nekur.lv

Tā, aktīvā biškopības sezona noslēgusies, atlikuši vien tādi sīki darbiņi kā dažu pēdējo saimju piebarošana ar cukursīrupu, un apstrāde pret varras ērcēm. Bišķi lielāki – bišu maizes iegūšana un vaska pārstrāde, tas gan nav tik mazs. Tad varēs rimti pasēdēt uz soliņa pie stropiem, uzpīpēt pīpi un gaidīt nākamo pavasari!

Medus savākts, salikts burciņās, rindojas plauktos. Tā ir tik daudz, cik nekad nav bijis. Sanākušas veselas divpadsmit medus šķirnes, par tām šeit gatavojos pastāstīt. Bet pirms aprakstu medu, atgādināšu, ka katra grama ievākšanai bitei ir jāapmeklē kādi piecdesmit ziedi. Man patīk iedomāties, ka katras dravas darbības radiusā, kas ir līdz pieciem kilometriem, zied un medo neatkārtojama ziedu kompozīcija. Tā mainās dienu no dienas – kaut kas nozied, kaut kas sāk ziedēt. Un tā ir ļoti atkarīga no laika apstākļiem – gaisa tempratūras, augsnes mitruma, Saules. Ja nav labvēlīgu apstākļu, zieds var ziedēt bet nemedot. Tas nozīmē, ka katrā dravā attiecīgā laika periodā tiek ievākts unikāls, neatkārtojams medus un tas atšķiras arī vienā dravā dažādos gados. Vēl trakāk – vienā laikā vienā dravā noņemts medus, salikts burciņās, var izskatīties un uzvesties dažādi. Tas var būt nedaudz atšķirīgās krāsās un tas var, piemērām, dažādā ātrumā kristalizēties.

Jā, par kristalizāciju, jeb cukurošanos, kā to sauca mans vectēvs, pie kura kā puika izgāju pirmo praksi biškopībā pirms piecdesmit un vairāk gadiem. Medus sastāv galvenokārt no monosharīdiem – glikozes un fruktozes, jo tajā vairāk pēdējās, jo lēnāk notiek kristalizācijas process. Daudz fruktozes esot akāciju medū un Mellužos ir daudz akāciju. Bet ne tik daudz kā Ungārijā, kur medus varbūt mūžīgi saglabājas šķidrs? Un vēl kristalizāciju ietekmē tara, lai cik dīvaini tas neliktos. Mazās burciņās medus kristalizējas lēnāk kā lielos spaiņos vai 200-litrīgajās mucās. Kristalizētam medum pastāv tā priekšrocība, ka to vieglāk smērēt uz maizes, tas nenotek. Un nav problēma, kas rodas, darbojoties ar šķidru medu – viss, kam pieskaries, ar laiku kļūst lipīgs. Bet ir cilvēki, kam labāk patīk šķidrs medus, tādēļ daļa biškopju pirms pārdošanas savu produkciju uzsilda, lai tas atkal šķidrinātos. Es tā nedaru, medu varot arī pārsildīt, sevišķi ja to dara vairākas reizes.

Medus nemainīgā kvalitātē var glabāties tūkstots gadus, arheologi tādu ir atraduši. Bet pie viena noteikuma – tam jāstāv sausumā (gaisa temperatūra nav tik svarīga, karstums vai sals), ūdens daudzums medū nedrīkst pārsniegt 17%, citādi tas sarūgst un veidojas kaut kas alkoholisks. To var izmanot visādu interesantu dzērienu ražošanā, bet tā jau ir cita tēma. Piebildīšu vien, ka vēsturiski sarūdzis medus mūsu platuma grādos varēja būt viena no tolaik nedaudzajām alkohola ražošanas izejvielām. Arī tas noteica medus vērtīgumu, kas objektīvu iemeslu dēļ mūsdienās nav saglabājies, ir cukurs un daudz ekonomiskāki veidi kā saražot kaut ko reibinošu. Tomēr medus iegūšanas procesā veidojas daudz tāda veida medus, kuru nav iespējams atdalīt no šūnām. Ir speciāli, kvalitatīvi raugi (bet var arī paļauties uz tiem, kas dabīgi ir medū), var saražot spirtu, kuru uzlej uz dzērvenēm vai cidonijām un uz Ziemssvētkiem sanāk tik garšīgi liķieri, ka dāmas mēli var norīt.

Pāris gadus atpakaļ man bija problēma – kā novērst nevēlamo medus rūgšanas risku. Tehniski ne vienmēr, sevišķi rudenī, iespējams novākt gatavu, aizvākotu medu. Bet ja tas nav aizvākots, tad var būt problēma. Kaut kas sarūga un man ir aizdomas, ka kāds, kas toreiz to medu no manis nopirka, vīlās. Neviens nav sūdzējies. Ja būtu, bez papildus maksas dotu viņam citu. Lai šo problēmu atrisinātu, bija jāiegulda vairāki simti – jānopērk labs medus mitruma mērītājs – refraktometrs. Un jaudīgs mitruma atsūcējs no gaisa – tagad es visu medu žāvēju. Problēmām nevajadzētu būt, viss ir izkontrolēts. Bet ja tomēr, manu sarūgušo medu vienmēr bez maksas mainīšu pret svaigu.

Man ir stacionāras dravas Mellužos un pie viena znota Ikšķilē. Bet pārvietojamos stropus vedu pavasarī uz ābeļdārziem un atstāju tur uz liepām pie otra znota Raganā, kā arī uz viršiem Ģipkā pie viesmīlīgās Anitas un viņas meitām. (Nākamgad vajadzētu ievākt arī griķu medu – ja kāds šo kultūru sēj iespējami tuvu Jūrmalai, dodiet ziņu – būs gan medus, gan labāka griķu raža.) Sanāk savdabīga kontaktēšanās ar norisēm dabā atšķirīgās Latvijas vietās. Visām, izņemot Ģipku, raksturīgs, ka bitēm iespējams medu nest ne tikai no tā, kas dabā, bet arī ko cilvēki sastādījuši savos dārzos – tas rada lielāku daudzveidību un plašāku barības bāzi. Baudot kādu no dažādajiem mediem un piedomājot no kurienes tas nācis un kad ievākts, tas garšo pilnīgāk – stāsts ir svarīgs.

Foto ar 4 burciņām no augšas

Biškopības ziņas šajā psihoterapijas mājaslapā, manuprāt, iederas. Jo psiholoģija veidojas uz bioloģiska pamata un tas visā dzīvajā dabā ir kopējs. Tikai daba diferencējas atšķirīgos virzienos, ir augstprātīgi domāt, ka cilvēki ir attīstītāki par bitēm. Viss atkarīgs no kritērijiem, kurus izmantojam vērtēšanai. Bioloģijas likumus var reducēt vēl tālāk – uz ķīmiju, bet arī bioloģiskā līmenī dabā nenotiek nekas tāds, kas varētu būt pretrunā ar Mendeļejeva tabulas likumiem. Kā piemērs (tikko iešavās prātā) – apbrīnojami, cik daudz enerģijas un pūļu bites izlieto tranu un to spermas izaudzināšanai un cik salīdzinoši maz no šī materiāla kļūst par bitēm! Kas ir tie spermatozoīdi, kam ir tas gods turpināties? Bišu māte, kas dzīvo vidēji trīs gadus, apaugļojas vienreiz dzīvē ar septiņiem līdz septiņpadsmit traniem, kuru sēklu nesā sevī un izmanto savu olšūnu apaugļošanai, no kurām radīsies jaunas darba bites. Trani dzimst no neapauļotām olšūnām, tātad tiem nav tēva, tikai mātes ģenētiskais materiāls. Bitēm ir tikai memmesdēliņi.

Cik no cilvēku izaudzinātā spermas materiāla kļūst par cilvēkiem un kas tieši ir tas spermatozīds un tā olšūna, kas izveido šādu perspektīvu? Man nešķiet, ka gan cilvēku, gan bišu gadījumā visu izšķir tikai nejaušība. Šķiet, ir kaut kāds dievišķu kritēriju komplekts saskaņā ar kuriem turpinās tas, kam jāturpinās. Diezvai šo komplektu zinātne kādreiz atšifrēs un ja tā, tad mēs mūžīgi varēsim apbrīnot dabas varenību un viedumu. Tās ir sakrālas jūtas, par kurām modernais pilsētas cilvēks ir aizmirsis, bet nonākot ciešā saskarē ar dabu – gan bišu dravā gan psihoterapeita kabinetā, tādas jūtas nevar nerasties. Neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minēt – veidot hipotēzes, tās pārbaudīt, apstiprināt vai noliegt.

Tagad koncentrējoties vairāk uz medu. Šogad iznāca fundamentāla grāmata – “Biškopība” (2024, Latvijas Biškopības biedrība), kuras autors ir mans kaimiņš un mentors bišu lietās Juris Šteiselis. (Kas līdzīgs Latvijā notika pirms tālajiem piecdesmit četriem gadiem – visu šo laiku biškopji lietoja autoru kolektīva ar J. Ārgali priekšgalā uzrakstītu grāmatu.) Jura darba pēdējās divpadsmit lappuses veltītas medus sensorajai vērtēšanai – tā ir ļoti smalka padarīšana, būt tā sauktajam medus someljē. Pieturas punkti – krāsa, konsistence, smarža, garša, tekstūra. Saskaņā ar šīs mākslas likumiem notiek medus vērtēšana biškopju vasaras konferenču laikā – tiek noteikti uzvarētāji vairākās nominācijās, starp vērtētājiem ir arī vīna someljē. (Ar vārdu sakot – nākotnes medus pircējs būs tikpat izvēlīgs kā šodienas vīna pircējs, tam viss medus nešķitīs vienāds tāpat kā šodien pašsaprotami ir, ka katrā no dažādajām pudelēm vīna plauktā ir citāds vīns.) Es tajās sacensībās kautrējos piedalīties – manuprāt, man kā amatierim un hobijbiškopim ar dažu gadu patstāvīga darba stāžu nav “jālecas” ar profesionāļiem un speciem, kas ar bitēm ņemas visu mūžu un dara to profesionāli, šādi pelnot iztiku.

Tālākajā aprakstā par divpadsmit veidu mediem netiks izmantota Jura grāmatā aprakstītā metodika – man šeit nešķiet tik svarīgi būt objektīvam (manam lasītājam tas varētu būt garlaicīgi), cik emocionālam, daloties izbrīnā par to, cik dažāds var būt medus, kuru ievācis viens biškopis ar pārdesmit saimēm četrās dažādās Latvijas vietās. Es darīju tā – daži manas ģimenes locekļi pagaršoja medu no visām divpadsmit burciņām un savas asociācijas uzrakstīja uz lapiņas. Tālāk būs asociāciju apkopojums, bildes un visādi faktiņi un stāstiņi.

Pavasara medus

Šogad bija ideāls pavasaris – agrs, silts, pietiekami lietains. Uz Raganu saimes tika aizvestas, kad ķirši jau sāka beigt ziedēt, bet ābeles (kuru tur ļoti daudz) un bumbieres vēl tikai sāka. Protams arī pienenes, kuras ir labs medusaugs, bet par kuru medus garšas īpatnībām biškopji ne vienmēr ir lielā sajūsmā. Raganā būtisks nektāra avots varēja būt bijušas avenes un viss pļavu ziedu orķestris, kas tik bagātīgi medoja līdz Jāņiem.

Mellužos un Ikšķilē būtiskas notis no pavasara ienesuma varētu būt nākušas no ķiršiem, plūmēm, kļavām un blīgznām plus viss nosauktais no Raganas. Pirmais medus tika noņemts netipiski agri – maija beigās (pagājušogad tikai jūlija sākumā).

Viens ne ļoti intelektuāls (tādi man patīk, viņi mēdz būt īstāki, nesamudrīti) draugs reiz teica, ka viņam ir divi skaistuma kulminācijas brīži dabā – ziedonis un pirmais sniegs. Viens no Latvijas profesionālo biškopju topa – Ainārs Millers, kaut kur pauda, ka viņu visvairāk iedvesmo un katru neskaitāmo gadu no jauna pārsteidz bišu saimju “uzrāviens” pavasarī. Es nevaru nepievienoties – kad pavasarī bišu saimes aug un viss apkārt zied, tad antidepresantus nevajag. Tas ved pie līdzīgām izjūtām kā dzimstot bērniem un mazbērniem – tā ir Dzīve kā Nāves noliegums. Visas šīs lietas ir pavasara medū, bet to ir par daudz. Zied viss. Tajā orķestrī saklausīt katru instrumentu nav iespējams un izmisīgi vajadzīgs slēdziens – harmonija vai tomēr disharmonija.

Biškopji visumā ir tādi zemes ļaudis, kas nedomā kategorijās – harmoniski vai disharmoniski. Tur ir tas spēks, tajā ir viss – gan ziedonis un Dzīve, gan pirmais sniegs kā Nāve. Bet attīstība tomēr prasa diferencēt, atdalīt vēlamo no nevēlamā, tādēļ arī intelektuāli draugi, visādi someljē.

Pavasara medus visās trijās dravās ir aptuveni līdzīgi brūndzeltens. Garšas asociācijas no ģimenes un dažiem ekspertiem. Mellužu – ļoti maigs, karameļu konfektes. Ikškiles – izcils, viegls, tradicionāls, kristalizējies. Raganas – viegls, tomēr spilgts un jaudīgs.

Liepu medus

Liepas nemedo katru gadu, lai gan katru gadu zied. Viss atkarīgs gan no pavasara – tas pats siltums, mitrums, Saule. Turklāt laikam tas pats likums kā veco šķirņu ābelēm, kas ražo pārgados, nepārgados sakrājot spēkus. Liepas tomēr ražo retāk kā ābeles, iepriekšējā liepu medus raža man bija pirmajā hoiijbiškopja gadā (iesācēja veiksme!), laikam pirms pieciem gadiem.

Ir arī teorija, ka piejūras klimats neveicina liepu medošanu. Tādēļ 30-gados bišu stropi pat no tālās Liepājas pa dzelzsceļu tika vesti uz Rīgas parkiem, lai iegūtu medu. Arī šodien medijos ir populāri sižeti, ka uz Latviešu biedrības, Dailes teātra vai citu prominentu māju jumtiem tiek izvietoti bišu stropi un daudz ko ienes, galvenokārt no liepām.

Visas liepas nav vienādas. Holandes liepas, kas patālāk no jūras, šogad sāka ziedēt jau jūnija pirmajā dekādē. Liepas, Latvijas parastās, ap Jāņiem – no tām arī galvenais ienesums šogad. Salīdzinājumam – parasti liepas sāk ziedēt jūlija sākumā.

Bet ar liepām svarīgs ne tikai rezultāts. Process – tu stāvi zem koka, kurš viss zum, riktīgs orķestris, dabas pilnbrieds, vasaras vidus, mēs nemirsim, viss vienmēr būs. Tāds medus stāsts, kurā liepas dominē, šis gads ir izcils. Nav nenozīmīgi, ka liepu medus ir gaišdzeltens, pat zaļgans un izjūtas kā viegls, nu vasarīgs tak! Vasarā viss ir gaišs!

Visās trijās dravās – Mellužos, Ikšķilē un Raganā liepas medoja un bites nesa. Plaukti pilni un nez kas tos izēdīs. Tomēr zīmīgas ir atšķirības – izskatās, ka Mellužos ievākts ir vistīrākais liepu medus – vairāk zaļgans nekā dzeltenbrūns. No tā dveš vairāk svaiguma. Tā ir daudz, bet ja saprotam, ka nākamos piecos gados liepu medus var arī nebūt, varbūt arī tik daudz nav. Priekš manis paša šis medus ir favorīts starp visiem citiem, bet tas ir tik subjektīvi!

Medus ēdāju asociācijas. Melluži – piparmētru pēcgarša. 70% piparmētra, 30% liepa. Kapitāls. Mētras. Ikšķile – viegls, gaisīgs, maigs. Ragana – mierīga lauku smarža, kristalizējas straujāk kā citi.

Vēlie ziedi

Pēc liepām daba iet uz rudeni. Neesmu īsti pārbaudījis, bet īstajos laukos ienesuma laikam vairs nav, lai gan kaut kam gan vēl būtu jāzied. Taču pēdējos gados un šis gads ir īpašs – visur sākusi dominēt Kanādas zeltslotiņa. Tā iekrāso šūnu vākojumu zaļganu, bet medum piešķir izteikti tumšu krāsu. Man tā garša patīk, bet tā ir pilnīgi cita nominācija kā liepu medum. Tas ir kā sarkanais un baltais vīns. Dzeram abus.

Agrākajos gados augustā bites nāca no darba ar baltām mugurām – tas no puķu spriganes, kas te Jūrmalā, gar dzelzsceļu, upi, bet arī no man blakus esošās sanatorijas apkaimes. Sprigane tā saucoties tādēļ, ka saspiežot izšaujas sēklas. Šis gads rāda, ka bites tomēr dod priekšroku zeltslotiņām nevis spriganēm. Tas ir interesanti, jo zeltslotiņas pie mums iemājojušas jau daudzus gadus, tomēr tā dominējušas nebija. Skatīsmies, varbūt līdzīgi kā ar liepām un ābelēm – katru otro vai piekto gadu!

Vēlos ziedus medīju tikai Mellužos un Ikšķilē. Mobilā saimju vienība no Raganas tika vispirms atvesta uz Mellužiem, atveseļota, pastiprināta un pēc tam aizvesta uz Ģipku, pēc viršiem. Var jau būt, ka dažus stropus vajadzēja atstāt Raganā lai saprastu, ko bites dara vasaras beigās. Bet tas ir traki – no Mellužiem līdz Raganai paiet laiks ceļā. Daudz vairāk nekā čībās izejot tepat dārzā līdz stropiem. Izvest tās mājiņas uz Ģipku ir savā ziņā par tiem aizmirst – no spietošanas vairs diži nav jābaidās un par to, kas notiek stropos manā telefonā vēsta digitālie svari. Tādi tagad ir un es ik stundu varu izsekot, kā mainās stropa svars – no tā var izsecināt visu galveno kas notiek saimē.

Asociācijas par vēlajiem ziediem. Melluži – intensīvi, asi, kūstošais plūstošais dzēliens, skābas beigas. Ikšķile – asa garša, šķidrs cukurs ar medus garšu, saldskābais ledus, intensīvs, pārsteidzošs.

Visas vasaras ziedi

Šajā kategorijā es ierindoju to medu, kas iegūts nevis no medus telpām, kas stropa augšā un ko bites veido kā uzkrājumus “nebaltai dienai”, bet kas apakšā, peru telpas malās un ko bites izmanto ikdienas maltītēm. Tas jānoņem pirms pirmsziemas piebarošanas ar cukursīrupu un smalkākiem ēdieniem, kurus nebeidz piedāvāt apkalpojošā industrija.

Bišu saime vasarā, aktīvajā periodā, patērē entākos kilogramus pašu sanesto medus – man tie skaitļi galvā neaizķeras, bet tie ir daudz desmiti kilogrami, varbūt pat vairāk par simtu. Respektīvi, “apakšā” ir tas, kas ledusskapī, tikko sarūpēts, nevis pagrabā. Tomēr dažreiz ledusskapī aizķeras arī tas, kam būtu jābūt pagrabā. Visumā – visas vasaras medū pavasara medus būs daudz mazāk kā rudens.

Noņemot to medu, ko saucu par visas vasaras ziediem, laikam tomēr dominēs vēlāk ienestais, lai gan teorētiski tajā varētu būt arī iepriekšējā rudenī biškopja iebarotā monosaharīdos sašķeltā veikalā pirktā sakaroze, bet maz ticams. No ziediem un no veikala sanestos monosaharīdus atšķirt nav iespējams un laikam jau nav vajadzīgs, jo medum “garšu” piešķir ne tas, ne ķīmija. Tomēr attiecībā uz “apkašas” medu un medu vispār svarīgākais jautājums ir – ar ko tas atšķiras no citiem saldumiem? Šīgada rezultāti viennozīmīgi liecina – medus ir medus, nevis cukurs!

Asociācijas, radi, draugi un pietuvinātie saka. Melluži – intensīvs, ass, kūstošais plūstošais dzēliens, ieskāba pēcgarša. Ikšķile – ass, saldskābs ledus, pārsteidzoši intensīvs.

Viršu medus

Vāciski virši ir das Heidekraut. Die Heide – virsājs. Der Heide – pagāns. Varbūt šis augs kaut kā saistīts ar jaudīgu pirmskristīgu, tuvāku dabai kultūru, varbūt kāds par to zina vairāk? Mans viršu medus ir ienests Ģipkā – nevis purva, bet sila viršos, kas botāniski gan ir viens un tas pats. Tā ir īsta lībiešu teritorija – tajā smiltī neaug gandrīz nekas cits kā priedes, vaivariņi un virši.

Viršu medus ir kaut kas cits kā medus, man tas ir tuvāks marmelādei, tekstūra ir pilnīgi citāda kā citiem mediem. To ēdot, pārsteiguma moments – kas tas ir? Medus tas nav! Tas ir kas vairāk!

Tehniski – viršu medu nevar izsviest medsviedē, tas ir jāizspiež, jo ir pārāk blīvs. Sviežot Mellužu un Ikšķiles vēlo medu, šis tas neizsviedās – acīmredzot arī šajās dravās bites ir atradušas ko ienest no viršiem. Ikšķilē vairāk, bites laikam pārvar Daugavu, tur virši tiešām ir, lai gan arī Ikšķiles un Mellužu dārzos un parkos kā košumaugs.

Ģipkas medu vedu to uz spiešanu – paldies kādai no biškopības vietnēm FB, iepazinos ar lielisku kolēģi Baldonē. Bet spiežot – tā ir tāda liela gaļasmašīna, kam pa priekšu nāk ārā vasks, bet pa sāniem medus. Tur bija piecas stundas jāšančē, kā trenažieru zālē. Šis viršu medus sajaucas kopā ar vaska gabaliņiem un bišu maizi, kas ir olbaltumi olbaltumiem, tādēļ daži saka, ka tas slapjā, nesterilā vidē var sabojāties. Tomēr diezvai – medus ir lielisks konservants, turklāt manējais ticis izžāvēts. Atradu pusburciņu ar pagājušā gada analoģiska medus – nekādas vainas.

Asociācijas par viršu medu ar bišu maizi – intensīva, bagāta viršu maizes zupa, rupjmaize, putekšņi, hematogens.

Ģipkā augusta virši ir kā violets klājs. Tā ir īpaša, ģipkiska sajūta. Ja bijis sauss un auksts pavasaris, medus nebūs. Bet šogad bija silts un slapjš. Izaicinājums viršu medus medniekiem – tur jāved ļoti saimes. Bet stiprība izpaužas tikai darbībā – no desmit uz Ģipku aizvestajām saimēm ļoti labi noražoja trīs. Pārējās, Raganā izspietojušās (tas ir atsevišķs, interesants stāsts) kaut arī pastiprinātas ar Mellužu māsu stropu periem, īsti nedavilka par 100%, bet par mazākiem procentiem davilka.

Asociācijas par Ģipkas viršu medu – izteikti smaržīgs, gaisīgs un mierīgs, kā jauns priedes pumpurs, nedaudz miza, ļoti spilgta pēcgarša.

Viršu medus ir un diezgan daudz, lai gan tas ir ir relatīvi. Sadāvināšu radiem un draugiem – pārdošanai daudz nepaliks.

Apkopojot

Pērciet manu nmedu! Varat rakstīt vai zvanīt man, bet drošāk manai labākajai pusei Inesei rudzite.inese@gmail.com Kā variet dabūt?

Biškopju vidē ir izkristalizējies uzskats – vajag stikla burkas. It kā ērtākl būtu medu transpotēt plastmasas  traukos. Var, bet cilvēkiem īsti nepatīk. It kā neērti – ja stikla burka saplīst, šmuce baigā. Tomēr stikls uzvar. Tādēļ sūtīšanai pa pastu, Omnivā un tamlīdzīgi, izmantosim burbuļpēves, gofrētu kartonu un viskautko, lai stikls nesaplīstu.

Cenas – ja pērk 1 līdz 4 puslitra burciņas – 7 eiro katra. 4 līdz 9 – 6 eiro. 10 un vairāk – 5 eiro par puslitra burciņu, par lielākām – proporcionāli vairāk. Viršu medus un viršu medus ar bišu maizi – 10 eiro par puslitra burciņu, par lielākām proporcionāli vairāk. Plus sūtīšanas izdevumi, kuri atkrīt, ja atbraucat uz vietas. Es ieteiktu 12 medus veidu komplektu par 70 eiro – tas nebūs pieejams ilgi, steidzieties!