nekur.lv

Izveidoju mazu rīku bilžu svara samazināšanai, kas var noderēt ikdienas vajadzībām. Šis rīks ļauj ātri samazināt attēlu izmēru, nezaudējot to kvalitāti. Iespējams, ka tas būs noderīgs gan profesionāļiem, gan ikvienam, kas vēlas optimizēt savus attēlus.

Trīs galvenie ieguvumi:

1. Ātrums – attēlu izmēru samazināšana notiek dažu sekunžu laikā.

2. Kvalitātes saglabāšana – rīks samazina izmēru, nezaudējot attēla vizuālo kvalitāti.

3. Efektivitāte – piemērots, lai optimizētu attēlus tīmekļa vietnēm, e-pastiem vai sociālajiem tīkliem.

Jau kādu laiciņu pārcilāju prātā to, ko tagad rakstīšu. Īsti nepētīju, cik un kā esmu ko rakstījusi iepriekš, agrākos gados. Zinu vienīgi, ka reliģiskās tēmas noteikti esmu cilājusi nedaudz citos aspektos, kā še izpaudīšos. Tēmā par utopiskām idejām. 

Par noteikti utopisku ideju uzskatu komunisma ideju. Nē, nesaku, ka atbalstu to, ar ko reiz piesedzās komunisti mūsu valstiņā un pašā tagadējās Krievijas teritorijā. Es drusku citā rakursā. Proti, pašas Marksa, Ļeņina - ideoloģijas "ciltstēvu" domas - ir kā no vienas puses nav sliktas. Strādnieku šķiras diezgan liela līdzdalība valsts norisēs un tamlīdzīgās būšanās, līdzekļu sadalījums līdzvērtīgi padarītajam darbam, cita veida līdztiesība. Visādu līdzekļu un kā tamlīdzīga kopīga pārvaldīšana, īpašuma kā tāda kopīgums un tā tālāk. Bez tā, ka ar dzimšanu noteiktā "kasta" ir vadoša valsts iekārtā. Nu, kas šajā "operā". Uzskaitīt varētu daudz, visas tās idejas savā ziņā nav sliktas, it kā atbalsta cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no tā, kādu sociālo nišu katrs indivīds ieņem. Un visi ieņēmumi no kaut kādas darbības sadalās līdzīgi. Tiktāl viss skaisti un rožaini.

Bet noteikti utopija. Jo cilvēku raksturlielumi, viņu attieksme pret apkārtējo ir dažādi. Cik cilvēku, tik to raksturlielumu un attieksmju. Protams, ir kādas kopīgas tendences, kopīgi raksturlielumi. Jo apkārt ir sabiedrības veselums, cilvēks jau nedzīvo kā vientuļš punktiņš izplatījumā. Tas viens. Otrs - tās komunisma idejas vienalga ir "uz papīra" realitātē. To "uz papīra" mana paaudze sajuta uz savas ādas Padomju Savienības laikos, tas joprojām ir "uz papīra" tajās, nedaudzajās valstīs pasaulē, kuras savu valsts iekārtu definējušas kā komunistisko iekārtu (tiesa, nevaru īsti spriest par norisēm Vjetnamā, neesmu īsti iepazinusies ar to, kas tur notiek). Jo tajās vienalga ir strikta sabiedrības noslāņošanās un tamlīdzīgas būšanas, ir visādas citādas negācijas, kuras "nejaukā kapitālistiskā sabiedrība" tomēr atzinusi kā nepieņemamu cilvēktiesību un tamlīdzīgu būšanu nozīmīgu pārkāpumu.

Var jau būt, laikam, izklāstos iepriekš teikto kur esmu sapinusies savos formulējumos, bet gribēju pateikt to, ka komunisma idejas "uz papīra" nav īsti sliktas, bet realitātē tas nestrādā. Vienmēr būs tādi, kuri ierosīsies tā, lai būtu vairāk, un būs tie, kuri ne pārāk rosīsies un īdēs, ka ir maz. Psiholoģija elementārā.

Un tajā pat laikā ar kapitālismu ir par kapeiku labāk. Kaut vai no tā viedokļa, ka kaut tas pats rūpnieks sava kapitāla palielināšanai vispirms ieguldīs līdzekļus tehniskajā nodrošinājumā, kaut kādos bonusos priekš strādājošajiem un tamlīdzīgām būšanām. No visāda veida rūpnieka ieguldījumiem, izdevumiem ir atkarīgi viņa ienākumi pēc tam. Nu, kaut kā tā. Bizness, nekā personiska. Jo strādnieks aiziet uz rūpnīcu, uzštancē skrūvīti un aiziet mājās. Bet tam rūpniekam ir jādomā, no kurienes ņemt resursu skrūvītes uzštancēšanai, ar ko štancēt un ko pēc tam ar to skrūvīti darīt. Strādnieks uzštancē un par neko citu viņam "galva nesāp". Un saņem algu, cita starpā, par to, ka "galva nesāp".

Ir jau skaisti un eleganti, ka visi kādus resursus saņem vienlīdzīgos daudzumos. Idejiski, jo praksē tas nestrādā. Tas, kurš kaut kur ieguldīs jebkādus resursus, ieskaitot sevi, saņems atpakaļ vairāk, neā tas. kurš tik "žāvējas" pludmalē. Kaut kā tā. Ideja kā tāda utopiska, vai ne?

Gribu izteikties par vēl vienu utopiju. Manā uztverē pat par bremzi. 

Laikam ka visās reliģijās, vienalga, kā tās saucas un kā tās ir strukturētas, pastāv tādi vietumi, kā Paradīze un Elle, kurās mirušo cilvēku dvēseles nonāk pēc nāves saskaņā ar viņu veikto un paveikto dzīves laikā. 

Un te nu mans "ups". 

Paradīzē tu nokļūsti pie visa gatava un baudi visādus bezmaksas labumus tikai tāpēc, ka esi dzīvojis nu ļoti izteikti "pareizi" - čakli strādājis, laulību nepārkāpis, nekādas negatīvas darbības mūža laikā tā arī neesi izdarījis un vispār daudz ko šajā ciklā. Ellē atkal nokļūsti visādās nepatikšanās, jo dzīvojis nejauki, citiem pāri darījis.

Un te nu man tik jautājums. Kāda jēga "plēsties un ar degunu rakt" atsakot sev pat sīku prieciņu vienas mazas konfektes paskatā? Kāda jēga ko citādi pilnveidot apkārt, ja vienalga tiksi pie visa gatava Paradīzē? Kāda jēga sev ko atteikt, kaut kūkas gabaliņu, te un tagad ar cerību, ka tiksi tajā mistiskajā Paradīzē un dabūsi veselu torti? Kaut kāda sevis, savu tuvāko "barošana" ar ilūziju, lai jel kā novērstu domas no skarbās realitātes. No cikla - man un maniem bērniem vajag pusdienas ēst te un tagad, nevis kaut kādā pēcnāves Paradīzē.

Jēga kur tam, ka notiek tiekšanās uz Paradīzi?  Rūpes par nemirstīgo bērnu dvēseli laikā, kad viņi dienas četras nav ēduši un sapņo par maizes šķēli elementāro? Jo mamma/tētis nav uzskatījuši par vajadzīgu maizīti nopirkt dvēseles saglabāšanas dēļ?

Paradīze un Elle ir pasaka, utopija. Paradīze un Elle ir te un tagad. Mēs paši savu dzīvi ar savām darbībām veidojam tādu, kāda nu tā kurā mirklī sanāk. 

Tās abas, komunistiskā un reliģiskā, utopijas drīzāk ir par cilvēka un viņa dvēseles regresu, nevi attīstību. Jo izslēdz to, kas "šobrīd esmu šajā punktā, laiks uz nākamo doties". Tobiš, izslēdz attīstību. Jo pie nelieliem nosacījumiem it kā taps sasniegts kaut kas liels un tīrs, kā zilonītis, kas nomazgāts bleķa vannītē.

Tā tas nestrādā. Realitātē. Vienmēr ir visādu nosacījumu mija un mijiedarbība kādam jaunam līmenim. Indiešu tradicionālā reliģija par to, ka cilvēka dvēselei jāiziet kaut kādi attīstības cikli, lai nokļūtu atkal kaut kādā nosacītā punktā un apstātos? Jauki līdz tam mirklim, kurā apstājas. Neesmu pārliecināta par apstāšanās lietderību...

Nu, kaut kā tā. Ceru, ka saprotami izklāstīju, ne pārāk sapinos....

 Par Žigi jeb Žigimantu Krēsliņu biju dzirdējis ļoti daudz - pirmām kārtām jau viņa īsie video ar necenzēto leksiku, kurā apspriež gan valstī aktuālas lietas, gan arī tādas, kas ir aktuālas tikai viņam :) Otrām kārtām, zināju, ka viņš ir ceļotājs un raksta grāmatas. Bet līdz šim nevienu grāmatu nebiju lasījis. Martā soctīklos pēkšņi pamanīju ziņu, ka Žigis tirgo savu jauno grāmatu par Šrilanku un nolēmu nopirkt. Ja pērkat klātienē, tad cena būs labāka nekā veikalā un arī var saņemt autogrāfu.

 Vēl viens Temu pirkts koka konstruktors jeb DIY wood constructor ar nosaukumu St. Paul's Cathedral. Cena bija ap 14 EUR. Konstruktorā ir 237 detaļas un likās, ka ir diezgan sarežģīts, lai to liktu vairākas dienas. Bet, kā iesāku vienā vakarā, tā tajā arī pabeidzu...

Nu un tāds izskatās gatavs modelis:

PRESES RELĪZE Daivings.lv un Cressi piedāvā ekskluzīvu 12% atlaidi niršanas aprīkojumam! Rīga, Latvija – Saliena – Zemūdens niršanas entuziastiem un profesionāļiem ir lieliska iespēja iegādāties augstākās kvalitātes niršanas aprīkojumu ar ekskluzīvu atlaidi. Zemūdens niršanas klubs “Daivings.lv”, kas kopš 2020. gada […]

The post Daivings.lv un Cressi piedāvā ekskluzīvu 12% atlaidi niršanas aprīkojumam appeared first on Daivings.lv.

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.

Es nemēdzu prātot par latgaliešu valodu un tās pastāvēšanas problemātiku. Nav īsti mans lauciņš. Bet šodienas kaismīgās diskusijas bēdīgi slavenajā mikroblogošanas vietnē X man tomēr dažas pārdomas uzjundīja, ar ko vēlos padalīties. Jo, kā smejies, papīrs pacieš visu, un lasīt jau nemaz nav obligāti. Uzreiz atruna – man par šo neviens nemaksā, un ne cents nodokļu maksātāju naudas nav ticis te tērēts.

Kasīšanās bija vienkārša – Toms pamanīja, ka par kāda projekta līdzekļiem iztulkots buklets latgaliski, un publiski sacepās par vājprātīgi nelietderīgu naudas izšķērdēšanu, jo kurš gan latgaliski vispār lasa un kāpēc tur būtu jāieguldās – lai strādā rūpnīcās, ceļ IKP un nepukst daudz. (Brīva interpretācija.) Ja buklets būtu tulkots, izmantojot vergu darbu, par kuru atlīdzību neviens nesaņem, tad Tomam tik ļoti nesāpētu. (Nav interpretācija, pats godīgi atzina.)

Jā, nu kas ir ar to latgaliešu valodu? Un vai tā vispār ir valoda? Redz. Tam nav nozīmes. Kā teica mana Cyukuoru Baba – sauc koč par pūdu, tik iz guņs nalic.

Saprotu, ka mūsdienās to ir grūti iztēloties, bet maniem vecvecākiem latgaliešu valoda bija vienīgā valoda. Nu tā, ka pavisam vienīgā. Rejeņu Baba latgaliski runāja ar visiem – ģimeni, znotiem (tur čiuli vien), mazbērniem, ieklīdušiem svešiniekiem. Nespēju atminēties ne reizi, kad viņa būtu ko pa baltiskam teikusi. Tiesa, lasīt latgaliski gan viņai nepatika – pieņemu, ka tas nejēdzīgais ō tur būs bijis lielā mērā pie vainas, jo grūti izlasīt tekstu tā, lai galvā skan kaut cik pareizi. Cyukoru Baba gan lasīja Katōļu Dzeivi.

Un nebija tā, ka valoda bija kaut kāda pārkrieviskota vai kaut kādā mērā neīsta. Valoda pilnībā atbilda to laiku vajadzībām, jaunas reālijas ienāca lēni. Tā kā mani vecvecāki (visi četri) nāk no absolūti latviskas (šī vārda nacionālajā nozīmē – čiuļu tur īsti nebija, latgalieši vien) vietas, tad nekādi rusicismi, sekošana krievijas kanāliem vai sazin kādas pilsētu muļķības tur nenotika.

Iedomājieties – paaudžu paaudzes, kam latgaliešu valoda ir bijusi vienīgā valoda! Un tie ir bijuši Latvijas patrioti. Tiešām. 

Redz, es te nenācu vilkt visus uz apcerīgu sentimentu. Man nav ilūziju ne par latgaliešu, ne īsti latviešu valodas nākotni. Tīri no mana skatu punkta – latgaliešu valoda velk savas pēdējās dvašas. Kā Ulmanis sāka, tā panesās. 

Valodai ir ļoti daudz funkciju, un paliek arvien mazāk kā tāda, kur latgaliešu valoda būtu neaizstājama (nu, izņemot būšanā par latgaliešu valodu). Dzīves ātrums ir kosmisks, jaunas reālijas ienāk ar ātrumu sazin cik vienības dienā. Valoda ar rūkošu runātāju skaitu tam vienkārši nespēj turēt līdzi. Pat tie vecāki, kas runā ar saviem bērniem latgaliski, nekādu ilgstošu pēctecību nenodrošinās. Jo ar katru nākamo paaudzi runātāju loks sašaurinās, skolās šīs valodas nav, rakstu valodas formai ir gana liela pretestība pašu lietotāju vidū (pi myusu itai nasoka!), un tā tālāk.

Bet projekti un finansējums lietām un procesiem latgaliešu valodā gan ir pavisam cita lieta. Nez, sauciet to par eiropiešu apsēstību ar senlietām (ko, piemēram, ķīnieši nesaprastu, jo savus tempļus no jauna saceļ pēc vajadzības un daudz nebēdā par to, ka simtgadīgais baļķis sapuvis). Kamēr mums vēl ir entuziastiski cilvēki, šis ir pēdējais brīdis noķert valodu aiz astes, fiksēt, iekonservēt un digitalizēt. Par to, kam to vajag un ko ar to iesākt, varēs domāt vēl nākamās tūkstošgades, bet – ja neko neizdarīs tagad, tad nekā vairs nebūs.

Tāpēc apsveicama katra jauna grāmata, katrs digitalizācijas projekts, katrs rakstītais vārds, kas, būsim godīgi, netālā nākotnē guls kā puķe uz valodas kapa (jo runātāji beigsies šā kā tā). Un nē, tā nav nelietderīgi iztērēta nauda. Katrs jauns teksts piedalās valodas korpusa veidošanā. Un labs valodas korpuss mūsdienās ir valodas mugurkauls.

Tā ir mūsu kultūras daļa. Tas ir vesels etnogrāfiskais novads. Kamēr vien ir darītāji, ir jādara. Vēlāk šādu iespēju nebūs. Un, tā kā es esmu saēdusies pesimismu vakariņās, pēc latgaliešu valodas likteņa varēsim paredzēt, kas notiks ar latviešu valodu nedaudz vēlāk.

Un vēl kas – ja tev besī, ka tie latgaļi atkal kaut kur savējos sabalsojuši, paņem savu ierīci un nobalso par savu favorītu, nevis bubini, āpsi.

Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.

Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.

Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?

Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.

Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.

Nu, kaut kā tā mazliet.

Dzīve ir nemitīgā kustībā

Kā upe, kas plūst uz jūru, tā mainās, vijas, dažreiz ir rāma un paredzama, citreiz – strauja un bangojoša. Un šajā plūdumā neizbēgami sastopamies ar pārmaiņām. Tās var būt lielas un dzīvi apgriezt kājām gaisā – jauns darbs, jaunas mājas, attiecību beigas vai sākums. Tās var būt arī mazas, tik tikko pamanāmas – kā gadalaiku maiņa aiz loga vai jauna ieraduma veidošanās.

Interesanti, cik dažādi mēs uz tām reaģējam

Bieži vien pirmā reakcija ir pretestība. Mēs tiecamies pēc stabilitātes, pēc paredzamības. Ierastā rutīna sniedz drošības sajūtu, pat ja tā kļuvusi nedaudz apnicīga. Bailes no nezināmā, sajūta, ka zaudējam kontroli, skumjas pēc tā, kas bijis – tas viss ir tik cilvēcīgi. Mēs pieķeramies pagātnei kā drošam enkuru pazīstamā ostā.

Bet vai pilnīga nemainība būtu labāka?

Kā stāvošs ūdens, kas ar laiku zaudē dzidrumu, arī dzīve bez pārmaiņām, šķiet, zaudētu savu vitalitāti. Tieši pārmaiņas ir tās, kas liek mums augt, mācīties, pielāgoties. Tās izaicina mūsu pieņēmumus, liek pārskatīt vērtības un atklāt sevī spēku, par kuru, iespējams, pat nenojautām. Cik daudz jauna mēs iemācāmies, kad esam spiesti izkāpt no komforta zonas? Cik daudz skaistu mirkļu un iespēju varētu paiet garām, ja mēs vienmēr turētos pie viena un tā paša?

Varbūt grūtākais ir atrast līdzsvaru – starp vēlmi pēc stabilitātes un spēju pieņemt pārmaiņas kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Pieņemt, ka ne viss ir mūsu kontrolē, bet mūsu reakcija, mūsu attieksme – tas gan ir mūsu ziņā. Varbūt stabilitāte nav jāmeklē nemainīgos ārējos apstākļos, bet gan sevī? Mūsu vērtības, mūsu tuvākie cilvēki, spēja saglabāt mieru vētras vidū – tie varētu būt tie patiesie enkuri.

Pārmaiņas nav ne labas, ne sliktas pašas par sevi. Tās vienkārši ir. Tās ir apliecinājums tam, ka esam dzīvi, ka laiks rit uz priekšu. Un mūsu spēks, šķiet, slēpjas nevis spējā tās apturēt, bet gan prasmei tajās orientēties, mācīties no tām un, iespējams, pat atrast jaunu skaistumu mainīgajā ainavā. Varbūt lielākā māksla ir iemācīties dejot līdzi dzīves ritmam, pat ja melodija laiku pa laikam mainās?

08.02.2025. Sestdienas dienā Matīss izmantoja savas dāvanas. Vispirms puiši izbrauca ar kartingiem, mazais gan bija mazliet bēdīgs, jo viņa kartings brauca vislēnāk. Tad mums bija kārtīga kaķu pēcpusdiena Vecrīgā. Apciemojām Straumes kaķi pie Brīvības pieminekļa, tur jau izveidojusies rinda ar … Turpiniet lasīt →

The post Kaķu kafejnīca Rīgā. first appeared on Zaigara ceļojumu blogs ZAIGAR.LV.