Ainārs Lerhis, Dr. hist. / Mājas Viesis
Otrā pasaules kara beigās dzimteni atstāja vismaz 130 000 Latvijas bēgļu, kuri vēlāk apmetās galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, VFR un Zviedrijā. PSRS centās panākt viņu repatriāciju. Tomēr masveidīga repatriācija neīstenojās. 1950.–1960. gadu mijā PSRS izmainīja politiku – repatriācijas mērķi nomainīja centieni ietekmēt un izmantot emigrāciju savās interesēs, neitralizēt aktīvos pretpadomju elementus. Visus kontaktus ar ārzemniekiem un ārzemju organizācijām, to skaitā ar latviešu trimdiniekiem, pārraudzīja un organizēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) un tās segorganizācijas. Pastāvēja vairākas sabiedriskas organizācijas, kas strādāja ar trimdas tautiešiem PSRS interesēs. Tās sastāvēja galvenokārt no kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.
Šajā rakstā īsumā aplūkots VDK iespaids sabiedriskajā “Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (turpmāk – Komiteja), veidojot Komitejas kontaktus ar latviešu trimdu Rietumos. Komiteju vadīja VDK Izlūkošanas daļas (1. daļas) 2. nodaļa (izlūkošana, ārējā pretizlūkošana).
2. nodaļas galvenie darba virzieni bija, pirmkārt, emigrācijas centru izpēte, lai atklātu Padomju Savienībai naidīgās organizācijas un novirzītu to darbību vēlamā gultnē ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību.
Otrkārt, visas emigrācijas izpēte un ietekmēšana.
Lai kontrolētu trimdas sabiedrību
1961. gadā tika izveidota “Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa” Rīgā, Gorkija ielā (tagad K. Valdemāra iela) 11a. Šajā namā bija izvietotas arī vairākas citas VDK segorganizācijas: Ārzemju tūrisma lietu pārvalde, Miera komiteja un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība.
“Latvijas nodaļa” 1964. gadā tika pārveidota par “Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”. Pret trimdiniekiem krasi negatīvās attieksmes vietā PSRS iestādes tagad vēlējās veidot “draudzību”, vienlaikus ietekmējot trimdas sabiedrību, kontrolējot tās politiskās aktivitātes un diskreditējot to Rietumu acīs.
Jaunās Komitejas dibināšana notika 1964. gada 10. septembrī. Kā ilggadēji Komitejas aktīvisti darbojās pazīstami rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, zinātnieki un sabiedriski politiskie darbinieki: Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkevics, Lidija Freimane, Oļģerts Grāvītis, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Emīlija Gudriniece, Ilmārs Īverts, J. Kalniņš, Mirdza Ķempe, Gunārs Krollis, Arturs Lapiņš, Jānis Porietis, Jānis Stradiņš, Ādolfs Talcis, Andris Vējāns, Rihards Zandersons, Indulis Zariņš, Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis un citi.
Komitejas darbībā piedalījās vairāk nekā 80 organizācijas (ministrijas, resori, radošo darbinieku savienības, arodbiedrības, Zinātņu akadēmija, mācību iestādes, teātri, Valsts filharmonija, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca u. c.), kas piedalījās pasākumos un nodrošināja tās materiālo bāzi.
Latvijas VDK ierosmē tika nodibināti un pilnībā finansēti laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā un žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem uzturēja laikrakstu “Amerikas Latvietis” Bostonā (ASV). Lielāko daļu materiālu šiem izdevumiem uzrakstīja Komitejas avīzes “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieki.
Notika arī iefiltrēšanās trimdas periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas materiālus. 60. gadu otrajā pusē ilustrētais žurnāls “Tilts” Mineapolē (ASV) iespieda virkni “Dzimtenes Balss” piegādātu rakstu un eseju. To autori bija arī trimdas sabiedrībā populāri Latvijas dzejnieki un rakstnieki. Autoru sacerējumus VDK izvērtēja un nosūtīja Izlūkošanas daļai un ar tās piekrišanu piegādāja “Tiltam”, kā arī trimdas žurnālam “Jaunā Gaita” apmēram no 60. gadu beigām.
60. gadu pirmajā pusē “Dzimtenes Balss” attīstīja niknu kampaņu pret “latviešu fašistiskajiem kara noziedzniekiem” Rietumos, izdeva vairākas kara noziegumiem veltītas grāmatas, publicēja daudz rakstu par “kara noziedzniekiem”. VDK Izlūkošanas daļa izvēlējās “atmaskot” galvenokārt cilvēkus, kuri aktīvi darbojās trimdas organizācijās, to vadībā vai presē. Raksti bija pārspīlēti un politiski motivēti ar nolūku diskreditēt trimdas organizācijas un to aktīvistus.
Smalkās tīkla acis
Komitejai bija piecas sekcijas: Literatūras, Mūzikas, Mākslas, Zinātnes un tehnikas un Jaunatnes. Sekciju vadītājus ar VDK Izlūkošanas daļas piekrišanu izraudzījās Komitejas vadītājs. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Ārējo sakaru nodaļa. Komitejas ciešie sakari ar VDK jau tolaik bija labi zināmi. Līdz 1976. gadam Komitejā strādāja tikai civilpersonas. 1976. gadā Komiteja ieguva priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, un tajā tika apstiprināts VDK majors Helmūts Kreicbergs.
Kā vēlāk rakstīja VDK aģents Imants Lešinskis, vispirms tika nodibināta Zinātnes un tehnikas sekcija 60. gadu vidū. To izraudzīja VDK. Sākumā sekcija sastāvēja no Latvijas ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un elektronikas speciālistiem, bet 70. gadu sākumā viņiem pievienojās ekonomisti, vēsturnieki, arhitekti un mediķi. Ap 70. gadu sākumu latviešu zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās zemēs jau saņēma ielūgumus no saviem Rīgas kolēģiem.
Ielūgumi bija rakstīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vai kāda tās zinātniskās pētniecības institūta vārdā. Patiesībā ielūgumus gatavoja ZA Starptautisko sakaru nodaļa, kurā strādāja ar VDK saistīti darbinieki.
Kā atzina Lešinskis, VDK galvenais mērķis bija panākt, lai Zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi saņemtu ielūgumus apciemot Rietumus, gūstot iespēju iepazīties ar pētījumu norisi uz vietas. Ap 70. gadu vidu ielūgumi sāka nākt uz Latviju. 1976. gada vasarā Monreālā (Kanādā) notika Latviešu tehnisko zinātņu pasaules kongress. Tā rīkotāji ielūdza vairākus sekcijas locekļus.
Par Komitejas sevišķu panākumu tika atzīmēta Latvijas PSR pārstāvju piedalīšanās Baltijas institūta 6. konferencē Stokholmā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) 8. konferencē Mineapolē un ārzemju latviešu tehnisko zinātņu pārstāvju 6. kongresā Minsterē 1982. gadā.
Ar sākumā nedaudzo trimdas draugu palīdzību Komiteja noorganizēja Latvijas PSR mākslas izstādes Diseldorfā, Stokholmā un Sanfrancisko. Tās bija labi apmeklētas un guva puslīdz labas atsauksmes vācu, zviedru un amerikāņu presē.
AOtrā pasaules kara beigās dzimteni atstāja vismaz 130 000 Latvijas bēgļu, kuri vēlāk apmetās galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, VFR un Zviedrijā. PSRS centās panākt viņu repatriāciju. Tomēr masveidīga repatriācija neīstenojās. 1950.–1960. gadu mijā PSRS izmainīja politiku – repatriācijas mērķi nomainīja centieni ietekmēt un izmantot emigrāciju savās interesēs, neitralizēt aktīvos pretpadomju elementus. Visus kontaktus ar ārzemniekiem un ārzemju organizācijām, to skaitā ar latviešu trimdiniekiem, pārraudzīja un organizēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) un tās segorganizācijas. Pastāvēja vairākas sabiedriskas organizācijas, kas strādāja ar trimdas tautiešiem PSRS interesēs. Tās sastāvēja galvenokārt no kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.
Reklāma
Šajā rakstā īsumā aplūkots VDK iespaids sabiedriskajā “Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (turpmāk – Komiteja), veidojot Komitejas kontaktus ar latviešu trimdu Rietumos. Komiteju vadīja VDK Izlūkošanas daļas (1. daļas) 2. nodaļa (izlūkošana, ārējā pretizlūkošana).
2. nodaļas galvenie darba virzieni bija, pirmkārt, emigrācijas centru izpēte, lai atklātu Padomju Savienībai naidīgās organizācijas un novirzītu to darbību vēlamā gultnē ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību.
Otrkārt, visas emigrācijas izpēte un ietekmēšana.
Lai kontrolētu trimdas sabiedrību
1961. gadā tika izveidota “Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa” Rīgā, Gorkija ielā (tagad K. Valdemāra iela) 11a. Šajā namā bija izvietotas arī vairākas citas VDK segorganizācijas: Ārzemju tūrisma lietu pārvalde, Miera komiteja un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība.
“Latvijas nodaļa” 1964. gadā tika pārveidota par “Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”. Pret trimdiniekiem krasi negatīvās attieksmes vietā PSRS iestādes tagad vēlējās veidot “draudzību”, vienlaikus ietekmējot trimdas sabiedrību, kontrolējot tās politiskās aktivitātes un diskreditējot to Rietumu acīs.
Jaunās Komitejas dibināšana notika 1964. gada 10. septembrī. Kā ilggadēji Komitejas aktīvisti darbojās pazīstami rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, zinātnieki un sabiedriski politiskie darbinieki: Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkevics, Lidija Freimane, Oļģerts Grāvītis, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Emīlija Gudriniece, Ilmārs Īverts, J. Kalniņš, Mirdza Ķempe, Gunārs Krollis, Arturs Lapiņš, Jānis Porietis, Jānis Stradiņš, Ādolfs Talcis, Andris Vējāns, Rihards Zandersons, Indulis Zariņš, Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis un citi.
Komitejas darbībā piedalījās vairāk nekā 80 organizācijas (ministrijas, resori, radošo darbinieku savienības, arodbiedrības, Zinātņu akadēmija, mācību iestādes, teātri, Valsts filharmonija, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca u. c.), kas piedalījās pasākumos un nodrošināja tās materiālo bāzi.
Latvijas VDK ierosmē tika nodibināti un pilnībā finansēti laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā un žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem uzturēja laikrakstu “Amerikas Latvietis” Bostonā (ASV). Lielāko daļu materiālu šiem izdevumiem uzrakstīja Komitejas avīzes “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieki.
Reklāma
Reklāma
Notika arī iefiltrēšanās trimdas periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas materiālus. 60. gadu otrajā pusē ilustrētais žurnāls “Tilts” Mineapolē (ASV) iespieda virkni “Dzimtenes Balss” piegādātu rakstu un eseju. To autori bija arī trimdas sabiedrībā populāri Latvijas dzejnieki un rakstnieki. Autoru sacerējumus VDK izvērtēja un nosūtīja Izlūkošanas daļai un ar tās piekrišanu piegādāja “Tiltam”, kā arī trimdas žurnālam “Jaunā Gaita” apmēram no 60. gadu beigām.
60. gadu pirmajā pusē “Dzimtenes Balss” attīstīja niknu kampaņu pret “latviešu fašistiskajiem kara noziedzniekiem” Rietumos, izdeva vairākas kara noziegumiem veltītas grāmatas, publicēja daudz rakstu par “kara noziedzniekiem”. VDK Izlūkošanas daļa izvēlējās “atmaskot” galvenokārt cilvēkus, kuri aktīvi darbojās trimdas organizācijās, to vadībā vai presē. Raksti bija pārspīlēti un politiski motivēti ar nolūku diskreditēt trimdas organizācijas un to aktīvistus.
Smalkās tīkla acis
Komitejai bija piecas sekcijas: Literatūras, Mūzikas, Mākslas, Zinātnes un tehnikas un Jaunatnes. Sekciju vadītājus ar VDK Izlūkošanas daļas piekrišanu izraudzījās Komitejas vadītājs. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Ārējo sakaru nodaļa. Komitejas ciešie sakari ar VDK jau tolaik bija labi zināmi. Līdz 1976. gadam Komitejā strādāja tikai civilpersonas. 1976. gadā Komiteja ieguva priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, un tajā tika apstiprināts VDK majors Helmūts Kreicbergs.
Kā vēlāk rakstīja VDK aģents Imants Lešinskis, vispirms tika nodibināta Zinātnes un tehnikas sekcija 60. gadu vidū. To izraudzīja VDK. Sākumā sekcija sastāvēja no Latvijas ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un elektronikas speciālistiem, bet 70. gadu sākumā viņiem pievienojās ekonomisti, vēsturnieki, arhitekti un mediķi. Ap 70. gadu sākumu latviešu zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās zemēs jau saņēma ielūgumus no saviem Rīgas kolēģiem.
Ielūgumi bija rakstīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vai kāda tās zinātniskās pētniecības institūta vārdā. Patiesībā ielūgumus gatavoja ZA Starptautisko sakaru nodaļa, kurā strādāja ar VDK saistīti darbinieki.
Kā atzina Lešinskis, VDK galvenais mērķis bija panākt, lai Zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi saņemtu ielūgumus apciemot Rietumus, gūstot iespēju iepazīties ar pētījumu norisi uz vietas. Ap 70. gadu vidu ielūgumi sāka nākt uz Latviju. 1976. gada vasarā Monreālā (Kanādā) notika Latviešu tehnisko zinātņu pasaules kongress. Tā rīkotāji ielūdza vairākus sekcijas locekļus.
Par Komitejas sevišķu panākumu tika atzīmēta Latvijas PSR pārstāvju piedalīšanās Baltijas institūta 6. konferencē Stokholmā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) 8. konferencē Mineapolē un ārzemju latviešu tehnisko zinātņu pārstāvju 6. kongresā Minsterē 1982. gadā.
Ar sākumā nedaudzo trimdas draugu palīdzību Komiteja noorganizēja Latvijas PSR mākslas izstādes Diseldorfā, Stokholmā un Sanfrancisko. Tās bija labi apmeklētas un guva puslīdz labas atsauksmes vācu, zviedru un amerikāņu presē.
Reklāma
Ieteiktie raksti
A
Latviešu leģions nacistu kara kurtuvē: kur beidzas vēsture un sākas ideoloģija?
A
" 
vara bungas
- Vakar, 00:45