nekur.lv

“Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” (Gal.5:16) “Staigājiet Garā”, māca Svētais Pāvils. Vai tā ir prasība, lai ikviens, kurš vēlas sevi

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts trijās daļās ar centrālo varoni Nathaniel Garro par sava ‘’Es’’ meklējumiem pēc līdzšinējās kārtības neatgriezeniska izjaukšanas, kad ne tikai līdz tam uzticamākais Imperatora pirmarks Horuss Luperkals izdodmā sacelties pret par ‘’tēvu’’ saukto Imperatoru, bet tā prātam grūti aptveramajai nodevībai pievienojas vēl astoņi citi primarki. To starpā Garro Death Guard (DG) leģiona primarks Mortarions. Ko gan iesākt ar sevi, kā nepazaudēties trauksmainajos pārmaiņu laiku vējos un, paliekot lojālam, turpināt cīņu, kamēr šķietami visi citi par brāļiem sauktie astartes nu ir starp nodevējiem.

Garro tēlu iekš lielākās The Horus Heresy sērijas nesastopam gluži pirmo reizi, bet pirmā sastapšanās tik sen tālajā sērijas ceturtajā The Flight of Eisenstein grāmatā, ka vien blāvā atmiņā palikušas viņa un citu Garro biedru bēgšana no nodevības gan uz Isstvan III, gan Isstvan V. Bet, kamēr pirmais to cēlais mērķis, brīdināt citus par Horusa nodevību savā būtībā sasniegts, pat ja nebūtu gluži vienīgie, kuri to mēģinājuši un pašiem lojālistiem gana daudz aģentu un citu informācijas ieguves veidu, lai nepaliktu muļķa mierinājuma neziņā, tad tas atstāj jautājumu, ko gan ar sevi iesākt un palikt lojālam.

Šo gādību, varbūt liekamu sava veida pēdiņās, uzņemas Malkadors the Sigilite, kura pārziņā kā Zemes/Terra reģentam ir daudz jo daudz pienākumu, kamēr Imperators aizņemts ar saviem rūpestiem esam uz Zelta Troņa. Lai arī Zemes aizsardzības sagatavošanās, tās pārbūve pār cietoksni gaidāmajam Horusa un tā sekotāju nodevēju leģioniem ir atvēlēta Imperial Fists (IF) leģionam, tad tas nenozīmē, ka tādēļ nebūtu vājo vietu, kuru citiem piesegt. Tad nu lūk Malkadors aiz paša iniciatīvas pulcē savu ēnu armiju. Aģentus, kuriem lemts slepenības plīvuros tērptiem lemts pielikt savu roku Zemes aizsardzības centienos gan pret pašreizējiem naidniekiem, gan uzvaras gadījumā arīdzan nākotnē pret warp spēkiem, kurus līdz galam pieveikt nekad nebūs lemts.

Romāns ar apakšvirsrakstu The Weapon of Fate, kura trīs daļas ir teju kā individuālie stāsti, kurus vienu ar otru lielā mērā vieno tikai pats galvenais varonis – gan pats kā ierocis, gan kombinācijā ar visu tā astartes fizionomiju, bruņām un pieejamajiem ieročiem. Katrā no tiem bez sava ‘’Es’’ meklējumiem un glābšanas, Malkadora sūtīto misiju ietvaros Garro varbūt nosacīti palīdz jaunu mērķi atrast citiem līdzīgā nelaimes un nodevības pavērsienu likstās iestigušajiem, kā World Eaters (WE) leģionārs Macer Varren, kurš sev no nodevības purvu kaujām ved līdzi domubiedru lojālistus no citkārt nodevībā kritušiem leģioniem. Saprāta balss laikā, kad neuzticība vienam pret otru var motivēt citu rīkoties pārsteidzīgi un ‘’drošības pēc’’ labāk likvidēt jebkuru pootenciālu draudu un naidnieka spiegu.

Gluži gan to pašu nevarētu teikt par Ultramarines psaikera Tylus Rubio tēlu, kuru Garro likts rekrutēt. Bet, kuru pirms Garro uzrašanās tā dzīvē vairākkārt piemeklējušas šaubas par Nikaea edikta aizliegumu psaikeriem pielietot savas mentālās spējas un talantus vien aiz bažām, ka koruptīvo spēku valgos neieslīgst vēl kāds bez Tūkstodēlu primarka Magnusa, kā visspilgtākais piemērs. Noderīgs mentālais ierocis, kas nepareizajās rokās ir drīzāk sabiedrotais warp spēkiem, bet reizē instruments, kas noderētu, ja vien tiek izmantots un pielietots ar saprātu.

Otrās daļas ietvaros Garro, kamēr aiz paša iniciatīvas ir Lectitio Divinitatus reliģiskās kustības Svētas Euphrati Keeler meklējumos, pamana izmisīgi bēgošu parastu mirstīgo un nespēj tā vienkārši pavērst skatu citā virzienā. Nespēj ignorēt potenciālu netaisnību, pat ja tas to novirza un aizkavē no paša personīgajiem mērķiem. Parastais mirstīgais izrādās šķietami vien neīstajā vietā un neīstajā laikā sīku un nebūtisku nesakritību pamanījusi Adeptus Administratum Impērijas organizācijas rakstvede Katanoh Tallery.

Ja pa vienam ņemtu, tad nesakritības, kuras būtu smieklīgi mazas uz visas kopējās Impērijas loģistikas mašinērijas fona, bet no vienas orbitālās platformas vien kopā ņemot sīkumi sakrājas un veido diezgan būtisku materiālo un cilvēkresursu noplūdi, kas no malas šķiet nodevēju aģentu īstenotas, ja pat ir gatavi to dēļ nogalināt, kad konkrētā persona vien potenciāli par slepenajām mahinācijām sāk nojaust.

Otrā daļa, kas sākotnēji vien ar mājieniem, bet vēlāk jau pārliecinošāk liek noprast, ka savu šaubu momentos Natanjiels Garro ir ļāvies Lectitio Divinitatus reliģijas suģestijai citkārt sekulārajā un Imperiālistiskās Patiesības Visumā, kuras gaismu līdz tam palīdzējis nest. Reliģija, kura pielūdz Imperatoru kā dzīvu Dievu, kas tik nestabilajā Warhamammer Visumā un it īpaši šajos Horusa nodevības izraisītā pilsoņkara laikā, sniedz parastajam mirstīgajam tik vajadzīgo stabilitāti, un, kā romāna ietvaros top redzams, tad Garro kā viens no pirmajiem starp astartēm arī tajā saskata savu labumu, lai no jauna atrastu dzīves un eksistence mērķi. Reliģija, kura, kas zin, varbūt nemaz nespētu tā uzplaukt bez Horusa nodevības grūdiena.

Tīri personīgi interesants šķita fakts, ka otrā daļa norit uz ap Zemi riņķojošas Rigas orbitālās platformas. Nosaukums, kas visdrīzāk ir tīra sakritība, bet tik un tā piesaista uzmanību. Droši vien kā citus, kad kāda pat ļoti maznozīmīga tēla vārds ir aizgūts no reāli eksistējošas pilsētas nosaukuma.

Un noslēdzoši trešā daļa turpina iesākto idejisko sevis ‘’Es’’ meklējumu, kuru pat savā veidā varētu nodēvēt par iekšējo svētceļojumu, kad Malkadors šķietami ļauj Garro tādā doties un uzmeklēt par Svēto kļuvušo Eufrati, jo citkārt Garro sāk pārāk ieslīgt grūtsirdīgās un nedaudz pat sentimentālās pārdomās un zaudēt optimālu kaujas efektivitāti. Malkadaro pakļautībā pavadītie gadi, tā teikt, ir darījuši savu, un Garro sāk piezagties nelabas aizdomas, ka viņa īstā vieta, lai palīdzētu cīņā pret Horusu vairs nav zem Malkadora, bet gan citviet. Papildus jauns motivatorspēka meklējumu ceļš, kas palīdzētu izprast sevi un savu vietu vienmērmainīgajā un nu tik atšķirīgajā Visumā, kur nu vēl, ja mēģinātu atcerēties laiku pirms pārtapšanas astartes leģionārā.

Latvijas augstskolu basketbola līgas sezona sākusies ar četrām aizraujošām spēlēm, kurās komandas demonstrēja gan komandas garu, gan individuālu meistarību. Pirmajās spēlēs laukumā devās “LU Svešie”, “BK Asfalts”, “RSU/LASS”, “Prima Cockroaches LU”, “RTU-1”, “RSU”, “SSE Rīga” un “RTU-2”, iezīmējot spraigu sezonas sākumu.

Pārliecinošu sniegumu pirmajā spēlē demonstrēja “BK Asfalts”, kas ar rezultātu 69:28 pārspēja “LU Svešos”. Uzvarētāju rindās spoži spēlēja Linards Ozoliņš ar 16 punktiem un Emils Magone ar 11 punktiem, palīdzot komandai gūt stabilu pārsvaru jau pirmajā puslaikā. “LU Svešo” labā visrezultatīvākais bija Dīvs Rozenfelds, kurš guva 15 punktus, bet Rihards Vorslovs pievienoja 13.

Otrajā mačā “RSU/LASS” ar rezultātu 56:35 pieveica “Prima Cockroaches LU”. “RSU/LASS” sastāvā izcēlās Kristers Odīts ar 18 punktiem, Eriks Ålunds ar 15 un João Dores ar 12 punktiem. “LU” vienības līderis bija Lucas Ritaine, kurš guva 13 punktus, kamēr Paul Stein pievienoja 10.

Spraigā cīņā “RTU-1” ar rezultātu 75:67 pārspēja “RSU”. “RTU-1” komandā rezultatīvākais bija Ernests Bernots, kurš guva 17 punktus, Martins Caune pievienoja 13, un Gatis Dembovskis – 12. “RSU” sastāvā izcēlās Rūdolfs Mednis ar 21 punktu un Krišjānis Kazulis, kurš guva 20, saglabājot intrigu līdz pat spēles beigām.

Savukārt “SSE Rīga” apliecināja savu spēku, ar 37:14 pārspējot “RTU-2”. Jau no spēles sākuma “SSE Rīga”izvirzījās drošā vadībā un pārsvaru spēles laikā tikai palielināja. Uzvarētāju rindās visvairāk punktu guva Roberts Jonjins, atzīmējoties ar 9 punktiem.

Pirmās spēles parādīja, ka šajā sezonā cīņa par uzvarām būs spraiga un neprognozējama. Komandās jau pirmajās spēlēs izcēlušies vairāki līderi, kuri apliecinājuši savu nozīmi sastāvā un iezīmējuši sezonas toni – enerģisku, rezultatīvu un līdz pēdējai minūtei aizraujošu basketbolu.

The post LATVIJAS AUGSTSKOLU BASKETBOLA LĪGA SĀKUSIES AR PĀRLIECINOŠĀM UZVARĀM UN INDIVIDUĀLIEM SPOŽIEM SNIEGUMIEM appeared first on Latvijas Augstskolu sporta savienība.

Vai esi aizdomājies, kāpēc uz tava Mac un uz Linux servera bieži vien komandrindas parametri vienai un tai pašai komandai atšķiras? Greps negrepo un fainds nefaindo? Tieši tā. Mac un arī visas BSD bāzētās sistēmas satur UNIX (precīzāk — POSIX) savietojamās utilītu versijas, kuras visbiežāk ir vēsturisko programmu atvasinājumi vai pat pašrakstīti. Kamēr Linux sistēmā ir GNU utilītu versijas.

Vakar, brīvā brīdī lasot RSS (jā, vēl aizvien lasu), uzzināju, ka Apple katru macOS versiju oficiāli sertificē kā UNIX. Arī pēdējo — Tahoe. Respektīvi, viss ir UNIX specifikācijai atbilstošs .

Ne jau tāpēc, ka tas ir labi un pareizi, bet tāpēc, ka viņi savulaik publiski reklamēja, ka Mac OS X ir UNIX compliant. UNIX preču zīmes turētāji Open Group iesūdzēja viņus tiesā. Nu un bija trīs varianti:

1. Samaksāt sodu (200M prasība), beigt mānīties.
2. Nopirkt ar visiem paltrakiem Open Group un lieot UNIX treimdārku kā vien ienāk prātā. Ap miljardu tolaik.
3. Reāli nosertificēt Mac OS X.

Paprasīja Terijam Lambertam (Apple, Google, FreeBSD pionieris, citi nozīmīgi projekti) — varam? Terijs padomāja un teica — varam. Salasīja komandu, un aiziet jūriņā. Protams, ceļš noteikti bija sarežģīts — nācās cīnīties ar GCC kļūdām, brutāli salauzt kaudzi ar Apple strādājošu programmatūru, pārcelt sertifikāciju par vienu lielo relīzi. Bet tāpat laikam lētāk un vienkāršāk. Vai arī principa jautājums. Tam gan ir sekas. Viņiem vajag sertificēt katru savu versiju, lai Open Group liktos mierā.

Nav nemaz tik daudz to UNIX sertificēto. MacOS ir tāds kā baltais zvirbulis starp visiem AIX un z/OS, HP-UX, un Solaris.

Ko testē? Atbilstību IEEE POSIX standartiem un XSI paplašinājumiem. Tā ir standartu kopa, lai nodrošinātu nosacītu savietojamību starp dažādām operētājsistēmām. Linux, piemēram, ir daļēji POSIX savietojams. Noteiktu šella un utilītu uzvedību. Sistāmas interfeisu atbilstību C API līmenī. Savietojamība ietver arī kaut kādas tur internacionalizācijas prasības.

Šai sertifikācijai gan vairs nav nekādas dižās jēgas. Gribi vai nē, bet klienti un arī programmatūra prasa Linux un GNU savietojamību, jo pieraduši. Un tas ir lētāk.

Interesanti, ka macOS ir pirmā un vienīgā uz BSD bāzētā sistēma, kura ir UNIX sertificēta. Nav jau tā, ka kādu šāda sertifikāta neesamība mūsdienās satrauktu.

2013.gada 14.maijā zvērinātas notāres Anitas Elksnes palīdze Ieva Krūmiņa un zvērinātas notāres Ilzes Metuzāles palīdze Inga Kazaka tieslietu ministram Jānim Bordānam deva solījumu godīgi un apzinīgi pildīt savus pienākumus.

Zvērināta notāra palīgs var aizstāt zvērinātu notāru atvaļinājuma, slimības, komandējuma un citas attaisnotas prombūtnes laikā. Par zvērināta notāra aizstāšanu jābūt tieslietu ministra rīkojumam.

Fotogalerija