nekur.lv

“Ābrahams apgraizīja savu dēlu Īzaku astoņu dienu vecumā, kā Dievs to viņam bija pavēlējis.” [1.Moz.21:4] Ābrahams dod savam dēlam tādu vārdu, kā prasa Dieva pavēle.

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Nu, jā. Laikam tāds mikslis, kurš saradies otro dienu pa mājām praktiski. Nu labi, vakar uz mirklīti līdz veikalam izvilkos nopirkt to, kas pats pie manis neatnāks. Un mājās esošais uz krietnu galu gāja.

Njā.... Stipri jūtams, ka man vairs nav sešpadsmit krietnu laiciņu. Vairāk kā nedēļu kur iets, kas skatīts. Un ir bijuši mirkļi, kad reizes trīs vismaz ir no mājām laukā iets. Organisms satonizējās un prasījās pēc mierīgāka režīma.

Nē, nav tā, ka visu laiku tikai un vienīgi gultas režīms. Dies' pasarg'. Kaut ko jau pačabinu, parosos elementāro no cikla par "atpūšoties grīdu uzmazgāt, kaktus nav par skādi biežāk patīrīt". Un vēl vilkšanās uz pirmo stāvu, uz soliņu durvjpriekšā ar cigareti zobos pasēdēt...

Kaut kā esmu iemanījusies dzīvot mājā starp cilvēkiem, kuriem strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Nesaku, ka viņi ir slikti. Viņi ir savādāki. Un tā savādākamība vienkārši ir jāpieņem. Tādi viņi ir un cauri. Un katram ir savs stāsts par to, kāpēc ir sanācis tā, ka nu tā dzīvošana ir te, nevis kur citur. Tie stāsti būtu romāna vērti. Varbūt kādreiz uzrakstīšu.

Un joprojām mājā ir klusais gandrīz vai kariņš ar tadžikiem. Uzbeki, kirgīzi - cilvēki kā cilvēki, kuri aizbraukuši no mājām maizei naudiņas pelnīt. Kam negadās, arī daudzi mūsējie Eiropā naudiņas pelna šurp atbraucot tērēt. Toties tadžiki joprojām ir klusās šausmas. Nav iemācīti aiz sevis savus s* savākt; bieži jāatgādina, ka te nav viņu kišlaks ar viņu kišlaka paradumiem. Un viņu sajūsma par blondīnēm reizēm stipri pārkāpj pieklājības robežas tik tālu, ka nākas to "sajūsmu" ar gaļas cirvīti ārstēt. Ij tad nav drošības, ka spējīgi saprast, jo, ir radies iespaids, ka visas iespējamās smadzenes satecējušas kaut kur starp kājām. Mans ne modeles augums un jau stiprāk sirmot sākušie mati ir tikai pluss, jo mani liek mierā.

Vēl viens pluss - tie, nedaudzie, kuri pēc putiniskās ofensīvas sākuma ierakstījās ofensīvas atbalstītājos ar izteiktu negāciju pret ukraiņiem, pamazītēm ir pametuši šo tiešām daudznacionālo mitekli. Latvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, indusi, uzbeki, tadžiki, pārītis kirgīzu, filipīnieši un kas tik nu vēl. Ar indusiem un filipīniešiem diemžēl kaimniskā pačalošana nesanāk. Latviski viņi nemāk, pat ne krieviski laikam. Un diemžēl mēs nezinām viņu valodas, pat angļu valoda ilgojas pēc labākiem laikiem. Akūtos gadījumos nākas saimnieku par starpnieku sarunā aicināt.

Šovasar četrās Latvijas pilsētās – Valkā, Saldū, Jēkabpilī un Cēsīs – norisināsies brīvdabas īsfilmu festivāls “…glāzi kino, lūdzu!”, kas veltīts jaunajiem Latvijas kino māksliniekiem. Festivāla mērķis ir veicināt topošo režisoru atpazīstamību un sniegt reģionu skatītājiem iespēju baudīt kvalitatīvu, daudzveidīgu un oriģinālu Latvijas kino pieredzi ārpus galvaspilsētas.

Festivālā tiks izrādītas Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās īsfilmas – animācijas, spēlfilmas un dokumentālās lentes. Seansus papildinās arī sarunas ar autoriem, kas veidotas kā atvērts dialogs starp skatītājiem un jaunajiem māksliniekiem, pasākuma vadītāja pavadībā.

“Mēs vēlamies uzrunāt auditoriju, kura reti sastopas ar jauno Latvijas kino, un parādīt, cik aizraujoši, jēgpilni un daudzveidīgi stāsti top tepat Latvijā,” uzsver festivāla organizatori.

Festivāla seansu datumi un norises vietas (no 22:00 līdz 00:00):
18. jūlijs – Valkas/Valgas Sadraudzības laukums
24. jūlijs – Saldus Bērnu un jauniešu centra pagalms
26. jūlijs – Jēkabpils Tautas nama pagalms
2. augusts – Cēsu Rožu laukums
Visi seansi ir bez maksas un notiek brīvā dabā.

Festivāls “…glāzi kino, lūdzu!” ir nozīmīgs solis ceļā uz reģionālās kultūrvides stiprināšanu, jauno autoru iedrošināšanu un Latvijas kino izplatību ārpus Rīgas. Ilgtermiņā tas iecerēts kā ikgadējs notikums, kas vienlaikus iedvesmo jaunos autorus un piepilda reģionu kultūras dzīvi.

Festivālu organizē Latvijas Kultūras akadēmijas studentes: Eva Ansule (Audiovizuālās mākslas producēšana), Anitra Berga (Audiovizuālās mākslas producēšana), Santa Marija Vīnupe (Socioloģija un menedžments).

Baklažāni ir iecienīts un gards dārzenis, taču reizēm to rūgtā garša var sabojāt maltīti. Par laimi, ir vairāki vienkārši un...

The post Kā atbrīvoties no baklažānu rūgtuma appeared first on Hitnet.lv.

Ko darīt, kad sācies atvaļinājums? Aizlaist, piemēram, uz Maksteniekiem. Kāda vella pēc? Jo patīk apceļot savu dzimto zemi. Un tur līdz šim nebiju bijis.

Makstenieki ir 70. gadu vasarnīcu ciems starp Langstiņiem un Gaŗkalni. Ap 1970. bija vieta plika (labi, dažas vecsaimniecības, ieskaitot Maksteniekus, no kā ņemts ciema nosaukums), ap 1980. — jau tagadējais vasarnīcu ciems. Kopš neatkarības atjaunošanas ēkas pielāgo un pārbūvē pastāvīgai dzīvei. Iedzīvotāju skaits aug: 2011. bija 101, 2024. — 150, no tiem 81% latvieši. Tā ka 1) visai latvisks ciems; 2) pieder augošai Pierīgai. Par spīti tam joprojām tik mazs un nomaļš, ka aizvien ceļš uz Maksteniekiem nav asfaltēts.

Tagad pēc priekšizpētes par to, kā izskatās dabā. Grants ceļš no Vidzemes lielceļa uz Maksteniekiem diezgan labas kvalitātes un ar pārsteigumu — liepu gatvi, kas rāda zināmas aistētiskas pretenzijas. Attēla priekšplānā priede un bērzi, bet pēc tam, jā, liepas:

Iebraukšanu Maksteniekos iezīmē divas vietas. Pirmkārt, apbūves sākums un māju izkārtne:

Otrkārt, Krievupes tilts:

Tūlīt pēc tam ir ciema centrs ar mazliet no dzīves atpalikušu ziņojumu dēli un tīri cienīgu rotaļlaukumu:

Tad divos zaros — ziemeļu un austrumu — ir apbūve, turklāt abos zaros galvenā ir viena un tā pati Ogu iela, bet sīkākas ielas atsevišķu ogu vārdā. Ēkas ir spilgts 70. gadu latviešu padomju vasarnīcu arķitektūras ansamblis. Turklāt ne būdas vai vienāds standartprojekts, bet ar aistētiskām pretenzijām. Ielikšu tik četrus piemērus, bet dabā ir dučiem:

Bija vērts braukt. Nez vai gan braukšu otrreiz. Ja nu tās 70. gadu vasarnīcas sakārosies palūkot.

Bērns, guļot gultā, noplēsis tapetes strēmeli, un tētis dusmīgs: "Nu, kāpēc tev tā bija jādara?" Tētis nesaka, ka pats bērnībā izdarījis tieši tāpat, un arī to, ka saprot, ka nav nekāda "kāpēc" - vienkārši tobrīd tas šķita interesanti. Varbūt tas tikai laika īsināšanai, bet varbūt bērns neapzināti izpauž cilvēkam raksturīgo vēlmi mainīt pasauli, kaut vai savu tuvāko. Izrādās, ka arī tāds mazs ķipars var atstāt savu nospiedumu pasaulē - pirms manis bija tā, un tagad ir citādi. Un es biju tas, kas to izdarīja!

Nekur jau tā vēlme atstāt apliecinājumu savai klātbūtnei nepazūd, arī cilvēkam pieaugot. Ja mēs redzam māju, kam viss pagalms aizaudzis ar gārsām un nātrēm, mēs saprotam, ka māja ir pamesta - neviens nav papūlējies sakopt pagalmu, tā parādot - te es esmu! Apmetoties jaunā vietā, mums gribas kaut nedaudz to mainīt - ne tikai nopļaut zāli, bet arī iekopt jaunu dobi, nocirst krūmu, iestādīt kādu kociņu...

Ar mani jau tāpat - drīz pēc ievākšanās pašreizējā dzīvesvietā iestādīju ozoliņu, tā iedzenot jaunajā dzīvesvietā saknes gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Tagad skatos uz ozolu un mulstu. Šķiet, manā bērnībā koki auga lēnāk. Ja arī turpmāk kokam dzīvē veiksies, mani bērni saviem bērniem vēlāk varēs stāstīt: "Redz, to ozolu iestādīja jūsu vectēvs."

Līdzīgi ir arī ar mežu. Gan vecie mežkopji, gan ne viens vien meža īpašnieks mūsdienās mežu neredz tikai kā koksnes audzēšanas un naudas ieguves vietu, bet kā dārzu, par kuru rūpēties un turēt kārtībā. Lai ir izkopts, sakopts un skaists. Lai bērniem un mazbērniem prieks par savu senču paveikto.

Viens no šiem vecā kaluma mežkopjiem bija atnācis apskatīties uz mūsu jaunaudzēm. Ar tām viss esot kārtībā un nekas neesot jādara. Tad iegājām vecākā meža nogabalā: "Te gan tev bēdu leja." Jā, vecākās egles lielākoties nokaltušas. Daļa mirušo koku stāv, citi jau nogāzušies. Taču tieši šajos kalstošajos kokos nāk bungot un barību meklēt dzeņi. Un lielie bērzi joprojām stāv, starp tiem aug jauni kociņi. Mežs turpina dzīvot, apliecinot to, ka spēks ir daudzveidībā - kur vieni koki nevar izdzīvot, tur citi zeļ. "Ā, nu ja tu gribi, lai te veidojas tāds kā biotops, tad gan," secināja mežkopis.

Pasabiju Straumefest. Mērķis bija izkāpt no komforta zonas. Par to citreiz. Vai nekad. Kā sanāks. Otrās dienas rītā pēc brokastīm tika nolemts pastaigāt pa lietaino Līgatni.

Kā gadījās, kā ne — ieklīdām vietējā velosipēdu muzejā. Muzejs ir augsti rekomendēts kā iekļaujams Līgatnes obligāti apmeklējamo vietu sarakstā. Jau ejot prom, īpašnieks teica, ka esot bijusi arī velosipēda versija ar apaļu stūri. Zemāk ir pierādījumi no Latvijas 1939. gada preses.

Gandrīz gadsimtu velosipedu rūpnieki nekā nav darijuši, lai velosipeds būtu pratisks, ērts, un nepārpūlētu braucēju. Pēc ilgas pārbaudes amata meistars R. Kazainis konstruējis jauna veida divriteni «Tautrits», kura priekšrocības ir tās, ka braucējam vairs nav jāguļ uz rokām, jo ērti vadama, rokas viegli pārmainamas. Var vest saiņus un bērnus. Piemērots kungiem un dāmām. Prakstiskās konstrukcijas de''l negadijumi gandrīz novērsti. «Tautrita» ātrums stipri palielināts. Pag. gada 1. vietu ieguvējus un provinces pārstāvjus lūdz pārliecināties. «Tautrits» ir pirmklasīgs roku darbs, ko pagatavo ilgg. spec. meistars K. BĀNIS, Matīsa ielā Nr. 119, tālr. 25318/ Pieņem pasūit. jaun., arī vecmod. pielaiko rāmjus un mod. stūres. Latvijas patents Nr. 209.

Es jau gribēju rakstīt, ka tik seni patenti tiešsaistē nav atrodami, bet kļūdījos — ir gan. Fakts, kurš pats par sevi ir lielisks, man radīja gandrīz vai klasiskas sekas — iztērētas stundas rokoties pa jocīgām vietām. Bet nolēmu atstāt citai reizei.

Satura rādītājos Kazaiņa kungu neatradu. 209. patents ir «Krējuma raudzējamās temperaturas aparats». Laikam nebūs tas. Lai atvērtu un pārskatītu oriģinālos dokumentus, bija jāpacīnās — ne kurš katrs, kurš prot atvērt PDF, prot atvērt pusotra gigabaita PDF. Kur nu vēl tajā meklēt.

Diemžēl, līdz mūsdienām neviens zināms eksemplārs nav saglabājies.

 Savā Youtube kanālā esmu publicējis vairākus video, apskatāties, ja gadījumā nesekojat kanālam līdzi, bet kaut kas Jūs tomēr interesē. 

1) Meng BMW R NineT motocikla izpakošana un salikšana, divi video:  izpakošana un salikšana

2) ROKR terminator M870 pump gun https://youtu.be/HO2m3ExDd-I 

3) Wood Trick Shotgun SG-12 https://youtu.be/U-LKzvvSMSY 

Skatāties, ja patīk laikojat un abonējat manu kanālu!  

09.07.–21.07.2025. – elektroniski portālā latvija.lv (e-pakalpojums Nr. EP42) vai vienotajā uzņemšanas sistēmā. Ja pieteikums apstiprināts elektroniski – klātienē nav jāierodas!

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija

DrÄ“gnajÄ astotÄ decembra naktÄ«, kad laikrÄdis apklusa kluss it kÄ miris, mÄkoņi izlaida pÄ“dÄ“jo tvaiku un izdzisa tumsÄ, atklÄjot pilnmÄ“ness bÄlo vaigu, kas pielÄ“ja pilnu Ä“rmÄ«gas gaismas pils torņa logu, telpu un zÄrku tÄs vidÅ«.

Tur, tapsÄ“tÄ šÄ·irstÄ, kas rubÄ«niem rotÄts, gulÄ“ja Ä·Ä“niņu Ä·Ä“niņš Vlads, kurš tonakt taps slavÄ“ts un Ä«paši godÄts, ar sevišÄ·u maltÄ«ti, kur netiks ciests bads. VÄ“l mirklis viens un vÄ“l viens vai divi, kad Sdals, kas lielÄkais draugs un praktiski brÄlis, Ä·Ä“niņu cels un uzdzÄ«vot sauks.

VÄ“l mÄ“nesi iepriekš vai varbÅ«t pirms diviem, Vlads pÄrveda pilÄ« zirnekli lielu ar spalvainÄm kÄjÄm un sarkanu krustu. VÄ“l nedēļu atpakaļ, varbÅ«t pat divas, Vlads zirneklim dzÄ“sa no muguras krustu, bet pašu, ciešÄ Gordija mezglÄ, iekÄra virvÄ“ pie pils torņa sienas.
Tad dzÄ«res šim dzÄ“stajam simbolam godÄ, kas likvidÄ“s bailes no krustiem kÄ sugas, un Ä·Ä“niņš dos posmkÄjim cildenu vÄrdu, lai tautÄ vÄ“l ilgi nenorimst runas.

VÄ“l, blakus šim jaunajam mošÄ·im uz grÄ«das, saÄ·Ä“dÄ“ts trejÄs sudraba Ä·Ä“dÄ“s, nikni rÅ«c Ä·Ä“niņa melnais dogs Stiks, kam Vlads sen atpakaļ, izrÄdot godu, dÄvÄjis pÄ«lÄdžkoka zobus, bužinot dzÄ«vnieka zodu. Un tÄlÄk pa labi, metru vai divus, uz kumodes vecas, kur Ä·Ä“niņš tur mantiju samta, stÄv Ä“rkšÄ·rožu bÅ«ris, bet tajÄ, galvu uz leju, nagiem iecirstiem griestos pÄ«kst valdnieka sikspÄrnis GÄrliks — visu viesu luteklis.

Un pienÄcis laiks bija valdniekam mosties,
Un apvilkt tÄs tumšÄkÄs drÄnas,
Un modÄs viņš mundrs, atverot logus,
Un ieliekot balles zobus.

Bet durvÄ«s stÄv draugs, un noraugÄs drÅ«mi,
SkaudÄ«bas pÄrņemtu sirdi,
Un zina viņš vienÄ«gais ko tÄdu,
Ko nevar aptvert ar vampÄ«ra prÄtu.

Un balle sÄkÄs, Vlads uzņēma viesus, pats galda galÄ ar kausu rokÄ, bet kausÄ dzira asins krÄsÄ, ko likt pie sÄrtajÄm lÅ«pÄm pÄ“c runas. Un teica viņš vÄrdu pils lielajÄ zÄlÄ“ , un lika pie sÄrtajÄm lÅ«pÄm viņš kausu, kas dzÄ«s viņu nÄvÄ“. Vlads Ä·Ä“niņa cienÄ«gi uzņēma malku, ko gÄdÄ«gi lÄ“jis bij brÄlis, vien nezinÄja valdnieks, ka nodevÄ«ga roka pie tomÄtu sulas klÄtu, bija lÄ“jusi jaunavas asins kÄrtu.

Saļima vampÄ«ru monarhs pÄr galdu, jo skaudÄ«bas pÄrņemtÄ drauga sirds, bij zinÄjusi lietu tÄdu, ka valdnieks ir vegÄns un sen ar to sirgst. Vien paspÄ“ja Vlads pÄrÄ·ert JÅ«dasa skatu un noÄukstÄ“t klusi :”KÄpÄ“c tu, Sdal?”.