nekur.lv

Šis nav raksts par konkrētām militārām operācijām vai par to tehnisko pamatotību. Tas ir mēģinājums domāt par reakcijām — par to, kā pasaule reaģē nevis uz pašu rīcību, bet uz to, kas to dara.

Un kādam varbūt aizies līdz smadzenēm kā un kas kultivē selektīvo un izredzēto naidu, bet pret identiskiem noziegumiem cilvēki ir ignoranti, jo par to nekladzina TV režīma propaganda.

Mūsdienu politiskajā telpā ir izveidojies savāds paradokss. Ja Amerikas Savienotās Valstis runā par spēka lietošanu, par militāru iejaukšanos, pat par atomieroču esamību savā doktrīnā, sabiedriskajā telpā tas bieži tiek uztverts kā “nepatīkama, bet saprotama realitāte”. Valoda ir tehniska, atturīga, reizēm pat akadēmiska. Mediji runā par “drošības interesēm”, “reģionālo stabilitāti”, “atturēšanu”. Emocijas tiek filtrētas, naids — apslāpēts.

Taču pietiek ar jebkādu Krievijas kustību, pat retorisku, lai atmosfēra momentā pārvērstos histērijā. Valoda kļūst moralizējoša, absolūta, piesātināta ar ļaunuma metaforām. Pazūd nianses, pazūd mērogs, pazūd vēsturiskais konteksts. Paliek skaidrs sadalījums: labais un ļaunais.

Filozofiski raugoties, šeit ne tik daudz runa ir par ASV vai Krieviju, cik par varu un tās normalizāciju. Vara, kas ir pietiekami liela un ilgstoša, kļūst par fonu. Tā vairs nešokē. Tā kļūst par “kārtību”. Kad šī kārtība izmanto spēku, mēs to uztveram kā sistēmas darbību, nevis kā morālu izvēli. Bet, kad spēku izmanto kāds ārpus šīs normalizētās varas loka, tas tiek uztverts kā apdraudējums pašai kārtībai — un tad emocijas eksplodē.

Dubultā morāle šeit nav nejaušība, bet mehānisms. Tā ļauj saglabāt pasaules attēlu, kurā “mūsējie” drīkst kļūdīties, bet “viņi” — nedrīkst pat kustēties. Tā ir ērta morāle, jo neprasa konsekvenci. Tā neprasa uzdot neērtus jautājumus: vai civiliedzīvotāju ciešanas maina savu būtību atkarībā no karoga? Vai atomieroču draudi kļūst mazāk biedējoši, ja tie nāk no “pareizās” puses?

Absurds rodas brīdī, kad valoda sāk aizstāt domāšanu. Kad vārdi “demokrātija”, “drošība” vai “suverenitāte” kļūst par buramvārdiem, kas automātiski attaisno jebkādu rīcību vienā gadījumā un automātiski nosoda jebkādu rīcību citā. Tad filozofija atkāpjas, un tās vietā nāk lojalitāte.

Šāda pasaule nav stabila ne morāli, ne intelektuāli. Jo, ja mēs atsakāmies no vienādiem mērauklām, mēs galu galā atsakāmies arī no pašas morāles kā jēdziena. Paliek tikai spēks un reakcija uz spēku.

Varbūt īsta domāšana sākas nevis tur, kur mēs izvēlamies pusi, bet tur, kur mēs uzdrošināmies piemērot vienus un tos pašus jautājumus visiem — arī tiem, kuriem parasti tos neuzdod.

#StandForVenecuela

Oriģinālnosaukums: RoboCopValsts: ASVŽanrs: Grāvējs/ Zinātniskā fantastikaRežisors: Pols VerhovensLomās: Peter Weller, Nancy Allen, Kurtwood Smith, Miguel Ferrer, Ronny Cox Gads: 1987 Par filmu–Netālā nākotnē Detroitu ir pārņēmis noziedzības bums- policisti ik dienu mirst, bet uzlabojumu nav nekādu. Kādas varenas korporācijas paspārnē top projekts par kiborga-policista radīšanu, lai beidzot pilsētā ieviestu kārību un […]

Sveiciens Jaunajā 2026. gadā! Lai iedvesmas un darboties prieka tas pilns! Atskatoties uz aizvadīto gadu rokdarbos, šeit daži skaitļi, fakti, secinājumi, nominācijas, tātad kopsavilkums. 

Rokdarbu 2025. gads: 18 pabeigti izšuvumi, daži iesākti jauni adījumi, gada laikā uzadīti 5 zeķu pāri un 8 vientuļas zeķes, vēl uzadītas dažas mazšallītes gada sākumā, jauna dzija gada laikā nopirkta ļoti maz, toties izšūšanas komplekti daudz, vērtīgākais gada pirkums - atvilkņu bloks izšūšanas projektu procesu organizēšanai.

Gada iedvesma - izšūšana. Gada prieks - finiši jeb pabeigtie rokdarbu procesi. Gada restarts - blogs. Gada izaicinājums - papildināt izšūto saulespuķu kolekciju. Gada krāsa - dzeltenā. Gada saulainākais pārsteigums - saņemt dāvanā dzīvas saulespuķes ziemas vidū, vienlaikus tas arī gada kopprojekts - krustdūriena Ziemassvētku dāvanu apmaiņas projekts.

Gada atklājums un kārdinājums - Mill Hill garšīgie komplekti, no jūnija līdz gada beigām izdevās izšūt 15 (katrs apmēram 5000 krustiņi, tai skaitā pērlītes), viens no tiem noformēts, bet lielākajai daļai no izšūtajiem sagādāti materiāli noformēšanai. Gada ideja noformēšanai - Ikea gatavie rāmīši, ekonomisks un vienkāršs mājas variants izšuvumu noformējumam, idejas pilnīgai realizēšanai vēl nepieciešams nedaudz iedvesmas un brīva laika. 

Gada saulainākais projekts - Riolis van Goga saulespuķes, kurā pēdējos krustiņus iešuvu janvāra pirmajās brīvdienās, bet šo projektu viennozīmīgi pieskaitu 2025.gadam. 

Visvieglākais no visiem gada izšūšanas procesiem decembra vitrāžas eglīte (MH14-2532 Stained Glass Tree), visgrūtākais gada izšūšanas process vasaras košās margrietiņas (MH14-2521 African Daisies). Gada slepenais izšūšanas process -  izšuvums Ziemassvētku dāvanai MH14 Santa`s Treats.

iedvesmas pieturpunkti nr.274 (iedvesmai nesvinēt :D) Patiesībā laikam zinu tikai vienu cilvēku, kurš vēl bez manis, nesvin tādu padarīšanu kā jaungada sagaidīšana. Uzsvars uz priecīgi nesvin! Jo ir kaut kāda daļa, kas īsti nesvin, jo nesanāca būt tur, kur gribēja, vai vnk paliek mājās kaut kādu iemeslu dēļ, un tad īgni lūr televizorā kā citi priecājas un sagaida tos divpadsmit it kā tas būtu kaut kas TĀDS sagaidāms. Veselam lērumam no tā rodas depresija – no uzspiestās svinēšanas. Un katru gadu viens un tas pats, viens un tas pats. Un tie paši teksti. Atkal un atkal. Tā kā tādā parodiju cirkā. Ja nepieciešams, katru dienu ir “jaungads”, katra diena var būt jauns sākums, katru brīdi var novēlēt laimi. Man gribētos izglābt tos, kam par grūtu tas cirks, palīdzēt saprast, ka cirkā drīkst nepiedalīties! Man tā jau daudzus gadus – jaungads pilnīga nulle. Kuriem svinības sagādā prieku, tiem – jāsvin. Es par tiem, kam tas kā zobu sāpes. Drīkst nesvinēt, drīkst neraķešot, drīkst gulēt un to visu ar prieku! :)) Priekā! Par mums citādajiem! :))  

The post drīkstēt izkāpt first appeared on ievaszids.lv.

Latvija, latvieši

1. 140 vārdu: Airu ielas galerija.
2. Alberta Kvieša, reiz bijušā Latvijas prezidenta, ģimene pēc Otrā pasaules kara.
3. Rīgas pazemes noslēpumi. Teksts krievu valodā.
4. Rīgas pazemju noslēpumi. Teksts krievu valodā.
5. Slepenie tuneļi zem Rīgas. Klips krievu valodā.
6. Uldis Rozenfelds iesaka grāmatu par latviešu avantūristu, kurš 1940.gadā aizceļoja uz Venecuēlu un kā nu tur viņam gāja. Grāmata saucas "Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe".

Pasaulē, arī vispārīgi

1. Svētku maltīte: kā uztveram ēdienu un kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi.
2. Elektrības atklāšana - viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē.
3. Izstāšanās no augstskolas - Silīcija ielejas veiksmes atslēga?
4. Cik tālu pagātnē var redzēt ar neapbruņotu aci?

Novada dome skaidro, ka plāno visos tilta galos izlikt zīmes ar krīzes tālruni un iespējām meklēt palīdzību. Ideja cēla kā pats tilts – stabila, taisna un ar margām. Un tomēr ir sajūta, ka starp zīmi un bezdibeni pastāv filozofiska plaisa, kuru nevar aizlāpīt ar laminētu plastmasu.

Ir kaut kas aizkustinoši ironisks domā, ka brīdī, kad cilvēks stāv uz robežas starp “vairs nevaru” un “varbūt vēl tomēr”, izšķirošais arguments būs informācijas stends. It kā dzīve līdz šim būtu sabrukusi tāpēc, ka trūka pareiza tālruņa numura. It kā eksistenciālais tukšums būtu tikai loģistikas kļūda.

Zīme, protams, ir mierinoša. Tā stāv klusi, nesatraucas, neprasa jautājumus un neko nepārmet. Tā nesaka: “Kāpēc tu esi viena?” vai “Kas tevi šurp atveda?” Tā saka tikai: “Zvani.” It kā cilvēks būtu nonācis krīzē, jo pārāk ilgi nav zvanījis. It kā dvēseles sāpes būtu neatbildēts zvans, nevis gadiem krāts klusums.

Ironija slēpjas arī faktā, ka zīme ir ārkārtīgi godīgs risinājums. Tā neko neizliekas. Tā atzīst: mēs, sabiedrība, šeit nepaspējām, bet te ir numurs – varbūt kāds cits paspēs. Zīme ir kolektīvās sirdsapziņas minimums, ko var pieskrūvēt ar četrām skrūvēm.

Un tomēr – nevajag zīmi pārvērtēt. Tā nav ļauna, tikai naivi optimistiska. Tā tic, ka vārdi uz metāla spēj sacensties ar domu smagumu galvā. Tā tic, ka krīze ir brīdis, nevis process. Ka pietiek ar vienu skaidri salasāmu teikumu, lai cilvēks pēkšņi ieraudzītu jēgu, kas līdz šim kautrīgi slēpusies aiz ceļazīmes.

Varbūt zīmes patiešām ir vajadzīgas. Bet varbūt vēl vairāk vajadzīgas ir sarunas pirms tilta, klātbūtne pirms malas un interese pirms krīzes. Jo, kamēr mēs skrūvējam zīmes tiltu galos, dzīve turpina skrūvēt cilvēkus stūros, no kuriem tilts kļūst par vienīgo redzamo taisno līniju.

Zīme ir simbols. Nevis risinājums, bet atgādinājums par to, cik ļoti mēs ceram, ka problēmas var atrisināt bez īstas iedziļināšanās. Un šī cerība pati par sevi ir mazliet absurda. Bet, iespējams, arī ļoti cilvēcīga.

Lai Dievs dod cilvēkiem spēku nelekt no tiltiem.

Tagad notiek šūmēšanās ap un par to, ka ASV arestēja Venecuēlas prezidentu. Laikam zināmā mērā dalās vairākās vērtējuma grupās. Virmo kaut kāds salīdzinājums vai kas nu tur vēl virzienā uz Krieviju.

Man tik tā, iesmaidot par Krievijas "specoperāciju" vairāk nekā trīs gadu garumā. Specoperācija bija Otrā pasaules kara laikā, kad vācieši izzaga Musolini no apcietinājuma. Specoperācija bija tagad, pirms dažām dienām, kad Štati to Venecuēlas prezidentu savaņģoja. Pie kam, ja pareizi uztvēru informāciju, kādu trīs stundu laikā tas process norisinājās. Hm, un kur iesprūdis Krievijas "Kijevu trīs dienās"? Cik to trīs dienu ir pagājis kopš Krievija iegāja Ukrainā?

Man, protams, ne īpaši patīk tas notikums, bet.... Nu, ir kā ir un Štati to lietu nodarīja tīti un bez liekiem pagriezieniem. Un vēl arī ir ļoti liela starpība starp "Gribu iekarot un pakļaut" (Krievijas variants) un "Ir jāmaina lietu kārtība tajā valstī" (ASV variants). Kurš ļaunums samērīgāks, domānjiet paši.

Kariņš vispār kā tāds? Āfrikā nepārtraukti kādā nostūrī karo. Tur kariņš laikam ir kontinenta nacionālais sporta veids. Kas tās valstis vedīs pie prāta un apskaidros, ka nepārtraukta kaušanās un asinsizliešana problēmas nerisina, tikai pavairo?

Tāds kā jautājums garāmejot. Es esmu laikam ka noteikti drusku atpalikusi no lietu kārtības. Vai kāds var man pateikt, ar ko beidzās militārās sadursmes bijušās Dienvidslāvijas teritorijā? Bija brīsniņš, kad par to militāro konfliktu tās pajukušās valsts teritorijā nu dikti daudz runāja. Ar ko tas viss tur beidzās - kaut kā esmu palaidusi garām.