsturē šķiet fakts, ka tas turpina atrast jaunus lasītājus arī vairāk nekā sešdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Mūsdienās, kad grāmatu aprite kļuvusi gandrīz pārmērīgi strauja un daudzi darbi pazūd no lasītāju redzesloka dažu gadu laikā, Trešā laulība joprojām tiek tulkota un izdota no jauna. Tas vien jau liecina, ka šeit sastopamies nevis ar laikmeta modes produktu, bet ar darbu, kas spēj runāt pāri paaudzēm un valstu robežām.

Lasot romānu, kļūst skaidrs, kāpēc tas joprojām tiek tulkots jaunās valodās. Daļa literatūras noveco kopā ar laikmetu, kas to radījis. Trešā laulība pieder pie tiem retajiem darbiem, kuri ar gadiem kļūst tikai bagātāki. Mūsdienu lasītājs tajā atrod ne vien Grieķijas vēsturi, bet arī pārsteidzoši pazīstamu cilvēku pasauli. Ambīcijas, greizsirdība, sociālais spiediens, ģimenes konflikti un ilgas pēc laimes nav zaudējušas aktualitāti arī sešdesmit gadus pēc grāmatas publicēšanas.

Īpašu uzslavu pelna arī latviešu izdevums. Tulkot šādu darbu ir sarežģīts uzdevums, jo Tachča valodas spēks slēpjas tieši tās dzīvīgumā. Tekstā sastopamas dažādu sociālo slāņu balsis, sarunvalodas nianses, folkloras elementi un kultūras atsauces, kuras ne vienmēr iespējams tieši pārnest citā valodā. Tādēļ jo vērtīgākas šķiet plašās zemsvītras piezīmes, kas lasītājam kalpo nevis kā sausas piebildes, bet kā ceļvedis Grieķijas kultūras telpā. Tās ļauj daudz pilnīgāk izprast atsauces uz vēsturiskām personībām, politiskajiem notikumiem, reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām.

Mūsdienu izdevējdarbībā bieži vērojama tendence maksimāli samazināt komentārus, paļaujoties uz lasītāja spēju visu atrast internetā. Šajā gadījumā izvēlēts pretējs ceļš, un tas ir apsveicami. Zemsvītras piezīmes ievērojami bagātina lasīšanas pieredzi un ļauj daudz pilnīgāk novērtēt autora ieceri. Tās palīdz saprast nianses, kuras citādi paslīdētu garām nepamanītas. Lasītājs iegūst iespēju ieraudzīt ne tikai stāstu, bet arī pasauli, kurā šis stāsts dzimis.

Arī pats romāns savā būtībā ir daudz vairāk nekā ģimenes hronika. Tas ir darbs par atmiņu. Par laika nepielūdzamību. Par cilvēku centieniem piešķirt jēgu savai dzīvei. Par to, cik bieži mēs kļūdāmies viens otrā un cik reti spējam pilnībā izprast pat tuvākos cilvēkus. Tachcis neidealizē savus varoņus. Viņi ir greizsirdīgi, spītīgi, aprobežoti, dažkārt netaisni. Taču tieši šī nepilnība padara viņus tik pārliecinošus. Lasītājs atpazīst viņos savus radiniekus, kaimiņus un reizēm arī pats sevi.

Ne mazāk iespaidīgs ir romāna humors. Tas nav skaļš vai uzbāzīgs. Tas izriet no cilvēku raksturiem, no viņu pretrunām un dzīves absurda. Dažkārt pietiek ar vienu piezīmi vai sadzīvisku detaļu, lai aina kļūtu gan smieklīga, gan skumja vienlaikus. Tieši šī spēja savienot humoru ar melanholiju ir viena no darba augstākajām mākslinieciskajām kvalitātēm. Dzīvē smiekli un skumjas reti pastāv atsevišķi. Tachcis to saprot lieliski.

Lasot Trešo laulību, arvien vairāk pārņem sajūta, ka romāna patiesais galvenais varonis ir pats laiks. Cilvēki mīl, strīdas, precas, noveco, zaudē tuviniekus un cer uz labāku nākotni, bet laiks turpina savu gaitu neatkarīgi no viņu vēlmēm. Šajā ziņā romāns iegūst gandrīz klasisku vērienu. Tas runā par ļoti konkrētu Grieķiju, taču vienlaikus arī par universālo cilvēka pieredzi.

Varbūt tieši tādēļ šis darbs nav novecojis. Mainījušās tehnoloģijas, politiskās sistēmas un sabiedriskās normas, taču cilvēku raksturi palikuši pārsteidzoši līdzīgi. Mēs joprojām mīlam, baidāmies, tenkojam, ilgojamies un kļūdāmies gluži tāpat kā Tachča varoņi. Trešā laulība ir viens no tiem romāniem, kas atgādina, kādēļ vispār lasām literatūru. Nevis tādēļ, lai uzzinātu, kas notiks nākamajā nodaļā, bet tādēļ, lai labāk saprastu cilvēkus un pasauli, kurā dzīvojam. 

Pēc šīs grāmatas aizvēršanas paliek nevis konkrēti sižeta pavērsieni, bet sajūta. Sajūta, ka uz brīdi bijis iespējams ieskatīties veselas paaudzes dzīvē un sadzirdēt balsis, kuras citādi jau sen būtu apklusušas.

Arī pats Tachča liktenis piešķir romānam papildu rezonansi. Rakstnieks bija viena no pretrunīgākajām un drosmīgākajām personībām Grieķijas kultūras dzīvē. Viņš atklāti izaicināja sabiedrības konservatīvos priekšstatus un bieži nonāca konfliktā ar valdošajām normām. 1988. gadā viņš tika noslepkavots Atēnās, un šis noziegums līdz pat šai dienai nav atrisināts. Zinot šo biogrāfisko fonu, Trešā laulība šķiet vēl nozīmīgāka – kā autora mēģinājums godīgi dokumentēt sabiedrību visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā.

Īpaši fascinējoši ir tas, ka Tachcis gandrīz pilnībā atsakās no tradicionāla viszinoša stāstnieka. Romāna pasauli mēs iepazīstam caur divu sieviešu balsīm, un šī izvēle bija neparasti drosmīga sava laika literatūrā. Lasītājs nepārtraukti sastopas ar atmiņu nepastāvību, puspatiesībām, aizspriedumiem un personiskiem aizvainojumiem. Rezultātā rodas sajūta, ka vēsture tiek nevis izstāstīta, bet atcerēta.

Manuprāt, vislielākais Tachča sasniegums ir tas, ka viņš spēj pārvērst šķietami nenozīmīgas sarunas literatūrā ar paliekošu vērtību. Viņa varoņi pārspriež radiniekus, laulības, naudas problēmas, kaimiņu dzīvi un senus aizvainojumus, taču šo sarunu plūsmā pakāpeniski atklājas vesels laikmets. Tā ir reta rakstnieka dāvana – no ikdienišķā izveidot universālu stāstu par cilvēka dabu. Tādēļ Trešā laulība nav tikai nozīmīgs grieķu romāns. Tā ir viena no tām grāmatām, kas atgādina, ka lielā vēsture patiesībā vienmēr sākas mazās, ikdienišķās cilvēku dzīvēs.

Luters Lielajā katehismā izmanto Mateja 28:19 saistībā ar objektīvu Dieva žēlastības darbu, kas nav atkarīgs no cilvēka (pat no viņa ticības ne). Tas izriet no

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija