nekur.lv

 Tīri nosaukuma dēļ bibliotēkā plauktā ieraudzīju un paņēmu šo grāmatu: Džeimss Greidijs - Trakie suņi (James Grady - Mad dogs)

Īstenībā grāmata nemaz nav līdzīga tiem trakajiem suņiem, ko uzņēma Tarantīno. Un tas nav arī tas, kas ir attālots seriālā 2015/16.gadā. Kopumā grāmatu var lasīt, bet man nedaudz par fantastisku šķita. Ja viņi būtu tiešām tādi trakie, tad diez vai būtu izdevies tik daudz ko paveikt. Vēl interesanti, ka vainīgo bija grūti noteikt, jo beigās izrādās, ka viņš pats ir traks :)
 

Lai palīdzētu vidusskolēniem sagatavoties optimālā līmeņa eksāmenam ķīmijā («Ķīmija I»), Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultāte piedāvā sagatavošanas kursu, kas sāksies no 27. septembra. Pieteikties kursam iespējams līdz 5. septembrim.

Nosaukums: Ļaudis, kas sēj sniegā.
Autors: Tīna Hārneska
Izdevējs: Jānis Roze
Gads: 2025
LPP: 320

Tina Harnesk, Folk som sår i snö., 2022.
Tulkojums latviešu valodā- Dace Deniņa

Par grāmatu–
Maridja ar savu vīru Bieru daudzus gadus dzīvo kopā nelielā ciematā Zviedrijas ziemeļos. Lai arī abiem ir jau ļoti cienījams vecums, abi spēj gan priecāties par dzīvi, gan sarīkot dažas nekārtības. Dažreiz arī ar skumjām atminēties pagātni. Viņu dzīve izmainās, kad Maridja slimnīcā uzzina, ka viņai atlicis dzīvot vien īsu brīdi. Tagad viņas uzdevums ir visu nokārtot tā, lai tiktu sakārtoti gan pagātnes notikumi, gan arī būtu kāds, kurš pēc viņas varētu parūpēties par Bieru.

Var jau būt, ka tas apraksts man sanāca ar tādu skumju piegaršu, bet īstenībā…., jā, bija arī skumjas, bet grāmata ir apbrīnojama pozitīvisma un dzīvesprieka pārpilna- kamoli kaklā mijas ar smiekliem, pārdomu brīži pāriet jautros notikumos. Lasi un apbrīno cik gan daudz slāņu vienam vai otram notikumam ir apakšā. Un cik vēl daudz pamanīsi vien tad, kad grāmata tuvosies beigām. Cik teikumu un domu sapratīsi vien beigās. Un, droši vien, kāda paliks nesaprasta…. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šī grāmata ir labākais, kas šogad lasīts. Stabili liekama labāko izlasīto grāmatu augšgalā.

Tēlu un vides raksturojums bija tik dzīvs, ka burtiski spēju visu redzēt un likās, ka visus jau pazīstu sen un pamatīgi. Protams, tas pagātnes noslēpums un skumjais notikums ātri vien kļuva skaidrs, bet tas jau arī nebija tas svarīgākais akcents. Grāmatā uzsvars bija uz to ceļi, kas katram bija un vēl būs jānoiet. Toties beigas…tās pamatīgi iekustināja visas dvēseles stīgas. Laikam jau tā mana milzīgā pieķeršanās tēliem un notikumiem lika emocionālāk reaģēt arī uz grāmatas beigu cēlienu.

Maridja un Biera ir vecs sāmu pāris, kurus pirms daudziem gadiem pārvietoja no viņu dzimtajiem ziemeļiem uz valsts dienvidiem. Kā nu prazdami, viņi iedzīvojās jaunajā zemē. Sanāca gan jautri brīži, gan piezagās arī skumjas par zaudēto sajūtu ar viņu senču pasauli. Bet liels notikums bija maza bērna ienākšana viņu mājā. Vēlāk gan tas arī salauza viņu dzīvi. Var jau būt, ka to vairāk izdarīja neatbildētais jautājums- ”kāpēc?”. Un izrādījās, ka atbilde visu laiku atradās netālu.

Lai arī grāmatā netrūkst ne jautrības, ne asaru, tur pamatu veido pārdomas- par mīlestību, par dzimtenes pazaudēšanu, piederību, par bērniem (un dzīvi bez tiem), par netaisnībām un laikā neizrunāto…

Ehh, jau kuro reizi sevi pieķeru pie tā kreņķa, ka grāmatplaukts reāli ir par mazu- nevaru atļauties iegādāties visas tās grāmatas, kuras gribētu turēt sev blakus. ”Ļaudis, kas sēj sniegā” ir tā grāmata, kuru gribētu turēt sev blakus. Tā ir grāmata, kuru jātur sev blakām. Jūtu, ka šī ir tā grāmata, kura būtu jāizlasa otrreiz, lai vēlreiz izbaudītu to emocionālo pārdzīvojumu un literāro baudījumu.

Tas ir ievērības cienīgs fakts, ka modernā vēsturiskā pētniecība par baznīcas organizācijas pirmsākumiem ir apstiprinājusi Lutera dziļo ekseģētisko izpratni, ka Jaunajā Derība nav atrodams kāds

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Pretrunīgie argumenti

Viens no argumentiem, ko, lai attaisnotu mežizstrādes ierobežojumu vājināšanu, piesavinājies arī zemkopības ministrs Armands Krauze ir, ka pašreizējie vecuma ierobežojumi meža ciršanai esot "okupācijas laika normas", kas būtu grozāmas. Tas ļauj izvairīties no diskusijām par faktiem un būtību, tā vietā sabiedrības acīs iekrāsojot pašreiz spēkā esošos noteikumus un to aizstāvjus emocionāli negatīvā krāsā.

Tajā pašā laikā meža nozares publicitātes materiālos atradīsiet apgalvojumus, ka tieši mežu apsaimniekošana veidojusi Latvijas mežu dabas daudzveidību, un, protams, šie apgalvojumi tiek izmantoti pret dabas aizsardzību. Nereti tas izskan kā: "Ja reiz tik daudz dabas vērtību atrodams ārpus aizsargājamām teritorijām, tad tieši meža apsaimniekošana ir šīs vērtības radījusi un to saglabāšanai aizsargājamas teritorijas nav vajadzīgas."

Tātad meža nozares lobisti vienlaikus apgalvo, ka līdzšinējās meža apsaimniekošanas normas ir sliktas un maināmas un ka mežu apsaimniekošana atbilstoši šīm normām ir nodrošinājusi dabas daudzveidību mežos. Tad nu šoreiz iztirzāšu šos argumentus mazliet sīkāk, fokusējoties tieši uz meža ciršanas vecumu un tā nozīmi mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Vēsturisks atskats uz mežu ciršanas vecumu

Galvenās cirtes vecums (saukts arī par cirtmetu) ir vecums, kādu kokiem jāsasniedz, lai mežu būtu atļauts nocirst galvenajā cirtē, kas visbiežāk izpaužas kā kailcirte. Šīs tātad ir tās "okupācijas laika normas", no kurām meža nozares vadoņi gribētu tikt vaļā un iebarojuši šo ideju arī zemkopības ministram.

Pirmkārt vērts atzīmēt, ka mežu ciršanas vecums Latvijā bija noteikts jau pirms tās okupācijas. Dažādos mežos tas bija atšķirīgs, bet skujkoku mežos tas lielākoties bija 100 gadu (kopumā robežās no 80 līdz 140 gadiem), lapu koku mežos - 60 gadi (15-150 gadi), tātad lielos vilcienos tas bija apmēram tāds pats kā mūsdienās.

Šobrīd Meža likumā noteiktie galvenās cirtes vecumi pa valdošajām sugām gan pamatā tiešām noteikti padomju laikos (ir atšķirības niansēs). Tomēr izrādās, ka konkrētie cirtmeti Latvijā noteikti nevis okupācijas varas ietekmē, bet par spīti tai. Kā raksta Jānis Vanags, 20. gs. 50. gadu beigās "Maskavas funkcionāri bija iecerējuši revidēt cirtmetus" [1]. Maskava kategoriski pieprasīja priežu cirtmeta samazināšanu uz 81 gadu (101 gada vietā). Priežu cirtmetu izdevās noturēt, taču tika pazemināts ciršanas vecums lapu koku mežiem. Atkal citējot Jāni Vanagu: "Latvijas Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija tomēr nesamierinājās ar šo uzspiesto lēmumu un meklēja iespējas, lai arī bērzam, melnalksnim un apsei atgūtu pareizo cirtmetu." Tas galu galā izdevās, bet: "Izcīnītās pozīcijas par cirtmetiem un tāmi nebija stabilas. Tās bija jāaizstāv un no jauna jāpamato ik piecgadi. Republikas atbildīgajiem meža darbiniekiem tas paņēma daudz spēka un prasīja no viņiem īpašu diplomātiju, atjautību un pat viltību, lai panāktu Latvijai pieņemamus rezultātus."

Iepazīstoties ar šo vēsturisko atskatu, top skaidrs, ka ciršanas vecuma pazemināšana līdzīgi kā Daugavpils HES būve ir viena no tām okupācijas varas idejām, kuras latviešiem tolaik izdevās apturēt, bet tagad pēc neatkarības atgūšanas, kad Maskava vairs nespiež, paši sākam domāt, ka "varbūt tomēr varētu..."

Vēsturiskais ienesīgums un pašreizējā saimniekošana

Bet kāpēc mums, kam rūp mežu dabas daudzveidības saglabāšana, vispār vajadzētu uztraukties par meža ciršanas vecumu? Kā mums nereti tiek atgādināts, ciršanas vecums jau netiek noteikts ar mērķi saglabāt dabu, bet tīri saimniecisku apsvērumu dēļ, t.i., tas ir vecums, kad koki sasnieguši izmēru, kurā tos visizdevīgāk nocirst. Laika gaitā saimnieciskie apsvērumi var būt mainījušies, kāpēc tad nemainīt mežu ciršanas vecumu (vienalga - okupantu vai pašu latviešu noteikto)?

Te nonāku pie meža nozares argumentācijas otrās daļas - Latvijas mežu bioloģiskā daudzveidība radusies mežu apsaimniekošanas rezultātā. Šis man atgādina atrunu, kas tiek iekļauta dažādu ieguldījumu plānu reklāmās: "Vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzvērtīgu ienesīgumu nākotnē." Tas, ka dabas vērtības pārdzīvojušas līdzšinējo mežu apsaimniekošanu, nebūt nenozīmē, ka tās spēs izturēt arī turpmāko. 

Par mūsdienu mežu apsaimniekošanas sistēmas sākumu varētu uzskatīt laiku ap 2000. gadu. 1998. gadā tika pieņemta Latvijas meža politika, 1999. gadā dibināta AS "Latvijas valsts meži", kam uzticēta valsts mežu apsaimniekošana, un 2000. gadā pieņemts pašreizējais Meža likums. Laiks kopš 2000. gada iezīmējas ar simtgades rekordiem mežu izciršanas intensitātē, bet pat vecākie skujkoku meži, ko stādījuši LVM darbinieki, vēl pieskaitāmi jaunaudzēm. Meži, kas šobrīd tiek cirsti un nes peļņu meža nozarei, un arī tie meži, kuros sastopamas lielākās dabas vērtības, lielākoties audzēti vai saudzēti iepriekšējās desmitgadēs, tostarp, jā, arī laikā, kad Latvija bija okupēta.

Kāpēc ciršanas vecums svarīgs dabai

Mežizstrādes intensitātes kāpums, protams, jau atstājis negatīvas sekas uz mežu ekosistēmām. Meža likumā noteiktais ciršanas vecums kopš 2000. gada nav mainījies, bet, ja tas tiktu pazemināts, tas būtu vēl viens pamatīgs trieciens Latvijas mežiem ar ilgstošām vai pat neatgriezeniskām sekām. Kāpēc?

Nav šaubu, ka Latvijas mežus lielā mērā ietekmējis cilvēks, tomēr galveno lomu spēlē daba. Jā, cilvēks var izvēlēties, kādus kokus sēt vai stādīt (tomēr vairāk nekā 80% Latvijas mežu izcelsme ir dabiska[2]). Turklāt arī dabiski atjaunojušus mežus cilvēks "ravē" un retina (mežsaimnieki šīs darbības sauc par meža kopšanu), izvāc kalstošos un nokaltušos kokus, nosusina slapjos mežus, tā kopumā mežu stipri attālinot no tā, kāds tas būtu veidojies dabiskos apstākļos. Tomēr noteicošie tajā, kāds augs mežs un kas tajā varēs dzīvot, ir dabiskie apstākļi - augsne, ūdens, gaisma, klimats un dažādu sugu - no augsnes mikroorganismiem līdz aļņiem - klātbūtne.

Dabiskos apstākļos meži Latvijā ir pamata ekosistēma, t.i., citas ekosistēmas dabiskos apstākļos lielākoties pārveidotos par mežu. Un, protams, bez cilvēka iejaukšanās tie būtu veci un dabiski meži - etalons mežu dabas daudzveidībai mūsu apstākļos. Mežs, ko atstāsiet savā vaļā, ar laiku kļūs arvien dabiskāks un vērtīgāks. Arī cilvēka kļūdas - neatbilstošos apstākļos iestādītus kokus - daba "dzēsīs", t.i., šie koki iznīks, dodot vietu dabiskam mežam. Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kā cilvēks veido mežu bioloģisko daudzveidību, bet gan par to, cik lielā mērā viņš ļauj tai veidoties. Un, lai tā veidotos, ir vajadzīgs laiks. 

Latvijā koksnes ieguvē dominē kailcirtes. Kailciršu saimniecībā, kokiem sasniedzot noteiktu vecumu (vai izmēru), mežs tiek nocirsts un meža ekosistēmai jāsāk atjaunoties "no nulles". Tas, cik daudz ekosistēma paspēs atjaunoties, atkarīgs no šī noteiktā ciršanas vecuma. Lai gan pieļauju, ka visiem, izņemot meža nozares lobistus un zemkopības ministru, tas tāpat jau ir skaidrs, tomēr uzsvēršu, ka tad, ja vecā mežā ir sastopamas aizsargājamas sugas, tad tas ir tāpēc, ka šis mežs nav nocirsts, nevis tāpēc, ka pašreizējā meža apsaimniekošanas prakse būtu dabai labvēlīga. Tātad, lai gan patiesi ciršanas vecums savulaik ir noteikts tīri saimniecisku, nevis vides apsvērumu dēļ, no tā lielā mērā atkarīgs tas, kāda būs Latvijas mežu dabas daudzveidība.

Ko tad lai cērt?

Kāds jautās - bet, pag, tad jaunus mežus cirst ir slikti, vecus mežus cirst arī ir slikti, tad ko lai cērt? Te jāsaka, ka pamatproblēma ir nevis ciršanas vecums, bet kailciršu saimniecība. Šādā saimniekošanā tiešām īsti labi nebūs nevienā no variantiem - zems galvenās cirtes vecums nozīmē, ka ārpus aizsargājamām teritorijām mežu ekosistēmas nekad nespēs atjaunoties, bet augsts ciršanas vecums nozīmē to, ka tiek iznīcināti augstvērtīgi meži. Otrais variants tomēr ir mazliet labāks, jo nozīmē, ka Latvijā tomēr visu laiku būs arī veci meži, kuros varēs mitināties šiem mežiem raksturīgās sugas. Taču vēlreiz jāpasvītro - ciršanas vecums ir problēma kailciršu saimniecībā. Ja Latvijas meža nozare spētu atteikties no kailcirtēm kā dominējošā koksnes ieguves veida un raudzītos, lai pēc koksnes ieguves attiecīgajā vietā joprojām būtu meža ekosistēma (ar lieliem un veciem kokiem, kritalām, atbilstošu mikroklimatu utt.), tad nebūtu īpaši būtiski, kādā vecumā koki tiek cirsti.

Šeit gribu citēt LLU Meža fakultātes profesora Zigurda Saliņa savulaik rakstīto: "Meža apsaimniekošanas procesā, t.sk. arī mežizstrādē, jālieto dabai tuvas metodes, kas vienlaicīgi ir arī lētākas, saglabājot pie tam dzīvnieku un augu daudzveidību. Šajā sakarā jāizmaina mežsaimniecības speciālistu viedoklis, pēc iespējas pārejot uz dabisko atjaunošanu, izlases cirtēm..."[3].

Vai es drīkstu cerēt?

Par to, ka meža nozares runasvīri, ministru ieskaitot, apsaukā dabas aizsardzības organizācijas un to atbalstītājus par komunistiem vai fašistiem un citādi cenšas tos nomelnot, lai uzsvērtu, ka šīs sabiedrības grupas viedoklis vispār nav leģitīms un uzklausīšanas vērts, sen vairs neesmu pārsteigts. Taču īpatnēji, ka tieši tāpat tiek izsmieti un nozākāti vecākās paaudzes mežkopji, ja tie atļaujas paust "nepareizu" viedokli. Piemēram, leģendārā mežkopja Gunāra Skribas raksts, kurā kritizēta pašreizējā mežu apsaimniekošana[4], izpelnījās Latvijas Meža īpašnieku biedrības tā brīža izpilddirektores apzīmējumu "Latvijas PSR fanu vaimanoloģija par to, ka labie laiki beigušies".  Savukārt, komentējot vairāku pensionētu mežkopju atklāto vēstuli, tika apgalvots, ka to viņu vietā sacerējis kāds cits[5].

Protams, man patiktu, ja diskusijas par Latvijas mežu apsaimniekošanu balstītos uz faktiem. Šobrīd, ja LOB vai citas dabas aizsardzības organizācijas norāda uz problēmām Latvijas mežu dabas daudzveidības saglabāšanā, AS "Latvijas valsts meži", AS "Latvijas Finieris", Zemkopības ministrijai u.c. nepietiek drosmes atzīt, ka viņiem tas vienkārši nešķiet svarīgi. Tā vietā tiek ieguldīti līdzekļi ne tikai savās sabiedriskajās attiecībās ("Latvijas meži tiek apsaimniekoti lieliski!"), bet arī kritizētāju nomelnošanā ("Neklausieties tos komunistus!"). Es neloloju ilūzijas, ka šajā ziņā kaut kas pārskatāmā nākotnē mainīsies, bet atļaujiet man turpināt cerēt, ka tomēr ir sabiedrības daļa, tostarp arī starp lēmumu pieņēmējiem, kas redz faktus un saprot, ka dabu ar sabiedriskajām attiecībām apmānīt nevar.

---

1 - Vanags, J. 2018. Meža uzraudzība Latvijā 100 gados, ALGENTA.

2 - https://foresteurope.org/wp-content/uploads/2016/08/SoEF_2020.pdf

3 - Saliņš, Z. 1999. Meža izmantošana Latvijā: vēsture, stāvoklis, perspektīvas, Jelgava: LLU Meža izmantošanas katedra.

4 - https://www.la.lv/jauna-meza-politika-un-tas-enas-puses

5 - https://www.ventasbalss.lv/zinas/vide/40839-izdoma-redaktoru-un-neciena-vecos-mezkopjus

 Redzēs, cik vēl varēšu katru rītu līst ūdenī un peldēt. Dzestri. 

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija